AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I I

PIRMĀ PUSE

Pirmā nodaļa

Dzelzceļa vilciens drāzās caur Lipstu-Falcgrāves līdzenumiem no rietumiem uz austrumiem. Tas bija 188... gadā un taisni 30. augustā, kad Jelgavā svinēja Kurzemes brīvlaišanas svētkus, un tādēļ daudzi laucinieki ar šo dzelzceļa vilcienu devās turp.
Vagoni, it sevišķi trešās klases, pilni līdz pēdējai vietiņai. Daudziem nav, kur sēdēt. Starp citiem mums krīt acīs kāds jauns cilvēks, neliela auguma. Uz viņa virslūpas uzdīgušas mazas pūciņas, tāpat arī smakra galā bija kaut kas līdzīgs bārzdai. Bet mati gari un kupli, un viņus sedza maza, melna cepurīte, kas atgādināja studentu «deķeli». Nostājies pie loga, viņš lūkojās bezgalīgā līdzenumā, kas aizstiepās tālu un nesaredzami līdz pat apvārsnim. Viss kā viens dīķis! Pa vidam tikai atsevišķas birzītes un mājas, kuras, jo tālāk, jo cietāk viena pie otras, tā ka apgabals izskatās tīri kā vienkopus sādža vai pilsēta.
Tā ir slavētā Kurzemīte-dievzemīte! Ir vēl diezgan agrs no rīta. Vilciens dārdēdams traucas uz priekšu, atstādams aiz sevis gan dzeltenus rugājus un sapļautas labības kopas, gan arī vēl retam nepļautus druvu stūrus. Pēdējie biezi kā plosts! Garās, smagās miežu vārpas nolīgušas visas uz vienu pusi un laistās pret sauli kā zelts. Rasas piles viņu asnos mirdz kā dimants... Neviena mākslinieka roka nespēj atgleznot šo burvīgo dabas skatu...
Bet vilciens jau garām, un pazib atkal melni pelēkas joslas ar ziemājiem. Asni vēl patlaban lien no zemes laukā un ir tīri sarkani. Tad atkal druvas... Stirpas kā ēkas visapkārt baltajām rijām ar šindeļu jumtiem. Tad atkal ērbēģi dakstiņu jumtiem, baltiem pakšķiem un glāžu verandām ar raibiem stikliem. Viss aizskrien garām, ka nozib vien.
Jauneklis attaisa logu. Gaiss tāds piebriedis, labības smaržas pilns. Nevar īsti zināt, vai svētdiena vai darbdiena. Šur tur svinīgs miers... Tikai ganāmpulki līdz ar saviem ganiņiem ziņkārīgi noskatās uz skrejošo vilcienu. Bet vietām atkal druvās rosīga dzīve, sevišķi tur, kur vēl nav nopļauts. Pļaujmašīnas tarkšķēja, un viņu spārni pa gaisu vandījās. Un atkal šur tur starp stirpām kūpēja lokomobiles, un kuļmašīnas sīca tikpat kā bites. Ļautiņi, kas tās apkalpo, - pusteciņus, pusteciņus...
Jaunais cilvēks nebija viens, kas šinī skatā nolūkojās. Viņam blakām, pieri saraucis, stāvēja kāds vīrietis kupliem, sarkaniem matiem, spītīgu bakanbārzdu un sārtu seju. Nolūkojās viņš it kā bez elpas, un brīžiem viņa zaļajās acīs pamirdzēja it kā ironija un sašutums. «Muļķa cilvēki; tā skriedami!» tas beidzot spītīgi iesmējās. «Vai man divas algas maksā? Es strādāju, kā pienākas, un, kad vakars, metu mieru...»
Jaunais cilvēks, it kā iztraucēts no saviem sapņiem, neizprazdams šo vīru uzlūkoja. Arī citi tapa uz pēdējo vērīgi. Starp citu, kāda sieviņa, stipri pāri par pusmūžu, galvu ar tiptes lakatu turbānveidīgi apsējusi. Rokas krustis saņēmusi, viņa domīgi nolūkojās. «Kā tad tos saimnieka darbus citādi padarīs, ja neskriesi?!» viņa beidzot nopūtās. «Cik tagad to cilvēku?! Agrāk vienam saimniekam bija pieci seši kalpi, tagad - labi, ja trīs...»
«Bet cik šam reizu bija vēl to lauciņu, bet paskaties tagad!» vīrietis piebalsoja. «Kādi tagad lauki, kā jūras... Izplēstas visas atmatas, visi grāvmaļi...»
«Ak tu mī, ak tu mī!» sieviņa piebalsodama domīgi nogrozīja galvu. «Tā jau teic, ka svētos rakstos stāvot: kad visas malas un ežas būs izplēstas un ar uguns ratiem brauks, tad būs pastara diena!...»
«Pastara diena - pasakas!» vīrietis īdzīgi atmeta ar roku. «Bet kādēļ tad tikai viņiem vien viss un mums nekā!? Saimniekam lauki kā jūras, mums, kalpiem, ne pēdas zemes... Kur te ir taisnība?!...»
Viņa acis neomulīgi iemirdzējās, un no balss izskanēja naids. Iestājās brīdi klusums, jo klātesošie nesamanīja, ko viņam atbildēt.
Viņš novērsa acis no tīrumiem; nosēdās un it kā aizskarts aplūkoja savas sastrādātās rokas.
«Ko lai dara, Čipa, dēls!» sieviņa atkal pēc brīža nopūtās. «Ne visi var būt saimnieki, ne visi var būt kalpi... Tas tā no dieva iestādīts...»
«No dieva iestādīts?!» Čipa, it kā viņu pārsmiedams, ātri attrauca. «Jūs ticiet visu, ko jums mācītājs saka. Bet palasāties grāmatās! Vai tad dievs to pasauli priekš mums visiem nav radījis? Vai nav viņš audzējis kokus mežā priekš mums visiem, putnus gaisā, zivis upēs un dīķos?! Viss, kas ūdenī, mums pieder visiem... Viss, kas aug pļavās un tīrumos. Nu, Ērgļu Kārli,» tas griezās uz jauno cilvēku, «tu taču lasi grāmatas; nu teic, - vai nav tā?!...»
Jaunais cilvēks paraustīja kamiešus. «Tā gan reiz bijis...»
«Tā ir reiz bijis,» Čipa atkārtoja, «bet kā nu ir?!... Nocērt mežā pātagas kātu, kungs klāt: «Tas ir mans!» Uzsper tu kāju uz pļavas, saimnieks priekšā: «Kas tev te vēlēja?!» Ne zivs asakai tu nedrīksti piedurties, kas upītē, ne vēzītim, tūdaļ klāt, kam tas pieder, un tevi ķīlā nost... Vai tad nav mežus un laukus dievs priekš mums visiem radījis? Kādēļ tad kungi un saimnieki aizņem visu aizgūtnēm un mums nedod ne sprīža?... Nu teic, Kārli, - tu taču esi mācīts cilvēks, - kādēļ tas tā?!...»
Jaunais cilvēks atkal paraustīja kamiešus. «Zemes ir maz, cilvēku - daudz... Ja katram būs zeme, - cik viņam iznāks? Pāra pūravietu...»
«Pāra pūravietu, smuks gabaliņš!» Čipa kārām acīm iesaucās. «Bet es pietiktu ar vēl mazāk... Lai man dod cik necik, dod man kādu vietu mana kažoka platumu... Es uzcelšu tur savu būdu un dzīvošu...»
Kārlis nesamanīdams paraustīja kamiešus; viņam, kā rādījās, jautājums vienaldzīgs. Bet viņa vietā atbildēja kāds patukls saimnieks. «Ko tad tu darīsi, uz tā sprīža zemes dzīvodams? Badā mirsi? Āre, tur jau Auru laukos ir! Citam pa trim, citam pa deviņām, citam pa divdesmit četrām pūravietām... Bet kas tur no viņiem ir?... Zagļu mitekļi, vairāk nekas...»
Citi, viņam piebalsodami, skaļi iesmējās.
Čipa, viņus pikti uzlūkodams, saslējās. «Jā, jā, tā jau jūs, saimnieki, arvien! Ja kalpam zeme, tad viņš jums zaglis... Sen viņam tā būtu, ja jūs ar kungiem nebūtu uz vienu roku. Āre, Plēpju laukos jau reiz izsūtīti levīzeri, pusi no muižu laukiem lai atdala priekš kalpiem. Bet vecais pilskungs fon Stempels atgriezis levīzerus atpakaļ, noskrējis uz Rīgu pie «domēnop» lielkungiem un aizbāzis tiem acis... Jā, jā, vārna vārnai acīs neknābj...»
«Nu, labi, - levīzeri lai arī būtu atmērojuši,» Kārlis attrauca, «bet vai tu jau to zemi būtu dabūjis? Visiem tā kā tā netiek...»
Čipa likās, ka viņa pēdējo ierunu nebūtu dzirdējis. «Tev, Kārli, labi runāt!» viņš it kā sūkstījās. «Tev tēva mājas trīs simts pūrvietu... Kam citam tās reiz paliks?... Par zemi tev nav jābēdā...»
«Kas tad to teic, ka viņas man reiz paliks?!» Karlis, it kā no odzes dzelts, iesaucās. «Ko tu runā, kad tu nezini...»
«Kam citam viņas tad paliks, kam?!» Čipa jautāja arvien uzmācīgāk.
«Kas tev par daļu!» jaunais cilvēks strupi atcirta. «Ko tu tā kā uzlaists: zems, zeme, zeme! Vai tu ēdīsi to zemi?...»
Sapīcis viņš no tā novērsās un lūkojās atkal pa logu uz klajumu.
Čipa it kā apvainots piesarcis smējās. «Skaties, runā nu... Vai tu ēdīsi to zemi! Bet vai tu ēdīsi? Jums, saimniekiem, nekad nav diezgan... Cilvēku jums nav, ne tos pašus laukus nespējat apstrādāt, bet plēšiet un gāžiet ārā visas atmatas. Ja esiet dabūjuši kādu cilvēku rokā, tad izspīlējiet to tikpat kā ādu... Tam jāmūgļo priekš jums dienas un naktis...»
Viņš sāka, kā jau parasts, saimniekus grauzt. Bet, izņemot viņu un veco sieviņu, te vagonā vairāk kalpu sugas nebija. Viņam tikai smīnošas sejas lūkojās pretim. «Jā, jā, smejaties tikai, smejaties, jūs visi tādi esiet!» viņš cīnījās viens pret visiem. «Jūs, saimnieki, izsūciet kalpam pēdējo asins pili. Jūs, mūsu sviedru rijēji! Un tad jūs runājiet: «Brīvestība, brīvestība! Nav vairs vergu laiki!» Kas tagad ir par brīvestību? Cik tagad vienam cilvēkam nav jāpadara?... Agrāk puisim vajadzēja zināt tikai par vienu zirgu, tagad viņam jāzin par trim četriem zirgiem. Ar vienu zirgu vairs nekad nevar... Ar trim četriem... Jūs sakiet, jums mašīnas. Bet vai tās pašas iet!? Tās mūs, cilvēkus, vēl jo vairāk izspīlē... Jā, jā, smejaties tik! Nu paskatāties pa logu, kā ļautiņi raujas pie dampes ar melnām mugurām, bet saimnieku dēli un meitas brauc uz Jelgavu brīvestības svētkus svinēt... Ak tu apgrieztā pasaule!...»
Viņš ņēmās viens pats, neviens tam neatbildēja, bet uzņēma to no jautrās puses. Viņš bija opozīcijā viens pats pret visiem.
«Ā, te nāk Plaušu papa, tas tev pateiks, kam taisnība!» kāds iesaucās.
Ienāca no otra vagona kāds pusmūža vīrs sārtu, noskūtu seju, pašaustās bukskina drēbēs, bet jau no labākā drēbnieka pagatavotās, baltām, stērķelētām krūtīm ar zelta ieliekamām pogām, bet bez apkakles un šlipses. Vēders arī nekas, pār kuru karājās paresna sudraba ķēde. Šis vīrs patiešām bija populāra persona, bez tam vēl tiesas priekšsēdētājs un baudīja vispār cienību kā gudrs cilvēks, kas katru lietu zināja izšķirt un pateikt, kam taisnība. Bija nācis apskatīties, vai nav kāds pazīstams, jo gribēja visu redzēt un visu zināt. Kūpinādams savā sudrabkaltā spicē Mirandas cigāru, tas Čipu pa pusei bezbēdīgi, pa pusei ironiski uzlūkoja.
«Ko nu, Čipa, te ņemies?! Laikam atkal par zemi?...»
«Par zemi, jā... Un arī par grūtiem darbiem, kas tagad kalpiņiem, jā jūs to gribiet zināt,» Čipa attrauca.
«Grūtiem darbiem?!» Plausis, laizdams dūmus caur nāsīm, brīnījās. «Ja es puisim dodu par gadu simts rubļu un mazās drānas, - vai tad par to nevar strādāt?!...»
Visi palika klusu un sekoja it kā bez elpas šai vārdu sacīkstei.
«Kas tas ir - pusotra simts rublēnu pret to darbu!» Čipa attrauca. «Jums zirgi tādi, ka tikai māki pakaļ iet... Āboliņa un kviešu lauki veldrē sagriezušies... Ja gribi kūli izpļaut, griež tīri vai vēderu riņķī...»
Plausis pavīpsnāja, kā rādījās, viņam šis aizrādījums ļoti labi patika. «To tie zupuriņi dara, Čipa! Liec kuli uz pūravietas, un labība tikpat kā mūris...»
«Kā mūris, jā, - bet kas kalpam tur par labumu?» Čipa attrauca. «Saimniekam tas labums, viņam tikai tās mokas. Kas senāk nekaitēja... Plānos rudzīšus un miezīšus tikpat kā vicot novicoja...»
