AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I I

PIRMĀ PUSE

Devītā nodaļa

Perlants ar Kārli dzīvoja «hohkolonijā». Tā sauca piekto stāvu kādam namam Todlēbena bulvārī pretim Strēlnieku dārzam. «Hohkolonija» jeb «augstā kolonija» sastāvēja no mansardiem, pa lielākai daļai no vienistabu dzīvoklīšiem, kas atkal vai vienīgi bija apdzīvoti no politehnikas studentiem. Reti te kāds kortelis bija svabads un, ja bija, tad drīz vien tika izķerts un atkal no kāda politehnikas studenta.
Būtu jājautā: kādēļ tad viņi te tik ļoti lauzās? Dzīvokļi, par sevi ņemot, jau nebija nekādi labie, kā jau jumtā, pavēsi un gaisa iespaidam padoti. Tad arī tas augstums! Pie tam liftus vēl toreiz Rīgā nepazina, un trepes uz bēniņiem bija tik stāvas, ka vai elpu ņēma ciet. Protams, izskats gan bija ļoti skaists, plaša izredze pāri Strēlnieku dārzam, pāri Daugavai uz Āgenskalnu un zilajiem mežiem pie apvāršņa. Bet tik traki dabas skatu cienītāji nu studenti nav, ka tas vien būtu viņus pievilcis.
Pievilka viņus še cits kāds burvīgs apstāklis. Visai labvēlīgie, varētu sacīt, «ideālie» īres nosacījumi. Mājas īpašnieks bija tagad pilsētas arhitekts ar divdesmit tūkstošu un vairāk gada ienākumu. Bet savā laikā tas bija bijis tikai nabaga studentiņš, nespējis laikā īri samaksāt un tādēļ bieži izsviests no dzīvokļa. Studentiņu, kas nespēja savu īri samaksāt, tādēļ neviens tik labi nesaprata kā viņš. Un, kad viņa jumta dzīvokļos, - kuri, kā jau aizrādīts, nebija tik pievilcīgām īpašībām, ka būtu atraduši cienītājus praktiskās filistru aprindās, - kad te nu iemetinājās pirmie studenti, tad neizbēgami tie arī palika savu īri parādā. Bet drīz vien viņi nāca pie patīkamā atraduma, ka īres nemaksāšana viņu tālākai palikšanai šeit nav nekāds šķērslis. Īre gan tika caur sētnieku pieprasīta, bet, ja to nemaksāja, seku tur arī nekādu nebija. Students varēja dzīvot, cik ilgi tam patika un dzīvokļa vajadzēja; ārā tas netika sviests, ne arī sūdzēts un ķīlāts.
Protams, ka šādi tik «ideāli» un labvēlīgi nosacījumi izpaudās arī drīz starp citiem studentiem, un, ja vien nāca kāda istabiņa vaļā, ikviens par to pasvilpa saviem draugiem un pazīstamiem. Tātad te drīz vien sametās studenti «kā smiltis jūrmalā» no visām tautībām un ciltīm. Drīz vien studentu aprindās šī pievilcīgā vieta dabūja nosaukumu «Hochkolonie»; ikviens zināja, kur tas ir un kā tur ir. Ar šo vārdu studentu valodā saprata tik daudz kā: «Īre nav jāmaksā!...»
Šī «augstā kolonija» nu būtu bijusi īstā Arkādija, ja arī toreiz Rīgā būtu bijusi centrālā apkurināšana. Bet tādas ietaises te trūka, un, ja nav, par īri ko maksāt, tad arī nav, ko maksāt par malku. Dzestros rudeņos un aukstās ziemās studenti sala ļoti. Cits kļuva tīri vai izmisumā, plēsa laukā koka gabalus no jumta sienmaļiem un pat trepju margas nodedzināja. Viss, kas bēniņos bija atplēšams un atlaužams, tas sen jau ar rapiera palīdzību bija atlauzts, atskaldīts un sīkos gabaliņos saskaldīts, un iemests krāsnī. Nebija vairs nevienas liekas stutes un spāres, atlicis bija vēl tikai justament tik daudz, ka jumts vēl knapi savā sējumā vārēja turēties. Tik daudz studenti saprata no būves likumiem, ko var un ko nevar. Ja vēl ko būtu gribējuši atņemt vai atskaldīt, tad jumtam būtu vajadzējis sabrukt viņiem uz galvas. Tas nozīmētu tik daudz kā sagraut pašu «koloniju», un to mūzas dēli ieskatīja. Neviens taču negrib galīgi atzāģēt to zaru, uz kura tikpat kā putns zara galā sēž...
Bieži vien viņiem par to iznāca domstarpības ar sētnieku. Tas dažreiz pat cēla troksni. «Mīļie jaunikungi,» tas uzstājās, «negribu nevienu apvainot, negribu arī ne par vienu domāt sliktu, bet, kas nav labi, tas nav labi! Vakar vēl tur bija dēlis piesists zem spāres, tagad tas jau ir atrauts un pazudis...»
«Pazudis viņš nevar būt. Jo, kur kas ir, tur nekas neiet zudībā,» studenti viņu mēģināja zinātniski pārliecināt. «Viela ir neiznīcīga, viņa var tiktāl pārvērsties, pieņemt citu veidu. Koks var pārvērsties par gāzi, ūdens pārvērsties tvaikos - -»
«Un dēlis par dūmiem jūsu krāsnī?» dvorņiks viņus pārtrauca. «Neiestāstīsat jau man pasakas!»
«Kad arī, mans mīļais, kad arī! Tur tomēr nav noticis nekas nedabisks. Pasaulē taču katrai lietai savs mērķis jāizpilda. Kādēļ tad krāsnis būtu mūrētas, ja tās netiktu kurinātas...»
Tā viņi lūkoja to tālāk pārliecināt un iepazīstināt ar zinātnes noslēpumiem.
Bet dvoŗņiks tikai skeptiski nogrozīja galvu. «Esat jau študierēti, esat... To jau redzu!... Kā tikai kungs vēl to pacieš un jums pieļauj... Teicis viņam esmu vai cikreiz. Nu tad jau labāk, - ja jau viņš jums to dzīvokli pašķiņķo, lai šķiņķo arī malku...»
Neraugot uz visu to, mājas īpašnieka pacietība tomēr nemitējās, un īres parāda dēļ viņš arī joprojām nevienu nedzina ārā. Un, ja dvorņiks pārāk gaiši izteica savu nodomu, ka griezīsies atkal par jaunu pie mājas īpašnieka ar attiecīgo aizrādījumu, tad tie, kas apzinājās vainīgie, ķēra savās vestes kabatās un iespieda viņam saujā visu to sīku naudu, ko tur atrada. Dažreiz viņam sanāca īsti bagātīgi.
«Ērmoti cilvēki tie studenti,» viņš tad tādās reizēs domīgi pie sevis norūca. «Par to naudu jau tie labāk varētu nopirkt riņķi malkas. Nē!... Viņi labāk plēš jumtu un dod man dzeramnaudu.»
Bet viņš jau bija arī cilvēks un mēģināja viņu labsirdību atlīdzināt. Nevienam neredzot, agri rītos tas uzstiepa uz bēniņiem pa malkas nastai un izsvaidīja tad pagalītes visur pa strīpai, tikpat kā pelītēm graudus vai zaķiem āboliņu. Ja bija silts laiks, neviens tās augšām necēla, kaut gan pa kājām mētātos. Bet, tiklīdz uznāca sala, viss bija nolasīts līdz pēdējai skabardziņai. Aiz pateicības tad. ja vien kādam bija, viņš iespieda dvorņikam pie pirmās satikšanās «cvancigeri» saujā. Un sekas no tam: notes brīdī, kad sala, bēniņos atkal atradās izsvaidītas malkas pagalītes. Tā tas gāja joprojām un bija te «hohkolonijā» jau izvērties par dzīves parašu.
Perlants ar Kārli nu gan še nebija nākuši ar nodomu par velti izdzīvoties. Viņiem tas arī nebija vajadzīgs, vismaz šim brīdim ne. Kārlis, kā zinām, bija dabūjis no mājām savu mazumiņu līdzi. Arī Perlants, tā jādomā, nebija tukšā atbraucis. Pie tam viņam arī bija turīgais onkulis Ludvigs Plausis, pie kura varēja pieskriet, ja vajadzīgs. Viņam arī, kā zinām, bija piesolīta laba stunda pie Krauklīšiem, uz ko varēja droši aizņemties, ja vajadzīgs, vai nu no kāda tautieša, vai biedrības runas vīra. Bet Perlants reti kad aizņēmās un aizņēmās tikai tad, kad bija drošs, ka varēs atdot. Viņš, kā sacīt, tai ziņā bija «nobels». Bet ne visi studenti tādi bija, un ne visi to spēja.
Perlants bija izraudzījies «augsto koloniju» aiz citiem iemesliem. Te bija mierīga strādāšana, jo netraucēja ne dzīvokļa saimnieka bērni, ne sieva, ne pieaugušas meitas. Tas bija ļoti no liela svara tik viņam pašam, kam stāvēja priekšā nopietni eksāmeni, tik arī Kārlim, kurš domāja nopietni piegriezties rakstniecībai. Strādā, kādā laikā gribi un cik ilgi gribi. Celies, kad gribi, izej, kad gribi, ej un nāc, kad gribi, neviens tev neskatās pakaļ. Tavā dzīvē neviens neiejaucas ar kādām liekām darīšanām. Ja daudz, tad pienāk kāds komiltonis - dažreiz arī vairāki, - kurš nav pusdienas ēdis un grib šim mērķim kādu rubuli aizpumpēt, vai arī tam aptrūcis smēķis un tas no tavas tabakas grib piebāzt kādus papirosus, vai arī tam vajag kādas grāmatas vai noraksta no pēdējās lekcijas. Nāk viņš turpretim nereizē, kad tev steidzīgi jāstrādā, viņš tevi traucē, svied viņu kanteniski laukā. Viņš tevi saprot un naidu tādēļ netura...
Bet ar nestudētiem, knubuļiem, ar tiem tā nevar. Tie ir vārīgi, daudz ko nesaprot, nav tā kā pašu cilvēki. Ar viņiem runājot, katrreiz jāuzliek konvencionālā maska. Jo grūti ar viņiem ieturēt īsto toni. Sevišķi vārīgi piedzīvot pie tādiem, kuriem pieaugušas meitas...
Jaunajā dzīvoklī pie viņiem bija ieradušies Knābis, Pudiķis un Hurtiķis. Pīpēja Knābja smalkos papirosus; atslējušies gultās un uz kušetes un uzpūzdami gaisā zilos, saldos dūmus, tie pārrunāja šo vārīgo jautājumu.
Tāda dzīvokļa saimnieces ņipra skuķe atrod simtiem dažnedažādu iemeslu, kā tevi traucēt. Tad viņai jānoslauka putekļi, tad jāpārliecinās, vai tev ir vēl tēja un vikse, tad viņa lūdz, vai nevari būt tik laipns un uzrakstīt tai uz vēstules adresi. Tu paklausi un dari, lai jau ātrāk tiktu no viņas vaļā, bet viņa raida slepus uz tevi kūstošus skatienus, acis tai ziņkārīgi zib, ko tu tur raksti, vīzdegunīgi tā bāž savu degunu tavās grāmatās. Uzbāzīga uz nebēdu un dažreiz pat ļoti glīta!
Cilvēks jau vien esi... Bet neesi vēl labi tai piedūries, jau viņa nostājas pret tevi kā līdzīgs ar līdzīgu. Pat atklātībā. Un tad nu nāk tās nepatikšanas. Tie cilvēki, kas ar tevi stāv uz vienādas pakāpes, ar kuru meitām tu atklāti uz ielas varētu pastaigāties zem rokas, tie nepieņem studentus pansijā un neizīrē viņiem mēbelētas istabas.
Tādas dabū tikai pie amatniekiem: kurpniekiem, skroderiem, ja daudz, tad pie maziem sīktirgotājiem, ar vārda sakot, pie sīkpilsonīšiem. Vienalga, cik patīkamas arī būtu viņu meitas, krāsnesis tomēr nedrīkst pie labākām famīlijām kompromitēties.
Bet diemžēl mazpilsoņu meitas dažreiz ir tik lielas zosis, ka viņas to neizprot! Neesi vēl viņai labi pirkstiņu padevis, jau viņa afektē kā tava mīļākā un izredzētā. Tad dažreiz vajag būt ļoti rupjam un viņu sāpināt, darīt tai saprotamu, lai nedomā muļķības! Bet, ja esi ar viņu dziļāk ielaidies, tai skūpstu nolaupījis vai pat vēl vairāk ielaidies, - zināms, vājā brīdī, bet vāju brīžu cilvēkam jau diemžēl daudz, - ja patiešām esi kādu grēku nodarījis, tad ir ar viņām tīrais posts! Tad viņas ir tais uzskatos, ka viņai un tikai viņai uz tevi ir tiesības. Tad viņa grib būt tavas sirds neaprobežota valdniece. Viņas ziņkārībai un greizsirdībai tad nav gala. Ja esi izgājis, tad vari būt drošs, ka viņa jauksies pa taviem papīriem, vai tikai neatradīs ko aizdomīgu, kādu mīlestības vēstuli vai portreju. Un tad vēl nekautrējas sevi nodot: «Kas tā par N. N. jaunkundzi, kas jums raksta?», «Kas tā par jaunkundzi, kuras ģīmetne jūsu galda atvilktnē?...» Un cita vēl ceļ pretenzijas, ka tev viņu vajag ievest studentu ballē. Nu, - tas tikai vēl trūka!...
Tad ar tādu ir jādara gals, tad ir jālieto briesmīgi strupi līdzekļi, kas viņu ķer līdz īkstīm. Tad ir raudāšana un kliegšana, un arī pats tiec uztraukts un kavēts darbā. Tad citādi nevar kā izvilkties uz nekad neredzēšanos, un pie citiem uztraukumiem nāk klāt vēl viens: kur dabūt naudu priekš vecā īres parāda?! Tas ir ielaists ar gudru ziņu, bet palikt parādā students, kas džentlmens, tādos apstākļos nedrīkst. Ir jāskrien, jāpumpē, kamēr sadabū. Ilgi paiet, kamēr pēc pārkravāšanās jaunā dzīvē tiec atkal pie gara līdzsvara.
Tas ir, ja neesi iebridis par dziļu un laimīgi vēl izdodas tikt vaļā. Bet ir arī dzīvi piemēri, kur lieta ņem traģisku galu. Tā Pudiķis zināja stāstīt, ka viens no komiltoņiem ar lielām dzejnieka un dramatiķa dāvanām samīlējies ar savu pansijas kalponi. Samīlējies, tādēļ ka tā dievinājusi viņa dzeju un priekš tās vai kususi. Reiz kādā vājā brīdī, nākot no komerša, - ne jau skaidrā prātā, - tas noslīcis šīs sievietes apkampienos. Tie nav palikuši bez seku, un viņa šimbrīžam atronoties uz grūtām kājām. Bet viņš tik godīgs, ka gribot savu grēku izpirkt, vedot viņu pie altāra...
«Tiktāl cilvēks var nonākt!» Pudiķis, beigdams savu stāstu, nopūtās. «Kur viņš katru acumirkli varētu dabūt turīgu mātes meitu no labākām aprindām, tur tagad tam būs jānodzīvo savs mūžs pie nemantīgas un neizglītotas sievietes sāniem. Na, es pateicos par to! Vienalga arī, ja tā viņa dzeju dievina, tā tomēr ir likteņa ironija...»
Kārlis gan visos šinīs sarežģījumos nebija personīgi ieinteresēts, nebija arī viņu varu baudījis. Viņš tomēr negribēja Pudiķim piekrist. Gan arī viņš bija mācījies saprast jau tik daudz, ka studentam vajag uz sevim turēt, viņš nevar ar katru būt uz «tu» un nevar priekš katras ģībt, tad tomēr viņam likās, ka biedri skatās pārāk šauri.
«Kādēļ likteņa ironija?» viņš spēji attrauca. «Tu taču teici, ka viņa dievina tā dzeju?»
Pudiķis, it kā izbrīnījies par šādu ierunu, viņu lielām acīm uzlūkoja. «Bet viņa taču ir vienkārša dienestniece! Vienalga, ja tā arī manu dzeju dievinātu - - na, es pateicos...»
«Lai arī vienkārša kalponīte, bet vai viņa tāpat nevar pacelties viņam līdzi?» Kārlis pastāvēja. «Viņa taču tāpat tautiete. Mēs, latvieši, taču visi esam no maza cēlušies un tomēr esam tikuši uz augšu...»
Pudiķis par tādu atbildi palika kā mēms, un arī citi biedri pārdomāja.
«Man šķiet,» Knābis iebilda, «ka Kārlis grib ar to sacīt, ka viņiem abiem tomēr iekšēja harmonija. Viņš piegriež vairāk svaru garīgai aristokrātijai nekā ārējam materiālam stāvoklim. Ja mēs uz to skatāmies,» viņš vēl domīgi piebilda, «tad daža laba kalponīte pelnītu būt par lielmāti un daža laba aristokrāte ir tikai dumja zoss...»
«Bet, ja nu tai nav līdzekļu būt par lielmāti, tai jāpaliek vien par kalponi,» Perlants mierīgā garā iejaucās. «Fakts ir tas, ka starp abām sabiedriskā dzīvē valda nepārkāpjama plaisa.»
«Mēs, latvieši, visi esam reiz bijuši tikai arāji,» Kārlis uz to atbildēja. «Pēc tavas loģikas tad mums visiem jāpaliek arī tikai par arājiem...»
«Jā, jā,» Perlants paskaidroja, «tas ir, ja mums nav līdzekļu tikt laukā no arājiem...»
«Un kādi tad pēc tavām domām būtu tie līdzekļi?» Kārlis nesamanīdams jautāja.
«Izglītība un turība. Lai tiktu uz augšu, nepieciešama viena vai otra, bet vislabāk, ja abas.»
«Bet es sapratu, ka viņai ir izglītība!» Kārlis nepacietīgs attrauca. «Pudiķis taču sacīja, ka viņa dievina dzeju, un tas daudz ko nozīmē...»
«Tas nozīmē, ka jums, rakstniekiem, tur ir savi ieskati.» Pudiķis stājās viņam pretim. «Teorijā tev varbūt taisnība, bet praksē tak ir citādi. No dzejas vēl neviens netop izglītots, ja tas nav baudījis zinātnisku audzināšanu. Un sieviete, pat ja tā turīga, ar retiem izņēmumiem pie tādas nemaz netiek. Vienkārši tādēļ, ka viņai tāda nav vajadzīga. Viņas valstība ir ģimenes klēpis: Kinder, Kleider, Küche und Kirche...» (Bērni, drēbes, ķēķis un baznīca.)
«Pilnīgi manas domas,» Perlants apstiprināja. «Kārlis skatās dzīvē vēl pārāk naivi; viņa kļūda, ka tas pārāk aizraujas. Nācis korporācijā, viņš noslīpēsies un mācīsies skatīties uz dzīvi ar citādām acīm.»
Kārlis sāpīgi saviebās, ka tam ar saviem uzskatiem jāpaliek apakšā. Vismaz kādu daļu tas gribēja paturēt taisnības. «Es nevaru piekrist Pudiķim,» tas lūkoja noturēt savu pozīciju, «ka viņš vienīgi tai sievietei uzkrauj to vainu. Viņa dievinājusi viņa dzeju!... Lūk, kāds noziegums!?... Bet kur tad viņš bija? Kādēļ tad viņš aizmirsās? Viņš taču tas izglītotais, tas zinātniski audzinātais. Viņam vajadzēja zināt, ka tā nav viņam līdzīga.»
Tomēr arī šīs viņa domas neatrada biedru piekrišanu. «Ai, ai, cik maz tu vēl sievieti pazīsti,» Pudiķis sāpīgi nogrozīja galvu. «Viņa, šis kairinošais radījums, jau ir tas, caur ko grēks nācis pasaulē! Un tā arī vēl tagad mēs caur viņu grēkojam. Mēs domājamies būt stipri, mēs noņemamies cieti šo vai to, bet viņa nāk mums ceļā ar savām viļņojošām krūtīm, ar savām kuplām cirtām, ar savu saldo, karsto elpu, un mēs klūpam... Nelīdz nekāda bēgšana priekš tam un nožēlošana pēc tam - tas ir liktenis!... Ne velti dzejnieks dzied:

Kas vēl nav ēdis raudādams,
Bez miega vadīj's baigas naktis,
Uz gultas malas sēdēdams,
Tas nepazīst jūs, debess varas!
Jūs likāt vispirms grēkos krist,
Tad krājāt mūsu sirdis mokas.
Nekas virs zemes neglābsies,
Kam jākrīt atriebības rokās!»

Sieviete, šis lielais, neatrisināmais noslēpums! Visu sāpju un sirdēstu cēlonis. Te jums ir neizsmeļama viela, rakstnieki! Mēģināt pirms šo noslēpumu atslēgt un nosodat tad nabaga grēcinieku, kas viņas dēļ krita...»
Kārlis neatbildēja. Viņš novērsās, it kā sirdī trāpīts, un skatījās caur logu. Jā, jā, arī viņš to pašu dziesmiņu varēja dziedāt par sievieti... Šo kairinošo radījumu, neatrisināmo noslēpumu... Tur tālu, pāri Daugavai, pāri zilajiem mežiem aiz apvāršņa, kur viņa dzimtene... Tur mīt šis radījums, kura dēļ viņš savu dzīvību būtu atdevis. Bet viņa - - - viņai iz acīm un iz atmiņas!...
Biedru zilie dūmi; jaukdamies ar nokrēslu, it kā migla nolaidās uz istabiņas priekšmetiem un vērpa savu plīvuru ap viņu kontūrām, kuras arvien kļuva nesaredzamākas un nesaprotamākas. It kā pār tām nolaidusies kāda smaga doma... Biedri jau nevarēja iedomāties, kas tagad notika drauga sirdī, jo neviens jau viņa noslēpumu nezināja, pat Perlants ne. Kārlis arvien bija kautrējies un nebija paguvis to viņam atklāt.
Viņai tas bija aizrakstījis divas vēstules, bet ne raksta galiņa uz tām dabūjis atpakaļ. Tad pirms kādām dienām Perlants ieminējās, ka no laukiem vēstule, interesanta ziņa par Lūci. Karstas tirpas viņam pārskrēja pār kauliem. «Nu, kas tad, kas?...»
«Mana māsa Lūce devusi Viķildu Kristapam «jā» vārdu un būšot precēties...» Perlants paskaidroja. «Man ļoti patīkami... Tās lielas mājas, nu būs man atkal ciemi...»
Perlantam nenāca ne prātā, kādu nāvīgu asmeni tas iegrūda draugam pašā sirdī. Viņam bija tā, it kā asinis uzreiz nostātu tecēt un sirds gurtu. Bet pēc tam sāpju auka par zaudēto!... Viņš gribēja būt lepns un ciets, izmest viņu iz savas sirds, tomēr arvien tā zagās atpakaļ un, sāpīgi dzeldama, atgādināja, ka viņa tam vairs nepieder. Viņš negribēja par to domāt, un tomēr tā prātā vien. Viņam patiešām bija tā:

«...bez miega vadīj's baigas naktis,
Uz gultas malas sēdēdams....»

