AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I

OTRĀ DAĻA

Divdesmit septītā nodaļa

Tā pienāca 1875. gads. Tautiskie ideāli, saduroties ar saimnieciskām interesēm, dabūja arvien jaunus belzienus. Bieži vien tautas vīru darbi nesakrita ar viņu vārdiem.
Divas godīgas sirdis par to ļoti uztraucās, tie bija Lauris un Pēteris. Pēdējam izlikās tā, it kā viņš pats nedarītu vairs tā, kā ir pareizi, un tomēr citādi nevarēja... Bet cits rīkojās tā, ka ar to, kas bijis priekš desmit gadiem, to vairs ir pazīt nevarēja. «Vai tas ir tas Biezbārzdis vairs?!» viņi abi ar Lauri pārrunāja. «Ko viņš tagad raksta savā «Pasaulē un Dabā»? Riteršafte atvēlējusi priekš skolām 92 090 rubļus, no šīs naudas latviešu skolām izlietoti par labu tikai 6000 rubli, bet viņš uzsauc: «Sargaties no nepateicības!»»
«Jā, jā!» Lauris sūkstīdamies nokratīja galvu. «Tādi mums tie vīri ir! Biezbārzdis domā, kam vajag zemniekam vidusskolas. Paskat, ko viņš raksta,» viņš rādīja avīzē. «Mēs esam šālaika bērni un ne bērni, kas dzīvos daudz vēlākos gados. Negribam jel gādāt priekš nākotnes, negādādami par to, kas mums pašiem derīgs un vajadzīgs. Uz rokām staigāt, kājas gaisā, galva zemē, grūta dzīve -»
«Un atkal te šinī numurā, ko viņš te uzsauc, par Hercegovinas dumpi rakstīdams. Nu, klausies: «Jau atskan arī pie mums Latvijā balsītes, kas ilgojas, žēlodamās pēc palīdzības pie latviešu centienu izkarošanas, izsaukdamās: karš ir prieks, miers ir miegs! Sargaties no ārprātības, uz ko negudra zināšana vada!»»
«Un te šinī numurā,» Lauris īgni nospļāvās, «viņš nosauc Latviešu biedrību tieši par «ļurbu biedrību»...»
Protams, ka tādi izaicinoši uzskati un paņēmieni nevarēja palikt bez atbildes. «Paskaties, ko še raksta kurzemnieki laucinieki «Baltijas Vēstnesī»!» Pēteris ar gandarījumu iesaucās. «Par to rakstu gan būšot vainīgs tas švinleris un makulatūras profesors K. Štālberģis. Izdodamies par A. Štālberģi, tas savā nejēgā būšot to sagatavojis un iespiedis. «Mums Jelgavā,» te rakstīts, «viena «piena avīze» ir, bet, kad nu tāda arī Rīgā būtu ģeldīga, tas ir gan brīnums par visiem brīnumiem... Ko tik daudz triekt, mīļais Biezbārža tēvs! Jūs esat veci, mēs esam jauni. Jums vairs par nākamiem laikiem netīk gādāt, bet mēs cenšamies uz to: kas nevar mums par labu nākt, lai bauda mūsu bērni. Tādēļ pūlējamies ar māju pirkšanu, prātojam un tīkojam ne vien pēc zemes skolām, bet arī pēc latviešu augstākām skolām. Ceram, ka jūsu skauģa vārdi mums ļoti mazus šķēršļus ceļā liks!...»»
«Vai nu Biezbārzdis ir nopirkts no muižniekiem,» Lauris beidzot noteica, «vai arī tapis vecs un muļķis. Vai mēs toreiz no viņa domājām - atmini, toreiz, kad mani apcietināja un izsūtīja...»
«Atminu, atminu,» Pēteris sūkstījās. «Kā nu viņš to visu aizmirsis... Man liekas, ka visa mūsu tautas lieta ir tikai tukša skaņa. Tiklīdz mūsu pašu intereses to prasa, mēs griežam tai muguru - -»
Bet it kā pieķerts viņš pats no saviem vārdiem sabijās, piepeši apklusa un nesamanīdams Lauri uzlūkoja. Arī tas kā iztrūcināts skatījās viņam acīs, un iestājās uz brīdi dziļš, neomulīgs klusums...
«Nē, nē, Pēter, nevar būt!» Lauris beidzot klusumu pārtrauca, un viņa acis spulgi iemirdzējās. «Tas nebūs tā mūžīgi, gan griezīsies atpakaļ vecie laiki... Vēlēsim tikai par priekšnieku Krišjāni Kalniņu... Viņš vedīs tautu laukā no verdzības pie gaismas...»
Pēteris it kā pieķerts piesarka un noraustīja kamiešus. Viņam nemaz nepatika par aizkustināto jautājumu runāt. «Tas jau nu pilnā sapulcē izšķirsies... Vēlēsim... Man tas tīri vienalga... Man brālis tāds viens, tāds otrs...»
Pilna sapulce šogad bija stipri novēlojusi iekšējo ķildu dēļ. Pretpartija rakās un rakās, it kā Šiliņš pie dziesmu svētku biļetēm būtu pielaidis kādas nepareizības, lai gan pērnā pilnā sapulce gada pārskatu bija pieņēmusi un par šo lietu vairs nebija ko runāt. Bet revidenti bija ievēlēti no zinātnieku partijas, un tas bija tas «dumjais»... No tiem visu ko varēja sagaidīt...
Tādēļ saimniecības vīri vāca kopā visus savus spēkus, lai zinātniekus galīgi pārspētu un no biedrības izsviestu. «Ātrāk mums miera nebūs!» Šiliņš ugunīgu patosu aģitēja. «Tie ir jaucēji un biedrības ķengātāji! Mums vajag viņiem parādīt pārspēku... Uzņemt jaunus biedrus, ka 5 ir riktīgi cilvēki.»
To izdarīt jau nenācās tik grūti. Saimniecības vīri jau stāvēja pie biedrības stūres un varēja biedru skaitu vairot pēc savas patikas un ieskata. Viņiem netrūka arī naudīgu vīru kā, piemēram, Starpings, kuram «štrunt, Katrīna šurp vai turp». Ja tikai viņš kā cilvēks, balsos priekš viņš un...viņa partijas, viņš samaksā priekš tā tos trīs rubļus.
Tā viņi varēja cerēt uz lielu uzvaru. Pie tam vēl, kas biedrībā acumirklī priekšnieks, tam ļaužu acīs priekšrocība. Saimniecības vīru stiprums bija arī tas, ka pie viņu partijas skaitījās veselas organizācijas, piemēram, enkurnieki, meseri, liģeri. Biedri, kas bija no šīm aprindām, palaikam tā turējās: kur viens, tur visi. Enkurniekiem, piemēram, kuri paraduši cīnīties ar dabas spēkiem, straujo Daugavu, netrūka arī izturības un drosmes cīņā pret zinātniekiem. Viņiem netrūka arī mutes un nesaudzīgu paņēmienu. Piemēram, J. Baumaņa svainis Aleksandrs Štrauhs - vīrs kā ozols un balss kā pērkons. Kad viņš stāvēja uz strūgas komandas tilta, tad visi enkumieki un strūgu poļi trīcēja. Ir tad viegli saprotams, ka arī biedrības sapulcē, kurā pusē tāds vīrs, tūdaļ rodas pārliecība, ka te ir spēks un uzvara. Piekritēji tādēļ tad arī it kā suģestēti radās paši no sevis...
