AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I

OTRĀ DAĻA

Sešpadsmitā nodaļa

Kad viņas vairs nebija, Pēteris, pārņemts no salda noguruma, iegrima miega mātes klēpī. Salda sajūta kā smacējoša sega slāpēja nost apslēptās dzēlīgās sāpes, kuras tomēr nerima un nerima, bet vēl it kā no zemes apakšas viņam zvanīja par ko bezgala zaudētu... Miegs viņam bez kādu sapņu, bet, kā jau sacīts, tīksmains apmierinājums jaucās ar apslēptām sāpēm, kuras mostas arvien vairāk un vairāk un no rīta, viņam ceļoties, tikpat kā nazis duras sirdī... Viņš visu aizmirsis, nevar pat notikušo atcerēties, bet sirdī dzeļ kā dzeļ un galvā dun...
Viņš saņem visus atmiņas spēkus, jā, kas tad ir īsti noticis? Turpat blakus tik skaista trallināšana, tik sidrabtīrā, laimīgā balsī, ka viņš to visu uzklausījās kā apburts un bez elpas. Matilde... Nomazgājusies šodien balta un spodra, ķemmē savus kuplos matus. «Tas zirgs ir gan ķeizara, tas jātnieks ir mans..»
Tad viņš atjēdzas visu un kā iznīcināts saķer galvu. «Pagalam ir!» tā pirmā doma, kas viņam nāk prātā. Noticis kaut kas pret viņa gribu... Viņš aizsviests tur, kur nekad nav domājis būt... Viņš sajūtas kā grēcinieks, tik maziņš, tik maziņš... Sirds sāp pēc Maris, kura tam zudusi, bet, ka tas ieguvis Matildi, par to tas vēl vairāk nobijās.
Pārsējis karsto pieri ar baltu drēbi, viņš gāja pie saviem dienas darbiem. Bet mehāniski, bez kaut kādas dzīvības... Ne droša, apzinīga skatiena vairs, ne dzīvesprieka, ne cerības uz nākotni, vienmēr tik ausīs zvana: «Pagalam ir, pagalam ir...» Viņš sargājās cilvēkam acīs paskatīties. Nožēlojama parādība... Vakar vēl tas bija pielīdzināms staltam kuģim, kas ar pilnām burām stūrēja pretim savai nākotnei, un šodien, - šodien ozolu stumpim, kuram gāzusies pāri vētras brāzma un tam visus zarus atlauzusi... «Pagalam ir... Viss pagalam...»
Viņa arī it labi manīja, kā viņam ap dūšu, un bija tik smalkjūtīga, ka ar savu dziedāšanu apklusa. Ne ar vienu skatienu tā nelika manīt notikušo, turējās no viņa cienīga attālumā. Bet azaids, ko viņa tam cēla priekšā, bija tik garšīgi sagatavots, ka to pat varēja ar acīm ēst, tomēr viņš ne kumosa nevarēja dabūt dibenā. Tas nemūžam nebija no tā materiāla, kādu te pie maizes galda mēdza ņemt, bet viņa bija nozagusi savai mātei naudu un nopirkusi priekš viņa skārnī to labāko gaļu, kāda vien bija dabūjama. Bet, kad viņš to atstāja tikpat kā neaiztiktu, tad viņa palika pavisam jocīga... Tātad velti mīlēts!
Koška viņam paklusu stāstīja, ka kaimiņu saimnieks piedāvājis savas telpas, vai Pēteris neierīkošot pats savu vīnūzi. Gribot gan viņš deviņi simti, bet varbūt nolaidīšot. Tas šodien gaidot uz atbildi. Pēteris gan pēdējā laikā bija stipri par to domājis - atvērt pats savu restorāciju, jo viņš zināja, vienkārt, ko tāda lieta ienes, un, otrkārt, kamēr tas sāka darboties biedrībā un vācu avīzes par jaunlatviešu vadoņiem sāka lamāties, viņa principāls Brikmanis sāka arī arvien vairāk un vairāk rūkt un dažreiz pat nebija panesams. Bet tagad viņam vairs nekāda prieka!... «Ek,» viņš nospļāvās, «nav vērts!...» Koška lielām acīm uz viņu noskatījās, un arī Matilde, kas slepus viņu ļoti smalki novēroja, bija tikpat kā nopliķēta.
Pēterim nezin kāpēc tā: viņam izlikās, ka Maris tikai izgudrēm tā, - skaidrā prātā lietu apsverot, viņam tā vien likās, - un viņš pats ir nolauzis to tiltu aiz sevis un zaudējis viņu uz visiem laikiem. Nejustos viņš pats vainīgs, viņš varētu vēl kādu vārdiņu runāt, bet kur nu vairs!... To iedomājoties, viņam auksti un karsti sviedri vien plūda. Viesus apkalpojot, viņš šodien bieži pārskatījās, padeva vienam to, ko otrs bija saucis. Caur to nāca daudz vārdu maiņas un izskaidrošanās, un bieži vien Pēteris bija pat nelaipns pret saviem viesiem, kas līdz šim vēl nekad nebija pieredzēts.
Viņa aizdomas izrādījās patiešām par dibinātām, jo ap pusdienas laiku ieradās Maris jaunais brālis, mazais Albertiņš, un gribēja runāt ar pašu Pēteri Krauklīti.
Ko šis laba pateikšot?
Vērīgi tas apskatījās apkārt, vai cits kāds nedzird, un tad noslēpumainu seju iesāka: «Mana māsa liek jūs lūgt, lai jūs tūdaļ pie viņas atnākot... Viņai jums kas ļoti svarīgs jāsakot...»
«Tava māsa - paldies, paldies!» Pēteris atbildēja. «Ko tad viņa laba dara?»
«Bimbā!» tas atbildēja un zīmīgi nosmējās. Viņa tam arī jau šo to bija darījusi, ka viņš to tai no visas sirds novēlēja.
Bimbā? Te tev nu bij!... Viņš Albertiņam iebēra veselu riekšavu citronu bombonu, cēla viņam priekšā pudeli saldas kvasas, uzņēma viņu, jāteic, kā lielo radu, bet citādi viņa nākums par velti. «Pasaki māsai; ka es lieku viņu sveicināt, bet pie viņas noiet vis nevaru. Man pulka darba un arī citi iemesli... Viņa jau to zinās... Būt vis nevaru. Vai tu viņai pateiksi to?»
«Jā, jā,» tas atteica slepenu smaidu, jo, lai gan bija mazs puisis, tad tomēr daudzmaz nojauta tam bija, ap ko še lieta grozās.
Savu atbildi tas nodeva pareizi, kur bija uzdevumu saņēmis. Marim pašam zem četrām acīm. Bet sekas bija tās, ka pie vakara ieradās lielākais brālis un atnesa Pēterim no māsas rakstītu vēstuli. Viņam esot tūdaļ jāgaida uz atbildi.
