AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I

PIRMĀ DAĻA

Septītā nodaļa

Rāms svētdienas rīts septembra mēneša beigās, taisni dienu pēc Miķeļiem. Laiks silts un skaņš, ka katru mazāko troksnīti jo tālu var sadzirdēt, bet no augšas samiglojies, tā ka Rīgas baznīcas torņi ar visiem gaiļiem aizslēpušies neizprotamā tumsā. Viņu neredzamie pulksteņi zvana vienā zvanīšanā, ļaužu bariem plūstot uz baznīcām, bet vēl jo vairāk uz Rātūža laukumu. Šodien no rātsnama balkona tiek nolasīta Rīgas bursprāka jeb tiesības un likumi, tāpat arī pasludināts, ko augstā rāte ievēlējusi no jauna savā sastāvā.
Tādēļ jau ap plkst. 10 no rīta te ļaužu tikpat kā melna nakts. Rātskungi ieradās viens pēc otra savos amata ornātos ar baretēm un resnām zelta ķēdēm. Citi ieronas kājām, citi piebrauc ar karietēm. Arī policija ieradusies uz laukuma, lai uzturētu kārtību. Jāšus tam izjāj cauri pats policijmeistars fon Grīns pilnā parādes uniformā, pušķainām epoletēm. Tāpat starp ļaudīm maisās viņa «labā roka» - «šneidīgais» kvartāloficieris Krampfs, sarkans vīrietis misiņa pikelhaubi galvā, kas viņam lielā mērā piešķīra marciālisku izskatu un vēl jo vairāk tad, kad, galvu lepni atmetis, tas ar savu ērgļa skatienu mēģina ieurbties ikvienam krūtīs, it kā gribēdams sekot vēl tam, kas notiek otra cilvēka sirdī un smadzenēs. Zagļiem viņš ļoti bīstams un arī tādiem, kam nav tīra apziņa, ir kaut kas pret augsto rāti un valdīšanu. Turpretim īstiem Rīgas pilsoņiem, it sevišķi Rīgas cunftīgiem meistariem, viņš bija tikpat kā brālis, dzēra kopā ar viņiem šņapstus, ja tie izmaksāja, brokastoja uz viņu rēķina un pastāstīja tiem arvien jaunas, interesantas ziņas par policijas resoru. Ja tādu nebija, viņš tai vietā cēla priekšā pikantas anekdotes, par kurām bija gardi ko pasmieties. Viņam bija vērts izmaksāt katrā ziņā, un kur nu vēl tā saldā apziņa: tu vari gulēt naktī mierīgi, jo Krampfs ir par tevi nomodā, apsargā tevi un tavu īpašumu pret zagļiem un ļauniem cilvēkiem... Bet savai priekšniecībai tas bija tikpat kā nagla! Uzdod tik viņam, - to un to subjektu, Krampf, mums vajag dabūt rokā, atvest uz sēžu, vai arī to personu vajag uzmanīt, - tad tāds peles alā arī no viņa vairs neglābsies.
Starp ļaudīm atradās arī Krauklīšu Pēteris, kā viņš pats tagad saucās. Viņam, gods dievam, ar Krampfu vēl nebija nekādas pazīšanās. Bet tādēļ viņam ne mazāk bija jāuzmanās, jo bija ieradušies viņa ienaidnieki Andreass Cipfelbrinks, Johems Štemeizens un Simeons Orkelbeins ar visām gaspažām, tad vēl sīktirgotājs Holcenbergs. Viņš tādēļ turējās tiem aiz muguras, lai tie viņu neparautu un, otrkārt, lai varētu noklausīties viņu turpmākos nodomus.
«Jaā!» Cipfelbrinks svinīgi sacīja. «Rīgas birģelim vajag še ierasties ik Miķeļus un noklausīties savas tēvu pilsētas likumus. Vai arī pēc tiem tiek darīts?!...»
«Ko nu, nachbar, tie likumi jau vēl tikai goda pēc,» Holcenbergs atmeta ar roku, «kas gan pēc tiem vairs rīkojas... Kas attiecas uz tirdzniecību, tad jau nu nepavisam ne. Katrs kuža, kas ienācis no laukiem, ver savu bodeli vaļā un pārdod sveces, ziepes un piparus taisni priekš deguna.»
«Vajag par to lietu parunāt ar augsto rāti,» Simeons Orkelbeins sacīja. «Vajag palūgt Gustavu Danielu Hernmarku, lai viņš paskaidro, kā tas ir...»
«To jau esmu darījis!» Holcenbergs attrauca. «Izrunājos ar Gustavu Danielu, tāpat kā ar jums tagad... «Augstā rāte,» es saku, «kā tas var būt?! Bursprākā tas stāv tā, bet darīts pēc tam netiek...» Bet Gustavs Daniels norausta kamiešus: «Jā, jūs esat «forštatē»... Attiecoties uz priekšpilsētām, kāds Klēmanis priekš apmēram sešdesmit gadiem ir izkarojis mazliet atkāpšanos no bursprākas...» Redz, tā mums, tirgotājiem, tagad iet...»
«Vai tad mums, amatniekiem, arī vairs kas ir?!» Cipfelbrinks ieminējās. «Tā jau ir bada maize, kas tagad vienam amata meistaram. «Bēnhāzes» konkurē ar saviem «fušieriem», fabriques atkal ar savu «štruntu». Vai tagad vairs prasa kodolīgu, labi nostrādātu darbu? Kad tikai lēts un no ārienes spīd... Jā, agrāk, tad meistars gan varēja maizi paēst, nicht wahr, Trauding?»
Viņš uzrunāja savu otru pusi, miesās pilnu un kuplu sievieti arī bez krinolīnes. Viņa tikpat maz izskatījās pēc bada cietēja kā viņš pats.
«Jā, jā!» viņa nopūtās. «Struntige Zeiten!... Früher hat man geschöpfelt, jetzt theelöffeit man nur...» (Štrunt laiki!... Agrāk smēla ar pavārnīcu, tagad tikai ar tējkaroti.)
«Tie sasodītie latvieši vien pie visa tā vainīgi!» Simeons Orkelbeins iesaucās. «Mums viņi samaitājuši pavisam arodu... Un padarīt viņiem arī neko nevari... Labi redzi, tur strādā mužiks, kuram tas nav brīv, pieej viņam klāt ar policiju, viņš tev pasaka: «Mēs jau zeltinīši, mums Rīgā breiv pondzelēt...» Un kā viņi pie tādas brīvības tikuši? Krimas kara laikā kāds Zeltiņu pagasta zemnieks Iekļavs 24 stundu laikā apņēmies nokrāsot it visus kroņa lielgabalus. Mēs, cunftes meistari, paši vainīgi. Kādēļ tad mēs neuzņēmāmies? Domājām, kas bez mums to padarīs. Bet gadījās, kas padarīja. Viņš nu izkaulējis tiesību, ka var turēt zeļļus, cik grib, un visi zelteniešu mužiki, kas tagad nāk iekšā Rīgā, «pondzelē» uz Iekļava firmu. Vai viņi ko labu uzpindzelē, ir atkal cits jautājums, bet lēti jau nu katrā ziņā, un netrūkst arī cilvēku, kas viņiem darbu dod... Kauns!...»
«Ko tur, nachbar, ko tagad vairs cunfte nozīmē?» Cipfelbrinks ieminējās. «Agrāk tas bija citādi. Ģenerālgubernatora Pauluči laikā, ja tad uzrādīja kādu bēnhāzi, tādu fušeru tad uz vietas apcietināja. Viņa darbu apķīlāja un pārdeva uz akciona labdarīgām iestādēm par labu... Agrāk tie esot kārti, un tā arī vajadzētu...»
«Taisnība, jā,» Johems Štemeizens piebalsoja. «Bet tagad katrs mužiks tev danco pa degunu. Nu, ko jūs sacīsat, ka man uzstājas par konkurentu cilvēks, kas nemaz to amatu nav mācījies, pilnīgs lauku ķūlis, pie manis pirms strādāja par apēvelētāju. Kādā jaukā dienā viņš no manis atstājās, atver otrpus ielas pats darbnīcu un strādā ar zeļļiem. Publika ņem no viņa, magazīna ņem no viņa, bet es nezinu, kur tagad zeļļiem darbu ņemt. Darbs jau no ārienes glums un spožs, bet vai mūsu dienās arī kāds uz to skatās, kāds koks ir ņemts, vai arī līme tura un tamlīdz... Un jūs arī, meisterin Cipfelbrink, savas meitas ausšteieru jūs pastellējāt pie viņa un nevis pie manis... Tas nebija labi no jums...»
«Jā, pie viņa man viss tas iznāk daudz lētāk,» Cipfelbrink kundze aizbildinājās. «Savi divdesmit, trīsdesmit rubļi taču ir liela lieta, un tad arī manai Klārai jūsu fasona nepavisam nepatīk...»
«Mana fasona?!» Johems aizskarts iesaucās. «Jā, jā, madam, es katram modes vējam pakaļ nedzenos... Pieturos pie tās godīgās fasonas, kāda bija mūsu tēviem un tēvu tēviem. Un, kas attiecas uz lētumu, vai tad mums, īstiem vācu pilsoņiem, tā uz tām kapeikām jāskatās, ja dodam savam cilvēkam ko nopelnīt...»
To noklausoties, meistars Cipfelbrinks bija pavisam sasarcis. «Protams, ka ne, mīļo Štemeizen... Uz to mums pavisam nebūtu jāskatās... Bet kādēļ jūs savām izgatavojamām mēbelēm vairs neņemat apkalumus no manis, bet no fabrikas? Mēs arī protam rēķināt.»
«Jā, bet fabrika man dod uz pusi lētāk, dieva vārds!» Johems piesarcis aizbildinājās. «Man tak jārēķinās arī ar konkurenci, mīļo Cipfelbrink...»
«Jā, jā, bet kas to darbu pagatavo? Kas strādā iekš fabriques? Nevāci, ķūļi, bet pie manis strādā cunftīgi vācu zeļļi...»
«Vienlīdz daudz, mīļo nachbar,» Štemeizens atbildēja. «Bet viņi strādā ar mašīnām, un ar tām mēs nevaram konkurēt...»
«Rauj viņu pūce viņu mašīnas! Es negribu mašīnas... Es gribu līferēt tādu pat «ķernīgu» rokas darbu kā mūsu tēvi un tēvu tēvi...»
«Visi jūs man esat labi brāļi, visi!» tagad arī Holcenbergs aizskarts iejaucās valodā. «Kādēļ jūs savas vajadzības neiepērkat pie manis, bet man vis a vis pie Mikentāla? Tas taču gatavais ķūlis un mužiks un tikai vēl šogad ienācis no laukiem. Jūs skatāties uz to, ka viņš jums dod par kādu kapeiku lētāk, bet, kādu preci viņš jums dod, uz to jūs neskatāties...»
«Na, na, nachbar, nerunājat jau nu jūs!» Simeons Orkelbeins viņu pārtrauca. «Kādēļ jūs savu māju nedevāt man krāsot, bet Iekļavam? Tā mēs pabalstām savus ļaudis!...»
«Jā, bet, meistar, cenas ziņā tur nav nekāda salīdzinājuma!» Holcenbergs taisnojās. «Pēc jūsu «anšlāga» man tas joks iznāca otrtik dārgi...»
«Jā, jā, bet krāsa, darbs? Vai tāds pondzelētājs var līferēt tādu darbu kā cunftīgs meistars?...»
«Pie jums strādā tādi pat pondzelētāji... Viņreiz, kur man bijāt krāsojuši, visa māle atlupusi... Bet viņš dod īstu šveinfurter grīnu, jo ilgāk stāv, jo zaļāks top... Ja jau viņš kronim lielgabalus nokrāsojis, kādēļ tad viņš man nenokrāsos māju...»
Simeonam acis zaļi iemirdzējās. «Redzi, kādi mūsu ļaudis!» viņš ievainots iesaucās. «Redzi, kādi!...»
«St! Silencium!» kaimiņi tos apsauca. Viss laukums ļaužu, kas rūca tikpat kā bišu strops, uzreiz palika klusu. Uz balkona parādījās augstā rāte ornātos un zelta ķēdēm. Viens no birģermeistariem skaņā, svinīgā balsī sāka nolasīt dokumentu:

Pilsētas patvaļas likumi un tiesības.

l. To grib tā Augstā Rāte, ka šinī pilsētā ikvienam būs godīgu muti brūķēt pret kungiem un lielkungiem, sievām un jumpravām, rātskungiem un pilsētām, un lai neviens ar savu muti nerunā, ko tas pēc mūsu likuma ar savu muguru un mantu nevar atbildēt.
2. Item to grib tā Augstā Rāte, lai neviens sev tiesu nespriež, nei arī uzstājas par citu apsargātāju ar taisnības iemesliem, pie nopietna soda, pēc lietas apstākļiem arī pie miesas.
3. Tālāk tā Augstā Rāte dara zināmu, ka, ja kāds no pilsētas apķīlāts un to ķīlu sešu nedēļu laikā neizpērk, tad viņam būs to zaudēt.
4. Tālāk, ja kāds birģelis no šejienes aiziet, tad tam būs kārtīgi savu pilsonību uzsacīt un no savas mantības tai pilsētai to desmito dot.
5. Tālāk to grib tā Augstā Rāte, lai ikviens birģelis vai zellis, vai arī kas būdams, ja tas testamentu taisa vai liek norakstīt, pēc pilsētas un baznīcas kārtības ziedotu ko priekš baznīcu un skolu uzturēšanas, jo citādi tā Augstā Rāte nevienu testamentu neatzīs spēkā.
6. Item, ja kāds pircis māju, tas pie tās nedrīkst izdarīt nekādas būves, pirms Augstā Rāte viņam to nav atļāvusi.
7. Item nevienam nebūs atdot otram guļošus grunts gabalus; tam pirms jāpierāda, kā viņš pats pie tiem ticis.
8. Item ikviens, kam priekšpilsētā savs lēņu dārzs vai cits kāds laukums, lai kārtīgi maksā par to nomu, jo citādi tam tas taps noņemts.
9. Arī nevienam nebūs ņemt otra kokus, kaļķi vai akmeņus, ko tam būs tad sacīt, kam tā manta pieder, vai ķemererim. Ja viņš to nedara, tad tas ir to koku, kaļķu vai akmeņu zaglis.

Par drošību uz ielām.

10. To grib tā Augstā Rāte, lai vakaros pa ielām nedara nekādas trakulības, bet ikviens lai iet bez klaigāšanas un bļaušanas, jeb tas tiks ņemts nopietnā sodā.
11. Item to grib tā Augstā Rāte, lai ikviens liekas ar skriešanu ar zirgiem pa ielām un nedara nevienam zaudējumus, jeb tam būs to sajust.
12. Item to grib tā Augstā Rāte, lai pa vastlāvjiem un kad notiek kāzas neviens neķekatotos un ar aizklātu vaigu, apgrieztām drēbēm vai arī ieročiem rokā neietu, nejātu un neskrietu apkārt pa ielām, pie augsta soda.
13. Item nevienam vīnu pagrabam, alus, miestiņa vai brandvīna krogam nebūs būt vaļā pēc pulkst. deviņiem, pie 30 marku soda.
14. Item to grib tā Augstā Rāte, ka puišiem un jauniem kalpiem, kas par algu dien, nebūs nēsāt ieročus. Kas pret to dara, maksā 30 markas soda.
15. To grib arī tā Augstā Rāte, lai ikviens pieskatītu savu uguni, lai no tā neizceļas nekāda skāde, un, ja, no kā lai dievs pasargā, izceltos ugunsgrēks, tad ikvienam vajag steigties palīgā ar spaņņiem, cirvjiem un tādiem rīkiem, ar kuriem var glābt.

Par tīrība uz ielām.

16. To grib tā Augstā Rāte, ka nevienam nebūs bērt mēslus, gružus un netīrumus Daugavā, Rīziņā vai grāvjos, tāpat ziemas laikā uz Daugavas ledus vai citur, kur pilsētai celtos zaudējumi, pie 20 markām soda, ja kāds pret to darītu.
17. Item nebūs puvešus bērt pie pilsētas mūriem vai arī ārpus tiem, pie 5 markām soda.
18. Item nebūs mēslus sviest uz ielām jeb tos tūdaļ būs aizvest projām, pie 10 markām soda.
19. Ja kāds pietekās vai Daugavā laiž kokus, tam nebūs ceļu aizkrustot, jeb viņš tos kokus zaudēs.
20. Item nebūs no laivām vai kuģiem bērt smiltis un balastu uz bulverķa, - to var tikai tad, kad ķemereru kungi atļauj un nosaka, kur, pie liela soda, un, kas balastu ber upē, tas dabūs cietumu vai citu lielu sodu.
21. Ar to grib tā Augstā Rāte sevišķi, ka nebūs turēt cūkas pilsētā, un, kuras noklīdīs uz ielām, tās tiks atdotas nabagiem.
22. Tālāk to grib tā Augstā Rāte, lai neviens ārpus pilsētas pa ielām vai ceļiem nebūvē un nemūrē, pirms nav piesaucis ķemereru vai zemes soģi, pie 30 markām soda.

Par pirkšanu un pārdošanu.

23. To grib tā Augstā Rāte, lai neviens bez gabalu precēm nepērk nekādas mantas un nekaulējas, iziedams uz viltību, citādi tas pirkto vai pārdoto mantu zaudēs.
24. Arī nevienam nebūs pirkt preces ārpus pilsētas vai uz ceļa, kas ved uz pilsētu, citādi tas zaudē pirkto mantu.
25. Arī nebūs kavēt nevienu zemnieku brīvi ieiet un iziet no pilsētas un ikvienam dot svabadu ceļu pie sava saimnieka, tomēr, ja rastos kāds zemnieciņš, kam nav saimnieka, tad vajag to laist mierīgi ar visām precēm uz tirgus, pie 20 markām soda.
26. Arī nevienam nebūs kampt no zemnieka preces, kuras tas ved tirgū, iekams tās nav nopirktas, pie 10 markām soda, un lai ikviens pērk no zemnieciņa tā, ka tur neiznāktu nekādas sūdzības.
27. Tālāk to grib tā Augstā Rāte, ka lai visi, kuri iziet pa vārtiem, neuzpirktu lopus uz peļņu un neaizdod uz tiem naudu, pie 50 marku soda.
28. To grib tā Augstā Rāte, lai neviens slakteris jeb miesnieks nepērk lopus, kuri pagriezti uz pilsētas pusi (das zuer Stadtwerts gekehret ist) vai nāk tirgū, pilsoņiem no priekšas 14 dienas pirms un pēc Miķeļiem, bet lai lopi būtu bijuši pirms pieietami birģeļiem, kuri lai izlietotu savas vecās tiesības, pie 20 markām soda.
29. Item to grib tā Augstā Rāte, lai neviens no pilsētas uz leju vai pie pašas pilsētas nebrauc ātrāk pie kuģa, iekams tas nav piestājies pie bulverka, pie soda, kādu uzliks tirdzniecības kungs (bei wilkührlicher Straffe der Wettherrn).
30. Item to grib tā Augstā Rāte, lai neviens nepirktu zirgus, kuri pienāk pa jūru, iekams vēl nav bijis klāt staļļa kungs, jeb tas pirktos zirgus zaudēs.
31. Item to grib tā Augstā Rāte, lai neviens nepirktu būvkokus, kas nonāk pa Daugavu, ātrāk, pirms ķemerera kungs nav iepircis priekš pilsētas vajadzībām, jeb tam būs tos kokus zaudēt.
32. Item, lai neviens nepērk būvkokus, kurus tas tūdaļ grib pārdot, jeb tam būs tos kokus zaudēt.

