AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I

PIRMĀ DAĻA

Devītā nodaļa

Pēterim pamostoties, viņu kratīja drebuļi tā, ka visi zobi klabēja. Ilgu laiku viņš nevarēja atjēgties, kur atronas. Bet saules lāses spiedās cauri biezajai lapu segai un atgādināja viņam patiesību. Viņš iegādājās savu bēdīgo likteni... Tikai viņš jau bija radis tam padoties, un sirds vairs tik griezīgi nesāpēja kā vakar.
Pirmais darbs nu bija tikt atkal laukā no pakrūmes brīvā dieva pasaulē. Ar gudru ziņu viņš palūrēja zem lapām, vai apkārtnē nav daudz ļaužu, kas varētu būt šim notikumam par lieciniekiem. Viņš līda ārā uz to pusi, kur domāja, ka nav neviena, tomēr divi jaunkungi, griezdamies no stūra, viņam lienot tikko neuzkāpa virsū. «Vo, vo, Žorž!» viens no tiem, ar baltu vesti un riekšavu visādu križuļu pie resnās talmi ķēdes, iesaucās. «Redz, kur viens izlien no pasekņa!...»
«Jaā,» otrs ar ziemišķa cimdiem un nūju ar kaula rokturi smiedamies piebilda. «Īsts Žano von der Dünakante...»
Pēterim asinis saskrēja vaigos un tur durstīja, bet viņš neatskatījās ne atpakaļ, gāja tikai prom, ārā uz ielas, kur citi ļaudis, un iejaucās starp tiem...
Mīļi un silti saulīte glaudīja viņa sastingušos locekļus, drīz vien tiem iedvesdama atkal siltumu un jaunu dzīvību. Bet pats viņš nezināja, ko tas grib darīt, kurp tas grib iet, un devās pa Kaļķu ielu taisni cauri uz Daugavas malu.
Tā zila vizēja viņa priekšā maziem, apzeltītiem grubulīšiem... Nē, ne slīcināties - tādu muļķību gan viņš nedarīs!... Priekš tam viņam pārāk enerģijas un dzīvības kaulos. Lūk, kāda dzīvība uz šīs zilās, smaidošās Daugavas! Lādējot laivas un kuģus, ļaudis iet un kustas tikpat kā skudras... Un, kā šie visi pārtiek, ir paēduši un apģērbušies, tā arī viņš iztiks...
Pirms tas drāza pāri pa plosta tiltu uz savu veco maizes vietu Opermaņa vīnūzī un apjautājās, vai tur nevajag pudeļu skalotāja. Nevajadzēja... Viņa vieta aizņemta.
Viņa vecā darba vieta! Pilna kā arvien... Komijs spēj tikai dot. Paretam tikai kāds galdiņš tukšs. Ir pati telpa piesūkusies alus un brandvīna smaržas... Viņš pārlaiž vēl skatienu apkārt - visi tie kakti viņam pazīstami...
Pie kāda galdiņa sēž daži planku nesēji. Atskrējuši uz mazpusdienu, iedzer savu pudeli alus un šņabi. Nosvīduši, āda nodegusi tumši brūna, tērpušies sarkanos vai raibos parķa kreklos, kuriem visiem uz muguras melni, slapji plankumi, kuri citiem pat kūp...
«Ehē, draugs, tevi ar vienreiz redz!» kāds no viņu vidus Pēterim sauca draudzīgi pretim. «Vai neiedzersi šņabi?» tas, pacēlis glāzi, rādīja.
Pēteris viņu pētoši uzlūkoja, mēģinādams atcerēties, kur to redzējis.
«Vai neatmini, rau, pērngad, kad visi nācām uz Rīgu... Blukas krogā, kur tu vēl to lielo kučieri izcvingoji... Es, rau, ir tas puisis no suitiem... Andrejs...»
«Ahahā!» Pēteris atcerējās. «Tur jau otrs ar vēl bija no ventiņiem...»
«Didžs... Tas, rau, uz kuģiem strādā. Es pie planku nešanas... Ruļeniekos... Dzersi to šņabi?! Tev, rādās, iet ne visai!... Vai varbūt negribi ko uzäst?... Es izmaksās...»
«Paldies! Negribu tavu labu sirdi apsmādēt, bet pašlaik paturēju dūšīgu brokastu, un šņabi dzert uz ēdienu, tas nelon...»
«Nu tad es izdzärs pats,» suits sacīja un ielēja glāzi rīklē. «Mums zierga dārbs... Bez savu krietnu šņabi un pudeli alus nevar izturät... Savu divi rubļu par dienu gan izrauj... Nu, kā tad tev lēcas?»
«Nu, nekas!» Pēteris atbildēja. «Es arī labprāt stātos robā... Vai nevar pie jums?...»
«Zierga dārbs, kad es tev saku! Tu nevarēsi turät... Suitos jau ķäva tik daudz nevar pavilkt, kas man uz muguras janäs... Tad drīzāk, kad tu tiec pie Didž' uz kuģiem... Tur varbūt kur vieglāk, pie striķ vai kur... Nu, ardievu, draugs... Jāiet atkal pie dārb... Nu, kad kādreiz satiksim, tad sadzärsim labi pa draugam...»
Viņš līdz ar saviem biedriem devās uz savu koku placi, un arī Pēterim cits nekas neatlika kā iet atpakaļ uz Rīgu un padomāt, ko tālāk.
Visgarām plosta tiltam gan lielāki, gan mazāki zēģelnieki ieņēma lādiņu. Pašā Rīgas malā lādējās pat daži tvaikoņi ar labību. Andrejs teica, ka te esot vieglāk, bet vilks viņu zin! Maisu nesēji, uz muguras pārsējuši tukšu maisu, saķēruši savu nastu, teciņus vien skrien pa laipu uz kuģi augšā, cits citam kājas mīdami nost. Pa vaigiem, tā sakot, zupa tek, mati vienā ūdenī. Ja tas vēl bija saucams vieglāks darbs, tad cik tad smagi īsti tam Andrejam jāstrādā?
Nelūkojot uz visu to, tas saņem dūšu; uzkāpj uz kuģa, uzmeklē sviķi un uzprasa, vai nevar dabūt darbu viņa komandā.
Bet tas nebija pareizais ceļš, kā viņš to iesāka. Ja viņam strādnieku tik notīgi vajadzēs, tad viņš tevi pats saķers uz ceļa: «Vai negribi strādāt?» Bet, ja viņam tāda note nav, tad vajag sviķ pirms ar šādu vai tādu iemeslu aizdabūt uz vīnūzi, piesēst ar viņu pie viena galda, izsaukt šņabi un alu un iesākt tad to lietu aplinkus.
Tādēļ jau arī sviķis, redzēdams, ar ko viņam darīšana, tikai pasmējās. «Ko, darbu gribi? Var gan būt, bet tad tev no rīta agrāk vajag piecelties... Līdz šo laiku jau guļ tikai jaunikungi, bet nevis darba strādnieki...»
Pēteris piesarka. «Ā, es jau sen augšā,» viņš taisnojās, «bet biju citā vietā aprunāties...»
«Kas tad tu par darba strādnieku?!» kāds strādnieks, to noklausījies, ieminējās. «Tu jau tikai skrīveris esi, bet labākas spalvas tev vajag...»
Pēterim šāda pārsmiešana nosāpēja sirdī, bet viņš arī nebija uz mutes kritis. «Ūja, pie darba jau nācu, ne baznīcā... Kāda tad katram darba strādniekam tā spalva?...»
«Nu, eij tālāk, eij...» sviķis piebilda, «nebūs jau nekā...»
«Ka ne, ne, dievs ar jums!» Pēteris nodomāja un devās no kuģa zemē.
Vēlreiz viņš atskatījās atpakaļ uz šo smago jūga darbu un atzina, ka strādniekam pilnīga taisnība. Viņa prāts patiešām nesās vairāk uz skrīvi nekā uz šādiem lielgabala darbiem. Saprotams, gadījumā viņš jau arī nebītos no smagāka darba, bet kādēļ tad viņam bija jānāk uz Rīgu, ja tam cauru mūžu te būtu jākuļas par maisu nesēju... Tad jau viņš turpat Bērzmuižas ļaudīs varēja izstaipīt vēderu diezgan.
Nē, nē, tas nebija nekas priekš viņa. Viņam jāapskatās pēc kā cita.
Te viņam iešāvās prātā Fuhsings. Tas viņam varbūt varēja dot labu padomu vai ieskapēt piemērotu robu. Bez tam arī Fuhsingam jāpaziņo, kas noticis ar Lauri, un jāaprunājas, ko darīt tālāk.
Tādēļ viņš devās uz Rābemaņa kantori, kur savu domubiedru cerēja sastapt. Tas arī tur patlaban bija, bet līdz ar to Pēteris negribēdams uzskrēja virsū pašam konsulam.
Pēdējais pa to laiku, kamēr Pēteris viņu nebija redzējis, bija stipri nosirmojis, vaigā pāris dziļu grumbu vairāk.
It kā negribēdams savām acīm ticēt, tas Pēteri ilgi uzlūkoja. Viņa krustdēla garderobe, kas jau tā nebija gluda, pa nakti pie dabas māmuļas krūts bija stipri cietusi, no lietus un mitruma ierāvusies. Vienam piedurkņu galam pat spīdēja cauri krekls, kamašas nošķiebušās, bikses nostērbelējušās... Arī nemazgātā mute un nesukātie mati vēl jo vairāk pavairoja traģisko iespaidu. Ar vārdu sakot, Pēteris nebūt neizskatījās pēc tāda, kas «ticis uz zaļa zara»...
«Na, kā tad tev iet ar tām latviešu biedrībām un cunftēm?» konsuls beidzot ieminējās, bet viņa balsī izskanēja vairāk nožēlošana un ziņkārība nekā pārmetums, kas ļauni domāts. Pēterim tas izklausījās tā, it kā viņa krusttēvs būtu tas cietušais un ne viņš.
Nodūris galvu, viņš neatbildēja. Lai gan nekādu ļaunu darbu neapzinājās, tomēr krusttēva priekšā sajutās kā vaininieks.
«Es domāju, tu varēji atstāt tādas lietas tiem, kuri nevīžo strādāt!» konsuls arvien vairāk pieaugošā balsī sacīja. «Jaunam cilvēkam tā noieties, - tas ir kauns!... Cik ilgi tu ar saviem zābakiem vēl domā iet?...»
Pēteris uzlūkoja savus purna galus. Sev par lielām izbailēm - viņš ievēroja to tikai pirmo reizi - tas manīja, ka tie taisās patlaban rādīt zobus. Izmisis viņš nolūkojās, bet atbildes nekādas nemācēja dot.
«Redzi nu!» konsuls piebilda, bet viņa vaigs pieņēmās arvien vairāk bargumā. «Es gribēju, lai no tevis iznāktu cilvēks, - bet kas no tevis ir iznācis?! Saperlot, puika, saki man, - vai gribi pieņemt prātu?!... Tu iesi pie Švarcenava, nolūgsies viņu un iestāsies atpakaļ savā vietā!... Bet nekādas muļķības vairs... Vācietis, latvietis, biedrības un diezin kas vēl!... Saproti, ko es ar tevim runāju...»
«Saprotu, bet nekā nebūs!» Pēteris sacirtās. «Pie Švarcenava atpakaļ neiešu. No darba nebīstos... Lieciet man akmeņus skaldīt, ja gribiet, bet vācietim par vergu - - nemūžam!»
«Fuhsing, vai jūs dzirdiet!» konsuls sašutis un pārsteigts iesaucās.
