AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I

OTRĀ DAĻA

Septiņpadsmitā nodaļa

Kam bija jānāk - tās bija kāzas...
Smuki viņas tika nosvinētas - Latviešu biedrības namā. Mikentāls naudu nežēloja, un, ja tas gribēja skopoties, pati piegrūda viņam pie sāniem: «Vai gribi, lai ļaudis runā, ka Kreiļi savai meitai pārākas kāzas iztaisa nekā Mikumi?»
Tas līdzēja. To nevienam nebūs sacīt. Ne vien ēdienam un dzērienam nebija trūkt, bet viss lai būtu tas labākais! Lai gan no kāzu nama - biedrības mājas - nebija necik tālu līdz Jāņa baznīcai, tad tomēr visi brauca ar eķipāžām. Tāpat Jāņa baznīca, kur notika laulāšana, bija skaisti pušķota. Sievastēvs gribēja Pētera baznīcu, bet turienes mācītājus neparko nevarēja piedabūt, lai ceremoniju izdarītu latviešu valodā. Un brūtgans atkal neparko nepielaidās. Tai būšanai vajadzēja notikt skaidrā latviešu valodā un nevis tā kā pie Kreiļiem, pa «deutsch». Tādēļ jau labāk viņi palika pie to pašu veco «Jāni».
Tur tādi glauni kāzinieki nekad vēl nebija redzēti. Brūtgana brāļi frakās, baltām pītām lentām pār kamiešiem, brūtes māsas kružuļainos svārkos ar turnīrēm un šlepēm. Un ļaudis, kas bija nākuši skatīties, nevarēja nolaist ne acu no skaistā, pasīgā brūtes pāra. «Kas tie tādi?!» viens otru jautāja. «Kam tad šī meita ir, un kas tad šis tāds ir, kas viņu apņem?» - «Šī jau esot kopmaņa Mikentāla meita... Tēvs brangi iedzīvojies. Un brūtganam pašam vīnūzis pie tirgus plača... Esot viņš tur tanī Latviešu biedrībā tāds priekšnieks... Jā, jā, bagāti cilvēki, tie jau to var.»
Būtu lieki aprakstīt Maris spožo acu mirdzumu, Pētera laimīgo seju, viņu abu slepenos, sirsnīgos rokas spiedienus. Būtu lieki aprakstīt, ka viņi tikpat kā viens priekš otra radīti. Nu viņu sirdīs kluss miers un prieks... Nu viņš ir rokā... Mērķis sasniegts...
Ko baznīckungs teica, uz to, protams, viņi negrieza lielu vērtību. Bet runas biedrībā tika turētas jaukas un skaistas. Tik daudz patriotu un mācītu tautas dēlu kā Pētera kāzās reti kad bija kopā. Bez Pētera tuvākiem draugiem re paziņām - Bernharda Dīriķa, Riharda Tomsona, Jāņa aumaņa, Kaspara Biezbārža un Andreja Spundes bija un iegadījušies Rīgā un pie godībām klāt Krišjānis Valdemārs un Kronvaldu Atis. Pēdējais neliels miesās, bet augstu , platu pieri, dziļām, tumšām acīm, dzīvs kā dedzīkla, turēja jūsmīgu runu par latviešu «ozola dēlu» un «liepas meitu», par «kumeliņu» un «bāleliņu» un «tautu meitu vainadziņu»... Bez tam viņš runāja vēl ļoti daudz ar saviem biedriem, it sevišķi ar Kasparu Biezbārzdi, par latviešu valodas jautājumiem un lietoja tādus vārdus, kas izklausījās pavisam tādi svešādi, piemēram: «stāvoklis», «burtnīca», «zīmulis». Tās bija gudras valodas! Valdemārs atkal runāja, ka «latvju dēliem būs braukt jūriņā un zeltu krāt pūriņā...». Viņš runāja diezgan mierīgi un nemāksloti, bet viņa vārdi bija tik pārliecinoši, ka neviens par tiem nešaubījās. Bija ieradušies arī jaunie advokāti Einberģis un Veinberģis, bet tie daudz nerunāja, bet vairāk noņēmās ar kāršu spēli, pie kuras arī piedalījās Spunde, Fuhsings un Mārcis. Un Mārcis pārāk dzīvi spēlēja; kad vinnēja, tad priecājās abi ar sievu, kad zaudēja, tad sūkstījās. Bet citi - auksti un lepni, vienalga, vai vinnē vai paspēlē. Veinberģis noņēma Spundem astoņi simti.
Ieradies bija vēl kāds reti cienīts viesis - konsuls Rābemanis ar jaunkundzi. Māte ar dēlu nekādi nebija piedabūjami līst pie latviešu bauriem. Ortrūde turpretim joku pēc gribēja visu šo joku noskatīties; interese viņai nebija nekāda, jo viņa, kā runāja, bija saderinājusies ar kādu augstāka ierēdņa dēlu, kādu «fon». Tādēļ viņa ar it mierīgu sirdi nāca papriecāties par Pētera laimi, bet jau tā kā no augšienes. Arī brūtei viņa sacīja kādus laipnus vārdus, bet tā nebija diezgan veikla tos saņemt, tādēļ viņām abām lāgā nevedās. Turpretim konsuls drīz vien ar latviešu patriotiem iestiga dziļās valodās.
«Es piekrīt Valdemār kungam, tas ir riktig, ko viņš sak,» tas visiem par brīnumu, lai gan lauzīti, tad tomēr diezgan labi iesāka pa latviski. «Lai tokš tie latvieš būvē tās kuģes, jo ar to iten fein var pelnīt. Mēs ļoti daudz aizdod naud projem engliš, holendiš un noriš rederiem. Bet, ja latveš ņem to frakt, tad tok ta naud paliek tepat iekš Inland. Aber tas nevaid lab, kad tie latvieš iekš sav ceitung tais viens rīdišan uz tiem vācu kungiem. Mēs tok vis ir viens zemes bērn... Tie vācieš un tie latvieš tok ir viens...»
Rihardam Tomsonam un Jānim Baumanim bija tas gods viņam sniegt šinī ziņā kādus paskaidrojumus. «Nav gluži tā, konsula kungs,» Tomsons sacīja, «vācu prese iztulko aplam latviešu dibinātos aizrādījumus. Ja runā par rīdīšanu, tad par to drīzāk var vainot vācu presi. Pēdējā laikā gan attiecības drusciņ labojušās... Šinī pašā namā pie tā iesvētīšanas mums bija tas gods redzēt par saviem viesiem Kurzemes un Vidzemes muižnieku vecākos.»
«Jā, jā, es lasī to iekš ceitung un gaužam priecājos,» Rābemanis attrauca. «Vai tie nebija prātig vārd, ko viņ sacī?»
«Ko tad mēs gribam?!» Tomsons turpināja. «Mūsu nolūks ir vest tautu pie izglītības un turības. Mēs latviešu gruntniekiem gribam rādīt, ka, racionāli zemi kopjot ar jaunlaiku zemkopības rīkiem un skunstmēsliem, tie var tikt pie turības un izglītības, tā ka pat muižniekiem nebūs negods ar viņiem sēdēt pie viena galda.»
«Jā, jā, kas jau ir vien kulturēl darb, tas jau ir gaužam lab,» konsuls piekrita.
«Un Rīgas latviešus mēs atkal skubinām iegūt nekustamu īpašumu, celt mājas un kļūt par īstiem Rīgas pilsoņiem,» Baumanis no savas puses papildināja. «Latviešiem vajag vairāk uzņēmības gara, vairāk patstāvības. Saimniecība ir tas pamats, uz kura var uzplaukt tautība. Tauta, kurai trūkst saimnieciskas turības, tā nav nekāda tauta, tā ir tikai pūlis.»
«Ganz richtig, ja, ja!» konsuls piebalsoja.
«Kas vāciešiem tur var būt pretim, ja mēs ceļam mājas un vairojam pilsētas bagātības?» Baumanis turpināja. «Tas viņiem tikai par labu var nākt.»
«Richtig, richtig!» Rābemanis, galvu kustinādams, piekrita.
«Jā, jā, kungs,» Kreilis, kas visu laiku bija noklausījies, iebilda, «mēs tagad gribam visi vienādas rektes un brīvības.»
«Jā, mīļo Kreil, saprotu, saprotu,» konsuls attrauca. «Bet mūsu rektes un brīvības atronas iekš mūsu naudas maka. Ja mums tas klausa, tad mums brīvības un rektes netrūkst.»
Kāzās bija ieradies arī Pētera principāls Brikmanis. Tas arī izņēmās tiku tikām ar latviešu tautas pīlāriem, bet palika pie savām atsevišķām domām. «Visa tā Latviešu biedrība ir tikai tāda muļķīga būšana. Ne tur kas labs var būt, ne prātīgs notikt! Vācietis tomēr paliek vācietis... Viņš citādā štandē un citādi tiek ieskatīts.»
Viņš tādēļ sviedās klāt konsulam, ar kuru satikties tuvāk tas ieskatīja par sevišķi lielu godu. Viņš domāja tam īsti darot pa prātam, ja runāja pa vāciski. Šinī mēlē viņš tam klusu pačukstēja: «Vai dzirdiet, kā tie latvieši tagad savu valodu izķēmojuši? Veco, godīgo «bleifederi» tie nokrustījuši par «zīmuli», grāmatu, ko sūta pa pastu labiem draugiem, par «vēstuli». Kas to lai vairs saprot? Nu, muļķības tur vien ar to latviešu biedrību ir.»
Viesi devās visi uz lielo zāli, kur patlaban vajadzēja sākties kādas ludziņas izrādei, kura tika uzvesta jaunam pārim par godu. Bez tam vēl Štālberģis bija apsolījies nodeklamēt savu tulkoto «Manfrēdu». Ortrūde kā literatūras pazinēja par to sevišķi interesējās. Diemžēl viņa tikai nesaprata to valodu. Bet, kas attiecas uz to «deklamāciju», tad viesu lielākā daļa, kura zem šāda sveša vārda bija, diezin ko sagaidījusi, likās būt ļoti maldījusies: «Nostājas pie loga un norunā... Nieks vien no tādas deklamācijas...» Itin vienkārši, viņi nesaprata tekstu un nezināja arī, ka tas viņam tā priekšā rakstīts.
Bet nevarēja sacīt, ka viesi tādēļ nebūtu amizējušies un viss noritējis tajā labākā kārtībā. Ar vārdu sakot, Mikumu meitas kāzas bija ne vien ārēji greznas un lieliskas, bet arī iekšēji daudz dziļākas un vairāk izjustas nekā Mārča un Grieteles kāzas.
Un, kad visa tā godība bija nobeigusies, tad Pēteris ar savu līgaviņu nedevās vis kāzu ceļojumā uz Itāliju, bet veda to uz savu jauno maizes vietu, jaunpieņemto vīnūzi, necik tālu no Brikmaņa.
Pēdējais, kad gāja garām viņa veikalam, arvien žēli nodomāja: «Skaties, ko viņš man apēdis!» Un katru pazīstamu, ko tas satika, tas apvaicāja: «Vai jūs pazināt Krauklīti?! Likās itin godīgs cilvēks, bet kur viņš to visu varēja ņemt?!»
«Nu, sievastēvs Mikentāls jau turīgs vīrs,» viņam parasti atbildēja. «Un pats arī bija vienmēr taupīgs zēns... Nebija jau nekāds laidējs...»
«Jā, jā, var jau būt,» Brikmanis aizdomīgi piebalsoja. «Var jau būt!... Lai dievs palīdz katram... Būs mums visiem diezgan... Lai jau nu dievs viņam palīdz...»
