AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I

OTRĀ DAĻA

Divdesmit trešā nodaļa

Lai gan latvieši ar savu adresi pēc iztiesātas lietas Pēterburgas apgabaltiesā, kā rādījās, nu bija izkrituši galīgi cauri, tad taču arī baltiem nebija nekāda iemesla gavilēt. Fon Kube bija itin pareizi paredzējis, ka mazākais nieks, kas dod iemeslu pretaģitācijai, var visu «skaisto» Baltijas autonomijas projektu aprakt. Bet pēc latviešu adreses iesniegšanas galvaspilsētas krievu presei un visai krievu inteliģentai sabiedrībai bija pārāk dibināti motīvi uzstāties pret baltiešu baronu nodomiem. Ar visu uzsvaru tā uzstājās, ka Baltija galīgi jāpievieno valstij, jāieved tajā jaunā tiesa un administrācijas kārtība, vēl jo vairāk, kur to tieši vēlas pati zeme, latvieši un igauņi, kuri iztaisa iedzīvotāju lielāko daļu.
Šī atklātības balss nepalika bez iespaida. Lai gan Krievijā pašai tautai vēl nebija nekāda teikšana, tomēr arī augstākā birokrātijā bija pārsvarā tie paši šovinistiskie centieni, jo te, kā jau «Goloss» sacīja, bija «pats labākais līdzeklis zemes pārkrievošanai». Pēterburgā jau bija atklāts noslēpums, ka ir vēl laika jautājums, kad Rītjūras guberņu komisija tiks likvidēta un Baltijas ģenerālgubernatūra atcelta. Un arī balti nenodevās ilūzijām. Tie paredzēja it labi iznākumu. Lielas politiskas sēras valdīja viņu lēģerī. Cits tiem neatlika. Latviešiem viņi gan varēja likt manīt savas dusmas, pret krieviem tie bija bezspēcīgi...
Ne mazāk kā citi karstie patrioti par zaudēto lietu sēroja arī Rābemaņa dzimta. Nebūtu īsti saprotams, kādēļ. Ģimenes galvu, konsulu, mēs taču pazīstam par liberālu mančesteriāni. Kāds iemesls viņam aizstāvēt feodālo muižnieku privilēģijas, jo ar Baltijas autonomijas ievešanu tās būtu nodrošinātas uz visiem laikiem. Bet mēs zinām arī kundzes ieskatus, un bez tam ģimenē bija noticis kas ārkārtējs: Ortrūde bija tapusi baronese fon Bimmelštein.
Fuhsings jau reiz stāstīja par savu jauno šefu, kādu Otonu fon Bimmelštein. Tas bija cēlies no kādas locekļu bagātas baltu literātu cilts, jo no Bimmelšteiniem bija pilnas visas labākās ierēdņu vietas, banku direkcijas un padomes, pilsētu kolēģijas un atklātas komisijas, kuras ienesa naudu. Paši vācieši jau sacīja: «Es wimmelt von Bimmelstein's... Wo man nur hinspuckt, da ist ein Bimmelstein...» (Čum no Bimmelšteiniem... Kur vien nospļaujas, tur Bimmelšteins.) Viņu patiešām bija daudz, neskaitāmas zaru līnijas ar un bez «fon», kuras atkal švāģeros un rados ar visām vietējām spicēm, tā ka viņu sakari un protekcijas bija tās vislabākās. Par katru vietu, uz kuru starp citiem pieteicās arī kāds Bimmelšteins, varēja jau iepriekš pasacīt, ka to dabūs Bimmelšteins un nevis cits. Ar vārdu sakot, Bimmelšteini bija visur, arī pilsētās un uz laukiem par mācītājiem.
Otons Bimmelšteins bija īsts «fon»». Kurzemē viņam piederēja bruņinieku muiža ar ļoti lepnu vārdu, bet ne tik lielu plašumu, ka būtu varējusi bruņinieku uzturēt. Tādēļ tad arī viņš bija spiests pieņemt kādu nodarbošanos, vai nu par disponentu, vai citādi kā. Bet vislielākā mērā tam būtu nākusi par labu bagāta precība, un tādēļ fon Bimmelšteins izraudzījās savu darbības lauku tur, kur visvairāk baltu sugas zelta zivtiņu, proti, Rīgā.
Še viņš parādījās piepeši kā spoža zvaigzne pie vietējām salona debesīm. Tā kā viņš bija uzturējies diezgan ilgi ārzemēs, starp citu Parīzē, tad viņam arī bija īsta kavaliera iznešanās. Cilvēks apmēram gadu četrdesmit, gludi kailu pauri, bet toties biezu spanku (bārzdas pinku) zem atvēlušās lūpas, «blazēts», bet «šneidīgs», tas ar joni iekaroja sieviešu sirdis un nostādīja it visus savus brālēnus un vārdabrāļus ēnā. Viņš jau varēja runāt par to, ko pats pasaulē redzējis, izbaudījis un piedzīvojis. Un pie tam vēl viņš bija visu to īpašību īpašnieks, kas sievietēm patīkamas, jo ne vien skaisti dejoja, bet bija arī liels jātnieks, mednieks un duelants, īsi sakot, tam piemita viss tas, kas bija vajadzīgs tā laika siržu lauzējam un salona lauvam.
Un par Rīgu viņš varēja sacīt: «Es nācu, redzēju un uzvarēju!» Vesels bars sievu un meitu kļuva par viņa pielūdzējām un karstām cienītājām. Tomēr pa lielākai daļai bez līdzekļu viņa labās īpašības algot, un tādēļ nebija vērts tās ievērot. Otons fon Bimmelšteins spēlēja nepielūdzamo un nesasniedzamo.
Ar vārdu sakot, viņš bija cilvēks pēc Hildegardis kundzes garšas. Tā kā viņa sajūsminājās par visu, kas smalks un aristokrātisks, un nīda visu, kam piemita kas neizveicīgs, bauriski plebejisks, tad viņa izvērtās par fon Bimmelšteina karstu cienītāju un pielūdzēju. Tādēļ, ka viņš dedzīgs baltu patriots un neatlaidīgs cīnītājs dēļ baltu tiesībām, tādēļ, ka viņa lozungs: «Baltiju baltiem!»
Tādēļ, ka viņam cieši sakari un saites ar pašām pirmām baltu famīlijām, Hildegardis viņu ieskatīja par izdevīgu ieroci, lai ar to izvestu savus godkārīgos mērķus, kurus tai nebija izdevies sasniegt caur savu vīru.
No sākuma viņš to nejauki pārprata. Jo pazina konsulu Rābemani par lielu sieviešu skaistuma cienītāju ārpus mājas. Cikreiz tie abi kopā nebija izdarījuši tās lielākās trakulības. Viņš domāja, ka roze, taisīdamās uz vīšanu, vēl slāpst pēc mīlestības. Tā kā vīrs ar viņu vairs nenododas, tad viegli saprotams, ka aiz gara laika tā iemīlas nepārvaramā salona lauvā, - fon Bimmelšteins nesa krūtīs apziņu, ka vēl nav dzimusi tā sieviete, kas viņam spētu atturēties, - un vēlas ar viņu piekopt saldus mīlestības noslēpumus...
Viņš atrada, ka tā lieta ir to vērta, un mēģināja viņa karsēt arī no savas puses. Tik tikko neizcēlās drāma... Nonāca līdz tam, ka viņš tai laupīja jau skūpstu.
Tas bija neizprotams un neaprakstāms skatiens, kas izstaroja no viņas acīm... Sārti pietvīkusi un līdz asarām sašutusi, un tomēr tikai vēlīgu pārmetumu tā viņu uzlūkoja. Šis skatiens viņu nospieda ceļos. «Pieceļaties!» viņa dvesa. «Jūs nezināt, cik dziļi jūs mani apbēdināt. Ja jūs nebūtu balts un godīgs cilvēks, es jums to nekad nepiedotu...»
«Uzklausat, daiļā Hildegardis,» viņš lūdzās, «es jūs mīlu - -» Vairs atkāpties nevarēja, nu tikai uz priekšu!...
Bālums un sārtums pārskrēja pār viņas vaigu... Puspiemiegtām acīm tā uz viņu noskatījās. Mīla vai, labāk sakot, piedzīvojumu kāre cīnījās ar tikumisko nervu. Viņa jau arī tikai savu vīru mīlēja, tikai vienreiz savā mūžā bija grēkojusi viņa dēļ. Šī grēka apziņa viņu vēl tagad nospieda, piespieda būt viņai uzticīgai laulātai draudzenei, neskatoties uz sava vīra mazām nerātnībiņām. «Ak. nerunājat, saites starp mums var arī pastāvēt citādi... Kā vienas zemes bērniem, svētas lietas aizstāvjiem... Mūs vieno vienādie ideāli un centieni dzimtenes labā. Roku rokā stāvēsim par mūsu mīļo Baltiju, viņas tradīcijām, tiesībām, īpatnībām. Vai ne, mans straujo varoni?...»
Fon Bimmelšteins nebija pretestību radis un degtin dedza viņu lauzt. «Vēl jo vairāk tādēļ man pieder tava mīla,» viņš šneidīgi dvesa. «Es nevaru citādi, ak, daiļā Hildegard!...»
Atkal tīksme pārviļņoja pār viņas vaigu. Cik patīkami dzirdēt šādu atziņu, kur pašai sāk rasties šaubas un tik daudz pūļu, lai vītušam piedotu svaigu izskatu... Bet tikumiskais nervs kā smags akmens uzgūlās uz sirdi un nospieda tur dīgstošos kaislību asnus.
«Nē, nē, mans draugs!» tā drebēdama čukstēja. «Pieņemat prātu, pieceļaties!... Jūsu straujās, karstās asinis iet pār robežu... Tas būtu nejauki, un to mums nevajag!... Mans dievs, ja jau tas citādi nevar būt, tad es jau jums varu dot savu meitu... Jūs taču pazīstat manu Ortrūdi?»
Viņš tīri apjucis un izbiedēts noskūpstīja tai roku. Tā kā Ortrūde neatradās starp viņa cienītājām, tad viņš to tikai pavirši pazina.
Viņa apjukums pat izvīla Hildegardei valšķīgu smaidu. «Ja jau pie manis vēl atronat patikšanu, tad daudz vairāk jums patiks viņa,» tā jokodama sacīja. «Viņa ir jauna un straujas dabas. Un var būt, ka tā ir likteņa laimīgā roka, kas jūs vieno un otram tuvo. Viņa par mūsu dārgo Baltiju tāpat domā un jūt kā jūs, fon Bimmelštein kungs... Bez tam tai līdzekļi daudz ko realizēt... Ceturtdaļmiljona mantojums...»