«Senāk tā putriņa arī bija plāna!» Plausis piebalsoja. «Bet tagad gaļa, jāteic, ik ēdiena...»
Čipu šī ieruna izspēra tīri vai iz līdzsvara. Viņam nebija uz to, ko atbildēt. Tas meklēja pēc vārdiem, kuriem vēl nebija domu. «Neaizrunās... Plausi neviens neaizrunās...» iz pulka bija dzirdamas dažas balsis.
«Pie manim puisim jāstrādā, tas tiesa,» Plausis apzinīgu vaigu atņēmās, «bet algu es maksāju un galu dodu ik ēdiena. Lai viņš ņem iekšā, cik sirds ņem pretim...»
«Gaļu, jā, - bet kādu?» Čipa piepeši iesaucās. «To pašu saglumējušo, trekno speķi kā ziepes... To jūs dodat, neko citu...»
«Vī manu!» Plausis, acis ieplētis, viņu uzlūkoja. «Tad speķis par sliktu! Nu paklausāties, ļautiņi!... Viņam vajag ceptu cāļu un baltu maizi... Viņam speķis par sliktu...»
«Nu, saprotams,» Čipa attrauca. «Liesumiņus jūs, saimnieki, paši sev izmeklējat, šķiņķīšus, ribiņas... Jums, saimniekiem, arvien prišs kumosiņš, ko pielikt pie sirds...»
«Tātad speķis par sliktu!» Plausis, neievērodams Čipas ierunu, turpināja. «Ak tu izlepusi pasaule, ak tu izlepusi pasaule! To es saku, un tā ir: cilvēkiem var būt diezin cik labi, nekad tiem nebūs labi diezgan. Redzi nu, veco Trīn,» tas griezās pret veco sieviņu, «tu esi diezgan klaušu laikos muižu rijas kūlusi, nu saki, kā tad bija! Vai tad bija labāk?...»
«Kur nu labāk, dieviņ tētiņ!» sieviņa Plausim piebalsoja. «Bet bailības gan vairāk bija... Vagare pastāvīgi stāvēja ar pātagu aiz muguras...»
«Tāpēc!» Plausis turpināja. «Bet tagad ne dievu vairs bīstas, ne kungu, ne saimnieku... Un kāda toreiz vēl tā putriņa, maizīte bija...»
«Nu, nav bijis jau arī toreiz bez likuma!» Čipa saslējās. «Bijis jādod līdzi darbiniekam savs pods un piecas mārciņas maizes pa nedēļu, savas divi mārciņas sviesta, ir par fimberi siļķu, ir sava jēra šverte, sava iemērota putras muca. Tas bijis tas mazākais... Pārticis saimnieks iedevis līdzi veselu pušgalvi vai priekšpleci... Nav bijis nemaz tik traki...»
Tiklab Plausis, kā vecā Trīna abi Čipu pārsmiedami uzlūkoja, cik maz viņš pazīst tos laikus. «Ej nu, Čipa, ko tu runā!... Neviens mēs nevēlēsimies tos laikus atpakaļ. Pateicies dievam, ka mums ir atcelta vecā verdzība. Pateicies dievam, ka mums vairs nav jāiet muižu rijās kult - -»
«Pateicaties dievam, kā mums vairs nav jākremt cieta pelavmaize, avotiņā mērcējot!» Ērgļu Kārlis arī iejaucās. «Pateicaties dievam, ka mums kā bārabērniem nav vairs jāstrādā bez saulītes vakarā... Kas vēlas tos laikus atpakaļ, nav patriots...»
No šī lēnā zēna tas nemaz nebija sagaidāms. Aiz uztraukuma un sajūsmas tas lēni drebēja.
«Ah, Ehrgle Karl, du auch!!» Plausis ar viņu apsveicinājās pa vāciskam. Ar saimnieku kārtas piederīgiem viņš arvien runāja pa vāciski, lai kerļi (kalpi) nesaprot. «Das ist ganz dämlicher Kerl, der Tschipe...» Un tad uz visiem: «Ko nu runāt! Kam tagad nav labi, tas, jāteic, grēku pelna... Vai kalps tagad nenopelna algu? Vai viņš nav paēdis? Un brīvestība viņam ir... Saki, - ko viņš vēl vairāk var gribēt?...»
«Bet saimniekam ir vēl labāk,» Čipa, gan dabūjis drāzienu, vēl tomēr tiepās.
«Kā kuram, kā kuram!» Plausis steidzīgi paskaidroja: «Daža laba saimnieka ādā tu vis nelīstu... Nu, labi, es savas mājas esmu iepircis un muižai gandrīz izmaksājis, es varu atspiesties... Kroneniekiem mazas maksāšanas... Arī labi iet... Bet grāfam muižā ir vēl labāk... Un tad es sacīšu: «Man nav tā kā grāfam...» Āre nu! Tu tikai: «Zeme, zeme!» Vai mums par velti tā zeme?... Tev ir labs vēvera amats, strādā to... Par olekti pusvadmalas tev 5 kapeikas dodam, par vadmalu 6, par maisa drēbi un pakulu audeklu 4. Nodod savu gabalu, saņem naudu... Ne tev kāda rūpe, ne kāda bēda... Bet saimniekam mūsu dienās būt ir skola...»
Čipa nesamanīja, ko atbildēt, lai gan viņš Plausim nepiekrita. Bet tas to lietu izliek tā, ka tur nav, ko pretim teikt. «Ir riktīgi, ir riktīgi,» dažas balsis viņam piebalsoja. Čipa jutās pavisam pārspēts.
«Jā, kad vēl būtu tie cilvēki, kā vajag!» Plausis atņēmās. «Slinki, izlepuši, balamutes, pretinieki... Bailības nemaz!... Un tos pašus vēl nevari dabūt... Tu saki, mēs strādājam ar mašīnām, aram ar divzirgu arkliem? Ko tad citu darīsi, kad cilvēku nav...»
«Nav, nav,» dažas balsis to pašu apstiprināja. «Tu jau vari dot dzīvu naudu, gājēju nevari dabūt...»
«Klaušu laikos ar cilvēkiem bija daudz labāk,» Plausis turpināja. «Tad nedrīkstēja vis kā tagad atstāt pagasta robežas, ja saimniekiem gājēju vajadzēja. Bet tagad katram brīvība rokā, viņš iet, kur grib, un dara, ko grib... Kur viņi visi paliek? Kas tikko aizdīdzis, prom uz Rīgu...»
«Kas saka, ka Kurzemē ļaužu trūkst, tas melo!» Čipa, piepeši saslējies, pikti iesaucās. «Bet jūs paši viņus izdeldējat... Precētu kalpu neturiet, bērnu negribiet. Kad tikai jums nebūtu jādod kušķis ēdamā lopiņiem, kad tikai nav jādod gabaliņš zemes sējumiem. Vieni paši gribiet visu apēst... Lai iet ļautiņi uz Rīgu, lai iet!... Zivs meklē, kur dziļāk, cilvēks - kur labāk...»
«Lai jau iet, lai jau iet!» Plausis apstiprināja. «Tagad brīvestības laiki, var katrs darīt, kā tam patīk... Bet to es gan saku: kas jau te uz zemēm nav dzīvotājs, tas arī Rīgā nebūs dzīvotājs!... Āre, te jau mēs redzam, kur katru gadu pārsūta atpakaļ uz pagastu caurām biksēm un ar plikiem papēžiem... Galvas naudu gadiem nav maksājuši... Ja pats nebūsi cilvēks, ej, kur gribi, tas viss viens...»
Viņš novērsās no Čipas, kas it kā pārspēts, bet arī apcietinājies klusēja. Plausis iesāka sarunāties ar veco sieviņu.
«Pie dēla uz Rīgu brauc?»
«Braucu jau, braucu... Grib, lai palieku pie viņa pavisam uz dzīvi. Pavisam tāda grūta sirds. Neesmu to pilsētas dzīvi radusi...»
«Nu, gan jau iztiksiet,» Plausis mierināja. «Nu, Trīn, dēlam tavam it labi iet?»
«Paldies par vaicājumu, Plaušu pap, itin brangi... Viņš jau cilvēks šeptīgs. Ir sava fūrmaņšeftīte, ir vīnūzis, ir sava mājele arī... Dzīvo...»
«Jā, jā, kas jau cilvēks, tas arī Rīgā savu maizi var ēst. Nu redzu, kā mans brālis. Viņš ar savu iedzīvi nekad ar maniem Plaušiem nemīsies. Dzīvo kā lielskungs un tiek arī ieskatīts. Arī pie paša konsulent Kalniņa bijis uz balli, ar Krauklīšiem satiekoties, ar Mikentāliem...»
«Manam dēlam jau ar draugi barūnas kas barūnas,» Trīna pasteidzās atbildēt. «Ar tādiem šupenpelčiem un šēzsrokiem...»
«Nu, tad gan ir kauna reiza, ka viņš tev liek to pagasta maizi ēst!» Čipa errīgs ieminējās. «Ja viņš tāds kungs, tad var gan pats savu vecāku uzturēt...»
«Ūja, ko tad tas -pagasts man dod, tos pāra mēriņus labības?!» Trīna pietvīkusi atcirta. «Ja mani dēls neapgādātu ar cukuru un tēju, no tā, ko pagasts man dod, gan nevarētu dzīvot. Ko tad es dabonu?... Tik tieši kā to kaktiņu nabaga rūmē...»
«Mums, kalpiem, jāmaksā tā lielā galvas nauda, bet tavs dēls, lielskungs, nevar savu vecu māti uzturēt!» Čipa sūkstījās.
«Vai tad nu mans dēls nav diezgan maksājis to lielo galvas naudu!» Trīna aizskarta ieminējās. «Lai nu, lai, aiziešu jau, aiziešu, nebūšu jums te turpmāk par nastu... Ko lai nu dara, tā nabaga maize jau grūta ir...»
Viņa slaucīja lakata stūrī asaras.
«Ja tādam Rīgas kungam labi iet, pagastam nav nekāda labuma. Iet viņam slikti, ieliek krankenhauzē, lai pagasts maksā...» Čipa norūca.
Varbūt Plausis arī būtu ko sacījis, jo tā bija taisnība, bet, tā kā Trīnas dēls tāds izticis tautietis, - vārna vārnai acīs neknābj! Viņš tādēļ, pamanījis kādu savu pazīstamu, devās pie tā.
«Ko tad tu, Maz-Klinci, arī uz brīvestības svētkiem brauc?» tas uzrunāja kādu patuklu saimnieku, kas kūpināja smaržīgu cigāru.
«Man cita darīšana... Ar tādiem brīvestības svētkiem es nepinos,» bija atbilde. «Ceļa dēļ braucu pie apikāta. Ko domā, Liel-Klincis man taisa ceļu ciet!»
«Ahā, kas gāja pa to atmatu,» Plausis atbildēja. «Es zinu...»
«Nu, vai man nav rekte, ko?! Kamēr vien esmu uzmodis, no Maz-Klinciem ceļš gājis pa Liel-Klincu atmatu taisni uz lielceļa. To katrs cilvēks var apzvērēt. Šis nu bijis Rīgā uz domēnop, pastellējis lankarti, gribot savu māju iedalīt uz desmit laukiem... Uz to lankarti tas ceļš neesot, šis man to izar, lai es braucot apkārt pa viņa robežu. «Pēc kam,» es saku, «tas man iznāk trīs pierendel verstis riņķis...» - «Nu, tad brauc, kur gribi... Skrej pa gaisu,» viņš atsaka.»
«Hm, hm,» Plausis norūc.
«Viņš ceļu izaris,» Maz-Klincis stāsta tālāk, «es lieku braukt pa arumiem. Viņš izrok grāvi priekšā, es lieku to piemest. Sūtu savus puišus ar labību uz stanciju. Viņš ar saviem ļaudīm priekšā un grib mums atjūgt zirgus. Nu ir rīklēšanās! Mans priekšpuisis Ingus ieķeras drusciņ Liel-Klincim krūtīs. Bet šis ir tiesas vīrs, nospriež manam Ingum pie pagasta tiesas pērienu... Un ceļu man noliedz!... Nu, vai es lai ļauju sevi izcūkoties?... Neparko ar ne, un lai tad tur būtu kas! Savu rekti man vajag dabūt... Vai tu nezini kādu labu konsulentu?...»
«Hm,» Plausis norūca. «Konsulent Kalniņš Rīgā, tas jau esot paliekam labs... Un atkal tepat Jelgavā Māteru Juris... Tas gan neesot študierējis, bet bāž študierētos maisā... Āre, Bukaišnieku pilstiesas asesors par ceļiem bija uzlicis 800 rubļu lielu naudas sodu, bet Māteru Juris iztaisījis, ka nav jāmaksā ne kapeikas...»
Viņi sāka par tām tiesu būšanām dzīvi triekt.
Ērgļu Kārlis atstāja viņus un nepamanīts izšmauca otrā vagonā. Jo, ja Plausis te bija, tad te tuvumā vajadzēja būt vēl kaut kam, ko viņa sirds meklēja. Jautras valodas un triekšana, ieejot otrā vagonā, viņam skanēja pretim ar vālu. Pa lielākai daļai jauni cilvēki vien, jau iepriekš pārņemti no svētku jūtām un prieka. Visiem, tā sakot, zobi vaļā vien un sejas mirdzēja. Saimnieku dēli un meitas, gandrīz visi viņam pazīstami.
«Sveiks, Ērgļu Kārli, tu ar uz svētkiem!» viņam viens otrs sauca pretim. «Vai tu arī uz Jelgavu?...»
«Uz Jelgavu un arī drusciņ tālāk - uz Rīgu,» viņš atbildēja, raudzīdamies ar acīm pēc kā, un izgāja cauri vēl vienam otram vagonam.