«Jā, konsula kungs!» Fuhsings atsaucās.
«Vai jūs dzirdiet to puiku!... Neviens no tevis neprasa, lai tu esi vācieša vergs. Bet, kas par tavu darbu samaksājis, tas arī neliks tev brīvā stāvēt, vienalga, vai vācietis vai latvietis... Īstenībā ne tu, bet tā nauda strādā... Un tādēļ neviens, kas tev dod darbu un maizi, neļaus sev dancot pa degunu... Par to, ka esi latvietis vai vācietis, tev neviens nedos ne rubļa, ne pusrubļa, piecas kapeikas arī ne... Ja ko spēsi un pratīsi, par to tev samaksās... «Vergs», ko tu domā, kas tās par izrunām!... Vergs ir tas, kam nekā nav, kas arvien no otra atkarībā, kas neko neprot un nevīžo, kas izšķiež savus spēkus kādai fiksai idejai... Un tā tas ir ar tavu latvietību... Tev jābūt par katru cenu latvietim, un tu citādi vairs nemaz nevari!... Tas viss ir nieki... Ar to vien, ka būsi latvietis, tu vēl nebūsi paēdis... Saproti mani!»
Pēterim asaras sacirtās acīs. Krusttēva vārdi bija tik loģiski, tik pārliecinoši, un tomēr viņš sajuta, ka nevar un nedrīkst tiem piekrist. «Saprotu jau, saprotu!» viņš attrauca. «Bet kādēļ es nevaru būt latvietis?... Dodat man darbu, un es strādāšu, ka vai pirksti notrūkst, bet savu tautu es nepārdošu! Es negribu būt latvietis ne par rubli, ne par pusrubli... No brīva prāta es tāds gribu būt... Es nepaliktu par vācieti arī tad, kad jūs man simts tūkstošus rubļu dotu...»
«Tā, tā, tā,» krusttēvs viņu stingri uzlūkoja, «tikai tāda dziesma un nekā vairāk! Ko es tev viņreiz teicu, tas tev pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā... Nu, manis dēļ, bet strādā! Ej pindzelē linu pakas, strādā pie pucmašīnas, vienalga, kur, ej kokiem mizas grūst, bet strādā... Neplāties ar savu tautību, bet strādā!... Plātīšanos atstāj tiem, kuri nevīžo strādāt... Iedomā, ka tev nevar līdzēt nekāda tauta, bet cik tu pats ražīgs un darbīgs... Ai, ai, zēn, kas tikai no tevis iznāks! Še būs, iegādājies sev zābakus!... Bet tāds tu vairs manās acīs nerādies!...»
Viņš nolika uz galda lielāku naudas gabalu. Pēterim tā tik ļoti būtu vajadzējis, viņš jau uz to sānis paskatījās, bet tad sacirtās un aizgriezās. «Paldies, neņemšu!»
«Neņemsi?!» konsuls viņu lielām acīm uzlūkoja.
«Neņemšu!» Pēteris iecirta galvu krūtīs. «Labāk latvietis ar godu nekā vācietis ar zābakiem...»
«Fuhsing!...»
«Jā, konsula kungs!...»
«Jūs dzirdiet!... Tā ir raksturiska laika parādība... Aģitatoru un musinātāju centieni sarīdīt vietējās tautības še atraduši auglīgu zemi... Zināms gan, mums še tikai darīšana ar nepieaugušu zeņķi, bet viņš nebūs tāds vienīgais, un, ja lieta iet tādā tempā tālāk, tad mēs varam piedzīvot jaukus laikus...»
«Es nezinu,» Fuhsings noraustīja kamiešus. «Dažs gan ņem it pilnu muti ar to tautību, bet diezin vai tā ir... Es patiešām nezinu...»
«Es arī ne!... Es zinu tikai to, ka jauni cilvēki, kas grib strādāt, katrā laikā tiek meklēti... Protams, katram ir sava vaļa un katrs par sevi atbildīgs... Ej un dari, ko par labu atzīsti!... Vienu lietu tikai tev lūdzu: kamēr tev nav godīgu drēbju mugurā un apavu kājās - manās acīs nerādies!...»
To teicis, viņš atgrieza savam krustdēlam muguru un iegāja savā kabinetā, atstādams Pēteri tikpat kā nopliķētu. Citi komiji zīmīgi nosmējās, it kā saprazdamies saskatījās un nogrozīja galvas. Turpretim Fuhsings, iebāzis degunu grāmatās, nelikās viņu ne zinis!... Viņam nekas cits neatlika kā iet.
Izgājis uz ielas, viņš domāja šurp, domāja turp, nevarēja izprast: vai viņš vainīgs, vai krusttēvs vainīgs, vai pasaule vainīga? Vienalga, kā, bet viņam taču jārauga, kur savu galvu piespiest. Jeb vai galu galā tam vēl vajadzēs iet atpakaļ uz Bērzmuižas ļaudīm art un ecēt?... Tad labāk visu ko nekā to!... Ja citādi neies, tad labāk ies pie Kreiļa un lūgs, lai viņš to pieņem par smago fūrmani... Vai ies arī kaut kur pie kāda meistara un iestāsies no tiesas amatā...
Bet viņš ir latvietis... Kas viņu ņems pretim? Pēc cunftes likumiem nevācus nav brīv pieņemt par mācekļiem. Te viņam uz līdzenas vietas jānoliedz sava tautība. Un to viņš nespēj... Lai dara viņam, ko grib, viņš to nespēj!... Kā konsuls varēja sacīt: «Neviens tev nedos rubli, ne pusrubli par to, ka esi latvietis!...» Par to, ka latvietis, gan nedos... Bet, kad esi vācietis, tūlīt dos!... Tādi ir visi ceļi vaļā... Kā tad šis pats tika pie tās lielās mantas un bagātības?... Tikai caur to, ka prata ielīst vācu ādā! Nu tagad zin citus mācīt... Ko šis gan tagad citu teiks: kādos vilkos esi iegājis, tādos jākauc!... Ak, dusmas viņam uz savu krusttēvu!... Kā cilvēks var būt tik divkosīgs un tad ar tik veiklu mēli laist otram miglu acīs?! Bet ko tu darīsi! Vienā ziņā jau viņam taisnība... Kam kabata klausa, tas arvien tas gudrais; kam tā tukša, tas paliek tas muļķis, lai arī būtu diezin cik gudrs...
«Sst, ssst! Pēter!» kāds viņam aiz muguras sauca.
Viņš atgriezās atpakaļ. Fuhsings!...
«Vai nenāksi man līdzi uz pusdienu?» tas aicināja. «Tev jau naudas tagad nebūs...»
«Paldies,» Pēteris atbildēja, «paturēju patlaban stipru brokasti...»
Visu rītu Pēteris lielījās ar savu stipro brokastu, bet patiesībā no vakardienas, kad notika tracis, nebija bāzis ne kumosiņa mutē.
Tik daudz jau arī Fuhsings nomanīja, kā viņam visvairāk vajadzēja. «Nu nāc, nāc, par daudz jau nebūs! Man ar tevim jāizrunājas par visiem tiem pēdējā laika notikumiem...»
«Nu labi, kad tu vēlies... Bet ēstgriba man nekāda lielā nav...» Viņš izlikās tā, it kā viņam kurpe ne mazākā ziņā nespiestu.
Runādami viņi gāja uz māju pusi. «Tātad tev vecais šodien sadeva vēju,» Fuhsings atcerējās, «tādu es viņu ilgi nebiju redzējis... Iedūšojies!... Kopš pēdējām rātes vēlēšanām, kad tas izkrita cauri, tam bijušas lielas nepatikšanas... Bet klausies, ar to tautu tu nesaki vis tā katram acīs... Vari jau būt kas būdams, bet paturi to pie sevis!... Tā lietai daudz vairāk var līdzēt, nekā atklāti plātoties. Ja vecis zinātu, ka es esmu tāds pats latvietis kā tu, es negalvoju, vai viņš mani nepadzītu no vietas...»
Pēteris saslējās. «Kas tad šis pats gan, ja ne latvietis!» viņš attrauca. «Domā, ka šis ielīdis vācu ādā - -»
«Nu labi jau, labi!» Fuhsings viņu pārtrauca. «Pietiek, ja mēs to zinām... Izkliegsi to pasaulē, naids vien būs...»
Viņi bija sasnieguši mēbelētās istabas, kur Fuhsings dzīvoja. Korteļa saimniece izsniedza arī pusdienas.
Ieiedams savā numurā, Fuhsings teica, lai šodien tam dod divas porcijas, jo viņam viesis. Viņš bija pie diezgan labas omas.
Bet uzreiz tas nelabi sapīka. Uz sofā galdiņa, kas bez pāris krēsliem, skapja, kumodes un gultas bija viņa istabas lielākais greznums, tas atrada vāzē ieliktu košu, sārtu rozi.
«Kas to te nolika?!» viņš stingri noprasīja saimniecei, jo, kā rādījās, tad viņam šī balva nepatika.
«Tā pate briļļainā dāma, kas jau arvien,» saimniece atbildēja.
«Kāpēc jūs viņu laidāt iekšā?» Fuhsings sirdījās. «Vai es jums neteicu...»
«Tur nevarēja neviens neko izdarīt,» saimniece atvainojās. «Jūs pats ar viņu nebūtu varējis aizdabūt projām... Un kas tur par nelaimi?... Tik koša puķīte... Atdodat man viņu, ja paši negribiet...»
«Še, ņemat!» tas sniedza viņai vāzi. «Bet pagaidat, kas te?!»
Viņš izvilka no puķēm papīrīti, uz kura stāvēja: «Die ersten Blüthen gönn' ich dem Freunde... Faustine.» (Pirmos ziedus novēlu draugam... Faustīne.) Arī saimniece, ziņkārīgi piebāzusi degunu pret papīru, smīnēja.
«Nu ejat, ejat... Nesat pusdienu!» Fuhsings tai nelaipni uzsauca, saplēsdams smalkās druskās papīra strēmelīti. Un, kad bija izvadījis saimnieci pa durvīm, viņš vēl atņēmās: «Kā nelaime ar to veco spoku... Vai dievs nevarētu tādu pieņemt? Karas kaklā tā negudra...»
«Švīhelbein mamzele,» Pēteris iesmējās. «Bet tā taču grib īstu vācu vīru. Viņa, lūk, Gerlem būtu īsti pēc zoba...»
«Vilks tos sievišķus zin, no viņiem ne velns nevar tikt gudrs!... Bet nu pie mūsu lietas...»
Īsiem vārdiem Pēteris apstāstīja, kas noticis ar Lauri un kā izturējušies Kreiļi un Mikumi.
Fuhsings, to visu noklausījies, norūca: «Dumji! Bet kā tad ar tevi pašu? Ko tu iesāksi?»
Pēteris nemācēja neko noteiktu atbildēt. «Esi jau ņemtu visu pretim, kāda vieta vien gadītos... Bet negrib un negrib ķerties...»
«Nu, paēdīsim, padomāsim,» Fuhsings atteica. «Sēdīsim klāt...»
Pēteris nelikās divreiz sacīt, jo, patiesībā sakot, neraugot uz viņa «stipriem brokašiem», ja tam vēl ilgāk būtu jāgaida uz ēdienu, tas viņam būtu nācies ļoti grūti.
«Pie Brikmaņa esot dabūjama kāda komija vieta,» Fuhsings pēc brīža ieminējās. «Tā es padzirdēju... Katrā ziņā šodien būs izsludināts «Rigasche Zeit'gā». Taisni viņa vīnūzī, tepat pie Daugavas tirgus. To vietu tu it labi varētu izpildīt... Tā jau tava šefte.»