Fon Bimmelšteina vaigs noskaidrojās, un rudās acis iezibējās. Mīlestības skūpsts pārvērtās par sirsnīgu mātes skūpstu. Kā labi draugi un biedri viņi slēdza derību, ka strādās uz kopēju mērķi, lai Ortrūde kļūtu par baronesi fon Bimmelštein.
Salonu lauva uzreiz visu savu vērību piegrieza Ortrūdei, bieži to apciemoja, sūtīja tai puķes un citādi tai pierādīja savu uzmanību. Neraugoties uz visu to, Ortrūde diezin vai viņu būtu izraudzījusies par savu mūža draugu, ja viņš to piepeši būtu bildinājis. Bet māte pastāvīgi vērsa viņas uzmanību uz fon Bimmelšteinu, pastāvīgi uzsvēra viņa patriotismu, viņa kavalieriskumu, griezīgumu, augsto dzimumu, cēlās gara īpašības. Ortrūdei negribot vajadzēja sākt par viņu interesēties, kur labs vien par viņu tai nemitīgi tika kalts ausīs. Arī viņa bija godkārīga un bija sapņojusi, ka, ja tā precētos, tad viņas vīram vajadzētu būt par visiem tam pārākam. Pēc mātes ieskatiem arī fon Bimmelšteins tāds vārda pilnā ziņā bija. Tā Hildegardis kundze zemi pa drusciņai vien sagatavoja. Un, kad reiz tika sarīkota jāšanās uz derību, - publiskas zirgu skriešanās toreiz Rīgā vēl nebija, - un fon Bimmelšteins ņēma pirmo godalgu un pēc tam bildināja Ortrūdi, tad viņa sacīja «jā» un kļuva viņa līgava.
Derībai drīz sekoja kāzas, tā ka Pēteris to ne just nejuta, pa savu laimi dzīvodams. Viņu kāzās lūgt vāciešiem nenāca ne prātā. Tad nāca kāzu ceļojums, un Ortrūde ar visu savu jauno vīru nozuda no viņa redzes aploka, lai pēc nosacīta laika vēl jo spožāk un spilgtāk parādītos pie sabiedriskā apvāršņa.
Caur šo precību abām pusēm bija līdzēts. Fon Bimmelšteina finance uzlabojās tādā mērā, ka viņš savu vapeni varēja apzeltīt un visu to, kas tam vēl bijis tikai uz papīra, padarīt īstenībā. Varēja iegādāties eķipāžas ar piecžuburīgo muižnieku kroni, varēja turēt jājamus zirgus, piķierus un sulaiņus, «vest pilsētā greznu namu» un dzīvot pa vasaru jūrmalas peldvietās. Jaunais pāris darīja it visu, kas tam patika, un nodevās it visādiem sportiem. Tā kā arī Ortrūde bija kaislīga jāšanas mākslas cienītāja, tad viņus bieži redzēja izjājam: viņa zaļā jājamā kleitē ar kuplu plīvuru, viņš dzeltenām ziemišķa biksēm, lakotiem lieliem un spicu žokeja cepurīti. Tā kā Rīga toreiz bija vēl visai maza lielpilsēta, tad drīz vien it visi sāka par viņiem runāt un interesēties.
Hildegardis kundze par to visu peldēja atkal priekā un laimē. Viņa savu meitu citādi nesauca kā par baronesi fon Bimmelštein, lai gan, blakus minot, tā nemaz nebija, jo viņas vīrs pat nebija uzņemts nevienā vietējā muižnieku korporācijā, bet skaitījās «fon» tāpat pēc savas činas. Bet kas to izmeklēja? Fon Bimmelšteinu nams bija tagad tas viduspunkts, kur pulcējās visi pirmie un labākie, kur satecēja kopā visi politikas pavedieni un tika piedots tonis. Caur savu meitas kundzi, baronesi fon Bimmelštein, Hildegardis Rābeman atjaunojās atkal savā agrākā cienā, nāca atkal tuvākā sakarā ar vācu aristokrātiju, no kuras viņu vīra veikala intereses tikko nebija galīgi atrāvušas. Viņas znotam tagad būtu bijis pat iespējams tikt par Rīgas augstās rātes locekli. Tikai šāds gods vairs nekairināja, jo arī baltu aprindās tas bija jau atklāts noslēpums, ka vecā rāte ir mirusi un ir vēl tikai laika jautājums, kad viņu galīgi iezārkos.
Konsulam gan šī precība ne visai patika. Vienkārt, viņš tikai īsti tādu cilvēku varēja cienīt, kurš ticis uz priekšu pats ar saviem spēkiem, bet ne ar iedzimtām privilēģijām un protekcijām. Pret muižniekiem viņš sajuta slepenu īgnumu. Lai gan viņš to neizrādīja, tad tomēr sarunā ar saviem pilsonīgiem draugiem tas izteicās ļoti mazcienīgi par šo «ādelīgo zipi». Otrkārt, viņam nebija iespējams uz pēdām skaidrā naudā izmaksāt Ortrūdes mantojumu, jo tas bija ielaists veikala apgrozījumos. Gribot negribot viņam tādēļ jaunais feodālis bija jāpieņem par savu veikala biedru. Viņš bīstījās, ka tas viņa veikalā neienes politiku. Treškārt, līdz šim viņš bija bijis vienīgais neaprobežotais noteicējs veikalā un ģimenē, tagad viņš paredzēja, ka savā varā tam būs jādalās ar šo sprukstiņu, kurš pie tam bija labs uzdzīvotājs un kura grēkus tas smalki pazina, tāpat kā nākošais znots pazina viņa grēkus. Bet pret dieviem, muļķībām un sievietēm karot velti. Gribot negribot tam bija jākož skābajā ābolā. Dodams savu tēva svētību. tas nodomāja: «Ja dabon tādu brašu skuķi ar ceturtdaļmiljonu, tad gan katrs muļķis ir gudrs...»
Rābemaņa tirdzniecības nams tika paplašināts ar diviem jauniem zariem, bankas veikalu un apdrošināšanas aģentūru. Par šo abu nodaļu speciēlu šefu nu kļuva fon Bimmelšteins, bet viņš iejaucās arī pārējā veikalā, no kura tam nebija ne jēgas, ne jausmas, un traucēja darbus. Konsulam gan nepatika, ka znots, raugoties no tirgoņa stāvokļa, pielaida nepiedodamas muļķības, bet, kā jau sacīts; viņš bija spiests klusēt un bija pārāk tirgonis, lai izrādītu savu nepatikšanu tur, kur nekā nevar grozīt.
Fuhsings, kurš, apzinādamies savas spējas, sev nekad neko daudz neļāvās sacīt, drīz vien sanāca ar jauno šefu vārdu maiņā un ragos. Šim nebija tā spēja, kas konsulam - notaksēt uz pēdām, ko katrs cilvēks veikalam ir vērts. Viņš par noderīgāko spēku ieskatīja to, kas viņam labāk mācēja pielīst, glaimot un pienest par citiem niekus, kā, piemēram, Hartmani un Šmerli. Protams, ka tie uz Fuhsingu neturēja vis diezin kādu prātu un pienesa jaunam šefam arvien par savu vecāko biedru jaunas vēstis.
Kādu rītu tad fon Bimmelšteins bāls un uztraukts ieskrēja kabinetā pie konsula. «Sievastēv, ko es dzirdu?!... Mūsu prokurants esot biedrs tanī jaunlatviešu biedrībā!...»
Konsuls noraustīja kamiešus. «Tā taču viņa privāta lieta, kādā viņš biedrībā...»
«Jā, jā, bet ievērojot šīs biedrības dumpīgo virzienu pret mums?!» Bimmelšteins turpināja. «Mēs taču viņam , nevaram dāvāt tādu uzticību...»
Konsuls nelabprāt nāca ar savām domām klajā, bet, ja to reiz darīja, tad izsacījās tik skaidri un saprotami, ka tur vairs nevarēja būt nekādu divdomību. «Fuhsing kungs jau vairāk nekā desmit gadus kalpo šim veikalam. Nekad viņš vēl nav devis iemeslu, ka tam nevarētu dāvāt pilnu uzticību...»
«Bet viņš taču latvietis...»
«Tas mums nav jāzin! Mums jāzin, ko tas vērts mūsu veikalam... Lietojams cilvēks ir nesamaksājams kapitāls. Mēs varam gan vieni ēst, bet nevaram vieni strādāt. Ir vajadzīgs, lai mums līdzi strādā, un sekmes atkarājas no tam, kāds tas strādnieks. Fuhsings, neraugot viņa tautību, ir labs strādnieks. Necienīt viņu būtu tas pats, kas nepiecelt no zemes tīro peļņu, kas gūta caur viņa pūlēm, veiksmi un saprašanu. Nevis viņa skaisto acu pēc... Tādi līdz šim bijuši šī veikala principi.»
It kā aizskarts, par iejaukšanos savās tiesībās, viņš apklusa un stingru nopietnību skatīja cauri vēstules.
Fon Bimmelšteins nervozi kodīja lūpas. «Šī veikala principi, protams, nekādi netiks grozīti... Es tomēr domāju, kā vācu veikals mēs tik daudz no saviem ļaudīm gan varam prasīt, lai tie atzīst krāsu. Ja tiem nav iespējams ar mums harmonēt, tad nav saprotams, kādēļ mēs pavisam kopā strādājam.»
Konsuls neatbildēja; tā bija zīme, ka viņš tam nepiekrīt.
Veikalā drīz vien nāca zināms, ka jaunais šefs netura uz Fuhsingu labu prātu, jo Fuhsings nav riktīgs vācietis, turas kopā ar bauriem un jaunlatviešiem. Hartmanis, redzēdams, ka lon, vēl vairāk patriotismu piekurināja, un bieži vien viņu redzēja ar Bimmelšteinu kopā arī ārpus veikala.
Jaunais šefs centās iepotēt solidārisku baltu garu visā veikala personālā līdz pat pēdējam māceklim. Sasauca visus kopā un griezās pie tiem ar uzrunu. «Mani kungi, tas ir tā un tā... Mums visiem šinī lietā kopā jāturas...» Vai tas nu attiecās uz kādu pārgrozību veikala kārtībā, vai kādu vispārības lietu, arvien tas griezās pie veikala personāla kā pie vesela orgāna un apelēja pie viņa jūtām un goda prāta. Tas izlikās cēli un džentelmeniski, un tā viņš tos visus turēja smalkās važās. Jo patiesībā jau personālam nekā nebija ko teikt, ne lemt; principāls tiem vienkārši nodiktēja savu pavēli, bet piedeva lietai tādu nokrāsu, it kā būtu nākusi no viņu brīvas gribas. Konsuls, kas bija Menčestra skolas piekritējs un liberāls vārda pilnā ziņā, nekad neizlietoja šādus spaidus uz savu ierēdņu sirdsapziņu un tādēļ kamiešus vien noraustīja par šī baltu feodāļa rīcību.
