AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I I

PIRMĀ PUSE

Sestā nodaļa

Netālu no Dvinskas dzelzceļa stacijas Troņmantnieka bulvārī Perlants ar Kārli nokāpa kādā pagrabā. Tur atradās «Selonijas» kortelis.
No mazas, patumšas priekšiņas, kur viņiem zem kājām klaudzēja ķieģeļu grīda, tie iekļuva lielā, plašā telpā. Rudens pievakara saule raidīja pa logiem spožus zelta starus, kuros zeltītie putekļi jaucās un meņģējās. Viņiem spiedās pretim putekļu un ūdens smaka, jo telpas patlaban bija kā slacītas un slaucītas.
«Šī ala mums noder priekš konventa sapulcēm, ir mūsu «paukbodens» un derīga vispār lielākām padarīšanām,» Perlants paskaidroja. «Še ir notikusi daža laba nopietna menzūra starp mums un vāciešiem un arī letoņiem...»
Cik maza tomēr tā godība! Viņa neimponēja pat Kārli, kurš kā laucinieks vēl ļoti maz ko labu bija redzējis. Jo vienīgās mēbeles še bija daži galdiņi un vairāk vai mazāk izplūksnājuši meldru krēsli, kuri pa vasaru maz cilāti un tādēļ bagātīgi putekļu piesēdušies. Sienmaļi gan šur tur pušķoti ar dekorācijām, «Selonijas» vapeni un krāsām - «sarkans, zaļš, zelts» (?), ar lielākiem un mazākiem plakātiem, zem kuriem krustis rapieri, kam apkārt drēbju dekorācija ar valsts krāsām. Vietvietām arī izkārtas grupu fotogrāfijas no agrākiem komeršiem. Tā kā Perlants šos notikumus bija jau reižu reizēm aptēlojis, tad Kārlim viss tas nāca priekšā stipri pazīstams. Aldermanis sēž pie alus muciņas un pasniedz katram kausu; priekšā nolikušies divi zēni ar rapieriem un lielajiem kaujas cimdiem. Tāpat arī flangās fukši un krāsneši ar rapieriem un lielo dzīru ragu. Uz mučeles zīmīgais 11. § jeb dzeršanas paragrāfs.
«Te mums ir vēl blakus telpas,» Perlants, Kārli vezdams tālāk, paskaidroja. «Te sēdes istaba, te bibliotēka, te ekonomijas telpa, te «rumpelkambaris», kur ļaudis, kas kneipvakaros piekusuši, var paklupt uz acīm. Te beidzot vēl dažas gultas, kur cilvēki (studenti), kas tale kā iebraukuši un nav vēl saņēmuši dzīvokli, var piemist. Mums arī cits neatliks kā šonakt te pārgulēt.»
«Bet kur tad dežurants?» tas piepeši ieminējās. «Ekonomija, kā rādās, vēl nav atvērta. Hallo, Fuksi, dežurant!...» Tukšās telpas skanēja vien. Izvilcis pulksteni, tas paskatījās. Bija jau stipri pievakarē.
«Hallo!» viņiem sauca pretim kāda balss it kā no zemes apakšas. No otra, vēl dziļāka pagraba parādījās pirms galva, tumšmelna cepurīte, kurai sānos sudraba nozīme, tad uzkāpa pats jauneklis ar vienu pudeli alus rokā, otru - padusē.
«Vivat, crescat, floreat!» tas joviāli sauca viņiem pretim. (Lai dzīvo, zeļ un zied!)
«Tu, Boef!» Perlants iesaucās. «Šmollis! Jā, labi, ka tu nāc ar slapjumu... Mums slāpst...»
«Ha-ha-ha!» uzrunātais plati smēja. «Tad jūs nāciet īstā reizē. Tūlīt dabūšu glāzes...»
Nolicis pudeles uz galdiņa, tas steidzās sameklēt glāzes, kuras bija noputējušas un tādēļ jāizmazgā un jāizslauka. Pie šī darba tas paturēja acīs Kārli, ziņkārīgi, bet mazliet ar neuzticību.
Kārlis tādā pat garā nolūkojās uz viņu. Slaids, smalks puisītis, kalsens, garu, vāju seju, vaigi pat iekrituši, un vienu no tiem pušķoja liela rēta. «Kas tas ir par cilvēku?» viņš Perlantam prasīja gan draudzīgu, bet pētošu smaidu, zīmējoties uz Kārli.
«Mans kaimiņš, Ērgļu Kārlis,» Perlants atbildēja. «Viņš grib drusciņ iepazīties ar mūsu dzīvi, kas viņam ļoti interesē...»
«Vai viņš arī garantē par komangu?» Befis, Kārli uzlūkodams, bažīgi ieminējās.
«Katrā ziņā!» Perlants atbildēja. «Viņam ir dāvanas - rakstnieks...»
«Oho!» Befis pārsteigts iesaucās, vēl jo neuzticīgāk Kārli uzlūkodams.
«Jā, jā,» Perlants turpināja, «neskaties vīru no cepures... Iepazīstināšu jūs abus, jaunekļus... Komiltonis Ozoliņš, saukts Befis, Ērgļu Kārlis, rakstnieks...»
Viņi sniedza rokas. «Tātad avīžnieks kā Graudiņu Kārlis vai Pudiķis vai arī dzejnieks kā Puriņu Klāvs.»
Zinādams, ka tam nav darīšana ar kaut kādu, Befis viņam sirsnīgi spieda roku.
«Tikai iesācējs!» Kārlis piesarcis atbildēja. Sirdsapziņa neļāva diez ko renomēt, jo, izņemot korespondences, avīzes no viņa vēl nekā nebija uzņēmušas. «Būs jāparunā ar «Baltijas Vēstneša» redakciju...» Piepeši tas apklusa, jo viņa acīm visā pilnībā parādījās Befa imponējošā rēta.
Perlants saprata. «Viņam ir tā visskaistākā vaiga rēta visā «polonēzē» (politehnikā),» tas ironiski piebilda. «Pat «balti» viņu var apskaust...»
«Laikam uz menzūru,» Kārlis ieminējās.
Perlants, dzerdams kausu, purināja galvu. «Tiktāl Befis vēl nav ticis! Pie mums arī pie menzūras liek galvā kurvjus vai arī nemaz pa galvu nesit. Vācijā, tur gan! Tur, kā jau tev teicu, kādam Kurzemes baronam izgājis tā: viņš iet uz menzūru un domā, tāpat kā pie mums. Galvu nemaz nesargā. Bet otrs kā dod prīmu, deguns nost!...»
«Es viņam tūdaļ būtu gāzis pa fresi, jei bogu!» Befis sirdīgi iesaucās. Viņš uz to no kausa ievilka malku.
Kārlis neizprazdams Befi uzlūkoja. «Jā, kur tātad viņam tā?...»
«To viņš dabūjis Mīlgrāvī, ar puišiem krogā kaujoties!» Perlants paskaidroja. «Tie viņam ar nazi vaigu pārpļāvuši...»
«Vī!» Kārlis sāpīgi sarāvās.
«Bet mēs tādiem, kas iet apkārt pa krogiem kaudamies, krāsas nevaram dot!» Perlants Befi sodoši uzlūkoja. «Ar kuru katru... Tādēļ viņš mūsu mūžīgais fuksis...»
«Jā, ko es varu darīt, ka man ir taisnība!» Befis aizbildinājās. «Un spēks man arī kaulos. Par ko cilvēks pasaulē dzīvo, ja viņš nevar ieplēsties...»
«Bet ne ar kuru katru!» Perlants sodoši turpināja. «Ne ar prastiem kalpu puišiem...»
«Ka viņi pirmie uzsāk,» Befis atvainojās. «Kādi jums muskuļi?» tas piepeši saķēra Kārļa roku un to aptaustīja. «Ne visai sevišķi!... Kas ir, izmēģināsim spēkus?...»
Kārlis neatbildēja, tikai smaidīja. «Tu jau neesi viņa pretinieks!» Perlants par viņu atbildēja. Tas Befi ļoti kairināja. Veiklu ķērienu tas sagrāba Kārli pa vidu, gribēja viņu pacelt uz augšu un nolikt gar zemi.
Tomēr nepadevās, kā domāts. Tā kā Kārlis no tiesas pretim neturējās, tad viņam gan izdevās to iebīdīt rumpelkambarī, bet ne uz augšu pacelt, ne arī gar zemi dabūt. Pie tam viņš ņēmās no visa spēka, turpretim Kārlis tikai pa jokam. .Bet, kad tas beidzot izgāja uz niķiem, šāva. kāju priekšā un tā, Kārlis saņēmās un viņu salocīja. Pavisam ļenkans, tikai izlikās, ka būtu diezin kāds varmāks...
