AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I

OTRĀ DAĻA

Divdesmit sestā nodaļa

Lielās svētku dienas tuvojās. Pirmie latviešu vispārējie dziedāšanas svētki bija nolikti uz 26., 27., 28., un 29. jūniju 1873. gadā. Paši rīkotāji nebija cerējuši, ka tie izdosies tik kupli un spoži. Jo vēl tikai marta sākumā kori dabūja piesūtītas notis, tā ka priekš dziesmu samācīšanās atlika vēl tikai laika drusku vairāk nekā trīs mēneši. Te nu jāievēro, ka dziedātāji pa lielākai daļai bija laucinieki, kuri dzīvoja verstīm un jūdzēm no savas mēģinājumu vietas atstatu, kuriem no agra rīta līdz pat vēlam vakaram bija jāsvīst pie steidzīgiem lauku darbiem un kuriem tikai atlika vēlie vakari un svētdienas. Ja tie tad nu vēl varēja atlicināt laiku un ierasties uz tālajiem un biežajiem mēģinājumiem un dziesmas kārtīgi samācīties, tad gan vari ja runāt par laucinieku uzupurēšanos un patriotismu. Bija jāprasa: kā viņiem tas iespējams?
Bet latvieši, kas izcietuši septiņi simts gadus verdzību, tie arī izturēja šos mazos grūtumus. Jaunekļus un jaunekles jau arī pie tam vēl kas cits kairināja. Mēģinājumi, pirmkārt, deva ļoti labu izdevību satikties, it īpaši tiem, kuriem sirds vilka vienam pēc otra. Tādu toreiz, tāpat kā tagad, katrā dziedātāju korī bija diezgan. Un tad tā brukšana visiem kopā uz Rīgu un Rīgas dimdināšana - kas viss kopā par traci! Un, vispār ņemot, kur ir kaut kas vaļā, tur jauni ļaudis arvien grib būt klāt...
Tomēr, neraugot uz visu to, lielo čaklumu dziesmu iemācīšanās ziņā viņiem nevar noliegt un nevar noliegt arī toreizējiem koru vadoņiem lielo cītību un neatlaidību. Piemēram, vēlākais mūzikas mākslinieks Vīgneru Ernests bija toreiz vēl tikai vienkāršs pagasta skolotājs un kora vadonis Rendā, Kurzemē. Arī tas ar savu jauktu kori devās uz vispārējiem dziedāšanas svētkiem No Rīgas virzienā uz Tukumu vēl nebija neviena dzelzceļa. Bet, tā kā vasaras laikā ceļš labs un, izņemot pa karsto danduru laiku, braukšana patīkama, tad jaunie saimnieki sajūdza savus zirgus kopā garās orēs, kuras piesēda pilnas dziedātāju, un devās ceļā.
No mājām izbraucot, vēl nebūt visas dziesmas nebija samācītas. Tādēļ ikvienā orē sasēdās vienas balss cilvēki. Katrā orē arī atradās viens tāds, kas jau vairāk vai mazāk saprata mūziku un diriģentam varēja noderēt par palīgu. Tas tad nu braucot savas balss līdzbraucējus apmācīja. Pie kura kroga piebrauca, tur visas balsis sagāja kopā un diriģenta vadībā sadziedāja dziesmu, kā vajadzīgs. Tā viņi uz ceļa iemācījās vairākas dziesmas un pie tam tik labi, ka pie dziesmu kara ņēma vēl godalgu.
Tā viņi visi iebrauca Rīgā, šie lauku dziedātāji, ar karogiem un ilkšu pulksteņa skaņām. No svētku Komitejas puses viņiem par uzturas vietu bija izbrīvēta Vingrotāju zāle, kur bija sanests siens, un viņi visi dzīvoja kā pa talkām. Tomēr Līgošu (Vīgneru) Ernests un citi diriģenti bija sagaidījuši, ka «Rīgas kungi» viņus uzņems vairāk. Iedzers ar viņiem kopā pa glāzītei, izstāstīs viņiem visu, kas pa Rīgu iet. Jo viņiem, kas no Latviešu biedrības dzīvoja tālāk nost, bija daudz ko jautāt. Bet neviens nerādīt ne acu. Tas ne mazums radīja īdzību dziedātājos vai, labāk sakot, viņu vadītājos. Tā būtu izvērtusies par atklātu kurnēšanu, ja Vingrotāju zālē nebūtu ieradies Lapas Mārtiņš. Gan ne biedrības sūtīts un pilnvarots, bet pats uz savu roku. Bet, tā kā ieradies starp viņiem daudz lasītais un populārais dziesminieks Lapas Mārtiņš, kurš prata ne vien dzejot, bet arī pacelt kausu, dzīvoja lauciniekiem pa vidu kā brālis, tad viņi arī pie senču miesta noskaloja visu īdzību un «ziedoja slāpušiem gariem»...
Pirmie latviešu vispārējie dziedāšanas svētki, kā jau zinām, tika sarīkoti uz tik ātru roku, ka neatlika nemaz laika šo rīkojumu diez kā reklamēt. Ievērojot, ka latviešu avīžniecība toreiz bija vēl ļoti šaura (dienas laikrakstu nemaz nebija), tad arī preses pabalsta trūka. Pie tam vēl, kā jau zināms, «Baltijas Vēstnesis» atradās pret toreizējo Latviešu biedrības priekšniecību opozīcijā, tad tas likās, vai nu tā bija, vai ne, - ka Dīriķis nedarītu visu, kas viņa spēkā, vai pat ar savu klusēšanu strādātu svētkiem pretim. «Neraksta un neraksta tas «Vēstnesis» ne akls... Mūs iegāzt grib!» Šiliņš sūrojās. «Strādā, pagāns, pretim tautas lietai...» Viņa biedri mēmi noraustīja kamiešus par zīmi, ka tur neko nevar darīt. Vēl mazāk pabalsta no vācu preses. Tā skatījās uz šo pasākumu diezgan šaubīgi un neticēja, ka tas varētu izdoties pietiekoši mākslas ziņā.
Bailīgu dūšu biedrības veči gaidīja pienākam to dienu. «Nu jau iekšā būsim! Ak tu piķis, kad neiet, tad neiet...» Iznāca tomēr beidzot ļoti labi.
Atklātības uzskati pret svētkiem apsviedās spēji apkārt par svētkiem. Vispirms notika garīgais koncerts Doma baznīcā. Bija sapulcēti vairāk nekā tūkstots dziedātāju, un šāds milzu koncerts, starp citu, kā tas it viegli saprotams, bija pievilcis lielā skaitā arī mūzikas cienītājus un kritiķus-vāciešus. Viņi nevis tā kā latvieši bija nākuši aiz patriotisma, bet tikai pašas lietas pēc. Var jau būt, ka dažs arī bija ieradies aiz ziņkārības, lai noskatītos, kā bauri izgāžas. Bet dziesmu spēks darīja savu. Izrādījās patiesa vecā paruna, ka dziesmas naidu mazina. Vācu mūzikas kritiķu atsauksmes par šo koncertu bija bez kaut kādas piegaršas, tīri objektīvas un lietišķas, īsi sakot, apsprieda priekšnesumus tā, it kā starp vāciešiem un latviešiem nebūtu nekāda naida. Vācu laikraksti pie tam aizrādīja arī uz rītdienas lielo laicīgo koncertu Ķeizara dārzā kā uz baudījumu, kas ne ikkatru dienu sasniedzams. Grieza vērību arī uz latviešu tautas dziesmu meldijām kā ļoti oriģinēlām, daiļām un harmoniskām. Ieteica ikvienam, kam vien laiks un vaļa, nepalaist garām reto izdevību un apmeklēt šo milzu koncertu.