Par uzpirkšanu, pārtikas precēm un zivīm.

Tur bija runa, ka nedrīkst uzpirkt žāvētas zivis vai butes, ja kāds pašu pilsētas birģeris nāk un tam priekš sava brūķa vajadzīgs, tas var preci ņemt par to cenu, par ko uzpircējs pircis, un pēdējais nedrīkst runāt pretim, pie 5 dālderiem soda. Tiek atņemti arī liekie zivju krājumi, ja tādi tiek atrasti uz bēniņiem vai pagrabos. Butes un žāvētas zivis drīkst pārdot tikai pie bulverķa un nedrīkst izvest bez pienācīgas atļaujas: citādi zivis tiek atņemtas. Ikvienam, kas preces ievedis, jāpārdod tās pašam un ne caur citu. Nevienam nebūs pirkt vairāk pārtikas vielu, labību, medu, apiņus utt., nekā tam vajadzīgs priekš sava brūķa, izņemot sīktirgotājus; citādi preces tiek atņemtas.
Bija piedraudēts stingrs sods, ja nedos pareizu mēru un svaru, un pat stingri noliegts no šejienes izvest sliktu preci. Ja kāds labību pircis, kas no virsas labāka nekā apakšā, tam vairāk nav jāņem pretim kā labā. Kas izved nesvērtus un nebrāķētus kaņepājus (linus), kas nav apskatīti un laisti caur brāķi, tas zaudē pat godu.
Svariem un mēriem vajag būt pareiziem un ik gadus tikt apskatītiem un salīdzinātiem. Siļķes nedrīkst pārdot citādā pakojumā, kā tās ķertas un sālītas. Mucām vajag būt pēc Rostokas mēra, pareizo lielumu un labi pakotām. Sāls pārdodama un pērkama pēc pilsētas mēra.
47. Item Vidzemes pilsētas vienojušās, ka ļaunu (sliktu) sāli nemaz nedrīkst zemē ievest, jeb to būs vest tūdaļ projām.
Tālāk aizliegts visā zemē vērpt pakulu dziju priekš tauvām. Dārglietas, tiklab še pagatavotās, kā arī no ārienes ievestās, nedrīkst ne pirkt, ne pārdot, iekams tās nav apskatītas no zeltkaļa amata meistara. Vīnus nedrīkst laist pārdošanā, iekams vīna kungs tos nav apskatījis, pie 30 dālderiem soda. Nedrīkst pirkt un pārdot piedzērušā prātā vai arī pārdot preces, kuru nav un kuras nezin dabūt. To lai neviens neuzdrošinājas, pie 20 markām soda no katra simta. Kaitīgos pirkumus rāte neatzīst par tiesiskiem un izskaidro tos par nenotikušiem.
Viss, kas te tika lasīts, mūsu meistariem un viņu gaspažām mazāk interesēja. Cipfelbrinks pamanīja savu draugu kvartāloficieri Krampfu, no kura cerēja dabūt kādas jaunas ziņas.
«Sst, ssst, Krampf!» viņš paklusu sauca, jo dikti runāt pa lasīšanas laiku bija aizliegts. «Kas būs?! Vai pēc bursprākas neaiziesim uz Pētera baznīcas krogu uz kādu «štēzeideli»?»
«Nav tagad vaļas... Citā reizē!» Krampfs ar viņiem sasveicinājās. «Policijai tagad jābūt uz vienām kājām.»
Cipfelbrinks viņu pētoši uzlūkoja. «Kas?! Vai kāda slepkavība notikusi vai izdarīta kāda zādzība?»
Krampfs atmeta ar roku, it kā izteikdams: tas ir mazs krāms! «Nē... Nav nekas noticis... Bet mums rakstīts stingri priekšā meklēt pēc jaunlatviešiem un tos kā arestantus nodot augstai valdīšanai...»
To viņš sacīja ar tādu svarīgu un noslēpumainu vaigu, ka meistari un viņu kundzes ieplēta mutes.
«Jaunlatviešus? Kas tie tādi ir?» Simeona gaspaža Jūla iesaucās. «Vai tie nav tie paši latvieši, kas pie mums?»
«Zināms, ka tie paši... Visi viena un tā pati suga!» Simeons paskaidroja. «It visus viņus vajag ņemt ciet, Krampf... Tie neder ne velnam!»
«Ne visus!» Krampfs svarīgi atteica. «Tas man nav priekšā rakstīts. Kas tad būs zemnieki un kops laukus, ja mēs visus ņemsim ciet? Arī tie, kas pilsētās, pa lielākai daļai mierīgi ļautiņi - kučieri, sētas puiši, visi labi cilvēki... Bet tos, kas grib spēlēt par kungiem, negrib dot godu rātei, kungiem un mācītājiem un vēl dibināt tādas latviešu biedrības, tos mēs ņemsim aiz krāgas...»
«Ahā!» nu arī Cipfelbrinkam uzausa gaismiņa. «Tad tādus, kāds bija Klostera pagraba Persi? Gatavais bandīts un razbainieks... No latviešu cunftēm vien tik runā... Tādus vajag ņemt ciet, jā... Krampf, tu viņu uzmani!... Tādus neliešus vajag izravēt ar visām saknēm - -»
Pēterim, dzirdot, ka par viņa ādu jau tiek kauliņi mesti, dūša pavisam saplaka. Viņš atrada par labāku pamanīties labāk tālāk.
«Bet manu kaimiņu, to Lauri Sutumu, to, Krampf, vajag uzmanīt!» Johems svarīgi iesaucās. «Tas dzied tādas savādas dziesmas... Vilks lai no tām tiek gudrs! Lielās pirkt Rīgas pili ar visiem vāciešiem un diezin ko...»
«O, jemine!» Cipfelbrinka Traudiņa iesaucās. «Kur tad šis to naudu ņems?»
«No jūras dibena, jā, jā, tā viņš lielās,» Štemeizena gaspaža Jethena viņu pārtrauca. «Un, kā būšot nopircis, tā mūs, vāciešus, dancināšot uz sarkaniem ķieģeļiem...»
«Ko jūs sakiet, uz sarkaniem ķieģeļiem?!» Jūla Orkelbein ieplēta acis.
«Uz sarkaniem ķieģeļiem!» Jethena atkārtoja katru vārdu uzsvērdama. «Un, jo vācieši augstu lēkšot, šis tik pakuršot uguni...»
Visa sabiedrība nevarēja beigt kamiešus vien raustīt. «Kas par mežonīgu ideju!... Kas par rupju, necienīgu vēlēšanos!... Einfach schamlos,» gaspaža teica, «vācieši lai tikai piesargot savu ādu...» Bet meistari vienbalsīgi nosprieda, ka tādiem tikai vajadzētu krievu kokus.
«Pēc visām šīm ziņām,» Krampfs izvilka savu kabatas grāmatiņu, «ja tas nav «jaunlatvietis», tad es nezinu, kas tad viņš ir... Piezīmēsim viņa vārdu un palūkosimies jau drusciņ uz pirkstiem! Viens putniņš man jau ir pa pusei slazdā... Kāds Kaspars Biezbārzdis... Patlaban Jāņa baznīcā, bet, tiklīdz dievkalpošana nobeigsies, to stiepšu uz Jumpravu ielu. Nē, mani balodīši, augstā valdīšana neļaujas ar sevi jokot...»
«It sevišķi vakaros, tad tur pie tā mana kaimiņa dzīvo, ka skan vien!» Johems denuncēja.
«Umhu, umhu!» Krampfs ņēma to vērā. «Tikai tā nelaime, ka vakaros ļoti esmu aizņemts ar to teātri. Augstai rātei nācis ausīs, ka kāds aktieris dzied par viņu injurijas - dziesmas jeb kuplejas, kuras nedz augsta rāte, nedz cita kāda iestāde cenzējusi. Man ir uzdevums šo pretlikumību izzināt un, ja tiek pienākta, tad vainīgo tūdaļ novest uz policiju.»
«Ahā!» visi brīnījās. «Kas tas tāds varētu būt? Vai Buterveks? Tas gan dzied tādas jocīgas kuplejas.»
«Es nezinu vēl tos sīkumus, kurš un kā tas de facto... To pierādīs izmeklēšana. Bet nu man jāiet, citādi tas putniņš man no Jāņa baznīcas var vēl aizlaisties... Neizspruksi, no maniem nagiem neizspruksi... Uz redzēšanos, draugi!..»
Viņš aizgāja, un meistari ar savām kundzēm sāka atkal klausīties, jo patlaban nāca panti, kas viņiem ļoti interesēja.

Par zeļļiem un svešo tirgošanos.