Krauklītim dievs palīdzēja arī!... Viņš Brikmanim stipri sāka konkurēt. Pētera agrākais vīnūzis bija slavens tikai ar saviem dzērieniem, tagadējais slavens arī ar ēdieniem. Tas bija Maris nopelns. Vai, kas viņa par saimnieci! To iepriekš nemaz nevarēja domāt!... Lai varētu ar Pēteri pastāvīgi kopā būt, viņa pati vadīja maizes galdu un neļāva to iznomāt. Viņas tumšās, dzirkstošās acis redzēja visu, kur kas nekārtībā, uzgāja meitām par katru nolaidību. Pret dienestniekiem barga, bet toties pret viesiem laipna un uzmanīga. Ēdienu viņa prata pagatavot skaidru un garšīgu, deva tā, kā paēst, un pie tam vēl par lētu cenu. Cilvēks jau tā tika vilkšus iekšā vilkts... Nu, protams, netrūka jau arī mātes padoma. Vecā Mikumiete bija gandrīz arvien sastopama pie Krauklīšiem, ka pati savu mājturību gandrīz palaida. Bet Pētera saimniecība caur to cēlās.
Telpas te bija apmēram tādas pašas kā agrāk Brikmaņa vīnūzī. Priekšā lielā istaba ar leti, blakus biljarda istaba līdz ar ēdamo istabu un ķēķi, un tāpat letes dibinā aiz biezām drapērijām mazs kabinets priekš tādiem viesiem, kuri tā paslepus uz ātru roku pieskrēja un negribēja būt no lielā pūļa redzami. Īsi sakot, piedzīvojumi jau mācīja, kā vajag un kā ir labāk... Te tad nu Fuhsings bija ļoti bieži redzēts viesis un atvilka sev līdzi vienu vai otru biedru. Pienāca arī Kreilis aiz vecas draudzības un citi biedrības vīri. Bet vēl jo vairāk interesējās par veikalu Mikums un nāca ar visiem saviem paziņām. Viņš tagad savu glāzi iedzēra ar pavisam citādu sajūtu, jo nauda, ko viņš patērēja, palika taču paša znotam. Tad jau arī nav par grēku iemest vienu otru glāzi vairāk...
Tā Pēterim ar savu Mari pēc kāzām nebija nekādas svētku dienas un atpūtas, tik ciets darbs, ka cauru dienu steigšus vien vajadzēja steigties. Tikai šad un tad savā steidzībā tie sastapās, bija viens otram ceļā... Viņa tad cieti jo cieti spieda viņa roku un viņš pretim... Vai atkal pazagšus viens otru uzlūkoja... Viņi bija laimīgi, ļoti laimīgi...
Pēterim patiešām dažkārt likās tā, it kā nu it viss būtu jau sasniegts. Viņam savs Maris, tautai sava Latviešu biedrība. Ja viņam vēl būtu kāda vēlēšanās, tad varbūt tikt šinī biedrībā par ekonomu. Viņam likās, it kā nu pasaulē visas pretības un nesaskaņas būtu izbeigušās.
Te kādu vakaru - jau gaiša pavasara - bija saradušies, atkal pie Pētera viņa draugi un tuvinieki. Fuhsings, Kreilis un sievastēvs pa kabinetu trieca un prātoja par kādu jaunu teātra spēlētāju trupu, kura gribot nākt uz latviešu biedrību teātri spēlēt. Viens no viņiem esot viņu pašu runas vīra Pētera Alunāna dēls, vēl gluži jauns cilvēks, bet smalks teātra spēlētājs. Citi viņu redzējuši Jelgavā. Tiklīdz uznākot uz skatuves vien, jāsmejoties, vai gribi vai negribi. Varen jocīgs. Arī māte viņu valodām vidu, bet Pēterim pašam ar Mari ko skriet, lai tiktu ar daudzajiem viesiem galā. Tas varēja būt kādu mēnesi pēc kāzām. Tā viņiem naski rīkojoties, nejauši ieradās kāds viesis, kas te nekad nebija redzēts. Prāvs vīrs plecīgu stāvu, ugunīgi mirdzošām acīm, kuplu, melnu bārzdu un matiem, pa kuriem vijās jau daudz sudraba pavedienu. Smaidīdams viņš saimnieku uzlūkoja un līdz ar viņu kāds veselīgs astoņus līdz deviņus gadus vecs puika, kuram tāpat zobi vaļā un ziņkārīgi pašapzinīgs smaids ap lūpām: «Vai tu mūs pazīsi arī?!...»
Pēteris acumirklī aiz pārsteiguma bija sastindzis par sālstabu. Nu pazīstams vaigs, bet tik lielā mērā izmainījies - grumba uz grumbas - un sirms! Viņam labi vajadzēja atcerēties. «Ā, Lauri, tu... Vecais draugs!» viņš beidzot, prieka pārņemts, iesaucās. «Tu?!... Un tas Ernestlis?...»
Puika, vaļējiem zobiem smaidīdams, piebalsoja, un Lauris apstiprināja: «Jā, jā, mēs abi...»
Līksmi uztrauktais Pēteris nesamanīja, ko darīt. Apkampās viņš ar Lauri un skūpstījās vairākas reizes, spieda Ernestelim roku... Maris pienākusi izbrīnīdamās to visu noskatījās un māte vēl jo vairāk.
«Tu, tu... Tik ilgi neesam redzējušies?!» Pēteris sauca uzsaukdams. «Ne dzīvības zīmītes no viņa... Ne rakstu galiņa... Nu, saki, cilvēks: kā tad tev gājis?! Kā tev nu iet?»
«Labi, iet labi!» Lauris, tāpat priekā aizelsies, atbildēja. «Visus tos gadus pa Krievu zemi nodzīvojām... Uz Pleskavas šosejas stabiņus mālējām...»
«Labi nopelnījāt?!»
«Pa krietnam!»
«Un Anna?»
Lauris palika uzreiz kluss. «To pabāzām apakš zemes,» viņš pēc brīža dobji sacīja. «Tagad mēs divi vien...»
Rūpīgām acīm viņš uzlūkoja savu Ernesteli. Iestājās brīdi klusums, jo arī Pēteris pēc šāda paziņojuma nemanīja, ko tālāk sacīt.
«Āre, vai tad tas nav Lauris Sutums, ko izsūtīja?» Mikumiete beidzot ieminējās, gribēdama uzsākt valodu.
Lauris cieta klusu, bet Pēteris par viņu atbildēja: «Nu jā, Lauris! Visus šos gadus nodzīvojis pa Krievu zemi... Labi gājis...»
«Taā! Nu tad jau varēja dzīvot vēl, kad tik labi gājis,» Mikumiete ieminējās tādā tonī, kas lika noprast, ka Laura atgriešanās tai nav patīkama. Noklepojusies tā aizgāja. Maris uzlūkoja savu vīru vēl jo pētījošāk.
«Še, Lauri, mana sieviņa,» Pēteris ieminējās, «Mikentālu Marija.»
«Jā, jā, dzirdēju, ka tu apsievojies,» Lauris it kā pa garu laiku sniedza Marim roku. Viņa acis tikai ar labpatiku uz Pētera vien. «Cik viņš liels izaudzis!... Izbriedis...»
«Un vai viņa mazāk?» Pēteris norādīja uz Mari. «Abi kopā esam uzauguši.»
«Jā, jā,» Lauris vienaldzīgi uz Mari paskatījās, tad iepīpoja savu īso ļuļķīti un izlaida kuplus dūmus. Maris vēl arvien gaidīdama stāvēja, tad beidzot sapīkusi aizgriezās projām. Ek, tas cilvēks viņai nemaz nepatika!
«Nu, kā tad citādi iet?!» Lauris beidzot atkal uzsāka. «Kā tad pa Rīgu dzīvojāt?»
«Vai, paldievs par vaicāšanu,» Pēteris attrauca, «mums, latviešiem, tagad iet augstu. Mums ir tagad sava latviešu biedrība... Visas rektes mēs esam sasnieguši, visu izkarojuši.»
Bet Lauris par to nebūt nepriecājās. Pēteri domīgi uzlūkodams, viņš šaubīgi nogrozīja galvu. «Nekā jūs neesat izkarojuši un sasnieguši! Tā biedrība jums no kungiem dota, lai jums miglu ielaistu acīs. Ai, brālīt, tu pasauli vēl nepazīsti!»
Pēteris pavisam samulsa. «Kā?!... Tu domā, ne?!... Ak, nu... Bet vienu lietu! Uz to priecīgu satikšanos mums taču vajag iedzert kādu glāzīti!»
Žigli viņš nolika divas glāzes un lūkoja pēc nullsnapšķa pudeles.
«Nē, nē!» Lauris ātri iesaucās. «Tās ģipts mums vis nevajag.... Labuma tur mums nekāda... Tikai kungiem resnas kabatas taisa.»
«Nu, ko tad?!» Pēteris nepavisam nesamanīja. «Nu tad glāzi viņa?»
«Āre ne! Visa viena ģipts, vairāk nekas... Kauns tiem, kas ar šo ģipti tirgojas - -»
Viņš atjēdzās, ka nemanot draugu aizskāris ļoti vārīgā vietā, un to taču viņš negribēja.
Pēteris tīri noraustīja kamiešus. «Jā, ar ko tad lai jūs pacienāju? Ciemiņu taču nevar turēt sausā?»
«Vai tev nav laba čaja?» Lauris ieminējās. «Zini, mēs tā pa «ruski». Krievu zemē, tur tev traktierī neko citu kā tikai čaju un čaju.»
«Bet ar «vodku» maisītu, kā man teic,» Pēteris atbildēja. «Dabūsim arī čaju, ja tīk... Maritiņ, tibiņ, vienu porciju tējas! Bet nāc taču te iekšā!... Te jau ir tavi citi veci draugi...»
Viņš ieveda ciemiņu kabinetā pie citreiz tik tuviem biedriem, bet nu viņi uzlūkoja viens otru kā svešinieki. Ne vien Lauris bija lielā mērā pārvērties, bet arī Mikums ar Kreili izmainījušies pavisam citādi. Bukskina drēbēs, kuplām, šķeltām bārzdām, tukliem vaigiem un vēderiem... Kūpina smaržojošus cigārus... Pavisam citādi nekā toreiz, kad bija ar Lauri viena kompānija. Jā, Fuhsings, tas arī toreiz tāpat glauns bija, bet šie abi jau toreiz nekādi kungi nebija. Bet tagad viņi Lauri ne pazīt un Lauris atkal viņus ne.
Tikai, kad Pēteris pateica, ka tas ir Lauris, tiem acis it kā atvērās. «Paskat, paskat!» Mikums iesaucās. «Lai man kāds būtu teicis, ka tas ir viņš!... Bet uz tam dzersim vienu šņabi... Iemetīsim vienu...»
«Viņš jau nedzer... Ne šņabi, ne vīnu, neko nedzer!» Pēteris traucās paskaidrot.
«Vajakis, tad jau tu tai Krievu zemē pavisam esi aizradis!» Kreilis iemeta. «Nu, vienu jau var. Es arī neesmu priekš tam, kad plencējas, bet savu glāzīti ar sātu, ar mēru, to jau var...»
«Nē, nē, nevienu!» Laurim acis ugunīgi iemirdzējās. «Tā ir mana svēta pārliecība... Vai zini, tas padara mūs visus par muļķiem, un to tikai kungi grib, ha-ha-ha!»
Tie paši neomulīgie, mežonīgie smiekli, kas agrāk. Mikumiete jutās tīri aizskarta. «Āre, ja neviens nedzers, kur tad kronis ņems tos ienākumus?» viņa pietvīkusi iebilda.
Viņa nevarēja ar šo cilvēku samierināties, bet draugi viņas ierunu nedzirdēja. «Vajakis, tad tu esi izmalis gan to Krievu zemi!» Mikums atkal uzsāka. «Ar ko tad tur nodarbojies? Kā tad labi gāja?...»
Lauris atkārtoja to pašu, ko Pēterim. Stabiņus uz Pleskavas šosejas krāsojis. Un, kad Kreilis piebilda, ka tad jau gan labu grasi nopelnījis un vai tas viņa paša puika, un vai tik liels jau, tad Laura ugunīgās acis pieskrēja it kā asaru pilnas. «Mana paša... Tik vien jau man ir - - Viņa slimoja un aizgāja kapā - - -» Viņš apklusa, bet tad uzreiz nospieda savu jūsmelību. «Jā, jā, labi nopelnīju, brangu grasi... Paldievs, itin labi...»