«Mani kungi!» Bimmelšteins atkal kādu dienu griezās pie veikala personāla. «Esam vienojušies ar konsula kungu un nolēmuši dibināt pie mūsu veikala pensijas fondu, no kura pabalstāmi tie mūsu ierēdņi, kuri slimi un darba nespējīgi. Ar jūsu piekrišanu šī fonda labā no jūsu mēneša algas tiks atvilkts līdz 2%, bet firma no savas puses ziedo kā pamata kapitālu 3000 rubļus un mana laulātā draudzene, baronese, kā īsta baltu patriote 1000 rubļus - -»
«Mēs pateicamies ļoti Rābemaņa firmai, kurai mēs kalpojam, un pateicamies arī baronesei fon Bimmelštein!» Hartmanis pasteidzās atbildēt veikala personāla vārdā. «Mēs pieņemam šo laipnību, kura ir mūsu labā. Bet, ka mūsu patriote un patrone baronese fon Bimmelštein mūs, savus baltu mazos brāļus, tik augstsirdīgi iegādājusies, tad, es domāju, arī mums nākas dot viņai kādu piemēru par savu patriotismu un īstiem baltiskiem uzskatiem...»
«Tas viņu ļoti iepriecinātu,» fon Bimmelšteins glaimots atbildēja. «Mūsu ienaidnieki arvien nekaunīgāk sāk pacelt savas galvas. Patlaban ir devušies uz Pēterburgu ar kādu latviešu adresi, kura satura nekaunīgus melus un ķengājumus par mūsu zemes iekārtu. Viņas nolūks acīmredzot izgāzt cauri mūsu autonomijas projektu, pēc kura mēs būtu kungi paši savā zemē. Katra balta pienākums ir pret šādu neglītu rīcību protestēt.»
«Pats par sevi saprotams!» Hartmanis attrauca. «Un es domāju, mani kungi, - lai gan nestāvam nekādās atklātības goda vietās, - arī mūsu pienākums ir pret šādu neģēlību protestēt. Es domāju, protestam ir jāiziet taisni no mums, tautas. Mēs savai augstsirdīgai patronei nevaram dot labāku pierādījumu par savu baltu patriotismu, kā rakstiski protestēdami pret šo rīdīšanu un apmelošanu no jaunlatviešu puses. Parakstīsim šādu rakstu vīrs, pie vīra, liksim to nodrukāt laikrakstos un piesūtīsim to arī baronesei kā pateicības zīmi. Kungi, kas tam piekrīt?!...»
«Pieņemts!» sauca Šmerlis. «Pieņemts!» sauca viņam pakaļ viss bars, tā ka šinī jautājumā valdīja tā lielākā vienprātība.
Tikai Fuhsings vien nesacīja nekā un, tumši piesarcis, kodīja lūpas. It kā bez elpas konsuls vērīgi sekoja katrai viņa kustībai. Fuhsings nu reiz bija pacietīgs cilvēks, bet teju, teju viņš taisījās kūsāt pāri.
Tomēr viņš saņēmās un beidzot noteikti, bet mierīgi sacīja: «Es šādu rakstu neparakstīšu, fon Bimmelštein kungs...»
«Nē?!» Bimmelšteins attrauca. «Bet kādēļ ne, ja drīkstu zināt?» Iz viņa balss tomēr varēja manīt, ka uz šādu Fuhsinga pretestību viņš jau iepriekš sagatavojies.
«Tam nav nekāda sakara ar mūsu veikalu, un tādēļ to no manis nevar prasīt. Ja veikala intereses ko prasa, esmu gatavs sekot ar visiem spēkiem jūsu saucienam, bet te ir privāta lieta, par kuru katram var būt savas domas...»
«Fuhsing kungs taču pats biedrs tanī latviešu rīdītāju biedrībā!» Hartmanis iejaucās. «Tādēļ ir saprotams, ka viņš ar mums nevar iet kopā...»
Fon Bimmelšteins uzlūkoja konsulu, it kā sagaidīdams arī viņa iejaukšanos lietā. «Nevar būt!» viņš izlikdamies skaļi iesmējās. «Fuhsing kungs taču zin, ka še ir vācu veikals un nevar tiktāl aizmirsties...»
«Neesmu nekad slēpis vai noliedzis, ka esmu Latviešu biedrības biedrs... Konsula kungam tas arī nekad nav bijis par kādu traucēkli pret mani...»
«Atvainojat,» fon Bimmelšteins perfīdu smīnu sacīja, «tur taču pavisam prasti, neizglītoti cilvēki... Kā man saka: maisu nesēji...»
«Par to taču man nevienam nav nekāda atbildēšana jādod, ne arī par to kāda kontrole vajadzīga,» Fuhsings arvien stingrāk uzstājās. «Katram taču ir sava biedrība un savi ļaudis, ar kuriem tas satiekas. Tā kā neesmu dzimis nekāds «fon», tad turos pie savējiem. Veikalam nav nekāda daļa gar kāda privātu dzīvi un uzskatiem... Šī veikala principi vismaz līdz šim tādi ir bijuši...»
Konsuls arvien vēl klusēja, kas liecināja, ka viņš ar savu ilggadēju darba biedru vienis prātis. Fon Bimmelšteins nervozi skrullēja ūsas. «Protams, protams, šī veikala principi arī turpmāk paliek tādi... Mans dievs, kas tad no jums to prasa kā no veikala ierēdņa? Bet kā pie cilvēka, patriotiska tautieša un laba darba biedra gan var griezties ar šādu priekšlikumu, ko mēs it visi atzīstam par labu. Jo netrūkst taču neviena paraksta no šī veikala, izņemot tikai jūsējo.»
«Atvainojat!» Fuhsings ironiski pasmaidīja. «Jūs taču ziniet, ka esmu biedrs Latviešu biedrībā? Kā tad es lai parakstu šādu rakstu?»
«Nožēlojami, bet ar šo faktu mums jārēķinās,» Bimmelšteins noraustīja kamiešus. «Negribam jūs apgrūtināt...»
Fuhsings tātad šoreiz panāca uzvaru, bet viņš pats noprata it labi, ka tā ir Pirus uzvara. Viss veikala personāls, sākot no skrejpuikas, viņam smīnēja taisni vaigā. Ne acumirkli nevarēja būt šaubu, kam piekrīt simpātijas. Un jaunajam šefam bija diezgan līdzekļu un izdevības likt baudīt viņam savu varu. Līdz šim Fuhsings bija bijis otrais no konsula. Par sevi protams, ka šī vieta tam bija jāatstāj fon Bimmelšteinam, bet arī kā trešais tas vairs nevarēja turēties. «Hartman kungs!» jaunais šefs jau tūdaļ uz pēdām sacīja. «Esat tik laipni un aizejat manā vietā uz biržu!... Esmu drusciņ aizkavēts...»
Līdz šim tā bija Fuhsinga darīšana, kas pie tam tik labi bija iestrādājies, ka pats konsuls gāja uz biržu diezgan reti. Tagad Hartmanis uzlika cilindru, iepīpoja smaržīgu cigāru un, uzmetis Fuhsingam nievājošu skatienu, aizgāja. Ne pēdējo reizi... Tas tagad nu bija viņa amats.
Tā fon Bimmelšteins vispār iekārtoja, ka Fuhsingam katra patstāvīga darbība izslīdēja no rokām, un viņām tika uzkrauti vienīgi melnie darbi, ko būtu varējis izdarīt katrs jauns iesācējs.
Cik viņš pats varēja atturēties pretim, tik bija. Konsuls klusēja. Un no pārējā personāla puses pret viņu, cik manāms, tika izvests cauri apslēpts boikots. Sākot no skrejpuikas, viņš tika ieskatīts par svešinieku. Neviens viņu lāgā vairs nesveicināja, darīja to tikai pa garu laiku. Neviens viņu nerespektēja, viņa pavēles un aizrādījumus pārprata un visādi viņa darbību traucēja. Protams, ka viņa darbība tad arī vairs nevarēja būt tik sekmīga kā agrāk. Pie tam visi, viņam tīri dzirdot, izteicās zaimojoši par Latviešu biedrību, muļķa tītariem, kuri domājot ar savu adresi ko lielu izdarīt. Šādus latviešu baurus vajagot likt tikai pie maisu nešanas, un tas ir viss!... Pie tam zīmīgi paskatījās sānis uz Fuhsingu. Kuram tu pa muti sitīsi, kam to aizbāzīsi!... Šāda rīcība Fuhsingu dažreiz tā uztrauca, ka tas zaudēja savu pašsavaldīšanos un mierību un ielaidās nevajadzīgās ķildās, kuras ne ikreiz iznāca viņam par labu. Viss veikala personāls it kā nozvērējies bija pret viņu un smējēji arvien viņa pretinieku pusē. Un, kas tas lielākais, tas bija ienīsts ne tikvien kā veikalā, bet arī pašā Rābemaņu famīlijā, konsulu izņemot, kurš šinī lietā klusēja. Tikai Faustīne Svīhelbein viņu vēl arvien mīlēja, kaut arī nespēja viņu no tās nejaukās latvietības atgriezt un glābt...
Šāda dzīve nabaga vecpuisim izvērtās par īsto elli. Citreiz tik labi varēja dzīvot, neviens nemeklēja, vai tu latvietis vai kas, bet nu uzreiz vairs nekādi neproti dzīvot. Sērīgi viņš iegādājās vecos labos laikus, kad tautas dzīvoja kopā labā saticībā un nevienam nenāca prātā otru tautības dēļ nīst vai nicināt. Tas ir, Rābemaņa veikalā. Bet tagad? Tādēļ arī viņš bija tik nervozs un nikns arī pret tiem latviešiem, kuri plaisas tautību starpā asināja pret Lauri un citiem, kas vienmēr daudzināja: latvietis un latvietis, vācietis un vācietis... Un tomēr viņam pašam krūtīs naids pret saviem vācu apspiedējiem pastāvīgi krājās un auga un padarīja viņu par gluži citu cilvēku...

