AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I I

PIRMĀ PUSE

Otrā nodaļa

Mājā pārnākot, bija jau pilnīgi tumsa. Lai gan Kārlis pie sevis pastāvēja, ka viņam taisnība, tas tomēr sajutās kā grēcinieks. Uz istabu tas negāja, bet uzlīda uz siena augšienes. Ilgi viņam miegs nenāca, ilgi viņš valstījās, līdz veselīgā daba beidzot dabūja pārsvaru un dziļais miegs atveldzēja viņa sakarsušo pieri.
Otrā rītā agri viņš, apģērbis atkal savas darba drēbes, bija gatavs pie darba. Tēvs viņam ne vārda nesacīja, vienalga - dari, ko gribi! Viņš tomēr noskatījās pats, kas darāms, un strādāja ļaudīm līdzi.
Viņa attiecības ar tēvu vairs neatlaba. Tā tēvs viņam ļauna vārda nesacīja, ar viņu pat nemaz nerunāja. Bet, kad atnāca ciemiņi, radi vai gluži sveši cilvēki, tad ņēma savu dēlu sūdzēt un zākāt. Katru Kārļa kļūdiņu viņš pārspīlēja un iztaisīja no mušas ziloni. Ja viņš pēc kādas balles vai rīkojuma nebija kārtīgi piecēlies, nogulējis līdz brokastam vai pat līdz pusdienai, tēvs visu ļaužu priekšā notaisīja viņu par sliņķi un ilgguļu. Ja tas bija iedzēris Kādu glāzi alus ar draugiem un ietaisījis mazu žvingulīti, tad viņu liecināja par žūpu un dzērāju. Ja viņš paknakstījās ar māju meitām, - jauns cilvēks taču ir un sievietei drusciņ pieliek roku klāt, - tad tēvs iztēloja notikušo tik smieklīgu un neķītru, ka Kārlim pašam dūša aptecējās, to noklausoties. Viņš pats sev tad nāca priekšā kā gluži svešs cilvēks, kurš slinks, dzērājs, palaidies nešķīstībā...
«Cik zemu, cik maziski!» Kārlis pie sevis nodomāja. Labāk lai būtu viņu sapļaukājis, nekā svešiem cilvēkiem to klāstījis! Protams, ka viņam tādās reizēs stipri miegs nāca, un iekampt viņš arī kādreiz krietni vien iekampa. Un meitas, - ja tev viņām blakus jāstrādā uz bendeli vai kur, - vai viņas tev liek mieru? Un kas tad viņš ir, vai kāds vergs vai nedzīvs koka gabals? Ir taču dzīvs cilvēks un grib kustēties arī drusciņ. Tā taču ar nevar, kā tēvs grib: vienīgi strādāt, dievu lūgt, kunkstēt un vaidēt... Vaina jau arī varbūt kur bija, bet to varēja arī pieskatīt.
Tēvs turpretim nesaudzīgi atsedza katru viņa mazāko kailumiņu. Vēl jo vairāk pēc tam, kad «Baltijas Zemkopī» parādījās kāda asa korespondence par nekārtībām pie naudas «ķeselēšanas» viņu baznīcā. Upura maks kādam bija trāpījis pa galvu un kāta gals kādam otram pa degunu. Bija rakstīts, ka cienīgtēvs labprāt braucot linot un esot ļoti kārs uz cāļiem. Mācītājs briesmīgi par to bija noskaities, vēl jo vairāk, kur tagad tas domāja zinot, no kuras puses tādas lietas nāk. Un, kad vecais Ērglis bija ieradies mācītāja muižā, lai mājas ļaudis liktu pierakstīt pie dievgalda, mācītājs it pikti bija atbrēcis: «Tavs dēls lai iet, kur grib!... Es viņu pie sava galda neņemu...»
Tad vecais pūta vien. «Viņš mani bez laika iedzīs kapā... Viņš ir nagla pie mana zārka!» tas sūrojās par savu pazudušo dēlu. «Labus cilvēkus noņem krievos, vai tādu nevarētu noņemt... Bet tādam laime kā laime! Otrs brālēns par desmit gadu jaunāks... Nav jāiet...»
Viņš pat runāja ar vienu otru, ka ies pats ar rakstu pie valdīšanas, lai ņem viņa Kārli zaldātos, viņš pats ar to nezina, ko iesākt. «Es esmu vecs vīrs, es nespēju ar viņu vairs izkarot...»
Tad viņam aizrādīja: «Kādēļ tad tā?! Jūs esiet vecs vīrs, nu labi, - ejiet pie miera. Viņš pieaudzis ir, dodiet tās mājas viņam, lai viņš tad pats redz... Kad viņam pašam vajadzēs saimniekot un par visu zināt, tad prāts būs pavisam citāds. Jūs paņemiet sev labu daļu un dzīvojiet mierā kā vecsaimnieks...»
Vecais Ērglis, to dzirdot vien, nelabi uztraucās. «Nemūžam viņam savus Ērgļus nedošu:, nemūžam! Man citi bērni arī vēl aug... Tie ar nav sunīši! Jā, kad viņš nebūtu palaidnieks...»
«Vecais Ērglis ir parādījis, ko viņš var,» viņam atbildēja, «lai nu parāda jaunais Ērglis, ko tas var...» - «Nē, nē, neparko un neparko!» vecais kārpījās pretim. «Kas viņš par jauno Ērgli?!... Lai noliek man priekš katra bērna divi tūkstoši, tad jā... Citādi ne!...»
Kārlis tikai pasmējās. Tik daudz tie Ērgļi viņam nebija vērti!...
«Kādēļ viņu nevar nodot krievos, kādēļ viņu nevar?...» tēvs pastāvīgi gaudoja. «Labi cilvēki aiziet, viņš nevarētu aiziet...»
Māte, skumīgi galvu nokārusi, pastāvīgi slauka priekšautā savas saraudātās acis.
«Dēliņ, dēliņ, kālab tu tā tēvam pretim! Nevienas priecīgas dienas man vairs...»
Tas bija tas, ko viņš nevarēja paplest. Viņš būtu diezin ko devis, ja būtu varējis tās acis padarīt atkal sausas. Bet nespēja viņš tās ar saviem skūpstiem izbučot... Acīm redzot, tā viņa dēļ sirga un nīka.
Un, kad tēvs atkal uzmācās, tas beidzot saņēma dūšu un gribēja lietai reiz darīt galu. «Nu, sakāt, tēvs, - ko tad jūs īsti gribiet no manis? Ja jau es jums nekur nederu, tad laižiet projām... Laižiet mani pasaulē... Katru dienu varu no jums aiziet... Laižiet tik... Kamdēļ mums to mūžīgu naidu?...»
«Dēliņ, dēliņ!» māte izbijusies iesaucās. «Kur tad tu iesi, ko iesāksi?...»
«Iešu uz Rīgu!» viņš noteikti atbildēja. «Sliktāk tur nedzīvošu kā te... Nu, redziet, Čipas brālis Jurka pat?!... Pa Jurģiem tas aizgāja uz Rīgu kā prasts puisis, pa Jāņiem pārnāca sērst kā jaunskungs...»
Šis Jurka bija bijis Ērgļos par puisi un patiešām īsā laikā pārnāca atpakaļ lieliski uzcirties. Bukstiņa drēbes, resns klocriņķis, resna sudraba ķēde ar visādiem križuļiem, melna hūte ar platām malām - mātei tas noderēja par dzīvu piemēru, kā cilvēks var uzplaukt un tikt uz priekšu. Pie tam tas vēl dzirdīja savus agrākos draugus pa krogiem un lielījās, ka iet viņam tik augstu, ka tas ne ar vienu lauku saimnieku nemainās. Protams, ka viņš nevienam neteica un arī neviens nezināja, ka viņš to spalvu bija palienējis...
Ērglene nu gan savu Kārli arī labprāt būtu redzējusi par tādu pat jaunkungu. Viņa tomēr šaubījās. «Jā, jā, bet kas tad paliks Ērgļos, kad tēvs savas acis aizdarīs?... Nu, nerunā jau nu tā, dēliņ!...»
Tēvs atkal sāpīgi sarāvās. Viņš negribēja dzirdēt, ka viņam Kārlim jāatstāj savas pēdas. Bet Kārlis atbildēja: «Nu, netrūks jau arī tādēļ Ērgļos saimnieka!... Vai tad jūs domājat, ka man tās mājas jau patiešām tā pie sirds pieaugušas?!... Mana brīvība man ir vairāk, mana vaļa, ka es varu iet, kur gribu, un darīt, ko gribu! Rīgā visi mūsu tautas vadoņi, kuri mūs, latviešus, mudina kopā turēties un censties uz augšu. Tur es varu spēlēt teātri, tur es varu rakstīt avīzēs... Tur man viss pie rokas un varu strādāt priekš tautas... Ko es te varu?!»
Mātei jau arī nebija apslēptas viņas dēla spējas. Runāja taču viss pagasts, ka Ērgļu Kārlim ir tāda galva, ka viņu noņurīt pie zemes darbiem ir tīri par grēku!...