Tas iekustināja Rīgas publiku tādā mērā, ka nākošā dienā bija ļaužu «melns». Šiliņš, kas bija pārzinātājs par biļešu pārdošanu, par tādu iznākumu nevarēja valdīt prieku. Katram vienam pazīstamam, kas iejautājās: «Nu, kā tad nu iet?» -tas attrauca: «Labi iet, pavisam labi! «Baltijas Vēstnesis» mūs gan gribēja iegāzt, bet nevarēja. Tauta zin, kas viņas īstie aizstāvji... Tautas balss dieva balss.»
Protams, ka apmeklētāju lielākā daļa jau nu gan bija latvieši, bet bija arī daudz vāciešu. It sevišķi pirmās un dārgākās vietās. Veselas rindas dzirdēja runājam tikai pa vāciski. Reti kad kādā rīkojumā bija vienkopus tik daudz Rīgas patriciešu kā še. Bija ieradies pat Rīgas vārdu vedošais birģermeistars - viņa magnificence Eduards Hollanders. Par sevi protams, ka viņam, tāpat kā citiem rātes locekļiem un arī gubernatoram, bija rezervētas brīvvietas.
Svētku komitejas priekšnieks Rihards Tomsons augstos kungus sagaidīja un uz viņu vaicājumiem deva vajadzīgos paskaidrojumus. Dziedātāju pavisam 45 kori, 34 no Vidzemes ar 699 dziedātājiem un 11 no Kurzemes ar 304 dziedātājiem. Vakarējais koncerts Doma baznīcā bijis apmeklēts no 2299 personām; šīsdienas publiku vērtējot apmēram uz 11000. Šim koncertam vēl sekošot rīt dziesmu karš. Koncerta virsdiriģenti esot H. Zīle no Valkas un .J. Bētiņš no Irmlavas.
Viņiem necik tālu aiz muguras, arī pirmajās rindās, bija ieņēmusi vietas Rābemaņa dzimta. Studenti-kārtībnieki, Mikentālu Kārlis un Kreiļu Edelberts, ar krāsainām lentām pie krūtīm viņai vietas ierādīja. Galvu palocīdams, konsuls pateicās, bet jaunos cilvēkus viņš nepazina.
Kad nobeidzās koncerta pirmā daļa un iestājās pirmais starpbrīdis, publika atlaidās no nopietnās uzmanības, ar kādu bija sekojusi priekšnesumiem, un, kā rādījās, bija pāri pārim apmierināta. Konsuls Rābemanis, patīkami uztraukts, noskatījās gan dziedātājos, gan publikā, kura kustējās un šalca tikpat kā ielīgota jūra. Un uz estrādes raibs ņudzeklis baltu, melnu un krāsainu uzvalku... Gan puisieši, gan meitieši. Visi, it kā iekustināti no kāda dzīva gara, aplūkoja savu kopību un priecājās par savu spēku, ka viņu tik daudz. Konsulam arī bija tā, it kā viņš tur ko līdzi justu. «Ja, ja, ja,» tas, kā ar sevi sarunādamies, sacīja. «Es ist schon etwas... Kultur... Kultur bet den Letten...» (Jā, jā, jā... Tas jau ir drusciņ kas... Kultūra... Pie latviešiem.)
Viņa cienīgā, lepna un dzestra, - sārta vēl kā magone, tomēr retām sirmām stīdziņām tumšajos matos, - caur savu lorneti mēmi nolūkojās ļaužu masās. Viņai grūti nācās palikt mierīgai, jo turpat kādas rindas tālāk, arī vēl pirmās vietās, blakus savam vīram sēdēja Kreiļa madama. Tā viņu it labi pazina, bet sēdēja pašapzinīga un iepūtusies. «Tāda lielmāte tu, tāda es! Es tāpat savu vietu samaksāju.» Nelikdamās manīt, konsula kundze aizslīdēja viņai ar savu skatienu garām.
Baronese Ortrūde atkal bija gaisā par latviešu tautas dziesmu meldijām. Viņa nemaz nevarēja aprakstīt, kā tās viņu sajūsminājušas. «Man vajag dabūt no viņām notis priekš klavierēm, mon chere. Meldijas tik oriģinēlas, sēras un savādas.»
Fon Bimmelšteins vienaldzīgi noraustīja kamiešus. «Was findest du da d'ran... Ein süßliches, weinerliches Zeug?! Mit den deuischen yunstliedem is' ja kein Vergleich.» (Ko tu tur atroni tik daudz pie tiem salkaniem, raudulīgiem krāmiem? Ar vācu mākslas dziesmām tās nepavisam nevar salīdzināt.)
«Non, non, mon chere!» Ortrūde tiepās. «Die Noten muß ich haben.» (Ne, ne, mans mīļais! Tās notis man vajag dabūt.)
Viņas muižnieciskais laulāts draugs daudz labāk sapratās ar Kunibertu, kas pa to laiku izšāvies garš tikpat kā kārts gaisā. It kā nokaunējies viņš noskatījās šinī lielajā ļaužu barā kā savā pretiniekā, sajuzdams, ka viņš par ko nemaz nedrīkst priecāties un nedrīkst arī še būt. Ne zīmes tas vairs nerādīja, ka Edelberts ir viņa agrākais rotaļu biedrs... Tas ir latviešu dzimums, tāpat kā visi šie studenti-kārtībnieki, ar kuriem tam nekā kopēja nevarēja būt. Viņš paredzēja, ka dzīvē viņa ceļi ar tiem krustosies, tie godīgam baltam nekad neļaus nākt pie miera.
Kādas rindas tālāk sēdēja Faustīne Švīhelbein. Gadījums bija gribējis, ka viņai blakus Katrīna ar Jēkabu un Mikums ar savu kundzi. Mamzeli dziesmu vara bija pilnīgi pārspējusi un no karstas «letofebes» padarījusi par karstu «letofili». «Ach, wie reizend das ist!... Reizend!» viņas acis zem brillēm mirdzēja. (Ak, cik jauki tas ir!... Cik jauki!) Un Katrīna arī labprāt ielaidās runā pa vāciski un sacīja: «Wie mein' sie... Ach, ja, ja...»