Beidzot viņš ieraudzīja... Sirds it kā nostāja pukstēt, un vaigi pārlējās ar karstu sārtumu. Ne soļa viņš vairs nevarēja uz priekšu. Tur dibens kupejā starp jautro sabiedrību sēdēja arī Plaušu Lūce savai mātei blakus. Skolotājs tur bija, skrīveris un arī Viķildu Kristaps, viņa sāncensis. Bez tam vēl dažas jaunkundzes, pēdējo māsas un radinieces. Ne soļa viņš vairs nevar tikt uz priekšu un paliek uz vietas kā nepamanīts, mēms aplūkotājs.
Vīrieši ģērbušies tāpat kā viņš, visiem garie mati nokarājās pār pleciem. Skolotājam bez tam vēl apņemts apkārt lakats jeb «pleds». Bez tam viņiem vēl brilles, citiem baltas, citiem zilas. Skrīverim gan, kā teica, ārsts bija pavēlējis brilles nēsāt, bet skolmeistars un Viķildu Kristaps tās štātes dēļ vien valkāja. Brilles piedod gudru izskatu, un kas negribēs, lai viņu tura par gudru...
Un meitiņas arī tik skaistas, tīri kā zemeņu ogas. Arī tās pa lielākai daļai pēc modes. Krūtis, cik vien iespējams, izspīlētas un uzpufētas vai nu ar baltu zīdu, vai brūnu samtu. Vidus sažņaugts tik tievs, cik nu tas pie veselīgām lauku meičām iespējams. Krinolīni gan vairs nebija, bet pāri jostas vietai uz leju sievietes vēl ne tuvu nebija atklājušas savas formas tā kā tagad. Priekšā tās pazuda kruzuļainā mistērijā, uz gūžām sānis it kā spārni un muguras frontē tāds kukulis un pagarinājums, - toreiz bija ziedos turnīru laikmets, - ka sieviete, modes dāma, teju, teju draudēja pieņemt augura formu, t. i., veco grieķu mītisko puscilvēka, puszirga ar līko muguru. Drēbes gan pa lielākai daļai bija pašaustas, bet stingri pēc modes darinātas, ar raibiem iekantējumiem, baltiem pufējumiem vai maigām, ēteriskām kruzelēm, kas bija toreizējo daiļavu pazīme.
Bet viņa Lūce bija tērpusies vienkāršā tautas uzvalkā. Balts krekliņš, ar raibiem prievieša rakstiem iekantēts, svārciņi ar stāvām strīpām, baltas zeķītes, bet dzelteno pastaliņu vietā - ādas kurpītes. Kakls sasprausts ar saktu un ap to pērļu krelles, tāpat ap galvu slēžu zīžu vaiņadziņš. Pelēcīgi gaišiem matiem, sārtiem vaidziņiem, purpura lūpiņām viņa tur sēdēja un jautrā sabiedrībā trieca, smaidot rādīja tik mīļi savus paretos zobiņus, kas varbūt bija viņas vienīgais trūkums, bet pret kuru viņš bija akls. Viņa nemanīja, ka tiek slepus aplūkota, šī dārgā būtne, ar kuru viņš tik daudz nodarbojies savos sapņos...
Sirds viņam te stingst, te traki pukst, te kaist... Viņš labprāt slēptos un dotos projām, bet ir kā pie zemes pie- kalts. Pat ieklepoties nedrīkst... Tak arī viņa to ieraudzījusi. Tumšs sārtums pārklāj viņas vaigus, krūtis mazliet cīnās pēc elpas, tad viņa saņemas un uzlec kājās.
«Ā, Ērgļa kungs! Jūs?!» viņa to ar savām spridzīgām acīm uzlūkoja, steidzās tam pretim, deva pirmā roku. Citas viņu savādi uzlūkoja, jo bija ieskatos, ka sievietei nenākas pirmai vīrieti uzrunāt. To Lūce neievēroja, viņai tik acis uz Ērgļu Kārli. «Ak, tas ir labi, tas ir jauki!» viņa kratīja tā roku. «Lūdzu, lūdzu, nākat te pie mums... Mamm, te es tev stādīšu priekšā Ērgļa kungu!»
«Ko, Ērgļu dēlu?!» patukla mamma brīnīdamās jautāja. «Vai tad Ērgļiem jau ir tik liels dēls?»
«Jā, jā, esmu no tiem pašiem Ērgļiem, Plaušu mamm!» viņš veicīgi tai nobučoja roku. «Pašu pagasta cilvēks...»
«Ak ta no Ērgļiem?!» viņa to pētīdama aplūkoja. «Vairāk mātē esi iedzimis nekā tēvā... Mūs jau abas reizē iesvētīja...»
«Jā, jā, tā jau arī mana māte teic,» Kārlis attrauca. «Jūs abas esat bijušas lielas draudzenes...»
«Vai kā mēs bijām viena pēc otras,» Plaušu mamma gribēja vēl tālāk triekt, bet Lūce pārrāva pavedienu, iepazīstinādama Kārli ar citiem, starp citu, ar kādu jaunkundzi, kura koķetēja ar saviem diega puscimdiem un ar savu sarkani strīpaino saulessargu, - rīdzinieci. «Freut mich sehr, taisīt ar jums bekantšaft... Man vārd ir Jula Norring... Es rakst' sav' vārd' ar «g»...»
Kārlim lūpas vēlās uz smiekliem. Pavisam tāda noziedējusi jaunava... Viķildu Kristapu viņš pazina, skolotāju miesnieku arī tā pa pusei. Tas bija liels tautietis, bet arī saprata skaisti vāciski. Priekš miesta vāciešiem tam arī bija drukātas vizītkartes: Johannes Mesneck. Tika stādītas priekšā vēl dažas jaunkundzes un kāds rīdzinieks. «Noriņ jaunkundzes līgavainis,» Lūce viņam klusu pačukstēja. Patiešām smalks kungs!... Platmale ar pārāk platām malām, balta veste, mirdzoša krūšu adata aiz platās šlipses un resna talmi ķēde ar visiem križuļiem. Kavalieriski pret Kārli palocījies, tas vēl paskaidroja: «Nodarbojos ar skrīves darbiem kantorī!... Man tikai ar spalvu vien darīšana...»
Tikai viņa rokas bija tik cietas un sastrādātas, ka cietumu manīja cauri vēl viņa ādas cimdiem.
Dzīvās valodas caur jauno pienācēju uzreiz it kā apklusušas. Viķildu Kristapam, kā rādījās, nepatika, ka Lūce tik dzīvi interesējās gar Ērgļu Kārli, un tādēļ tas noskatījās uz pēdējo diezgan greizi. Viņš pats gribēja būt tas varmāka, kas par visiem pirmais tiklab spēkos un darbos, kā dzeršanā, zirgu skriešanā un meitu mīlestībā. Viņš arī mīlēja paplātīties, ka tam ar vienu otru meitu slepeni sakari, ar ko viņš sevišķi lielījās pie alus glāzes, kad bija dūšiņā. Nereti tad izcēlās valodas, par ko meitu mātes ļoti sirdījās un pašas meitas vēl jo vairāk. Ka jau būtu kas bijis, bet tur ne vārdiņa patiesības!... Un, kas tas dumjākais, atbaida tikai citus! Reiz tamlīdzīga lieta bija nonākusi pat līdz pagasta tiesai, un, tikai pateicoties skrīvera draudzībai, Viķildu Kristaps bija izgājis ar veselu ādu. Skrīverim diezgan grūti nācās to lietu izgrozīt, jo citādi - kur smukas saimnieku jaunkundzes, tur kalpi pie tiesas nekad taisnību nedabūja.
Arī skrīveris nebūtu apsmādējis glīto Plaušu Lūci, kuras tēvs gan varēja iedot ko pūrā. Skolotājs Miesnieks viņu cienīja tās inteliģences dēļ, jo pie katra gadījuma apgalvoja: «Plaušu Lūcei, tai ir captus!» Tas viņas kladē bija ierakstījis vismaz kādus desmit pašdarinātus mīlestības dzejoļus un prātulas. Bet Lūce nevienu no viņiem tā nebija ievērojusi kā tagad Ērgļu Kārli...
Pēdējam tādēļ tapa it silti, un viņš noslaucīja sasvīdušo pieri. Un Lūce pie tam viņu ar tik dzīvu interesi pratina: «Jūs taču «Villa Medem» dārzā būsiet, Ērgļa kungs? Teātrī?...»
«Būšu! Gribu dzirdēt Jurjānu Andreja priekšnesumus uz mežraga...»
«Bet ar iekš ball' pie Cēr', Ergļa kungs?» rīdziniece koķeti badīja ar savu sarkanstrīpaino saulessargu grīdu.
«Jā, vai būsiet?!» Lūce spridzīgām acīm atkārtoja, kas pašas tomēr izteica: «Nu, pats par sevi saprotams...»
Bet viņš, no visām pusēm aplūkots, it kā apjucis. «Domāju gan, bet nezinu, kā iekritīs... Man Jelgavā, redziet, tāda maza darīšana... Man, redziet, jāpārdod savi manuskripti...»
Plausene, kas visu laiku viņu pētoši uzlūkoja, brīnīdamās iejautājās. «Manu striķi?!... Kas tie par striķiem?...»
Kārlim lūpa tīri vēlās uz smiekliem, bet skolotājs Plausenei paskaidroja: «Manuskripti ir rokrakstā zinātniski vai literāriski darbi. Slavenu vīru manuskripti tiek ar dārgu naudu atsvērti...»
«Tā, tā,» viņā palocīja galvu, lai gan viņai būtu bijis jautāt, kas tas «litenāriskis» tāds ir. Bet dumja izlikties viņa arī negribēja.
«Atvainojat, jaunais cilvēks,» skolotājs ieminējās, «kas tad tos manuskriptus rakstījis?...»
«Es pats!» Kārlis apzinīgi atbildēja.
Skolotājs sabīdīja savu brilli. «Jūs?...»
«Jā...»
«Atvainojat, vai tie zinātniski vai beletristiski darbi?»
«Eles rikstiski?!...» Plausene atkal ziņkārīgi iejautājās. «Kas tad tas ir?...»
«Beletristisks, mamm, ir daiļrakstniecisks sacerējums,» Lūce paskaidroja. «Ērgļa kungam ir kāds romāns iz tautas dzīves...»
«Romāns?!» skolotājs vēl vairāk ieplēta acis. «Gan laikam kāds tulkojums?...»
«Oriģināls... Mana paša sacerējums...» Kārlis atspēkoja.
Skolotājs smīnēdams viņu uzlūkoja. Viķildu Kristaps mazcienīgi noraustīja kamiešus. «Bleķis!.. Ko gan viens nemācīts lauku zēns un neštudierēts cilvēks varētu sarakstīt? Kam nav ne zināšanu, ne piedzīvojumu?... «Trph, še vaga!» -tas viss... Jā, kad študierēts vīrs ko raksta, tas ir cits...»
Kārlis tikai apzinīgi pasmaidīja. Lūce to uzķēra par viņa apvainojumu un pietvīkusi uzstājās viņam par aizstāvi. «To vis nesakiet, Viķilda kungs!» viņa saslējās. «Ērgļa kungs man kādas vietas lasījis priekšā... Tik smuks...»
Plausene atkal brīnījās: «Skaties, kā viņi sazinās...»
«Pardon, jaunais cilvēks,» skolotājs atkal ievaicājās. «Vai jums zināms kāds apgādātājs?» Viņš pats bija jau tik daudz rakstījis avīzēm un zināja, cik grūti tur ir ko iedabūt.
«Man saka, ka H. Alunāns un arī J. Šablovskis tādas grāmatas apgādājot...»
«Par velti laikam gan,» skolotājs iesmējās.
«Kāpēc par velti, ja es varu dabūt honorāru?!» Kārlis saslējās. «Divas kapeikas par rindu vai piecpadsmit rubļu par loksni...»
«Nerunā jau nu muļķības!» Viķildu Kristaps ieplēta acis.
«Kur tad tu to naudu liktu? Nu apdomā: tev jāsaraksta par dienu tikai simts rindiņas, un divi rubļi tev rokā. Cik tad skrīveris Noriņš par dienu saraksta? Kas viņam to maksā?...»
«Manas domas,» skolotājs svarīgu vaigu iesāka, «ir tās: jums to nemaksās, un ir jautājums, vai jums pavisam drukās. Esmu vecs laikrakstu līdzstrādnieks un varu runāt no piedzīvojumiem. Ja piesūtiet viņiem korespondences, jā, brīveksemplāru jūs dabūjat. Bet honorāru? «Baltijas Vēstneša» redaktors Bernhards Dīriķis pats man sacīja, ka latviešu literatūra vēl nav tiktāl, ka tā varētu maksāt kādu atlīdzību. Reizi iesūtīju kādu dzejojumu tautas dziesmu garā, - kas to bija lasījuši, atzina, ka tas meistara darbs, drošības dēļ pierakstīju klāt: honorārs tikai 1/2 kap. par rindiņu. Un kas ir?! Pēc kāda laika atronu atbildi vaļējās vēstulēs uz manu šifru: honorāru nemaksājam, bet, lai padarītu nemirstīgu jūsu dzejas darbu, tad nodrukājam to šinī vietā - -»
«Redakcija tevi izmopsēja par to, ka tu iedomājies būt kāds dzejnieks!» skrīveris ļauni iesmējās. «Nu, kā tu domā: tu iesūti kaut kādu dumju ziņģi par kaut kādu ganeli un gribi, lai tev maksā honorāru...» Un, kad skolotājs, lūpas kodīdams, viņu sodoši uzlūkoja, tas turpināja: «Nu jā, kas tad tas ir:

Ganiņš biju, ganos gāju,
Gana drēbes valkāju.
