AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I

PIRMĀ DAĻA

Otrā nodaļa

Kad Pēteris tagad pavēra acis, bija jau liela diena. Viņš izberzēja acis un ar vienu lēcienu bija zemē no krāsns.
Ā, cik kājas brangi attirpušas... Mugura sausa! Arī drēbes sausas, ka čaukst vien, lai gan krāsns atdzisusi! «Ja man tās nebūtu bijis,» viņš nodomāja, «tad es pavisam biju «bētē». Tagad tu, cilvēks, jūties itin spirgts un mundrs...» Vērīgām acīm viņš apskatīja savus zābakus... Lai gan drusku sagulēti, nekas, kājās iet it brangi.
Krogs bija gluži tukšs, tikai žīds un unguris, katrs savā stūrī iespiedušies, aiz galda šņīpa. Ceļavīri, kuri brauca, tie brauca garām. Tātad spaiņi bija brīvi un stāvēja kaktā. Pēteris žigli paķer vienu, prom uz aku, atpakaļ ar spaini auksta, svaiga ūdens un izmazgā acis spožas kā timpas. Dvieļa vietā viņam noderēja mutautiņš. Tāpat tas izsukāja un atķemmēja savus kuplos, bet apcirptos matus un, izvilcis no kabatas apaļu bleķa spogulīti, ieskatījās tanī, vai celiņš pareizi kārtībā, vai kaklauts pareizi apsiets, vai nav kur vēl kāds melnums pie pieres vai pie deguna. Tad rūpīgi izpurināja un nogludināja savas virsdrēbes... Pie mantelīša bija pieķērušies daži krāsns gruži. Kad nu tad viss bija kārtībā, arī cepure paņemta rokā un apskatīta, tas paķēra savu ceļa kulīti, pārmeta krustu un devās ceļā.
Ārā laiks bija patīkams, rāms, gan drusciņ samācies, tomēr piesalis, tā ka, soļus sperot, viņam zem kājām skripšķēja. Tā viņš likās uz priekšu garām Olaines muižai atkal meža iekšā.
Skuju un sveķu smarža patīkami veldzēja viņa krūtis, un paretam kāda pavasara zīle gari iedziedājās. Te tomēr nebija iespējams nogremdēties dziļāk šādos dabas aplūkojumos, ja negribēja, ka kāds tev ieskrien krūtīs vai uzbrauc virsū. Jo kustība uz šosejas bija dzīva. Garas vezumnieku rindas, pa gabaliņam viena no otras, atsevišķi braucēji ar gaļu, labību un visādām mantām tikpat kā ūdens lija uz Rīgas pusi. No Rīgas puses atkal brauca pretim labības uzpircēji un slakteru zeļļi, ik brīžus braucēji tika apturēti un notika kaulēšanās un līgšana.
«Ē, saimniek, kas tev vezumā?» - «Auzas!» - «Ko pras' par pūru?» - «Četri kvarti!» - «Trīs kvarti ņemsi?» - «Ne, ne,» laucinieks atbild un, uzsitis zirgam ar pātagu, brauc uz priekšu... «Cik maksā tas pusčūčis?» - «Pustreša rubļa podā.» - «Vai ar rubli astoņdesmit nepietiks?» - «Kur tad nu to!» - «Piecas kapeikas pielikšu, - dod nost!» - «Ne, ne!» - «Rīgā vairāk nedabūsi, dieva vārds!...» - «Bez divi četrdesmit jau nu gan nedošu!» - «Nu, ņem divi, Rīgā to cenu tev nemaksās!» - «Un kā vēl dabūšu!» - «Nožēlosi... Nožēlosi...» - «Tur nav ko nožēlot!...»
Dažreiz iznāk arī andele... Pie labības tad uzpircējs ar bleķa zondi grūž maisā un noņem labības provi. Sver ar mazajiem svariņiem un pārsver un beidzot izraksta cedeli. Pie «Zelta auna», «Baltā lāča», «Labā drauga» vai citur kur. Bet, ja neiznāk andele, tad uzpircējs uzsola vēl labu cenu un tad brauc tālāk... Bet jau pēc kādas pusversts gaida priekšā atkal uzpircējs, un tas muziķis atkārtojas no jauna. Ja ir nopirkts, tad ar sarkanu krītu uzvelk uz maisa zīmi, un tādu tad neviens cits uzpircējs vairs neaiztiek.
Lauciniekiem pa starpām ir arī kupči, kas Rīgā bieži brauc, un tie lietu zina. Zina, kas ir cena, ko var prasīt un pie kā var turēties. Tie nepavisam neuztraucas, kad miesnieka zeļļi viņiem pareģo zaudējumus. Nepārdos te, pārdos Rīgā uz tirgus... Vai tad pirmā reize?...
Pēteris tam visam sekoja ar lielāko uzmanību, bet viņu neviens nelikās redzam. «Varētu nu gan kāds paaicināt uzsēsties drusciņ līdzās uz vezuma, atpūtināt kājas!» viņš nodomāja. «Bet nekā!... Vakar tik lielu gabalu nostaigāt... Nav vis joks...»
Te viņš panāca leišu rindu, kura nakti bija gulējusi krogā, bet šorīt jau agri pirms viņa mošanās izbraukusi. Kad pie tiem varētu? Viņš uzlūkoja sarainos vaigus, neradnieciskās, nepiemīlīgās sejas, glūnošos, nedrošos skatienus un neveiklos, lempīgos kroku svārkos tērptos stāvus, ka viņam nebija ne mazākā patikšana tādiem blakus sēdēt, nemaz jau nerunājot par to, vai viņi to maz pieņemtu. Te tas tomēr starp viņiem ievēroja kādu apmēram deviņpadsmit gadus vecu puiku, kurš vēl bija gluži bez bārzdas, bet pārāk gariem, linu baltiem matiem, kurus sedza bieza, vatēta ziemas cepure ar jēra ādas apkantētām malām. Viņa ģīmja panti bija gluži sievietīgi un bez viltus. Sēdēdams uz sava vezuma, viņš snauda un bugojās.
Te Pēteris gribēja pamēģināt un ar vienu lēcienu bija uz leiteļa vezuma, kas nenācās nemaz grūti, jo ass gali bija tik gari, ka uz tiem it krietni varēja atspert kāju. Lai lietu ievadītu ar joku, tas uzklupa snaudulim no muguras puses un sāka berzēt viņa ausis.
«Jēzus Marija!» snaudulis nobijies mēģināja atsvabināties no uzbrucēja, kuru tas nemaz neredzēja. Bet priekšējais un pakaļējais leitis, tie to visu saprata un tikai smējās.
Beidzot Pēteris viņu atlaida vaļā, uzcēla atpakaļ biezo cepuri, kas bija nokritusi uz maisa, un uzspieda to leitelim atpakaļ galvā. Pēdējais, redzēdams, kas un ka nekādas briesmas nedraud, atplauka un rādija viņam savus baltos zobus.
«Kur tu važosi?» Pēteris, cik nu mācēdams un cik bija noklausījies, uzrunāja pa leitiski. Tas nozīmēja tikdaudz: «Kur tu brauksi?»
Bet leitēns atkal no savas puses centās atbildēt pa latviski: «Es brauk uz Rīgo!»
«Kā tevi sauc?»
«Mani? Mani sauc Jozi...»
«No kurienes tu esi?»
«At kurienes?» leitēns rādīja atkal savus baltos zobus. «At Martiniškiem...»
«Es no Bērzmuižas ļaudīm,» Pēteris paskaidroja. «Es iemu uz Rīgu...»
«Uz Rīgo?» Jozis brīnīdamies viņu uzlūkoja. «Ko tev reik (vajag) Rīgo, a tev jau nav ņeko pārdot?»
«Muļķi, es iemu uz Rīgu darbu meklēt!» Pēteris atbildēja. «Tur esot bagāti kungi un laba peļņa.»
Jozis, muti ieplētis, viņu neizprazdams uzlūkoja. «A kā tavs vārdas?» viņš beidzot jautāja.
«Pēteris!»
«Petris?! A man mājā broļis ar ir Petris,» Jozis sacīja.
«Man atkal brāļa nav,» Pēteris atbildēja. «Man tikai māsa mājā...»
Abi viņi viens otru ilgi uzlūkoja, it kā gribēdami viens otru tuvāk izpētīt...
«A vai tad katram ir brīv iekš Rīgo dzīvoti?!» Jozis pēc brīža neizprazdams ieminējās.
«Katram brīv?!» Pēteris, tikpat neizprazdams, uzlūkoja viņu. «Bet kādēļ tad ne?...»
«Nu vot, es domāj', kas dzīvo iekš Laiševo, tas dzīvo iekš Laiševo, a kas dzīvo iekš Rīgo, tas dzīvo iekš Rīgo. Aižbrauc, pārdod, kas tev ir, un brauc atkal mājo...»
«Ej nu, muļķi,» Pēteris, sajuzdams pār viņu garīgu pārsvaru, to pārtrauca. «Tagad ir brīvības laiki, dzīvo, kur gribi! Kad tikai tev pase ir kārtībā un ar savu galvas naudu esi riktīgs, - dzīvo, kur gribi...»
Jozis it kā neticēdams viņu vēl uzlūkoja. «A tad mums, leišims, arī brīv dzīvoti iekš Rīgo?»
«Vai, un kādēļ tad ne!» Pēteris pārsmēja viņa nezināšanu. «Visi taču tā paša ķeizara ļaudis... Žīdiem gan visiem brīv neesot, kā vakar krogā stāstīja.»
«A es atkal domā, ka pārdod, kas tev ir, tad jābrauc mājo...» Jozis piebilda. «Es jau trešo reizi brauc uz Rīgo...»
«Trešo reizi!» Pēteris gandrīz uztraukts iesaucās. Izbrīnījies tas uzlūkoja Jozi, tas viņa acīs tagad bija pavisam citāds vīrs. «Trešo reizi tu Rīgā?! Jozi, vajakis, tad jau tev Rīgu vajag itin labi pazīt... Vadzi, pastāsti man, mīļais, tuvāk: kā tad tur īsti ir?...»
«Nežinavu... Visi sveši...»
«Sveši, sveši, jā - bet kāda pate tā Rīga? Kādi nami, kādas ielas... Tu taču esi redzējis... Kādi tie Rīgas kungi?» Pēteris, it kā drudža sagrābts, stādīja viņam vienu jautājumu pēc otra. Bet Jozis uz visu vienaldzīgi un laiski atbildēja: «Nežinavu... Mājas? Mājas ir gan lielākas kā iekš Žagori un Janišķeļi... Uz ielām briesmīgi kratās... A pani, pani dod kāpostus un gaļu, ka ņebūs gavēnis, tad labi var noēsties... A, Žagoru pani un Janišķeļu pani, tie to nedod...»
