AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I

PIRMĀ DAĻA

Vienpadsmitā nodaļa

Nākošu sestdienas vakaru Brikmaņa vīnūzī sāka rasties daudz labāku viesu, kurus Pēteris visus raidīja kabinetā. Tur priekšā bija jau Mikums un Kreilis, Ķezbers un Šiliņš, Mārcis un Krustiņš un vēl citi, kas visi sēdēja pie lielā apklātā galda un sauca katrs savu kārtu. Tomēr, kā rādījās, tad šoreiz tie iedzeršanas dēļ vien nebija ieradušies, viņu nākšanai bija savi dziļāki cēloņi. Nāca vēl arvien jaunas personas klāt, pazīstamas un nepazīstamas. Savstarpēji viņi apsveicinājās un pārrunāja dažus dienas jautājumus, bet tikai tā garām ejot, jo visi sagatavojās uz ko svarīgāku.
«Vai taisnība, kā teic, ka Igauņos un Piņņos esot liels bads?» Kreilis ievaicājās. «Mans dēls teic, ka tas stāvot vācu avīzēs...»
«Lotviešu avīzē or,» Mārcis papildināja. «Iekš «Mojas Viesi»...»
«Kas latviešu un vācu avīzēs stāv, tam visam nevar ticēt!» Šiliņš iesaucās. «Bet tas stāvot arī «Gubernementas avīzēs» un krievu avīzēs... Trūkums Piņņos esot tik liels, ka ļaudis ēdot sūnas un graužot priežu mizas... Salna viņiem visas druvas nomaitājusi...»
«Tās priežu lubas viņi maļot un berot klāt pie maizes miltiem,» Ķezbers papildināja. «Traki pavisam...»
«Vajakis, kā tad šiem tā noaudzis?!» Kreilis noraustīja plecus. «Pie mums Kurzemē un Vidzemē gan tādas lietas nedzird.»
«Kā nu ne,» Mikums iebilda, «esam jau arī mēs ēduši kroņa maizi... Atminos vēl itin labi, kad biju tāds puika... Dienām bez maizes dzīvojām... Mana māte, toreiz kalpa sieva, mūs četrus bērnus, izvilka ar sieriem... Kā brēcām pēc maizes, tā deva mums sieru... Vēlāk tad pienāca kroņa milti... Maize rūgta kā žurku mēsli. Un nevarēja nomaksāt vien... Maksāja, maksāja gadiem... Cits vecs palika maksādams...»
«Lai dievs pas' bada briesmas,» kāds cits piebilda. «Bet, kā dzird, tad būšot lasīt žēlsirdības dāvanas... Ikvienam būšot jādod sava artava, lielam un mazam...»
«Tas ir itin prātīgi!» atkal kāds cits iesaucās. «Labāk es tur dodu savu artavu nekā priekš tās misiones iekš tās zemes, tās Āprikas...»
Ieradās Fuhsings, Andrejs Spunde un vēl citi, savstarpēji apsveicinājās, un, kas vēl nepazinās, tie iepazinās. Tur bija mums jau pazīstamais Mārtiņš Balodis līdz ar Tilo fabrikas meistaru Pēteri Hānu, Jāņa skolas skolotāju Johanu Rātminderu Zasulaukā, Mārtiņa skolas skolotāju Jāni Kaktiņu un Mārtiņa baznīcas ērģelnieku Klāsonu. Jānis Zilberfeils bija atvedis līdzi meseru amata grāmatvedi Pēteri Tīdemani, meseri Vendi un vēl kādu jaunu cilvēku, kuru neviens nepazina un kurš, kā rādījās, nebija latvietis. Atnākuši bija Jāņa draudzes skolotāji Miķelis Krausberģis un N. Cirīts. No Poduraga bija ieradies Sīmanis Tiberģis, no Baltās muižas Aleksandrs Rēže, šīs muižas nomnieks. Tālāk bija klāt enkurnieku aldermanis J. Roze, fūrmaņu vecākais Krastiņš, lējēji Veitmanis un Zade no Rozenkranca fabrikas, drēbnieks Lilienfelds, Kristaps Bergs un vēl citi. Andrejs un Didžis arī bija ieradušies, bet, kā no darba nākdami, netīrām, nosmērētām drēbēm un tādēļ apzinājās, ka lāgā nepiedien pārējai sabiedrībai. Viņi palika turpat ārā aiz letes, tikai lūdza Pēteri viņiem paziņot, kas iekšā tiek nospriests.
Bet tie, kas iekšā, tie nebija nemaz tik lepni. Kad Pēteris viņiem to pateica, tie sacīja: «Lai tikai nāk iekšā, lai nāk iekšā!... Lai strādnieks vai kas, mēs visi esam latvieši!...»
«Cik priecīgs es esmu,» J. Rātminders iesaucās, «ja satieku Rīgā kādu latvieti! Un lai viņš būtu diezin cik noplīsis un diezin cik nabags... Kaut jel mūs, latviešus, visus varētu dabūt zem vienas cepures!...»
Pēteris izgāja un biedriem to paziņoja. Bet viņi tomēr vēl kautrējās. Visi baltiem elsķiniem un viksētiem zābakiem kā kungi, ko tad nu šie tādi noplukuši ies pulkā... Palikšot jau tepat pie letes, ko nu kungiem acīs līdīšot. Gan jau viņi dabūšot zināt visu, kas nospriests, un arī tam piekritīšot.
Tagad vēl Jānis Zilberfeils iepazīstināja ar jauno cilvēku, ko bija paņēmis līdzi. Tas bija kāds vācu tautības ierēdnis Kleins, ar kuru tas bija iepazinies kādās vācu aprindās, ar kurām tas sagājās. Viņš bija piedāvājies apgādāt un sastādīt statūtus, ja būtu dibināma kāda biedrība. Zilberfeils viņu atvedis līdzi, lai gadījienā, ja viņa pakalpojums būtu vajadzīgs, tas būtu klāt pie rokas. Uz citu pieprasījumu viņam tomēr šīs telpas bija jāatstāj. Pēteris viņu ievadīja biljarda istabā, kur tas sāka amizēties ar maizes mātes Matildi.
Kad nu beidzot visi bija sanākuši, Spunde arī tagad kā vecākais un saprātīgākais piedzīvojumos sarunas atklāja. «Kādēļ mēs, tautieši, esam kopā, tas mums visiem zināms. Apstākļi tagad tiktāl grozījušies, ka mums, latviešiem, ir cerība dabūt no valdības atļauju dibināt savu biedrību. Bet vēl starp augsto valdīšanu un mums stāv vācu policija, kura mūs vēl arvien ieskata par šaubīgiem cilvēkiem. Citā vietā tāda kopā sanākšana priekš mums būtu vēl arvien liels risks... Bet te pie mūsu biedra Pētera Krauklīša mums ir ļoti izdevīgi... Uznāk mums Krampfs virsū un prasa, ko mēs te darām, mēs dzeram savu glāzi alus un vairāk neko nezinām... Tātad, biedri, ziniet, kā vajadzības gadījienā jārīkojas... Tagad nu mums vajadzētu pārrunāt, kādai tai biedrībai vajadzētu būt, un, otrais, - to ceļu, kā pie tādas biedrības tikt. Es lūdzu izteikties...»
Iestājās brīdi klusums, jo neviens negribēja nākt ar saviem ieskatiem klajā vai arī neprata tā «tik labi savas domas izlikt vārdos».
Tad Pēteris iesāka. «Mums, latviešiem, nepieciešami ir vajadzīgs savas biedrības. Apdomājat, par ko mūs ieskata? Par mūsu naudu mūs nicina un zaimo. Ja mēs viesnīcās vai tirgotavās ko prasām savā valodā, tad mēs par savu naudu to nevaram dabūt. Un, ja nu mums tā klājas, rīdziniekiem, tad vēl jo sliktāk iet zemnieciņiem, kuri iebraukuši no laukiem. Tiem arvien iegrūž to sliktāko, tos nosmej un izvelk caur zobiem, it kā tie būtu kāds joku priekšmets. Un skaidri redzi, komijs tas pats latviešu cilvēks, tikai latvietis latvieti nepazīst vai negrib pazīt... Mums tādēļ, latviešiem, pirmkārt, vajag savas biedrības, un, otrkārt, mums vajag pašiem savu veikalu, kur mēs, latvieši, paši varam pirkt!... Kāds labums tur būtu? Labums būtu tas - tautietis tautieti mācītos pazīt, un nauda mums paliktu pašiem!»
Pēc šīs runas jau bija ievērojams sakustinājums. Atskanēja vairākkārt balsis: «Pareizi!... Itin pareizi!... Mums vajag savas biedrības un savu veikalu.»
«Tas nu gan prātīgs vārds,» Kreilis beidzot izpūta kuplu dūmu, «bet priekš tam vajadzīgs naudas!»
Šādas domas tomēr neatrada piekrišanu.
«Vai, cik Rīgā latviešiem naudas!» Pēteris Hāns iesaucās. «Ja mēs to visu tikai dabūtu vienkopus!... Kur viņa ir? Vācu rokās viņa ir!... Vienprātības mums trūkst, jā, vienprātības... Ja katrs latvietis dotu tikai vienu rubli, mēs varētu nopirkt visu Vidzemi...»
«Vismaz mēs nodibinātu savu biedrību un savu veikalu,» Fuhsings piebilda. «Tas mums dotu kādus labumus...»
«Tos labumus mēs vēl nemaz nezinām,» Mikums šaubīgi sacīja. «Vai jūs domājat, ka tur liela peļņa no tādiem veikaliem?!... Preces maksā naudu...»
«Tu esi pats kaupmanis, Mikentāl,» Balodis iesmējās, «tu bīsties no konkurences... Bet varētu jau nodibināt tādu naudas biedrību... Kam nauda ir, tas to ieliek, un cits atkal ņem un maksā procentus...»
«Rau, rau, tā būtu prātīga lieta!» Mikentāls piekrizdams iesaucās. «Ja es varētu kur naudu aizņemties, es tūlīt savu šefti paplašinātu... Pelnīt var...»
«Kāpēc tad ne!» Kreilis piebilda. «Es piepirktu vēl klāt zirgus un raspuskas... Kad darbs ir, iznāk aprēķinums...»
«Naudu jau, protams, var lietot katrs,» Bergs piebilda. «Var nopirkt vai uzcelt māju... Arī atmaksāsies...»
«Tas viss, draugi, ir vēl nākotnes jautājums,» Spunde pavīpsnādams sacīja. «Pirms mums, latviešiem, jāizdabū cauri tāda tiesība, ka mēs varam sanākt kopā, ja vajadzīgs, katru dienu un pavadīt savu laiku derīgi un tīkami... Mēs tad varam gādāt par savu izglītību, noturēt visādas priekšā lasīšanas, izdot driķē derīgas grāmatas un sarīkot teātrus, kurus tauta par lētu naudu var apmeklēt...»