«Tā, tā, tad jau var tikai priecāties!» Mikums piebilda. «Bet kā tad tur vispār pa to Krievu zemi iet? Ko tad tur laba dzird?»
Laurim uzreiz acis ugunīgi iemirdzējās. «Ko nu par Krievu zemi runāt... Tur labi iet! Katram tur ir savs zemes stūris un dzimtbūšana kā atcelta, tā paliek atcelta!... Bet pie jums Baltijā... Ai, ai, te būs atkal sūri!...»
«Ā, nē, ir jau mums arī tagad savas rektes!» Mikums attrauca. «Nav vairs tā kā pa vecam... Mums tagad pašiem sava biedrība... Varam turēt teātrus un sanākšanas tāpat kā kungi...»
Lauris gudri iesmējās. «Tā jau gan teic, - bet cik tad ilgi?... Nekā jums tā biedrība vēl nav devusi, it neko...» Un uzreiz viņš noslēpumaini ieplēta acis. «Vai ziniet, ko Baltijas muižnieki iesnieguši ķeizaram?... Vienu rakstu, lai tiek ievesta atpakaļ dzimtbūšana. Viņi samaksāšot par to zemi tik un tik miljonus, lai tikai to dodot pilnīgi viņu varā. Kā tas tev patīk, ko?! Ak, tad nu griezīsies atpakaļ vecie pēršanas laiki!... Ak, tad nu plītēs atkal mūs!...»
Acis viņam ugunīgi mirdzēja itin kā par kādu uzvaru. Kreilis aiz pārsteiguma tīri vai saduga. «Nu, nu, vai tas varētu būt?!»
«Jā, jā, var gan būt... Nāks atkal atpakaļ vecie klaušu laiki,» Lauris apstiprināja. «Ņem tad atkal spriguli pār pleciem un ej uz muižas riju kult! No savām pagasta robežām arī nedomā kustēt! Un, ja esi atnācis uz Rīgu, tad tikai ņem savas panckas kopā un taisies atpakaļ uz zemēm zem kunga pātagas... Tur tev tavu muguru kārsīs... Ha-ha-ha!... Tur tu redzēsi savu pestītāju!»
Viņš nobeidza ar mežonīgu smieklu un sāka dzert savu čaju. Mikums pavisam iztrūkās, un viņa sievai vaigi kaita vien. «Vai tad nu ķeizars viņiem to uzvēlēs?!» viņa spilgti iesaucās. «Lai dievs pas'! Tad jau mums visiem, kas Rīgā, sava iedzīve pilnīgi jāizputina?!»
«Kas to izmeklē, Mikumiet, kas to izmeklē?» Lauris, strēbdams savu tēju, debatēja.
Mikums pavisam nolaidies. Arī Fuhsings kļuva uz to lietu vērīgs. «Kur jūs tādas ziņas ņēmāt, mīļais draugs? Tās jau ir gluži nepareizas...»
Viņš ar savu agrāko biedru nevarēja tik ātri iedraudzēties kā citi un tādēļ to sauca par «mīļo draugu».
«Tā ir taisnība, tikpat kā «amen» baznīcā!» Lauris pastāvēja uz savu. «To man teica vīrs, kas ar savu lielkungu jau astoto gadu prāvojas. No tā laika, kamēr ķeizars bija Siguldā... Viņam ir stāstīts, ka Baltijas muižnieki nosūtījuši uz Pēterburgu deputāciju pie ķeizara...»
«Tas gan!» Fuhsings attrauca. «Par to jau rakstīts arī avīzēs. Bet depuācija lūdz tikai, lai Baltijā tiktu arī uz priekšu uzturēta vecā tiesa un administratīvā kārtība un vācu valoda. Vairāk avīzēs nekas nestāv...»
«Meklējat nu avīzēs,» Lauris gudri nosmējās. «Tās jums teiks to taisnību?! Pasaka gan, kungi tādēļ un tādēļ brauc uz Pēterburgu, bet viņiem galvā pavisam cits niķis... Viņi tiko tikai mūs pie valdīšanas nomelot! Kas tev par mužiku ko labu teiks?! Siļķes asti tu sūkā, bet viņš iepūš ausīs: tie ēd cepešus! Tiem iet pārāk augsti, tiem nav nekādas bailības... Vajag ievest atpakaļ pēršanas laikus, dzimtbūšanu... Ko tev, mužikam, biedrība var līdzēt... Muguru tev kārsīs tā kā tā... Jā, jā, draugi, mužiki mēs esam, un mužikam mužika tiesa...»
«Nu, nu, to vis nesaki!» Mikums uzstājās. «Nav tagad latvieši mužiki vien. Ir mums arī savi študierēti vīri... Arī mans Kārlis iet uz Tērbatu... Un ir mums dažam labam savs kapeiks arī kabatā...»
«Viss vienalga, Mikum,» Lauris viņa ierunas atraidīja, «viss vienalga... Lai ar tev būtu nauda, mužiks tu esi arvien, latvietis. Ne tev kādas rektes ir bijušas, ne būs... Bet vācietis un kungs - - lai viņam arī ne sarkana graša nebūtu kabatā, viņam arvien paliek sava «štande» un savas rektes... Viņam ticēs, tev ne. Viņš teiks: tas ir tā un tā, - un tā arī paliks... Redz, viņš neguļ... Viņš pie augstas valdīšanas šiverējas par savu štandi. Bet mēs, latvieši, ko mēs darām?... Jums ir biedrība, jā? Bet ko šī biedrība dara? Viņa guļ!...»
Fuhsings vēl arvien ar neticīgu smaidu to visu noklausījās, bet Kreilis domīgi ieminējās: «Nu, kas tad mums liek gulēt! Vai tad mēs nevaram nosūtīt pie ķeizara kādus vīrus ar lūgumu, lai viņiem tādas lietas neuzvēl... Nu, vai tad mēs no biedrības puses tur nekā nevaram darīt?!»
«Nu, saprotams, ka varam!» Lauris tikai uz to vien bija gaidījis. «Vācietis par tevi labu neteiks, nežēlo tu arī viņu! Dod kungiem pretim! Notaisi vienu rakstu; tie vācieši mums, latviešiem, grib ādu pār acīm noraut. Mēs gaidām no augstās valdīšanas kādu žēlastību. Ja augstā valdīšana netic, viņa var izsūtīt augstus krievu kungus par to pārliecināties. Bet tā, ja mēs, latvieši, gulēsim, kāds labums mums no tādas biedrības?! Kāds labums?!»
Viņš runāja ar tādu pārliecību, ar tādu aizrautību, ka arī Mikums piepeši sāka spļaudīties un iesaucās: «Nu, traks, tad jau būs jāsasauc runas vīru sapulce! Ja jau grib ko darīt, tad jādara arī...»
«Varētu arī,» Pēteris no savas puses piebilda, vairāk Laurim par patikšanu, nekā no lietas pārliecināts. «Ja lieta svarīga, var pat sasaukt pilnu sapulci... Bet tev, Lauri, tad katrā ziņā jāiestājas mūsu biedrībā...»
Mikumietei šāds uzaicinājums nepatika, viņa uzmina slepus Pēterim uz kājas. Bet Lauris arī pret viņa priekšlikumu izturējās gluži vienaldzīgi, domāja tikai par savu.
«Tā lieta ir svēta patiesība!» viņš ugunīgi atkal uzsāka. «Es jums atvedīšu to vīru... Astoņus gadus viņš jau ar savu kungu prāvojies... Reižu reizēm bijis līdz Pēterburgai... Ne vārdiņš tur nav melots, es saku! Tik un tik miljonus vācietis noskaita krievam par mūsu ādām: «Dod mums dzimtbūšanu, dod mums klaušas, dod mums to tiesību, ka mēs ar tiem ļaudīm varam rīkoties, kā mums patikšana... Es savu mužiku varu nosist, varu gaļā sakapāt, ja man tīk!... Un, ja tu mums ne ar labu, tad mēs turamies ar prūsi, tas nāk ar karaspēku un ņem tev to zemi nost!...» Redzi, tāds ir vācietis. Un mēs uz kādu labumu gaidām?! Kamēr vācietis par to zemi valdīs, nemūžam! Kamēr ar saviem baroniem nebūsim galā, mēs labuma nesagaidīsim... Uz degošiem ķieģeļiem dancināt, ha-ha-ha!...»
Acīm ugunīgi uzliesmojot, viņš mežonīgi iesmējās, tā ka viņa biedri iztrūkās, un uz brīdi iestājās šausmīgs klusums. «Trakais!» Mikumiete spilgti iesaucās. Gan arī citi ieskatīja vācu baronu par savu dabisko ienaidnieku, tad tomēr tiktāl neviens tam negribēja līdzi turēt. Pēteris domīgs uzlūkoja Fuhsingu. «Kā tev šķiet, Aleksandr?»
Fuhsings noraustīja kamiešus. «Pārspīlējumi! Jūs esat pavisam maldīgos uzskatos, mīļais draugs! Savā sirdī jau gan varbūt viņi ilgojas pēc dzimtbūšanas, bet atklātībā to kautrēsies izsacīt... Viņi taču grib būt humāni. Un, ja mēs uz šādu baumu pamata griežamies pie augstās valdībās, - ko tai par latviešiem tad būs domāt? Dumjš, neizglītots pūlis...»
Lauris, Fuhsingam protestēdams, kratīja galvu. «Kungu gudrības, jā, jā!... Kungs ar zemnieku vienā maisā nesader... Kas vienam par labu, tas otram par kaiti... Bet, kā ziniet, tā dariet, man vienalga... Guliet arī, ja jums patīk, es jūs nemodināšu...»
«Nē, nē, to lietu mums vajag biedrībā pārrunāt,» Pēteris iesaucās, gribēdams Lauri atkal samierināt. «Apskatīsim lietu vienādi, otrādi un tad darīsim... Bet par biedru tev nu jāiestājas katrā ziņā... E, tev jau karsta ūdens vairs nav... Meitas, padodat!... Tu, Ernestel, vai gribi vēl konfektes?... Še būs...»
Viņš iebēra puikam veselu riekšavu kabatā. Ernstelis par to skaļi iesmējās. Lauris it kā aizskarts strēba viens savu tēju. Uz kādu brīdi iestājās pavisam tāds neomulīgs klusums.
Valodām vairs nebija kur tālāk ritēt. Beidzot Kreilis ieminējās: «Kas tad, Lauri, tas ir par vīru, par kuru tu mums stāsti?»
«Bravoi vīrs, visus tos gadus ar viņu kopā šosejas stabiņus esmu mālējis,» Lauris steidzās paskaidrot. «Viņam bija tā padrede. Veselauskas Staidu saimnieks Jānis Prūss. Gudrs cilvēks... Agrāk bijis pagasta skrīveris Veselauskā, sākot no 1845. gada. Cik toreiz nu skrīverim tās algas lielas, piecpadsmit rubļu gadā pašam ar savu papīru un spalvām. Tagad tas pie Cēsu Valkas kreistiesas «beiziters» (piesēdētājs) un Raunas baznīcas pērminderis. Tas saķēries ar savu lielkungu, Veselauskas Kampen(h)auzi. Astoņus gadus jau prāvojas, bet nekā kungs viņam padarīt.»
«Jā, jā,» Mikums domīgi piemetināja. «Bet kā tad šie tā saķērušies?»
«Āre, tas bijis 1862. gadā, kad Aleksandrs II apciemoja Baltiju... Pats atceros... Es viņu redzēju toreiz Jelgavā... Viņi pie tā pietikuši Siguldā. Pie Gūtmaņa alas Prūss vēl līdz ar citiem septiņiem nodevis lūgumrakstu, ka kungi zemniekus spiež un lai ķeizars par tiem apžēlojas. Raksts tiek pieņemts un viņiem pateikts, ka lieta tiks izmeklēta...»
«Nu, nu, nu!» Kreilis ar labpatiku iesaucās. «Tas jau gan kungiem nebija patīkami...»