Tam bomboni un kvasa nekas, tam bairīšalus un papirosi... Tas vairs nebija ar pirkstu zīdāms! Tas zināja smalki izšķirību starp «Bafra», «Kartuzova» un Millera tabaku, un putojošu kausu «miesta» tas prata tukšot līdz dibenam. «Arī, mūsu senči dzēruši miestu,» viņš mēdza sacīt, «un mums būs cienīt senču tikumus...» Tai ziņā viņš bija karsts patriots un liels tautietis... «Mums, latviešiem, ir jācīnās ar tumsoņiem un varmākiem, mūsu tautas ienaidniekiem...» Cīņa pastāvēja iekš tam, ka, knaši kausus tukšojot un «Bafra» pīpojot, tika lamāti un smieti šie tumsoņi un tautas ienaidnieki.
Tātad Kārlis arī tagad kā liels tērmanis nosēdās pie sava galda, lēja putojošu miestu glāzē un vilka kuplus dūmus, kamēr Pēteris atplēsa un lasīja Maris vēstuli.
«Mīļais, dārgais Pēter! Piedod man, jo es Tevi gauži lūdzos... jo es Tevi esmu ļoti apbēdinājusi... bet es nevaru bez Tevis dzīvot... un es aizsūtīju viņam to gredzenu atpakaļ... jo es tikai Tevi mīlu... Ak, piedod man, dod, ka es esmu Tevi apkaitinājusi, jo es mirkstu vies asarās... un pie viņa es neiešu... jo esmu viņam atteikusi... un, mīļais, dārgais, zelta Pēterīt, vai tu vari man piedot... šo reiziņu, tikai šo vienu vienīgu reiziņu, jo nekad vairs tā nedarīšu... un es mirkstu vienās asarās, ak, nāc un žāvē manas asaras... sirds mīļo Pēter, piedod man, piedod šo reiziņu un atnāc pie manis šovakar... Mīļais, dārgais Pēter... jo esmu ļoti nelaimīga - -»
Tas tā gāja vienā elpā veselu loksni pastpapīra cauri. Tik raudulīgi un sentimentāli, ka tur tīri jāsmejas, bet Pēterim tas gāja tikpat kā nazis caur sirdi. Cik traģiski! Nu viņam būtu manta rokā, viņš varētu paņemt, bet nevar vairs, jo ir kritis un nav vairs viņas cienīgs... Vai, vai, kā tas grieza sirdī!...
Viņš piesēdās un sāka rakstīt atbildi.
«Augsti cienītā Mikentāl jkdze!...» Nē, viņš to pārstrīpoja un rakstīja no jauna:
«Dārgā Mare! Es Tev piedodu un uz Tevi vairs nedusmojos. Bet mūsu starpā ir stājies kaut kas, ka iet pie Tevis vairs nevaru... Nejūtos vairs Tevis cienīgs... Mums ir jāšķiras, - jāšķiras uz visu mūžu... Tu jau pati tā gribēji, un arī labāk tā... Liktenis tā gribējis, ka mēs vairs nevaram viens otram piederēt... Apmierinies un padodies viņa prātam... Paliec vesela, uz nekad redzēšanos

Tavs Pēteris.»

Viņš izlasīja uzrakstīto, bet arī tas viņam nepatika, un, saplēsis vēstuli druskās, viņš uzsāka atkal par jaunu:
«Cienītā jkdze! Esmu to lietu pārlicis un pie sevis nolēmis, ka ir labāk, ja mēs šķiramies. Jūs jau paši tā gribējāt, un mūsu raksturi nesader kopā... Man gan ļoti žēl, bet mūsu starpā ir stājies kaut kas, ka mēs viens otram vairs nevaram piederēt... Tādēļ labāk padoties likteņa lēmumam. Novēlu Jums spēku pārciest savas sirdssāpes, tāpat kā es tās esmu jau pārspējis. Uz nekad redzēšanos

Jūsu padevīgais Pēteris Krauklīt.»

Nekad viņam nebija nācies tik sāpīgi rakstīt kā šīs rindiņas... Pārlasījis viņš apmierinājās, jāsūta vien tās pašas...
«Vai tu arī kādreiz raksti, Kārli?» viņš, sāpīgi smaidīdams, lika vēstuli kuverā un rakstīja adresi.
«Ajā,» ģimnāzists attrauca, «rakstu avīzēm... Iesūtīju «Mājas Viesim» vienu tulkojumu par tādu milzu kleņģeri un milzu desu, bet vēl nav parādījies. Citi zēni teic, ka tas esot bijis jau agrāk «Latviešu Avīzēs».»
«Nu, tad jau vareni... Tad tu esi rakstnieks!» Pēteris piebilda.
«Es gribu strādāt priekš savas tautas,» Kārlis apzinīgi sacīja. «Mēs, latviešu zēni, ģimnāzijā norunājām turēties kopā pulciņā... Pie mums bija no Jelgavas Varaidošu Zanderis, Kundziņu Kārlis un Zariņu Kārlis. Tie saka, ka īstā tautas lapa ir «Baltijas Vēstnesis» un tikai tajā mums, īstiem patriotiem, būs rakstīt...»
«Man ar tā liekas!» Pēteris apstiprināja. «Un rakstīt vajag par tautas dzīvi...»
«Tā arī viņi saka. Mums vajag izpētīt savas tautas ieražas, teikas un pasakas un tautas dziesmas. Mums vajag izpētīt savus senču dievus. Es rakstīšu vienu rakstu par Pērkonu Rāmavā, par krīvu un vaidelaišiem... Es gribu to iesūtīt «Baltijas Vēstnesim» un, ja man tad vēl tiek piespriesta godalga - -»
«Bet, ja arī ne, tu tomēr raksti...»
«Katrā ziņā! Latviešu jauneklim vajag būt patriotam...»
«Tā ir pareizi, Kārli, paliec tikai uzticīgs saviem uzskatiem!» Pēteris apstiprināja. «Še nu ir tā vēstule, nodod to savai māsai un saki, ka es to lieku sveicināt...»
«Merci!» Kārlis palocījās un iebāza to savā kabatā. «Bet par Pērkonu es rakstīšu katrā ziņā... Zariņu Kārlis, tas rakstīs par Līgo un par Kauni...»
«Rakstat, rakstat,» Pēteris vēl viņam, pie atvadīšanās roku sniedzot, sacīja. «Strādājat un cīnaties tautas druvā.»