«Bravo, bravo!» Perlants iesaucās, kad Kārlis Befi noklāja uz matrača, ka kājas vien uz augšu palēcās.
Befis uzšāvās, krita atkal klāt, bet atkal tas pats iznākums.
«Tagad uz krampjiem!» tas lika priekšā.
Tas pats dievs! Atspēries aiz durvju stenderes, tas vilka, ka sarkans vaigā vien, pirksts viņam tomēr pirmajam izšļuka. Streipuļodams tas aiztirinājās atpakaļis un tikko vēl uz kājām noturējās.
«Nu redzi, Befīt, atradi sev pretinieku!» Perlants zoboja. «Viņš tevi pārspēj fiziski un vēl jo vairāk garīgi...»
«Neko darīt,» Befis it kā apkaunots apmierinājās. «Nedomāju, ka viņš tik stiprs... Bet arī es neesmu sapuvis...»
Viņš sniedza Kārlim roku par zīmi, ka netur uz viņu ļaunu prātu.
«Tā pareizi!» Perlants piebalsoja. «Cīnīsimies labāk viens par otru, nekā viens pret otru... Lai glāzē staigā!... Nu un pastāsti, kā pa Rīgu iet! Vai daudzi no ļaudīm jau sabraukuši?...»
«Ir daži!» Befis atbildēja. «Onkulis, Hurtigs, Naze un kādi. Vecais Pētermanis, tas tepat pa Rīgu maisās...»
«Kur tad viņi visi tā izklīduši?» Perlants jautāja tālāk.
«Kur nekur! Cits dzīrās iet uz Latviešu biedrību ieskatīties avīzēs... Cits atkal apstaigāt večus... Uzpumpēt kolēģu naudu...»
«Jā, jā, tās naudas visiem vajadzīgs!» Perlants piebalsoja. «Vai no mājām arī kādam līdzi kāds muļķis?»
«Man liekas, Hurtigam ir timpas! Vakar tas biedrībā brangi «piezecēja». Bet vēlāk nāca švunkā un izplēsās ar letoņiem - -»
«Vai, Befīt!» Perlants piepeši it kā iegādājies iesaucās. «Kas mums bija par jandāliņu, šurp braucot. Saplēsāmies līdz nažiem ar kādu vācieti, tērbatnieku. Viņš nolamāja mūsu tautību. Ērgļu Kārlis viņam iešāva pa ausi, un es to izaicināju...»
Befim acis iemirdzējās. «Oho, tas ir smalki! Vai iznāks līdz menzūrai?...»
«Katrā ziņā... Mēs neļausim izlocīties...»
«Tad viņš izaicinājumu pieņēma... Ak, tas ir feini!» Befis priecājās. «Viņus vajag plēst, kur vien satiek, plēst, tad viņi mums dos satisfakciju. Tagad viņi tik daudz sabraukuši Rīgā, oh, kā man tagad gribētos ar viņiem ieplēsties! Ir jau divas nedēļas, kamēr pēdējo reizi kastē kāvos... Oi, kā man tagad gribētos ieplēsties!...»
«Nu, nu, puis!» Perlants viņu apsauca. «Pielūko labāk, ka vari nolikt savus eksāmenus. Un arī, ka beidzot vari uzstrādāties par īstu tautieti. Tavos gados un vēl būt fuksim, tas ir kauns!...»
«Neesmu jau vienkāršs «krasais» fuksis, esmu jau «brandfuksis»,» Befis aizbildinājās.
«Priekš taviem gadiem tas arvien vēl pārāk maz!» Perlants stingri turpināja. «Nu iedomājies, jauni puikas it visi tev tiek priekšā un tiem tiesība tevi āzēt. Un tāpat ar eksāmeniem! Visi tiek polonēzē uz priekšu, tu nekur!...»
Iestājās brīdi klusums. «Ko lai dara, kad man arvien tā iegadās?!» Befis domīgi nopūtās. «Un eksāmeni... Vai tu domā, ka es viņus nenolikšu? Galvenais taču nav, ka mēs zubrījam un kravājam eksāmenus, galvenais ir, ka mēs studējam dzīvi...»
«Jā, jā, dzīvi,» Perlants viņu pārtrauca, «Smalkāko aprindu dzīvi, lai dzīvē tiktu uz priekšu. Bet tev jau vēl nav ne smakas, kas liecinātu par labākām manierēm. Vēl arvien tu urbies ar pirkstu ausīs un degunā! Vēl arvien kaujies ar dvorņikiem un kurpniekiem kā ar sevis līdzīgiem. Iedomājies, ka tev taču beidzot vajag saņemties un krāsas izpelnīt...»
«Nu jā, krāsas, - feini jau būtu!» Befim acis iemirdzējās. «Tad es nosēžos tādam letonim blakām: «Vai tu redzi, kas es par vīru?!» Žēl tikai, ka mums viņas nav brīv atklāti nēsāt, varam tikai pašu kortelī... Bet es tomēr nebaidos, nebaidos ne no viena!... Vai ziniet, ja mēs šovakar aizietu «Tonhallē», tur mēs arī vienu otru satiktu. Tur tā slavenā dejotāja Grigolaitis... Drīz atnāks Pudiķis, un es tad būšu svabads. Ā, tur jau viņš nāk, tas «zemgalietis»...»
Ienāca sīks sarkanmatains zēns ķīvītraibu seju, iesarkanām acīm un līku degunu. Rokā tam bija tintes pudelīte un vasaras mēteļa iekšpusē liels rullis balta papīra līdz ar vajadzīgiem spalvaskātiem. No vaiga vien jau varēja tam nolasīt tik daudz, ka tas noņēmies uz enerģisku rakstīšanu.
Viņš nepaguva vēl labi mēteli atvilkt un apsveicināties, kad Befis jau tam pretim ar savu priekšlikumu. Vai tas nevarot viens palikt uz dežūru un viņu atsvabināt? Šis gribot līdz ar biedriem drusciņ pabumelēt. «Labprāt,» Pudiķis sacīja, izkravādams savas rakstāmās lietas un pētoši lūkodamies uz Kārli, kurš, kā rādījās, viņu imponēja. «Tas man taisni patīk, ja varu būt viens. Gribu sarakstīt līdz rītam priekš «Baltijas Vēstneša» ievadrakstu par jauno rūpniecības nodokli. Man steidzīgi vajadzīgs desmit rubļu, tātad vismaz 500 rindu. Pastiepšu drusciņ, varbūt iznāks.»
«Vai tas ir labi, ka tu tā stiep?» Perlants iebilda. «Klāvs saka, ka tu caur pārliecīgu stiepšanu esot samaitājis savu stilu...»
«Tu jau, Klāvs saka, smērējot, tikpat kā kad zābakus smērē,» Befis ļaunu prieku piebilda. Viņš atkal savos domrakstos bija pārāk lakonisks, kas tam bieži tika pārmests.
«Ko Klāvs zin?!» Pudiķis pašapzinīgi noraustīja kamiešus. «Klāvs ir cilvēks, kas lēni domā un vispār savā gaitā lēns. Tādēļ arī rindas viņam lēni sokas. Man ir citādi principi. Tas nav avīžnieks, ja viņš nevar izdabūt tik daudz rindu, cik tam vajadzīgs. Nevajag rakstīt tik sausi, tad tauta labāk saprot. Un avīzei savas telpas tā kā tā jāpilda, viņai iznāk tas pats, vai mans raksts vai kāda cita raksts...»
«Te ir arī rakstnieks un dzejnieks!» Perlants iepazīstināja viņu ar Kārli. «Viņš ir sadzejojis kādu tautisku eposu, kuram nav mazāka literāriska vērtība kā Pumpura «Lāčplēsim.»»
«Jaā!?» Pudiķis laipni un draudzīgi spieda Kārlim roku. «Jūs arī viens no tautas darboņiem? Es jūs jau no acīm pēc tāda vērtēju... Vai es nevarētu ar jūsu darbu drusciņ iepazīties?»
Kārlis piesarcis izvilka savu manuskriptu. «Nav jau nekas liels... Ir tikai tāds mēģinājums...»
«Tur ir gleznas, tur ir tēli, tur ir satīra!» Perlants turpināja. «Ne par velti vācieši bija, tā sakot, «aus Rand und Band»! Varēja redzēt, ka tas tiem ķēries klāt. Un tie ir norūdīti cilvēki. Par nieku viņi ausis arī neceļ uz augšu...»
Un viņš atstāstīja visu to incidentu, kas ar šo slaveno dzeju sakarā. Kā tā satriekusi vāciešu augstdegunību! «Iedomājieties, pie viņa mazās izglītības tādu darbu! Kas no viņa var iznākt, ja tas iepazīstas ar dzejas tehniku un vispāri izglītojas! Viņam ir dāvanas, zēni, lielas dāvanas, un tādēļ viņš mums jāuzlūko par sev līdzīgu. Ja viņam iespējams ietikt «polonēzē» (politehnikā) un mūsu korporācijā, mēs varam būt uz viņu lepni...»