Faustīne ne vien aiz sajūsmas tā, iz viņas runāja arī sieviete. Viņa zināja, ka Fuhsings pie Dombrovskiem. Kur viņi, tur arī viņam kaut kur vajag būt, un viņa runāja tā, lai šie vārdi aizsniegtu arī viņa ausis. Un viņa nebija arī maldījusies. Viņš sēdēja turpat aiz gaņģa un, ieraudzījis savus principālus, steidzās pie tiem šurp apsveicināties. Ar tālāk pazīstamiem apsveicinājās, tāpat pamādams ar galvu, Jēkabam un Mikumam sniedza roku. Katrīnai turpretim, kā viņš to jau parasti darīja, nobučoja roku un, piesārtušo Faustīni nemaz neievērodams, aizgāja atpakaļ uz savu vietu.
Pazīstamo starpā iestājās brīdi klusums... «Kā tas nāk, Dombrovska kundze,» Mikums beidzot ieminējās, «ka tas Fushing kungs jums arvien tā bučo to roku?...»
«Kā tas nāk?!» Katrīna gudri attrauca. «Vai tad viņš diezgan no mums nav zadzis?...»
Jēkabs zīmīgi pasmaidīja, bet Faustīne tumši piesārta tikpat kā biete...
Ar to zagšanu bija tā. Ja vekseļi nāca maksājami, tad Fuhsingam priekš tam vajadzīgā nauda bija jānoliek jau iepriekš pie malas un no Katrīnas jāapslēpj. Viņa citādi liek savu sauju virsū: «Kas man rokā, tas ir mans!» Iestāsti tu viņai, kādas sekas tur var būt, ja vekseļus pielaiž pie protesta! Viņa attrauca: «Daries ar saviem vekseļiem, kā zini... Es paņemu savu!» Tādēļ Fuhsingam, ja tas gribēja izdarīt kārtīgi veikala maksāšanas, vajadzēja rīkoties, kā jau sacīts, vai arī likt priekā savu naudu, kamēr to dabūja atzagt atkal atpakaļ.
No visa tā varēja noprast, ka viņš savā ziņā kungs par māju un ka Katrīna i nepavisam nav žēl, ka viņš «zog», ja tikai veikals dod peļņu un atlikumu. Jēkabs, kas visu to sarunu bija pavadījis ar «fifīgu» smaidu, zīmējoties uz Fuhsingu, piebilda: «Mēs ar viņu dzīvojam tikpat kā brāli...»
Vēl kādas rindas tālāk uz leju bija ieguvis vietas Mārcis ar savu famīliju un paņēmis līdzi arī Lapas Mārtiņu. Vakar tie pēc koncerta bija krietni sazēvelējuši kopā ar Līgošu Ernestu, tagad «pahmiļājušies» un atradās jautrā un bezbēdīgā garastāvoklī.
Viņiem turpat blakus sēdēja Rābemaņa firmas pirmais grāmatvedis ar dažiem saviem pazīstamiem un, saprotams, trieca ar tiem savā valodā. Hartmanis, kā jau arvien, skatījās ļoti skeptiski uz Latviešu biedrības pasākumiem. «Und ich sage Ihnen,» tas sirdīgi žestikulēja, «die werden doch kekne Geschäfte machen!... Das alles kostet Geld... Viel Geld...» (Un es jums saku, viņi tomēr ne. kādu veikalu netaisīs... Viss tas maksā naudu... Daudz naudas.) Citi atkal pa vāciskam pretim, un tā ņemas, ka skan vien...
Mārcis jau spicēja ausis. «Klau, Mārtiņ, kārklu vācieši arī pie mums sanākuši. Iet pa deuč... Es domāju, te taču ir latviešu dziedāšanas svētki un nav vis jārunā pa vāciski...»
«Ej nu, ej!» Grietele viņu apsauca. «Kad cilvēki citādi neprot...»
«Neprot?!» Mārcis mazcienīgi attrauca. «Ja negrib, tad neprot... Tiklīdz labāki svārki mugurā, brilles uz acīm, - nepras man vairs pa latviski! Tad žļebu šļebu pa vāciski: flukter deivel, kom eraus! Pazīstam jau, pazīstam šādus skalu vāciešus!... Bet ko tad viņi še, velnu, meklē? Ko viņi te lien?...»
«Mani kungi!» Lapa jautri iesaucās. «Es arī māku pa vāciskam... Vai zināt, kas tas ir: «Dieser gelähmter Mann, der hier liegt, ist ein Kandidat des Todes.» Es jums to pārtulkošu vārdu pa vārdam. Tas ir: šis līmēts vīrs, kas še melo, ēd vienu nāves kandavnieku...»
«Ha-ha-ha!» citi tuvumā, kas pa vāciski prata, garšīgi nosmējās. «Tas ir gan smalki tulkots!...» Un citi vēl piebilda: «Tā jau dažam labam iet pa to vāciski!... Tikpat kā pa žagaru tiltu...»
Vācieši manīja, ka par viņiem tiek vilkts vaļā, un tādēļ apklusa. Bet nelikās nekā zināt. Tikai Hartmanis ar mazcienīgu skatienu noskatījās sāņus... Ar tādu vaigu, ka viņam tas labāk zināms...
Lielu gabalu tālāk pavisam par citām cenām, ne pārāk dārgām un arī ne lētām, bet kā jau godīgam pilsonim pienākas, bija izpircis vietu Andreass Cipfelbrinks. Tas sastapa priekšā jau Simeonu Orkelbeinu ar savu Jūlā. Teica, ka Jnhems Štemeizens un Holcenbergs ar savām gaspažām arī esot redzēti. To ļaužu, to ļaužu! Traudhena itin bažīgi skatījās apkārt... Vai tad to latviešu patiešām tik daudz?!...
«Was ist den das alles für ein Kalauer?» Simeons neizprazdams jautāja Andreasam. Viņa balsij bija tāda sarkastiska piegarša. (Kas tad tasviss ir par kalaueru? (Joku.))
«Weiß nicht!» tas noraustīja kamiešus. «Die Zeitungen schreiben, es soll ja ganz gut sein...» (Nezinu! Avīzes jau raksta, ka esot itin labs.)
«Ja, ja, schließlich werden die Leiten noch Oberhand nehmen,» Traudhena sacīja. «Passen Sie auf, Nachbar...» (Jā, jā, beidzot vēl latvieši ņems virsroku. Uzmaniet vien, kaimiņ.) No viņas balss nevarēja izprast, vai tā bažījas vai joko, bet katrā ziņā provocē Simeonu viņai pretim runāt.
«Mumpitz!» Simeons atmeta ar roku. «Was singen die hier? Zweistimmig, dreistimmig, hochstens vierstimmig. Aber auf dem Baltischen Sängerfest, weißt du, da haben sie achtstimmig gesungen. Sind ja auch ganz einfache Bauerleute...» (Blēņas! Ko šie te dzied? Divbalsīgi, trīsbalsīgi, vislielais četrbalsīgi. Bet Baltijas dziedāšanas svētkos, zini, tur viņi dziedāja astoņbalsīgi. Ir jau arī tikai vienkārši zemnieku cilvēki.)