Skuju svārki, ērkšķu biksas,
Galvā tāšu cepurīt'...»

Pie tam viņš to nodeklamēja ar tik mazcienīgu, ironisku žestu, ka dziesma patiešām iznāca smieklīga. Visi it kā negribot iesmējās.
Skolotājs arī taisīja līdzi jautru vaigu, bet varēja redzēt, ka tas ķerts vārīgā vietā. «Nevar jau no katra prasīt, lai tas saprastu dzejas vērtību...»
«Nevar jau no katra prasīt, lai tas sarīmētu tādu dumjību!» Noriņš pārtrauca. «Vai zini, tu man esi labs draugs, bet es tev teikšu ko,» un pie tam viņš tam spēcīgi uzsita uz ceļa, «tu esi labs skolmeistars, bet raksti, kas tev jāraksta! Izraksti cenzūres, izlabo savu skolēnu domrakstus, bet liec to dzejošanu mierā!... Par to tevi neviens par doktoru necels...»
Pārsmiedams un mazcienīgi skolotājs·viņu uzlūkoja, bet tam patiešām nebija, viņam ko atbildēt. «Klusuciešana ir labākā atbilde,» tas bija viss, ko tas savā asprātībā varēja sakombinēt.
Iestājās brīdi neomulīgs klusums. Skrīverim Noriņam rieba, ka skolotājs Miesnieks pastāvīgi un pastāvīgi gribēja būt pats gudrākais cilvēks visā pagastā. Tādēļ, lai gan viņi bija labi draugi, tas pastāvīgi atradās skolotājam opozīcijā. Un pēdējais atkal, negribēdams ļaut nostiprināties sava grauzēja autoritātei, visu, ko skrīveris apgalvoja vai uzstādīja, gāza apkārt bez žēlastības. Tādēļ parasti, ja viens apgalvoja to, tad otrs taisni pretējo.
«Mani kungi,» rīdzinieks pārtrauca klusumu, «es jums teikšu ko, mani kungi, - ir tomēr jauki būt rakstniekam! Par tevi nav neviens kungs, tu raksti tikai un paņem naudu. Ja es to varētu, mani kungi, es nekad savu sveci neturētu zem pūra... Un tā apziņa, mani kungi, ka tu strādā priekš savas tautas...»
«Jā, kad Kalniņš, Vēbers un Māters strādā priekš Tautas un raksta,» Noriņš atņēmās, «tad tur ir kāds pamats, tad es arī to saprotu. Un atkal Lapas Mārtiņš, redz, tas ir dzejnieks... Uzraksti tu tā... Tā ir cita lieta...»
«Oo, to Lapp Mārting ir gan vien fein Dichter!» rīdziniece sajūsmināta iesaucās. «Viņam tād gar mat un samt svārk... Var tīr sich verlieben... Es ļoti mīl to literatūr, kad ir fein stāst, to Kapsēt Urzul, to Venēcij asins nakt un to Bālo grēfen! Tikai šāde, ka to nabag Lilī tik daudz vajag ciest, ah, tas ir jammeršāde... Jūs, Ērgel kungs, iekš savu romān tok neliekat viņai tik daudz ciest, vai ne? Lūdzu, lūdzu...»
Kārlis pavīpsnāja. Nē, nē, viņš neliks tik daudz ciest...
«Kas attiecas uz tiem romāniem, ko te jaunkundze pasauca, tad tie nav nekādi ievērojami dzejas darbi.» Miesnieks iebilda. «Latviešu literatūrā nav vēl īstu mākslas darbu...»
«Kā tā!» Noriņš viņam tūdaļ pretim. «Latviešu literatūrā nav mākslas darbu? Kas ir «Mērnieku laiki»? Kas ir «Sadzīves viļņi»? Es lūgtu, izskaidro man to!»
«Tie ir gabaliņi iz tautas dzīves, bet nav nekas klasiska!» skolotājs attrauca. «Kur tos var pielīdzināt Šillera «Don Karlosam», «Vallenšteinam» un Gētes «Vertera ciešanām»? Cilvēks, kas lasījis Šilleru un Gēti -»
Skrīveris, viņu nicīgi uzlūkodams, to pārtrauca: «Vai zini ko? Es tev ko teikšu, bet neņem ļaunā: tu gan Šilleru esi lasījis, bet neesi viņu sapratis -»
«Un tu viņu neesi lasījis, bet tomēr sapratis!» skolotājs viņu tikpat ātri pārtrauca, apzinādamies savu pārākumu.
Neko darīt, smējēji atkal skolmeistara pusē. Bet skrīveris vēl nepadevās un raudzīja atkal citādi. «Vecs sakāms vārds saka: «Kurpniek, paliec pie savas liestes!» Ja vienu lietu nevari labi, tad labāk nemaz... Tā kā tu raksti dzejas - - kur tādas ģeld...»
«Cūkām nemēdz sviest priekšā pērles!» skolotājs sapīka.
«Ko tu ar to gribi sacīt?» skrīveris ar uzvaras smaidu vaigā sacīja. «Tavi dzejoļi būtu tās pērles, bet mēs būtu tie cūkas?!... Ha-ha-ha-ha!... Vai dzi,» viņš rādīja uz pieri, «man šķiet, ka tev te nav kārtībā... Nu, te - ar ir rakstnieks,» viņš norādīja uz Ērgļu Kārli, «nu, lai viņš saka.»
Kārlis izgāza krūtis. «Latviešiem gan vēl nav tādu dzejnieku kā Gēte un Šillers,» tas atbildēja, «bet mums tādi vēl var būt!» Viņa vārdos izskanēja tā kā apziņa: «Arī es te esmu!» Un, kas tas lielākais, Lūce viņam uzmeta siltu, mirdzošu skatienu.
«Un lai nu arī rakstnieki kā,» Noriņš atņēmās, «bet advokāti mums nemaz nav sliktāki kā vāciešiem. Kur vāciešiem ir tāds likumu pratējs kā Krišjānis Kalniņš? Un Varaidošu Zanderis, un Māteru Juris, kas pārtulkojis Baltijas provinču likumus? Redzi, tie ir vīri, kas strādā priekš tautas, tiem ir «kophenas»...»
«Jūs runājat par Kalniņu, mani kungi!» rīdzinieks it kā elektrizēts iesaucās. «Ja šī vīra nebūtu, mani kungi, mēs, latvieši, gulētu vēl dziļā tumsības miegā... Bet viņš saka: «Laiks mums celties, laiks mums mosties!» Mums, mani kungi, nebūtu Latviešu biedrības, ja Krišjānis Kalniņš to nesaturētu... Lai jūs domājiet, ka vācieši nemeklē, kur ķert?! Bet Kalniņš rīkojas pēc likuma, un viņam viss iznāk riktīgi... Un runātājs viņš! «Mani kungi, tas ir tā un tā,» -un izliek to lietu tikpat kā uz delnas. Gudrs cilvēks...»
«Skaties, tas Pricis!» Plausene nodomāja. «Pērn viņš vēl dzīvoja Cipstēnos par puisi, - skat, kas viņš tagad par kungu! Nu, ka tikai tas «ancuks» nav palienēts...»
«Nu, vai ziniet, nav arī mūsu Māteru Juris slimais!» Viķildu Kristaps aizrādīja. «Kas attiecas uz runāšanu, tad viņš ņem Kalniņu nost! Es pats dzirdēju Vec-Aucē. Šis saka: «Kurzemnieki, mēs esam jūs vaņģojuši!» Bet Māters pretim: «Sirds ir kurzemnieka gods, - mēs esam jūs vaņģojuši!...» Es Māteru Juri labi pazīstu, esam kopā trumpojuši. Abar var viņš dzert un dziedāt! Pērn bij aizbraucis uz Krimūnām, dzīvojām visi tupu rāpu... Lepns nemaz... Pie trumpām piekāva Avotiņu kalēju...»
«Jā, mani kungi, Kalniņš dikti, dikti stāv par savu tautu!» rīdzinieks, it kā nedzirdēdams, ko Viķildu Kristaps saka, lielīja savu. «Nevar te neko darīt, brauc uz Pēterburgu. Mani kungi, vai mums būtu atcelta vecā rāte un ievestas jaunas tiesas, ja Krišjānis Kalniņš nebūtu to lietu racis augšā?! Nu ir jauni pilsētas likumi, un arī latvieši var piedalīties Rīgas pašvaldībā. Mani kungi, Kalniņš saka, septiņsimts gadus vācieši Rīgā saimniekojuši, tagad mēs saimniekosim. No ķeizara mums tās tiesības un brīvestības dotas. Vai domājiet, - tie rātskungi un altesteri uguņus vien spļauj, mani kungi, viņi diezin ko dotu, lai Kalniņu dabūtu savi pusē. vācu sievu viņam izmeklējuši, bet nelīdz... Ar naudu gribējuši nopirkt, arī nekā. Kalniņš, mani kungi, neskatās uz naudu, viņš, mani kungi, strādā priekš savas tautas...»
«Ah, Frice, tas viss ir tikai «kvač»,» rīdziniece viņu pārtrauca. «Herr Kalning tāpat liekas samaksāt, un, ja nenoliek viņam rubel uz gald, viņš ar mužik nemaz nerunē... Ir to vācieš tāpat guder konsulent, konsulent Baum un Büngner, un Tonagel...»
Kārlis zobgalīgu smīnu uzlūkoja Lūci, un tā viņu saprata. Viņš taisījās šo kārklu vācieti ņemt uz grauda, kura arī no citas, puses būtu plucināta; te vilciens nosvilpa, un Plausis ienāca vagonā. «Taisāties, bērni, Jelgava sasniegta...»
Tikpat kā skudras no pūžņa ļaudis plūst no vagoniem laukā, spiežas uz perona un klīst cauri vokzālei uz otru pusi. Visapkārt sirsnīga apsveicināšanās, smiekli, komplimenti un skūpsti gan uz rokām, gan uz lūpām. Pa lielākai daļai sabučojas sievietes, vīrieši maz un ļoti reti vīrieši ar sievietēm. Ikkatram priekšā kāds rads vai pazīstams, kas to sagaida. Pa vidu lielā skaitā jaucas reālskolēni un ģimnāzisti. Tiem galvā tādas pat mazas, melnas cepurītes kā Ērgļu Kārlim un Viķildu Kristapam, tikai tām apkārt viena vai divas dzeltenas vai baltas šnores, kuras izskatījās - kā Plausene bija novērojusi - kā vijoles «bases zeide». Zemākām klasēm bija jāapmierinās ar vienu pašu strīpiņu pie cepurītes apakšējās maliņas, bet augstākām, sākot ar terciju, bija savas divas strīpas, un tas bija jau kas liels! Viņu nēsātāji uz tām nebija mazāk lepni kā kavalieris uz saviem ordeņiem vai komiltonis uz savām krāsām. Patiesībā nu gan strīpas bija ievestas pazeminošā nolūkā, proti, lai skolotāji arī pie krēslas savus zēnus varētu pazīt un uzraudzīt, vai tie uz ielām vai atklātos dārzos nedara kādas muļķības. Bet zēni, kā jau sacīts, bija lepni uz savām zīmēm, kuras katram vajadzēja ievērot, un, krūtis atgāzuši, tie staigāja pa Jelgavas ielām.
Šodien pie stacijas gan mazāk... Viņu acis lūkojās pēc savējiem. Dažam labam solīts ievest šodien skolas naudu, citam atkal «panzione», jo nodoti tie «kostē», kuru pa lielākai daļai maksāja ar naturālijām. Citi atkal gluži paši savā maizē un ar ilgošanos gaidīja uz ievedamo sviesta cibiņu; maizes klaipiņu vai siera ritulīti. Citam krājums noēsts viss līdz pēdējai garoziņai, un jau kādu pusdienu tas dzīvo ar tukšu vēderu. Tādēļ tie divkārt acīgi skatās pēc iebraucējiem. Piesteidzas Plaušiem drīz klāt viņu Ludis, kurš apmeklē reālskolu, un arī Viķildas brālis un citi. Nobučo vecākiem rokas, apsveicinās... Dabū savu...
Kur nu visi ies? Žīdu fūrmaņi ar savām gāzelīgām droškām cits pēc cita spiežas klāt pie trepēm. «Einspänner... Zweispänner, hier ist einer!» sauc tie cits caur citu, uz bukas pacēlušies un galvas pastiepuši. No lauciniekiem tiem tomēr maz prieka, jo tie iet kājām.
«Vajadzētu iet vispirms uz zivju tirgu ieturēt brokastu!» Plausis lika priekšā. «Viesnīcā, tur nav to vērts... Maksā dzīvu naudu, un no visas tās porcijas nav pāra kumosu...»
Bija daudzi, kas viņam piebalsoja. Uz zivju tirgus par to pašu naudu paņem, ko sirds kāro. Vai žāvētu zuti vai kādu kālu nēģu, vai arī labas brētliņas, ja ir. Iegriežas tad turpat vīnūzī pie Martineļa vai Feldmaņa, izpērk kortelīti očiščenoje, - ja vairāki kopā un vajadzīgs, pusstopu, - bulkas paņem turpat no maizes sievas un iekož krietni. Alu vīnūžnieks dod par astoņām kapeikām pudeli un, ja vairāk patērē, tad vēl sinepes un etiķi par brīvu. Tādiem, kas mazāk tērē vai nemaz netērē, sinepes pārdod par kapeiku. «Ja esi ieoderējies, tad vari turēt līdzi tos brīvestības svētkus...»