52. Arī nevienam nebūs še piesavināties pilsonisko uztura (bürgerliche Nahrung), kas nav ieguvis birģeļa tiesības, pie augsta soda.
53. Tiem, ja kuri citādā ceļā un caur sievas īpašumu še ir birģeļi, šinī pilsētā nebūs dzīvot citādi kā viesiem, pie 50 dālderiem soda, un ikvienam būs redzēt, kam tas savā mājā dod pajumti, ka viņam par savu viesi vēlāk nebūtu jāatbild.
54. Arī nevienam birģelim ar saviem zeļļiem nebūs uzturēt vairāk kā divas bodes, pie 20 markām soda.
55. Nevienam viesim, kas nav birģelis, nebūs atvērt pilsētā bodes, nedz arī tajās turēt kādas lietas pilsoņiem priekš pirkšanas.
56. Arī nevienam nebūs būvēt ne priekš pārdošanas, ne izvešanas pa jūru, ja tas nav še piemītošs birģelis, pie 10 dālderiem par katru lastu.
57.Arī nevienam viesim nebūs pieņemt jaunus kalpus, kuri pilsētā vai ārpus tās piekopj pilsonisko uzturu, pie 50 dālderiem soda, tiklīdz tas notiek.
58. Item nevienam birģelim nebūs pārdot zeļļiem dzīvojamās mājas, pie 20 dālderiem soda.
59. Item ne vienam birģelim, ne zellim nebūs izdot dzeramas naudas (ungelde) šķīperiem, zuiderzejiešiem (holandiešiem), leišiem vai krieviem pāri par tām, kas ir noliktas: svaru naudas, nesēju naudas vai arī kas tās par naudām nebūtu, pie 20 markām soda.
60. Item nevienam zellim nebūs pirkt sāli vai siļķes uz kuģiem un ievest tās savās bodēs vai pagrabos, bet tās tiem jāsaņem no birģeļu pagrabiem, kā arī nevienam birģelim nebūs pārdot no zeļļiem un svešniekiem piegādātu un pagrabā vēl nebijušu sāli, pretējā gadījumā tie zaudē preci.
61. Nevienam nebūs skotu (der Schottschen) kā tos sauc arī lieldienieku (der Osterlinge) vai citu svešnieku specerejas un preces še noguldīt vai pārdot tās olektīm vai mazu svaru, bet tās visas lielumā pārdot birģeļiem un tirgotājiem, izņemot brīvai pārdošanai nolikto laiku 14 dienas pavasarī un ir dienas rudenī ap Miķeļiem, pēc kura laika viņiem pārējās preces būs nodot pakūzī, tās pārdot lielumā vai vest atkal projām.
62. Item tiem nebūs pret pilsētas brīvībām pašiem būt sava ugunskura, bet tiem jādzīvo pie birģeļiem ērbeģos un jāēd pie viņu galda, pie cieta soda.
63. Item mūsu ostā pa jūru iebraukušiem šķīperiem un svešniekiem būs pārdot savas preces 14 dienu laikā, vai arī, ja tie gribētu aizbraukt, tiem jāmaksā par šo laiku pie valdīšanas pus muita.
64. Svešiem faktoriem un liģeriem, kuri šo paliek pa ziemu, jānoliek zvērests, ka neieguldīs naudu precēs, bet izturēsies pēc tirdzniecības kārtības.
65. Faktoriem savas izrakstītās preces jāpārdod vairumā birģeļiem, nav jāpiekopj monopols, preces nav ilgāk jātura par 14 dienām, nav pirkšanas cenas jāpaaugstina, nav faktoreja jāpiekopj pa ziemas laiku, ne arī jāiegulda sveša nauda.

Par solījumiem, pilsoņu peļņām un viesībām.

66. Ja kāds pierunājis kādu sievu vai jumpravu uz laulību bez viņas drauga ziņas un gribas, tam nevienā no šīs zemes pilsētām viņai nebūs darīt nekādu kaiti; un, ja kāds, sieva vai vīrs, tiktu pienākti pie slepenas laulības, tas, raugoties pēc lietas stāvokļa, sodāms pēc mūsu pilsētas likumiem.
67. Tā kā notiek tas, ka daži saderinās un salaulājas ar saviem tuviem asinsradiem pret visiem likumiem, vecām paražām un ieradumiem, tad tā Augstā Rāte nopietni caur šo pavēl, ka, no šīs dienas sākot, lai neviens neuzdrošinās saderināties un salaulāties tuvāku ar savu asinsradu kā ceturtā loceklī, jo citādi tas par sodu zaudēs savas pilsētas iemītnieku tiesības.
68. Arī tā Augstā Rāte liek brīdināt tos, kas gribētu še uz priekšu apmesties, lai tie pēc še teicamā paraduma neliekas pirms baznīcās uzsaukties, iekams nav ieradušies pie Augstās Rātes un nav ieguvuši no viņas birģeļu tiesības. Ja kāds tam pretim darīs, tad Augstā Rāte to neuzņems par birģeli.
69. Tālāk, to grib tā Augstā Rāte, ka ikvienam birģelim būs turēt savas bruņas līdz ar augš un apakš šaujamiem rīkiem, tā ka tas notes laikā var līdzēties. Item vēl 6 ādas spaņņus.
70. Item ar viesošanos, dārglietu nešanu, nedēļu gulēšanu, bērnu nešanu baznīcā un ar jumpravām lai ikviens turas tā, kā tas stāv rakstīts rātūzī barību un drēbju likumos.

Par amatiem.

71. Tā grib tā Augstā Rāte, ka tie, kas nodarbojas ar amatu, lai dara tā, ka tas tiem ļaudīm neiznāk par grūtu, pie soda ar amata zaudēšanu.
72. To grib tā Augstā Rāte, lai namdari un mūrnieku meistari vairāk darbus nepieņem, kā spēj padarīt, pie liela soda.
73. Un, ja kāds otram solījies strādāt un to netura, ko solījies, tam būs par to ciest ar 30 markām.
74. Arī nevienam namdarim nebūs aiztikt vai aptēst pilsētas būvkokus, pirms tam nav atļauja no ķemerera, pie 50 markām soda.
75. Arī to grib tā Augstā Rāte, lai ikviens beķeris, kas cep veģus, pie kviešu maizes turētu arī rudzu un barības maizi, un tam būs cept taisnīgi, jeb tas zaudēs maizi un amatu.

Par nevāciem, item mājas kalpiem un meitām.

76. To grib tā Augstā Rāte, ka nevienam nevācim nebūs pirkt un pārdot tirdzniecības preces, nedz arī ar to nodarboties, jeb tas zaudē preces un 30 markas.
77. Nevienam nebūs ar nevāci biedroties, nedz turēt ar tiem kopā kādas saviesības vai saiešanas, pie soda (noch geselschaft oder Mascopey mitt ihnen haben, bey Poen).
78. Arī nevienam nevācim nebūs miestiņu vai alu brūvēt un to pārdot, ne arī miestu izkroģēt, pie soda.
79. Arī dienestniekiem nebūs būt kambariem un pagrabiem ārpus savu kungu mājām.
80. Tālāk tad nebūs svabadām sievām un meitām dzīvot pašām savos dzīvokļos un savā saimniecībā, bet salīgt algā, pie cieša soda...
Te uzreiz liela ļaužu kņada. Veda kādu apcietināto no Jāņa baznīcas uz Lielo Jumpravu ielu, kur toreiz atradās policijas virssēdeklis. Arestants kailu, paplatu, bet paīsu vaigu, neliels pusmūža vīrietis, labi iesirms.
Ļaužu pulki uz Rātūža laukuma sakustējās. Neviens vairs neklausījās uz bursprākas lasīšanas, bet visi vienā kamolā vēlās apcietinātam līdzi, tā ka no soļu speršanas cēlās tāds troksnis, ka vai visa Rīga dunēja. Arī mūsu meistari un viņu gaspažas tika rauti līdzi un dzirdēja, ko ļautiņi sacīja. Viņš esot aizstāvējis mazo ļautiņu tiesības, bet caur to sariebis kungiem un nu tikšot sūtīts uz auksto zemi, kur mūžīgi ledus kalni. «Nabadziņš,» sievas sūkstījās, «nabadziņš... Nu viņš vairs šīs saules neredzēs...»
Arī Pēteris skumjām acīm lauzās ļaudīm klāt, līdz dabūja viņu tuvumā redzēt. Tik žēl, tik žēl!... Rokas vilkās dūrēs, bet darīt neko nespēja.
Piepeši, kā no zemes izaudzis, viņa priekšā parādījās Lauris. Vaigā mēmas sāpes, acis liesmoja. «Viņu apcietināja!... Paņēma mums viņu...»
«Ko tagad darīt?!» Pēteris sagrauzts jautāja.
«Vakarā atnākt uz pagrabu... Mikums arī... Visi...»
Viņš pats devās ļaudīm līdzi. Arī Pēteris skatījās uz to pusi. Bet ko tur darīt?! Palīdzēt taču tur nekā nevarēja...
Piepeši viņš apstājās. No rātūža balkona patlaban tika pasludināts jaunievēlētā rāts locekļa vārds. Pēteris klausījās tikpat kā uz stīgas, tik ļoti tas tam interesēja. Bet pavisam svešs vārds... Viņa krusttēvs tas nebija...
«Ko? Ne konsuls Rābemans?» Cipfelbrink gaspaža brīnījās. «Visa pilsēta taču runāja, ka viņš...»
«Mana radiniece mamzele Švīhelbein, kas tur dien iekš mājas, man par to jau agrāk stāstīja,» Simeons paskaidroja. «Uzskati starp augstiem kungiem mainījušies. Viņš atzīts par liberālu... Būdams ārzemnieks un nepazīdams šejienes apstākļus, tas tiecas uz visu tā, kā tur, kur tikai viena tautība... Bet mums te arī latvieši un mužiki...»
«Konsuls Rābemans mums nekādu labumu nebūtu darījis,» Cipfelbrinks ieminējās. «Viņš ir pret cunftēm...»
Rātskungi no balkona pazuda. Ļaudis sāka nošķirties un izklīst uz visām pusēm.

