AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I

OTRĀ DAĻA

Divdesmit piektā nodaļa

Plaisa starp zinātniekiem un saimniecības vīriem kļuva arvien dziļāka un asāka. Kamēr Rihards Tomsons bija par priekšnieku, tas vēl abas puses mēģināja samierināt un pret pārspētiem zinātniekiem izturējās diezgan saudzīgi. Bet, tiklīdz 1872. gadā par priekšnieku nāca arhitekts J. Baumanis, tas arī saviem pretiniekiem tad gribēja pierādīt, ka ir «priekšnieks». Kad Veinbergis gribēja tā, viņš gribēja taisni otrādi, un pastāvīgi viņiem iznāca rīvēšanās. Protams, ka balsu vairums runas vīru sapulcēs bija arvien priekšnieka pusē, un Veinberģis ne kustēt vairs!
Zinātnieki tik lēti nepadevās. Tika sasauktas ārkārtējas pilnas sapulces. «Baltijas Vēstnesis» aģitēja visiem spēkiem, lai gāztu tos vīrus, «kas sagrābuši biedrību savā varā». Bet nodoms neizdevās. Lieta nonāca pat tiktāl, ka Dīriķis uz laiku tika no biedrības izslēgts. Tad vesels bars runas vīru no biedrības izstājās un to, tā sakot, atstāja savam liktenim. Zinātnieki uz biedrību vairs nemaz nenāca, viņu boikotēja.
«Redziet, tādi ir mūsu mācītie tautieši, mūsu zinātnieki!» Šiliņš sūrojās. «Ja neiet pēc viņu prāta, tad viņi labāk nemaz uz biedrību nenāk, bet iet pie Vāruža un citās vācu viesnīcās. Tie ir mūsu vienprātības skaldītāji...»
Bet ko tu viņiem padarīsi! Tie rādīja, ka arī ārpus biedrības prot strādāt priekš tautas. Tā, piemēram, F. Veinbergs izdeva reizi nedēļā avīzi «Baltische Ztg.», lai iepazīstinātu vācu publiku ar latviešu tautisko kustību un atspēkotu uzbrukumus tai. Štālberģa drukātava ņēmās laikrakstu drukāt un apgādāt. Avīze jau būtu bijusi tīri laba, ja tikai Veinberģis laikā būtu devis tos manuskriptus. Bet, tā kā tā ļoti nekārtīgi iznāca, pa lielākai daļai arvien mēnesi vēlāk, nekā uz galvas rakstīts, tad abonenti, kuru sākumā bija savi pāra tūkstoši, drīz vien tai grieza muguru.
Vēl labāk bez biedrības varēja iztikt «Baltijas Vēstnesis», bez kura tautiskā kustība vairs nemaz nebija domājama. Tas cīnījās ar vāciešiem, ka lai kūp. Izdeva pa brīžiem tādu zobgala pielikumu, kurā atdzīvojās agrāko «Pēterburgas Avīžu» gars. Zobgalis vai atkal Brencis un Žvingulis ņēma bizmaņus un tumsoņus kutināt, bet tā, ka neviens nevarēja ķert. Dažā labā vietā gan ar tiem «tumsoņiem» un «bizmaņiem» bija domāti tie paši Latviešu biedrības veči, kurus «Baltijas Vēstnesis» tā mācēja izgrauzt, ka tālāk stāvošie to ne manīt nemanīja.
Bet vācu prese un sabiedrība, tāpat luterāņu garīdznieki, tie to lietu neizmeklēja. Viņiem starp «Baltijas Vēstnesi» un «Rīgas Latviešu biedrību» nebija nekādas izšķirības. Cik daudz vien «Baltijas Vēstnesis» grēkoja, tik liels bija Latviešu biedrības grēku mērs! Un, tā kā Zobgala pielikums bija reiz ņēmis par galvu trīsstūri, visapkārt stariem apveltītu, un līdz ar to devis īsti daudz tabakas tumsoņiem un bizmaņiem, tad pretinieki atrada iemeslu uzbrukt viņam pavisam no citas puses.
Bīlenšteins aizrādīja, ka te nozaimota pareizticīgo svētuma zīme (dieva acs). «Baltijas Vēstnesis» tika nostādīts ne vien par bezdievi, bet arī par pareizticības zaimotāju un pastāvošās kārtības pretinieku. Tā tika rakstīts gan vācu, gan vecajās «Latviešu Avīzēs», bet jau tādā tonī, lai tikai nu administrācija ķer aiz krāga «Baltijas Vēstnesim». Arī Latviešu biedrībai, kas visa jauna midzenis.
«Baltijas Vēstnesis» bija pat spiests uzņemt pats savās slejās šo denunciācijas rakstu un izmisis karoja tam pretim, lai izklīdinātu no sevis aizdomas, kas varēja maksāt dzīvību ir viņam, ir biedrībai, ir visai latviešu tautiskai kustībai. Ar kādu tiesību tad Bīlenšteins kā luterticīgs mācītājs uzstājoties par pareizticības aizstāvi? Tai taču pašai esot savi gani, kuri celtu ierunas, ja tādas būtu vajadzīgas. Ar kādu tiesību tas iestājoties cenzūras lomā, kur taču visu pirms drukāšanas skatot cauri cenzors, kas atļaujams, kas ne. Ja tas ir laidis cauri, tad taču nevienam neesot iemesla par to uzbudināties.
Būtu tomēr gājis plāni ir avīzei, ir biedrībai, ja viņiem pie savas nelaimes nebūtu klāt drusciņ laimes. Proti, fon Kube šķīrās no valsts dienesta. Reiz tam bija jāizšķiras, vai grib palikt valsts vai akciju biedrības dienestā. Abus savienot viņam turpmāk vairs nebija atļauts. Lai gan viņš zināja it labi, kādu lielu varu tas kā vācu patriots izlaiž no rokām pret latvietību, ja aizsakās no sava augstā administratora amata, tomēr augstā direktora alga un treknās tantjemas svēra vairāk.
Viņu dēļ kas jau vairāk reizes bija atraidījis izdevību būt par Vidzemes gubernatoru, jo tik daudz tas saprata pats, ka tad viņam reizē ar to neklātos būt par dzelzceļa direktoru. Bet vai uz priekšu šāda izdevība vairs ronas?
Pēc Baltijas autonomijas projekta sabrukšanas viņš gan vispār zaudēja cerību, ka arī turpmāk vāciešiem izdosies noturēt Baltijā savu privileģēto stāvokli. Vēl gan cerības nebija atmestas galīgi. Vēl Pēterburgā darbojās Rītjūras provinču komisija, un par baltiem stāvēja kņazs Bagrations-Muhranskis. Bet no šīs vienas trumpas jau arī viss atkarājās. Krīt viņš un komisija, tad nelīdz vairs nekas. Turpretim, ja balti izdabū cauri kādas priekštiesības, tad jau var atgriezties atpakaļ valsts dienestā. Ar uguni meklēti tādi piedzīvojuši vīri, kas jau reiz stāvējuši administrācijas dienestā. Viņi uzies, ja arī tas kur būtu ielīdis. Viņš taču atlaists atstavkā ar visu mundieri. Lai patriots, lai kā, katrs tomēr pats sev tas tuvākais un dara tā, kā viņam iznāk labāk.
Protams, ka baltu patrioti nemaz nevarēja apmierināties par to faktu un raudāja baltas asaras. Viens ozols atkal kritis, stāvēdams viņiem priekšā aukās un brāzmās! Lieliskas viņam tika sarīkotas ovācijas. Arī fon Bimmelšteins sarīkoja spožu dineju, pie kuras patētiskiem tostiem tika cildināti Jūlija Gustava fon Kubes nopelni, izsacīts caur puķi rūgtums par visu nomācošo varu un tumšo spēku, kas ceļas tikpat kā no zemes atvariem un nomāc vācu kultūru.
Kas tas tumšais spēks, tas visiem it labi zināms. Bet vai viņa pretinieki arī zināja, cik pats tas nevarīgs un cik ļoti tas kāvās pats ar savām sāpēm?
Ja Pēterim Krauklītim nebūtu bijis lieku ienākumu no mājām, - vienu viņš pārdeva un otru atkal nopirka un, gods dievam, brangi nopelnīja, - no biedrības vien tas jau sen būtu izputējis. Teātri biedrībai spēlēt kā aizliegts, tā paliek! Tikai šad un tad Ādolfs pa izrādei dabūja sarīkot uz Latviešu Labdarības biedrības vārda, kur Maris Krauklīt kundze bija priekšniecības locekle. Protams, ka pie tam neko lielu nevarēja gūt, tikai to bada kumosu.
Biedrības priekšniecība jau nu gan darīja visu, lai savā mājā uzturētu dzīvību. Gada svētkos dziedāja Aizkraukles un Piebalgas kori; 26. februārī sarīkoja tējas vakaru, kurā dziedāja Vircavas koris. Bet tas tikai tai reizei, paiet rīkojums, - viss atkal kluss kā kapā.
Paši saimniecības vīri vairs neticēja savai lietai un uz biedrību maz atnāca. Atmeta ar roku: «Ek, ko tur ies un spriedīs, biedrībai jāiznīkst tā kā tā! Uz mājas vairāk nekā 70 000 parādu, - kas tos samaksās? Mēs, latvieši, neesam priekš biedrībām, mums katram sava šepte, sava darīšana. Jā, vāciešiem tas ir citādi, tiem ir laika un naudas.... Riteršapte maksā lones, ka no biedrībām var dzīvot...»