«Koo?!» Mārcis izbrīnījies iesaucās. «Par teātriem vēl noudu moksāt!... Mēs uz tirg's teātrus dabū redzēt diezgan bez noudas.»
«Tas jau pavisam cits teātris, Mārci,» Pēteris ņēmās viņu pamācīt. «Ko tu uz tirgus redzi, tās ir tikai prastības un lamāšanās, no kurām tu nekā nemācies. Bet te tu varēsi daudz ko mācīties...»
«Nē, nē, es jau soku tik, ko es domāju,» Mārcis attrauca. «Es to lietu saprotu tā... Var būt jau, ka tāds teātris ir vērts noudas.»
«Un kā vēl!» Pēteris turpināja. «Vai tu domā, ka vācieši citādi turētu tādu lielu namu un izdotu par to tik daudz naudas... Redzi, viņiem ir savs teātris, bet arī mums, latviešiem, tāda vajag...»
«Ka tas tā, Pēter, tad es jau esmu uz miera!» Mārcis viņam piekrita. «Ikurāt, ja vocieši to vor, tad mēs ar to vor...»
«Tātad es redzu, ka ar tādu biedrību visi mierā,» Spunde sacīja. «Tagad tikai atliek jautājums: kā lai tos statūtus apgādā?»
«Vai mēs nevarētu griezties pie Bernharda Dīriķa?» Balodis ieminējās. «Viņš tagad Rīgā ir...»
«Viņš neuzņemsies,» Aleksandrs Rēže paziņoja. «Mūsu iedoms jau sen bija dibināt tādu biedrību, - kur tie gadi, kad jau to nospriedām pie manis Baltā muižā. Bet statūtus mums neapstiprināja. Teica, lai pieslienamies Latviešu draugu biedrībai Jelgavā.»
«To mēs nekad nedarīsim!» Pēteris iesaucās. «Tie jau ir tie paši kungi un mācītāji, kas mūs apkaro...»
«Mēs ar to nedarījām!» Rēže atbildēja. «Bet tagad Dīriķis nodevies pavisam citai lietai... Viņš grib izdot Rīgā laikrakstu, kas būs tāds pats kā agrākās «Pēterburgas Latviešu Avīzes»...»
«Ā, tas būtu ko vērts!» visi gandrīz reizē iesaucās.
«Koncesione viņam jau ir,» Rēže tālāk paskaidroja. «Drīz lasīsiet «Baltijas Vēstneša» pirmo numuru...»
Priecīgais uztraukums par šo ziņu ne tik lēti gribēja mitēties. «Bet kā tad būs ar tiem statūtiem?» Spunde beidzot iesaucās, kad visi bija aizmirsuši lietu. «Kas tos sastādīs? Būs jādod tam pašam Zilberfeiļa vācietim...»
«Es tam protestierēju!» Šiliņš iesaucās. «Vācietim neparko! Jā, krievam, tas citādi...»
«Vai jums kāds krievs ir zināms?» Spunde jautāja.
«Man neviens nav zināms,» Šiliņš attrauca, «bet vācietim mēs nevaram uzticēties... Vācietis mums nekad labu nevēlēs un apvedīs mūs ap stūri. Vācieši visi ir blēži...»
«To vis nesaki!» fūrmaņu vecākais Krastiņš viņam pretojās. «Āre, toreiz, kad vēl dzīvoju Aleksandera ielā pie grāfa Kellera un biju tur par mājas puisi, āre, kad tad mēs gribējām dibināt biedrību, vai, kā tad mums grāfa dēls, jaunais študente, nāca par palīgu. Viņš mums pilnīgi turēja līdzi un sacīja, ka mums, maziem ļautiņiem, vajagot savas tiesības izcīnīt. Āre, Ķezbers jau arī atmin...»
«Jā, jā, taisnība!» Ķezbers apstiprināja. «Tas bija gan cilvēks!... Un, kad Krampfs mūs toreiz gribēja novest uz policiju, viņš vien mūs izglāba. Man šķiet, ka šis tāds pats kā grāfa dēls. Tāds vācietis, kas mums labu nevēlēs, tāds mums nemaz tuvumā nerādīsies...»
Pēc šāda paskaidrojuma uzskati grozījās lielā mērā Kleinam par labu.
«Nu, vajadzētu viņu pasaukt un apprasīties, cik tad viņš par tiem statūtiem īsti grib,» Kreilis ieminējās.
Arī citi tam piekrita, un Spunde lika ieaicināt šo vācu jaunkungu iekšā. Tas bija slaids jauneklis gaišiem matiem un dedzīgām acīm, gandrīz par jaunu priekš tāda svarīga uzdevuma. Bet viņš bija ļoti glauni ģērbies, un pirksti pilni vizuļošu riņķu, tādēļ Matilde bija uz viņa kā uzvērta, un arī mūsu tautiešu uzticību šī viņa spožā āriene nostiprināja lielā mērā un vēl jo vairāk tas, ka tas bija ierēdnis pilī.
«Kleina jaunskungs,» Spunde viņu uzrunāja. «Pirms mēs jums tos statūtus uzdodam, mums vajag zināt, ko tas maksā.»
Visi gaidīja tikpat kā uz adatām, ko viņš teiks. Bet viņš ar savu atbildi ne tik ātri gribēja klajā nākt. Vienu roku iebāzis bikšu kulē, ar otru turēdams cigāru, no kura izpūta kuplu dūmu, vienu aci pa pusei piemiedzis, ar otru vērīgi lūkodamies, tas likās pārdomājam. «Tādi statūtes prasa daudz darba, kamēr tos izstrādā... Un vai jūs domājat, ka katram tos jau apstiprināt?... Tur vajag bišķiņ tā!» viņš izrādīja ar roku.
«Nu jā, zināms, bez tam jau neiet,» Kreilis piebilda. «Drusciņ vajag pasmērēt...»
«Un kā vēl!» Kleins iespieda roku sānos. «Un, ja vēl no sākuma nezin, kur, tad lieta ir samaitāta uz visiem laikiem. Tur vajag zināšanas. Vai jūs domājiet - ja es nebūtu pilī un man nebūtu ar visiem darīšana, es tādas lietas nemaz neuzņemtos.»
«Jā, jā, - bet cik tad?!» Spunde nepacietīgi gaidīja uz atbildi.
Kleins vēl likās pārdomājam un galvā pārrēķinām. «Vai ziniet, es jums taisīšu lēti... Redzat, man pašam tā lieta interesē... Jūtu viņai pilnīgi līdzi... Es jums taisīšu par trīssimts rubļiem...»
Visi uzreiz klusi kā pelītes. Trīssimts rubļi toreiz Rīgā bija daudz vairāk vērti nekā tagad, un tādēļ gan vajadzēja drusku padomāt. Bet, otrām kārtām, tāds nopietns darbs un priekš viņiem tik daudz vērts...
«Vai lētāk nevarētu?» Mikums iebilda. «Tā ir liela nauda... Mums ir viens, kas uzņemas lētāk...»
Tie bija salti meli, un arī Kleins to it labi izmanīja. Viņš tikai nelikās to manām un drusku padomāja. «Var jau būt... Kāds darbs?! Tas jau gan statūtes iztaisīs, bet vai arī izdabūs cauri? Jā, kad jūs paši par to gādājiet, tad tā ir cita lieta...»
«Nē, nē, ko mēs tur zinām, mēs palaižamies pilnīgi uz jums!» Pēteris iesaucās. «Tikai jums pašam vajag būt pilnīgi pārliecinātam, ka tā lieta ies un jūs tās statūtes izdabūsiet cauri...»
«Sicher!» Kleins ar džentlmenisku vienaldzību atbildēja. «Es nekad neuzņemos to, ko nevaru cauri izvest...»
«Un jūs pilnīgi galvojat, ka mūsu biedrība tiks apstiprināta?» Pēteris valdīdamies slēpa savu prieku.
«Sicher!» Kleins pasmaidīja, it kā tā būtu nieka lieta.
«Bet trīs simti, tas nu gan, jaunskungs, par daudz,» Mikums kaulējās. «Es sacīšu uz vārdiem.... Divi simti piecdesmit...»
Kleins uz viņu tik lepni un mazcienīgi paskatījās sāņus, ka Pēterim karstas asinis saskrēja vaigos. «Ko nu diņģējies, Mikentāl, tur nav vārdam vietas!» viņš savu biedru apsauca. «Vai mūsu tautas lieta trīssimts rubļu vien vērta. Es tūkstoš rubļu par to nežēloju...»
«Kāpēc tad?!» Fuhsings atkal viņu pārtrauca. «Ja var par trīs simti, kādēļ tad vajag tūkstoš?... Īstenībā vajadzētu dot tikai mazu rokasnaudu un pārējo, kad lieta izvesta cauri...»
«Atvainojat!» Kleins pret viņu džentlmeniski palocījās demonisku smaidu ap lūpām. «Es par tik mazu atlīdzību varu uzņemties tikai tad, ja dabonu visu to naudu uzreiz... Pa mazām daļām man tas nav iespējams. Būtu labāk, ja jūs parunātu ar kādu citu... Es labprāt atkāpjos... Dodu jums pilnīgi svabadas rokas...»
«Nē, nē, mēs paliekam pie jums, tur nav vārdam vietas!» Pēteris iesaucās, bīdamies, ka tikai Kleins neatsakās un biedrība viņam nepaiet garām. «Rakstiet vien kvītu!... Bet tikai pierakstāt to klāt, ka galvojat mums par drošu iznākumu un ka biedrība mums pēc tāda un tāda laika tiks apstiprināta!»
«Labi!» Kleins atbildēja ar tādu vaigu, it kā tas viņam būtu visai mazs nieciņš. «Sacīsim, - pēc trim mēnešiem jums biedrība būs rokā...»
Viņš piesēdās rakstīt kvītu.
«Bet mums tās naudas vēl nemaz nav,» Spunde sacīja. «Tā mums tad būtu jāsamet...»
Visi uzreiz palika klusu, cits citu pētoši uzlūkoja: kurš tad nu iesāks? Fuhsings domāja, ka jāuztaisa un jālaiž apkārt tāda liste, bet Pēteris uz pēdām izvilka savu deņkelbuku un nolika uz galda simtnieku. «Tas būs no manas puses,» viņš sacīja. Fuhsings gan viņam mina ar kāju, kas nozīmēja tikdaudz: netrako, netrako! Bet, kad Pēteris nepratās, viņš, izvilkdams no kabatas savu maku, sacīja: «Vai tev vajag sīkākas naudas, Persi? Es izmainīšu...»
