AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I I

PIRMĀ PUSE

Vienpadsmitā nodaļa

Krišjāņa Kalniņa nāve ar katru dienu vai, labāk sakot, katru stundu vairāk iekustināja Rīgas latviešu sabiedrību. Pašā pirmā acumirklī gan izlikās, ka arī bez viņa lietas ietu parasto gaitu, jo pēdējos mēnešos viņš jau nemaz nebija bijis latviešu vidū un ārstējies ārzemēs. Bet drīz vien izlikās tā, it kā bez nelaiķa latviešu tauta vairs nemaz nevarētu dzīvot. Jo kas nu viņu vadīs, kas viņu ganīs?!
Gan tiesa, nelaiķis savā laikā bija stipri populārs cilvēks. Ilgus gadus kā Latviešu biedrības priekšnieks tas ar savām patriotiskām runām bija tautu diezgan jūsminājis, novēlējis tai augstas laimes un viņu apsveicis. Labu runātāju latviešiem toreiz bija maz, un viņam tik sparīga izteikšana, tik skaidra valoda par tautas brīvību, par gaismu un labklājību, ka tie, kas viņu reiz bija dzirdējuši, to vairs neaizmirsa. Nodibinājās uzskats, ka viņš ir gudrākais vīrs Latviešu biedrībā un pats labākais latviešu runātājs. Pēc viņa tad kā otrais nāk Aleksandrs Vēbers.
Tālāk, viņš bija pirmais priekšnieks Krišjāņa Valdemāra nodibinātā kuģniecības biedrībā «Austra», kurā ar saviem simtiņiem bija piedalījušās ļoti plašas aprindas. Biedrība pašā sākumā izmaksāja milzīgu dividendi, rēķinot par gadu veselus 40 procentus. Tos gan dabūja tikai par dažiem mēnešiem, jo biedrība vēl necik ilgi nebija darbojusies. Otrā gadā dividendes bija jau stipri mazākas, un pēdējā gadā vairs nemaz peļņas nebija, tā ka nelaiķis ieskatīja par labāku no priekšnieka vietas «Austrā» atkāpties.
Tālāk, viņam bija ļoti plaša prakse kā advokātam. Latviešu gruntniekiem un rentniekiem tas jo lielā skaitā bija palīdzējis izvinnēt savus lieluskungus, kad tie viņus bija apgrūtinājuši ar nelikumīgiem pirkšanas vai rentes kontraktiem. Nodibinājās atkal vispārējs uzskats, ka, ja Kalniņš nevar kādu prāvu vinnēt, tad tur vairs nekas nav darāms. Manaseina revīzijas laikā tas bija sarakstījis neskaitāmas sūdzības par vācu nebūšanām Baltijā un katram vienam izpalīdzējis, kas pie viņa griezies. Jau divas reizes viņš bija vadījis pēc jaunajiem pilsētu likumiem latviešu partiju Rīgas pilsētas vēlēšanu cīņās un uzstādījis lozungu, ka latviešiem trešā klasē vajag uzvarēt. Katrreiz gan bez sekmēm, jo latviešu vairāk domē neietika, cik vācieši tos bija stādījuši uz savas listes. Nupat atkal taisījās uzsākt trešo vēlēšanu cīņu un kā jau arvien ar tām vislabākām cerībām.
Tad vēl, - gan daudziem tas nebija zināms, - nelaiķis bija nodarbojies arī ar rakstniecību, it sevišķi studenta un pirmajos prakses gados, kad tam bija vairāk vaļas. Kā dedzīgs patriots, kas toreiz citādi nebija domājams, mitoloģijas laukā. Īsi un kategoriski tas «Baltijas Vēstnesī» pierādīja, ka «Līgo» nenozīmē vis kaut kādu prieka saucienu, kā to daži mitologi iz vācu mācītāju aprindām centās pierādīt, bet ir īsta latviešu dievība, - sieviešu vai vīriešu kārtas, tas palika nenoskaidrots.
Nu, neraugot uz visu to, Rīgā tomēr bija vēl ļoti daudz cilvēku, kuri ar Latviešu biedrību netinās un tādēļ nebija dzirdējuši nevienu no Krišjāņa Kalniņa patriotiskām runām. Lai gan «Austrā», sanesot 200 000 rubļu lielo pamata kapitālu, vajadzēja ļoti daudz simtiņu, tā ka tur skaitījās par biedriem plašas sīkpilsoņu aprindas, tad tomēr tūkstošiem un atkal tūkstošiem cilvēku Rīgā nekad vēl savā mūžā nebija bijis simts rubļu. Tie arī tādēļ neko nezināja no tiem labumiem un arī sirdēstiem, kādus «Austras» biedri bija izbaudījuši. Tūkstošiem un atkal tūkstošiem nebija ne laika, ne līdzekļu prāvoties, kaut arī varbūt viņu tiesības bija ļoti apdraudētas. Un, vispēdīgi, kas attiecas uz tām latviešu dievībām, tad atkal daudziem un ļoti daudziem gar tām nebija ne mazākās intereses. Viņiem bija viens dievs un labi, lai tam pašam spēja izkalpot. Ne par velti mācītāji jau toreiz sūrojās, ka viņiem arvien mazāk paliek baznīcēnu.
Tādēļ tad nu ir saprotams, - un Kalniņa bēru referents Kalninieks (Kaudzītes Matīss) «Balsī» dokumentāriski apliecina, - ka ļoti daudzi cilvēki Rīgā par nelaiķi vēl nekā nebija dzirdējuši un tikai vēl nu pēc ģīmetnes iepazinās ar viņa vaigu. Bet, kad nu avīzes sāka rakstīt: «diženais latviešu ozols ir kritis», «mūsu Krišjānis Kalniņš nava vairs...», «latvju tauta kļuvusi bārenīte, jo viņas diženais dēls un vadonis ir miris», - tad gan arī šiem nezinātājiem vajadzēja kļūt uz faktu uzmanīgiem. Tagad, kar Kalniņa vārds ik dienas tika daudzināts, tie tikai nu vēl atskārta, kādu slavenu vīru tie zaudējuši.
Līgusoņi un dziesminieki darīja savu tiesu. Tie apdziedāja slavenā vīra nāvi pa avīžu feļetoniem kā to vislielāko nelaimi, kas latvju tautai varējusi notikt:

«Kam tu lūzi, ozoliņi?
Vai nav koku lūzējiņ'!
Vēl tev bija ilgus gadus
Zelta zīles birdināt.
Kam tu miri, tautas dēli?
Vai nav ļaužu mirējiņ'!
Vēl tev bija tautas cīņā
Zobentiņu vicināt.

Gauži rauda latvju tauta
Tavā kapa maliņā.
Tā aprauda savu dēlu,
Sav' diženu karotāju.
Bet vēl gaužāk tautas meita
Tavas nāves bēdājas.
Tā zaudēja bāleliņu,
Sav' diženu sargātāju.»

Vai atkal:

«Kas tur žib, kas tur mirdz
Dižozolu galotnēs?
Dižozolu galotnēs,
Iekšan tēvu zemītēs.
Vai tā bija rīta rasa,
Naksniņāi birusi?
Kad, lūk, zvaigzne spoža, krāšņa
Nosti zemē birusi.

Tā nebija rīta rasa,
Tās bij vira asaras,
Kas par savu mīļo, dārgo
Tautas dēlu birušas.»