Pēteris jau nu gan, cilvēks, visiem spēkiem pūlējās, lai biedrībā būtu cik necik dzīvība. Zinātnības komisija līdz tam katru nedēļu reizi bija noturējusi jautāšanas vakaru. Tanīs varēja ir mācīties, ir pasmieties, it sevišķi kad uz tiem par izskaidrotājiem bija ieradušies Spunde un Laube. Bieži vien nāca priekšā tādi, jautājumi: «Kādēļ vecas meitas mīl sunīšus un kaķīšus?», «Kādēļ sieviešiem gari mati, bet īss padoms?» utt. Kad nu Laube un Spunde to ņēma izskaidrot, tad tev, cilvēkam, bija jāsmejas, vai gribi vai negribi. Visi tad nāca pie pārliecības, ka tādi vakari ir kaut kas ārkārtējs un ka lon tur savu laiku pavadīt. It sevišķi izskaidrotāju aizrādījumi deva bagātīgu vielu un pieturas punktu amizierim, kad jaunikungi vadīja jaunkundzes uz mājām. Visu ceļu bija par to ko triekt un kaitēties. Bet nu pēc zinātnieku izstāšanās viss uzreiz klusu kā kapā. Nāk ļaudis uz biedrību apvaicāties: «Kad būs atkal jautājumu vakars, kad būs?!» Ko lai viņiem atbild. «Nezinu. Diezin vai kad vairs būs.»
«Ak, skāde!» visi nožēlo. «Tik jauka amizierēšanās bija...»
Bernhardu Dīriķi pierunāt, lai tas nāk atpakaļ biedrībā un strādā, bija velti. «Esmu principa cilvēks un, kur man nav balsu vairuma un uzticības, tur negribu būt.» Tā viņš atbildēja Pēterim. Bet pie «Baltijas Vēstneša» strādāja arī Varaidošu Zanderis, kas bija atnācis uz Rīgu. Tā kā Pēteris ar viņu Pēterburgā bija jo tuvu iepazinies, tad griezās pie tā:
«Nāc, brālīt, strādā biedrībā, zinātnības komisijā! Kas tā par muļķīgu starpību: mēs - zinātnieki, jūs - saimniecības vīri, mēs abi nevaram kopā strādāt... Nu labi, ja esat gudrāki, tad neturiet savu sveci zem pūra, māciet tautu, lai arī tā top gudrāka! Kur lai viņa to labu smeļas, ja neviens viņai to nerāda?...»
Draugs sērīgi pasmaidīja. «Jā, jā, mīļo Persi, to jau labprāt gribam darīt, lai tikai mums rokas nesaista. Pavisam neizkopta ir latviešu gramatika un mitoloģija... Mums tur ir daudz ko gaismā celt par saviem senču dieviem... Bet, ja priekšniecība liedz tādas lietas aizkustināt, tādēļ ka vicegubernators var saraukt pieri, kam tur gan var būt patīkami! Kas tā par zinātni, kurai liedz turēties pie zinātnības ieroča?»
«Priekšniecība tev neteiks ne vārda, ej un strādā! Un vicegubernators mums tagad jauns... Vecais, kas turēja uz mums ļaunu prātu, no sava amata šķīries...»
Varaidošu Zanderis padomāja. «Nu, labi, ar Kasparu Biezbārzdi satieku diezgan labi... Domāju, ka ar viņu varēšu kopā strādāt!... Bet vienu lietu tev vajag man apsolīt... Tu rūpējies par to, lai biedrība vāc līdzekļus un izsniedz stipendijas trūcīgiem latviešu studentiem... Tad netrūks vīru, kas strādā tautas druvā...»
Pēteris apsolīja. Vēbers iestājās zinātnības komisijā un tika ievēlēts par sekretāru. Bet pa jautāšanas vakariem tomēr vairs negāja tik jautri kā agrāk. Publika, no tiem atradusi, arī vairs tik lielā skaitā neieradās kā agrāk.
Otrs, kurš pret biedrību bija atsalis un pie kura Pēteris tagad griezās, bija Rihards Tomsons. Kāpēc viņš biedrībā vairs nerādoties?
«Ko tur, plēšanās vien tik ir!» Rihards atmeta ar roku. «Tu nemaz nezini, cik daudz caur biedrību esmu zaudējis. Ja es nebūtu turējies pie viņas un izdevies par latvieti, man pērn lauksaimniecības izstādē katrā ziņā būtu piespriests zelta medālis. Dabūju tikai sudraba. Latvietim labs diezgan! Protams, ka sudraba medālis bija augstākā alga šinī branžā, bet kaut kādi taču vajadzēja iekārtot, lai latvietis nedabūtu grand prix. Un šai rūpniecībai taču pie mums tik liela nozīme...»
Viņa balsī varēja izmanīt aizskartu rūgtumu.
«Kā tad tev ar to veikalu iet?» Pēteris iejautājās.
«Ne visai! Superfosfātu ievešana no ārzemēm pēdējos gados trīskārtēji vairojusies, un cena kritusi par 20%. Uz to iepriekš nemaz nebiju rēķinājis. Āre še, «Mājas Viesa» redakcija ir paskaidrojusi tuvāk...»
Pēteris paņēma lapu un lasīja: «Tomsonam ceļas zaudējumi, jo saka, ka viņš savu preci visur dārgāk pārdodot, un nelasa viņa paskaidrojumus. Viņš tagad nu arī no fosforīta sāk taisīt superfosfātus un pārdod tos uz 30 kap. uz maisa lētāk nekā ārzemnieki, t. i., par 240 mārciņu smagu maisu 4 rbļ. 20 kap., partijās noņemot, 4 rbļ. Tagad katrs var izprovēt: pirkt kaulu miltus par 5 rbļ. 10 kap., ārzemju superfosfātu par 4 rbļ. 50 kap. un to superfosfātu, kuru Tomsons pats taisa, par 4 rbļ. maisā un tad redzēt, kurš ir labāks. Pēc mūsu domām, ārzemju superfosfāts nekādi labāks nevar būt...»
««Mājas Viesis» raksta itin prātīgi,» Pēteris, draugam izpatikdams, sacīja. «Mēs tikai visi esam raduši: ka tikai no ārzemēm, no ārzemēm! Tas mums tas labais...»
«Bet tomēr mūsu lielgruntnieki atturas no manu mēslu pirkšanas,» Tomsons rūgti sacīja.
«Bet toties atkal tautieši pirks tavus zuperiņus... Latviešu apzinīgie mazgruntnieki...»
«Apzinīgie mazgruntnieki! Vai neesi lasījis, ka «Baltijas Vēstnesī» kāds J - - manus superfosfātus pagalam nobrāķē? Viņš esot pircis un sējis no Grāmaņa kunga maisu superfosfāta, no kura izaudzis 121/2 pūru, 2 maisus no van Dik kunga, no tā izaudzis 11 pūru, kurpretim no slavenā Tomsona superfosfāta izaudzis tikai 6 1/2 pūra... Saki nu, - kurš cilvēks vēl lai pērk manu superfosfātu?...»
«Tas taču nevar būt!» Pēteris it kā neticēdams attrauca. «Atminu it labi, ko Jostenes Kauļu saimnieks Alunāns pērn «Baltijas Vēstnesī» rakstīja par taviem skunstmēsliem. Vai tad nu par vienu gadu tie uzreiz tik slikti palika?»
«Bet nu redzi, tagad viņš raksta tā...»
Pēterim patiešām par šādu rīcību metās dusmas. «Kas tad šis J - - tāds īsti ir?...»
«Cik izzināts, kāds jauns students no Sodus Sesavniekiem...»
«Varbūt viņš no zemkopības tikpat daudz zin kā cūka no svētdienas...»
«To pašu saka arī Georgs Mātera kungs no Jelgavas,» Tomsons papildināja. «Viņš jauno studentu nosauc par nemākuli un gluži nepiedzīvojušu cilvēku...»
«Tā nu tautiskam laikrakstam nevajadzētu vis rīkoties,» Pēteris skumdēja. «Laucinieki taču liek lielu svaru uz to, ko raksta «Baltijas Vēstnesis»...»
«Ir nepiedodami, ka Dīriķis tādas lietas uzņem,» Tomsons turpināja. «Par manām lugām viņš var rakstīt, ko grib, bet, ja tas nepatiesi uzbrūk maniem skunstmēsliem, tad viņam gan vajadzētu apdomāt....»
«Kas nav labi, tas nav labi!» Pēteris viņam piebalsoja. «Protams, arī tautietis nedrīkst sliktu preci smērēt. Man vienalga, vai siļķe ir tautiska, ja tikai tā laba. Bet, ja man tautietis tikpat labu preci dod kā cittautietis, tad man jāturas pie tautieša.»
Tomsons piesarka. Ar viņa zuperiņiem tomēr nebija tik riktīgi. Lauris, kas tur bija strādājis, zināja stāstīt, ka mēsliem bērtas klāt skaidras smiltis, - vai ar paša Tomsona. ziņu to viņš nemācēja sacīt.
«Tas arī mans princips,» viņš beidzot sacīja. «Pie šī principa arī turas vācieši. Ja es nebūtu saistījies ar Latviešu biedrību, daudz tālāk būtu ticis.»
«Nu, nu,» Pēteris uzstājās, «nevar taču biedrību darīt atbildīgu par «Baltijas Vēstnesi». Raksti pretim, ja nav pareizi, bet tādēļ nav nekāda iemesla atrauties no biedrības....»
Viņi pārlika lietu šā un pārlika to tā, un beidzot arī Tomsons ļāvās pierunāties. «Labi, strādāšu arī turpmāk biedrībā. Bet, ja man notiek pārestība, tad jums, visiem labiem tautiešiem, vajag par to protestēt.»
Pēteris arī apsolīja. «Tāds brālis jūs man esat viens, tāds otrs. Bet priekš tautas vajag stāvēt un priekš taisnības arī.»
Kad Krišjānis Valdemārs apmeklēja Rīgu nolūkā tautiešus samierināt, tad Pēteris apspriedās arī ar viņu un prasīja padomu, kā dzīvību biedrībā pacelt. Valdemārs ieteica, lai biedrība pa ziemas vakariem atdod savas telpas priekš jūrskolas noturēšanas. Šis priekšlikums arī pie runas vīriem atrada piekrišanu. Bet, ja no šī projekta nekas neiznāca, tad caur to, ka ar telpām vien nebija līdzēts. Trūka vajadzīgo pārējo līdzekļu.