«Nē, nē,» Pēteris attrauca. «Es to visu lieku uz tautas altāra...»
Fuhsings tad arī vairāk neteica ne vārda, izņēma no sava maka divdesmitpiecnieku un nolika to blakus Pētera simtniekam.
Tas bija liels atvieglinājums Mikumam un Kreilim, kuri pēc Pētera simtnieka nezināja, ko darīt. Vajakis, vai nu viņiem arī būs jādod simtnieks?... Viņiem jau sāka svīst... Bet tā, kad cits jau devis mazāk, viņi noliek it piesarkuši blakus savu divdesmitpiecnieku.
Cits deva pa desmit, cits pa pieci, cits vēl mazāk, kā nu katrs varēja. Bet summa vēl arvien sanāca divkārt tik liela, nekā vajadzīgs. Nolēma iecelt kasieri, kas lai to naudu uzglabātu turpmākām vajadzībām.
Spunde lika priekšā Fuhsingu, Fuhsings - Pēteri, un Pēteris uzstājās ar tādu sparu priekš Mikentāla, ka tas tika ievēlēts.
Tas tad nu arī, apzinīgs par savu amatu, izmaksāja Kleinam naudu, bet neaizmirsa vēl piekodināt: «Tā ka nu tikai mums tās statūtes izraksti labi smalki! Nenoknapini!... Labāk uzlaid vārdu vairāk, nekā to atrauj!...»
Ja viņš naudu deva, tad arī viņš paturēja tiesību ko sacīt un saukt par «tu».
Un Kleins atkal no savas puses, ja nauda nāca, daudz uz to lietu neskatījās. «Nebaidaties, būs visas rehtes atzīmētas: dziedāšana, priekšā lasīšana, viss, kas vien vajadzīgs... Pēc trim mēnešiem viss būs rokā... Varbūt jau vēl ātrāk...» Un tad kā īsts džentlmens aiziedams palocījās pret visu sapulci. «Pateicos, kungi, par naudu... Centīšos izpildīt savu pienākumu...»
Viņš atstāja šo sabiedrību ļoti pacilātā, rožainā garastāvoklī.
«Zilberfeil, tu esi malacis, ka tu mums tādu āķi pievedi!» Kreilis tam draudzīgi uzsita uz kamieša. «Ja tas mūsu lietu neizvedīs cauri, tad to neviens neizvedīs...»
«Kā tev, jāteic, tāds neizvedīs, kuram visi stūri un kakti pazīstami,» Mikums viņam piebalsoja. «Vai tu tur domā ielīst, kur viņš tev ielīdīs? Es saku: tagad mums tā biedrība tikpat kā rokā...»
Un Pēterim tik priecīgs prāts un krūts tik pilna, ka viņam gribējās kliegt un saukt tāpat kā toreiz, kad tas sēdēja savam krusttēvam priekšā uz bukas, braukdams no Altonavas. «Evā, draugi, uz to iedzersim! Tagad iet viss uz mana rēķina!... Uzdzersim uz mūsu jauno biedrību...»
Šis priekšlikums atrada piekrišanu. Jo, kādēļ tad nedzert, kad biedrība tikpat kā droša un namatēvs tik viesmīlīgi izmaksā... Viņi būtu dzēruši arī par savu naudu, bet viņš «ne par kādu naudu» naudu neņem pretim. Un tas lieliski nostiprināja ticību uz jauno biedrību. Jo vairāk tie iemeta, jo vairāk tiem likās, ka izšķīst pēdējie kavēkļi viņu tik ilgi kārotai biedrībai. Gadījies ir cilvēks, kas latviešus taisni mīl...
Vienīgi Fuhsings bija citādos ieskatos. «Es vēl nekā nesaku! Varbūt viņš mīl latviešu naudu vairāk nekā pašus latviešus...»
«Ei, Saša, tu arvien visu redzi tumši!» Pēteris pārmetoši iesaucās. «Tici taču! Kur tad mēs pasaulē aiztiksim, ja cilvēks vairs cilvēkam neticēs?... Viņš taču tik droši apsolīja...»
Bet Fuhsings tikai gudri nosmīnēja.
«Tu, Persi, cilvēkus vēl nepazīsti!... Arvien nevar ticēt... Taisni, ja kāds tik daudz apsola, es viņam mazāk ticu. Kas tad viņš tāds ir? Vai ministrs? Varbūt viņam ar padodas, bet es nekā vēl nesaku...»
Pēteris pavisam saviebās. «Ja es tevi tik tuvu nepazītu, tad man būtu jādomā, ka tu nemaz neesi latvietis no sirds, ka tu nespēj latviešiem līdzi priecāties... Bet ko mēs runāsim, gan jau tas izrādīsies...»
Te viņam nejauši iešāvās prātā, ka Kleins pirmīt tik lieliski sviedās klāt maizes sievas Matildei. Tā bija tagad nozudusi līdz ar viņu... Vai tikai viņam nopietnība!
Blēņas! Pēc tādas vieglas mantas nu gan viņam, tādam glītam cilvēkam, nav nekāda note. Tādu muļķīgu iedomu dēļ patiešām nav iemesla nodoties kādām tumšām domām un aptumšot gaišās izredzes.
«Iedzersim, draugi, lai glāze staigā! Nodzīvosim īsti jautru vakaru... Lai dzīvo jaunā biedrība!... Lai dzīvo Latvija, lai dzīvo Baltija!...»
Lai dzīvo!
Viņi iztukšoja vēl dažu labu kausu, līdz pienāca brīdis, kad veikals bija jāslēdz. Smagām galvām un vieglām sirdīm viņi tad izšķīrās...

* * *

Pēc kādām dienām Kleins pienāca pie Pētera vīnūzī un pastāstīja, ka jau patlaban ķēries pie darba. Par šādu prieka vēsti Pēteris viņu uzņēma kā patīkamu viesi, pacienāja to ar smalku šņabi un labu uzkodu, kuru Matilde pagatavoja. Zakusku jaunais vācietis atrada par ļoti teicamu, bet pašu nesēju nemaz nelikās redzam, it kā viņš to nekad nebūtu pazinis. Tas, vienkārt, izgaisināja Pētera aizdomas, it kā viņam ar Matildi varētu būt kāds sakars, un, otrkārt, lielā mērā nodibināja viņa cienību pret šo jaunekli, kura rokā, tā sakot, stāvēja nākamās latviešu biedrības liktenis - vai tai būs būt vai nebūt.
Un džentlmenis Kleins bija caur un cauri. Pēterim tik ar lielām mokām izdevās piedabūt, ka tas pieņem kādu kārtu no viņa. Ja ne citādi, tad viņš sauc savu pretim, viņš negrib «gaunerēties». Pētera labo prātu uz sevi viņš algoja ar to, ka apmeklēja Brikmaņa vīnūzi biežāk, gan viens, gan līdz ar citiem draugiem. Viņi tad bumboja biljardu - Kleins bija sevišķi smalks spēlmanis - dzēra konjakus un citus smalkus šņabjus, tērēja smuki un maksāja, ja tik vien bija nauda. Bet iztrāpījās arī reizes, kad tās nebija. Tad tas ar kautrīgu smaidu griezās pie Pētera un atzinās, ka šādu vai tādu iemeslu dēļ nācis ar savu kasi par īsu. Vai viņam tēriņu nevarētu pierakstīt?
«Jā, jā,» Pēteris tam piekrita, «tas nieciņš... Tur jau nav vārdam vietas.»
Viņš tīri vai jutās pagodināts, ka var Kleinam izpalīdzēt un vēl jo vairāk, kur tas strādāja priekš tautas.
To Kleins arī it labi noprata un tādēļ turpmāk arvien biežāk un biežāk nāca ar savu kasi par īsu. Vecu parādu tas vairs nekad nemaksāja, jauns nāca arvien klāt, tā ka beidzot strīpa bija gara. Pēterim jau lieta sāka izlikties šaubīga, - bet kā nu aizliegsi?... Jādod vien! Laiks pa tam jau krietni bija gājis uz priekšu, patecējuši noliktie trīs mēneši, pienākusi pirmā sala, uzsnidzis pirmais sniegs, bet no apstiprinātiem statūtiem vēl ne vēsts!
Pēteris tad nu sāka apjautāties, kā tad ar to lietu stāv. «Tikpat kā jau darīts!» Kleins apgalvoja. «Tikai tur vēl tāds mazs āķītis... Vēl tur priekš kādām markām vajag kādu rubļu desmit... Par nožēlošanu, man pašam iegadījušies daži steidzīgi neparedzēti izdevumi, tā ka acumirklī neesmu pie kases. Vai jūs man nevarat aizdot?... Es domāju, tika jau samests vēl kāds fonds priekš turpmākām vajadzībām.»
Pēterim tika neomulīgi, ka viņš pat kautrējās acu pacelt. «Tad jums jāgriežas pie mūsu kasiera kopmaņa Mikentāla,» viņš atbildēja.
«Atvainojat, es to kungu labi nepazīstu,» Kleins diaboliski pasmaidīja. «Vai nebūtu iespējams, ka jūs to naudu man aizdodat no savas kabatas un vēlāk no viņa iekasējat?... Redziet, caur to tā lieta tiek pasteidzināta...»
Tas bija tāds iemesls, ka Pēteris nevarēja aizliegties. Ja jau priekš tautas lietas vajadzīgs, viņš gatavs upurēt pēdējo kreklu no muguras.
Bez tam Kleins patiešām bija visādi smalks un patīkams cilvēks, ka Pēteris viņu bija tīri iemīlējis. Kad tikai viņam tai biedrības lietā nebūtu arvien aizšāvušies priekšā tādi āķīši, tā ka viņš pie Pētera bija sadzēris ne vien daudz uz krīta, bet arī izpumpējis daudz naudas.
Citādi jau viņš, cilvēks, ļoti, sevišķi sieviešiem, tīkams tērzētājs un ļoti attapīgs un veikls uz tādām vieglām sarunām. Kā viena dzirkstele! Piemēram, kad viņš bija pie Pētera un tur ieradās vecā Mikumiete ar Mari un ierunājās ar viņu, tad visa viņa izturēšanās bija tāda, ka Mikumiete mēdza sacīt: «Gaužam «artīgs» jauneklis! Viņš tev visu tā izrunājas, izskaidro... Tev priekšā, pakaļā... Nolasa no acīm, ko tev vajag, un to pasniedz... Kas tas ir tāds par cilvēku? Kāda viņam ienākšana?»