«Bet nu pavisam bija ķēries pie dūšas!» Lauris turpināja. «Paiet kādi mēneši trīs, sauc šos priekšā pie bruģu tiesas. Bruģu kungs ar kājām rokām virsū: «Jūs, mērkaķi, tagad jūs redzēsiet! Nu jūs tikai redzēsiet! Ko jūs lieniet augstai valdīšanai acīs?! Ja jums grūti iet, tad ejat pie dieva žēloties, ne pie cara... Sakiet vai jūs esat šo rakstu parakstījuši? Atbildiet ātri un īsi: jā - vai nē?!»
Mans Prūss apķeras un stājas pretim: «Jā, jā, cienīgs lielskungs, mēs esam gan kādu rakstu parakstījuši ķeizaram. Bet uz to taču vajag būt kādai atbildei. Es lūdzu tad mums pasacīt to atbildi...»
«Tas raksts ir atsūtīts bruģu tiesai izmeklēt, vai jūs esat patiesību sacījuši!» bruģu kungs atbrēc. «Un, ja jūs būsiet melojuši, tad bruģu tiesai uzdots jūs sodīt... Tagad brauciet mājās...»»
«Nu, un kas tad iznāca?» Kreilis nepacietīgi ieminējās.
«Nu, kas iznāca?! Pēc kāda laika sauc atkal visus pie bruģu tiesas. Ņem ģunēt šos uz nebēdu. Lai ejot pie zemes tiesas, tur dzirdēšot spriedumu. Ieronas pie zemes tiesas, tur pasaka: viņi tādu sodu pelnījuši, ka dzīvi vairs nevar palikt. Bet spriedumu viņiem nav brīv sludināt, lai iet pie ģenerālgubernatora, tur to dzirdēs. Kāds spriedums, to šie nezinot, varot tikai tik daudz pateikt, ka ķeizars tos atzinis par lieliem dumpiniekiem. Viens jau nu būšot: vai pakārs vai nošaus, vai visu mūžu aizsūtīs uz Sibīriju. Lai ejot tik pie ģenerālgubernatora, tur saņemšot savu algu...
Prūss redz, ka slikti ir... Raksts nav nācis riktīgās rokās un tur pierakstīts kas klāt, kas tur nemaz nav... Lūdz tagad kungiem padomu.
«Tagad pats karstais darba laiks... Ja nu mēs nevarētu ierasties pie tā ģenerālgubernatora?» - «Ja neiesat ar labu, tiksat ieslēgti dzelžos un aizdzīti par arestantiem!» tiem uzbrēc. Māki nu!...
Prūss nu domā tā: ja slims, tad tik un tā nevar piespiest... Noiet pie apriņķa daktera Briknera un prasa zāles. Šis uzbrēc: «Kas tev, tādam dumpiniekam, var zāles dot?!... Ej uz zemes tiesu, tur dabūsi zāles...»
Ko nu darīt?! Nu būtu ar noti jālaiž jauns lūgumraksts pie ķeizara; kas par viņiem tā samelots, ka viņus grib tik bargi sodīt? Bet kā rakstu aizdabūt uz Pēterburgu? Likt Rīgā uz pastu - tur var to attaisīt vaļā un viņus nogremdēt pavisam... Domā nu visi: kas nu ir, tas ir... Tagad vai nu uz dzīvību, vai nāvi! Liek orei trīs zirgus priekšā, Jānis Prūss, Pēteris Prūss un Jānis Zarīts katrs pa vienam, un liek vaļā pa šoseju uz Pleskavu... Iekāpj tur dzelzceļā, ka neviens to ne manīt nemana. Blanko pases ir, tādēļ ka Pleskavā uz šosejas tiem jau bieži darīšana... Neviens nezin viņu ceļus. Dod viņi uz Pēterburgu, jo, ja viņu raksts netiek pašam ķeizaram rokās, tad viņi ir zuduši... Un norunā tā: braucot atpakaļ, lai citi gaida pie, Raunas baznīcas kroga. Ja pārbraucēji izliksies piedzēruši un drāzīs krogam taisni garām, tad labi nav! Citi tad lai dodas pie laika katrs uz savu malu un pazūd... Bet, ja tie pieturēs, liksies noskumuši un sacīs: «Slikti mums, brāļi ies,» -tad ir labi, tad visi var būt mierīgi.
Pēterburgā Valdemārs tiem palīdz pietikt pie ķeizara brāļa Konstantīna Nikolajeviča, tas saka: «Parunāšu par to lietu ar savu brāli.» Kad nu šis pašam ķeizaram par to lietu izstāsta, tas par kungiem nosmejas vien. «Ho-ho-ho! Tad mani pavalstnieki man neko nedrīkstēs zināmu darīt?! Es to lietu pats izmeklēšu. Lai brauc vien mājā un ir gluži mierīgi!...»
Laiž nu šie mājā... Svētdienas diena. Citi jau pie baznīcas kroga gaida... Paceļ jau no tālienes baltu karodziņu. Liek zirgus pilniem rikšiem vaļā, it kā gribētu krogam braukt garām, tad piepeši notura pie krogus ļovenēm. «Plāni mums ies, brāļi, plāni.» Bet visiem vaigi priecīgi... Zin, ka nu ir labi... Saoduši arī kungi, kā lieta ir. Vai tad nu trūkst tādu, kas to pienes. Nākošu svētdienu jāiet Prūsim baznīcā apkārt ar upura maku. Ieaicina šo drēckambarī mācītājs Sokolovskis. «Vai, vai, Prūs, tu arī tādus slidenus ceļus sāc staigāt...»
«Vai jums, cienīgs mācītājs, man iekš manas amata darīšanas kāda teikšana?» Prūss noprasa.
«Tas attiecas ir uz tavu amata darīšanu... Prūs, ko tu Pēterburgā esi izdarījis? Tu domā, ka tas viens augsts valdības kungs, kas ar tevi runājis. Tas arī it labi varēja būt kāds poļu buntavnieks...» Toreiz patlaban bija poļu bunte, un cienīgais ar to Prūsi gribēja iebaidīt. Bet šis nav vakarējais. Noprasa: «Vai jūs, cienīgs mācītājs, to patiešām ziniet, ka tas bija poļu buntavnieks?» - «Jā, es to zinu! Un viss, ko viņš tev sacījis, nav nekas. Kungiem rekte paliks arvien joprojām, Prūs...» - «Tad jūs riktīgi zināt... Labi... Jūs tagad esat mani liecinieki,» Prūss pagriežas uz citiem pērminderiem, «cienīgs mācītājs teica, ka tas, ar ko es Pēterburgā runājis, bijis poļu buntavnieks. Viņam tātad ir sazināšanās ar poļu buntavniekiem...»
Cienīgais nobāl kā krīts, mute vaļā, uzšaujas kājās, palecas tikpat kā uz ugunīm... «Vai es tev teicu tā?!... Vai tu vari teikt, ka es to ar šiem vārdiem sacīju?...»
«Nu tad jūs ņemat atpakaļ savus vārdus. Citādi man jāgriežas pie augstas valdīšanas, ka jūs zināties kopā ar poļu buntavniekiem...»
Sokolovskim uzreiz mute ciet... Tagad dzīvo visi klusu, ne čiku, ne grabu. Liek pilnīgi mieru. Vēlāk pienāk no ķeizara vēstule: «Bērni, esat mierīgi, par jums tiks gādāts... Pie ģenerālgubernatora jums nav vajadzīgs iet un pie zemes tiesas arī ne...» Redzi, tā vajag izstrādāt!... Gribēja cilvēkus nogremdēt, bet nekā, neiznāca...»
Ugunīgi viņa acis iemirdzējās, spilgti tas iesmējās, tad apklusa...
Pa to laiku bija ieradies Mārcis; tas Lauri nekad vēl nebija redzējis un viņu personīgi nepazina, bet bija ļoti sajūsmināts no viņa nostāstiem un dūšīgās valodas. Viņš arī bija tais uzskatos, ka vajag ko darīt, un iemeta šad un tad pa vārdam pulkā: «Jā, jā, ir taisnība. Ja mēs, latvieši, paši gulēsim, vai tad vācietis par mums ko labu stāstīs.» Bet Mikumiete viņam meta ar acīm un purināja galvu, tā ka Mārcim gribot negribot bija jāapklust un ar saviem ieskatiem jāpaliek rezervē.
Pagājis sāņis, viņš no Mikumietes gribēja dabūt tuvākas ziņas. «Kas tad tas ir par vīru?»
«Vai, tas jau ir Lauris Sutums, kuru izsūtīja,» Mikumiete brīdinoši sacīja. «No tā tikai piesargāties!... Tāds pravietis un buntavnieks, ievedīs mūs visus nelaimē...»
Pēterim tas tikpat kā nazis iedūrās sirdī. «Ko nu, māt, jūs runājat!» viņš sāpīgi iesaucās. «Jūs nemaz neziniet, cik šis cilvēks augsti un cēli domā...»
«Nu, skaties viens cilvēks!» māte viņu neizprazdama uzlūkoja. «Viņš taču ir bijis cietumā...»
«Ko, cietumā?!» Mārcis ieplēta acis, pa pusei izbrīnējies, pa pusei izbijies. Arī Maris saskatījās ar māti un mēmi noraustīja kamiešus.
«Ko nu, māt, jūs runājat!» Pēteris atkārtoja, un viņa balss lēni drebēja.
«Labi, labi,» māte no savas puses pārmetoši sacīja. «Naktsmājas gan arī laikam dosi...»
«Nu pats par sevi saprotams!» Viņš aizgriezās un sargājās ar viņām saskatīties. Abas puses viņam tik mīļas, tādēļ viņam bija tā, it kā sirds viņam uz divām daļām tiktu šķelta pušu.
Par laimi Lauris nemaz nedomāja palikt pa nakti, teica, ka tam jāejot uz savu iebraucamu vietu. Pēteris viņu nemaz nemēģināja atrunāt. Lauris nekāroja arī pēc Mikumietes un Maris piekrišanas. Tādēļ arī pie atvadīšanās tas negāja viņas nemaz meklēt. Bet savam draugam Pēterim viņš sirsnīgi spieda roku, nosolījās, ka būs biedrībā un iestāsies par biedru.
Arī citi draugi aizgāja, un paši ģimenes piederīgie palika vieni: «Neklausa viņš,» Mikumiete vēl arvien guģojās, «saki nu, ka cilvēks neklausa... Bet paskaties, kur «Latviešu Avīzēs» stāv:
«Priekš necik dienām Aizputē kāds Dubenalkas saimnieks, kas pērn pie tam tapa pieķerts, ka bija grēka rakstus ļaudīs laidis un uz to uzvedinājis, lai bezdievīgus darbus pret muižas valdīšanu dara, ir notiesāts. Trīs dienas tas tapa caur pilsētu ar kauna tāpeli vadāts un tad ķēdēs uz Sibīriju nodzīts...» Še palasies!...»
Viņa pasniedza znotam lapu. Tas, tajā ieskatījies, to īgni aizsvieda projām: «Ko tā piena lapa...»
«Jā, bet «Baltijas Vēstnesī» jau arī tas stāv pārdrukāts,» Maris piebilda.
Pēteris paņēma avīzi. Patiešām, tur tas pats bija pārdrukāts.

* * *

Neraugoties uz Mikumietes pretaģitāciju, Mārcis sajuta tomēr lielu interesi, var sacīt, pat cienību pret Lauri, kura priekšlikumi viņam bija runāti taisni iz sirds. Viņš pastāvēja uz to, ka tos vajag apspriest nākamā runas vīru sapulcē. Tā kā Latviešu biedrībā pirmos gados bija parasts, ka arī biedri varēja būt klāt pie runas vīru sēdēm, tad, pēc Mārča domām, arī vajadzēja Lauri turp noaicināt, lai tas biedrības vadoņiem savu lietu ieskaidro.
Fuhsings turpretim bija tam cieši pretim. Tas tikai traucēšot labo saticību, kura patlaban sākot nodibināties starp latviešiem un vāciešiem. Viņš norādīja uz vācu delegātu draudzīgo izturēšanos biedrības nama atklāšanas svētkos.