Viņš tur stāstīja un stāstīja, bet Pēteris netika īsti gudrs. Viņš tomēr no šī leiteļa bija turējis pārāk lielas lietas, un viņam uzmācās tādas zobgalīgas jūtas.
«Vai pie Lielā Kristapa arī jau esi bijis?» tas beidzot iejautājās, gan pie sevis nodomādams, ka viņš Jozi ar to grib uzzobot, bet tomēr vēl kāda dziļāka un apslēpta balss viņam sacīja, ka arī viņš pats labprāt gribētu zināt, kā ar šo lietu īsti ir.
«Lielo Kristapu?» Jozis nogrozīja galvu. «Nē, nežinavu...»
«Tu esi liels muļķis!» Pēteris noteica. «Nav vērts, ka tevi uz Rīgu sūta...»
Bet tad viņš aplūkoja tuvāk Joža pajūgu un arklu (zirgu). Viņa paša pagastā par pašiem ļaudīm lai kā, par zirgiem tika gādāts diezgan labi. Pie tāda saimnieka dzīvot, kam labi zirgi, puisis turēja par godu.
Un tādēļ arī puiši paši darīja visu, lai zirgi izskatītos labi, tos baroja un sukāja, lai izskatītos treknāki nekā kaimiņiem. Pat māju puiši centās viens par otru, lai viņi rokās zirgs būtu tas pārākais, un nereti tie zaga saimniekam auzas un saimniecei maizi, lai uzbarotu savu Blesi vai Pāto. It sevišķi tādos laikos kā tagad, kur ziemas braukšanas bija nobeigtas un lauku darbi vēl nebija uzsākti, un zirgi kādu laiku atpūtušies, tiem bija uz ribām gaļas kārta. Kad tos tad veda no staļļa laukā, tie noēdusies kukstēja vien. Tad, kad tos jūdza ratos uzmauca ādas rīkus ar siksnas dzeņaukstēm, uzlika misiņa kaltās vērzeles ar ādas pušķiem, lielos, zaļi mālētos lokus ar raibām puķēm un piesēja vēl pulksteni klāt, tad māki tik turēt! Pie tam vēl astes uzsietas uz augšu, lai ciskas izskatās vēl jo apaļākas, ar vārdu sakot, - viss gluds un spožs, ka vari vai spieģelēties...
Kad viņš visu to iedomājās un salīdzināja to ar Joža kraķi, tur, jāteic, arī ēna nebija no visa tā. Viņš nevarēja noturēties, nicinoši neiesaucies:
«Vai, Jozi, kāda tava kumēla!? (Ķēve.) Kā tev nav kauns ar tādu braukt! Labas aitas lielumā, un tad vēl vēders resns, mugura līka, lēpes gar sāniem, aste nobrista, spalva gaisā, un tomēr var saskaitīt visas ribas. Pie mums, Kurzemē, tādi zirgi, ka tu nemaz nevari ribas atrast... Un gludi sukāti... Kad sēdies iekšā, tad turi tikai grožus...»
«A man jau ar iet diezgan!» Jozis viņu pārtrauca. Un, gribēdams rādīt, ka arī viņa kumēla var skriet, tas sašāva tai ar pātagu un padzina to teciņus. Bet ar resno vēderu un līko muguru ķēvīte tekot atstāja visai komisku iespaidu.
Pēteris tikko nesāka viņu pilnā kaklā smiet. «Liecies jau nu mierā! Tev jau braucot izjūgsies. Loķelis kuļājas teju teju uz muguras. Vai, zini, kādēļ viņš tev tā kuļājas? Striķa dzeņaukstes, tās stiepjas kā desas. Sedulkas nemaz nav vīram!... Mums, kurzemniekiem, ādu dzeņaukstes un stingri uzsietas sedulkas... Ak tu, leitis tāds!»
Un tad, pamezdams acis uz viņa pajūgu, tas iesaucās: «Vī, manu!... Klūgu atsaites, un riteņi pavisam nekalti. Mēs jau ar tādiem tikai mēslus vedam uz lauka. Nekur tev, brāl, neredz ne siksnu, ne dzelzi... Kā jums, leišiem, nav bail tā braukt uz Rīgu? Jūs jau varat palikt ceļa malā...»
Jozis kādu brīdi nopietni klusēja, tad sacīja: «Palūdzam švantu Mariju un visus svētos, lai mums palīgo (palīdz)!... Pajemam striķi līdz, kad trūkst... I lieku riteni, ko uzmaukt, kad saplīst...»
«Jūs, leiši, esat man tomēr lieli jēlcepas!» Pēteris kritizēdams noteica. «Jūs visu ķerat klāt kā bez nagu! Viss jums velkas un vazājas no pakaļas... Un kas man netīk: jūs runājat tik mīksti un jēli, žokļus pārstiepuši: «žļebu, žļebu...» Jūs neizsakāt vārdus stingri un cieti tā kā mēs, kurzemnieki...»
Jozis par tādu «atzinumu» jutās ļoti aizskarts, un acīs viņam gandrīz ļauni iemirdzējās. Tikai tas, ka Pēteris to visu bija teicis draudzīgi un ne ar kādu ļaunu nolūku viņam nedeva iemesla pārtraukt ar kurzemnieku sakarus un sviest viņu nost no sava vezuma. Pēteris nezināja, ka leitis necieš to, ka otrs grib būt par viņu pārāks. Vismaz tajos gados dažam labam latviešu zemkopim, kurš iegāja Kauņas guberņā, leišu kaimiņi pielika «sarkano gaili» par to vien, ka tas kopa savus laukus pa kurzemiski un tam viss labāk padevas nekā leišiem... Un tā arī Jozim šādi vārdi, kā rādījās, sirdī ļoti kremta. Bet ko darīsi... Svešā zemē iebraucis... Tikai pēc ilgas klusēšanas tas beidzot iesāka:
«Aļe, jūs, kurzemnieki, atkal esat bezbožņi. (Bezdievji.) Pa gavenu gaļu ēdat, krustu nevalkājat... I krīžu jums uz laukiem nav...»
Še jāpaskaidro, ka krīži ir lieli, zemē ierakti stabi ar aizsargjumtiņiem, zem kuriem piestiprināti no koka izgriezti svēto tēli, kuriem jāapsargā druvas, strauti un pļavas, kur stabi uzstādīti. Šādi krīži sastopami vēl tagad it visās katoļu zemēs un tā arī Lietavā.
«Mums tādu krīžu arī nevajag!» Pēteris atbildēja. «Mēs jau neesam katoļi...»
«Jūs esat tikai luturi,» Jozis mazcienīgi sacīja. «Švanta Marija par jums neaizlūgs Jēzu Kristu, lai jūs uzņem debesīs... Mēs, katoļi, visi nāksim paradīze, a jūs, luturi, iesat ellē vai tīrugunī...»
«Nieki!» Pēteris attrauca. «Neklausi, ko tev mācītājs saka... Vai zini, ko mūs' vēveris teic?» viņš iedomājās, ka dzīvo vēl turpat Bērzmuižas ļaudis, savās vecās mājās. «Dieva nemaz nav, viņš teic... Pasaulē viss no dabas...»
Jozis it kā sabijies no viņa atlēcās un pārmeta krustu.
Arī Pēteris pats par saviem pārdrošiem vārdiem satrūkās, jo par šo lietu viņš nebūt nebija skaidrībā, viņam, tāpat kā visiem tā laika ganiņiem, tā dievbijība bija ļoti iepotēta. Ja viņš tā būtu runājis mājās, kur vecāki ļaudis dzird, viņš droši vien būtu dabūjis pa lūpām. Tādēļ viņš domīgi piebilda:
«Ko tur var zināt?!... Tur it nekā nevar zināt...» Un, it kā gribēdams savu agrāko izteicienu mīkstināt, viņš vēl ieminējās: «Ja es darīšu, kā vajag, un dzīvošu, ka pienākas, kādēļ tad mani neuzņems debesīs!? Vajag tikai dzīvot kā cilvēkiem, Jozi! Vai tu esi luters vai katolis, vai žīds, vai krievs, tas vienalga!... Āre, katoļi mums turpat līvbērzniekos, bet tie nav vis tādi leiši kā jūs... Viņiem auklas pastalām vaļā vis nevazājas kā jums un lieli arī nav notīti autiem kā kluči...»
Viņus pārtrauca aiz muguras lamāšanās un troksnis, un visa braucēju rinda piepeši apstājās. Leiši nokāpa no vezumiem un gāja atpakaļ. «Eik, brāļam paļigo... Eik, bandžoļi... Biedru neatstāsim vienu!...»
Divi miesnieku zeļļi, nodzērušies sarkani, ar ādas tašām pār pleciem, ar savu vieglo pajūgu bija gribējuši paskriet garam leišu rindai. Bet, tā kā leišiem ass gali nejauki gari, tad tie vienam bija uzskrējuši virsū, ar citiem vārdiem, ass gals bija ieķēries miesnieku riteņa spieķos. Tā kā bija saķērusies pakaļējā ass ar priekšējo riteni, tad miesnieku zirgs rāva leišu vezumu šļūteniski šķērsu uz ceļa, bet, kas pie tam nobrikšķēja, bija miesnieku riteņa spieķi. Tiem negribot bija jāpietur.
«Ak tu, nolokāms govu Jāni!» viens no miesniekiem izlēca no ratiem. «Vai es tev nesaucu jau pa gabalu: taisies nost no ceļa!»
Otrs, ratos sēdēdams, mudināja: «Trenn ihm eins! Gieb ihm mal für die Fresse!» (Gāz viņam vienu! Krauj pa purnu!)
Pirmais arī raudzīja dūšīgi vien smērēt, bet leitis arvien paprata aizšaut roku priekšā, ka tur nekas prātīgs neiznāca. «Vai tu ar tādu piķa galu drīksti pa ceļu braukt, nolādēto leiti!»
Bet uz īsu roku ap miesniekiem bija sastājušies kādi desmit vai divpadsmit vīri grasošām, sarainām sejām. «Kungs, še vēl ir leiši!... Ko nori (gribi) at leišu?...»
«Ko tu gribi!? Kas tev par daļu!» miesnieks atraidoši atcirta. «Visus, sātanus, jūs nodošu landfogtejai! (Zemāka Rīgas tiesu instance.) Te mēs neesam vis zem leišu tiesām, te mēs esam apakš Rīgas...»