* * *

Tauku svece vienkāršā koka lukturī izplatīja dzeltenu, spocīgu gaismu plašās pagraba telpās, no kurām dzeltenajā apvārksnī tikai viena daļa bija saredzama, bet lielākā daļa aizstiepās drūmā tumsā, kur saplūda viss nezināmais. Te Lauris ar saviem biedriem mēdza sapulcēties, un, tā kā toreiz Rīgā latviešiem atklāti tas nebija brīv, tad viņiem tas bija jādara slepeni. Un tādēļ viņi bija sagatavojušies arī uz to, kur sprukt, ja uznāktu virsū policija. Pagraba telpas atradās līdzās Laura darbnīcai sētas pusē. Pa kādu tumšu gaņģi dibins stūrī varēja iztikt pagalmā un no turienes pa mazajiem vārtiņiem ārā uz blakus ielu. Ar to visi sapulces dalībnieki bija jo smalki iepazīstināti, lai vajadzības gadījumā zinātu, kur sprukt. Tātad savā ziņā sazvērestība, un tādēļ sazvērnieki arī savā starpā norunāja, ka neteiks nevienam, kas pieder pie viņu pulciņa, ne kur tie nāk un kur tie iet, un ko tie runā, ne savām sievām, ne meitām, ne mātēm.
Vienā pagraba galā atradās vienkārši sasists galds un tam visapkārt soli. Tur sēdēja pirmie sapulces dalībnieki: Lauris, Pēteris, Mikums un Kreilis, kas tagad bija pats smago fūrmaņu saimnieks. Mēmi klusēdami, tie gaidīja uz saviem biedriem. Lai gan tie izrādījās diezgan dūšīgi, tad tomēr varēja manīt, ka ir nospiesti. It sevišķi Kreilis reižu reizēm ņēma sveci un ar to aizkūpināja savu kaļķi. Kuplus dūmus laizdams, blenza drūmajā tumsā, kur bija sakrautas dēļu čupas un vēl citādi koka gabali, kas Laurim vajadzīgi priekš darbnīcas, bet tie, cik tos vājā sveces gaisma ķēra, izplatīja garas, spocīgas ēnas.
«Kur tad šie nu paliek tik ilgi?» viņš reižu reizēm ieminējās, nevarēdams mierīgi nosēdēt.
«Vai tev jau deg?!» Lauris viņu apsauca. «Ja vien būs dabūjuši ziņu, tie arī būs...»
Kreilis apklusa, bet tad atkal ieminējās. «Blēņas vien no visa tā ir!... Vācieši ir kungi un latvieši vienkārši ļautiņi... Mēs viņus nekad nepārspēsim...»
«To pašu jau arī es saku,» Mikums viņam piebalsoja. «Tauki arvien būs virsū un ūdens apakšā...»
Laurim acis uzliesmoja. «Ak, jūs miega mices, ak jūs miega mices! Kas viņiem nekaiš būt kungiem, kad viņiem tik ticīgi kalpi kā Kreilis un Mikums... Bet mums vajag nostāties ar viņiem uz vienādām tiesībām... Mūsu senči tāpat bijuši virsaiši un ciltskungi...»
«Jā, jaā...» Kreilis gari novilka. «Bet, ja es dabonu par zirgu un cilvēku trīs rubļus par dienu, kādu tiesību tur man vēl vairāk vajag...»
«Un, ja es tik varu pārdot savas preces, tas tas lielākais,» Mikums nospļāvās.
Par šādu viņu tūļību Pēteris tā sašuta, ka dedza tikpat kā uguns. Nē, patiešām, tas cilvēku varēja kaitināt. «Ak, jūs mazticīgie, jūs šaubīgie!... Kalnus mēs, latvieši, varētu apgāzt, ja mums būtu tikai tik daudz kā viens sinepju graudiņš... Ak jūs, gļēvuļi!... Kaunaties par savu mazdūšību!...»
Kreilis un Mikums vēl gribēja ko piebilst, te pašlaik pie durvīm pieklauvēja. Divreiz īsi no vietas, trešo reizi pēc ilgāka laika, kā jau bija norunāts.
«Kas tur?» Lauris piecēlās un piegāja pie durvīm.
«Epata, atveries!» otrā pusē atskanēja norunātā parole, uz kuru varēja iekšā laist.
Ienāca neliels pusmūža vīrietis sārtu seju. Tas bija Tilo fabrikas meistars Mārtiņš Balodis. Viņu sabiedriskā dzīve Pārdaugavā bija gluži apsīkusi pēc tam, kad viņu kora vadonis skolotājs Caunītis bija miris un arī pats fabrikas kungs pienācis, ka viņu bibliotēkā tomēr ievietotas visas tās grāmatas, kuras ģenerālsuperintendente bija apzīmējis par kaitīgām.
Mēmi viņš apsveicinājās un nosēdās pie citiem.
Atkal: bum - bums - - bums!...
«Kas tur?»
«Epata, atveries!»
Ienāca kalsens jauneklis dzeltenām ūsiņām un spanku. Tas bija skolotājs Ādams Spunde. Viņam līdzi vēl kāds otrs. Pēteris negribēja savām acīm ticēt - viņa krusttēva vecākais zellis Fuhsings!
«Atvedu te jums jaunu biedru,» Spunde sonorā, dziļā balsī sacīja. «Līdz šim turējies par vācieti, bet tagad pamodies kā no dziļa miega. Uz viņu mēs varam palaisties...»
Atkal mēms klusums. Visi, nervozi uztraukti, gaidīja uz pārējiem.
Atkal pārreiz klauvieni, atkal: «Epata, atveries!...» Ieradās vēl kāds Ķezbers un kāds Šilings.
«Tautieši un biedri!» Spunde, kurš par citiem bija tas inteliģentākais, beidzot iesāka. «Tā kā pārējie biedri diezin vai būs dabūjuši ziņu, tad nekavēsim laiku un pārrunāsim mūsu lietas.»
«Jā, jā, jā,» visi bija ar to uz mieru.
Tad Spunde izvilka no kabatas kādu papīru un sāka to noslēpumaini lasīt. Bija kāda dziesmiņa, kas tagad ievietota visās ābecēs, bet tad bija nedzirdēta revolucionāra dziesma.

«Kad atnāks latviešiem tie laiki,
Ko tagad citas tautas redz?
Kad zudīs tumsas spaidi baigi,
Kas tagad tautas acis sedz?
Kad pūtīs vējš, kas spirdzina
Un tautas kroni mirdzina?...» utt.