Tādas pārspīlētas muļķības, ko Lauris liekot priekšā, nākšot tikai latviešiem par ļaunu.
Pēteris atkal iekšēji bija pilnīgi skaldījies, tā sakot, tika raustīts uz vienu pusi un uz otru pusi. Ar sirdi viņš nostājās pilnīgi Laura pusē, bet prāts tam sacīja, ka viņa draugs tomēr stipri pārspīlē. Viņš izdomājās šā un izdomājās tā, un atrada, ka viņam tagadējā stāvoklī - un arī Kreilim un Mikumam, un citiem viņa paziņām - nebūtu ne mazākā labuma, ja latvieši diezin kā sāktu ar vāciešiem kasīties.
Viņš tādēļ par šo lietu gribēja aprunāties ar gudrākiem. Pirmais, ko viņš biedrībā satika, bija Rihards Tomsons.
Tas domāja tāpat kā Fuhsings. Ko Lauris stāstīja par delegāciju, tas nebija nekas jauns, to arī še zināja, ka muižniecība tādu nosūtījusi uz Pēterburgu. Bet, lai ievestu atpakaļ dzimtbūšanu, - tās ir muļķīgas tenkas. «Baltu patrioti,» viņš izteicās, «zina it labi, ka atgriezt laika ratu atpakaļ ir veltas pūles; ja daudz, tad tie laika straumē lūkos glābt, kas palicis vēl pāri no viņu sadrupušām tiesībām un iekārtas. Ievest atpakaļ dzimtbūšanu - kas tā ar bērnišķīgu iedomu! Pēc tam kad tā jau patlaban atcelta Krievijā un Ziemeļamerikā verdzības piekritēji karā zaudējuši? Nē, nē, tādas lietas nav domājamas! Var jau gan būt, ka daža laba augstdzimtīga mamzele un dažs labs zilasinīgs junkurs slepeni savā sirdī piekopj šādu vēlēšanos, bet atklāti to nekad neizsacīs. Jā, uzturēt atsevišķo Baltijas tiesu un administrācijas kārtību ar vācu darīšanu valodu, to tie gan centīsies aizstāvēt visiem spēkiem. Tas taču sniedz viņiem zināmas priekšrocības. Uz to balti bijuši arvien manīgi, jo citādi nav iedomājams, ka tie vēl tagad modernos laikos būtu spējuši uzturēt dažas viduslaiku ar sūnu apaugušas privilēģijas. Viņi atsaucas, ka Baltijā radījuši kultūru, kura pelna pastāvēt. Savas privilēģijas tie nokristī par kultūru.»
«Nu, tāpēc!» Pēteris iesaucās. «Bet tad taču mūsu pienākums ir pret to uzstāties.»
«Nav tagad apstākļi arī pie valdīšanas īsti izdevīgi,» Tomsons attrauca. «Brīvprātīgais režīms, kas nāca pēc nesekmēm Krimas karā, manāmi gājis atpakaļ. Daudz no tā, kas priekš gadiem desmit bija svēti nodomāts, gan laikam vēl ne tik drīz tiks izvests patiesībā. Jaunā pilsētu kārtība... Zemstes... Jā, Baltijas vāciešiem tas ir citādi. Viņi prot būt reakcionāri. Par to tik šejienes muižniecība, kā garīdzniecība ir nodevusi apmierinošas proves Pēterburgā. Mums tādēļ jālūko tikt pie mērķa citādā ceļā...»
«Un tas būtu?»
«Mums jālūko saprasties ar vāciešiem, t. i., ar viņu liberālo daļu. Piemēram, Rīgas rāte uz Gustava Daniela Hernmarka ierosinājumu ieskatījusi pati par vajadzīgu nākt ar priekšlikumu par rātes organizēšanu. Tāpat muižnieku landtāgā ir sava liberālā partija, kura prasa pēc reformām. Pašlaik presē iekustināts jautājums, ka arī pilsētām būtu dodama tiesība sūtīt savus delegātus landtāgā. Citi iet vēl tālāk un prasa pēc tādas tiesības arī lauku pagastiem. To ir uzsvēris «Baltijas Vēstnesis». «Zeitung für Stadt und Land» gan aizstāv tagadējo sastāvu landtāga tiesības, bet «Rigasche Zeitung» aizstāv reformas... Ja tas izpildās, tad te patiešām notiek auglīga saprašanās.»
Pēterim no Tomsona mutes tas izklausījās tik svešādi, ka viņš to nekādi nevarēja saprast. «Kā tad tas var būt?!» viņš iesaucās. «Mēs lai ubagojam pēc vācu žēlastības? Vai atceries toreiz rautu pie konsula Rābemaņa Dubultos?... Toreiz jūs tur abi ar Dīriķi bijāt. Kāds kungs ieteica dot reformas pēc angļu manieres, - atceries? Ja viņas dodot, tad varot iedot, kādas tīk, bet, ja tiekot ņemtas, tad iznākot tādas, kā ņēmēji grib... Kas mums, latviešiem, tās varētu būt par reformām, ko vācieši mums no laba prāta dod?... Jo viņu «reformas» jau būs aprēķinātas vienīgi uz to, lai vecais un nosirmējušais paliek.»
Rihards no tādas neparedzētas ierunas tīri vai piesarka. «Tomēr, tomēr... Tev, mīļais, nevajag aizmirst, ka mēs tās reformas nevaram ņemt tik vispārīgi. Reformas, kuras plašam, tumšam pūlim būs piemērotas, nesīs tikpat maz laba tev, kā man. Mums, latviešiem, vajag attīstīt savu tautisku muižniecību, t. i., no tautas vajag izkristalizēties turīgiem un izglītotiem spēkiem. Reformām tādēļ vajag būt tādām, kas to veicina un nevis kas to kavē. Ja mēs būsim tikpat turīgi un izglītoti kā vācieši, tad mēs pilnīgi sapratīsimies, varēsim iet arī kopā...»
«Kā?... Vai tad mēs neesam visi vieni un tie paši tautasbrāļi?!» Pēteris, vēl jo vairāk aizskarts, iesaucās. «Vai tad starp mums notiek arī kāda šķirošana?»
«Protams, ka esam visi vienas tautas brāļi,» Tomsons atbildēja, «bet tur vēl kas jāizšķir. Latviešu lauku kalps nav tas, kas latviešu gruntnieks. Un, lai paceltu zemkopību, tad latviešu lauku gruntniekam vajadzēs vienoties ar vācu lielgruntniekiem. Jo vairāk tie vieni otriem tuvojas, jo labāk...»
«Tad tā tā lieta!» Pēteris piesarcis pārtrauca valodu. Vairāk viņš neko nesacīja, bet uz sirds viņam bija vēl sekošais: «Kamēr viņš sācis būvēt to kaulu miltu fabriku, tas dzied pavisam citu meldiju... Tiesa, tiesa!... Savus kaulu miltus tas pārdos tikpat labi kungiem, kā zemniekiem.»
Un tomēr viņš nevarēja atkratīties no domām, ka Rihardam savā ziņā taisnība, bet šīs domas viņu uztrauca, padarīja nelaimīgu.
Viņš tādēļ gribēja parunāt ar citiem, Bernhardu Dīriķi. Še jāpiemin, ka pēdējais vairs īsti labi nesatika ar Tomsonu, Biezbārzdi un K. Štālberģi, kura drukātavā «Baltijas Vēstnesis» vairs netika drukāts.
Dīriķis sacīja, ka arī viņš ko dzirdējis, ka tautā izpaudušās baumas: muižnieki aizsūtījuši delegāciju uz Pēterburgu, kura centīšoties, lai valdība ieved atpakaļ dzimtbūšanu. Tas, protams, pārspīlējums. «Bet,» viņš vēl piebilda, «ja viņi prasītu dzimtbūšanas atjaunošanu, tad viņu adrese mums, latviešiem, nebūtu tik bīstama kā pēc sava tagadējā satura. Ko tad viņi lūdz? Atsaukdamies uz 1710. gada padošanas aktu, kas no Pētera Lielā apstiprināts, tie grib, 1) lai Vidzemes evaņģēliski-lutera ticībai būtu vienādas tiesības ar pareizticību; 2) darīšanu valoda tiesās un iestādēs joprojām paliktu vācu un 3) lai landtāgam atļautu tiesību ņemt dalību pie valsts likumu došanas.»
«Tad tik vien!» Pēteris atvieglots uzelpoja.
«Ne vairāk! Prasības tiešām mērenas un no ārējā izskata niecīgas, bet sastādītas tik uzmanīgi, ka, ja adrese tiktu ievērota, muižniecībai pietiktu,» Dīriķis paskaidroja. «Esmu šo lietu pārrunājis ar Veinberģi, kuram politiskās lietās dziļš skatiens; «Baltijas Vēstnesī» politikas raksti ir par lielākai daļai no viņa. Pirmais punkts būtu nodrošinājis uz visiem laikiem Baltijā luterāņu garīdzniecības vadību, kas muižniecībai var būt ļoti patīkami, jo tā vēl nekad nav sanākusi konfliktā ar muižniecības interesēm. Itin vienkārši tādēļ, ka luterāņu garīdzniecība no muižniecības atkarīga. Turpretim pareizticīgā garīdzniecība ar muižniecību ir pastāvīgā cīņā un ir sacēlusi Baltijā agrārjautājumu -»
«Vai tas taisnība, ka 1848. gadā, bezzemniekiem pārejot pareizticībā, piesolīta zeme?» Pēteris viņu pārtrauca. «Tāds solījums taču nav izpildāms, - un tādēļ vai tas domāts nopietni?»
«Pavisam otrādi!» Dīriķis attrauca. «Raugoties pēc Ieškrievijas apstākļiem, kur vēl ir tagad neviens nevar stādīties priekšā zemnieku bez zemes, tas nav nekāds aplams un pārspīlēts solījums. Tikai tas aizskāra muižnieku priekštiesības. Kas nu attiecas uz adreses otru punktu, tad tas uz visiem laikiem nodrošinātu vietējai muižniecībai vietējās iestādes un tiesas, jo, ja darīšanām jānotiek vācu valodā, ierēdņi var būt tikai vācieši. Trešais punkts gan no redzes nedzirdēti pārdrošs, jo aizskar valdnieka prerogatīvas. Pie mums Krievijā vienīgi ķeizaram un patvaldniekam tiesība dot likumus, un šāds prasījums iziet acīmredzot uz patvaldības aprobežošanu, citiem vārdiem, tiecas pēc parlamentāriskās kārtības tāpat kā Rietumeiropas valstīs. Bet, ja labi apskatām, tad Baltijas muižniecībai tādēļ vēl nebūt nevajag būt radikālai un liberālai. Vienkārt, tā nav viņas iniciatīva, jo šādu prasību jau izsacījušas Krievijas zemstes un, ievedot zemstes, jau laikam arī tā ir domāts, ka no tām vajag izaugt vispārējam valsts parlamentam. Baltijas muižniecība nu ar to būtu tikai izsacījusi savu solidaritāti ar Krievijas zemstēm. Un, otrkārt, ja šis priekšlikums tiktu pieņemts, tad - kas gan Baltijas muižniecībai varētu būt patīkamāk?! Pie likumdošanas no Baltijas puses piedalītos vienīgi muižnieki, jo landtāgs sastāv vienīgi no muižniekiem. Mums būtu «konstitucionāla» kārtība, pie kam tautas vairumam, latviešiem un igauņiem, nebūtu nekas līdzi runājams. Īstā konstitucionēlā kārtība, kurai, bez šaubām, reiz vajag nākt, uz nepārredzamu laiku tiktu atbīdīta atpakaļ. Vietējā vācu muižniecība liktu latviešu dabiskai attīstībai ceļā nepārvaramus šķēršļus, apliecinātu pie tam nemitīgi tronim savu padevību tāpat kā prūšu junkuri: «Unser König absolut, wenn er unser'n Willen thut...» (Mūsu karalis, patvaldnieks, ja tas dara mūsu gribu.)