Nodibinājās uz ātru roku ieskati, ka, ja puse tautas būtu gājusi bojā, bet Krišjānis Kalniņš nebūtu miris, tad arī zaudējums nebūtu bijis tik liels.
Vēl vairāk nekā avīzes plašās masas iekustināja pašas bēru svinības. Daudzmaz tam līdzīgu pavadīšanu uz pēdējo dusu pie latviešiem piedzīvojuši vēl tikai Krišjānis Valdemārs, Jānis Baumanis un Bernhards Dīriķis. Tomēr tiem trūka daudzo karogu un trūka ievadījuma ar lāpu gājienu. Kalniņa izdzisušās miesas vēl tumšā rudens vakarā no viņa nama Jēkaba ielā tika pārvestas uz Rīgas Latviešu biedrības namu. Viņu pavadīja procesija ar lāpām, vairāk nekā 500 lāpu nesēji, kas gāja pa gabaliņu viens no otra. Spocīgā lāpu gaisma tumšā rudens naktī, apspīdēdama melnas sēru krāsas un pelēkās māju sienas, it kā no miega iztraucēja tos, kuri lielo zaudējumu vēl negribēja saprast. Neviens, kas to redzēja, nevarēja paiet garām, neapjautādamies, kas nelaiķis ir tāds par vīru un caur ko tas šādu godu izpelnījies. Viens otram jautāja, un viens otrs tikai tā pa ausu galam bija dzirdējis, un tas nu atbildēja tīri leģendāras lietas. Jau pats lāpu gājiens kā tāds vien lika ko domāt! Latvieši tikai tādu otru redzēja; pirmais bija sarīkots senatoram Manaseinam par godu, viņam no Rīgas atvadoties. Tādēļ tāds lāpu gājiens tika vests sakarā ar varu un valdību. Šo uzskatu vēl jo vairāk nostiprināja fakts, ka pats Rīgas policijmeistars Starovs piedalījās personīgi pie šī gājiena, kā arī vēlāk pie gājiena uz kapiem. Tas lika domāt, ka nelaiķim pie valdības būtu patiešām bijusi kāda liela vara, ko viņš izlietojis priekš tautas. Šī vara diemžēl līdz ar viņu mirusi.
Masās izplatījās visādas leģendas, viens teica otram, ko dzirdējis, un tas atkal pieliktā un izpušķotā veidā pastāstīja to atkal citam. Ja Kalniņš nebūtu miris, pēc citām ziņām, no vācu kungiem noģiftēts, tad viss būtu citādi! Katra šķira pie viņa zārka redzēja savas sairušās cerības iebraucēji laucinieki katrs ticēja to, kas viņam par labu. Kalpi ticēja, ka viņi būtu dabūjuši zemi, kas būtu atņemta muižniekiem un pat saimniekiem un izdalīta uz daļām. Rentnieki vai gruntnieki, kuri ļoti dārgi savas mājas iepirkuši, ticēja, ka viņu neizdevīgie kontrakti būtu atcelti un tie savas mājas dabūjuši vai nu par velti, vai par ļoti mazu maksu. Pilsētā dzīvojošie lauku pagastu piederīgie atkal cerēja, ka viņiem būtu galīgi atceltas galvas naudas un nodevas pagastam un nelaimes gadījumā katram būtu bijis par brīvu Rīgas «krankenauzis». Ar Krišjāņa Kalniņa nāvi tas nu viss vējā!
Ir saprotams, ka zem tādiem apstākļiem tad arī varēja celties liels sakustinājums. Ļaudis straumēm plūda līdzi viņa zārkam uz biedrību, kura tērpusies sēru drēbēs, lai Kalniņu cienīgi sagaidītu. Visas sienas zālē bija izsistas ar melnu sēru drēbi. Kroņlukturi, tāpat arī katra cita lieta, kas atgādināja greznību, apsieti ar sēru plīvuru. Skatuves priekšā zaļā dārzā, kas sastādīts no lauriem, palmām un mirtēm traukos, uzstādīts melnais zārks, kuram abās pusēs sadegtas spožas sveces milzīgos zaru lukturos. Aiz zārka dibenā redzama nelaiķa portreja dabīgā lielumā.
Visas tās biedrības, kas gājienu pavadījušas, uzstāda ap nelaiķi savus karogus. Pašā priekšā vienā pusē korporācija «Letonija», otrā pusē Rīgas Latviešu biedrība. Bez tam priekšā nostājas goda vakts; vienā pusē trīs letoņi, kuru krāsas pārvilktas ar sēru plīvuru, otrā pusē trīs biedrības runas vīri frakās un baltos cimdos. Visi sēru lentās tērpušies. Ik desmit vai piecpadsmit minūtes nāk citi, stājas agrāko vietā, bet zārks nevienu acumirkli nepaliek bez goda vakts, kamēr vien tiek vests uz kapiem. Pie tam dziļš un mēms klusums. Neviens nerunā un, ja runā, tad tikai pusbalsī. Tāpat runas vīri sarādās it kā ar zīmēm un nodod pusbalsī savus rīkojumus.
Bet biedrība pastāvīgi ļaužu pilna. Pilsētā viss kluss un tumšs kā kapā, - ir pāri pusnaktij. Bet biedrībā visi logi gaiši un visas durvis vaļā. Vienmēr un vienmēr ļaudis nāk un iet, skumji noskatās uz melno zārku puķu vītnēs starp gaišām svecēm, starp tiem ne maza daļa iebraucēji laucinieki. Viņi saņem dziļu iespaidu. Un katram vienam, kas no lieka iet garām spoži apgaismotam namam, jāprasa pēc cēloņa; un tā bez zinātājiem un apzinīgiem bēriniekiem tiek vēl arvienu no jauna ievilkti lietā cilvēki, kuri par to līdz tam neko nebija zinājuši. Daudzi ieronas vēl tikai pēc pusnakts.
Arī seloņi, starp tiem Kārlis, Pudiķis un Perlants, no biedrības puses bija ieskaitīti par goda sargiem. Viņi bija iegādājušies frakas un cimdotās rokās turēja savas melnās cepurītes. Nostāvēja viņi savu rindu kā dzīvas bildes, lai uz viņiem raugās ļautiņu acis, sevišķi ar labpatiku jaunavas. Gan, protams; lielāku ievērību par viņiem izpelnās krāsotie letoņi, bet tur nu nekā nevar darīt!... Letoņi Kalniņu iecēluši par savu goda filistru. Pēc tam kad Valdemārs nav, pieņēmis un atsūtījis atpakaļ tam dāvātās krāsas, tie grib pierādīt, kādu godu un cieņu tie var rādīt tam, kas viņu krāsas pieņēmis...
Še zālē svinīgs klusums. Bet blakus telpā, no kurienes iznāk arvien jauni goda sargi un uzturas tur, kamēr viņu rindā, ir gādāts par to, lai viņiem nebūtu jāsēž ar sausu muti. Tur var iedzert un uzkost. Tur arī garastāvoklis nav tik drūms kā šaipus sienas.
Letoņi un seloņi pie glāzītes satiek itin labi. Neliek just, ne manīt savas starpības, jo nav tagad priekš tam reize. Lēnā garā tiek pārrunātas un apcerētas nelai ka sīvās cīņas ar mācītājiem, «Latviešu Avīzēm» un pat ar Kurzemes gubernatoru Paulu fon Lilienfeldu.
Mācītāji it labi noprata, ka tautiskā strāva padarīja ļaudis gluži citādus. Nav vairs tie pazemīgie, kas godu dod, pie rokas nekrīt neviens. It sevišķi tie jaunie. Neviens jau to neprasa, tomēr patīkami ir redzēt tādas padevības jūtas. Agrāk katrs draudzes loceklis ikvienā nopietnā lietā griezās pie mācītāja pēc padoma. Katrs daudzmaz turīgs saimnieks pie tam arī citādi atminēja savu dvēseļu ganu. Ja bija kāda darīšana mācītāja muižā: jāpierakstās pie dievgalda vai citādi kā, aizveda pie tās reizes vai nu kādu šķiņķi, vai sviesta spainīti, vai pāris cāļu - ko nu dievs bija svētījis. Kur tagad vairs! Pie dievgalda iet pavisam reti un, ja iet, nekaunas noskaitīt priekšā taisni tās pienācīgās trīs kapeikas no cilvēka. Ne arī priekš pagānu misiones vairs ko dod. Upura makos met vecas pogas... Neba nabagi palikuši. Dzīvoja vēl labāk nekā agrāk, brauca pāris zirgiem tambores ratos, taisīja pat parādus un putēja no mājām laukā! Tikai mācītāju un kungu vairs ne par ko neturēja.
No kurienes tas viss nāk, to viņi gan it labi zināja. Tautiskie laikraksti kladzināja katru dienu, ka latvietis ir tāds pats cilvēks un kungs kā vācietis. Kladzināja katru dienu, ka mācītājam nekāds sevišķs gods nepienākas, pēla muguru locīšanu un svārku piedurkņu laizīšanu. Kādas rīmes tie taisīja par mācītāju «siekiem» un «cāļiem», kā tie smēja ikvienu, kas vēl turpmāk piekopa šo teicamo paradumu!
Nu, protams, mācītāji par to nabagi nepalika, viņi to piecieta un dzīvoja t ā d ē ļ, bet sirdī tiem grauza ļoti šāda ēverģēlība. Mums jau zināms, cik dziļi tādēļ ienīda tautiskos laikrakstus, piemēram, Kārļa bijušais dvēseļu gans. Un ienīda arī Rīgas Latviešu biedrību, kura, pēc viņu domām, bija visa ļaunuma sakne.
Bet par to tad mācītāju biedrība, kura saucās «Latviešu draugu biedrība», savās goda sapulcēs tautiskos laikrakstus zēvelēja arī. Viņiem bija laba izdevība uz to, tādēļ ka arī tautiskie redaktori, izdevēji un rakstnieki vai nu kā viesi, vai arī biedri ieradās uz šīm sapulcēm spriedumu noklausīties. Tad nu Vidzemes «direktors» (referents) ņēma «stērķēt» «Balsi» un «Baltijas Vēstnesi» un Kurzemes direktors atkal «Baltijas Zemkopi».
Tā nu arī kādā «Draugu biedrības» pilnā sapulcē, kura notika Jelgavā, no Rīgas bija ieradies nelaiķis Kalniņš līdz ar Vēberu un Dīriķi. Lai izlīdzinātu kritikas aso iespaidu, vakarā pie kopēja mielasta biedrības prezidents Dr. A. Bīlenšteins uzdzēra viņiem augstas laimes kā darbiniekiem iz pašu latviešu vidus. Tie atkal pretim no savas puses uz Latviešu draugu biedrības zelšanu un plaukšanu. Pēc mielasta, kad mūsu trīs labākie tautieši bija atbraukuši atpakaļ uz Rīgu, «draugi» bija noturējuši vēl vienu ārkārtēju sapulci un izslēguši viņus no biedrības.
Šis notikums sacēla negantu traci tautiskā presē. Sevišķi Vēbers, kura taisnības jūtas caur mācītāju nodevīgo rīcību bija lieliski aizskartas, «draugus» tā ņēma apstrādāt, ka ikvienam, kas cik necik piekrita tautiskai kustībai, cēlās pret viņiem sirdī īgnums. Tā arī Kārlim pret savu ganu. Mācītāju ieteikto, dievbijīgo un kungiem padevīgo «Latviešu Avīzi» par piena lapu vien saukāja, par «veco Lavīzi», par ķesteru un zvaniķu lapu. Nodibinājās uzskats, ka godīgam tautietim viņu lasīt neklājas.
Tautieši «veco Lavīzi» visādi jokoja. Reiz tur parādījās kāds nostāsts pēc slavenā Āfrikas apceļotāja Dr. Šveinfurta par Āfrikas pagānu zvērībām. Trīs misionāri no kristīto iedzimto vidus, iziedami no tās pilsētas, kas zemes kartē atzīmēta ar Agīr, nonākuši tanī zemē Emezruk un sasnieguši to pilsētu Avaglej. Tur valdījis negantais pagānu virsaitis Snietšnelīb, kurš dzēris kristīgo asinis. Tie trīs kristīgie iedzimtie, vārdā Šņinlāk, Srebēv un Siķrīd, sagūstīti un sasietām rokām novesti pie virsaiša Snietšnelīb. Tas pavēlējis mesties viņiem ceļos un pielūgt kādu pagānu dievekli ar garāku nosaukumu - Abīrdeib Uguard Ušeivtal. Kristīgie, protams, liegušies to darīt, par ko tie mesti cietumā, kur tiem bija tikt nokautiem. Bet kā caur kādu dieva brīnumu, - par kuru avīzē bija sniegts garš apraksts, - iedzimtiem izdevies izbēgt un, pateicoties dievam, tikt atpakaļ uz Agīru drošībā.