Pēteris klusēja, bet, jāteic tomēr, vīram taisnība. «Labi jau būtu,» viņš piesarcis stomījās. «Bet, kad, jāteic, vairs nav zābaku kājās, kā to lai izdara?!»
«Hm, hm, jā!» Fuhsings norūca. «Noplucis tu gan esi uz nebēdu... Tādu tevi neņems pretim... Bet pastoi! Varbūt vari uzvilkt manas drēbes un zābakus... Mēs jau varam izlīdzēties, tās tikai vajadzīgas, kamēr tevi pieņem... Vēlāk pie letes vecās drēbes atkal labu labās... Es reiz pat kādam zellim palienēju savas drēbes uz precībām, arī bija noplucis pavisam, bet dabūja sievu un dzīvoja vēlāk itin labi. Kādēļ ne, cilvēkam jau var izpalīdzēt...»
Šis padoms nebija slikts. Paēduši viņi pat ņēmās drēbes uzprovēt. Fuhsings deva Pēterim savas strīpainās bikses un pelēko žaketi un vesti. Ērtas jau nu gan drēbes bija ļoti!... Pēteris gan žņaudza siksnu, cik cieti vien varēja, tomēr biksēm kā palika, tā palika vēders...
Pēteris ieskatījās spogulī. Ja būtu bijuši šēzu svārki, tie būtu nokarājušies viņam pār gurniem, tāpat kā toreiz Jozim. Bet, tā kā patlaban bija uznākusi modē žakete, tad to tik labi nevarēja manīt. Tomēr jau pilnīgs gan it visur, to varēja tikai tā izskaidrot, ka tās jaunās modes tādas pakuplas, ko it sevišķi varēja sacīt par vasaras paleto. Turpretim hūte, baltais krāgs un šlipse, tie jau nekas. Arī veste piegulst it labi, ja vairāk pievelk štripi. Bez tam vēl Fuhsings palienēja viņam pāris klocriņķu, tad vēl kabatas pulksteni ar resnu talmi ķēdi ar visiem križuļiem, kāds jau Pēterim savā laikā bija bijis, - viss tas Pēteri cēla lieliski. Un, tā kā vēl no pēdējiem piedzīvojumiem viņa vaigs bija tapis nopietns, mazliet ar spalviņām noaudzis, tad nevarēja sacīt, ka tas kāds puika; tas bija vīrs, kuram varēja ko uzticēt.
Ar labpatiku Fuhsings viņu kā savas iniciatīvas ietērpu uzlūkoja. «Ja es būtu Brikmanis, es tev uz pēdām to vietu dotu. Es gribu saderēt, ka tu viņu arī dabūsi... Tikai savu gudrību tu tūdaļ citiem neizstāsti... Nerunā par tautu, ne par ko... Kad tu ko zini, paturi pie sevis kad tu ko dzirdi, paturi to pie sevis... Noskaties, noklausies, saproti un zini, ko tas nozīmē, bet paturi to pie sevis... Zini pats rīkoties, kādu stāvokli ieņemt, bet citiem savu gudrību neizklāsti...»
«Labi, labi, ievērošu to visu, jo tu taču esi mans draugs!»
«Pats par sevi saprotams! Bet nu man jāiet uz veikalu... Tātad tu atpūties, sagatavojies uz rītdienu, ka vari izkonkurēt savus sāncenšus. Viens jau tu uz to vietu nebūsi... Še arī drusciņ naudas, un, vaļu turēdams, aizej pie kāda kurpnieka un liec, lai tas cik varēdams saglābj tavus zābakus... Gan tad drīz dabūsi jaunus, jo es galvoju, ka tu to vietu dabūsi...»
«Lai notiek no tavas mutes dieva ausī!» Pēteris smiedamies sacīja, no viņa atvadoties. «Bet vienu lietu: tikai konsulam nesaki ne pušplēstu vārdu!...»
«Es taču nebūšu «damlīgs», ja iešu to paust... Vai tu gribi, lai savu vietu pazaudēju?... Mani nemāci, zini tikai par sevim!...»
Viņi izšķīrās, un Pēteris atkal it kā no jauna atplauka. Lauris un Fuhsings, tie abi labi cilvēki, bet katrs savējā vīzē. Viens viņu mācīja runāt, kur nevarēja klusēt, otrs klusēt, kur nevarēja runāt. Kā viņam tagad klātos bez Fuhsinga, to viņš tiešām nevarēja pateikt...

* * *

Izpucējies ar Fuhsinga apģērbu un saviem izlabotiem, pārlaķētiem zābakiem, Pēteris otrā dienā jau ap brokastu laiku ieradās Brikmaņa dzīvoklī un prasīja pēc kunga.
«Laikam dēļ tās komija vietas nāciet?!» kalpone viņu saņēma. «Kungs vēl guļ... Atnāciet pēc kādas pusstundas...»
Vērīgi viņa uz to vēl noskatījās. «Varat, ja gribiet, arī tepat uzgaidīt...»
Ja jau tā, tad Pēteris atrada par labāku uzgaidīt. Jo, atnāc pēc pusstundas, cits jau priekšā.
Gaidīšana jau arī nemaz nebija tik slikta. Uz mīksta, ar ādu apvilkta sofaja viņš atlaidās tikpat kā kungs. Sirds gan mazliet pukstēja, vai tikai to vietu dabūs... Varbūt Brikmanis jaunlatvieti nepieņem. Viņš iegādājās Fuhsinga pamācības... Neviens to nedabūs zināt, ka viņš ir jaunlatvietis...
Pēc maza brīža ienāca vēl kāds otrs kandidāts, kā redzams, arī ļoti «nogājies». Ūsas pavisam nokarājušās, vaigs bāls un nosvīdis, un krūtis cilājās kā plēšas. Kamašām ielāps uz ielāpa, veša melna kā zeme, un apdilušais kamgarna uzvalks spīdēja tādā mērā, it kā viņu būtu kāds aplaizījis.
Pie tam viņš uz kājām nepavisam nebija drošs, gāja grīļodamies un turēdamies, un acis it kā piemiglojušās blenza. No visa tā varēja spriest, ka viņš gluži tukšā dūšā nebija.
Nosēdies Pēterim pretim uz krēsla, viņš to pētoši uzlūkoja. «Arī uz to vietu gaidat?!»
«Jaā!» Pēteris atbildēja. «Jūs arī?»
«Es!?» svešais nostenējās. «Pusmūžu esmu jau nodzīvojis aiz kabaku letēm... Suņa maize...»
Pēteris neatbildēja, bet pie sevis nodomāja: «Kādēļ tad šie visi tādi apaļi?...»
Svešais atkal uz viņu žūrēja un žūrēja. «Kas tad līdz šim bija par šefti?»
«Ķelneris,» Pēteris vienaldzīgi atbildēja.
«Var redzēt!» svešais viņu ar līdzcietīgu smaidu uzlūkoja. «Nav vēl ārdēts! Laikam vēl nemaz nezini, kā iet komijam tādā vienkāršā kabakā. Vai ir kāds papiross?...»
«Nav!» Pēteris atbildēja.
«Dod papirosu, un es tev došu labu padomu...»
«Kā nu viņš man te plijas virsū,» Pēteris nodomāja un sacīja: «Man nav... Es jau teicu...»
«Gaunerējas!... Ja man būtu, es neaizliegtu...»
«Nu, ka netic!... Es nemaz nepīpoju...»
«Un tad grib būt vīnūža komijs?... Vot, lieta!...»
«Nu kāpēc tad ne? Vai tad es pirmais, kas nesmēķē?...»
«Vīnūzī tevi izceps dūmos tikpat kā žāvētu šķiņķi... Nav vis tādi dūmi, kādus esi radis restorānā... Havanna, Mirandas... Mahorka, graša cigāri, prasta lapu tabaka... Nu, vienalga, jaunais cilvēk, došu tev tāpat to padomu: paliec labāk, kas esi bijis!...»
Pēteris neatbildēja.
«Tu domā, ka es aiz skaudības saku, tādēļ, ka esi mans konkurents?! Es to vietu tā kā tā nedabūšu, un, ja dabūšu, tad ilgāk nebūšu kā mēnesi... Bet to es tev saku pa draugam: ja kas negrib paīsināt savu dzīvību, garīgi un miesīgi negrib palikt par kropli, tad lai neiet par vīnūža komiju...»
«Bet kādēļ tad jūs paši par tādu ejat?» Pēteris jautāja.
«Es? Vai es ko citu vairs varu? Labprāt ko citu strādātu, ja mācētu... Ietu labprāt par ķelneri, ja man būtu tās manieres, ja manas kājas nestu manu ķermeni, manas krūtis necilātos kā plēšas... Pats es nezinu, vai tas ir brūšlāgs vai dilonis?... Bet reiz es izskatījos pavisam citāds, biju tāds «šmeisis»! Kā sāku pumpēt to alu, tā sāku pampt. Vēders man izvērtās tāds kā meldera govei. Stāvi nu tu man cauras dienas uz kājām, ne brītiņa apsēsties! Tam to, tam to... Steigšus vien rauj vaļā pudeles, lej glāzēs, ņem nost, skalo, slauki, vaiga sviedros, un uz tām divām nabaga kājām vien! Līkas viņas paliek, izliecas uz āru, turēdamas lielo miesas svaru... Un sevišķi ziemās! Durvis vaļā vien, apakšā pie grīdas caurvējš un sala, augstāk piekūpināts karsts un svīst... Tad viņām jācieš, šīm nabaga kājām! Bufečikam, kas ilgākus gadus kalpojis, nav kāju vairs nevienam tikpat kā vecam fūrmaņu zirgam... Tās pilnas reimatisma un ģikts... Un viss tas krīt atpakaļ uz krūtīm, šīm nabaga plēšām...»
Viņš to cēla priekšā ar tādu drūmu traģismu, ka Pēteris sāka klausīties arī ar interesi.
«Jā, jā, draugs,» svešais atņēmās, «ja tu dzīvosi, tu pats to atradīsi un sacīsi: ko Koška teica, tur nav ne vārdiņš melots. Un ko tu pie tam dzirdi? Tās prastākās valodas, jēlus lamasvārdus it visās valodās, lāstus. Ikviens dzērājs maksādams jūtas, ka tam tiesība sacīt komijam kādu prastību. To naudu paņem tālāk principāls, bet prastība paliek man! Un kas man no principāla par to? «Tu esi zadzis, tu esi zadzis un zadzis!» Lai gan viņš nesaka to acīs, bet liek to manīt... Tu vari būt cik godīgs, nodot viņam kasi, tā sakot, līdz pēdējai kapeikai, bet: tu esi zadzis!... Esi izlējis no pusstopa par maz, esi izlējis par daudz...»
Pēterim palika vīnūža komija tīri žēl šinī personā. Bez tam tas bija viņa arods, ar kuru tas labprāt gribēja sīkāk iepazīties... «Kur tad nu tā maize ir bez garozas!» tas iebilda.
«Bet nav viņa nekur tik cieta!» Koška apgalvoja. «Jā, ja, vīnūža komijs! Ja tas nepasteidzas nomirt vai neuzstrādājas par vīnūžnieku, beigts viņš ir... Cilvēka drupas... To tu redzi no manim... To es tev savu kā draugam, lai tu zini... Žēl tikai, ka tev nav papirosu...»