Pēteris par to nekā nezināja sacīt, un tā laikam arī bija tā vienīgā vājā puse, ko Mikumiete pie Kleina atrada. Tādēļ, neraugot uz visu viņa artīgumu, tā pret viņu bija ļoti vēsa un atturīga. Bet Maris gan ļoti ar viņu gribēja triekties, to ar valodu visādi aiztika. Bet Kleins bija diezgan smalkjūtīgs. Ar vienu acu uzmetienu tam pietika, lai izzinātu, ka Pēterim pie šīs meičas drusciņ lielāka interese, un tādēļ to tik smalkā kārtā iztaisīja, ka valodas bija jāpārtrauc, un viņš pats pazuda.
Kas tur Marim!... Viņai tas tīri vienaldzīgi. Viņai savs Pēteris, ar kuru varēja trakot, it sevišķi citu klātbūtnē. Kad viņi vieni, tad no trakulības ne vēsts. Tad viņi klusi un nopietni, it kā ne pieci nemācētu izskaitīt. Skatījās apkārt vien kā zagļi, jo tādos brīžos Pēteris viņai mēdza laupīt tos skūpstus. Arvien un arvien no jauna! Viņa gan pretojās visiem spēkiem, bet vēl nekad nebija noticis, ka viņš nebūtu dabūjis to, kas viņam nācās... Un skūpstu karstums liecināja, ka viņi zina, kas tie viens otram, ka tie ar sevi skaidrībā.
Kad viņa tad nosēdās aiz letes uz Pētera krēsla saules vai lietussargu rokā, kā nu kurā gadskārtā, diega puscimdos, badīdama ar to grīdu, tad lepna kā uzvarētāja viņa pārlaida skatienu pār šīm telpām. Ikviens tad viņas sejā varēja lasīt: «Še es tā nākošā valdiniece! Man vienai un vienīgi vienai par viņu ir teikšana...»
Un visi arī viņas tiesības cienīja un viņas skatienam padevās, izņemot vienu - maizes sievas Matildi. Tā viņai atbildēja ar tikpat spītīgu, izaicinošu skatienu. Šai svešai brūnai kņīpai vajag zināt, ka arī viņa vēl pasaulē. Un Maris arī instinktīvi izjuta, ka viņai te darīšana ar sāncensi, pie tam vēl ar ļoti bīstamu un slīpētu. Jo Matilde izlikās tā, it kā tas, pēc kā Maris vēl tagad cenšas, viņai jau būtu rokā.
Tas bija rūgtais piliens Maris laimes biķerī. Viņas sāncense, protams, par to nelikās bēdājot, trallināja un pogoja tikpat kā lakstīgala, ar savu sudrabtīro, bet dziļas kaislības pilno balsi it visus apburdama un piespiezdama savu konkurenti pat negribot uz viņu tikpat kā bez elpas klausīties. Bet, cik daiļa arī nebija viņas balss, dziesmas vārdi ievainoja Mari līdz sirds dibenam:

«Mans brūtgans ir jātnieks
Un jātnieks stalts.
Tas zirgs ir gan ķeizara,
Tas jātnieks ir mans...»

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Marim tad kā kāds iekšējs sažņaugums sametās sirdī, krūtīs sāka trakot vētra. Vai tas varētu būt?! Ātri tad viņa paskatījās uz Pēteri, it kā bez elpas viņu cieši uzlūkoja, it kā gribēdama izzīlēt, vai tikai - -?
Viņa skatieni tik atklāti un nevainīgi, bet viņa tomēr tiem it kā vairs nespētu ticēt... Viņa labprāt būtu iezagusies viņa sirdī, lasījusi tur tikpat kā grāmatā, vai viņas aizdomas dibinātas. Bet tad pati nodrebēja, iedomājoties, ka viņa tad visu varētu dabūt zināt... Nē, nē, lai labāk tā... Viņa nekā negrib zināt, viss lai aizklāts un apsegts...
Mātei nebija ne jausmas par to drāmu, kas norisinājās Maris sirdī. Bet arī Mikumiete par vienu lietu labprāt būtu gribējusi tikt skaidrībā: vai Pēteris ir ņēmējs vai ne?! Viņai gan likās, ka viņam ar Mari vilktu, bet lieta neiet nemaz uz priekšu... Tas viņu padarīja nepacietīgu.
Viņa tādēļ ar Pēteri mēģināja arvien ierunāties par tādām nopietnākām lietām, piemēram: kā tad šim ar tiem zaldātiem? Vai esot cerības izkulties? Pēteris pa tam jau bija dabūjis skaidrību. Kā vienīgais dēls savai mātei un maizes devējs viņš tiek cauri.
Nu kā tad - vai viņš nedomājot pats savu vietiņu pieņemt?
«Nu,» Pēteris atbildēja, «pēc norunas jau man vēl pāris gadu pie Brikmaņa... Ar mani viņš mierā, un man jau arī visai slikti neiet...»
«Jā, jā, pie cita par kalpu!» viņa iebilda. «Tas nav tā... Plēsies, jāteic, priekš cita. Ja plēšos priekš sevis, tad zinu, kas man ir...»
«Sava iztikšana man arvien ir!» Pēteris atbildēja. «Drēbes man ir, paēdis esmu, savs naudas kapeiks arīdzan!... Ko tad man vairāk vajag?...»
Atkal brīdi klusums, jo sarunu priekšmets bija izsīcis. Reižu reizēm viņa saldi ieklepojās, tad beidzot, it kā dabūjusi jaunu sparu, steigšus iesāka: «Mēs jau, Krauklīt kungs, tā ne. Mūsu Marim it viss sagādāts, kas priekš dzīves vajadzīgs... Pūrs, jāteic, pielocīts kārtu kārtām... Ir jau pieteicies kāds, kā teic, tad varen izticis cilvēks. Izvedīgs, pašam savs vīnūzis... Nu neba jau Maris tukšā iziet, pieci tūkstoši, tie mums stāv nolikti priekš meitas. Ja viņa iziet pie vīra, katrā laikā dabū tos līdzi... Bet svešam, nezināmam cilvēkam mēs savu bērnu negribam uzbāzt... Tur vajag labi izzināt!...»
Viņa skatījās cieši uz Pēteri, jo tas taču nu tik skaidri bija teikts, ka skaidrāk vairs nevarēja. Bet viņš tik smejas un nesaka nekā.
Viņai pietrūkst, ko runāt. «Vai, cik salds un smeķīgs dzēriens!» tā reižu reizēm liek pie lūpām ķiršu glāzi, it kā nu vēl tikai tagad būtu nākusi pie tāda atraduma.
Beigu beigās viņa kā apvainota un aizskarta apklusa. Pēteris citādi tik laipns apkārt, ielej vēl vienu saldu šēlķinu, bet uz to valodu viņu nevar uzdabūt. Tad jau laikam viņam prāts uz citu pusi...
Pavisam aplam viņa iztulkoja Pētera klusēšanu un smaidus. Ko tad lai viņš vēl būtu teicis? Mari viņš tik cieši ieslēdzis savā sirdī, ka viņa tam tik mīļa, ka te tā nauda un visas citas lietas, ko viņa te klāstīja, tam gluži vienaldzīgas. Un, otrkārt, lai gan to mīlestību viņš sajuta stipri, tomēr precēšanās - - tā viņam neparasta. Viņš nevarēja lāgā iedomāties tādā dzīves stāvoklī, vismaz nesajuta iekšējo vajadzību pēc tādas dzīves. Kas viņam tagad nekait?! Trūkuma nekāda, naudas pietiekoši, un, ja vēl atlika svabads laiks, tad viņš bija pavisam laimīgs. Pie tam ar savu Mari tas arī redzējās diezgan bieži.
Un Maris tāpat! Arī viņa, kā rādījās, nesajuta nekādu vajadzību pēc tās preces. Ja viņa ar savu Pēteri varēja satikties un krietni izjārēties, tad viņa ar to pietika. To Mikumiete nesaprata un savā gudrā prātā taisīja pavisam aplamus slēdzienus. Pie tam vēl Maris jaucās arvien pulkā un ar savu trakošanu neļāva viņai pie nekādas skaidrības tikt. Viņa tīri nodusmojās un pie sevis nodomāja: «Kā tāda negudra! Kā jau, kad jāteic, nav tās nopietnības...»
Tā laiks bija patecējis, un ne pie kādas gudrības viņa netika. «Meit, mums nu jāiet,» viņa skubināja. «Iesim!...»
Neraugot, ka Pēteris viņai tik laipns apkārt, viņa atvadoties pret to bija ļoti vēsa un rūgti piezīmēja: «Iesim nu, iesim, meit, uz mājām... Cik gudras esam atnākušas, tik gudras aizejam...»
Cik patīkams viņai arī nebija Pēteris, - jāteic, tik mīļš kā pašas bērns, - bet, ja jau viņš neprotas, tad lai ņem Mari tas otrs. Ko lai dara?...
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Pēterim nebija ne jausmas no tam, kas sagatavojās un kas tas otrs tāds bija.
Starpings, viņa agrākais konkurents, tāpat pēc viņa parauga, kas vispār bija nācis modē, bija pieņēmis vīnūzi uz mēnešiem un labi nopelnījis. Vai nu viņam daudz vairāk kas kā Pēterim, kurš arī nebija pavisam tukšinieks, vai maz vēl tik daudz bija kā viņam, bet Starpings bija daudz uzņēmīgāks un neturēja savu sveci zem pūra. Viņam arī labāk piestāvēja principāla loma, jo tas mīlēja labāk komandēt, nekā tikt komandētam. Viņš tādēļ bija uzņēmis vīnūzi atsevišķā mājiņā pie agrākā Krāmu jeb Utu tirgus, kas toreiz atradās Daugavmalā. Šo lokālu tad pēc viņa apkārtnes tautas mutē dēvēja par Utu krogu, bet noiešana tur bija laba.
Jau sen viņa ideāls bija noprecēt bagātu sievu, bet tagad nu viņam pavisam citāds pamats uzstāties. Tagad viņš ar pilnu sirdsapziņu varēja pameklēties pēc bagātām tēva meitām un taisīt izdevīgu partiju. Un tad tikai viņš vēl īsti parādītu, ko visu var ar naudu iesākt. «Naudas,» viņš mēdza sacīt, «nekad nevar būt par daudz... Tās jo vairāk, jo labāk...»
Starpings tādēļ ļoti ievēroja turīgāko mātes meitu vārda un dzimuma dienas un nenāca tur nekad tukšām rokām. Tā nejauši tas bija sastapies ar Mari, svinot kādu viņas draudzenes dzimuma dienu, un meitēns viņam ļoti bija iekritis acīs. Un, kad tas vēl dabūja dzirdēt, ka tai iet līdzi pieci tūkstoši, tad bija uz viņu tikpat kā uzmedots. Tāda nauda, ko ar to visu nevarētu iesākt!? Savu vīnūzi tas bija pa labai daļai uzņēmis ar lienētu naudu, un tādēļ tā viņam ļoti noderētu.