Bet zinātnieki arī nestāvēja mierā un vāca kopā savus piekritējus. Viņiem labums atkal tas, ka tiem spēki auga klāt itin dabīgā ceļā. Katrs studēts spēks, kas atnāca no augstskolas un nometās Rīgā, piebiedrojās viņiem. Piemēram, Krišjānis Kalniņš, J. Zaķītis, Varaidošu Zanderis, tie visi bija nākuši klāt no jauna. Pie tam visi studenti, kā Mikentālu Kārlis un Kreiļu Edelberts u. c., bija ar viņiem viens un viens. Kamēr saimniecības vīriem lielais bars sīkpilsoņu vienreiz draugs ar to, otrreiz ar otru, viņu personiskās simpātijas svaidījās, tur akadēmiskie zinātnieki bija noteikti cilvēki, kas zināja, ko viņi grib, un savā starpā klusu sapratās. Velta cerība, ka kāds no viņiem balsotu par labu Baumanim vai Šiliņam, kamēr no saimniecības vīriem ļoti daudzi simpatizēja Krišjānim Kalniņam. Tad vēl visi dedzīgie patrioti ārpus Rīgas, kam vien bija kāds sakars ar «Baltijas Vēstnesi» - šo vienīgo tautisko laikrakstu, - arī stāvēja zinātnieku pusē idejas pēc. Pēdējie bija izlaiduši uzsaukumus, ka saimniecības vīri nav nekādi stingri tautieši, bet tikai tādi pusvācieši. Ja viņi uzvar, biedrība it viegli var pāriet vācu rokās. Visiem, kas domā citādi, tādēļ jānāk biedrība glābt.
Tas atrada lielu atbalsi. Bija jau liela daļa vīru Latvijā, kuri par tautas lietu bija gatavi atdot savu dzīvību un cīnīties ar vāciešiem un viņu kalpiem līdz pēdējam:

«Uz ežiņas galvu liku
Sargāt savu tēvu zemi:
Labāk manim galvu ņēma,
Nekā manu tēvu zemi...»

Beidzot vēl zinātniekiem nāca par labu apstāklis, ka tie atradās opozīcijā. Visas atsevišķas personas un pulciņi, kas arī ar biedrības vadību bija nemierā, piebiedrojās viņiem. Jo katrs caur priekšniecības gāšanu domāja izdabūt cauri savus nolūkus.
Piemēram, Lauris ar savu partiju. Ar zinātniekiem viņam nekā vairāk nebija kopēja kā tikai - viņi abi ar biedrību bija nemierā. Citādi zinātnieki viņiem savus īstos mērķus un nodomus slēpa. Kad tie divi vai trīs bija sapulcējušies biedrībā un sprieda par biedrības nākošo sapulci, tad, tiklīdz Lauris pienāca, uzreiz visi klusu. Stāstīja viņš tiem ko par saviem nodomiem, tie klausījās gan, bet neko neteica, kas liecināja, ka viņi par to neko nedod.
Un nebija jau arī nekā no Laura partijas! Viņš gan iesauca biedrībā aģitācijas sapulces un rēķināja: Kalniņš ir mūsu, Pēteris Krauklītis jau citur nevar būt, Mārcis tura kanti, Didžis un Andrejs arī mums piekrīt, runāju arī ar Mikentālu Kārli un Kreilu Edelbertu. Bet izrādījās, ka no tiem neviens neatnāca, izņemot Pēteri, kurš jau nu turpat biedrībā bija. Tikai tas pats Koška un Gerle vien, tur visa tā partija. Un ar pēdējo sāpju diezgan, jo trīs reizes no vietas jau bija nodzēris pie malas nolikto biedru naudu. Pagāns, bieži vien krita atpakaļ «zilo mandagu» svētīšanā. Viņš citādi arī nebūtu spējis biedrībā iestāties, ja Lauris ar Košku nebūtu gājuši viņam palīgā un lielo daļu priekš biedra kartes aizdevuši.
Sanākuši arī nezināja neko spriest, ne arī stādīt kādus priekšlikumus. Ko Lauris viens runāja, tas bija viss, bet abi viņa otri biedri, cik gudri bija, tik palika. Un tādēļ Pēteris, apzinādamies pār viņiem savu pārsvaru, arī neko nerunāja, tikai nodomāja: «Ko nu šie muļķīši!»
Turpretim abas lielās partijas, tās strādāja naski. Ķēra biedrus, kur vien varēja, uzrunāja, lai turas priekš tā un atkal priekš tā. Saimniecības vīri norādīja uz savu lielo pārsvaru, pret kuru turēties velti. «Tie tumšie goda vīri,» Šiliņš aģitēja, «tiks tā kā tā no biedrības izsviesti.» To pašu sacīja ar Rambergs. Še jāpiezīmē, ka toreiz vēl nebija pazīstams bīstamais apzīmējums «sarkans»... Tad viņi būtu aģitējuši pret sarkanajiem. Ja tikai tie pagāna revidenti nebūtu pretpusē. Jo, vilks viņu zin, ko tie sapulcei priekšā cels.
Zinātnieki turpretim izturējās it klusi. bet gatavojās lieliski. Tiem lielie aģitatori bija jaunie studenti. Kairu biedru, uz kuru vien varēja cerēt, tie apstrādāja personīgi. Tā Mikentālu Kārlis pārdabūja zinātnieku pusē savu tēva, kurš citādi katrā ziņā būtu bijis priekš saimniecības vīriem. Edelberts atkal pierunāja veco Kreili gan pa vāciskam, gan latviskam, bet abi sapratās. Pēteris, tas jau nu gan tā svērās vairāk uz zinātnieku pusi, bet par Mārci vēl nekā nebūtu varēts sacīt. Bet kā tad nu tādā gadījumā, kur, jāteic, tavs miesīgs švāģers ir tai pusē, tu balsosi viņam pretim!?
Uz zinātnieku uzsaukumu iebrauca arī no laukiem liels pulks patriotu «tautu» glābt. No Raunas, no Piebalgas, no Vietalvas. No Vircavas Alunāni uz Jelgavas staciju bija atveduši veselas divas ores. Ingus, Edvards, Pūcīšu Ģederts, Ližēnu Naruns, visi zēni kā zalokšņi un zina, ko viņi grib.
Tādēļ sapulces dienā biedrībā bija ļaužu kā melns! Sen tik daudz cilvēku uz sapulcēm nebija redzēti. Daudzi no tiem gluži pirmoreiz, pavisam tādi klusi, bet svaigi un droši. Saimniecības vīros, neraugoties uz visu lielo pārsvaru, bija manāms tomēr tā kā nervozs uztraukums. J. Baumanis pirms sapulces atklāšanas pastāvīgi ņēma savu brilli nost, to slaucīja un sprauda atkal degunā, nolūkodamies kuplajā sapulcē, kura pastāvīgi auga. Uzlūkojot savu svaini, plecīgo Aleksandru Štrauhu, kas nopietns vaigā pīpoja resno cigāru un gatavojās uz cīņu, tam gan dūša drusciņ atplauka. Šiliņš vēl apstaigāja vienu otru no saviem pazīstamiem un to mudināja turēties. «Šodien mēs viņiem parādīsim... Ārā no biedrības ar visu viņu politiku!...»
Tomēr visai omulīgi arī viņam nebija ap dūšu. Jo viņš skaidri sadzirdēja, ko Lauris runāja ar Mārci. «Tu turi mūsu kanti, balsosi par Kalniņu?!»
«Katrā laikā!» Mārcis attrauca. «Šiliņu jau nu nekad!»
Kad bija pienācis nosacītais laiks un zāle jau gandrīz pilna, Baumanis piezvanīja. «Sapulce atklāta!» tas skaļi iesaucās.