* * *

Pienācis jau vasaras vidus. Mazais Krauklītis jau krietni apvēlies, bet nebija vēl kristīts. Sievasmāte, sieva un radinieces nevarēja diezgan nostāstīt, kā viņš smejas, kā ķepurojas, kā izkar mēlīti utt. «Ņiprs bērns,» tās viņu lielīja. Tikai jau radinieces nevarēja aprast īsti ar to vārdu, ko Pēteris ar Mari viņam izraudzījis. Viesturs? Kas tas ir? Līdz šim tāds vēl nekur nav dzirdēts. Arī mācītājs ar to negribēja ielaisties. Vajadzēja dot vēl otru, īsti kristīgu vārdu, un tad lai otru piekar galā. Tā kā par krusttēvu bija izraudzīts Maris brālis, tad izvēle nebija grūta; sauks viņu «Kārlis Viesturs».
Kristības Pēteris nodomāja sarīkot jūrmalā, zaļumos. Rīgā pa vasaru visai maz ko darīt, biedrība tīri iemigusi un Daugavas malā arī tā pamazāk. Varēja veikalus uzticēt cilvēkiem un padzīvoties drusciņ svabadā gaisā. Dubultos viņam bija mājelīte, ko tas bija mantojis Maris pūrā. Turpat blakus Rābemaņa villai, kurā no Pētera augšas balkona varēja taisni iekšā redzēt.
Še viņus saistīja tik daudz jaunības atmiņu. Jo te bija notikusi pirmā cīņa starp Mari un Ortrūdi Pētera dēļ, kad abas bija vēl mazas meitenes. Maris ar gandarījumu to iegādājās. Viņa tomēr savu Pēteri bija paturējusi. Nu, vai tad Ortrūde viņai par to skauda. Kairai bija savs, un katra ar savu bija mierā.
Pēteris savam dēlam kristības gribēja noturēt krietnas, lai arī laiki tādi pašvaki, jautri vajag nodzīvot. Lai neviens nesaka, ka nebūtu ēdis un dzēris un labi izdzīvojies! Un viesus tie salūdza tādus, kas pa krietnam vien mācēja uzmest uz lampu. Kārlis, students Tērbatā, jau bieži vien bija nolicis par to «provi», un Edelberts, mākslas akadēmiķis, ne mazāk prata tvert kausu. (Vāciski viņš to sauca «Humpen».) Ar savu klātbūtni pagodināt bija apsolījušies arī Lapas Mārtiņš, kurš uz mazo tautas varoni jau sacerēja poēmu, un Ādolfs, kuram bija atkal jaunas kuplejas par cienīgtēviem un linošanu. Solījušies arī nākt Didžis un Andrejs. Pēdējam gan ar savu Līshenu bija izgājis plāni, jo bija radies spēcīgs konkurents. Baltu vesti, drošu uzstāšanos - Starpings. Ar kāda žīda māklera palīdzību tas Andrejam to partiju bija izgriezis. Gan viņš par to nemaz nelikās izsamistam, atmeta tikai ar roku: «Ek, dabūs citu!» Bet sirds viņam sāpēja tomēr, un tādēļ tas sajuta vajadzību tā reiz labi izdzīvoties un to atvieglot. Tālāk jau nekādi nedrīkstēja trūkt Mārcis ar savu Grieteli, kurai jau meita, varena brēkule, un to viņa solīja ņem līdzi. Nu, kur tad vēl Kreiļu famīlija, un, lai kam, Fuhsingam tur vajadzēja būt! Un kā Pēteris nokodināja Lauri un Ernesteli: lai tie nemaz citādi nedomā, uz mazā Viestura kristībām tiem vajag būt!...
Tātad tika rīkotas «riktīgas» dzīres; arī māte nāca Marim palīgā ar savu roku un padomu. Veselu dienu agrāk tās vārīja un «riktēja», un cepa ogotu baltu maizi. Un Pēteris vāgūža kaktā jau uzstāpelēja veselu strēķi mučeļu. Tās visas lai tukšo viņa mīļie uz mazā Viestura veselību...
Bet viņi nezināja, kas gatavojas kaimiņu sētā. Konsuļa Rābemaņa villu atkal Ortrūde bija dabūjusi pūrā, un tā piederēja tagad fon Bimmelšteinam. Vienā dienā un stundā ar Viestura kristībām blakus mājā bija nolikts viens no tiem politiskiem rautiem, kādu mēs pazīstam jau no agrākiem laikiem un kādi tagad pie fon Bimmelšteiniem mēdza notikt bieži. Sapulcējās vietējās autoritātes un vīri, kuriem atklātībā kāds svars, un zem mielasta segas noturēja politisku sapulci, izmainīja domas par zemes apstākļiem un izgatavoja rezolūcijas, pēc kurām tad balti ticīgi turējās. Šoreiz mielasts tika sarīkots Gustavam Danielam Hernmarkam par godu. Kopš 1869. gada tas bija nolicis visus savus amatus pilsētas pārvaldē, uzturējās acumirklī jūrmalā un taisījās galīgi aizceļot uz savu dzimteni Vācijā.
Bez paša jubilāra vēl ieradās: «vārdu vedošais» birģermeistars Eduards Hollanders, rātes sekretārs Eižens Alts, patrioti fon Bingners, fon Etingens (agrākais gubernators), Jūlijs fon Kube, vairāki Bimmelšteini, «fon» un «zur», abu ģildu aizstāvji, avīžnieki, protams, arī konsuls ar kundzi, kuri tepat dzīvoja. No tā saucamām plašākām un jaunākām aprindām, kuras citreiz reprezentēja Dīriķis ar Tomsonu, šoreiz nebija neviena aizstāvja. Toties bija izveidojies kāds jauns baltu sabiedrības tips, kuru dēvēja par «der kleine Mann». Tas bija reprezentēts no cunftes meistara Andreasa Cipfelbrinka un viņa gaspažas Traudhenas, bez tam vēl no Rābemaņa pirmā grāmatveža Hartmaņa. Tie tad arī šādu godu tīri vai nemaz nevarēja pār savu vaigu nest. It sevišķi Cipfelbrinki. Lai arī tie cītās būt pazemīgi un smalki pret tiem, kas viņiem šo godu parādījuši, tad tomēr Andreass nevarēja apspiest pašapziņu, ka, ja viņu lūdz viesos pie tik augsta galda, tad arī gan viņš ir to vērts! Kad to Johems Štemeizens un Simeons Orkelbeins redzētu, ka tas te kopā ar pašu birģermeisteru un gubernatoru!...
Tā kā Pēteris apdzīvoja savas mājiņas augšējo stāvu, kad, kā jau sacīts, no viņa balkona varēja visu smalki pārredzēt, kas notiek kaimiņu parkā un uz lielās verandas. Kristībniekiem jau nu gan gar to bija maza daļa, tiem rūpēja tikai mazais Viesturs un iedzeršana. Kas viņiem gar svešiem cilvēkiem? Bet Fuhsingam personīgi gan tā lieta drusciņ interesēja. Kā nazis viņam iedūrās sirdī, ka arī Hartmanis ielūgts pie kungiem viesos un «špacierē» tikpat kā gailis pa parku. Kopā viņš turējās gan vairāk ar Cipfelbrinku un tā gaspažu. Plātījās visi ar rokām, žestikulēja, it kā tiem būtu kādas gudras valodas. Bet tās jau grozījās vienīgi ap to pašu karstumu un lietus trūkumu. un grūtiem laikiem. Tikpat kā pienaglots Fuhsings palika balkona stūrī kā kaunīgs aplūkotājs, kurš atstāts aiz durvīm, bet kuram tomēr rūp visu redzēt.
Pati dienas zvaigzne un viduspunkts bija jaunā mājas kundze Ortrūde ar savu blondo frizūru un augstām, spēcīgām krūtīm. Pastāvīgi viņa taisīja cirķeļus. Kavalieri to ielenca, un ikviens turēja par godu sacīt viņai kādu rātnu komplimentu. Vislielākais «švērenētlers» bija kāds viņas vīra brālēns Kuno fon Bimmelšteins, ļoti pazīstams ar savām asprātīgām atjautībām, kas arī tagad Ortrūdei izvīla dažu labu sidrabtīru smieklu. Viņam stipri konkurēja kāds «šneidīgs krāsnesis» Astafs «cur» Bimmelšteins, - tās pašas cilts, bet cita zara, pazīstams poēts. Tas boronesei deklamēja priekšā savus dzejoļus, graizīgas satīras uz Garlību Merķeli. Ik teikuma galā nāca atskaņas: Merkel - Ferkel (sivēns). Viņam piekrizdama, Ortrūde ar saviem spēcīgiem, skaļiem smiekliem tricināja gaisu...
Uz to kļuva vērīgs pats mājas kungs Otons fon Bimmelšteins. «Astaf, kas jums tur ir?» tas jautāja.
Tas rādīja pretim kādu grāmatiņu «Paradīzes dārziņš priekš Garlība Merķeļa». (Pamfletu kopojums par dzimtcilvēku aizstāvi, ne visai asprātīgs, bet toties žultains un pajēls.)
«Ā, to es pazīstu,» Otons atbildēja. «Tajā par zināmo ignoranto skribentu ir izsacīts daudz patiesības...»
«Kādā Samsona fon Himmelšterna brošūrā esmu tomēr lasījis par viņu ļoti labu atsauksmi,» konsuls Rābemanis iebilda. «Viņš ļoti silti stāvējis par latviešu dzimtļaužu cilvēku tiesībām un darījis iespaidu uz viņu atsvabināšanu no dzimtbūšanas...»
«Autors to sacījis tikai aiz pieklājības,» Astafs cur Bimmelšteins piesteidzās paskaidrot. «Patiesībā nevar sastapt visā vēsturē vairs otras tik nožēlojamas parādības kā šis aplamais kūdītājs. Zīmīgi viņu raksturo kāds zīmējums, lai gan parodija, bet ļoti piemērots. Īsais resnais vīriņš tiek stiepts uz skolas sola un kā visai sajūtamu atalgojumu par savu brīvprātību dabū pa zināmo miesas daļu, cik uziet! Ļoti zīmīgs arī sekošais dzejolis:

«Arrogant und aufgeblasen - -
-Wird das Platte Dir Garlieb -
Merk' El ender, was ich sage!
Als die Mutter dich empfangen,
Kleiner Mann aus Fabelzeiten,
Hat ein - voll Lusternheiten
Sich mit einer vergangen.

Von den Letten kamst Du, Lette,
Wolltest Dich in Deutschland putzen,
Doch die wusten Dich zu stutzen.
Wälztest Dich in schmutzgen Bette.
Allen bist Du zum Gespötte,
Edelleute willst verschwatzen
Aergerlich beim Grosen, Rechten,
Nichts verstehst Du, alles weißt Du...»»