Matildei bija smalkas nāsis, viņa manīja it labi, kas te notiek, skrēja iekšā, skrēja ārā... Likās, it kā viņai te būtu kas, ko slaucīt. Viņa labprāt būtu izzinājusi, ko viņš tur raksta, tikai diemžēl neprata lasīt. Un viņš tai nevarēja vis vairs uzbrēkt: «Ko tu te meklē?!...» Viņai tagad pilnas tiesības uz viņu, un, to iedomājoties, viņš nedrīkstēja ne acu pacelt...
Kad Kārlis bija aizgājis, viņa nostājās pētoši viņa priekšā. «Vai no paņas bija?...»
«Jā... Viņa nožēlo... Lūdz piedošanu, pavisam neesot tā domājusi...»
Viņa savādi iesmējās, kas viņām griezās līdz kaulam. «Netici paņai!... Viņa ir viltīga...»
«Un es?... Kas es esmu?! Starp mums viss ir pagalam!... Izlietu ūdeni vairs nevar sasmelt...»
«Ak tu muļķa pani, ha-ha-ha!» viņa skaļi un sidrabtīri iesmējās. Tad viņa kaislām acīm uzlūkoja Pēteri, tikpat kā kaķe spēlēdamās ar pelīti. Un, tā kā viņus tur kabinetā neviens neredzēja, tā piepeši viņu apkampa un spieda uz viņa lūpām tik kaislīgu skūpstu, ka viņam sāka prāti reibt. Atlaidusi vaļā, to vēl spīguļojošām acīm uzlūkoja... «Pans mīļš, bet muļķis... Ha-ha-ha!...» Tad aizskrēja projām.
Un viņš bez mazākās pretošanās tam visam ļāva notikt. Viņš jutās pie šīs sievietes saistīts, pret kuru tam ir morālisks pienākums, kurai tas sevi parādā. Un šī apziņa viņu pagalam notrieca. Viņš saprata it labi, ka ar viņu kopā dzīvot ir pašaptraipīšanās, sevis pazemošana. Kā lai viņš tiek no tās vaļā? Viņu padzīt, no sevis atstumt? Nē, tas jau būtu bezgodīgi, necilvēcīgi, viņš nevar to iedomāties. Un tomēr trīcēja, iedomājoties no jauna viņas apskāvienus. Vai tad tiešām viņam savs mūžs ar to vien būs jāpavada?... Viņa atsējusi tam spārnus un nelaiž to vaļā. Tagad viņam šinī juteklības virulī likās, ka Maris ir kāda augstāka būtne, kas stāv pāri viņa ikdienai un baudkārei, paceļas augstu pār viņu caur savām ciešanām...
Bet arī jau viņš cieš... Cieš tik ļoti...
Vakarā gulēt ejot, tas rūpīgi noslēdza savas durvis un tomēr it. kā bez elpas klausījās un gaidīja viņas soļus... Viss tumšs un kluss... Tie arī beidzot tuvojās, un viņam likās, ka tas sadzirdētu aiz durvīm viņas soļus un pukstienus, un karstos elpas vilcienus. Lēni viņa pagrabinājās, tad paliek klusu, it kā maldināta, atrazdama durvis noslēgtas... Tad sāka grabināties par jaunu, arvien diktāk un diktāk līdz beidzot, elementāras varas dzīta, aiz sašutuma sāka durvis dauzīt un lauzīt.
«Kas tur?!» aiz sienas iesaucās kāda balss. «Ko tu te?!... Tpvh, tpvh, tpvh...» Tas bija Koška.
Tad viņš dzirdēja, ka tie sāka cīnīties. Viņa izsamisusi turējās pretim, ka vai kauli brikšķēja, bet, kā rādījās, tad bija jāpadodas pārspēkam. Viņš tina galvu segā, lai viņam nebūtu jādzird, un tomēr tas dzirdēja cauri skūpstus. Neizsakāms riebums viņu sagrāba pret viņu, pret sevi pašu, pret visu, it visu... Tikai pār visu šo zemo, riebīgo pacēlās atkal Maris apskaidrotais tēls, kuru viņš tomēr vairs nespēja sasniegt...
Viņš svīda un svīda, līdz beidzot iemiga un sapņoja ļoti nemierīgus sapņus.
Otrā rītā viņa netrallināja vairs, nemazgājās arī vairs balta un neķemmējās spoža, staigāja savēlusies un viņam acīs vairs nerādījās. Bet totiesu viņam drusciņ vieglāk metās ap sirdi, jo, kā rādījās, tad viņa pati jau atzina, ka nepanesamā saite, kas viņu ar to vienoja, tagad saraustīta... Tātad - - lai gan no Maris viņš uz mūžu šķirts, tad taču ne ar viņu uz mūžu saistīts...
Šodien viņu apciemoja atkal negaidīts viesis - pati vecā Mikumiete. Pēteris centās būt ļoti laipns, sniedza tai krēslu un lūdza sacīt, ar ko viņai varētu pakalpot.
No sākuma viņa gan tā drusciņ stomījās un meklējās, bet tad ķēra lietai tieši aiz cekula. «Ko nu slēpšu, ko būšu! Tā jau meitu mātēm iet... Jāatmet kauni un jānāk znoti lūgties... Atnesu jums no Maris daudz labas dienas, Krauklīt kungs...»
«Paldievs, paldievs!» viņš piesarcis atbildēja. «Kā tad viņai iet?»
«Kā tad nu iet, vai tad nu labās dienās nācu? Mirkst vienās asarās... Raud un brēc, ka nevar ne aizklausīties. Jūs jau ziniet gan, pēc kam...»
Pēteris piesarcis klusēja, un viņa kā uz ugunīm gaidīja atbildi. «Kā tad nu domājat, Krauklīša kungs?»
«Žēl jau man ļoti!» viņš beidzot vilcinādamies iesaucās. «Bet var būt, ka Marim taisnība... Mūsu raksturi nesader kopā...»
«Ko nu klausiet!» viņa attrauca. «Tur ne vārdiņa nav taisnības... Nu, jāsaka jau tā patiesība... Mēs jūs tikai tā izgudrēm krāpām... Domājām, viņš tā vilcinājas, pagrasīsimies arī uz citu pusi... Bet vai tad nu domāja, ka tas arī tev tik dziļu sakni ņems... Āre, kož nu pirkstus nost! Ko lai nu dara, es jau arī tur pa labai tiesai esmu vainīga...»
Karstas asinis saskrēja Pēterim vaigos. «Tas nebija no jums labi, Mikentāl kundze!» viņš pārmetoši iesaucās. «To jums nekad nevajadzēja darīt... Izlietu ūdeni nekad vairs nevar sasmelt... Nekad vairs!...»
«Nu, nebija jau labi, es jau neliedzos... Bet Maris jau jums tai grāmatā rakstījis un liek arī man jums to pašu teikt... Starpiņam mēs jau atteicām,» viņa noslēpumaini un paklusu iebilda. «Nav jau nemaz tā... Kāds cilvēks mums tur pasvilpa... Tikai tā tukšā lielība... Maris ņem atpakaļ it visu, ko uz jums teikusi, un jūs no visas sirds nolūdzas...»