Sataisījās arī partija iet viņam līdzi. Bet jaunie ļaudis palika atpakaļ aiz tā iemesla, ka Plausene un Lūce tur negāja. Plausene pati gribēja aiziet Ludim līdzi uz pansiju apskatīties, kā tur puikam iet. Tur viņa norunāja satikties ar Lūci, kurai pirms ar rīdzinieci vajadzēja pieiet pie pucmakerenes. Kārlis labprāt būtu bijis tur, kur Lūce, bet, tā kā Viķildu Kristaps viņai šajā gājienā stāvēja tuvāk un kā kavalieris viņai pieķērās zem rokas, Kārlis rīdziniecei lipt klāt negribēja, kurai atkal piesviedās skolotājs Miesnieks, kas jau tādēļ vien atsacījās no gājiena uz zivju tirgu, ka esot nodomājis vēlāk piedalīties pie goda mielasta. Tātad Kārlim cits nekas neatlika kā šķirties, kaut arī nelabprāt, un tas viņam nācās viegli, aizrādot uz savām lielām darīšanām.
Kaut gan Kristaps izrādījās tā, it kā tas būtu pie Lūces jau tas matadors, Kārlis noprata it labi, ka tā nav. Lūce vēl pagrieza galvu atpakaļ un smaidīdama nosauca: «Ērgļa kungs, neaizmirstiet!... Vēlāk iekš «Villa Medem»...»
«Neaizmirsīšu... Trīs mezglus kabatas drāniņā iesiešu!» viņš piesarcis jautri nosauc pakaļ. Un, kad viņa vairs neredz, met tai pakal «handkusi»...
Neviens nezina, ka viņam ar šo meiču ir jau atrisinājies mazs romānīts. Cik laimīgs tas jūtas viņas tuvumā, cik jauka būtu nākotnes aina: viņš Ērgļos saimnieka un viņa saimniece! Bet tas vēl nevar notikt... Ērgļos vēl nav viņam vietas... Vēl tālu tā diena, kad viņš tur varēs būt par saimnieku. Vēl tēvs ir spirgts un pats grib saimniekot un valdīt. Nav parasts vairs, ka, tiklīdz kā dēls ir paaudzies, vecam saimniekam jāiet maizē un rūmē. Vēl viņam ir citi bērni, kurus viņš grib nodrošināt, un, ja viņš tagad gribētu saņemt mājas, tam būtu jāuzņemas tādas izmaksas brāļiem un māsām, ka tas līdz saviem sirmiem matiem netiktu uz zaļa zara. Viņš sajūt, ka tiek ieskatīts par šķērsli, par traucēkli savai brāļu un māsu laimei. Un tādēļ ir cēlusies dziļa plaisma starp viņu un viņa piederīgiem. Kā pazudušais dēls viņš, pa pusei ar lāstiem apkrauts, tiek izstumts plašā pasaulē. Viņš nevar izprast, vai jūtas par to laimīgs vai nelaimīgs...
Viņam tas ļoti maz - būt Ērgļos par saimnieku. Kāda neapklusināma dziņa viņu skubina un dzen ārā pasaulē. Viņš nevarēja paciest to aprobežoto dzīvi, kur skats nesniedzas pāri sētas mietiem. Kad viņš lasa laikrakstos, kā viņi tur Rīgā rīkojas, dibina biedrības, notura pilnas sapulces, spriež, izsaka dažādas domas, sarīko teātra izrādes, cīnās pilsētas domnieku vēlēšanās, strādā un rūpējas priekš vispārējas tautas lietas, - tad kāds plašums viņam tur atveras priekš gara acīm! Cik šaura pret to viņu nabadzīgā dzīvīte pagastā!... Nav te nekā kopēja un vispārēja, un, ja žīdi neiznēsātu pa pagastu tās svarīgākās ziņas, neviens nezinātu, kas otra mājā noticis. Arvien tas pats un tas pats, tas vakar, tas aizvakar, tas šodien un tas rīt. Pelēkā, šaurā ikdiena!... Viņu smacēja nost šis šaurais aizkrāsnes gaiss. Viņš negribēja arī tajā iegulties, juta, ka vēl asinis dzīvi un strauji ritēja viņa dzīslās. Viņš gribēja iekarot plašo pasauli, atgriezties tad dzimtenē kā varonis un nolikt tad savu iekarojumu savai Lūcei pie kājām...
Šī Lūce... Tas ir tas smagais akmens, kas viņu velk atpakaļ pie dzimtenes. Viņa un viņa māmiņa... Tās mīkstās rokas un asaras, ja tās viņu nesaistītu, cik viegli, cik brīvi viņš varētu aizlaisties pasaulē...
Tā domādams, tas bija noklīdis pa ielām un aizmirsis savu tiešo mērķi. Ko tad viņam vajadzēja? Tas beidzot atjēdzās. Uzmeklēt grāmatu tirgotājus-apgādātājus, lai nodotu tiem savu darbu, uz kuru viņš liek visas cerības un kurš būs tas tilts, kas viņu ievedīs vispārējā dzīvē. Bet viņš vēl tik labi nezina šo grāmatu tirgotāju adreses. Atjēdzas tikai, ka ir pie Annas baznīcas un dzird tur iekšā dievkalpošanu...
Viņam gribas tur iet iekšā. Nevis, ka tas būtu kāds dievbijīgs cilvēks, nē, taisni otrādi! Bet viņš bija dzirdējis ļoti daudz par veco Konrādiju un tādēļ gribēja redzēt viņu pats ar savām acīm un dzirdēt ar savām ausīm. Jo arī viņa dzimtene bija izpaudušās valodas par šo mācītāju, ka tas runājot vairāk par dzīves lietām nekā par dievvārdiem un tādēļ tur esot, ko klausīties.
Domāts, darīts. Kad viņš iegāja baznīcā, Konrādijs, garš, pavecs, kalsens vīrs, patlaban kāpa kancelē. Agrākus gadus viņš bija sacījis ļoti mīļu svētku sprediķi. Brīvestības svētku ceremonija bija sākusies ar to, ka svētku dalībnieki pirms noklausījušies svētku sprediķi un biedrība ieradusies in corpore ar karogu baznīcā. Konrādijs par to juties ļoti glaimots un teicis tad par tiem «mīļiem latviešiem» labu. Bet tad viņš, kā jau vācu tautības mācītājs, sācis pret Jelgavas Latviešu biedrību gremzties. Par to biedrība turpmāk ar savu gājienu uz Annas baznīcu izpalikusi, izmetusi svētku sprediķi, tā sakot, no savas programmas, lai katrs personīgi dara, kā viņam tīk. Par to nu Konrādijs bija ļoti noskaities un tad nu savā šīsdienas svētku sprediķī tos latviešu patriotus īsti ņēma grauzt.
«Mani mīļi jūs!» tas iesāka gausā, dziedādamā tempā, izstiepis savas garās rokas un ieplētis vēl garākos pirkstus, savilkdams savus iekritušos, bālos vaigus, - viņš izskatījās kā tāds, kas septiņas dienas nāvei parādā. «Vai jūs tiešām domājat, ka esat lieli patarjoti? Tad jums būs to kungu atzīt... Viņu jums būs pirms slavēt, ka jums tik labi iet... Bet jūs domājiet: «Ko mēs tur iesim puņķoties pie tā Kunrādiņa? Kam mums viņa pātaru? Labāk paņemsim fūrmani un živai ārā uz «Villa Medem» pie siltām desām, pie putojoša bairīša, pie frišām bulkām un zutiņiem... Ajā, mēs jau esam lieli vīri! Mums piecus rubļus pūrs kviešu maksā, paaug ar tiem cupuriņiem itin brangi... Nokuļam savus trīssimts pūrus, un ko tad vairāk! Mēs pērkam bukstiņa drēbes, pulksteņus ar resnām ķēdēm un spēlējam pipariņu tik augstu, ka vai muižniekam galva reibst. Mēs jau esam lielikungi, braucam tambora ratos, divi zirgi priekšā, kučieris uz bukas... Mums istabas ar dakstiņu jumtiem un glāžu verandām... Cits jau taisa jumtā otru tāžu...» Jā jau, jā, mani mīļie, iet jums labi! Strādnieki jūs esat un protat arī virčaptēt. Bet savu dievu jūs esat piemirsuši, viņa virčapti jūs esat palaiduši! Jūs, saimnieces, kā no rīta ceļaties, domājat tūdaļ pie saviem sivēniem, nedomājat vis pie tā kunga. Un jūs, saimnieki: «Ko mans puisis šodien darīs?» -bet nevis: «Kā es tam kungam kalpošu, un kāds dievavārds šodien' vēlēts?» Jūs pat vairs svētdienas rītos godīgi pātarus nenoturiet!... Jūs esat augstprātīgi un iebildīgi pret saviem kungiem un mācītājiem. Jūs viņus caur zobiem vazājat, laikrakstos par viņiem lieciet ziņģes un rīmes. Lūk, tāds ir jūsu patarjotisms!... Un kas tad ir tie rakstītāji? Skolmeisterīši, skrīverīši... Kur vadzi dzen, tur vadzim jālien! Mani tie vienā kalendārā nobildējuši par garo stārķi... Lūk, kādi patarjoti!... Nu mums vairs nevajag ne kungu, ne mācītāju... Nu mēs paši gudri diezgan, nu tikai dosim kungiem uz ādas, smiesim viņus... Lai viņi iet atpakaļ uz Vāczemi un prūšiem...
Mani mīļi jūs! Kur tad jūs to gudrību ņēmāt? Kam jums jāpateicas par visu to, ka jums tik labi iet?... Kas ir bijuši tanī Krievu zemē, tie stāsta, ka tur ir pavisam citādi nekā te... Ne tur labu, grantētu ceļu. ne izraktu grāvju... Ne tiltu, nekā... Tu nezini, kā tu pa to urgu pāri tiksi... Tas krievs jau ir tik slinks, ka viņš nevīžo ne savu jumtu izlāpīt, ne savai akai to grodu ielikt... Viņa rati nesmērēti, koka asīm, brēc un sauc: «Ai, kumm, kumm!» Ar čaču arklu viņš savu zemīti uzar, ar kažoku noecē, cīrulis to sūdojis... Vairāk tur neaug kā ušņas un ciesa... Bet jums - āboliņš un kvieši griežas riņķī! Mani mīļie, kam jums par to jāpateicas? Visupirms, protams. dievam tam kungam, ka viņš savu svētību devis no augšienes. Bet kam vēl jums par to jāpateicas? Tam Luteru Mārtiņam, mani mīļie. Un kam vēl jums jāpateicas? Mani mīļie - - tie Kurzemes kungi nav vieni smādējami kungi...
Bet jūs jau arī viņiem esat pateicīgi, jūs viņiem atmaksājat... Jūs viņus vazājat pa laikrakstiem, taisāt par viņiem rīmes un kuplejas... Nu tikai: «Maizes pātaga, maizes pātaga!... Kā viņi mums darīja, tā mēs viņiem...» Mani mīļie, jūs grābiet dievam acīs! Kas savu kungu nebīstas, tas arī dievu nebīstas. Bet nepieviļaties, dievs neļaujas apsmieties! Ak, nedomājiet: «Kas tur dievam, ka es savam kungam braucu garām, gāžu viņu grāvī, metu knipi zem deguna. Ja jau dievs mani par to gribētu sodīt, tad viņš mani būtu jau sodījis! Kungs un velns, tas man vis vienalga!... Es esmu latviešu patarjots. es viņiem griežu krūtis pretim!...» Ak, patarjot, mans mīļais patarjot! Vai tu domā, ka, ja tu dari ko nepareizu, dievs tūdaļ, ņems kādu sprunguli un sviedīs tev pa cinkšļiem?! Viņš, tev sitīs tikpat kā ar āmuru pa pieri?! Pagaidi, pagaidi; mīļais patarjot, viņš nāk palēnām! Kristus arī neuzbrauca debesīs ar joni - «burks!», bet - «tilam, tilam» - arvien uz augšu, palēnām, pamazām... Reiz arī tev tavs dievs rādīs tavu grēku reģistru: «Āre, vai tas bija labi?! Ko tu savam kungam un mācītājam esi darījis, to tu man darījis!... Ja tu viņam esi vaigā spļāvis, tad tu esi man vaigā spļāvis!... Ja tu esi viņa sirdi skumdinājis, tad tu esi mani skumdinājis. Tu neesi nekāds patarjots, jo neesi mīlējis, kas bija manā zemē un kas bija man mīļš un dārgs... Tu esi tikai tāds velna cepetis un tītara gabals!...»
Ak, mani mīļie patarjoti, nedomājiet, ka tie koki debesīs aug!... Es arī zinu, ko jūs varat un ko jūs nevarat... Kāds amata brālis no laukiem man rakstījis, šim bijis jāpavada mironis uz kapiem, bet tuvākā mežiņā rīkota zaļumballe... Un tie muzikanti iet garām tiem kapiem un, pūš vienā pūšanā, neklausa ne tam baznīcas pērminderam, ne arī zvaņum, ka uz kapiem mācītājs tura dievavārdu... Ek, kas mums dievavārdi, mums pašiem zaļumballe ar karogiem, bufeti un uguņošanu... Un tad mans amata brālis izzinājis, ka tiem muzikantiem vien izmaksāts deviņdesmits rubļu sidraba!... Mani mīļie, redziet, to nu jūs nespējat. Es zinu, ka jūs to nespējat!... Tās rentes tam kungam un tās procentes tai bankai nav vis vēl nomaksātas. Tiem puišiem tās pērnās lones vēl nav nolīdzinātas. Tas robs tai magazīnē vēl jāatber. Tie sieki tam mācītājam jānolīdzina. Tas ķesteris prasa savu tiesu, tas skolmeistars - savu... Mani mīļi, jums vajag ganīt savu prieku, lai jūs tā tā varētu cauri nākt...»