Liela sakustēšanās, tad visi klusi kā baznīcā... Viņš bāls kā krīts brīdi noraudzījās kuplajā sapulcē, tad, pārspējis savu iekšējo nospiestību, iesāka: «Cienījamie biedri! Pirms stājamies pie dienas kārtības, es atgādinu to veco pasaciņu, kur tēvs mirdams saviem dēliem deva mācību. Viņš sasēja deviņus kociņus buntītē un lika tos pārlauzt! Neviens to nevarēja. Bet tad viņš attaisīja buntīti vaļā un pārlauza katru kociņu par sevi itin viegli... Tas lai mums noder par mācību - -»
«Pasakas!» dažas balsis no sapulces viņu pārtrauca. «Pie lietas turēties!»
«Ja turēsimies kopā,» Baumanis pastiprinātā balsi iesaucās, «tad būsim stipri!... Pa vienam mūs salauzīs viegli. Tādēļ mums nebūs klausīt vieglprātīgām musināšanām, bet turēties visiem kopā par savu biedrību --»
«Diezgan!» arvien skaļāk pacēlās balsis. «Vēlēt sapulces vadoni!...»
«Klusu!» Šiliņš, uzšāvies kājās, kā pērkons iesaucās un bargi uzlūkoja demonstrantus. «Ārā šos jaucējus!» atskanēja viņa piekritēju balsis. Varēja manīt, ka sapulces abas daļas sāka viena pret otru rūkt.
«Lūdzu mieru!» Baumanis enerģiski nokratīja zvanu. «Kā jau teicu: vienprātība mūs dara stiprus... Spēks vienībā! - -» Kad sapulce atkal sāka izrādīt savu nemieru, tas ātri nobeidza: «Lūdzu uzdot kandidātus uz sapulces vadoņa amatu - -»
Viņš vēl lāga nebija paguvis izsacīt šos vārdus, kad viņu tikpat kā vētra pārtrauca. No vienas puses: «Šiliņ, Šiliņ!» No otras atkal: «Kalniņ, Kalniņ!»
Pats par sevi saprotams, ka Šiliņa vārds uz tāpeles tika rakstīts papriekšu. «Kalniņu vajag rakstīt papriekšu!» dažas balsis neatlaidīgi oponēja. «Es saucu Kalniņu!... Rakstat Kalniņu!...» Sacēlās ellišķs troksnis, kam pa vidu skanēja priekšnieka zvans. Mazpamazām oponenti nomierinājās.
«Balsosim par Šiliņa kandidatūru!» Baumanis uzaicināja. «Kas tai piekrīt, to lūgtu piecelties...»
Piecēlās vairāk nekā puse. Baumaņa sejs atplauka. Ar zināmu gandarījumu tas noskatījās sapulcē. «Redzams vairākums...» tas sacīja.
Pretpartija uztraucās un Lauris vēl vairāk. «Nost ar Šiliņu, viņš ievilcis tautas naudu par dziedāšanas svētkiem!» tas, acīm ugunīgi spulgojot, iesaucās. «Tikai Kalniņš ir cienīgs mums par vadītāju būt! Tas ir vīrs, kas vedīs tautu pie gaismas un labklājības.»
«Itin pareizi!... Pieņemts!» atskanēja no vienas puses balsis. No otras puses atkal: «Ko viņš tur muld!?» Atkal abas sapulces daļas sāka viena pret otru rūkt.
«Neuztraucaties, biedri, mēs jau balsosim arī par Kalniņa kandidatūru!» Baumanis tos mierināja, bet jau tādā balsi; kas lika manīt, ka iznākums tam jau drošs. «Kas ir prieks Kalniņa, lai pieceļas!»
«Visi, visi!» Lauris drošā paļāvībā iesaucās. «Visi, kas vēlas atsvabināt tautu no verdzības!... Visi, kas labi tautieši!...» Augstu galvu pacēlis, viņš liesmoja tikpat kā uguns.
Notika arī kas negaidīts... It kā hipnotizēta cēlās no sapulces vēl lielāka daļa nekā pirmīt. Citi vēl vilcinājās, vilcinājās, bet, redzēdami tik lielu pārsvaru, arī cēlās kājās.
Priecīga sakustēšanās starp zinātniekiem. «Mūsēji vinnē!» dažas balsis iesaucās. Bet saimniecības vīri jau sāka protestēt. «Viens diviem nedrīkst balsot... Tikai vienam drīkst nodot savu balsi...» - «Pārbalsot, pārbalsot!» vēl citi iesaucās.
Baumanis, drusciņ padomājis, tam piekrita. Viņš pieņēma, ka biedri ar piecelšanos progresē un tagad piecelsies tikpat daudz vai vēl vairāk. Bet šoreiz priekš Šiliņa piecēlās pavisam maz. Ja pirmīt par balsu skaitu varbūt vēl varēja strīdēties, tagad nebija vairs ko runāt.
Nicinoši smiekli apstiprināja priekš Šiliņa tik baigo faktu. «Kalniņa kungs, lūdzu ieņemt savu vietu!» Baumanis, vaigā piesarcis, sacīja.
Kalniņš tuvojās katedrim. «Nu ir labi, sapulces vadonis mūsu!» zinātnieku partija sačukstējās:. «Nu ir dumji!» saimniecības vīri paklusu piegrūdās pie sāniem. «Tad mums jāsaturas...»
Uzkāpis katedrī, jaunais sapulces vadonis kā uzvarētājs ar ērgļa skatienu pārskatīja sapulci. «Pateicos par dāvāto uzticību... Amatu pieņemu! Mans uzdevums ir sevišķi grūts, tādēļ ka biedri sašķēlušies divos naidīgos pulkos. Tam tā nevajadzētu būt! Mums vajag vienprātības. Nedrīkst būt nekādas izšķirības starp zinātniekiem saimniecības vīriem, jo turībai ar izglītību vajag iet un rokās. Izglītība palīdz turību vairot. Nekādi mēs nedrīkstam uzstāties pret inteliģenci un nepabalstīt studentus. Mums vajadzētu studentiem pazemināt: biedru naudu uz vienu rubli, lai tie pie mums var iestāties - -»
«Bet kādēļ tad studentiem vien, kādēļ ne visiem m kam grūti iet?!» kāda balss spilgti iesaucās. Tas Koška, kurš lauza partijas disciplīnu un iejaucās lietā pats uz savu galvu. Viņš zināja, cik grūti gāja Gerlem ar biedru naudas samaksu, un tādēļ sirds viņam vārījās.
«Students pēc gadiem būs izstudējis, dzīvē iestājies, iegūs turību un sabiedrībā ieņems cienījamu vietu,» Kalniņš paskaidroja. «Turpretim no tāda, no kura nav nav nekas cerams, - kādēļ tam kādu pavieglojumu?»
«Tā!» Koška vēl stingrāk pretim, un, kā redzams arī Lauris ar viņu bija vienis prātis. «Tad mums jāgādā vienīgi priekš jums, lielmaņiem un bagātiem? Jūs priekš mums, nabagiem, nemaz?»
Kalniņš viņu ar to apsauca, ka pazvanīja pulkstentiņu.
«Lūdzu par to nerunāt! Tas taču še nepieder pie lietas.»
«Kā tā?!» arī Lauris, kas visu laiku it kā sastindzis bija klausījies, tagad iesaucās. «Vai tad mums, tautiešiem, nav visiem vienādas tiesības? Vai upuri, ja vajadzīgs, nav nesami visiem vienādi, tik studentiem, kā darba strādniekiem?»
Kalniņa pierē parādījās dziļas grumbas. Kratīdams pulksteni, viņš to asi uzlūkoja. «Lūdzu apmierināties un par to nerunāt! Tas mums nav uz dienas kārtības...»