Neraugot uz visu to, arī Maris pati viņam vilka. Viņas nemitīgā kustīgā nerātnība un dzīvība, viņas pārgalvīgā nebēdība, viņas pastāvīgā «neķēšanās» un vārdu cīņas, lai gan tukšas un bezsaturīgas, tomēr no Starpinga redzes stāvokļa asprātībā pats pēdējais vārds, - tas viss lika šī vecpuiša sataukušai sirdij iedrebēties. Viņš iekš Maris iemīlējās līdz ausīm un dedza, ka tikai dabūtu viņu nobučot, - bet kur šo rokā dabūsi! Viņa tik vijīga un žigla, ka paresnajam kavalierim no tādām lietām bija jāatsakās.
Viņa mīlestība vēl jo vairāk pieauga, kad tas nāca lietai tuvāk un izrādījās, ka viņam uz Mari nav diezin kādas izredzes. Viņš apmeklēja Mikentālus un negāja tur ar tukšu roku. Aiznesa tur savu pudeli «naļifkas» priekš sieviešiem un savu pudeli «nullsnapšķa»» priekš nākamā sievastēva. Izlikās, ka viņš gājis pavisam citu darīšanu pēc, bet viņam bija līdzi kāds vecāks kungs, kas pa to laiku, kamēr viņš pats «amizierējās» ar meitu - runāja par rozēm, sniegu, laiku, kamanu ceļu, dančiem un iemīlēšanos, - kas pa to laiku aprunājās klusu ar māti: ko tad šī par to lietu domā?
Atbilde: «Cilvēks nekas, patīkams, es ar viņu būtu pilnīgi mierā... Bet mūsu bērns vēl gluži jauns, un nav zināms, uz kuru pusi viņam tas prāts nesas... Spiest mēs savu bērnu negribam un droši pateikt arī nevaram, bet tā vien liekas, ka viņai vilktu viens... Ziniet, Krauklīša kungs no Brikmaņa vīnūža. Viņi abi pakopus uzauguši, viņiem tās valodas briesmoti sapas! Kas jau nu ir, tas jau nu ir, mēs jau neko negribam slēpt. Var jau būt, ka viņai vēlāk tas prāts apsviežas citādi, bet šimbrīžam jau nu gan nekas nebūs. Lai runā viņš pats Marim. Redziet, vecākiem cilvēkiem šinīs laikos grūti izprast, kā tiem jauniem tas prāts... Es tur nekā nevaru pateikt... Citādi jau man nekas, untlīgs, patīkams cilvēks... Sava vietiņa arī, kā dziržu... Ja jau nebūtu tas Krauklīšu Pēteris, es jau ar mīļu prātu...»
Kad «labais vīrs» to visu Starpingam izteica, tas tapa pavisam tāds modīgs un sērīgs. Viņa asprātība un jautrība uzreiz kā ar roku atņemta, un Maris viņu tīri vai izzoboja. Vai viņš «trūvējot» pēc savas mīļākās?... Gluži neapzinoties, tā viņu aizķēra līdz sirds dibenam. Bet neba viņa tik ļauni domāja, viņa tikai nezināja, kas noticis. Viņš vairs neprot atbildēt neko, norīstās tikai vien...
Ai, kā tas viņam grauza sirdī! Visur ar savu drošu uzstāšanos tas bija gājis kā uzvarētājs, katrs viņam pagrieza ceļu, un viņš arvien bija tas pirmais. Un te nu nāk kāds «Krauklīts» vai «Kauķīts» un nostājas viņam priekšā, otrreiz jau viņam izjauc rēķinu. Tur jau pavisam no lomas jāizkrīt. Un skuķe patika viņam tik ļoti, tik ļoti...
Viņš aizgāja tikpat kā slims. Nē, nē, no tāda puņķutapas gan viņš neļausies izcūkoties, štrunt! Cīņa vēl nebija pamesta. Pie gadījuma viņš gribēja aplūkot savu sāncensi drusku tuvāk un viņu labi iztrīcināt. Viņa godkārības dzenulim uzstājās vēl trešais mērķis - blakus labai naudai un smukai sievai arī izcelt savu konkurentu no segliem.
Pēterim nebija ne jausmas, kādi dusmu un skaudības mākoņi sagatavojās pār viņa galvu. Viņam jau tā tā biedrības lieta darīja raizes, - netiek un netiek nekur uz priekšu. Kleins atkal patlaban pie viņa ieradies. Atkal tur cēlies vēl tāds mazs āķītis, atkal vajag kādu aktu nodokli un štempelmarkas, un atkal tas nācis ar savu kasi par īsu. Ar divdesmit pieci viņam pietiktu un lieta būtu cauri. Bet citādi varot iznākt ļoti nepatīkama novilcināšanās. Divdesmit piecu rubļu dēļ - tas taču nebūtu to vērts!...
Pēteris piesarcis klausījās. Viņš tik daudz jau devis, patiešām, tā tauta iznāk priekš viņa par dārgu. Viņš nemaz nesamanīja, kādu atbildi šim cilvēkam dot.
«Vai pie mūsu kasiera jau bijāt?!» viņš ievaicājās.
«Atvainojat,» Kleins pa pusei sāpīgu, pa pusei diabolisku smaidu attrauca, «viņš man gluži svešs cilvēks, pavisam nesimpātisks kungs. Tik intīmās lietās es griežos tikai pie labi pazīstamiem...»
Patiesībā viņš meloja, jo arī Mikumu tas uz tā pašā rēķina bija pāra reizes nopumpējis. Tikai bija nācis pie atraduma, ka ar to iet daudz grūtāk nekā ar Pēteri.
Kad Pēteris vēl vilcinājās, viņš turpināja: «Esmu tos statūtus par lētu apņēmies, tā ir tā lieta! Man iznāk liels zaudējums. Bet es par to neko nesaku. Es taču pats visai tai lietai simpatizēju. Apdomājiet, ja mēs šo lietu dabūnam cauri, tad esam pastrādājuši tādu darbu, ka mūsu vārdus bērnubērni daudzinās!... Un kas tur nieka divdesmit pieci rubļi!... Nu, norunāsim tā: pēc divdesmitā, kad saņemšu algu, es jums to naudu atdošu... Bet tai lietai es neļaušu iekrist ūdenī, nekad!...»
«Nu labi,» Pēteris beidzot sacīja un meklēja kopā naudu, «šoreiz vēl jums došu, bet tad pēdējo reizi... Iekams biedrība mums nebūs rokā, ne graša vairs... Kur tas laiks, kad pēc norunas jau vajadzēja būt!... Parūpējaties taču!...»
«Maza lieta!» Kleins atmeta ar roku. «Kad man tā nauda, lieta viens, divi, trīs - cauri...»
Te iebruka vīnūzī pa durvīm divi glauni kungi - viens tukls ar «šupenpelci» un augstām, oderētām galošām, otrs kalsens ar cikelbārzdu un pelēku baranķena cepuri. Tas viens bija Starpings un tas otrs Kurmings, acumirklī bez vietas.
Bramanīgi tie drāza cauri lielajai letes istabai uz blakus atronošo biljarda istabu. «Ē, ķelner, bufečik, marķiera še nav!» Starpings, atvēzējis savu kažoku, iesaucās. «Štrunt!... Divus konjakus, divus Mirandas cigārus!... Alu arī dzersim, Fredi? Vēlāk!... Nu labi... Divus konjakus un divus cigārus, bet živai! Nesnauž tur pie bufetes!...»
Pie tad viņš lepni nočinkstināja kabatā sīku naudu, un viņa sejā varēja lasīt: tie ir vīri, kas to var!... «Fredi, izgrūdīsim kādu partiju,» tas sacīja savam biedram. «Ko mēs ņemsim līdzi? Lai iet divi konjaki un divi cigāri...»
Pēteris turpretim runāja vēl arvien ar Kleinu un nebūt nesteidzās. Liekas, ka viņš to nemaz nebūtu dzirdējis. Jo, lai gan viņam nebija ne mazākās jausmas, kādēļ Starpings nācis, bet manīja it labi cauri viņa provokatorisko toni.
«Nu, kas ir, vai ir vai nav?!» Starpings dauzīja ar keiju grīdu. «Ja nāk miegs, aizslēdz pirms to krogu ciet, tad vari izgulēties!... Ē, bufečik, vai kurls esi?! Konjakus un cigārus!...»
«Koška!» Pēteris uzsauca savam draugam, izdodams viņam ar to mutisku pilnvaru. «Apkalpo taču tos kungus!...»
Koška jau atkal nebija slinks. Viņš jau bez teikšanas to bija darījis, bet viņam bija diezgan smalkas nāsis izost, uz ko tas izgāja, un tādēļ bez teikšanas nekustēja.
«Ko kungiem vajag?!» tas jautāja ironisku padevību. «Cik konjaku? Cik alus? Cik cigāru?»
«Divus konjakus un divus cigārus!» Starpings viņu mazcienīgi uzlūkoja. «Cikreiz man būs jāsaka? Bet feinus... To labāko zorti, kas tev ir...»
«Šampanjerkonjaku!» Kurmings, izgrūzdams vārdus caur nāsīm, papildināja. «Kognak viekss...»
«Vai tad šim tas ir?» Starpings nicīgi pasmējās. «Štrunt ar...»
«Ko tad jūs domājiet?» Koška viņu lielām acīm uzlūkoja. «Mēs jau neesam Utu krogā, kur nekā nevar dabūt.»
Starpings pārsteigts baltām acīm uz viņu noskatījās. Cirtiens tātad bija trāpījis.
«Jā, ko tad kungi īsti dzers?» Koška nepacietīgi iesaucās. «Šampanjerkonjaku? Konjak vjē... Vai arī to pašu kartupeļu čisčiņu?... Lētāk iznāks, ko?!»
Starpingam bija pat piespiesti jāpasmaida. «Šrunt... Dod to labāko zorti, kas tev ir!... Bet lokies!... Balles arī vajag uzstādīt...»
Koška jau nu ķelneris bija uz pekām, deva visu, lai tikai kungi sauc. Apkalpoja arī viņus pie biljarda galda, nemitīgi ar sevi sarunādamies: «Vai tad es nu nieka kungus apkalpoju? Dzerama nauda būs... Iedzeršana būs... Dzīvosim tupu rāpu kā pa Utu krogu....»
Bet Starpings to negribēja dzirdēt. Izdzēris savu glāzi, tas saviebās un nicinoši to uzlūkoja. «Gatavais štrunt!... Un ir ar glāze?... Ne piņģerota lielumā... Uz mēles nav ko uzliet....»