Pēteris jau palika domīgs... Ko svešais draugs tam stāstīja, tas izlikās ļoti ticami. Viņam patiešām bija žēl, ka nevarēja to pacienāt ar papirosu. Viņš gribēja jau aizbildināties: «Esmu tāpat nodedzis,» -bet aprāvās, jo iegādājās Fuhsinga vārdus: citam savu gudrību neizdot! Šis cilvēks jau arī bija tīrais muļķis, ka viņš visu tā izklāstīja. Vai tam pašam caur to tika labāk? Nepavisam... Cits viņam tagad it viegli var aizlikt kāju priekšā. Un tad, pieņemsim, ja tādam vīnūža komijam iet slikti, viņš jau nesaistīsies uz visu mūžu. Velns mušas ēd tikai notes brīdī... Ja rādīsies, ka neiet, viņš jau var sacīt «ardievu» un uzsākt ko citu... Un, treškārt, vēl jau viņš to vietu nepavisam nav dabūjis! Ir tādēļ vēl par agru bēdāties, ka viņš neizturēs.
Ienāca vēl kāds konkurents, bet tas bija pavisam citādu plauku. Glaunas, pelēkas drēbes, spoži, laķēti zābaki... Mati īsi apcirpti, ūsas pomadizētas, vaigs gludi noskūts, tuklu pakakli un balts kā piens! Un kur tad vēders, ko slēpa baltā veste, un kur tad križuļi, kas karājās pie viņa pulksteņa ķēdes! Pēteris jau bija tīrais bērns pret tiem... Pirksti pilni riņķu, resnu jo resnu... Īsi sakot, te bija dzīvs pretstats Koškas iztēlotam vīnūža komija tipam. Vienīgi uz kājām, cik Pēteris varēja novērot, tas nebija tā kā visai drošs. Bet to varēja ievērot arī tikai tad, kad taisni pasaka: «Skaties - viņam nav kāju!...»
Padevis tikai tā pa garu laiku labdienu, tas, abus konkurentus nemaz lāgā neievērodams, piesēdās, smalki nokraukojās caur degunu, izvilka no sudraba etvijas papirosu un to aizpīpoja.
Koška kāri noskatījās, kā dūmu riņķi klīda pa gaisu. «Vai nav priekš manis ar' kāds papiross?» tas beidzot ieminējās.
Glaunais viņu ironiski uzlūkoja. «Ir gan!... Lejā pilna bode...»
«Bez tam arī tavā sudraba etvijā kādi... Vai tie nav lietojami?»
«Ātri gribēji?! Laikam slimus meklē?... Ha-ha-ha-ha...» Pie tam viņš to lielīgi uzlūkoja, činkstinādams savā bikšu ķešā sīku naudu.
«Ka ne, ne... Nevajag arī...» Koška sapīcis atvilkās atpakaļ. «Pasaulē jau varētu tīri labi dzīvot, ja cilvēkiem būtu sirds...»
«Nu, štrunt ar, vienu jau tev var dot...» glaunais beidzot par viņu iežēlojās un pasvieda tam vienu papirosu. «Še, uzpīpo arī un nesaki, ka neesi pīpojis!...»
«Ā,» Koška, ievilkdams kāri dūmu, it kā atplauka. «Tā mums, biedriem, jāturas... Varu par to tev padot labu padomu...»
«Štrunt tavs padoms var būt!» glaunais apzinīgi žvadzināja savu pulksteņa ķēdi. «Tad jau viņš tev pašam ko ģeldētu...»
«Man gan ne, bet manam dēlam, ja man tāds būtu... To es drīzāk noslīcinātu, nekā dotu vīnūzī par komiju...»
Glaunais atraidoši un apzinīgi noraustīja plecus. «Tā ir štrunt gudrība... Par to tev žīds ne piecas kapeikas nedos...»
Ienāca vēl viens konkurents. Tas bija garš un pasauss, kuplām ūsām un ciķelbārzdu, žokeja cepuri galvā un zaļu, iekantētu žaketi ar karošu koku (strīpi) uz muguras kā meža kungam. Tad vēl ādas soma pār pleciem, rokā spīdīgas ādas manšetes ar baltām kņopēm un tādas pat arī uzmauktas uz zābaku lieliem, kuri bija pāri biksēm. Tas rādījās būt ļoti laipns un joviāls, jo apsveicinoties smiedamies sacīja: «Kungi jau gaida... Kā redzams, būs šerpa konkurence...»
Nosēdies viņš noslaucīja sviedrus un smaidīdams skatījās visapkārt. Tad uzlūkoja ciešāk savu pretim sēdošo glauno biedru. «Vai neesam jau kur agrāk redzējušies?... Lūdzu jūsu goda vārdu...»
Tuklais izvilka savu biezi piebāzto deņķelbuku, ne ar naudu, bet dažādiem papīriem, un pasniedza no tā otram vizitkarti.
Žokejs lasīja: ««Starpingk!» Ā!» - un aplūkoja viņu vēlreiz. «Vai mēs jau agrāk nebijām pazīstami? Vai jūs nebijāt agrāk pie Ramberga? Jaā! Es atkal pie Eihbauma... Lūk, še būs mans goda vārds...»
««Kurmingk»,» Starpings lasīja. «Ļoti priecājos!... Vai jūs arī tagad bez vietas?...»
«Es biju ņēmis atvaļinājumu, izbraucis uz laukiem... Tur ļoti interesanti! Trumpo, iedzer, brauc pie skuķiem... Visi tik laipni un pazemīgi: lielskungs un lielskungs... Zināms, nauda, tā gan ar viņiem iziet...»
«Štrunt, nauda!» Starpings attrauca. «Rīdziniekam naudas netrūkst...» Apzinīgi tas izlaida kuplu dūmu un činkstināja bikšu kabatā sīku naudu.
«Netrūkst jau nu gan!» Kurmings atbildēja. «Bet tie laucinieki lieli «freišlukeri»... Ja iznāk kopīgi kāda iedzeršana, tad nemaksā ne akli! Jātur vienam pašam viss. It sevišķi, kad izbrauc ar viņiem kopā uz gada tirgiem... Divdesmit pieci rubļi, tas iziet kā nieks...»
«Štrunt!» Starpings atmeta ar roku. «Es pagājušos Lambertos - tas tur iekš to Lielo Bērzi - izdzēru ar viņiem gandrīz vienu bodi gluži sausu. Sievišķiem sarkano vīnu un peperkokus, tēviem atkal nullšnapšķi un bairīti! Uzsaucu šeņķerim: «Liec tikai galdā! Vai tev vēl ir kāds slapjums? Oder, ja nav, tad pasaki: «Man nav!»» Un beidzot, cik es samaksāju par to joku? Štrunt piecdesmit rubļu!... Viens pats visu samaksāju...»
«Jā, jā, jā,» Kurmings viņam piebalsoja. «Mužiki pie tam pieraduši, ka rīdzinieki izmaksā. Bet izdzīve ar tiem skuķiem gan feina... Ciemojas no vienām mājām uz otrām... Uzņem tīri kā brūtganu... Nu, ja jau grib, var iznākt arī... Ar tūkstoš rubļiem var jau taisīt feinu partiju, ieiet kādās mājās znotos... Meitas tādas apaļas, brašas...»
«Kas, štrunt, znotos!» Starpings atcirta. «Ja es gribētu uz laukiem ieiet meitās, to es varu katru stundu. Man jau ir skapēts vairāk vietās... Meitas vai kūst... Vecie tik mīlīgi, ka tin viņus ap pirkstiem... Bet es negribu!... Gribu vēl tāpat Rīgā padzīvot... Jā, kad dabū kādu bagātu saimnieku meitu ar naudu, tā ir cita lieta!... Tad ņem viņu uz Rīgu un ar to naudu iesāk te kādu šefti...»
«Ir tomēr uz laukiem arī feini!» Kurmings sacīja. «Kas viņiem nekait dzīvot, viss paaug pašiem. Un kas tie par fleķiem... Mana m radiniekam pat, māja kā muiža... Tas tur pa Lielupi uz augšu iekš Neu Bergfried...»
«Abar manam brālim ir muiža netāl no Behr-Ziepelhoftas tur ir iekš Kurzemi!» Starpings iesaucās. «Divdesmit braucamu zirgu, visas ēkas ar dakstiņu jumtiem, un kur tad govu laidars!... Ienāk nauda par pienu, par teļiem, par sivēniem, bet tas ir štrunt... Jo kur tad kvieši... Aug sagriezušies!... Mana brāļa muižu sauc -» Viņš minēja to vārdu.
Pēteris pavīpsnāja, jo, tā kā viņš bija no tās puses, tad pazina tās vietas smalki. Kas nu par muižu, tādas pat mājeles un pie tam noplīsušas. Ēkas sagājušas zemē... Zirģeļi tikai trīs, un tie paši kā ādas... Bet redzi, ko viņš iztaisa!... Lai nu cilvēks arī teic, vai tad viņam kāda skāde...
«Feini, feini, jā,» Kurmings līksms trauca līdzi. «Uz laukiem ir feina dzīve... Tikai tās naudas viņiem pamaz.»
Arī Koškam, noklausoties viņu lielīgās valodās, uznāca jautrība. Zīmīgi viņš ar Pēteri saskatījās un nosmīnēja. «Feini, viss feini!» viņš piebilda. «Tomēr stīvi mēs visi paliksim, līkām kājām un bez brūšlāga arī neiziesim... Bet nauda paliks Brikmanim, Opermanim, Reimersam vai kā nu viņus visus tos principālus sauc...»
Abi glaunie šo ironisko piezīmi neievēroja vai arī negribēja ievērot. Viņi darbojās ap savām pulksteņu ķēdēm un klusēja.
«Redzēs nu gan, kuram no mums šodien tas numurs kritīs?» Kurmings pēc brīža ieminējās.
«Štrunt!» Starpings attrauca. «Nav jau nekas liels. Trīsdesmit pieci tikai par mēnesi... Blakus ienākumu nekādu...»
«Pusstopi tik cieti iemēroti, ka, ja drusciņ pārskrien pār roku, tad iznāk «unteršuss»!» Koška jaucās pulkā. «Nevar izskapēt no tā tik daudz šņabu, cik ieskaitīt...»
«Štrunt!» Starpings atmeta ar roku. «Man ir bijušas daudz labākas vietas... Es Brikmani pazīstu, ar viņu vajag ļoti «genau». Viņš Strēlnieku biedrībā «Schützenkönig's»... Esmu bijis ar viņu kopā uz jakti...»
«Jaā!» Kurmings dzīvi iesaucās. «Tad jūs ar viņu satiecieties?... Un uz jakti vēl?!...»
«O, esmu bijis kopā ar vēl daudz lielākiem zvēriem!» Starpings atbildēja.
«Jaā!» Kurmingu tā lieta dzīvi interesēja. «Vai jūs labs šāvējs esat?... O, es esmu kaislīgs mednieks.»
«Ko jūs domājat, es ne?» Starpings attrauca. «Tiklīdz izbraucu uz savu muižu, flinte tūdaļ plecos, suns pie sāniem, un tad tik iet... Smalka flinte, dubultstobru, damasēta... Ar enklodi uz 200 soļiem ņem cauri pusotra colla dēlim kā štrunt... Un forštēera suns, es saku, kas par viterungu! Reiz rudenī izskrēju uz irbēm... Stāv šis, purns un aste taisni... Neredzu... Uzvelku abus gaiļus un uzsaucu: «Herwarth, pi!» Šis kā ceļ, tā uzreiz «spurkš» - viss bars gaisā... Es flinti pie vaiga, nomērķēju un: paukt, paukt! Trīspadsmit irbes uz katra šāviena... Trīspadsmit uz katra...»