Viss tas tika izteikts tādā tonī un ar tādiem žestiem, ka cilvēks, kurš tā ko pirmoreiz dzirdēja, tika kutināt kutināts uz smiekliem. Tā arī Ērgļu Kārlis. Viņš negribēja smieties, bet grūti nācās valdīties. Viņš brīnījās, ka tie ļaudis nesmējās pilnā kaklā. Bet viņi visi tik mierīgi, nemaz nesakustas. Apraduši kā jau ar pašu par sevi saprotamu lietu.
«Patarjoti, patarjoti!» vecais vīrs kratīja savu bālo galvu. «Kur jums ir tā vienprātība?! Katrā pagastā saceļas lēģeris pret lēģeri, pulks pret pulku. Vieni grib to Lauka, Tīļu par pagasta vecāko, otri atkal to Meža Pluģi. Iet, prāvojas un procesējas, ņem apikātus, dzirda vēlētājus... Kas jau ticis par pagasta vecāko un lielo tiesas vīru, to ne gāšus nevar nogāzt... Un otrs atkal to amatu tik ļoti grib... Skrīveris, cilvēks, nezin, uz kuru pusi turēties... Rausta plecus, brauka ūsas un domā: «Cik labi tas man būtu, ja būtu vienprātība un miers!...» Mani mīļi jūs: miers baro, bet nemiers posta...
Un savas virčaptes lietas jūs arī dažs labs tik labi nemaz nepārzināt... Saimnieks nezin, kur zirgam galva, kur aste, saimniece pusgadu nav bijusi laidarā... Bet mūsu laikos, ja neesi pats priekšā un pakaļā, tad neiet... Nav jau tie cilvēki tā... Redzu pats pie savu virčapti, ka man neiet un neiet, ka man tai spīzmanei ar to kučieri kumpas... Pa nokrēsli, kad mans kučieris aiziet uz stalli pie zirgiem, es iegulšos viņa gultā... Nāk šī klāt man ar pačinku, piegrūž pie sāniem. «Vai gribi desu?» Atbildu: «Gribu gan!» - «Vai bulku arī?» Atbildu, ka gribu. Tu redzi, mīļā draudze! Ar manu paša bulku un ar mana paša desu tā mani cienā un prasa man, vai es vēl gribu - -»
Ērgļu Kārlis vairs nevarēja. Tāds sprediķis kutināja vairāk nekā Ādolfa Alunāna kuplejas. Bīdamies, ka tam nav pilnā kaklā jāsmejas un citi nesāk uz viņu skatīties, tas gāja ārā no baznīcas.
Izgājis baznīcas placī, tas vēl pārdomāja par šo savādo veci. Daudz jautru nostāstu tas par viņu jau bija dzirdējis. Kādu radījumu tas reiz redzējis tepat baznīcas dārza pakrūmē. Rumpis viens, bet divas galvas un četras kājas un rokas. Kāds no ģimnāzistiem vīru smalki pienerrojis. Ielīdis viņa rakstāmistabā aiz skapja un, kā šis sāk sprediķi študierēt, sauc it kā no zemes apakšas: «Konrādi!» Šis klausās, vēro... Nav nekas, ir jau tikai viens pats istabā. Pēc brīža balss atskan atkal: «Konrādi!» Skatās atkal šis, vēro, pieceļas, apsēžas, kamēr beidzot sadzird vēl skaidrāk un saprotamāk: «Konrādi!» Nu vīrs vairs nevar nociesties, uzšaujas kājās, svinīgi pagriež acis uz debesīm: «Runā, kungs, tavs kalps klausās!» Skaļi smiedams, puika izlien no aizskapes un izskrien pa durvīm. Bet nākošu svētdien Konrādijam par to lielu lielais sprediķis.
«Jā, jā, tie mācītāji!» Kārlis pie sevis mazcienīgi nopūtās. «Nevar aprast viņi ar tiem jauniem laikiem. Tagad taču katram brīvestība, bet viņi grib, lai laiza viņiem svārku piedurknes tikpat kā piecdesmit gadus atpakaļ...»
Nemaz vēl tik ilgi! Viņš pats vēl skolā uz to mācīts. Kad mācītājs ieradās uz skolas pārlūkošanu, viņam vismaz četras reizes nobučoja roku. Bučoja, no ratiem izkāpjot, bučoja, atkal iekāpjot. Tiklīdz tas ienāca klasē, bērniem visiem vajadzēja tam roku bučot pēc kārtas. Katrs gribēja izdarīt šo pienākumu un spiedās pie mācītāja rokas ar tādu sparu, ka veco vīru tikko nenogāza gar zemi. Tad tas, pacēlis abas rokas, stiepa tās viņiem pretim, tos mierināja un priecināja: «Dabūsat, bērniņi, dabūsat visi...» Un pats viņš smaidīdams iegādējās: «Dabūja arī visi...» Mazie knauķi neizprata vēl, ka neklājas melnsvārčiem laizāt svārku piedurknes.
Bet veci cilvēki, tie pie tam pieraduši; tie nevar saprast, ka var būt arī citādi. Viņa tēvs pat! Viņš ar viņu gribēja apieties joprojām kā ar mazu bērnu. Nesaskaņas starp viņiem cēlušās, tiklīdz viņš bija iesvētīts un sāka uzstāties patstāvīgi. Viņš dabūja lasīt arī tādas grāmatas, kas priekš pieaugušiem cilvēkiem, un citās no tām stāvēja rakstīts, ka dieva nemaz nav, bet pasaulē viss no dabas. Kā tēvs satrūkās un meta sev krustus priekšā: «Met ugunī tādas grāmatas, met ugunī!» Bet Kārlis: «Pēc kam? To ir sacījuši augsti mācīti un gudri vīri, un tā ir...»
Kad tēvs ar bardzību gribēja nospiest tādus uzskatus, tad tas vēl jo vairāk pastiprināja viņa opozicionēlo garu, viņš uzsvēra arī no savas puses tādas domas: «Nav un nav!»...
Un, kad tēvs viņu par tādu grēku valodu grib pārmācīt, tas turas pretim. Tas ir kas nedzirdēts! Bērns pretojas saviem vecākiem, paceļ pret tēvu savu roku?... Tēvs nevar viņu pievārēt, asaras saskrien acīs, - bet ko izdarīsi? Nav vairs mazais bērns.
Bet viņa sirds ir kā pāršauta, savu uztraukto prātu tas nevar apmierināt. Aizbrauc pie cienīga mācītāja, izsūdz tam savas bēdas un lūdz, lai tas jele viņa pazudušo dēlu pamāca un pārmāca. Ļautiņi jau no veciem laikiem visos tādos nesaticības gadījumos radu un kaimiņu starpā bija raduši griezties pie cienīga mācītāja. Mācītājs par Kārli nemaz to ticēt, jo pazīst viņu no pagasta skolas gadiem kā gaišu galvu, kas pratis viņam uz visu atbildēt. Kā nu viņš tā būtu noklīdis?
Nu, lai atved viņu šurp, izrunāsies. Un tā kādu rītu pie atlaida galda tēvs saka priekšsaimniekam: «Kristap, kad paēd, iejūdz man bēro dēļu ratos! Pataisi sēdekli priekš diviem!... Un tu, Kārli, saģērbies, tu brauksi man līdzi pie mācītāja!...»
Kārlis satrūkstas un saslienas: «Pie mācītāja? Ko viņam no manis vajag?...»
«Viņš grib ar tevi runāt,» tēvs paskaidro tādā balsī, kas par savu lietu drošs.
Kārlis satrūkstas vēl jo vairāk, jo paredz partejību. «Kas man par darīšanu ar mācītāju? Ja viņam manis vajadzīgs, lai viņš brauc pie manis...»
Neklausa. Ar varu tēvs nevar aizvest. Aizbrauc viņš viens pats pie cienīga mācītāja un paziņo viņam to. Tas uzdod ar rakstu pērminderam Plausim, šī Plauša tēvam, - kas gan vairs nav saimnieks, bet savu pērmindera amatu neatstāj, - lai tas atved pie viņa Ērgļa dēlu. Ja pēdējais arī tam liegtos klausīt, tad lai iet pie pagasta vecākā, kurš lai dod cilvēkus palīgā un lai liek Kārli pat sasiet, ja tas būtu vajadzīgs.
Tādas valodas izpaudušās pa pagastu, un Kārlis to dzird. Bet viņš tik pasmejas! Tagadējos brīvestības laikos?! Kur tad ir tāds likums, kas mācītājam atļautu tādu patvarību? «Viņš nav ne tiesa, ne valdīšana,» tas paskaidro. «Viņš ir draudzes samaksāts kalps, un vairāk nekas! Ja es vienam maksāju, tad taču es gan varu viņam pavēlēt, bet nevis viņš man... Lai brauc desmit tādu Plaušu, es līdzi nebraukšu...»
Bet vecais Plausis nav tas vīrs, kurš to, kas viņam no cienīga mācītāja uzdots, atstātu neizpildītu. Noliktā dienā, kā jau iepriekš tika teikts, tas ar lielu, melnu, vērzeļotu zirgu iebrauc Ērgļu sētā. Te piesējis, tas ienāk istabā. Liels, sirms vīrs, pirksti kā tapas...
Ļaudis patlaban ēd azaidu. Tēvs jau arī zina, kas notiks, jo skuj bārzdu. «Labdien, ļautiņi!» Plausis apsveicinās un bez lieka ievada ķer tūdaļ lietai aiz cekula. «Vadzi, Ērgļu Kārli! Man te ir grāmata no cienīga mācītāja, lai tevi novedu pie viņa uz muižu. Tu tēvam neklausot!... Dievam neticot... Vai, vai, kādi tie jaunie cilvēki mūsu laikos!...»
Kārlis liekas, ka viņš nebūtu neko dzirdējis un arī neko nesaprastu.
«Ja tu netici, tad še palasi!» Plausis sniedz viņam vēstuli. «Āre, kur zieģelis arī...»
Kārlis neņem ne rokā. «Kas man tur jālasa? Es ar melnsvārčiem negribu nekādās darīšanās būt... Kāds labums mums no viņiem?! Mūsu cāļus, mūsu sviestu, mūsu rubļus; mūsu sviedrus, visu tie noēd. Lai tikai mēs, latvieši, netiktu pie gaismas un kā labāka, lai tikai mēs paliktu mūžam viņu piedurkņu laizītāji! Tumsoņi tādi!... Viena kvarte, otra kvarte, bimbam!... Iebāž savā kabatā, paliek svētā amatā, bimbam!... Nevajag man... Negribu!...»
Plausis, tādas lietas dzirdot, sastinga vai par sāls stabu. Atjēdzies pārmeta krustu: «Kungs, pasargi mani par tādiem grēku vārdiem!... Dzirdiet, ļautiņi, klausāties, kāds Ērgļiem dēls?!... Nav audzināts... Iznācis razbainieks... Lai to dievs nedod katram vecākam piedzīvot! Man pašam ir bijuši bērni, viens Plaušos, otrs Rīgā kaupmanis... Nav dievam acīs grābuši... Maniem bērniem bērni mācīti un runā pa vāciskam, kā bērtin ber, bet visi godīgi bērni... Puisīt, puisīt! Ja tu būtu mans bērns, trieptu tev pa lūpām, ka tās sasprāgtu tikpat kā zaķim... Paskat, ko tu dzirdi no tāda šmurguļa, kam vēl slapjš aiz ausīm...»
«Lai esmu šmurgulis, kas jums?!» Kārlis atcērt. «Es nebraukšu, saprotat! Man jūsu mācītāja nevajag...»
«Bet viņam vajag tevi!» vecis uzbrēca. «Vai tu te domā kādu joku spēli?! Ja viņš ir rakstījis, ka man vajag tevi novest pie viņa, tad spirināšanās velti!... Te jau ļaudis ir... Liksim tevi sasiet, ja neklausīsi ar labu...»
Kārlis neatbild. Ļaudis klusēdami ēd savus ķilķenus un neteic ne vārda. Vai tie ķersies viņam klāt? Kristaps, Jānis, visi labi draugi... Bet varbūt...
«Ak tu izlaista pasaule, ak tu izlaista pasaule!» vecis guģojas tālāk. «Vai, vai, kāds Ērgļiem dēls!... Mācībiņas, mācībiņas tev vajag!... Kas tur no tāda var iznākt? Razbainieks, slepkava... Jā, es par saviem bērniem un bērnu bērniem gan varu dievam pateikties...»
Māte klausās, klausās, kā viņas dēls tiek «blamierēts», nesaka neko, bet tad sāk rūgti raudāt. «Kādēļ, dēliņ, kādēļ šo kaunu priekš pasaules?! Kādēļ tu nebrauci līdzi tēvam, kādēļ uzlaidi mums pasauli kaklā?... Nu brauc taču līdzi pie cienīga mācītāja!... Izrunāsaties, izlīgsat, kaklu jau nenoraus...»
Visu Kārlis var, bet, kad viņa māmulīte raud, to viņš nevar. Labi viņš brauks līdzi. «Ko tad viņš gan man var darīt!?» tas nicīgi iesmejas. Bet sirds top arvien nemierīgāka...
Saviksē kamašas, uzpošas un brauc līdzi. Tēvs savos ratos viens. Kārlis kopā ar veco Plausi. Pēdējais no barga tiesneša pārvērties jau par mīļu padomu devēju. Ka Kārlis tēvam neklausot, tas esot gan slikti. Bet tur jau varbūt esot sava vaina? Varbūt tēvs nemaksājot nekādu algu un gribot, lai tāpat priekš viņa iet un skrien? Ja tur esot kāds iemesls, tad to cienīgam mācītājam vajagot sacīt.