Laurim piepeši acis ugunīgi iemirdzējās, un viņš saslējās vēl vairāk. «Nu, tad liksim to uz dienas kārtības! Nospriedīsim, lai nevienam nebūtu jāvergo priekš otra. Kāpēc tad studentam vajag lielākas tiesības nekā darba strādniekam?!»
Saimniecības vīri klausījās, klausījās, bet manīja, ka tas ir ūdens uz viņu dzirnavām. «Itin pareizi!» dažas balsis iesaucās. «Nost ar studentiem! Mums tādas studentes biedrībā nav vajadzīgs!»
Sāka atkal rūkt. «Skaties, kā viņš te mums jauc!» dažas balsis no zinātniekiem īdzīgi iesaucās. Un Pēteris, kas bija ar sirdi un dvēseli priekš zinātnieku uzvaras, nesaprazdams kodīja lūpas. «Ko tad viņš īsti grib?»
«Es runātāju saucu pie kārtības!» Kalniņš zvanīja. «Ja to neievērosat, būšu spiests jums ņemt vārdu...»
Laurim sirdī it kā kas būtu trūcis. Tā runāja Kalniņš, uz kuru viņš visas cerības licis! It kā apstulbis tas lūkojās uz viņu, uz Pēteri, uz zinātniekiem... Uz visām pusēm...
Bet tie ir mēmi... Neviena mute neatdarās un viņam nepalīdz. Tikai īdzīgas un noliedzošas sejas visapkārt. «Ne pēdas es nekustēšu no vietas, kamēr jūs man nedosiet atbildi!» viņš saslējies iesaucās. «Mani jau tas sen moka un nedod naktīs miera. Es mīlu savu tautu jau gadiem, mīlu viņu vairāk nekā savu dzīvību. Bet, jo vairāk es to mīlu, jo grūtāk man iet. Jūs, študierētie un mācītie, vai jūs patiesi ar mums domājat?! Vai esam visi vieni un tie paši tautieši, mums visiem vienādas tiesības? Vai jūs gribat tautu no tumsas pie gaismas, no verdzības uz laimīgu nākotni? Redzat, to mums vajag likt uz dienas kārtības un par to spriest!»
Viņš to teica ar tādu sajūsmu un sparu, ar tādu dziļu aizrautību un apslēptu izmisumu, ka trokšņainā sapulce uzreiz palika klusa kā baznīcā. Kalniņš apjucis minstījās uz katedra un nesamanīja, ko darīt. «Tā kā runātājs nepaklausa manam aizrādījumam, tad es ņemu viņam vārdu,» tas noteica.
Bet Lauris nedomāja padoties. «Es nekustēšu, kamēr jūs man nedosat atbildi! Jūs, jaunie studenti, dosat mums zvērestu, ka patiesi strādāsat priekš tautas... Strādāsat, ka mums visiem ir labi... Visiem, lieliem un maziem! Un mēs jūs uz rokām nesīsim, savas sirds asinis priekš jums upurēsim. Apsolat mums!... Dodat zvērestu!»
Apstulbusī sapulce pamazām sāka palikt atkal nemierīga. «Ko tas cilvēks tur muld?» - «Vai viņš nav jāved uz Rotenburgu?» Arvien vairāk pacēlās balsis. Neizprata ne zinātnieki, ne saimniecības vīri, vai tas viņiem par labu vai sliktu kliedz. Bet Šiliņš jau zināja, kas apmēram no Laura sagaidāms. «Ārā ar viņu!» tas iesaucās, un citi tam piebalsoja. «Ārā no sapulces ar šiem dumpiniekiem!...»
Bet Koška arī nebija slinks pretim. Viņš arī prata kliegt, un Gerle, kas tāpat bija iemetis krietnu «špukteri», darīja savu. «Ārā ar studentiem! Nav vajadzīgs zinātnieku! Ārā no biedrības!...» Saimniecības vīri, īsti neizprazdami, uz ko tas iziet, sadalījās divās daļās. Vieni kliedza: «Nost ar zaļiem puikiem un studentiem!» un otri: «Ārā ar dumpiniekiem!...»
Uzbudinājums sagrāba visu sapulci, ka pat apķērīgais Kalniņš uz katedra uztraucās. Viņš zaudēja apķērību un sāka pats līdzi kliegt. «Kas tas ir, cilvēks, ko jūs tur runājat?! Jūs gribiet inteliģentos spēkus izslēgt no līdzdarbošanās biedrībā!...» Un, kad tie vēl nemitējās trokšņot un kliegt par studentiem, tas pērkona balsī pārkliedza visu sapulci. «Kas jūs esat par vīriem tādiem?!» Un pagriezās sānis pie saviem piekritējiem: «Dodat man rungu, un es tos visus izdzīšu no sapulces!...»
Uzreiz miers, bet Lauris it kā samulsis raudzījās uz visām pusēm, ko teiks viņa piekritēji. Mārcis slēpās savam sievastēvam aiz muguras. Didžis un Andrejs, nodūruši galvas, neliekas ne zinis. Tikai Pēteris stāv nemieru vaigā un skrullē savas ūsiņas. Pēteris viņu saprot, un, ko Pēteris viņam saka, tas ir viss... Un tādēļ lepns šinī apziņā, ka ir vēl, kas viņam līdzi tur, tas lepni sit pie krūtīm: «Mēs arvien kā vīri esam stāvējuši par tautu un stāvēsim arvien joprojām!... Es un Krauklītis, un Varaidošu Zanderis - -»
Pēterim beidzot apskrējās žults. «Klusu, jūs plikadīdas!» viņš īdzīgi iesaucās. «Ko jūs te arvien: tauta un tauta!... Pirms nopelniet sev godīgi maizi, tad runājiet.»
It kā no zibeņa ķerts, Lauris saduga un platām acīm, it kā izbijies savu draugu uzlūkoja.
Un Varaidošu Zanderis, dabūjis vārdu, piepeši parādās katedrī: «Revīzijas komisijas vārdā lieku priekšā balsot par to, lai šie kārtības traucētāji tiktu izraidīti no sapulces.»
«Jā, jā,» Pēteris vēl, īdzīgi skatīdamies viņam acīs, apstiprināja. «Ar savām pļāpāšanām tikai traucējat un gribiet izjaukt sapulci...»
«Ā!» Lauris tikpat kā aizšauts ērglis iebrēcas un uzlūko Pēteri ar tādām acīm, it kā sacīdams: «Vai tu labāk nevarēji izvilkt nazi un iegrūst man sirdī?...» No uztraukuma tas dreb pie visas miesas. Gribētu ko sacīt, bet nesamana, raibas dzirksteles tam mirgojas priekš acīm... Tas sakampj galvu...
Pēteris tikai tagad atjēdzas, cik dziļi viņš to ievainojis, bet nesamana un diez ko dotu, ja to nebūtu sacījis. Bet nu ir par vēlu. Sapulce top arvien vētraināka, arvien draudošākas balsis: «Ārā no biedrības šos dumpiniekus un plikadīdas, ārā!...»
Sapulces vadonis liek par to balsot, un gandrīz vienbalsīgi tas tiek izbalsots laukā. Krišjānis Kalniņš pasludināja, ka tam jāatstāj sapulce. Koška un Gerle uzreiz klusu kā pelītes.
Viņš nedzird... Top uzaicināts otrreiz atstāt sapulci. Starpings, kas ir kārtībnieks, taisās, ja viņš neies, izsviest to ārā tantaru tantariski. «Netaisi figūras!»
«Ak š'tā!» tas piepeši saslējās un ugunīgām acīm uzlūkoja šo satrakoto baru. «Šitā! Tad tāda jūsu tautas mīlestība!... Nāks laiks... Nāks laiks - -»
Lepni pacēlis galvu un nokratījis pīšļus no kājām, tas drāzās uz durvju pusi. «Ha-ha-ha!» vēl noskanēja viņa šausmīgie smiekli.