«A ka tu žem Rīgas, ko tu skrien otram virsū!» kāds drošāks leitis iesaucās. «Tev acis priekšā ir, a jim pakaļā acu nav!... Nekas, kungs, tu mums to skādi izmuķēsi (samaksāsi)...»
Izaicinoši viņš ieķērās miesnieku zirgam pavadā.
Tagad arī otrs, jaunākais miesnieks kā zibens izlēca no ratiem un sāka plātīties un kliegt. «Nost no zirga, tu, ļerpata!... Dabūsi pa ļocku, ka nezināsi, cik vecs esi!... Tu, leišu ķūli, es tev purnu izgāzīšu!...»
Viņš gan braucīja piedurknes, vīstīja kulakus un sauca uzsaukdams: «Jebonderbücher!» -bet tas arī bija viss. Gan viņa dūre bija teju teju leišam zem deguna, bet aiztikt viņu nedrīkstēja.
Viņa priekša stāvēja mierīgas, bet smīnošas sejas, gatavas viņam atmaksāt par visu ar augļu augļiem. Šim mūrim viņš cauri izsisties nevarēja, tātad viņam nekas cits neatlika kā tikai paplātīties.
«Vai jūs uz kādu razbainieku būšanu esat izgājuši!» otrs miesnieks iesaucās. «Ach, du verfluchte litausche Vagabunden! (Ak, tie sasodītie leišu klaidoņi!)...»
Tātad no uzbrukuma viņš pārgāja atgaiņāšanās stāvoklī. Bet sejas smīnēja...
Beidzot kāds prātīgs leitis ieminējās: «Ko nu kliedzi, poni (kungs), ņe tava vaina, ņe mūsu vaina... Eik, bandžoļi, paļigosim ponam!...»
Un, visi sagājuši kopā, tie norāva riteni no leiša ass. Viens spieķis gan bija aizlūzis, taču braukt vēl varēja.
«A ka ģers (labs) pons tu esi, tad dod magariču!» tie sacīja: «Viens tu ņekustētu.»
«Jums, sātaniem? Ar pātagas kātu!...» miesnieks žēlām acīm aplūkoja savu riteni un vēl arvien lamājās. «Jūs pakarami visi būtu, maitas!... Nu, atbrauksat jūs man Rīgā... Atbrauksat jūs Rīgā...»
Leiši tomēr vairs gar viņu nelikās, zinot, bet palīdzēja savam biedram, kuram klūgas atsaite, bija atgājusi vaļā un koka ass gala tapiņa nolūzusi.
Pēteris to visu noskatījās un nodomāja: «Redz, kā leiši turas kopā, viņi neatstāj vis viens otru... Bet mūsu latviešu cilvēki: kad vienam iet slikti, citi vēl pagrūž... Leitis, lai viņš kāds, viņš savējo neatstāj...»
Īstenībā tā nebija viņa paša gudrība - tā viņš bija bieži dzirdējis runājam...
Rinda sāka kustēties uz priekšu. Arī miesniekiem, pēc tam, kad bija krietni izlamājušies, nekas cits neatlika kā sēsties savā kulbā un braukt ar savu klibo riteni uz Rīgu. Bet notālu vien tie skatījās atpakaļ un draudēja ar pātagas kātu: «Jebonderbücher!... Nolādēti leiši!...»
Jozis domīgs gāja blakus savam vezmam, viņa tautas nozaimošana viņam, kā rādījās, krimta sirdī. «Leiši, leiši!...» viņš aizskarts ieminējās. «A leitis nav cilvēks?»
«Kas tad saka, ka viņš nav cilvēks,» Pēteris atbildēja. «Ir žīds ir cilvēks, ir čigāns cilvēks, tāpat kā kungi un mēs, latvieši.» Te viņš ciešāk ieskatījās savā biedrā no galvas līdz kājām un sāka skaļi smieties:
«Bet, Jozi, kas tas tev par paltraku?! Tas jau tev velkas līdz papēžiem!... Ha-ha-ha-ha, - tev jau «šēdes» kņopes mugurā krīt pāri par krustu!...»
Jozis arī pats atskatījās atpakaļ, viņš zināja, ka draugam pilnīgi iemesls smieties. «A pie jaunā saimiņinka man brunči būs patšā mērā... A kā mana patša...»
Viņš Pēterim paskaidroja, kā tas pie viņiem leišos. Drēbes tur saimnieka. Izkalpojis savu laiku, puisis pa Jurģiem tās atdod atpakaļ, un viņas tad saņem jaunais puisis, kurš atdod savas atkal savam pēctecim. Ja nu gadās, ka viens ir bijis no auguma liels un otrs nāk pakaļ mazs, tad ceļas lielais nesamērs. Turpretim tagad viņam, kā zināms, viņa priekšgājējs ar viņu vienā augumā, un tādēļ arī viņa nākošie brunči būs «pašā mērā», kā uzlaikoti.
Viņi sēdās atkal uz vezma... Leiši jutās ļoti omulīgi, ka tikuši ar Rīgas žmogiem tik labi galā, un cepa no savām pīpēm kuplus dūmus. Tomēr, Rīgai vairāk tuvojoties, tiem dūša sāka plakt. Viņi nevarēja aizmirst miesnieka draudus, un - kas var zināt... Svešā tiesā iebraucis! Ja kurzemnieki pret viņiem tā būtu izdarījušies Kauņas guberņā kā viņi te pret Rīgas kungiem, tad viņi tos droši vien būtu ielikuši klucī. (Liels, garš baļķis ar izkaltiem caurumiem, kur iebāzt kāju, apmēram kā sile ar vāku. Stilba vietā vākam robs. Pēc tam kad vaņģiniekam viena kāja ielikta klucī, vāku nolaiž un pieslēdz, tā ka tas nu ir ar vienu kāju piesiets.) Un ja nu rīdzinieki ar viņiem tāpat rīkojas... Dažs labs jau baiļojās, ka sievu un bērnus vairs neredzēs...
Bez tam viņiem arī negribēja veikties ar andeli, jo nevarēja dabūt tādu cenu, kā gribēja. Toreiz jau arī labības cena ļoti svaidījās, ka nevarēja tikt īsti gudrs. Pie nenokārtotās satiksmes bieži vien uznāca vietējs bads. Tad pūrs rudzu pacēlās uz četriem rubļiem. Bet, kad labi paauga, tad cena nokrita apakš diviem rubļiem pūrā... Pēterīša māte stāstīja, ka reiz pat maksājis vēl vairāk... Bijuši tādi bada laiki, ka i saimnieki, i kalpi, viss pagasts bijis spiests ķerties pie kroņa maizes. Žīdi miltus skapējuši no Dinaburgas... Maizīte no tiem bijusi melna kā zeme un tik rūgta, ka ne mutē ņemt... Bet tad vēlāk maksājuši un maksājuši un nevarējuši nomaksāt. Cits vecs palicis maksādams!
Tā nu leiši bija nodomājuši dabūt četri rubļi pūrā, neba par velti tie brauca uz Rīgu. Par lētu jau varēja atdot turpat miestelī. Uzpircēji gan ar solīja it labu cenu, stipri pāri par divi rubļi, un galvas vien grozīja, kad leiši neatdeva. Bet drīz vien tie sāka kasīties aiz auss, jo no pretimbraucējiem saņēma nelāga vēstis. Daugavā ledus ejot! Tas nozīmēja, ka pašā Rīgā nevar tikt iekšā, ja negrib gaidīt dienām un varbūt nedēļu, un ka prece jāpārdod tepat Pārdaugavā. Kāda tad te cena, tas jau bija zināms... Uzpircēji jau gan arī uz to bija aizrādījuši, bet viņi tiem neticēja. Tie mācēja ar to nodzīt cenas. Bet šoreiz nu izrādījās, ka viņiem taisnība. Cenas krīt ar gabalu, viņi vairs nedod, kas jau agrāk solīts. Kasies aiz auss, cik gribi, jo tuvāk nāk pie Rīgas, jo cenas krīt!...
«Jozi, Jozi!» Pēteris pēkšņi iesaucās. «Skaties, Jozi!... Vai tu neredzi?...»
Acis tam mirdzēja kā drudzī, un, kā no saldām trīsām pārņemts, viņa ķermenis lēni drebēja.
«A, kas tur jir?» Jozis miegains ieplēta muti. «Aļe, ko tu tur reģi?»
«Rīga - - - vai tu neredzi!» Pēteris rādija ar pirkstu.
«Rīga? Jā, - tā jau buva Rīga...» Jozis piebalsoja, nesaprazdams savā biedra uztraukumu.
Pēteris viņu vairs neievēroja, viņa acis pilēt pilēja uz savu centienu un ilgu mērķi, uz pasakaino Rīgu...
Rīgas apkaimes topogrāfija toreiz bija mazliet citāda nekā tagad, it sevišķi Pārdaugavā. Toreiz vēl nebija dzelzu tilta un arī ne dzelzceļa dambja, pa kuru tagad gandrīz pastāvīgi sprauslo suta kumeļi, nebija Šonera ielas pagarinājuma, pa kuru tagad skrien tramvaji uz Torņakalnu un uz Āgenskalnu, nebija arī tā saucamās jaunās Jelgavas šosejas, bet, no Jelgavas puses Rīgā iebraucot, bija jāmet mazs likums uz tā saucamo veco Bauskas ceļu. Lielā pļava starp Tilta galu, Āgenskalnu un Torņakalnu bija viss viens nesaraustīts līdzenums, aiz kura ieķēris, atstājot Tilta galu mazliet sānis, pacēlās vecā Rīga lepna un šmauga kā jumprava! Vidū Pētera, Doma un Jēkaba torņi, stalti savas galvas pacēluši vai līdz mākoņiem... Apkārt viņiem daudzi mazāki kā paklausīgi pavadoņi, garā Daugavmalas māju fronte, ar resno pili nobeidzot... Viss taisni tā, kā viņš uz pudeļu papīriem redzējis, tikai skats vēl daudz plašāks un lieliskāks, nekā uz pudeļu papīra bija rūmes. Jo vienā malā to ierāmēja tumši zilais Ķeizara dārzs, otrā malā atliektā Maskavas Ārrīgas fronte nobeidzās ar tā saucamo Cūku dārzu, tikpat zilu, un ap to vairāki augsti fabrikas skursteņi...
«Lieliski, lieliski, vareni!» Pēterim sirds līksmi pukstēja. Viņam bija tā, it kā būtu jākrīt uz ceļiem, jānoliec sava galva priekš šīs varenās Rīgas, tā jāpielūdz, iekams viņš tajā var ieiet... No tālienes vēl atskanēja dobji torņu zvani, kas svētsvinīgo iespaidu vēl jo vairāk pavairoja.