«Tas jau viss labi, bet ir tomēr stājies kaut kas starp mums... Ir... Ir... Kā lai jums to izteicu, Mikentāla kundze... Kas vienā acumirklī padarīts, to gadiem vairs nevar izlabot...» Sāpju strāva viņam atkal griezās caur dvēseli. Zobus kozdams, viņš turējās. «Žēl... žēl, bet ko lai dara... Lai nu Marītei dievs palīdz!... Bet ko lai dara...»
Arī viņa palika pavisam elēģiska. «Nu, vai tad jums nav ne dzirkstelītes mīlestības pret viņu?... Nu, tu mīļais debesu tēvs!... Es taču zinu, kā esmu viņu audzinājusi. Zinu, kāds viņai tikums... Rokas darbi... Godīga taču viņa arī ir... Vienmēr zem manām acīm... Neizlaižam jau arī viņu kā tukšenieci... Kādēļ man tas jāredz, jānoskatās viņas asaras?!» Viņa pati sāka slaucīt asaras no acs un kādu brīdi apklusa. «Nu, tu mīļais dievs un tēvs!... Lai nu gan viņa nav nekāda bilde, vai tad viņa nu ir tik nepatīkama... Nu, abi kā bērni taču kopā vien esat bijuši... Vai tad nu viņa ir jums tik pretīga un nemīlama?... To es nevaru saprast...»
«Pretīga un nemīlama?!» viņš aizskarts sāpīgi iesmējās. «Dievs ir mans liecinieks, ka es viņu mīlu vairāk nekā savu dzīvību! Visu, kas man pasaulē, es atdotu par viņas mazo pirkstiņu... Bet ko jūs man esat darījušas?! Ko jūs, mani krāpdamas, esat pastrādājušas?... Mēs visi būtu laimīgi... Bet jūs manu laimi esat saārdījuši, esat to aprakuši! To es jums nepiedošu... Nemūžam nepiedošu!...»
«Bet ja nu mēs jūs lūdzamies!... Dievs ir pielūdzams, vai tad jūs vien nebūtu pielūdzams... Pēterīt, znotiņ mīļais... Tu man esi tikpat kā miesīgs bērns... Katrā laikā tevi ar abām rokām būtu saņēmusi... Nu klausi taču, ko es tev saku: Maris tikai tevi vien mīl, tikai tevi...»
Viņš sakampa galvu. Sāpju brāzma atkal urba dvēseli. «Tas jau ir tas, ko es neizcietīšu... Ja viņa mani ne, tad man būtu daudz vieglāk...» Kādu brīdi tas apklusa savās mēmās sāpēs, tad iesāka citā balsī: «Ko par to tik daudz runāt, kas nav vairs grozāms. Kas darīts, padarīts... Kas vienreiz atgriezts, nav vairs pielipināms... Mums taču jāņem lietas tā, kā viņas ir... Sakat Marim labas dienas un lai viņš lūko mani aizmirst... Es nevaru... Es nevaru - neesmu viņas cienīgs...» To viņš nevarēja izsacīt...
Ziņkārīgi pētīdama un it kā minēdamās, viņa to uzlūkoja. «Nu, kas taču tur varētu būt?! Kas tas taču varētu būt?... Nieki, blēņas... Ja tu vēl viņu mīli...»
«Es jau jums to nemaz nevaru izteikt!» viņš, iedzīts šaurumā, tiepās. «Es to tikai viņai pašai varētu sacīt. Mēs visi esam grēcīgi cilvēki... Mums katram reiz kāja klūp...»
Viņa vēl arvien nevarēja iedomāties, kas tas varētu būt, un domīgi nogrozīja galvu. «Ja jau tu viņu mīli, tad jau tik traki nevar būt... Nu, atnāc pie viņas, Pēterīt, izrunājaties abi, gan jau salabsiet...»
Pēteris domāja un domāja, un cīnījās ar sevi, bet nevarēja apņemties. «Labi,» viņš beidzot nospiests izdvesa, «es aiziešu vēlreiz pie viņas... Izrunāšos, atvadīšos, un tad mēs šķirsimies uz visiem laikiem...»
Pēc viņa ieskatiem un apziņas tur nekas vairs nebija darāms un it visam bija beigas. Bet Mikumiete ar to bija jau gluži apmierināta. Lai tikai viņš atnāk vien, viņa gādās par to, ka tas vairs neaiziet...
Ar ilgām viņa tika gaidīta mājās no Maris, kura staigāja apkārt tikpat kā mēnessērdzīga, bija saraudājusi ii, slapjus jau vairākus mutautus, tā ka acis viņai bija pavisam sarkanas. Un, kad nu māte pārnesa viņai to ziņu, ka Pēteris viņu riktīgi vien vēl mīlot un izteica visu, ko tā ar viņu runājusi, tad viņa sāka no jauna vaimanāt: «Mans dievs, mans dievs, ko es esmu izdarījusi! Kur bija mans prāts, kur bija mans prāts!...» Jo, kā māte vēroja, tad viņš no viņas izturēšanās jūtoties nāvīgi aizskarts un neesot vairs pielūdzams.
Bet, kad viņa tad par daudz sāka kliegt, māte to mierināja ar to, ka viņš tomēr atnākšot. Tad jau varēšot visu izrunāties, vai tad viņam nu īsti to sirdi neatmīkstināšot.
Tas līdzēja. Viņa atplauka, bet nu nevarēja to vakaru sagaidīt. Un, kad nu tas vakars atnāca un viņa vēl nebija, tad sāka šaubīties: «Viņš nebūs, viņš nebūs... Mans dievs, ko es esmu izdarījusi!...»
Tēvam, kurš bija atnācis no veikala, tas apriebās, un viņš īdzīgi iesaucās: «Ko nu pinkšķi tik daudz!... Vai es neteicu? Nedzen dievu kokā, pēc ne lūgdams nenolūgsi zemē... Tas ir par to lielo meklēšanos... Tad tas nav labs, tad tas nav labs... Kož nu pirkstus nost!...»
Viņš tik errīgs, tik errīgs... «Tas ir, kad sieviešiem palaiž vaļu...» Bet māte, kura pati jutās pa lielākai daļai līdzvainīga, atrunājās pavisam citā balsī. «Nu kuš, nu kuš! Vai tad nu meklēšanās dēļ... Tur pavisam kas cits...»
Beidzot Maris gavilēja: «Viņš nāk, viņš nāk!» -jo pazina jau no tālienes viņa soļus. Viņa steidzās tam pretim un sagaidīja viņu uz savas istabiņas sliekšņa. Krīt viņam ap kaklu: «Pēter, mans mīļais Pēter,» -pieglauž savu galviņu pie viņa krūts kā viņa neatraujama sastāvdaļa un raud... Raud aiz laimības un sērām, tā sakot, lej asaras straumēm...