«Tātad manam draugam Laurim nav nemaz netaisnība!» Pēteris iesaucās. «Mums tātad draud briesmas...»
«Nenoliedzami. Un tādēļ mums gan ko pretim vajadzētu darīt. Mums vajadzētu valdīšanai dot pierādījumus, ka esam politiski domājoša tauta un protam nostāties patstāvīgi. Līdz šim vācu muižniecība, nostādīdama mūs par zemākiem radījumiem, ir uzstājusies par mūsu tā saucamo aizgādni...»
«Tomsons liek cerības uz kādu liberāļu partiju muižnieku landtāgā?» Pēteris ievaicājās. «Vai tāda liberāla partija tur patiešām ir?»
«Liberāla partija!» Dīriķis pavīpsnāja. «Jā, jā! Pasaulē jau viss ir tikai relatīvs, attiecoties arī uz politiskiem uzskatiem. Nevar būt tik kreisas partijas un principu, par kuru nevarētu būt vēl kas kreisāks. Tāpat nevar būt tik liela konservatīvisma un atpakaļrāpulības, ka par to nevarētu iet vēl pāri. Landtāgā par konservatīvo principu katrā ziņā vēl kāds otrs ultrareakcionārs un pat atpakaļ rāpulīgāks virziens, ar kuru salīdzinot pirmējais ir liberāls. Reformas? Nu labi, pielaidīs arī pilsētu aizstāvjus landtāgā. Kāds labums mums tur, latviešiem, ja, piemēram, Rīgas vācu patricieši iegūst kādas tiesības? Delegātus sūtīs rāte, pie kuras tiem 40 000 latviešiem, kuri tagad Rīgā dzīvo, nav ne mazākā teikšana. Vācieši izdarās paši savā starpā. Un, ka landtāgs labprātīgi uzņems savā sastāvā zemnieku delegātus, uz to ir velti cerēt. Tāds priekšlikums nekad nedabūs landtāga vairākuma piekrišanu.»
«Bet kā tad lai tiekam pie savām tiesībām?!» Pēteris it nelaimīgs iesaucās.
«Vienīgi caur Krievijas ērgli, ja uz mums tiek attiecināti vispārējie valsts likumi,» Dīriķis atbildēja. «Man šķiet, ka minētais biedrs ir tumši izjutis pareizo... Tāda delegācija pie valdības katrā ziņā sūtāma. Ja vācieši lūdz, lai Baltijā tiek uzturēta vecā tiesu kārtība un vācu valoda, tad latviešu pienākums ir lūgt taisni pretējo, t. i., lai jo drīzā laikā tiktu ievestas 1864. gada tiesu reformas. Jo, kad nāks zemstes un jaunā pilsētu kārtība, tad vācieši nebūs vienīgie zemes kungi, bet arī mēs, latvieši, runāsim līdzi...»
Šī lieta tad nu tika pārrunāta kādā sevišķi sasauktā sapulcītē, kura notika uz runas vīru rēķina. Bet vienprātība še nebūt vairs nebija tik liela kā agrāk. Runas vīri jau bija paguvuši saskaldīties divās partijās: zinātniekos jeb, kā mēs viņus tagad sauktu, literātos un saimniecības vīros. Pēdējo centieni izgāja uz to - pieņemt pilnīgi savās rokās biedrības saimniecību, bet zinātniekiem atstāt vienīgi teorētiskās darīšanas, kā zinātnības komisiju, jautājumu izskaidrošanas vakarus utt. Bet praksē bija taisni otrādi, jo taisni zinātnieku rokās atradās arī tā biedrības saimniecība. Tā kā revidenti - saimniecības vīri tos bieži gribēja revidēt, tad cēlās visādas berzēšanās. Zinātnieku galva bija pats priekšnieks Bernhards Dīriķis un viņu galvenākie piekritēji: advokāti Fr. Veinberģis un J. Einberģis, skolotājs Gailis, brāļi Alunāni: Pēteris un Indriķis, Andrejs Spunde un pat P. Tīdemanis, meseru amatu grāmatvedis. Turpretim saimniecības vīru priekšgalā stāvēja arhitekts J. Baumanis, vēlākais kasieris Ramberģis, Rihards Tomsons svērās uz šo pusi, un pat Kaspars Biezbārzdis; caur un cauri zinātnieks, nostājās šinī pusē, dēļ ka ar Dīriķi bija sanācis ragos. Kaut kādas mazas personības bija radušās arī starp Dīriķi un Tomsonu, jo agrākie karstie draugi un cīņas biedri bija jau lielā mērā viens pret otru atsaluši. Trumpot gan visi vēl trumpoja, bet «Baltijas Vēstnesī» parādījās diezgan vēsa kritika «Mika nāk mājā»» un «Mājas Viesī» atkal vairāki rakstieni no Tomsona, ar ko tas pierādīja šim laikrakstam savu piekrišanu. Pats niknākais no saimniecības vīriem bija Dinaburgas (tagad Suvorova), viesnīcas īpašnieks, dzelzceļa bodenmeistars un agrākais «revolucionārs» Pēteris Šiliņš. Tas bija sevišķi karsts Dīriķa un «Baltijas Vēstneša» apkarotājs un ienaidnieks vēl ilgi pēc tam, līdz pat savam mūža vakaram, kad Dīriķis bija sen jau miris.
No otras puses, atkal Dīriķis nenoliedzami vēsi izturējās pret jauno nama būvi, var sacīt, skeptiski pret Baumaņa būves mākslu. Baumanis, apzinādamies, ka bija uzcēlis biedrības namu, tā sakot, ar trūkumu un sāpēm, bija ļoti lepns uz savu darbu un bija ļoti vārīgs, ja to kāds mēģināja kritizēt un aizskart. Tad arī pirmajiem vadoņiem piemita labi daudz godkārības, ka ikviens gribēja spēlēt to pirmo vijoli. Bet, tā kā nevienam nebija lielāku piedzīvojumu un nopelnu kā otram, tad arī nevienam nebija tik liela autoritāte, ka visi citi tam padotos. Nevienam, izņemot Rihardu Tomsonu, nebija tik lielas piekrišanas, ka visi citi tam bez ierunas būtu padevušies, bet tam bija atkal savas citas vājības...
Tad vēl bija notikusi sadursme starp Dīriķi un K. Štālberģi, pie kura «Baltijas Vēstnesis» vairs netika drukāts. Lai uzturētu savu veikala kredītu, Štālberģis dzīvoja joprojām ļoti bramanīgi, bet aizņēmās naudu un izdeva latviski tulkotos sveštautu rakstniekus un Biezbārža rakstus. Ja jau tagad vēl ar tādu grāmatu izdošanu neviens nepaliek bagāts, tad toreiz tāds sevi taisni izpostīja, un tā arī Štālberģis pēc savu laikabiedru atziņas strādāja droši uz savu postu.
Pēdīgi vēl pie šķelšanās spēlēja lomu kvalitāte starp abiem laikrakstiem: «Mājas Viesi» un «Baltijas Vēstnesi». Pirmējais prata visiem izpatikt, runāja jaukus vārdus par tautību un jauniem laikiem, bet slavēja arī Baltijas kungus. Pret pēdējiem atkal bija «Baltijas Vēstnesis», lai gan ne tik spilgti kā agrāk «Pēterburgas Avīzes». Tas izteicās vietām diezgan tumši un sausi. Bet viņa mērķi un centieni katrā ziņā bija tautiski, un tādēļ tas arī sagaidīja panākumus. Bet tie nebija tādi, kā cerēti. «Baltijas Vēstnesis» bija ticis uz 1500 abonentiem, bet «Mājas Viesim» to bija kādi seši līdz septiņi tūkstoši. Tātad viņam bija pilnīgs iemesls «Mājas Viesi» apskaust un pēdējam atkal ar saviem lasītājiem lepoties un uz viņu skaitu atsaukties. Augstsirdīgi un lepni tas atļāva savā kantorī pieņemt arī «Baltijas Vēstnesim» abonentus. Tomēr bija noticis, ka Zariņu Kārlim (vēlākam Kronvalda pēcnācim Piebalgā) apstellētā «Baltijas Vēstneša» vietā bija ticis piesūtīts «Mājas Viesis»... Tas par to tūdaļ laida klajā «Baltijas Vēstnesī», kā «Mājas Viesa» kantorī rīkojas. «Mājas Viesa» driķētājs Ernests Platess par to jutās ļoti apvainots un bruka pretim, ka «Baltijas Vēstnesis» viņam godu laupot. «Mājas Viesis» neesot tā avīze, kurai tik ļoti jācenšoties pēc viena otra abonenta. Par to iznāca polemikas, kas darīja plaismu arvien dziļāku...
Otrs cīņas gadījums grozījās ap mirušo Juri Alunānu. Agrāk tas par «Mājas Viesi» bija dziedājis:

«Čuči, mīļais «Mājas Viesi», čuči...
Sūru, grūtu mūžiņu,
Uzgūlušies smagi kluči
Spiež tev ārā dzīvību.»

«Mājas Viesis» to bija pārrīmējis uz pašu dzejnieku:

«Čuči, mīļais G. Alunān, čuči
Sūru, grūtu mūžiņu,
Uzgūlušies smagi kluči
Spiež tev ārā dzīvību.»

Tas sacēla sašutumu un troksni. «Baltijas Vēstnesis» pret šādu nelaiķa nozākāšanu cauru gadu rakstīja protestus. Kronvaldu Atis lietu ievadīja, un viņam sekoja visi pēc kārtas tā laika patrioti: Kundziņu Kārlis, Zariņu Kārlis, Varaidošu Zanderis un visi citi. Ikviens no tiem izteica pret «Mājas Viesi» savu īgnumu. «Mājas Viesim» grūti nācās klusu ciest un arī grūti atvainoties...
«Baltijas Vēstnesis» atkal no savas puses bija nācis uz ļoti asprātīgu domu salīdzināt sevi ar «Mājas Viesi» caur zīmējumu. Augšup gaismas brīvestības kalns, kur, plivinājās karogs ar šādu uzrakstu... «Mājas Viesis» zīmēts kā vēzis, kurš atronas kalna galā, bet, atpakaļ rāpdamies, velkas zemē, bet «Baltijas Vēstnesis» otrā pusē kā saniknots, traks vērsis drāžas augšup, karogam taisni virsū. Caur šo simbolu rādīta «Mājas Viesa» atpakaļrāpulība, kura te skaidri redzama, bet, attiecoties uz «Baltijas Vēstnesi», varēja rasties arī pārpratumi. Vērsis, kurš izskrien taisni uz drēbi, nav derīgs simbols brīvības cīnītājiem, jo vērsis tādas lietas mīl badīt... «Baltijas Vēstneša» pretiniekiem bija tādēļ izdevīga viela, kur pieķerties un par, viņa «asprātību» zoboties, un šī bilde viņam ienesa palamu «Baltijas Vērsis».
Tātad, kā redzams, «Baltijas Vēstnesis» savu konkurentu grauza, cik vien mācēja, bet maz ko viņam jaudāja padarīt. «Mājas Viesis», kā jau aizrādīts, nekur nerunāja tautai pretim, bet apsveica viņu vēl jo skaļākiem vārdiem nekā «Baltijas Vēstnesis». Viņa redaktori Ansis Leitāns un Indriķis Laube bija arī runas vīri biedrībā. Bez tam arī pats Ernests Platess, cilvēks ar ļoti patīkamām sadzīves formām, apmeklēja jo bieži Latviešu biedrību, sagājās ar latviešu pīlariem personīgi, sadzēra un satrumpoja ar tiem kopā un iztika ar šo pusi tikpat labi kā ar pilsētas tēviem un vācu birģeļiem. Viņš prata pie sava orgāna saistīt arī labākos latviešu rakstniekus un darbiniekus, tādēļ ka spēja dot tiem atlīdzību, kādu iesācējs «Baltijas Vēstnesis» dot nespēja. Tādēļ tad arī visi tie paši tautas darbinieki strādāja arī tur. Viena no «Mājas Viesa» stiprākām stutēm bija maskavnieks Treilands-Brīvzemnieks, Laubes Indriķa sirdsdraugs un dzimtenes biedrs. Uz Bernhardu Dīriķi tas nesa sirdī slepenu naidu par to, ka Dīriķis uz savu galvu Rīgā bija izdevis «Baltijas Vēstnesi», lai gan latviešu patrioti kādā sapulcē Pēterburgā, pie kuras bijis klāt arī Dīriķis, nolēmuši «Pēterburgas Avīžu» vietā izdot kādu citu orgānu turpat galvaspilsētā zem Treilanda redakcijas.
