AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I I

PIRMĀ PUSE

Ceturtā nodaļa

Cik ilgi Kārlis tādā pusnomoda stāvoklī bija nosēdējis, to viņš nevarēja pateikt. Varbūt arī viņš bija piemidzis. Saule bija jau labi pusvakarā. Zariņu Kārlis arī bija pazudis... Tikai Perlants, nolicies turpat ar rokām uz galda, krāca. Citādi viss dārzs tik kluss kā izmiris. Arī sulainis un bufečiks samiegojušies snauda. Tikai no tālienes dzirdama ratu dārdēšana un ielu troksnis.
«Perlant, Perlant!» Kārlis modināja draugu. «Ko mēs tagad darīsim?!...»
«Kas ir?!» tas, pavēris acis, viņu stīvi uzlūkoja. «Es laikam biju piemidzis?... Visi citi ir projām?...»
«Jau sen! Vai tad tu neatmini? Ko mēs tagad darīsim?»
«Brauksim atpakaļ uz Rīgu. Cik ir pulkstenis?...»
To teikdams, viņš izvilka savu stundeni un paskatījās. «Šis vilciens aizkavēts, bet līdz nākošam daudz laika...»
«Iziesim tad drusciņ pa Jelgavu,» Kārlis mudināja. «Te šņīpt, tas neizskatās... Varēsim kur paturēt pusdienu. Vai dzi`!» tas piepeši iesaucās. «Vai mēs to laiku nevaram izlietot lieti un izdarīt kādu andeli? Ja mēs aizietu pie Indriķa Alunāna un pārdotu manus manuskriptus?»
«To varam, laika diezgan! Nu, iesim,» tas ķēra pēc sava deķeļa. «Samaksāts taču viss ir?»
«Pasauksim sulaini. Sst, sst, ķelner, vai mums te vēl kas jāmaksā?»
«Nekas, kungi... Viss ir nolīdzināts...»
«Nu tad ardievu!»
Viņi piecēlās un gāja uz vārtu pusi. Mazā snauda nebija bijusi slikta, bija izdzēsusi skumjos iespaidus un arī viņus pašus atspirdzinājusi. Kad miegs bija nogājis, tie jutās it omulīgi un iesāka jautri sarunāties.
«Man trakoti interesē zināt, ko vecais Ingus sacīs par taviem manuskriptiem,» Perlants ieminējās. «Ka varētu no viņa izspiest kādu simtnieku...»
«To jau nu redzēsim.»
Nebija jau arī liels gabals, ko iet tepat bija tirgus placis. Tas, kā jau parasts, pilns laucinieku, kuri savos pelēkajos vadmalas kamzoļos un biezām šallēm notinuši kaklus kustējās ap saviem produktiem un gaidīja pircējus. Pavisam te maz dzird vāciski runājam, jo pilsētas kārklu vācietim ir negribot jārunā kaut ir lauzītā latviešu valodā, ja grib nopirka ko, kas vajadzīgs pie dienišķas maizītes. Varētu jau nu arī runāt pa vāciski, bet laucinieki tad noprasa tādu cenu, ka bail, un kā tu viņam nodiņģēsi, kad viņš nesaprot to valodu. Ne godīgu kāpostgalviņu tu nedabū, ja negribi pārmaksāt. Mužiks jau uz to vien iziet: vācietim un kungam, tiem jau naudas diezgan. Ja tas nemaksās cenu, kas tad maksās. Bet runā tu ar viņu pa latviski, tas tūdaļ raujas, zina: tas nav vis vakarējais un zina, ko lieta vērta.
Protams, ka mūsu draugi diņģēšanās saturā tuvāk neiedziļinājās. Tikai viens, ko Perlants ieminējās: «Lai gan Jelgava nav tāds latviešu kultūras centrs kā Rīga, taču te dzird daudz vairāk runājam latviski nekā Rīgai.»
Viņi iegriezās Lielajā ielā un drīz vien sasniedza H. Alunāna grāmatu pārdotavu.
Tā kā skolu laiks patlaban bija sācies, tad tā bija pilna kā piebāzta. Kundes bija pa lielākai daļai reālskolnieki vai ģimnāzisti, kuri izmeklēja pēc saraksta vajadzīgās grāmatas, un viņu vecāki, kas bija iebraukuši no laukiem, tās samaksāja.