Tie nebija visai omulīgi. Daži, mēles izkāruši, viņam mēdījās vēl pakaļ: «Ha-ha-ha! Žurka tāds...» Starpings viens no ģiftīgākiem. «Sen jau tam tēviņam vajadzēja durvis parādīt. Saņem te tādas ļerpatas cauriem ceļgaliem un tad vēl brīnās, ka valdīšana uz biedrību netura labu prātu...»
Pēteris bija piesteidzies, kad Lauri taisījās sviest ārā, lai vismaz neļautu viņu grūstīt. Katrs zaimu vārds viņam, tā sakot, kniebšus knieba sirdī. «Ko nu jūs, Starpiņ, runājat!» tas sāpīgi sacīja. «Jūs to cilvēku nepazīstat un nevarat iedomāties...»
«Jā, jā. tu jau viņam tas aizstāvis!» tas pikti atbrēca. «Lien tikai viņam vien... Kamēr pašam sāks ņemt aiz rīkles. Tādus štrunt - - tādus jau vajag spiest tikpat kā velnus... Spaidīt un mīdīt ar kājām, kamēr tiem beidzamā lupte iet laukā. Tad viņi nepalaidīs muti...»
Troksnis mazpamazām aprima, un sapulces darbība sāka iet pilnā spēkā. Nodeva priekšniecība savu pārskatu, pēc tam nāca revidenti. Tie, protams, priekšniecību plucināja, ka spalvas vien putēja. Sapulce izvērtās interesanta. Pēteris to visu tomēr noklausījās pa ausu galam, jo viņam sirds sāpēja Laura dēļ. Kamdēļ tad viņam vajadzēja tam to sacīt?! Taisnība jau nu gan tā savā ziņā bija, bet, ja viņš būtu zinājis, ka tas tam tik dziļi ķērās klāt, viņš ne par kādu naudu ne!... Pastāvīgi priekš acīm neaprakstāmais, neizsakāmais skatiens. Tas viņam nedeva miera.
Sapulcei pilnā gaitā esot, viņš to atstāja un gāja apakšā lūkoties, kur Lauris palicis.
Tur viņš sēdēja ēdamzāles kaktā, galvu domīgi atspiedis uz rokām. Garā bārzda tikpat kā galdā ieaugusi. Viņš nemana, ka Pēteris tam tuvojas, vai arī negrib to manīt.
«Piedod man, Lauri, ka es tev augšā tā uzkliedzu,» viņš iesāka. «Man ļoti žēl, bet tas nebija tā domāts. Bet tu jau arī drusciņ varētu būt kā cilvēks! Tu kliedz, brēc, izjauc gandrīz sapulci, kurā mums pārsvars. Sadzen tad otrreiz visus kopā, un saimniecības vīri tad mūs pucē laukā. Es nezinu, kā tā var. Tu tikai: tauta un tauta! Tādas bērna valodas. Vai tad mēs nezinām, kas tauta? Es tāpat to tautu mīlu kā tu... Mēs visi to mīlam. Bet prātīgs cilvēks taču sev nevar skādi darīt.»
Viss velti. Viņš runā pret to tikpat kā pret mūri.
Lauris gluži mēms un kurls.
«Nu, tad dzirdi jel, piedod man, ja tu domā, ka es tevi esmu apvainojis. Savu sirdi jau nevaru tev parādīt, bet tu taču zini, ka es ar tevi tikai labi domāju. Tu varētu gan arī drusciņ vairāk domāt par sevi. Manai sievasmātei taisnība, un arī mana sieva saka: «Kad tas Lauris reiz paliks prātīgāks?!» Liels cilvēks taču nevar rīkoties kā mazs bērns, nu, dzirdi taču!»
Bet viņš ne vārda. Piecēlies uzlūko viņu tāpat kā pirmīt. Tikai sāpēm klāt mēma nicināšana un lepna pacelšanās. «Ko tu gribi no manis?! Es tevi nepazīstu...» Tad uzgriež viņam muguru un iet projām.
«Nu, pagaidi taču, Lauri, Lauri!» Pēteris viņam nosauc pakaļ. «Nu redzi, kāds viņš cilvēks...»
Runā, kā gribi, Lauris neklausās un aiziet.
Pēteris nevar saprast un sapīkst pats uz tevi. Kādēļ tad viņš skrien pakaļ šim cilvēkam un ubago, lai tas viņam piedod? Vai viņam tas vajadzīgs? Nu, lai jau tas skrien, kad grib, viņš Pēteris Krauklītis ir un paliek. Uz viņu vis neviens nevar sacīt, ka tas plikadīda. Tādēļ viņš atmeta ar roku un gāja atpakaļ sapulcē.
Te gāja pārāk spoži. Šiliņš no revīzijas komisijas tika dīrāts tikpat kā āda. Trūkstot nauda par dziedāšanas svētku biļetēm un diezin kas vēl viss. Šiliņš gan turējās pretim, sauca uzsaukdams: «Tas ir melots, ir melots! Tā ir zinātnieku politika, lai dabūtu pie malas tos, kas priekš biedrības ko darījuši...» Un tamlīdz vēl. Bet pie tam pats uztraukts uz nebēdu un nobaidījies kā drāna...
Kā tur nu īsti bija, vai iztrūkums tīšs un ar nodomu vai pārskatīšanās, to īsti nevarēja izprast. Daži viņa sirdīgākie piekritēji gan sacīja: «Ko tad šie citu teiks?! Ja jau vainu meklē, kur to nevar atrast...» Bet lielā daļa pašu saimniecības vīru bija tajā pārliecībā, ka «šmuce» jau nu gan ir. Gan sāpīgi tas atzīties partijai, bet neko darīt. Zinātnieki viņus nu caur to ņems nost, tādēļ viņi uz Šiliņu bija bezmērīgi noskaitušies.
Sprieda un plēsās tālāk. Vieni pastāvēja uz to: apvainojumu kā nedibinātu atraidīt. Pērnējie revidenti atraduši visu par pareizu, un pērnā sapulce gada pārskatu jau apstiprinājusi. Otri prasīja, lai tādēļ tiek iecelta komisija, kas lai lietu izmeklē un sauc arī pērno revīzijas komisiju pie atbildības par nolaidību. Un trešie, lai lietu izšķir uz pēdām un Šiliņu, ja tas vainīgs, izslēdz no biedrības.
Lieta izvērtās tik raiba, ka, ja kāds gribēja izrauties un izrunāties, tad to varēja darīt tiku tikām. Tādas debates un vārdu cīņas nevienā Latviešu biedrības sapulcē vēl nebija redzētas. Bet Pēteri visa tā būšana atstāja aukstu. Viņam pastāvīgi prātā Lauris. Kā tas nu ir? Tik ilgus gadus nodzīvojuši kā draugi, uzreiz saķeras: ņer, ņer... Tikpat kā divi suņi un negrib vairs viens otru redzēt. Un tīri par neko. Pēteris sāka dusmoties pats uz sevi. Kādēļ tad viņam vajadzēja runāt? Lai citi tam būtu to teikuši, kas viņam gar to daļas.
Sapulce tagad tā iet, ka labāk vairs nevar vēlēties, bet paša Laura nav. Jāiet uz ielas, varbūt viņš vēl kur tuvumā. Varbūt arī atnācis atpakaļ. Nu, kā tad tas uz viņu tā varēja ļaunoties! Ja nu arī viņam tas vārds tā pasprucis, domājis viņš to tā nav.