Raksts bija ar nolūku ievietots kā atbilde uz jaunlatviešu aģitāciju, lai nedod priekš pagānu misiones. «Te nu mēs redzam, cik aplamas un kaitīgas ir tādas mācības,» avīze no sevis piebilda. «Vai pagāni tā trakotu, ja tiem atspīdētu kristīgā evaņģēlijuma gaisma?...»
Attiecīgais avīžu numurs, kā no drukātavas nācis, tika sūtīts uz visām Latvijas malām. «Latviešu Avīzes» toreiz ekspedēja Besthoma grāmatu pārdotava. Redaktoram Jelgavā nedzīvojot, vecais Besthorns arī no savas puses bija apņēmies iemest iznākušā numurā savu aci. Viņš drusciņ ko saprata no ģeogrāfijas un uzdūrās uz svešādo pilsētu Agīr. Par neizpētīto Āfrikas vidienu viņš neko nesacītu. bet šī pilsēta, tā rakstā bija teikts, esot uz kartes atzīmēta, un tad jau arī viņam par to vajadzētu ko zināt.
«Mir eine ganz unbekannte Ortschaft!» tas norūca bārdā. Meklēja un meklēja uz kartes un nevarēja atrast. Ja būtu uzdots meridiāns vai platuma grāds, tad zinātu, ap kuru vidu meklēt. Varbūt ir drukas kļūda? Te viņam piepeši acis atdarījās. Tas tikko nedabūja trieku un nelabā balsī iesaucās: «Mistification!» (Maldinājums!)
Atjēdzies no lielā pārsteiguma, tas pavēlēja tūlīt izsūtīšanu apturēt, izsviest minēto rakstu no salikuma un drukāt avīzi par jaunu. Bet lielā puse bija jau projām. Laimīgie vai nelaimīgie lasītāji, kas saņēma pirmatnējo numuru, brīnīdamies lasīja par to «zemi tās Āfrikas» un domāja arī, ka tas patiesi. Bet te jau arī «Balss» un «Baltijas Vēstnesis» pasteidzās dot to atslēgu, kādēļ vecais Besthorns tik nelabi bija iekliedzies. Visi nosaukumi, lai tos saprastu, bija jālasa no otra gala. «Agīr», apgriezts otrādi, iznāca Rīga, «Emezruk» - Kurzeme, «Avaglej» Jelgava, tie trīs misionāri «Šņinlak», «Srebēv» un «Sķirīd» - Kalniņš, Vēbers un Dīriķis; dieveklis «Abīrdeib Uguard Ušeivtal» - Latviešu draugu biedrība un, beidzot, negantais virsaitis «Snietšnelīb» - Bīlenšteins...
Ak, tās bija gaviles tautiskā lēģerī, ka «vecā Lavīze» tā iekritusi! Viņa gan spārdījās un lamājās, ka tādus jokus varot pastrādāt tikai tādi «jēra dvēseles» un «zaķapastalas», kuri nedrīkstot ar viņu uzsākt atklāti. Bet blamāža palika blamāža, un abonenti gāja pulkiem vien nost.
Tomēr viņa kā dzīvoja, tā dzīvoja! No kā? Arī to jaunlatvieši izdabūja. Pēc vecu vecā paraduma lauku pagasti nodeva savus sludinājumus viņai. Sevišķi kurzemnieki. Pirms Manaseina revīzijas pagastiņu bija daudz un, lai gan tie sīki, taču katram savas darīšanas. Toreiz it sevišķi bija paradums radu vai draugu bērnus adoptēt, lai padarītu tos par «vienīgiem dēliem» un atsvabinātu no karadienesta. Liela daļa tikai tad vēl ar lieciniekiem mēģināja pierādīt adoptēšanas aktu, kad bērns jau tāpat bija sasniedzis pilngadību. Tad nu atklāti vajadzēja uzaicināt, vai kāds pret šādu adoptēšanu neceļ kādu ierunu. Tas viss nāca par labu «Latviešu Avīzei», kas nezināja, kur sludinājumus likt.
Bet arī te viņu nejauši pārsteidza un piekrāpa tāpat kā ar tiem misionāriem. Kāda pagasta valde izsludināja tanī pašā «Latviešu Avīzē», ka tas un tas pagasts turpmāk vairs nesludinās te, bet «Balsī». Šim piemēram sekoja otrs un trešs, un, kamēr «vecā Lavīze» atjēdzās, viņa jau bija nodrukājusi pāris desmit tādu sludinājumu.
Kā redzams, lietu vajadzēja tikai vienam iekustināt, lai visi patriotiskie pagasta vecākie un skrīveri pārietu ar saviem sludinājumiem uz «Balsi». «Latviešu Avīzēm» uzreiz bija kā ar nazi nogriezts, bet «Balsij» sludinājumu katrā numurā vairāk par divi pusēm. Tātad tautiskais patriotisms jau sāka nest redzamus augļus un palikt ienesīgs.
Turpretim «Latviešu Avīzēm» caur to bija atņemts materiāls pamats, un tās sāka saimnieciski nīkuļot. Tikai pateicoties muižniecības pabalstam, viņām bija iespējams dzīvību vilkt. Par velti viņas ieteica mācītāji no kancelēm, ar velti viņas sāka sistemātiski notaisīt jaunlatviešus ar musinātājiem un dumpiniekiem.
Bija kur kādam saimniekam nozagts zirgs, vainīgi bija jaunlatviešu musinātāji un tautiskā prese. Bija kur kādai muižai nodedzis šķūnis un varēja domāt, ka uguns pielikta, - un vainīgi atkal viņi. Bija kur kāds sakāvies, apdzēries vai laidis vaļā kādas nebēdības, tiesāta tika atkal tautiskā prese. Un tā joprojām.
No sākuma gan tautiskie laikraksti to visu saņēma ar līdzcietīgu smaidu, kā jau daždien zaļokšņi cilvēki vecīšu purpināšanu. Bet drīz vien lieta priekš viņiem sāka palikt bīstamāka. Nihilistu prāvas un sazvērestības Aleksandra III valdības sākumā noveda arī pie citāda režīma, attiecoties uz tautas kustībām. Muižnieku privileģētais stāvoklis pret zemniekiem tika jo spilgti uzsvērts. Un Baltijas baroni, lai gan vācieši, bija tomēr muižnieki. Kustību pret viņiem «Latviešu Avīzes» un vācu tautības mācītāji veda sakarā ar nihilismu un sacelšanos pret pastāvošo kārtību. Beidzot tie pat denuncēja jaunlatviešus tieši par nihilistiem.
Nevajadzēs lieki aprādīt, cik šādi uzskati bija aplami. Jo tautiskā kustība patlaban bija sākusi pieņemt taisni otrādas, t. i., aristokrātiskas dziņas. Viņa cīnījās pēc priekštiesībām atsevišķām grupām, labākām famīlijām. Viņa bija mierā ar katru kārtību, tikai lai latviešu labākās famīlijas baudītu vienādas tiesības ar vāciešiem un tiktu no pēdējiem atzītas. Tālu nost no viņām bija katra dumpība! Valdībai paklausīgāku kalpu vairs nevarēja būt kā šīs aprindas. Viņas jau drebēja, iedomājoties vien, ka tās varētu nostādīt par kādiem valdības pretiniekiem. It sevišķi latviešu tautības mācītāji. No bailēm pret aizdomām dzīti, tie ārpus tautības jautājuma iestiga daudz lielākā atpakaļrāpībā nekā vecie vācu mācītāji.
Lieta beidzot pieņēma traģisku nokrāsu. Kurzemes gubernators Pauls fon Lilienfelds, līdz tam Rīgas Latviešu biedrības biedrs un latviešu tautiskai kustībai labvēlīgs, uzreiz grozīja savus uzskatus. Kā teic, tas tanī laikā izprecinājis savu meitu kādas vecas Kurzemes muižnieku cilts atvasei un līdz ar to pakļuvis zem latviešiem naidīga iespaida. Tas izlaida it visām pagastu valdēm cirkulāru, lai tās iepazīstina savu sabiedrību ar kaitīgo, pastāvošai kārtībai naidīgo strāvu un viņas midzeni Rīgas Latviešu biedrību, no kuras it kā izietu zirgu zādzības, dedzināšanas un nihilistiskas musināšanas. Viņš uzaicināja ikvienu uzticamu pavalstnieku atturēties no šīs biedrības un arī paziņoja, ka pats izstāšoties no viņas goda biedru pulka.
Bet Rīgas Latviešu biedrība uz to negaidīja, tā pasteidzās viņam pa priekšu. Krišjānis Kalniņš uz ātru roku sasauca ārkārtēju runas vīru sēdi, ziņoja tai, ka goda biedrs Pauls fon Lilienfelds cēlis biedrībai neslavu, par ko lika priekšā viņu izslēgt no biedrības. Runas vīri to arī nolēma. Nevis kā revolucionāri, kas saslejas pret valdošām aprindām, bet kā aristokrāti, kas apzinās latviešu tautu vadījuši tik lojālā un paklausīgā garā, ka vairāk nav domājams, līdz nāvei aizskarti, ka viņus grib notaisīt par kādiem dumpiniekiem un bojāt viņu reputāciju. Visvairāk to sajuta pats Kalniņš. Nebija viņa vaina, ka Baltijas administratori, vācu muižnieki un mācītāji, bija ar aklību sisti. Viņa brīvības centieni apmierinājās ar to, lai būtu tiesība runāt par brīvību. Bet viņi šos centienus pārprata vai negribēja saprast. Tautiskā strāva, kā jau sacīts, tobrīd aptvēra vairs ne plašā pūļa, bet pirmo un labāko latviešu intereses, studēto, turīgo, ar vārdu sakot, tā bija tagad vairs tikai latviešu labāko famīliju, resp., aristokrātijas, tieksmju izpaudēja. Saimnieciskā attīstība iz pašas tautas vidus bija radījusi pirmos un labākos, kuriem ar pārējām tautas masām bija tādas pat interešu pretības kā ar vāciešiem. To jau nevarēja ar skaļiem vārdiem visiem iztaurēt, to vajadzēja klusu saprast. Bet, ja cilvēkam nav apķeršana, nav viņa vaina!
Tomēr arī masās viņa uzstāšanās pret gubernatoru tika saprasta citādi. Saprasta kā demokrātisks protesta akts pret tumsības un vācu klerikālisma balstīšanu. Tautas acīs Kalniņš ar to nostājās kā vīrs, kas nebīstas, bet griež briesmām droši krūtis pretim. Tautas acīs tas tad arī pacēlās kā varonis un viņas tiesību aizstāvis.
Bet nepatikšanu viņam šis solis ienesa bez gala, un nav zināms, vai viņš to pats nav nožēlojis. Agrāk viņš bija piedalījies jau vairākās deputācijās, lai izteiktu pie galma tautas padevības jūtas. Tāda arī tagad pēc kronēšanas tika sūtīta uz Pēterpili un tajā ievēlēts arī Kalniņš. Bet visa deputācija viņa personas dēļ gribēja izjukt. Pēterpilī liedzās ņemt pretim tādu delegāciju, kuras vidū tāds vīrs, kas uzstājas atklāti pret administrāciju. Valdošās aprindas negribēja ierādīt, ka privāts cilvēks pret gubernatoru varētu paturēt taisnību, jo līdz ar to tiktu satricināta valsts autoritāte. Kā stāsta, tad arī tālāk vēl šīs lietas dēļ viņš vajāts, un viņa nāves cēlonis stāvēja sakarā ar šo afēru. Pēc kādas citas versijas tam tomēr izdevies attaisnoties ar kāda sava studiju biedra Mjasojedova palīdzību. Pēdējais agrāk bijis Rīgā par prokuroru un vēlāk pārcelts uz Pēterpili kādā augstākā valsts amatā. Viņš lietu noskaidrojis tiktāl, ka Kalniņš pielaists audiencē, bet gubernators dabūjis rājienu.