Kārlis tīri sasarcis klausījās slavas dziesmu par sevi. Abi zēni viņu tagad aplūkoja pavisam citādām acīm. «Man tiešām liels prieks iepazīties ar mūsu tautas darboņiem!» Pudiķis sajūsmināts vēlreiz spieda viņa roku. Un arī Befis, lai gan bija pats «dūres cilvēks», gara varoņus viņš tomēr cienīja ļoti! Un vēl- tādu, kura miesas spēkus viņš arī pazina un kura darbs varējis izsaukt tik spožas sekas. «Malacis, malacis!» tas tikai klusu norūca, un šinīs vārdos bija izteikts viss.
«Vai jūs nevarat būt tik laipns un atvēlēt, ka es jūsu darbu nolasu priekšā!» Pudiķis griezās pie dzejnieka ar priekšlikumu. To viņš sacīja laipni apmulsinošā balsī. Tam pavisam citādas manieres nekā Befim.
«Lūdzu, ja jums patīkami,» Kārlis stostījās. «Nav jau nekas liels, Perlants jau zina...»
«Īsts dzejas darbs, jo vairāk mēs to lasām, jo vairāk tas mums patīk!» Pudiķis paskaidroja. «Varbūt jūs arī, būdami paši lietā iekšā, nevarat to tik labi apsvērt kā otrs no malas...»
Viņš sāka lasīt, izrādīdams savas deklamatoriskās spējas, ar patosu un aizraušanos. Kārlim bija pie sevis jāatzīst, ka, tā nolasītam, viņa dzejolim pavisam cits iespaids, un visuzmanīgākais klausītājs bija viņš pats.
Tā kā mums dzejoļa saturs jau pazīstams, tad varētu mūs interesēt vēl tikai tie pantiņi epiloga veidā, kas pēc incidenta palika nenolasīti. Pudiķis bija nonācis līdz tiem un lasīja:

«Vecais Pērkons, Latavas dievs,
Cieši sargā savu zemi,
Padebešos nostājies.
Bēg iz Lat'vas tumši ķēmi.
Pērkons par to nomodā,
Vai nav jodi novadā.

Un, kad karstā vasarā
Sakrājušies baigi tvaiki,
Pērkons tālē ducina,
Karstas as'ras zemē raida,
Svētība no augšas līst,
Druvās zelta vārpas likst...
Bet, kad dzestrā rudenī,
Tukši kad ir latvju lauki,
Tad pa kailiem rugājiem
Jods ar savu māti braukā,
Viesuls joņo, nikni kauc,
Melnais Jods - uz pekli brauc!...

«Malacis, malacis!» Befis tagad mirdzošām acīm skaļi iesaucās. «Ak, kad es būtu Pērkona vietā, oho, kā es tad tiem jodiem un letoņiem ribas spaidītu!...»
Pudiķis turpretim paturēja savu kritisko cienību. «Man ir jāpiebalso Perlantam,» viņš paskaidroja, «tas ir ievērojams dzejas darbs. Katrā ziņā jau nu ne sliktāks par Puriņu Klāva dzejoļiem. Es tikai varu jums ieteikt, - neaizdodat par lētu projām! Vismaz jums vajag prasīt trīsdesmit rubļu loksnē vai 5 kapeikas par rindiņu. Vai jūs nedosat «Baltijas Vēstnesim»?»
«Ja tikai viņš ņem,» Kārlis nedroši atbildēja.
«Kādēļ neņems?! Pirms dodat viņam un paņemat par rindiņām, un tad liekat novilkt kādam izdevējam un paņemat par loksnēm. Vajag izsist cenu.»
«Es jau būtu uz miera, ja tikai viņš ņem,» Kārlis piebilda. «Esmu jau «Baltijas Vēstnesim» iesūtījis vienu otru rakstu, bet, izņemot korespondences,» viņš godīgi atzinās, «nav vēl nekas no manis nodrukāts ticis...»
«Ā, tad jūs nezināt, kur tā vaina,» Pudiķis gudri pasmaidīja. «Redakcija nav paguvusi rakstus izlasīt. Pazīstu Pļavnieku un Skujenieku. Pa dienu grib iebrokastot, vakaros arī padzīvot, - kad lai viņi lasa? Labi, ja pagūst steidzīgākos redakcijas darbus. Bet, kad es viņiem teikšu, ka es šo darbu jau esmu lasījis, tad būs citādi. Vai jūs nevarat atstāt manuskriptu pie manis? Es viņu iedabūšu «Vēstnesī», jūs redzēsat! Jā?!...»
«Labprāt!» Kārlis piebalsoja. «Ja jūs domājat, ka tur kādi panākumi...»
«Bez šaubām! Pie redakcijas esmu labi pierakstīts. Taisnību sakot, šo pašu ievadrakstu par nodokļiem viņiem pienāktos rakstīt pašiem. Bet Skujenieks griežas pie manis: «Tautiet, vai nevari mums sarakstīt vienu ievadrakstu? Dabūsi 2 kapeikas par rindu.»»
«Kāpēc ne,» atbildu, «to varu.» - «Tikai nestiep pārāk garu.»
«Nu, jautājums taču jāapskata no visām pusēm. Vai jūs domājat, ka man jau tur kas liels iznāks? Džonam (Dīriķa brālim, kas pārvaldīja ekspedīciju) jāatdod «foršusis», papīrs un tinte arī maksā naudu, - un par ko tad lai es strādāju? Un kas viņiem par vainu?! Ja cits tiem pieraksta avīzi, tiem atliek laika rakstīt priekš «Rigasche Zeitung'as» leitartiķeļus. Tur viņi no Buhholca paņem 5 kapeikas par rindu.»
«Kā tu to zini, ka viņi raksta priekš «Rigasche Zeitung'as?!»» Perlants uztraukts iesaucās. Arī Kārlim tā lieta izklausījās neticama. Toreiz tāda smērēšanās gar vāciešiem tika ieskatīta par noziegumu pret tautu, vismaz par nepieklājīgu darbu.
«Kur tad viņi citur ņem, ko brokastot?!» Pudiķis gudri iesmējās. «No tiem piecdesmit rublīšiem, cik tiem Boris dod?! Nē, nē, vēl otrus piecdesmit tie nopelna klāt. Tā ir katrs gudrs dzīvot... Redzi, ko visu vajag izzināt caur kombinācijām!...»
«Jā, jā, vai tikai tas fakts?!» Perlants uzstājās.
«Fakts!» Pudiķis apstiprināja. «Un kādēļ es lai nerakstītu, ja man atvēl savas avīzes slejas un vēl dod piecas kapeikas par rindu? Tik muļķis taču nebūšu, ka nepratīšu saviem tautiešiem par labu izrakstīt... Vismaz jau nerakstīšu viņiem par sliktu...»
Ja tā tā lieta, tad jau tur nevienam nebija, ko pretim runāt. «Vienalga, strādājat, pelnāties,» Perlants beidzot apmierinājās, «bet mēs iziesim! No tās lielās ieplēšanās prāts man vēl nav norimis... Strādāt es pavisam nevarētu... Un mūsu jaunajam biedram taču jāredz Rīga.»
«Tad ņemat mani līdzi!» Befis lūdzās. «Man tā gribētos atkal kādu vakaru padzīvot...»
«Bet eksāmeni!?» Perlants viņu stingri uzlūkoja. «Vai tu bez sirdsapziņas pārmetumiem vari bumelēt?...»
«Ak eksāmeni!» Befis atmeta ar roku. «Man ir tā paļāvība, ka tomēr ar viņiem tikšu galā...»
«Nu, manis dēļ!» Perlants beidzot atteica. «Nāc arī, bet tikai ar vienu norunu: uz savu galvu tu nedrīksti izdarīt nekādu ieplēšanos. Man apnicis mūžīgi strēbt to putru laukā, ko tu arvien ievāri. Ceļamies un eima no šejienes...»

* * *

Kur iet?
«Iesim uz Vērmaņa parka lielo paviljonu,» Befis lika priekšā. «Varam tur paklausīties kara mūziku un varbūt satiekam kādu no mūs' ļaudīm.»
Kārlim vienalga. Lai viņu ved, kur grib. Pie tam Rīgas topogrāfija viņam visai maz pazīstama. Viņš interesējās par katru ievērojamu būvi un bieži vien prasīja saviem biedriem: «Kas tas?» -un atkal: «Kas tas?»