«Un par tiem Ērgļiem,» Kārlis atspēkoja pēdējo mātes ierunu, «- nebūs jau arī tie bez saimnieka. Tēvs vēl stiprs, var dzīvot vismaz divdesmit gadu. Paaugs brāļi, pieaugs māsas. Var jau arī cits manā vietā Ērgļos būt par saimnieku. Ja jau jūs sakiet, lai viņiem izmaksāju katram tik un tik, tad jau viņi var izmaksāt arī man. Varbūt varat dabūt kādu znotu, kas to izpilda, un es tad atsakos no Ērgļiem pavisam. Man jau daļa arī nedeg, varu drusciņ pagaidīt. Atmetat man tagad tikai cik necik par to, ko te esmu plēsies, bez algas dzīvodams... Ja nevarat, nu, labi, aiziešu ar to vienīgi, kas man mugurā... Bet Ērgļos es vairs ilgāk negribu dzīvot... Gribu tikt pasaulē!...»
Viņš to noteica tik cieti un ar tādu apņemšanos, ka māte vairs nekā nezināja iebilst. Un tēvs par viņa neatrunājamo stūrgalvību, cik varēja izmanīt, bija redzami apmierināts. «Labi,» viņš beidzot sacīja, «lai notiek, kā tu gribi!... Es tevi neizmācīšu, lai māca pasaule. Bet pagaidi līdz rudenim. Pirmkārt, neesmu kalpus tā saderējis, ka bez tevis varētu iztikt, un, otrkārt, man tagad nav naudas... Tiklīdz izdošu pirmos kviešus, došu tev pāra simtu priekš ceļa. Nu, un, ja vēlāk znots rastos un tu māsai par labu gribētu no Ērgļiem atsacīties, dabūsi vēl tūkstoti... Bet par to tagad nerunāsim... Līdz kamēr dabūsim labību iekult, tev jādzīvo... Tad ej arī dieva vārdā... es tevi neturu...»
Kad viņi tā bija izrunājušies, uz priekšu nu pavisam citāda dzīve! Viens otru pieskatīja, saprata un mācījās saprast. Nekādas sadursmes vairs, nekādas vārdu maiņas. Nejuzdamies vairs sarūgtināts, Kārlis darīja visu ar prieku, rāvās ar puišiem pie lauku darbiem ar melnu muguru, un visus darbus Ērgļi šogad paveica pirmie. Tēvam vai negribot vajadzēja atzīt dēla centību un rosību, vēl jo vairāk kur pēdējais vairs nebija dadzis viņa acīs un nestāvēja vairs ceļā viņa slepeniem nodomiem. Bija viņš padarījis nepareizi, tēvs nodomāja: «Ek, ko nu vairs iešu plēsties, cik ilgi viņš pie manis...» Bet, ja tēvs sāka rūkt nevietā, dēls nodomāja: «Ek, ko te nu atbildēšu... Pacietīšu to īsu laiciņu...» Viens otru pacieta, cik vien varēja, un tā starp viņiem nodibinājās tīri sirsnīgas attiecības. Vasara bija patecējusī tik jauki, ka Kārlim, iedomājoties šķiršanos, kļuva tīri grūti ap sirdi. Vēl jo vairāk kur viņa māmiņa, lai gan tai acis pastāvīgi slapjas, locījās priekš šī nenovēršamā fakta. Pašrocīgi viņa tam adīja cimdus un zeķes, šuva kreklus un veļu tikpat kā meitai pūru. Daudz nopūtu un asaru viņa tur iešuva!
Nāca ceļā vēl kas ļoti romantisks!... Viņa slepenais mīlestības romānīts. Tas tā bija nācis: Ērgļiem šogad bija ļoti uzņēmīgi puiši ar smalki attīstītu garšu uz meitu izvēli. Māju meitas nebija īsti pēc viņu gaumes, kādēļ tie pa naktīm apstaigāja kaimiņu mājas un aplūkoja, kāda tur tā «ēsma». Bija izzinājuši, ka Plaušiem ļoti «federīgas» meitas, un arī to, ka pie tām ļoti viegla pietikšana. Tās vaktējot blieķi, kas paliekot pa nakti izklāts pļaviņā aiz rijas starp dārzu un birzi, un guļot turpat ārā būdā. Sarunāja aiziet kādu sestdienas vakaru tās drusciņ paburzīt. Kārlis, protams, bez vārda runas turēja līdzi...
Šāda meitās iešana bija savā ziņā kairinoša lieta. Gadās tev tāda dzīva, patīkama skuķe, iztirpina nervus tiku tikām! Kārlim tā šinī gadījumā vēl bija iebrukums ienaidnieka zemē. Vēl viņš nebija aizmirsis, ka vecais Plausis to savā laikā kā arestantu veda pie mācītāja. Kaut kādi viņš tam to atdarītu, ja ne citādi, tad viņa meitām.
Citādi viņš ar Plaušu zēniem skolā bija saticis tīri labi. Ludis, kas tagad apmeklē reālskolu, bija daudz jaunāks par viņu, ar to tas maz dabūja kopā iet. Bet vecākais, Ferdinands jeb Perlants, kā kalpi viņu sauca, bija par viņu pašu kādus gadus vecāks, un ar to viņš gāja kopā proģimnāzijā, kuru vadīja vietējais ķesteris. Tas viņam bija bijis ļoti labs draugs un vecāks biedrs, kas bija ņēmis viņu savā aizsardzībā. Visu, ko vien tas nezināja, to Perlants viņam paskaidroja. Tagad tas Rīgas politehnikā bija jau students.
Ar Lūci tas bija iepazinies kādā rīkojumā žigli pēc incidenta ar mācītāju, kad sirds viņam vēl bija pilna naida. Bija iekritis ar viņu dancot frankusēzi, un šī tik runīga, triecēja.
«Ko, Ērgļa kungs, jūs domājat par mīlestību? Vai jūs jau kādreiz esat mīlējuši?» Un tamlīdz.
Muļķīgs jautājums. Apzinādamies savu garīgo pārsvaru, tas lepni nosmīnēja. Nē, iemīlēties - tādu muļķību viņš gan nekad nedarīs. Un viņa tā caur pieri bija lūrējusi, vai tikai viņa atbilde īsta.
«Vot,» viņš iedomājās, «ja šādu Lūci dabūtu rokā!...» Krietni viņš to izburzītu! Un tādēļ ar tādām savādām jūtām tas devās puišiem līdzi uz Plaušiem. Ziņkārība piedzīvot vēl nebijušu un arī spītīga gandarījuma meklēšana.
Bet brīnums! Kur Plaušu meitām tik smalkas nāsis jau iepriekš izost, ka šovakar pie viņām ieradīsies Ērgļu puiši? Abām lielajām meitām bija iznākusi līdzi arī sešpadsmit gadus vecā ganu meitene, kuru tāpat kairināja piedzīvojumi, un arī saimnieku Lūce bija izzagusies pie meitām, protams, vecākiem nezinot. Visas zīmes liecināja, ka viņas tos iepriekš jau gaidījušas, jo suņi nedabūja vēl ne labi ierieties, kad viņas tos jau apsauca.
Puiši vēl nebija labi klāt pie būdas, kad viena no tās izbēdza jau laukā. Viens gribēja jau dzīties pakal, kad kāda meita iečukstēja: «St! Tā jau saimnieku jaunkundze...»
Tas ļāva, lai viņa skrien, un līdz ar saviem biedriem vilka ārā no būdas citas meitas, lai apskatītos pirms, kādas tām acis, un tikai tad stātos pie viņu pašu iekarošanas. Jo pa tumsu dažam labam bija vīlies, ka bija piegūlies gluži vecai, nesmukai, izbaudījis viņas glāstus un mīlu, un vēlāk, kad redz, kāda tā dienas gaismā, tad nezin, kur savas acis likt! Tāda vecene tad līp klāt tikpat kā dadzis. Tādēļ te ļoti vietā uzmanība.
Viens apskata savu: acis spulgas, krūtis briest vien, paņem un dzenādamies aizskrien uz alksnāju. Otrs paķer savu un ir ar «ciferblati» ļoti apmierināts. Trešajam kopīgi ar Kārli paliek tikai viena. Katrs to grābj ciet no vienas puses, bet viņa līp klāt vairāk puisim un Kārlim klusu pačukst:: «Āre, kur mūs' saimnieku jaunkundze, ņemiet to ciet!...» Un pazūd abi ar puisi.
Kārlim, ja tas negrib pavisam izmuļķoties un palikt tukšā, arī cits neatliek kā sekot šim mājienam. Īstenībā tas viņam ļoti patīk, jo taisās piepildīties viņa apslēptā vēlēšanās. It kā iedams uz putnu, tas tuvojas savai nārai, kura sēž uz akmeņa pie kārklu pudura, neatstādams viņu ne drusku šaubās par to, ka nācis viņu iekarot. «Tagad tu man redzēsi, meitiņ!» tas pie sevis nodomā.
Viņa pieceļas un bēg, bet nevis uz māju pusi, kur tai viegli būtu izsprukt, tā skrien uz birzes pusi un viņš tai pretim. Jau birzmalē viņa rokas vijas ap viņas šmaugo, drebošo stāvu un jūt viņas miesas siltumu...