Ilgu laiku Pēteris sēdēja kā mēms, piesarcis, ziņkārības un aizgrābtības pilns zīlēja un zilēja savu jauno dzimteni...
Tad nelīdzenais bruģis sāka viņu purināt, atgādinādams pelēko ikdienu. Torņkalna nameļi aizsedza viņa poēzijas tēlu, kuram bija tapt par patiesību. Bet arī šie pelēki krāsotie nameļi viņam izlikās kā kas vēl nebijis un apbrīnojams... Aiz tiem vēl dobjie zvani gaisos jaucās ar apkārtējo koku dzirnavu zāģu mūziku, kas izdeva tādas skaņas, kā kad plēš smalku zīda drēbi.
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Beidzot viņi sasniedza Tilta galu un iegriezās Lielā Akmeņu ielā. Tur toreiz bija daudz lielāka rosība nekā tagad un jo sevišķi pa ķīlu laiku, kur neviens pār Daugavu nevarēja pāri tikt un visiem, kas bija iebraukuši no Kurzemes puses, vajadzēja pārdot savus produktus un iepirkt savas vajadzības tepat.
Ļaužu kā melna nakts? Pilnas iebraucamās vietas zirgu un cilvēku, jo daži iebraucēji, it sevišķi uzkupči, kas negribēja pārdot par solīto cenu, domāja izgaidīt, kamēr ieliks plostu tiltu. Jo lielie plūdi jau bijā noskrējuši, un nāca vēl tikai biezum biezs Krievu zemes ledus smalkākiem gabaliem. Tāpat sētas rūmēs lūkoja kaut kur piespiesties tie, kuri savas preces pārdevuši. Bez tam vēl iela bija pilna vezumu rindām, kuru īpašnieki vēl līga un kaulējās. Un pastāvīgi brauca klāt no jauna. Tos uzmanīja tā saucamie «aufpaseri», lai uz ceļa līgtās preces nonāktu īstā vietā. «Še pie Tatarina!» - «Še pie Tišlera!» - «Še pie Rābemaņa!»
Tika saukti vēl daudzi un dažādi vārdi, jo agrāk te atradās ne vien daudzi pastāvīgi kantori, bet arī no pašas Rīgas dažas firmas pa ķīlu laiku bija ierīkojušas savas filiāles. Laucinieki, kas savus produktus pārdevuši, krauj ratos sāli, siļķes, dzelzi... Dzelzu stieņus laužot, sverot un sitot, atskanēja spilgts, ausīs griezīgs troksnis, kas jaucās ar cilvēku balsu kņadu, zirgu zviegšanu, teļu blēšanu un cūku kviekšanu. Bija te visu mantu diezgan, gan dzīvu, gan nedzīvu, gandrīz par daudz... Jādod projām par katru cenu...
Bez tam vēl pa vidu jaucās visādi lieki ļaudis. Leijerkastnieki uz visiem ielu stūriem. Akrobāti turpat uz ielas paklāj savus deķus un iztaisa visādas «figūras» - stata rutkus, iet uz rokām, lien ar galvu caur kāju starpu, atliec kājas aiz pakauša, kamēr otrs rauj ar leijerkasti, ka spiedz vien, un trešais sit ar sietiņu. Netrūkst arī viņiem apbrīnotāju. «Iztaisi tu man tā! It kā viņam nemaz kaulu nebūtu...» Bet tad vīrs ar sietiņu klāt, žvadzina to zem deguna: «Sametat, sametat, labi ļaudis!» Laucinieki nebūt tik devīgi nav kā domāts, bet uzmet arī viens otrs pa vara gabalam. Un mākslinieki arī nav izlutināti ar kādiem augstiem honorāriem, - cik ir, tik pietiek...
Te atkal kolportieri izsauca «Mājas Viesa» jaunāko numuru, ar «paša augstā kunga un ķeizara vēlēšanu», «jauki, derīgi stāsti no Anša Leitāna»...
«Vai ir par kariem arī kas rakstīts?» kāds ieminas. «Ja nav par kariem, tad nav vērts!»
«Jā, par, kariem... Ziemeļu Amerikā... Liels fektiņs ar poļu buntavniekiem, un tad vēl lauka rīme: «Kā tā liela māte. Trūte tikke tā godīga Pidriķa brūte...»»
«Tas it nieks, bet, ja ir par kariem, tad paņemšu arī vienu ceitungu,» laucinieks izsaka, pēc kam uz pēdām notiek andele.
Tur vēl citi kolportieri, kuri skaļi izsauc sekošas grāmatas: «Šveideru Marija», «Priežukalna Roze», «Ģenoveva», «Kara lielskungs Eistaķjjs», «Puķu kurvītis» utt. Jauka, derīga lasīšanai... Tad vēl drukāti rīmēs uz garām papīra strēmelēm «Par lielkunga Plateru» un «Vai tad mīlēt kādi varas darbi»...
Laucinieki labprāt būtu pirkuši, bet nezināja tās meldijas. Pārdevējs izdziedāja priekšā. Pircēji un apkārtējie saka raut līdzi, tā ka korī pārspēja pat netālās leijerkastes dūkoņu. Ja tik braša meldiņa, tad jau laucinieki nopērk arī pa gabalam. Un, kad jau nu tas prāts ir vienreiz tāds, tad nopērk arī kādu grāmatu. Būs sievai vai zēnam ko palasīties!
Kad zemniekam ir nauda, tad ir visiem! Jo pa vidu jaucās arī zemnieku ķērāji - pajauni cilvēki, no augšgala diezgan glauni, ar baltu krāgu un brillēm, bet pie apakšas ļoti bēdīgi noskranduši un nošķiebušies. Tie meklē slimus. Vai kādam nevajag taisīt kādu lūgumrakstu uz Domenop? Vai kāds negrib dēlu «izmakarēt» no krieviem? Viņi zina to riktīgo caurumu! Vai kāds negrib pat - viņi pamet ar acīm un pačukst pie auss - pirkt pakaļtaisītu naudu? Bet tik riktīgi pagatavota, ka dod, kam gribi, - neviens i uz tām domām nevar nākt. Lai pamēģina tepat vīnūzi, iet un atmaina kādu «šeini»...
Bet laucinieki visi liekas būt tādi pakurli. «Liec mani mierā, es ar tādām blēņām neielaižos!... Es ar savu godu esmu izticis un iztikšu arī vēl joprojām!»
«Ja tev viņa tik riktīga, kādēļ tad tu man viņu diņģē? Paturi pats!» Un cits skatās tikai apkārt vien pēc gorodovoja, tā ka nabaga zemnieku ķērājam gribot negribot jāpazūd...
Pēterim te tik daudz ko redzēt un dzirdēt, ka tas jūtas pārcelts vai kādā teiku valstī. Mājas tik augstas, ka vajag atmest galvu, lai jumtu saredzētu. Patiesībā nu gan vēl tagad Tilta gala mājas nedod nekādu bildi par Rīgas greznajām būvēm un toreiz vēl jo mazākā mērā, jo bija pa lielākai daļai divu vai trīs stāvu koku kazarmas. Tomēr visām bija sarkani dakstiņu jumti, kas Bērzmuižas ļaudīs toreiz bija liels retums. Tādēļ tad arī turienes istabas ne milzības, ne košuma ziņā nevarēja mēroties ar šīm brūnajām un zaļi dzeltenajām mājām, kuras Pēterim tādēļ arī izlikās par to vispilnīgāko, kas līdz šim sasniegts.
Viņš gāja pa ielām un skatījās, zīlēdams, kā gan var tur izskatīties aiz baltajiem muselīnes priekškariem, kas bija visos logos. Viss te ievērības cienīgs. Fūrmaņu eķipāžas viņa acīm izlikās daudz glaunākas nekā uz laukiem mācītāja karīte.
Viņš nostaigāja līdz pašai Daugavas malai. Toreiz tā nebija vēl ar aizsargdambjiem noregulēta, un upe sākās jau pie Tišlera sāls bodes un izgāja taisni uz «Spaniš Buhti» un tagadējo jūrskolu. Plosta tilta gals atradās taisni pretim Akmeņu ielai. Starp Kuģu ielu un Daugavas malu aizstiepās siļķu brāķis (kurš arī jau sen pārcelts uz Andreja salu), kurā tūkstošiem un tūkstošiem mucu siļķu... Veseli strēķi. Tās tika taisītas vaļā un brāķētas... Visas ielu rensteles bija pilnas siļķu sālījuma.
«Ak tu brīnums, ak tu brīnums!» viņš nodomā. «Kas visu to mantu var apēst?...»
Un tomēr arī pa starpām tik daudz noskratušu cilvēku caurām tupelēm un elkoņiem... Ubagodami tie stiepa pretim rokas...
Tur pretim pāri stāv vecā Rīga... Tikpat kā konfekte uz delnas. Bet viņš nevar tur tikt. Ledus gabali biez un biezie šņākdami un cīnīdamies skrien uz leju... Platā straume aizkaitināta puto... Arī šādu dabas spēku cīņu viņš vēl nebija redzējis... Bet tad viņam izlikās, it kā ledus Daugavā stāvētu uz vietas, bet otrā pusē Rīga ar saviem slaidajiem torņiem steigtos uz priekšu... Steigtos uz Krievu zemes pusi, pie tam tik ātri, ka viņam acis apžilba un galva sāka reibt.
Tad viņš atjēdzās, ka viņš ir viens pats un tam nav kur palikt. Nesamanīdams, ko darīt, viņš gāja atpakaļ un ieraudzīja Jozi vēl stāvam ar abiem vezumiem uz ielas.
Leiši viens pēc otra bija pārdevuši savas mantas par to cenu, kādu jau nu deva. Tikai Joža saimnieks vienīgais vēl turējās pie sava un kaulēdamies bija izgājis it visus kantorus. Vienīgais viņam vēl atlika «Baltais auns», kur viņš, tā Jozis teica, esot iegājis. Ja viņam tur neizdevās salīgt, tas varēja vest savu labību atpakaļ uz mājām.
Savu vaļu turēdams, Pēteris gāja palūkoties. Pie durvīm viņu sagrāba tā kā kautrība - iet iekšā vai neiet, un kāri tas ieskatījās tikai caur durvju šķirbu, kad kāds nāca vai gāja. Tāda bija vispār toreiz zemnieku psiholoģija, kad tie gāja kungu vai svešos glaunākos dzīvokļos. Bet, kad viņš redzēja tik daudz ļaužu nākot un ejam, tas saņēma dūšu: «E, ies iekšā!...»