(Augstprātīgs un uzpūties - -
Seklais tev ļoti patīkams -
Nožēlojamais, klaus', ko teikšu!
Kad māte tevi ieņēma,
Mazais vīrs iz pasaklaikiem,
Kāds tad - pilns kaislību
Ar kādu - noziedzās.

No latviešiem Tu cēlies, latvi,
Gribēji Vācijā greznoties,
Bet zināja viņi Tevi uzbīdīt.
Vārtījies pa dubļu gultu.
Visiem esi Tu par joku.
Muižniekus gribēji nomelot
Īgnā prātā pie lieliem, taisnēm,
Neko neproti, bet visu zini...)

Konsuls piesarcis klausījās. Viņam nebija uz tam ko teikt... Noraustīja tikai kamiešus.
«Man par viņu zināma kāda ļoti smalka anekdote,» Kuno fon Bimmelšteins iejaucās valodā. «Kādam valodas pētniekam prasīts, ko viņš saka par vārdu «Merkel». Tas atbildējis: «Gan nepazīstu šo vīru, bet grūti ticu, vai kādam būs tāds nožēlojams vārds. Bet, ja patiešām būtu, tad tādam, kas to nes, vajag būt ļoti ķildīgam un riebīgam cilvēkam. Jo, vienkārt, visā vācu valodā ar to cits nekas nerīmējas kā vien vārds «Ferkel» (sivēns). Pēdējais tad nu būtu dabūjis otru līdzīgu sev pretim. Otrkārt, pārstādot burtus, dabūjam «Ekel» (riebums) un «Rekel» (lempis). Un, treškārt, ja mani kāds uzrunātu ar «Herr Merkel», man tas izklausītos,» - viņš pastiepās uz priekšu un aizlika roku sānis mutei, lai dāmas nesadzirdētu, «Herr, leck er m...»»
«Ha-ha-hah!» Otons fon Bimmelšteins pilnā kaklā iesmējās, un citi sekoja viņa priekšzīmei. Konsuls piesarcis it kā norīstījās, nesamanīdams, ko uz tam teikt. Fuhsingam palika nelabi ap sirdi... Gribot negribot bija jāiesper krietns konjaks. Viņam bija tā, it kā ļaunprātīgie zaimi arī viņam pašam liptu klāt, un nebija cita līdzekļa, kā viņus noskalot.
Beidzot bija laiks iet pie galda. Tagad namamātes vietu izpildīja Ortrūde savam vīram pie labās rokas. Hildegardis kundze turpretim bija galda biedre Jūlijam fon Kubem, bet konsuls sēdēja blakus birģermeistaram Eduardam Holanderam. Fuhsings devās atpakaļ pie citiem kristībniekiem blakus telpās, un tā abas sabiedrības dzīvoja katra par sevi, iedzerdama katra pa savai vīzei un cildinādama, kas katrai mīļš.
Bet nu sekosim parādes mielastam. Runas atklāja pats birģermeisters, cildinādams viņa magnificences Gustava Daniela Hernmarka nopelnus. «Bijis tas loceklis pašā pirmā ostas komitejā un sagādājis Rīgai labus kuģu apstākļus. Neatlaidīgi pūlējies, kamēr Rīga dabūjusi pirmo dzelzceļu uz Dvinsku. Licis pirmos pamatus kredītsistēmai, kura Rīgai par jo lielu svētību; blanko cedēta obligācija ir mūsu baltiešu priekštiesība, jo nav nekur tādas Krievijā. Nodibinājis: Biržas komiteju, Biržas banku, Diskonta banku, Namnieku kredītbiedrību, iestādes, bez kurām, vārdu sakot, mūsu tirdzniecība un rūpniecība nevarētu elpot. Un, ja nu vēl apskata tos darbus no viņa tieši pie pilsētas pārvaldīšanas, ko tas pastrādājis kā rātskungs, birģermeistars un dažādu komisiju loceklis, tad ir jājautā, kur viņš ņēmis tik daudz to roku un galvu priekš mums strādāt. Mēs nevaram citādi kā tikai ar pateicību iegādāties šo Rīgas lielo dēlu, kura darbi sludinās viņa piemiņu, kamēr vien mūsu pilsēta pastāvēs. Jūtos ļoti pagodināts, ka man piekrīt tas patīkamais pienākums novēlēt viņa magnificencei veselību un prieku un ilgu mūža vakaru. Hoch!»
«Hoch, hoch, hoch!» Viesi piesita ar godināto un uzdzēra augstas laimes.
Viņa magnificence Gustavs Daniels Hernmarks, tagad gluži vecs un salīcis, lūdza atbildēt uz glaimojošiem veselības uzsaukumiem.
«Augstie kungi un dāmas! Vairāk nekā pusmūža man ir bijis lemts dzīvot Rīgā un skaitīties par viņas pilsoni. Man ir bijusi tā laime redzēt viņu attīstamies un uzplaukstam, bijis tas gods cienīt viņas veco, godājamo kārtību un uz vecā, izmēģinātā pamata celt daudz jauna. Mani kungi un dāmas! Atkārtoju vēlreiz to, ko tik daudzas reizes jau esmu sacījis: Rīgai jāpateicas par to, kas viņa tagad ir, savam agrākam ģenerālgubernatoram, viņa gaišībai grāfam Suvorov-Rimņikski, firstam Itaļiski... Bija prieks viņa laikā sabiedriski strādāt! Viņš, tā sakot, bija noklausījies rīdzinieku sirds pukstienus, nolasīja mums mūsu vēlējumies no acīm. Mēs nebūt nemanījām, ka ir vēl kāda valdīšana pār mums, jo, ja bija kas izrādījies par derīgu un vajadzīgu un firsts pārliecināts, ka tas nav atliekams, tad viņš to arī no visas sirds deva. Visi tie dibinājumi un iestādes, kuras man tika pieskaitītas par nopelnu, ir mums caur viņu.
Bet pēc tam, kad viņa gaišība atstājusi Rīgu un Baltiju, mēs neesam vairs sastapuši to saprašanu un pretimnākšanu no valdības puses. Kamēr zem viņa varējām strādāt droši, jo zinājām, ka padarītais nav velts darbs, bet dos mums pozitīvus panākumus, tur tagad, lai darām ko darīdami, uzduramies tikai uz noliedzošu principu. Cik grūti, piemēram, man nācās izdabūt cauri Dvinskas dzelzceļa projektu, kurš taču ir mūsu pilsētas dzīvības nervs. Bet gluži bez ievērības atstāts mūsu jaunais pilsētas pašvaldības projekts, pēc kura birģermeistars un rāte tiktu vēlēta no visas pilsētas uz 12 gadiem un viņiem dota pensija. Kritis, diemžēl, cauri arī Baltijas autonomijas projekts. Visas atliekas no veciem labiem laikiem tiek steidzīgi likvidētas, lai gan tik daudz pieredzējušas un nesušas laba. Sākas patlaban jauns laikmets; ir citādi apstākļi un būšanas, un tie prasa jaunus spēkus ar jaunu enerģiju, kā, piemēram, mūsu cienītais Otons fon Bimmelšteins. Tie tagad lai stājas mūsu pēdās... Mēs esam dzīvojuši savam laikam. Lai viņi atron atkal pavedienus, kas tos saista ar valdību, pavedienus, kuri mums izsprukuši no rokām, un nodibina atkal to labo saprašanos, kāda bija agrāk.
Daudzinātas arī tiek jaunlatviešu briesmas. Es tām neticu. Visus tos gadus, kamēr esmu Rīgā dzīvojis, es tādus latviešus, kuri kaut kādi varētu ar mums sacensties, neesmu sastapis. Es pazīstu latviešus tikai kā kalpus un dienderus. Runāt par latviešu izglītību ir tikai vientiesība... Visa tā jaunlatviešu būšana ir tikai pārejoša parādība. Un tādēļ es arī neredzu vajadzību kādas atsevišķas latviešu biedrības. Jo, ja latviešiem ir sava atsevišķa biedrība, tad tādu var prasīt arī leiši, igauņi, čigāni un pat botukudi. Esmu pārliecināts, ka zemes kulturēlā vadība paliks arvien vāciešiem, un celsies še vācu vīri, kas pratīs novērst un pārspēt grūtības saviem centieniem. Varu tādēļ mierīgi aizbraukt uz savu dzimteni, apzinādamies, ka še cīnās vācu dēli, kas patura iekarotās pozīcijas un virza savu kultūru arvien tālāk uz austrumiem. Lai dzīvo vācu Rīga, lai dzīvo viņas pilsoņi!»
Skaļi aplausi un ovācijas. Nekas baltu patriotu tā nevarēja sajūsmināt kā apgalvojums, lai viņiem paliek zemes pārvaldība. Un viņa ekselence Jūlijs fon Kube, glāzi piesizdams, sacīja šos īsos vārdus: «Es tikai vēlos vienu! Vācu pilsoņiem lai nekad netrūkst vīru, kuri apzinās mērķi!... Tad mūsu lieta nekad nebūs zaudēta... Lai dzīvo mūsu mīļā vācu Rīga, mūsu dārgā Baltija!...»
Pēc īsas domu izmaiņas galda biedru starpā un kad glāzes bija iztukšotas un atkal kādi kumosi noēsti, atskanēja atkal glāžu piečinkstināšana par zīmi, ka kāds vēlas vārdu. Uzreiz klusums... Pats mājas kungs Otons fon Bimmelšteins...
«Jūsu ekselences un magnificences! Manas dāmas un kungi!... Cildinot viņa magnificences Gustava Daniela Hernmarka nopelnus, mēs nevaram paiet garām pašam svarīgākam: v i ņ š i r s t r ā d ā j i s p i e v ā c i e t ī b a s n o s t i p r i n ā š a n a s R ī g ā u n B a l t i j ā. Strādājis tai mērā, ka viņu varam ieskatīt par Vāc-Baltijas idejas inkarnāciju. Un savu uzdevumu viņš paveicis tā, ka nav ne pretestības ievērojis, bet tādēļ šīs pretestības un jaunlatviešu briesmas nav noliedzamas... Mūsu Baltijai ir grūti laiki! Mūs' autonomijas projekts - sirds sažņaudzas, to minot, bet īstenība nav noliedzama, lai arī tā cik rūgta, - mūs' autonomijas projekts ir iezārkots... Lepnās cerības, ko likām uz viņu, satriektas drupās...
Un mēs zinām, kam mums par to jāpateicas! Tai naidīgai pretvarai, kura it kā no zemes aug, veļas kā lavīna un paņem visu līdzi: mūsu vecās tradīcijas, mūsu zemes iekārtu, mūsu īpatnības un sastrādātās priekšrocības. Viss tas kritis par upuri tai plebejiskai kustībai, kas visu nivelē, padara vienu otram līdzīgu, novelk lejā augstāko un cienījamo, un, ja šis process nemitas, tad drīz vien mēs un mūsu īpatnības būsim pazuduši tanī jaunlatviešu lakaju pūlī...
Augstie kungi! Vai mēs to mierīgi noskatīsimies? Vai ļausim sev izņemt no rokām zemes vadību, atdosim to šim jaunlatviešu pūlim, kuram nav ne izglītības, ne zināšanu. ne tradīciju? Nē un nē, - mēs nebūtu tad cienīgi nest vācu vārdu! Būsim īsti baltu vīri un baltu sievas, kas apzinās mērķi... Ar kopotiem spēkiem strādāsim uz kopēju mērķi... Lai gan šai sanākšanai tikai draudzīgs, familiārs raksturs, te tomēr ir klāt reprezentanti no it visām aprindām... No augstās rātes mums klāt viņa magnificence birģermeisters, ierēdniecība reprezentēta caur viņa ekselenci vicegubernatora kungu, ir klāt mums aizstāvji no literātu un tirgotāju aprindām, un ir klāt mums reprezentants no ļoti plašām aprindām, vīrs, kam tiesība runāt visas amatniecības un citu «mazo vīru» vārdā, es domāju te mūsu godājamo cunftes meistaru Andreasu Cipfelbrink kungu - -»