Tad vēl tika iekustināts jautājums, vai biedrībā nederētu ierīkot bēru lādi tāpat kā Cerības biedrībā, Pavasarā un Jonatanā, kur ļoti daudz ļaužu pulcējās. No savas puses Pēteris ar dažiem citiem biedriem kopā gribēja ierīkot biedrībā ziņu biroju un vidutājības kantori, lai te daudzmaz rastos dzīvība. Kādēļ viņiem vajadzēja Aizeka Johumsona? Paši varēja paņemt procentus un kurtažu un arī biedrība ko nopelnīt.
Bet nekā. Neko viņu birojs nevarēja izdarīt, ja Aizeks tiem nenāca palīgā. Pašam Pēterim iznāca izdevīgāk savas darīšanas noslēgt caur Aizeku nekā caur pašu biroju.
Tātad varēja redzēt, ka viņiem netrūka labas gribas darīt visu, kas vien viņu spēkā, lai biedrību paceltu morāliski un materiāli.
Caur Latviešu biedrības vidutājību latvieši ar 167 priekšmetiem piedalījās Maskavā pie 1872. gadā noturētās politehniskās izstādes. Biedrība tur ieguva pašu augstāko godalgu - goda diplomu, citi latviešu izstādītāji 4 zelta medaļus, 1 mazu un 4 lielus sudraba medaļus, 5 bronzas medaļus un visi citi pateicības rakstus. Pats priekšnieks ar dažiem biedriem enkurniekiem ienesa biedrībai laurus kā krietnākie ūdens braucēji Krievijā iršanās cīņā. Par šo gadījumu kronikas raksta sekoši:
«Iršanās jeb airošanās notika zem lielfirsta Konstantīna Nikolajeviča virspārskata uz Maskavas upes pie Studeņec, pretim Maskavas «jahtklubai». Spēkošanās bija ar visai slaikām jahtklubas laivām. Pirmā spēkošanās notika tā, ka katrā laivā viens airotājs un otrs pie stūra (-res). Arhitekts Baumanis sēdēja airēs un enkurnieks Tošs pie stūra. Baumanis no lielfirsta Konstantīna Nikolajeviča dabūja par goda algu smalku kastīti ar sudraba cigāru un spičku dozi. Otra spēkošanās bija starp diviem airētājiem un stūrmani katrā laivā. Te nu arī airēs sēdēja enkurnieki Štrauhs un Tošs un arhitekts Baumanis pie stūra. Atkal vinnēja - un par godalgu viens dārgs pulkstenis tiem tika pasniegts, kas tagad stāv enkurnieku amata kantorī. Arī trešo reizi tie būtu vinnējuši, kur četri sēdēja airēs, kad pa nelaimi viņiem laiva nebūtu uz sēkļa uzskrējusi.»
Caur šo izstādi latvieši nu tika plašā Krievijā un arī citu tautu starpā pazīstami, un tie iespēja sev slavu un atzīšanu izpelnīties kā darbīga un izveicīga tauta.
Tātad arī saimniecības vīri darīja priekš tautas. ko spēja, un piegrieza vērību praktiskām tehniskām padarīšanām un nevis kādiem «dieviņiem» un citām ideālām lietām, kas neko neienesa. Bet arī tas maz ienesa, un biedrībai aptrūka naudas. Nespēja vairs samaksāt hipotēku procentus. Kur tos ņemt?
«Mums nauda jāgādā,» Baumanis sacīja. «Vai jausim savu biedrību pārdot uz ūtrupes?»
Tas bijā aplinkus aizrādījums, lai kasieris Rambergs, kurš bija turīgs vīrs, vajadzīgo naudu aizdod.
«Es jau esmu uz miera to tūkstoti aizdot,» Rambergs atbildēja, «bet lai runas vīri parakstās, ka tie galvo par atdošanu. Es citādi ne...»
«Labi, nu tad sasauksim runas viru sapulci,» priekšnieks sacīja. «Es domāju, ka tie parakstīs ar mīļu prātu.»
Pēc kādām dienām arī šī runas vīru sapulce sanāca... Un tai nu Rambergs ņēma skaidrot. «Redziet, ja biedrība nesamaksā, tad hipotēka liek viņu uz ūtrupi. Vai mēs to pielaidīsim? Tad jau mēs nebūtu nekādi tautieši. Es aizdošu to naudu, bet jums jāgalvo, ka biedrība man to atkal atdod. Un, tā kā mēs visi esam mirstīgi cilvēki, tad to lietu vajag izdarīt rakstiski. Priekšnieks lai noraksta rakstu, un jūs parakstiet savus vārdus. Nu, Mikum, Kreili, ko domājiet?!»
«Nezinu,» Mikums piesarcis atbildēja, «man jāgalvo priekš znota... Grib pirkt māju.»
«Man Mārcis jau atkal uz zemēm nodomājis pirkt muiželi, būs jāpiepalīdz viņam,» Kreilis paskaidroja no savas puses. «Pulka to izdošanu...»
Mārcis šoreiz neteica ne vārda un izlīda klusu pa durvīm. Citi runas vīri arī - vienam tāda vaina, otram tāda, un nozūd viens pēc otra. Kad Pēteris ķer pēc spalvas, lai parakstītos, Fuhsings tam piemin ar kāju un met ar acīm: «Uz tādu nedrošu šefti nav ko ielaisties!...» Arī Pēteris iziet ar Fuhsingu aprunāties un grib to pārliecināt, bet velti. Tas aizliekas no biedrības pavisam projām. Priekšnieks ar kasieri runā un runā, beidzot apskatās apkārt un redz, ka nav vairs neviena... Skaties, kādi gudrinieki!
Pētera paraksts jau gan bija apakšā, bet tas Ramberģim par maz. «Pag, es varu vēl dabūt divus parakstus,» Krauklītis sacīja. Bija ieradies Lauris, tam viņš izstāsta, tā lieta ir, un tas uz pēdām paraksta. Tāpat arī Koška labprātīgi deva savu parakstu. Tātad Pēteris varēja atnest atpakaļ Ramberģim bez sava vēl divus parakstus - no labiem tautiešiem...
Ramberģis mazcienīgi norausta kamiešus. «Es jau neesmu tinti dzēris! No tevis viena nevaru prasīt, lai tu man par to summu galvo, un tie divi paraksti nav plika vērdiņa vērti... Ko es no šiem zeļļiem paņemšu? To pliku dvēseli?...»
No lietas nekas neiznāca. Pēteris, Lauris un Koška, vieni palikuši, ļāva sirdij vaļu un izkratīja visu, kas uz tās bija sagūlies. «Tādi ir tie mūsu tautieši, tādi viņi ir... Ar muti - jā, bet, kad ar darbiem vajag, tad nav nekā! Pat Šiliņš, lielais patriots, tā viņam mute līdz ausīm! Bet, kad vajag parakstīt savu vārdu, tad izslītē pa durvīm, ka ne čiku, ne grabu...»
«Vai ziniet, ko mums?!» Laurim piepeši acis ugunīgi iemirdzējās. «Mums dibināt pavisam jaunu partiju un tad šos vecos klučus visus izšķūtēt no biedrības. Lai nāk cita priekšniecība un rīkojas...»
Pēteris noraustīja kamiešus. ««To ir viegli izsacīt!... Pielūko, ka viņi tevi papriekšu neizsviež... Uz tevi viņi sen jau ēdas...»

* * *

Pēteris gan, cilvēks, labprāt būtu aizdevis biedrībai vajadzīgo summu, bet, kamēr bija sācis ar tām mājām krāmēties, tam reti kad bija svabadas naudas. Arī viņa ģimene bija pavairojusies, pieskrējusi jauna meita. Par Magoni domāja saukt. Kristīta vēl nebija, bet nekādas lielas lietas netaisīs. Grūti laiki, nevar trakot! Un tādēļ arī biedrībai nevarēja svaidīties ar tiem tūkstošiem.
Ramberģis turpretim bija praktisks cilvēks. Ja viņš nevarēja pietikt runas vīriem no tās puses, tas mēģināja atkal otrādi. «Viņi visi man parakstīs,» tas Pēterim sacīja, «un ne vien parakstīs, bet arī uz pēdām samaksās. Vadzi, es tev pateikšu, kas man padomā...»
Viņš Pēteri ieveda sāņus telpās un tam izstāstīja. Nāca atpakaļ abi smiedamies. «Tas ir smalki izdomāts,» Pēteris sacīja, «es domāju, tam vajag vilkt...»
«Bez šaubām!» Ramberģis apstiprināja. «Tikai priekšlaikus neizpaust un turēt vislielākā slepenībā...»
«Pats par sevi saprotams,» Pēteris apstiprināja. «Nevienam nebūs zināt, kas tur būs un kas tur rīkotājs...» Drīz vien runas vīri un ievērojamākie biedri dabūja ielūgumu, lai ieronas piektdien biedrībā uz goda mielastu, kas tiek sarīkots par brīvu. Maltīte: cepti kartupeli ar siļķi, alus un šņabis. Cits viss katram savs. Runas turēt un laimes novēlēt atļauts, un pārrunāta tikšot kāda ļoti svarīga lieta.
Tas bija kaut kas oriģināls, kas nebijis un lielā mērā ierosināja ziņkārību. Kas bija šis nezināmais mielasta rīkotājs? Šāda noslēpumainība patiešām kaitināja. Vajadzēja taču to joku redzēt... Uzaicināja un vedināja līdzi arī savus draugus un paziņas.