Te jau rūca tikpat kā bišu stropā. Aiz lielas, garas letes, kura bija pārvilkta ar melnu vaska drēbi, rīkojās vairāki zeļļi, labības proves svērdami ar mazajiem holandiešu svariem. Gatavas proves bija sabērtas raibi laķētos koka spīlkumos, kādu līdz ar drēbes kulītēm uz plaukta pie dibens sienas bija veseli strēķi. Tālāk atpakaļ pie pults pāris jaunkungu rēķināja, ka koka skriemeļi knaukšķēja vien, un rakstīja tad tādās biezās grāmatās ar sarkanraibām malām. Viņi savā darbā tā nogremdējušies, ka neievēro nemaz, kas ap viņiem notiek. Pašā stūrī pie ķeizara bildes un lielā naudas skapja stāvus pie pults rakstīja kāds iesirms kungs sārtu seju un šķeltu bārzdu, ļoti cienīga parādība. Tam bija puķaina veste, gara zelta pulksteņa ķēde pakārta kaklā un pilni pirksti spožu zelta gredzenu mirdzošiem akmeņiem. Pēterim šī seja ļoti interesējās, viņš minējās un minējās, bet nevarēja atcerēties, kur viņš to jau agrāk redzējis. Viņš kūpināja resnu, bet ļoti smaržojošu cigāru, saņēma pretim cedeles, kas bija izdotas no spīķera zeļļiem par izbērto labību, pārbaudīja tās, aprēķināja cenu, ierakstīja to grāmatā un izmaksāja naudu. No tā varēja spriest, ka viņš pats tas kantora kungs vai «lielskungs», kā laucinieki viņu godināja. Viņš ne ar vienu nekādās tuvākās valodās neielaidās, tikai smalki caur degunu iekraukājās un norādīja ar roku pie zeļļiem aiz letes.
Pēteris ievēroja, ka kāds patukls zellis melnu bakanbārzdu svēra provi Joža saimniekam, kurš līdz ar citiem pārdevējiem lauciniekiem tikpat kā uz oglēm gaidīja, kādu cenu viņš sacīs.
Bet viņš neteica nekā, nolika provi pie malas un tad ieminējās: «Nuu - saimnieks?»
«A cik dosi, kungs?» leitis viņu neizprazdams uzlūkoja.
«Cik prasi?!»
Leitis minstījās, minstījās, un sviedru rasa viņam spiedās uz pieres. «Lēti tev atdošu, kungs... Divus rubļus peņķas kapeikas...»
«Jā, jaā,» komijs gari novilka un vairs nesacīja nekā.
«A kas tava cena, kungs?» - leitis minstījās.
«Mums tagad nav vajadzība,» komijs noraustīja kamiešus. «Jā, ka tev būtu auzas, tās mēs varam tagad lietot...»
Kāds otrs zellis atkal sacīja kādam kurzemniekam: «Jā, kad jums būtu rudzi, tos mēs tagad varētu lietot...»
Leitis nu nabadziņš, nezināja, ko darīt. «Divus rubļus, kungs... Divus rubļus... As tavs vecs kunde. As nekad citam nepārdevu... Divus rubļus - dosi, kungs?»
«Atved man pēc pāris nedēļām, kad Daugava būs tīra, kad kuģos varēs lādēt... Jā, tad ar lielāko prieku... Bet tagad nevar... Tagad nevar...»
Nu sākās diņģēšanās un dievošanās. Leitis plijās virsū, lai par to cenu patur, komijs atkal pretim: «Nevar, bandžoli... Magaričas arī gribēsi...»
«Kungs, es tev pašakišu (sacīšu),» leitis pielika viņam muti pie auss un ko pačukstēja. Laikam sacīja, lai dod viņam droši to cenu, viņš nevienam nesacīs.
«Nav tagad tas tirgus, mīļo bajori,» komijs atbildēja dzirdot un tad atkal viņam kā pie auss pačukstēja. Laikam sacīja, ka pircis šodien par vēl zemāku cenu. «Bet tev, kā tu esi mans draugs, tev katrā laikā to lielāko cenu...» Viņi abi sabučojās. «Ak tu, mans mīļais bajori!... Vai mums abiem pirmā reiza andelējot? Vai esmu tev kad atrāvis, kad bijis tas tirgus? Bet ponim Rābemanim skādi darīt, to mēs arī nevaram...»
Un, kad viņi nu tā gari un plati bija izrunājusies, tas sniedza roku: «Nu, tad lai iet uz vārdiem!... Vai būs labs pūrs?... Būs pūrs ar kaudzi?»
«Ar lielu kaudzi!» leitis lūkoja iestāstīt. «A tu jau, kungs, manu pūru zini...»
«Nu, tad lai iet rubli deviņdesmit!... Nu, būs?! Ņem cedeli!... Zini, pons Rābemanis nav slikts. Uzņem viņš tevi kā savu ciemiņu. Ēd uz viņa rēķina, dzer, līksmojies...»
Leitis gan vēl kasīja aiz auss, bet viņam nekas cits neatlika kā pieņemt solījumu. Tagad viņiem abiem tikpat kā smags akmens bija novēlies no krūtīm. Viņi skūpstīja viens otram vienu vaigu un otru vaigu. «Mēs, veci draugi!... Citur nekad nebrauc kā pie pona Rābemaņa, citur nekad nebrauc... Viņš jau pret tevi nav kā kungs... Viņš pret tevi kā brālis...»
Lai gan viņi viens otru tikai pirmo reizi redzējās, leitim šie glāsti naudas vietā gāja ļoti pie sirds, tā ka viņš pa pusei bija jau sevi pārspējis un apmierinājies.
Tagad nu viņam nācās ar saviem vezumiem izsprausties cauri sētā pie «Baltā auna», kas bija pilns tikpat kā piebāzts. Pēteris viņiem bija diezgan piepalīdzīgs, palīdzēja arī Jozim sanest maisus uz spīķera augšieni. Piedāvājās gan arī maisu nesēji par naudu, bet leitis tos nepieņēma. Pēteris, izmēģinādams spēkus, bija ne mazums lepns uz sevi, ka varēja ar divi pūru rudzu uzskriet pa spīķera trepēm, lai gan kājas puisim notrīcēja vien.
Uz augšienes tāpat bija rosīga dzīve. Sapirktās labības partijas tika pārmērotas, nosvērtas pēc labuma, tad sabērtas lielās kaudzēs, kuras spīķera strādnieki izjauca, izlaida caur pucmašīnu, tad salaida lejā zābakos. Viss tas notika vecākā spīķera zeļļa vadībā, cilvēka ar melnām ūsām, spīdīgām manšetēm un piķa cepuri. Pastāvīgi tas svilpoja un pie sevis iedziedājās: «Rīga ist ein schönēs Städtchen, schomfolera...» Tas viss Pēterim imponēja nemazāk kā lielie, nokaltie pūri, ap kuriem viņš rīkojās. Lai gan viņš strīkultu novilka, tā sakot, līdz dzelzīm, tad tomēr vienam trūka no mēra vairāk, otram mazāk, un tikai retais tika cauri ar veselu ādu.
Arī mūsu bandžolis nekā laba neparedzēja. Lai gan viņš ne pusi nebija dabūjis no tās cenas, ko bija nocerējis, tad tomēr viņa pārbaudīšanas mērs vēl nebija pilns.
«Cik tev katrā maisā?» zellis viņam noprasīja. «Divi pūri?... Nu, ņemsim vienu pārmērosim.»
Leitis gan mēģināja atrunāt, ka nevajagot, jo pūrus viņš mājās ar kaudzi vien bēris. Bet zellis nebija atrunājams.
Viņš lika izcelt no paspārnes tādu baļļu, ka leitim vai mati sāka celties stāvu. Ber nu maisu tanī iekšā, gandrīz otram pūram vairs nekas nepaliek. Kad otrā izbēra atlikumu, palika tā kāda sieka vērtība zem kants.
Šis bargi viņu uzlūkoja. «Ļurka biksa! Vai tas ir ar kaudzi?!... Tu riktīgu mēru nemāki iemērīt?!... Kad likšu tev reiz pa ausi!...»
Bet leitis kasās un kasās aiz auss un negrib savām acīm ticēt. «Dievs sodi, es, kungs, bēru ar kaudzi!...»
«Bēri ar kaudzi?! Bet kur tad palika?!... Ņems pārmēros vēl vienu maisu...»
Tas pats dievs! Šis vai svila no dusmām. «Vai, vai, kas tu par muzikantu! Naudu tu pilnu gribēsi, bet mēru tikai pusē dot. Fui!... Tā ir cūcība, tā ir nelietība...»
«A vai tavs pūrs ir riktīgs?» leitis beidzot kautrīgi ieminas.
«Riktīgs? Paskat, kur ir štempele! Riktīgs Rīgas pūrs...»
Leitis apskatās: štempele ir, neko darīt...
«Redz, kādi kraukli jūs esat!» zellis ņēma viņu strostēt. «Pons maksā jums labu cenu, uzņem jūs kā viesus, ceļ priekša, ko dievs devis... Gaļu un kāpostus... Ir čarku dabonat... Švakalus sadzerties... Savu labu cigāru... Bet jūs... Jūs ponam griežat siksnas no muguras... Fui, fui, kauns! Es pona vietā jums ar koku iegrūstu rīklē...»
Leitis pie sevis nodomā: «Nieks tava Rīga pret mūsu Laiševo.» Tur viņš ar žīdu gan labāk nāk cauri...
«Tagad mērosim visu cauri, un, cik būs, tik tev uz cedeles parakstīšu,» zellis izskaidro. «Lai tad pons dara ar tevi, kā viņš redz... Ja būtu mana darīšana, es tevi par krāpšanu nodotu policejai...»
Pēc galīgas pārmērīšanas uz katriem pieciem pūriem pēc leiša rēķinuma iznāca četri pūri zeļļa rēķinuma.
Dabūjis cedeli, leitis notriekts iegāja kantorī... Arī Jozis ielīda viņam līdzi, jo bija dabūjis zināt no citiem leišiem, ka tur dabūjot magaričām dāvanas. Daži bija dabūjuši baltas kaļķa pīpes un lepni tās aizsprauduši aiz auss.