Visi sazvērnieki kādu laiku mēmi saskatījās, un visi saprata to. Visi zināja, kādēļ tas tā, un visi gandrīz korī dvesa: «Mums vajag savas biedrības - mums vajag savas latviešu biedrības...»
«Jā, tās mums vajag!» Laurim acis uzliesmoja. «Bet kā lai mēs pie tās tiekam?! Kungi un vācieši mums stāv priekšā. Vai ziniet, šodien te vajadzēja būt pie mums vienam vīram... Kasparam Biezbārdim. Bet viņa nav... Viņš arī nebūs... Viņš šodien tika apcietināts.»
«Apcietināts!» daži no viņiem nobāla. Viņu izmisušās sejas liecināja, ka tie nožēlo, ka pavisam te atnākuši. Apcietināts!... Kādu brīdi mēms klusums...
«Cik sen vēl viņš runāja pie Caunīša kapa!» Balodis nošļucis ieminējās. «Latviski runāja un teica: «Kamēr vien Rīga pastāvēs un būs latviešu tauta, tavs vārds arī nezudīs...»»
«Un tas bija viņa noziegums, ka viņš tā runāja,» Lauris piebilda. «Tādēļ vien tikai tas tika apcietināts un tikšot sūtīts uz auksto ledus zemi... Plānā uzvalciņā... Ar to, kas mugurā...»
«Žēl gan!» Spunde skumji ieminējās. «Būtu vismaz kādreiz pie mums ieradies, dzirdētu, ko viņš saka.»
«Ko viņš saka, to varu jums pasacīt!» Lauris spulgošām acīm iesaucās. «Vakar ar viņu izrunājos... «Mēs, latvieši, netiksim pie savas biedrības,» viņš saka, «kamēr še vācieši būs par kungiem. Mēs arī nedabūsim savas tiesības,» viņš saka. «Pie kā lai mēs sūdzamies? Ģenerālgubernators ir vācietis, gubernators ir vācietis, vicegubernators ir vācietis. Pilsētas rāte ir vāciska... Krimināl- un civiltiesas - vācu tiesas... Pie kā lai mēs griežamies pēc savas taisnības? Mēs te nedzīvojam krievu valstī, bet Vācijas provincē... Mēs pat nedrīkstam uzdoties, ka esam latvieši, jo topam par to vajāti...»»
«Pilnīgi pareizi,» Pēteris aizrautu balsi apstiprināja. «Tādēļ arī mans krusttēvs ir vācietis, ja...»
««Un tādēļ, mums labuma nebūs,» viņš teica,» Lauris turpināja, ««kamēr mēs dzīvosim vāciešu ēnā. Mums jātiek no tās ārā! Mums jādabū sakari ar krieviem, jāraksta krievu avīzēs... Mums jāsniedz sūdzības raksti par nekārtībām un jāattēlo šejienes apstākļi augstiem krievu kungiem Pēterburgā... Tikai krievu ērglis var nobīdīt no mums šo vācu slogu un atdot mums mūsu cilvēciskās tiesības... Tikai pie krieviem un ar krieviem jums jāturas! Un tādēļ,» viņš teica, «ar simtiem un tūkstošiem parakstiem mums tādus rakstus vajag sūtīt uz Pēterburgu, lai iet vai līdz pašam ķeizaram...»»
«Līdz pašam ķeizaram!» Pēteris sajūsmināts iesaucās. «Lai Aleksandrs Otrais dabū zināt, kādas cūcības vācieši pie latviešiem izdarījuši!...»
Arī citi tam piekrita. Bet tad Spunde domīgi piebilda: «Tīri labi! Bet kā mēs tos parakstus dabūsim? Ne ātrāk, kamēr mēs pašu tautu iekustināsim un pamodināsim. Mums tādēļ jāizmanto gadījums.»
Tam atkal neviens nebija pretim. Gadījumu vajag izmantot. Bet ko tagad darīt?
Spunde: «Tā dziesma, ko es nolasīju, jānoraksta daudzos simtos eksemplāros un jāizplata tautā starp lauciniekiem-iebraucējiem un arī mūsu pašu pilsētniekiem, par kuriem zināms, ka tie latvieši. Fuhsings to varētu izdalīt starp iebraucējiem lauciniekiem... Tā paklusu...»
Fuhsings: «Kādēļ ne, to var izdarīt!...»
Pēteris: «Bet tad arī to dziesmu: «Melnie kraukļi dibināja savā starpā biedrību»... Ai, kā Cipfelbrinks par to errosies!...»
Spunde: «Var arī to... Bet mums jāizmanto Biezbārža apcietināšana, lai ļaudis tālu un platu dabū par to zināt... Mums jādabū tie tiktāl, lai tie paši sāk domāt...»
Balodis: «Es zinu, ko mums vajadzētu!... Tā kā Biezbārzdis tiek sūtīts uz ļoti aukstu zemi un viņam nav kažoka, tad uzaicināsim ļaudis, lai samet viņam priekš kažoka...»
Spunde: «Tas īsti neies! Uz to mums nav likumiska tiesība... Mūs var notiesāt. Bez tam tie ļaudis nemaz nezin, kas tas tāds un kāds tas izskatās... Bet mēs varam izdot viņa ģīmetnes, tās pārdot... To mums nevar liegt... Tad mums ikvienam ir iespējams parādīt: redziet, tāds un tāds izskatās tas vīrs, kas karo par jūsu tiesībām!...»
Šo priekšlikumu it visi apsveica ar prieku. Tika arī sastādīts darbības plāns. Spunde apņēmās ģīmetnes pastellēt, Balodis - tās izplatīt starp fabrikas strādniekiem, Fuhsings - starp iebraucējiem lauciniekiem, Mikums -starp saviem pircējiem, un vēl citi, kur tas būtu vajadzīgs.
Piepeši blakus darbnīcā kņada, soļi... Laura sievas balss jaucas ar citām balsīm. Visi uzreiz klusu kā pelītes. Te ienācēji beidzot bija atraduši durvis un sāka klauvēt pavisam citādi nekā biedri, notuļus vien.
«Kas tur?» Lauris iesaucās, gaidīdams uz paroli.
Tie nezināja ne «epata», ne «atveries», tikai bungoja pa durvīm, ka tās vai līgojās. «Likuma vārdā, atdariet!... Policija...»
Visi uzreiz nobāla, un daži pat aiz bailēm iekunkstējās: «Mēs esam zuduši!»
Lauris tomēr nezaudēja galvu, un Pēteris arī bija viens no drošākiem. «Žigli ārā tur pa sētas pusi!» Lauris biedrus raidīja. «Mēs abi paliksim. Tu, Pēter, sāc krāmēties gar kokiem!... Žigli ārā viens pēc otra!...»
Viņi nelikās divreiz teikties, nozuda kā akā tumšajā kaktā un no turienes prom sētā. Pēteris, gravedamies ar kokiem, sedza viņu soļus, un policija lauzās gar durvīm. «Atdarat, atdarat!... Likuma vārdā!...»
Kad Lauris dzirdēja jau sētas vārtiņus nokraikšķam un viņi bija drošībā, tas gāja taisīt vaļā durvis. «Pagaidat, pagaidat!... Kas tad tur tā ālējas?!» Un ar tā visnevainīgākā cilvēka seju tas atdarīja durvis.
Pa tām ievēlās pirmais Krampfs, turēdams savu kailo zobenu Laurim pret krūtīm, aiz viņa vēl kādi trīs vahtmeistari resp. gorodovoji. Visi ar kailiem zobeniem.
«Ko jūs te dar'?!» Krampfs šņāca, pie kam viņam acis sprēgāja uguņus tikpat kā kaķim. «Kur tie citi palika?»
«Kādi citi?!» Lauris brīnījās. «Esam divi... Es un mans māceklis... Jāsameklē priekš rīta koki...»
Ar kaķa acīm Krampfs pētīja pagrabā pēc kā aizdomīga - pēc izejas, pa kuru tie būtu varējuši izsprukt. Bet dibins kakts bija tumšs kā elle, ka viņam pašam bija bail līst tur tālāk, bez tam Pēteris čakli vien krāmēja ceļam kokus priekšā.
«Neliedzies, kur tu viņus noslēpi?!» Krampfs Laurim stingri uzsauca. «Kas tev vispār te par darīšanu? Kokus meklē?! Tas tikai izgudrēm!... Kokus viņš meklē svētdienas dienā!... Ha-ha-ha!...»
«Ha-ha-ha!» arī citi policisti, Lauri mazcienīgi uzlūkodami, smēja.
«Nu, ko tad es varu darīt, ka man tik daudz darba!» Lauris attrauca. «Ja nesameklēšu kokus tagad, tad laikam zeļļiem rīt gulēt ļaušu...»
«Izrunas, draudziņ, izrunas!» Krampfs tītīja. «Un kas tie par zeļļiem? Vai tev meistara papīri ir, ha? Bēnhāze... Aizliegta smugele...»
«Papīru kabatā man nav,» Lauris atteica, «bet, ja gribiet tur pārliecināties darbnīcā, tur viņi ir!... Un, ja jūs domājiet, ka te kāds apslēpies, jūs jau varat pagrabu pārmeklēt!... Pēter, met mieru!... Lai kungi pārmeklē telpas...»
«To mēs darīsim bez tavas teikšanas!» Krampfs spītīgi iesaucās. «Un, lai tie arī peles alā būtu ielīduši, no maniem nagiem tie neizspruks... Štumpf, jūs ar kailu zobenu nostājieties pie durvīm, nelaižat nevienu iekša, ne ārā!... Un jūs, Dumpf un Rumpf, mēs pārmeklēsim te šo spelunku...»
Pie tam viņi sāka ar saviem šābļiem tā badīt un bakarēties pa koku kaudzēm, ka, ja kāds tur būtu bijis apslēpies, tam patiešām būtu izgāztas acis vai nocirsts deguns. Tikpat kā vanags Krampfs pie tam pētīja it visos stūros un kaktos, vai tikai neuzietu, kas noderētu par corpus delicti, ka te noziedzība notverta in flagranti.
Te tas pamanīja kādu aprakstītu papīru un, to pacēlis, tikpat kā indiānietis no prieka iekaucās... Jo viņš ne vārda nevarēja salasīt, tam vajadzēja būt pa latviski. «Rumpf, Rumpf!» viņš sauca. «Jūs protat pa latviski, izlasāt, kas šeit stāv!...»
Rumpfs, paņēmis papīru, sāka burtot. «Kad atnāks latviešiem tie laiki... Ko tagad citas tautas redz - -»
«Nu ir dumji!» Pēteris nodomāja. «Spunde izmetis savu dziesmu...»
«Pietiek, diezgan!» Krampfs atņēma atpakaļ papīri. «Tā lieta ir skaidra kā diena. Jūs esat jaunlatvieši, mani putniņi! Par to jums augstai valdīšanai būs jādod atbildēšana. Projām, marš, marš uz policijas valdi!...»