«Goddam!» Kurmings it kā elektrizēts iesaucās. «Trīspadsmit irbes uz viena šāviena! Vai tas var būt?!»
«Nu, vienpadsmit, adar desmit jau droši!» Starpings apgalvoja. «Pilna taša... Bet tas štrunt! Reiz es ar Behrs-Ziepelhof mežakungu biju kopā uz klaberjakti... Nāk man briedis taisni virsū... Es žigli savu damasēto flinti pie acs, nocīlēju un: «knaukš»! Kājas vien notirina... Riktīgs briedis, ragi trim žuburiem... Bet paliek pie zemes kā saplacis...»
«Vot deivel!» Kurmings sajūsmināts, mirdzošām acīm iesaucās. «Es arī esmu šāvis stirnas buku, bet briedi vēl nekad ne... Jā, feini gan, feini!... To tikai var uz zemēm...»
Te aiz durvīm, kuras pusveru, atskanēja kņada, nedroši soļi un balsis. Kāds malēniešu zemnieks pa tām arī pabāza savu kuplo, neskūto galvu, bet to ātri atrāva atpakaļ. «Diezin, Mārc, voi mähs nenošauj tik pelši?! Voj te maz dzīvo Brikmaņa lielskungs?...»
«Ko nu boidās... Ies taisni cauri un izrunās... Kas ir, ir...» kāds otrs, jauns zemnieks, viņu mudināja. «Lūk, še kur uz durēm jau viņa voards...»
«Jā, jā, bet kad tas kāds cits lielskungs ar tādu pašu voardu?» vecis iebilda. «Vor gondrīz sajämt cieti, sok: ko tu še meklē?... Āre, voar novest tev uz policiju...»
«Ak tu mūžs, ko nu boidās,» otrs drošināja. «Pavej, kur jau cit' cilvēk ar ir. Kad jau vedīs, tad vedīs, mūs' visus...»
Stumšus viņš iestūma vecāko pa durvīm, tā ka tas beidzot saņēma dūšu un, tupšus paklanījies, ieminējās: «Augsti kungi, vai tad še tas lielskungs Brikmanis dzīvoj?...»
«Jā, jā, šepat jau vien!» Kurmings paskaidroja.
Laucinieks atkal stāvēja, muti ieplētis, jo bija tai pārliecībā, ka Brikmanis tepat sēž, bet nezināja, kur griezties. Starpings viņam tomēr izrādījās par citiem tas kundziskākais. «Ak tad jūs tas lielskungs Brikmanis,» viņš tupšus pret to paklanījās un gribēja tam pieklupt pie rokas.
«Lai stāv roka, lai stāv!» Starpings uzstājās kunga lomā. «Ko tev labi vajag?»
«Te jau, lielskungs, jums atvežu... Tis jau Jorģa dēls Mārcis!» vecis klaņojās. «Voj tis jums vorēs to šepti izpīrēt?...»
«Kas par šefti?!» Starpings kundziski noprasīja. «Ahā, gribi nodot viņu par komiju... Nu, štrunt...»
Jaunais, arī diezgan ķerainu galvu un melnām ūsiņām, līda uz priekšu, kaunīgi smiedams.
«Nu, kā domājat, varēsim viņu pieņemt?» Starpings jokodams griezās pie Kurminga.
Pēdējais, uzlicis savu pensneju, kandidātu tuvāk aplūkoja. «Vai skrīvēt, rēķināt proti?!»
«Voi troks!» tas it kā saslējās. «Kā ta nemoaku!... Mazo einmaleins, lielo einmaleins, soskaitīt, otskaitīt... Kā tik tīk...»
«Malacis!» Kurmings pavīpsnāja. «Naudu arī pazīsti?...»
«Nou jou vokarējais... Ir jau uz tirg's ar jēriem andelējies...»
«Tis jau beij draudzes skolā primus,» vecais paskaidroja. «Ir arī šim skrīve smolka, kā ledus...»
Tagad Koška viņu savukārt sāka pratināt. «Vai ir droša roka, ka nepārlej glāzei pāri?!» tas iesaucās - nevarēja izprast, vai pa jokam vai nosirdījies. «Proti riktīgu mēru izliet?!»
«A, vai tad nu art un ecēt vien saprašu!» Mārcis it kā pats par sevi saprotamu atbildēja.
«Vari vīru pie sienas piespiest, kad nemaksā!» Koška dusmu mirdzumu acīs iesaucās.
«Vor gan! Ir jau nogs savā reizē...»
«Ar vienu roku saķert pie spranda un izsviest pa durvīm, kad nav vairs naudas?...»
«Vor, vor... Tik sapuv's jau nou...»
«Tis jau ritan saķer ar vienu roku pie rumb's un apsviež to riņķē!» vecis paskaidroja. «Kaimiņu Jēpi viņš liek kā maku. Uz loušanos jau viņš gon...»
«Uz krustiem, biksēs... Kā tik tīk!» Mārcis bramanīgi piebilda.
«Nu, ko tad tur vairāk sacīt!» Koška nobeidza. «Izmaksāsi labu papirosu? Tad ielikšu pie kunga priekš tevis labu vārdu...»
«Cigāri ar, ja vajadzīgs!» Mārcis attrauca. «Ja tikai ir iznākums...»
«Nu, štrunt ar, cik lielu algu tad tu gribi?» Starpings beidzot viņam noprasīja.
Uz to Mārcis nebija sagatavojies un nezināja, kādus prasījumus stādīt. Viņš sāka kasīties aiz auss...
«Nu, prosi, prosi kungam, cik domā nämt?!» vecais biedrs to mudināja.
Bet viņš nevarēja īsti apņemties. «Kā tad ar koasti?» tas lūkoja novilkt valodu uz blakuslietām.
«Nu, putras jau tev nedos strēbt kā uz laukiem. Dabūsi ceptus čūskulēnus ar rundstiķiem...»
«Voj väjš!» Mārcis ieplēta acis.
«Kaņepu sviestu jeb grūsteni, kā jūs saucat, arī ne! Mēs ēdam tai vietā varžu kurkuļus, bundžās ietaisītus...»
«Voj väjš!» Mārcis izbrīnījies ieplēta acis.
Visiem bija gardi smiekli, izņemot Pēteri, kuram vaigi dedza vien.
«Lielskungs jau tev štuko, Mārc,» vecis piebilda. «Tie jau ir nägi!... Un varžkurkuļi arī ikri, ko lielskungs ēd... Lai tikai man tādus doču...»
«Es jau zin, nemāc tu mani!» Mārcis gudri attrauca, bet jau tā paklusi. «Bet, kad ir līgšan', tad tok vojag zināt, uz ko turät...» Un, pagriezies uz Starpingu, tas izgudrēm sacīja: «Ja, lielskungs, kad nou putras un grūsteņa - - grout gon!»
Tagad visi sāka pilnā kaklā smieties.
Abi malēnieši it kā apjukuši skatījās, nevarēdami izprast, kādēļ tad kungi par viņiem smej. Tas taču patiess vārds, ko Mārcis sacīja. «Par ko jūs smeij, Brikmaņa lielskungs?...»
Pēteris vairs ilgāk nevarēja valdīties. «Neļaujat jel sevi muļķot!» viņš iesaucās. «Te nav neviens Brikmanis, kas jūs var pieņemt. Visi tādi pat vietas gribētāji kā jūs. Kuru no mums pieņems, tas atkarājas no Brikmaņa, bet neļaujaties taču no saviem konkurentiem izmuļķoties!...»
Malēnieši izkrita kā no mākoņiem. «Pavej nu, Mārci!... Tu domā gudri, bet Rīgas kungi ir gon vēl slīpētāki...»
Bet Starpings īgni un mazcienīgi nolūkojās uz Pēteri. «Tu viņiem kāds «formunts» esi?! Štrunt ar! Vai tu jo droši zini, ka tevi pieņems?...»
«Es nekā nezinu!» Pēteris atcirta. «Vienalga, vai pieņem mani vai jūs, bet savus tautas brāļus mums nenākas pulgot un nicināt... Tas nav smuki un godīgi...»
«Tautas brāļi! Mužiki tavi tautas brāļi? Tu viņiem tas «afikāts»? Štrunt ar!... Tādus muļķa puikas es jau daudz esmu redzējis...»
«Es arī tādus kā jūs!» Pēteris atcirta. «Mužiki mēs visi esam, visi tie paši zemes arāji... Padzīvos viņš kādus gadus Rīgā, būs tāds pats kungs ar baltu vesti kā jūs... Mēs visi cenšamies pēc kā labāka, tādēļ jau visi uz Rīgu nākam. Un, lai mēs, latvieši, pie kam tiktu, tad mums visiem kopā jāturas, vienam otrs jāpabalsta, bet nevis jāvelk caur zobiem un jākručko...»
Koška viņu lielām acīm uzlūkoja kā kādu brīnuma zvēru. «Malacis!... Vai, kāds malacis!... Mosti, kāds malacis!...»
«Patiess voards gon, ko viņš sok!» arī vecais malēnietis piebilda. «Mums, latviešiem, gon vajadzētu voirok turēties kopā... Āre, kā žīds, čigāns, krievs, vācietis... Tie visi krīt viens par otru... Bet latvietis nekā!»
«Kas bauris pats, lai tas turas ar mužikiem kopā!» Kurmings atmeta ar roku. «Man vajag feinākas zelšaftes...»
«Ak štā, tad mēs tev par prostu!» Mārcim beidzot atausa gaismiņa. «Ka ne, ne, nevajag ar... Voi man dieniņas!... Diezin vai tev iekš to toš ir kāds pliks vērdiņš, bet es tev nopirkš piecdesmit jērus uz viet's, ja tīk... Nāc, tēvoc, ko te klimst... Šeptēsies labāk uz tirg's...»
Viņi aizgāja, savā starpā dzīvi sarunādamies par rīdzinieku niķiem. «Bet mani tik drīz vis nepiemānīsi!» Mārcis lielījās. «Nou vokarējais...»
Pēteris turpretim pret saviem līdzcenšiem bija nostājies naidīgā stāvoklī. Viņš tomēr par to neko neiztaisīja un būtu tiem labi samazgājis galvu, ja tie vēl būtu ko sākuši. Bet pašlaik no dibenistabas iznāca Brikmanis. Šķeltu bārzdu, gludi noskūtu smakru, sirms, bet sārts. Zem baltās vestes labi kopts vēders... Labsirdīgu un valšķīgu smaidu ap lūpām. Jādomā, ka pie šī kunga ļaudis varētu dzīvot nosūnojuši vai simts gadus, bet tā nebija vis! Viņš pārāk bieži savus komijus mainīja...
«Kurš no kungiem bija papriekšu?» tas griezās pie klātesošiem.
«Es, Brikmaņa kungs, gaidu jau kādu stundu!» Starpings iesaucās. «Es te biju pirmais,» Koška trauca. «Es ar, es ar!» Kurmings sauca pa vidu. «Es biju viens no pirmajiem...»
Pēteris, kas pēc taisnības bija pats pirmais, pie sevis nedomāja: «Kas jau kaunu neprot, tas badu nemirst!... Bet lai nu, lai...»
«Kungi, ar visiem uzreiz es nevaru runāt!» Brikmanis smaidīdams sacīja. «Tikai pa vienam un pēc kārtas... Kādas jums references»?» tas griezās pret Starpingu. «Kur līdz šim dienējāt?»
