AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I I

PIRMĀ PUSE

Septītā nodaļa

Varietē teātra «Tonhalles» plašās telpas bija ieņemtas gandrīz vai līdz pēdējai vietiņai. Kur vien vēl bija kāda starpiņa vai stūrītis, tur nolika rezerves galdu, un acumirklī tas jau bija ieņemts no viesiem. Acumirklī galdi bija apklāti un bagātīgi apkrauti.
Kas te bija ieradušies, tie arī sev nelika nekā trūkt. Sprāga visos stūros un kaktos šampanieša korķi, vīns glāzēs kūsāja vai dzirkstījās, kas izdvesa savādu tvanu un kopā ar cepešu smaržu, saldiem Havannas dūmiem, dekoltēto dāmu sviedru un smiņķa smaku lielajā karstumā jaucās kopā par kaut ko pikantu, prātu reibinošu...
Valda ieskati, ka Rīgā tie labie laiki un lielie uzdzīvotāji jau aiz muguras. Protams, ka toreiz, kad tas notika, slavēja atkal savukārt vecos labos laikus. Ne, tagad tā dzīvots, ne dzerts, ne dancots kā vecos labos laikos... Vismaz arvien tāda bijusi, un ir vēl tagad subjektīvā pārliecība. Cik tur objektīvas patiesības, to, protams, nav tik viegli konstatēt.
Vispār jāsaka, ka Rīgā senāk labklājība izlikās lielāka caur to, ka Rīga bija vēl puslīdz tāda mierīga, mazpilsēta, kurā nenotika tik straujas pārmaiņas kā tagad. Tādēļ visi jutās omulīgāk. Kam gāja labi, tam gāja labi arvien. Kas reiz savu eksistenci bija ieguvis, tas to bija nodrošinājis uz visiem laikiem. Cilvēkus mazāk nospieda rūpes par savu nākotni. Pie tam, arī pilsoņi, ilgi dzīvodami kopā, bija visi ne vien personīgi pazīstami, bet arī sīki jo sīki sekoja viens otra darbiem un dzīvei. Ja rātskungs X Klostera pagrabā bija nositis vienā vakarā 100 rubļu, ja vecākais Y «Musē» 200 rubļu bija nospēlējis uz kārtīm, ja pirmās ģildes tirgotājs Z bija gājis cauri pa šaubīgām vietām, tad otrā dienā to zināja visa Rīga. Ilgi tas bija visiem svarīgu sarunu priekšmets. Tagad turpretim Rīga, izvērzdamās arvien vairāk par lielpilsētu, slēpj savā dzīvē arvien straujākas pārmaiņas. Konkurence top arvien lielāka, dzīves cīņa skarbāka. Ja kādam kāds veikals labi iet, otrs tūdaļ klāt ar savu konkurenci un viņam to samaitā. Arvien nāk jaunas tehniskas parādības, kuras prasa piemērošanos. Kas to neprot, iet dibenā vai nīkuļo. Kas prot uzķert īsto dzīves āderi, kāpj strauji uz augšu. Kas bija bagāts, nodzīvojas nabags, un citreiz nabags uzdzīvojas bagāts. Drīz viens dzīves un vispārējās uzmanības galotnē, drīz otrs. Bet, ja kas nav gluži vieglprātīgs, tas, lai arī tam diezgan spoži ietu, nevar tomēr tik bezrūpīgi uzdzīvot, jo tas nezina, vai viņam arvien būs tā. Agrāk to daudz labāk zināja.
Pie tam arī iedzīvotāju daudz vairāk, un ir daudzas atsevišķas aprindas, kuras viena par otru ne zina, ne interesējas. Lielpilsētnieka raksturiskā pazīme ir tā, ka viņš noņemas vairāk ar sevi un tam nerūp, ko citi dara. Un tādēļ paliek vispārībai noslēpums, kā tagad dažā labā vietā tiek uzdzīvots, lai gan patiesībā, kur tagad baudas līdzekļi daudz rafinētāki un turīgo aprindas daudz lielākas, ir jādomā, ka tagadējā Rīgas dzīve, salīdzinot ar agrāko, ir īsta Bābele. Tikai bābelnieki savstarpēji vairs tik labi nepazīstas. Protams, ka, no otras puses, trūkums un posts, un it sevišķi pie mazturīgām šķirām, daudz lielāks nekā agrāk, un vēl lielāka te ir nedrošība par rītdienu.
Tā arī toreiz, 80. un 90. gados, Rīga bija kļuvusi daudz lielpilsētnieciskāka nekā agrāk, un vecākie pilsoņi iegādā· jās vecos labos laikus pagātnē. Bet tas viņus nekavēja, ja kas ārkārtīgs; sapulcēties atkal visiem un uzdzīvot, kā tas notika «Tonhallē».
Magnēts, kādēļ visi nākuši, - brīnišķīgā dejotāja Grigolaitis, viegla kā dūna un gracioza kā nimfa. Viņa izdarīja pa gaisu garus lēcienus, kuri, ievērojot, ka viņai pie sāniem taureņa spārni, radīja ilūziju, it kā viņa laistos pa gaisu. Tas bija neredzēts, pie tam maigs un skaists brīnums.
Tajā uzskatā bija apvienojušās it visas aprindas, vācieši, latvieši un krievi, ļaudis, kuri nevienā citā komunālā jautājumā nebija varējuši saprasties un patlaban atkal taisījās iet jaunā vēlēšanu cīņā. Še nu citādi! No vācu buržuāzijas aprindām netrūka Tonāgeļi un Tuncelmaņi, kuri šādām «apartām» parādībām piegrieza sevišķu vērību un prata ar viņām nākt intīmos sakaros; lai maksā ko maksādams. Tur atkal no krievu aprindām bagātais tirgoņa dēls Kamarins, kam naudas kā pelavu, par kuru, kā viņš domā, tam tiesība visu uz pasaules dabūt un visu izmēģināt. Bija ieradies pat godīgais vācu sīkpilsonis un cunftes meistars. Ne acu tas nevarēja nolaist no skaistās mītnes un nekautrējās pat vaļsirdīgi atzīties: «Netter Käfer! Um deretwillen möchte ich gar ehebrechen!» (Skaists kukainis! Tās dēļ es pat pārkāptu laulību!) Un arī starp latviešiem Rīgā vairs netrūka cilvēku, kuriem uz tādām lietām garša un kuriem kabata to atļāva. Tur jaunais konsulents Zaķīts, jaunavu nevainībai bīstams; viņa sārtie vaigi laistījās un spicā bārzda kustēja vien. Un latviešiem taču vēl krita svarā kāds patriotisks motīvs. Slavenā Grigolaitis, vislielākā dejotāja pasaulē, kā laikrakstos stāvēja, bija leišu tautības. Pēc tam kad Fr. Veinberģis bija aprakstījis «Baltijas Vēstnesī» leišu slaveno vēsturi, latvieši leišus turēja par saviem brāļiem, - gan, protams, vislabāk tādos gadījumos, kur tiem ar viņiem nebija nekādu darīšanu. Viņiem tātad bija tiesība turēt Grigolaitis par savu māsu, apmeklēt viņu, noskatīties viņas graciozās kustības un būt ne mazums uz viņu lepniem. Aiz šī iemesla bija nākuši pat veci patrioti. Tā, piemēram, tur redzēja tirgotāju un mājas īpašnieku Pēteri Krauklīti un Perlanta onkuli Ludvigu Plausi. Protams, ka savas gaspažas tie nebija līdzi ņēmuši un labprāt galvu aizslēpa aiz citu mugurām.
Tāpat bija ieradušies arī visādu tautību un visādu krāsu studenti. Vispirms slaidie un glītie studenti spodriem uzvalkiem un balti stērķelētām apkaklēm, uz kurām ne mazākā traipa, patīkami katrai mātes meitai ar savām zili-balti-melnām krāsām. Viņi pazīstami kā uzmanīgi «štendhenu» nesēji uz bagāto pilsoņu meitu vārd- un dzimumdienām. Tā viņiem bieži nācās mesties frakās un, tā kā prata ar tām veikli kustēties pa visiem Rīgas saloniem, tad bija dabūjuši nosaukumu «Salonflöhe» (salona blusas). Tā kā jau studējot tie bija nodibinājuši sakarus ar bagātām pilsoņu meitām, tad, beiguši studijas, tās noprecē un dabū tās labākās vietas. Viņi cenšas visā savā dzīvē būt tik korekti un spodri, kā jau nosaukums «rubīns» to izsaka. Un tomēr arī viņi nav nocietušies un nākuši, jo Grigolaitis interesēja. -Tur tālāk ar zaļ-dzelten-sarkanām Krūšu lentām ir «balti», apzinīgi un lepni uz savu īsto baltu labdzimtību un saviem iedzimtiem līkajiem deguniem. Viņiem cilvēks sākas tikai no barona un izņēmuma gadījumā no vienkārša fon. Bet Grigolaitis jaunkundzi viņi atzīst un respektē. Jau vieglāk tiek ar saviem principiem galā zili-sarkan-zeltie «konkordi», kuri prata dzert un ieplēsties un kuriem te tik uz vienu, kā otru tā vislabākā izdevība. Viņi tādēļ tad arī meklē, kur var kādu ķert. Bija arī tālāk pa retam zaļi-sudrab-zilie «veleči» un zaļi-balt-tumšzilie «arkoņi». Pirmējie - poļu šlahtu dēli - nesajuta vairs tik stipru naidu pret krieviem kā viņu tēvi un piedalījušies pat reiz politehnikā pie patriotiskām manifestācijām. Bet par to arī, pārbraukuši uz dzimteni, bija dabūjuši no vecākiem pērienu. Otrie bija krievi, bet bāli un bez krāsas.