Un viņš to mierina, glāsta viņas vaigus, glauda matu, paijā viņai muguru un kamiešus. «Nu klusi... Nu klusi... Neraudi nu... Neraudi...» Tik mīļi, tik silti, ka viņai pavisam tīkas raudāt. Beidzot viņš to noved uz sofaja, nosēdina, ņem viņas galvu savās rokās, skūpsta viņas pieri, skūpsta acis un izbučo, tā sakot, viņas asaras sausas, ka tā vēl tikai elso un smagi nopūšas...
«Pēter, es tikai tevi mīlu,» bija pirmie vārdi, ko viņa varēja izdabūt. «Es šo Starpiņu negribu, negribu, negribu!... Ne acu galā...»
Viņa to noteica tik enerģiski, ka Pēteris sēdēja tikpat kā uz karstām oglēm un nesamanīja, ko atbildēt. Vai lai viņu atkal par jaunu raudina?
«Ak tu tēvs!» māte pie sevis nodomāja. «Kur tāda mīlestība, kas tos vairs var šķirt... Lai nu viņi izrunājas... Netraucēsim tos,» viņa sacīja citiem mājiniekiem, kuri tad vēl runāja tikai pusbalsī un Maris istabiņai nemaz negāja tuvumā. Bet pati viņa tad un šad nostājās durvju tuvumā un klausījās, kā sarunu gaita iet uz priekšu.
Tā nekur negāja. Pēteris gatavojās un gatavojās uz lielo atklājumu, pēc kam tad viņam vajadzēja ņemt ardievas uz visiem laikiem... Bet sirds tik pilna, ka viņš vairāk nevar izdabūt: «Redzi, Mari, no mums nekas nevar iznākt... Redzi - - kā lai to saka... Neesmu tevis cienīgs...»
Kā viņš tā, tā viņa tūdaļ sāk pūst vaļā... Viņš nevar to apmierināt vien. It kā krampjos vaigs viņam sāpīgi savilkās. «Eh!... Kam tā vajadzēja, kam tā vajadzēja...»
Māte nogrozīja galvu. Tiem jauniem tas prāts svaidās, ka viņi paši nezin, kur un kā. Viņa atcerējās pati no savām jaunām dienām. Viņa arī pati nezināja, vai iet pie Mikumu dēla vai ne. Tad viņus ieslēdza klētiņā... Viņš nomauca tai gredzentiņu, noņēma vainadziņu un viņu ieguva. Viņa to nenožēloja. Un tāpat viņa tagad domāja piepalīdzēt... Viņi ne manīt nemanīja, ka tā aizgrieza durvīm atslēgu priekšā, un viņi bija savaņģoti...
Un viņi abi dudināja, dudināja, galvas kopā sabāzuši. Viņa dziedāja vienu un to pašu dziesmu: «Pēterīt, es tikai tevi mīlu.» Un, kā viņš nāk ar savu: «Es nevaru, Mari, es nevaru... neesmu tevis cienīgs...» -tā viņa atkal pūst... Kamēr tad viņu apmierina... Savā nevainībā viņa ne sapnī nevarēja iedomāties, kas nospieda Pētera sirdi un kas bija viņa noziegums. Viņa domāja, ka tai draud briesmas pavisam no citas puses. «Ja tu mani atstāj, tad man jānoslīcinās vai jāpakaras...» Pavisam traki!
Bet beidzot jau viņa pa gabaliņam lūkoja izvilināt viņa noslēpumu. Ortrūde jau diezin vai viņu tā mīlēšot un neesot jau arī tautiete... Bet viņa pati - šī jau nu gan vairs citādi nerunāšot kā pa latviski, to šī varot pazvērēt. Un sevišķi, ja tas vēl viņam par patikšanu...
Viņu šīs bažas gandrīz vai pajautrināja. «Vai tad tu tik ļoti no tās Ortrūdes bīsties?!... Nu, tad man tev jāatzīstas atklāti: lai viņa skaista, lai bagāta, bet precēt es viņu nekad neprecētu!... Ko tu ar tādu vācieti lai iesāc? Viņai tad vajag meitu priekšā un meitu pakaļā, un saprasties tu arī lāgā ar viņu nevari. Tai citi mērķi, citi ideāli... Tur nav nekāda dzīve...»
Bet nu Maris viņam pilnīgi šinī ziņā piebalsoja, teica, ka dzirdot no viņa prātīgu vārdu. Vācietes vēl pie tam ļoti ķildīgas un niķīgas. Esi tu precējis viņas naudu, esi tu arī pilnīgi viņas vergs. Viņa tad tev to katru dienu met priekšā.
Viņš atkal no savas puses atrada, ka pie viņas domām klāt ļoti daudz patiesības, un tā it nejauši tai izpauda visus savus sirds noslēpumus, ko tas domā par Ortrūdi un ko tas domā par viņu pašu.
Atstāstīja viņai savu apciemojumu pie konsuliem, kā viņš ar Ortrūdi izrunājies, kā tā lepni gribējusi pacelties pār latviešiem, bet viņš to mazliet atsēdinājis atpakaļ. Tad arī visu to notikumu, kā tas bijis tai ballē. Maris te nu redzēja, ka tā visai tīra, nevainīga lieta. Un, ja vēl tā taisnība, - lai gan viņai stipri bija aizdomas, ka viņš tikai palielās, - ka Ortrūde viņam tieši piedāvāta, bet viņš itin īsi pasacījis, ka no tam nekas nevar iznākt, tādēļ ka mīl tikai viņu, savu Mari, - jā, ko tad lai viņa vēl saka? Viņa sirds tai atklājusies tikpat kā vaļēja grāmata, un viņa tur nekā neredz tāda, kas viņus varētu šķirt. Un, kas attiecas uz Ortrūdi, tad tā te pat nerunā nemaz līdzi...
Tas viņai lieliski glaimoja. «Tu mīli mani tikai dēļ manas sirds... Cits mani mīl tikai naudas dēļ... Bet, kas manu naudu grib, tāda man nevajag... Bet priekš tāda cilvēka, kas mani patiesīgi mīl, priekš tāda es varu visu...»
Un viņa to algo ar karstiem skūpstiem, kuri arvien top dzēlīgāki un lipīgāki... Viņas rokas vijas ap viņa kaklu tik mīļi... Un viņš jau arī viņas glāstus projām nesvieda. Ko tad viņš var darīt, ja to skūpsta?! Tā viņš pamazām aizmirsās, neatminēja vairs to, kas viņu šķir, bet sāka ar viņu tērzēt un pārrunāt vecus laikus. Viņi aizņēma arī savu pirmo satikšanos ar Ortrūdi, viņas cīņu ar to un sāka pat vilkt par viņu vaļā tai mērā, ka sadūrās tīri ar astoto bausli. Un Maris pa tam smēja, tā sakot, no visas sirds.