Viņi nogāžas abi zālē... Pilnīgi pēc visiem likumiem viņš apķer savu laupījumu, uzguļas uz viņas krūtīm un tāpat kā puiši grib apskatīt pirms viņas acis, kuras tā atkal negrib rādīt un velk priekšā balto nēzdodziņu... Bet atraut šo plīvuru viņš jau nemaz negribēja nopietni viņš tai to pazīst, darīja to tikai pa garu laiku, lai viņam būtu iemesls lauzties un spiest viņu cietāk klāt pie sevis.
Un beidzot viņam arī izdodas. Viņš atrauj no viņas vaiga drēbi, kura sargāja viņas lūpas, un spiež uz tām karstu skūpstu. Viņš mana, ka tas tiek atbildēts, arvien kaislāk un kaislāk iedegdamies, tikpat kā no apakšzemes vulkāns. Karsta, tirpaina tīksme pārskrien pār visu viņa ķermeni... Pārvarētu un pārspētu viņš to tura savās rokās, skūpsta ārprātīgi traki, līdz aptrūkst elpa...
«Laižat mani!» viņa beidzot asi iesaucas un cenšas no viņa atsvabināties. Kad viņš to nedomā laist un vēl ciešāk skauj, viņa top arvien enerģiskāka un skarbāka un cenšas savu jūgu nokratīt. Kad to velti mēģinājusi, tad sāk lēni šņukstēt...
Uzreiz viņš palaiž to vaļā. Viņa saraujas sēdus, un arī viņš turpat uz rokas atspiedies, un kādu laiku iestājas neomulīgs klusums. Viņa raud, un to viņš nevar paciest! No nekā viņš pasaulē nebīstas, tikai pret sievietes asarām ir bezspēcīgs...
«Vai jūs uz mani dusmojat, jaunkundze?» tas pēc brīža kautrīgi iejautājas. «Vai es jums darīju sāpes?...»
Viņa neatbild un slauka asaras.
«Jaunkundze, jūs nedrīkstat domāt par mani tik ļauni!» tas mēģināja atkal viņai pielabināties. «Jeb, ja jūs tā domājat,» un viņš izlikās ļoti aizskarts, «tad es tūdaļ iemu projām...»
Viņš gan taisījās celties un iet, bet savus draudus neizpildīja.
Viņa atplauka, zem asarām uzdīga šķelmīgs smaids. «Jūs... Jūs esat nerātnis!» viņa pārmetoši sacīja.
«Bet es labošos, ja jūs gribiet man piedot!»
Viņš sniedza tai pretim savu roku, kuru tā smaidīdama pieņēma un silti spieda. «Nu, tad turiet vārdu!... Sēžiet te... Tā... Mazu gabaliņu nost!... Un nu parunāsimies drusciņ...»
«Par ko mēs runāsim, lūdzu?» viņš ieminējās, nosēzdamies tuvāk, nekā viņa norādījusi, un lipdams viņai klāt no jauna.
«Paga... Mierīgi!» Tā iesita viņam pa roku. «Ne tik tuvu... Nu, runāsim!...»
«Nu, par ko? Lūdzu, sāciet...»
Tad viņa piepeši it kā ko atminējās. «Kā jūs, Ērgļa kungs, toreiz no rīkojuma tikāt mājās? Cik reizes jūs vēl dejojāt?... Jūs toreiz ar to tumšmati gājāt «reinlenderi»...» Izrādījās, ka viņa visu, visu bija novērojusi, ko viņš toreiz darījis. Viņam vajadzēja labi atcerēties, ja gribēja tai visu pareizi atbildēt, kā vēlāk noritējis.
Un tad viņa uzsāka atkal pārtraukto pavedienu par mīlestību. Vai viņš kādreiz esot mīlējis? Ko viņš domājot par mīlestību?
Viņš tai gribēja to pierādīt uz pēdām, apkampa atkal spēji viņu un gribēja turpināt pirmīt pārtraukto iekarošanas darbu...
«Mierā, mierā!» viņa to noraida. «Esiet mazliet rātnāki!...» Un, kad tas vēl negrib likties, viņai lūpas veļas uz raudām. Un tūdaļ Kārlis padodas viņas gribai... Tikai vienu roku tas drīkst aplikt ap viņas viduci un blakus sēdēt, vairāk ne.
Bet tērzēt viņa prot, pastāvīgi jautāt un stādīt viņam mīklas, tā ka viņš top tīri garā možs. Viņš taču viņai kaut kā gribētu pierādīt savas simpātijas un draudzību un noliek galvu viņas klēpī...
Tas viņam atļauts. Viņa to saņem mīļiem glāstiem, šķirsta ar savām rokām viņa matus, glāsta un paijā viņa vaigus. Viņam tik labi... Viņš lūkojas augšup viņas acīs, kuras sapņainu smaidu raugās viņam pretim. Tā viņi ilgi un mēmi zīlē viens otru.
Beidzot viņa atkal uzsāk: «Teiciet jel ko, Ērgļa kungs... Runājat!...»
«Es nezinu... Es nevaru izteikt visu, ko es jūtu,» tas sapņaini atbild. «Ja jūs man prasiet, kas ir mīlestība, es nezinu... Tikai, kad es jums pieskaros, es to jūtu...»
Viņa glaimota pasmaidīja. «Kas tas varētu būt?... Ja būtu kāds cilvēks, kas man to varētu paskaidrot. Un kādēļ vajadzētu būt tādiem skūpstiem? Un kādēļ vajadzētu būt tādai mīlestībai uz pavisam svešu cilvēku? Ja būtu kāds labs cilvēks, kas man to varētu paskaidrot...»
«Es varu... Cik jūs man par to maksāsiet?»
«Cik jūs prasiet?»
«Vienu skūpstu...»
Viņa noliecās un tam to deva.
«Ne tikai vienu!» viņš tagad tikai atjēdzies un sāka kaulēties. «Ne tikai vienu, simtu... Vismaz desmit...»
Viņa palocīja tikai atraidoši galvu. «Ar vienu pietiek...»
«Lūcija, vai jūs varat mani mīlēt?!» viņš atkal pēkšņi iesaucās.
Viņa par atbildi šķirstīja maigi viņa matus, kas to liecināja, ka gan tā ir. Bet viņa negribēja atzīties. «Nu, miniet?!» viņa koķeti atmeta galviņu.
«Ļaujat man to lasīt jūsu acīs?!»
«Nu, lasiet...»
Un atkal viņu mirkļi savstarpēji slīga vieni otros, it kā caur acīm gribēdami iezagties viens otra dvēselē, ieurbties līdz vislepenākiem siržu kaktiņiem.
It kā aizmirsdams savu apkārtni un aizmaldījies domu tālēs, viņš, sērīgi smaidīdams un atbildes meklēdams, nogrozīja galvu. «Mīlestība, jūs sakiet?!... Mīlestība nav nekas labs... Mīlestība ir vājība... Es negribu viņai padoties, es gribu iekarot pasauli...»
«Ar mīlestību to varot... Ar mīlestību varot visu...»
Un atkal mēmi tie iegremdējās viens otra acu dzīlēs, it kā caur tām iezīzdami viens otra dvēseli. Bet neizprotams mirdzums viņas acīs, kas spiežas caur tumsu, top arvien skaidrāks un saredzamāks. Sāpīgie smaidi, kuri izplūda tumsā, un kas nenoteikts, čukstošs tagad izšķirtas skaidri un saredzami, tāpat kā izkalti... Arī čukstošās koku galotnes top arvien skaidrākas un saredzamākas un liekas par visu to joku zīmīgi smaidām... Viņi atjēdzas... Ir jau liela diena, un nevar būt vairs tālu saules lēkts.
It kā sabijušies tie abi uzlec kājās. No meitām un puišiem ne vēsts! Ja kāds būtu nācis uz audeklu zagšanu, tad to desmitreiz būtu varējis izdarīt. «Jāiet uz mājām,» tas ieminas, vēlreiz viņu noskūpsta, skatīdamies apkārt, vai tikai kāds neierauga. Tad it kā nokaunējies ielien birzītē un tālāk zagšus pa grāvjiem uz mājām. Saule jau gabalā, kad viņš sasniedzis Ērgļus.
Viņš uzlien sienaugšienē un guļ nost. Salds miegs un saldas atmiņas... Viņš nodarbojas ar savu Lūci... Lielas viņam runāšanas, un darīšanas. Bet te traucētāji klāt. Meita dauzās gar durvīm: tēvs ceļot, lai nākot pātaros... «Diezin kur tie puiši...»
Viņš neceļas; lai skaita, kas grib.
Pa miegam viņš tā kā dzird, ka arī puišu nevar sadzīt. Dziedot sieviešu balsis vien pārsvarā. Ērgļos šorīt sprediķoja vienīgi meitām, sievām un bērniem.
Bet, kad vēlāk puiši ieradās brokastī, tēvs gan drusciņ norūca, bet neko neteica. Arī uz Kārli nebārās, tikai ieminējās, ka kādu svētdienu visiem kopīgi vajadzēšot iet pie dievagalda.
Puiši it kā nokaunējušies to uzklausījās, sēdēja un gaidīja barību. Tikai meitas bija šķērsiskas. Ļauniem skatieniem tās neuzticīgos uzlūkoja un nolika viņiem bļodas degunu priekšā ar tādu sparu, ka tās tīri vai sašķīda.