Bija tālāk arī liela daļa tērbatnieku, kuri katrreiz, braucot cauri uz savu alma mater, apstājās kādas dienas Rīgā un labi izdzīvojās. Zaļi-sarkan-baltie «livoņi», dzeltenbalt-brūnie «kuroņi» un zili-balt-sarkanie «Fraternitas Rigensis», kā jau parasts, noskatījās it kā no augšienes uz Rīgas politehnikas «tauzendkinstleriem», kuri viņu acīs nebija nekādi akadēmiķi un tādēļ arī ne satisfakcijas spējīgi. Tādos pat uzskatos ir arī «letoņi» un «švitizi» ne mazāk ar savām zaļi-zili-zelta krāsām. Kā tautiešus viņi «bezkrāsainos seloņus» vēl cik necik ievēro kā savus tautasbrāļus, turpretim kā politehniķi tie viņu acīs neko nenozīmē. Viņi jūtas pilntiesīgi un līdzīgi tām daudzām augstdzimtīgām kolēģijām un savā krāsu bagātībā kā īstie parvēniji it kā no augšienes noskatās uz tiem krāsu nabagiem. Mēs sapratīsim tātad arī pēdējo skaudības un greizsirdības jūtas uz laimīgajiem, kuri, pēc viņu ieskatiem, tādas laimes nemaz nebija cienīgi. Lai dod seloņiem krāsas, un tad redzēs, cik tie griezīgi!
Tagad viņi, protams, par to mazāk domāja, jo viņu interesi saistīja ievērojamā dejotāja. Ar vārdu sakot, bija apklusušas starpības un nesaskaņas starp it visiem virzieniem, cunftēm un šķirām, visi domā un jūt tikai vienu un vislielākā vienprātībā seko Grigolaitis stilbu - es gribēju sacīt, spārnu - kustībām. Pat stingrākie ģimenes tēvi, kuri morāles ziņā neprata jokus un arī varietē teātrī skatījās uz decentu programmu, šoreiz vairāk vai mazāk apzinoši «aizmiga vienu aci» un tomēr it labi redzēja, kā Grigolaitis svārciņi plīvoja. Turpretim «lēbemaņi», tie atklāti izrādīja savu prieku un ka tas tiem iet pie sirds.
Jo bez Grigolaitis bija vēl kāds cits otrs magnēts, ļoti daiļš un pikants stāvs, kas piederēja šansonetei Grizeldis kundzei vai jaunkundzei ar ļoti žibīgām un vilstošām acīm. Viņa staigāja pa gaisu pāri pēdas nost no grīdas, kuru kājas nemaz neķēra. Patiesībā tā gāja pa melnām drātīm, kuras kādas pēdas nost no grīdas bija pārstieptas pār skatuvi, bet no dibina sienas, kas bija izklāta ar melnu vadmalu, neatšķīrās un nebija redzamas. Tā izlikās, it kā nāra ietu pa tukšu gaisu. Un, kad viņa tad pēc katra izdevušās numura publikai uzsmaidīja, tad šim smaidam bija klāt tāds dēmonisks piemaisījums. Ne viens vien no «lēbemaņiem» bija nozvērējies, ka pie kabarē viņam šī dāma jādabū pie sava galda un jātiek ar viņu intīmos sakaros...
Kad mūsu draugi Kārlis, Perlants un Befis ienāca zālē, visi galdi bija jau tā apsēsti, ka nekur vairs tukšas vietiņas ieraudzīt, kur piesēst. Sulaiņi viņiem blakus stāvēja bez padoma, kur nu šos jaunos visus likt. Viņi skatās, vai nav kur kādi pazīstami, kuriem varētu piebiedroties. Redz gan paretam vienu otru, Perlantam likās, ka tur otrā stūrī būtu pat viņa onkulis, - bet tie vai nu ievelk galvas, vai arī nogriežas sānis par zīmi, ka netīk doties pazīstamiem. Varbūt vienam otram ir savs nodomiņš, kuru varētu tikai traucēt. Te piepeši viņi ierauga kādu galdiņu; kur ir vēl vietas, laikam priekš pazīstamiem rezervētas.
Pie šī galdiņa viņiem taisni pretim sēž kāds pusmūža kungs iesirmu, melnu bārzdu, ne resns, ne kalsens, ļoti dzīviem ģīmja pantiem, kuros visnotaļ mainās nopietnība ar jauniem smaidiem, it sevišķi, ja klātesošie biedri viņam ko pastāsta. Tas bija latviešu aprindā iecienītais tirgonis un namsaimnieks Pēteris Krauklītis. Viņš Perlantu pazīst, jo ir bijuši kopā pie Perlanta onkuļa Ludviga Plauša. Viņš tādēļ met ar galvu, lai viņi ietu turp.
Perlants citos apstākļos ar prieku būtu uzaicinājumam paklausījis, bet tagad liekas, ka nebūtu to manījis, skatās sāņus un skrullē savas ūsiņas. Jo abi biedri, kas sēž pie viņa galda, ir letoņi pilnās krāsās. Tas viens gan nav slikts cilvēks, viņš to labi pazīst. Fridols labprāt iedzēra glāzīti ar katru, nelūkojot uz krāsu, nekad nenoskatījās uz otru it kā no augšienes, nekad pirmais neuzsāka ķildu. Viņa lielākais prieks bija citiem izmaksāt, ja vien tanī nauda, - un tās viņam, kā turīga tēva dēlam, bija arvien, - un, ja tam bija atnācis vēl svaigs sūtījums, tad pat uz ielas pirmo puspazīstamo biedru paņēma zem rokas un sacīja: «Iesim!» Vai nu uz Klostera, vai Jāņa pagrabu, Vērmaņa parku vai Latviešu biedrību: brokastots tika arvien smalki, jo Fridols tāda brokasta sarīkošanā bija meistars.
Tā kā viņš īsredzīgs, tad uzliek savu pensneju, pazīst Perlantu un smaidīdams māj ar galvu; lai tas iet turp. Kad pēdējais neliekas redzot, uzliek vēlreiz pensneju, patiešām viņš! Fridols nāk šurp, sniedz roku, stādās priekšā arī Perlanta abiem biedriem un māj tad ar galvu uz galda pusi: «Lūdzu, tautieši! Mums ir vēl taisni trīs svabadas vietas.»
Nu viņi vairs nevar atteikties; viņi iet, apsveicinās ar Krauklīti. «Lūdzu, kungi, piesēstat pie mums!» viņš sirsnīgi aicināja. «Man ļoti liels prieks, ka jūs te jaunekļi no divām korporācijām, - nu mēs varam kopīgi aprunāties. Redzat, ja mēs vienprātīgi, mēs tīri labi varam sadzīvot... Iepazīstināšu te ar savu sievasbrāli Albertu Mikentālu, viņš arī letonis...»
Tas sniedz pretim roku, un, kad pretējā puse viņu pētoši uzlūkoja no galvas līdz kājām, tas atļāvās ironisko piezīmi: «Nuja, letonis! Redzat, ka letoni nemaz nekož...»
«Seloņi par košanu nemaz nebīstas!» Befis tūdaļ nostājās izaicinošā pozā. «Seloņi prot aizstāvēties...»
Viņš apklusa, jo Perlants viņam slepu piegrūda pie sāniem. «Ja es pareizi saprotu,» pēdējais viņā vietā paņēma vārdu, «tad mums ir tas gods skaitīties par veca tautieša viesiem. Mēs tātad atronamies uz neitrālas zemes. Ja mūsu līdztautieši uz mieru, mēs varam pārrunāt arī kopējas lietas, mūsu savstarpējās attiecības...»
«Bravo, tautiet, bravo!» Krauklītis dzīvi piebalsoja: «Redz; tāda valoda man patīk!... Jūs katrā laikā esat man mīļi viesi un arī tagad!... Fridol, esi tik laipns un ielej!...»
Fridols jau bez teikšanas lēja glāzēs smaržojošo Reinas vīnu, tad piesit savējo un smaidīdams aicina: «Nu, kungi!... Tas dara garu jautru un vieglu... Alus, - jo vairāk to dzer, jo vairāk tas dara šķērsisku... Vīns turpretim mīlīgs... Uz labu saticību, tautieši!...»
«Redziet; kāds zelta sirds cilvēks ir Fridols,» Krauklītis viņu papildināja, kad bija tukšojuši glāzes. «Jā, kopā mums vajag turēties... Vai nu tāda korporācija, vai tāda, mēs taču visi esam tautieši...»
Tā viņš parasti mēdza atbildēt. Studentu acīs viņu šāda atzīšanās lieliski cēla, jo ar tautieti tie saprata tādu cilvēku, kas apmeklējis augstskolu un piederējis pie kādas korporācijas. Cits to lāgā negribēja ticēt un, acis ieplētis, iesaucās: «Ahā, tad jūs «tautietis»?»
«Jā, esmu īsts latvietis,» bija atbilde, «uzaudzis pie tautas māmuļas krūts...»
Attapīgam jautātājam tā likās asprātīga ironija par to kā vispār var stādīt tādu jautājumu, un viņš apklusa. Mazāk attapīgais tomēr gribēja vēl tuvāk zināt. «Taā! Man liels prieks... Kurā augstskolā tad esat studējuši?...»