Kad pienāca noteiktā diena un stunda, biedrībā saradās tik daudz ļaužu, ka ar vienu lielo galdu nepietika, vajadzēja klāt otru. Jo nākuši bija ne vien tie, kas lūgti, bet arī citi, kas vien par šo lietu bija dabūjuši ko dzirdēt. Ieradās Mārcis pats pirmais, ieradās Mikums un Kreklis, un arī Andrejs un Didžis gribēja to joku noskatīties, Jēkabs Dombrovskis, Andrejs Grīnups, Kristaps Bergs, Mārtiņš Balodis, Zanders Martinsons, Zilberfeils un Šiliņš un vēl citi tā laika ievērojamākie darbinieki. Ieaicinājumu bija dabūjis arī Starpings, kas tagad bija runas vīrs; viņš bija paņēmis līdzi savu draugu Kurmingu. Starpings arī tagad bija liels «tautietis». Viņš tev nepaliks atpakaļ, kur var satikties ar tautas vīriem un savu pudeli vīna vai konjaka izsaukt, tas viņam «štrunt»... Arī laucinieki bija ieradušies vairāki. Lapas Mārtiņš bija atvedis līdzi Brūmu Kārli Maz-Mežmuižas pagasta un Bērzmuižas Lielo Zariņu saimnieku, kviešu bīdelmani. Bija vēl ieradušies citi laucinieki, starp tiem Pēterim kāds ļoti redzēts vaigs, bet viņš nevarēja pateikt, kur ar to jau agrāk saticis. Bija atnākuši pat daži zinātnieki; Dīriķis un Veinberģis gan ne, tie neparko ne un biedrību boikotē. Bija ieradies arī Lauris, kas nekur negribēja trūkt, kur kāda apspriešana priekš tautas. Koška, kā zināms, jau bija turpat mājās.
Kad nu visi bija uzmetuši drusciņ uz lampas, uzkoduši pa kartupelim un kumosam siļķes, Ramberģis piecēlās un, turēdams kādu vīstolu it kā bērnu uz rokām, uzsāka šādu runu:
«Kungi!... Mums, latviešiem, ir piedzimis kāds bērns. Bet mums ir pietrūcis naudas, un mēs nespējam viņu nokristīt! Mani kungi! Mīļi jūs lūgšu novēlēt mūsu bērnam ko uz kristībām. Vai gribiet viņu redzēt?... Kristīsim to par «Zelta rūķīti»!»
Viņš iztina to no paunām: liela grāmata zeltītām lapām un sarkaniem samta vākiem. «Kas novēl mūsu biedrībai labu un vēlas, lai tā izkuļas no saviem parādiem, lai te šinī grāmatā ieraksta, ko tas vēlas viņai dāvināt.»
Viņa runa tika saņemta ar skaļiem aplausiem. «Bravo, bravo, lai dzīvo «Zelta rūķītis»!» Visi bija pie labas omas. un visiem tas joks patika ļoti. «Rambergs malacis, tā vajag!» Grāmata nu tika laista apkārt, un «kristībnieki» grieza ciparus un nulles, ka čīkstēja vien! Un uzgriež viens otrs arī tīri labus ciparus un noskaita naudu uz «fleķi». Kurš tev gribēs palikt otram pakaļ? Andrejs Grīnups gan piesarcis sacīja: «Piemānīja gan viņš mūs...» - «Ko vajag, to vajag,» Jēkabs Dombrovskis noteica, un Starpings piebilda: «Štrunt! Viena Katrīna šurp vai turp!»
Te jāpiemin, ka rakstīšana netika slēgta tajā dienā, bet turpinājās vēl arvien uz priekšu. Vēl vēlāk dažs labs piegrieza savu ciparu. Vēl tanī pašā gadā «Zelta rūķītis» ienesa biedrībai pāri par 2000 rbļ. un izglāba to no bankrota.
Kad kristībnieki bija izdarījuši savu, tie nebūt nedomāja projām iet. Nepalika jau pie kartupeļiem un siļķes vien, un nu tikai izdzīve īsti sākās. Sprāgst pudelēm prapji, ka paukšķ vien, visi jūtas viens otram tuvināti, un valodas iet, ka raisās vien! Vispirms jau, protams, runa velk uz tautas pretiniekiem, tumsoņiem un bizmaņiem. Tiek aizņemtas cīņas ar Bīlenšteinu, ka Kronvaldu Atis krietni mācējis atbildēt «Baltijas Vēstnesī». Un, ja par kādiem varoņdarbiem runāja, tad «Vēstnesis» un «Vēstnesis» visiem mutē, tā ka Šiliņam un citiem kļuva tīri neomulīgi.
«Nav jau arī «Vēstnesis» vien tas labais,» viņš ieminējās, «ir arī vēl citas avīzes...»
«Es arī nemaz tā tam «Vēstnesim» nepiekrītu,» kāds no lauciniekiem viņam piebalsoja. «Ar saviem rakstiem tas sakūda kalpus pret saimniekiem. «Mājas Viesis» un «Latviešu Avīzes» to nekad nedara. Bet ko še «Baltijas Vēstnesis»?» Viņš izvilka numuru no kabatas un sāka lasīt: «Zemnieki saka: «Ja kungi paaugstina renti un laiki ir slikti, mēs esam spiesti pazemināt kalpu lones.» Tie sanāk kopā pagasta mājās un spriež par lones pazemināšanu. Bet kādēļ tad arī kalpiem nav atļauts sapulcēties un pārspriest par savu algu paaugstināšanu? Strādnieks tā mūžam vergo, kamēr tam nav atļauts savu darbaspēku pēc savas labākās saprašanas lietot.»
Ak, kā tas Šiliņam bija runāts iz sirds, t. i., ne par velti uz «Vēstnesi» tā skumdēja. «Dīriķis ir tikai jaucējs un tautas vienprātības ārdītājs!» viņš pilnu krūti iesaucās. «Gribēja arī aizvadīt mūsu biedrību kapā, bet neizdevās. Esmu to teicis un teikšu vēl: zinātnieki mūs agri vai vēlu pārdos vācietim. Āre, Veinberģis jau tagad izdod vācu avīzi!»
«Koo?! Veinberģis tā?!» tie, kas par lietu vēl nezināja, brīnīdamies iesaucās.
«Nav tā, Šiliņ!» Štālberģis uzstājās. «Avīze tiek pie manis driķēta, un es zinu, kā lieta ir. «Baltische Zeitung» raksta pret vāciešiem, mums, latviešiem, par labu. Tā būtu viena laba avīze,» tas nobeidza, sāņus izspļaudams, «ja tikai tas Veinberģis dotu laikā tos manuskriptus.»
«Bet kādēļ tad viņš neraksta latviešu laikrakstos?» daži neticīgi ieminējās.
«Kādēļ?» Štālberģis atņēmās. «Kungi latviešu avīzes nelasa, tie spriež tikai pēc tā, kas vācu avīzēs. Kā lai viņi zina, kā lieta patiesībā? Kungi nemaz tik jauni nav... Viņi nezin, kam taisnība...»
Visi klausījās, bet Koška neticīgi iesaucās: ««Ej, ko nu stāsti!» Un Lauris skeptiski nosmējās: «Ha-ha-ha-ha!...»
Iestājās brīdi klusums.
«Lai nu kā!» viens no lauciniekiem to pārtrauca. «Kā ikurāt «Baltijas Vēstnesis» var sacīt, ka mēs, bīdelmaņi, Dobeles apgabalā lietojam pārāk lielus miltu maisus... Tos cilājot, puiši dabūjot bruku... Tad jau ikurāt viņš uzstājas pret riktīgu puiša darbu. Ja man puisim jādod gadā savu 80 līdz 90 rubļu un vēl mazās drānas, tad es gan varu prasīt, lai viņš arī maisu nes...»
«Un kā tad viņš var sacīt, ka kalpiem jāvergo,» pirmais laucinieks atkal atņēmās. «Mēs, saimnieki, nositot kalpiem lones?! Mēs to nemaz neprotam. Mēs solām viens par otru vairāk... Ja es savam puisim solu uz nākošo gadu 80 rubļus, mans pušenieks tam sola 85, lai iet pie viņa. Bet kalps, tas neies vis par otru lētāk. Puiši pa diviem trim sasēžas kopā uz grants vai žagaru vezma, nospriež, kādu loni prasīt, un nolaiž, lai tu arī viņam zobu lauztu laukā...»
Te jāpiezīmē, ka «Baltijas Vēstnesis», tā rakstīdams, nemaz tik slikti nedomāja. Dabūjis zināt, ka raksts tā tiek uzņemts, viņš vairs ne akls tā nerakstīja.
«Jā, jā, jūs, saimnieki, redzat tikai to, kas jums par labu!» Koška iesaucās. «Jūs skaitāt tikai tos rubļus, ko viņiem dodat, bet neredzat vis to, ka viņam cauru gadu priekš jums jāvergo... Tautieši mēs gan visi, bet jūs, saimnieki, savus kalpus izspīlējat tikpat kā ādu!...»
«Priekš mums jāvergo? Tā alga, ko mēs maksājam?... Nē, nē, mūsu dienās labāk par kalpu nekā par saimnieku...»
Laurim acis ugunīgi iemirdzējās, viņš metās pulkā. «Nu, ja tev, tauts brāl, slikti par saimnieku, atdodat mājas kalpam, viņš tev sacīs paldievs!... Kalps nevar vis darīt, ko viņš grib, tam jādara, ko saimnieks liek... Jāceļas, kad viņš liek, jāiet visu cauru dienu... Viņam jāvergo visu cauru gadu, viņam nav nekā...»
«Par ko tad viņš to loni ņem? Tā tas jau nu tai pasaulē ir...»
«Pasaulē ir?!» Lauris saslējās. «Par ko mums, latviešiem, ir tā biedrība?... Lai visi būtu tautieši, lai katram būtu kas, lai visiem būtu vienāda teikšana un darīšana!... Lai neviens nebūtu vairāk kā otrs. Tāpēc mums tās biedrības vajag, un tāpēc mēs viņu glābjam un stutējam...»
«Visiem lai būtu vienāda teikšana un darīšana?!» Kreilis aizskarts iesaucās. «Tā jau atkal viena dumja valoda, ko tu, Lauri, runā! Ja katram plikadīdam būs tāda pat teikšana un sacīšana kā man, par ko tad man jādod tik daudz...»
«Vienlīdz daudz, Kreili, vienlīdz daudz,» Lauris piesarcis pretojās, «mēs visi esam tautieši...»