«Pie Ramberga... Kādu laiku gan biju bez vietas... Bet mēs jau agrāk pazīstamies, Brikmaņa kungs... Esam bijuši kopā uz pīļu medībām Babītezerā...»
Ap Brikmaņa lūpām savilkās sarkastisks smaids. «Tā! Tas man liels prieks!... Vai jūs toreiz ar pie Ramberga bijāt?»
«Jā, ņēmu atvaļinājumu uz dažām dienām...»
«Ilgi pie Ramberga bijāt?»
«Kādus piecus gadus... Štrunt! Vīnūža šefti es pazīstu tikpat kā savus piecus pirkstus...»
Tas nebija nekas priekš Brikmaņa. Viņam taisni tāds iedzīvojies zinātnieks bija, no kura tas gribēja tikt vaļā. «Nu, redzēsim!» tas sarunu ar Starpingu nobeidza. «Parunāsim vēl ar tiem citiem kungiem... Pienāciet pēc kādām dienām...»
«Jaā, var!» Starpings švītīgi atbildēja. «Man jau nekāda liela note nav... Štrunt!... Nav jau diezin kāda vieta... Atjē!...»
Aiziedams tas vēl švītīgi palocījās, bet sirds tam grauza, ka izkritis cauri. Nenovēlīgu skatienu tas vēl uzmeta savam konkurentam Kurmingam, jo, pēc viņa ieskatiem, cits neviens nebija cienīgs ieņemt to vietu.
«Kur jūs līdz šim?» Brikmanis griezās pie apskaustā.
«Pie Eihbauma...»
«Vēl tagad?»
«Jā... Bet man tur nepatīk...»
«Kādēļ?»
«Viņš prasa, lai izlej no pusstopa 28 stojakus vai 44 spicglāzes... Es to nemāku...»
Brikmanis ātri pārlaida šim kandidātam skatienu un viņu novērtēja. «Ā, tad mums nekas neiznāks!» tas beidzot sacīja. «Pie manis vajag izliet 29 stojakus vai 48 spicglāzes...»
«Maza kaza!» Koška iesaucās, nemaz nenogaidījis, kamēr principāls ar Kurmingu galā. «To es izdabonu svilpodams...»
«Svilpodams?» Brikmanis apskatīja tuvāk šo kandidātu. To izdabonot, vajadzēja pielikt visus gara spēkus. Ja svilpodams, tad tur bez niķu nav...
Kurmings apjucis kratīja savu ādas tašu. «Tātad nebūs nekas... Ardievu!»
«Ardievu!» Brikmanis nosauca tam vēl pakaļ, turēdams acīs nākošo kandidātu - Košku. Tā spalva viņam nepavisam nepatika, tikai viņš labprāt būtu zinājis, vai tam pārāk slikti klājies jeb vai tas ir uzdzīvotājs. Pirmais apstāklis runātu viņam par labu, bet otrs, - cauru maisu nekad nepiepildīsi! Tādam labi neklājas pat tad, kad viņš zog...
«Kur līdz šim vietā?» viņš tam uzprasīja.
«Pie Reimersa...»
«Cik tur pie Reimersa liels zalogs?»
«Zalogs?!» Koška ieplēta acis. «Par ko zalogs? Par to, ka es dabūju līkas kājas, es lai maksāju zalogu?»
«Pie manis zalogs tiek prasīts trīs simti... Lētāk nav...»
Pikts dusmu stars izšāvās no Koškas acīm. «Vai jūs domājiet, ka es esmu tinti dzēris, Brikmaņa kungs? Tad jums vajag meklēt mužikus, āre, to malēnieti, kas te bija... Ja man būs trīs simti, tad es pats tos zināšu izlietot, ne jums tos došu...»
«Nu, tad ardievu!»
«Ardievu, bet, ja man būtu vara, es jums visiem to ģifts pārdošanu noliegtu. Tā ir ģifts... Ģifts, jā... To es esmu izbaudījis pats pie savām īkstīm... Ardievu, asinssūcēji un ģiftētāji...»
«Esat pieklājīgāki, jeb es saukšu savu puisi!» Brikmanis iesaucās.
«Nav vajadzīgs...» Koška sacīja aiziedams. «Labāki jūs caur to netiksiet...»
Tagad nu vīnūžniekam atlika tikai vēl viens kandidāts - Pēteris.
Kur viņš līdz šim dienējis?
Pēteris nu izteica visu taisnību. Bijis Klostera pagrabā, mācījies par ķelneri, bet sanācis ar principālu dumpī. Ne par šo, ne par to, gluži niecīgām, pie veikala nepiederošām lietām. Vīnūža dzīvi viņš pazīst, agrāk pudeles skalojis, palīdzējis apkalpot, bet veikalu vadījis nav un kasi pārzinājis...
Brikmanim, kā rādījās, tas patika it labi. Gan viņa cilvēku pazinējai acij nevarēja palikt apslēpts, ka Pēterim viņa spalva nav īsta, bet lienēta. Bet tas jau viņam nerunāja par sliktu. Vienkārt, ja viņam aizdod drēbes, tas pierāda, ka ir cilvēks, kas viņam uzticas. Otrkārt, var redzēt, ka viņš nekāds uzdzīvotājs nav. Ja nu viņš bijis spiests pat drēbes lienēt, tad šis apstāklis liecina, ka viņam gājis slikti. Aiz kāda iemesla, tas te nekrīt svarā, bet viņam ir gājis slikti... Un, ja cilvēkam ir gājis slikti, tad viņš ir satricināts un pazemīgs, bet tamlīdz arī apzinīgs un taisnīgs. Viņš domā tad par to, ka visi cilvēki lai varētu dzīvot... Lai arī viņa principāls varētu dzīvot... «Lai nu kā,» viņš pie sevis nodomāja, «bet šis cilvēks man nezags...» Un, treškārt, viņš, lai gan pazina veikalu un tā tehnisko pusi, tad tomēr nepazina komiju aizkulišu dzīvi, nevarēja būt pazīstams ar viņu niķiem un stiķiem un tādēļ ir vēl daudz par muļķi priekš zagšanas.
Tā viņam šķita tā labā puse pie šī kandidāta. Ļaunā puse tā, ka viņš tāds pasīks un diezin vai spēs dzērājus lāgā savaldīt, kad tie taisa škandālu un nemaksā. Dažreiz tie pat jāapstrādā ar pipku, un diezin vai viņš to spēs... Bet kur visus labumus vienkopus dabūsi, un pie labas enerģijas, kuras šim jaunajam cilvēkam netrūkst, ir daudz kas iespējams...
«Nu labi, jaunais cilvēks, pamēģināšu ar jums!» tas beidzot sacīja. «Pieņemu jūs vienu mēnesi uz provi, tad vēlāk redzēsim, ko spējat... Jums jāzin, ka manā Daugavmalas vīnūzī nav viegli... Tirgus laikā pilns, ka murkšķ vien, sauc pa visiem kaktiem un malu malām, bet no rokām ātrāk nevarat laist ārā, kamēr nav nauda rokā, jo citādi visi aiziet nesamaksājuši. Kam jūs dodat tā vai uz stenku, tad vajag zināt, kā rokā dabūt, jo viss iet uz jūsu galvu un atbildību. Viss tas jums caur praksi būs jāpierāda, ka to spējiet. Ka jums nav zaloga, ko ielikt, tas gan, zināms, liels traucēklis... Tādēļ jums kase būs jānodod katru vakaru... Nu, vienalga, pieņemu jūs... Trīsdesmit pieci rubļi mēnesī, ēdiens pie maizes galda un istabiņa augšā... Ieronaties pie vakara savā jaunā darba vietā, tad noņemsim aprēķinu no jūsu priekšgājēja un varēsat saņemt veikalu...»
Protams, ka Pēteris par tādu negaidītu iznākumu bija dziļi aizkustināts. Viņam tagad Brikmanis bija tas krietnākais un cēlākais vīrs uz pasaules. Un tādēļ arī no visas sirds viņš spieda tā roku. «Pateicos jums ļoti, Brikmaņa kungs, ka taisni man dāvājāt savu uzticību... Gribu jums rādīt, ka neesat man to velti dāvājuši...»
«Jā, jā, jaunais cilvēk,» Brikmanis smaidīja, «bet tikai darbiem... Vārdi te mazāk no svara... Izteikt vienu lietu taču daudz vieglāk nekā izdarīt, vai ne?»
«Var jau būt jums taisnība... Savu sirdi jums nevaru parādīt; bet es patiešām tā domāju un jūtu...»
«Nu labi arī tas!... Tikai neaizmirstiet šodien pie vakara ierasties uz dienesta! Darba drēbēs, protams... Jauna kunga dienas nu beigušās... Tagad jūs sagaida darbs un pienākums...»
Viņš izvilka un apskatīja savu zelta pulksteni. «Man tagad nu jāiet... Darīšanas gaida... Uz redzēšanos...»
«Ardievu!» Pēteris sacīja, ar plakstieniem mirdzinādams lejā slapumiņu, kas bija iekrājies acu galā. Nākošā acumirklī viņš bija uz ielas...

* * *

Pēterim tik viegli ap dūšu, tik līksmi ap sirdi! Kā jau, kad cilvēkam notiek viņa griba. Vietas viņam vajadzēja, un vietu viņš dabūja. Viņš aizmirsa pat paša principāla aizrādījumu, ka uzņemas grūtu amatu. Par to viņš nemaz nedomāja. Viņam dedza krūtīs tikai viens: laba griba savu uzdevumu krietni izpildīt!
Un pateicīgi viņš iegādājās Fuhsingu, bez kura, kā tas tagad skaidri atskārta, viņš nemūžam šo vietu nebūtu dabūjis. «Jā, kad ir draugi un vēl tāds draugs,» viņš priecīgi nodomāja, «tad cilvēks var gan pie kā tikt...» Kā viņam par to atlīdzināt? Šimbrīžam jau tas nevarēja vairāk kā tikai aiznest viņam pirmajam to priecīgo ziņu...
Nu, saprotams, ka viņš novēlēja labas laimes un izdošanos. Ja Pēterim vēl kā vajadzētu, tad viņš gatavs pakalpot.
Bet Pēteris lūkoja iztikt kā nu varēdams, jo dzīvot uz cita kabatu arī nav nekāda aprēķina. Zābaki viņam bija jau izlaboti, savas paša apdilušās drēbes tas lūkoja, cik nu labi varēdams, nospodrināt, aizšuva cauros elkoņus, apvīlēja biksēm apakšgalus. Pie to «šefti» apģērbs vēl labu labais! Tikai pulksteni tas no Fuhsinga izlūdzās vēl tālāk, kamēr tiks pats pie sava, - jo laiks viņam pastāvīgi jāzina, - un tad arī lielākas cienības labad vienu no tiem klocriņķiem.
Tā kā Fuhsingam bija vēl otrs pulkstenis, tad viņš atļāva arī, un tādu lietu kā riņķu viņam vai cik rezervē, tādēļ tad viņam vienalga, vai gredzens Pēterim uz pirksta vai kumodē.
Laikus jau pirms nosacītās stundas viņš devās ceļā, jo viņam rūpēja savu jauno vietu tā no lieka apskatīt.
Nogājis tur, tas izsauca pudeli alus, nosēdās ar to pie kāda galdiņa un izlikās tā, it kā būtu kāds šīs iestādes nejaušs apmeklētājs. Laiku kavēdams, tas vēl aizpīpoja papirosu un gaidīja.