Indriķis Alunāns, sārts vīrs ar palīku degunu un kārpu vaigā, rāvās pats līdzi nosvīdis. Viņš bija ļoti praktisks un ekonomisks cilvēks, kas iztika uz to mazāko, arī bez dažiem nevajadzīgiem apģērba gabaliem. Tā viņš iztika bez krāgas un šlipses, vienīgi ar baltām krūtīm ar zelta kņopēm, iztika arī pat bez žaketes, pārvilkdams pār vesti melni šķimeļainu drēbes ķelderi jeb pārvelkamo. Toties viņš turēja gandrīz pastāvīgi galvā cepuri, kura bija tāda pat šķimeļaina kā viņa ķelderis - augstu, kuplu dibenu, viegla un «luptīga». Daudzi viņu paraduma dēļ noturēja par žīdu, ievērojot, ka viņa mati un apcirptā bārzda bija austrumnieciski melna un deguns ar vajadzīgo līkumu.
Bet žīds arī nebūtu pratis labāk veikalot par viņu. Viņš neapsmādēja ne to visniecīgāko apgrozījumu un peļņu. Viņš vienā reizē personīgi apkalpoja kādu pircēju, bet ar otru, kādu labu tautieti, kas arī bija ienācis pirkt un gaidīja, sarunājās par tautiskām un vispārības lietām, un ar visu to viņam tomēr bija acis redzēt un ausis dzirdēt visu citu, kas notiek veikalā. Tiklīdz komijam vai māceklim samisējās ar cenu vai arī tas tūdaļ nezināja uzķert prasīto grāmatu, principāls pateica tūdaļ, kur tas ir un cik tas maksā. Ja pircēji maksāja skaidrā naudā, tad viņš saldi smaidīja, ja gribēja palikt parādā, tad smaidīja sāpīgi. Te skatījās žēli savā rēķinu grāmatā. Bet, ja atrada, ka tur jau vecs parāds priekšā, tad it kā pārsteigts iesaucās: «Klausāties, jūs jau man esat parādā!»
Pircējam vajadzēja atzīties, jo, kas jau ir, kā to noliegsi!... Tad nu Ingus - šo pavārdu viņam bija devuši reālskolnieki - rīkojās pēc apstākļiem un vienošanās, dažureiz kreditēja vēl uz priekšu, bet dažreiz arī ne.
Kad mūsu draugi iegāja pārdotavā, Ingus sarunājās patlaban ar kādiem lauku skolotājiem. Tie patlaban bija izdarījuši pie viņa prāvus iepirkumus, un viņš tiem kā labiem kundēm parādīja sevišķu uzmanību. Bez tam vēl viens no tiem piedāvāja viņam, lai tas izdotu tā sastādītu latviešu lasāmu grāmatu skolām. Līdzšinējās, tā viņš izteicās, jau ne velnam nederot, ne Šaca, ne Hervāgena «Skolas maize» vai kā nu viņas visas sauc. Bet viņa lasāmā grāmata esot pavisam citāda, pilnīgi tautiska. Viņš pats to labprāt izdotu uz sava rēķina, tikai žēl, ka neesot tā kapitāla.
Viņa biedrs apgalvoja, ka tā patiešām gan laba grāmata un ka Alunāna kungs, to izdodams, gan nopelnīšot labu naudu.
Ingus tikai saldsāpīgi smaidīja. «Nē, nē, mīļie kungi,» viņš kratījās nost, «man jau nav tās naudas. Esmu tik daudz izdevis uz parāda, bet atpakaļ nenāk! Un jādod vēl arvien uz priekšu, citādi iet pirkt citur. Jā, kad tas Ādolfs man būtu atdevis to simtu, tad vēl... Es domāju no viņa atdabūt tā,» tas piebilda paklusi kā kādu lielu noslēpumu, «sarīkošu kādu teātra izrādi, lai viņš spēlē. Bet ko viņš? Kā nāk beidzamais cēliens, viņš nespēlē tālāk, kamēr samaksā. Gribēju atturēt vismaz kādus 25 rubļus uz tā parāda, bet viņš ne dzirdēt!... Neiet uz skatuves, kamēr viņam nenoskaita naudu līdz pēdējai kapeikai!... Ko?!... Ko nu jūs sacīsiet?!... Vai tas nav labs stiķis, ha-ha-ha-ha!...»