Arī Starpings gāja Kreilim par palīgu. «Labi, labi, visi vieni tautieši. Cik tu ierakstīji «Zelta grāmatā»? Štrunt, piecdesmit kapeikas! Koška tikai divdesmit piecas. Bet es divdesmit piecus rubļus. Āre, nu!»
Nekas Lauri tik dziļi neievainoja, kā ja pārmeta viņa nabadzību. Sasarcis viņš skatījās visapkārt, vai kāds nenāks viņam palīgā un neatvainos viņu, ka tas tik maz devis. Bet nesagaidīja viņš to. «Katrs dod, cik viņš spēj,» tas beidzot sāpīgi sacīja. «Arī tu, Kreili, biji reiz tikai kučieris.»
«Īsts lamavajs!» Koška, kuram krūtīs vārījās, gāza vaļā. «Vai tu pats to naudu sapelnīji? Ļaudis tev viņu sapelnīja...»
«Kas tev par daļu?!» Mikums savam vecam draugam un biedram gāja palīgā. «Kādēļ tad ļaudis priekš tevis nestrādā un tev nepelna? Ja cilvēkam kaut kas ir, tad viņš nav ķēzījams un nicināms...»
«Zinātnieku gudrības, politika!» Šiliņš iesaucās. «Es tikai saku: ātrāk miers še nebūs, kamēr visus tos nemiera garus izskalos laukā no biedrības.»
Koška jau ar pilnu krūti pretim, bet Pēteris viņu apsauca. «Paliec nu mierā, Koška!» tas, pieri saraucis, sacīja. «Ko tu tik daudz jaucies un rocies?! Saprotams, ka tas, kas biedrībai naudu dod, var arī kādu vārdu teikt. Kam nav, tam nav arī nekāda sacīšana...»
Ar to lieta bija izbeigta. Mielastotāji novērsās uz citām lietām. Koška ar Lauri aizskarti aizlavījās projām un nosēdās otrā istabas stūrī. Viņi nevar piegriezt tik lielu ciparu kā citi, viņi nav nekādi labi tautieši...
Viņu iztrūkums te arī nedarīja nekādu robu. Iesilusī sabiedrība runāja un trieca savas valodas, un pēdējie, kas vēl nebija zīmējuši, ierakstīja grāmatā savus vārdus.
Pienāca arī svešā laucinieka rinda, kas visu vakaru tikai klausījās un ļoti maz runāja. Pēterim viņš ļoti interesēja, un tādēļ viņš uzmanīja, kā viņš savu vārdu rakstīs. Svešais ierakstīja «Vītols».
«Atvainojat, kungs!» Pēteris viņu beidzot uzrunāja. «Es arī pazina kādu Vītolu, bet jūs tas neesat...»
«Kas var zināt,» svešais pasmaidīja. «Vai mēs nevaru parunāties zem četrām acīm?»
Pēteris pētoši viņu uzlūkoja. «Ja jums patīkami, tad iesim uz manu istabu...»
Svešais viņam tur sekoja. Kad viņi bija vieni, tas noņēma savu lieko bārzdu un matus, kuri bija tik dabīgi, ka Pēteris ne mūžam nebūtu varējis sacīt, ka tie pielikti. «Vai mani nu pazīsti?»
«Kārli, tu?! Tas pats Kauguru pagasta vecākais Vītols?»
«Tas pats!» Lai gan tas bija nodzinis savu īsto bārzdu, Pēteris viņu bez bārzdas labāk pazina nekā ar svešo bārzdu. Viņi apkampās un skūpstījās. «Bet kādēļ tad tu maskojies?»
«St! Neviens to nedrīkst zināt! Man jābēg...»
Pēteris satrūkās. «Nu, nu! Tu taču nevienu nebūsi nositis?!»
«Tas ne, bet mani grib likt cietumā! Tiklīdz tie dabū mani rokā, tie sper mani iekšā. Kamēr nebiju mājā, tie revidējuši pagasta kasi un atraduši ap 2000 rubļu lielu iztrūkumu. Bet tas nav taisnība! Pagasts man vismaz kādu 1600 rubļu parādā. Tikai rēķini nav savesti kārtībā.»
«Bet kādēļ tu nestājies pretim?»
«Kā lai es to pierādu, kamēr lieta tiek izmeklēta? Zemes tiesa jau taisījusi aizmugurisku spriedumu... esmu pārsūdzējis uz senātu. Došos tagad uz Pēterburgu un raudzīšu dabūt no senāta neaizskaramības zīmi, kamēr mana lieta top izmeklēta. Bet, kamēr man tādas zīmes nav kabatā, man jāsargās, lai viņi nedabū mani rokā.»
«Es tevi saprotu,» Pēteris, viņu sāpīgi uzlūkodams, sacīja. «Tas ir par to adresi... Redzi, kā viņi mūs ēd! Mūsu biedrība jau sen būtu noēsta, ja par laimi Kube nebūtu aizgājis no amata...»
Vītols kādu brīdi iegrima domās un noskumis nokāra galvu. «Daudz, ļoti daudz es tās lietas dēļ esmu zaudējis. Savus labos ienākumus... stāvokli. To visu es paciestu - - ja, ja -- -» viņš meklēja vārdus un apklusa. «Savu līgavu es zaudēju - --» viņš pēc brīža ieminējās. «Es taču viņai vairs nevaru sagādāt stāvokli - - atteicu viņai. Tagad viņa aiziet pie cita.»
Pēterim tas nebūt nepatika. «Bet kāpēc tad tūdaļ tik mazticīgi!» viņš gribēja jau sacīt. Bet neizteica, jo redzēja drauga acī spožu asaru. Viņš prata cienīt viņa sāks, un tā uz brīdi iestājās dziļš klusums.
«Ek!» Vītols pēc brīža, savu sirdi pārkodis, atmeta ar roku. «Lietas jāņem tā, kā viņas ir. Tātad zini, draugs, neviens nedrīkst manīt, kas es esmu. Ja mani kāds uzdod policijai, uz vietas varu tikt apcietināts. Vislabāk, ja tepat pie tevis varētu dabūt naktsmājas... Rīt agri došos ceļā...»
«Labi, vari dabūt! Bet, lai lieta neuzkristu, iesim atpakaļ pie citiem. Es par tevi vairs nemaz nelikšos zinot.»
Viņi izgāja atkal ārā biedrības bufetē pie citiem un teica pavisam par citām lietām. Jautri vajag dzīvot, tas ir viss! Pēteris piesita ir vienam, ir otram, uzmeklēja arī Lauri. To tomēr viņam šovakar neizdevās samierināt... Sirdī ķerts, tas aizgāja.

* * *

Caur Valdemāra vidutājību B. Dīriķis iestājās atkal atpakaļ biedrībā un ieņēma atkal savu runas vīra vietu. Tad vēl Rīgā nometās divi jauni advokāti - J. Zaķīts un Krišjānis Kalniņš. Tā kā viņi nekādos strīdos nebija iejaukti, saimniecības vīri tos uzņēma abām rokām, ievēlēja tos par runas vīriem un Krišjāni Kalniņu bez tam par priekšnieka vietnieku. Blakus minot, šinī gadā biedrībā jo lielā mērā bija stiprinājies «Mājas Viesa» iespaids. Ansis Leitāns bija biedrības sekretārs, Laubes Indriķis runas vīrs, un pats Ernests Platess, kas bija revidents, bezmaz tika ievēlēts par runas vīru. Tikai ar mazu balsu starpību tas palika atpakaļ kandidātos...
Ir tātad saprotams, ka «Mājas Viesis» ziņas par biedrību dabūja no pirmā avota. Ansis Leitāns visus lēmumus nodrukāja tikai savā avīzē, tā ka «Baltijas Vēstnesis», kuram pārmeta, ka viņš pret biedrību nelabvēlīgs, sūrojās, ka viņš labprāt ko vairāk rakstītu par biedrības darbību, bet viņam netiekot sniegtas ziņas. Turpretim revidenti Ernests Platess un J. Laube atrada, ka biedrībā viss «riktīgi». Sīkumus viņi negribot aiztikt, lai biedrība «reiz varētu pie miera nākt...» Pie tam varēja redzēt, ka saimniecības vīru partija cīnoties bija nogurusi un no visas sirds vēlējās samierināšanos.
Abi jaunie advokāti bija rosīgi darbinieki biedrībā. Tikai Zaķītim nebija tā piekrišana, kas Kalniņam. Gan arī viņš gudrs, «študierēts» cilvēks, bet lika to pārāk manīt un katrā lietā gribēja paturēt taisnību. Pie tam viņš jautājumā nemaz pietiekoši nebija iedziļinājies, un dažu labu reizi jau nemācīts cilvēks varēja izprast, ka viņam nav taisnība, jo viņš svaidījās vienreiz tā un otrreiz tā, un mīlēja tiepties, pie kam nevienu nepārliecināja.
Krišjānis Kalniņš tā ne. Iekāms tas par kādu lietu vārdu, tika, tas mīlēja pirms pārdomāt un ar to tuvāk iepazīties. Bet, ja viņš vārdu teica, tad tikpat kā ar cirvi nocirta un ne par matu vairs no saviem uzskatiem neatkāpās. Pie tam viņš bija labs runātājs un, ja par kādu jautājumu bija domstarpība, tad ātrāk mierā nedevās, kamēr vai nu savus pretiniekus bija pārliecinājis, vai arī lietu tik pamatīgi iztirzājis un izšķīris, ka katram tikpat skaidri kā uz delnas bija saredzams, kam tas nepiekrīt un ko tas aizstāv. Tādēļ tad arī balsu vairums arvien bija viņa pusē. to viņš ne vien bija dūšīgs runātājs, bet arī darītājs.
Neraugot, ka tam pašam ar savu praksi bija darba pilnas rokas, viņš katru uzdevumu, ko bija dabūjis no biedrības, apzinīgi izpildīja. uz sēdēm ieradās uz mata noteiktā laikā, tikpat kā uzvilkts pulkstenis. Biedrības veči ar patiku sacīja: «Tas ir cilvēks, tāda mums sen vajadzēja.»