Pauls fon Lilienfelds gan drīz pēc tam no Kurzemes tika aizcelts. Bet tas varēja būt arī sakarā ar toreiz uzplūstošo rusifikācijas strāvu. Baltijas guberņas no tā laika dabūjušas vienīgi krievu tautības gubernatorus.
Tādi bija nelaika darbi tautas labā. Un tauta to turēja par savu un runāja par «mūsu Kalniņu». Avīzes rakstīja:
«Mūsu neaizmirstamais nelaiķis bija īsts tautas vīrs. Tautisks bija viņa prāts, tautisks bija viņa dzīves gājums... Tautiskas lai arī ir viņa bēres...»
Bija, pienākusi lielā diena, kad nelaiķi vajadzēja izvadīt no biedrības nama uz kapiem. Tā bija svētdiena. Gan avīzes bija ziņojušas, ka izvadīšana notiks plkst. 12 dienā, bet jau no paša agra rīta lieli ļaužu pulki biedrības namu bija it kā ielenkuši.
Runas vīri ar gudru ziņu bija pārdalījuši zāli uz divām daļām. Vienu pusi atdevuši vispārībai, bet otru, zārkam tuvāko, rezervējuši savām ģimenēm, biedriem, nelaiķa tuviniekiem un delegātiem. Citādi visiem un pat priekšniecībai nebūtu kur palikt, jo zāles otrā puse jau no paša rīta pilna, ka ne ar pirkstu nevar apmaisīt. Turpretim viņiem savā pusē pilnīga ērtība, var ar savām ģimenēm sapulcēties, sazināties, viens otru pārredzēt. Nevar, tā sakot, viens otram pazust.
Logi aizklāti ar melnu drēbi, zālē deg uguns. Svinīgs klusums. Tikai zāles otrā galā ļaudis nepacietīgi sakustas, gaida ceremonijas sākšanos, staipa kaklus un grib ko vairāk saredzēt. Viss tāpat, kā bijis! Tikai goda vaktis noteiktā laikā atmainās un, no ļaužu masām apbrīnotas, izpilda savu pienākumu.
Sāk jau patlaban ierasties cits pēc cita runas vīri frakās, dažādu fasonu cilindros un gludi noskūtiem vaigiem. Krauklītis un Starpiņš ir vieni no pirmajiem, jo viņi pārzina ceremoniālo kārtību. Ieradušies arī kārtības komisijas priekšnieki Ābrands un Augusts Dombrovskis. Ļoti klusu, tikai pusbalsī, rūpīgiem vaigiem tie sarunājas. Ka tikai nu labi izdotos ar to kārtību un viss izietu pa godam! Apmierinājums viņiem tas, ka lielā skaitā pastellēti policisti un gorodovoji. Ieradies arī priekšnieka vietnieks Mikentāls, kurš, lai gan citādi nevar iesilt, šodien redzami uzbudināts. Viņam jau tagad jāreprezentē visa biedrība un tauta, jāsaka arī aizgājušam Kalniņam kādi atvadīšanās vārdi.
Ieronas arī citu biedrību delegāti, gan vecāki, gan jaunāki vīri, starp tiem ne mazums laucinieku un fabrikas strādnieku. Tie, redzams, uz šo gadījumu rūpīgi sagatavojušies, likuši apcirpt matus un bārzdas. Tērpušies vai nu savos melnos svētdienu svārkos, vai arī īrētās frakās un tura rokā īrētas gardibenes. Pie krūtīm savas biedrības nozīme, pār pleciem sēru lenta, ja ir karoga nesēji, - tie apzinās savu lielo pienākumu un savu lielo uzdevumu. Viņi strādā priekš tautas, tāpat kā strādāja tas, kam par godu tie šodien ieradušies.
No āreniešiem ieradies Vietalvas Kalniņš, no Pēterpils mācītājs Zanders, no Tērbatas «Letonijas» delegāts garais students Irbe, ir arī starp citiem delegāti no Maskavas, Cēsīm un Valmieras. Ieradies arī jaunais dzejnieks Stepermaņu Krustiņš, kurš pieteicies uz kapiem turēt runu. No Vecpiebalgas ieradies Kaudzītes Matīss, kuram Vēbers lūdzis sarakstīt viņam priekš «Balss» referātu. Gan arī seloņi to labprāt būtu uzņēmušies, bet ar Kaudzīti tie nevarēja mēroties. Jo savā laikā tas Piebalgā Kronvaldu Ata bēres bija aprakstījis tik dziļjūtīgi, tik dzejiski, ka, ja viņš tagad šo darbu uzņēmies, tiem viņam par labu jāatkāpjas. Un viņš jau arī uzņēmās.
Sadevies rokas ar pazīstamiem delegātiem un runas vīriem, tas izvelk savu kabatas grāmatiņu un visu ievērības cienīgu atzīmē. Viņš arī manāmi aizkustināts. «Kas tad aicina skatītājus šurp?» Viņš sarunājās ar savu kaimiņu. «Vai tikai vienkāršs miroņu šķirsts, tumšie, šķidrie sēru audumi? Pilsētā tie arvien redzami. Aicina viņus žēlabas par cienījamā aizgājēja agro nāvi. Pateicība par viņa cīniņiem latviešu tautības un tiesības jautājumos. Viņš savā darbības laikā bijis stiprākais cīnītājs...»
To pašu viņš rakstīja art savā referātā.
Ieradās arī vairāki seloņi, kuriem šodien nebija rinda pie goda vakts, starp tiem Perlants, Kārlis un Pudiķis. Perlants sarunājās ar Krauklīša kundzi un Magones jaunkundzi, kuras patlaban atbraukušas ar eķipāžu. Starpiņš sacīja, ka viņa patei ar Hertu arī vajagot drīz būt klāt ar eķipāžu. Ka tikai nu tiktu iekšā!... Viņam pašam neesot vaļas tās sagaidīt.
Pudiķim bija ausis to dzirdēt. Viņš bija drīz iekšā, drīz ārā, spraucās caur ļaužu drūzmu šurpu turpu, gribēdams sagaidīt Starpiņa kundzi un Hertu un izgādāt viņām labu vietu. Viņam pašam tur bija liela interese klāt, un tad arī viņš pieņēma, ka Starpiņam var būt it patīkami, ka viņa pienākumus pret dzimtu, kur viņš pats aizkavēts, uzņemas jaunāki spēki.
Bet viņas nerādījās, un tas Pudiķi uztrauca. Viņš, izskrējis uz ielas un pagājies labi tāli, aplūkoja visas eķipāžas. Bet viņš meklēja velti.
Beidzot piebrauc kāda eķipāža pret durvīm. Tām vajag būt viņām! Viņš steidzas atpakaļ, kur patlaban izkāpj divas dāmas un, it kā apjukušas lielā ļaužu pūlī, nezin, kur iet.
«Frau Starpiņ, Frau Starpiņ!» viņš piesteidzas tām no muguras puses.
«Ah, jūs tas, junger Mann!» Starpiņa kundze, viņu ieraudzīdama, vieglāk uzelpoja. «Palīdzat mums tokš tikt iekšā... Es jau papam sacīju, lai mūs sagaida, aber viņš ir unaufmerkzams...»
«Viņam tagad tik daudz rūpju un atbildības par vispārību!» Pudiķis to aizbildināja. «Sveiki, Hertas jaunkundze!... Esmu pieņēmis pareizi, ka nepaliksat nost, kur visa tauta sēro... Kur ikvienam spiežas sirdī tie trīs satricinošie vārdi: «Krišjānis Kalniņš miris!...»»
«Sveiki!» viņa labvēlīgi tam sniedza pretim savu roku. Viņš novēroja, ka viņai acis patiešām saraudātas.
Neskatot uz visām lielajām tautas sērām, viņam tomēr aizdomā kāds dziļāks cēlonis. Pētoši viņa acis uz tās raudzījās, it kā mēmi jautādamas: «Kādēļ gan?»
Kad viņa neatbildēja, viņš it kā pārmetoši sacīja: «Jūs tomēr esat ieradušies ļoti vēli...»
«Hertas dēļ!» mamma pasteidzās atbildēt. «Viņa vairs nemaz braukt...»
«Nemaz braukt?!» Pudiķis neizprazdams apstājās.
«Pipī dēļ,» mamma paskaidroja. «Nabaga tīrhens piepeši saslimis...»
«Pipī?!» Pudiķis iesaucās. «Vai tas var būt!...»
«Jāa!» mammā apstiprināja. «Nokāris galviņu, spalviņas izspūrušas, skatās tik žēlām actiņām. Herta raud tikpat kā izkults bērns: «Mans putniņ, mans putniņ, kā es bez tevis dzīvošu!...»»
Un Herta arī tagad piepeši iešņukstējās un aizlika mutautiņu priekš vaiga.
«Nu, apmierinies tokš, bērns, apmierinies!» māte pa pusei pārmetoši viņu mierināja. «Viņam jau tikai kas uzgājis... Varbūt atkal pāries...»
«Jā, varbūt,» viņa sāpīgi elsoja, «bet varbūt arī ne...»
Nu nevarēja vairs tikt ne soļa, viņa bija jāapmierina.
«Bet apmierinājaties, jaunkundze!» arī Pudiķis mammai piebalsoja. «Ja arī jūs viņu zaudētu, jūs tādēļ vēl neesat atstāta. Jums paliek papa un mamma, un Amītis... Nu, es jūs lūdzu, neraudat vairs,» tas vilka viņai mutautiņu nost no acīm. Apkārtējai publikai tas nemaz neuzkrita, jo raudāja taču sievietes tagad pa visiem stūriem un kaktiem. Varbūt tā arī kāda radiniece, kura raud pēc lielā tautas vīra.
«Vēl jau nav tā nelaime notikusi,» Pudiķis vārīgi ap viņu nodarbojās. «Vēl nav zudusi cerība... Pāries viņam, un būs atkal viss labi...»
«Jūs domājat?!» viņa pacēla atkal acis. «Ak, es jau gribu jums ticēt... Negribu raizēties... Bet jūs jau nemaz neziniet, cik mīļš var būt tāds mazputniņš!...» Un viņa izgrūda smagu nopūtu, kas atviegloja sirdi.
«To es gan varu iedomāties!» Pudiķis, žēli smaidīdams, piebalsoja. «Un arī apskaužams...»
Herta šķelmīgi paskatījās sānis. Lai gan tai skropstās mirdzēja cita asaru pile, viņas acis uzsmaidīja tik silti kā saulīte pēc pārgājuša lietus.
«Apskaužams?!» viņa iesaucās. «O, vai jums gan patiktu būrītī dziedāt?»
Pudiķis lika roku uz sirds. «Man gan nav balss, bet, ja tas jums par patikšanu, es domāju, mana mēle atraisītos...» Šos vārdus pavadīja daudznozīmīgs skatiens.
Viņi spiedās uz priekšu. Herta nopietni vien sāka smaidīt. Arī mamma zīmīgi pavīpsnāja. Bet izlikās, ka viņas uzmanība būtu citur vērsta. «Ah, ah, to ļaužu!» viņa brīnodamās noraustīja kamiešus.
«Ir ļoti daudz!» Pudiķis bija uzmanīgs arī pret viņu. «Kas gan ņemsies viņus saskaitīt? Bet man šķiet, tā ir ļautiņu pašapziņas zīme. Viņi ņem dalību pie tautas priekiem un bēdām...»
«Vai jūsu draugs, tas rakstnieka kungs, arī šodien te?» Herta iejautājās.
Pudiķim šāda interese lāgā nepatika, bet viņš diezgan vienaldzīgs atbildēja: «Ir gan!... Kurš gan spētu tur iztrūkt, kur visa tauta sēro pēc sava Kalniņa...» Bet, gribēdams valodu novirzīt uz citu pusi, tas pēkšņi iejautājās: «A propos, ko tad jūsu Amītis dara?»
Tur atkal mamma pasteidzās atbildēt. «Ah, kā tas gribēja mums tikt līdzi! Palika kaukdams un smilkstēdams... Citādi jau gan, gods dievam, pilnīgi vesels...»
Ļaužu drūzma bija tik liela, ka nu vairs nevarēja lāgā sarunāties. Bija jātura acis vaļā un jāsaņem visa uzmanība, kā drūzmai cauri tikt.