Ar lepnu klusēšanu Kārlis atbild šim vīram, kurš cenšas iezagties viņa sirds noslēpumos. Viņš nejauj tam savā sirdī ieskatīties, kura pie tam tik pilna, ka uz savu taisnību vairs nemaz nedomā...
Nobrauc mācītāja muižā, piesien zirgus. Iet apkārt mājai pa zināmo taciņu, kur pa mazajām durvīm ietiek uzgaidāmā telpā. Tā ierīkota tumšā koridorā ar ķieģeļu grīdu, kura, soļus sperot, dimd un dun. Nedaudzie soli jau pilni sēdētāju. Jo daži pāri braukuši rādīties, citi atkal pierakstīties pie dievgalda, cits šādās tādās darīšanās, un gaida, kamēr tos pēc rindas priekšā sauc.
Kārlis ne mazums uztraukts, soļo no viena gala uz otru un apskata šo savādo telpu. Vienā pusē mācītāja študieristaba, otrā pusē ķēķis. Cik tas ar gudru ziņu ierīkots!... Plausis apzinīgu vaigu, ka dara labu darbu, iestiepj mācītāja ķēķī sviesta cibu, un viņa tēvs arī it kā sakaunējies seko tur ar pārsietu kurvi, kurā cipst dzīvi cāļi.
Kārlim tā lieta ož pēc partejības, - jo tagad vai vairs var būt runa, kuram būs taisnība?... Savās interesēs apdraudēts, tas par šādu nebūšanu uztraukts līdz dvēseles dziļumiem. Un galvā tam uzdīgst atriebība. Viņš par to lietu iesūtīs korespondenci tautiskiem laikrakstiem. Gudro jau, kā to sastādīs. «Kas apēd mūsu cāļus, mūsu sviestu, mūsu olas un mūsu šķiņķus?» viņš jautās. «Tauta tos atrauj savai mutei, tos viņa atdod melnsvārčiem-tumsoņiem. Dažam cienīgtēvam cāļi tiek sanesti tādā vairumā, ka mācītājmuižas tīrumos nav iespējams ieart putnu kaulus. Jo nepietiek tiem ar to vien, ko tiem muižā pienes, tie brauc pa draudzi apkārt lidodami. Kad tauta modīsies no dziļā tumsības miega un ēdīs savus cāļus un savus šķiņķus pati?!...» Un kas tās te par telpām? «Draudze mācītājam uzcēlusi plašu ērberģi un vēl otru māju uz upes krasta. Bet pašai nav, kur piemesties. Ja ir pie cienīgtēva kāda darīšana, tad jāsēž koridorā pie mitras ūdens baļļas un ziemas laikā vēl jāsalst...»
Bet te viņu iztraucē no domām dzīva saruna starp veco Plausi un kādu miltu kupči, kurš arī dzīvo turpat Plaušos. Arī viņš izsaukts pie cienīga mācītāja uz Plauša sūdzību, ka tas dzīvo kopā nelaulājies ar kādu paklīdušu sievieti.
Plausis tagad pie viņa grib it kā atvainoties. «Nu, mīļo Kreisler, es jau kā baznīcas pērminders tur citu neko nevaru darīt! Es taču tev teicu: aizbraucat uz mācītājmuižu, salaulājaties... Bet tā...»
«Bet es negrib nekād' laulīšan',» kupcis, it kā no odzes dzelts, saviebās. «Tā laulīšan' ir tik tād siev's palaišan'... Ir tu ar to laulījies, viņš tev kaklakungs... Bet tā, ja nepatīk, var no man's aiziet...»
«Jā, jā, bet tādu grēku - dzīvot ar svešu cilvēku bez laulības!» Plausis atņēmās. «Tu taču mācītāja priekšā nevari atbildēt neko citu...»
«Gan es zin'š, ko es atbildēš!» kupcis pikti attrauca. «Vaj't jūs grib, lai es jums sav gudrīb' izplāpe... Gan es mācītājkungam vēl ko cit' pateikš'...»
«Nu, ko tad?!» Plausis iesaucās, pa pusei ziņkārīgs, pa pusei uztraukts.
«Gan es zin'š,» kupcis paliek pie sava. «Jums sav' gudrīb' uz degon' neskrīvēš'...»
Patlaban viņus sauc priekšā. «Nu, lai arī,» Plausis, iegādādamies savu sviesta cibu, nodomā. «To prāvu jau nu es tikpat kā vinnējis. Nu. ko taču viņš tur var pretim teikt?!»
Bet viņš nezina nemaz, kas kupcim prātā. Tam jau rokā čaukstošais, kuru tas cienīgam mācītājam apsveicinoties it nemanot iespieda saujā. Tikai mīļš, pateicīgs smaids pamirdzēja pēdējam sejā, tik klusi un labi viņi sapratās...
Plausim uzkrita, ka cienīgtēvs nemaz tik bargus jautājumus nestādīja, kā tas tādās reizēs bija parasts.
«Kas tā tāda Klāra Bendt ir, kas pie jums dzīvo, mīļo Kreisler?» viņš, lūkodamies caur savām brillēm, ieminējās.
«Tie ir mani meiti!» kupcis aizskarts attrauca. «Vai man nebūs brīv sev meiti turēt?»
«Meita gan,» Plausis iejaucās, «bet tu ar viņu dzīvo kā ar sievu...»
«Bet tie ir mani meiti!» kupcis sauca uzsaukdams. «Vai man nebūs brīv sev meiti turēt?!...»
«Jā, jā, bet tā nav viena kristīga, tikumiska dzīvošana,» Plausis uzturēja savu.
Mācītājs domīgs cieta klusu. Kupcis toties kļuva stingrāks. «Nu vait' jūs grib' man to putar vārīt?!» tas Plausim cieti uzstājās. «Oder man to zeķu lāpīt, oder man's lop's kopīt?»
«Es?! Kādēļ tad es?!» Plausis stostījās.
«Nu, also, tādēļ tak man būs brīv sev meiti turēt!» kupcis paskaidroja. «Tas tak nav pret likum', bet pret likum' ir gan, ka cilvēks, kas pāri par sešdesmit, ir vēl baznīc's vērminders... Runās mēs par liet'...»
Plausim uzreiz mute ciet. Tā kā viņš bija jau pāri septiņdesmitiem, tad tāda ieruna viņam varēja maksāt pērmindera amatu. Un, tā kā mācītājs likās, it kā viņš kupča pēdējos vārdus nemaz nebūtu dzirdējis, tad Plausis piepeši ieminējās: «Nu, to jau es nesaku, ka viņa tev to virčapti neved... To jau es nesaku...»
«Nu, also tātad!... Ko tad jūs skrien mani sūdzēt?»
«Tā jau tikai tāda izskaidrošanās, mīļo Kreisler,» mācītājs beidzot piebilst. «Redziet, mums ir jāskatās uz šķistu, kaunīgu dzīvošanu... Bet tā kā arī Plausis apliecina, ka viņa to virtšafti ved...»
«Nu ja tokš!» kupcis uzmet Plausim gavilējošu uzvaras skatienu. «Tie ir mani meiti...»
«Nu, tad jau tā lieta būtu noskaidrota,» mācītājs iebilst. «Ejat, mīļo Kreisler, ar dieva mieru!... Lai tas kungs arī turpmāk pašķir jūsu ceļus un apgaismo jūsu prātu...»
Plausim mute uzreiz kā aizsalusi, tas nemāk vairs pasacīt ne «bū», ne «bē». «Ardievu, mīļo Kreisler!» mācītājs pamāj laipni ar galvu, kad tas vēl kavējas.
«Cienīgs mācītājs, man vēl viens lūgums!» kupcis ieminas. «Man gove nosprāguš'. Kā domā, tad ļaun' cilvēk' to noēdinājuš'... Vait' jūs no kancel' par to nevarat nolūgt dieve?»
Viņš noliek vēl priekšā mācītājam troiku, ko mācītājs pavada ar sirsnīgu galvas palocīšanu. «Labi! Pierakstīsim... Minēsim jūs savās lūgšanās un lūgsim tam kungam remdināt jūsu bēdas...»
Vēlreiz viņš sirsnīgi nokrata kupča roku. Ar uzvaras pilnu gaitu tas iznāk koridorā un aizskarts norūc: «Man nebūs brīv sev meiti turēt...»
Nu nāca Kārļa reize. Jo pēc īsa klusuma viņš dzirdēja, ka cienīgs mācītājs sacīja: «Nu, Plausi, jūs atvedāt to jaunekli? Vai domājat, ka mūsu darbam dievs dos sekmes?...»
«Atvedu gan,» tas atbild, «bet būs jums grūts darbs, cienīgs mācītāja kungs. Ak tavu nocietinātu sirdi! Vai ziniet, ko viņš pasaka? «Ja mācītājam vajag manis, lai atbrauc pie manis uz Ērgļiem!...» Nu, vai tu jau esi tas Ērglis, vai tu vari to sacīt?...»
«Nu, nu, Plausi, dievs būs žēlīgs!» mācītājs attrauc. «Ja mēs viņa vārdā ko darām, tad viņš liek savai brīnumīgai sēklai dīgt... Pazīstu to zēnu jau no skolas gadiem... Pasaucat pirms Ērgli!...»
Ieiet tēvs. Mācītājs saņem viņu tik laipnu vaigu kā saulīte. Viņam laikam jau kāda jausma par to, ko Ērglis un Plausis iestiepuši ķēķī. Istabas meita pateikusi cienīgai, cienīgā atkal viņam, un tā ziņa apgājusi apkārt koridoram no istabas uz istabu, ka neviens to ne manīt nemana. «Sēžiet, mīļie draudzes locekļi, iepīposim pa dūmiņam.»
Piedāvā tik vienam, kā otram cigāru kasti, un tie arī katrs pazemīgi paņem vienu. Ievelk tad nu visi trīs dūmiņu, abi saimnieki ar sevišķu baudu, it kā mēģinādami.
«Nu, kā tad iet ar lauku darbiem, mīļie kaimiņi?» mācītājs beidzot uzsāk valodu. «Kurš tad nu esat priekšā, Ērglis vai Plausis?... Cik tad dārgi jums tie ļaudis šogad?...»
«Puišiem iet līdz simts četrdesmit, simts piecdesmit un mazās drānas, cienīgs mācītājs,» Plausis pasteidzas paskaidrot. «Meita arī jau māk prasīt savu sešdesmit rubļu...»
«Jā, jā,» mācītājs saldi piebalsoja, «tā ir liela nauda. Vai tad viņi nu mums par to nesīs kopā tos zelta graudiņus...»
«Dārgi, dārgi,» Plausis sūkstījās. «Nav vairs vecie laiki. Tagad, jāteic, ir tas prātīgākais: cik vari pats ar savējiem, tik apstrādā, pārējais lai labāk paliek atmatā...»
«Ja kam ir tie savējie labi bērni!» Ērglis piepeši skumji iesaucās. «Bet ko es lai ar savu razbainieku? Krūtīs vien ķeras... Dieva nav... Pasaulē viss no dabas...»
«Jā, jā, par to runāsim!» mācītājs domīgi piebilst. «Bet skolā viņš nebija tāds... Nu, sauksim viņu priekšā un liksim viņam kādu vārdu pie sirds. Ar lēnu, ar labu... Gan jau tas kungs būs žēlīgs. Pasaucat viņu, mīļo Plausi!...»
«Kārli!» tas paver durvis. «Panāc pie cienīga mācītāja!...»
Kārlis ieiet. Viņam neomulīgi mācītājam acīs skatīties, un tādēļ tas iecērt galvu mazliet krūtīs. Jo viņa apziņa tam saka, ka viņa sūdzētāji jau ir ar tiesu uz vienu roku, un tas viņu ievaino, kremt sirdī...
Mācītājs, čūrinādams lūpas, viņu caururbjoši uzlūko un sodoši nogroza galvu.
«Kārli! Tu taču mani pazīsti?! Nu, skaties man acīs... Es taču biju, kas tevi iesvētīja... Es arī tagad gribu ieskatīties tavā sirdī... Nu, skaties man acīs...»
Kārlis skatās, bet iz viņa acīm pamirdz spītīga stūrgalvība. Viņš jūtas pazemots, ka viņu sauc pie tiesas tikpat kā kādu noziedznieku.
«Vai tu manus vārdus atmini? Kā skan tas ceturtais bauslis?»
Kārlis neatbild.
«Nu, atbildi!» Plausis pikti iesaucas. «Runā, kad cienīgs mācītājs tev liek!...» Viņš gatavs tam ķert pie krūtīm un krietni sapurināt.
«Paga, paga, Plausi!» mācītājs viņu noraida pie miera. «Ar lēnu, ar labu... Kārli, dēls, tu taču man skolā tik daudzkārt to esi uzsacījis?...»
«Tev būs tavu tēvu un māti cienā un godā turēt - -» Kārlis it kā apkaunots nober. Viņa balsī vēl jo vairāk izmanāma dreboša spītība.
«- - Cienā un godā turēt, nu redzi! Bet ko tu? Tu sacelies pret savu tēvu, sacelies pret savu mācītāju, sacelies pret saviem audzinātājiem. Tu tēvam neklausi, nestrādā tos darbus, ko viņš liek. Pātarus neskaiti... Dievam godu nedod. Nu, atbildi man uz to!...»
«Bet tēvs gan arī viņam nekādu algu nemaksājot,» Plausis iebilst, kad Kārlis klusē. Viņi abi ar Ērgli izmaina ķildīgus skatienus.
«Hm,» mācītājs norūc. «Bet kam tad Ērgļi reiz patiks? Viņš tos dienās mantos un būs tas saimnieks...»
«Bet, vai nu maksā puisim algu, vai viņam,» Plausis pastāv. «Katram savs vajadzīgs...»