Pēterim patiktu vēl joprojām ar viņu tērzēt un kopā būtu, bet nu jāprotas taču arī un jāiet uz mājām, lai cilvēki var tikt pie miera. Bet, kad viņš gribēja iet, tad atrada, ka durvis ciet un tas nevar tikt ārā...
Nevar sacīt, ka šāds atradums viņu būtu nepatīkami pārsteidzis. Un Mari tāpat... «Tā kā es ārā nevaru tikt,» viņš lika priekšā, «tad man jāpaliek tepat pie tevis pa nakti...»
Viņa gan par šādu iedomu satrūkās. «Nē, nē, mans draugs, to nevar!...» Bet pati apskatās, citas izejas nav. Dauzīties un taisīt troksni vēlā vakara laikā, kur visi jau nomiguši, arī nevar. Nu labi, viņa to pieņem arī...
Ierīkojās nu abi, cik labi nu var. Viņš tāpat piesēdās uz viņas gultas malas... Un kā to laiku lai citādi aizpilda, ja ne ar glāstiem un skūpstiem? Bet karsti skūpsti sajauc skaidru domu. Viņš aizmirsis visas tās attiecības pret viņu un ka viņiem jāšķiras. Karsta kvēle iedegas viņa sirdī, tāpat kā pagājušā balles vakarā... Krūtis kaist... Viņš to aiz mīlestības apēstu...
Viņš slēdz to savās rokās... Maris gan no sākuma sabijusies par viņa nodomu un mēģina pretoties. «Pēter, brālīt mīļais, tā nebūs labi!...» Bet lauva, kas reiz jau lacis asinis, nav vairs aizturams, ja viņš tās no jauna ož. Visu vakaru viņa apgalvojusi, ka tikai viņu mīl un mīl vairāk nekā savu dzīvību... Nu, tad lai viņa pierāda to... Viņš čukst tai ausīs kaislus vārdus, kurus pavada vēl jo kaislīgāki skūpsti...
Ja jau viņai jānodod liecība par savu mīlu, tad lai notiek arī... Kā stīdziņa viņa vijas ap viņu, kā lapiņa pieplakst pie viņa krūts!... Lai viņš dara ar viņu, ko grib... Un Pēteris peldēja līksmē un laimē... Viņa gribas enerģija, kas degusi ilgodamās, slāpdama, alkdama, atrada piepildīšanos, sasniedza mērķi un izlīdzinājās.- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - Blaku blakām, roku rokās viņi dus... Ne pārmetuma jūtas, ne grēka apziņa... Nekas netīrs un zems, ne arī noziedzīgs... Kā jauka mūzika zvana iz tālumiem, kā maiga vēsmiņa žužina ap viņu vaigiem... Viņi dodas miega mātes klēpī ar to mierīgāko un saldāko sirdsapziņu...
«Pēter! Tagad tu taču mani vairs nevari atstāt?!» viņa vēl pusmiegā iegādājās.
«Nē!... Nenāk man ne prātā...»
Pateicīgi tā saķer viņa roku un spiež to pie savām krūtīm. Tad aizmieg nogurusi un nomocījusies no tām ilgām kliegšanām, jo visas tās naktis bija vārstījusies bez miega.
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Otrā rītā, kad Pēteris pamodās savas mīļās apkampienos, viņš nesajuta nekādas dzēlīgas sāpes sirdī. Taisni otrādi: gandarījumu un apmierinājumu, kā jau pēc piepildītas gribas. Viņš turēja to savās rokās ar to visskaidrāko sirdapziņu, ka tā viņa visdārgākā manta pasaulē.
Ne prātā viņam vairs nenāca tai atzīties, ka nav viņas cienīgs. Kas viņai tur ko zināt, savu noslēpumu tas patura pats pie sevis. Viņam pat ar visiem spēkiem jāmēģina tas noslēpt, lai viņa nedabū neko zināt, pat ne just... Lai viņai tiek aiztaupīts šis rūgtais piliens viņas prieka biķerī. Ne mazākai traipa apziņai būs mest savu ēnu uz viņas laimi. Savu sirdsapziņu viņš mierināja ar to: «Tādi jau tie sievišķi ir!...»
Tagad viņa nodevusi savu likteni viņa rokās, un viņš jūt spēku priekš diviem. Viņa saldi un cieti nomigusi... Viņš negrib to modināt un traucēt... Lēni, uz pirkstu galiem tas pieceļas un apģērbjas. Viņam jāaizšaujas uz mājām, jāapskatās, kā ar veikalu iet, pēc tam viņš nāks atkal šurp.
Viņš paraudzīja tagad durvis - tās bija vaļā... Kāda nezināma roka to visu gudri iekārtojusi... Ārā viņš sastapa māti, kura zīmīgu smaidu ar viņu apsveicinājās... Viņš nobučoja tai trīsreiz roku, viņa tam mīļi noglaudīja vaigus. Bez vārda teikšanas viņi sapratās, redzēja viens otra sirdī...
«Vēlāk atnākšu,» viņš sacīja. «Tagad jāredz, kā pa mājām iet...»
«Nu jā!» viņa piebalsoja. «Svešās rokās jau veikalu nevar ilgi atstāt... Kuram gan mūsu laikos var uzticēties...»
«Es gribu arī apskatīties jaunās telpas, kuras man turpat blakus piedāvā,» viņš vēl turpināja. «Ja cena būs pa rokai, tad ņemšu nost un uzsākšu tirgoties patstāvīgi. Noiešana man nebūs mazāka kā tagad, un kādēļ tad lai Brikmanis vien būtu tas gudrais...»
«Zināms, ko tur priekš cita plēsties, paša dzīve paliek paša dzīve,» viņa piebalsoja. «Mēs jau nu piepalīdzēsim, cik varēsim... Tec, tec, dēls!... Uz pusdienu gaidīšu...»
«Būšu... Es domāju, ka tad man ar telpām būs jau kārtībā... Ar Brikmani pēdējā laikā grūti sadzīvot... Kamēr mums tā biedrība, tas rūc katru dienu kā nelabais...»
Viņš aizgāja. Ārā maza atsala un svaigs gaiss, kā jau tas mēdz būt februāra mēneša otrā pusē. Viņš elpoja viegli un dziļi un sajuta savās dzīslās jaunu enerģiju. Tagad viņa dzīvē sākās jauns laikmets, un viņš mana, ka netop vairs tik ļoti svaidīts no nejaušībām kā agrāk, bet viņš pats savu dzīvi darina. «Tas liela lieta, ja cilvēkam drusciņ naudas,» viņš pie sevis nodomāja.