Viņš patiešām izgāja uz ielas, skatījās uz visām pusēm, bet nekur saredzēt. Arī atpakaļ Lauris nebija atnācis, jo apakšā viņš velti pēc tā lūkojās.
Kad viņš ieradās atkal atpakaļ sapulcē, lieta bija jau nobeigta un Šiliņš tikpat kā notiesāts. Iecelta jauna revīzijas komisija, kurai jāizmeklē visa tā lieta no jauna, arī, kā pērnie revidenti revidējuši, jāsasauc tad otra ārkārtēja sapulce, no kuras tad vainīgie lai saņem spriedumu. Bet jau šinī sapulcē bija atklājies tik daudz, ka nevienam, pat Šiliņa viskarstākiem piekritējiem, nevarēja būt šaubu, ka viņš tiks no biedrības izslēgts un ievilktā nauda viņam biedrībai būs jāatmaksā.
Pat Šiliņš pats neko labu neparedzēja, bet saņēma spriedumu tikpat kā pāršauts briedis. Viņš jau sāka draudēt biedrībai ar slēgšanu. «Tā ir bezkaunība, tā ir dumpība, tā ir sacelšanās pret priekšniecību. Es par to sūdzēšu ekselencei. Vai tie ir tautieši, vai tie ir inteliģenti?!»
Tagad visi no viņa kā atsaluši, neviens ar viņu vairs negrib kopā būt. Viņš vedināja vienu otru iet līdz ar viņu apakšā pie bufetes un iedzert šņabi, bet visi atraujas, it kā viņu nemaz nedzirdētu. Viņš tagad viens vienīgs pie bufetes un stiprināja dūšu tikpat kā koks un līdz ar viņu Koška un Gerle, kuriem pazudis partijas galva un kuri nezināja, ko darīt.
«Āre, Šiliņ, tu izsviedi mūs ārā, citi izsvieda tevi,» Koška to uzrunāja. «Tu esi nu tagad tāds pats tautietis kā es un Gerle. Visi mēs esam labi pļēguri. Redzi, Lauris, tas ir riktīgs tautietis, bet tādēļ arī viņš jums nepas...»
Šiliņš to nemaz nelikās dzirdot un guģojās tālāk. «Vai tie ir tautieši, Latvijas dēli?! Vai tie apdomā, ko tie dara? Tas jau tikpat kā kad tu savam tautietim aizgriez rīkli ciet.»
Koška noraustīja kamiešus. «Nu, tu jau arī nekāds labais tautietis neesi... Bāz, kur tik vari, savā kabatā. Tādi jūs visi esat, tie mācītie un turīgie. Raujat katrs, kur pietiekat, tikai mums, nabaga ļautiņiem, ziniet kaisīt smiltis acīs. Kas jums nekaiš taisīt «forštellungas» un dziedāšanas svētkus! Kad divi rubļi nāk biedrības kasē, tad trešais jau ieslīd tavā kabatā... Izsauc mums labāk brandavīnu!»
Šiliņam jau glāzes bija pielietas, lai dzer! Viņš nesacīja nekā... Viņš pavisam bija sajucis.
Augšām gāja vēlēšanas pilnā spēkā. Daži vēl šaubījās, kāds būs iznākums, jo saimniecības vīriem jau tāpat spēki bija lieli. Teica, ka balsu skaitīšana ejot uz beigām. Te Štālberģis aizlikās projām cauri ēdamzālei, ne vārda nesacījis. Tagad vairs nevajadzēja prasīt, kurā pusē uzvara. Zinātnieku kandidātu liste bija ņēmusi ar lielu balsu vairumu. Izgājis labāk, nekā cerēts, tikai Pēterim vienmēr prātā Lauris un Lauris.
Prasīja Koškam, vai tas nav redzējis. Nē, nezin, kur palicis.
Zinātnieki pēc beigtas sapulces spieda viens otram rokas un novēlēja laimes. Kopīgi pie glāzītes pārrunāja arī: kritiskos brīžus. Lauris, tas lops, tik tik nav izjaucis, un tad saimniecības vīri nākošu reizi būtu viņus izskalojuši pavisam laukā. Bet nu ir labi, nu ir labi. Kad Šiliņam pašam, tam lielākam mutesbajāram, mute ciet, tas ir ko vērts un biedrības turpmākā dzīvē daudz ko nozīmē.
Pēterim tas viss tomēr nedarīja nekādu prieku. Saīdzis, it sabozies tas devās uz mājām. Biedrībā viņš vairs nedzīvoja. Priekš kāda laika bija nodevis biedrības bufeti tai tik citam, jo tagad viņam tas bija par maz. Tagad tas bija sācis krāmēties ar tām mājām, un gāja diezgan brangi. Te pirka, tur pārdeva, pārbūvēja, piestiķēja, un rēķins arvien iznāca.
Ka arī tam Laurim nu būtu sviedies vairāk uz roku! Pārdomājot šīsdienas notikumu, viņš sajuta tā kā pārmetumu. «Es mīlu savu tautu, ka karstāk vairs nevar mīlēt,» viņš visas sabiedrības priekšā bija atzinies. «Ilgus gadus jau mīlu! Bet, jo vairāk es to mīlu, jo man iet grūtāk.»
Kāpēc tas tā? Tā ir liela netaisnība. Un tāpēc viņš Lauri gribēja satikt un par to izrunāties. Kādēļ tad lai viņam vienam nebūtu nekā?- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Viņam nepalaimējās satikt Lauri nekur redzēt. Kad runas vīri sanāca jaunā sastāvā, Krišjāni Kalniņu ievēlēja par priekšnieku. Tā taču bija Laura karstākā vēlēšanās, bet viņa nav! Jaunie runas vīri izmaksā tādu smalku boli, bet viņš biedrībā nemaz neieronas. Ir arī cilvēks!
Pagāja vairākas nedēļas. Katram vienam cilvēciņam Pēteris apprasījās, vai nav Lauri redzējis. Bet nezina neviens. Pazuda arī Koška un Gerle. Vai tad nu tīri Daugavā būs iekrituši, vai?!
Nu, ka ne, ne. Viņam pašam savas darīšanas. Aizeks Johumsons atkal Pārdaugavā uzgājis kādu būvgrunti, kuru varot dabūt par smieklu naudu. Tikšot tur vilka cauri iela, un tad vērtība pacelšoties vismaz par 100 procentiem. Tādēļ vajagot pasteigties.
Nu, ko tur žīdam var ticēt, to pašam vajag redzēt ar savu aci. Un brauca tādēļ viņi abi skatīties. Bija jau ziedonis pilnā spēkā. Lapas plauka, un ziedi raisījās. Paņēmuši fūrmani, viņi laida pāri pa dzelzs tiltu.
Aizeks viņam teica un teica, un rēķināja uz pirkstiem priekšā lielo peļņu. «A gor a fainer Geseft!» Te viņš ierauga priekšā kādus četrus gājējus pulciņā. Ceļa kules uz muguras, naski vien metas projām.
Jau no muguras puses tie liekas būt viņam pazīstami. Riktīgi, viens jau Koška! Iet ar savām līkām kājām grīļodamies. Un otrs ir Gerle, piesārtis vaigā, aiz cepures zieds! Trešais Laura Ernestelis, kas pagriezis pret viņu savus ņirdzošos zobus. Un ceturtam vajag būt Laurim. Pavisam salīcis! Riktīgi, piebraucot klāt, redz, ka tas ir Lauris. Tas pagriež savu vaigu... Gan skumjš, bet nopietns un mierīgs.
«Lauri!» Pēteris iesaucās, bet pajūgs jau palaidis garām. «Lauri, man ar tevi jārunā...»