Viņa popularitāte auga ar katru dienu. Prasi, kādā lietā tu gribi, visur viņš tev zin atrast padomu un ne vien to, viņš palīdz arī strādāt un, ja reiz kas nolemt, tad neatlaidīgi ved to cauri. Ir viegli saprotams, ka tad katrs viņu gribēja. Saimniecības vīri viņu skaitīja pie savas partijas, bet zinātnieki sacīja: «Tas ir mūs' cilvēks.» Protams gan, ka savus uzskatus viņš neslēpa. «Izglītotu cilvēku, izglītotu mums biedrībā vajag,» viņš sacīja katram. «Ja mums nebūs izglītotu, kas spēj ko darīt, mēs it nekur netiksim...»
Protams, ka arī nu Pēteris visās lietās izklausīja viņa padomu. Saimniecības vīrus bija grūti piedabūt pie kāda pozitīva soļa biedrības labā, pirms Kalniņam vajadzēja viņus iesildīt. Kā uzdabūt saimnieciskā ziņā uz ceļa biedrību, katra vēl arvien mocījās ar pastāvīgu naudas trūkumu? Kā pacelt viņas morālisko cienību, jo zvirbuļi sāka jau čivināt no visiem jumtiem: «Biedrība guļ... Viņa nekā nedara...»
Viņi nāca pie slēdziena, ka tautai vajag sniegt kaut ko jaunu. Ļoti laba lieta bija dziedāšana. Ja vien kāds lauku koris pa gada svētkiem vai citādi iebrauca Rīgu dimdināt, arvien tas pie rīdziniekiem atrada lielu piekrišanu. Kā būtu, ja tos uzaicinātu iebraukt Rīgā vairākus vai visus? Bija notikuši tādi kopēji dziesmu svētki Dobelē, Dikļos, Bauņos un citur un visur it labi izdevušies. Bet Rīgā tos varēja sarīkot vēl lielākus un kuplākus, tādēļ ka še dziedātāju koriem bija iespējams sabraukt kopā no it visām Latvijas malām. Te varēja, ar vārdu sakot, sarīkot vispārējus dziedāšanas svētkus. Tas būtu kaut kas liels un nedzirdēts un katrā ziņā biedrībai dotu labus ienākumus.
Viņi aprunājās par šo lietu ar dažiem pazīstamiem koru diriģentiem. Tie šādai idejai pilnīgi piekrita. Lieta ierosināta virzījās tālāk, un 9. februārī runas vīri uz ātru roku nosprieda sarīkot Rīgā vēl tanī pašā gadā (1873.) vispārējus dziedāšanas svētkus un proti, ap Jāņiem. Izvēlējās arī sevišķu svētku komiteju ar Rihardu Tomsonu priekšgalā; starp viņas locekļiem bija arī Bernhards Dīriķis. Tika pieaicināti lauku koru diriģenti un citi mūzikas pratēji, uzaicināti kori pieteikties, izraudzītas dziesmas un piesūtītas notis viņiem priekš iemācīšanās.
Tas bija pagūts uz ātru roku un lieliski pacēla garastāvokli visā biedrībā. It kā būtu radies jauns, možs, radošs gars. Viss tas tika pieskaitīts jaunajam priekšnieka vietniekam, un viņa popularitāte auga. Un, kad vēl bija izpaudies, ka gada svētkos, 19. februārī, viņš turēšot runu, tad liels pulks apmeklētāju ieradās taisni tādēļ vien, lai viņu dzirdētu.
Arī Lauris un Koška bija sagrabinājuši savas kapeikas un samaksājuši dārgo galda karti, lai tikai varētu tur klāt būt. Viņi, tāpat kā visi citi, drudžaini gaidīja, kad Krišjānis Kalniņš kārs katedrī. Ko tur Baumanis priekšlaicīgi teica, tas viņiem nebija no svara, pa to laiku nekavē ar ēšanu un dzeršanu. Bet, tiklīdz ko saka: runās biedrības priekšnieka vietnieks Kalniņš, visi apklusa kā pelītes.
«Šodien,» viņš, dedzīgi vanaga acīm uzlūkodams publiku, uzsāk pilnā krūšu balsī, «ir svarīga diena, jo 19. februārī ir ieņēmis troni Aleksandrs II, kas par to rūpējies, lai visi viņa pavalstnieki varētu pie labklāšanas nākt. Priekš tam gan nesvabads vergs pūlējas un rūpējas? Priekš tam, lai viņa kungs - un daudzkārt varmāka no varmāka sviedriem varētu šķērst un plītēt! Tas dzineklis, kas katru no mums mudina nepiekusdami un neapnikuši strādāt, ir tā vēlēšanās priekš sevis ko pagūt, tā pārliecināšanās priekš sevis ko iegūt, tā pārliecība, ka tas ir mūsu, ka mūsu paguvumu neviens nedrīkst savvaļīgi un varmācīgi mums atraut - -»
Skaļi aplausi vietvietām pārtrauca runātāju... Spulgas, mirdzošas acis, bravo saucieni... Aiz ovācijām viņam bieži vien bija jāapstājas. Bet tik droši un nesaudzīgi pirms viņa arī vēl neviens šinīs telpās nebija runājis. «Tas ir tas vīrs, kas mūs, latviešus, vedīs pie gaismas un attīstības!» Lauris ugunīgām acīm iesaucās... «Nākošais Latviešu biedrības priekšnieks...»
Viņa vārdus maz ievēroja, tādēļ ka visus pievilka un ar savu runas spēku apbūra pats Kalniņš. Kad runātājs bija labi sadevis tumsoņiem un varmākām, tā sakot, skaidriem, saprotamiem vārdiem to izteicis, kas katram gulēja uz sirds, viņš pārgāja uz biedrības iekšējām darīšanām, lai, turēdamies solidāri ar saviem kolēģiem, pārējiem valdes locekļiem, labi sadotu opozīcijai.
«Pērngad mūsu biedrībā plosījās briesmīga auka,» viņš turpināja. «Bargā vētra draudēja biedrību ar visu viņas namu sagāzt. Bailīgi no tuvienes un tālienes tautieši uz Rīgas Latviešu biedrību raudzījās. Daudzi noskumuši izsauca: «Biedrība vairs ilgi nepastāvēs! Viņa ies bojā, un mēs visi paliksim kaunā.» Mūsu ienaidnieki jau izrēķināja to dienu un stundu, kad mūsu biedrība sagrūs, kad mūsu namu pārdos un mēs atkal izklīdīsim. -Un taču mūsu biedrība vēl pastāv. - -No tam redzams, ka mūsu biedrība dibināta uz stipra pamata, uz nekustama klints akmeņa. - -Pēc pārdzīvotām ķildām esam nākuši pie pašatzīšanās. Mēs esam noģiduši, atzinuši un sapratuši, ka tikai saderīgi strādājot, biedrība zels, augs un kuplos...»
Viņa runai sekoja aplausu vētra. «Tam tikai ir izteikšana un valoda,» dzirdēja visapkārt runājam. «Tomsons ir labs runātājs, bet viņam nenāk ne tuvumā. Veinbergs ir gudrs un tam apķeršana, bet šis viņu nostāda pavisam ēnā.» Un saimniecības vīri sacīja: «Ko nu teiks zinātnieki, mūsu biedrības boikotētāji...»
P. Šiliņš, kas pēdējā laikā skaitījās par to labāko runātāju biedrībā, par šādiem sava sāncenša panākumiem tīri uztraucās. Tas gribēja parādīt savu, ka ikurāt tas arī prot runāt. Viņš ņēma vārdu un, it kā Kalniņa runu papildinādams, skalā balsī aizrādīja uz tiem vārdiem, kas teikti pie biedrības nama pamata akmeņa likšanas:
«Niecīgs, kāds tu, akmen, pēc savas būšanas esi, uz tevi tiek gruntētas lielas un dārgas cerības. Audz liels un stiprs, lai tie, kas tavā pavēnī mitīs, varētu viņā atrast drošu un jauku, mierīgu un mīlīgu patvērumu...»
Šiliņš ņēmās tīri vai tā, ka tam sviedri lija, tomēr nekādu ievērību nesasniedza. Visi viņu tīri smiedamies uzlūkoja. «Ko nu, Šiliņ, mocies,» Kreilis viņam sacīja, «tev jau tā neiet. Ne tev tā valoda, ne izteikšana, kas viņam.» Un Laurim acis ugunīgi iemirdzējās. «Ko tu mums saki, tas sen jau zināms... Esam to jau aizmirsuši. Bet, ko viņš saka, tas ir kas jauns. Mēs negribam strādāt, lai kungs un varmāka varētu šķiest un plītēt... Mēs negribam vergi būt... Lūk, tā ir brīvestība! Tas ir īsts tautas vīrs, kas māk pateikt tā. Bet ko tu te muldi!»
Šiliņš balti vien noskatījās, un, ja tas pats nebūtu tik daudz ieinteresēts, tas būtu uz pēdām pasacījis: «Tādu dumpinieku un plikadīdu no biedrības laukā!» Bet ko tagad viņam teiksi? Viņš jau runā tikai to pakaļ, ko tagad viņš saka, un tam visi sauc «Ozianna!» Tādēļ viņš labāk norija savas dusmas un likās, ka to nemaz nebūtu dzirdējis, bet Lauri savā sirdī ienīda daudz vairāk nekā līdz šim.
Viņš piedalījās pie sarunām, kurām Kalniņa runa bija devusi bagātīgu vielu. Gavilējoši saimniecības vīri uzlūkoja zinātniekus, kuri tagad satriekti un var tikai klusuciest. «Ko nu «Baltijas Vēstnesis» rakstīs?!» Šiliņš savā partijas uzvaras priekā iesaucās. «Līdz šim viņš par mūsu biedrību tikai ķengājies. Kā viņš nobrāķē mūsu tejāteri! Skat', tepat šinī numurā, ko viņš raksta: teātris neejot tāpēc, ka arvien esot jāiesāk ar jauniem spēkiem, jo vecie met ar skunsti, tādēļ ka brūtgans radies, Daugavā ledus nedrošs, galva sāp, vaļas trūkst utt. Kur palikušas Hofman, Klein un Magon jaunkundzes? Kur Mihelson, Obdov un Lithen kungi? Alunāns pats, kad saņemas, spēlē diezgan labi. Ko domā: diezgan labi! Kā «Baltijas Vēstnesis» tā varēja atzīties...»