«Esmu studējis dzīvi,» bija apzinīga atbilde. «Skolas man labi ja pāra ziemas, kad uz laukiem ganos gāju...»
Dažs labs kamiešus vien noraustīja. To cilvēks varēja, sacīt bez nosarkšanas! Tātad šī titula «tautietis» dēļ viņam bieži nāca pārpratumi, kuru lielumu un nozīmi tas vēl nebija atskārtis, jo it nevainīgi apgalvoja: «Esmu tautietis un mīlu visu, kas tautisks...»
Tā bija taisnība. Viņš nevarēja diezgan nosirdīties, ja viņa kundze nepirka sev cukuru vai kafeju pie radiem, bet pie Angelbeka vai Mencendorfa, tādēļ ka tur tā prece esot labāka. Arī drēbes un citas lietas esot lietderīgāk iepirkties vācu magazīnās nekā kaut kur citur. «Ja mēs tā rīkojamies, tad mēs, latvieši, kā tauta nekur netiksim uz priekšu,» tas sacīja. «Manās jaunās dienās, kad es Rīgā ienācu, kā mēs tad visi kopā turējāmies! Kā mēs kritām cits par citu...»
Tā viņš izrunājās, kad bija iesilis; skaidrā prātā bija sevī noslēdzies, tā ka tad grūti bija izzināt, ko viņš par kādu cilvēku domā un ko viņš vispār domā. Bet pie glāzītes tas zināja daudz ko interesantu pastāstīt par visām dzīves parādībām, arī par pagājušiem laikiem, jo bija dzīvojis līdzi Rīgas latviešu attīstībai, tā sakot, jau no pašas tautiskās atmodas laikiem.
Tā nu arī tagad viņš bija tādā stāvoklī, kur viņa mute atdarījās un viņš ikvienam ļāva ieskatīties savā sirdī. «Nu sakiet, mīļie dēli,» tas iesāka, «piedodat, ka es jūs tā saucu, - kāpēc nav vairs tā kā agrāk?! Par to daudz esmu galvu lauzījis! Agrāk mēs, latvieši, visi, vienalga, vai bagāts vai nabags, mācīts vai nemācīts, mēs visi bijām tautieši un jutāmies kā vienas saimes bērni... To mēs tad mācējām, lai gan ne tuvu mums toreiz nebija tās saprašanas, kas tagad. Cik tad mums to mācīto vīru bija? Studēts latvietis bija tikpat reti sastopams kā baltais zvirbulis. Kāpēc mēs tagad tā vairs nevaram kā agrāk?...»
«Mēs esam attīstībā uz priekšu gājuši,» viņa svainis Alberts Mikentāls atbildēja. «Mums ir jau savas labākās aprindas, kuras vairs nevar ar prastiem ļaudīm glāstīties. Kas jau arī dzīvē nemaz nav izvedams. Kāds respekts tev, piemēram, būtu tavā veikalā pret tavu puisi vai tavu komiju, ja tu ar viņu kā ar savu draugu sēdēsi pie viena galda? Es lūdzu!...»
«Tas jau ir tas nesaprotamais!» Krauklītis attrauca. «Agrāk, kad visi bijām puiši un komiji, tad it labi varējām satikt. Tagad viens otrs esam kas vairāk, tagad nu vairs nevaram...»
«Nu, protams, ka ne,» Mikentāls īdzīgi noraustīja kamiešus. «Man mani korporācijas principi to neatļauj. Es atzīstu ikvienu tautieti, kam ir nopelni vai nozīme. Vai nu viņš būtu darbinieks tautas druvā, rakstnieks, dzejnieks, arī bez augstskolas izglītības, vai citādi kāds nozīmīgs vai turīgs vīrs, - ja viņš atzīst manu principus, es viņu cienu un ieskatu sevim par līdzīgu. Bet brāļoties ar katru dvorņiku un kučieri tikai tādēļ vien, ka tas latvietis, - nu, nenāk man ne prātā...!»
Krauklītis viņu sāpīgi uzlūkoja. «Nu, ko jūs uz tam sakiet, Plauša kungs, ko jūs sakiet?!...»
Iestājās brīdi klusums. «Man savam godātam kolēģim,» Perlants, domīgi un katru vārdu uzsvērdams, sacīja, «ir jāpiekrīt!... Latviešiem vajag savu labāko aprindu, kuras lai pret sveštautiešiem paceltu tautas prestižu. Latvietis līdz šim par daudz locījies un laizījis svārku piedurknes, viņam lepnāk jāsāk pacelt galva...»
Krauklītis te nekā nevarēja pretim iebilst, tomēr viņš gribēja un tam vajadzēja pretoties. «Nu, labi, lai ar tā, bet kādēļ tad jūs, tie izglītotie un studētie, nevarat satikt?! Agrāk mums arī biedrībā bija ķildas starp literātiem un saimniecības vīriem. Bet izplēsāmies un vienojāmies, un bija miers. Bet tagad - jūs nīstaties un ķildojaties pat ar tiem labākiem cilvēkiem... Pat ar tādu cilvēku, kāds, piemēram, te ir Fridols. Ar katru viņš izrunājas, pret katru laipns, - nu, sakiet, kas jums pret viņu var būt!?... Nu, sakiet taču man, jaunais cilvēk, reiz skaidri un atklāti...»
Šis jautājums bija vērsts pret Befi, kurš viņam sēdēja blakām. «Zināms,» tas rāmā garā pārlika, «viņš ontlīgs cilvēks... Tikai tā vaina - viņš letonis...»
Atbilde iznāca tik komiska, ka pat Krauklītim bija jāpasmaida. «Tas jau ir taisni tas, ko es gribēju sacīt,» viņš turpināja. «Selonim kļūda tā, ja otrs ir letonis. Letonim atkal, ja otrs ir selonis. Itin kā abi nebūtu latvieši. Biedrībā vajag sevišķas komisijas, kura nespēj izmeklēt vien strīdus par seloņiem un letoņiem, kuri, kad brauc cauri Rīgai, ieronas māmuļā, kur iznāk arvien dumpis starp abiem. Sakiet, mīļie dēli, - atvainojat, ka es jūs tā saucu, - kādēļ?... Kas jums vienam pret otru var būt par naidu?...»
«Tā ir mūsu darīšana!» Mikentāls aizskarts attrauca. «Mums jāaizstāv savas krāsas. Kā tu pavisam tā vari jautāt?!...»
Arī Perlants jutās par šādu jautājumu neomulīgi aizskarts. «Krauklīša kungs, patiešām,» tas sacīja, «mūs novestu par tālu, ja mēs šo jautājumu gribētu uz vietas izšķirt...»
«Nu, labi,» vecis beidzot sacīja, «bet es jums gribu rādīt, ka abas korporācijas itin labi varēs satikt. Savu vecāko dēlu Kārli Viesturu es došu letoņiem, - par advokātu viņš grib studēt... Viņa onkuļi ir letoņi, lai viņš arī... Kā jau viņa kristībās norunājām. Bet savu otru dēlu - Tālivaldi, to es došu jums, seloņiem... Vienalga, vai jums krāsas ir vai nav, bet to es došu jums...»
«Bravo, labi, bravo!...» Perlants uz tam pacēla savu glāzi. «Pieņemts!... Es jūs turu pie vārda, Krauklīša kungs!...»
«Še mana roka uz tam!» Krauklītis sniedza viņam roku. «Savam Tālivaldim es likšu studēt par arhitektu. Viņš taisīs tad pats manām mājām, plānus, un es tās celšu.»
«Ak, tās taču tavas privātas lietas,» Alberts Mikentāls noraustīja kamiešus.
«Privātas gan, bet tām ir vispārīga nozīmē, mīļais Albert,» viņa svainis iesilis turpināja. «Latviešiem nepietiek vienīgi ar «Letonijas» dakteriem un mācītājiem, latviešiem vajag arī inženieru, arhitektu, ķīmiķu un kupču... Un Plaušu Perlantu es ļoti cienu! (Skaidrā prātā būdams, tas gan. savu gudrību neizdeva, kuru ciena un kuru ne.) Es viņu cienu vairāk nekā citus seloņus, tādēļ ka viņš skaidri runā latviski, bet citi piejauc pa vārdam vāciski. Vienu lietu jums lūgšu, Plauša kungs, tikai neatteicat man...»
«Ja vien tas manos spēkos stāv, labprāt jums gribu pakalpot,» Perlants apgalvoja.
«Jums manai Magonei vajadzēs pasniegt latviešu stundas...»
«Kā?!» Perlants izbrīnījies iesaucās. «Vai tad jūsu meitas jaunkundze neprastu latviski? Jūs taču esat patriots cauri un cauri un, cik man zināms, tad arī jūsu kundze...»
«Mēs esam latvieši caur un cauri, un arī kā bērns viņa latviski skaidri saprata!» Krauklītis attrauca. «Bet mana sieva domāja: nekait arī, ja prot pa vāciski un nevis kaut kā, bet to smalko vācu valodu. Latviski viņa tā kā tā neaizmirsīs, un nodosim viņu kādā vācu skolā un pansionātā. Labi, es saku, labs cilvēkam, ja viņš ko prot. Un tā nu mana Magone līdz ar Starpiņu Hertu tika nodota tanī Birkenrūē, tas ir tur pie Cēsīm. Bet nu, skolu absolvējusi, pārnāk uz mājām un nemāk vairs ar mani pa latviski sarunāties. Lauza un moca valodu, ka man tīri asaras saskrien acīs!... Man, latviešu patriotam, nav iespējams ar savu bērnu pa latviski sarunāties!...»