«Klusiet, Plausi!» mācītājs to apsauc. «Jūs taču redziet - vai viņš nav apģērbies kā jaunskungs?... Krāģis priekšā, viksēti zābaki kājās... Ko jūs vēl gribiet?!...»
«Viss, kas viņam vajadzīgs, tam tiek dots!» vecais Ērglis aizskarts piebilst, jo Plauša aizrādījums viņu ievainojis līdz sirds dziļumiem. «Viņam taču reiz tie pakšķi paliks, ne citam...»
«Taisnība, Ērgli, es jūs saprotu!» mācītājs, viņam piekrizdams, deva gandarījumu. Bet tad pagriezās uz Kārli. «Tēvs grib, lai tu pieradinies dzīvot pieticībā, puiš!... Lai tu tad vēlāk būtu Ērgļu māju uzcēlējs, bet nevis plinderētājs - - -»
«Es negribu viņa māju!» Kārlis spītīgi iesaucās. «Lai viņš izdod man manu daļu un ļauj man iet pasaulē...»
Šī atzīšanās klātesošos pārsteidza vairāk nekā pērkona spēriens pie neapmākušām debesīm.
«Ļautiņi!» Plausis it kā par nedzirdētu ieplēta muti versti platu. Un Ērglis tīri ķērcoši iesaucās: «Lai viņš to paraksta, cienīgs mācītājs!... Lai viņš to paraksta...»
Bet mācītājs liekas to nedzirdot. Caururbjoši un lūpas čūrinādams, viņš noskatās Kārlī. «Es redzu, nav labi ar tevi, zēn, nav labi!... Savas tēva mājas tu gribi atstāt, ha-ha-ha!... Vai dzirdiet, viņš grib atstāt Ērgļus, kuriem 250 pūrvietas aramas zemes?!... Jā, ko tad tu iesāksi?...»
«Iešu uz Rīgu, gan es vietu dabūšu!» Kārlis apzinīgi attrauca. «Kā citi iztiek, tā arī es iztikšu...»
«Koo? Vai par kādu bodzellīti?!» mācītājs gribētu viņu vai ar acīm saurbt. «Tā runā plānā galdiņa urbēji, viegli cilvēciņi... Nekur tu nekustēsi, paliksi savās tēva mājās un dzīvosi, kā tavi tēvu tēvi dzīvojuši... Zemkopībai ir zelta pamats, - vai tu saproti?!»
«Nu, tad lai tēvs atdod man mājas un ļauj man rīkoties, kā es gribu!» Kārlis noteica. «Es gribu būt pilnīgi neatkarīgs...»
«Tā, tā, tā!» mācītājs attrauca. «Tu gribi par kungu spēlēt! To es ticu. Bet, kas nav mācījies paklausīt, tas arī nemācēs pavēlēt. Tev atdot mājas? Bet Ērgļiem arī vēl citi bērni, kuriem vajag savu no tām mājām. Tev, nepiedzīvojušam jaunam cilvēkam, vajag ik uz soļa tēva padomu. Ko tu iesāksi ar mājām?»
«Uz desmit laukiem iedalīšu, āboliņu sēšu, ar mašīnām un lieliem arkliem strādāšu, kā to jauni laiki prasa...»
«Jauni laiki, zinu, zinu!» mācītājs, sāpīgi smiedamies, attrauca. «To tu esi salasījies tanīs tautiskos laikrakstos. Tie nopeļ un nozaimo visu veco, bet paši nav izrādījušies par spējīgiem ko uzcelt. Tēvu tēvu arklu un spriguli neviens nepārspēs! Atsakies no tādām jaunām gudrībām un lasi labāk vecās «Latviešu Avīzes», kur prātīgi padomi...»
«Tās mūs, latviešus, baro ar pieniņu, bet mēs gribam spēcīgāku gara barību!» Kārlis atcirta.
«Ko tu teici?!» mācītājs viņu uzlūkoja, un viņa vaigs kļuva arvien sarkanāks. Viņam cēlās briesmīgas aizdomas. «Ahā, tad laikam tu esi tas, kas raksta par mācītāju siekiem, par ķeselēšanu baznīcā, par linošanu?!... Ahā, puisīt, nu es zinu, no kurienes vējš pūš...»
Tā bija taisnība. Kārlis arī savu tiesu bija vainīgs pie šīm asajām korespondencēm «Baltijas Vēstnesī» un «Baltijas Zemkopī», kaut gan arī tikai pa daļai. Tādēļ tas arī neko neatbildēja.
«Zinu, zinu, no tevis it visu var sagaidīt!» vecais vīrs arvien vairāk sāka skaisties un zaudēja savu mierību. «Svētdienās pie pātariem neej! Dieva namā neesmu tevi redzējis!...»
«Vai ziniet, cienīgs, žēlīgs mācītājs,» Plausis denuncēja. «Man bailes laist pār lūpām tās apgrēcības, ko viņš man, braucot šurp, stāstīja. Dieva nemaz neesot... pasaulē viss esot no dabas...»
«Tu to teici?!» mācītājs bargi iekliedzās un gribēja viņu vai ar acīm saēst. Bet tad drusciņ savaldījās un, it kā vārīgi aizskarts, sāpīgi smēja. «Jā, jā, no tevis jau visu var sagaidīt. Ja tev nav sirdī tavs dievs, tu vari izdarīt vēl lielākas lietas... Tu vari katram uzbrukt, arī man rīklē ķerties, kauču gan es tevi nebīstos, jo, lai arī esmu vecs vīrs, es tevi nospiežu. Dieva neesot, ha-ha-ha, viss pasaulē no dabas! Neticiet, Plausi, neticiet, ne vārda tur nav patiesības! Tie pasaules gudrie gan mēģina visu izskaidrot, bet nevar. Kas tad mums ir to dzīvību devis?! Pasaules gudrība gan var pasacīt, no kādām vielām pastāv, piemēram, sēklas grauds. Bet lai viņa sastāda tādu mākslīgu sēklas graudu un liek zemē, redzēs, vai tas dīgs!... Tur vajag tā dzīva dieva spēka, lai viņš dīgtu un dzītu asnus. Un tu iedrošinies tā runāt!... Teic, - vai tā ir taisnība, ko Plausis saka? Atbildi man īsi un ātri: vai ir dievs vai ne?»
Lai gan Kārlis no viņa bardzības bija sadrūvējies, tas tomēr drusciņ pavīpsnāja. «Jums taču pašiem labāk vajag zināt... Esat dieva kalps...»
«Neizvairies no atbildes!» mācītājs viņam arvien vairāk uzmācās. «Es tevi nelaidīšu vaļā... Atbildi man: vai ir dievs vai ne?»
«Es nezinu!» Kārlis atkāpās soli atpakaļ.
«Tu nezini... Tā, tā, tā!... Es jau redzu, ka viņš nerunā tavā sirdī. Tu esi no viņa atmests, nejūti viņa varenību, viņa gaismu, viņa spēku. Tu, apstulbotais, nezini, vai viņš ir...»
Viņš izgrūda pie tam tik drūmu nopūtu, bet arī tik perfīdu un izaicinošu, ka Kārlis kaitināts iesaucās:
«Nu, es taču nevaru pazvērēt, ka viņš ir!...»
«Tu, grēka gabals, nevari pazvērēt?!» mācītājs, it kā no odzes dzelts, iesaucās, un viņa acis stiklaini mirdzēja. Kārlis, nevarēdams šo skatienu panest, mazliet saduga. «Tu nevari pazvērēt?... Še tev!»
Viņš vilka tam skaļu pļauku gar vienu ausi un gar otru. Viņš gribēja sadrauvētā šaubas un pretestību galīgi iznīcināt un radīt to dzīvu spēku.
Bet sekas iznāca taisni pretējas. Kā ērglēns Kārlis saglaudās, viņa acis šaudīja dusmu zibeņus, viņa sejā sašutums, kauns un sāpes. «Kādēļ jūs man sitāt, par ko?!...»
«Par ko, tu jautāsi?!» mācītājs mazliet apjuka, bet tad cēla savu roku no jauna.
«Nost!» Kārlis turēdams priekšā savu, atsita nodomāto triecienu. «Savus nagus pievaldāt!...»
Mācītājs atsprāga soli atpakaļ.
«Labi jums, ja jūs to zināt, - bet par ko jūs man sitat, par ko?» Kārlis, nāvīgi aizskarts un aizrauts, turpināja. Viņš bija tā uztraukts, ka tam visas nāsis drebēja. «Es nevaru to apzvērēt... Mana māte viņu lūdza, asarās mirkdama... Naktīs viņa negulēja... Kādēļ viņš nenovērsa no mums to kaunu? Ļāva tēvam jūsu durvis virināt, stiept mani šurp kā grēcinieku - -»
Balss lūzdama aizrāvās, pēdējie vārdi notrūka nedabīgā skaņā. Pār vaigiem noritēja dažas karstas asaras. It kā cīnīdamies pēc elpas, viņš elsoja un šņukstēja.
«Skatieties, ļautiņi, skatieties!» arī mācītājs, atkritis krēslā, savukārt aizskarts iesaucās. «Viņš raud aiz dusmām...»
«Redziet, cienīgs mācītājs, redziet,» Plausis izpatikdams piebalsoja. «Ķeras pat jums krūtīs... Un ko tad mums, citiem, nedarīs?...» Bet no Ērgļa īsti nevarēja izprast, vai viņš par to priecājās vai skuma. «Nu, ko tad es jums sacīju!» tas Plausim skarbi atcirta.
«Ka viņš tāds razbainieks, nē, to es nebūtu ticējis!» mācītājs atņēmās. «Skolā, - kas tas bija par puiku!... Tās ir tās studentu gudrības laikrakstos, kas nokāvušas viņa dvēseli. Vai tam, vai, kas apgrēcina savu mazāko brāli!... Tam būtu labāk, ja tam piesietu kaklā dzirnu akmeni un nogremdētu to jūrā visdziļākā vietā...»
«Jā, jā, cienīgs mācītājs,» Plausis piebalsoja. «Tā jaunā pasaule, tā jaunā pasaule...»
«Jūs, Plausi, un jūs, Ērgli, bēdziet no tiem tautiskiem laikrakstiem tikpat kā no uguns!» mācītājs iesaucās. «Neņemiet tos rokā, nelaižiet savā mājā iekšā! No tiem vien visa tā nelaime ceļas, ka ļaudis nepaklausīgi un bezdievīgi... Visas tās zirgu zādzības un dedzināšanas... Kur par to bija dzirdēts klausības laikos, kur?...»
«Taisnība, cienīgs mācītājs, taisnība,» Plausis steidzās piebalsot. «Vairāk jau toreiz bijāšanas ļaudīm bija...»
«Kā tikai tā augstā valdīšana to pieļauj, kā viņa to pieļauj!» mācītājs sūrstījās. «Jā, jā, ja tas tā vēl uz priekšu ies, tad es vairs nedrīkstēšu godīgi pa ceļu iet... Tad tāds man var uzbrukt, ak jā...»
«Jā, kā tad, jā... Bet ko tad nu mēs ar viņu darīsim?»
«Jūs, Plausi, viņu vairs savā zirgā neņemiet!» mācītājs piepeši īgni uz Kārli noraudzījās. «Lai iet viņš kājām, lai iet, kur grib...»
Pēdējais bija savu sirdi pārkodis un drusciņ jau rimies. «Aiziešu arī!» viņš spītīgi atcirta. «Jums padomu neprasīšu!... Jūs, jūs,» un viņš tos visus trīs uzlūkoja mazcienīgi no galvas līdz kājām, «jūs visi esat veci muļķi!... Palieciet veseli...»
To teicis, tas apsviedās riņķī un bija pa durvīm laukā.
«Kārli, Kārli!» mācītājs vēl nosauca pakaļ. «Kur mans kučieris?... Es tevi ar varu likšu atvest atpakaļ savam kučierim...»
Sameklē nu kučieri! Kārlis jau uz ceļa gabalā. Šoreiz viņu ne simts kučieru neatvestu atpakaļ... Bet drošības dēļ tas gan novirzās no lielceļa un iet labāk pa upes pakravi, kura apaugusi ar krūmiem. Lazdu pudurus uz katru pusi šķirdams, tas iet tikpat kā briedis uz priekšu.
Vaigi viņam sūrst no dabūtām pļaukām, bet vēl jo vairāk sirds. Viņš izjūt, ka tam notikusi liela netaisnība. Kāda daļa viņam šinī lietā jaukties iekšā?! Kas viņam par daļu? Un tagad, šinīs brīvības laikos, viņu dauzīt!... Ak, kā nu viņš nožēlo, ka nav zvēlis pretim, jā, nudien nožēlo!...
Šur tur tam rēgojas pretim kāds nogatavojies riekstu čumurs; viņš to norauj un kož nogatavojušos, brūnos riekstus, kož, ka vai asaras sprāgst acīs. Ak, dusmas, dusmas viņam! Tādi ir tie mācītāji, gaismas nesēji... Tautiskie laikraksti, vai tu redzi, vācu plukata!... Mūsu maizi ēd un grib būt mums tie kungi... Par siekiem viņš minēja, par ķeselēm un linošanu. Nu, dabūs ar!... Ak, kā viņš savā garā jau savu spalvu trina un to žultī mērcēja! Tūdaļ, kā mājās tiks, viņš rakstīs...
Bet tomēr, jo ilgāk, jo sirds viņam kļuva mīkstāka. Savu taisnību viņš sajuta līdz sirds dziļumiem, bet pamodās arī citādas un pretējas sirds balsis. Viņam ļoti žēl, ka tas tiktāl nonācis. Nemaz tik slikti viņš pret tēvu, dievu un mācītāju nedomāja, bet, ja nu reiz tiktāl nonācis, tad atkāpties nevar vairs... Tie ir viņa ienaidnieki uz visiem laikiem.