Viņš bija cerējis, ka nu varēs triumfēt, ka viņi metīsies pīšļos viņam pie kājām un lūgsies žēlastību. Bet abi pavisam ar tādam stīvām mugurām...
Tas viņu lielā mērā kaitināja. «Projām, marš, uz, pēdām!... Dumpf, sienat viņiem rokas uz muguras... Es tamēr sastādīšu protokolu...»
Viņi devās visi darbnīcā, kur Krampfs pirms sastādīja protokolu un apskatīja darbnīcas patenti. «Par to tev vēl nāksies atbildēt pie vetgerichtes, bet tā ir blakus lieta... Bet, ka tu esi jaunlatviešu špicbuks, tas tev, brālīt, lauzīs kaklu!»
Laurim acis uzliesmoja. «Lūdzu, kungs, nelamāties! Saucat mani, kā gribiet, tikai par špicbuku vien ne...»
Krampfs neatbildēja un noskaities rakstīja protokolu, ka zoss spalva čirkstēja vien.
Viņš nežēloja, bet lika uz papīra visu, ko vien zināja. Iznāca arī uz to traci Laura sieva no dzīvokļa, bērns uz rokas, un sāka savukārt vaimanāt. «Lauri, Lauri, ko tu dauzies, ko tu daries! Paņems nu tevi projām... Saules vairs neredzēsi!... Ak, tu mans dievs, ak, tu mans dievs!... Nevarēji strādāt un būt... Ko te nokulies!? Ko nu iesākšu viena ar to bērnu?...»
«Ja, jā, sieviņ, jums taisnība!» Krampfs viņai piebalsoja. «Labāk jūsu vīrs būtu lūdzis dievu un strādājis...»
«Kaunies, sieva, pīkstēt!» Laurim acis ieliesmojās. «Mazais Ernestelis nepīkst, un tu pīksti!... Nāc šurp, mans dēls, tu man esi brašs, tu nesaki ne vārda, jā!»
Viņš paņēma to uz savām rokām un no viņa atvadījās. «Tavs tēvs ir taisns cilvēks, kuram neviens neko nevar padarīt! Katrā laikā riktīgs Krievijas pavalstnieks! Ko vācietis saka, tas man nav jāzina... Neraudiniet sievas, kungi, ja iešana, tad iesim... Anna, neraudi!... Ne mata viņi man nevar aizskart pēc krievu ķeizara likumiem.» Viņš atdeva tai bērnu.
«Sienat viņiem rokas uz muguras!» Krampfs pavēlēja. «Vedīsim tos putniņus drošā vietā!»
Policisti taisījās sava priekšnieka pavēles izpildīt. «Kādēļ tad siet?!» Lauris ieminējās. «Iešu tāpat, nemaz nepretošos...»
«Es arī ne!» Pēteris piebilda. «Kad jau jāiet, mēs iesim!...»
Krampfs beidzot pielaidās. «Nu, manis dēļ! Ņemat viņus vidū, Dumpf un Štumpf! Rumpf, jūs ejat pa priekšu un es no pakaļas... Vorwärts!...»
«Uz priekšu, marš!» arī pats Lauris komandēja. «Tikai, sieva, neraudi! Vēl nevienu dienu bez maizes neesi bijusi un nebūsi arī... Vorwärts, uz priekšu, marš!...»
Kā lielus noziedzniekus policisti ar kailiem zobeniem veda viņus pa Lielo ielu uz Iekšrīgas pusi.
Sirdis viņiem tik pilnas un tik savādi pukstēja. Viņi gāja pretim nezināmam liktenim. Taču pašiem viņiem nav sev ko pārmest. Tikai tā vien un ne citādi! Viņi ir latvieši, un lai tur nāktu kas nākdams...
Un, it kā gribēdams atvieglot savu iekšējo uztraukumu, Lauris pusbalsī iesāka dziedāt: «Kad atnāks latviešiem tie laiki, ko tagad citas tautas redz...» Pēteris viņam piebalsoja, un drīz vien skaņas plūda spēcīgi no viņu krūts, tā ka ļaudis uz ielas apstājās vai atkal aiz ziņkārības skrēja viņiem līdzi. Šāda nekaunīga pārdrošība Krampfu vai apstulboja, ka tas ilgu laiku nezināja, ko darīt.
Beidzot tas apzinājās savu varu. «Klusu, jūs pintiķi! Velns, pērkons, vilki deviņi!... Vai neziniet, ka bursprākā aizliegts pie stingra soda pa ielām trokšņot un bļaustīties?...»
Kad Pēteris savu ietrīcināto sirds stīgu nevarēja tik ātri apturēt, tas krietni vien dabūja pa kūkumu. Tāpat arī Lauris apklusa. Ko darīsi, valdīšanai jāpaklausa!
Kad tie bija sasnieguši Aleksandra tiltu, Krampfs komandēja: «Stoi! Jūs, Štumpf un Dumpf, vedat viņus tālāk uz policiju!... Bet pieskatāties, ka noziedznieki pa iekšpilsētas šaurajām ieliņām jums neizbēg... Jūs par viņiem atbildat ar savu galvu...»
«Kā pavēlat!» tie viņam atdeva pienācīgo godu.
«Gaidāt tur, kamēr ieradīsies policijmeistars Grīns!» tas turpināja. «Es arī pats drīzi būšu klāt... Rumpf, mēs tagad dosimies uz pilsētas teātri.»
«Kā pavēlat!» Rumpf atbildēja.
«Uz priekšu, marš!» Štumpfs, tagad vecākais pēc činas, komandēja. Viņi devās atkal uz priekšu pa Kaļķu ielu, ka zābaki klaudzēja vien.
Viņu režīms tagad tomēr bija drusku lēnāks, jo tie dabūja paklusu izmainīt kādus vārdus.
«Pēter,» Lauris sacīja, «ja tev prasa par jaunlatviešiem vai ko, tad saki, ka it nekā nezini!... Tu it nekā nezini, un vairāk neko!...»
«Gan jau zināšu!» Pēteris attrauca. «Ko viņi mums padarīs!...»
Kas par viņu pašu - nieks, kad tikai citi biedri drošībā...
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Beidzot viņi sasniedza Lielo Jumpravu ielu un tajā rātūzim pretim pelēku mūra māju, kurai pie ieejas divi resni mūra stabi. Tagad tanīs telpās atrodas Iekšrīgas policijas iecirknis, bet toreiz pati galvenā policija.
Ne vārda neteikdami, policisti viņus ielaida pa durvīm. Cietumā gan nebāza, tāpat ielaida kancelejas telpās. Dežurējošais vahtmeistars, kurš, ietinis galvu mēteli, gulēja uz ādas zofaja, iztraucēts berzēja acis. Viņa zināšanā nu Štumpfs un Dumpfs nodeva noziedzniekus un paši devās pie miera.
Pēterim sirds sita piecpadesmit, un Lauris vilka un vilka špickas, kūpinādams savu kaļķi, kurš tam bieži dzisa. Varēja redzēt, ka viņi arvien top nemierīgāki. Lai arī tev, cilvēks, skaidra sirdsapziņa, par arestantu tevi tomēr ieskata, un kas tur viss nevar iznākt.... Viss tas gaiss un tā apkārtne tāda nospiesta un smacīga. Vahtmeistars, tirpinādams kājas, soļo un soļo pa istabu un allaž viņus pētoši uzlūko. Blakus telpās policijas glabāšanā nodotie un ieslodzītie ālējās un dziedāja. Tādēļ viņi palika pavisam tādi domīgi un klusi...
Te atskanēja atkal priekšas gaņģī soļi - vesela trape. Durvis atdarījās, un pa tām ievēlās Krampfs ar Rumpfu vidū ar kādu aktieri, lielu, melnu mēteli, triko biksēm, kuplu cepuri ar gaiļa spalvu, ar visu šmiņķi un masku, kā varēja noprast, patlaban izceltu no lomas. Pēterim un Laurim, kuri tādu putnu nekad nebija redzējuši, bija lielie brīnumi.
«Tā!» Krampfs, novilkdams savu mēteli, sacīja. «Apsēžaties un uzgaidat, kamēr nāks izmeklēšana!...»
Aktieris palocījās un ar patosu vācu valodā sacīja:
«Tā teica Bruts... Un Bruts ir goda vīrs!...»
Krampfs piesēdās pie galda un sāka stādīt protokolu, kurā jo sīki apzīmēja apcietinātā vainu. Aktieris pa tam staigāja apkārt pa istabu, taisīja visādus žestus, plātīja rokas un iesaucās daždažādus citātus. Un, kad Krampfa spalva sāka jo čirkstēdama tecēt un viņa vaigā pie tam parādījās griezīgais sarkasms, aktieris, uz viņu rādīdams, smagu patosu iesaucās: «Der Page (Knabe) Krampf (Karl) fängt an fürchterlich zu werden!» (Puisēns Kārlis (Krampfs) sāk palikt bīstams!) (F. Šillera «Dons Karloss».)
Pēteris no visa tā nekā nesaprata un pie sevis nodomāja: «Ko viņš tur buras?!»
Pēdīgi parādījās arī pats policijmeistars palkavnieks Grīns pilnā uniformā ar zvaigzni pie krūtīm. Visi policisti godbijīgi piecēlās, un viņš nosēdās turpat blakustelpās pie galda, kur protokoli jau stāvēja viņam gatavi priekšā.
Ātri viņš tos pārlasīja, tad norūca: «Hm, jā!»
«Friedrich Butterweck!» viņš sauca. «Vedat viņu iekšā!...»
Aktieris tika nostādīts viņam priekšā un dziļi palocījās.
«Jūs esat Frīdrihs Buterveks?» policijmeistars viņu caururbjoši uzlūkoja no galvas līdz kājām.
Aktieris palocījās vēl zemāk. «Runā, kungs, tavs kalps klausās!...»
«Aktieris pie šejienes teātra?!»
Aktieris vēl dziļāk palocījās. «Es stimmt!» (Saskan.)
«Cik man zināms, diezgan ievērojams un iecienīts aktieris...» policijmeistars turpināja.
«Dem Mimen flicht die Nachwelt keine Kränze!» aktieris ar paklaņu sacīja. (Aktierim nākošās paaudzes nevij vaiņagus.)
«Pēc sava aroda komiķis... Drasti-komiķis?»
«Sein oder nicht sein? Das ist die Frage!» (Būt vai nebūt? Tas ir še jautājums!) (Hamlets) aktieris ar patosu sacīja.
«Lūdzu skaidrāk izteikties,» policijmeistars drusciņ sapīka. «Jūs esat dziedājuši ļoti zaimojošas kuplejas par augstāko rāti un viņas rīcību. Ko jūs uz tam atbildat?»