Viņi pārgāja uz citām lietām. Runāja par Andreasa Cipfelbrinka sagaidāmo ceļojumu uz Vīnes pasaules izstādi. Augstā rāte, proti, bija nolēmusi sūtīt turp, starp citu, desmit amata meistarus, prātīgus vīrus, lai viņi tur ko redzētu un mācītos. Ceļa izdevumus sedza pilsēta, katram vīram 150-200 rubļu. Viens no šiem izraudzītiem desmitiem bija arī Andreass Cipfelbrinks.
Bet šis ceļojums viņam nospieda sirdi. Tālā, svešā zemē, ko tur var zināt! Var tev uzbrukt kādi blēži, slikti cilvēki. «Das soll noch viel weiter sein als Deutschland,» viņš nopūtās, «das soll liegen unter Kaiser von Oesterreich, weißt du!» (Tas jau esot daudz tālāk nekā Vācija, tas esot zem Austrijas ķeizara, zini!) Viņš gan savu amatu saprata tikpat kā savus piecus pirkstus, - ja kas to gribēja nostrīdēt, viņš bija gatavs par to kauties, - bet no Rīgas tas nebija daudz izkustējis. Pat Rīgas amatu puikas nemīlēja klejot pa svešām vietām. Še viņš bija izmācījies, še nokalpojis zeļļa gadus, še kļuvis par meistaru un nosirmojis. Tālāk savā mūžā nebija bijis kā līdz Cēsīm un Jelgavai, kad brauca pie saviem švāģeriem ciemos.
«Kas tiem augstiem kungiem arī neienāk prātā!» Simeons it kā skumdēdams ieminējās. «Raut cilvēku ārā no darba, sūtīt viņu uz svešām zemēm! Lai viņš tur ko prātīgu mācītos? Mēs laikam savu amatu vairs neprotam? Nu būs laikam otrreiz jāmācās.»
Bet viņš to sacīja tikai izgudrēm. Jo pats būtu vēlējies uz «štadtskases kostēm» ceļot turp. Viņam sirdī slepeni skauda, ka nav pats starp tiem izredzētiem.
«Ko es vēl varētu mācīties?» Andreass domīgi turpināja. «Savu «ķernīgu» amata darbu no sava tēva esmu mācījies, no mazākā līdz lielākam. Un kādu fabriku «štrunt», to es vairs negribu mācīties. Roku darbs paliek roku darbs! Bet tas prasa nostrādāšanu, prasa laiku. Ne ar kādu mašīnu tu tā nenostrādāsi kā ar roku. Var jau aizbraukt paskatīties, ja brīvu ceļu dod, bet to jau saku iepriekš: tik gudrs uz turieni aizbraukšu, tik gudrs no turienes pārbraukšu...»
«Un švindelēt, cenas nosist, to taču tu nebrauksi mācīties, Andreas!» Simeons viņu piebikstīja. «Mēs jau te esam spiesti to darīt, mums tādēļ nav jābrauc uz izstādi, lai to mācītos...»
«Es, Simeon, gribu palikt pie savām vecām cenām!» Andreass cieti noteica. «Mans tēvs man ir mācījis amatu krietni no visiem pamatiem, un es to tāpat esmu mācījis savam dēlam. Bet par manu darbu vajag man samaksāt. Un, ja mans tēvs un tēva tēvs tā rīkojies, tad taču tā ir bijis labi, Simenon?...»
«Nu... prasi?» Simeons, klusu iesmiedamies, viņam piebalsoja.
«Nu, ja mūsu tēvu tēvi ar savu gudrību vien iztiku, tad taču arī mēs tāpat iztiksim!» Traudhena sirdīgi iejaucās. «Kādēļ tad tev taisni jāuzņemas tāds tāls ceļš uz nezināmām pasaules malām?»
Viņa patiešām bija uztraukta un oponēja no visas sirds, bažīdamās par savu mīļo Andreasu. Tik ilgi jālaiž viens projām pasaulē. Un tādēļ asaru pilnas acis.
«Lai nu arī, Traudhen,» Cipfelbrinks to mierināja, «lai nu arī!... Tur taču tāpat cilvēki, vai ne? Tādi pat vācieši kā mēs... Kas gan man tur slikts var notikt?! Nu, neraizējies... Mūžam tur nepalikšu... Pārbraukšu atkal...»
Viņš glaudīja tikmēr viņas vaigus, kamēr tai skumjā asara iz acs izzuda un atspīdēja tur vēl tīri vai smaids...
Pašā pēdējā un lētākā vietā starp daudziem citiem no tautas bija izpirkuši biļetes Lauris, Koška un Gerle, kas tagad bija viņu partijas biedrs. Grūti viņam bija nācies tikt pie vajadzīgās munīcijas, lai svētkus varētu apmeklēt. Jo Gerle arī tagad, tāpat kā agrāk, svētīja labprāt zilās mandagas un dzēra visu nost. Tādēļ jau arī viņa apģērbs nebija diezin kāds. Nodilusi žaķete uz biksēm uz ceļgala liels ielāps. Bet «izbirstēts» apģērbs bija pietiekoši, un ap kaklu apsiets balts lakats.
Viņš bija aizkustināts un it kā mēms no lieliskā iespaida. Sāka pat šaubīties, vai viņa «fāterlandē» «iekš Königreich Sachsen» varētu būt vēl pārāk. Dievs to zin! Ilgi viņš tur i nebija bijis... Bet Lauris viņu piebikstīja: «Redzi! Redzi šo viļņojošo ļaužu jūru... Tie visi mūsu tautieši, mūs tautasbrāļi... Tu redzi, ka lon gan iestāties Latviešu biedrībā. Gerli, tev jāsaņemas un tā karte jāizpērk... Ja tikai tu vienu mandagu palaid bez tās velna ģipts, tu vari izdarīt lielas lietas...»
Tā viņš ņēmās ap Gerli, kura liktenis viņam tagad stāvēja tuvu. Un viņa biedrs to visu ar klusu bijību uzklausījās, it kā pasaulē nekā nebūtu redzējis. Viņš tam izraidīja arī no tālienes it visus ievērojamos tautas vīrus. «Tas ir Dīriķis, tas ir Tomsons, un tas ir Kronvaldu Atis, un tas ir Baumanis... Un tas ir - -» viņa acis spēji uzliesmoja, «tas ir tas vīrs, kas vedīs latviešus pie gaismas un labklājības... Tas ir Krišjānis Kalniņš...»
Gerle bijīgi no tālienes aplūkoja šo vareno vīru, par kuru Lauris viņam jau tik daudz stāstījis. Bet neba viņš viens to gribēja redzēt. Laucinieki, noklausījušies viņu valodas, metās viņiem par biedriem. «Ak š'tas tas Kalniņš, par kuru tik daudz laikrakstos rakstīts!?» tie, mutes ieplētuši, brīnījās.
«Jā, tas ir tas vīrs!» Lauris apzinīgi sacīja. «Viņš zūd un krīt priekš savas tautas...»
«Ak š'tā gan!» laucinieki skatījās un skatījās uz to pusi. «Tev, cilvēkam, jāteic, pavisam citādi ap dūšu, kad priekš tautas stāv tādi vīri.» Jo Lauris parādīja tiem arī tos citus.