Pusdienas laikā viņš patiešām bija atkal klāt. Uz galda jau kūpēja cāļu zupa un vēl citi gardumi, kas sita pretim nāsīs spēcīgu un dabīgu smaržu. Tie gaidīja uz viņu. Jo, lai lieta ietu vēl gludāk un glumāk, tad māte gādāja par labu cieņu... Citi mājinieki to nemaz nevarēja īsti saprast, jo nebija taču nekāda svētku diena. Bet drīz vien tas izskaidrojās. Tiklīdz Pēteris ieradās, Maris tam pretim, ne noskumusi vairs, nekā, laimīga kā saulīte, sniedza viņam skūpstu pretim un bučojās ar viņu, visiem redzot, kā jau tāda, kurai uz to pilnīga tiesība. Tagad arī Kārlis un mazais Albertiņš nojauš daudzmaz, kas par lietu... Bet lai nu kā, Pēteris viņiem patīk ļoti, it sevišķi Albertiņam...
Tiklīdz tēvs ieradās, visi sēžas klāt pie galda un ēd. Arī Marim, kura visas tās dienas nav ne ēdusi, ne bijusi, tagad apetīte laba un Pēterim ne mazāk.
Mikums iesāka valodas par pavadītiem biedrības svētkiem un tad par veikala darīšanām. «Teic, ka tam Štālberģim ar to drukātavu vairs nekā neejot,» viņš beidzot ieminējās.
«Tas «Baltijas Vēstnesis» tur vairs nemaz netiekot drukāts... Vai lops! Ja nu viņš izkrīt cauri, tad man tie trīs simti pagalam...»
«Nu, būs jau viņam atkal cits kas, ko drukāt,» Pēteris viņu mierināja. «Uz grāmatām jau arī pelna. Un pie viņa tiek drukātas, ļoti labās un vērtīgas grāmatas...»
«Kad jau nu tās tikai pērk,» Mikums iebilda. «Maize vajadzīga katram, bet grāmata... Dažs domā: ko es to pirkšu, izdzeršu labāk glāzi alus...» Patiesībā arī viņš pats tā domāja. «Bet Štālberģis jau par traku dzīvojot,» viņš vēl atņēmās. «Tāds cigārs, kurš maksājot 5 kapeikas, tas priekš viņa par prastu, viņš sviežot kaktā, tam vajagot tādu cigāru, kurš maksājot desmit kapeikas gabalā... Cik ilgi tas tā var iet?! Jau tagad caur avīzēm naudu meklējot...»
Varēja redzēt, ka Mikumam daudzas citas Lietas pieaugušas vairāk pie sirds nekā Maris laime.
Pati sarauca pieri. «Lai nu paliek Štālberģis... Runāsim, kas jārunā... Par saviem bērniem. Cik tad dosi Marim līdzi tās naudas?»
Vecis ieplēta acis un palika tāds jocīgs. «Nu, Starpiņš jau man runāja...»
«Ej nu ar savu Starpiņu!» pati atcirta. «Note mums spiest pie viņa savu bērnu, kad viņam patīk Krauklītis...»
«Tā, tā, tā,» vecis norūca. «Nu, labi... Kādi tūkstoši trīs jau nu būs jādod...»
Vecā piesarka un vairākkārt ieklepojās. «Nu, dod jau visus piecus, kā runāts!... Vai tad svešam, savam bērnam... Maris taču ir tava mīļā meita un Pēteris mums tikpat kā miesīgs bērns.»
«Nezinu!» vecais domīgi sūkstījās. «Citi bērni arī aug...»
«Lai nu aug, lai, būs arī tiem citiem!» māte attrauca. «Kamēr esi sācis tirgoties ar labību un liniem, tev jau šepte nu tā iet, ka tu nu nepavisam nevari brēkt. Ja jau Kreilis savai meitai varēja iedot tik daudz, tad tu nevarēsi iedot nieka piecus tūkstošus...»
«Kārlim študieres arī drīz vajadzēs... Mazais Albertiņš tāpat prasīs skolas,» Mikums iebilda. «Ar liniem un labību nemaz neiet, kā tu domā... Mužiki paliek ar katru dienu gudrāki...»
«Ko nu stāsti?! Kamēr esi izlicis izkārtni «Pie tautieša», laucinieku rindas tik lielas, ka nevar vairs mūsu sētā satilpt, un nauda tev nāk pa logiem un pa durvīm... Ja jau bērniem dod, tad ir jādod tā, ka var ko iesākt...»
Arī Maris sarka vien un teju teju gribēja jaukties pulkā un aizstāvēt savas intereses. Bet Pēterim šāda līgšana bija neomulīga. «Lūdzu, kam šādas valodas!?» Viņš beidzot iesaucās. «Es nekādas naudas neprasu, es ņemu Mari tādu, kāda viņa ir...»
«Kuš nu, kuš,» māte viņam meta ar acīm. «Te jau nav runa par tavu prasīšanu, bet par mūs' došanu. Tāpat jau tev vajadzēs priekš vīnūža ierīkošanas... Vai saņēmi gan telpas?...»
«Saņēmu. Dārgas gan... Deviņi simti gadā... Bet maksāt var...»
«Deviņi simti?!» Mikums iesaucās. «Kur nu vēl papīri un cits viss... Kur to visu var ieņemt?...»
«Maksā citur vēl vairāk... Līdz tūkstoš un pat tūkstoš trīs simti,» Pēteris paskaidroja. «Nekas, es tikšu cauri! Īre man jāmaksā pusgadu uz priekšu, tas ir četri simti piecdesmit rubļu, kronim un pilsētai piecsimts rubļu, iznāk deviņsimts piecdesmit... Un tūkstoš rubļu, tas man ir...»
«Jā, jā, priekš ierīkošanas arī vajadzīgs,» māte pastāvēja. «Istabas lietas, ķēķa trauki, mēbeles, viss... Nauda jau tā iziet, tā iziet, viņas nekad nevar būt par daudz. Nu, veci, ko tik daudz tielējies, teic vārdu!... Pieci tūkstoš rubļu, un skaidra lieta!...»
«Nu jā, jā, kad jau nu tu saki, lai iet arī!...» Mikums beidzot padevās. «Citam jau nu gan es to naudu nedotu, bet Pēterim katrā laikā...»
« Nu, zināms,» māte teica, «pieci tūkstoši rubļu, un kāzas, tās arī tev jāsarīko... Kad tad nu tās turēsim?...»
Tas bija atkal tāds kutelīgs jautājums. Mikums domāja un domāja. Savi simti pieci, tie iziet atkal, ka ne redzēt...
Kad valodas vairs negribēja iet uz priekšu, Pēteris iebilda: «Kādu lielu kāzu tad mums vajadzīgs? Tuvākie radi un draugi...»