Viņi neliedza paskaidrojumu, bet arī aizrādīja, ka nevajag izrādīt izbrīnīšanos, jo tad varētu sākt domāt, ka tas pasaulē nekā nav redzējis. «Naivs nedrīkst izrādīties,» Perlants viņu draudzīgi pamācīja. «Ja arī tev kas ļoti imponē, tu tomēr izliecies, ka tu jau esi daudz vairāk redzējis un dzirdējis.»
Kārlis to paturēja prātā.
Pa Troņmantnieka bulvāri tie gāja līdz Suvorova ielai, tad iegriezās tajā, tad atkal Pauluči ielā, līdz nonāca pie Latviešu biedrības nama. Tagad jau Kārlis nemaz nebūtu zinājis, kas šī par slavenu vietu, ja viņi nebūtu darījuši to uzmanīgu. Bet viņa tautisko pašapziņas jūtu tā diezin kā vis neapmierināja, jo, salīdzinot ar blakus mājām, izlikās pārāk nobijusies, it kā zemē ielīdusi. Toreizējai «māmuļai» jau arī tikai bija pagrabs, kurā atradās priekšniecības telpas un restorācija; un augšas stāvs ar zāli un skatuvi līdz ar blakustelpām. Pie tam māja no ārienes ļoti noplīsusi, nepucēta, un apaļais logs pašā frontes ģēvelē aizbāzts ar netīru cisu maisu.
Drusciņ vēlāk, kad cēlās pret Latviešu biedrību opozīcija, kas negribēja atzīt viņu par to vienīgo centru, tad viņai pretīgie ļaudis šo ģēveles logu arī zoboja par to «visaugstāko centru».
«Tagad iekšā neiesim, vēlāk,» Perlants noteica. «Tur tagad neviena nav, jo saronas visi tikai pie vakara. Paiesim vēl drusciņ apkārt ap dārza.»
Abi biedri šo priekšlikumu klusēdami pieņēma. Viņi bija apgājuši dārzam gandrīz riņķī un tuvojās atkal Suvarova un Pauluči ielu stūrim, kad Perlants iesaucās: «Āre, kur Stērstu Andrejs!»
Pie dārza vārtiem bija nostājies kāds neliela auguma un pasīks jauneklis un lūkojās uz pretējo namu Suvorova ielā.
«Sveiks, tautiet!» Perlants to uzrunāja, jo bija jau ar viņi pazīstams. «Vai apskatāt savu agrāko darba vietu?...»
«Jā,» uzrunātais smaidīdams apsveicinājās. «Te man saistās diezgan atmiņas...»
«Jā, kad ir nostrādājis pāris gadu vēl pie tik svarīga uzdevuma,» Perlants piebilda. «Atļaujat, ka jums iepazīstinu savus biedrus...»
Viņš minēja vārdus, un jaunekļi, krustim sniegdamies rokas, apsveicinājās.
«Šis nams, jūs puiši, mums ļoti ievērojams,» Perlants paskaidroja. «Še ir grozījies latviešu liktenis...»
Tiklab Kārlis, kā Befis viņu neizprazdami uzlūkoja.
«Te atradās senatora Manaseina galvenais kortelis,» Stērste smaidīdams paskaidroja. «Sākumā viņš bija apmeties Pēterburgas viesnīcā, tad pārnāca uz šejieni...»
«Atceros svinīgo atvadīšanos,» Perlants viņu pārtrauca. «Mēs viņam te sarīkojām lāpu gājienu. 19. februārī, biedrības gada svētkos, tas bija ielūgt arī uz goda mielastu. Savā runā viņš novēlēja latviešiem turību un pilsonisku attīstību.»
«Mēs jau viņu vēl pavadījām līdz Dinaburgai,» Stērste papildināja. «Es braucu līdzi, Kalniņš, Vēbers, Dīriķis un vēl daudzi citi. Ceļā mums aizdedzās vagonam ass. «Tik smagas ir tās sūdzības, ko jūs, ekselence, vedat,» mēs jokojām, «ka asis deg...» Viņš jau arī paņēma līdzi uz Pēterburgu veselus aktu blāķus - latviešu tautas sūdzības. Lāga vīrs viņš mums, latviešiem, šis Nikolajs Auksentjevičs...»
Kārlim šī lieta interesēja ļoti. Arī viņa dzimtenē visi bija tik uztraukti par šo taisno kungu, un citi viņu meklēja vēl tikai tad, kad tas jau bija projām. Kalpi sacīja, ka nu visi dabūšot zemes. Saimnieki teica, - nu sieciņi mācītājiem vairs nebūšot jāber. Mājas nu lieliemkungiem jāpārdod, vai tie grib vai negrib, un par to cenu, ko «manasejs» notaksējis. Vaļinieki sapņoja, ka kungiem atņems mežus un ezeros un upēs būs it visiem brīv zvejot. Visi priecājās, ka vāciešiem nu vairs nebūs nekādas «rektes». Nāks jaunas tiesas ar krievu tiesas kungiem, pavisam jauna kārtība, un tikai pa «ruski» vien...
Bet netrūka arī tādu, kas ar veco kārtību tiktāl bija jau apraduši, ka jaunu nemaz nespēja iedomāties. Ko vēl var zināt?! Labi, - tas «manasejs» gan to atron tā, bet var būt, ka nāk no Pēterburgas atkal kāds cits «manasejs» un tas skatās uz to lietu atkal pavisam citādi.
«Kurp iedami?» Perlants Stērstem jautāja.
«Gribu iet Vērmaņa parka paviljonā ieturēt pusdienas. Biju šodien tiesā aizkavēts.»
«Labi, mēs arī tur iesim,» Perlants sacīja. «Varēsim drusciņ parunāt par tām revīzijas sekām un sīkumiem...»
«Labprāt, ja jums tas interesē...»
Runādami viņi devās tālāk uz paviljonu, kur dabūja tīri labu kaktu.
Kārlis, gribēdams draugus pacienāt, sauca tūdaļ: «Ē, sulain, šurp!...»
Bet Perlants viņu pavilka pie rokas. «Ne latviski! Tad viņi slikti apkalpos... Kelner, hierher!» tas atkārtoja.
«Kādēļ tad pa vāciski, tad jau labāk pa krieviski,» Stērstu Andrejs smiedamies ieminējās. Tomēr Perlanta sauciens bija līdzējis, jo, nelūkojot uz viņa pašaustām drēbēm, sulainis bija klāt kā ripa un izturējās pret viņu tik vērīgi kā pret baronu.
Viņi dabūja, ko vēlējās, un nu pie galda attīstījās dzīvas sarunas.
«Pēc senatora revīzijas nu baltiem galīgi jāatsakās no autonomiskās Baltijas ar vācu valsts valodu,» Stērste sacīja. «Vācu muižniecība nu ar izbīlēm nomana, ka tradicionālie pamati viņai zem kājām sāk šķobīties. Tas ir Manaseina darbs. Un traģiskais pie tam, ka viņi revīziju paši izsaukuši. Gribēdami vēl labāk, nekā tiem ir, tie sūtījuši pie mūsu jaunā kunga un ķeizara Aleksandra III delegāciju un sūrojušies par savu nospiesto stāvokli. Smalka diplomātija! Ja gaudosim un žēlosimies, varbūt mums noticēs un mēs taču ko izdabūsim.»
«Kāds Pētērburgas students man stāstīja,» Perlants ieminējās, «galvaspilsētā tur ejot tādas baumas: uz šo vāciešu lūgumu Aleksandrs III pats nogājis uz senātu un tur pieprasījis: «Ķåņ ėč ó āąń ķąńņīłåé äšķč?»»
«Tās ir tikai baumas!» Stērste atraidīja. «Manaseins ir no vecas krievu muižnieku cilts, saimnieciski neatkarīgs un, lai gan stingrs, tad tomēr objektīvs un bezpartejisks ierēdnis. Viņa darbībā manāma tikai viena tendence: palīdzēt apspiestiem zemniekiem...»