Protams, ka svētkos netrūka arī Krauklīšu Pēteris, kurš bija viens no lielākiem rīkotājiem. Viņam tādēļ arī nebija vaļas palikt pie savas famīlijas, un tas arī neparko nebūtu varējis uz vietas nosēdēt, tik priecīgs viņš bija par labo iznākumu. Latviešu tauta ir dziedātāju tauta... Tautu izglāba dziesmu gars! Bez tam iebraukuši tik daudz pazīstami, pat no Bērzmuižas ļaudīm vairāki... Ar visiem jāapsveicinās. Kas ilgāk viņu nav redzējis, nemaz vairs negrib pazīt, kas viņš par kungu iztaisījies. Tik daudz ko runāt un jautāt: kas un kā?!
Tā it nejauši viņš sastapās arī ar Vītolu. Apkampās, sabučojās. «Nu, kā skrien?! Kā sviežas?»
«Nu itin labi!» Vītols jautri attrauca. «Visas nepatikšanas cauri. Esmu muižu disponenta fon Drahfelsa palīgs... Braucu pie viņa uz Ārišu muižu Kurzemē. Ceļā iegriezos svētkos... Smalki tie jums izdevušies.»
Viņš tik jautrs un bezbēdīgs... Pēteris viņu pavisam neizprazdams uzlūkoja. «Kā tad tev nu ar to lietu izgāja? Ar to pagasta lādi...»
«Labi! Revīzija pārliecinājās, ka pagasts parādā man, ne es viņam. 1700 rubļus, kurus biju priekš valsts izlicis, man atmaksāja atpakaļ. Un ar to miers!»
«Bet vai tad muižnieki tev neraudzīs citādi iekost?» Pēteris bažīgi iejautājās. «Tie tev adresi nekad nepiemirsīs.»
«Izlīgām! Par to man ļoti daudz jāpateicas mācītājam Valteram. Biju gan uz viņa ļoti ļauns, tomēr izrādās, ka viņš man bijis patiess draugs. Arvien un arvien viņš muižniekiem pēdējā laikā kalis ausīs: «Vajag taču tam Vītolam palīdzēt, ka viņš atkal tiek uz kājām!» Viņš taisni pulējies man ceļu nolīdzināt, lai viss būtu atkal kā pa vecam. Nu, saki tu pats, - vai mēs ar adresi muižniekiem ko ļaunu gribējām? Mēs tikai meklējām pēc latviešu tiesībām, un tas ir viss.»
«Nu zināms,» Pēteris piebilda. «Tad jau pavisam lāga vīrs šis Valters, ka viņš to saprot.»
«Vai, viņam gaiša apķeršana!» Vītols attrauca un noslēpumaini piebilda: «Viņš jau slavenā filozofa Erdmaņa dēls. Filozofs Erdmanis savā laikā Vidzemē bijis par mājskolotāju... Ar bīskapa Valtera māsu, kādu vecmeitu, viņam attīstījies mīlestības sakars. Šīs mīlestības auglis ir mans draugs mācītājs Valters, kuru bīskaps adoptējis par savu bērnu...»
Patlaban sākās koncerta otrā dala, tā ka viņiem bija sarunas jāpārtrauc. Bet viņi norunāja vēlāk satikties un tā krietni izrunāties. Tagad uzmanīgi vajadzēja sekot koncertam, kurš, tā sakot, valdzināja visu dvēseles un prātus.
Tikai viens cilvēks nebija vēl no dziesmu varas pārspēts - tas bija Krampfs. Taisni otrādi, pret šiem dziesmu svētkiem viņš nesa sirdī naidu un rūgtumu. Tas jau viss bija dabiskās sekas no valdības liberālās politikas pēdējos gados. Latviešiem tikai atļaut un visu atļaut! Lūk, še nu ir. Mužiki darba laikā atstāj savus laukus un lopus un nāk uz Rīgu «trevogu» taisīt. Paskaties vien, kādi tiroleri! Un cilvēku netrūkst, kas tādas blēņas nāk klausīties un maksā vēl naudu. Pat prātīgi vācu cilvēki, kā tas viņam ar sirdssāpēm bija jānoskatās.
Kā vanagam viņam acis iet apkārt, vai neredzētu kādu nekārtību, pret kuru jāuzstājas ar likumisko varu. Ak, kad viņš šos klaigātājus kaut kādi varētu ķert! Viņš pierādītu, ka tāda nedisciplinēta pūļa sadrūzmēšanās Rīgā nav iespējama un zemnieki dara prātīgāk, ja tie paliek uz zemēm pie sava arkla un ecēšām. Bet nekur iemesla pieķerties! Pa biļešu čekiem viņam nebija iemesla rakāties, tādēļ ka toreiz uz biļetēm vēl nebija jālipina labdarības markas. Nekur grūstīšanās, nekur saķeršanās, policijai jāstāv mierā, itin kā viņas nemaz nebūtu. «Tas pūlim no viņu vadoņiem nomācīts,» viņš rūgti pie sevis nodomāja. Tomēr pie tādas drūzmas ļaužu pavisam bez nekādu incidentu, - pavisam neticami!
Un, kad pēdējie dziesmu akordi bija noskanējuši, pagāja brīdis dziļa klusuma, tad piekrišana un aplausi sāka arvien vairāk augt, tikpat kā vētra. Rokas un kājas strādāja, «bravo!» un «urā!» saucieni no tūkstoš un tūkstoš rīklēm! «Still schweigen!» Krampfs iesaucās. «Kein Skandal!» (Klusuciest! Nekādu skandālu!) Bet ko tu apsauksi auku! Tā cēlās arvien milzīgāka. Un, kad vēl dziedātāji arī no savas puses atbildēja, atvadīdamies vicināja cepures un sauca «bravo!», tad gaviles trīcināja gaisu tādā mērā, ka vai palievenis varēja sagrūt. Tie bija nelikumiski darbi, ko viņi darīja: cepures, sviestas tikpat kā bultas, šāvās uz dziedātājiem un no dziedātājiem publikā. Tur policijai pilnīgi tiesība iejaukties, jo cepure jau var trāpīt pa degunu tādam, kas to nemaz nevēlas. Bet Krampfs to neredzēja. Kā hipnotizēts no šīs lielās sajūsmas, tas nezināja, ko darīja, vicināja arī savu cepuri un sauca: «Urā, urā, urā!...»
Masu psiholoģija! Beidzot Krampfs atjēdzās un apklusa. Viņam bija jāatzīst, ka ir daudzas lietas pasaulē, kuras aizkavēt nestāv policijas varā. Mierīgi viņš nogaidīja, kamēr ļaudis izklīda.

* * *

Pirmie vispārējie dziedāšanas svētki tautiskai kustība deva lielu grūdienu uz priekšu, bet arī cīņas vēl jo vairāk paasināja.