Kad Kārlis saldos sapņus bija izgulējis, viņam bija tādas dalītas jūtas. Lai gan mīļotās meitenes tēls viņam stāvēja dzīvi priekš acīm, viņš tomēr negribēja ierādīt, ka ir iemīlējies. Bija dzirdējis no vecākiem puišiem, ka tas nealgojas. Sievietēm var ļaut sevi mīlēt, cik tām tīk. Jo vairāk viņas tevi mīl, jo labāk! Tu neliecies zinot un dari, kas tava darīšana! Turpretim, ja tu viņā ieķēries, tad esi beigts...
Ja viņš pārdomāja daudzmaz ar prātu, tad taču viņam ar Lūci nekas nevarēja iznākt. Ja viņš to ņemtu, kur viņš Lūci liktu? Tēvs jau viņam mājas nedos, un vai tā pie viņa kalpa rūmē nāktu? Viņš ir devis vārdu no mājām atsacīties, un būtu skandāls, ja viņš atkal sacītu, ka ne.
Bez tam, lai arī Lūce viņam ļoti patīk, taču precēties viņam vēl īsti netiktos.
Viņš grib vēl tā dzīvot, grib tikt uz Rīgu un noskatīties, kā tur iet! Grib strādāt priekš savas tautas, grib pats vēl izglītoties un zināt daudz lietas, ko tagad vēl nezina. Par visām lietām viņš grib pasauli redzēt, un tādēļ tam vajag bīdīt nost pie malas visu, kas šim nodomam ceļā stājas.
Bet, ja viņš aiziet uz Rīgu, uzstrādājas tur par lielu vīru, tad, jā, tad viņš gan var sacīt: «Nāc nu, Lūcīt, pie manis! Visu, kas mans, es nolieku tev pie kājām!..» Viņam pašam tika silti, to iedomājoties.
Tikai vai viņa uz to gaidīs! Plaušiem aug arī citas meitenes, un, ja vecākā ilgi gribēs gaidīt, tad jaunākās drīz vien viņu pāraugs. Nāks kāds cits, šogad, citgad, bildinās viņu, un tai būs jāiet... Būs viņš iekš tās iemīlējies, sirdssāpes vien viņam tiks!... «Nē, nē, lai iet kā iedams, man jāsargās iemīlēties... Ja viņa mani mīl, to viņa var... Tas jau ļoti interesanti...»
No galējas iemīlēšanās viņu pasargāja lielie darbi, kas tagad nāca cits uz cita. Rudzu laiks, kviešu laiks, vasarēja. Laiks bija karsts, un raža nāca cita uz citas. Augusta vidū, kad Plaušu birzē bija pēdējā zaļumballe, Ērgļiem bija jau pārvesta dampe.
Mašīnists, jauns, jautrs zellis, gribēja noiet turp, un Kārlim arī nekas nebija pretim svētdien nostaigāt uz Plaušu birzi. Patiesībā viņam bija ļoti patīkami aiz tādas segas, ka iet otram līdzi, satikties ar Lūci, vismaz noskatīties, ko viņa dara.
Tā viņi, zilas lentītes izpirkuši un piesprauduši tās «redzamā vietā» pie krūtīm, iejaucās starp zaļumballes apmeklētājiem Plaušu birzē. Kārlis Lūci gan manīja, bet no sastapšanās izvairījās, labāk nemanīts aplūkoja viņu no tālienes.
Bet ilgi viņam neizdevās slēpties. Lūcija to ievēroja. Tumšas asinis saskrēja viņas vaigos, un viņš manīja, ka viņam notiek tāpat. Kādas karstas tirpas pārskrien pār kauliem. Nu jau citādi nevarēja, - bija jāiet apsveicināties.
«Ā, Ērgļa kungs, tik ilgi neesiet redzēts mūsu pusē!» tā spieda gan silti viņa roku, bet viņas balsī izskanēja tā kā pārmetums. Pie tam viņa to uzlūkoja diezgan stingri. «Laikam būsiet iemīlējušies?...»
«Kur nu tādos grūtos laikos!» viņš jokodams nopūtās. «Bez tam es jau arī nemaz neprotu mīlēt... Un pie tam, kur mani pie šīs vietiņas valdzina tik saldas atmiņas,» viņš galanti vēl piebilda, viņu zīmīgi uzlūkodams.
«Nu, nu!» viņa draudēja ar pirkstu. «Nelūkojat jau man ko iestāstīt!... Tie vīrieši jau nu gan mūsu dienās tā: iz acīm, iz atmiņas... Lidinās kā taureņi no puķītes uz puķīti...»
«Jūs jau, jaunkundze, zināt, ka es to neprotu!» viņš it kā taisnojās. «Es vispār neprotu mīlēt...»
Viņa kratīja atkal pirkstu. «Nu, nu, mazliet šaubos... Bet tas taču man vienaldzīgi... Par to nestrīdēsimies... Vai ziniet, ka Perlants arī še ballē? Jūs taču pazīstat manu brāli? Vai negribiet ar viņu satikties?»
«Labprāt. Kur viņš ir?»
«Redziet tur to garo studentu ar krāsām, kas tur griežas riņķī. Viņš noņēmies šodien izdancināt visas pazīstamās saimnieku jaunkundzes. Bet izlaidīsim mēs arī... Skaists reinlenderis...»
«Es īsti neprotu!» viņš lūkoja aizbildināties.
«Nekas, es pamācīšu... Ies!...»
Un, atspiedusies uz viņa kamieša ciešāk, nekā parasts, tā viņu komandēja: «Tralalala, tralalala, tralala - lalala lala...» Gāja tīri brangi, jo Kārlis bija diezgan vērīgs skolnieks. Kalpi, sabāzuši galvas kopā, bija jau diezgan brīnījušies par Perlantu, ka tas tik smuki izgriež, ka viņa apaļajiem svārkiem šēdes vien nokust. Tagad redz atkal, ka Ērgļu Kārlis un Plaušu Lūce... Tur daudz ko gudrot...
Kad deja bija nobeigusies, Lūce pieveda savu kavalieri brālim. Tas no sākuma gan viņu nepazina, bet tad atcerējās. «Ā, Karloš, mans draugs...» un apkampa viņu un nobučoja. «Kā iet, kā iet?!... Tik ilgi neesam redzējušies...»
«Nu, pie mums uz zemēm jau iet, kā parasts,» Kārlis atbildēja. «Pie jums Rīgā, kultūras centrā, tur ir pavisam citādi...»
Perlants apzinīgi pasmaidīja. «Jā, taisnība, nav jaukākas dzīves kā tādam latviešu studentam... Tas ir, tādam, kas pieder pie korporācijas. Visur tev durvis vaļā, no visiem tieci ieredzēts un cienīts... Tikai tās nieka naudiņas trūkst...»
Kārlis arī atrada Perlanta krāsaino krūšu lentu un «deķeli» ļoti glītu. «Bet tad tev to vajag arvien turēt galvā, lai tevi pazīst?»
Perlants smaidīdams papurināja galvu. «Nav tā! Rīgā mēs nepavisam nedrīkstam savas krāsas nēsāt. «Selonija» vēl nav no šaržēto konventa apstiprināta. Tur tev man būtu liela stāstīšana. Tas tur caur vācu korporāciju intrigām, jo tie mūs, latviešus, negrib atzīt par sev līdzīgiem. Rīgā tad nu mēs tā darām: apgriežam deķelim otru pusi, un tā mums galvā tikai melna cepure. Savā kortelī un savos komeršos mēs, protams, griežam atkal krāsas uz augšu un dzīvojam, kā mums patīk. Un te, te neviena nav, kas to zina un mani varētu nodot, te es varu droši rīkoties...»
«Vai neaiziesim pie bufetes uz kādu kausu miesta?» Kārlis aicināja. «Tur jau redzu savu biedru dampistu, tas lieliski grib izmaksāt...»
Perlants atraidoši nogrozīja galvu. «Mēs, studenti, labprāt nedzeram kopā ar svešiem cilvēkiem un nezināmiem nepavisam neļaujam sev izmaksāt. Jo kas var zināt, kas tāds par knubuli! Bet, a propos, nāc man līdzi uz mūsu klēti. Tur mums ir uzstādīta muciņa... Onkulis atbraucis no Rīgas...»
«Tur viņi visi dzīvo, ka kūp. Viķildu Kristaps arī...» Perlants atkārtoja, kad Kārlis vēl vilcinājās. «Tas puika arī savu daļu var iemest!... Nu, aiziesim, Karloš...»
Viņa uzaicinājums bija tik sirsnīgs un draudzīgs, ka Kārlis nevarēja pretoties, lai gan aiz zināmiem iemesliem viņš nelabprāt būtu spēris savu kāju pār Plaušu slieksni. Tā kā Lūce bija satikusies ar draudzenēm un iestigusi ar tām sarunās, tad abi draugi, saķērušies zem rokas, lēni gāja nost no dejas laukuma uz Plaušu pusi.
Bet, tā kā patlaban sāka spēlēt dāmu polku, tad Plaušu kalpones aizstājās viņiem ceļā un aicināja tos uz deju. Patīkamas, spridzīgas skuķes...
Kārlis nezināja, ko darīt, bet Perlants uzstājās arī par viņu un piedāvājumu ar pateicību atraidīja. «Atvainojat, mēs, vienkārt, nedejojam, un, otrkārt, mums ir kāda ļoti svarīga saruna kādā ļoti steidzīgā lietā...»