«Mēs jau neesam Utu krogā!» Koška attrauca. «Tur iževici dzer ar ķipjiem kartupeļu provi... Pie mums nāk kungi...»
«Nu, štrunt arī... Liec balles, ko babelē!» Starpings uzsauca. «Dzeltens vidū... Jā, pļuks! Kas tas nu par biljardu, štrunt... Bantes cietas kā koki, bumbas kā izdiluši rati, pavisam sagrabējusi būšana!... Ko nu, puikam nodod rokās vīnūzi, kas tur var būt... Ir gan tas Brikmanis nolaidis savu vīnūzi... Tīri kauns...»
«Vajag tik prast spēlēt, biljards ir labs,» Koška palika pie sava. «Pie mums ķeijas galus smērē ar krītu, Utu krogā bada griestos...»
Starpings, proti, tā darīja. Tas «Utu krogs», kā redzams, viņam nemaz nepatika, jo balti vien uz Košku noskatījās. Bet ko tādam kleram darīsi! Viņš labāk to nemaz neievēroja un piegrieza visu vērību spēlei. «Sarkans vidū, dzeltens stūrī, dublē, šašarom!... Ak krīt... Un ja vēl nebūtu tāds štrunt biljards...»
Viņš ņēma partiju pēc partijas, Kurmings ne domāt viņam līdzi tikt.
«Sasauc, sasauc, kungi, par tukšu nespēlē!» Koška mudināja. «Pie mums nav tā kā Utu krogā, kur cits citam acīs skatās; pie mums, kad divi spēlē, septiņiem vajag dzert...»
«Dzeltens vidū, atkal!» Starpings likās to pavisam nedzirdot, bet tad uzsauca pats uz savu iniciatīvu. «Ē, padod alu, šņabi arī un uzkožamos, paciņu Bafrā, to labāko zorti!... Štrunt, Katrīna šurp vai turp... Cik man jāmaksā?... Te būs nauda...»
Viņš izvilka savu biezo deņķelbuku, izrāva no tā simtnieku un nosvieda. Laikam gribēja Pēteri ar to izbaidēt. Bet tam maks tikpat labi «spikots», tas izvelk savu un izmaina kā nieku. Koška iznes viņam un piezīmē: «Pie mums jau nav tā kā Utu krogā, pie mums sīkas naudas, cik vajadzīgs.»
Tas sasodītais Utu krogs! Starpings spēlēja noskaities, bet krist viņam krita gan.
Kurmings beidzot nolika keiju. «Ar tevi jau nav vērts spēlēt, tu jau spēlē tikpat kā marķieris...»
«Kas marķieris, štrunt!... Vai ņemsi trīsdesmit priekšā?»
«Ā, tā ir cita lieta,» Kurmings piesolījumu pieņēma. «Tad tu mani par Jani nevari pataisīt...»
Viņi laida atkal tālāk, bet tas pats dievs. Beidzot Kurmings galīgi atteicās. «Nav patiešām nekāda nolūka, ja nav līdzīga pretinieka...»
«Man pretinieku!» Starpings bramanīgi iesaucās. «Man tāda Rīgā nav... Kas grib te iekš visu Brikmaņa vīnūzi, un lai viņš būtu šāds klers vai tāds, - izspēlēt ar mani uz biljarda?!... Vai ir kādam dūša?... Ja ir, lai nāk šurp, izpucēšu tikpat kā vecu flinti!»
Neviens neatsaucās, pat Koška tikai sarkastiski smīnēja. Iedzēris glāzi alus, viņš vēlreiz atkārtoja, izaicinoši zīmēdams uz leti, kur stāvēja Pēteris: «Kas tura man pretim, ja ir vīrs? Nu, štrunt, rubli partiju... Ak, kleri, vieni kleri!...»
Te Kleins, kas, Pēterim par lielu pārsteigumu, naudu saņēmis, nebija vis gājis tūdaļ projām, bet palicis noskatīties viņu spēlē, piegāja piepeši pie plaukta un, izmeklējis tur vienu keiju, sacīja: «Pamēģināsim mēs abi, draugs!»
«Tad tu, vācieti, gribi ņemt no manis stundas?!» Starpings pašapzinīgi iesaucās. «Tiem kleriem bail? Štrunt, lai notiek!... Tātad rubli no partijas, bez tam vēl divdesmit kapeikas priekš tēriņa... Pieņemts?...»
«Olreit! Zecējat ārā!...»
«Nu, tad tik raugi šurp naudu!... Ak, kā krīt!...» Un spēlēšana gāja vaļā. Vai nu Starpings pārāk saņēmās, vai Kleins pārāk nolaidās, no sākuma pirmais noņēma vairāk partijas no vietas. Par to viņš tad arī sāka lieliski plātīties. «Ar manim biljardu spēlēt, jaunskungs!... Dzeltens vidū, sarkans stūrī, atkal Karlīne... Redz, kur lasās... Partija atkal!... Štrunt, ko nu sauks? Kas tagad nāks līdzi! Konjaks, alus, cigāri? Liec galdā, marķier, liec galdā!... Jaunikungi samaksās...»
Koška jau nebija slinks paklausīt, tā ka galds drīz vien lūza no dzērieniem. Protams, ka tad arī pats nesējs varēja nodzerties līdzi, cik tik tīk. Un Starpingam sekste auga augdama. «Ko nu ar puikām?... Un ja vēl Brikmanis nebūtu tā nolaidis to galdu! Štos partiju reizi no reizes...»
Bet tad lapa sāka griezties piepeši uz otru pusi. Starpings laikam sāka drusku gurt, un Kleins tagad nu vēl īsti parādīja savu mākslu. Nevienu balli tas neizlaida; tiklīdz tika klāt, tā partija cauri... Starpingam jāvelk rublis pēc rubļa. Viņam jau sāka svīst...
«Kas tad nu, vai nu mute ciet!» Koška skaudīgu prieku iesaucās. «Skat nu, kā te vīram krīt!... Velc tikai nu ārā to otru Katrīnu, mēs saskaldīsim... Karlīne uz Karlīni... Atkal vidiņā... Ak, cik smuki krīt... Redz, tā vajag stundas dot...»
«Lai pārskrien, lai pārskrien,» Starpings sevi mierināja. «Pienāks arī mana reize... Štrunt! Katrīna šurp vai turp... Netrāpa jau nabagu...»
Un Kurmings apzinīgi piebalsoja: «Tie ir vīri, kas to var...»
Starpingam patiešām drīz vien nācās skaldīt otru Katrīnu. «Nekas, vēl jau makā turas tāds bišķis,» viņš, sevi mierinādams, atbildēja uz Koškas tītījumu. «Štrunt - priekš manis nieks! Nav jau tāds knēvelis, kuram nav ne plika vērdiņa pie dvēseles... Man katrā laikā makā savi trīs četri simti un zelta pulkstenis arī no simta -»
«Un par kažoku arī žīds dos kādu rubļu desmit,» Koška, viņu aplūkodams, vērtēja tālāk, «par galošām arī dabūsi uz pristiņa pāris rubļu... Ak, ta nu kungiem paklīst sīka nauda, nu varēs Utu krogā samīt ar žīdiem uz veciem kažokiem...»
Tas Starpingam beidzot bija par daudz. «Utu krogā, Utu krogā!» viņš to mēdīja. «Štrunt, kas tev par daļu?! Utu krogs tāds pats krogs kā šis Gnīdu krogs un vēl labāks... Tu te cilvēkus riesi, kas ko patērē? Atstāj nost no mūsu dzēriena!... Štrunt, te tev nav nekāda darīšana!...»
Bet Koška par to nemaz nesatrūkstas. «Pie mums nav tā kā Utu krogā, pie mums dzēriens pieder tam, kas vinnē... Pateiciet viņam paldies, ka viņš arī jums, paspēlētājam, atļauj drusku pasmeķēt... Kungs, vai brīv iedzert!?»
«Olreit, ko nu tik daudz prasi!» Kleins vienaldzīgi atbildēja, noņemdamies ar spēli.
«Tā! Prozit!... Uz veselību!... Divi spēlē, septiņi dzer, nav pie mums tā kā Utu krogā...»
«Ak tu klers, ak tu klers!» Starpings sāpīgi nopūtās. «Nu, nav jau vaina, varu samaksāt, viens pats varu visu samaksāt...»
Kleins viņu uzaicināja spēlēt kontrā uz tēriņu, un Starpings atteikties nevarēja. Viņš jau nespēlēja slikti un būtu arī varbūt kādas partijas vinnējis, ja Koška viņu nemitīgi nebūtu grauzis un pastāvīgi uztraucis. Bet tagad viņam vairs negāja it nekā. Arī Kurmings, viņa draugs, atrada par vajadzīgu piezīmēt: «Vadzi, draugs, tu jau vairs nemaz nespēlē feini...»
«Strunt!» Starpings attrauca. «Nelaime spēlē, laime mīlestībā... Tas ir drusciņ vairāk... Šādu tādu puiķeli izcelt no segliem, tas man nieks!... Es arī māku paņemt pieci tūkstoši...»
«Vo, vo, vu, spēlē uz to laimi mīlestībā,» Koška iesaucās. «Prozit, uz tiem pieci tūkstoši jau var iedzert... Droši vien dabūsi to Glāzmankas žīdieti ar tiem pieci tūkstoši...»
Uzreiz Starpings nosvieda keiju. «Es nespēlēšu vairs... Katriņa šurp vai turp... Es visu varu samaksāt, bet, kad tāda ļurbošanās, tad ne... Štrunt, tad jau neviens cilvēks te nedrīkst ienākt ko patērēt... Vai Brikmanis zin, kas te par būšanu?!»
«Atvainojat,» Kleins diaboliski pasmaidīja, «mēs taču norunājām tās partijas kontrā nospēlēt!...»
«Tās vecās nospēlēs un tad vairāk ne!» Starpings paņēma atkal koku. «Nu, ilgi jau tas klers te nedziedās... Ja man pieci tūkstoši, tad es ar māku to vīnūzi pieņemt... Štrunt... Ies tālāk!»
Viņi nobeidza savu spēli. Tā kā sanāca liela šturme jaunu viesu, tad Koškam vajadzēja stipri piepalīdzēt Pēterim, un tas nedabūja vairs ar Starpingu āķēties. Un, kad palika atkal plānāks un Pēteris atkal paskatījās, kā ir, viņi bija jau projām.
«Tas te bija nācis mūs muļķot, bet nu izmuļķoja pats sevi!» Koška viņam smiedamies sacīja. «Vairāk nekā simts rubļu Kleins viņam noņēma skaidrā naudā un kur tad viss tēriņš... Vajag arī... Kā viņš pats izteicās, tam esot bagāta sieva paziņā... Nu ir palicis pavisam traks...»