Pa svētku laiku notika divas svarīgas konferences. Kronvaldu Atis bija dabūjis atļauju sasaukt vispārēju latviešu skolotāju sapulci. Tā notika Latviešu biedrībā pie «vaļējām» durvīm, un uz to bija ieradušies kādi 521 dalībnieki. Sprieda, ka burts «h» kā garuma zīme atmetams un arī par citiem ortogrāfiskiem jautājumiem. Te zinātniekiem bija izdevība uzstāties un pierādīt, cik zinātnība un prašana ir no liela svara visai tautas lietai. Šī sapulce notika otrā dziedāšanas svētku dienā.
Trešā dienā Rihards Tomsons, arī uz iepriekšējas atļaujas pamata, sasauca otru latviešu zemkopju sapulci. Pie tās piedalījās 500 dalībnieki. Arī te zinātnieki ieradās un, jau iepriekš sarunājušies, demonstrēja neatlaidīgi par savu lozungu, ka zinātnība ir nepieciešama. Tautai vajag pabalstīt studentus ar materiāliem līdzekļiem, lai tai rastos mācīti vīri, kas to ceļ godā.
Ļoti sirdīgi karotāji šinī virzienā bija Pēteris Alunāns (Ādolfa tēvs) un viņa brālis Indriķis. Viņiem piebiedrojās visi jaunie studenti, kā Mikentālu Kārlis, Varaidošu Zanderis un citi, kas par zemkopību nenieka nezināja. Bet viņi uzņem ar gandarījumu, ka Lauris, kurš arī bija ieradies uz sapulci, uzstājās, lai groza dienas kārtību, nerunā vis p a r z e m e s u z l a b o š a n u, b e t p a r s t u d e n t u s t i p e n d i j ā m. Jo, kad mums būs mācīti vīri, tie mācīs mūs arī, kā zeme uzlabojama.
Protams, ka viņi šādu priekšlikumu visiem spēkiem pabalstīja un patiešām mēģināja pārgrozīt dienas kārtību tādā garā. Aizrādīdami, ka mācītu spēku trūkuma dēļ par dienas kārtības tematiem nemaz nav izstrādātu priekšlasījumu, tie gribēja sapulci novadīt pavisam uz cita virziena.
Šiliņš svētās dusmās patētiski kliedza: «Kungi, jūs redzat, ko šie vīri grib?! Mums to sapulci izjaukt! Viņiem ir sava politika, kungi...»
Latviešu biedrības sapulcēs šāds aizrādījums katrā ziņā būtu vilcis, bet še lielais vairums laucinieku nebija tik bailīgs no tās politikas. Viņiem pat ļoti interesēja aizkustinātais jautājums. «Studentu stipendijas» un «jaungada vizītes» - dažs labs par to dzirdēja savā mūžā tikai pirmo reizi, bet ar zemes darbiem tam bija darīšana katru dienu pie tam vēl lielais vairums bija tais ieskatos, ka tādās grāmatu gudrības pie zemkopības maz ko līdz. Tur nav nemaz daudz ko runāt: liec tikai labi mēslus, zemi izar un izecē, un tev augs... Tādēļ negribot vajadzēja pielaist izrunāties par studentu stipendijām un ņemt pretim pat laucinieku artavas, iekams varēja atrisināt kārtējo dienas kārtību.
Rihards Tomsons šo zinātnieku manevru saprata it labi. Pats pirmais dienas kārtības punkts p a r z e m e s u z l a b o š a n u nebūt nesasniedza mērķi, jo debates tika novirzītas tā, ka it nebūt netika runāts par mākslas mēslu vajadzību. Un labi vēl, ja tā, - it viegli vien tie varēja viņa fabrikātus nozākāt. Tas jau tīri bija tapis modē, apgalvot, ka Riharda Tomsona kaulu milti nekam neder.
«Es redzu,» Tomsons, salicis rokas krūtīm, sacīja Fuhsingam, «ar savu pasākumu mēs nekur netiksim, kamēr mums nebūs droša preses pabalsta.»
Tādēļ tas apņēmās steidzīgi iesniegt koncesiju, lai tam atļauj izdot patriotisku zemkopības laikrakstu «Vārpa».
Svētku godības pēdīgi nobeidzās ar to, ka filistri un studenti sanāca uz kopīgu kneipvakaru, pie kam atkal tika pārrunāta tautas lieta. Te atkal studenti Tomsonam lika saprast, necildināja viņa nopelnus tik augstu kā Dīriķa, Kalniņa un Einberģa, necēla viņu arī ar visu krēslu gaisā un neuzurāja...
«Jūs visi esat mani atstājuši,» tas apbēdināts Varaidotim sacīja. «Jūs visi no manis novēršaties...»
«Tu to esi pelnījis, Rihard, tu mūs papriekšu esi atstājis,» Varaidots atbildēja. «Tu esi aizmirsis, ko pats mums mācīji: esat latvju džentelmeņi un aristokrāti... Tagad tu lokies pūļa priekšā, kurš mūs vajā par to, ka aizstāvam viņa tiesības... Tev maka vara šķiet būt stiprāka nekā gara ieroči, bet mēs nepadosimies...»
Nekā nesacījis, Rihards Tomsons atstāja telpas. Viņš Latviešu biedrībā nejutās vairs kā mājās, bet kā svešinieks.
Nebūs lieki jāapgalvo, ka arī biedrība caur dziedāšanas svētkiem lieliski vinnēja. Naudas atlika apmēram kādu pustreša tūkstoša, un arī biedrība morāliski pacēlās kā tādu svētku sarīkotāja.
Valdošā partija izlietoja šos panākumus, lai aģitētu pret zinātniekiem. «Mēs, saimniecības vīri, tautu un biedrību glābām!» Šiliņš patētiski kratīja savas kuplās krēpes. ««Baltijas Vēstnesis» bija pret dziedāšanas svētkiem, ķengāja tos, rakstīja savā Zobgalā, ka kāds gailis uzkāpis uz superfosfāta maisa un runājis par dziedāšanu... Bet latviešu tauta viņu neklausīja! Viņa sekoja mums un pierādīja, ka ir īsta dziedātāja tauta...»
«Ko nu, Šiliņ, runā!» Lauris viņam stājās pretim. «Ka svētki tik labi izdevās, tas ir Krišjāņa Kalniņa nopelns. Viņš ienesa biedrībā jaunu garu, kas ir pret vergošanu... Viņu mums vajag iecelt par priekšnieku...»
Šiliņš balti vien noskatījās un steidzās to paziņot Baumanim un citiem saimniecības vīriem. «Nav Kalniņš mūs' cilvēks, nav!» viņš paklusu tiem stāstīja. «Viņam ir sava politika...»
«Vārna vārnai acīs neknābj,» Rumberģis piebilda. «Viņš ir tāds pat zinātnieks kā visi citi...»
Labi, ka to zināja! Tagad Kalniņš runas vīru sapulcēs un priekšniecības sēdēs varēja runāt, ko grib, stādīt priekšlikumu, kādu grib, nekad tas nedabūja balsu vairumu. Ja Kalniņš gribēja tā, tad runas vīri gribēja taisni otrādi. Jaunais priekšnieka vietnieks nebija to radis un nemaz nevarēja saprast. Un, kad viņš vēl tur gribēja revidēt dziedāšanas biļešu čekus, tie taisni tam smīnēja acīs... Kalniņam tādēļ arī nekas cits neatlika kā no biedrības darbības atrauties, un nākošgad tas vairs nemaz netika vēlēts par priekšnieka vietnieku.