Viņš izkāpj, gaida kamēr tie pienāk. «Wos is dos für a Balebois?» Aizeks, acis ieplētis, jautā. «Wer hoben neitik narode? Ha!» Nedabūjis atbildi, viņš atkal sāk lēni murmināt savus pātarus un rēķināt uz pirkstiem. Fūrmanis solīšiem brauc uz priekšu.
Kad tie pienākuši, Pēteris paceļ cepuri. «Dievs palīdz, draugi! Lauri, kur tad tu mīti, ka tevi nevar nekur satikt?»
Viņš gan saņem dievpalīgu, bet vairāk neko neatbild. Iet savu ceļu, un arī citi cieš klusu.
Pēterim metās ap sirdi tik savādi un sāpīgi. «Tad tu no Rīgas aizej?» viņš jautāja tālāk.
«Jā, mēs visi!» Lauris drūmi atbildēja. «Mums tāda Rīga visur! Tev viņa ir tēvu zeme, mums ne...»
Pēteris nesamanīja, ko tālāk sacīt. «Vai tad Ernestelis arī līdzi iet?!»
«Jā. Meistars viņu padzina. Redzi, tā mums iet! Viņu padzina vācietis, mani - latvietis...»
Atkal Pēteris nesamanīja, ko atbildēt, un klusēdami viņi soļoja uz priekšu. «Lauri, tu jau vēl nemaz nezini!» viņš beidzot iesaucās. «Mēs ievēlējām Krišjāni Kalniņu biedrībā par priekšnieku...»
Lauris mazcienīgi atmeta ar roku. «Liecies nu, Krauklīt, mierā. Viss viens pīpis - Šiliņš vai Kalniņš...»
«Kā tā?! Tā tu nesaki! Tagad nu biedrībā ir pilnīgi tā vienprātība, par kuru tu sapņoji. Kad tu redzētu, cik tagad visi saticīgi. Nekādu ķildu un naida vairs... Visi turas kopā kā brāļi. Tagad mēs gūsim tautai ziedošo nākotni...»
Laurim acis ugunīgi iemirdzējās. «Mēs nekā negūsim! Mēs neesam m ē s... Neesam tie brāļi, par ko izdodamies. Pēter, man tagad acis atdarījušās! Tu taču pats sacīji ļoti patiesu vārdu: «Plikadīdas, nopelniet pirms sev maizi, tad runājiet par tautu!» Jūs, kam kas ir, esat citi, un mēs, kam nav nekā, esam atkal citi...»
Piesarcis un klusēdams Pēteris atkal brīdi gāja viņam līdzi. «Es zinu, Lauri, ko tu gribi teikt. Nav pareizi! Redzi, mums vienam otram ir kāds nieks iedzīvots, bet tev nav nekā! Bet, kad vajadzējis cīnīties par tautu, tu arvien pirmais esi griezis krūtis pretim. Tu esi bijis trimdā un cietis vairāk nekā mēs visi citi. Īstenībā tev pienāktos tas, kas mums vienam otram. Bet tu nekur neesi ticis. Vairāk, jāteic, nav kā tā plikā dzīvība. Es saku, Lauri, nav taisnība tā, nav- -»
«Taisnība!?» Lauris, it kā viņu pārsmiedams, iesaucās. «Kad tas tai pasaulē citādi bijis, un kad tas citādi būs?»
«Bet, vecais draugs, tu mani vēl nepazīsti!» Pēteris turpināja. «Dažādi jau man pašam gājis, pats redzēji... Kā pliks kūlos pa nātrēm. Bet tagad jau nu arī es ko varu. Vai zini, Lauri, saņem dūšu un atver atkal darbnīcu! Vai iepērc kādu nameli. Es tev palīdzēšu! Ar tādu cilvēku kā tu es dalu savu pēdējo kumosu. Nu, ko tu domā? Paliec Rīgā!... Sapurinies drusku, un tev nebūs jāvergo priekš cita.»
Viņš bija sagaidījis, ka Lauris viņa piedāvājumu pieņems ar prieku, sitīs tam plaukstā. «Paldievs, draugs, pateicos par tavu labo sirdi!» Bet viņš ļoti maldījās. Lauri tas viss atstāja gluži aukstu. «Vai tad tu domā, ka es par sevi tik daudz bēdāju?! Nemaz! Bet man sāp, ka es tautai nevaru līdzēt. Esmu maldījies, pieņemdams, ka caur vienprātību un saticību gūsim nākotnes ziedu laikus. šie maldi man sāp! Jūsu izsmiekls pret nabago tur sapulcē - - Vai zini, tikpat kā aklam tas norāva man «nost no acīm to deķi»! Nē, nē, mēs nekad nevaram vieni būt - - nekad tie nebūsim. Nu labi, man nebūs jāvergo, tu saki! Bet Koškam būs tāpat jāvergo, Gerlem...»
Šāds necerēts atraidījums Pēteri mazliet ievainoja. Viņš; sāka skaisties. «Ir taču arī Koškam bijusi pie manis maize un pajumte. Ja viņš būtu cik necik kā cilvēks, arī viņam varētu palīdzēt - - -»
«Nē, nē, draugs!» Koška metās pulkā. «Pateicos par tavu sāl' un maizi, bet negribu vairs turpmāk tavas žēlastības. Gribu paskatīties, kā citur pasaulē.»
«Nu, redzi!» Lauris sāpīgi iesmējās. «Visiem tu nevari palīdzēt. Un, ja arī tu mūs visus trīs iztaisītu laimīgus, vēl paliek tūkstoši un tūkstoši, kuriem tu nevari līdzēt! Ja jau tas atkarātos tikai no tevis vai manis, tad jau būtu labi. Bet tur ir pavisam kas cits. Pateicamies par tavu labo sirdi, bet mūsu ceļi šķiras. Paliec vesels un ļauj mums iet!...»
Tātad nekā! Pēterim nezin kāpēc tā - kas sāka spiest un knaibīt sirdi. Mēmās sāpēs viņš Lauri kādu brīdi uzlūkoja. «Nu labi, jūs esat simti un tūkstoši! Mēs tiem visiem palīdzēt nevaram. Bet kādēļ tad tev vajag būt pie tiem simtiem un tūkstošiem? Kad mēs viņiem nevaram līdzēt, tu arī viņiem nevari līdzēt. Kādēļ tu nevari palikt pie saviem tautiešiem, kas tev pašam palīdz? Vai tad tev patiešām nav iespējams savu dzīvi grozīt? Nu, tici taču, ka es tev ar visiem spēkiem gribu palīdzēt...»
«Var jau gan būt, bet es esmu jau par vecu. Nu, ko es varu darīt, ka es tāds esmu. Savā dzīvē esmu saņēmis tik daudz triecienu, kas mani par tādu padarījuši. Tu jau pats atminēsies, ka pirms izsūtīšanas es biju brangi iedzīvojies. Ja mani nebūtu ielikuši cietumā un izsūtījuši, es būtu tagad varbūt tikpat turīgs kā jūs dažs labs. Bet nu reiz esmu izrauts no jūsu dzīves. Man citādas jūtas un jušanas. Kas dzīvē grib tikt uz priekšu, tam vajag mācēt. Es nemāku, kā tu pats redzi. Palikšu arvien tai pusē, kurai nav nekā...»
«Bet vai tad tas tikpat kā ar cirvi nocirsts!» Pēteris pārmetoši iesaucās. «Jūs tie, kam kas ir, mēs tie, kam nav nekā. Nu, labi, jums nav nekā, bet vai tādēļ jums jāraisās vaļā no savas tautas?! Vai tad jums nemaz nav jācīnās pret vāciešiem par savu nākotni? Vai tad jūs tā sasodīti, ka ir vairs ne cerēt nedrīkstat savu stāvokli uzlabot?!»