Viņš nosmējās līdz asarām par to, ka Ādolfs izdarījis viņam tādu «stiķi».
«Jā, jā,» skolotājs piebilda, «bet uz to grāmatu jūs atkal nopelnītu...»
Noliedzošu smaidu viņš nogrozīja galvu. «Liela konkurence! Kad vienu eksemplāru iegādājas, skolēnam no tā aroda vairāk nevajag. Jā, kad jums būtu kāds labs stāsts vai romāns, ko lasa visi. Kad vienu ir izlasījis, lasa vēl otru, trešo...»
«Man ir viens tāds tulkojums, stāsts!» skolotāja biedrs pasteidzās piedāvāt.
«Nē, nē!» Ingus it kā sabijies ar kājām, rokām pretojās. «Uz tulkojumiem ir milzīga konkurence! Tulkot katram brīv, katrs skolēns tulko. Nu, labi, es izdošu to tulkoto stāstu, bet otrs nāk un pārtulko to pašu un izdod atkal. Jā, oriģināls, tā ir cita lieta. Tad es esmu drošs, ka izdodu to darbu viens pats un citam pakaļdrukāt nav tiesība...»
Skolotāji izmēģinājās šā, izmēģinājās tā, bet Ingum nekā pietikt. Nekas cits neatlika kā šķirties. «Neņemiet ļaunā, mīļie tautieši,» tas viņus izvadīja līdz durvīm, «bet redziet nu, mūsu apstākļi ir tādi...» Tad nāca atkal pie citiem.
Mūsu draugiem, to visu noklausoties, sirds smēja vien. Spriežot pēc tā, kā Ingus izteicās, viņiem veikals drošs.
«Atvainojat, Alunāna kungs,» Perlants devās pazīstams, «mums te ir viens oriģinālromāns manuskriptā. Tā kā jūs te tiem kungiem izteicāties, ka tādus ļoti izdevīgi apgādāt, tad mēs to labprāt nododam jūsu rīcībā...»
«Ā, labdien, labdien, studenta kungs!» Ingus saldskābu smīnu attrauca. «Tad jau ir ļoti teicami!...» Jo, vienkārt, kad jau nu viņš patlaban bija izteicies, ka oriģinālromānus izdevīgāk apgādāt nekā skolas grāmatas, - parasti tas gan apgalvoja pretējo, - tad viņam bija neveikli uz vietas savus vārdus atpakaļ ņemt. Un, otrkārt, ja students kaut ko uzrakstījis, tad tā lieta arī varbūt ko der un izdot nav par skādi. Izlocīties te nekādi nevarēja, atbilde bija jādod vienādi vai otrādi.
Te viņš ciešāk ieskatījās Perlanta vaigā un līksms iesaucās: «Klausāties, mēs jau vakar pie goda mielasta bijām galda biedri?! Jā, jā, itin pareizi, mēs sēdējām blakām...» Viņš priecājās ne vien par atjaunoto draudzību, bet arī, ka nu izdevība novilkt valodu uz citām lietām.
«Jā, man bija tas gods sēdēt jums blaku,» Perlants atbildēja. «Mēs sevišķi draudzīgi satikām...»
Ingus atminēja gan, kādā ziņā. Nevarēdams savu cepeša porciju noēst, tas ietina to papīrā, lai bāztu kabatā, un Perlants, kuram tāpat ēstgriba bija maza, atvēlēja arī viņam pievienot savu porciju. Pret tādu saprātīgu jaunu cilvēku Ingus turēja sevišķi labu prātu. «Ar izglītotiem cilvēkiem arvien var iztikt,» tas piebilda, «tie viens otru saprot...»
«Jā, jā,» Perlants piebilda, «un tā es domāju, mēs arī dēļ tā romāna sapratīsimies...»
Ingus tomēr vēl drusciņ saldskābu smīnu kasījās aiz auss. «Labāk, kad jums būtu kāds dzejoļu krājums,» viņš sūkstījās. «Dzejoļu krājumus pērk arvien, dāvā uz dzimumdienām, vārda dienām, svētkiem...»
«Ja gribiet, arī dzejoļu krājumu varam dabūt,» Perlants apgalvoja. «Manam draugam ir dāvanas...»
«Nē, nē, nē!» Ingus sabijies attrauca. «Tad jau labāk to romānu... Viņš garš ir? Interesanti apstrādāts?»