Tādēļ tad arī «Baltijas Vēstnesis» pie labākās gribas «Mājas Viesim»» neko lielu nevarēja padarīt. Un, kad vēl biedrībā Dīriķim radās stipra pretpartija, «saimniecības vīri», tad itin dabiski, ka preses atbalstu tā meklēja pie «Mājas Viesa». Kad «saimniecības vīri» biedrībā ņēma pārsvaru, tad «Mājas Viesis» kļuva pilnīgi par Latviešu biedrības orgānu, kamēr «Baltijas Vēstnesis» tika iebīdīts opozīcijā, kurā tas bija vairākus gadus un, kā viņa pretinieki sacīja, biedrību «pēla» un «ķengāja». Ja «Mājas Viesis» būtu patiešām pratis nostāties uz tautiskiem pamatiem, nebūtu tik cieši saistījies ar vācietību, tas arī pilnīgi būtu paturējis savu pirmdzimtības lomu latviešu kulturēlā vadībā, kuru tas pamazām vien pazaudēja...
Tādā pietvīkušā gaisā tad arī notika vēlamās delegācijas apspriešana. Arī Lauris bija iestājies par biedru un atnāca noklausīties.
Tā kā Pēteris stāvēja neitrāls starp abām partijām, tad par lietas iekustinātāju uzstājās viņš.
«Te mums viens biedrs stāsta par kādu muižnieku delegāciju Pēterburgā, lai valdība ievestu Baltijā atpakaļ dzimtbūšanu. Tas nu, Lauri, ir pārspīlējums,» viņš pagriezās uz savu biedru, «tā nav, kā tu stāsti... Taču par ierosinājumu mums tev vēl arvien jāpateicas, jo delegāciju viņi tomēr sūta un tas, ko viņi lūdz, mums ne mazāk bīstams... Mums tur ir kas pretim jādara... Sakiet, kam tad ir lielāka tiesība runāt zemes vārdā: vai vāciešiem, kuru ir tikai maza saujiņa, vai latviešiem, kuru ir miljons?!... Mēs negribam, ka citi runā mūsu vārdā, mums nevajag nekādu aizgādņu... Mums pašiem vajag stāties augstās valdīšanas priekšā un sacīt: «Lūk, te mēs, latvieši, esam!...» Un tādēļ es lieku priekšā ievēlēt vīrus, kas tādas mūsu vēlēšanas sastāda un tās nones augstai valdīšanai Pēterburgā...»
Dziļš klusums. Tomsons, salicis rokas krustiem, mēmi lūkojās gaisā, Fuhsings kodīja lūpas. «Es vēlētos zināt, kādi panākumi būs tādai delegācijai?! Es domāju, ka tā ir paagra...»
«Lūdzu izsacīt šinī lietā savas domas!» priekšnieks aicināja.
Pie vārda pieteicās F. Veinbergs. «Es domāju, ka tādas delegācijas panākumi atkarāsies no tam, ko mēs lūdzam... Nevar būt šaubu, ka mums jālūdz taisni pretējais tam, ko vēlas muižnieki, proti, lai jo drīz tiktu ievestas 1864. gada reformas. Valdībai tas var būt tikai patīkami, un mēs caur to nostājamies par daudz lojālākiem pavalstniekiem nekā vācieši... Es tādēļ domāju, ka delegācija nebūt nav paagra, bet īstā laikā...»
«Itin pareizi!» pacēlās dažas balsis. «Ilgi esam gulējuši diezgan... Mums ir par agru, bet vāciešiem nav vis par agru...»
Starp runātājiem bija Mārcis, Mikums, Kreilis u. c. «Tas ir taisni politiski, ja mēs to darām,» Veinbergs, pamudināts no tādas piekrišanas, vēl papildināja. «Mēs jau neviena neaiztiekam, mēs prasām tikai pēc reformām...»
«Itin pareizi!» Mārcis apstiprināja. «Savus rublēnus desmit mēs katrs uz miera esam priekš tam upurēt...»
Tomsons braucīja bārzdu un nesamanīja, ko sacīt. «Būtu jāievēro, vai caur to neciestu labā saticība, kas starp vietējām tautībām nodibinājusies kopš biedrības nama atklāšanas...» Ansis Leitāns klusi paķēra cepuri un aizšmauca projām. Vārdu lūdza arhitekts Baumanis.
«Es esmu pret šādu soli! Valdība ievedīs reformas bez mums, kā viņa to par labu atzīs. Ja mēs tur gribam iekšā jaukties, tad tas var izlikties tīri kā nepieklājība un dumpība... Krievu ērglis pats zinās, kas mums vajadzīgs, un pats par mums gādās...»
«Itin pareizi!» no sapulces atskanēja balsis.
«Valdība mums tikai tad var līdzēt, ja viņa zina, kas mums kait!» Veinbergs raudzīja atspēkot. «Ja mēs ar kādiem simtstūkstoš parakstiem celsim viņai priekšā tautas vēlēšanos, tad valdība to arī ieskatīs...»
«Bet līdz ar to tas var izrādīties, ka mēs nostājamies kā demokrāti un demagogi!» Baumanis ātri attrauca. «Tas var izskatīties, ka mēs uzkūdām pūli un gribam valdību un muižniecību piespiest pie tā, ko viņi mums dod no laba prāta! Caur to mūsu biedrība pie valdības var nākt sliktā slavā... Mūsu lūgums vai, labāk sakot, uzbāzība var tikt atraidīta!»
«Vissliktākā gadījumā, - lai gan loģiskā vajadzība nemaz neprasa tādas lietas pieņemt!» Veinberģis stājās viņam pretim. «Un, pat ja tas notiktu, kas nemaz nav ticams, ko tad mēs riskējam?»
«Mēs varam pazaudēt savus veikala sakarus ar saviem vācu klientiem!» kāds no zinātnības vīriem kodīgi ieminējās.
Tas bija zīmēts uz arhitektu Baumani. Tumšs sārtums pārklāja viņa vaigu. Bet viņš nelikās šo aizrādījumu saprotam un turpināja agrākā balsī, ikkatru vārdu uzsvērdams.
«Mēs riskējam ļoti daudz! Mūsu biedrība var tikt slēgta... Biedrība, pēc kuras ar tik lielām pūlēm esam centušies, mums atkal var tikt atrauta... Un tad - četrdesmit tūkstošus esam šinī mājā iebūvējuši - tie mums visi tad pagalam - -»
Uzreiz kapa klusums... Smaidi nozuda no lūpām... Visu sejās dziļa nopietnība... «Četrdesmit tūkstošus mēs esam sanesuši,» runātājs turpināja, «viens upurējis savus darba spēkus, otrs laiku un kapitālu, - un viss tas lai būtu velti?! Mēs visu to lai liktu uz spēli, piekopdami diezin kādu politiku?... Mēs visu to tad varam pazaudēt!... Zināms, «zinātnības vīriem» tas nāksies vieglāk paciest, viņi maz ko devuši... Viņiem tādēļ labāk runāt, - bet mēs citi, mēs no saviem iemaksājumiem varam zaudēt pēdējo kapeiku.»
«Ahā!» ilgs pārsteiguma vilnis pavisam citā balsī pārskrēja pa visu sapulci un pārtrauca runātāju. Arī Mārcim, Mikumam un Kreilim acis it kā uzreiz atdarījušās. «Tad tā tā lieta!» viens sauca caur otru. «Tas neiet, tas neiet!... Metat tad tādus niekus pie malas!...» «Jau tas, kas pie Štālberģa, tikpat kā zudis, - te atkal būs jāzaudē?!... Nē, nē, lai Lauris mans draugs, lai kā, bet tādus niekus vajag mest pie malas...»
«Mēs, saimniecības vīri, esam to naudu devuši,» Šiliņš iesaucās, «mums vienīgi tiesība par to lietu runāt! Ja nāks un prasīs, mums vēl būs jādod, tādēļ te «zinātniekiem» nav nekāda līdzrunāšana...»
«Taisnība, taisnība!» Kreilis piebalsoja. «Vienam skolmeistaram un avīžu skrīvelim... Ko, jāteic, no tā paņems, kam vairāk nav kā tas, kas mugurā?!... Bet man var paņemt zirgus, raspuskas, uzlikt uz māju «šlaku»...»
«Un man var pieķerties pie manām precēm!» Miktums papildināja. «Nē, nē, tādus niekus! Es nemaz nezinu pat, kas tev tur par labumu?... Un tu arī, Lauri, ko tu tā erbijies?! Pieņem labāk kādu šefti un dzīvo...»
Lauris griezīgu, nožēlojošu smīnu uz viņiem nolūkojās. Galvu kratīdams, viņš sāpīgi iesaucās: «Ak jūs, cilvēciņi!... Jūs, cilvēciņi...»
Bāls un notriekts Pēteris stāvēja kā bez elpas, noklausījās to visu it kā kādu ļaunu sapni... Viņš negribēja savām ausīm ticēt... Viņam tauta līdz šim bija kas viens un kas vesels, viena sirds un pukstēšana, viena griba uz lielu, viens elpas vilciens. Viens neizsīkstošs, neaizturams spēks uz gaismu un laimi. Nekas nebija cienīgs viņam līdzās stāties. Bet nu iz dziļiem, neizdibināmiem atvariem līda ārā kāda tumša vara, plēsa un plaisoja šo ideālu, skaldīja nost gabalu pēc gabala, atraudama pie tam pa gabalam no viņa sirds, no viņa iekšējās pārliecības, viņam čukstēdama, ka citādi nevar būt... Ideāls triecās pret patieso dzīvi un šķīda, bet viņš kā izmisis to turēja ciet, viņš negribēja to iz savām krūtīm izlaist.- - -
Viņi nebeidz guģoties par saviem varbūtīgiem zaudējumiem... Viņu sagrābj dusmu vilnis... «Stājaties!» viņš beidzot trīcēdams iesaucās, bet balss tam ķērās. «Apkaunaties jel!... Ko jūs runājat?...» Un pieliek visus spēkus, lai izliktos mierīgs un neuztraukts. «Vai tad patiešām tie graši jums tā pie sirds pieauguši, ka viņu dēļ ir ne kustēt nedrīkstat?! Vai tad jums nevienas citas domas kā tikai par savu vēderu? Tikpat kā lopiņiem pie siles... Nekā augstāka un cēlāka! Kad es iegādājos pārdzīvotos laikus, tad man, brāļi, kauns par jums! Nu, redziet Lauri, - vai viņš tāpat nedzīvo? Viņam ne uz pusi tik daudz nav pie rokas kā mums dažam labam, bet viņš tādēļ nenoskums! Ja vispārējais labums prasa, viņš ir ar mieru atdot pēdējo kreklu no muguras. Bet jūs?! Kā tārpi jūs lienat pie zemes, kā vergi labāk rāpjaties uz vēdera priekš kungiem un vāciešiem un tikai par to drebiet: ka tikai man kāds kapeiks nav jāzaudē!... Fui, kauns man par jums: jūs patiešām pelnāt, ka ieved atpakaļ pēršanas laikus un ģērē jums jūsu muguras...»
«Ha-ha-ha-ha!» Lauris, acīm ugunīgi mirdzot, mežonīgi nosmējās.
Lielie skumdētāji aprāvās un apklusa. Tikai vēl viens otrs ieminējās: «Jā, jā, kam par sievu un bērniem nav jāgādā, tas tā var runāt...»