Protams, ka Ādolfam netrūka arī savu skauģu un pretinieku, bet lielais vairums stāvēja viņa pusē. Katru kritiku par viņu, lai viņa šāda vai tāda, ja tā nebija labvēlīga, to uzskatīja taisni par ļaunprātību. Jo uzskati bija tādi, ka par Ādolfu teātri labāk vairs nemaz nevarēja izspēlēt! Tev jau tā jāsmejas, ka vai bez zarnu paliec, kur nu vēl vairāk.
Visdziļāk Kalniņa runa bija ķērusi sirdi un atstājusi tur atbalsi Laurim. Te izteicās kaut kas, kas jau agrāk viņam tumši bija garā tēlojies, bet bija sarežģīts un neskaidrs, un par ko tas jau daudz bija galvu lauzījis. Vai tautas mīlestība varēja visas kaites dziedināt? Vai tautība dos to laimīgo nākotni un labklājību visiem, kas nosapņota? Vai tautība iznīdēs galīgi verdzību un dos pilnu brīvību un tautieši būs visi vienādi kā brāļi? Šinīs drošos vārdos, kas te tika teikti, par to vairs nebija jāšaubās. Tikai neviens viņu nesaprata tā, kā viņš to domāja, ne Mikums, ne Kreilis, ne Mārcis, un droši vien pats Kalniņš arī laikam to tā nebija sapratis. Tikai Koška daudzmaz nojauta, kas viņa draugam tēlojās priekšā.
«Jā, jā, Lauri, mums vēl arvien jāvergo,» viņš sacīja. «Vienalga, vai vācu kungam vai latviešu saimniekam, vai vīnūžniekam! Vergošanu vajag galīgi atcelt, tad tautai būs ziedu laiki.»
Svētki pagāja. Ir pats par sevi saprotams, ka Laura vispatiesākā sirds vēlēšanās bija izrunāties ar Kalniņu par ierosināto jautājumu tuvāk. Bet viņam bija ļoti grūti pie tā pietikt. Līdz ar popularitāti tautas lietā jaunais jurists bija ieguvis arī it drīzā laikā tik plašu praksi, ka ej pie viņa, kad gribi, klienti rindām sēž priekšā. Kad tad nu bija nogaidījis lielo laiku un tika pēc rindas pie viņa klāt un Kalniņš dabūja zināt, ka nav nācis tiesu lietās, bet tāpat par tautību izrunāties, tas sacīja: «Atnāciet, draugs, biedrībā, man tagad nav laika!»
Bet biedrībā, ja ar viņu gribēja runāt, tur atkal tam nebija laika. Centīgais Kalniņš vienmēr bija apkrauts ar darbiem, ieradās, kā jau sacīts, taisni noteiktā laikā kā uzvilkts pulkstenis un, izdarījis savus pienākumus, devās atkal projām. Viņam neatlika neviena lieka brītiņa, un tā Lauris viņam nekad netika klāt. Kaut jele jaunais tautas vīrs būtu zinājis, cik ļoti tas viņu cienīja un cik dziļi tas viņam bija runājis iz sirds.
Nu, ja lieta citādi negāja, viņš izdomāja, rau, ko: Kalniņa birojā runas stundās stājās rindā, it kā viņam būtu kāda tiesu darīšana, un, ticis priekšā, nolika rubli uz galda, bez kura Kalniņš nemaz neuzsāka runu. «Atvainojiet, kungs, man vajag ar jums runāt un izteikt, kas man uz sirds. Jūsu laiks ir dārgs, un esmu nabaga vīrs, vairāk kā to rubli nespēju maksāt. Par to taču varēsat ziedot man kādu ceturkšņa stundiņu, un - vairāk es negribu.»
«Labprāt, draugs,» Kalniņš laipni atbildēja. «Kas jums ir par lietu?»
«Tautas lieta!» Lauris attrauca. «Man ar jums par to jārunā.»
Kalniņš sarauca pieri un stūma viņam viņa rubli atpakaļ. «Nu tad nāciet biedrībā.»
«Nē, nē!» Lauris viņu pārtrauca un stūma viņa naudu atkal atpakaļ. «Jūsu laiku gribu atlīdzināt. Vai tad tautas lieta mazāk svarīga kā kāda tiesu lieta?»
«Nu jā,» Kalniņš drusku piesarka, «savā ziņā gan ne. Bet savu naudu ņemat atpakaļ.»
«Bet es taču aizkavēju tāpat jūsu laiku... jums pilna istaba ļaužu. Vai, kungs, kā es no jums to varu prasīt?!»
«Ņemat atpakaļ savu naudu!» Kalniņš kategoriski noteica. «Par tādām lietām honorāru neņemu. Gribu jūs tātad uzklausīt. Ko jūs man gribat sacīt?»
Viņš cieši uzlūkoja Lauri, kurš, gandrīz it kā pieķerts, piesarka, bet tad saņēmās, un viņa acis ugunīgi iemirdzējās... «Jūsu runa pie goda mielasta, tā man gāja pie sirds! Vergs strādā priekš sava kunga - - es zinu, priekš nolādētā vācieša, kas izšķiež mūsu sviedrus. Septiņi simts gadus viņš tos rijis un plītējis, un mūsu senči pie vergu darbiem grauzuši bada garozu. Sakiet, vai latviešu tautai pienāks reiz labāka nākotne? Vai tā pieredzēs ziedu laikus?»
«Es domāju gan!» Kalniņš noteikti atbildēja. «Jo tagad mums tā brīvestība dota, un mēs strādājam paši priekš sevis.»
Laurim acis uzliesmoja. «Jūs to tik noteikti un pārliecināti sakiet, jūs būsat tas vīrs, kas vēdīs mūs uz labāku nākotni! Man tomēr vēl tā lieta neskaidra, kungs! Vai mana nasta pie tautieša Dombrovska ir vieglākā nekā pie vācieša Hammera? Man liekas, tas ir viss viens! Daudz kas man tumšs un neizprotams.»
Kalniņš viņu neizprazdams jautājoši uzlūkoja.
«Es jau par to galvu nelauzu, es iztieku!» Lauris trauca tālāk. «Man daudz nevajag... Mazs es vīriņš, mazs mans vēderiņš. Bet priekš tautas lietas gribu stāvēt, cik spēšu! Vai mēs piedzīvosim jaunus, labākus laikus? Vai pūtīs vējš, kas spirdzina un tautas kroni mirdzina?»
Kalniņš viņu, vēl arvien neizprazdams, uzlūkoja. «Ko tad jūs vēlaties, lai jums tieši paskaidroju par tautas lietu?»
«Ko mums būs darīt, lai tauta kļūtu pie labklājības?!» Lauris liesmojošām acīm turpināja. «Par sevi personīgi es neskatos, bet tautai būs to labumu baudīt, ko ķeizars viņai devis! Tautai būs uzplaukt, bet pa kādiem ceļiem? Un pēc kā tai jācenšas?»
Kalniņš, drusku padomājis, iesāka: «Mums, latviešiem, jācenšas pēc divām lietām - pēc turības un izglītības. Turība mums rasies caur to, ka baudīsim paši savus darba augļus un ne vairs vācieši. Izglītību iegūsim caur to, ka sūtīsim savus bērnus skolā un mūsu centīgiem jaunekļiem ar materiāliem līdzekļiem līdzēsim ietikt augstskolās. Mums vajag studētu vīru, kas lai biedrībā un priekš tautas strādā. Katra vietiņa un lietiņa pēc tādiem prasa. Tautai savus studentus vajag pabalstīt vai nu caur atpirkšanos no jaungada vizītēm, vai citādi. «Baltijas Vēstnesī» tā lieta itin pareizi bija iekustināta. Kāds M. J. liek priekšā, lai katra zemnieku māja šim nolūkam maksā mazu labprātīgu nodokli. Kāds otrs iesūtītājs tam pretim, jo studentu pabalstīšana nav tikvien kā zemkopju šķiras lieta, tā ir vispārēja tautas lieta. Un tā itin pareizi. Kādēļ tad mūsu paši tautas dēli nevar būt tie mācītie kungi, kas ieņem tās vietas, ko tagad ieņem vācieši? Nu, sakiet jūs paši! Kādēļ latviešiem pašiem nevar būt savi mācītāji, advokāti, inženieri, dakteri? Redziet, ja no mūsu pašu tautas iznāk mācīts vīrs, tad, vienkārt, viņš strādā priekš tautas, un, otrkārt, viņš tautu ceļ godā...»
Laurim acis uzliesmoja. «Jā, jā, tad mums būs vīri, kas vedīs tautu uz jaunu, labāku nākotni...»
«Kas mūs vedīs pie pareiza ieskata, ka izglītībai ar turību jāiet roku rokās!» Kalniņš viņu papildināja. «Kādi· piemēram, tagad biedrības vadoņi nepareizi sašķēlušies partijās un velti tērē latviešu spēkus? Ja saimniecības vīri apkaro zinātniekus, tad tas ir tas pats, ka turība apkaro izglītību. Un no otras puses, ja zinātnieki centās pret saimniecības vīriem, tad tas ir tas pats, ka izglītība cīnās pret turību. Tā mēs nekur netiekam uz priekšu.»
«Tādēļ mums ir jādibina jauna partija, kas ir pret šķelšanos un paceļas pār visiem,» Lauris dedzīgi iesaucās. «Esat jūs mūs' vadonis un vedat mūs uz priekšu!... Mēs jūs celsim par priekšnieku Latviešu biedrībā.»