«Te, te, lūdzu...» Pudiķis, tīri aiz rokas vilkdams, izveda Hertu un mammu cauri līdz zāles otrai aizžogotai pusei. Tā arī stipri pilna, bet cilvēks vēl daudzmaz varēja apstāties.
Te nu viņas arī apsveicinājās ar tuvākām paziņām, Krauklīšu famīliju un Plaušu Ninu, Perlanta māsīcu. Tā bija paslaida jaunava, citādi itin glīta, tikai paretiem zobiem un liela zobgale. Viņa, kā rādījās, bija sasūkusies jaunas idejas, un tādēļ Pudiķis no viņas bijās. Viņiem, kā sacīt, valodas nepavisam nesapasēja.
Bet nebija jau vairs laika runāt un savus uzskatus izklāstīt, jo pašlaik sākās bēru ceremonija. Atskan trompetes un bazūnes, un viņu pavadībā publika pēc izdalītām lapiņām uzsāk dziedāt: «Cik tuvu man mans gals jau klātu!...» Pēc tam melni tērptā runātāju krēslā kāpj nelaiķa Kalniņa draugs Codes mācītājs Kope un uzsāk bēru runu. Jauka arī bija bijusi mācītāja Holsta runa, nelaiķi no dzīvokļa izvadot, par tematu «Iz viņa izgāja viens spēks».
Bet Kopem pavisam citāds teicamais. Par viņa runu toreiz laikrakstos nodots sekošais spriedums:
«Ja karavadonis neskaita un netura sevis visiem karavīriem līdzi, bet uzskata viņus vienīgi par tiem, kuriem jāiet nāvē, tad tāds nevar būt īsts uzvarētājs. Tāpat, ja mācītājs, īsti tādos gadījumos, kur klausītājiem cerībazudusi, runā uz viņiem tā, it kā tam pašam nebūtu nekāda dalība pie viņu priekiem un bēdām, sacīdams tik «jūs», «jūsu», «jums», tad vārdiem nav spēka. Bet Kope ne vien sajutās, iet arī skaitījās pie apbēdinātiem. Klausītāji to dziļi sajuta...»
Patiešām, viņš miekšķēja sirdis, ka vai, vai! Ne viena sieviete vien slaucīja asaras. Vietvietām zālē dzirdēja skaļu šņukstēšanu. Ne tikvien pie tuvu piederīgiem, atraitnēm un bāriņiem, bet arī gluži svešām personām. Raudāja Magone un Krauklīša kundze, kas citādi rādījās diezgan pacieta, un pat Ninai ar visu savu perfīdo smaidu bija grūti valdīties. Jūtīgā Herta un Starpiņa kundze sabruka pat asarās. Pudiķim nekādi nebija iespējams viņas mierināt, jo, pirmkārt, tas būtu neveikli un, otrkārt, viņam pašam, - lai arī tas no mācītāju runām neko neturēja, bija ap dūšu tā jocīgi un savādi. Un sajuta taču šo runas iespaidu par viņu daudz skarbāki un norūdītāki vīri. Tā, piemēram, vecais Krauklītis, slaucīdams sviedrus, aizņēma arī līdzi acis, un Starpiņš nogrimis tādā elēģiskā apcerē.
Pēc mācītāja runas uzstājās jaunais priekšnieka vietnieks Fr. Grosvalds. Viņš cildināja aizgājēja nopelnus un sniedza ziņas par viņa cītīgo un sekmīgo darbību biedrības amatos. Sevišķi vērīgi uz viņu klausījās viņa līdzkandidāti uz priekšnieka amatu. Par tādiem varēja skaitīties Aleksandrs Vēbers, Zinību komisijās priekšnieks, Jānis Kļaviņš, runas vīrs un ilustrēta žurnāla «Rotas» redaktors-izdevējs, un plecīgais Jānis Einberģs, viens no vecākiem runas vīriem. Visi tie tāpat bija advokāti, un katrs viens no tiem apzinājās, ka viņam lielāki nopelni tautas druvā nekā viņu jaunajam līdzcensim. Kā rādījās, viņi bija ļoti apmierināti. Gr. nepavisam nevarēja iesilt, runāja vienmuļīgi un mehāniski, neraugot, ka bija manāmi uztraukts. Uzbudinājuma sekas vienīgi tās, ka viņš šai un tad savos vārdos pārteicās, ko tad satrūcies ātri izlaboja. Nē, nē, tas viņiem nopietns konkurents nebūs! Viņa stiprā puse vienīgi tā, ka viņam fraka labi pieguļ.
Turpretim pārējā publika ne tik visai bija apmierināta. Karstums pārpildītā zālē pieņēmās, un uz vietas kājās stāvēt grūti, ja runa sevišķi nesaista. Auditorija tādēļ, sakustējās, sāka slaucīt sviedrus, dīžļājās, ar vārdu sakot, viena daļa garlaikoja, un otra daļa kļuva nepacietīga. Starpiņa kundze, nevarēdama sagaidīt beigu, pat sapīkusi iesaucās: «Kwatsch!» Tas bija niecinājums pa vāciski.
Runātājs nobeidza, publika aprima, un beidzot pat valdīja dziļš klusums, kā jau tas parasts, kad katedrā parādās jauns runātājs. Sirms, paslaids vīrs, kuru tikai nedaudzi no klātesošiem pazina un arī saprata, jo viņš uzsāka runāt pa krieviski. Tas bija «Rižskij Vestņik'a» nodibinātājs un redaktors-izdevējs Leonids Gešihins, izveicīgs žurnālists un, var sacīt, Rīgas krievu sabiedriskās dzīves tēvs. Pirms viņa krieviem Rīgā savā starpā nebija nekādu garīgu saišu, tie dzīvoja izklaidēti, bez savas biedrības un laikraksta. Sabiedriskā dzīve viņiem atzīmējama ap 1870. gadu, kad, te ieradies, L. Češihins nodibināja pirmo laikrakstu un arī biedrību «Uļej» (Bišstrops). No tā laika krievu māksla un žurnālistika sāk darboties līdzi pie Rīgas kultūras, līdz tam krievi Rīgā bija svešinieki. Pēc saviem politiskiem ieskatiem Češihins pieslējās pirmiem krievu nacionālistiem, proti, ka krieviem vajag balstīt latviešus un līdz ar to spiest atpakaļ vācu iespaidu. Ka krieviskam vajag beidzot arī Baltijā valdīt, tā viņam bija iztaisīta lieta. Tikai līdzekļi, kā to panākt, viņam bija gluži citādi nekā šaursirdīgiem birokrātiem un karjeristiem. Viņš ieteica tā rīkoties, ka lai latvieši mācītos mīlēt un cienīt visu krievisko un tam labprātīgi pieslietos.
Tā arī tagad viņš uzsvēra krievu un latviešu attiecības, aizrādīja, ka nelaiķis smēlis zināšanas Maskavas universitātē un tādēļ tam bijušas ļoti pareizas domas par latviešu tautas izglītības līdzekļiem.
Pēc beigtas ceremonijas, kad zārku taisījās nest ārā, kas bija runas vīru pienākums, Rīgas Latviešu labdarības biedrības skolnieces pirms ceļu līdz nama slieksnim kaisīja puķēm. Tas bija atkal kas jauns, kas sacēla vispārēju ievērību. Jau vienkārt tādēļ, ka puķes šinī laikā bija ļoti dārgas un meitenes bija tērpušās tautiskos uzvalkos. Sevišķi par to aizkustināts referents Kaudzītes Matīss, kurš tūlīt faktu steidzās atzīmēt savā kabatas grāmatā. «Lai jums, mazajās, šis darbs paliek piemiņā. Atnāks laiks, kad viņa nozīmi apķersat un sapratīsat...»
Starpiņš vēl paguva savai cienīgai pasacīt, ka viņam jāiet līdzi gājienā zārkam pakaļ un tādēļ viņām jābrauc eķipāžā vienām. Tāpat Krauklītis savu ģimeni, kurai divas eķipāžas, bija nodomājis atstāt sava audžudēla Ernesta Sutuma vadībā. Bet tas bija pazudis, diezin kur palicis.
Dāmas par to rādījās it kā nobēdājušās, it kā vienas atstātas. Bet Pudiķis zināja padomu: «Ja jums, cienījamās kundzenes, nekas nebūtu pretim,» viņš ieminējās, «tad jau arī mēs varam būt jūsu pavadoņi. Es, Ērgļu Kārlis, Perlants Plausis...»
Šis priekšlikums tika pieņemts. Tikai jānorunā, kā sasēst. «Vienā eķipāžā lai brauc zēni vieni,» enerģiskā Krauklīša kundze noteica. «Otrā brauksim mēs ar Magoni un Plauša kungs, un vēl var kāds piesēst...»
«Ērgļu Kārlis, tad jau pareizi iznāk!» Pudiķis iesaucās. Viņam bija no svara, ka pie tāda iekārtojuma viņš dabū pie Hertas sēdēt, un bija laimīgs, ka viņa priekšlikums tiek pieņemts.
Hertai un viņas mammai jau arī nebija, ko nožēlot, jo uzmanīgāka un pakalpīgāka kavaliera par Pudiķi jau nevarēja vēlēties. Un viņš bija bagātīgi algots vienīgi ar to, ka dabūja piedurties pie Hertas drēbju vīlēm.
Kārlim bija citādi. Magone, kā jau biedru starpā kalkulēts, bija viņa vecākā komiltoņa Perlanta piederums. Viņa Perlantam varēja būt vairāk nekā skolniece. Un tādēļ, Kārlis pret viņu izturējās ar godbijību, atturību, kas robežojas līdz pat saltumam. Turpretim Magone jutās pilnīgi brīva un, kā rādījās, viņai pret jauno rakstnieku bija diezgan liela interese. Viņai gan tā latviešu valoda tā negāja, bet totiesu runāja viņas dzīvās acis. Viņas sārtās rožu lūpiņas čūrinājās, lai ievilktu viņu dziļāk valodās, bet viņš vairāk ne kā «jā» un «nē» vairāk ne kā tikai to taisnu.
Lielais bēru gājiens patlaban sāka sastādīties. Viņiem diezgan ilgi nācās gaidīt pie biedrības durvīm, kamēr tur piebrauca viņu eķipāžas. Sētu mūzikai atskanot. Sēru gājiens pēc iepriekš nospriestas kārtības sāka kustēties uz priekšu sekošā rindā:
Pirms Rīgas Latviešu biedrības sēru zizlis, kuru braukšus veda Bernhards Dīriķis un Fr. Grosvalds. Pēc Viņiem brauca garīdznieks, kam sekoja līķa rati, tie greznākie, kādi vien privātiem cilvēkiem atļauti. Zārkam kā pavadoņi kājām gāja līdzi Rīgas Latviešu biedrības runas vīri, tad pārējās biedrības un delegācijas ar karogiem, kuri dziļās sērās tīti. Viņas gāja šādā kārtībā:
«Fūrmaņu palīdzības biedrība», «Ziedoņa palīdzības biedrība», «Jonatana biedrība», «Pēterburgas Ārrīgas dziedāšanas biedrība», «Pavasara biedrība», «Cerības biedrība», «Slīperu cirtēju biedrība», «Majoru-Dubultu Labdarības biedrība», «Pārdaugavas Labdarības biedrība», «Rīgas Palīdzības biedrība», «Āgenskalna Baptistu biedrība», «Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrība», «Daniela palīdzības biedrība», «Valmieras Latviešu biedrība», «Rīgas Latviešu biedrība» un studentu korporācija «Letonija».
Tām sekoja eķipāžas, pavisam kādas divdesmit sešas. Bēru gājienam pa priekšu un sānos plūda līdzi lieli ļaužu plūdi, kas līdzīgi upei tek vīzīgi pa Aleksandra ielu un vēlāk pa Miera ielu uz Jēkaba kapiem. Cilvēki katrs par sevi kā atsevišķa daļa apbrīnoja kopīgo masu, kura patiešām grandioza. Piebiedrojās arī nejaušie skatītāji, piebiedrojās ziņkārīgie veseliem pulkiem un masām. Lieliskais uztrauc un rauj sev līdzi. Tāpat pilni logi skatītāju.