Kārlis neturēja savu sveci zem pūra, bet sniedza paku Alunānam.
Ingus, redzēdams apmēru, vēl vairāk nobijās: «Klausāties, tas jau labi pagarš!... Vai tikai tas būs pietiekoši interesants?»
«Vielu esmu ņēmis no tautas dzīves!» Kārlis apgalvoja. «Miesa no mūsu miesas, un kauls no mūsu kaula...»
«Ko?! Jūs tas autors?» Ingus viņu lielām acīm uzlūkoja. «Klausāties, jūs taču esat gluži jauns cilvēks...» Viņš taksēja romānu, taksēja pašu autoru un neizprazdams uzlūkoja Perlantu.
«Jā, jā,» pēdējais apstiprināja. «Romāna autors ir mans draugs Ērgļu Kārlis...»
«Tā jau pavisam cita lieta,» Ingus smaidīja tagad, cik sāpīgi vien iespējams. «Es nemaz nezinu... Es domāju, ka gandrīz... Klausāties, es jau iepriekš nevaru nosacīt... Man vajadzētu jūsu darbu iepriekš izlasīt...» Un, svērdams rokās, tas vēl prasīja: «Kādu honorāru tad jūs prasiet?»
«Es daudz negribu, tikai ka darbs daudzmaz atlīdzināts,» Kārlis apgalvoja. «Piecpadsmit rubļus par drukas loksni...»
Ingus patlaban bija sācis iztīt Kārļa romānu, lai ar to iepazītos, it kā izbijies tina to atkal žigli kopā. «Klausāties, tas jau pulka naudas! Jums jau tad par vienu pašu darbu iznāktu kādi trīssimts rubļi sidraba...»
Pie tam viņš tik sirsnīgi nosmējās un uzmeta Kārlim tik zobgalīgu skatienu, ka autoram dūša sacirtās, un tas stingri iejautājās: «Kā? Vai jūs domājiet, ka mans darbs nebūtu tik daudz vērts?...»
«Nē; nē, vērts tas varbūt vēl vairāk,» Ingus attrauca, «bet redziet, mūsu apstākļi tādi, ka par latviešu literatūru tik daudz nevar maksāt. Vai ziniet, es priekš Šablovska kunga tulkoju to «Venēcijas asinsnakti», viņš man maksāja tikai trīs rubļus par drukas loksni. Un vai ziniet, es nestāvēju nemaz slikti - uz divi rubļi dienā...» Pie tam viņš tik saldi smēja, ka viņam viss ģīmis laistījās aiz prieka. «Vairāk arī par latviešu literatūru nevar prasīt. Vai ziniet, man piedāvā oriģinālus par astoņiem un pat par pieciem rubļiem loksnē. Dieva vārds!...»
Pēc šāda paskaidrojuma Kārlis palika drusciņ mierīgāks. «Tur gan diezgan daudz darba,» viņš domīgs piebilda, «un mēs taču esam tautasbrāļi... Kas tad būtu jūsu cena?»
Bet Ingus nekā noteikta neatbild, tikai sūkstās un kasās. «Klausāties!» tas, piepeši it kā ko iegādājies, iesaucās. «Es jums teikšu ko?!... Ejat pie Šablovska kunga, tam ir nauda!... Tas jums to romānu apgādās un labi samaksās, kad es jums saku...»
«Varētu jau arī pie Šablovska,» Kārlis atbildēja, «bet mēs jums dodam priekšroku...»
«Ejat pie Šablovska kunga, kad es jums saku!» Ingus sauca uzsaukdams. «Viņam ir nauda, viņš jums to romānu apgādās...»
Cits jau nekas arī neatlika. Ingus jau viņus tīri stumšus izstūma pa durvīm. Atvadījušies viņi bija atkal uz trotuāra un klusu, it kā noskaitušies cilpoja uz Katoļu ielas pusi.
«Neiznāca mums ar to veikalu nekas,» Perlants beidzot ieminējās. «Ingus nezin kāpēc kratās nost ar kājām un rokām...»
«Nezin kāpēc?!» Kārlis skarbi attrauca. «Es zinu gan, kāpēc! Tiklīdz viņš dabūja zināt, ka es un nevis tu tas autors; mūsu lieta nokrita tikpat kā no plaukta. Tādi tie tautieši ir!... Bet es tādēļ citam aiz muguras neslēpšos; ja negrib, lai neņem... Ērgļu Kārlis ir to romānu sarakstījis, vai nu to tic vai ne...»