Lauris to izsacīja tik strauji un pārliecināti, ka Kalniņš mazliet piesarka. Bet tad viņš vairīdamies atmeta ar roku. «Ir par mani daudz spējīgāki gari, vairāk iestrādājušies, piedzīvojuši - Dīriķis, Tomsons, Baumanis...»
«Nav, nav neviena!» Lauris kategoriski attrauca. «Mums nav priekšgalā īsto vīru, tādēļ atronamies tik bēdīgā stāvoklī.» Un, kad Kalniņš gribēja ko iebilst, viņš strauji to pārtrauca: «Man nesakat, esmu bijis, varu sacīt, klāt no paša sākuma! Nu jau biedrība strādā sesto gadu, bet mēs netiekam ne no vietas. Dīriķis par lēnu m nevar neko apņemties, Veinberģis tiepjas, Baumanis sauc mūs kopā ar vāciešiem. Tomsons - ļoti skaisti runā, kad tam vīna glāze rokā, bet tautas brāļiem tomēr pie skunstes mēsliem pieber smiltis. Ne mums Aleksandra skolas, ne teātra, ne savas drukātavas, ne mūsu adrese pieņemta Pēterburgā - - nekas mums vēl nav no tautas laimīgās nākotnes! Vēl arvienu velna vācietis rāda mums pigu un sit mums knipjus uz deguna. Mūsu vadoņi tikai zin, kā savā starpā plēsties un plūkties, un tā mēs ne no vietas netiekam.»
Rūgti viņš norija pēdējos vārdus un it kā aizskarts apklusa. «Kā jau sacīts,» Kalniņš domīgi piebilda, «es nepavisam nepiekrītu savstarpējām ķildām. Tās ir liekas un vājina tikai mūsu spēkus. Tādā ziņā jūsu proponētā samierināšanas partija varētu būt visai noderīga. Bet, kas attiecas uz to priekšnieka amatu, tad esmu pārliecināts, ka to izpilda virs, kam par mani lielāki nopelni un lielākas spējas - -»
«Ne, nē -» Lauris vairs ne dzirdēt, «vecie lai iet pie malas un dod vietu jauniem spēkiem. Lai tauta nāktu pie labākas nākotnes, lai nevienam vairs nebūtu jāvergo... Lai celtos mācīti vīri no pašas tautas vidus... Mēs, biedri, esam ieskatos, ka vienīgi jums un nevienam citam jātop par biedrības priekšnieku. Jūs nedrīkstat atteikties... Mēs to gribam.»
Kalniņš krēslā palocījās. «Pateicos par uzticību! Viss, ko jūs vēlaties sasniegt, ir labi un jauki, lai gan es neredzu, kādēļ man nepieciešami jātop par biedrības priekšnieku. Bet kā Latviešu biedrības biedrs es saprotu savu pilsoņa pienākumu. Ja biedri man uztic kādu pienākumu un neatlaidīgi prasa, lai to izpildu, tad - tautas balss ir dieva balss!»
Viņš ķēra pēc pulksteņa, lai pārliecinātos, cik ilgs laiks jau aiztecējis. Lauris pratās, ka tam jāiet. Vēlreiz, aizkustināts un sirsnīgi sajūsmināts, tas spieda jaunā jurista roku un tad aizgāja. Aizgāja ugunīgām acīm, sirdī un garā pacilāts. Atvērušās atkal cerības uz tautas nākotni.
Viņš arī tūdaļ stājās pie darba un aģitēja par savu ideju. Jādibina partija, kas stāvētu pār visām partijām. Krišjānis Kalniņš jāceļ biedrībā par priekšnieku. Jāgādā par to, lai no tautas celtos lielākā skaitā mācīti vīri, un jāpabalsta studenti ar stipendijām. Katrs lai pats būtu kungs par saviem sviedriem. Tie lai viņam pašam nāktu par labu... Ne kungam, kas tos šķiež un plītē.
Bet sadabūt sev domubiedrus un nodibināt partiju viņam nenācās nemaz tik viegli. Kas viņam bez liekas apdomāšanās piekrita, bija Koška. «Tas ir labi, Lauri,» viņš sacīja, «mēs negribam vairs citiem vergot...»
Didžis un Andrejs neko neteica, tikai, drusciņ pārdomājuši par viņa principu, iesaucās: «Nu, tad jau mēs nemaz nevaram strādāt ar cilvēkiem!» Mārcis, tas tā: «Ko tad Krauklīšu Pēteris saka? Ja viņš, tad es arī...»
Ar Kreili un Mikumu nebija ko runāt. Tiklīdz nāca runa par vergošanu, tie tūlīt nostājās kungu pusē un ēdās līdz ar Šiliņu, ka Lauris tikai jāsviež ārā no biedrības. Un pat Pēteris nemaz nebija tik cieti viņa pusē, kā Lauris to bija iztēlojies.
Līdzcietīgi smaidīdams, viņš izklausīja sava drauga plānus. «Paliec nu mierā, Lauri!» tas beidzot sacīja. «Uz tevi jau tā biedrībā ēdas, un tu vēl pie tračiem, kas mums ir, gribi celt jaunu! Cik tad latviešiem beidzot būs to partiju? Kur divi cilvēki kopā, tur tūlīt trīs partijas!»
Lauris viņu lūkoja par savu ideju pārliecināt un izklāstīja viņam vēlreiz savas partitas lozungus. Bet Pēteris vēl arvien neticīgi nogrozīja galvu. «Kalniņš ir lāga vīrs, es redzu, manis dēļ vēlēsim arī viņu par priekšnieku. Arī, kas attiecas uz tām studentu stipendijām, es atzīstu; mācīju vīru mums vajag. Kādēļ mūsu brālis nevar būt tāds pat mācīts un kungs kā vācietis? Bet par to vergošanu, vai zini, par velti neviens ēst nedod! Katram sava maizīte jāpelna. Ja visi gribēs būt kungi, kas tad tos darbos darīs? Ja visi gribēs būt kalpi, kas tad par darbu maksās? Tā tam vajag būt, un tur nelīdz nekāda partija.»
Laurim acis ugunīgi iemirdzējās. «Tu taču nu, Pēter, nevari būt pret tautu. Lai ko, bet to es neticu! Tu taču esi bijis mans draugs no laika gala, vai es tevi nepazīstu! Vai zini, kādēļ latvieši nav nākuši pie gara gaismas un labklājības? Kādēļ, ka viņi bija vergi. Septiņsimt gadus vācu verdzībā - - -»
«Jā, jā, to jau mēs zinām,» Pēteris viņu pārtrauca. «Bet mums nav jāskatās uz to, kas bijis, mums jāskatās uz to, kas tagad ir. Kad es Bērzmuižas ļaudīs vēl ganos gāju, tad tas bija citādi. Tagad, kur esmu pats savs kungs, nu ir atkal citādi. Par to, ka esmu pats savs kungs, man neviens neko nedod. Man pašam par sevi jāzin. Jāgādā par sievu un bērniem. Pārtika, apģērbs... Skolas arī vajadzēs. Par viņu nākotni man arī jāgādā.»
«Lai arī, Pēter, lai arī!» Lauris pārliecināts attrauca. «Lai kas varētu notikt pasaulē, tu pret tautu nekad nebūsi...»
«Protams, ka es pret tautu nebūšu. Es arī pret tavu partiju nebušu. Tu man arvien esi bijis tik tuvs biedrs, tikpat kā brālis. Kad es tā pārdomāju ko visu mēs abi neesam piedzīvojuši?! Jāteic, tas cilvēka mūžs ir tikpat raibs kā dzenis, bet dzīvot mēs vēl arvien dzīvojam.»
Laurim ar to pietika. Pēc viņa ieskatiem varēja uz Pēteri rēķināt. Viņš tādēļ vervēja tālāk citus biedrus.
Ar Ādolfa kompāniju un Lapas Mārtiņu - tur nebija vērts... Viņi nekad lāgā nebija sapratušies. Ar Bertramu Kārli gan viņš runāja. Tas bija uz miera, it sevišķi, attiecoties uz izglītību. Bet, kā vest tautu pie gaismas un attīstības, tur viņam bija vēl kāds jauns priekšlikums. Vajagot noturēt tautai priekšlasījumus. Viņš pats varot dot veselu sēriju «p a r s p e k t r a a n a l ī z i» un «g a i s a i e s p a i d u u z s t ā d i e m». Kaut gan Bertramam bija tie vislabākie nolūki, tad tomēr pats Lauris sāka šaubīties par iznākumu.
Bet vairāk viņš nevienu no biedriem nevarēja priekš savas partijas savervēt, lai gan runāja katram vienam. Viņš tādēļ meklēja biedrus arī ārpus biedrības. Ar lielām mokām tas vēl piedabūja klāt to vienu - Gerli, kurš vēl nemaz nebija biedrs Latviešu biedrībā. Tas ar partijas programmas to daļu, kas attiecas uz vergošanu, gan «iegāja». Cits viss viņam vienaldzīgi... Vai tur Latviešu biedrībā šāds priekšnieks vai tāds! Bet to gan viņš no citiem ceļojošiem amatniekiem bija dabūjis zināt, ka viņa fāterlandē, iekš Konigreich Sachsen, strādnieki notaisījuši vienu biedrību pret vergošanu un grib panākt to, ka uz priekšu pa dienu būs jāstrādā tikai astoņas stundas. Ja tādu lietu te arī grib panākt, tad arī viņš tura līdzi.
Lauris to viņam arī apsolīja: «Pagaidi tik, Gerle, būs tas mums arī! Lai tikai mums biedrībā nokārtojas lietas, kā vajag, un zem jauna priekšnieka mēs visi strādāsim saticībā! Lai tikai mums pietiekoši mācītu vīru, kas priekš tautas var strādāt. Tad būs labi ir tev, ir man, ir visiem! Tad būs tāpat, kā sacīts tautas dziesmā:

Visiem labi, visiem
Labi mūsu tēvu zemītē.
Zaķim labi cilpu mesti,
Rubenim rubenēt...»

Tad labi! Gerle uz miera. Tiklīdz viņš nāks pie naudas, viņš iestāsies par biedru Latviešu biedrībā...