Perlants to nemanīja un arī nevarēja iedomāties, kādēļ viņš tās pāris naktis tik nelabi vārtījās. Viņš domāja, ka tas sakarā ar to pašu veco slimību un brūcēm. Arī viņu pašu salāpīto krūšu dēļ drudzis dažreiz kratīja.
Kārlis tomēr pārcieta kā vīrs. «Slēpa dziļi sirdī, ko viņš cieta, lai cits to tik nemana,» kā kāds no tā laika dzejniekiem dziedāja. Bet nu biedri nezinādami uzplēsa atkal veco vāti...
Viņš tādēļ nemaz vairs neklausījās viņu valodās un tikai pa ausu galam dzirdēja, ka Pudiķis proponēja: par šo vielu patiešām vajadzētu sarakstīt romānu. Ja Kārlis to uzņemtos, tad viņš no savas puses parūpētos, ka tas nāktu «Baltijas Vēstneša» feļetonā. Viņš parunāšot ar Pāvulu Pļavnieku, un pat vecais Dīriķis izteicies, ka studentiem viņš dos pastiprinātu honorāru līdz 15 rubļiem drukas loksnē. Tā ir viela, un no šīs vielas vajag izsist cenu...
«Ja tik vien kā tā viela,» Kārlis pie sevis sērīgi nodomāja, «man pašam tā būtu daudz labāka un īstāka...»
Tomēr, sirdi pārkodis, tas kā jau arvien pēc šī sāpīgā ieviļņojuma atmeta ar roku. Viņa veselīgā daba uzvarēja. Viņam jau nebija laika sērot. Svešā, straujā dzīve viņam atklāja ik uz soļa ko jaunu un nebijušu.
Ja viņš gribēja būt patiess, tad viņam pašam bija jāliecina, ka Lūce viņam dažreiz bija izgājusi no prāta. Tās vēstules viņš bija rakstījis tikai aiz pieklājības. Nebūtu Perlants viņam par Lūci ieminējies, viņš par to nemaz nebūtu iegādājies. Viņam grauza tikai tas, ka Viķildu Kristaps it kā viņam par spīti tomēr Lūci apņem un viņš paliek tas izbrāķētais. Bet viņš sev grib iestāstīt, ka ir nelaimīgs mīlētājs. Un tomēr - dievs viņu zina, kā tas nu bija!... Ja viņš gribēja būt patiess, tad viņam interese vien pret Lūci. Tā viņam modusies arī pret Perlanta māsīcu Plaušu Ninu, pret Krauklīšu Magoni, pret Starpiņu Hertu, lai gan nevienu no tām viņš vēl nebija redzējis, bet biedri tikai par tām runāja.
Biedri sen jau bija aizgājuši, Perlants, atmeties uz kušetes, svētīja novakares, bet viņš arvien vēl sevi nevarēja izprast.
«Vai neaiziesim uz «māmuļu» palasīties šīvakara avīzes?» Perlants aicināja.
«Iesim!»
Drīz viņi bija ceļā turp. Dzestrais rudens gaiss izgaisināja Kārlim pēdējās sentimentālības paliekas. Viņam bija jātura acis un ausis vaļā pret visu, ko redzēja un dzirdēja...
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Sasnieguši Rīgas Latviešu biedrības namu, Perlants ar Kārli iegāja pa vārtu koridoru un nokāpa tad pa trepīti pagrabā, kur atradās biedrības bufete, kluba telpas un tamlīdz lasāmgalds.
Šī māja bija dziļi pagrabā ierakusies un tādēļ no ārienes skatījās it kā pie zemes pieplakusi. Teica, ka caur naudas trūkumu viņa tāda iznākusi. Bet tikpat labi ar lepnība varēja būt vainīga. Jo visas glaunās viesnīcas Rīgā toreiz bija pagrabos un saucās par pagrabiem: «Klostera pagrabs, «Jāņa pagrabs», «Rātūža pagrabs», kuriem vēlāk tika pakaļdarināti «Romas pagrabs» un «Parka pagrabs». Un tādēļ itin dabīgi, ka latviešiem savā biedrībā arī bija savs «pagrabs».
Pašā priekšā, trepēm sānis, atradās prāvas garderobes telpas, kur pastāvīgi dežurēja garderobes turētājs vai viņa cilvēks. Viņi laikam bija pirmie vakara viesi, jo garderobjers, kuram nekā nebija ko darīt, patlaban snauda.
«Saņemiet mūsu garderobes!» Perlants pavēloši uzsauca, ka kundziskāk to nebūtu izdarījis neviens miljonārs.
Uztrūcies garderobjers steidzīgi metās pie letes, izpildīja pavēli, cik pazemīgi vien iespējams, lai gan uz studentiem viņš nepavisam neturēja labu prātu. Tie cilvēku tā prata iztrīcināt, it kā varētu likt velnam par naudu dancot, pie kam tiem dažkārt ne graša naudas nebija kabatā. Šodien viņš no tiem nekā nevarēja prasīt, jo pēc kontrakta tam, kad biedrībā nebija izrīkojuma, garderobe bija jāuzglabā par velti. Tiklīdz notika kāds izrīkojums, vienalga, vai biedrs to apmeklēja vai ne, garderobjeram tad bija tiesība no katra dabūt 5 kapeikas. Bieži tad nāca priekšā, ka students pie garderobes izņemšanas pasaka: «Es jums nākošu reizi atdošu!» Lai gan tas tad varēja arī nepagarināt maksājumu un celt ierunu, taču darīja to vienīgi pie sevis un atklāti neizrādīja. Neuzdrošinājās! Par to atkal, kad studentam bija nauda, piecu kapeiku vietā tas dabūja lielāku naudas gabalu.
Garderobē bija arī liels spogulis, atvilktne, ķemmes un sukas, ar ko izlabot sajukušo frizūru; kam it sevišķi lielu vērību piegrieza sievietes. Sevišķi teātra spēlētājas, kas nāca uz mēģinājumiem un pa blakus trepēm devās augšā uz skatuves. Bet gar tām garderobjeram nav nekāda daļa, arī no tām nekādu ienākumu, un tādēļ tas viņas arī nepavisam neievēro.
Biedrība ir tukša, ka klaudz un skan vien! Koridorā dun soļi, bet tie ir nedroši, pie durvīm apstājas un iet atkal atpakaļ. Beidzot durvis nočīkst un kāds pabāž galvu.
«Labvakar, kungi! Vai šie ir tā Latviešu biedrība, par kuru stāv laikrakstos?»
Neviens to neievēro. Viņa biedrs, kas tam aiz muguras to stumj uz priekšu. «Guns iedegts, gaišs ir... Ies tikai uz priekšu, gan jau kāds rasies...»
No tumšās ēnas trepīšu augšgalā, lejā nokāpjot, iztīstās divi laucinieku tēli. Tumšas, spurainas sejas, gari mati, šalles ap kaklu un trānu smērēti zābaki.
Tagad garderobjers savukārt tiem kundziski pretim: «Ko jums vajag?»
«Vai tad, kungs, šte ir tā Latviešu biedrība, par ko laikrakstos raksta?» laucinieks godbijīgi, ar zemu paklaņu atkārto.
«Te ir Rīgas Latviešu biedrība, bet kas jūs tādi?» garderobjers cieši noprasa. Priekšējam jau sāk dūša zust, un tas apjūk.
Bet par to atbild viņa biedrs aiz viņa: «Esam latviešu patrijoti no laukiem. Gribam šte iedzert šnapstu un glāzi alus, parunāt ar tautas vīriem kādu gudru vārdu...»
«Vai jums biedru karte ir?!» garderobjers noprasa. «Te tikai biedriem pietikšana...»
«Vai štā gan!» pirmais kautrīgi atbild. «Mēs atkal domājām, ka šte ar saviem tautas vīriem varētu satikties.»
Paliek pavisam nesamaņā.
«Ja tie kungi laucinieki, par ko nav ko šaubīties,» Perlants iesaucās, «tad viņi var ietikt arī kā viesi. Viņiem tikai jāierakstās viesu grāmatā un jāiemaksā katram desmit kapeikas...»
«Štā jau nieka lieta, jaunskungs,» laucinieki velk ārā savus makus. Bet Perlants viņus vairs tālāk neievēro, bet dodas ar Kārli uz iekšējām telpām. Viņi dodas uz lasāmistabu, kur var palasīties šīsdienas «Baltijas Vēstnesi», paskatīties joku bildes žurnālā «Fliegende Blatter» vai arī ieskatīties kādā krievu žurnālā.
Viss tīri vēl pakrēslī. Sulainis patlaban aizdedzis petrolejas lampas, kuras nav diezin cik gaišas. Bufetnieks savā ložā spēlējas ar korķu velkamo un vēro, vai sulainis nav lampām degļus par augstu uzskrūvējis. Nav, ko darīt! Marķieris blakus biljarda istabā mēro kijas un skatās, kurai galā gumija atlupusi. Paritina arī pats balles, kuras klinkšķēdamas iekrīt makos.
Pa tam biedrības sulainis, aizdedzis lampas, ved atkal sarunas ar lauciniekiem. Pirms ieved tos grāmatā, tas prasa, ka tiem vajag atsaukties uz kādu pazīstamu biedru.
«Vai štā gan?!» viens no lauciniekiem palika domīgs. «Nu, ka mēs tos Rīgas kungus nepazīstam?»
«Kā nu nepazīstam!» otrs viņu pārtrauca. «Āre, Mārča kungs, kopmanis, tas jau no mūsu puses. Ja vēl labi ņemam, tad radagabals. Un pie konsulent Kalniņa arī esmu bijis! Viņš man to pracesi ved pret lielukungu...»
«Konsulent Kalniņš, mūsu biedrības priekšnieks, patlaban atronas ārzemēs,» sulainis paskaidro. «Pirmās ģildes tirgotājs Mārča kungs ir mūsu biedrībā runas vīrs.»
Viņš ieraksta abus grāmatā, saņem no katra pienācīgās desmit kapeikas un saka: «Nu varat iet dziļāk... Bet pirms jānoliek garderobe.»
«Ko vajag, to vajag!» laucinieki, tuvodamies garderobjera letei, jau taisās vilkt nost savus mēteļus. Bet vēl vilcinājas, un drošākais no viņiem pagriežas klusu pie sulaiņa: «Paklausies, vai tad vajag?! Mēs tev labāk izmaksāsim brandavu.»
«Nevar citādi!» tas atbild. «Pēc priekšrakstiem biedrības telpas nedrīkst apmeklēt ar virsdrēbēm.»
«Nu jā, jā, ko vajag, to vajag,» tautieši atbild un atdod garderobjeram savus mēteļus un šalles. Samaksā pie tam «riktīgi» savas artavas, paņem numurus un noglabā tos naudas makos.
Tad ieiet restorācijas telpās un nosēžas pie neklāta galdiņa, pie tā visvienkāršākā, kāds vien ir. Pie balti klātiem galdiem viņiem liekas būt neomulīgi, par lepnu. Liek atnest divus šēlķinus un pāra pudeles alus, jo kā tad nu ar tukšu muti sēdēs.
Prasīto viņiem pienes kāds ļipains sulainis - uz zeltītas paplātes, ka viņiem tīri neomulīgi. Viņiem tas izliekas pārspīlēti. Tik gudri viņi arī ir un noprot, ka šī greznība viņiem jāsamaksā. Viņi iztiktu vienkāršāk, lai labāk mazāk jāmaksā.
Sūc viņi savas glāzes un skatās apkārt, bet ir vēl pakluss, un daudz vairāk te nav, ko redzēt, kā tās tukšās sienas. Biedri gan jau sāk lasīties pa vienam. Vai nu kāds students vai skolotājs, kas steidzas uz lasāmgaldu, vai atkal kāds, kas liekas uz biljarda istabu un izgrūstu tur kādu partiju, ja būtu pretinieks. Laucinieki, pazemīgi un draudzīgi smaidīdami, priekš katra paceļas, labprāt uzsāktu sarunas. Bet visi aizsteidzas garām un viņus nemaz neievēro vai arī ievēro tikai ar vienu aci. Paliek viņi atkal vieni un it klusi un bīstas pat savā starpā sarunāties. Bet novērot jau var, ka biedrībā top dzīvāk un sāk jau šur tur rūkt.
Beidzot ienāk kāds tautietis sirmām ūsām, resnu muti, vēl resnāku vēderu, pār kuru karājas resna zelta ķēde. Sulainis viņu godbijīgi apsveic, garderobjers, paņemdams virsdrēbes, dziļi paklanās. Bufetnieks acīgi nosveicina, ķelneris ātri apskrej visus klātos galdus, vai tikai nav kas nekārtībā. Jo nevar zināt, kur viņš sēdīsies.
Tas ir dežurējošais runas vīrs. Runas vīriem pēc kārtas katram savu vakaru bija jānodzīvo pa biedrību un jāskatās uz kārtību. Šis tautietis, kā rādījās, ņēma savu pienākumu ļoti nopietni, jo no sejas vien jau tam varēja nolasīt amata apziņu.
Arī abi laucinieki, nopratuši, ka tiem ar ko lielāku darīšana, bija kā sveces stāvus, vairākas reizes dziļi paklanījās, it kā gaidīdami viņa tālāku mājienu. Bet tas arī bija tas vienīgais cilvēks, kas uz viņu komplimentiem reaģēja. «No laukiem iebraukuši? Tautieši?... Labi, labi... Sēstaties, sēstaties...»
Viņiem negribot bija šai pavēlei jāpaklausa, un viņi to izpildīja kā zaldāti, virsniekam acīs skatīdamies. Bet viņš grib pārliecināties, vai arī pareizi uz melnās tāfeles uzrakstīts, ka šovakar runas vīru sēde. «Jā, ir pareizi... Arī mans dežūris te stāv...»
Tad iet un pārliecinās, vai pie biljarda ir ķeijas visas kārtībā. Vai ir nolikts krīts, mitrs švammis, skaidrs dvielis. Izrādās, ka taisni šovakar te viss labākā kārtībā, lai gan citām reizēm ir šā tā. Tad viņš apstaigā klātos galdus, vai galdauti pietiekoši tīri. Kā par spīti šovakar taisni kā klāti - neviena traipa, un viss sniega spožumā. Nekur pieķerties! Ahā, tur ir termometrs, kā ar temperatūru? «Ķelner, ē, paskat, cik tas rāda!»
Tas pasteidzas. «Divpadsmit un pus grāda,» tas paskaidroja. To pusgrādu viņš droši vien piemeloja klāt.
«Man liekas, ka stāv pat zem divpadsmit,» dežurants atbildēja. «Pasakāt savam saimniekam, ka tā nevar virčaptēt. Pēc kontrakta temperatūru nedrīkst turēt zemāku par trīspadsmit grādu. Es griezīšos ar sūdzību pie runas vīru sapulces...»
«Bet ir jau vēl agrs laiks!» sulainis aizbildinājās. «Vēlāk no lampām piesils daudz vairāk...»
«Vienlīdz daudz, tā nevar virčaptēt! Auksts vai silts, ekonomam vajag pēc kontrakta un pēc grādiem. Pasakāt viņam to! Es tā nemīlu, esmu vīrs, kas skatās uz kārtību. Unt kas tie par štrunt cilinderiem, unt kāpēc tie nav labāk izpucēti? Lampas spīd kā vilka acis. Kontraktā stāv, ka ekonomam vajag telpas pietiekoši apsildīt un apgaismot. Adar jūs domājat, ka tas ir pietiekoši?»
«Labi, kungs, pateikšu viņam to,» sulainis beidzot padevās.
«Nu, alzo,» dežurants norūca. «Vajag visu «genau»,-·adar jūs domājat, ka es par velti runāju?... Kas jums tur ir vakariņās? Pasniedzat man ēdienu karti!...»
«Lūdzu, lūdzu,» sulainis pasteidzās apkalpot, pastūma viņam krēslu pie garā klātā galda, pasniedza ēdienu karti. «Lūdzu! Te ir kotletes, bifštiķis, sīpolu klopsis, Boef ā la Strogonov, Boef ā la Tatar, buljons ar olu - -»
«Ē,» runas vīrs savieba vaigu. «Dodat man sīpolu klopsi, bet labi smalki izklapētu! Abar žigli!...»
«Sīpolu klopsi, labi smalki izklapētu, aber žigli!» sulainis, steigdamies uz leti, nodeva pastellējumu.
Saprotams, ka tas tiek uz pēdām izpildīts. Ekonoms pazīst savus ļaudis un zina, ka šim tautas pīlāram vajag lielu porciju, bet tad arī vēl nav garantijas, vai viņam ar to vienu pietiek. Tādēļ drošības dēļ tas vienas vietā liek pagatavot jau tūdaļ divas.
Nav labi ko apskatīties, kad dežuranta porcija jau galdā. Vēl viņš nav labi pie letes iemetis savu šņapstu un uzkodis siļķi, kad sulainis jau aicina: «Lūdzu!...»
Viņš nu ķeras pie lietas pamatīgi, aizsien priekšā salveti ar divām lielām ausīm un sāk mieloties.
Laucinieki seko viņa kustībām ar vislielāko interesi. Kad sulainis pienāk pie viņu galda, tie paklusu jautā: «Paklausies, kas tad šis štāds?»
«Runas vīrs Starpiņš, tirgotājs, viens no mūsu biedrības vadoņiem,» skan atbilde.
«Štā?!... Paklausies... Vai tad ar što nevarētu parunāt par tautas lietām?...»
«Kāpēc ne! Viņš tagad viens pats, nav aizņemts. Ja gribiet, aiznesīšu jūsu pudeles un glāzes turp.»
Laucinieki nesamanīja, ko darīt. «Vai štad tur tikpat vien maksā?»
«Viss viens pīpis!» sulainis attrauca un, paķēris pudeles, nesa tās turp.
Laucinieki viņam sekoja. Un, it kā vēl neuzdrošinādamies, Starpiņam klaņojās.
Tas, it kā noprazdams viņu nolūku, mudina: «Lūdzu, lūdzu, esat tik laipni!... Mēs ar lauku gruntniekiem labprāt... Mēs esam liberāli...»
«Mēs tā domājām,» laucinieki vēl stostās, «iebraukuši Rīgā - - mums vajadzētu satikties un izrunāties ar saviem tautas darbiniekiem... Iedzert ar viņiem kopā kādu šņapstu, parunāties par tautas lietu...»
«Lūdzu, lūdzu, piesēstat tikai!» Starpiņš māja ar roku. «Mēs lauku gruntniekus tāpat skaitām pie labākām famīlijām. Adar vai mēs visi neesam vieni tautasbrāļi?...»
«Štā gan, jauki, jauki!» laucinieki piebalsoja. «Ļoti patīkami mums satikties ar saviem mācītiem vīriem, dzirdēt viņu domas...»
Mācītiem vīriem! Starpiņa ausīm tas glaimo ļoti, ka arī viņu pie tādiem pieskaita. «Sakiet, - ko jūs no manis gribiet zināt?!» tas pašapzinīgu vaigu iejautājās. «Tas ir, ja jūs grād gribiet zināt par tiesu lietām, tur es jums nekādu padomu nevaru dot. Tur jums jāgriežas pie mūsu konsulentiem Kalniņa adar Vēbera, adar Zaķīta, adar Einberga un Grosvalda. Viņi jums pateiks, kas ir likums. Vai jums ir kāda lieta pret lielukungu vai mācītāju, tas viss viens pīpis! Redziet, kā bija ar to Manaseina revīziju. Raksti gatavi uz visiem punktiem, alzo, griežaties tikai pie augstas valdīšanas un žēlojaties tikai...»
«Ja štā, ar to Manaseinu tas nu ir riktīgi!» laucinieki piebalsoja. «Bet nu, lielskungs, mēs gribētu dzirdēt arī ko par tām citām tautas lietām...»
«Eh, kas nu par lielukungu!» Starpiņš saīdzis atmeta ar roku. «Es tā nemīlu. Esmu liberāls, un mēs taču esam vieni tautieši. Ja mēs savus tautiešus varam pamācīt, tad mēs darām. Prasiet man par kādu lietu, un es jums savas domas sacīšu.»
It kā sakautrējušies laucinieki viņu ilgi, pētoši uzlūko. Tad viens no viņiem piepeši ieminējās: «Sakiet, kungs, vai tas Andrejs Pumpurs to «Lāčplēsi» pats sacerējis vai tas ir tautas eposs?»
«Eposs, jā, tas ir pilnīgi tautas,» Starpiņš piesarcis viņus uzlūkoja. «Tas ir, unt Andrejs Pumpurs ir tautas dziesminieks, tas viņu sacerējis. Vairāk es jums neko nevaru sacīt.»
«Štā gan!? Bet «Baltijas Vēstnesis» rakstīja, ka tur esot kāda izšķirība. Esot tādas tautas dziesmas un atkal dzejotas dziesmas. Ačeku tā kā Lapas Mārtiņam - -»
««Baltijas Vēstnesī», jūs sakāt?» Starpiņš viņu pārtrauca. «Ja tas «Baltijas Vēstnesī» ir stāvējis, tad, alzo, jums par to vajag runāt ar Dīriķa kungu. Tā ir viņa darīšana. Ja jau viņš saka, ka tur ir kāda izšķirība, tad arī tur kāda izšķirība būs...»
«Štā gan!» laucinieki it kā noraidīti apmierinājās. Bet tad viens atkal it pēkšņi ieminējās: «Bet ko tad tas M. Siliņš to Latviešu Indriķa kroniku tādās rīmēs izdevis? Tā taču tāda vēstures grāmata...»