«Majestät, gestatten Sie Gedankenfreiheit!» (Majestāte, dodat domu brīvību!) («Dons Karloss») aktieris dziļi palocījās.
«Vienlīdz daudz,» policijmeistars atbildēja. «Bursprākas pirmais punkts nosaka, ka būs lietot godīgu muti pret augstām personām, starp citu, pret augsto rāti... Bez tam kuplejas nav bijušas cenzētas un likumiskas?!...»
Aktieris palocījās. «Die Botschaft hör' ich wohl, allein mir fehlt der Glaube!» (Gan dzirdu vēsti, bet trūkst man ticības.) (Gētes «Fausts».)
«Dežurējošais policijas ierēdnis jūs pie tam in flagranto pieķēris. Liegšanās te jums neko nelīdz. Tātad atzīstaties!... Ko jūs par augsto rāti dziedājāt?»
Aktieris piepeši saķēra pieri un sāka stostīties. «Ich kann - mich nicht - besinnen - -» (Nevaru atcerēties.)
«Kā? Jūs nevarat atcerēties? Tas viss noticis vēl tikai priekš kāda pusstundas laika. Krampf, kā ir tā lieta?»
«Jūsu augstdzimtība,» Krampfs nostājās apsūdzētam aiz muguras. «Noticis patlaban... Protokols vēl itin svaigs...»
«Tādēļ,» policijmeistars uz aktieri sacīja, «jūsu neatcerēšanos nepavisam nevar ņemt nopietni.»
«Ich - kann - mich - nicht - besinnen - absolut nicht -» aktieris trauca, pieri satvēris. «Ich habe grün vor Augen und Krampf im Nacken... Spiegelberg, mir graut vor dir!» viņš ar patosu norādīja uz Krampfu. (Nevaru atcerēties, pavisam nevaru. Man zaļš priekš acīm un krampis pakausī. Špīgelberg, man šausmas no tevis!) (Šillera «Laupītāji».)
Krampfs bija kā no mākoņiem izsviests un arī pats Grīns, uz kura vaiga drīz parādījās smaids. «Mani sauc «Grün», tas tiesa, un manu palīgu tur jums aiz muguras - «Krampf.» Ja jau tā, tad būs jādod jums laika atcerēties. Tikai lūdzami mitējaties ar tādām kuplejām, ja iegribiet vairāk ar šo vietu iepazīties. Tāpat, lūdzu, par šo tagadējo notikumu netaisāt nekādas kuplejas, saprotat!... Pie mums likumi tanī ziņā ļoti stingri. Varat iet!...»
Aktieris palocījās arī pret apjukušo Krampfu. «Die schöne Tage von Aranjuez sind hin... (Skaistās Aranžuecas dienas ir prom.) («Dons Karloss».) Adio!...» Un projām viņš bija.
«Neko darīt, Krampf!» policijmeistars noraustīja plecus. «Ar tādiem aktieriem un komiķiem ir grūti karot... Kas tur vēl par lietām? Saucat viņus priekšā!...»
«Lauris Sutums un Pēteris Krauklītis...»
Policijmeistars viņus bargi un caururbjoši uzlūkoja. «Jūs esat noturējuši aizliegtu, slepenu sapulci?»
«Nekā nezinu, cienīgs lielskungs,» Lauris atbildēja.
Grīns asi viņu uzlūkoja, it kā gribēdams ieskatīties viņa sirdī. «Jūs esat jaunlatvieši, neliedzaties?!»
«Nekā nezinu, cienīgs lielskungs!» Lauris atbildēja.
«Es saku, neliedzaties!... Runājat taisnību! Vai atzīstaties, ka esat jaunlatvieši?»
«Mēs nemaz nezinām, kas tie jaunlatvieši tādi ir!» Pēteris atbildēja. «Mēs tikai zinām, ka esam krievu ķeizara pavalstnieki...»
Policijmeistars viņu lielām acīm uzlūkoja. «Jā, jā, tie mēs visi esam!... Bet krievu ķeizara pavalstniekus tāpat kar, ja tie rīkojas nepareizi... Sakat, - ko jūs tik vēlā laikā darījāt pagrabā?...»
«Tas kungs jau redzēja,» Lauris pasteidzās atbildēt. «Mēs krāmējām kokus...»
«Hm, hm,» policijmeistars pārdomādams norūca un sāka studēt atkal protokolu. Uzlika savu degunkniebi, ņēma atkal to nost, tad atkal viņus asi un caururbjoši uzlūkoja.
«Par jums ienākušas ziņas, ka esat bīstami cilvēki, musināt zemas kārtas cilvēkus pret kungiem un vāciešiem, tīkojat dibināt latviešu cunftes un biedrības...» Viņš sita dūri uz galda, ka vai visas rakstāmās lietas uz augšu palēcās. «Tas jums neizdosies, es saku... Un tad jūs esat lielījušies, ka nopirksat Rīgas pili, nota bene, ar visiem vāciešiem... Pasakat, ar kādu nolūku? Ko jūs ar Rīgas pili darīsat?...»
Laurim, lai gan tas izlikās ļoti nobiedēts, bija grūti apspiest smaidu, kas viņam vilkās ap lūpām. «Nekā nezinu, cienīgs lielskungs! Kur tad es, nabaga vīrs, varu nopirkt Rīgas pili... Kur tad es to naudu ņemšu?...»
Policijmeistaram pašam bija jāieskata, ka viņam taisnība. Viņš tādēļ, uzlicis degunkniebi, studēja atkal tālāk protokolu.
«Par to naudu, jūs esat sacījuši, kas jūras dibenā!» viņš iesaucās, redzami apmierināts, ka noziegumam var atrast pavisam citu, daudz vairāk motivētu pamatu. «Jums tātad ir zināma kāda apslēpta manta, kuru jūs esat noslēpuši! Manta, kas jūras dibenā, pieder kronim, vai saprotiet?! Vai jūs ziniet, kāds jums par to draud sods?! Vai jūs ziniet?!»
«Es nekā nezinu!» Lauris atbildēja. «Ne es kādu naudu esmu atradis, ne man tā ir. Ja jau man būtu, tad taču jūsu palīgs, mani kratot, arī būtu atradis kādu podu...»
«Hm, dīvaini,» policijmeistars atkal domīgi norūca un iedziļinājās tālāk protokolā.
«Oho!» tas uzreiz bargi iesaucās, uzlēca kājās un viņus caururbjoši uzlūkoja. «Jūs esat draudējuši, ka dancināšot vāciešus uz sarkaniem ķieģeļiem. Un, jo tie aiz sāpēm augstu lēks, jo lielāku jūs kursat uguni... Tas ir pretlikumiski... Spīdzināšana ar iepriekšēju nodomu... Factum culposum et dolosum... (Sodāma un ļaunprātīga darbība).»
«De facto et absque jure,» Krampfs svinīgi piebilda. (Patvarīga un pretlikumiska darbība.) «Pēc veciem Rīgas likumiem par to bez žēlastības tiek uzkārts.»
«Hm, ko nu jūs teiksat!» policijmeistars dusmīgi šņāca.
«Bet es nekā nezinu, cienīgs lielskungs?» Lauris atbildēja. «Kur tad man, nabaga vīram, tāda vara?! Pat ja es gribētu tādas lietas strādāt, vai tad jūs man to atļautu?...»
«Jums taisnība,» policijmeistars, brīdi apdomājies, apmierinājās. «Ja jums tas kādreiz ienāktu prātā,» tas sita ar savu lineālu uz galda, «tad mēs jūs pamācītu... Arestantu rotu jūs dabūtu... Bet jūs esat jaunlatvieši? Vai arī to gribēsat noliegt?»
«Nekā nezinu,» Lauris atbildēja. «Nemaz nezinu, kas tas ir?!»
«Jūs nezināt?!» Krampis gavilējoši iesaucās. «Pasakat, kā šī dziesma iekļuva jūsu pagrabā!... Palasāt, kas tur stāv! Un kur viņa radusies, ja jūs viņu neesat uzrakstījuši?»
«Ja, was ist denn das?!» policijmeistars paņēma papīru un sāka to lasīt. ««Kad atnāks latviešiem tie laiki, ko tagad citas tautas redz?...» Hm... Jā, - wo ist da eigentlich das Gesetzwidrige?» (Jā, kur īstenībā te tas pretlikumiskais?) Viņš pavisam bija tāds piekausēts, ka nevarēja dabūt apsūdzībai cik necik dibinātu pamatu. «Kādi laiki jums, latviešiem, pienāks? A? Izskaidrojat man to!...»
«Nekā nezinu, cienīgs lielskungs...»
Policijmeistars noraustīja plecus. «Jūs ar to gribat sacīt, ka neesat šo dziesmu rakstījuši?»
«Nekā nezinu, cienīgs lielskungs...»
Policijmeistars drusku padomāja. «Nu, paraksti savu vārdu...»
Lauris paņēma spalvu un ar trīcošu roku uzvilka tādus ķebuļus.
«Paraksti tu arī savu!» policijmeistars griezās pie Pētera.
Pēteris paraksta... Viņam gan tai skrīve drusciņ citāda, bet ne tuvumā nelīdzinās dziesmai, kura rakstīta sevišķi skaistu rokas rakstu.
Vēlreiz policijmeistars rūpīgi salīdzināja rokrakstu. «Vai jūs ziniet, kas to dziesmu rakstījis?»
«Nekā nezinām, cienīgs lielskungs... Nevaram iedomāties...»
Policijmeistars padomāja. «Nu, tad labi, par to tik uzsākta izmeklēšana... Bet piesargaties man jūs, ja tiksat ķerti!... Ja izrādīsies, ka esat jaunlatvieši, jūs bez žēlastības tiksat nodoti vicegubernatoram priekš izsūtīšanas uz «pasīliju». Nekādu nemieru un naidu jūs nedrīkstat celt ne pret kungiem, ne vāciešiem... Tagad varat iet...»
«Paldies, cienīgs lielskungs, paldies!» Lauris tencināja un Pēteris arī. «Es jau domāju... Mēs taisni cilvēki un krievu ķeizara pavalstnieki, - ja iet pēc krievu ķeizara likuma, - kas gan mums ko var darīt bez vainas...»
«Nu, uz to tik lieli neesat!» policijmeistars draudēja. «Vēl tā lieta nav galā!... It sevišķi jūsu amata papīri nav kārtībā, tādēļ mēs lietu padosim tālāk, kur jums būs jāiet vēl pie izmeklēšanas... Varu tikai jums teikt: izturaties prātīgi!...»
Kad viņi bija aizgājuši, Krampfs ilgi vēl nevarēja apmierināties, klepoja, vandīja papīrus un zvērēja savā sirdī: «Es tiem šmurguļiem jaunlatviešiem parādīšu... Es viņiem parādīšu!»