«Desmitreiz!» Pēteris, kā Pērkona dēls dusmās aizdedzis, stāvēja, un viņa acis šaudīja zibeņus. «Ja man nebūs, es pakāršu kaklā tarbu un iešu ubagot, bet nieka grašu dēļ es neļaušu mīdīt dubļos savas tautas tiesības. Ne vārda vairāk ne! Es jums saku: mums visiem būs rūpēties par to, ka lai tautas vārdā tiek sastādīta adrese un nodota augstai valdīšanai! Kāda tiesība viņiem vēl joprojām uzstāties mums par aizgādņiem? Mēs, latvieši, paši runāsim savā valodā! To prasa māsu tautas gods...»
Viņš apklusa, bet vēl arvien no iekšējā uztraukuma lēni drebēja. Uzskati atkal lielā mērā svērās viņa pusē. Visi bija sirdī trāpīti, lai gan negribēja to atzīties. Mārcis pat klaji apliecināja: «Tas nu atkal, Krauklīt, ko tu tagad saki, ir viens patiess vārds! Tiem velna vāciešiem mēs nedrīkstam palaisties...» To apstiprināja arī citas balsis: «Pareizi! Itin pareizi!»
Bet Baumanis arī nebija tas vīrs, kas tik viegli būtu piekāpies. «Es lūdzu vārdu!» viņš dedza aiz dziņas Pēteri atspēkot. «Ko te Krauklīt kungs mums liek priekšā, tā ir politika. Mums nu jāizšķiras: vai savā biedrībā turpmāk gribam nodoties politikai vai paturēt acīs tikai latviešu saimniecisko labumu? Vai palīdzam tautai tikt pie izglītības un turības vai ejam slidenus ceļus, pa kuriem staigājot varam novest it viegli pie mūsu biedrības slēgšanas. Reiz jau esam bijuši tik tālu... Ikviens mēs atceramies Valmieras braukšanas sekas... Bet, ja mēs no savām kļūdām negribam mācīties, tad es jautāju: kas cietīs tos zaudējumus, ja mūsu biedrību slēgs?»
«Zinātnības vīrus mēs par to sauksim pie atbildības!» Šiliņš viņu pārtrauca. «Tos, kuri ienesuši mūsu biedrībā politiku...»
«Pārdomājat, biedri, labi, tā ir nopietna lieta!» Baumanis turpināja. «Biedrībai vajag izšķirties, vai tā grib pa kreisi vai labi, stūrēt uz politiku vai mierīgu saimniecisku darbību? Vidusceļa še nav.»
«Es esmu priekš mierīgas saimnieciskas darbības,» Rihards Tomsons iebilda. «Jo drīzā laikā mums tādēļ vajadzētu iesaukt latviešu zemkopju sapulci.»
«Pareizi, itin pareizi!» atskanēja atkal balsis. «Kam mums tādas politikas? Gan valdība mums pati dos reformas. Nav vajadzīgs politikas.» Kā rādījās, tad tādos uzskatos bija nospiedošs vairums.
«Labi!» Baumanis nobeidza. «Tad es lieku priekšā uz visiem laikiem izslēgt no mūsu biedrības politiku!»
Viss lielais vairums viņa pusē. «Nost ar politiku! Tikai saimniecisko labumu un nekādu politiku!...» Pēteris gan liekas pārgudri smejam, bet viņš ir galīgi apjucis un nezin neko uz to atbildēt... Tā viņa pārliecība nav, bet viņa biedri visi traucas uz to pusi. «Nost ar politiku...»
«Nost ar zinātnības vīriem!» Šiliņš iet soli tālāk. «Mums zaudējumus darīt... Ienest biedrībā politiku... Nost viņus no saimnieciskas vadīšanas! Es lieku priekšā atņemt biedrības kasi un rēķinumus un turpmāk nospriest tā: par saimnieciskām lietām biedrībā darīšana tikai saimniecības vīriem. Zinātnības vīri lai paliek pie savām grāmatām...»
«Jā, jā, pareizi, itin pareizi... Tā vajag nospriest,» lielākais pulks sauca uzsaukdams. «Saimniecības vīriem lai biedrības saimniecība... Zinātnieki lai paliek pie savām grāmatām...»
«Tā taču nevar!» Fuhsings, lai gan skaitījās pie saimniecības vīriem, tam iesaucās pretim. «Lai ieved tikai dubultu grāmatvešanu, tad biedrībā nebūs nekāda jukšana.»
Zinātnieki gan likās ārēji mierīgi, bet varēja redzēt, ka iekšējie nelabi uztraukti. Spunde allaž ieklepojās, bungoja ar pirkstiem pa galdu, un Veinberģis pastāvīgi slaucīja savu degunkniebi, tiklīdz to uzsprauda, ņēma atkal nost, itin kā tas lāgā nerādītu. Dīriķis ar zīmuli skribināja uz papīra, pats nezinādams, ko. «Es tam protestēju!» viņš gan mierīgā gaitā iesaucās, bet balss tam manāmi trīcēja. «Es esmu pret šādu biedru šķirošanu... Zinātnības vīri maksā tāpat savu biedru naudu kā saimniecības vīri, un tāpat arī tiem tiesība spriest un runāt līdzi par biedrības izdevumiem. Cik katrs biedrībai aizdevis, tā ir viņa privāta lieta, cik viņš ir turīgs un cik katram nauda svabada. Tāpat grāmatu lietās ir ikvienam tiesība līdzi runāt, kuram tā lietas saprašana, vai nu tas būtu študierēts, vai vienīgi pats uz savu roku ko derīgu mācījies. Bet, ja mēs tos atstumtu no biedrības saimniecības, tad mēs ņemtu viņiem tiesības par to, ka tie vairāk ko mācījušies. Tas pasaulē, vēl nekur nav piedzīvots!»
«Ahā...» Pēteris piekrizdams gari atvilka elpu, sirdī līksms, ka atradis savām taisnības jūtām atkal pamatu. Tas viņam bija runāts no sirds...
«Zinātnības vīri tāpat nesper neviena soļa, kas nav labi pārdomāts,» Veinberģis no savas puses iebilda. «Apstākļi mums spiež būt apdomīgākiem. Es piekrītu priekšrunātājam, ka mēs nedrīkstam biedrībā piekopt aplamu politiku, t. i., tādu politiku, kura ir pret valdīšanu. Mēs nedrīkstam tā rīkoties, ka valdībai varētu par mums celties kādas šaubas, un nedrīkstam prasīt, kas viņu varētu aizkaitināt. Bet te ir taisni otrādi. Mēs prasām reformas, kas mūs jo ciešāk vieno ar valsti, un tas valdīšanai var būt tikai patīkami. Pie tam jau arī mums nemaz nav vajadzīgs pasniedzamo adresi saistīt ar biedrību. Tā jau arī nemaz nav biedrības oficiāla sēde, kurā mēs to pārspriežam, esam tikai tāpat sanākuši un izsakām savas domas. Viss tas notiek privāti. Bet mūsu tautas labums un gods prasa, ka mums ir kaut kas jādara.»
«Tā ir privāta sēde, kurā atronamies,» Dīriķis apstiprināja. «Mūsu tautas intereses un mūsu vīra gods prasa, ka mums ir kas jādara. Bet neviens netiek spiests, kas atron to par nevajadzīgu vai šaubās. Neviens netiek spiests to darīt pret savu pārliecību. Bet ikviens, kas grib ko darīt, mūs pabalstīt un strādāt ar mums, lai pieteicas. Kā biedrības priekšnieks esmu nost, bet kā persona arī es esmu pie šīs lietas klāt.»
Bet bija visi it kā sastinguši un nekustējās. Pat muti saimniecības vīri vairs netaisīja vaļā, jo Dīriķis tiem bija izņēmis ieročus no rokām.
Pēteri šie vārdi bija pārvērtuši par uguni un liesmu. Acis viņam mirdzēja vēl ugunīgāk nekā Laurim. «Cik ir iekš Izraeļa, kas ir ar mums?!» tas iesaucās. «Kad Ģideons izgāja pret midiāniešiem, tad viņš izmeklēja tikai 300 drošsirdīgus vīrus. Nu, kam vēl no jums sirds bailīgi pukst?! Griežaties atpakaļ, noliedzat savu tautu, kamēr vēl laiks!»
«Pieraksti mani, Pēter!» Lauris iesaucās. «Ņemsim palīgā sievas un bērnus, ja vīriem dūšas trūkst... Ha-ha-ha-ha!...»
«Mani ar!» jaunais advokāts Einberģis sacīja. «Esmu ar mieru šai tautai ziedot savus spēkus...»
Pēteris uzlūkoja Veinberģi... Tas palocīja galvu par zemi, ka piekrīt. Uzlūkoja Spundi... «Jā, jā,» tas pamāja ar roku. Un vēl viens otrs...
«Tā ir zinātnības vīru lieta,» kāds no pulka ieminējās. «Mēs, saimniecības vīri, tādas gudrības neprotam... Ko mēs no tādiem rakstiem zinām?!»
«Par tiem rakstiem - - tur jau būs vīri, kas to darīs!» Pēteris paskaidroja. «Bet tādēļ mēs viens otrs varam līdzi strādāt, kam tikai zināma sirds to atļauj... Jāvāc paraksti, jānodibina sakari ar lauku draudzēm un pagastiem. Izdošanu arī būs diezgan. Kas rakstu vedīs uz Pēterburgu, tam arī vajadzēs... Kas to visu samaksās?!...»
«Ikurāt mani desmit rublēni jau arī nav sapuvuši!» Mārcis beidzot iesaucās. «Ja tas riktīgi nāk tautai par labu, kā tu saki?!...»
«Vai tad nu par ļaunu!» Pēteris viņu drošināja. «Nu, sievastēv, Kreili? Ko tad jūs abi? Ja esat saimniecības vīri, tad par naudas līdzekļiem jums jāgādā...»
«Nu jā, - var jau arī!?» Kreilis beidzot apņēmās. «Par to desmit rublēnu jau nabags nepaliks...» Un Mikums, sevi pārspējis, piebalsoja: «Kas nu viens cēneris... Vai nu tas šurp, vai turp...»
«Še ir liste!» Pēteris pasniedza. «Kas zīmē, tas paraksta vārdu un cik tas dod. Tā!... Lieta būtu kārtībā... Ja katrs darīs savu ties', tad mājās visai labi ies...»
Spalva čīpstēja vien, kā saimniecības vīri grieza savus ciparus... Tikai retais palika nost... Vadoņi gan izlikās it mierīgi, itin kā nekas nebūtu, bet zinātnieki nevarēja noslēpt savu iekšējo gandarījumu un saimniecības vīri savu uzbudinājumu. Tomsons gan bija salicis rokas krustiem pār krūtīm, bet nevarēja nostāvēt uz vietas. Arī Baumanim cigārs dzisa, lai gan viņš to arvien no jauna iededzināja. Un Šiliņš nevarēja valdīties neiesaucies: «Iepiņķēsies biedrība, iepiņķēsies!...»
«Nekas, Šiliņ,» Pēteris to mierināja. «Kad iepiņķēsies, būs vīri, kas palīdzēs izpiņķēties!... Tie, kam tās galvas...»
«Viņš jau, vīrs, grib izticēt tam Kubem,» kāds ieminējās. «Bail, ka neatlaiž no vietas. Tas jau sacījis, - vai tad šim nekāda iespaida tanī biedrībā neesot?!...»
«Ko lai nu cilvēks dara!» kāds otrs nopūtās. «Katrs jau savu maizīti grib ēst.»
«Viņam tikai grauž sirdī, ka tik daudz pretojies un nav pats bijis tās lietas aizkustinātājs,» kāds trešais vēl piezīmēja. «Tomsons un Baumanis tāpat...»
Īsi sakot, adreses lieta ne vien principā tika pieņemta, bet arī priekš viņas sazīmēti jau prāvi naudas līdzekļi. Tas nozīmēja zinības vīru stāvokļa nostiprināšanos biedrībā uz ilgiem laikiem.