«Jā gan, viena vēstures grāmata, itin pareizi,» Starpiņš attrauca. «Vāciešiem ir sava Indriķa kronika, krieviem sava, latviešiem arī vajag savas Indriķa kronikas...»
Viņš runāja tagad uz labu laimi. Bija gan reiz sludinājumos redzējis par kādu Latviešu Indriķa kroniku, bet neatcerējās tuvāk, uz ko tas attiecas.
«Štā gan!» laucinieki, viņu īsti neizprazdami, norūca. «Bet tanī Zinības komisijā, tur turēts liels referāts par šo Siliņa tulkojumu - -»
«Ak tad Zinību komisijā tas bija?!» Starpiņš viņus pārtrauca. «Alzo, tad jums par to lietu vajag runāt ar Laubes Indriķi adar Varaidošu Zanderu. Kas Zinību komisijā, tā ir viņu darīšana...»
Laucinieki atkal bija apklusināti. Valodas nemaz negribēja raisīties, un zināt tie arī nedabūja, ko gribēja.
«Jūs taču, kungs, to latviešu literatūru labi pazīstat?» Viens no viņiem atkal pēc brīža ieminējās.
«Kā tā!» Starpiņš mazliet sarāvās par šādu jautājumu. «Nu, protams, ka pazīstu... Es visu lasu, ko mūsu dzejnieki un rakstnieki sacerējuši.»
«Vo, vo, vo, tad varēsat to lietu izšķirt!» viens no lauciniekiem līksms iesaucās. «Āre, Andžs saka, ka Teodora Rolanda «Sadzīves viļņi» esot labākais romāns latviešu literatūrā, es saku, ka labākais ir Kaudzīšu «Mērnieku laiki». Es saku: «Sadzīves viļņi» jau ir pavisam kas romantisks, bet te ir reālisms, kaut kas iz patiesas dzīves...»
Starpiņš patiešām nezināja, ko uz tam atbildēt. Izrādījās, ka viņš no tādām lietām daudz mazāk zina nekā laucinieki, kas visam sekojuši, cik jau nu vispār latviešu kritika prata nošķirt to romantismu no reālisma. Viņš tādēļ vienkārši atmeta ar roku:
«Es ar tādām lietām nenodarbojos! Nav mans arods... Es citā arodā nemaisos...»
«Bet mēs gribam dzirdēt jūsu kritiku,» laucinieks tiepās.
«Es neesmu nekāds kroniķeris un kritiķeris!» Starpiņš līdzīgi atmeta ar roku. «Tur jums jārunā ar Laubes Indriķi ar Pāvulu Pļavnieku, ar Edvardu Skujenieku. Ja tā grāmata ģeld, viņi jums pateiks, ka tā ģeld, ja tā neģeld, viņi pateiks, ka neģeld. Alzo, runājiet ar viņiem...»
«Štā gan!» laucinieki it kā atraidīti un apjukuši viņu uzlūkoja.
«Jums, lauciniekiem, daudz laika,» viņš paskaidroja tālāk, «jūs, alzo, interesējaties par visu. Mums, pilsētniekiem, laika mazāk, mēs esam specializējušies katrs savā arodā. Tieslietu būšanas, valodniecība, literatūra - priekš tam, alzo, ir Dīriķis unt Vēbers, unt Kalniņš, unt Laubes Indriķis. Man jāskatās uz to, ka te biedrībā būtu kārtība, ka tautietis, te ienācis, dabū savu labu pudeli alus, savu porciju. Alzo, lai katrs par savu naudu te varētu būt omulīgs, uz to man jāskatās. Tā ir mana specialitāte. Prasāt man par to, es jums atbildēšu...»
Patlaban viņš savu porciju bija notiesājis un uzsauca, ar salveti lūpas slaucīdams: «Ē, ķelner, vēl vienu porciju!»
Laucinieki piesarkst, jo domāja, ka nu viņus cienās. Viņi jau viesnīcā dzer labprāt, bet, kas attiecas uz ēšanu, tad izturas kautrīgi. Tie jau gribēja aizrunāt, ka velti tērēties. Viņi aizies uz iebraucamu vietu un iekodīs pie savas ceļakules pa krietnam. Bet velti tie sarka un kautrējās. Starpiņš viņiem nemaz nedeva, bet tiesāja tūdaļ no vietas otru porciju.
«Jā, jā, alzo, par saimniecības būšanām, par šefti, runājat tur ar mani, unt es jums atbildēšu,» viņš vēl atņēmās. «Mani viņi ievēlēja teātra komisijā. Es tur gribu zināt tikai par saimniecisko pusi, dekorāciju iepirkšanu. Lugas un lomas, tur lai darās Alunāns, Vēbers, Pļavniela Pāvuls, tas man tur štrunt!...»
Laucinieki, dabūjuši zināt, ka viņš arī teātra komisijā, nu ir tikpat kā gaisā. «Ko tad tas Ādolfs Alunāns dara?» viens ieminējās. «Ak, kā man patīk tās viņa kuplejas... Kad viņš nāk uz skatuves, tur cilvēkam jāsmejas, vai grib vai negrib. Jā, ir gan... Ir gan spēks!...»
«Kad viņš spēlē to Icik Mozes, žīds kas žīds!» otrs piebalsoja. «Un atkal to Kurlo Krišu!... Turi vēderu ciet aiz smiekliem... Paklausies,» tas beidzot itin draudzīgi griezās pie Starpiņa, «vai nevarētu mēs viņu te aicināt sadzert kopā kādu glāzi miesta?»
Par šādu priekšlikumu Starpiņš it nebūt nebija sajūsmināts. «Viņam tagad mēģinājumi,» tas atmeta ar roku. Un vispār tas, runājot par Ādolfu, izturējās ļoti vēsi. «Ar to Alunānu jau nav nemaz tik traki,» viņš ieminējās. «Ir mums arī citi labi aktieri. Ir mums Kazimirs (kurš saucas I. Feils), ir mums students Bergs, ir mums kāds Rozentāls-Krūmiņš Pēterburgā. Abar Ādolfs Alunāns vienīgais saņem tādu algu, ka var no teātra dzīvot, un tiem citiem ir jāstrādā arī cits darbs. No katras izrādes tas saņem tādus procentus, tas nav vis joks! Lai nu viņš man draugs vai kā, bet to es viņam acīs saku: «Tie procenti tev jāpamazina. Tad mums būs arī citiem algas maksāt un mums būs arī citi profesionāli aktieri.» Alzo!... Tikai Ādolfs Alunāns no tam ne dzirdēt, un es nemaz nezinu, kas mums ar viņu te būs...»
«Štā gan,» laucinieki ziņkārīgi klausījās.
Runas vīrs laida savām jūtām vaļu, un laucinieki dabūja ieskatīties biedrības aizkulisu dzīvē, kura nebūt nebija tik rožaina un vienprātīga. «Tam Ādolfam jau arī tā nevar visu pieļaut, kā viņš grib,» Starpiņš atņēmās. «Ar savām kuplejām jau viņš ņem cilvēkam sirdi laukā. Negriež vairs ceļu ne runas vīriem, ne biedrības priekšniecībai, pat ne mums, teātra komisijai! Jau tā esi ar viņu pa draugam, izmaksā, alzo, lai tikai to uzturētu pie laba prāta. Aizpumpē, kaut arī vecu nav atdevis. Aber tas neko nelīdz! Jo neesi drošs, ka kāds otrs, kuram tu esi aizriebis, neizmaksā Ādolfam, lai tas tevi ņem uz «ff». Alzo, nu tad viņš laiž par tevi tādu kupleju vaļā, ka vai vaigi svilst. Unt, ja tad vēl atprasa, ko esi aizdevis, tad dabū vēl vairāk un gandrīz katrā izrādē. Tā tas vairs ilgāk nevar iet. Mēs, komisija, unt runas vīri, - mums tur ir kas jādara, un šodien pat tā lieta ir uz dienas kārtības.»
«Iedzerat, draugi!» tas piepeši pielēja glāzes un mudināja lauciniekus, kas viņā tik uzmanīgi klausījās. Bija redzams, ka viņam sūri nācās tautas druvā cīnīties un tādēļ viņam prieks par katru piekritēju. «Alzo, - to es saku tikai jums, - mums tur ir kas jādara. Es, Dīriķis unt Krauklīšu Pēteris, mēs to lietu jau esam pārrunājuši. Mums nav šimbrīžam vairāk režisoru kā Alunāns, tas tiesa, aber mēs sarīkosim konkurenci. Mēs uzaicināsim režisorus, lai katrs sarīko savu proves izrādi, unt, kurš publikai labāk patiks, pie tā mēs paliksim. Mēs varam pieņemt par direktoru pat vācieti, kas savu lietu saprot...»
«Paklausies!» viens no lauciniekiem iedrošinājies jau itin draudzīgi iemeta. «Ko ta štas ar tām oriģināllugām darīs?»
«Štrunt!» Starpiņš atmeta ar roku. «Cik tad, alzo, ir to oriģinālluģu, kas publiku apmierina? Priekš tām mēs viņam varam piedot palīgu. Visu lielo vairumu, Dīriķis teic, mēs izrādām vācu tulkojumus, kuri tādam vācu režisoram pazīstami oriģinālā. Spēlēt vajag tāpat kā pa vāciski, tikai runāt pa latviski. Galvenais ir tas, ka viņš savu lietu prot. Pats pirmais režisors, kas Rīgā 1868. gadā sarīkoja Vingrotāju zālē latviešu teātri, arī bija kāds Gutari, alzo, vācietis. Unt tad mēs dabūsim uz savas skatuves vērtīgus tulkojumus. Aber Ādolfs tagad Berlīnes poses vien maļ...»
«Štā gan jau arī «Baltijas Vēstnesis» raksta,» viens no lauciniekiem ieminējās. «Parakstījies tur bija kāds S...»
«Bet štā Ādolfs jau šim deva pretim,» otrs viņa biedrs attrauca. «Pilsētiņš lai ar cik maziņš, šis saka, tam tomēr netrūkst savs Lesiņš...»
«Ah!» Starpiņš atmeta ar roku. «Ādolfs tikai ķengājas... Citu viņš neprot!...»
Še blakus jāmin, ka Ādolfam Alunānam tajā laikā bija jau daudz ļoti spēcīgu pretinieku, ne vien personīgu, bet arī principiēlu. No tiem nu Starpiņš bija noklausījies tās principiēlās mākslas starpības. Citādi gan viņš tādas mākslas un literatūras jautājumos nebija visai iedziļinājies.
Ja viņš varēja savu sirdi izkratīt, tad bija arī ļoti atklāts. «Iedzersim, tautieši! Ar jums, lauku gruntniekiem, mēs katrā laikā varam satikties. Jūs katrs varat braukt ar pāris zirgu un kučieri priekšā. Tā mums, labākām unt turīgām aprindām, visiem jāturas kopā. Kas mums kait, mēs varam dzīvot! Mums nevajag nekādas politikas, nekādas blēņas. Mēs te iedzeram glāzi alus, uzkožam, palasāmies laikrakstus, parunājamies, citu mēs neko nedarām. Kam mums vajag tādu nemiera garu? Vai mūsu biedrība mazums cietusi no tādiem?... Tai pašā Aizupa lietā kādi piecdesmit tika apcietināti, no tiem dažs labs biedrības biedrs. Arī pats Aizups...»
«Štā gan!» viens no lauciniekiem neizprazdams iebilda. «Bet tas Aizups jau esot spoži attaisnots, tā laikrakstos lasām...»
«Attaisnots gan, bet aizdomas vēl arvien uz viņu paliek, unt tās krīt uz visu biedrību. Vai mums viens tāds brālis vien?! Tas pats Pūcīšu Ģederts... Tam ir daudz kas aiz ādas. Ko viņš tur bija klājis vaļā tanīs zaļumu svētkos Dančuku Butleru birzē? Tie latvieši esot bites un tie muižnieki - trani, alzo, rudeņos tām bitēm vajagot apkaut tos tranus. Alzo, pavisam tāda dumpīga būšana, par ko bijusi liela izmeklēšana. Nu, un tagad viņš pieprasījis biedrības telpas priekš mielasta sarīkošanas Aizupam par godu. Aber kādēļ viņš taisni te biedrībā grib? Par savu naudu taču var dabūt visur - Strēlnieku biedrībā, Vingrotāju zālē, Geverbfereinā. Tur vajag būt savam āķim. Kalniņš jau ar savu trakošanu ar tiem gubernatoriem panācis to, ka valdīšana neskatās uz biedrību vairs labi. Nu sāks viņi vēl ar to Aizupu, un mūsu biedrība valdības acīs dabūs pavisam sliktu nokrāsu. Nē, to nevar pielaist! Es saku,» viņš piebilda svarīgi un noslēpumaini, «laiks biedrību tīrīt. Visus šādus nemiera garus no biedrības ārā!...»
Viņš paskatās apkārt, vai arī citi nav dzirdējuši. Pāris stāvu, kuri stāvēja pie ieejas restorācijā, žviks nozūd platajā koridorī uz garderobes pusi. Tie ir teātra koristi, kuri it labi apzinās, ka tiem nav tiesību šīs telpas apmeklēt. Un tomēr, ja vien tiem nav darīšana uz skatuves, tie labprāt šinī stūrītī noskatās uz rosīgo dzīvi restorācijas zālē. Bet viņi pazīst Starpiņu un zina, ka viņš no visiem runas vīriem tas niknākais uz ārā sviešanu, un tādēļ labāk pabēg viņam no acīm.
Pa tam jau pulka apmeklētāju saradušies biedrībā, kura rūc tikpat kā bišu strops. Ieronas uz sēdēm teātra komisijas locekļi un runas vīri. Dīriķis, Vēbers, advokāts Zaķīts, Augusts Spunde, Pēteris Krauklītis, Ludvigs Plausis, tirgonis Mikentāls sen., viņa dēls advokāts Mikentāls jun., vecais mājīpašnieks un naudinieks Kreilis, tirgonis Mārcis un vēl citi lieli vīri saradušies mazpamazām. Atnācis arī Pūcīšu Ģederts, kas atradās opozīcijā un turējās no vadošās partijas nostāk. Citi dodas pirms uz lasāmistabu pirms sēdes ieskatīties vēl drusciņ avīzēs; citi stāvus pie bufetes iedzer pa šņapstam un iekož kādu zakusku. Kas viens no otra pa gabalu, tie sasveicas ar galvām, tuvākie sadodas rokas. Daži arī pulciņos dzīvi sarunājas, pie kam resti un roku mētāšana liecina, ka uz dienas kārtības šovakar svarīgi punkti. Ir arī pa aktieram redzams, kuri nav mierā ar teātra komisijas lēmumiem un sagaida šovakar labākus.
Kamēr Perlants iegājis biljarda istabā izgrūst kādu partiju, Kārlis vienā zāles stūrī noskatās šinī rosīgā dzīvē. Pie tam ar sevišķu pašapziņu un baudu, ka viņš ir te. Te taču ir tas centrs, kur sanāk kopā visi tautas pavedieni!
Saronas daudz letoņu un arī seloņu, kurus viņš vēl nemaz nepazīst. Bet ir jau labi daudz viņam itin pazīstamu vaigu, tikai vajag viņam drusku atcerēties, kur viņš tos redzējis. Tā, piemēram, tas krāsnesis gaišām ūsiņām un zelta pensneju, kurš raugās uz visām pusēm, vai tikai neievēros kādu jaunu paziņu. Vai tas nav Fridols? Pareizi, jā. Tas skatās un smaida un, ieraudzījis Kārli, nāk tam pakaļ un aicina to pie sava galda.
Kad Kārlis vēl īsti negrib, tas sirsnīgi pamet ar galvu. «Nāciet! Iepazīstināšu jūs ar mūsu dzejnieku Lautenbahu - Jūsmiņu. Jūsu komiltonis Skruzīšu Mikus jau arī pie mums...»
Divi tik slaveni vārdi, tie priekš Kārļa bija pārāk kairinoši, lai skatītu pašus šos vīrus vaigu vaigā, Viņš tādēļ sekoja Fridolam.
Viņi bija apmetušies pie tā paša galda, kur Starpiņš ar lauciniekiem. Skruzīšu Mikus, neliels, pasauss, ap gadu trīsdesmit, rūsganu smakra bārzdiņu un glīti ķemmētiem matiem, bija jau agrāk bijis mežkunga palīgs. Iepelnījis naudu, tas iestājās politehnikā ar nodomu studēt. Tomēr biedrībā un tautas druvā tas atrada tik bagātu darba lauku, ka tam atlika pārāk maz laika priekš lekcijām un eksāmeniem. Lautenbahs-Jūsmiņš bija mazliet par viņu lielāks un druknāks, arī tāpat apcirptu ķīļbārzdiņu, mazliet pagrūtu valodu un raibu vesti. Arī viņš agrāk bija bijis tikai skrīvera palīgs, bet pats ar saviem spēkiem ticis cauri augstskolai un tagad jau bija latviešu valodas lektors pie Tērbatas universitātes. Braukdams cauri Rīgai, viņš, tāpat kā visi citi letoņi, apciemoja arī Latviešu biedrību un te labprāt uzkavējās.
Pievedis Kārli pie viņiem, Fridols to stādīja priekšā par jaunu rakstnieku, bet, iestiguši pārāk dziļās zinātniskās valodās, cik varēja noprast, par latviešu senatni, tie viņu tikai tā goda pēc ievēroja. Sacīja parasto «priecājos», piesita arī ar viņu glāzes, bet tālāk viņam ne tuvumā nepiegrieza tādu interesi kā viņš tiem. Viņš tad arī tikai goda pēc pielika glāzi pie lūpām un ar lielāko vērību sekoja viņu valodām.a
Cik bija noprotams, tad viņu valodas grozījās ap senču ciltīm - kur dzīvojuši sēļi, kūri, vendi un latvieši un kā šie vārdi vispār izcēlušies. «Krūze spriež,» Skruzīšu Mikus turpināja uzsākto pavedienu, «ka vārds «latvietis» vislabāk atvasināms no vecvācu vārda «laetis», kas apzīmē zemnieku, kurš apstrādā laukus, par kuriem nodokļi jāmaksā. Rihters pretojas Krūzes domām, jo nosaukums «laetis» nekad nevar zīmēties uz brīvo latviešu-leišu tautu, kurai taču jau pirms šī nodokļa bija kāds vārds. Es varu aizrādīt uz kādu rakstu «Inlandē» no 1857. gada, kur vārds «latvietis» atvasināts no Itālijas apgabala «Latium», tad no vārda «līst» = «roden» un pēdīgi no vārda «lāt», tas ir, mierīgi kopā dzīvot.»
Arī laucinieki, apklusuši savās valodās, vērīgi ausās uz šīm gudrām valodām. Fridols, pa tam ieraudzījis Starpiņu, it kā pie sevis ko atminējās un izvilka no sava maka kādu naudas papīru. Pielīdis Starpiņam nemanot no muguras puses, tas uzsita viņam uz kamieša un iespieda tam papīru saujā.
Tas nu par šādu tuvošanos gan jutās pagodināts, tomēr par to citu nelikās īsti atminam. «Kas tas? Divdesmitpiecnieks?...»
«To no jums vienreiz aizpumpēju,» Fridols smaidīdams paskaidro.
«Ak nu!» Starpiņš atmet ar roku un negrib pieņemt. «Par tādu štrunt nieku!...»
Bet Fridols tā nav mierā. Kas ņemts, tas jāatdod. Viņš uz to cieti skatījās, ka, tiklīdz nauda, parādu vajag maksāt. Par to tad, kad tev naudas nav; ikviens tev labprāt aizpumpē. Un tā arvien var labi dzīvot, ir tad, kad nauda ir, ir tad, kad naudas nav. «Šoreiz netrūkst!» viņš smaidīdams piesit pie savas krūšu kabatas. «Bet nu, kungi, kādēļ katrs par sevi? Mēs taču varam visi padzīvot kompānijā... Kopā ar mūsu dzejniekiem un Rāmavas sargātājiem...» Pie tam viņš pameta galvu uz viņu pusi. «Iedzersim pa glāzei vīna...»
«Labprāt,» Starpiņš glaimots atbildēja, «aber man pašlaik jāiet uz runas vīru sēdi...» Sulainis patiešām zvanīdams gāja pa restorāciju, it kā pie vilciena noiešanas. Tas nozīmē, ka sēdei vajag tūdaļ sākties.
Starpiņš piecēlās. «Aber, ja jūs ilgāk uzkavēsaties, es nākšu atpakaļ: Alzo, uz redzēšanos!...»
«Bet jūs, tautieši?!» Fridols smaidīdams māj ar galvu lauciniekiem.
Tiem šāds uzaicinājums nu vairāk nekā pa prātam. Viņi labi dzirdējuši, par kādām gudrām lietām šie vīri runāja, un nevarēja beigt uz viņiem skatīties. «Paklausies!» viens no viņiem draudzīgi Fridolam pačukst. «Vai štas tas pats Lautenbahs-Jūsmiņš, kas to «Zalkša līgavu» sarakstījis?»
«Tas pats!» Fridols smaidīdams apstiprina. «Un tagad viņam zem rokas «Niedrīšu Vidvuds». Kad jūs ar to vīru - - Viņa mūžs ir raibs kā dzenis!...»
Abi laucinieki zīmīgi saskatās un saprotas. «Andž! Mēs neblamierēsimies,» viens klusu piegrūž otram pie sāniem. «Lai nāk divas pudeles vīna!...»
Viņi virzās klātāk. Fridols pa tam pilda glāzes. «Nu, tautieši, Jūsmiņ, Mika, Ērgļu Kārli, ķerat nu klāt!...» tas aicināja. «Priekā!...» Un laida vaļā savu diskanto, bet mazliet čarkstošo balsi:

Nu mēs, bāliņi, sasatikušies, sasatikušies...
Nu mēs, bāliņi, sasadzersimies, sasadzersimies...»

Laucinieki vilka līdzi pilnā balsī. Vai vētra, kas par cilvēkiem! Ķer glāzes un dzer uz pazīšanos. «Sveiki, Rīgas kungi!... Sveiki, tautas vadoņi!»
Viņi smaidīdami piesit: «Sveiki!» Bet citādi jau ar viņiem nenodevās un atgriezās atpakaļ pie saviem tematiem. Un Kārlis aiz cienības pret tiem arī izturējās rāmi. Kā no viņu sarunām izrādījās, tad Skruzīšu Mikus no nākamo (III) vispārējo dziedamo svētku komitejas bija uzaicināts zīmēt tautas uzvalka paraugu zeltenēm. Viņš par šo lietu nu arī gribēja dzirdēt Jūsmiņa domas.
«Ja mēs pieturamies pie īstenības,» viņš sacīja, «tad man jāņem nīceniešu apģērbs. Nīcenietes to vēl tagad valkā, tādēļ te ir tā patiesākā forma. Izrakstīts krekliņš. pār pleciem pelēka sagša, kas sasprausta pie krūtīm ar sudraba saktu. Ņieburs, īsi svārciņi, kājās balti auti, vīzes vai pastalas. Viss kā īstenībā, nekas nav piedzejots...»
Nopietnums Jūsmiņa vaigā liecināja, ka viņš mazliet citādās domās. «Es jemu to lietu tā,» viņš beidzot iesāka. ««Mums jāiegaumē ne vien īstenība, bet arī daile un aistētika. Tiklab valodā un dzejas pantmērā, kā arī apģērbā. Man nejaudā pie nīcenietēm patikt tās autiem notītās kājas, tikpat kā bluķi. Tad arī pelēkā sagša pārāk apslodzī daiļo augumu, un vasarā, kad mūsu dziedāšanas svētki notiek, ir par karstu. Man šķiet, ka vairāk iegaumējami raksti krekliņā un vaiņagā pēc tautas dziesmas vārdiem «zīžu slēžu vainadziņš». Tāpat arī pēc tautas dziesmas vārdiem jāir baltām diega zeķītēm, sarkanāmi kurpītēm»...»
«Principā es šādam idealizētam tautas uzvalkam par sevi nebūtu pretim,» Mikus iebilda. «Bet še mums jāturas pie patiesības, kas izteic tautas īpatnības...»
«Absolūtas īstenības un īpatnības mēs nejaudājam atrast, Jūsmiņš atbildēja. «Nevienai tautai nav nekas pilnīgi absolūti nošķirts par sevi. Tiklab valodā, kā mitoloģijā un folklorā visām tautām kaut kas kopīgs, vienai ar otru radniecisks. Ja tu būtu studējis salīdzinošās valodas, tu to labāk jaudātu saprast...»
«Nu mini man kādu piemēru, es tevi mēģināšu saprast,» Skruzīšu Mikus piebilda.
«Piemēram, dievu izcelšanās pie it visām tautām gājusi vienādu ceļu,» Jūsmiņš turpināja. «Pirms daudzdievība, kad no laba un ļauna, taisnības un netaisnības nav vēl ne jausmas. Še vēl pilnīgi vienaldzība jeb indiferentisms. Še labs - kas tīk, ļauns - kas netīk. Taisnības un netaisnības nojēgums rodas daudz vēlāk un grēka atziņa visvēlāk. Grēka nojēgums ir tas, kad viens cilvēks padara otram kādu ļaunumu, pie tam ievērojot, ko dievs teiks. Te nav vairs dabas cilvēciņš, kas vēl nekā nezina no grēka, te jau atronam cilvēku, kas no jutekļu verdzības atsvabinājies, kam jau zināma sirds. Še jau tik viens dievs, pati personificēta taisnība -»
«Atvaino!» Skruzīšu Mikus viņu pārtrauca. «Kāds sakars tam visam ar mūsu mitoloģiju?»
«Mitoloģija ir no mītiem jeb dievu teikām uzkrāta kādas tautas vecā dieva mācība,» Jūsmiņš skaidroja tālāk. «Tātad mūsu mitoloģija ir tik daudz kā mūsu sentēvu ticība, viņu attiekšanās uz saviem dieviem, viņu sirdsprātu, ar ko tie apcerēja savus dievus, par tiem domādami. Un, ka nu latviešiem, tāpat kā citām tautām, vispirmā ticība ir arī daudzdievība, tad tā ir dabīga vajadzība. Pēc profesora Teihmillera reliģijas filozofijas, kura gan vēl nav iznākusi no spiestuves, bet kuru man bija iespējams mācīties, pazīt un iegaumēt, veco latviešu ticība ir b i j ā š a n a s u n j a u k u m a r e l i ģ i j a. Mums jāpierēķina veco latviešu ticība līdz ar grieķu, romnieku, skandināvu un citām ticībām projektīvai reliģijai, kas cēlusies no bijāšanas reliģijas, bet tad līdz grēku atziņas reliģijai attīstījusies. Dabas cilvēks caur ārīgiem dabas noteikumiem, piemēram, pērkona rūkšanu un speršanu, savās jūtās kustināts, aiztikts, apcer, vientieso dabas notikumu nepazīdams, to pēc savas (cilvēku) vīzes, viņu sajaukdams un salīdzinādams ar saviem jau pazīstamiem notikumiem, un met tā (projicē) šo savu apceres augli uz āru. Pērkons nu jāj kā viņa vectēvs un rājas tāpat kā šis. «Saule brauca pa siliņu dzelteniemi kumeļiem»; «Dieviņš kāpa no kalniņa ar sudraba mētelīti» utt. Mēs zinām, ka mūsu vectēvu ticība nav nedz augstāka, nedz arī zemāka kā, piemēram, veco grieķu. t. i., visaugstākās vecās kultūras tautas, ticība, ko Hēgels nosauc savā ziņā ar pilnu patiesību par jaukuma reliģiju. Un dažā labā ziņā mēs varam pielīdzināt veco latviešu ticību un mitoloģiju vienīgi šīs slavenās tautas mitoloģijai un reliģijai. Tā pati cilvēcība un dzīvā allaž mēru zinātāja un turētāja apcere un tā pati jautrība uzejama vienas, kā otras tautas mitoloģijā. Un velti meklējam pēc bezmērības, kāda tā indiešu reliģijā, un pēc pārliecības (Ungeheuerlichkeit) un tumšas, nelaipnas būšanas, kāda tā meklējama un sastopama skandināvu mitoloģijā. Veco latviešu ticība ir, tāpat kā viņu dzeja, mīļa jaukuma dziesma. Sirsnīga un laipna ir latviešu īstenā daba, un šī zīme viņu ticībai iedzimusi...»
Kārlis un laucinieki it kā sastinguši un bez elpas klausījās. Skruzīšu Mikus pārspēts sāpīgi smīnēja. Tikai Fridols neaizskarts smaidīja kā agrāk.
Kārlis pie tam kļuva nemierīgs. Lai gan viņš izjuta, ka te aizkustinātas lietas, par kurām tas nav kompetents nemaz līdzi runāt, ar citiem vārdiem: ja viņš gribēja būt patiess, tam jāatzīstas, ka viņš tādās lietās pilnīgi muļķis, - tad tomēr kaut kas viņam iekšēji sacēlās. Ja tas tā, tad jau vecajam mācītājam, kas viņu sapļaukoja, būtu pilnīgi taisnība. To viņš nevarēja pielaist. «Kādēļ pavisam kādu ticēšanu un reliģiju?!» viņš uzdrošinājās iebilst. «Mums zinātne... Kad mēs zinām, mums nevajag ticēt...»
Lautenbahs-Jūsmiņš noskatījās uz viņu kā no augšienes. «Ticēšana arī ir zināšana un, proti, nemetināta zināšana. Gan protams, ka ne reliģijā un dailē, bet tikai filozofijā tiek pie tīras domāšanas un abstraktas zināšanas, kur, kā Hēgels saka, absolūtais gars pats par sevi domā. Tautai garīgi izkopjoties, vispirmākā (pirmatnējā) ticība nepaliek, bet pieņem jaunus veidus. Tomēr tā nenoturas ar tautas attīstību vienos soļos. Tauta, kas sasniegusi apbrīnojami augstu izglītības stāvokli, vēl paturējusi ticību, kas, lai gan izlikusies dažā ziņā no vispirmākiem (pirmatnējiem) bērnu autiņiem, tomēr stāv vēl uz pirmā zemā kāpiena. Grieķi, piemēram, ticēja tāpat daudzdievībai kā latvieši, un lielais pulks citu tautu palika arī pie daudzdievības, kad tie jau bija sasnieguši apbrīnojamu kultūras stāvokli. Cēlonis pie tam ir pa lielai daļai arī tas, ka tautas locekļi visi vienādi neattīstās. Kamēr tautas augstākie, labākie gari, viņas gudrie caur savām lielām dāvanām, lielām zināšanām, piemēram, Sokrats, Platons, Aristotels utt., jau daudz gadu simteņu priekšā, tamēr tautas vārgulīši, mazprātiņi, plānprātiņi ar savu lielo nezināšanu vēl nespēj atrauties pat no viszemākās ticības, pat to vēl neizprazdami. Un reliģijai tak vajag būt priekš visiem, sevišķi priekš gara vārgulīšiem, kas arī iztaisa vislielāko pulku, p ū l i. Tādēļ reliģijai jāir ūdenim, kurā zilonis lai peldētu un jērs lai bristu.»
Ja tā, tad Kārlim tur nekas nebija pretim, tāds paskaidrojums viņu mazliet apmierināja. Viņš līdz ar citiem, varbūt izņemot abus lauciniekus, sajuta pie sevis krūtīs gandarījumu, ka ir kas vairāk, ka nepieder pie pūļa.
«Mums vajag attapties,» Jūsmiņš turpināja, «ka tālāk starp Pērkonu un grieķu Dzevu savā ziņā ir radniecība. Mums, tāpat kā grieķiem, mūsu mītos un tautas dziesmās izstaltoti un apcerēti jauki dievu veidi, kā Jupis jeb Dievs, Dieva dēli, Pērkons, Pērkona dēli, Debess kalējs, Saules māte, Saules meitas utt. Mums vajag attapties arī, ka latviešu Laima zem vācu iespaida katoļticības laikos pārvērtusies par Māru. Piemēram, tautas dziesma: «Mīļā Māra, mīļā Laima...»»
Sevišķi lauciniekiem šādas valodas interesēja ļoti, jo tā ko nedabū vis ik dienas dzirdēt. «Štā gan!» viens no viņiem ieminējās. «Bet; kungs, jūs to lietu labāk ziniet, - vai tas Nurķis un Krēmars ir bijuši tādi riktīgi latviešu dievi?»
Lautenbaham-Jūsmiņam tie nebija pazīstami, un tas neko daudz nezināja par viņiem sacīt. Ja viņus varētu tuvāk aprakstīt, tad viņus varbūt varētu kur iedalīt. «Mēs tās dažādās dievības,» viņš sacīja, «iedalām jeb sastādām pēc tiem elementiem un tām vietām, kur tās visvairāk apceramas un domājamas. Pirms nāk a i t e r s (ēters), kur mājo, piemēram, Dievs jeb Jupis, Dieva dēli, Līgajs, Saules māte, Saules meitas utt. Tad nāk z e m e, kura iedalās virszemē un apakšzemē. Virszemē atkal a)cilvēku valsts ar likteņa dievībām Dēklu, Laimu, Kārtu, tālāk Gausu un Jodu; b) lopu valsts, kur mīt dievi, kas kustoņus veicina, kā Ūziņš, Avskuts; c) stādu valsts ar dārza, lauku un mežu dievībām. A p a k š z e m ē mājo Jupis un Zemes māte ar savu cilti. Tālāk ū d e n s ar upju, ezeru un jūras dievībām; un beidzot u g u n s, kur mājo Vasla. Protams, ka mūsu Rāmava nav vēl noslēgta, vēl daudz kas tiks izpētīts, atrasts un papildināts. Mums ir bargi un vareni dievi, ko rāda tautas dziesmas pantiņš:

Jupis brauca olu tiltu
Ābolainu kumeliņu,
Sper Pērkonis olu tiltu,
Dreb dieviņa kumeliņis, -

tad tomēr tie arī lēnprātīgi un piemīlīgi dievi, kā:

Rāmi, rāmi dieviņš brauca
No kalniņa lejiņā,
Ne traucēja rudzu ziedu,
Ne arāja kumeliņu...»

«Štā, štā,» laucinieki domīgi un godbijīgi piebilda.
«Un tādēļ katram labam patriotam,» Jūsmiņš turpināja, «vajag uzrakstīt vecas mīklas, pasakas un parunas, ko dzird savā apgabalā, un iesūtīt tad zinību komisijai. Ar to mēs jaudātu noskaidrot strīdīgos jautājumus mūsu mitoloģijā...»
«Mēs diemžēl vēl pārāk maz interesējamies par savu mitoloģiju un par savas tautas pagātni,» Skruzīšu Mikus sūrojās. «Bet tas nav pareizi! Tauta, kas necenšas iepazīties ar sentēvu vēsturi, tā tauta necenšas dzīvot. Mums nepiekusušiem darboties, izklīdināt miglu, kura aizsedz pagātni, lai būtu nākotnes cienīgi, kura mums pieder. Un kādēļ pie tautas gara mantu krāšanas nāk priekšā tik dažkārt ja ne arī tieši viltojumi, tad taču bēdīgi pārpratumi? Tādēļ, ka mēs pārāk maz pazīstam savu Rāmavu...»
«Šis pārmetums var zīmēties arī uz mani,» Fridols bezbēdīgi trauca vidū. «Es par mūsu dieviem zinu tikai to: viņiem slāpa, mums arī slāpst! Uz to tukšosim kausu...»
«Priekā!» laucinieki viņam piebalsoja. «Uz mūsu veclaiku gara mantu un mitologu veselību!...»
Saskandināja glāzes un iedzēra, un tautas mīlestība krūtīs, tā sakot, briestin brieda. Līdz ar to apņemšanās tautas labā vairāk ko strādāt.
«Mūsu pienākums,» Lautenbahs-Jūsmiņš uzsvēra, «rakties savas tautas pagātnē un rādīt, ka mums ir bijuši savi dievi un savi varoņi senči. Mēs neesam nekāda bezkultūras tauta, par kādu mūs mēdz turēt. Mums daudz kas vēl jājaudā! Mums nav vēl sava tautas eposa, varoņu teikas, kā somiem «Kalevipoegs». Vēl lielais tam vajadzīgais materiāls nav savākts un apstrādāts. (Ka viņš patlaban raksta «Niedrīšu Vidvudu», to viņš vis neminēja.) Mums vajag vēl daudzu čaklu un rūpīgu tautas gara mantu krājēju. Mīļie tautieši un draugi,» viņš griezās pie lauciniekiem, «būsim vairāk patrioti! Tautas dziesmas, mīklas, pasakas, parunas, ko dzird no vecām māmiņām, uzrakstāmas un aizsūtāmas uz Zinību komisiju. Krājami veci apģērbi, tautisku uzvalku paraugi. Kas var zināt, kāda liela vērtība tam vecam kamzoļam, brunčam vai rindukam, kuru tu kā nederīgu aizmet projām! Kas zina, kāda tautas īpatnība slēpjas tanī vecā vīzē, kuru tu atstāj novārtā. Nevienu vecu bunci, tīni vai lādi tev nebūs atstāt bez ievērības! Ko pie tā visa nevar ieraudzīt lietpratēja acs? Nemaz jau nevar zināt, kāda attiekšanās uz mūsu tautas savādībām pat atsviestai sarūsējušai naglai, kas tev mētājas pa mājām. Paņem viņu un atsūti uz Zinību komisiju!...»
«Mans ideāls un sapnis ir, un es ceru, ka mūsu tauta šo dienu piedzīvos,» Skruzīšu Mikus sacīja, «ka mums reiz būs etnogrāfisks muzejs, kur tauta atspoguļosies ar visu savu pagātni un īpatnībām. Kaut arī tikai latviešu etnogrāfiskā izstāde uz laiku - ar to būtu piepildīts viens no maniem jaukākiem tautas sapņiem...»
Tā viņiem attīstās lielas valodas, kurām arī Kārlis piebalso. Arī viņš savā sirdī noņemas vairāk rūpēties par tautas pagātni. Un laucinieki apņemas būt patrioti, cik vien iespējams. Arī viņi piedalīsies nākošos vispārējos dziedāšanas svētkos. Savas sievas un meitas tie vedīs līdzi, tērptas tautiskos uzvalkos, un paši ģērbsies kā īsti latvieši. Un savas vecās tīnes tie pildīs ar veciem rakstainiem rindukiem, sarūsējušām cemmēm un eņģēm un nākošreiz, kad brauks uz Rīgu, kraus uz vezuma un vedīs uz Zinību komisiju. Tauta un viņas vadoņi ir sapratušies... Piesit kausu un dzer to viegli sausu...
Fridols tikai smaidīdams pamāj ar galvu. Galdā jau netrūkst, par to viņš gādā. Pie tam viņa acis manīgi caur pensneju lūkojas, vai tikai nevarētu satvert kādu pazīstamu, kuru pievest pie sava galda.
Pašlaik ienāk pāris oficieru un skatās, kur vislabāk piesēst. Viens no tiem kalsens, melnīgsnējs, - he-he, Fridols viņu pazīst!... Viņš steidzas tam pretim, abi skūpstās krustām un šķērsām. Arī ar otru, kas bija brunets, bet nedabīgi dzelteni bāls, melanholiskiem vaibstiem, tas sirsnīgi apsveicinās. Tad abus ved pie sava galda un iepazīstina tos ar citiem. Tie ir oficieri Aizups un Krātiņš, kuri necik sen no kara tiesas bija attaisnoti.
Viņi piesēžas. «Nu, izgāja labi?» Skruzīšu Mikus aizkustināts jautā. «Spoži tikāt attaisnoti...»
«Jā, jā,» Aizups sērīgi pasmaidīja, «mana bezdūmu flinte man tikko nemaksāja galvu. Mūs pārceļ uz Samarkandu, bet tas nav sods, tas drīzāk gods!... Jo pulks, kurā tiekam ierindoti, nēsā prūšu karaļa vārdu...»
«Es dzirdu, ka tu dodies laulībā ar savu Alīdi?» Fridols jautāja.
«Jā, viņa dosies man līdzi,» Aizups apstiprināja. «Nav labi cilvēkam vienam esam. Un ko viņa te lai dara? Pūcīšu Ģederts par tulkojumiem maksā, ja daudz, tad piecus rubļus par loksni, un tos viņa arī tur var tulkot...»
Alīde bija Aizupa līgava, kuru viņš pats bija uzaudzinājis un ar privātstundām izglītojis. Viņa bija tapusi par dienas varoni caur to, ka pa Aizupa izmeklēšanas laiku kādu slepenpolicistu, kurš tai uzmācies ar nepieklājīgiem jautājumiem, bija izpļaukājusi.
«Nu, tad Ādolfam Alunānam atkal viena spējīga aktrise mazāk,» Fridols vēl piebilda.
Pašlaik no sēdes līda ārā citi runas vīri. Tie šodien ātrāk tikuši galā, nekā cerējuši. Attiecoties uz vēlēšanām, bija nolēmuši sasaukt sapulci, tiklīdz biedrības priekšnieks K. Kalniņš būs atgriezies no ārzemēm. Arī tā teātra reformēšana un kontrole pār Ādolfa Alunāna kuplejām uz Krauklīša priekšlikumu bija atlikta uz nākošu sēdi. Arī Aizupa lieta, neraugot uz Starpiņa un vēl citu runas vīru sirdīgu pretošanos, bija gājusi it gludi cauri, pēc tam kad runas vīri Krauklītis un Mārcis uzstājušies par Pūcīša priekšlikumu. Pašu tautietis taču esot, ļauni nav domājis, ne arī savai tautai gribējis kaitēt. Ja arī viņš pārskatījies būtu, tas taču varot laboties, un, tas lielākais, viņš taču attaisnots. Neviens jau neesot spiests uz viņa goda mielastu te biedrībā nākt, bet telpas arī viņam nevarot liegt. Biedrība izdodot telpas priekš žīdu kāzām, kālab tad viņam ne.
Runas vīrs Mārcis, pusmūža vīrs ar spicu, sirmu bārzdiņu un kupliem, iesirmiem matiem, pienāca līdz ar Starpiņu pie mūsu galda. Apsveicinoties viņš Aizupam sacīja: «Nu, mēs tomēr nobalsojām jums par labu. Jūsu lieta ir cauri...»
«Unt arī es beidzot devu savu balsi par jums,» Starpiņš piebilda. «Aber tur tā jūsu politika, tās ir tās gatavās muļķības...»
«Kā tā?!» Aizups mazliet uztraucās.
«Jā, jā, abar neņemiet man ļaunā,» Starpiņš turpināja, «es saku, ko es domāju. Es jums gan par labu balsoju, bet, kas taisnība, tas taisnība.»
«Ko jūs man par labu balsojāt?» Aizups kodīja lūpas. Varēja redzēt, ka Starpiņa uzstāšanās viņam ķērās klāt.
«Es nu gan negribēju,» Starpiņš atzinās, «unt ļoti daudzi bija pretim. Aber Krauklītis ir par, Mārcis par, ko es tur viens pretošos. Krauklītis saka: «Viņš tā nemaz nedomā, viņš labosies.» Unt Mārcis arī... Es saku: kungi, kungi, ja mēs pielaidīsim tādas dumjības, mēs grāvī iebrauksim...»
«Bet es jūs vēl arvien nesaprotu!» Aizups ar mokām valdījās.
«Redzi, draugs,» Fridols beidzot smaidīdams paskaidroja, «no tautas puses tev un tavam draugam nodomāts sarīkot atvadīšanās mielastu. Iniciatīva izgājusi no Pūcīšu Ģederta, un tas šim nolūkam, kā dzirdu, izdabūjis biedrības zāli. Mēs visi tur būsim klāt un pieteiksimies jau šovakar, lai mums apgādā vietas...»
«Ā!» Aizups un Krātiņš, priecīgi piesārtuši, pieceļas un pret citiem palokās. «Pateicamies!... Ļoti pateicamies!...» Tas bija pārsteigums, kas arī Aizupu apmierināja.
Fridols tūdaļ dabūja baltu papīra loksni un uzrakstīja uz tās: «Priekš Aizupa un Krātiņa atvadīšanās mielasta». «Tu nedrīksti redzēt, tev nerādīšu,» viņš Aizupam sacīja. Bet pats uzrakstīja savu vārdu pirmais un pierakstīja klāt 10 rbļ. Tad pasniedza listi Lautenbaham-Jūsmiņam. Tas piezīmēja 5 rbļ. un sacīja: «Ja nebūšu aizbraucis uz Mētraini un jaudāšu, tad būšu.» Abi laucinieki saskatījās, bet atkāpties nevarēja un uzzīmēja katrs pa 3 rubļi. Viņiem jau nebija izredzes pašiem klāt būt. Skruzīšu Mikus jau arī labprāt būtu pierakstījis tik daudz, bet, ja tūdaļ jāiemaksā, tad viņam neesot naudas.
«Nekas,» Fridols pasmaidīja, «es izlikšu...»
Kārlis bija labprāt tur klāt, bet apsolījās pirms parunāt ar savu draugu Perlantu. Ja viņi būšot, tad būšot abi. Tad Fridols pabāza listi Starpiņam. Tas mazliet sarauca pieri, bet neko darīt. «Cik tad Grosvalds, Dīriķis un Krauklītis?» tas paklusu jautāja. «Alzo, cik lai rakstu?...» Viņam varētu būt ļoti nepatīkami, ja tiktu no citiem pārzīmēts. Tādēļ, drusku padomājis, pievilka 25 rubļi.
Fridolam ar savu papīru bija itin labas sekmes. Arī Mārcis uzgriež 25 rubļus it kā nieku. Pēdējais te nu nejauši uzdūrās uz lauciniekiem, kas no viņa dzimtenes un grib ar viņu drusciņ parunāt.
Lepns Mārcis nepavisam nav. Viņi apprasās, kā tam iet. «Nu, paldies, itin brangi! Jums, lauciniekiem, sava šefte, mums, pilsētniekiem, sava. Andelējamies ar dēļiem, slīperiem, pitpropsiem, kā nu kurais. Nu jā, nu paldies par apvaicāšanos: sava maizīte un iztikšana ir. Un famīlija ar ir. Meita, divi dēli, visi grib študierēt... Meitu gan gribētu norunāt - kam nu sievišķim tik daudz to gudrību vajag. Bet liekas jauna mode. Jā, jā, tā itin brangi!... Bet nu atvainojat, mums ar Dīriķi, Krauklīti un advokātu Mikentālu norunāts šovakar pataisīt tādu mazu ģildi... Tepat blakus mazā istabiņā zem skatuves...»
Dīriķis jau viņu no tālienes aicināja, un viņam bija jāiet. «Tātad uz redzēšanos citā reizē! Mēs jau ar saviem lauku tautiešiem satiekamies labprāt, jā, labprāt... Jūs, lauku gruntnieki, jau esat tikpat kā mazi muižnieki...»
Nu laucinieki jau gan arī tagad ar viņu labprāt būtu parunājuši par šo un par to. Bet, ja jau nu jāiet, tad jāiet. Bez tam pēc viņa te liela vajadzība arī nebija, jo te tik daudz gudru vīru kopā, ar kuriem var gudru vārdu parunāt, un vēl arvien pieronas jauni klāt. Jo Fridols vēl arvien acīgi skatās caur savu pensneju, kuru dabūt klāt savā kompānijā. Pieronas Perlants, pieronas Alberts Mikentāls, kas iebraucis no Tērbatas, ieronas Pudiķis, Hurtigs un pat Befis.
Ar pēdējo Starpiņš gan tā šķībi vien saskatās, kas liecina, ka viņu attiecības nav sevišķi jaukas. Ko Befis mīlēja, to Starpiņš nemīlēja. Befis gan nebija tāds, kas uz politiku, bet viņš bija uz skandālu, kuru Starpiņš ne mazāk nīda. Un ne vienreiz vien tam savos dežūras vakaros nācās sviest Befī no biedrības laukā par plēšanos. Seloņi vispār viņam nebija tik patīkami kā letoņi, jo uzsāka ķildu gan ar pēdējiem, gan arī pašiem runas vīriem. Lai uzturētu biedrībā autoritāti, bieži vien nācās spert pret viņiem bargus soļus. Viņš gan mēģināja ar labu un cikreiz nebija tiem devis labas mācības, bet nelīdz neko.
Bet tagad, kā rādījās, lieta izvērtās īsti omulīga un jauka. Jo viņi te negribēja sēdēt ne sausā, ne klusā.
«Kas ir, Perlant?» Fridols. kas ar naidīgo seloni stāvēja jau uz «tu», ierosināja. «Vai nelaidīsim vaļā vienu kantāti?»
«Vai nebūs par agru?» tas atbildēja, uz Starpiņu lūkodamies. «Vai kārtībnieks mums atļauj?»
«Aber par ko ne!» tas atmeta ar roku. «Tādas lietas ar lielāko prieku! Tikai kārtību vajag turēt... Strīdu, kašķēšanos unt politiku, nu - to es neparko nevaru ciest...»
«Itin pareizi!» Perlants piebalsoja. «Komiltoņi, mēs garantējam par komangu. Izvēlēsim senioru, kas lai vada mūsu sabiedrību. Katram, kas pie mūsu galda sēž, jāpadodas viņa nosacījumiem.»
«Un katram mēs iekārsim «piķi», kas būs apgānījies, un dosim «belobigungu», kas to būs pelnījis,» Hurtigs piebalsoja.
«Bravo, pieņemts!» studenti apstiprināja. «Lai dzīvo kārtība!...»
«Aber tas ir prātīgi, to es saprotu,» arī Starpiņš no savas puses piebilda.
«Tad es lieku priekšā par senioru mūsu dzejnieku Lautenbahu-Jūsmiņu,» Perlants turpināja.
«Jā, jā, Lautenbahu... Jūsmiņu...» studenti piebalsoja, kamēr Starpiņš un abi laucinieki sēdēja it kā piesarkuši.
«Tencinu par lielo godu,» Lautenbahs-Jūsmiņs atbildēja, «bet svešinieks nevar būt vistīm saimnieks. Es lieku priekšā rīdzinieku, mūsu senatnes pētnieku Skruzīšu Miku...»
Bet tas nu aiz pieklājības negribēja Jūsmiņam priekšā kāpt. Viens atteicās, otrs atteicās, tā ka sabiedrība lielu laiku bija neziņā, ko darīt. Te Aizupam bija labs padoms. Ja nevar izšķirt tā, tad lai iet uz žerbjiem.
Viņš paņēma divus sērkociņus, vienam nolauza galu un abus ieslēpa saujā, tā ka tikai līdzenie gali redzami. Tad deva Fridolam vilkt. «Tas garākais ir Lautenbahs-Jūsmiņš, tas īsākais - Skruzīšu Mikus.»
Fridols izvelk - Skruzīšu Mikus! Nu tam vairs nebija ko pretoties. «Bet, lai mums īsta omulība būtu,» tas, amatu uzņemdams, sacīja, «mums vajag vienu magister cantandi.»
«Perlants!» Fridols lika priekšā, un tam visi piekrita vienbalsīgi. Labāku kandidātu, kam balss un kas dziesmas prata turēt, viņi jau arī nebūtu varējuši sadabūt.
Drīz vien atskanēja restorācijas telpās:

«Rau, brāļi, kā šī kanna mirdz,
Kā puto alutiņš!
Diezin, cik ilgi līksmo sirds,
Lai iedzeram....» utt.

Visi dziedāja dūšīgi līdzi, Jūsmiņš, Aizups un arī Starpiņš lūkoja savu balsi pietaisīt. Laucinieki piesarkuši klausījās, cik jauki tas skanēja. Bet nepalika jau pie tā vien.
Sekoja vēl:

«Sniedz, jaunekli, šurp man to ragu...»

Pēc tās:

«Nu mēs, bāliņi, sasatikušies,
Nu mēs, bāliņi, sasadzersimies,» utt.

Citi apmeklētāji, kas jau pieraduši, ka biedrībā bieži notiek tāda sasadziedāšanās, uz to nekādu lielu vērību negrieza. Pie tam, kur pats vakara kārtībnieks sēdēja viņu galda galā, neviens tiem nekā nevarēja teikt. Pie tam viņi ne vien dziedāja, bet arī dzēra. Pie tam ne vien dzēra, bet arī sila. Ar īsiem pārtraukumiem, kurus aizpildīja glāžu šķindēšana, «prozit» un «šmollis», dziesmas atskanēja arvien jautrākas un pārgalvīgākas un beidzot pat vāciskas.

«Trinket! sang Anakreon,
Trinket! sang Horaz,
Darum trinke, Musenson,
Denrz die Vorwelt tat's!

Trink sechs Räuschlein wöchentlich,
Lehrt dich Hippokrat.
Griech' und Römer mahnen dich,
Folge weisem Rat!
Brüder, auf zur Tat!...»

(Dzerat, dzied Anakreons, Dzerat, dzied Horācs. Tādēļ iedzer, Mūzas dēls, Jo senči to darīja!
Dzer sešus skurbuļus nedēļā, Māca Hipokrats. Grieķ's, romiet's skubina, Klausiet gudro padomu! Brāļi, darbīgi!)
Dziesma bija vairāk pantu un izteica, ka filozofs Sokrats arī pielūdzis Bakhusu, kad Ksantipa trakojusi; tālāk, ka ūdensdzērājs Dioģens izraudzījis par dzīvokli mucu, kurā odusi pēc vīna; ka Arhimēds, rēķinu karalis, dzēris sešus kausus vīna un apēdis klāt sešas treknas desas un pus cūkas; ka sirmā senatnē ikviens dzēris vīnu, un vai tad nu evanģēlijā tas būtu aizliegts. Un katra panta galā:

«Trink sechs Räuschlein wöchentlich,
Lehrt dich Hippokrat.» utt.

Tā bija dzīve! Kad netika dzerts un dziedāts, tad starpbrīžus aizpildīja ar jokiem un smiekliem. Tikai Skruzīšu Mikus un Lautenbahs-Jūsmiņš, līdzi smiedami, nezaudēja nopietnību un, ja vien iespējams, atgriezās atpakaļ pie iemīļotā temata - pie latviešu dieviņu izcelšanās.
Skruzīšu Mikus domāja, ka Jupis, kas esot vecākais latviešu dievs jeb dievs-tēvs, cēlies no Dios-pater (dievstēvs), kas pārvērties par Djupiter un beidzot romiešu Jupiter. Atlaižot nost pēdējam galotni «ter», dabonam latviešu Jupi.
Lautenbahs-Jūsmiņš bija tam pretim, jo pēc leišu-latviešu likumiem no tādas saknes nekad tāds vārds nevarot iznākt. Pievezdams tautas dziesmas un teikas, viņš mēģināja pierādīt, ka Jupis bijis vecākais latviešu dievs, Pērkona brālis. Piemēram:

«Tu, Jupīti, liels dieviņis
Par visiem dieviņiem:
Gara bārda, kupli mati,
Zelta niedre rociäņāi.»

Bet dievi-brāļi vienmēr savā starpā turējuši dumpi. Jupis ir lielāks, bet Pērkons negrib padoties. Ir tāpat kā pie veciem grieķiem, kur Dzevs gāzis Kronusu, Pērkons pie latviešiem gāzis Jupi.

Jupis brauca pa tiltiņu
Ar spangainu kumeliņu;
Sper Pērkonis, rīb zemīte,
Drebēj' Jupja kumeliņš...»

«Dumpis starp nesaticīgiem brāļiem,» Lautenbahs-Jūsmiņš paskaidroja, «jem beidzot tādu galu, ka Pērkons Jupi iesit zemē un tā zirgi ieskrej Daugavā.

Pērkons Jupi tikmēr sita,
Līdz iesita zemitēi,
Ieskrēj' Jupja kumeliņi
Zviegdamiesi Daugavā...

Tā, ar savu brāli nesatikdams un caur tā pārestībām spiests, iet Jupis beidzot apakš zemes valdīt. Tur viņš apprecas ar Zemes māti, no kuras tam dzimst divas meitas - Liesma un Rasa. Ko Liesma dikti karsēja, to atkal Rasa dzesināja. Bet senais gods, kas dieviņam bija, vēl debesīs sēžot, nu gan vairs nav. Cilvēki, kas viņu citkārt sērst aicināja, tam ziedoja jērus, avis, medu utt., jau, rasi, kopš gadu tūkstošiem gūlušies dzestrā kapiņā, un vēlākās paaudzes deva godu tam, kas nosēdies uz viņa krēsla, - vectēvam Pērkonam. Kad nu ar tas caur kristīgu ticību tika gāzts, tad visas vecās saites starp ļautiņiem un dieviņiem sāka irt un visas senākās ziņas par viņiem zust. Mūslaiku ļaudīm vēl tikai tāda tumša atmiņa par Jupi un viņa seno varu, ko liecina ik dienas dzirdamās parunas: «Ka tevi jupis! Rauj tevi jupis!» Tas ļaužu acīs palicis tik slikts, ka tagad šūta pie viņa katru, kam neko labu nevēl. Par melnu vīru, no kā jāsargās, par spoku, par velnu, par ļaunu garu...»
«Abar Lautenbah-Jūsmiņš paturēs virsroku, paturēs!» Starpiņš priecājās, kad Skruzīšu Mikus uz to vairs nemācēja neko atbildēt.
«Tātad nākam še pie pārliecināšanās,» Lautenbahs turpināja, «ka Jupis ir tāpat kā indiešu Agnis un mūsu Pērkons cēlies caur mākoņiem, padebešiem. Kā Pērkons radies barga, karsta, tā Jupis lēna, vēsa gaisa mākoņos. Kad Jupis miglā uzkāpj debesīs, nāk lielā godā, bet nav ilgi, ka Pērkons klāt un nosviež brāli zemē.

Jupis raudi kalniņāi,
Birst asaras lejiņāi:
Pērkons Jupja līgaviņu
Pa lejiņu vizināj'...