Bet, kad viņi iznāca no turienes atpakaļ, vecais leitis bija ne vien ar savu likteni apmierinājies, bet pat iepriecēts. Pusi no iztrūkuma kungs tomēr bija uzņēmies uz sevi, bez tam viņam magaričām uzdāvinājis tabakas maku ar lieliem pušķiem, cigāru spici un siksnas jostu ar spīdīgu sprādzi. Jozis, kurš nebija pīpmanis, bija dabūjis peili (kabatas nazi). Bez tam vēl vecais leitis bija dabūjis sauju cigāru, kuri gan, ja daudz maksāja, tad grasi gabalā, bet leitim tā liela manta. Omulīgi viņš vienu no tiem kurināja... Dega kā velns! Un, kad citi viņa pazīstamie bija atnākuši apjautāties, ka tad šim izgājis, tas atbildēja:
«Peņķus pūrus atvažoju, ķetrus atmēroju... A ponis ģers... Ģeras magaričas...» (Piecus pūrus atvedu, četrus atmēroju... Bet kungs labs... Labas magaričas.)
Citiem bija gājis tāpat...
Bet nu nāca vēl kas patīkamāks. Sētas dibena blakus pajumiem, zem kuriem tika ēdināti zirgi, atradās kāds ērbeģis, no kura plūda pretim skābu kāpostu smarža. Te atradās tā cieņas vieta. Tur bija ierīkots sevišķs ķēķis, kurā pastāvīgi vārījās skābi kāposti ar cūkas speķi. Ķēķim blakus liela istaba ar garu, baltu galdu vidū, uz kura pastāvīgi kūpēja kāpostu bļodas un blakus tām raibi laķierēti koka špīlkumi un karotes. Te laucinieki pārdevēji katru brīdi varēja sēst klāt un sukāt par velti kunga speķi un kāpostus, cik tīk un kad tur vai pieliktos līdz acīm. Slāpju dzesēšanai vienā stūrī uz steķiem bija nolikta švakalus muca, stopu un krūzu, cik vajag, ielaid no mucas un dzer, cik tev sirds ņem pretim. Un, kad tad gribi uztaisīt dūmu, tad aizpīpo vai nu kunga dotos cigārus, vai ieprovē viņa doto jauno kaļķa pīpi, ar vārdu sakot, dzīvo kā pa kāzām...
Tā tas nebija pie Rābemaņa vien, bet pie katra Rīgas tirgotāja, kam ar mužikiem darīšana. Jo, vienkārt, tas izskatījās ļoti humāni, ka zemnieciņiem, kam jāiztiek ar sausu maizi, dara pieietamu siltu zupu, un, otrkārt, priekš paša tirgotāja tas bija ļoti ienesīgi, jo, ja cilvēks ir labi paēdis, tad viņš no savas dabas tāds mīlīgs, un dari ar viņu, kā tīk! Tā it labi varēja tikt cauri ne vien ar leišiem, bet arī ar kurzemniekiem un vidzemniekiem, lai gan tiem tas prieks nebija tik dārgi jāsamaksā. No tiem ņēma tikai veco pūru tagadējā mēra vietā, bet leišiem parasti tika likts priekšā tā saucamais lielais pūrs, kuram 6 sieciņi vai 5 sieki. Tas tiem jāatber, vai nu raudi, vai dziedi! Ne par velti toreizējais kalendārnieks rīmēja:

«Kad leišu bars uz Rīgu brauc,
Tad kupci aleluja sauc!..»

Arī mūsu leitīši sēdās klāt... Pēterim tāpat gribējās ēst, jo šodien vēl nekā nebija baudījis. Tā kā viņš bija līdzējis nest maisus un mērojis, tas arī tā kā apzinājās morālisku tiesību sēsties pie šī viesību galda un, tā kā Jozis viņu vēl no savas puses aicināja, tad darīja to ar drošu prātu. Nost viņu arī neviens nedzina, un tā viņš iestrēbās un brangi. Kāposti - nekas, varēja ēst, tikai speķis poļu, ar tādu savādu piegaršu. Viņš tātad arī drīz vien bija cauri. Leiši turpretim gribēja izsist cenu un ņēma aizgūtnēm... Bet cilvēks vien jau ir, divus vēderus nepieēdīsi. «Bet var viņi ar vienu daļu šņorēt,» Pēteris nodomāja. «Un tad gar to švakalus mucu... Sūc tikpat kā mušas... Fui, pavisam nelāga gaiss...»
Gaiss arī patiešām bija zils no mahorkas dūmiem, un arī kungu cigāriem bija tāda ellišķa aroma, kasīja kaklā, tā ka tev, cilvēkam, jāklepo negribot. Un leiši, no tā švakalus beidzot piesūkušies, arī sāk ļēļot, ka tur negribas ne klausīties... Ne šis, ne tas! Un beidzot sāk bāzt purnus klāt uz bučošanos...
Viņš devās labāk sētā brīvā gaisā. Viņš novēroja, ka šai pašai iebraucamai vietai pie ielas ir arī šeņķis, kur viņš starp iebraucējiem manīja arī Mikumu un Lauri...
Pēc kāda laika pie viņa iznāca arī Jozis. Tas jau arī no švakalus meimuroja vien. Miglainām, bet līksmām acīm tas aplūkoja dāvāto peili un rādīja to arī draugam.
Pēteris gribēja izmēģināt viņa labumu, resp., cietumu, un, izvilcis savu «šleseri», raudzīja griezt Joža nazim gar asmini. Ņēma tikpat kā sviestu! Jozis, sabijies, ka pavisam nesadrāž, viņam to atņēma.
«Tavs nazis pimberi (7 un pusi kapeikas) arī nav vērts!» Pēteris nodeva iznīcinošu spriedumu. «Es manu, ka Rīgas kungi mūs, lauciniekus, māna un jūs, leišus, visvairāk. Vai zināt, tādu baļļas pūru, kādu jums vajag atbērt, es vēl nekur neesmu redzējis.»
Jozis, atplētis muti, viņu neizprazdams uzlūkoja.
«Vai jūs domājat, ka kungi jums par savu to dod? Par jūs' pašu. Paši jūs ēdat un dzerat par savu labumu, paši savu pīpojat, un tad vēl kungam paliek atliku likām. Rīgas kungi ir slīpēti, Jozi, jā, viņi ir slīpēti!...»
Jozis tikai atraugodamies nostenējās.
«Kā tas iespējams?» Pēteris tālāk skaidroja. «Tas iespējams caur to, ka mums nav skolu. Ja mums būtu tā skrīve un vācu mēle, kas viņiem, mēs tādi pat kungi būtu...»
Bet Jozim nekā nevarēja iestāstīt. Tas streipuļoja un meimuroja un piepeši iesāka savu meldiju: ļēļēļēļē...
Beidzot bija pienācis šķiršanās brīdis. Kumeļi bija paēdināti un Jozim līdz ar citiem leišiem jābrauc atpakaļ uz savu zemi. Ar to sajūgšanu viņam grūti nācās, līgojās vien. Pēteris tādēļ viņam palīdzēja. Par to atkal viņš bāza klāt savu purnu un bučoja ausis. «Petri, tu esi man draugs... Man draugs...» Un tad atkal čegojās...
«Jā jau, jā, kāp tik iekšā! Tā... Še grožus! Un brauc vesels!...»
Zirģelis sāka iet. «Vai zini, Pe-tri...» leitēns vēl svepšķēdams sacīja. «Ci-tu ga-du es nelīk-s pie saimi- ņin-ka, citu gad' man nā-ks uz Rī-go -. Oi, Rīgo ir labi - Rīgo labi...» Piepeši tas sāka kult savu jērenīcu un skaļi iedziedājās: «Ļē-ļē-ļē-ļē!»
Pēteris smiedamies noskatījās viņam pakaļ. «Ko tu ar tādiem izdarīsi?... Nekā tu ar tādiem neizdarīsi!...»
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Nu viņam jāredz atkal pašam par sevi. Jādomā arī, kur palikt pa nakti.
Viņš iegāja iebraucamās vietas šeņķī, kur bija manījis Mikumu. Vai, kā te arī dzīvoja?! Kā pa kāzām. Lielā, garā telpa, ar zāģu skaidām izkaisīta, pilna cilvēku, ka murkšķ vien. Bufečiks tikko spēj liet šņabjus un sniegt alus pudelēs, kas tika prasītas. Smalka gan tā publika nebija. Citi dzēra turpat stāvus pie letes, pa lielākai daļai smagi un vieglie fūrmaņi, uz ātru roku ieskrējuši. Ātri tie iekampj stojaku, tad aiziet pie maizes galda, kur izmeklējas vai nu siļķi, vai gurķi, vai vislabāk siltu bairīšdesu, kura no fūrmaņiem tik lielā mērā iecienīta, ka pārkrustīta par «fūrmaņu desu», - tāpat rokā turēdami, iemērc sinepju traukā un nokož pa gabalam, uzdzer vēl virsu pudeli alus, un, kad tad sēžas uz bukas, tad vaigi svilst vien! Turpretim laucinieki un citi, kuriem vairāk laika, apmetas pie brūni krāsotiem galdiem, nosēžas uz tādiem pašiem krēsliem bez margām, bet kuriem sēdeklī caurums, ka var ieķert roku un pacelt, kur vajadzīgs. Tie ir omulīgi un mierīgā garā patērē to, ko pasaukuši, pie kam, protams, attīstās jo dzīvas valodas.
Runāts tiek par to, kas avīzēs rakstīts, par kariem un poļu dumpi un tamlīdz. Tā kā Ziemeļamerikas brāļu karš, kas tad bija uz dienas kārtības, nebija visai populārs, vietu nosaukumi, kur kaujas notikušas, sveši un nepazīstami, tad drīz vien pārgāja uz nesen atpakaļ notikušo Krimas karu. Kas būtu paturējis virsroku, ja karš būtu vests līdz galam, par to valdīja domstarpības, bet vienā lietā visi bija vienis prātis, proti, ka turks jau sen būtu no Eiropas izpērts, ja sasodītais francūzis un enģelants viņiem neietu palīgā. Tomēr maz tas viss ko būtu līdzējis, ja tikai Nikolajs I nebūtu miris. Tas bijis noņēmies septiņus gadus ar sievām vien karot, un tad sprancim ar eņģelanti būtu gājis plāni un turkam jau nu pavisam šķidri!... Bet nomiris viņš... Pie tam tika saukta pudele pēc pudeles, tā ka alus pildītāji vienā istabas stūrī, kas bija nošķirts ar dēļu kliediņu, reizēm nemaz nepaguva aizkorķēt pudeles, un tās tūlīt kā pildītas tika celtas galdā...
Pie viena tāda galda apmetās Mikums un arī Lauris. Viņi līgst ar kādu cilvēku, kurš no augšgala tīri pēc kunga, ar brillēm un krāgu, bet pie apakšas briesmīgi nosutis, izģidušiem ceļa galiem un caurām kamašām. Vienu lūgumrakstu lai tiem iztaisot pie tā kunga, pie kura jāpieteicoties, kad gribot Krievu zemē zemes. Par tādu lūgumrakstu viņš noprasīja veselu rubli. Mikums sasolīja kvartu, bet tad skrīveris pieplēsa vēl klāt kočiņu, zakusku un divas pudeles alus.