To viņš izteica gan neapvainojošā tonī un pat pret viņām godbijīgi palocījās, tomēr meitas saprata un piesarka. «Jā, jā, jūs jau dejojiet tikai ar saimnieku jaunkundzēm,» viena no viņām, tiem aizejot, pārmetoši iebilda.
«Itin pareizi!» Perlants it kā aizskarts draugam sacīja. «Mēs taču neiesim dejot ar kalpu meitām... Tas viens. Un, otrkārt, mēs, studenti, drīkstam būt kavalieri tikai tādām sievietēm, kurām stāvoklis un kuras tikumiskā ziņā drošas. Bet kalpu meitas? Kā viņas dažreiz ar puišiem nedzīvo!...»
Kārlis tikpat kā sapliķēts piesarka. Lai gan viņa iekšējais cilvēks pret drauga ieskatiem sacēlās, viņš tomēr cieta klusu.
Klētī viņi sastapa priekšā veselu jautru sabiedrību. Vairāk piedzīvojuši vīri, pa lielākai daļai Plaušu kaimiņi, arī kādi jauni cilvēki, Viķildu Kristaps, skrīveris, skolmeistars un citi. Viduspunkts, ap ko viss grozījās, jau bija onkulis, Plauša brālis, vairāku restorānu īpašnieks Rīgā. Un ne par velti. Viņš bieži izbrauca uz Plaušiem, bet nekad bez savas labas resnas vērpeles alus un bez savām trim četrām pudelēm konjaka. Viņa lielākais prieks bija Plaušu kaimiņus un paziņas piedzirdīt. Tādēļ tad jau arī visi zināja: ja onkulis izbrauc no Rīgas, tad dzīve spoža!
Viņus sagaidīja šis bramanīgais, tomēr labsirdīgais vīrs sārto seju un vēl sārtāko degunu ar kārpām un grumbuļiem. Zobos sudrabkalta jūras putu spice ar smaržojošu cigāru; pār balto vesti un tauko vēderu nokarājās zelta ķēde ar visādiem kridžuļiem. Sirsnīgi viņš sniedza pretim Kārlim savu gredzenoto roku, kura tomēr bija cieta un sasprēgājusi, kas liecināja, ka onkulis prata arī pats roku pieķert, kur vajadzīgs.
«Tā, tā, tā,» viņš draudzīgi sacīja, skaņas mazliet izlaizdams caur nāsīm, «atkal viens saimnieka dēls no laukiem!... Nu, ko tu taisīsi papriekšu: auksto groku vai putojošo miestu? Tas pēc patikšanas...»
«Mēs, onkul, velkam priekšā tautisko miestu,» Perlants paskaidroja. «Bet vai jums tur vēl āboli ir? Bumbieri, plūmes? Ja ne, tad jāiet no dārza jāienes...»
«Ir mums vēl dieva svētība!» onkulis attrauca. «Pēc patikšanas... Te arī papirosi un cigāri... Perlant, vai neturēsi līdzi partiju?»
Viņi patlaban, kā to no nokrītētā galda varēja redzēt, bija nobeiguši partiju preferansa un grasījās atkal taisīt jaunu.
«Nē, onkul, atvaino, es gribu parunāties ar savu draugu,» students attrauca, izskalodams osaino glāžu krūzi.
«Pēc patikšanas!» krusttēvs attrauca. «Bet vai neiesim labāk uz stukulku? Vairāk griežas...»
«Jā, jā, uz stukulku!» citi piebalsoja un laida vaļā par jaunu.
Perlants ar īstu lietpratību pielaida no mučeles kausu. Gambrinum tas vairāk neputoja kā viņam. «Patiešām kairinošs dzēriens!» viņš to pacēla gaisā. «Kausā zelta miestiņu, Mieža tēva dāvātu!... Sveiks, tautiet!» tas, pametis ar galvu, uzdzēra Kārlim.
Tas nu gan arī prata senču miestu iemest. «Bāliņ, tveri kausu, dzer to viegli sausu...» Bet kauss bija varen liels, un Perlants pastāvēja, ka vajag līdz dibenam. Grūti gan nācās, sarkans- vien vaigos palika, tomēr kanti nepalaida.
«To mums, studentiem, vajag varēt!» draugs ar labsirdīgu smaidu piebilda. «It sevišķi fuksim, tam vajag daudz ko izturēt. Viņam jātura līdzi ar «burši» vai «apsūnojušo galvu», jāievēro, kādiem malkiem tas dzer, un jātiek gatavam reizē ar tiem. Ja viņš drusciņ ātrāk vai vēlāk sasniedzis dibenu, tad viņam iekar «piķi»...»
Kārlis viņu jautājoši uzlūkoja.
«Tu gribi zināt, kas ir «piķis»?» Perlants turpināja. «Redzi, viņam piepilda no jauna kausu miesta, kurš tam tad jāizdzer vienam pašam. Citi pa tam dzied dziesmu: «Der Fuchs, der hat Verschiss gemacht» utt. Fuksim ar savu kausu vajag tikt gatavam, un viņš to drīkst atņemt no lūpām ne agrāk un ne vēlāk, kā dziesma izdziedāta. Tiklīdz beidz dziedāt: «Zieh' Fūchslein, zieh'»-viņam vajag būt cauri. Citādi viņam var iekārt piķi no jauna...»
«Bet, ja viņš izpildījis, kā vajag, vai tad viņš ir cauri?» Kārlis iejautājās.
«Viņš var dabūt no jauna pilnu kausu arī par to, ka izdarījis labi,» students paskaidroja. «Tad dzied: «Der Fuchs, der hat es brav gemacht» utt. Bez tam vēl jādzer vispārēji zalamanderi, atkal ievērojot komandu, pie kam var viegli pārskatīties un dabūt «piķi». Mēs, studenti, draugs, nekad neesam no dzeršanas pasargāti un nekad nedrīkstam no tās atsacīties.»
Kārlim acis vien mirdzēja. Tāda varonība! Bet Viķildu Kristaps, izstājis no trumpotājiem un pienācis viņiem klāt, ieminējās: «Ja tik vien kā dzeršana, tad tā ir maza lieta! Ja es būtu jūsu fuksis, es tīšu taisītu tā, lai tikai jūs man tos «piķus» kariet. Es viņus visus pavalkāju un... Dzeru, manis dēļ, no rīta līdz vakaram, kamēr viss jūsu alus izdzerts un beigas...»
Students neticīgi smaidīja. «Viss jau var būt, ka tu arī vienu daļu vari dzert, bet iedomājies: te tev jādzer kauss pēc kausa cauri...»
Kristaps to necieta, ja par viņa dzeršanas spējām šaubās. «Nedomā, mīļo Ferdinand, mēs te, uz laukiem, arī varam turēt. Kad mēs ziemu ar puišiem mežā braucam, mēs pirms pie alus glāzes pielejam rumčinu konjaka un to tad glāzi uz glāzes cauri... Ja tu gribi ar mani sacensties: es esmu ar mieru izdzert piecus kausus no vietas, tu turi man pretim. Bet ieliesim pirms katrā kausā glāzi konjaka.»
«Ā, nē, maisīt ne,» Perlants gari vilka vaigu, «tā jau būtu cūcība... Maisītu tikai fukšiem dod blakti, tas ir, alu, jauktu ar papirosu galiņiem un apdegušiem sērkociņiem, un arī tikai vienu par visām reizēm. Ko nu mēs cīnīsimies, Kristap? Lai paliek, mēs taču viens otra spējas zinām...»
«Bet to paukošanos ar tiem rapieriem, to es gan labprāt turētu līdzi!» Kārlis iesaucās. «Tam vajag būt trakoti interesanti...»
«Iziesim dārzā, es jums to mazliet izrādīšu,» Ferdinands vedināja. «Tas ir, rapieru man gan nav, galvas kurvju arī ne, bet mēs to tāpat varam imitēt...»
Viņi izgāja visi trīs dārzā. Perlants, paņēmis sētas vabu, viņiem izrādīja, kā notiek kaušanās ar rapieriem. Kā tiek sists un atsists, kā iznesta prīma, sekunda, terce un kvarte gluži no apakšas, kur tu, cilvēks, ne gaidīt negaidi! «Galvas kurvju man, protams, nav, bet pie menzūras arī galvas kurvjus nelieto. Tikai rokas un krūtis atsedz kailas, pa kurām var sist... Tādēļ galva arī nemaz nav jāsarga. Bet Vācijā arī pa galvu sitot. Reiz kādam baltietim, ejot uz menzūru ar kādu turienieti, noticis māleris. Turienietis dod tieši pa galvu, balts nezina sargāties... Nocērt viņam degunu...»
Kārlis to visu noklausījās ar lielāko interesi. Bet Viķildu Kristaps domāja, ka tur tomēr nekāda māksla nelīdz, ja tikai spēks. Viņš esot gatavs cīnīties kaut vai ar pašu Perlantu bez visas mākslas.
«Nu labi pamēģināsim,» Perlants sacīja, nogrieza pie sētmaļa divas kārklu vicas. Tad viņi pagāja uz kāda klajumiņa un atklāja cīņu.