Tur viņam taisnība. Senators Nikolajs Auksentjevičs Manaseins bija nepiekukuļojams ierēdnis, kas ar stingru dzelzs roku izvedis cauri viņam uzticēto darbu, kā - viņš domājas to saprotam - to vēlējās visaugstākā griba. Gar pilsētu komunālbūšanām un pārvaldību viņš visai maz interesējies, turpretim spilgti apgaismojis attiecības starp vācu lielgruntniekiem un latviešu zemniekiem, starp muižām un pagastiem. Pirms viņa agrārjautājums Baltijā vēl nebija piedzīvojis tik nesaudzīgu kritiku. Viņš apgaismoja zemes rentnieku izsūkšanu, gruntnieku nelikumīgos pirkšanas kontraktus, nedabiski un nevienlīdzīgi izdalītās ceļu klaušas, muižnieku privilēģijas, ar vārdu sakot, cēlis gaismā it visas Baltijas savādības, lai rādītu zemnieku nepaciešamo stāvokli. Tāpat tas centies nodrošināt zemnieku pagastu patstāvību pret muižniecību. Dažam nesaprotams, kādēļ tas licis savienoties daudziem maziem pagastiņiem par vienu lielu, un ieskata šo rīkojumu par kādu nejaušu iegribu vai iedomu. Patiesībā tam ir dziļāki pamati, starp citu, arī tas: pagasts lai tikai nesastāvētu no viena muižnieka atkarīgiem nomniekiem un muižas īpašnieku saimnieciskās pārsvars nedarītu nevēlamu iespaidu uz pagasta pašvaldības orgāniem. Bet, kas savā laikā sacēlis vislielāko ievērību, Manaseins Baltijā bija atradis krievu ieskatam neiespējamo un neiedomājamo, proti, z e m n i e k u s b e z z e m e s. Tas krievu sabiedrībai toreiz un arī vēl pa daļai tagad bija jēdziens, kas pats sevi izslēdz. Latvijā nu bija tikai 20000 ģimenes, kuras patstāvīgi saimniekoja uz sava īpašuma vai rentes vietas. Pārējais leģions jeb milijons ir bezzemes kalpi, batraki, kurus nekas nesaista pie zemes stūra un kuri ir tikpat svabadi kā putns gaisos. Sevišķi uz šo apstākli senators savā ziņojumā visaugstākai varai aizrādījis kā uz ļoti draudošu parādību, kura var novest pie katastrofas.
Ir izteikti ieskati, ka, ja laikā būtu izvesta Manaseina agrārreforma, tad Baltijā nebūtu nonācis līdz 1905. gada revolūcijai. Tomēr, no otras puses, jāņem vērā, ka kapitālismam citāda agrāra kārtība nav piemērota. Kapitālisms prasa nevis komunālu jeb kopēju zemes īpašumu, kāds ir Krievijā zemnieku dvēseļu zeme, bet prasa atsevišķu privātzemes īpašumu, tāpat arī ne sīkzemniecību, bet vidēju lauksaimniecību vai arī lielgruntniecību. Krievijas kopzemes saimniecība pastāv tikai tik ilgi, kamēr tur lauksaimniecībā neiespiežas kapitālisms. Bet arī tur jau tagad notiek saimnieciskas attīstības process, ka no kopzemes atdalās atsevišķie privātīpašumi. Var pienākt laiks, ka līdz ar kapitālisku uzvaras gājienu krievu lauksaimniecībā mēs par agrāko kopējo dvēseļu zemi dzirdēsim vēl tikai no nostāstiem. Saprotams, ka līdz ar to vajag izmainīties krievu zemnieka psiholoģiskam satvaram un rakstura īpašībām līdz pat pamatiem. Vislielākās pārgrozības un revolūcijas jau izdara kapitāla vara.
Protams, senators nedrīkstēja aizmirst, ka viņš ir krievu ierēdnis un ka visiem viņa soļiem un rīcībai jāizskatās tā, ka ar tiem valsts malienā nostiprinātu krievu kultūras iespaidu. Viņam ļoti palīdzīga bija latvju tauta vai, labāk sakot, jaunā tautiskā inteliģence. Latviešu advokāti izgatavoja sūdzības un lūgumu formulārus un izsūtīja uz visām Latvijas mājām, lai ļaudis lūdz un prasa visi vienu un to pašu. Sūdz par visu vācisko un lūdz pēc visa krieviskā, it sevišķi, lai jo drīzāk ieved krievu tiesas un vācu valodas vietā - krievu valodu. Reti gan citam kādam latviešu lūgumam bijuši tik pozitīvi panākumi kā šim. Ko viņi lūdza pret vāciešiem, to tie dabūja visu, ko lūdza pēc krieviskā - dabūja vairāk, nekā vēlējās. Tas izskaidrojams ar tā laika režīmu. Aleksandrs III bija stingrā nacionālā garā audzināts, bija pret katru separātismu, un Marija Feodorovna nebija vācu, bet dāņu princese. Ka vācieši 1867. gadā bija atņēmuši Dānijai divas ziedošas provinces - Šlezvigu un Holšteinu - ar visiem vāciešiem un vēl labu tiesu dāņu, tas viņai pret vācietību nevarēja nostiprināt sevišķas simpātijas. Vācietība Baltijā, kuru jau agrāk stingri apkaroja valstsvīri un krievu patrioti, šoreiz netika no galma atbalstīta. Bet vairāk gan kā jebkad tika atbalstīta muižniecība. No visa tā, ko latvieši lūdza kā z e m n i e k i pret saviem m u i ž n i e k i e m, tie nedabūja nekā. Mazpamazām Manaseina ieteiktās reformas iegula, tādēļ ka augstākās aprindas tām nepiekrita.
«Bet es nesaprotu,» Perlants ieminējās. «Vai Baltijas muižniecība jums pie revīzijas nelika kādus škēršļus ceļā?»
«Mūsu darbība tika lielā mērā kavēta, it sevišķi no vidzemnieku puses,» Stērste atbildēja. «Kurzemnieki izturējās diezgan lojāli, vismaz neitrāli. Bet vidzemnieki! Rezidējošais landrāts fon Rihters, - viņu mēdz dēvēt par Baltijas Bismarku, - mums neparko neizdeva zemes karti, kurā zemnieku zeme ar sarkanu strīpu apzīmēta. Sevišķi viņi bija vārīgi, tiklīdz mēs kur gribējām piedurties agrārjautājumam. Senators tad ieskatīja par vajadzīgu izlaist pagastiem anketu, kurā starp citu lai ievāktu atbildes uz sekošiem jautājumiem: «Cik bezzemnieku?», «Cik lielas tiem algas?», «Cik zemnieku māju pārdotas par dzimtu?», «Cik lieli ceļu klauši?» Un vēl dažus tamlīdzīgus jautājumus. Protams, ka šādu anketu izlaist tas varēja tikai ar vietējās administrācijas piekrišanu. Vidzemes gubernators Ikskuls-Gildenbands tam pretojās visiem spēkiem. Viņš tad negalvojot, - varot izcelties dumpis! Viņi devās abi uz Pēterburgu, viens ar ultimātumu, ka atsacīsies no gubernatora amata, otrs, ka atsacīsies no revīzijas.»
«Un kurš tad paturēja virsroku?» Kārlis, kurš uz visu to kā bez elpas bija klausījies, iesaucās.
«Protams, senators. Tomēr gubernatora iegalvojums, ka būs dumpis, bija atstājis uz viņu dziļu iespaidu. Reiz tas mani iesauc kabinetā, uzlūko mani ar tādu dziļu, pētošu skatienu, it kā gribētu iespiesties manā dvēselē. «Andrej Petrovič,» viņš iesāk, «jūs taču pazīstat latviešus, pazīstat viņu dabu, viņu rakstura īpašības?...»»
«Kā tad es, latvietis būdams, latviešus nepazīšu,» atbildu.
«Griežos pie jūsu sirdsapziņas, sakāt man, kā tas ir pēc jūsu pārliecības: vai varētu būt pēc tam dumpis, kad mēs to anketu izlaidīsim?...» Un ilgi viņš mani mēmi uzlūko.
Un es viņam, taisni acīs skatīdamies, atbildu: «Jūsu ekselence, es domāju, ka es jūs saprotu. Es neatbildēšu jums kā tautietis par saviem tautiešiem, bet kā jums uzticams cilvēks. Ar pilnu sirdsapziņu varu teikt: nebūs nekāds dumpis! Taisni otrādi, latvieši augstai valdīšanai pateiksies. Jo viņi savam valdniekam ir uzticīga tauta.»
«Ja tas tā, Andrej Petrovič,» tas, it kā atvieglots no smagas nastas, iesaucās, «ja tas tā, tad,» palocījies pret svētbildi, tas pārmeta sev trīsreiz krustu, «ar dieva palīgu, laidīsim klajā anketu.»»
Naži un dakšiņas uz laiku palika mierā. Visi kā bez elpas klausījās. «Landrāts fon Rihters tomēr bija izlaidis muižniekiem slepenu cirkulāru, lai anketu, cik iespējams, kavē. Viens tāds eksemplārs bija nācis pat senatoram rokās...»
«Jums, tautiet, katrā ziņā lieli nopelni, ka revīzija ņēmusi tādu virzienu,» Perlants pēc brīža piebilda. «Kā latviešu tulkam jums arvien vajadzēja būt senatora tuvumā un sniegt vajadzīgos paskaidrojumus. Atkarājas, kādā garā. Kā tad būtu bijis, ja cits jūsu vietā būtu pateicis, ka būs dumpis?... Kā tad jūs to vietu dabūjāt?...»