«Tas ir labi, tas ir labi,» Perlants pasmaidīja. «Dūšu nevajag palaist un krāsu vajag rādīt. Ja mēs paši sevi cienīsim, arī citi mūs cienīs. Un var jau būt, ka tiešām Šablovskis to romānu izdod un vēl labāk samaksā nekā Ingus.»
Šablovskis bija pazīstamais tautas bibliotēkas izdevējs un arī pirmais briesmu un kolportāžas romānu izdevējs latviešu valodā. Turpretim skolas grāmatām tas nepiegrieza nekādu vērību. Tādēļ tad arī, skolas sezonai sākoties, tam ar sāpēm bija jānoskatās, ka ļaudis bariem vien plūda pie Alunāna, lai gan citādi viņam pašam, kā vecākam grāmatu tirgotājam, bija noiešana labāka. Par to viņš līdz zināmam mēram Ingu apskauda.
Drīz vien mūsu draugi bija sasnieguši savu ceļa mērķi un iegāja Šablovska grāmatu tirgotavā.
Viņi atrada tur priekšā tikai pāris laucinieku, kuri pirka «Laupītāju virsnieku Maldonaldo», bet kaulējās uz nebēdu. Grāmatas cena bija 35 kap., bet viņi gribēja par 30 kap. Šablovskis, neliels, sauss vīriņš šķidru bārzdiņu, turējās, cik varēja, un teica savu grāmatu cik spēdams. «Vien' jauk' lasīšan', vien' smuk' lasīšan'. Jauk' stāst' tiem mīļiem latviešiem... To bild' vien jau ir sav' divdesmit kopek vērt'... Redzet, kā viņa spīd... Tik smuk' laķierēt'... Hm!...»
Viņš likās pats par šo lielo jaukumu priecājamies. Bet pircēji, kā rādījās, nemaz nedomāja nopietni, bija ienākuši tāpat izgudrēm. «Lai nu paliek tā grāmata,» viens no viņiem ieminējās, «mēs no tādām kungu lietām neko daudz nesaprotam. Vai mēs labāk nevarētu pie jums kādu laikrakstu, pastellēt?»
«Laikrakst'?!» Šablovskis neizprazdams ieplēta acis. «Kas tas tok ir?!»
«Nu jā; avīzes, ceitungas, ko lasīt,» laucinieks paskaidroja.
«Ah to ceitung; latvieš' ceitung, ah, to man ir gan,» tirgotājs paskaidroja. «Jūs var pie man' apstellēt to «Latvieš' Avīz'». Liel' lasīšan', smuk' lasīšan' un lēt'...»
«Ak tā «Latviešu Avīze»?! Bet to jau palaikam brāķē?»
«Ko viņi brāk'?» Šablovskis ieplēta acis. «To ir gaužām lab' ceitung... Lab' mācīb', smuk' lasīšan' un lēt'...»
«Bet viņi jau saka, ka tā esot pavisam tādā piena lapa!» laucinieks aprādīja. «Noderot tikai priekš siļķu ietīšanas. Latviešus ar tādu bērnu putriņu vien barojot, un, ja neklausot, tad lamājot par nihilistiem. Viņa jautā, kā jau kad vecs cilvēks prātu zaudējis... Tādēļ to nokrustījuši par tanti Lavīzi jeb veco Lavīzi...»
«Jā, jā, lait' jau krustī!» Šablovskis it kā aizskarts norūca un tālāko paturēja pie sevis.
«Vai pie jums nevarētu «Balsi» pastellēt?» viens no lauciniekiem atkal ieminējās. «Tā esot ļoti laba avīze un tautiska...»
«Kā?! «Balss»? Nē, man to ceitung nav ir!»
«Skāde gan,» otrs laucinieks slepeni kārstīja mēli, «tas esot ļoti labs laikraksts un tautisks lai... Mēs būtu apstellējuši...»
«Nu, ej`t pie Alunāna kunga, ej't pie Alunān!» Šablovskis gandrīz pikti iesaucās. «Man to ceitung nav ir... «Balss», «Balss»,» tas brīnīdamies lūkojās uz savu komiju. «Das ist in unserem Geschäft unbekannt...» («Balss», «Balss» mūsu veikalā nav pazīstama.)