Pirms uzbruka Kristaps, bet Perlants atsita katru viņa cirtienu, pa starpām pāriedams uzbrukumā. Pie tam katrs viņa cirtiens ķēra tā, ka Kristaps dabūja pērienu tikpat kā lietu un no dusmām tīri sapīka. Viņš mēģināja revanšēties ar neatļautiem cirtieniem, un beidzot varbūt viņi būtu nopietni sakāvušies, ja piepeši, skaļi smiedamās un triekdamas, nebūtu dārzā ieskrējušas skuķes. Lūce ar savām draudzenēm. Viņām priekš viesiem āboli un plūmes jālasot. Lai kungi nākot palīgā papurināt kokus.
Protams, ka viņi neatteicās, svieda vicas pie malas un iesāka ar jaunkundzēm driskāties... Lūce, lai gan jārēdamās, gribēja dabūt Kārli sānis, lai ar viņu parunātos. Bet Viķildu Kristaps maisījās pa pulku un viņas nodomu izjauca. Lūce bēdza, Kārlis to ķēra rokā, bet Kristaps, pa pulku trešais, saķer katru padusē un pārceļ pāri pār grāvi. Tā viņš izrādīja savu lielo spēku. Tas nu sāka ar Lūci driskāties pats, un viņa atkal bija par smalku, lai izrādītos pūcīga un liktu manīt, ka viņš tai nepatīk. Mazliet tur arī varbūt bija kara viltība no viņas puses, lai Kārli padarītu drusciņ greizsirdīgu. Jo viņai nepalika vis apslēpts, ka viņš uz visu to nebūt nevar noskatīties vienaldzīgi un uzreiz palika tāds domīgs un kluss. Un tādēļ viņa vēl jo nebēdīgāk sāka ar Kristapu trakot.
Kārlis pa tam sarunājās ar citām jaunkundzēm par vienaldzīgām lietām un, kad tās pasitās nost, tad ieminējās studentam:
«Perlant, man viens lūgums pie tevis.»
«Nu, kas tas ir?»
«Vai tev ir kādi sakari ar «Baltijas Vēstneša» redakciju?»
«Es domāju gan! Vecais Dīriķis un Pāvuls Pļavenieks mūs, studentus, pastāvīgi mudina, lai mēs priekš viņu avīzes ko sarakstām.»
«Man ir kas sarakstīts... Šis tas!» Kārlis piesarcis atzinās. Pie tam tas vērīgām acīm sekoja Kristapa un Lūces kustībām. «Vai tu nevarētu parunāt... Vai es to nevarētu iedabūt viņu avīzē?...»
«O, kālab ne!» Perlants labsirdīgi attrauca, bet tad neticīgi Kārli uzlūkoja. «Tu esi ko sarakstījis?... Bet par ko tad?...»
«Nu, tādu gabaliņu iz lauku dzīves, romānu vai stāstu,» Kārlis piesarcis stostījās, pavadīdams ar acīm Lūci. «Tikai nestāsti te nevienam!... Es negribu, ka to zina...»
«O nē, kā tu vēlies! Bet tas ir ļoti interesanti... Tev vajag dot man izlasīt. Ja tas būs lietojams, tad es ar visiem spēkiem gādāšu, lai tas tiktu nodrukāts. Paskat vien, tad no tevis var iznākt pat latviešu rakstnieks...»
«Tā ir mana karstākā dziņa un vēlēšanās!» Kārlim acis spulgi iemirdzējās. «Tikai lai tas paliek starp mums... Es negribu, ka to te zina...»
«Labi, labi! Te jau arī nav nekāda nolūka par to runāt. Bet Pāvulam Pļaveniekam gan es sacīšu - tas ir mans draugs...»
Viņš deva Kārlim kādu bumbieri, kamēr Lūce un Kristaps aizelsušies piesteidzās, un arī citas jaunkundzes viņiem sekoja. «Tagad, bērni, miers!» Perlants iesaucās. «Vai ziniet, tagad varam aiziet atpakaļ uz zaļumiem, kur patlaban sākas itāliska nakts. Varam izlaist kādu riksi un tad nākt atpakaļ uz vakariņām!...»
Viņa priekšlikums atrada piekrišanu. Citi, jautri tērzēdami, bet Kārlis kluss un domīgs gāja atpakaļ uz zaļumu vietu birzē.
Metās jau krēsla. un sākās patlaban programmā apsolītā «itāliskā nakts». Tas nozīmēja to, ka tika aizdegtas daudzās papīra lampiņas. Tas nu nebija daudz, bet jau gaidīja milzīgs bars ļaužu ārā aiz striķa uz tiem lieliem brīnumiem.
Protams gan, aploks jau izskatījās pavisam citāds un meitas un puiši krāsu atspīdumā daudz skaistāki.
«Ē, Ērgļu Kārli, kur tu man noklīdi?!» kāds, Kārlim piesteidzies, iesaucās. «Man nav vēl visā vis, - vai negribi man pretim dancot? Jaunkundze man jau saangažierēta...»
Tas bija Kārļa biedrs dampists Līcis un dāma, ko viņš veda pie rokas, viena no Plaušu kalponēm, kurai saimnieku dēli pirmīt bija devuši kurvīti.
«Pateicos,» Kārlis piesarcis atbildēja, «man te patlaban sarunas ar savu draugu.»
«Ā, tas tas Plaušu jaunskungs, students... Vai nevari man viņu priekšā stādīt?...»
Perlants, skrullēdams ūsiņas, drusciņ aizgriezās, un Kārlis nesamanīja ko darīt.
Bet dampists, kas bija drusciņ žvingulītī, jau nedomāja neko ļaunu. «Labdien, študent jaunskungs,» tas pats sniedza viņam roku pretim. «Mans vārds ir Līča kungs... Vadu Maz-Strautu mašīnu... Astoņu zirgu spēks...»
Perlants vēl vairāk novērsās un likās, ka viņš to ne redzētu, ne dzirdētu.
«Vai jūs uz mani esat dusmīgi, študenta kungs?» dampists iejautājās. «Aiziesim starpbrīdī pie bufetes uz kādu glāzi alus... Jaunkundzēm izsauksim kviešalu,» tas paskatījās sāņus uz savu dāmu. «Man tas nieks... Iznāk katru dienu uz trīs rubļi...»
Runā, cik gribi! Vaigā bāls, Perlants nogriezās pavisam un draudzīgo piedāvājumu gluži ignorēja. Labsirdīgais dampists to mazliet saprata. «Tad jūs domājat, ka es jums par mazu?!... Ka ne, ne, študenta kungs, nav jau arī nekāda note... Esmu runājis un dzēris kopā ar vēl daudz lielākiem kungiem... Ērgļu Kārlis taču tāpat saimnieka dēls... Tu taču dejosi man pretim, Kārli?...»
Taisnību sakot, arī Kārlim tāda Perlanta izturēšanās mazliet nepatika. Līcis taču bija cilvēks, kas savu lietu pie mašīnas prata uz «ff». «Labprāt,» tas atbildēja, «ja tikai dabūju vien dejotāju.»
«Lūdzu, jaunkundze!» viņš griezās pie Lūces.
Tā bija gandrīz uz mieru, bet Perlants viņai piegrūda pie sāniem. Gan nesaprazdama īsti šo mājienu, viņa tomēr Kārlim atteica: «Pateicos, es tagad nedancošu...»
«Tu taču nedancosi pretim mašīnas smērētājam un savai kalponei,» Kārlis nodzirdēja, ka Perlants māsai sacīja. Tad tie no viņa gluži aizgriezās.
Kur Kārlim nu dejotāju ņemt? «Āre, jaunskungs, tur sēž mūsu Lavīze, ņemiet to!» viņa biedra dāma aizrādīja. Tur patiešām necik tālu sēdēja Plaušu otra kalpone un bija vēl dabūjama.
Viņam jau nu nekas cits neatlika kā aicināt to pašu, un tā viņa aicinājumu pieņēma abām rokām. Nostājās viņam blakus uz dejas laukuma tik cīrīga, kā uz drātīm vērta, pie tam, griežoties riņķī, spiedās tam klāt tik mīļi un lipīgi... Arī viņa pretdejotāja amizējās debešķīgi. Līcis laida vaļā visādas fakses un meta kūkumus, kādi dejā nemaz nebija vajadzīgi un paredzēti, pie tam ar saviem iekliedzieniem griezdams uz sevi vispārējo publikas vērību.
Kārlis tomēr jutās no lietas pavisam nost, un viņam bija pavisam savādi ap sirdi. It kā starp viņu un Lūci būtu atvērusies nepārkāpjama plaisma. Viņš tagad iestidzis kalpu pulkā, un viņi ir saimnieki!... Lūce sacīja gan, ka viņa nedejos, bet tur viņi dejoja visi četri: viņa ar Viķildu Kristapu un Perlants ar kādu viņas draudzeni. Gan jautri un dzīvi tērzēdami, tomēr smalki un pieklājīgi...
Pats par sevi protams, ka Kārlis šovakar izvairījās ar viņiem satikties. Bet viņš manīja, ka arī tie no viņa bēg. Itin vienkārši Līcis vairs no viņa neatlaidās, un, drusciņ vēl padzīvojuši, tie abi devās uz mājām.