«Caur Remiķi Pēterburgā. Senators bija griezies pie viņa kā pie latviešu cenzora, lai pagādā viņam kādu latviešu tulku, un viņš bija ieteicis mani.»
«Vai jums lielu algu deva?» kāds no viņiem iejautājās.
«Četrus rubļus par dienu ar visu pašam savu. Ārpus Rīgas tēriņus sedza ekselence. Bet man, jaunam juristam, atlīdzība tik daudz nebija no svara kā iepazīties ar dažādo praksi. Man vajadzēja būt it visur viņam klāt pie rokas. Lūgumrakstus senators pieņēma pats. No sākuma man vajadzēja viņu saturu tulkot vārdu pa vārdam; vēlāk to sanāca tik daudz, ka varēju attēlot tikai lietas kodolu.»
«Kāds tad Manaseins bija kā cilvēks?» Perlants iejautājās.
«Ļoti simpātisks. Toreiz varēja būt ap 50 gadu, drusciņ iesirms, cietēja vaigu, jo bija slims ar māgu. Dzēra tādēļ visai maz alkoholiskus dzērienus, bet pie ēdiena glāzi konjaka ar pepsīnu. Dzīvoja ļoti vienkārši. Viņa kundze tāpat vienkārša un laipna, bet uz savu vīru lepna. «Viņš sasniedzis pašu augstāko, ko jurists var sasniegt,» tā izteicās, «viņš kļuvis par senatoru.» Manaseina dēlēns no aukles bija pat iemācījies latviešu tautas dziesmas. Bet strādāt senators strādāja ļoti daudz. Bieži vien naktīs ejot uz māju, viņa logā vēl ap pulksten 2 naktī varēja redzēt uguni. Vispār viņa ierēdņi strādāja tik uzcītīgi, ka cits saslima ar nervu drudzi...»
«Kā tad viņš izturējās pret ļaudīm?» Perlants jautāja.
«Pie ļaužu pieņemšanas tas gan mēdza pielikt ordeņus: I Staņislava un I Annas bez lentēm,» Stērste paskaidroja. «Tikai to viņš nevarēja paciest, ka ļaudis krita pie rokas. «×åšņīāńźčå ģąķåšū!» tas dusmojās. Citādi tas gan runāja ļoti ātri, bet neskaitās. Tikai reizi viņu dzirdēju stipri uzkliedzam. Tas bija Matkulē, kur skrīveris bija atlaidis uz mājām apziņotos pagasta vietniekus un pagasta mājas otrā galā sarīkojis balli. Par to viņš tika atcelts no amata. Tad viņš gan stipri uzkliedza. Es aizrādīju, kādēļ ekselence bojā savus nervus. Tad viņš tūdaļ it mierīgi atbildēja: «Jūs maldāties. Es nebūt neesmu saskaities...»
Īstenībā senators no redzes arī nemaz neizskatījās tik liels vīrs, kā tas patiesībā bija. Caur to dažreiz notika lieli joki. Piemēram, Valkā mēs piebraucām ar trijjūgu. Vietējais bruģukungs nevar iedomāties, kurš tas īstais, un taisās raportēt man. Lai darītu bruģukunga apjukumu vēl lielāku, es ātri izlēcu un taisu ratus vaļā viņa ekselencei. Jums vajadzēja tad redzēt bruģukunga vaigu! Toreiz bija ieradušās audiencē visas vietējās autoritātes. Rindā bija nostādīti pirms krievu priesteris, tam blakus prāvests Kupfers. Bet tas nemaz negrib ar krievu priesteri kopā stāvēt, virzās tikai nostāk, arvien nostāk. Vispār vācieši vairījās no krieviem, it kā viņiem kas pieliptu. Un senators to saprata. Viņa centieni izgāja vācu ierēdņu vietā ielikt krievus vai latviešus. Daudzi vācu ierēdņi tika nodoti tiesai...»
«Vācieši nav žēlojuši arī mūsējos,» Perlants pēc īsa klusuma piebilda. «Piemēram, Rīgas rāte ir ņēmusi advokātam Fr. Veinberģim tiesības...»
Stērste tagad pieņēma noslēpumainu vaigu un paskatījās apkārt, vai citi viņu nenoklausās. «Varu jums apakš mums sacīt to, ka Veinberģis drīzumā tiks reabilitēts. Par šo vārīgo lietu es ar senatoru esmu runājis. Aizrādīju viņam, ka vācieši ar saviem tautiešiem rīkojas pavisam citādi kā ar mums, latviešiem. Kāds vācu advokāts, kurš arī tāpat izšķiedis viņam uzticēto naudu, dabūjis par to no rātes tikai rājienu, turpretim Veinberģim par to ņemtas tiesības. Nu, drusciņ man vajadzēja lietu izpušķot un nostādīt tā, ka pie naudas izšķiešanas vainīgi Veinberģa tēvs un māsa, bet, negribēdams tos izdot, viņš vainu ņēmis uz sevi. Manaseins padomājis tad atbildēja: «Labi, - ja jūs man to sakāt, tad lūkošu viņam panākt caur visaugstāko varu apžēlošanu...» Un, ja viņš uz tam ir savu vārdu devis, tad tā lieta ir tikpat droša kā «āmen baznīcā». Jūs redzēsat - Veinberģis būs vēl lielāks vīrs...»
Šo ziņu visi saņēma ar manāmu prieku. Vāciešiem būs ieskatīt, ka viņu varā nestāv vienu cilvēku uz visiem laikiem nogremdēt. Vēl par viņiem ir lielāki kungi... «Goda kungs Manaseins lai dzīvo!» Perlants iesaucās: «Latviešu tautas vārdā uzdzersim viņam kausu!»
«Slava!» pārējie ar sajūsmu piekrita. Svinīgi viņi piesita glāzes kā uz kādu priecīgu notikumu, tad tukšoja «putojošo miestu» līdz pašam dibenam.
Mielasts bija paturēts, un iestājās uz brīdi klusums. «Tikai viena lieta,» Perlants it kā pie laimes uzsaukuma vēl domīgi piebilda, «notiks varbūt arī tas, ko viņš nebūt nav gribējis... Mums tā krievu būšana uznāks vairāk uz kakla, nekā vēlamies. Vāciešus viņi spiedīs, bet nospiedīs mūs līdzi! Kur mēs paši tā cenšamies pēc to krievu, krievu inteliģence mūs abus izspiedīs no vietām, tik vāciešus, kā mūs. Šis jautājums starp Latviešu biedrības večiem jau pārrunāts. Turpretim, ja mēs visi kā vieni zemes bērnu aizstāvētu savas pirmdzimtības tiesības savā dzimtenē... Visas vietas mums paliktu pašiem, šīs zemes bērniem, un mums ietu daudz labāk...»
Stērste uz tam tikai nogrozīja galvu un viņu neticīgi uzlūkoja. «Krievu tautas daba un vācieša daba, tās ir gluži pretējas. Ar krieviem mēs gan sadzīvosim kā vieni zemes bērni, ar vāciešiem - nekad. Vācietis ir pārāk egoistisks, pārāk tuvredzīgs, pārāk politiski aprobežots...»
«Ir jau taisnība - un tā jau ir tā nelaime!» Perlants attrauca, ievilkdams no sava «havanna» cigāra kuplu dūmu. «Vācieši mūs netur par sevis līdzīgiem. Viņi pieraduši, ka latvietis var būt tikai kučieris vai sulainis. Viņi neredz, ka mums tagad ir pulks mācītu vīru, ierēdņu, studentu, pat oficieru. Tie, tāpat kā vācieši, vairs nevar saieties ar prastiem ļaudīm. Ir taču mums tik daudz turīgu latviešu, kuriem ar vāciešiem būtu daudz patīkamāk satikties nekā ar saviem kalpiem. Jaā,» viņš domīgi grozīja savu cigāru, «bet viņi it kā apstulboti, negrib un negrib redzēt...»
«Mēs viņus piespiedīsim!» Befis piepeši, pacēlis savu kausu, skaļi iesaucās. «Mēs viņus tikmēr provocēsim, kamēr viņi to ieraudzīs...»
Te viņu galdam smaidīdami tuvojās pāris oficieru, arī latvieši. Tie sniedza pirms roku Stērstem un tikai tad Kārlim un studentiem minēja savus vārdus: «Valdens, Kauliņš...» Apsveicinājušies tie jautāja: «Vai drīkstam piesēst?»
«Lūdzam, lūdzam!» studenti atbildēja. «Mums ir liels prieks - -»
Rādījās, ka viņi tomēr bija nākuši tikai Stērstes dēļ, jo viens no tiem griezās pie viņa ar jautājumu: «Nu, kā tad ir ar prāvas gaitu? Vai Aizupu un Krātiņu attaisnos?...»