Viņš patiešām izslaucīja asaru no acs. «Nē, tibiņ, es savai sievai saku, tā tā lieta neiet! Latviski viņai jāprot skaidri un tekoši, un ja citādi neiet, tad pieņemsim kādu, kas viņai dod stundas. Un tu, meitiņ, ātrāk es tevi pie vīra nelaidīšu, kamēr tu mācēsi skaidri latviski, un apsolies man, ka savus bērnus mācīsi skaidri latviski. Mana sieva mani saprot it labi, nu tikai atliek vēl mums skolotāju izraudzīt, un nu es lūdzu jūs!...»
«Pateicos par šādu uzticību!» Perlants, piecēlies no sēdekļa, aizkustināts palocījās. «Šādu uzdevumu es ieskatu par lielu godu un centīšos to pēc savas labākās sirdsapziņas izpildīt.»
«Nu tad labi!» Krauklītis sniedza pretim roku. «Tā lieta tad būtu nodarīta. Par to citu jau gan mēs vienosimies. Pie tās pašas reizes varēsat pamest arī drusciņ aci uz manu Kārli Viesturu. Mācības dēļ mazāk, jo viņam jau ir savs skolotājs, mans audžudēls Ernests Sutums, maskavnieks. Tikai man bailes, ka viņš to puiku uzskatu ziņā nesabojā...»
«To tēviņu tev jau sen vajadzēja aizdzīt ratā, pie vēl tam savu dēlu uzticēt!» Alberts Mikentāls pārmetoši iesaucās. «Viņš gan tavam zēnam galvā ko labu ieperinās...»
«Nē, Albert, es tā nevaru kā tu. Es skatos uz lietām brīvāk,» Krauklītis atbildēja. «Ar viņa tēvu mēs taču bijām tādi draugi un domubiedri!... Ai, kas tas bija par cilvēku! Protams, uz zaļa zara tas jau gan nekad netika... Reižu reizēm viņš no Rīgas aizgāja un atgriezās atkal atpakaļ. Kad viņš nomira, es viņa puiku paņēmu savā zināšanā. Galva viņam laba, mācījās pats un deva stundas, un beidzot aizgāja uz Maskavu studēt. Bet tad nezin kādas lietas dēļ uz laiku no universitātes atstādināts...»
«Katrā ziņā kādas muļķīgas politikas dēļ!» Fridols sāpīgi iemeta.
«Nu lai, es domāju,» Krauklītis turpināja, «viņš var palīdzēt Kārlim Viesturam uz eksāmeniem. Mācīt viņa māca ļoti labi, cik varat noprast, tikai man viņa idejas nepatīk... Ko domājat: Ernests tautību neatzīst nepavisam...»
«Tādēļ, ka viņš ir ēzelis!» Mikentāls nicīgi iesaucās. «Ēzeļiem tautības nav, tikai cilvēkiem...»
Svainis viņu kādu brīdi mazcienīgi uzlūkoja. «Ko nu, Albertiņ, tas puika jau tevi dažā labā lietā iebāzīs maisā. Viņu par ēzeli jau gan nesauksim. Tikai tās idejas, tās nejēdzīgās idejas... Cilvēkam taču vajag arvien piederēt pie kādas zināmas tautības, vai nu viņš ir latvietis; vai vācietis, vai krievs, vai arī viņš nav nekas. Velti jūs to Ernestam skaidrosat... Viņš tad top tāds savāds, tāds grūtsirdīgs, slepeni spītīgs... Lāga puika zelta sirdi, tikai man bail, ka tas nenoklīst un nesamulsina arī to manu zēnu...»
«To jums nevajag pielaist!» Fridols iesaucās. «Par jauno paaudzi vajag būt nomodā!»
«Nu, ko lai es daru?! Esmu viņam izrunājies apkārt un apkārt: «Nu saki, dēls, - kā tad tu to īsti domā?» Viņš tad gluži no atbildes izvairās vai arī cieš pavisam klusu. Es taču arī esmu ko lasījis par Marksu un par sociāldemokrātiju, - jā, jā, netaisāt nemaz tik lielas acis, - pazīstu it labi kosmopolītiskas idejas. Tik daudz nomanu, ka Ernests grib ko, kas mums, latviešiem, nemaz nav vajadzīgs un ir pat kaitīgs. Jā, Vācijā, tur ir citādi!... Tur, viņiem ir sociāldemokrāti, bet mums te ir nihilisti...»
Perlants it kā nobijies nobāla. «Ir labāk, ka par tādām lietām nerunā, Krauklīša kungs,» tas savu priekšrunātāju pārtrauca. «Katrā ziņā jūs darītu labi, ja savu Viesturu neatstātu šī cilvēka tuvumā. Cik viegli var pārsteigties, un tad jums sirdēsti un visai tautai kauns...»
«Nu, dzirdi, dzirdi, ko es tev teicu!» Alberts Mikentāls tītīja.
«Nu, nu, vai nu tik traki!» Krauklītis, sērīgi smaidīdams, nogrozīja galvu. «Ikkatrs ir taču tikai cilvēks, un uz cilvēku es cerības nezaudēju!... Nu man par apmierināšanu jūs, jaunais draugs un manas meitas skolotājs, arī uz manu Viesturu uzmetīsat kādu aci. Lai viņš iznāk patriots, kas mums visiem par prieku un tautai par slavu. Bet vienu lietu, jaunie draugi, - būsim vienprātīgi! Latviešiem vajag būt vienprātīgiem un praktiskiem, tad viņiem nākotne!»
«Lai top! Uz to iedzersim,» Fridols smaidīdams pildīja glāzes, tad piesita: «Vienprātība lai ir starp mums!... Tauta lai zeļ!...»
«Lai zeļ!...»
Viņu skaļā izturēšanās būtu sacēlusi vispārēju vērību, ja nebūtu noticis vēl kas ievērojamāks, kas visu publiku sakustināja.
Viņiem nemanot, bija nobeigušies priekšnesumi un sācies kabarets. Iznāca zālē kairinošā parādība - Grizeldes jaunkundze, pēc kuras tik daudz acu šovakar ilgojušās. Tādēļ arī tik daudzi kungi uzšaujas kājās, ceļ viņai pretim glāzi, mirkšķina acis vai taisa citādas aicinošas žestes un bīda jau krēslu, kur viņai piesēst. Cits tīri aiz laipnības vai kūst. Bet viņa šoreiz izliekas tā, it kā nevienu neredzētu un nepazītu, un nāk taisni šurp uz galdu, kur Krauklītis sēž ar studentiem.
Studenti, šo smaidošo būtni piepeši ieraudzīdami savā priekšā, it kā apjuka, tikai Fridols vēl dzīvāk smaidīja viņai pretim. Bet Krauklītim, kā rādās, tādas lietas labi pazīstamas, un tas nav ar pirkstu zīdāms. Visiem par lielu brīnumu tas acumirklī pārvēršas par «ševalērisku» vācieti. «Bitte, mein gnädiges Fräulein, bitte,» tas palocījis sniedz viņai krēslu. «Es tut uns grose Freude.» (Lūdzu, jaunkundze, lūdzu. Mums ir liels prieks.)
«Pateicos ļoti,» šansonete pasmaidīja pretim. «Es gribu ar jums parunāties, Krauklīša kungs...»
Smaidīdams viņš savieba vaigu un uztaisīja lielas acis. «Jūs mani pazīstat...»
«Laikam gan,» viņa smaidīja pretim un koķeti locīja galvu.
«Nu, tad skurbumā būšu atkal izdarījis kādu mazu muļķību!» viņš pie sevis nopūtās. Nebija jau viņš bez savu grēciņu. Protams, ka to nezināja ne viņa otra puse, ne arī ģimene, un arī ar savu sirdsapziņu viņš tika galā: «Viss ir cilvēcīgi...»
«Atļaujat man jautāt,» tas pēc pirmā pārsteiguma jautāja, «kur tad mēs tikām pazīstami?»
«Atceraties, atceraties,» viņa, pavedinoši smaidīdama, lūkojās viņa sejā.
«Es patiešām nevaru... Kur tad man tas varēja tā izsvīst... Un jūs pie tam tik daiļa parādība... Uz jūsu veselību, skaistā nepazīstamā...»
«Sveiki! Cik jūs liels «švērenēteris»!! Agrāk tāds nemaz nebijāt...»
Viņa atkal viņu smaidīdama uzlūkoja, rotaļādamās kā kaķis ar peli.
«Bet, dieva dēļ, sakāt taču, kā jūs mani pazīstat!» padzīvojušais vīrs, no ziņkārības mocīts, it kā uz adatām iesaucās.
«Ievācu par jums ziņas ziņu birojā!» viņa tāpat mīklaini turpināja. «Jūs esat cienīts goda vīrs, turīgs tirgonis un māju īpašnieks, laimīgs laulāts draugs un ģimenes tēvs, saviem tautasbrāļiem paraugs un lepnums...»
«Jā, jā, tas viss var būt,» Krauklītis kļuva arvien nepacietīgāks, «bet kāda jums tur daļa - gribēju teikt, kādas jūsu attiecības pret mani? Kas jūs tāda?...»
«Jūsu jaunības draudzene.»
«Mana jaunības draudzene!» viņš, to cieši uzlūkodams, iesaucās. «Nē, nekad! Te vajag būt pārpratumam, lai gan tas priekš manis ļoti patīkams pārpratums.» Viņš apklusa un atkal viņas seju zīmēja.
Cieti viņu skatieni sastapās... Valšķīgi viņa nogrozīja galvu, bet viņas acīs bija kas žēli traģisks. «Cik jūs aizmāršīgs...» Un tad piepeši iesāka sidrabtīrā balsī latviski dziesmiņu:

«Mans brūtgāns ir jātnieks
Un jātnieks it stalts.
Tas zirgs ir gan ķeizara,
Tas jātnieks ir mans...

Pēteris Krauklītis nobāla, smagi dvesa. «Ā; nu es zinu... Nu zinu... Matilde!...»
«Jā, Matilde,» viņa atbildēja latviski, lai gan lauzīti. «Jūs atceraties tagad Brikmaņa vīnūzi?»
«Jā, jā, skaidri atceros... Visu!» viņš, it kā atdabūjis dzīvību, iesaucās. «Nu, redziet kungi, - vai tas maz iespējams? Šī dāma ir patiešām mana jaunības paziņa, mūsu tautiete... Iznāk pat, ka viņa man tālāka radiniece... Atvainojat, ka mēs abi parunājam par veciem laikiem.»
Tikpat kā smags akmens viņam novēlās no krūtīm, jo nu viņu attiecības dabūja pavisam citādu nokrāsu. Bez tam arī studenti jau paši bija tik smalkjūtīgi, ka bija iesākuši citas valodas, lai viņus neievērotu. Tie par šo faktu tagad ļoti nopriecājās, sasita ar šansoneti glāzes, bet tad atstāja viņus atkal savā nodabā. Viņu sarunas arī pie tam pieņēma sēri nopietnu virzienu.
«Un tu saproti vēl pa latviski?!» Krauklītis, nezinādams, ko tālāk sacīt, turpināja. Bija viņam iekustinātas tādas iekšējas stīgas, ka viņš pret to vairs nevarēja uzvesties kā pret «prieka meitu».
«Pa drusciņ!» arī viņa atbildēja pavisam citādā balsī. «Runāsim latviski, ja tev patīkami. Mēs tātad atjaunosim veco pazīšanos un sauksimies par «tu», - vai ne? Tu tātad mani neesi vis aizmirsis?...»
«Ir brīži, kurus mēs nevaram aizmirst... Kur cilvēks nāk dvēseles sakustinājumā... Kūsā pats sev pāri kā šī glāze... Tik sen jau tas noticis, bet arvien un arvien man tikpat kā acu priekšā...»
«Es arī to neaizmirsīšu... Nekad! Tādēļ ka es tevi toreiz patiesi mīlēju... Es biju vieglprātīga, ja es dzīvoju ar dažu labu izlaidības dēļ, bet ar tevi tādēļ, ka pēc tevis degu un slāpu. Un, kad es redzēju, ka tu man esi zudis un tā melnace tevi saista savos tīklos, tad es vairs ilgāk Rīgā nevarēju... Es devos pasaulē.»
Pēdējos vārdus viņa izgrūda ar traģisku kaislību, un viņš bija, tā sakot, nāves bailēs, ka tikai jaunie ļaudis neņem viņu valodas vērā. Bet tie kā par laimi piegriezuši visu vērību kādam interesantam kabarē gabalam un laikam viņus nedzirdēja.
«Es to acumirkli nekad neaizmirsīšu!» viņa dzēlīgi dvesa, pūlēdamās apspiest savu iekšējo aizkustinājumu. «Tavi karstie skūpsti deg uz manām lūpām, tavs aizturētais spēks plūst tālāk pa manām dzīslām... Esmu pavadījusi daudzas kaislīgas naktis, bet tik laimīgu, ilgu un dziļi sajustu iekšēju apmierinājumu nekad! Tādēļ, Pēter, iekams no Rīgas aizceļoju, es gribu mūsu veco pazīšanos atkal atjaunot...»
Viņam viss reibums uzreiz it kā izgājis, viņš jutās it kā puika, kas pieķerts pie nedarbiem, ko nu tagad citi dabūs zināt. «Kā tev labi iet - - līdz šim gājis?» viņš, nesamanīdams ko citu atbildēt, acis nodūris, sacīja.
«Man?!... Pateicos par vaicājumu. Es tagad skatos uz dzīvi citādi. Esmu kļuvusi egoiste, ņemu no viņas, ko varu. Toreiz biju nesavtīga, ziedojos ikvienam, lai tikai viņu darītu laimīgu.»
Viņš klusēja.
«Bet vienu es saku,» viņa vēl atņēmās, «ja tu mani gribētu mērot ar toreizējo morāles mērauklu es spļauju uz jūsu morāli... Zelts un nauda ir, kas mūs ceļ uz augšu, tik tevi, kā mani...»
«Vai tu vari man piedot, ka es toreiz...» viņš it kā lūgdamies pacēla acis.
«Piedot?! Par ko? Tu man nekādus apsolījumus nebiji devis. Es dzīvē esmu sastapusi daudz negodīgākus cilvēkus, nekā tu biji. Na, par to vairs galvu nelauzīsim. Es tagad uz dzīvi skatos citādi, apkampienus par velti vairs nedāvāju... Lieku sevi pielūgt un samalāt. Krāju kapitālu, krāju, kamēr vēl spēja un jauda... Kad būšu veca un mani vairs neviens nepieprasīs, tad, manis dēļ, apmetīšos tepat Rīgā un dzīvošu no savām rentēm...»
Neraugot uz viņas bezbēdību, viņas vārdos tomēr izskanēja rūgta, dzēlīga ironija.
«Tā jau mums pasaulē jācīnās, jāmocās,» viņš, nezinādams, ko citu iebilst, piemetināja.
«Runāsim atklāti, Pēter, bez liekas liekulības!» viņa to pārtrauca, «Tu izliecies kā tāds prātīgs vecis, bet tāds nemaz neesi. Lai mocās tie, kam jāmocās, mēs ņemsim no dzīves, ko viņa mums dod... Es tevi vēl neesmu aizmirsusi. Cilvēkam nu ir reiz savas iedomas, savas tiesības... Tas ir, tu jau pats, kāds tagad ka, man nemaz nepatīc, es tevī tikai meklēju mūsu atmiņas, mūsu jaunību. Ja tu vēlies šīs jaunības atmiņas atjaunot, vēlies kādu laimīgu pakrēsles stundiņu, esmu gatava - - lai gan pati lāga nezinu, kādēļ to daru...»
Viņa to cieši uzlūkoja sarkastisku, dēmonisku smaidu, tā ka viņš nezināja, vai tā domā pa jokam vai patiesi. «Bet, Matilde, apžēlojies!» viņš piepeši it kā izbijies pusbalsī iesaucās. «Esmu precēts vīrs... Man lieli bērni...»
«Es taču neiešu tavai sievai stāstīt!» viņas smaids kļuva vēl nežēlīgāks. «Negribu arī stāties viņas vietā un izpostīt tavu laimīgo laulības idilli... Nav man vajadzīgs... Ja es gribētu, es varētu vēl katru stundu dabūt vīru ar zvaigznēm uz krūtīm un varavīksnēm kabatās...»
Viņa to koķeti uzlūkoja, bet viņš neatbildēja. «Tu taču mani saproti?!... Vai tad mēs nevaram no tā aizliegtā koka augļiem plūkt tā, ka neviens to nezina? Redzi, Pēter, ja tu būtu tāds kā agrāk, apietos ar mani kā agrāk...»
«Bet apžēlojaties, jaunkundze, ko jūs runājat...» viņš sāpīgi vairījās. «Še, kur tie jaunie cilvēki to var izdzirdēt...»
Atkal viņas smaids kļuva dēmonisks un sarkastisks. «Vai tu pietiec vienīgi ar savu laulības laimi? Man tīri labi zināms, kā tu uzvedies, mans mīlulīt! Tev bijušas jau vairākas mīļākās... Jūs, ģimenes tēvi, jau mīliet arī drusciņ pērkamās...»
«Vai tu mani par to šo jauno cilvēku priekšā gribi tiesāt?!» viņš pārmetoši iesaucās. «Ja viņi dzird -»
«Nu, kas tad?!» viņa atcirta. «Ja arī viņi dzirdētu, viņi tomēr to saprastu un tev piedotu...»
«Apžēlojies, man ir savs ģimenes gods!» viņš lūdzās. «Tas man pasaules priekšā jāaizstāv...»
«Tas viss pieder pie laba toņa!» viņa to sarkastiski uzlūkoja. «Tevi neviens par to netiesās, pat sieva tev piedos, ja pratīsi tikai nostāties tā, ka esi kritis par upuri mazai «nerātnībiņai»... Nu, sadzēries... Gājis cauri ar atklātu sievieti... Un viss tas noticis bez sirds ietrīcēšanās - - -»
Pie pēdējiem vārdiem viņas balss drebēja, viņa spēji apklusa...
«Bet, mīļā, es darīšu visu, ko tu vēlies!» viņš aizkustināts, saķēris viņas roku, lūdzās. «Vajag tikai zināt, kā... Vajag ievadīt lietu pareizās sliedēs...»
«Tā kā pasaulē to prasa!» viņai atkal acis ironiski iemirdzējās. «Es zinu... Manis dēļ... Es redzu, ka te nav tā vieta, kur varam savas attiecības noskaidrot. Es sagaidu, ka tu man apciemosi...»