Palocījās ne vien viņš pats pret domāto, bet arī baronese un konsula Rābemana kundze; Cipfelbrinkam glaimotam vaigi mirdzēja vien, un Traudhena sajūsmināta līdz asarām. - -«Ja nu mēs visi sadodamies roku rokās pret šīm jaunlatviešu kūdītāju briesmām, uzstājamies pret viņu midzeni, to Latviešu biedrību, kur dumpība m nezināšana roku rokā iet, par kuru vēl tikai to dumpja cēlāju bezkaunība pārāka ir, tad arī mums izdosies tos atsēdināt atpakaļ savā agrākā vietā. Ja nu ikviens dod sev svētu solījumu, ka cīnīsies ne vien pats, bet pievilks arī savus radus un draugus priekš šīs svētās lietas, mūsu veikalā pat viss veikala personāls uz tam kā teicamu paraugu ir devis savu parakstu, ka mēs saimnieciski nekur un nekad latvieti nepabalstīsim, nedosim viņam nekad tādu vietu, kās ir uzticības postenis, un nekādi neļausim tiem saimnieciski stiprināties. Jo cīņa mums zem tagadējiem apstākļiem iespējama tikai saimnieciskā laukā. Ja tā apzinīgi rīkosimies pēc noteiktas programmas, mums arī būs sekmes pret šiem latviešu barbariem. Tad mēs viņus arī uz priekšu kalpināsim, izlietosim par līdzekli augstākai civilizācijas idejai. Tā mēs mazināsim pretības un šķēršļus Baltijas vācu kultūrai, nodrošināsim viņai šinī zemē nākotni. Bet katru savu tautieti saimnieciskā cīņā pret latvieti mēs pabalstīsim un katru latvieti, kas parādīsies kā patstāvīgs saimniecisks spēks, nokonkurēsim... Tātad visi kā viens vīrs: viens par visiem, un visi par vienu! Lai dzīvo Rīga un Baltija!...»
Lai gan fon Bimmelšteina balss orgāns bija pliks, ķērcošs un nemīlīgs, tad tomēr viņa runas ideja bija tāda, kas dedzināja ikviena balta sirdi. Tādēļ arī piekrišana viņam bija liela. Vistrakāk bija sajūsmināts viņiem aiz muguras mazais Kuniberts, bet neviens to nemanīja. Tam acis laistījās kā uguns; un sakniebtā dūrīte trīcēja kā drudzī. «Slava!» viņš sauca līdzi. «Nost ar latviešu barbariem!»
Tikai jau nu pašas pirmās autoritātes, kā to prasīja viņu cienība, neaizrāvās, bet paturēja savu mierību, lai gan sirdī juta to pašu, ko citi. Fon Bimmelšteins bija, kā jau sacīts, visiem no sirds runājis.
«Tā ir laba ideja no barona kunga, nē, patiesi!» Cipfelbrinks priecājās. «Rīt pie dienas došos pie Johema Štemeizena, Simeona Orkelbeina un Holcenberga... Tie lai paraksta man melnu uz balta: turpmāk par «verkfīreri» nepieņems nevienu zelli, kas nav īsts vācietis. Vai arī: mēs zeļļiem liekam parakstīt, ka tie cīnīsies pret latviešiem, ja ne - mēs tiem darbu nedodam. Latviešus kaut kādi pabalstīt, «špāss», - mums nav nekāda note!»
Un Traudhena viņam vēl piebilda: «Neaizmirsti to piekodināt arī abiem švāģeriem: kurpniekmeistaram Cunātam un bekermeisteram Švarcbortam!...»
«Es viņiem likšu parakstīt melnu uz balta...» Andreass noteica. «Jau agrāk mums vajadzēja tiem bauriem to pierādīt... Prozit, kungi!»
Tikai konsuls Rābemanis nebija no šīs idejas sajūsmināts un piesita tikai kā pa garu laiku. Domīgs, var sacīt, gandrīz nemierīgs tas lūkojās savā glāzē, it kā sagatavodamies uz atbildi. Beidzot viņš pačinkstināja pie otras glāzes un, kad savstarpējo sarunu kņada apklusa, piecēlās, un iesāka:
«Jūsu ekselences, magnificences, mani kungi un dāmas! Par Rīgas nesalīdzināmā patriota un mana drauga Gustava Daniela nopelniem atļaujat arī man minēt kādus vārdus. Viņš ir bijis īsts kultūras darbinieks, ir lietojis tos cīņas ieročus, ko mums Rīgas tradīcijas devušas, proti. taisnību un džentelmenisku izturēšanos pret saviem pretiniekiem. Rīdzinieku ieroči bijuši arvien tīri un spoži... Tas ir mūsu vēstures mantojums. (Birģermeisters Ed. Hollanders: «Itin pareizi!») Ja Numa Pompiliuss varēja sacīt par seniem romiešiem, ka tie cienī likumus un bīstas dievus tad to pašu vēsture var sacīt par rīdziniekiem, un mēs, tirgoņi, to vislabāk protam apsvērt un kvalificējam no šī stāvokļa savus ļaudis, ar kuriem mēs gribam un ar kuriem negribam būt darīšanās... Nekur tik ļoti kā tirgoņu šķirā tiek izšķirti tīri un netīri, atļauti un neatļauti līdzekļi.»
Fon Bimmelšteins nervozi braucīja ūsas. «Kas ar to ir izteikts?- -»
- -«Ar to ir izteikts, ka nepavisam nevar būt jautājums par to, kādai kultūrai un elementam šinī zemē būs būt vadošam. Tas ir tikpat saprotami kā skaidrā diena, un par to mēs arī še būsim pilnīgi vienis prātis, ka tikai vācu kultūra še var valdīt. Jautājums tikai par to: ar kādiem līdzekļiem, - un te var būt domstarpības. Domstarpības tādēļ, lai neciestu pašu vācu intereses. (Balsis: «Klau, klau!»)
Mani kungi un dāmas! Jauni laiki prasa savas tiesības. Līdz šim esam braukuši vieni savā kupejā, tagad nāk arī līdzceļotājs un nosēžas mums blakus. Vai mums tas patīkami vai ne, to šis jaunais pasažieris neizmeklē, tādēļ ka viņam tāpat braucamā zīme kabatā un viņam tāpat tiesība braukt. Viņam kopēja tiesība ar mums pie kopējas dzimtenes zemes, tāpat tiesība strādāt, ražot un radīt jaunas vērtības, - lai gan mums svešas un neparastas, tad tomēr vērtības. Par tādu kultūras vērtību es ieskatu jauno Latviešu biedrību. (Dziļa sakustēšanās.) Es nevaru piekrist mūsu nopelnu bagātai magnificencei, kura šodien no mums šķiras, piekrist domām, it kā latviešu tautiskā kustība būtu kāda pārejoša parādība. Tā ir dziļa kustība, ar kuru mums jārēķinās un kura mums jālūko iegriezt pareizās sliedēs...»
Viesi sastinga vai par sāls stabiem un brīnodamies noraudzījās uz runātāju. Kā tad viņš tā?! Visi Bimmelšteini kā uz adatām skrullēja savas ūsas, un, kad Cipfelbrinks iesaucās: «Aber Herr Konsul, das ist ja nich' moglich,» viens no viņiem iebilda: «Tautas balss!...»
«Mums ir ar latviešiem jāsaprotas, mums jāatron kāds modus vivendi, kā abām tautībām vienoties,» runātājs turpināja. «Jo citādi, griežot viens otra miesā, mēs griezīsim arī savā miesā, un trešais par to priecāsies. Iegaumējat, tas ir svarīgs moments: kādā ceļā mēs savu taktiku ievirzīsim, tādu virzienu lieta ņems... Turpmāk mēs grozīt vairs nevarēsim... Un tādēļ mums vajag saprasties- -»
«Bet kādēļ?» kāds no Bimmelšteiniem iesaucās. «Kas mums to var uzspiest?...»
- - -«tādēļ, ka tomēr esam un paliekam vienas dzimtenes bērni... Mūs saista kopējs zemes stūrītis. Tādēļ, ka mums to uzspiež attīstības likums!
Mēs pieaugam, mūsu pilsēta top lielāka, mūsu apgrozījumi dubultojas, mūsu veikali paplašinās, un mūsu kapitāli krājas. No kam un kur? Tādēļ, ka zemē attīstās kultūra, arvien vairāki ņem dalību pie kultūras dzīves. Latviešu zemnieki, modušies no dziļā miega, nāk pulkiem un bariem uz pilsētu un sāk dzīvot jaunu dzīvi. Ja mēs to nevēlētumies, tad mēs nevēlētumies paši savu labklājību. Ja mēs vieni gribētu turēties savā laiviņā, tad Rīgai jā sažūst un jātop atkal atpakaļ par to, kas tā bijusi, šauro viduslaiku pilsētiņu līdz ar viņas nabadzīgo dzīvi... Bet mēs ar pilniem soļiem ejam pretim jaunai nākotnei, kur Rīga būs miljonu pilsēta, lielās Krievijas vārti uz rietumiem, kultūras vērtību izmaiņas vieta starp austrumiem un rietumiem. Kādēļ lai liedzam latviešiem strādāt līdzi pie šī lielā kultūras darba? Kādēļ negribam ar viņiem saprasties un dot viņiem pienācīgo vietu zemes aizstāvībā? - - -Es pat būtu priekš tam, dot viņiem svabadi tikušās vietas rātē, lai tā uz visiem laikiem tiktu aprakts kara cirvis - -»
«Apetīte nāk līdz ar ēšanu!» Otons fon Bimmelšteins nervozi iesmējās. «Ja jau mēs atzīsim viņiem tādas tiesības, tie prasīs arvien vairāk...» Un Astafs cur Bimmelšteins piebilda: «Mēs varam pastāvēt tikai tad, ja pilnīgi, bruņojamies pret viņu prasījumiem...» Jūlijs fon Kube turpretim palocīja galvu, kas liecināja, ka viņš ar ierunām vienis prātis, bet, būdams oficiālajā valsts dienestā, nevar savus uzskatus klaji izsacīt. Vispār runātājam lūkojās 4 pretim pārsteigtas, gandrīz sašutušas sejas: «Kādēļ? Kam visu to?...»
Konsuls it labi noprata, ka aizstāv nepopulāru ideju un varbūt dusmojās uz sevi, ka vispār ar to nācis klajā. Bet viņa acis iezibējās, tas saņēma kopā atkal visus savus gara spēkus, lai izvestu cauri savas teorijas:
- - -«bet vecā rāte jau mums drīz būs jāiezārko,» tas uzsāka atkal pārtraukto pavedienu. «Jaunā pilsētu vēlēšanas kārtība dos mums pilsētas valdi un domi, pie kuras būs pietikšana it visiem... Ar šo faktu mums jārēķinās, un tad mums būs jāgriežas pie latviešiem - -»
«Pie kam tad?!» atkal kāds no Bimmelšteiniem iemeta starpā. «Vai pie šī neizglītotā, dumpīgā pūļa?...»
- - -«pie latviešu inteliģences!» konsuls cīnījās uz priekšu, jo viņa runa izvērtās par polemisku dialogu. «Ar to saprasties - -»
«Vai latviešiem arī ir kāda inteliģence?» atkal kāds cits iemeta starpā un viņu pārtrauca.
«Ja viņas nebūtu, tad tāda būtu steidzīgi radāma lietas labā,» viņš turpināja. «Tiklīdz latviešiem radīsies sava inteliģence, mums nenāksies grūti ar to saprasties kā līdzīgam ar līdzīgu... Ar šo inteliģenci mēs dalīsimies zemes vārdi, un tā tautu turēs zem sava iespaida mums par labu - -»
«Par to vajadzēja runāt tad, kad mūsu autonomijas projekts no viņiem nebija izgāzts cauri!» kāds no patriotiem aizskarts iesaucās.
«Diemžēl, vajadzēja!» runātājs turpināja. «Es redzu, ka te aizstāvu nepopulāru ideju, bet es runāju iz savas dziļākās pārliecības mūsu pašu interesē, ne aiz kādas izpatikšanas latviešiem. Ja reiz esam spiesti dzīvot ar viņiem kopā, tad mums jārūpējas par to, lai uzplaukst kopēju zemes bērnu saticība. Ko vāci zemes labā pastrādājuši, to viņiem neviens nevar atņemt, vācu kultūra paliks arvien tas spožākais akmens Baltijas vaiņagā un būs tas vadošais motīvs. Ja tas būtu ievērots, var būt, ka tad mums būtu iznākusi autonomija, ar kuru mēs, abas tautības, būtu mantojušas un varētum būt lepni - - ka - uz to - -»
Vispārēja sakustēšanās. Neticīgas, noliedzošas sejas visapkārt, neraugot, ka viņš patiešām runāja iz savas dziļākās pārliecības un aizrāva. Viņa kundze sēdēja kā sapliķēta, Ortrūde ar dusmu mirdzumu acīs, un mazais Kuniberts, stāvēdams stūrī, bija nokāris galvu. Konsuls jau redzēja, ka tam būs grūti izvest savu ideju galā, domu pavediens sāka irt.. Gribēdams pārliecināt, viņš it kā izsamisis iesaucās: «Ar latviešu inteliģenci roku rokā - -»
Šos vārdus pēkšņi pārkliedza spilgtas harmoniku skaņas un dziedāšana tur pāri pretim no otra balkona:

«Vācietim gari lieli,
Velna šūti zābaciņi.
Holdri rio, rio. holdri rio, rio,
Holdri rio, rio, ha-ha-ha-ha!»

Viņam negribot bija jāapklust, jo nevarēja vairs ne vārda dzirdēt. Viesi neizprazdami un pārsteigti viens otru uzlūkoja.
««Mon chēree»!» Ortrūde griezās pie sava vīra. «Vai nevari aizsūtīt savu mājas kalpu, lai viņi netrokšņo... Kas tie ir tādi par ļaudīm?»
«Kādi Krauklīši,» fon Bimmelšteins paskaidroja. «Svin savam dēlam kristības...»
«Latviešu inteliģence!» atskanēja kāda kodīga piezīme.
Konsuls vēl arvien apjucis stāvēja. «Urā, lai dzīvo Kārlis Viesturs!... Lai dzīvo latviešu patriots!» atskanēja atkal korī no pretējā balkona, un, cik varēja redzēt, tad tie ucāja gaisā mazu puisēnu, kurš ar kājām un rokām ķepurojās un pat smējās. Konsuls uzreiz noprata situāciju. «Dēladēls!» kā kāda vārīga stīga viņam notrīcēja sirdī. It kā apsveikdams jauno pilsoni, viņš sirsnīgi nolūkojās turp. Tik tuvu un tomēr tik tālu!
Bet tad piepeši viņš pats sevi it kā pieķēra un piesarka. Jo patlaban viņi atkal plēsa vaļā:

«Es vācieti dancinātu
Uz sarkana ķieģelīša.
Holdri rio, rio, holdri, rio, rio,
Holdri rio, rio, ha-ha-ha-ha!»

«Kas tās par mežonībām!» viņš beidzot, pieri saraucis, sacīja.
Ortrūde, sāpīgi smaidīdama, viņu uzlūkoja, it kā gribētu sacīt: «Tas taču tev, papa, tagad pašam jāatzīst...»
«Man liekas, ka arī Fuhsing kungs ir tur!» Hartmanis pēkšņi iesaucās. «Jā, jā, Fuhsings, Fuhsings!» tas spilgti sauca uzsaukdams, nevarēdams valdīt savu prieku par šo atradumu.
Patiešām, Fuhsings arī, Mārcis, Lapas Mārtiņš, Ādolfs, studenti, visi! Visiem labas zēģelītes, pat Laurim. Un Fuhsings viens no tiem ģiftīgākiem. Viestura vārda dienā viņš arī nebija slinkojis, it sevišķi vēl kur Lapas Mārtiņš bija sacerējis tik smalkas galda dziesmas. Bez tam viņam sakrājies tik daudz uz sirds, vācieši ar fon Bimmelšteinu priekšgalā viņam tik daudz darījuši, ka, lai gan tas pret viņa dabu, tas ļauj prātam vaļu un sirdij pilnīgi iztrakoties:

«Jo vācietis augstu lēca,
Es pakūru uguntiņu.
Holdri rio, rio, holdri rio, rio,
Holdri rio, rio, ha-ha-ha-ha!»