Pa visu mašīnas kulšanas laiku un pēc tam Kārlis bija tāds domīgs un kluss. Ļaudis to iztulkoja, ka tas tādēļ, ka viņam drīz no dzimtenes jāšķiras. Pa daļai tas ar, jā, bet sirds viņam sāpēja Lūces dēļ. Viņš nebija vairs Ērgļu saimnieks, nekad tam vairs nebija izredze par tādu kļūt... Tēvam doto vārdu viņš atpakaļ neņems. Bet līdz ar to viņš iestidzis kalpu kārtā, un tādus Perlants neierauga, un Lūce pie tāda neies.
Pie tam viņš sevi mierināja, ka tā ir ļoti labi, jo viņš taču pats sevi bija brīdinājis no iemīlēšanās. Viņš nedrīkstēja iemīlēties! Viņš, kas taisījās atstāt dzimteni, doties dzīves bangās un iekarot savu nākotni, viņš nedrīkst nodoties mīkstulībai un ieķerties kādas meičas brunčos. Pret tādām lietām viņam vajag bruņoties ar vienaldzību.
Tomēr, neraugot uz visu to, kā tas nu bija, kā ne, viņš norakstīja šādu vēstuli:

«Dārgā jaunkundze!

Piedodat, ka Jūs apgrūtinu ar šīm rindiņām, bet, šķiroties no dzimtenes, gribu vēl no Jums atvadīties. Es uzticu pie tam mēmam papīram to, ko neviens nezina... Nedrīkst zināt! Es gan aizeju svešumā, bet domas manas lidos atpakaļ uz dzimteni... Jo še paliek kāds tēls, mana dieviete, mans laimības tēls, kurš cieši ieaudzis manā sirdī. Esmu viņai acīs lūkojies un sūcis viņas lūpu karsto medu. Sapņos un nomodā viņas tēls mani pavada. Es viņu nespēju aizmirst! Es viņu savā sirdī pielūgšu joprojām... Viņai līdzīgas nav nevienas!... Bet es, kas tagad klīdīšu apkārt bez dzimtenes un tēvijas, vai es uz viņu vairs drīkstu cerēt?... Viņa varbūt atradīs laimi pie cita sāniem - - ak, es jau bīstos izaicināt likteni, lai tas man iepriekš pasaka savu lēmumu... Tikai vienu es no viņa lūdzu: lai mana dieviete savās laimes dienās mani gluži neaizmirst... Lai viņa savā sirdī patura kādu mazu kaktiņu priekš manis, lai atceras vienu, kas tālu svešumā cīnās dzīves bangās un domā pie viņas, savas Lūcijas. Pastāvīgi tā būs viņa sapņu tēls, viņa stāstu un dzeju varone... Lai taču viņa neaizmirst pavisam Ērgļu Kārli, kas viņas tuvumā bija tik laimīgs...» Un joprojām, un tā joprojām.
Ja viņš gribēja būt patiess, tad tam pašam bija grūti pateikt, ciktāl tie pa jokam domāti komplimenti un ciktāl tā dziļi sajusta patiesība. Lai kā - citādi viņš nevarēja -šī vēstule viņam bija jānosūta.
To apņēmās izdarīt cūku Jānis - par labu vārdu un pieci mārki kādu vakaru noskriet uz Plaušiem un iespiest Lūcei vēstuli saujā. ka neviens to ne manīt nemanītu.
Pukstošu sirdi viņš gaidīja uz atbildi, kurai vajadzēja pienākt šādā vai tādā ceļā. Te arī it nejauši kādu dienu ieradās Ērgļos Plaušu sieva un klaušināja, vai nav redzēti viņu šīgada teļi. Noklīduši!... Ja jau neesot redzēti, tad jau jāejot tālāk pameklēt. Bet pie tam viņa paguva šaut Kārlim vēstuli un pamirkšķināt zīmīgi ar acīm: «No Lūces...» Tad gāja savu ceļu.
Kārlim vai tīri sirds nostāja pukstēt par šo ziņu. Ielīdis savā istabiņā, viņš it kā bez elpas un ar acīm gribēja apēst šīs rindiņas.
«Mīļo Kārli!» tur vienkārši stāvēja rakstīts. «Pateicos par Jūsu laipnām rindiņām un priecājos, ka mani neesat aizmirsuši. Es biju ļoti bēdīga, kad jūs tovakar zaļumu ballē pazudāt. Meklēju Jūs uz vakariņām, bet neatradu... Mēs tik jautri nodzīvojām. Bet nedomājiet, ka es ar Viķildu Kristapu, nē, nē, Kārli, Jūs maldāties! Tikai vienīgi Jūs es mīlēju... Mīlēšu... Mīlēšu līdz nāvei. Dienās Jūsu tēls man stāv priekš acīm, naktīs par Jums sapņoju... Cik laimīga esmu, ka arī Jūs mani pielūdzat... Bet mīļo Kārli! Vai tikai Jūs ar mani nejokojat, vai tikai esmu Jums tik vērta un dārga? Esmu vienkārša lauku meitene, neesmu nekāda skaistule un dieviete. Ko no manis var pielūgt?!... Es būtu ļoti ļauna, ja Jūs tā patiesi nedomātu un mani krāptu. Nē, nē, Jūs to nevarat... Jūs nevarat būt tik ļauns... Ak, es Jūs ļoti mīlu... Vēlētos ar Jums satikties un par visu, visu izrunāties... Mēs taisāmies braukt uz Jelgavu, uz brīvestības svētkiem. Perlants arī atbrauks atpakaļ no Rīgas. Vai jūs arī brauksat? Būtu ļoti jauki, ja mēs tur varētu satikties. Ja esat ieradušies, tad paskatāties arī drusciņ, kur Jūsu Lūcija, kas ar Jums tik ļoti ilgojas satikties...» Un tā joprojām, un tā joprojām.
To izlasījis, Kārlis sev nāca priekšā daudz lielāks vīrs. Tad Lūce tomēr tikai viņu mīlēja?!... Nu jā, citādi jau arī nemaz nevarēja būt!... Bet kas tur no visas lietas iznāks, kā tas beigsies?... Tumši viņš nojauta, ka viņai un viņam stāv priekšā lielas ciešanas... Nesamanīdams, kādēļ, tas svilpoja pazīstamo meldiju: «Cik grūt, kad agri iemīlē un savu sirdi pazaudē!...»
Jelgavas braukšanai, protams, vairs nekas nestāvēja ceļā. Pārdevis pirmos kviešus, tēvs viņam pasniedza labu vīšķi naudas - varēja būt kādi pāra simts rubļi. «Še nu, dēls, tev būs ceļa nauda! Tagad lielie darbi atgalēti, nu varam iztikt arī bez tevis. Ilgāk tevi neturu, vari aizbraukt kuru katru dienu. Neaizmirsti tikai savu dievu un atraksti, kad tev labi iet!...»
Še nu bija viss, ko Kārlis tik karsti kārojis un pēc kā centies. Aizkustināts par tēva labo prātu un lielo vīšķi naudas, viņš noskūpstīja tam pat roku, uz kuru uzlija karsta asara. Arī māti viņš skūpstīja uz pieres un mierināja, kad tā aiz sirdssāpēm sāka raudāt kā izkulta. «Māmulīt, māmulīt,» viņš bučoja nost asariņas no viņas acīm un viņas vaigiem, «es jau neaizbraucu uz visiem laikiem! Pārbraukšu pie tevis - apciemošu tevi bieži...»
Posts, kamēr viņu nomierina. Un prātā pastāvīgi ir Lūce... Nemaz viņš nebija iedomājies, ka šķiršanās no dzimtenes būs tik grūta!...
Viss tas noticis un piepildījies kā pa sapņiem. Tagad nu viņš bija te. Un kas nu tālāk būs?
Te piepeši, it kā no zemes izaudzis, viņam priekšā nostājās Čipa. Tas arī bija bijis baznīcā, bet noklausījies sprediķi pamatīgi līdz galam. Viņš nosēdās tam blakus uz sola.
«Nu, Ērgļu Kārli, ko tad Kundrātiņš jums, saimniekiem, šodien laba pateica?» tas it kā priecādamies ieminējās. «Dzirdēji, kā sadeva...»
«Dzirdēju jau, dzirdēju,» Kārlis, ar savu nūju rušinādams smilti, lēni norūca.
«Un vai nav taisnība? Jums visas pasaules rokā, jūs dievu vairs neatzīstat. Ja zemi izdalīs kalpiem, būs dievticīgu diezgan...»
«Var jau būt,» Kārlis vienaldzīgi paraustīja kamiešus.
Iestājas brīdi klusums.
«Ko es dzirdu, Kārli,» Čipa piepeši iesaucās bažīgā balsī, «tu no Ērgļiem pavisam atsakoties! Vai tu dulls esi?...»
It kā satrūcies Kārlis viņu īgni uzlūkoja, it kā sacīdams: «Kas tad tev par daļu?!..» Bet viņš savaldījās un lēni piebilda: «Man jau vēl nevienu Ērgļu nav...»
«Nav, nav, bet tev viņi būs... Kam tad citam tās mājas krīt, ja ne tev?!... Vai tu ar zini, cik tādi Ērgļi vērti?»