Lauris sērīgi pasmaidīja. «Tikai ne caur jūsu biedrību! Kas to domā, tas maldās ļoti. Ko tas nozīmē, - cīnīties pret vāciešiem? Mums ir vienalga, vai vācietis vai latvietis, vai žīds, vai krievs. Kādēļ lai mēs savā starpā plēšamies? Gerle, piemēram, ir vācietis, - bet kādēļ es lai viņu nīstu? Viņš man lielāks brālis nekā tu.»
Gerle, to dzirdot, lepni saslējās un viņu kā no augšienes uzlūkoja. Arī Koška izgāza krūtis. «Mēs visi esam viens un viens,» viņš papildināja, «esam tūkstoši un tūkstoši... Mēs visi, kam nekā nav...»
Atkal brīdi klusēdami tie soļoja uz priekšu. «Kurp tad visi dosaties un ko iesāksat?» Pēteris beidzot bažīgi ieminējās.
«Nezinām!» Lauris atbildēja. «Ejam uz zila gaisa. Tiem, kuriem nav nekā, tiem tāds pat dievs visur...»
«Tātad jūs vairs tautībai neticat?» Pēteris skumji iesaucās. «Jūsu dzīvei vairs nav nekādu mērķu...» Pār viņa ķermeni pārlaidās it kā sāpju vilnis un sāka durstīt viņa sirdi.
«Mums priekšā pelēks un pelēks!» Lauris domīgi attrauca. «Tikai to zinām, ka sliktāk mums vairs nevar iet un zemāk vairs nevaram krist. Un, ja mēs varētu celties, tad tikai paši caur sevi un ne caur jums. Kā Gerle saka, tad viņa fāterlandē, Sakšos, strādnieki un visi tie, kuriem nekā nav, jau esot nodibinājuši tādu lielu biedrību. Gribot viens otram pret vergošanu palīdzēt. Redzi, to es saprotu. Mēs, mūsu darbaļaudis, gan vēl tik tālu neesam. mēs zinām gan, ka mums sāp, bet nezinām, kur mums sāp. Kā mēmi cietēji visi kopā nesam savu nastu, viens otram neko nesakām un viens otru nesaprotam...»
Bija pienācis ceļa gals. Viņi gāja tālāk pa Jelgavas šoseju, un Pēterim vajadzēja nogriezties pa Lielo Altonavas ielu. «Nu, tad ardievu, draugi!» Pēteris sniedza roku uz atvadīšanos. «Lai dievs jums palīdz!»
«Ardiev', ardiev'!» Lauris sirsnīgi kratīja viņa roku. «Lielu ceļa gabalu esam nostaigājuši kopā kā krietni biedri. Nenesīsim! arī turpmāk viens pret otru sirdī naidu. Ne mēs paši, ir kaut kas stiprāks, kas mūs šķir. Dzīvo vesels, Pēter! Var būt, ka dzīvē vēlreiz satiekamies, var būt ar, ka ne... Lai dievs tev palīdz iegūt labi daudz māju!»
Sāpju vilnis atkal pārskrien pār viņa sirdi. «Vai tad patiešām nebūtu iespējams, ka jūs paliekat!» viņš aizrauts iesaucās.
«Nav iespējams!» Koška lepni sita sev pie krūtīm. «Mēs esam tie, kuriem nekā nav.»
Viņi aiziet! Viņš paliek kā sastindzis uz vietas un noskatās. Bet gabaliņš no viņa sirds it kā atdalās un aiziet tiem līdzi. Viņš iegādājās savas jaunās dienas, kad, ganus beidzis, no Bērzmuižas ļaudīm devās uz Rīgu. Cik tie cilvēki viņam tuvi un mīļi, cik labprāt tas būtu viņu vidū! Bet nevar, ir ciešām važām saistīts pie Rīgas, pie saviem īpašumiem, ģimenes un laimes.
Viņš iekāpj pajūgā, kas soļos brauc uz priekšu, un skatās vēl arvien uz to pusi, kur viņi aiziet. «Wos is dos für a Balehois?!» Aizeks, pārtraucis savus pātarus, iesaucās. «A guter Geseft, daß mer so lange geredet? Ha?!»
Pēteris tikai mēmi noraustīja kamiešus. Skatās turp, kur viņi aiziet... Cepures vicinādami, vēl no tālienes no viņa atvadās.
Pretim piepeši parādās jātnieks ar jātnieci, aiz tiem vaļēja eķipāža. Jātnieki ir fon Bimmelšteins ar baronesi Ortrūdi. Eķipāžā sēž konsuls ar kundzi. Laikam gan kur viesībās bijuši.
Viņš sveicina, bet tie neievēro... Viņu nemaz nepazīst. Nevajag ar! Arī viņš reiz brauks tādā pat eķipāžā un viņa bērniem varbūt arī bits jājami zirgi. Tikai pagaidat, lai latvieši nāk drusciņ pie elpas, tad redzēsat, kas tie par vīriem! Tur augsti un slaidi paceļas Rīgas torņi tikpat. kā toreiz, kad viņš tos pirmoreiz redzēja un bija no svētām jūsmām sagrābts. Bet tagad tā nav tik vien kā jūsu Rīga, tagad tā arī mūsu Rīga!
«Kā tas tai pasaulē ir?!» viņš, uz priekšu braukdams, nodomā. «Tik tuvi cilvēki, jāteic, radi, un esam kļuvuši tādi svešinieki. Nē krusttēvs to tā gribu, ne es... Un aiziet atkal tie, kas man stāvēja tik tuvu. It kā kāds neredzams spēks mūs rautu vienu no otra nost!
Kā tas nākas, ka mēs tā tiekam raustīti un svaidīti? Noslēpuma atslēga meklējama iekš tam, ka neesam arvien tādi, kā bijuši, bet topam arvien citādi. Kāda manta, tāds vīrs. Krusttēvs, kad tas ar veco «Trīs Rozes» Mārtiņu slaucīja kopā ielu, bija citāds, un tagad kā konsuls tas atkal citāds. Kad es Bērzmuižas ļaudīs ganos gāju, es biju cits, pie Brikmaņa kā komijs atkal cits un tagad atkal esmu gluži cits vīrs. Man citas domas galvā, citas intereses. Un viņi, tie, kuriem nav nekā, viņi ir atkal citi. Ir taisnība, ko Lauris saka, viņu likteni es nespēju grozīt. Iedot ūdens malku izslāpušam, maizes kumosu izsalkušam, ja tas pie manām durvīm pieklauvē, tas arī ir viss, ko es spēju. Dzīve iet savu ceļu, un, kur nav saimnieciska pamata, tur nevar līdzēt ar labu sirdi...»
Viņi iet kā brīvi putni brīvā dieva pasaulē un meklē, kur tie var nolikt savu galvu. Un tomēr viņš tik labprāt būtu starp tiem?!. Bet viņam jāpaliek savā vietā. Viņu saista dzīves slogs. Tam jāvairo savi īpašumi, jāgādā par savu bērnu nākotni, par tiem, kuri viņam jau ir un kurus dievs vēl dos. Viņš sajūt, ka tam tik daudz uzticēts un liela viņa atbildība. Tāpat kā kapteinis viņš saistīts uz savas dzimtas kuģa, uz kura tam jāpaliek līdz beidzamam.
Uz priekšu, arvien uz priekšu! Arvien vairāk un vairāk tam jāiekaro no dzīves priekš sevis. Tikai tad latvieši nāks pie svara un panāks ko, ja viņiem kas būs. «Lai tie, kam nav nekā, iet savu ceļu, mēs paliekam,» tas sita sev pie krūtīm. «Mēs neatkāpsimies... Mēs celsim jaunu latvju R ī g u...»