Viss tas ārējais ierīkojums un telpas nebija viņam nekas jauns. Tāpat viss kā pie Opermaņa. Tāpat lete, aiz tās bufete glāžu durvīm, aiz kurām redzamas veselas rindas pudeļu ar smalkiem šņabjiem, vīnu un nullšņapšķiem, citas zeltītām etiķetēm, citas vēl neiztītas, ievīkstītas sārtos vai zilos papīros, tad veseli kalni cigāru un papirosu paciņu. Šim glāžu skapim blakus vesels strēķis ieplakanu mučeļu vairāk lietojamā šņabja pēc grādiem, kapara stopi, pusstopi un mazākie mēri, trekterīši, lejamas rokas pudeles, kas atronas uz plaukta virs mucām, vairāk vai mazāk nolietas. Viesu telpās tāpat dzeltenbrūni krāsoti galdiņi ar tādiem pat krēsliem bez lēnēm, grīda tāpat izkaisīta ar collu biezu zāģu skaidu kārtu. Bez tam vīnūža telpai blakus vēl otra plaša telpa, kur atrodas biljarda galds un sakarā ar ķēķi maizes galds. Turpretim aiz letes biezi drēbju priekškari sedza vēl kādas durvis, kas veda, uz kabinetu priekš labiem draugiem patērētājiem, kuri vēlējās iemest un iekost tā, ka tos lai visa pasaule neredzētu.
Viesi ienāca un izgāja tikai pa retam, jo pati lielākā drūzma te bija tikai priekšpusdienās pa tirgus laiku. Kad tirgus nošķīrās, tad palika maz ko darīt; atlika tikai tie viesi, kuri pie gadījuma ienāca. Tā arī tagad tikai pāris miesnieka zeļļu bumboja biljardu, skaļi vāciski triekdami; ja vienam krita, tad otrs lādējās, ja vienam neveicās, tad otrs priecājās. Maizes sieva mierīgi sēdēja blakus savam galdam, it kā savu preci pārdevusi. Aiz letes komijs, tāds parastais un no Koškas attēlotais kabaku komija tips spīdīgu, bālu seju, tukliem vaigiem un šaurām acīm, it kā samiegojies. Bet mierā tas nebūt nestāvēja. Tiklīdz retajiem viesiem bija ielējis šņabi vai padevis pasaukto alu, tas tūlīt izvilka no krūšu ķešas savu piezīmju grāmatu un, apmērcis zīmuļa galu mutē, tur zīmēja un rēķināja. Kad bija ticis pie iznākuma, tad izņēma no kases pāris rubļu naudas un ielika tos savā makā. Bet jau pēc brītiņa padomāja, rēķināja atkal no jauna un saskaņā ar jauno iznākumu iebēra atkal no kases kādus rubļus savā makā. Pēterim tas izlikās diezgan neizprotami.
Beidzot ieradās arī pats Brikmanis raibu, puķainu vesti un rievainu drēbju hūti ar kņopi pašā vidū.
Pēteris, principālam ienākot, piecēlās. Komijs patlaban bija iegājis blakus pie bumbotājiem.
«Vai jūs, jaunais cilvēk, še pēc manis prasījāt?» Brikmanis Pēterim uzprasīja.
«Nē!... Neatradu par vajadzīgu...»
«Labi... Jūs lietu saprotat!» principāls ar labpatiku sacīja. «Neliecieties arī turpmāk neko zināt... Pirms man jātiek ar veco komiju galā. Ja ko vēlaties, tad pasauciet; es samaksāšu...»
«Nav vajadzīgs,» Pēteris atmeta ar roku, «es tāpat jūs netraucēšu...» Un tikpat nevainīgu vaigu kā agrāk tas sēdēja tālāk pie savas alus pudeles.
«Nu, Kausiņ, iztaisīsim aprēķinu!» Brikmanis uzsauca komijam, kurš atgriezās pie letes. «Kur ir grāmata?»
«Tūlīt!» tas atbildēja un izvilka no kādas atvilktnes šauru grāmatu, iekš kuras tad atradās arī visa tā «buhhaltērija». Tur bija atzīmēts, kad un cik alus mucu piegādāts, cik stopu lielas, kad papirosi pirkti, kad šņabis piegādāts. Kādā citā vietā atkal, cik uz parāda izdots. Tad viņi ņēma saskaitīt, cik vēl pudeļu alus uz lēģera, cik papirosu, cik cigāru un cik šņabja pudelēs un mucās. Tam nolūkam mucās pa spundi tika bāzti gari skali, kuriem tad tajā vietā, cik tie bija no brandvīna slapji, aizgrieza robu. Tā kā Brikmanis tādas revīzijas izdarīja diezgan bieži, tad mučeli vēl nemaz nepaguva izdzert, kad bija jau otra revīzija, tā ka viņi tad rēķināja robu no roba, bet varēja uz mata pasacīt, cik degvīna vēl mucā un cik tas pārdots. Savelkot nu visu kopā, cik preces pēc daudzuma izdots, cik tās vēl ir un par kādu cenu tās vajadzēja pārdot, varēja arī «ungefähr» aprēķināt, cik naudas vajadzēja ienākt, un, salīdzinot šo postenu ar ienākušām summām, pasacīt, vai labi vai slikti andelēts, vai kā viņi to apzīmēja, vai taisīts «īberšuss» vai «unteršuss».
Brikmanis rēķināja un rēķināja, raustīja kamiešus, reižu reizēm sāpīgi nolūkojās. «Kā neštimm, tā neštimm! Piecdesmit rubļu «unteršuss»!» viņš beidzot sacīja.
«Kur tas var būt!?» komijs izbrīnījies sacīja. «Pēc mana rēķinuma netrūkst nekas... Āre, redzat, uz alus tik un tik, uz smēķi tik, uz šņabi tik un tik naudas man vēl kasē...»
Viņš noskaitīja Brikmanim priekšā kases naudu. Nu tikai Pēterim uzausa gaismiņa par to, ko tas pirmīt tur strādāja. Viņš «štimmēja kasi». Tā ka lai iznāk pēc viņa aprēķina! «Bez saviem maziem niķiem jau tur nav,» Pēteris nodomāja, un, tā kā tādas lietas aizskāra viņa taisnības jūtas, tad viņa simpātijas svērās Brikmaņa pusē.
«Uz šņabja vajag būt tik un tik, mīļais Kausiņ,» Brikmanis aizrādīja. «Redziet, izdots tik un tik pusstopu...»
«Itin pareizi! Un par pusstopu mēs ņemam tik un tik, par kortelīti tik... Vai tad neiznāk?...»
«Ejta nu, Kausiņ, ko jūs rēķināt! Kur tad «ībermērs»? Vai tad jūs pusstopiem un kortelīšiem vien pārdevāt? Kur tad glāzītes? Cits izdzer tikai pusē, cits trešu tiesu, cits tikai pie lūpām pieliek, it sevišķi, kad nāk strīpā un sāk saukt pēc kārtām. Jūs uzpildāt pāri pilienus virsū, un glāze pilna atkal... Kur viss šis «ībermērs» palicis?!... Nu labi ar - lai katrs izdzertu savu glāzi līdz pēdējai surbiņai, kas nekad nenotiek, tad jau vēl arvien jums vajag izliet no pusstopa savas 46-48 glāzītes!... Kur tas te iznāk?...»
«Nu, jā, Brikmaņa kungs, kad jūs tā rēķināt, tad jau jūs diezin ko varat izrēķināt!» komijs taisnojās. «Cik tad te to ļaužu ir, kas dzer glāzītēm? Nav jau te Vērmaņa parks, Klostera pagrabs, Švarcenavs... Tirgus bābas, mužiki un miesnieki, tie ir tie īstie šņabīša dzērāji, jā? «Tā tikai tāda sevis apkrāpšana,» tie teic, «bet ieliec riktīgu mēru ribās, tad zin, kas ir!...» Kur jūs te tādus ļaudis ņemsiet, kas izpirks brandavīnu un atstās savu glāzi neizdzertu?...»
Brikmaņa vaigā bija sāpīgs smaids. Rūgti viņš smēja. «Tad ir brīnuma lietas gan!... Bet cikreiz es te esmu bijis, nekad neesmu redzējis citādi dzeram kā tikai glāzītēm...»
«Glāzītēm gan, bet kā viņi to dara! Nopērk kortelīti, ielej pudelē un lej no tās glāzēs... Āre, tur tas «ībermērs» paliek! Meklējiet nu «ībermēru»!...»
«Kādēļ tad tas tiek pieļauts!?» Brikmanis stingri iesaucās. «Te taču nav šņaba kantoris, te ir vīnūzis. Ja kāds lej no viena mēra otrā, tad tas nozīmē, ka viņš še tirgojas, bet es domāju, ka mēs tokš maksājam tos papīrus? Vai neesmu jums teicis: neatļaujat to!...»
«Neatļaujiet, nu neatļaujiet! Tad viņi iet pie Švābi un dzer, kā tīk. Tam pašam destilatūra... Un jūs tad varat skatīties... Nē, nē, Brikmaņa kungs, ja jūs par šņabīšiem uz mani ko domājat, tad jūs grēku pelnāt... Un uz alu, tur man iznāk taisni paspēle! Nu parēķiniet paši!... Pudele alus man ieskaitīta astoņas kapeikas, bet par pusrubli mēs dodam astoņas pudeles. Bet tirdzinieki un arī laucinieki pēdējā laikā ieņēmušies tā: sametas vairāki kopā un sauc alu tikai pusrubļiem. Saka: «Kādēļ es maksāšu astoņas kapeikas par pudeli, kas man nekait dzert par pusrubli astoņas pudeles?...» Āre, to jūs nemaz nerēķināt...»
«Ko nu jūs man stāstāt, Kausiņ, es taču neesmu mazs bērns... Jums neiznāca tik daudz, jūs laikam savu naudu klāt maksājāt? Stāstat to muļķim, ne man! Es pats savā laikā esmu bijis labs - - gribēju sacīt: man ar savu principālu tas nekad nenāca priekšā... Nu, ko mēs tik daudz runāsim!... Sevi cauri izdzīt es neļaušu... Man ir paraksts, ka esat apņēmušies no pusstopa izliet tik un tik, es varētu uz to pastāvēt un atvilkt «unteršusi» no jūsu zaloga. Bet es negribu! Vai es jūs izmācīšu?! Lai māca jūs pasaule... Še, ņemat savu naudu un ejat!...»
«Paldies par naudiņu!» komijs sacīja, slepus mēli nokārstīdams. Pēterim tas nepatika. Viņam teju teju bija prāts atklāt savu novērojumu, kas strīdīgo jautājumu lielā mērā noskaidrotu, bet tad iegādājās Fuhsinga gudro pamācību: «Kad tu ko redzi un zini, tad paturi to pie sevis!...» Un, otrām kārtām, komijs jau varbūt naudu bija agrāk kasē ielicis, mainīdams vai kā, un tagad to atņēma atpakaļ. No cilvēka nevajag domāt tik ļauni, jo cik viegli var kādu nepatiesi apvainot!... Un, ja jau kungs tik augstsirdīgs, ka viņam tos grēkus atlaida, tad ko tad viņš tur vēl ies muti klabināt.
Komijs saņēma savu zalogu un savu algu, brīnījās un skatījās, kur tad viņa pēcnācējs! Vai tad vecais vairs nevienam neuzticas un pats sāks kroģēt?... Jo Pēteris it nevainīgs joprojām sēdēja pie savas alus pudeles, it kā tas nezinātu ne rīta, ne vakara. Bet aizgājējs drīz vien noprata, ka tā izlikšanās vien un ka tas jau tas pats vien ir! Nelaipnām, skaudīgām acīm viņš to uzlūkoja. Un, kad bija ardievojies no Brikmaņa, tad piegāja arī viņam klāt un, ironiski smaidīdams, spieda tam roku. «Ardievu, «malaci», tātad tu tas... Nu starojies, lai dievs tev palīdz mēnesi izdzīvot!...»