Šiliņš nepiekusis cīnījās pret zinātniekiem un būtu labprāt visus tos nostādījis par vācu kalpiem un tautas nodevējiem. Bet fakti runā pavisam ko citu. Vienam otram tālāk stāvošam jau arī varbūt varēja ko ausīs iepūst, bet, tiklīdz tas iepazinās ar apstākļiem tuvāk, jaunās aizdomas pret zinātniekiem izklīda tikpat kā dūmi. Pārvērtās vēl par karstu cienīšanu pret tiem. Jo patiesībā jau uz zinātnieku pleciem gūlās visa tā cīņa uz ārieni. Kas vācu uzbrukumus atsita, bija zinātnieki. Kas uzņēma polemikas rakstus pret tumsoņiem, bija «Baltijas Vēstnesis». Saimniecības vīriem nebija tamlīdzīga preses orgāna, kurā viņi būtu varējuši parādīt tādu cīņas dūšību pret vāciešiem kā zinātnieki. «Mājas Viesis» gan ļoti mīlēja tautu, tas tiesa! Bet viņš neienīda arī vāciešus. Viņa devīze bija: «M i e r s b a r o!» - un viņš gribēja, lai tauta barojas.
Un izdevība aizstāvēt tautu bija arvien tik liela, pie tam vēl vāciešus mazliet gribēja ķert... Piemēram, pie dziesmu svētku mielasta ielūgtais Latviešu Draugu biedrības priekšnieks savā runā bija nosaucis latviešu tautas dziesmas par bērnu dziesmām, kuras nevarot salīdzināt ar vācu prāta dziesmām. Kā viņš vēlāk izskaidroja, tad nebija nemaz tik ļauni domājis. Gribējis tikai aizrādīt, ka latviešiem kā dabas tautai ir gan savas jūtu dziesmas, bet nevis mākslas dziesmas, kuras radītas ar prātu, kā tas kultūras tautām. Ar citiem vārdiem, lai latvieši neiedomājas par kādiem kultūras panākumiem. Bet tautas aizstāvji saprata to citādi. Izskaidroja, ka Bīlenšteins nosaucis latviešu tautas dziesmas par blēņu dziesmām un niekošanos...
Ja tā, tad jau bija aizskarti tautas svētumi. Varaidošu Zanderis turpat pie mielasta galda latviešu tautas dziesmu noķengāšanu ar īgnumu atraidīja. Tikai Bīlenšteins bija runājis dienu agrāk, un viņš runāja dienu vēlāk. «Žēl man,» tas patētiski sacīja, «ka šis vīrs te nav klāt un to nedzird!» Klātesošie palika arī tanī pārliecībā, ka Bīlenšieins nav ieradies, ka latviešus noķengājis un tam pret še izteikto nav ko pretim teikt...
Viss tas pie tam vēl tika atreferēts «Baltijas Vēstnesī». Vācieši tam pretim kādā rakstā «Nationalitäten Schwindel und der Pöbel» izlaida veselu dusmu šņācienu pret «B. V.», ka tas arvien no jauna uzmācas Bīlenšteinam. Pie tam vācu prese, kā jau parasts, nostādīja tautiskos centienus tā, ka tie ir ja ne taisni rupja noziedzība, tad taču neatļauta kustība, kas zemes labā visiem spēkiem apspiežama.
Bet latviešu patrioti neapmierinājās tik vien kā ar to! Tie pārgāja uzbrukumā. «Baltijas Vēstnesis» kādā rakstā pārmeta vācu luterāņu mācītājiem, ka tie pat savos sprediķos izturas naidīgi pret latviešu tautiskiem centieniem un iepin naidīgus izteicienus pret latviešu tautas vadoņiem. Bīlenšteins atkal nepalika parādā un mēģināja pierādīt, ka latviešu dabiskie vadoņi ir vācu mācītāji. Viņš griezās pie raksta autora lai tas min tā mācītāja vārdu, kas savos sprediķos būtu tā rīkojies, kā «Baltijas Vēstnesī» minēts.
Redakcija piesūtīja pieprasījumu autoram (Kronvaldam), no kura tad Bīlenšteins saņēma bez paraksta vēstuli ar sekošām rindiņām: Nomina sunt odiosa. Tas padara karstas asinis un neder nekam.
Bīlenšteins nu no tam gribēja iztaisīt tādu slēdzienu, ka iesūtījums par minēto mācītāju nebūtu patiesība. Jo, ja viņu nevar piesaukt vārdā, tad tāds nemaz nav bijis. Te nu Veinberģis ņēma stāvokli ar savu «Baltische Zeitung'u». Bīlenšteins maldoties, pieņemdams, ka tāda mācītāja nemaz nebūtu bijis, ja viņa vārds netiek piesaukts. Vīrs paliek vīrs, vienalga, vai viņa vārds top minēts vai ne. Šis izskaidrojums tiklab starp tautiešiem, kā arī vāciešiem ienesa F. Veinberģim slavu, ka viņš briesmoti gudrs cilvēks.
Iestāsti nu pēc visa tā ļaudīm, ka zinātnieki neaizstāv tautas lietu pret vāciešiem. Jo lielāks «škandāls», jo viņiem labāk. Viņi tikai gaidīt gaida, lai tikai vācieši uzbrūk latviešiem, jo tā bija viņiem tīra peļņa. Tiem bija izdevība stāties pretim, cīnīties un atspēkot, - lūk, mēs tie varoņi! Viņiem avīze, viņi prot izrakstīt, ko tu viņiem padarīsi! Patiesībā gan arī zinātnieku pārspēks pastāvēja iekš tam, ka tie paši juta un domāja tautiski, turpretim saimniecības vīri pa lielākai daļai bija tautieši tiktāl, cik to prasīja viņu saimnieciskās intereses.
Ar vārdu sakot, saimniecības vīri būtu ar zinātniekiem daudz labāk tikuši galā, ja vācieši būtu turējuši mutes. Bet, tā kā pēdējie, cik paredzams, to nemaz nedomāja darīt, tad saimniecības vīri noprata, ka ar zinātniekiem var konkurēt tikai tad, ja arī viņiem pašiem ir savs preses orgāns, kurā tie droši var cīnīties ar vāciešiem un tumsoņiem. Viņi tādēļ ar interesi gaidīja uz Tomsona «Vārpu», kura tad nu būs viņu cīņas orgāns.