Ārprātīgi smiekli korī mežonīgā tempā. «Herr jeh!» Hildegardis kundze lauzīja rokas, turpretim Ortrūde tik nicinoši noraustīja kamiešus, ka vairāk nav iespējams... Konsuls, ar rokām uz galda atspiedies, vēl stāvēja kā stāvējis, un fon Bimmelšteins, nervozi skrullēdams ūsas, it kā bez padoma lūkojās augšā uz balkona. Jo jautrie kaimiņi it neapzinādamies piespieda karstos baltu patriotus sevi uzklausīt, tā ka uz acumirkli iestājās tukšums un klusums...
Cipfelbrinks vienīgais nezaudēja padomu. Tā ikurāt arī nevar vaļu paļaut! Piecēlies no galda, tas paņēma savu nūju un izgāja dārzā ar viņiem rāties. Mopsis līdzi. Ne tas vairs, kurš senāk rējās ar Pēteri, kad tas bija vēl puika Klostera pagrabā, cits eksemplārs, bet dresēts tādā pat garā un no sava kunga ne soļa neatkustēja, lai arī viņš kur gāja.
Nostājies pozīcijā pret kaimiņu sētu, tas nicinošu sašutumu iesāka: «Ihr, lettische Schweinbande, was gröhlt ihr! Was ist das für ein Johlen, frag ich?! Bäh, bäh, - versteht ihr nichts vernünftigeres?! Ach, ihr denkt, ihr seid grotie Herrschaften hier? Dumme Bauerkerls! Schweigen sollt ihr... Der Gouverneur ist bei uns... Versteht ihr, Lumpen!...»
(Jūs, latviešu cūku banda, ko jūs aurojat! Kas tā ir par bļaustīšanos, es prasu?! Bē, bē, - vai prātīgāku neprotat?! Ak jūs domājat, ka esat lieli kungi še? Muļķa zemnieku tēviņi! Klusēt jums būs... Gubernators pie mums... Vai saprotat, lupatas!...)
Mopsis viņam pie sāniem ticīgi palīdzēja un izrēja tos augšām pēc notīm.
Tie tur augšā viņu tik drīz neievēroja, bet naida prātu arī nepavisam neturēja. Tikai pēdīgi, kad redzēja, ka tas viss uz viņiem zīmējas, tie apturēja dziesmu. Viņam lūkojās pretim smaidoši smīnošas sejas. «Ei, Schwager, gutmorgen, komm herauf zu uns!» Edelberts to aicināja. Un Kārlis sniedza tam pretim alus kausu: «Prosit, Schwager!»
Tikai Lapa piepeši sāka šķielēt, rādīja uz viņu ar pirkstu un mežonīgi iesmējās: «Desu puika, desu puika, ha-ha-ha!...»
«Große Herrschaften, hast du mal gesehen!» Cipfelbrinks lejā tos mēdīja tālāk. «Ihr denkt gegen uns, deutsche Leute, aufkommen? Nich' für was! Krauft in der Stadt, wie Filzläuse im Pelzkragen... Auf dem Lande sollt ihr zurück... pflügen, eggen, Schweine hüten! Ach, ihr verluderten S... kerle, ihr lettischen Luppaten, was meint ihr!? Was ihr denkt, das haben wir, Deutsche, schon längst vergessen...»
(Lieli kungi, ko tu domā! Jūs domājat uznākt pret mums, vāciešiem? Neparko! Lienat pilsētā tikpat kā utis kažoku krāgā... Uz laukiem atpakaļ jums būs iet, art, ecēt, cūkas ganīt! Ak jūs, nolokāmie s... bambaļi, jūs, latviešu lupatas, ko jūs gan domājat!? Ko jūs domājat, to mēs, vācieši, jau sen esam aizmirsuši...)
Bet viņi tikai smaidīja un vicināja kausus. Tikai Laurim uzreiz sāka svilt. «Tu vācu plukata!» tas piepeši iesaucās, un acis viņam uzliesmoja. «Nāks laiks, nāks laiks!» tas, grasoši pacēlis dūri, draudēja visu glauno sabiedrību, iesmējās tik mežonīgi, ka tas atšķīrās no līdzšinējiem skaļajiem, trokšņainajiem smiekliem. Smiekli trīcināja gaisu kā šalkas, baltiem pārskrēja karstas tirpas pār kauliem, un viņi nobāla.
Konsuls it kā vairīdamies pacēla roku, tad domīgi uz to pusi nolūkojās un nosēdās.
Tā kā no kaimiņu sabiedrības studenti pašlaik taisījās kāpt lejā, tad arī Cipfelbrinks ieskatīja par derīgāku atkāpties. Vēlreiz nodraudējis ar nūju, tas viņiem uzgrieza muguru. Arī Mopsis vēl izgrūda pāris spēcīgu akordu, tad lēni norūcās un, asti tirinādams, griezās savam kungam iepakaļ no kaujas lauka...
Atnācis atpakaļ pie galda, tas slaucīja sviedrus un ar apziņu sacīja: «Aber hab ich ihnen gegeben! So 'ne Bande!» (Bet devu es viņiem! Banda tāda!) Tikai viņam uzkrita, ka citi negrieza nekādu vērību uz viņa varoņdarbu, likās, ka to nemaz nebūtu redzējuši. Vienīgi Traudhena viņu saprata un tam piebalsoja: «So 'n verlottertes Volk, die Letten! Das kommt von die grose Schulen, die man ihnen giebt...» (Tāda izlaista tauta tie latvieši! Tas no tām skolām, ko viņiem dod...)
Viena lieta bija skaidra: konsuls ar savu ideju bija izgāzies galīgi cauri. Naids pret latviešiem baltu krūtīs kvēloja trakāk kā jebkad, un pat ar sevi konsuls vairs nebija skaidrībā.
Tā kā mielasts bija beidzies un kaimiņi taisīja no jauna negantu troksni, fon Bimmelšteins palocījās pret viesiem: «Mani kungi, es lieku priekšā pārcelties uz zāli. Še ārā,» viņš uzsvēra šos vārdus ar zīmīgu smaidu, «ir drusciņ pavēss...»
Viņa priekšlikumu pieņēma. Bet pie īstas omulības un skaidras domāšanas viņi vairs netika. Visiem dedza krūtīs naids. Kad viesi atvadījās, tiem visiem bija pārliecība, ka pret latviešu briesmām jāuzstājas visiem spēkiem.
Pašu famīlija palika viena. Konsuls nerunāja, bet taisni, tad viņš klusēja, viņš izteica ļoti daudz... Fon Bimmelšteins skrullēja ūsas. «Nabaga papa!» Ortrūde beidzot iesaucās. «Un pret tādiem - -»
«Mans bērns, es tevi saprotu!» konsuls atbildēja. «Es domāju, ka arī tu mani tagad saproti - -»
Bet tur pāri: «Holdri, rio, rio...»
«Lūdzu mani novest uz manu istabu!» Hildegardis kundze nevarīga iesaucās. Konsuls gribēja paklausīt, bet znots jau galanti aizsteidzās priekšā. Zilie priekškari nolaidās, mājā dziļš klusums, bet tur otrā pusē: «Ha-ha-ha-ha-ha-ha!...»
Kāda dūrīte tur slepus pacēlās pret balkonu... Tas bija; Kuniberts.
Bet, kad meita aizgāja uz kaimiņu sētu ar ziņu, resp., lūgumu netrokšņot, jo cienīgmāte bīstami saslimusi, tad arī augšā uzreiz palika klusu. Viņi runāja vēl tikai pusbalsī...

* * *

Otrā dienā Fuhsings ar diezgan smagu galvu ieradās veikalā, bet bija klāt noteiktā laikā. Plencēties un no veikala atrauties - tas nebija viņa dabā. Viņš, kad dzer, tad dzer, bet, kad strādā, tad strādā.
Paši kungi, protams, nāca daudz vēlāk, fon Bimmelšteins parasti arvien beidzamais. Vilks viņu zina, kā te jau bija saoduši, ka šodien būs vētra, jo Hartmanis, apsveicinoties ar Fuhsingu, tā savādi smīnēja. Pēdējā aizrādījumiem un paskaidrojumiem tas nepiegrieza ne mazāko vērību. Drīz ieradās arī pats vecais un viņam uz pēdām fon Bimmelšteins.
«Fuhsing kungs!» tas bez liekām ceremonijām iesāka visa personāla priekšā. «Jūs vakar bijāt kādā piedzērušā bandā un traucējāt mūsu mieru...»
Fuhsings nosarka un nobāla. Pie skaidra prāta nācis, viņš gan mazliet vainīgs apzinājās, bet šādu uzstāšanos tas arī nevarēja ciest. «Fon Bimmelštein kungs! Vai jūs nevēlaties no manis paskaidrojumu zem četrām acīm?»
«Nav vajadzīgs!» šefs šneidīgi atcirta. «Es biju aculiecinieks, pats visu redzēju...»
«Varbūt jūs sapratīsat, ka var būt brīži, kur cilvēks, drusciņ iesilis, ir drusciņ dzīvāks un jautrāks, nekā skaidrā prātā pats gribētu. Nebija mūsu nodoms jūs traucēt. tikai paši sava prieka pēc. Manam tuvākam draugam - bez tam arī mums visiem tuvai personai - bija dēla kristības...»
«Gar to man nav daļas!» fon Bimmelšteins saka spilgti kliegt. «Lūdzu aiztaupīt mani ar saviem draugiem un radniecībām!»
«Itin pareizi! Gar to jums nav daļas.»
«Es tikai gribu zināt, - vai mani dienestnieki drīkst tā uzvesties?!» fon Bimmelšteins spiedza tālāk. «Kas ir še kungs, lūdzu man paskaidrot: jūs vai es?»
«Es ne! Es še kalpoju pie konsula Rābemaņa, kurš man arī jūs stādījis priekšā par savu kompanjonu. Tātad jūs abi.»
«Un tādēļ es no jums prasu izskaidrojumu!» fon Bimmelšteins brēca. «Kas tā bija par piedzērušu kompāniju -»
«Atvainojat! Par to obligatoriski paskaidrojumi man jums nav jādod. Es jau jums gribēju privāti paskaidrot, kā kaimiņš pret kaimiņu atvainoties. Bet kā kalpotājs savam darba devējam esmu spiests atbildēt tikai par veikala darīšanām un ne par savu privāto dzīvi...»
«Taā!» fon Bimmelšteins tik cieti uz viņu nolūkojās, ka gribēja to vai ar acīm nodurt. «Jūs liedzat man izskaidrojumu?»
«Ja tādā formā to no manis prasāt, tad jā. Jūsu tosti traucēja mūs, mūsu dziesmas - jūs...»
«Jūs tātad atklāti atzīstaties... Turiet par atļautu būt par jaunlatviešu dumpinieku! Tātad jūs parādāt krāsu...»
«Tā ir mana lieta. Dumpinieks es neesmu! Es negriežos pret krievu valdības rīkojumiem kā jūs savās runās...»
«Tātad jūs esat klausījušies!» fon Bimmelšteins platām acīm mācās viņam virsū.
«Es biju spiests to dzirdēt...»
Fon Bimmelšteins trīcēja, bet valdīja savu uztraukumu: «Jūs esat atlaists, dzirdat!»
«Dzirdu!» Fuhsings, kas uz to bija sagatavojies, mierīgi atbildēja.
Fon Bimmelšteins uzgrieza viņam muguru un devās savā kabinetā.
«Atvainojat, konsul kungs, jūs visu dzirdējāt!» Fuhsings griezās pie tā. «Jūs akceptējat?»
Konsuls klusēja, bet taisni, kad viņš klusēja, tas izteica daudz.
«Ko man tagad darīt?» Fuhsings pārtrauca neomulīgo klusumu.
Beidzot viņa mute atdarījās, un viņš atbildēja ar cietēja nopietnību: «Pēc visa tā, kas noticis, Fuhsing kungs, jūs paši zināsat, kas jums jādara...»
«Tādā gadījumā, konsula kungs, lūdzu man izrakstīt atestātu par nokalpoto dienastu. No kura laika man tas jāatstāj?»
«Provinciāllikumi nosaka, ka sešus mēnešus pēc atteikšanas,» konsuls, drusku pārdomājis, atbildēja.
«Algu dabūsat izmaksātu, bet darbu jums nedosim,» fon Bimmelšteins, kas tomēr sarunām bija sekojis, iejaucās lietā. «Bet to gan es prasu: noteiktā laikā jūs man še ieradīsaties un savas stundas nosēdēsat.»
«Atvainojat, kam to?!» Fuhsings sāpīgu smaidu ieminējās. «Es jau no jums nekā neprasu... Esmu ar mieru vēl šodien aiziet. Es vēlētos no konsula Rābemaņa tikpat godīgi šķirties, cik labi un jauki esam sadzīvojuši visus tos gadus.»
Konsuls, ne vārda nesacījis, izrakstīja atestātu - vislabāko. «Līgums no mūsu puses tiek izpildīts tai ziņā, ka mēs algu jums par sešiem mēnešiem izmaksājam, bet jūs esat atsvabināts no šīs dienas,» viņš cieti noteica. «Lūdzu, lieciet no kases izmaksāt!... Un ardievu, Fuhsing kungs! Lai dievs jums palīdz!»
«Jums tāpat, konsulkungs!» Viņš sniedza tam roku, ko arī konsuls vēlreiz spieda. Abi nebija bez aizkustinājuma.
Bet Hartmanis, naudu izmaksādams, smīnēja. Viņa vaigā varēja lasīt tik daudz kā: «Pie vāciešiem jau nu tu vairs vietas nedabūsi, un lai arī tavā atestātā tur būtu rakstīts zelts...»
Kad Fuhsings bija aizgājis un to lietu pie sevis pārdomāja, viņš sāka sūkstīties: «Kam man to vajadzēja!... Ak, kam man to vajadzēja! Tā jau ir! Dažreiz cilvēkam notiek tā, kā viņš nemaz nevēlas...»