«Lieta vēl arvien ir nopietna, lai gan nav jāzaudē cerības,» Stērste atbildēja. «Policists gan no Aizupa rakstiem satulkojis briesmīgas lietas; bet man nenākas grūti katru trešo teikumu apgāzt un pierādīt par aplamu. Es lieku to tad katrreiz ievest protokolā, un, tā kā policists nezina neko atbildēt un neprotestē, tad apsūdzētiem tas nāk par labu. Kara tiesa tika pārtraukta un sāksies atkal rīt, pulksten 12.»
Patlaban bija ieradusies no Viļņas kara tiesas nodaļa, lai iztiesātu prāvu pret Vjazmas un Malojaroslavas pulku oficieriem Krātiņu un Aizupu, kuri bija apsūdzēti par revolucionāriem nolūkiem. It sevišķi smagi bija apsūdzēts Aizups, proti, ka strādājis pie kāda elles rīka izgudrošanas, lai ar tā palīdzību uzspertu gaisā Vidzemes bruņinieku namu. Stērste pie šīs tiesas bija pieaicināts atkal par tulku.
Mūsu jaunekļiem šī lieta bija it labi pazīstama, jo avīzes par to bieži rakstīja. Un latviešu labākā sabiedrība to ieskatīja par vienu ļoti bailīgu lietu, kas katrā ziņā kritīs uz latviešu tautu. Kad par Aizupu runāja, kur citi var dzirdēt, tad tikai pusbalsī vien runāja.
«Es esmu tajā pārliecībā, ka tur ne mazākā krisliņa nav patiesības!» Perlants ņēmās aizstāvēt Aizupu, bet pilnā balsī, lai visi dzird. «Nav taču lielāka absurda kā vienu oficieri, kas valkā ķeizara mundieri, apvainot par revolucionāru! Tādas tenkas var izgudrot tikai vācieši, lai kaitētu latviešu tautai...»
«Vācieši, jā!» Kārlis iesaucās. Arī viņam par šādu nekrietnību sāka vaigi silt. Viņš jau zināja it labi to no «Latviešu Avīzes» ziņojumiem un sava mācītāja. Ja kādam bija nozagts zirgs - vainīgi tur bija jaunlatvieši. Ja nodega kāds šķūnis un vēl muižai, vainīga tur bija latviešu tautiskā kustība. «Bet kā tad uz tenku pamata var cilvēku saukt priekš tiesas? Uz ko tad viņi dibinās?...»
«Jūs, kā rādās, to lietu nepazīstat?!» viens no oficieriem smaidīdams atbildēja. «Tad es jums pastāstīšu. Aizups ir pazīstams kā cilvēks, kurš mīl labi iemest un kuram arī ir zobi. Viņš un viņa līgava Alīde spēlēja līdzi pie Alunāna teātrī. Atlīdzību tur nekādu nedabū, bet aizkulišu dzīve ir diezgan interesanta. Tā ir patiesība, pats esmu tur kādreiz bijis, - tur iet it omulīgi. Alunāns, kā zināt, ir cilvēks, kas pats mīl labi iemest, aktieri arī tādi, kas var turēt, - dažu labu reizi tiem iznāk iemešana. Pie tam pārrunā par šo un to un arī vāciešiem. Nu, jūs jau ziniet, ka latvieši uz vāciešiem labu prātu netur, sevišķi -» viņš paskatījās apkārt, vai kāds nedzird, un iesāka lēnākā balsī, «uz muižniekiem. Izteicies viens otrs, ka tos drusciņ vajadzētu patramdīt, kādā jaukā dienā ietrenkt Daugavā. Kādam citam vēl labāks plāns: kad viņi visi sabrauc kopā bruņinieku namā noturēt savas sēdēšanas, vajadzētu palikt apakšā dinamītu un uzspridzināt gaisā...» Viņš paskatījās atkal apkārt, vai kāds nedzird.
««Jā, tas jau labi būtu,» citi atkal pretim, «bet kā lai tur pietiek klāt?» - «Ā, tā ir maza lieta!» Aizups iesaucās. «Man pašlaik izgudrots tāds daikts: to pielādē, palaiž vaļā, un tas pa gaisu aizskrien uz bruņinieku namu, uzskrej pa ūdens rori augšā, izlaužas caur sienu zālē un tad uzspridzina visus gaisā.»»
«Bet tas taču var būt tikai joks!» Perlants neticīgi iebilda.
«Nu, protams, joks, un visi to arī par joku uzņem. Bet Aizups, manīdams, ka kāds Porežs, kas kalpo policijā, bet arī spēlē līdzi teātri, par to lietu vairāk interesējas, sāk stāstīt zilus brīnumus. Kas netic, lai atnāk pie viņa mājās, viņš savu izgudrojumu parādīs. Nu iet daudzi skatīties, arī Porežs iet un apskatās -»
«Vai tas pats Porežs, kas ar Veinberģi spēlējis kopā kārtis, bet vēlāk viņu nodevis par naudas izšķērdēšanu?» Perlants viņu pārtrauca.
«Tas pats!» stāstītājs attrauca. «Aizups pie tam tura viņu par labu draugu un sastāsta tam diezin ko. Viņam patiešām arī bija kāds daikts, bet tas ir šaujamā rīka mudulis. Aizups ļoti daudz nodarbojies ar šo problēmu un grib izgudrot ātršaujamo flinti, kura nekaist...»
«Šis daiks arī ir uz tiesas galda kā corpus delicti!» Stērsts ātri paskaidroja.
«Tas, lūk, viss tas izgudrojums,» oficieris turpināja, «savā ziņā ļoti svarīgs, jo pie tagadējām ātršaujamām flintēm ir viens liels trūkums, ka tās ātri kaist un viņas ilgi nevar rokā turēt. Bet viņš domā, ka, ja Porežs tās ausis tā spicē, tad viņu vajag drusku pienerrot... Savā ziņā liela vieglprātība no Aizupa puses. Iedomājaties tagad, kur pēc Aleksandra II nobumbošanas valdība bailīga pret bumbotājiem un nihilistiem un uzmanīga pret tādām lietām. Un kur vācieši deg vien uz to - notaisīt mūs, latviešus, par nihilistiem!»
«No Vidzemes pienāk ziņas, ka nejauši apcietināti skolotāji Pēteris Bērziņš un Celiņš,» Stērste piebilda. «Pie glāzītes jautrā garastāvoklī tie izteikušies brīvāk par vāciešiem, un bruģukungs tos tūdaļ notaisa par nihilistiem...»
«Tas jau ir tas,» oficieris trauca tālāk. «Bez tam jau Aizups ir diezgan radikāls cilvēks, kam sakari ar skolēnu pulciņiem un studentiem.»
«Lūdzu!» Perlants iesaucās. «Latviešu studenti ir savam ķeizaram uzticami pavalstnieki! Viņi nekad nenodosies kādām tumšām lietām...»
«Latviešu oficieri vēl mazāk! Bet par vienu otru lietu jau vienam var būt savi ieskati un var būt arī sakari ar citiem. Mēs, latviešu oficieri, bieži sapulcējāmies pie Andreja Pumpura Jēzusbaznīcas ielā, kur viņš mums lasīja priekšā savu jaunāko manuskriptu «Lāčplēsis». Tur mēs par saviem apspiedējiem, vāciešiem, izteicām dažādas domas, bet tā vēl nav nekāda sazvērestība. Kas ir kādā jaukā dienā vai, labāk sakot, naktī vienā laikā pie Aizupa un pie Krātiņa, kurš ar mani dzīvoja vienā dzīvoklī, tiek izdarīta māju kratīšana. Pie Krātiņa atrada Marksa un Lasala rakstus. Viņu grāmatas un vēstules konfiscēja un viņus pašus apcietināja.
Izrādījās, ka Porežs bija ziņojis savai priekšniecībai un tā atkal tālāk, un apsūdzība jo smaga tiek uzturēta pret Aizupu. Bez šī elles rīka vēl par to, ka tas bieži noturot slepenas sapulces, kurās spriežot pret vāciešiem un diezin ko visu vēl nedarot. Viņu apmeklējot arvien svešas personas, un tas izplatot nihilistu mācības. Es no tam neko nezinu. To gan kādreiz esam pārrunājuši, ka visa mūsu kara priekšniecība atrodas vāciešu rokās, bet tā ir taisnība. Mūsu (Viļņas) kara apgabala priekšnieks ir ģenerālis fon Todlēbens, mūsu korpusa komandieris ģenerālis barons Dellinghauzens, mūsu divīzijas ģenerālis fon Verners, Vjazmas pulka komandieris palkavnieks barons Rozens. Visi vācieši vien...