Pēteris ar labpatiku visu noklausījās, un ne prātā viņam nenāca, kas tā tāda bagātniece varētu būt. «Bet kur tad Kleins?» viņš piepeši iejautājās.
«Aizgāja!... Sametās ar to mergu ar acīm un aizgāja...»
«Ar Matildi!?»
«Jā.»
Pēteris uzreiz palika tāds ērmots. «Koo?! Un ne ardievu nepateicis!... Nu, kad viņam tik daudz naudas, viņš jau man to divdesmitpiecnieku varēja atdot...»
«No viņa tu naudu atdabūsi?!» Koška pārsmiedams iesaucās. «Nu tad drīzāk no suņa desu un no zostēviņa auzas... Tas puisis tev zin, kur naudu lietot... Man rādās, šis vācietis ir liels bauerfengeris.»
Viņš to izteica it kā Kleinam par atziņu, bet Pēterim tas bija tikpat kā nazis sirdī. «Nu ir falši!» viņš nodomāja. Lietas apstākļi tam skaidri nostājās priekš acīm. Nav riktīgs cilvēks, viņš nav... Ar biedrību nekā nebūs... Nav vērts ne domāt... Jo, kam nopietnas darīšanas būs priekšā un vēl tik steidzīgas, vai tam vaļas klerot apkārt un dauzīties ar skuķiem... Kad tu izčibētu! Jo vairāk viņš par to lietu domāja, jo vairāk viņam vajadzēja skaisties...
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Vēlāk atnāca Fuhsings. Viņš nomanīja, ka Pēteri moca kāds iekšējs nemiers. Ne acumirkļa tas nevarēja nostāvēt uz vietas, it kā to kāds ar adatām badītu. Vārdos tāds skops un saīdzis, kā jau kad cilvēks nācis pie nepatīkama atraduma un ir ļauns pats uz sevi. Ka Kleins viņu lietā ko izdarīs, tur nebija vairs ko cerēt, bet Fuhsingam viņš to nedrīkstēja teikt un nedrīkstēja arī atzīties, ka maldījies.
«Persi, kas tev kait?» Fuhsings viņu reižu reizēm uzrunāja. «Tu šodien pavisam tāds sabozies.»
«Galva sāp!» Pēteris atbildēja. «Pastāvīgi te tais dūmos un tvanā... Izklaidēties arī nekur nedabū...»
«Tev taisnība... Cauras dienas šādā «vozduhā» dzīvojot, var arī slims palikt... Un laukā pie pirmā sniega tik skaists kamanu ceļš... Trapēm vien ļaudis šodien brauc uz Kudrē... Vai mēs arī neaizlaidīsim?»
«Varētu! Vai arī kur citur...» Pēteris atbildēja. «Es patiešām vairs nevaru nostāvēt uz vietas...»
«Nu labi, izbrauksim pastaigāties... Brauksim, kur pagadīsies.»
Runāts, darīts. Pēteris izņēma no kases naudu, atstāja tikai maiņas tiesu, nolika Košku savā vietā un tad ar Fuhsingu izgāja.
Laiks bija rāms un mīksts, ielas spoži baltas, un pajūgu pogas žvadzēja no visām pusēm. Pirmo svabado fūrmani, kuram daudzmaz labāks zirgs, tie grāba ciet un sēdās iekšā.
«Uz kurieni!?» fūrmanis jautāja.
«Pabrauc tepat pa pilsētas labākajām ielām!» Fuhsings sacīja. «Vēlāk tad redzēsim...»
Pajūgs šļūca pa glumo ceļu uz priekšu tikpat kā pa taukiem, tikai šur tur ap stūriem vai citādi pasveroties, paslīdēdams sāņus. Slieču šņākšanai pa vidu zirgu pakavi: knik, knik, knik, knik!... Šī skaņa Pēterim ko tamlīdzīgu atgādināja. Fuhsings, pacēlis galvu, aplūkoja Rīgas mājas. «Redz, kas par varenu namu!» tas iesaucās, kad viņi brauca garām Komersas viesnīcai. «Būs laikam pati lielākā visā Rīgā. Bet maksājuši viņi te par gruntsgabalu «štātskasei» dzīvu naudu... Četrdesmit rubļu par kvadrātasi...»
Fūrmanis atgriezies arī iejaucās valodā. «Par to naudu, ko te maksā par asi, uz laukiem var nopirkt veselu pūra vietu par dzimtu.»
«Jā, par to mēs dzīvojam Rīgā, draugs,» Fuhsings atbildēja. «Ar kuģiem vien izved par gadu par 27 miljonu rubļu preču, par 15 miljoniem ieved. Pilsētai līdz kādu 800.000 rubļu gadā ienākšanu. Jau pērngad, 1867. gadā, Rīgai bija vairāk par 102.000 iedzīvotāju...»
«Jā, jā, tas ir pulka!» fūrmanis piebalsoja. «Bet kur nu laidīsim?»
«Laid te pa Suvorova ielu uz Pauluči ielu, ārā uz Lielo ielu,» Fuhsings aizrādīja.
Kad viņi brauca pa Pauluči ielu garām Vērmaņa parkam, Fuhsings aplūkoja otrpus ielas tukšos, neapbūvētos gruntsgabalus, kuri izstiepās līdz politehnikai, kuru patlaban cēla. «Redzi, Persi, ja mums kādreiz būs latviešu biedrība, te mums viņu vajadzētu celt. Te mums būtu pašā vidū. Visiem vienādā attālumā, Aleksandra vārtiem, Jāņa vārtiem, Smilšu kalniem, Sarkandaugavai, Pārdaugavai... Kur tad latvieši citur ir kā pilsētas malienās... Centrā jau viņu nav...»
«Jā, ar to biedrību,» Pēteris piesarcis rūgti iesmējās. «Diezin, kas ar to būs.»
«Nu, vienreiz jau nu būs!» Fuhsings piebilda. «Vai nu taisni šoreiz, bet vienreiz būs... Kad būs pienācis tas laiks... Viņi nevarēs to vairs aizturēt... Redzi, katrai lietai vajag attīstīties...»
Fuhsings nemaz nezināja, cik sāpīgu vietu tas Pēterim aizķēra, runādams par latviešu biedrību. Par to tikpat kā vairs nepavisam nevarēja runāt. Viņš jau patlaban gribēja Fuhsingam izstāstīt, kā akcijas stāv, bet tas viņu pārtrauca:
«Lūk, mūsu veča rezidence!... Dzīvo viņš tikpat kā mazais dieviņš Francijā...»
Viņi patlaban pabrauca garām konsula Rābemaņa mājai. Pēteris to zināja bez viņa teikšanas; to, ko viņš te bija piedzīvojis, tas draugam vēl arvien slēpa. Sērīgu smaidu viņš to visu atcerējās.
Viņi bija jau sasnieguši Lielo Pumpi, kur tagad atronas jaunā Ģertrūdas baznīca. «Vai zini, Persi, ko?!» Fuhsings ātri iesaucās. «Aizlaidīsim līdz Kudrē (Coudray) viesnīcai! Apskatīsim, kādas firmas tur izbraukušas...»
Pēteris bija uz miera, un fūrmanis laida knaši uz priekšu. Tie bija jau ārā iz pilsētas uz klajuma, kur tikai vēl kāda reta māja. Metās jau krēsla. Viņi sastapa lielas braucēju rindas, gan fūrmaņos, gan privāteķipāžās. Iekšāsēdētāji, pa daļai abēja dzimuma, bija ļoti jautri, skaņi sarunājās, trokšņoja, dziedāja, lika brīžiem kučieriem pieturēt vai braukt soļiem un paši svaidījās ar mīksto sniegu. Pa lielākai daļai viens jaunskungs pret vienu jaunkundzi vai divām jaunkundzēm. Tas viss savienots ar lielu kņadu, iekliegšanos, kad labi trāpīts, atriebšanos, bēgšanu, gūstīšanu, mūžīgiem smiekliem, ar vārdu sakot, te atklājās īstā vīna vai šampanieša pārgalvība.
Fuhsings daudzus no šiem ļaudīm pazina un, smaidīdams un galvu locīdams, ar tiem sasveicinājās. Viņš sastapa daudzas pazīstamas firmas.
Toreiz Rīgas firmas vēl nebija tiktāl atkāpušās no agrākās patriarhāliskās kārtības kā tagad un, starp citu, bija pilnos ziedos tas paradums, ka pie pirmā sniega šefs ar visu veikala personālu izbrauca kopīgi pastaigāties. Šāds pastaigāšanās galamērķis agrāk bija Altonava, bet toreiz tai jau stipri konkurēja Kudrē viesnīca uz Pēterburgas šosejas, kura atradās aiz tagadējās «Feniksa» fabrikas. (Šimbrīžam tādas izbraukšanas vēl notiek, gan daudz mazākā mērā, drusciņ tālāk uz «Villa Novu» un Šmerli.) Nebija nevienas daudzmaz pieklājīgas firmas, kas saviem ļaudīm šo prieku nebūtu novēlējusi. Tika visu cauru dienu ēsts, dzerts un dancots uz veikala rēķina.
Kudrē viesnīca bija pilnīgi tam mērķim ierīkota un pa galvenai tiesai no tam vien dzīvoja. Bija liela zāle, kurā spēlēja kamermūzika, un visi, kas vien vēlējās, varēja piedalīties pie dejas. Tāpat bija liels daudzums lielāku un mazāku atsevišķu istabu, kur visi tie varēja apmesties, kuri neapmierinājās ar vispārējo viesu istabu. Pa lielākai daļai izbraucēju pulciņi pie ēšanas un dzeršanas noņēma katrs savu istabu, bet pie dejas visi pulciņi sagāja kopā. Vai arī tādi, kas gribēja būt pilnīgi par sevi, paņēma lielāku istabu un dejoja tur pie līdzpaņemto harfenistu mūzikas.
Šādiem izbraukumiem piemita ļoti romantiska nokrāsa. Pat šefi, kas ikdienējā dzīvē bija bargi un nepieietami, še iesilušā prātā bieži vien sadzēra ar savām pārdevējām un kasierenēm tubrālības... Ja atkal vīrieši vien brauca, tad šādām sabiedrībām drīz vien piesitās «ļaunas» sievietes, kas tos pavedina uz neceļiem. Tādēļ tad arī bieži brauca līdz pašu cienīgās un viņu meitas, kuras tad savukārt iemīlējās savu tēvu komijos un kantoristos. Tādās reizēs tad pie šādiem izbraukumiem notika tās lielākās «siržu zādzības». Un, ja izredzētais daudzmaz bija cilvēks, tad vecāki arī daudz neliedzās, pieņēma jaunos cilvēkus par saviem znotiem un veikala kompanjoniem, un vēlāk tie attīstījās par tādiem pašiem principāliem. Caurmērā dzīve toreiz, ja arī ne bagātāka, tad tomēr bija daudz vieglāka un drošāka nekā tagad. Konkurence vēl nespieda tik smagi, un ļaudis arī nebija norobežojušies tik cieši mantīgos un proletāriešos, ja tikai tie vienas tautības. Bet patlaban arī Rīga bija sasniegusi to laikmeta slieksni, kur tas tapa citādi...