«Cik taču?! To vajadzību arī daudz... Tam brālim tik un tai māsai tik, citiem bērniem atkal tik un vecākiem arī savu labu daļu - man viņu nav, to tūkstošu!...»
It kā aizskarts viņš rušināja atkal ar savu nūju smiltis, zīmēdams tur visādus ciparus un nulles.
«Būs bagātu sievastēvu diezgan, kas tev palīdzēs,» Čipa paskaidroja. «Palīdzēs ar sēklu, ar maizi, ar naudu... Āre, kas tad kait tai pašai Plaušu Lūcei? Ķer klāt, un būs viss, kas vajadzīgs...»
Kārlis piesarka, it kā viņa vaigu būtu aplējis kāds ar asinīm. It kā pieķerts viņš nesamanīja, ko sev par attaisnošanos sacīt. «Kur tad tos tūkstošus tik daudz lai sadabū...» viņš beidzot nodunduroja.
«Ak tu muļķis, ak tu muļķis!» Čipa viņu sāpīgi uzlūkoja. «Nemaz viņam nav ap ķeršanas!... Kāpēc tad tu tēvam runā pretim, ka tu nedosi?... Saki: «Jā, jā, došu jums visiem, cik prasiet, norakstiet man tikai pirms tās mājas.» Bet, kā norakstīts, es tavā vietā darītu tā: visu to sugu ārā, ejat, kur gribat, māju man vajag tīru... Koku jums rīklē, ne tūkstošus! Ejat nopelnāt paši... Ja tēvam un mātei man daļa jādod, to es dodu. Redz, tā vajag izstrādāt! Paņem tad bagātu sievu un dzīvo, cepuri sagriezis uz vienu ausi...»
«Liec mani mierā!» Kārlis, iekšēji sašutis, atmeta ar roku. «Es ar saviem brāļiem, māsām lai tā - - Fui, cik tas neģēlīgi! Un kādēļ tad?! Nu, lai ņem viņi Ērgļus, es jau dodu... Dod man to tūkstoti, un lai ņem...»
«Par tūkstots rubļiem, tu atsvied Ērgļus!?» Čipa iesaucās sāpīgu un reizē arī ironisku smaidu. «Kārlīti, Kārlīti?! Tās mājas, tie lauki! Es jau būtu laimīgs cilvēks, ja man dotu tikai pāra pūravietas zemes, tu aizsvied projām savu trīssimts pūravietu. Saproti nu tu!... Mēs, kam zemes nav, mēs, uz deguna klupdami krizdami, cīnāmies, ka kur dabūtu savu stūrīti... Tev viņa ir, bet tu viņu negribi...»
«Liec mani mierā ar savu zemi!» Kārlis īgni attrauca. «Es jau arī jūs, tos zemes urķus nesaprotu. Kā tādi kurmji, kā mēslu vaboles, pie zemes vien, pie zemes... Tās dēļ izdarītu katru neģēlību, pat noziegumu! Bet es negribu... Es negribu sevi aptraipīt, piekrāpt savējus, lai pie zemes stūrīša piekaltos un uz vietas sapelētu. Cilvēkam taču vajag pacelties arī uz augšu! Vai zini, man šī vienmuļīgā dzīve pagalam apnikusi. Man te par šauru netīk tāda aizkrāsnē tupēšana, gribu pasaulē! Vienalga, vai uz Rīgu vai citur... Tikai tālu projām no šejienes, svešās malās, citos ļaudīs... Es tur nemaz sliktāk nedzīvošu...»
«Zināms,» Čipa domīgi piebilda, «dzīvo jau arī citur cilvēki, un Rīgā arī nav tik slikti. Āre, mans brālis pat aizgāja... Kur es tagad viņam varu tikt klāt?... Bet lai nu arī - - Pasaulē lai iet tādi, kam nav māju, tev taču krīt mājas...»
«Mājas, mājas, atkal tā pati vecā dziesma!» Kārlis sāpīgi iesmējās. «Jā, var jau būt, labi paēst jau tu, mājas turēdams, vari, bet tas arī viss! Citādi tu no pasaules nezini ne «bū», ne «bē». Bet cilvēks nu taču pasaulē nedzīvo vienīgi tā pilnā vēdera dēļ...»
Čipa domīgs apklusa. «Var jau būt, ka arī tev taisnība,» viņš beidzot ieminējās. «Tu esi mācīts cilvēks, tev gudra galva un laba skrīve, tev arī varbūt pie zemes darbiem tas ir par maz. Bet mums, kalpiņiem un zemes arājiem, kas citu nezinām, kā «tprh, še vaga!», kādēļ mums nav zemes? Bez tās mums nav ne dzīves, ne elpas!... Teic, kur netaisnība!...»
Pēdējie vārdi viņam izspruka kā smaga nopūta, kā tādam, kam nodarīta smaga pārestība.
«Ko lai dara?» Kārlis piebilda citādā balsī. «Visiem zemes nav, ko dot. Cilvēki nāk katru gadu klāt; zeme klāt nenāk...»
«Nav zemes, ko dot; jā, jā!» Čipa tālāk sūkstījās.
«Visiem tās ir papilnam, tiem, kam tās nevajag... Kungiem, kuri dzīvo no mūsu sviedriem... Viņi neapzina savu zemju robežu... Saimniekiem papilnam, kas arī paši, ja grib, tad strādā!... Tikai mums, kalpiņiem, kas zemi aram un ecējam, ejam, uz deguna klupdami, tikai mums viņas nav, ko dot! Kāpēc tas tā tai pasaulē?...»
Kārlis nezināja atbildēt. Iestājās brīdi klusums.
«Kārli,» Čipa pēc brīža iesāka, «tu esi labs cilvēks, tu esi mans draugs, tu saki, ka vajag palīdzēt saviem tautasbrāļiem - - nu, palīdzi mums, nabaga kalpiņiem -»
Kārlis noraustīja kamiešus. «Bet ko tad es tur varu? Man taču zemes nav, ko jums dot!... Man nav to pašu Ērgļu, ja es tos jums gribētu atdot...»
«Palīdzi mums pietikt pie kāda laba apikāta!» Čipa noslēpumaini sacīja. «Pie tāda, kam kungi un saimnieki nevar aizbāzt acis. Mēs gribētu tikt pie Manaseja un iesniegt viņam vienu lūgumu. Bet mēs neprotam krieviski un, ja trāpās, ka viņš nopirkts - - Vai mēs tad zinām, ko viņš uzraksta?... Uzraksta varbūt, lai mums zemi nemaz nedod, ka no to mazu stūri nevar dzīvot, ka zagļi un slepkavas vien būs... Vai tad nav dzirdēts?!... Ja uz lūgumu nekas neiznāk, tad taču tas ir uzrakstīts pavisam citādi...»
Kārlis neticīgi pasmaidīja. «Ej nu, ej! Kādēļ tad viņš citādi rakstīs, nekā jūs viņam liksiet!?... Bet iedot to zemi arī viņā varā nestāv...»
«Nē, nē, ko tur var ticēt,» Čipa bažīgi turpināja. «Viņi visi draugi kopā, un vārna vārnai acīs neknābj. Kad varētu dabūt tādu, kas ar kungiem saēdies un kam viņi nevar aizbāzt acis. Mums teica, ka tas Māteru Juris esot brīnum tāds taisnīgs kungs... Tādēļ tie lielikungi meklējot viņam vainas; ja ne citādi, tad aizdodot naudu un, kad nevarot uz «musi» atdot, tad turot cietumā. Kārli, ja tu pie šī kunga varētu aizlikt priekš mums labu vārdu...»
«Nezinu,» Kārlis vilcinādamies atbildēja. «Personīgi es viņu nepazīstu... Rakstījis priekš viņa avīzes gan esmu... Varētu jau ar viņu parunāt... Varbūt viņu «Villa Medem» dārzā satikšu.»
«Esi tik labs, brālīt! Bet,» viņš piepeši kļuva neuzticīgs un domīgs, «vai tikai tas bija labi, ka es tev savu padomu izstāstīju?... Tu tāpat esi saimnieku sugas. Varbūt arī tu palīdzi viņam acis aizbāzt...»
Kārlis iesmējās. «Neesi jau bērns! Par manim jūs visi varat ņemt zemes, cik jums tīk... Es jums to no visas sirds novēlu. Bet, ja jau tu negribi, es viņam nesacīšu...»
Čipa palika domās un nezināja, ko darīt. Turpretim Kārlis piecēlās un, apskatījies savu pulksteni, sacīja: «Koncertam vajag drīz sākties, man jāiet...»
Patlaban arī no vecās Annas baznīcas sāka plūst ārā baznīcēni bariem. Kārlis iejaucās viņu vidū un plūda līdzi pa Lielo ielu uz tirgus laukuma pusi. Čipas lieta viņam izlikās pārāk jocīga...
Bet tad viņš iegādājās Čipas vārdus: «Visiem, visiem ir zeme, tikai mums, kas aram un ecējam, tās nav...» Tas viņam neizlikās vis jocīgi. Kā tas nāk, ka tiem nav zemes, ka zemes nav visiem, bet tikai dažiem? Vai agrāk arī tā bijis?... Vai tas tā arvien būs bijis?...
Lūk, tas bija jautājums, uz kuru viņam trūka atbildes.