Kur vienam spožais zibens, tur otram tik žēlas asaras! Tātad Jupis ir sevišķi lietus jeb caur mākoņu plīsumu virs un apakš zemes nonākušu ūdeņu, upju dieviņš. To liecina paruna: «Kur, jupi, viņš ir?» Tautas mute liecina: «Kā akā, kā upē iekritis.» Jau vārda forma, kā nozīme «jupē» var tikpat labi stāvēt arī «upē», dod mums taisni rokā to latviešu-leišu valodā sastopamo vārdu, no kura saknes radies nosaukums «Jupis».»
Viņš sniedza vēl daudzus piemērus no leišu un indiešu valodas un nobeidza ar vārdiem: «Mums nav ko šaubīties un taujāt, vai Jupis latviešiem visnotaļ bijis. Visas Jupja dziesmas mums rāda viņu tādā brangumā kā nevienu citu dieviņu. Mums tikai jāpētī un jāvēro, kas viņš tāds bijis tiem seniem latviešiem.»
Laucinieki un arī Kārlis klausījās uz visu to ar tādu svētu uzmanību, it kā tas būtu dieva vārds. «Silentium!» Fridols beidzot ieminējās. «Vai mēs te gribam gudri runāt vai iedzert?!»
«Mēs gribam iedzert!» vairākas balsis apstiprināja.
«Nu, tad paliksim arī pie šī dienas kārtības punkta!» Fridols turpināja. «Tam, kas grib gudri runāt, es lieku priekšā iekārt piķi...»
«Bravo, pieņemts, bravo!» majoritāte strauji piekrita. «Kas gudri runās, tam piķis!»
«Uz to iedzersim!» Fridols tukšoja glāzi, un visi sekoja viņa priekšzīmei.
Laucinieki īsti neizprata, un viens griezās pie sava blakāmsēdētāja. «Paklausies, - kā što piķi kar?»
«Kam viņu iekar, tam jādzer ārpus rindas vienam pašam, kamēr mēs citi dziedam,» bija atbilde.
«Vai vētra, štā gan!» laucinieks it nobijies atbildēja.
«Un jādzer līdz dibenam. Ja ne, jādzer par sodu otra.»
«Vai vētra!...»
«Iedzert mēs varam,» Starpiņš piebalsoja, «tā ir laba lieta. Abar tikai ne politiku!... Redziet, kā Lautenbahs-Jūsmiņš... Viņš iedzer savu kausu un pēta savus dieviņus, un tiek dzīvē uz priekšu. Alzo, viņš paaugstināts par hofrātu. Ministrija viņu nokomandējusi uz Kurzemi un Vidzemi - izdarīt zinātniskus pētījumus. Alzo, viņš mūsu tautai par godu. Abar, ja mēs gribam tikai ar bezdūmu flintēm un politiku, un atkal ar kraķelēšanos, kungi, es jums saku, mēs tālu netiksim...»
Viņš ar to deva aplinkus cirtienu Befim, kurš uz viņu šķībi vien skatījās, un Aizupam, kuram tas arī nevarēja piedot. Pēdējais jau palika nemierīgs. «Kas? Ko? Jūs man gribot uzlaist?...» Šis cilvēks viņu pastāvīgi grauza.
Perlants turpretim iesaucās: «Pie Pramšāna un visiem senču dieviem! Tas, ko mūsu tautietis Starpiņa kungs sacīja, ir vairāk nekā patiesība, tas ir gudri runāts. Un tādēļ es pagodinos pildīt viņa kausu; kuru tas ·kā piķi lai dzer sausu...»
«Kas? Ko? Jūs mani gribiet pienerrot!» Starpiņš iesaucās. «Tas, ko es runāju, ir patiesība...»
«To neatzīt jau būtu tas pats, kas apgalvot, ka jūs esat muļķīgi runājuši. Starpiņš nevar muļķīgi runāt, bet tikai gudri, un pēc mūsu vienošanās jums piekrīt piķis...»
«Nu, lai tad,» Starpiņš padevās, un, kamēr citi dziedāja, tas tukšoja kausu. «Aber, ja jūs runāsat gudri, alzo, jums tāpat piķis!...»
Kad tas bija noticis, Perlants ņēma jaunu vārdu. «Silentium! Ievērojot mūsu tautieša - runas vīra Starpiņa lielos nopelnus biedrības labā, ievērojot viņa nenogurstošos pūliņus pie latviešu teātra pacelšanas, cītīgi sēžot teātra komisijā, un ievērojot viņa gudro valodu tagad un allažiņ, es lieku priekšā viņam piķa vietā dot «belobigungu». Par saviem nemirstīgiem darbiem tautas druvā viņš pelna, ka viņa ģīmetne eļļas krāsās top krāsota un lielajā biedrības zālē piekārta starp Kasparu Biezbārdi un Krišjāni Valdemāru uz bērnu bērniem...»
«Un es lieku priekšā,» Fridols piemetināja, «zem tās bildes parakstīt zelta burtiem: «Tādam vajag būt īstam tautiešam.» Viņš lai mums visiem noder par priekšzīmi! Ex est! Fiducit!...»
Priecīgi piesarcis, Starpiņš uzlēca kājās. «Aber, kungi!... Kungi! Es dzirdu patiešām vienu prātīgu vārdu... Štrunt, - pāris Katrīnas šurp vai turp... Sulain, nes šurp mums boli priekš 20... priekš 30 personām!...»
«Vai vētra!» viens no lauciniekiem iesaucās.
«Tie ir nopelni tautas druvā!» Hurtiķis piezīmēja.
«Nav viegli, mani kungi, strādāt tautas druvā,» Starpiņš turpināja, «unt, unt - -»
«- slacināt sviedrus tautas tīrumā!» Pudiķis piepalīdzēja.
«Aber pareizs vārds!» Starpiņš ar labpatiku pieņēma. «Nē, mani kungi, tā teātra izīrēšana nav viegla lieta. Alzo, ka katrs būtu savā lomā un ka katram būtu sava darbība. Ka būtu lugas, kostīmi un dekorācijās. Ka tur nebūtu nekāds balagāns. Unt uz izdevumiem arī nevar skatīties. Ādolfs, tas to Berlīnes posi, iznākot stipri lētāk. Abar es saku: lai maksā tā lieta savi simti divi trīs vairāk, bet Zekšpīru mums vajag! Zekšpīru un drāmas tehniku! Alzo... To mums vajag pie mūsu tautas nākamības. Unt gruntīgi izglītotus aktierus, ne kaut kādus kurpniekus un skroderus, kas nezin, kur savas kājas un rokas likt... Alzo, inteliģentus cilvēkus...»
Drīz parādījās galdā kūpoša bole, un nu tik bija smalka dzīve! Iedzēra to, un Starpiņš runāja gudri no vienas vietas un bija tai svētā pārliecībā, ka viņi to arī tura par dižvīru. Tikai tas viņam negribēja patikt, ka Befis pārsmiedams smīnēja, reizēm pat nicinoši nogrozīja galvu: «Fui!... Fui!...»
Viņš nelikās manot, jo vienalga, ko tāds šmurgulis par viņu domā, kad citi atzīst viņu par dižvīru. Bet drīz izrādījās, ka tas pārpratums, jo Befa nicinošie žesti jau šoreiz nemaz nezīmējās uz viņu, bet tālāk uz kādu aiz viņa muguras. Jo tur uzreiz atskanēja viņam it labi pazīstami sarkastiski smiekli.
Tas bija aktieris Ziemciešu Marija, kas tik nicinoši un skaudīgi lūkojās šurp caur savu melno raga pensneju. Nonācis pa mēģinājuma starpbrīdi lejā tukšot kādu pudelīti iecienītā tautas miesta, tas bija iestidzis visai drūmās, pesimistiskās domās par pasauli un viņas aplamībām un atrada te ļoti jauku izdevību pret viņu savu sirdi izkratīt Starpiņa personā.
«Tas Starpiņš jau varbūt citādi itin labs cilvēks,» viņš sacīja pilnā kaklā, «bet ko šis zin no Šekspīra! Dramatiska darbība, ha-ha-ha!... Zilais vērsis par svētdienu zin vairāk nekā tāds Starpiņš par teātra mākslu... Savus miltu maisus svērt, siļķes noskaitīt, to viņš prot!...»
Visā zālē atskanēja smiekli, nezin vai runātājam piekrizdami vai viņu nosmiedami.
Viņš citādi bija ļoti kluss cilvēks, bet reizēm, it sevišķi, kad tam bija drusciņ galviņā, tas turēja par savu svētu pienākumu sacīt ikvienam patiesību acīs. Protams, ka tādi cilvēki toreiz tikpat maz tika cienīti kā tagad.
Starpiņam tāda bezkaunība ļoti ķērās klāt, lai gan viņš to neizrādīja. «Ar katru mēs nerunājam,» tas sacīja. Bet uzreiz palika kluss.
Bet Ziemciešu Marija nemitējās. Pēc viņa ieskatiem, tirgotājs, praktisks ikdienas cilvēks, absolūti nekā nevar zināt par teātri. Ja tāds smērējas klāt mākslai, tad tas ir grēks pret svētu garu. «Ievēlē tādus bluķus, tādus miltu maisus teātra komisijā... Domā, ka jau dievs tiem dod amatu, viņš dod tiem arī prātu!... Ko tu nu, viens piparu bodnieciņš, no tādām lietām zini...»
Starpiņš par atbildi nospieda galda zvaniņu. Kad piesteidzās ķelneris, viņš sacīja: «Atsauciet man biedrības sulaini!» Kad tas atnāca, tam sacīja, ar pirkstu pār muguru rādīdams: «Apprasāties, vai tur tam kungam ir biedra karte!...»
Ziemciešu Marija gan laikam tādu jautājumu bija gaidījis. Bet viņš no atbildes vislabāk izvairījās, ka cēlās un gāja projām. Gāja runādams, un melanholiskais, nicinošais smīns izteica tik daudz, ka šī pasaule ir tā visdumākā, kāda vien var būt. «Zekšpīrs!?... Tur jau sunim jāsmejas!... Šekspīru viņu sauc, miltu maiss!... Ak, kā es to cilvēku nevaru ieraudzīt...»
Nospļāvās rūgti un aizgāja atpakaļ pie saviem dienesta darbiem.
«Neinteliģents cilvēciņš!» Starpiņš nopūtās, it kā viņu nožēlodams. «Te biedrībā viņš tiek tikai tā ciests un tad vēl brūķē rupju muti.»
Arī citi no galda biedriem, it sevišķi Alberts Mikentāls, bija par tādu izturēšanos aizskarti. «Ir redzams, ka jums tiem aktieriem disciplīnas nemaz nav,» viņš skumdēja.
«Alzo, mums pie teātra vajag reformas!» Starpiņš pastāvēja. «Tad, ja viņš nepieklājīgi, uzvedas, viņu pēc instrukcijām nosoda - atvelk no algas. Abar ko tagad viņam vilks!? Alunāns viens visu paņem. Ko viņam tagad vilks?...»
Bet nepatīkamais iespaids mazpamazām izdzisa, un sākās atkal iedzeršana par jaunu. Gudri runāt arī tagad nebija brīv, un tādēļ Befis, kā sacīt, dresēja lauciniekus. Kā tikai tie domāja gudri runāt vai par dieviem iejautāties, viņš tūdaļ pilda tiem glāzes. «Jums jādzer piķis!»
Padzīvojušie vīri smiedamies paklausīja, viņi bija tagad tikpat kā jauni zēni. Un galu galā tas jau arī nebija nekāds sods, jo siltsaldā, kūpošā bole bija ļoti patīkama iedzert. Bet viņa bija viltīga un kāpa galvā. Viens no tiem piepeši sāka rīstīties, kas liecināja, ka viņam draud iziet plāni. Izmisis; it kā glābiņa meklēdams, viņš lūkojās.
Bet studenti zināja, kas tādās reizēs vajadzīgs. Tie aizstājās rindā viņam priekšā un sedza to no publikas acīm ar savām mugurām, aiz kurām tad notika piedodama cilvēcīga padarīšana.
«Štā gan!» laucinieks, beidzot atdabūjis dūšu, pasmējās. «Paldies, jaunikungi!...»
Uz to viņam, protams, bija jādzer atkal piķis, bet tagad ar alu, kurš nav tik bīstams.
Tie smējās, ka vai acīs asaras bira. Tā tautiska būšana ir tomēr viena smalka lieta! Un tāpat Starpiņš tika dēvēts joprojām par tautas lepnumu un godu un dabūja «belobigungu» pēc «belobigunga».
Mikentāls, letonis, jau sāka oponēt, ka filistri tiek tik daudz āzēti. Lai arī viņi nav īsti «tautieši» (studēti), tad tomēr ir gruntnieki un pieder pie labākām famīlijām. Uz ārieni jāaizstāv tautas gods!
Bet tiklab Starpiņš, kā arī laucinieki bija jau pāri tām robežām, ka var nosvērt, kas ar tiem tiek darīts, un sākt erroties.
Par vienu lietu Starpiņš bezgala līksms - par lielo vienprātību! Šodien kopā letoņi un seloņi un ne vienreiz nav ieplēsušies. «Unt tādēļ, alzo, viena Katrīna, divas Katrīnas, lai izput!... Štrunt!...»
Pudiķis izlietoja momentu. «Vai jūs nevarat man aizpumpēt desmit rubļu?»
«Še desmit, divdesmit, - cik vajag!...» Starpiņš pasvieda «šeines». «Tikai ne kraķēli un politiku! Ak, mani dēli, tautas dēli! Sulain, šurp jaunu boli!...»
Un, lai izbēgtu no viņa pārāk draudzīgām manifestācijām, studenti uzrāva:

«Šitā, zēni, mums dzīvoti,
Neziņāi aiziesim,
Ai, ai, aijajā, aiziesim!
Šitā savus zābaciņus
No kājām nodzersim...
Ai, ai, aijajā, nodzersim!...»

Pusnakts jau pāri. Drīz tas laiks, kad priekš letes vajadzēja nolaisties dzelzu slēģiem. Sulaiņi jau atgādina viesiem, kas ilgāk grib palikt, lai apgādājas, jo avots būs drīz ciet. Jo biedrībā jau varēja palikt arī ilgāk, tikai sods bija jāmaksā. Pirmā stunda pāri nosacītam laikam maksāja 20 kap. no personas, otra divreiz tik daudz, trešā divreiz tik daudz kā otrā utt.
Bet šoreiz tiktāl netika. Biedrības sulainis pienesa Starpiņam kādu papīru. «Telegramma pienākusi...»
«Telegramma!» Tas pats vairs nemaz lāgā nevarēja izlasīt un sniedza Perlantam. «Izlasiet!...»
Tas ieskatījās papīrā un palika uzreiz nopietns. «Krišjānis Kalniņš ir miris...»
«Miris!» Starpiņš it kā nesamanīdams un brīnīdamies atkārtoja. Tad paceltā balsī nosauca: «Kungi, no ārzemēm telegramma! Mūsu priekšnieks Krišjānis Kalniņš ir miris!...»
Uzreiz viss kapa klusumā. Dziesmu skaņas nomira uz lūpām. Tie, kas gribēja patlaban dzert, pacēluši glāzes, viens ar otru saskatās. Trumpmaņi, pārtraukuši lielo bēti, iznāca pie citiem it kā neticēdami. Dīriķim vēl trumpes rokā. «Mūsu neaizmirstamais biedrības priekšnieks Krišjānis Kalniņš ir miris... Kungi, ir laiks, ka beidzam...»
Visi ātri samaksāja savus rēķinus un, paņēmuši virsdrēbes, ne vārda nesacīdami, devās projām. Īsā laikā biedrība bija kā izslaucīta.
Kad beidzamie soļi bija noskanējuši, biedrības sulainis nodzēsa pēdējās lampas. Nu bija viss tumšs kā kapā.