Viņi beidzot pieturēja pie zili pelēkas koka mājas ar izrobītām zimzām un lika fūrmanim uzgaidīt. Bija jau sadegtas ugunis. No lielās zāles skanēja pretim mīkstas vijoļu un flautu skaņas klavieru pavadībā... Beidzamie ir izbraucēju pulciņi izlaida pēdējo hopsā valsi, lai dotos atpakaļ uz pilsētu. No citām istabām un no koridoriem plūda pretim ēdienu smarža, jaukta ar smalku cigāru un vīna tvaikiem, kas ziemas laikā izdarīja sevišķu kairienu uz nerviem. Ķelneri vēl arvien steidzās, ka ļipas vien kustēja, jo bez lielākām sabiedrībām bija izbraukuši vēl atsevišķi pārīši, kuri pa vienam vai vairākiem tādiem kopā gribēja paturēt kopējas vakariņas un uzdzīvot.
Fuhsings, kuram tās vietas pazīstamas, gāja pa garo koridoru zālei blakus uz priekšu, vai nevar te sadzīt kādu tukšu istabiņu, kur apmesties un pastellēt vakariņas. Meklēdams pēc vienas tādas, tas atrāva vaļā kādas durvis, kuras ķelneris aiz pārskatīšanās nebija pieslēdzis, bet istabiņā bija ievietojies kāds mīļš pārītis.
Pie bagātīgi apkrauta galdiņa, uz kura pat netrūka ledus kubliņa ar «uzstādītu» šampanieti, kāds jauns vīrietis ar jaunu dāmu dzīvoja labu dienu. Pārsteiguma brīdī tā viņam sēdēja taisni uz klēpja un bija apķērusies ap kaklu.
«Jēzus Marija!... Pans!» viņa izbijusies uzšāvās un atlēcās no tā nost. Matilde...
Arī viņas kavalieris uzlēca kājās un tāds jocīgs un apjucis viņu uzlūkoja. «Atvainojat, mēs te ieturam mazas vakariņas...»
«Jā, jā, mēs jau redzam,» Fuhsings attrauca, «piedodat, ka iztraucējām. Bet tas nebija ar nodomu... Iesim, Persi...»
Bet Pēteris nekust ne no vietas. Viņam acis sāka zvērot, ķermenis trīcēt, bargi tas uzlūkoja gan Matildi, gan viņas kavalieri. «Kleina kungs!» viņš ar mokām izdabū, jo balss negrib lāgā klausīt un smacē viņu nost. «Kleina kungs!» spilgti atskan tukšajā koridorā. «Vai tā jūs strādājat priekš mūsu lietas?!... Ak jūs?!...»
Kleins patiešām jutās neomulīgi un nesaprata, kā lai šo savu soli attaisno. «Ko es tur varu darīt, ka jums neapstiprina!» viņš beidzot atcirta. «Jā, kad jūs nebūtu jaunlatvieši, tad gandrīz... Es darīju visu, ko spēju, bet jaunlatviešiem nedod...»
Bet no vaiga tam varēja nolasīt, ka tas tikai mānījās un nekā nebija darījis.
«Taā!» Pēteris uztraukts drebēja. «Un ko jūs visu laiku apgalvojāt?! Ko jūs man vēl priekš dažām stundām teicāt?... Un kādēļ jūs naudu ņēmāt, kad jums tas nebija iespējams? Atbildat man to!...»
Viņš sita draudēdams ar dūri uz galda, ka šķīvji vien lēkāja un smalkās vakariņas draudēja aiziet pie velna.
Kleins kodīja lūpas. «To nieka kapeiku dēļ... Par to jums nav vērts skaisties... Varu jums tās atdot...»
«Kleina kungs!» Pēteris skaldīja galdiņu tikpat kā malku. «Jūs esat šubjaks, krāpnieks, nelietis!... Un viņa... Viņa... Fui!...»
«O, nemaz!» Kleins uzreiz uzsāka citā balsī un ciniski iesmējās. «Lūdzu neuztraukties... Ja jūs domājat, ka jums uz šo dāmu lielākas tiesības, tad jau mēs to citādi varam izdarīties... Kas gan tā par izturēšanos...»
«Muļķības,» Fuhsings iebilda. «Persi, nāc, iesim!...»
«Jūs neģēlis, jūs!...» Pēteris, to neievērodams, kliedza. «Jums acīs iespļaut...»
«Mans kungs!» Kleins saslējās. «Esat tik laipni un atstājat mūs!... Jeb. es saukšu ķelneri... Jūs esat pavisam neizglītots zemnieku klucis...»
«Tu vācu plukata!... Žuliks!» Pēteris smēla, bet Kleins veikli izvairījās sānis. Viņš nostājās grasošā pozīcijā, jo Pēteris mēģināja otrreiz.
«Jēzus Marija!» no vienas puses Matilde metās starpā, un no otras puses Fuhsings, viņu turēdams, mierināja: «Persi, Persi, netaisi dumjības!...»
«Laid mani, laid!» Pēteris lauzās no viņa tikt vaļā. «Es viņu nožņaugšu... Es viņu...»
Bet Fuhsings saņēma viņu arvien cietāk un cietāk, ka tas noķepurojās vien. «Apžēlojies, Persi, kam šādu kņadu!... To lietu mēs vēlāk nokārtosim itin mierīgā garā... Jūs, Kleina kungs, mums izkrāpto naudu atmaksāsiet...»
«To mēs vēl redzēsim!» Kleins attrauca. «Lūdzu tikai nelietot nepiederīgus izteicienus... Es neko no jums neesmu izkrāpis... To nieka kapeiku dēļ - - Vai ziniet, man vajag tikai teikt Kubem vienu vārdu, un jūs šīs saules vairs neredzēsat...»
«Oho!» Fuhsings iesaucās. «Tad tāds jūs esat goda vīrs...» Bet tālāk tas arī nevarēja ar viņu debatēt, jo vajadzēja saņemt visus spēkus, lai noturētu savu satrakoto biedru. «Laid mani, laid!... Es viņam... Man nāve vai viņam...»
Izmisis un uztraukts tas lauzījās Fuhsinga rokās. Asaras viņam bira pa vaigiem par savu nespēku, lūpas raustījās un putoja.
Redzēdams, ka citādi galā netiks, Fuhsings to paņēma kā bērnu uz rokām un iznesa pa durvīm. «Mēs par to lietu vēl runāsim!» tas uzmeta Kleinam grasošu skatienu. Vācietis uz to atbildēja, strauji aizcirzdams durvis un tās no iekšienes aizslēgdams.
Bet uztrauktais Pēteris arī vēl tagad Fuhsinga rokās ķepurojās tikpat kā tiepumīgs bērns. Draugs noprata, ka še viņu apmierināt būtu veltīgs darbs. Viņš tādēļ to nesa tieši uz kamanām. Sulaiņi un daži viesi noskatījās viņiem pakaļ: kas tie par ērmiem!
Ievīstījis viņu kamanās un uzlicis cepuri taisni, tas uzsauca: «Brauc, kučier, atpakaļ uz Rīgu!» Un nākošo acumirkli viņi, pogām žvadzot, pilniem rikšiem vien šļūca turp, no kurienes nākuši.
Vēsais gaiss darīja labu Pētera sakarsušai pierei, un mazpamazām Fuhsingam izdevās viņu apmierināt un pārliecināt, ka viņa dusmas veltas. «Vai es tev jau to iepriekš nesacīju?... Tas taču bija sagaidāms.»
«Teici jau, teici!» Pēteris rezignēja. «Bet kā cilvēks tā var rīkoties?...»
«Tu redzi, ka var... Un ar uztraukšanos tu pie tam neko nevari grozīt... Tas tikai dara karstas asinis un nelīdz neko...»
«Tev taisnība, pats to ieskatu, ka mana izturēšanās ir aplama... Bet, ja es tikai vien varētu, šim cilvēkam es diezin ko nodarītu...»
«Tā tu viņam nemūžam nepietiksi,» Fuhsings sacīja. «Ja tu kādam gribi pietikt, tad tam nevajag zināt, ko tu par viņu domā. Bet nu esi prātīgs! Brauksim uz Klostera pagrabu un paturēsim labas vakariņas... Tev nepieciešami vajadzīgs izklaidēties...»
Bet pie īstas omulības un izklaidēšanās viņi netika. Pēteris lēja konjaku uz konjaka, bet viss tas aizgāja tikpat kā aiz ādas. Savā mūžā viņš vēl nekad tik daudz nebija sadzēris, bet nekāda iespaida uz viņa garastāvokļa, pat lāga apreibt tas nevarēja. Arvien un arvien sāpīgais dzēlums sirdī. Pat ja tas notikumu bija piemirsis, šis dzēlums viņam atgādināja, ka tas ko piemirsis... Ka biedrība iekritusi atkal ūdenī... Un vēl ko citu, bet par to viņš nekā negribēja zināt...
Tikai ap pulksten vieniem naktī tas pārradās mājās un devās uz savu istabiņu. Ķerdams pēc durvju kliņķa, tas uzķēra siltu cilvēka miesu.
Ātri tas uzvilka uguni. Matilde!...
«Tu!» viņš iešņācās. «Ko tu še meklē?!...»
Kā glodene viņa pie tā uz ceļiem, saķer viņa roku un to karsti, karsti skūpsta. Viņš jūt ko karstu un slapju, bezgala žēlums sagrābj viņa sirdi.
Bet tad viņam skaidri priekš acīm, kā viņa sēž Kleinam uz klēpja. Sašutums un riebums nomāc žēlo stīgu. «Nost, nost!... Kuņa... Apēdi mūsu biedrību...» Viņš to sit, grūž no sevis nost, bet viņa arvien karstāk līp un glaužas klāt un kaisli čukst: «Sit man!... Sit, sit!... Dari man sāpes!...»
Tad viņš to no sevis atrāva, ka vai kauli nobrikšķēja, un aizsvieda to kā kādu vecu kankaru istabas vidū. Iekams tā paguva atjēgties, viņš bija jau savā istabā, un durvis nokraikšķēja. Atslēga, pārreiz atsperdamās, aizšāva priekšā savu bultu tikpat kā ļaunu burvju mēli...
Še tumsā vēl tikai dažas skaņas, grūti izprast, vai smiekli vai vaidi... Tad viss klusu...