«Nu, lai tad arī iet!» Mikums pēc īsas apdomas pasauca prasīto. «Bet tad arī tu man izraksti labi krietni!... Izliec visu to nerrastību, kas mums, Kurzemes arājiem, no saviem kungiem jāpiedzīvo...»
«Un pieliec klāt, ka kungiem un saimniekiem ir zemes visas puspasaules, bet kalpiem nav pat ir ne dobes platumā!» Lauris viņu pārtrauca.
«Vadzi, vai tur par tiem saimniekiem?» Mikums domīgi iebilda. «Labāk, ka mēs tos kungus vien - -»
«Raksti, ka tā ir liela netaisnība, ka tie kungi rauj saimniekiem ādu pār acīm!» Lauris izlaboja. «Raksti, ka mūsu kungus vajadzētu it visus nošaut vai pakārt... Es saku - pakārt...»
Laurim atkal acis uzliesmoja, tomēr arī pret šo redakciju Mikums izturējās ļoti vēsi. «Vadzi, tā nebūs labi,» viņš iebilda. «Viņš pats ir kungs... Vārna vārnai acīs neknābj...»
«Bet tas ir viens krievu kungs!» Lauris atspēkoja. «Raksti tā: mēs zinām, ka ķeizars un krievu kungi grib, lai mums būtu zemes, bet tās mums gājušas garām caur blēdību. Un tādēļ, ja te nevar, tad lai dod mums zemes Krievu zemē, jo mēs esam riktīgi arāji...»
«Re, re, tā būs pareizi, izraksti tā!» Mikums priecīgs iesaucās. «Ja te nevar, lai mums dod Krievu zemē, jo mēs esam riktīgi arāji...»
«Lai nu viņš raksta pats, vai tad viņš nezin!» Mikuma sieva iesaucās. «Viņš mācīts cilvēks, viņam tie vārdi iznāk pavisam citādi...»
«Labs ir, saimniek,» skrīveris ieminējās. «Gan es to lietu izrakstīšu uz «efef»... Bet kāda tad viņam tā čina, tam kungam? Kā es zinu viņu uzrunāt?... Un kā viņu sauc?»
Nu bija galvas lauzīšana! Ne Mikums, ne Lauris par to neko tuvāk nezināja. «Man tik teica to,» Lauris paskaidroja, «ka tādi kungi, kas patiesi par mums, arāju cilvēkiem, stāvot, esot tikai divi. Viens no viņiem sakot, ka latviešiem visiem vajagot ar kuģiem braukt, tad viņi ātri vien būšot tik bagāti, ka tikšot no vāciešiem vaļā... Un tas otrs atkal, ka visiem arājiem vajag prasīt zemes un, ja te nav, tad visiem sataisīties kopā un iet uz Krievu zemi... Tā man teica!...»
«Jā, jā, tas viss labi,» skrīveris iebilda, «bet kā tad viņus sauc?»
«To vienu saucot «Valdemar»,» Lauris paskaidroja. «Un to otru kaž kā «Biezbārd»... Bet bārzdas viņam nemaz neesot...»
«Biezbārd?» Mikums domīgi norūca. «Tas jau nemaz neizklausās pēc kunga... Diezin vai tik tā ir?...»
«Tā man teica,» Lauris atbildēja. «Bet īsti nemāku teikt...»
Kā rādījās, tad arī viņš pats par to šaubījās. Bet te Mikumiete zināja atrast padomu. «Āre, vai tad nevar izrakstīt tā, ka viņam to rakstu var nodot taisni rokā!... Ja jūs paši viņam to rokā nenodosiet, vai domājiet, ka viņš tad arī dabūs...»
«Jā, jā, pareizi,» skrīveris viņai piebalsoja, «izrakstīsim tā... Būs labi, saimniek, nemaz nebaidāties... Es jums to lietu izlikšu uz «efef»... Tagad tikai pirms iekodīsim palaunagu un tad ņemsim ar švunku!...»
Kamēr viņš nu tā mielojās, dzēra Mikuma pasaukto šņabi un uzkoda viņa strimalas, vīnūzī ieklīda pāris no pirmīt redzētiem zemnieku ķērājiem. Redzēdami, ka te citam viņu brālim jau šefte iet, arī viņi gribēja pamēģināt roku.
«Saimnek kung, vait negrib taisīt aar man vēn kartenšpīl?» viens no viņiem lauciniekus uzrunāja. «Man ir vēn fein špīl... Nevait riktig tur nekad kunstik... Uzlēk tikai uz vēn čuping un paņem naud... Papras tok šim saimniekam...»
Uzrunātais bija tāds īsts vācu «šlīpzellis», lunkans kā līdaka, un acis šaudījās apkārt kā dedzīklas... Viņš norādīja uz savu biedru, kurš bija drukns un plecīgs un uzstājās laucinieka lomā.
«Jā, patiešām laba spēle, īsā laikā es no viņa novinnēju piecus rubļus,» otrs, izvilcis no kabatas, rādīja naudas sauju. «Nevajag nekādas mācēšanas, nekā... Viņš izliek kārtis uz čupiņām, mēs katrs, cik turam, uzliekam katrai virsū, viņam pašam paliek pēdējā čupiņa... Griež apkārt, mums lielāka kārte nekā viņam, un paņemam no viņa vēlreiz tik daudz... Es ar viņu spēlēju katrā laikā... Špās', kad var paņemt naudu...»
Viņš kāri nospļāvās, bet laucinieki šaubīgi smīnēja. Ikviens pie sevis nodomāja: «Kas tevi gan nepazīst, fuksi!»
«Pavisam einfach, nav nekād kunstik,» uzvedinātājs atkal atkārtoja. «Var tak bishen paprovēt. Vēlāk, kad nav lust, es jau necvingē...»
«Ak tu mūžs, nu var jau drusku pamēģināt!» otrs viņam piebalsoja. «Āre, kā man, īsā laikā pieci rubļi...»
Viņš žvadzināja saujā naudu, bet no laucinieku puses tie paši šaubīgie smiekli. Arī Pēteris smējās līdzi, bet tad viņam iešāvās kas prātā...
«Nu labi,» viņš izņēma no sava nēzdoga stūra divdesmit kapeikas, «kad jau tu gribi, likšu es arī...»
«Nu jā, ko tur baidīties,» otrs zemnieku ķērājs sacīja. «Es turu līdzi veselu rubli.»
Ātri uzaicinātājs izjauca kārtis, izlika tās uz galda trijās čupiņās, no kurām uz vienu uzlika Pēteris, uz otru otrs blēdis un trešā palika kāršu dalītājam.
Apsvieda apkārt kārtis: dalītājam kalps, Pēterim gaspaža un trešajam desmitnieks.
Pēterim pie divdesmit kapeikām pienāca otrs divdesmitnieks klāt. Turpretim otrs spēlētājs par savu paspēli nemaz neuztraucās.
«Būs man nākošu reizi...»
«Redz, vai nav feini?» baņķieris Pēterim sacīja. «Ja tu būt zecejs rubel, tev tagad būt otr rubel...»
Arī apkārtējie nopriecājās par Pētera sekmēm. «Vadzi, puika, tev laimīga roka,» Mikums sacīja, «še liec prieks manis arī 20 kapeikas!»
«Še priekš manis arī divdesmit!» kāds cūku kupčis iesaucās. «Priekš manis arī divdesmit!» vēl kādi pāris, tā ka Pēterim sanāca vesels rublis.
Pēteris likās pārdomājam. «Tu teici, lai es lieku rubli?... Nu labi, lai iet rublis!»
Tagad viņam ķēniņš, otram astoņš un kāršu dalītājam desmitnieks...
«Urā!» visi priecājās. «Zēnam atkal nauda rokā!...»
Bankas turētājs turpretim it nemaz neuztraucās un dalīja kārtis tālāk. Pēteris pie sevis domāja. «Vai kad divi rubļi liek, tad ar var vinnēt?» viņš jautāja.
«Kad tev ir luste, zecē div rubel!» bankas turētājs atbildēja. «Zecē, cik lust, es tev necvingē...»
Pēteris uzliek divus rubļus. Šoreiz viņam kalps, otram astoņš, bet dalītājam deviņš.
«Nu redz, nav nekād kunstik!» baņķieris viņam piestūma naudu un dalīja tālāk.
Tagad Pēteris likās pie sevis izcīnām grūtu cīņu. «Vai var vinnēt, ja es lieku to visu, kas man te ir?!» viņš beidzot it kā iekarsis iesaucās. «Ja tad es varu vinnēt, tad, tā ir riktīga spēle... Tad es neko vairs nebaidos...»
«Jā, jā,» baņķieris mierīgā garā atbildēja. «Zecē, cik tik tev lust...»
«Nu, lai tad ar iet viss, kas te galdā!» viņš iesaucās. «Noskaiti man pretim!...»
«Jā, ja,» baņķieris izskaitīja viņa naudu, apmēram kādus sešus rubļus un noskaitīja tikpat daudz pretim. Arī otrs biedrs uzlika savu gabalu, tā ka viņam palika vēl tikai viena nauda, jo visi pieci rubļi bija pārgājuši atpakaļ pie baņķiera un no pēdējā pie Pētera.
Viņš svieda apkārt kārtis... Visi kā uz ugunīm gaidīja... Pēterim gaspaža, otram desmitnieks un dalītājam kalps...
«Mans!» Pēteris sagrāba naudu un iebēra to kulē, kalēt abi blēži sametās ar acīm un baņķieris dalīja žigli tālāk... «Man tagad pietiek... Lai spēlē cits...»
Abi blēži izkrita kā no mākoņiem un, it kā neticēdami savam ausīm, viens otru uzlūkoja. «Na nu, kas tā par šveinerei!... Kad tev tād laim, kādēļ tu negrib vairs špīlen?...»
«Tādēļ, ka es negribu,» Pēteris strupi atbildēja. «Norunāts bija, ka, ja negrib, tad atkāpjas... Gudrinieki!... Man gan bija acis redzēt, ka jūs sametāties ar acīm un bāzāt vienai čupiņai apakšā norunātas kārtis... Jūs mūs te gribējāt tikai ievilkt...»
«Ha-ha-ha-ha!» it visi sāka pilnā kakla smieties. «Skat, kā laucinieks izmuļķoja Rīgas jaunuskungus! Un vēl pašus tos gudrākos! Malacis, malacis... Ziķerīgs zēns, ha-ha-ha-ha!...»