«Wahrscheinlich ein junglettisches Hetzblatt,» komijs, plecus paraustīdams, atbildēja. (Laikam kāda jaunlatviešu rīdīšanas lapa.)
«Vai tad nevarētu pie jums to «Balsi» pastellēt?» laucinieks atkal pēc brīža iejautājās.
«Ej't pie Alunān, es tokš jums sacī!» Šablovskis iesaucās un pagrieza viņiem muguru. «Komische Menschen...!»
«Ta jau nu jāiet būs, ko tad darīs!» laucinieki nokārstīja mēles un virzījās uz durvju pusi.
Ienāca kādi skolēni vecāku pavadībā un prasīja pēc Andrē vēstures, kura vajadzīga reālskolā.
Tumšs sārtums parādījās mazā vīriņa bālajā sejā.
«Man to grāmat' nav ir! Ej't pie Alunān kunga!...»
«Mēs jau tur bijām!» bija atbilde. «Bet pārāk pilns... Nevar klāt tikt...»
«Tokš tik pilns!» Šablovskis sāpīgi iesmējās. «Jā, jā, pa šo laik' to Alunān kung' iet it labi!... Bet vēlāk drusciņ... Ko tik tas Alunān kungs darīs, kad viņam tā šeit' vairs neies... Ko tad tik viņ' iesāks?»
«Bet ko tad jūs, kungs, iesāksiet?» viņam prasīja.
«Es sien' sav grāmat',» Šablovskis pašapzinīgi sacīja. Viņš, proti, bija mācīts grāmatsējējs.
Kad pēdīgi nedaudzie kundes bija aizgājuši, Kārlis tad nu nāca klajā ar savu lietu. «Mans vārds ir Ērgļu Kārlis, - jūs laikam par mani būsat dzirdējuši? Es rakstu korespondences zem šifras Erg. K.»
Šablovskis noliedzoši nogrozīja galvu. «Nē, - es nav ir par jums dzirdējis...»
«Redziet, man ir tāda būšana,» Kārlis turpināja, «man ir sarakstīts kāds romāns. Oriģinālromāns iz tautas dzīves. Izdevējs uz to var smuki nopelnīt. Nu, ņemsim, ja to nodrukā tikai 3000 eksemplāros un par katru ņem tikai 50 kapeikas, tas jau iznāk 1500 rubļu... Saprotams, ka es to pats izdotu, - tā taču tīra nauda, - bet nu man pašam neizkrīt... Tādēļ novēlu labāk izdevējam. Par savu darbu es daudz negribu, tikai piecpadsmit rubļu par drukas loksni...»
Piesarcis un it kā bez elpas viņš vēroja, kādu iespaidu viņa piedāvājums darīs, bet tas atstāja to gluži aukstu. Mazais vīriņš skumji un noliedzoši nogrozīja galvu, neprasīja pat: «Kur jums ir? Cik liels? Kas tas par darbu?...» Viņš neizrādīja ne mazāko tiecību, ka gribētu jebko par Kārļa slaveno darbu zināt.
Iestājās brīdi neomulīgs klusums. «Tā kā nu Alunāna kungs man ieteicis jūs kā labu apgādātāju,» Kārlis, saņēmis dūšu, atkal turpināja, «tad es jums dodu priekšroku, tas ir, ja jūs to vēlaties...»
«Alunān kungs jums tā sacī?» Šablovskis skumji ieminējās. «Oh, oh, tas nebij lab' no Alunān kunga... To es no viņa nebūt domē's...»
Atkal neomulīgs klusums, un Kārlis gaidīdams sarka vien. «Ja jau jūs nu negribiet,» viņš beidzot aizskarts sacīja, «tad es izdošu pats ar saviem līdzekļiem... Tā taču ir pelņa...»
«Jā, - jūs gribat izdot?!» mazais vīriņš, ieplētis acis, sāpīgi ieminējās. «Jūs gribat izdot?!... Raug`ties plauktos, - ko jūs tur redz'?... Tās ir grāmatas, stāsti... Un redz't te,» viņš paņēma Kārli pie rokas un paveda uz otru istabu, «viss piekrauts pilns... Bet naudiņas nav ir! Redz't,» viņš rādīja savu svārku apskurbelējušās piedurknes, «viss noplīs's, novalkāts, bet jauna nav ir!... Mīļais Ērgļa Kārļa kungs!... Ja jūs grib't man' padom' klaus't, tad uzsāk't labāk kād' cit' gešeft... Ah jā, tie grāmati, tie grāmati...»