«Ar lielāko prieku!» viņš ne bez kaislības iesaucās. «Tu būsi mierā ar mani... Tagad pāriesim uz citām lietām. Šovakar man rūp tikai viens: būsim jautri...»
Patlaban arī izbeidzās interesantais numurs, un pārējo galda biedru uzmanība atgriezās atpakaļ pie viņiem. «Lai glāze staigā!» Krauklītis it kā atvieglots iesaucās. «Uz mūsu tautietes veselību!... Šovakar nodzīvosim līksmi... Kā būtu, ja mēs liktu klāt kopējas vakariņas atsevišķā chambre sēparēe? Te apkārtējais troksnis mūsu atkalredzēšanos tikai traucē...»
Patiešām, te viņiem nevarēja būt omulīgi, jo no visām pusēm uz viņiem greizi vien lūkojās. Aiz dažādiem iemesliem. Viena daļa viņus apskauda šansonetes dēļ, jo, kā jau aizrādīts, viņa patika ļoti daudziem. Ka viņu šovakar no šo ķerļu nagiem vairs ārā nedabūs, par to nebija ko šaubīties. Bet vēl lielāka daļa, starp citu, arī vācu studentu korporācijas, sajuta pret viņiem visdziļāko īgnumu par to, ka tie tik atklāti uzstājās ar savu latvietību. Te, šinī vietā. tā kaut kas bija nedzirdēts! Vērmaņa parkā jau sulaini lāgā negribēja klausīties, ja pa latviski ko prasīja, bet tur vēl šad un tad kāds neaptēsts bauris tiktāl aizmirsās, ka gribēja tur ievest latviešu valodu. Turpretim «Tonhalle» līdz tam bija pazīstama par vietu, kur valdīja noteikts vācu gars. Jo neba te citādi būtu ieradušies paši pirmie un labākie... Tā bauru valoda tādēļ nelabi uztrauca.
Pats viesnīcnieks un uzņēmuma turētājs tādēļ dzīvoja vienās bailēs un pat dažos brīžos, kad viņa augstdzimušo viesu skatieni ar visdziļāko nicināšanu lūkojās uz šo vienu vārīgo vietu zālē, viņš aiz izmisuma vai rokas lauzīja. Viņš būtu tos tēviņus no lokāla pavisam izraidījis, - bet ko tu darīsi cilvēkiem, kas tik labi tērētāji?! Viņš būtu izsviedis laukā tīru naudu. To nevar šinīs grūtos laikos!... Sirds viņam tīri atplauka, kad dzirdēja par viņu nodomu, ka tie grib pārvietoties uz kādu chambre sēparēe. Un arī vispārējas drošības un miera labā tas bija ļoti ieteicams.
Viņš bija ļoti piepalīdzīgs pie šī nodoma izvešanas, satīkoja viņiem to labāko un ērtāko istabu. Sulaiņi gāja tā kā ripas, vēl jo vairāk, kur šansonete tos prata enerģiski komandēt. Viņa; kā rādījās, pazina arī ļoti labi kulinārisko mākslu, bija ļoti labi informēta par ēdienu karti, izmeklēja tos labākos ēdienus un atteica ikvienam ko sevišķu, ja tas bija aprakstījis iepriekš savu garšu. Viņa, tā sakot, bija pie galda tā lielākā rīkotāja un spēlēja namamātes lomu. Protams, ka neaizmirsa arī likt uzstādīt šampanieti ledus kublos.
Krauklītis mazpamazām atgriezās pie savas agrākās omulības. Joviāli viņš šķirstīja un braucīja savu bārzdu it kā tāds, kam uz pasaules vairs cits nekas nerūp kā tikai izpriecāšanās. Un pie tam tas necerēto atkalredzēšanos prata nostādīt par tādu pavisam nevainīgu radu būšanu. «Redzat; kungi, kā izgadās,» viņš deva pie galda sīkākus paskaidrojumus. «Šī jaunkundze, ar kuru tik nejauši sastopamies, ir... man attāla radiniece... Savās jaunās dienās mēs abi ienācām Rīgā un dienējām kopā vienā vietā... Es komijs, viņa kā maizes galda turētāja... Viņa prot latviski tāpat kā mēs visi...»
«Jaā!» Fridols ar labpatiku iesaucās un uzlika savu pensneju, un arī Kārlis šo mākslinieci uzlūkoja pavisam citādām acīm. To jau nemaz nevarētu ticēt...
Bet viņa, koķeti tiem acīs skatīdamās, piesita glāzi un skaidri pa latviski sacīja: «Sveiki, kungi!...»
Patiešām. Bet vārdi varbūt bija tikai iemācīti? Tad viņa vēl piebilda: «Iedzersim uz jūsu veselību!... Uz manu arī... Ha-ha-ha-ha!...»
Viņas sidrabtīrie smiekli bija tāds burvīgs spēks, kas, tā sakot, valdzināja tautiešu sirdis. Un it kā sajūsmas vilnis sagrāba visus tos. Tie pacēla kausus un tukšoja sausus. «Lai dzīvo mūsu tautiete!... Bravo!... Bravo!...»
«Kas to būtu domājis!» Krauklītis turpināja savu paskaidrojumu. «Lai nu vēl saka, ka latvieši netiek uz priekšu... Mums latvietes jau tādas mākslinieces, kādas nemaz nedomājām... Jau toreiz manīju, ka viņai dāvanas... Un, ja tās prot praktiski izlietot, - cilvēks attīstās... Vai tad arī es esmu vairs tas zēns, kas toreiz biju, esmu pavisam cits vīrs...»
Albertam Mikentālam pret šansoneti tomēr bija maza aizdoma, kas viegli saprotams, jo Krauklītis taču bija viņa miesīgs «švāģeris». Arī Perlants noprata, ka vecā tautieša radu būšana ar šansoneti bija drusciņ dziļāka. Bet viņš bija smalkjūtīgs diezgan, ka nelika to manīt. Jo vecākiem vīriem pagadās tā, ka māju maize tiem apnīk. Viņš manīja it labi cauri, ka Krauklītis nemaz nejūtas tik omulīgs, kā izliekas. Bieži viņš klusē, bieži izmet vārdus: «Viss ir cilvēcīgi... Viss piedodams...» Tas liecina, ka viņš jūtas noziedzies pret savu ģimeni un savu laulāto draudzeni. Un Perlants to labāk saprata kā neviens. Bija taču viņa miesīgs onkulis, Ludvigs Plausis, arī gluži tādas pat sugas cilvēks.
Lai! Viņš nebija nekāds tikumības soģis, un viņam tas arī nav jāizmeklē. Viņam lielākais tas, vai šis vīrs ieņem sabiedrībā cienītu stāvokli un vai viņš to var atzīt par sevis līdzīgu. Tas nu bija pilnā mērā. Un, kas attiecas uz šo sievieti, - viņš to nepazīst. Varbūt citā vietā viņš nekādi ar to nesēdētu pie viena galda. Te, izpriecas vietā, tā ir cita lieta! Te visi labdzimtie, tik korporeļi, kā citi, kuriem jāskatās uz savu ārieni, it visi taču ar šīs sugas sievietēm dzīvoja kā labākie draugi. Viņš tādēļ labprāt un ar labāko sirdsapziņu aizmiga vienu aci par sava vecā tautieša vājībām un vēl jo vairāk, kur šovakar tas viņu bildinājis savai meitai par skolotāju. Šim faktam viņš negrib pielikt diezin kādu svaru, negrib to iztulkot sev par labu, tomēr konsekvences noved pie tā, ka viņš var būt ne tikvien kā meitas skolotājs, bet kas vairāk... Bet tam vēl ir laiks, un par to nav vajadzīgs tagad domāt.
Perlants tādēļ mēģina atvilkt savu biedru un tāpat letoņu uzmanību no «abiem». Bet ar pēdējiem viņam tas negrib tik labi izdoties. Fridols jau no savas dabās galants kavalieris pret dāmām, tā ka nebija domājams, kur viņam sēdēja, pretim tāda pikanta skaistule, ka viņš to atstātu neievērotu. Alberts Mikentāls turpretim maisās pulkā aiz spītības, jo pret svešo sievieti viņš sajūt naidu. Tādēļ viņš to aiztiek ar visādām divdomīgām piezīmēm un, lai atgādinātu viņai tās stāvokli, apsvaidīja viņu pat korķiem. Krauklītim acis par to savādi iezibējās, bet viņš valdījās. Viņš jau pats vēlējās, lai jautrība būtu vispārēja un lai valodas un smiekli nonāktu viņas iekšējās liegās balsīs...
Perlants atron beidzot pareizo līdzekli, viņš uzsāk jautras studentu dziesmas. Atsevišķos kabinetos tas atļauts. Viņa biedri piebalso. Tikai dziesmas uzreiz negribēja saskanēt. Pirms tie uzsāka:

«Rau, brāļi, kā šī kannā mirdz,
Kā puto alutiņš!...»

bet drīz vien apklusa, jo nebija viņiem jau tik vien kā alutiņš, viņiem bija kas labāks. Vajadzēja tādēļ uzsākt kādu piemērotu dziesmu...

«Kaut klints un akmens šķeltos,
Mēs tomēr droši celtos.
Prom, jaunekli, ar vēja spārniem trauc,
Kad tēvija tev' nāves karā sauc...»

Šī dziesma, lai gan vācieša sacerēta un no vācu valodas tulkota, bija tomēr tautiešu sirdīs mērķēta pret vāciešiem. Bet drīz vien atskanēja dziesmas viņiem blakus pa labi un arī pa kreisi. Vācu korporācijas tāpat bija pieņēmušas atsevišķas istabas un tur uzdzīvoja. Vispārējais kabarets jau izbeidzies, un lielākā daļa publikas aizgājusi uz mājām; tikai tie, kuriem «slāpa pēc dzīves», nedomāja beigt. Jaunai paaudzei, studentiem, tā sakot, spēki kūsāja pāri, pirms augstskolas semestra tie gribēja vēl labi izdzīvoties. It sevišķi tērbatnieki, cauri braucot, tā sakot, gribēja baudīt Rīgu. Caur plāno sienu varēja skaidri dzirdēt:

«Stoßt an, Dorpat soll leben, Hurah, hoch!
Die Philister sind uns gewogen meist,
Sie ahnen im Burschen, was Freiheit heißt,
Frei ist der Bursch', frei ist der Bursch';
Stoßt an, blau-weiß-rot lebe, Hurah, hoch!...»

(Piesitat, Tērbata lai dzīvo, urā, augsti! Filistri pret mums pa lielākai daļai tura labu prātu. Viņi nojauš buršā to, ko brīvību sauc. Brīvs ir buršs, brīvs ir buršs. Piesitat, zils-balt-sarkans lai dzīvo, urā, augsti!)
Tas bija tāds izaicinājums, neapzinošs vai ar nodomu, uz kuru grūti atbildēt. Jo seloņi nevarēja dziedāt «zaļš-balts-sarkans», jo viņu krāsas oficiāli nebija atļautas, un dziedāt letoņu «zaļš-zili-zelts», - nē, neparko ne!...
Alberts Mikentāls tomēr bija tik neapdomīgs, ka ar īstu tērbatnieka lepnumu vilka to pašu dziesmu, un Fridols viņam palīdzēja. Bet seloņi bija mēmi kā kapi. Un, kad vēl tērbatnieki tai vietā, kur vācieši minēja savas krāsas, iepina letoņu «zaļi-zili-zeltu», Befis jau trīcēja aiz dusmām un, uztraukts par viņu dziesmu vairāk nekā par vācu, vīstīja dūres. Arī Perlants nesamanīdams skrullē un skrullē savas ūsiņas un tā savādi skatās. Uzreiz šauj vaļā:
«Apsegloju melno kuili, ei, melno kuili!...» utt. Befis ar pilnu krūti piebalso, Kārlis arī tura draugiem līdzi. Viņi, tā sakot, letoņus pārdzied, viņu dziesmu galīgi izjauc.
«Kā, kā, kā!» Alberts Mikentāls iesaucās. «Kas tā ir par cūcību?!...»
«Patiešām!» Fridols, ātri uzspraudis savu degunkniebi, stīvi caur to lūkojas. «Tā ir provokācija...»
«Pie mūsu galda!» Mikentāls sašutis iesaucas un skatās uz savu svaini, ko tas uz tam teiks.
Bet Krauklītis smejas locīdamies, vēderu saņēmis. Tik jocīga tam dziesma izliekas. Tāpat Grizeldis par to priecājas un sajūsmināta sit plaukstas.
«Ak tā!» Fridols iesaucās un lepni pasludināja: «Tad mēs aizejam...»
«Sulain!» Mikentāls iesaucās. «Sulain, rēķinu!...»
Arī mūsu zēni ķēra savās vestes kabatās pēc naudas, bet Mikentāls izvilka iz krūšu ķešas deņķelbuku.
«Te nevienam nekas nav jāmaksā!» Krauklītis paskaidroja. «Rēķins ir vienīgi mans...»
«Kā?!» Alberts Mikentāls attrauca. «Tu gribi maksāt par mums rēķinu? Tas neiet... Mēs neesam tā raduši...»
«Rēķins ir vienīgi mans!» Krauklītis piecēlies sacīja ar tādu uzsvaru, kas necieš pretrunas. «Es jūs lūdzu būt maniem viesiem un lūdzu par labu ņemt. Un arī šī jociņa dēļ jums nav nekāda iemesla projām skriet.»
«Atvaino,» Alberts asi attrauca, «to, mīļo svaini, atļauj mums izšķirt pašiem. Jo, kur tādas lietas,» tas paskatījās nikni uz seloņiem, «man patiešām trūkst vārdu...»
Redzēdams, ka saimnieks viņu pusē, Befis atbildēja ar provocējošu: «Hm, jā!...»
«Te būs priekš sulaiņiem,» Alberts nosvieda uz galda piecnieku. «Ardievu, kungi un dāmas...»
Fridols gan vēl gribēja ko sacīt, prasīja paskaidrojumu, bet Alberts viņu pie tam vairs nepielaida. «Nāc, Fridol,» viņš, to cieti pie rokas saķēris, sacīja. «Iesim!»
«Kādēļ tad viņi iet projām?» šansonete neizprazdama iejautājās.
Arī Krauklītis pats neapķēra to īsto cēloni un sāpīgi iesaucās: «Nav, nav mums, latviešiem, vēl vienprātības! Tiklīdz kopā trīs latvieši, jau tūlīt divas partijas...»
Bet seloņi viņu sentimentalitāti aiztrenca ar jautrām tautas dziesmām. Pa vidam visādi joki un asprātīgas piezīmes. Tās bija tik pārsteidzošas, ka Krauklītim par letoņu aiziešanu neatlika laika sirdīties un viņa draudzenei brīnīties. Ar vārdu sakot, jauno ļaužu jautrība viņiem pielipa, tā ka tie dzīvoja acumirklim un visu citu aizmirsa.
Drīz vien visa māja skanēja, jo vācieši no vienas puses un otras puses dziedāja atkal pretim savas dziesmas. Tērbatnieki, it kā izoduši, kas šinīpus sienas par attiecībām, vilka vaļā joku dziesmu:

«Zu Freiburg lebt' und tat vicl Buß
Der Pfarrer Kar Pistorius.
Er, der zu Freiburg Pastor war,
Das Gute wollt er immerdar.

Daselbst wohnt auch ein Mägdelein,
Die wollte gern Frau Pastor sein.
Verlockt ihn eines Abends spät,
Ein Knäblein war das kesultat...» utt.

(Freiburgā dzīvoja un grēkus nožēloja mācītājs Kārlis Pistoriuss. Viņš, kurš Freiburgā bija mācītājs, tikai arvien to labu gribēja. Turpat dzīvoja arī kāda meičiņa, kura labprāt gribēja būt mācītāja kundze. Tā kādā vēlā vakarā viņu paveda, un rezultāts bija puisēns utt.).
Bet arī latviešiem bija savas dziesmas, kuras tikpat kā ar pirkstu bija mērķētas uz vāciešiem un pēdējiem nevārēja būt patīkamas, piemēram:

«Pieci kaķi arklu vilka,
Vāciets ara raudādams.
Holdri, rio, rio, holdri, rio, rio,
Holdri, rio, rio, hahaha!...»

Siena viņus tomēr šķīra, un katrs jutās kungs savā valstībā. Tā viņi būtu varējuši dziedāt un dzīvot, kamēr piekūst vai aizmieg, ja nebūtu kāda vieta kopēja, kurā jo bieži abu partiju locekļiem jāsastopas. Tur tad vieni uz otriem šķībi vien lūkojās un izteica visādas piezīmes, gan aplinkas, bet ne visai glaimojošas.
Bet vācieši likās būt jūtīgāki un par latviešu dziesmām vairāk uztraukti, kamēr latviešiem viņu dziesmas nemaz neķērās klāt.
Kārlim nācās satikties zināmā vietā ar pāris vācu komiltoņiem, kamēr viņa biedri iekšā dziedāja.
«Ach, ich kann die dummen Bauerlieder nicht leiden,» viens no viņiem nicinoši otram sacīja. «Die blöcken ja wie die Schafe und grunzen wie die Schweine...» (Ak, kā es nevaru tās muļķīgās zemnieku dziesmas ciest. Tie jau blēj tikpat kā aitas un rukst kā cūkas.)
«Hier ist ja auch ein Knote,» otrs nicīgi paskatījās sāņus uz Kārli. «Ko tev kaiš, kas tev vajag?!...»
«Ach red' doch nicht die dumme Bauersprache!» viņa biedrs to apsauca. «Das ist ja nur Sprache für die Schweine... Uš, kur tu iet?!...» (Ak, nerunā jel to muļķo zemnieku valodu, tā jau ir tikai valoda priekš cūkām...)
«Godīga cūka jau arī vāciski nerunā!» Kārlis iesilis attrauca. «Tikai tāda nosutusi vācu cūka, saodusi zemnieku kartupeļus, šļeb: «Was... was... was...»»
Viens no vāciem ļauni un naidīgi iesmējās. «Der scheint mir ein Schweinejunge zu sein!» tas iesaucās. «Ē, puiš, kur tav' cūk' ir?... Gan' to, ka neiet iekš muiž' kartofelfeld...»
«Manas cūkas tepat ir!» Kārlis izaicinoši iesmējās. «Divās gabalas nolutušām ausīm... Zogas kā velni uz latviešu kartupeļiem. Bet mēs ar pātagu priekšā, aiztrenksim visas uz fāterlandi...»
«W-a-s, der Kerl hält uns zum Besten!» viens no vāciem pikti iebrēcās. «Ich hau ihm links Ohr, bei Gott...»
Pļiks! Kārlim arī nozibēja gar vaigu no muguras puses. Sitiens gan nebija nekāds lielais, tomēr negaidīts un Kārli pārsteidza. Bet tas nedabūja vēl atjēgties, kad jau otrs vācietis, kas bija lielāks varmāks, viņu sagrāba aiz kamiešiem un sāka purināt. «So macht ein deutscher Bursch' mit einem dummen Bauerjungen, so...» Un otrs viņam vēl palīgā...
«Oho, puiķeļi!» Kārlis sašutis iebrēcās. «Jūs esat pārskatījušies!» Un, sagrābis tos aiz apkakles, viņš tos purināja kā vējš un vilka laukā koridorā. «Tā latvietis strādā ar vācu Miķeļiem, tā...» Tad nolika viņus čupā uz grīdas un pats ar celi virsū.
Tiem tomēr drīz vien izsteidzās palīgi, kuri brūk Kārlim virsū kā velni. Dabū viņš arī vienu otru belzienu, bet paliek uzticīgs savai taktikai: kuru grābj, tas gar zemi un čupā. Tomēr pretinieki tikpat kā no zemes aug.
Uz kņadu piesteidzas arī Befis un Perlants. Pirmais tikpat kā indiānietis iekaucas un metas kaujā. Otrais tomēr acumirklī noprot kritisko stāvokli un zina no piedzīvojumiem, ka, pret pārspēku cīnoties, pats svarīgākais ir, ja prot pareizi atgaiņāties un atkāpties. Sizdams pa labi un pa kreisi, tas velk sev līdzi savus biedrus atpakaļ uz kabinetu, tā ka lielais ienaidnieku muskuls, kuru Kārlis saplājis gar zemi, top atkal svabads un izkūņojas par nikni satrakotu un aktīvu pūli.
Tas neapmierinās ar to, ka dabūjis brīvību, tas mēģina sturmēt kabinetu. «Nieder mit der lettischen Bande!» arvien vairāk paceļas draudošas balsis. «Schlägt die Kerls tot!...» (Nost ar šo latviešu bandu! Sitat nost tos tēviņus!)
Arī Grizeldis jaunkundze zināja, kas tādās reizēs vajadzīgs. Norāvusi ātri no kājas tupeli un ar gaisā pacēlusi tāpat kā Orleānas jaunava karogu, satrakotam pūlim uzsauca: «Zurück!» Uz to tikai nicinoši smiekli. Tad viņa, kaisles sagrābta, devās ienaidniekiem virsū, un viņas tupele, tāpat kā senču vāle, klaudzēja pa vāciešu pauriem. Arī Krauklītis, redzēdams, ka tēvija briesmās, viņai palīdzēja, un, kur tas reiz savu roku lika, tur arī vairs zāle neauga! Befis bija tagad savā elementā, un nebūs lieki jāaizrāda, ka arī Kārlis un Perlants strādāja. Tā viņi dragāja ienaidnieku, kurš soli pa solim atkāpās, līdz beidzot koridors bija no viņa tīrs.
Bet kritiskais moments atkārtojās no jauna, jo spiedās atkal viņiem virsū jauni bari, pa daļai tie paši, kuri vēl nemaz cīņā nebija bijuši. Arī aiz muguras tie izdzirda draudošas balsis, tā ka nu bija no visām pusēm ielenkti. Un ienaidnieku bars arvien vairāk satrakots...
Kārlis viņu pulkā nu pamanīja garo, bālo junkuru Rābemani, kurš, viņu ieraudzījis, kā no odzes dzelts iekaucās: «Das ist der Frechling!... Haut ihn nieder!...» (Tas ir tas bezkauņa!... Pasitat viņu!...)
Viņa acīs spīguļoja tik nāvīgs naids, ka Kārlim tīri vai sastinga sirds. Te gaisā nozibēja nūja ar sudrabotu pogu. Tā atsitās pret Kārļa galvu tik sparīgi, ka tam tā sāka žvinkstēt un prāti reibt. Viņš streipuļoja, vēl otrs trieciens, un tas, zaudējis samaņu, nogāzās gar zemi.