Apjucis un notriekts par lielo zaudējumu, baņķieris nesamanīdams šķirstīja trumpas, bet viņa biedram acis ļauni iemirdzējās. «Puika, tas nav godīgi no tevis!...» viņš iesaucās. «Vinnētājs nevar atkāpties, paspēlētājs tikai var... Es esmu paspēlējis un pastāvu, ka vajag tālāk spēlēt, vienalga, vai vinnē vai paspēlē...»
«Tu jau vari spēlēt, ja tu gribi, man diezgan!» Pēteris atcirta. «Ē, vīri, še, kas man deva pa divdesmit, atpakaļ četrdesmit!... Pārējais man, un beigta lieta!...»
«Skat, skat, viņš mums vēl nopelnījis priekš iedzeršanas!» laucinieki priecājās. «Saliksim kopā, vīri, nodzersim uz to jaunukungu veselību!...»
Šis izzobojums zemnieku ķērājiem ķērās vairāk klāt nekā materiālais zaudējums. Tādēļ tad arī druknais kā negants sāka mākties virsū. «Puika, netaisi figūras! Tu gribi mūs izcūkot?! Ja negribi vairāk spēlēt, tad nauda tev jāatdod, jeb es tev -»
«Oho!» laucinieki kā viens vīrs iesaucās. «Pamēģini tikai pielikt viņam pirkstu!...» Lauris, bija tā ieskaities, ka nevarēja vairs valdīties un sagrāba vīram pie dziesmas. «Ko tu te esi ienācis?! Vai gaišā dienas laikā gribi ļaudis plinderēt? Piesargies!»
Arī bufečiks, kurš visu laiku bija nodarbināts, pamanīja, ap ko lieta grozās. Viņš pazina savus ļaudis. «Ko nu, Kažu un Cukerberg, ko nu!» viņš bargi tiem uzsauca un ķēra pēc pipkas. «Vai gribat atkal paķert uz mīkstajiem?... Redzat svētāmo!... Acumirklī nozūdat, ja ne, saukšu gorodovoju!...»
Abi likās kā pimberi pa durvīm laukā, jo zināja, ka ar bufečika pipku nevar jokot, un, ja vēl aizstiepj uz sēžu, tad par veciem grēkiem vēl var ielikt dimbā... Bet druknais atgriezies vēlreiz pavēra durvis un naida pilnām acīm uz Pēteri iesaucās: «Klīsteri!...»
«Tu, vācu plukata!» Lauris uzšāvās kājās, gatavs iet ar viņu uz ielas kauties. Bet viņš aizmetās projām...
Pēteris uzreiz bija ticis slavens, visi uz viņu lūkojās kā uz kādu varoni. «Attapīgs zēns,» citi priecājās, «tāds dzīvē var nākt uz priekšu.»
«Es saku, viņam ir akots!» Mikums piebilda. «Ar viņu lai rīdzinieki nejoko. Vakar jau vienu viņš krogā izlingoja un tagad atkal izmuļķoja šos gudriniekus...» Un viņš apstāstīja jo sīki Pētera vakarējo cīņu un spožo uzvaru. «Es saku,» viņš nobeidza, «tam zēnam ir akots! No viņa dienās var iznākt liels vīrs...»
«Mums vajag arī tādu vīru,» Lauris attrauca. «No mūsu pašu vidus vajag celties lieliem vīriem, kas var mūs, nabaga ļaudis, aizstāvēt pret tiem nolādētiem kungiem un vāciešiem!»
Pēterim, to visu klausoties, vaigi sarka vien, un tādēļ viņš aizgriezās sānis. Ir neomulīgi būt par ausu liecinieku savai slavai, un tādēļ viņš izlikās tā, it kā visa viņa vērība būtu piegriezta alus pildītājiem tur istabas stūri...
Toreiz ar alus pildīšanu negāja tik dzīvi kā tagad, kur iespējams tecināt no vienas mucas sešas pudeles uzreiz. Toreiz pudele pēc pudeles bija jāuzbāž uz gumijas stobriņa, kas piestiprināts pie krāna, un viena pēc otras jāpietecina. Kad tā pilna, pildītājs to sniedza tālāk otram, kas to uzliek uz kluča, sakodis zobos izmērcētu korķi, iebāž viņas mutē un tad ar koka āmuru iedzen kaklā. Tagad to izdara mašīna. Trešais pilnās pudeles vāca projām un lika plauktos, un vāca atkal no turienes šurp tukšās. Ceturtais izskaloja tās ar ūdeni, divas uz reizi, katrā rokā vienu, krāva tās kurvī pildītājam pa rokai. Tas no tām izlēja pēdējās ūdens paliekas un lika tās atkal pie krāna.
Darbs gāja diezgan veicīgi, tikai skalotājam īsti nevedās, tā ka pildītājs viņu pastāvīgi urdīja. «Dod pudeles, dod pudeles!» Vai atkal: «Skalo tu tīrāk!...»
Pēteris skatījās, skatījās, kā to dara, tad likās klāt un izmēģināja roku... Nekas, gāja itin brangi...
«Vo, vo,» pildītājs priecājās, «tas ir labi! Tu varētu mums itin brangi palīdzēt...»
«Jā, tad man būtu jāapvelk manas vecās drānas,» Pēteris ieminējās. «Savas jaunās, kas man mugurā, es nevaru saķēzīt...»
«Parunā ar bufečiku, lai viņš tevi pieņem pie darba,» pildītājs viņam aizrādīja.
Bet bija noticis kaut kas, kas viņa uzmanību novērsa atkal uz citu lietu.
«Vai, kur tad mūsu skrīveris?!» Mikumiete, kas, tāpat kā citi, bija sekojusi kāršu spēlei, tai sekojošam jandāliņam un visu citu aizmirsusi, sāka skatīties.
«Aizgāja projām... Te pa sētas pusi,» viņas Mare paskaidroja. «Paņēma līdzi arī tēva cimdus...»
«Koo, aizgāja?!» Mikums iesaucās. «Un kur tad raksts?»
«Nekāda raksta viņš neatstāja,» meitene paskaidroja.
«Skaties, nolokāms!» Mikums sašutis brīnījās. «Paņem, zaglis, kvartu, paēd par tavu naudu, padzer un beidzot parāda tev pigu. Žuliks... Vairāk nekas kā žuliks...»
«Kā tu nu ar, dullā muša, tīšu prātu ļauj viņam aiziet projām?!» Mikumiete rāja savu meiteni. «Saduņķēt tikai tādu nabadzi vajadzētu!»
«Āre, ko tad es zinu!» viņa taisnojās. «Es jau teicu, ka tie ir mana tēva cimdi, bet jūs neviens neklausāties, un viņš paņem un aiziet projām.»
Visi par šo notikumu bija kā aizkurti. Pienāca arī bufečiks un apklausījās. «Lūgumrakstu?!» tas skaļi iesmējās. «Tas tas īstais rakstītājs?! Kaķim uz astes, tur viņš var uzrakstīt... Kāpēc man tūdaļ neteicāt?... Ar pipku būta viņu aizpēris projām...»
«Ak tu velna vācietis!» Laurim acis uzliesmoja. «Vai tad viņu vēl nevar saķert rokā?! Ak, slānīt tādu... Nāc, Mikum, meklēsim rokā...»
«Kur tad nu vairs sadzīsat čigānu krūmos,» Mikumiete raudzīja viņus atrunāt. «Ejat, ejat, bet es domāju, ka velti... Lai jau nu cilvēks iedzīvojas arī... Mums ir bijis un būs vēl, bet tādam nav nekas bijis, ne arī būs...»
Kad Mikums ar Lauri bija izgājuši, bufečiks griezās pie Pētera: «Nu, vai tu gribi darbu? Piecdesmit kapeikas par dienu un paēst, un gultas vietu arī... Vēlāk, ja redzēsim, ka esi derīgs, varbūt tevi pieņemsim uz mēnešiem.»
«Man rādās, ka viņš ir ziķeris,» pildītājs sacīja. «Cilvēku jau var no acīm noredzēt...»
«Nu, tad labi, aizved viņu uz puišu istabu, lai viņš pārģērbjas darba drēbēs... Un tad saņemiet sukri, zēni!...» bufečiks noteica. «Priekš vakara mums vajag krājumu...»
Pēteris aizgāja vienam no puišiem līdzi un drīz vien bija atpakaļ darba drēbēs un kā darba cilvēks. Tagad, kur viņam drēbju dēļ vairs nebija jābīstas un varēja drošāk pieķert klāt, darbs arī gāja pavisam citādi no rokas. Pudeles nu vairs nekad netrūka, un tās arī bija tīras.
Nogremdējies darbā, viņš tikai vēl pa ausu galam dzirdēja, ko iebraucēji un vīnūža viesi runāja. Atnāca atpakaļ arī Mikums ar Lauri.
Nekā nesadzinuši, tikpat kā ūdenī iekritis. Gan jautājuši un prasījuši vienam otram, bet, jāteic, tad jau mežā drīzāk dabūsi rokā nekā Rīgā...
«Māki nu, cilvēks!» Mikums atņēmās. «Kam tad tu, zemnieka cilvēks, vari uzticēties, ja ne tam, kam skrīve, kas ir skolots un kas tev var ko laba darīt! Tiec nu pie taisnības...»
«Nevienam mēs nevaram uzticēties, nevienam!» Laurim acis spīguļoja. «It visi mūs apzog, mūs apkrāpj, mums ādu velk pār acīm! Mums nav aizstāvju!... Tikai tad, kad mēs, latviešu cilvēki, paši rakstīsim tādus rakstus, paši sevi aizstāvēsim, mēs tiksim pie taisnības. Bet, kamēr citi par mums runās, mēs mūžam paliksim par kāju pameslu!...»
Dziļi šie vārdi iespiedās Pēterim sirdī... «Viņam taisnība,» tas nodomāja. «Tikai ja mēs, latviešu cilvēki, paši... Mēs paši...»
Un «šlir, šlir, šlir» ūdens atkal skalojās pa pudelēm... Viņam jādomā par savu darbu un tā arvien joprojām, bez mitēšanās, bez apstāšanās...
Darbam sava alga. Nemaz jau nerunājot par to pusrubli - palaunagā krūze kafejas ar kreņģeli! Vakarā atkal bairīšdesa uz baltu maizi. Tas viss darba dienā! «Kas tev tādu paēdienu uz laukiem dod,» viņš nodomāja. «Labi, ja tā ko redzi pa laikmetiem...»
Savāds lepnums un apziņa viņam sāka mosties sirdī... Viņš nebija vairs mužiks, viņš bija rīdzinieks...