«Nu, ka ne, ne,» Kārlis sapīka. «Ja jau jūs negribiet, es jums nediņģēju... Tikai to es zinu, ka mans darbs ir labs... Pats Māteru Juris mani atzīst...»
«Vai es sak', ka nav ir labs!» Šablovskis pārmetoši pacēla acis. «Vai «Starp debesi un zemi» nav ir labs darbs? Vai «Sudmalas pie melnā purva» ir slikts darbs? Vai «Ārprātīgo namā» ir slikts? Tur viņi visi guļ iekš plaukt'!... Bet naudiņas nav ir!...» Un skumji un sāpīgi tas nopūtās: «Ah jā!... Nē, nē, .Ērgļa kungs, es vis nevar... Dar't, kā grib't un redz't, bet es vis nevar... Nav ir spēka man vairs... Es nevar, nu...»
Viņš uzskatīja to tik skumji un lūdzoši, ka mūsu draugiem nekas cits neatlika kā atvadīties un iet.
«Jā nu, kur nu tagad?» Kārlis iejautājās.
«Tagad ieturēsim pusdienu un tad brauksim uz Rīgu,» Perlants atbildēja. «Gan tad jau padoms radīsies...»
Bija jau pie vakara, kad viņi pēc kādām stundām devās pa Palejas ielu uz dzelzceļa staciju. Kārlis bija tāds domīgs un kluss. Daudz kas viņam jaucās pa galvu, un, kas nāks, to viņš vēl nezina. «Vai zini, Perlant,» viņš draugam ieminējās. «Man rādās, ka daudz vieglāk bija to stāstu sarakstīt nekā no viņa vaļā tikt...»
«Ak nu!» Perlants noraustīja kamiešus. «Par to nav ko uztraukties. Gan mēs Rīgā viņu izandelēsim. Ja ne citādi, dosim «Baltijas Vēstnesim» priekš feļetona. To Šablovski jau visi par nerru vien tura.»
«Bet man viņā ļoti žēl!» Kārlis attrauca. «Viņš ir patiess un godīgs cilvēks, bet varbūt viņam taisnība... Ko tur var darīt, ka mūsu apstākļi tādi...»
«Apstākļi arvien tādi! Bet viņš neprot uzstāties, un tādēļ tam neiet. Viņš arī nav nekāds tautietis... bet ir jau nelaime, ka mums ir daudz labu tautiešu, kuri gan savu lietu labi prot, bet neprot uzstāties un tādēļ nekur netiek...»
Kārlis likās to pārdomājam. Tepat aiz ielas rēgojās pretim kāda drūma, sarkana ēka, itin kā viņam ko atgādinādama. Viņš iegādājās piepeši Māteru Juri. Par to taču nevarēja sacīt, ka tas neprastu uzstāties. Bet kur viņš bija noticis?
«Diezin kā nu viņam tur klājas?» tas piepeši bažīgi iejautājās. «Viņš taču tik daudz priekš tautas strādājis, bet nu guļ krātā tikpat kā iesprostots ērglis...»
Perlants saprata gali, kas tas ir; bet vienaldzīgi noraustīja kamiešus. «Mēs taču tur nekā nevaram līdzēt...»
«Mēs vieni gan ne, bet, ja visi tautieši, visi turīgie ziedotu savas artavas, mēs viņu gan varētu izpirkt,» Kārlis turpināja. «Bet no tā Tomberģa tas bija pavisam pūcīgi un no tiem žīdiem vēl vairāk!... To taču varēja klusu izdarīt, bet nevis visu ļaužu priekšā darīt viņam tādu kaunu. Bet nē, vajag celt troksni, vajag visas publikas priekšā viņu vest uz cietumu kā noziedznieku.»
Stacija bija sasniegta un arī laiks izņemt biļeti. «Brauksim otrā klasē,» Perlants sacīja. «Starpība nav liela, bet tas labāk izskatās.»
Kārlis bija uz miera. Latviešiem vajag prast uzstāties, to viņš gribēja iegaumēt. Drīz tas ar otrās klases biļeti kabatā pilns apziņas soļoja draugam blakus pa peronu un gaidīja uz vilcienu.