Cerības nepiepildījās. Vienkārt, R. Tomsons ne domāt nedomāja savā laikrakstā meklēt ķildas ar vāciešiem un aizdzīt no sevis savus lielgruntniekus - mēslu pircējus. Un, otrkārt, zinātnieki arī bija tik gudri, ka noprata, ka cīņa ar vāciešiem ir viņu kapitāls un stipra pils, bez kuras saimniecības vīri viņus sen būtu saēduši. Viņi «Vārpas» konkurenci gribēja samaitāt jau no paša sākta gala. Izdevība viņiem uz to radās, jo vietējās vācu avīzes pie «Vārpas» iznākšanas apsveica to siltāk, nekā tas bija parasts, par latviešu laikrakstiem izsakoties. Tie, proti, rakstīja, ka «Vārpa» viena laba avīze, kas vadīs latviešu tautu īstā un labā garā. Kā tad vācieši varot zināt, «Baltijas Vēstnesis» jautāja, kādā garā «Vārpa» strādās, jo tā vēl nemaz nav parādījusies. Tas nostādīja lietu tā, it kā Tomsonam ar vāciešiem būtu kāda slepena sazināšanās.
Patiesībā nu gan tur vairāk nebija kā mazs laipnības pierādījums no vācu preses puses caur R. Tomsona personīgiem sakariem. Bet zinātnieki, kā jau sacīts, iztulkoja to citādi, izkliedza, ka «Vārpa» strādās vācu garā. Bet tautiskā apziņa plašākās masās vai, labāk sakot, pie tiem, kas interesējās par sabiedriskām lietām, bija jau tik stipra, ka šādas aizdomas varēja iznīcināt. Šis apstāklis varbūt piespieda Tomsonu pieņemt par savas avīzes darbiniekiem tik tautiskus rakstniekus kā Andreju Pumpuru un Ausekli, pārvērst «Vārpu» par «Darbu». Bet viss tas viņam ļoti maz ko līdzēja.
Pie tam vēl Indriķis Alunāns Tomsona avīzi ģiftīgi nokritizēja satura ziņā. Kuru vien saticis, viņš sacīja: «Klausaties, tā «Vārpa» jau neko nezina no zinātnības! Tā ne dienu mūžu nevar rakstīt, kā viņa raksta: «Skābeklis ir viens gaisīgs viels, ko vairāk daļās nevar šķirt.» Ai, ai, «Vārpa», te tev ļoti misējies! Dabā neviena tāda elementa nav, ko nevarētu vairāk dalīt. Tā ir visu elementu īpašība, ka tie tūkstošās daļiņās dalāmi.» Ingus, kā redzams, attīstīja te atomu teoriju.
Visas tās bija lietas, kuras plašākai publikai toreiz maz bija pazīstamas un vēl mazāk interesēja. Tikpat maz populāra bija arī Kaspara Biezbārža «Pasaule un Daba», kur ar saviem filoloģiskiem rakstiem un dīvainiem vārdu atvasinājumiem bija tik «gudra», ka neviens viņu nemēģināja saprast.
Pie tam vēl saimniecības vīrus 1874. gadā ķēra divi smagi triecieni. Nomira Ansis Leitāns. Lepni viņu paglabāja un plašu nekrologu rakstīja. Īstenībā tas bija gan «Mājas Viesa» zaudējums, bet nevajag aizmirst, ka šis laikraksts bija saimniecības vīru preses atbalsts. Tautiskā kustība jau stipri sāka skalot šī laikraksta saimnieciskos pamatus. Ernests Platess bija vairāk vācietis nekā latvietis. Tādēļ zinātnieki, lai gan viņi arī paši šad un tad «Mājas Viesī» rakstīja, nostādīja to tautiskā ziņā par šaubīgu. Kamēr avīzes priekšgalā stāvēja tik skaidrs latviešu cilvēks kā Ansis Leitāns, pie tam vēl ar tik nopelnu bagātu pagātni, tad «Mājas Viesim» bija stiprs pamats pretī turēties. Bet, kad nu vairs zem avīzes neparakstījās Ansis Leitāns, arī ne viņa līdzšinējais palīgs un laikraksta turpmākais vadītājs Laubes Indriķis, bet parakstījās kā redaktors-izdevējs pats Ernests Platess, tad «Mājas Viesis» tautiešu acīs noslīdēja par īstu vācu orgānu. Laubes Indriķis, kas arī turpmāk tāpat nāca biedrībā, šos uzskatus arī nemaz nemēģināja atspēkot, bet it kā nokaunējies atzinās, ka savas maizītes dēļ strādājot tur, kur darbu varot dabūt. Viņš jau strādāja arī pie citiem laikrakstiem un kalendāriem, starp citu, arī pie Riharda Tomsona «Vārpas» un «Darba». «Mājas Viesis» tādēļ sāka stipri slīdēt uz leju tik saimnieciskā ziņā, kas bija Ernesta Platesa zaudējums, tik morāliskā ziņā, kas bija viņa aizstāvamās partijas - saimniecības vīru zaudējums.
Otrs trieciens bija sengaidītais K. Štālberģa bankrots. F. Veinberģa «Baltische Zeitung», kura trīs gadus iznāca ļoti nekārtīgi, apstājās pavisam pēc tam, kad daži numuri bija iznākuša pie K. M. Buša, kura īpašumā pārgāja Štālberģa drukātava. Palicis bez saimnieciska pamata, Štālberģis tad arī biedrības dzīvē vairs nevarēja spēlēt nekādu lomu. Nodarbošanos viņš gan dabūja pie K. Biezbārža «Pasaules un Dabas», bet līdz ar to iestiga ekstrēmos, un arī tai nebija ilgs mūžs.
Arī Fricis Veinberģis bija spiests noiet no skatuves uz ilgiem gadiem. Caur to velna trumpošanu! Bija pagrūdis uz dūzi visu savu kapitālu un arī viņam uzticēto bāriņu naudu. Nu, ko tu darīsi, kad kārtis nekrīt! Bet lieta vēl dumjāka: nāk revīzija, un naudas trūkst. Draugi gan piesolījuši ar iztrūkstošo summu izlīdzēt, bet viņš stūrgalvīgs kā jau arvien: iztiks tāpat. Nedara neko un nesper nekādus solus...
Tikai augstā rāte skatījās uz lietu citādi - notiesāja viņu uz tiesību zaudēšanu un cietumu... Ja spriedums būtu ticis uz vietas izpildīts, Fricis Veinberģis būtu bijis beigts vīrs. Bet viņam no policijas ārsta izdevās izdabūt apliecību, ka ir slims un nevar nospriesto sodu izciest. Protams, ka viņš tad nedrīkstēja atstāt savu istabu un, kad kontrole nāca, tam vajadzēja likties gultā. Šādā stāvoklī viņš bija spiests pavadīt ilgus gadus, kamēr uz viņa lietu tika attiecināts Aleksandra III manifests, kas viņu atsvabināja no soda un atdeva tam atpakaļ tiesības.
Šī traģēdija norisinājās dažus gadus vēlāk, bet tad jau zinātnieki bija uzvarējuši. Turpretim tanī laikā, kad stāvēja vēl priekšā izšķirošā cīņa, Veinberģis bija zaudējis stipri savu agrāko popularitāti un pazuda, tā sakot, Krišjāņa Kalniņa slavas ēnā. Viņš kā cīņas biedrs zinātniekiem maz ko bija vērts.