Aizups, kamēr viņa lieta bija izmeklēšanā, nosēdēja hauptvaktē. Mums citiem, viņa latviešu biedriem, nācās pa kārtai hauptvaktē dežurēt, un tā viņš bija tas vaņģinieks un mēs te cietuma sargi. Mēs, latviešu oficieri, esam labs pulciņš. Bez mums abiem, Aizupa un Krātiņa vēl Vilāns, Karlberģis, Nusberģis, Losberģis, Cukurs, Štālberģis, t. i., mēs «malojaroslovskij» un «vjazemskij», tad vēl «novotoržskij»: Āboliņš, Šaneberģis, Tubaciņš, Tīdens; tad vēl Irbe un Labanovskis. Pēdējais gan caur savu izvirtušo dzīvi mums nekāda prieka nedara, un es vēlētos, ka tas būtu labāk vācietis nekā latvietis. Nu izgadījās. ka tai dienā; kad man bija dežūra hauptvaktē, Valdens atnāca ar rakstu no izmeklēšanas un aizveda Aizupu turp. Pēc taisnības man vajadzēja dabūt rakstu no viņa vai arī priekšniecības, ka es drīkstu vaņģinieku izdot. Bet es apmierinājos vienīgi ar to, ka man tādu rakstu uzrādīja.
Viss nu būtu labi, bet tajā dienā palkavnieks revidēja hauptvakti. Neatron vaņģinieku un prasa, kur tas palicis. Atbildu, ka Valdens aizvedis pie izmeklētāja, bet, kur tas, to nezinu pateikt. Tas par to uztraucas un saka man, ka, tiklīdz Aizups pārnāk atpakaļ, lai paziņoju viņam. Pēc stundas atskrien adjutants un prasa, vai ir atpakaļ. Nav. Pēc stundas atkal, - tas pats iznākums. Te pēc kāda laika piesteidzas divjūgā divīzijas ģenerālis fon Verners, neliels, resns, īsu kaklu, mazu, gaišu bārzdiņu. Ārā atskan zvans; izsteidzos tam pretim uz fronti. Viņš vispār mēdz runāt gausā tempā, bet izsaka vārdus dikti; šoreiz tas tā uztraukts, ka nevar ne parunāt. «Āū ļīä - ļīä - ļīä - ļīšó÷čź... āū ńėó - ńėóęįó ēķąåņå? (Jūs pod-pod-podporučiks... Jūs pazīstat dienestu?) Ļī ķąšīäķīńņč āū ėąņūų? Ą Ąéēóļ ņīęå ėąņūų? Ą Āąėüäåķ ņīęå ėąņūų? Ņąź, ņąź, ņąź... Ą āū ńėóęįó ēķąåņå? Ņąź, ņąź, ņąź...» (Pēc tautības jūs latvietis? Un Aizups arī latvietis? Un Valdens arī latvietis?... Tā, tā, tā... Jūs dienestu pazīstat... Tā, tā, tā...) Un grib mani vai ar acīm saēst! Piesēžas pie galda, sprauslā un raksta, sastāda protokolu par to, kas noticis. «Āńå ėąņūųč... Ņąź, ņąź, ņąź... Āńå ėąņūųč...» (Visi latvieši, tā, tā, tā... Visi latvieši...) Nu es saprotu: viņš pieņem lietu tā, ka starp latviešu oficieriem notikusi sazvērestība un mēs esam līdzējuši Aizupam izbēgt.
Kad citi pagriezušies sāņus, tas paceļ acis no protokola, ļauni mani uzlūko un man zem četrām acīm saka: «Cars, ievedot vispārīgo karaklausības likumu, pielaidis kļūdu. Bet es šo kļūdu izlabošu! Neviens latvietis še vairs oficieris nebūs...» Beidzot arī Aizups ieradās. Izrādījās, ka viņš pie izmeklēšanas bija ilgāk aizkavēts, nekā iepriekš paredzēts. Es nu gan tiku no atbildības vaļā, bet diezin kā nu mums, latviešiem, vispār ies?!...»
«Cerēsim jau labu!» Stērste mierināja. «Ja Aizups ar Krātiņu tiek attaisnoti, tad līdz ar to latviešu oficieri tiek atsvabināti no smagās aizdomu nastas.»
«Ka tikai tas nu izdotos,» oficieris bažīgi sacīja. «Everss no Viļņas, kas viņu aizstāv, ir gan ļoti slavens advokāts. Vakarā viņi pa Latviešu biedrību drusku padzīvojuši, bet tas krietni iedzēries. Aizups bīstījās, vai zem tādiem apstākļiem tas viņu neizgāž tikai cauri...»
«Ai, nē, viņš strādā ļoti labi!» Stērste iesaucās. «Stāda asprātīgi jautājumus un vispār uzmana katru sīkumu, kas varētu nākt apsūdzētiem par labu. Atkarājas jau arī ļoti daudz no lieciniekiem. Sevišķi no svara būtu izsaukt Ādolfu Alunānu. Tā kā Aizups pie viņa spēlējis teātri un darbojies ļoti daudz viņa tuvākā apkārtnē, tad arī tas varēs liecināt, kādi viņa uzskati. Kam būs prātā revolūcija, tas nenodosies nevainīgai teātra spēlei un atkal otrādi. Vakar mēs nogājām pie Alunāna un apjautājāmies, ko tas labu varētu sacīt. Bet tas tik bailīgs kratās nost: «Eh, laižiet mani vaļā... Es negribu tur iemaisīties...» Tā kā viņš man labs draugs, tad arī apsolījās ierasties tiesā, bet, pirms mums ko sacīja, tad bailīgi izmeklēja visus kaktus un pagultes, vai tikai nav kāds apslēpies, kas varētu noklausīties. Un tad arī mums apsolījās, tikai ar vienu norunu. Tā kā es labi stāvot pie Manaseina, vai es šim nevarot izgādāt kādu činu vai ordeni. Viņam no liela svara būtot, ja tas tiktu muižnieku kārtā. Sacīju viņam, redzēšu, ko varu darīt, lai gan jau tagad zinu, ka tur nekā nevarēšu.»
Tā laiks bija patecējis, kur viņiem vajadzēja šķirties.
Stērste teica, ka viņam priekš rītdienas vēl kāds gabals jāpārtulkojot. Oficieri turpretim gribēja nobraukt pie Aizupa izrunāties. Jāpiemin, ka toreiz vēl nebija ievestas Baltijā atklātas tiesas ar publikas piedalīšanos. Arī pie kara tiesas sēdēm tika pielaisti tikai ar biļetēm apsūdzēto tuvākie radinieki un augstākās militār- un civilpersonas. Zemākie oficieri, kuri saistīti dienesta darīšanās, tātad ne ikkatrs varēja tiesā būt.
Kārlis, Perlants un Befis cēlās un gāja pa dārzu, paši nezinādami, kurp. Bija jau labi vēls, laiks nemīlīgs un samācies, tā ka pašā parkā pa tumšajiem gaņģiem bija sastopami vēl tikai reti cilvēki.
«No Aizupa tomēr nepareizi,» Perlants beidzot domīgi ieminējās, «ka viņš ielaižas uz tādām radikālām lietām. Mums, latviešiem, savā atklātā dzīvē vajag nostāties tā, ka augstai valdīšanai lai nebūtu ne mazākā pieturas punkta uz mums turēt kādas aizdomas. Tādu politiku veči noņēmušies ieturēt Latviešu biedrībā, un es viņus saprotu. Latvieši var tikt uz augšu tikai caur izglītību un turību un nevis caur kādām dumpīgām idejām. Korporācija ir pati labākā zāle pret kaitīgu politiku...»
«Zināms!» Befis piebalsoja. «Mēs esam viscaur lojāli patrioti un cīnāmies tikai pret vāciešiem un letoņiem...»
Kārlim par šo lietu nebija pietiekoša pārskata; tādēļ tas cieta klusu un klausījās, ko citi saka.
«Nupat lasīju avīzēs,» Perlants turpināja, «ka starp čehu augstskolu un vidusskolu paaudzi ir tādas vingrošanas biedrības, nosauktas «omladinas». Kas izrādījies? «Omladinas» nav vis nodarbojušās ar savu tiešo mērķi vingrošanu, bet piekopušas tumšu politiku pret troni un valdnieku. Notikušas lielas kratīšanas un izmeklēšanas, un «omladinas» beidzot slēgtas. Kaut mēs, latviešu studenti, būtu mūžīgi pasargāti no tādām «omladinām»!»
Viņi nonāca atkal kādā gaišā stūrī, kur rēgojās milzu afiša ar reklāmām par baletēzi Grigolaitis «Tonhallē», kura atradās Suvorova ielā, turpat pie Vērmaņa parka. Bija zīmēta kāda sieviete ar taureņa spārniem, kā tā laižas pa gaisu.
«Vai neaiziesim tur?» Befis ieminējās. «Tas esot kaut kas lielisks...»
«Nu, labi, aiziesim...»