Tā pieķerts, Pēteris piesarcis noskatījās, kamēr tas izgāja pa durvīm. Viņam tā kā pārmetums, ka izēdis otru no vietas. Kur nu viņš ies?
Brikmanis gan zina - kur. Tā kā viņam nauda, tas ies cauri un raudzīs noslīcināt savas «kreņķes». Uz pāra dienām atdabūjis savu brīvību, tas dzīvos uz nebēdu! Tāpat kā viņš citreiz, kad nebija vēl vairāku vīnūžu īpašnieks Brikmanis, kas skaitījās pie vāciešiem, bet nabaga latviešu puika un komijs Tiltiņš...
Viņš paņēma pirkstos divas mazas glāzītes, nolika tās uz galda, pudeli konjaka un trauciņu ar citrona bonboniem. «Panākat nu šurp, jaunais cilvēk!» tas Pēteri aicināja. «Iespricēsim to jauno amatu... To es no savas puses izmaksāju...»
«Paldies,» Pēteris atbildēja, «bet neesmu nekāds dzērājs...»
«Nu, nu, savu glāzīti pa godam ar sātu un mēru, to jau var!» Brikmanis apstiprināja. «Ka plencējas, tas arī man nepatīk, bet, ja neviens nemaz nedzers, no kā tad mēs, vīnūžnieki, lai dzīvojam?»
Viņi izdzēra. «Tā!... Nu uz veselību, lai mums ilga dzīvošana! Man jau patiktos, kad mēs varētu sadzīvot nosirmējuši... Mums tikai vajag saprasties un iedomāties vienam otra stāvokli...»
«Protams, to mums vajag...» Pēteris atbildēja.
«Man ir seši vīnūži,» Brikmanis turpināja. «Ja nu man taisa katrā mēnesī piecdesmit rubļus «unteršuss», - cik tas iznāk gadā? Cik tas iznāk pa visiem sešiem vīnūžiem? Vai tad es varu dzīvot?... Nē, tad man jāizput... Ja es to pieļautu, līdz matiem būtu iekšā... Nu, dzersim vēl uz otru kāju!...»
Viņi iedzēra.
«Jā, jā, cilvēki, cilvēki, mūsu laikos! Kontrolē tu viņu, cik gribi, ja nav cilvēks, nekā tu neizkontrolēsi?!... Es arī pats savā laikā esmu bijis komijs, bet es tā ne!... Es rēķināju tā: ja kungs varēs cauri nākt un dzīvot, tad arī man būs!... Bet kas tagad to apdomā? Domā: Brikmanim ir seši vīnūži, tam nāk naudas gubām... No tā tik nu var plēst un raut bez kāda rēķinuma... Nav tā... Ir jau zināms, kur tā nauda visa paliek... Pilsētas nodokļi, patente, lokāla īre, personāla algas, par alu jāmaksā, šņabi, papirosiem... Iziet tā viss līdz nagiem... Un tad vēl pašam jādzīvo, familija jāuztura, bērni jāskolo... Jaā! Mūsu laikos dzīvot ir skola...»
«Laiki grūti gan!» Pēteris nopūtās. «To jau pats redzu...»
«Kas komijam?!» Brikmanis atmeta ar roku. «Viena galva, viena bēda, galds gatavs, dzīvoklis, atnāk pirmais, paņem savu naudu! Tas nezina vis, kādi āži dažureiz principālam ap dūšu badās... Protams, ir jau arī viņam savas izdošanas, drēbes, apavi, galvasnauda, ir arī sava rinda jāizsauc, kad nāk strīpa. Tā šefte to prasa, dažreiz, kad dzeršana negrib iet uz priekšu... Tad vajag uzspicēt... Es izsaucu savu kārtu, cits parādā nepaliks. Bet var jau ar. Es vairāk neprasu, lai man no pusstopa izlej četrdesmit astoņas glāzītes. Bet iznāk daudz vairāk, kad dzērāji nāk strīpā, jo tie glāzes tad pa druskai nodzer un vajag tikai uzpilināt vien. Es taču pie katras glāzītes nevaru klāt izstāvēt un negribu arī!... Un, kad kundes piecas sešas reizes ir maksājuši pusglāzīti par pilnu, vai tad nevar tiem arī reiz pieliet pusglāzīti par velti? Vai nav taisnība, ko?...»
«Taisnība!» Pēteris atbildēja.
«Nu, alzo! Bet kādas dažs netaisa cūcības!... Cits no glāzītēm salasītas atliekas, kuras esmu atvēlējis priekš izmaksāšanas fūrmaņiem un gorodovojiem, piegrūž pie tās pašas pudeles un izdod par skaidru naudu. Cits pielej pie šņaba vienkārši ūdeni, lai viņam iznāk vairāk... Cits nopērk kantorī pa pusstopam un pārdod savu brandvīnu un ne manu... Teic tu viņam ko, viņš tik taisns kā dievkociņš! Sirms es esmu palicis, galvu lauzīdams, kā tādus niķus aizkavēt, bet ko es tur varu izdarīt... Vairāk nevaru kā viņu atlaist no vietas, nāk otrs, rīkojas tāpat, dzen atkal to projām, un tā tas iet arvien joprojām... Itin kā es sava prieka dēļ to darītu!... Bet citādi nevaru, dari, ko gribi...»
Viņš norija rūgtumu, un Pēterim arī tur nebija ko pretim sacīt.
«Jā, jā, jaunais cilvēk,» Brikmanis turpināja, «cilvēkam vajag būt godīgam... Godīgums tas lielākais... Strādā pēc savas sirdsapziņas un nebaidies nemaz par to, ka tikai tavs principāls nenopelna par daudz!... Iedomājies ka tu būtu tas kungs, ko tu teiktu. Nē, nē, Brikmanis nav suns, viņš ļauj katram dzīvot. Viņš citu negrib, kā tikai to, kas tā taisnība... Vairāk ne kā to, kas tā taisnība...»
«Es jau arī!» Pēteris itin piesarcis atbildēja. «Varat par mani apjautāties Klostera pagrabā. Viņi var sacīt par mani šo vai to, bet kasi esmu nodevis arvien līdz pēdējai kapeikai...» Viņam patiešām neomulīgi, ka par viņu tā var šaubīties.
«Nē, nē, es jau tev ticu,» Brikmanis to apmierināja, «Es ticu ikkatram, kamēr tas mani nav piekrāpis... Mums ir jātic... Kur tad mēs aiztiksim, ja cilvēks cilvēkam vairs neticēs?... No citiem esmu arvien noņēmis parakstu, cik tiem no pusstopa izliet, no tevis tādu neprasu... Ja nav pats cilvēks, tad tur nekāds paraksts nelīdz... Tādēļ strādā tikai pēc savas labākās sirdsapziņas un būs labi... Iedzersim vēl vienu; visas labas lietas ir trīs... Jurģen, nāc tu arī!» viņš aicināja maizes sievu. «Tas ir mūsu jaunais komijs... Ka tikai tu viņam labi dotu ēst un man nebūtu jādzird par tevi sūdzības...»
«Ak tad tas tas mūsu jaunais jaunskungs!» sieva iesaucās, Pēteri saldi uzlūkodama. «Nu, tad jau lai iet uz jūsu veselību!... Par ēšanu jau nebēdājaties... Gan mana Matilde jums paraudzīs to labāko... Un, ja gribat pa starpām ko, varat katrā laikā izmeklēties pie mana maizes galda, ko sirds jums kāro....»
«Ar to vien nav līdzēts, ja uz tava maizes galda vecs un saskābis vien būs!» Brikmanis iesaucās. «Nu!... Zini, kā mūsu līgums: arvien labu un svaigu preci...»
«Tikai labu un svaigu,» sieva attrauca. «Vai tad pie manis ir bijis citādi?... Uz veselību!... Gan jau, jaunskungs, jums izkalpošu...»
«Tā!» Brikmanis aizkorķēja pudeli un nolika atpakaļ. «Tagad, jaunais cilvēk,» viņš ieskatījās viņa pasē, «Pēter Krauklīt tevi sauc, - saņem atslēgas! Te ir kases atslēga ar desmit rubļiem maiņas naudas, te bufetes atslēga... Vajadzīgie trauki un mēri visi te ir!... Te tāfele priekš pierakstīšanas, ja kādam vajag uz krīta. Bet daudz gan neielaidies, domā, ka pats esi par to atbildīgs, ja viņš nesamaksā. It sevišķi piedzērušam nedod uz parāda, tāds nekad neatmin un vēlāk lamājas, ka esi rakstījis viņam ar dubultu krītu. Jā, kad viņam ir nauda, tā ir cita lieta... Nedosi tu viņam, dos viņam Švābe un citi... Bet uz parāda, - lai viņi dod, ja tiem tīk!...»
Viņš apskatījās visapkārt, vai vēl nav aizmirsis uz ko aizrādīt. «Un te vēl gumijas stripe,» viņš pavicināja to rokās, «laba priekš kārtības uzturēšanas... Kādreiz piedzēruši pārāk trokšņo, ķešas citiem virsū un aizdzen dažreiz tās labākās kundes. Tādiem uzklāt kādas reizes pārliekam veselīgi... Bet tu tāds pasīks, tu labāk pasauc vahtmeistaru (gorodovoju), pret kuru dzērājiem ir lielāks respekts... Vakaros netaisi veikalu ciet par agru un no rītiem vaļā par vēlu!... Rīkojies nu ar dieva palīgu!... Ja tu pret mani būsi labs, es arī pret tevi nebūšu suns...»
Viņš sniedza tam roku kā savam labākam draugam, un Pēteris to arī sirsnīgi kratīja. Viņš jau kungam nevar savu sirdi parādīt, bet, ja tas tam varētu iekšā redzēt, tas arī sacītu, ka viņš tikai uz labu domā.
Brikmanis aizgāja. Pēteris nu palika pirmais pavēlnieks un kungs pār visu šo veikalu. Tā bija tāda savāda apziņa krūtīs! Tomēr Brikmanis viņam par tiem komijiem bija pieteicis pilnu galvu, ka viņam tīri vai neomulīgi bija par tādu būt. Vai tad viņi, pagāni, uz to zagšanu un blēdībām vien tā ir!? Tas nav patīkami!... Ja man nepatīk, es to pasaku un iemu projām, bet zagt, - tā ir tāda kauna lieta!...
Viņam nebija vairs laika par to lietu ilgāk prātot, jo sāka nākt jauni viesi, kuri bija jāapkalpo. Un, tā kā tas Klostera pagrabā bija radis šiverēties, tad tādu apkalpošanu tie ļaudis te nebija redzējuši. Tie noskatījās uz viņu ar lielām acīm. Atkal jauns komijs, bet diezgan patīkams cilvēks!...
Saņemot naudu, Pēterim gan vēl viena lieta iešāvās prātā. Ir visādas izšķirības starp vāciešiem un latviešiem, cunftīgiem un necunftīgiem, bet, ja nauda nāk, tad tur nav nekādas izšķirības! Baura rublis tikpat labs kā vācieša, un zilberšeines nav ne cunftīgas, ne necunftīgas... Ir tikai zilberšeines, un visi pēc viņām cenšas... Dīvaina lieta!...