«Nē, nē, es bez kāzu gan ne,» Maris pretojās. «Tad es labāk nemaz neprecos...»
«Ir jau pareizi,» māte viņai piebalsoja. «Kad Kreilis savai meitai varēja iztaisīt kāzas, vai tad mēs apakšā paliksim... Tikai, ja mēs visus savus radus un draugus lūdzam, tad mūsu dzīvoklis par mazu...»
«Varētu noīrēt biedrības māju,» Maris ieteica. «Nule pat vēl turpat sarīkotas kādas žīdu kāzas... Tur jau atkal telpas, lai danco simtiem pāru...»
«Nu, izīrēs biedrību,» māte piebalsoja. «Nu, veci, saki, - kad būs kāzas?...»
«Āre, vai tad nu deg?!» Mikums errīgi attrauca, jo redzēja, ka ir iekritis. Kāzas biedrībā izmaksās vismaz 500 rubļus, un tos 5000 arī kāzu dienā jānoskaita. «Maris jauna, un Pēteris jauns... Ko tur steigt pa galvu pa kaklu... Vai tad nevar drusciņ pagaidīt?...»
Iestājās brīdi klusums. Maris par tādu tēva ierunu palika tīri nopliķēta, tāpat arī Pēteris nezināja, ko sacīt. Pati domīgi un zīmīgi ieklepojās... «Nu, ar to gaidīšanu tā ir... Bet kādēļ tad tu gribi lietu vilcināt?... Maris lai pirms par vecu meitu paliek, tad laidīs viņu pie vīra? Kas vajadzīgs, tas vajadzīgs... Pēteris uzņem pats savu saimniecību, kā tad lai viņš bez sievas iztiek? Un kāzas tev viņam tā kā tā jāiztaisa, vaļā jau nu netiec...»
«Nu labi jau, labi,» viņš, šaurumā iedzīts, atmeta ar roku. «Nolieciet jūs, es jau būšu uz miera. Manis dēļ, lai iet arī biedrībā... Bet, ja man priekš šeptes būs sīkas naudas vajadzīgs, tad Pēterim jāņem tas Štālberģa papīrs. Tas taču vienalga, vai ne?...»
Viņš pakārstīja mēli, lai domā, ka tas pa jokam, bet tur tie joki un tur tā patiesība arī bija. Protams, ka Pēteris jau nu atkal visādi bija uz miera. Norunāja kāzas pēc mēneša. Bet saderināšanās kartes jāizlaiž, tā Maris pastāvēja, vai jau rīt pie dienas. Savas tiesības uz Pēteri viņa ne acumirkli ilgāk negribēja slēpt.
Bet, ko kāzās lūgt, tas bija ļoti sarežģīts jautājums, par ko vēl izcēlās domstarpības. Jo, kad kāzas taisa, tad, pēc Pētera uzskatiem, jāielūdz arī konsuls un ģimene. Visi ieplēta acis, kad dabūja zināt, ka tas viņam tik tuvējs radinieks. Ortrūdei tātad iznāca Pētera kāzās dancot. Maris to īsti vēl nevarēja sagremot, tādēļ lieta netika vēl galīgi izšķirta, bet vēl atlikta pārdomāšanai.
Beidzot vēl māte cēla galdā pudeli vīna, ar ko mielasts noslēdzās, uzdzerot uz Maris un Pētera derībām.
Tad viņi izšķīrās. Nestāvēja jau viņiem priekšā nekādas svētku dienas, jo kāzas vajadzēja steigt un jauno mājturību ierīkot. Tamlīdz visu apgādāt; arī par brūtes kleiti Marim jāzina, kur un kā.
Pārnācis mājās, Pēteris atrada priekšā Fuhsingu. Matildes māte viņam asarām acīs stāstīja, ka meita viņu atstājusi un aizbraukusi kādam tēviņam līdzi uz Pēterburgu. Tur viņa būšot uzstāties tādos tejāteros, tas ir, par naudu dziedāt. Viņa gan gribējusi norunāt, bet nekā. Šai Rīga esot līdz kaklam apnikusi. Nu viņa paliekot viena kā koks, jo grūti ticams, ka meita vairs pie viņas atgriezīšoties.
«Lai iet,» Pēteris viņu mierināja. «Varbūt viņai vēl kādi panākumi. Uz ko cilvēkam luste, to viņam nekad nebūs liegt.»
Un, kad Fuhsings viņu aicināja: «Persi, machst du mit einen Kleinen?» (Persi, vai tu dzersi līdzi maziņo?) -viņš uz vārdiem piekrita: «Jawohl!»
«Kas tev tik priecīgs atgadījies?» Fuhsings, viņu vērīgi uzlūkodams, sacīja. «No tavām acīm jau staro pati laimība!»
«Tā gan var būt!» Pēteris ātri attrauca. «Vari man novēlēt laimes... Esmu līgavainis.»
«Sen jau?»
«Patlaban... Tu esi pirmais, kuram to izpaužu.»
«Tad arī tu, mans dēls Persi!» Fuhsings pa pusei pārsteigts, pa pusei sāpīgi iesaucās. «Nu jā, no tās nelaimes jau mēs neesam pasargāti. Sieva agri vai vēlu mums pakaras kaklā.»
«Bet es savu tik ļoti mīlu!» Pēteris apgalvoja.
«To visi pirms kāzām saka,» Fuhsings atbildēja. «Pēc kāzām tikai reti... Tad tiešām tev, zēn, ar to Ortrūdi tik ātri veicies? Es jau paredzēju, ka lieta citādu galu neņems. Velti viņa nebija Latviešu biedrības ballē.»
«Netrāpīji, draugs! Nevis ar Ortrūdi...»
«Ko, tu nemēģināji?! Šo partiju... Persi, tu esi «šāfskopfs». Būtu man gadu divdesmit mazāk uz muguras, tad tev parādītu... Bet kura tad ir šī Ortrūdes laimīgā sāncense?»
«Mikentāla Marija...»
«Persi, tu esi «šāfskopfs»...»
«Nekādā ziņā... Esmu gudrākais un laimīgākais cilvēks pasaulē. Mēs, latviešu patrioti, drīkstam precēt tikai latvietes. Un īsti mīlēt un aplaimot mūs spēj tikai latvietes.»
«Var jau būt! Novēlu sirsnīgas laimes. Tavās kāzās neiztrūkstoši ieradīšos... Ardievu!...»
«Ardievu!» Pēteris, viņam aizejot, nosauca pakaļ.
Viņš sajuta sevī lielu pārākumu pret šo vecpuisi, kuru «neizbēgamā nelaime» vēl nebija ķērusi un kurš vēl līdz šo baltu dienu nebija spējis sievu izmeklēties.