Bija arī visādas sarunas un piezīmes dzirdamas, no kurām dažas pat atsitās bērinieku ausīs. «Rau, kur aizved glabāt latviešu ķēniņģi!» kāda sieva iesaucās, un nevarēja notvert, vai nopietnā vai ironiskā nozīmē. Turpretim pa gabalu tālāk kāds vīrs balti nospļāvās: «Aizved atkal kādu cepešu ēdēju!» Kā redzams, arī tas nelaiķi nepazina, bet teica parasti to, ko nemantīgie arvien mēdz teikt, kad apzvana ai apbedī kādu turīgu. Pa gabalu dzirdēja atkal kādu sievu: «Visu viņš tik darījis tautas labā...» Viņas kaimiņš piebilda: «Vai ta nu bez sava labuma strādāja... Bija taču viņam tur arī savs labumiņš...» - «Ja nenoliki rubulīti priekšā uz galda, nerunāja vis ar tevi,» kāds trešais iebilda. «To simtu, ko es viņiem tur tai «Austrā» iedevu, to jau es vairs neredzēšu,» kāds cits gabalu tālāk iesaucās. «Lai nu dievs mielo viņa dvēseli, bet to naudu apēda gan...» - «Nu, va' ta' nu viņš vainīgs, ka kapteiņi taisa uz kuģiem avāriju...» - «Kapteinis viens darīja?» tālāk atkal kāds iesaucās. «Viņi bez sazināšanās nebija!... Āre, Putniņš ar Zommeru arī par to jauno kuģi tik dārgi noņēmuši...»
Un tā visādas valodas! Krauklīša kundze enerģiski saņēma lūpas. Vai tad uz visu var izklausīties, ko ļaudis runā? Kādēļ tad viņi visi tā spiežas līdzi, ja viņi domā, ka šis vīrs tik slikts bija? Lūdzis taču viņus neviens nav.
Lielais bēru gājiens panāk ceļā arī citus bēriniekus, kuri it kā nobijušies pagriežas pie malas un aizlaiž viņus garām. Ir citi arī greznāki un vienā gājienā pat eķipāžas, bet lielākā daļa ļoti vienkārši. Viņi pat redz pa gabaliņu vienu darba raspusku, uz kuras kails, balts zārks, un tikai maza saujiņa apdilušās drēbēs viņam seko.
«Vaī, kāpēc tam tikai tā?!» Magone brīnījās.
«Visiem jau nevar būt vienādi, bērns!» māte nopūtās. «Dažādā kārtā cilvēki staigā savus virszemes ceļus, dažādā kārtā tie iebrauc arī mūžības vārtos...»
Kad Magone to vēl nelikās saprotam, Perlants piebilda: «Tas ir dabas likums, jaunkundze. Divas viena un tā paša koka lapas nav gluži vienādas. Kur nu vēl cilvēki?»
Magone ar acīm koķetēja. «Jā, jā, - visi nevar būt blondi, un visi nevar būt bruneti...»
«Taisnība!» Perlants pasmiedamies piebalsoja.
«Bet tas jau ir mūsu Ernsts!» Magone piepeši izbrīnījusies iesaucās. «Jā, Ernsts, patiešām...»
Visu acis vērsās turp. Viņi atradās blakām baltajam zārkam uz raspuskas. Tikai maza saujiņa laužu to pavadīja, acīm redzot, prasti cilvēki apdilušiem apģērbiem. Starp viņiem arī soļoja students Ernests Sutums, arī tāpat ļoti novazātu mēteli un vecu cepuri.
Krauklīša kundzei patiešām bija neomulīgi, ka tie abi jaunie cilvēki redz viņu audžudēlu tādā vienkāršā sabiedrībā.
Diezin kas vēl par cilvēkiem?! Viņa to nemaz neliktos redzam, bet, kad nu Magone iesākusi, «Ernst!» - viņa uzsauc un māj kučierim pieturēt. «Vai tu nebrauksi mums līdzi, Ernst?!...»
Bet viņš liekas, ka būtu pavisam svešs un viņus nemaz nepazītu. Arī, ka viņam viņu milzīgais, lepnais gājiens nemaz neimponētu. Tikai pāris viņa biedru ar iedauzītām, nonēsātām hūtēm, mutes ieplētuši, uzlūko šos brīnumus.
Students tikai ļaunu smīnu atbild uz Kārļa sveicinājumu. Krauklīša kundze piesarkusi vēlreiz atkārto savu aicinājumu, bet viņš atmet tikai ar roku un, viņus turpmāk neievērodams, aizgriežas uz otru pusi.
«Viņš jau nekad savai garderobei nepiegriež pienācīgo vērību,» Krauklīša kundze it kā atvainodamās sacīja, kad bija pabraukuši viņam garām.
«Ērmods cilvēks!» Magone nevarēja nociesties, nepiebildusi. «Pavisam tāds zonderlings...»
«Lūdzu, jaunkundze, «ērmots»,» Perlants pārlaboja. «Ērmots un savādnieks...»
«Nu jā, ērmodts!» viņa atvainojās, bet tādā balsī, kas liecināja, ka viņa savam skolotājam tā nebūt nedomā padoties. Kad viņš to cieti uzlūkoja, viņa koķetēja tam ar acīm pretim. Nu padari viņai ko!
Kamēr viņi tā ķīvējās un amizējās, Kārlis tikai sērīgi smaidīja. Viņam ne tik spītīgais students interesēja kā vienkāršais zārks uz darba ratiem. It kā dvēselē ieskanētos kāda vārīga stīga, tā kā šaubas, tā kā raudas... Kādēļ šinī svinīgā bēru dienā tāda bēdīga aina? Labais iespaids tika bojāts un atklāta kāda nepatiesība. Viņš jau sen apradis ar principu, ka visi tautieši nav viens, ka pirmiem un labākiem jāturas kopā tikai ar sevis līdzīgiem. Bet kādēļ tad to nesaka klaji un gaiši? Nu, labi, tie pirmie un labākie strādā un gādā priekš tautas. Bet, ja šādas bēdīgas ainas atklājas, tad taču viņi nav pietiekoši strādājuši un gādājuši.
«Bet, rakstnieka kungs, koo jūs tāds melanholisks?» Magone, viņu ar savām spulgām acīm un smaidiem provocēja.
«Es pārdomāju par tautu,» Kārlis iztraucēts pasmaidīja...
«Vai mēs drīkst zināt, koo?» viņa pētīja tālāk.
Vēl tālumā bija redzams baltais zārks. «Nē!...» viņam piere savilkās grumbās. Viņai jau tas bija aiz muguras, un viņa to neredzēja. Bez tam jau arī tas palicis tālu atpakaļ nesaredzamā tālumā.
Beidzot kapsētas vārti sasniegti. Bērinieki plūda iekšā kapsētā. Par kārtību arī še gādāts. Gorodovoji it visur redzami. Toreiz to ieskatīja par lielu pagodinājumu un uzmanību no policijas puses. Biedrības priekšniecība par labu kārtības uzturēšanu izsniedza pat policijai 50 rubļus lielu gratifikāciju. Bez tam arī kārtību kapos palīdzēja uzturēt Rīgas un apkārtnes biedrību locekļi. Tie turēja ceļu svabadu tādā ziņā, ka abās pusēs bija nostājušies vīrs pie vīra ciešā ķēdē un turēja uz katru pusi ziņkārīgās ļaužu drūzmas atpakaļ. Kad bēru gājiens bija cauri, tad arī tam piebiedrojās pakaļējie kārtības sargi.
Kapu ceremonija, ko izdarīja atkal mācītājs Kope, mainījās ar bazūņu mūziku un četrbalsīgām dziesmām. Kad kaps ir aizbērts, tad sākas runas un vaiņagu nolikšana. Ļaudis staipa kaklus un grib ko saredzēt. Kā rādās, tad žēlabas devušas pilnīgu vietu ziņkārībai.
Pirmais runāja Latviešu biedrības goda biedrs arhitekts J. Baumanis, nelaiķa priekšgājējs biedrības priekšsēdētāja amatā. Viņi savā laikā bija cīnījušies un savā laikā bijuši draugi. Viņš runāja atkal par «mūsu Kalniņu». Viņu nevarot par savu saukt ne vienīgi Vidzeme, ne Kurzeme, viņš piederot visai tautai. Latvju tautai ļoti bieži jāciešot šādi piemeklējumi, kad nāve tai krietnākos dēlus atrauj pašos spēka gados. Tāds trūkums cēlies atkal caur Krišjāņa Kalniņa nāvi. Ne vien Rīgas Latviešu biedrībā, - bet arī visā latviešu tautības jautājumā. No Rīgas Latviešu biedrības puses viņš noliek uz kapa lauru vaiņagu.
Ja arī Baumanim laba balss un izteikšana, bet publika sevišķi sakustas, kad uzsāk turpmākais. Garš kā kārts, melnām ūsām un krāsainu cepurīti, kura pārklāta ar melnu sēru plīvuru. «Kas tas? Kas tas tāds ir?» nezinātāji jautā. «Tas ir «Letonijas» delegāts, teoloģijas kandidāts Irbe,» tie, kas zina, paskaidro. «Ir arī teikšana kā mācītājam,» informētie apmierināti piebilst. Tā kā viņš par visiem par galvu garāks, visi to arī var labi redzēt un dzirdēt.
«Latvju tauta raud un vaimanā!» viņš sauc. «Latvju tautai piepeši apklusušas prieka un līksmības dziesmas! Kur vien latvju mēle skan, visur ir dzirdamas sēras gaudu skaņas. Raudi, ak, raudi un vaimanā, latvju tauta! Pār tevim nācis grūts piemeklēšanas laiks!... Raudi, žēlas, gaužas asaras, sevišķi tu, «Letonija»! Tavs visstiprākais, varenais ozols ir nolūzis... Nāve, rūgtā, bālā nāve ir laupījusi tavu goda biedru, laupījusi Krišjāni Kalniņu. Tavu seju vairs neredzēsim, tavu roku vairs nespiedīsim, bet par priekšzīmi mums būsi joprojām, kamēr būs latvju tautas dēli, kuri centīsies tapt par stipriem, derīgiem Baltijas ozoliem. Ja tevi būtu pazinuši, tad nebūtu bijis tavs īsais mūžs tik grūts. Bet daudz bija, kas tevi nepazina, negribēja pazīt. Tevi saprata un godāja, kas tevi, gribēja pazīt, tevi pārprata un nievāja, kas tevi nepazina. «Strādā, nepiekūstoši strādā līdz pēdējam dvašas vilcienam savu brāļu labklājībai par godu!» -bija tavs karoga uzraksts. Caur to mums visiem par priekšzīmi esi izpelnījies nemirstības lauru kroni. Nemirstības lauru troni tev tikai var dot, kas ir dievs pār visiem dieviem un kungs pār visiem kungiem. Bet tu, latvju tauta, priekš tevis mūsu dārgais aizgājējs pūlējies savu īso, sūro, grūto mūžu. Tāpēc neaizmirsti, ko viņš tev labu darījis! Turi viņu dārgā piemiņā, cieni viņa darbus, cieni viņu pašu! Bet tu viņu tikai tad pienācīgi cienīsi un godāsi, ja, godīgi un dievbijīgi dzīvodama, paliksi vienmēr savā tēvu ticībā. Tad tas spēks, kas no mūsu neaizmirstamā nelaiķa izgāja, arī joprojām pie tevis paliks un debesu tēvs tevi sargās un glabās, tevi valdīs un vadīs...»
Kārlis sāpīgi sarāvās ikreiz, kad tika piesaukta tauta un varenais ozols, kas strādājis priekš viņas labklājības. Viņam stādījās priekš acīm baltais, kailais zārks uz raspuskas, kurai sekoja students ar veca cepuri un nonēsāto mēteli. Bet ko tad no šīs tautas prasīja? Kādi aprakstīja viņas centienus un ideālus? Ne vairāk, ne mazāk, kā ieteica tiem palikt pacietīgiem un padevīgiem zemes tārpiem. Bet, ja tauta lai nebūtu vairāk, kas viņa tagad ir, kādēļ tad viņai drosmi centienos par savu labklājību? Kādēļ tad viņai ozolu, un kādēļ viņai par saviem lūzušiem ozoliem gaust? Viņš sajuta, ka nelaiķa piemiņa zināmām tendencēm par labu tika norauta pīšļos. Lai arī tas tautai varbūt nevarēja līdzēt, taču viņš nevarēja tai jaunu vēlēt. Viņš nevarēja smacēt viņas centienus pēc kā jauna, nebijuša un labāka.
Un, kamēr citi runātāji no dažādām biedrībām izteica apmēram to pašu, viņš nelaiķim krūtīs kala pantiņu ar satīrisku piegaršu:

Tu sirdīgi mūs aizstāvēji,
Kad pēla mūs
Par viegla dzīvi, kungu priekšā!
Ak, iekšā ticis debesis,
Jel aizstāvi mūs debestēva priekšā....»

Atkal ar skaļu patosu iesāka kāds runātājs, kas sacēla vispārēju ievērību. Teica, ka tas esot jaunais dzejnieks Stepermaņu Krustiņš. Pēc kāda sava garāka nodeklamēta dzejoļa viņš iesāka ugunīgu sparu prozā:
«Es redzēju zvaigzni mirdzam, kas spīdēja pa tumšām, tumšām naksniņām. Es dzirdēju vētru krācam, kas trakoja pār dievzemītes ozoliem. Lūk, zvaigzne izdzisusi - dus ozols salauzīts... Ai, plūstiet, asaras, jūs sāpju bērni, jā, plūstiet, ritinājat aumaļām!... Redz; māmuliņas krāšņums bālējis, redz, tautas zieds ir vītis, savītis...
Rau, viņa kaps!
Tu, dižais tautas dēls! Tu biji patiešām tā jaukā rīta zvaigzne, kas, spoži mirdzēdama, mūs vadīja iz drūmās nakts. Tu biji patiešām tas milzis dievzemītes ozols, ko nespēja nekādi v a k a r a v ē j i locīt, bet ko tik pati augstā dieva ziņa spēju roku lauzusi. Dieva vaļa! Tu biji krietnais tautas bērns, kas, savu tautu mīļodams, šim vīra pienākumam, šim svētsolījumam biji uzticīgs līdz pašai pēdējai stundiņai. Tu biji tas stiprais karavīrs, kas, savu tēvazemi sargādams, šim savam karogam biji uzticīgs līdz pašai kapa malai!... Saldu dusu tev!... Tavs nopelns svēts; tur, tur aiz zvaigznēm viņš tiks pilnam līdzināts. Tu esi cīnījies kā reti kāds, kura darbos diženi mirdz tautas gods... Lab' tev un mums! Kas necīnās, tas nenesīs to goda kroni debesīs!...»
Kārlim bija sāpīgi jāpavīpsnā; tauta galvas vien kratīja par smalko izteikšanu. Tauta gan brīnījās, bet ne prātā tai nenāca par «lūzušo ozolu» gaust un bēdāties. Orators nobeidza ar sekošo pantu, acīm redzot, šim gadījumam sacerētu:

«Dusi saldi, labo tautiet!
Pāri tavam kapam
Lai zied neaizmirsteles,
Lai zied rozes, vijolītes,
Tavas tautas puķītes.

Viņas piemiņā tu būsi,
Kamēr sirds mums krūtis sils,
Jo tu biji tuvi, tāli
Allaž viņas stipra pils.

Dusi saldi! Pāri kapam
Viņš, tavs gars, lai pie mums mīt,
Kā joprojām tuvi, tāli
Tautas gods par slavu spīd...»

Pēc viņa nāca atkal kāds gaišmatis jauneklis, kurš, kā teica, esot Pēterpils latviešu mācītājs Zanders. Viņš runāja it kā paša aizgājušā Kalniņa vārdā.
«Ardievu, mana tauta, kuru esmu mīlējis līdz nāvei, priekš kuras esmu sviedrus lējis un cīnījies! Tagad es gulstos dzestrā kapā, manas rokas priekš tevis vairs nestrādās. Ardievu, mana tauta, kas tu mani esi mīlējusi līdz pašai nāvei, kas tu man uzticējusies! Savas tautas mīlestība bija man augstākā laime, mans cerības spēks. Ardievu, mana tauta! Man tevis jāatstāj nu grūtā, bēdu pilnā godā. Kā tev nu klāsies nākamībā? Kas to zina sacīt! Es citādi nezinu par tevi gādāt kā tevi dieva gādāšanai pavēlēt. Pats visu varenais lai tevi sargā! Paliec tikai viņam uzticīga un neatstāj viņa ceļus, tas ir, savus ticības ceļus! Tad tavi skauģi tev nenieku padarīs... Ne vien caur savu pavadīšanu un asarām izrādi, ka tu esi mani mīlējusi, bet arī caur saviem darbiem. Tēvu zemei grūti laiki, dēliem jāiet palīgā! Strādā un atkal strādā, un lūdz dievu par palīgu, tā būs mana sirds pēdējā vēlēšanās, to es tev lūdzu, to es tev pavēlu. Ardievu, mana dzīves biedrene un mani bērniņi!... Līdz ar tevi raud mana tauta, un dievs, kas asaras skaita, ne katru no jums neatstās - - -
Nu tad dusi saldi, mūsu Kalniņ, mūsu gādniek un kareivi! Kā tu mūsu tautai bijis ozols, tā mēs ar neko cienīgāku nezinājām, kā ozola vaiņagu likt uz tava kapa. «Kam tu lūzi, ozoliņi, vai nav koku lūzējiņu?» Dusi saldi, mūsu labdari! Tevi pavada mūsu žēlabas, mūsu pateicības. Tauta latvju kamēr dzīvos, dzīvos Kalniņš. Tu esi aizgājis, kur mīt, kas priekš tevis strādāja un cīnījās, mēs, tavu piemiņu godādami, sniegsim rokas uz dūšīgu strādāšanu un gādāšanu tautas druvā! Mēs tevim tava kapa malā solām tavās pēdās turēt uzticību, vienprātību, mēs solām stipri stāvēt, kā tu to darīji, stipri stāvēt savā tēvu ticībā un valodā. Tad dieva tēva roka, kas mūs piemeklējusi, mums pārvērtīsies par svētības roku. Mēs arī dzīsimies tev palikt uzticīgi līdz nāvei, uzticīgi dieva vārdam savos ticības ceļos un uzticīgi tavās pēdās, lai arī mēs varētu mantot dzīvības kroni...»
Daudziem šie vārdi pagāja garām vienaldzīgi, bet Kārlis jutās it kā apkaunots, jo viņš nevarēja tiem līdzi just.
Nemiers ar sevi un ar visu tikpat kā tārps sāka grauzt Kārļa sirdi. Viņš negribēja labāk klausīties, novirzījās sānis, soļodams tālāk un tālāk starp kapu krustiem ar vairāk vai mazāk zīmīgiem uzrakstiem. Bet maz viņš ko tur redzēja, jo viņa domas kavējās citur.
«Tevi saprata un godāja, kas tevi gribēja pazīt, tevi pārprata un nievāja, kas tevi nepazina...» Tas bija «Letonijas» delegāta runas kodols. Tīri labi teikts, un lielais pulks ne domāt nedomā, uz ko tas zīmējas un kas ar to izteikts. Ne vien letoņi, arī seloņi tā domā, it visi Latvijas ozoli, kas stāv pie viņa kapa malas. Ja vācieši tikai īsti saprastu, ko viņi grib, tie viņus nenievātu, bet godātu. Priekš pirmo un labāko stāvokļa nostiprināšanas tik vieni, kā otri ņēma palīgā it visu - ir dievu, ir ticību, ir vienprātību, ir turēšanos pie veciem tikumiem. Šie vīri zina, kas tautai vajadzīgs un kur viņi to vada.
Vajag jau tikai saprast! Jā, jā, viņš jau arī nebija svešinieks, viņš pazina korporācijas principu. Viņš arī grib būt uzticīgs tam, ko uzņēmies, turēties pie saviem biedriem un nerunāt vairāk, cik vajadzīgs. Ja jau vajadzēja būt aristokrātam, tad arī viņš tāds bija. Bet smags bija tāds upuris. Bet labāk, ja aristokrāts būtu līdz galam un tautai atklāti pasacītu: «Mēs tevi par sevis līdzīgu neturam. Mēs strādājam pirmām kārtām priekš sevis un, ja mums iznāk laika un ir izdevīgi, tad tikai priekš tevis!» Vajadzēja balstīties vienīgi uz saviem spēkiem. Bet, lūk, uz tiem paļāvības laikam trūka.
Pie kapa atskanēja četrbalsīga dziesma. «Augšām aiz zvaigznēm, kad gaisma reiz ausīs...» Bet arī tā viņam nenoderēja par apmierinājumu. Kā nemiera dzīts, viņš devās nostāk un tālāk.
Starp krustu rindām tikai retus ļautiņus varēja ieraudzīt, visi bija tur kopā, kur viņu kā melna nakts! Tur, kur kraujas vaiņagu kalni, kur mainās dziesmas ar runām.
Te viņš nejauši ieraudzīja nākam tāpat viņam pretim studentu Ernestu Sutumu. Savu mironi tas jau pabāzis zem zemes un skatījās nicinoši apkārt uz greznajiem krustiem.
Viņi nevarēja vairs izvairīties sāņus, tiem vajadzēja satikties taisni krūtīs. Kas attiecas uz Kārli, tad viņam nebija nekas pretim iepazīties ar šo savādo, bet interesanto cilvēku tuvāk.
Tādēļ, pacēlis cepuri, viņš pirmais to jau pa gabalu sveicināja.
Otrs sveicinājumu gan saņēma, bet viņa vaigā varēja lasīt perfīdu smaidu un apslēptu naidu.
«Nu, līguson, tautai jau atkal viens varens ozols ir lūzis!» tas graizīgā un pārsmejošā balsī iesāka. «Noturējāt jau savu runu pie viņa kapa? Nu jau tauta bārenīte, ko?...»
Visa viņa izturēšanās un valoda Kārli nejauki kaitināja. Tomēr viņš izteica apmēram to pašu, ko Kārlis pie sevis juta, un tādēļ pēdējais, cik varēdams mierīgi, atbildēja:
«Zaudējumu taču jūs nevarat noliegt! Mūsu labākais tautas dēls ir miris...»
«Skandināt, skandināt savu kokli, lai tauta raud un vaimanā,» Sutums nesaudzīgi turpināja. «Visu mūžu priekš tautas cīnījies un strādājis. Bet es zinu vienu, kam viņš ne par grasi laba nav darījis... Tas kāvās ar badu un trūkumu...»
Kārlis lēni satrūkās. «Tas, kura zārkam jūs gājāt pakaļ?»
«Jā!... Un es zinu simtiem tūkstošiem tādu... Bads un trūkums ir viņu pastāvīgs viesis...»
«Kas tad tas par cilvēku bija, ko jūs pavadājāt?» Kārlis, neievērodams viņa aso toni, mierīgi jautāja tālāk.
«Tas jums var būt vienaldzīgi!... Tautas pīlārs tas nebija, ozolu dēls arī ne... Neraud tauta pēc viņa žēlas asaras... Tikai vienkāršs strādnieks fabrikā... Uz kājām kļūms... Tādēļ krita ar visu nastu un vārīgi sadauzījās. Slims gulēja bez darba. Un nomira gluži tāpat kā jūsu lielais ozols...»
Viņš ņēmās tik zaimojošā balsī, ka Kārlis beidzot uztraucās. «Kādēļ tad jūs par visu varu gribiet noraut pīšļos lielā tautas vīra piemiņu?! Vai tad jūs viņa nopelnus gribiet noliegt? Saprotams, ka it visiem viņš līdzēt nevarēja, visiem mēs neviens nevaram līdzēt... Varbūt arī nelaiķis reiz redzējis labākas dienas...»
«Nekad viņš labas dienas neredzēja!» Sutums attrauca. «Tādi ļaudis nekad neredz labas dienas. Savā augstākā ziedu laikā tas bija vīnūzī komijs. Košku viņu sauca, ja gribiet zināt... Mana tēva draugs...»
«Ahā, - tā jau domāju!» Kārlis atvieglots uzelpoja. «Tad tā nav vienkārša demonstrācija, ka sekojāt viņa zārkam? Bet tādēļ taču jums nevajag aizskart mūsu tautas darbinieku. Iedomājaties, ka pats reiz strādāsat tautas druvā... Kā jums tas patiks, ja cits par jums sacīs to pašu?...»
Otrs viņu tikai pārsmejoši uzlūkoja.
«Nelaiķa Kalniņš tāpat studējis Maskavā, tātad ir jūsu filistrs,» Kārlis turpināja. «Jums jo vairāk vajag justies caur viņu godinātam, uzstāties pret citiem, ja kāds viņa piemiņu gribētu zaimot...»
«Mums nav filistru, ne arī tautas pīlāru!» otrs atbrēca. «Starp mums un jums ir dziļa plaisa. Mēs piederam tiem, kuriem nav nekā, kuriem nav tautības, nav tēvijas...»
«Esam taču vienas tautas piederīgi,» Kārlis pastāvēja.
«Ko jūs uzmācaties ar savu tautu, ar saviem dižvīriem! Tie ir tautas ozoli, tie ir saules dēli, tie ir varoņi... Nekas viņi nav...»
Viņa acīs pie tam uzliesmoja fanātiska naida uguns.
«Ja tas tā būtu,» Kārlis smaidīdams viņu uzlūkoja, «kādēļ tad šodien tūkstošiem un atkal tūkstošiem ļaužu plūst pakaļ viņa zārkam? Ne tikvien izglītotie, ne tikvien turīgie... Arī strādnieki, darbaļaudis, tauta visplašākā nozīmē. Vai jūs domājat, ka viņa tik ļoti pieķertos savam izsūcējam un muļķotājam?»
Tā jau bija taisni tā parādība, uz kuru otram pašam trūka atbildes, uz ko tas varēja atbildēt tikai ar savām naidā zibsnošām acīm. «Tas jau, lūk, ir tas! Bet tautai vajag acis atdarīt!... Tautai pašai savas tiesības vajag izkarot...»
«Strādnieki izšķir it labi, kas viņu draugs,» Kārlis, it kā neievērodams viņa pretrunu, turpināja. «Protams, mūsu pienākums vēl vairāk rūpēties par viņiem, vest viņus pie gaismas, tiem palīdzēt...»
«Tiem jūsu palīdzības nevajag!» otrs, it kā odzes dzelts, iesaucās. «Tie paši ar saviem spēkiem izkaros savu nākamību - -»
«Zanders jau savā runā minēja, ka mums vajag sadoties rokas un strādāt priekš tautas vairāk nekā līdz šim - -»
«Lieciet jūs strādniekus mierā!» otrs viņu pārtrauca. «Tiem nevajag jūsu žēlastības, jūsu uzbāšanās. Mūsu ceļi šķiras... Brauciet savās eķipāžās, mēs dimdošiem soļiem ejam pretim savai nākotnei.»
Kārlis neizprazdams viņu uzlūkoja. «Kā vēlaties!» viņš atmeta ar roku. «Jūs taču ziniet, ka neesam tie cilvēki, kas uzbāžas...»
«Vismaz tiem ne, kam nav nekā, no kuriem nevar nopumpēt!» viņš ļauni nosmējās.
Kārlis nosarka un nobāla. «Vai dzirdiet!» viņš saslējās. «Jūs laikam to attieciniet uz mūsu pēdējo apciemojumu pie Krauklīša kunga!»
«Fakts!» otrs viņam rādīja savus baltos zobus.
Kārlis uztraucās arvien vairāk. «Tas ir negodīgi, es - - es jūs izaicinu...»
«Ar rapieriem paukoties, ko?» Sutums zaimojoši nosmējās. «Es jūsu izaicinājumu nepieņemu...»
«Ko?! Jūs atteicaties man dot gandarījumu?» Kārlis aiz dusmām drebēja. «Es jūs piespiedīšu... Jūs esat plukata...»
Viņš juta, ka asinis tam vārījās dzīslās un rokas vīstījās dūrēs.
Otrs, kā rādījās, mazliet sarāvās. «Es jūsu izaicinājumu nepieņemu!» tas kategoriski atbildēja. «Esmu pāri tādām viduslaiku muļķībām. Tā ir rupja dūres vara, kulaks...»
«Jūs gļēvulis!» Kārlis mēroja viņu ar acīm.
«Jo labāk, ka ejam katrs savu ceļu!» otrs nobeidza sarunu. «Es kulakiem nepiekrītu, bet ja man uzbruksat, jums tāpat atbildēšu... Sveiki!»
Viņš uzgrieza tam muguru un devās pa sāņu teku projām.
«Knubulis! Nožēlojams plebejs!» Kārlis nosauca viņam pakaļ.
«Līgas dēls!... Tautas svārbstiņš...» otrs ejot runāja.
Kārlim sirds dedza steigties tam pakaļ un iešaut reiz pa ausi. Bet tas būtu prasti, plebejiski. «Ko lai ar tādu prastu kluci dara?»
Otrs neklausījās vairs un gāja tālāk, un Kārlis it kā sastindzis palika uz vietas.
Kādēļ tad šis cilvēks tāds spurīgs un uz viņu tā ieēdies? Viņš taču nemaz tik slikti nedomāja un līdz zināmam mēram deva tam taisnību. Bet tas tikpat kā ērkšķis, kā ērce... Kādēļ gan?!...
Ahā, nu viņš saprot!... Tas jau runāja par eķipāžu, un eķipāžā viņš sēdēja Magonei blakām. Nabaga puisītis, greizsirdīgs!... Ak tu dievs tēvs, kādu to cilvēku pasaulē nav?!... Ja tas zinātu, cik augstu viņš pār tādām lietām stāv! Nu lai, - ja tam viņa nav vajadzīgs, viņam tā arī ne.
Labāk ies atpakaļ pie kapa, par tādām muļķībām jau ir domāt nav vērts. Viņš gribēja būt tīri bezbēdīgs, bet tomēr sirds dziļumos tā pati nemierīgā balss ko čukstēja, kam piebiedrojās vēl klāt aizskartas pašmīlības jūta. Kā šis cilvēks drīkstēja viņu tā niecināt?
Pie kapa dziesmas jau izbeigušās, runas apklusušas. Lielā ļaužu drūzma jau puslīdz nošķīrusies. Atlikušie apbrīnoja vaiņagu kalnu un lasīja uzrakstus uz vaiņagu lentām. Starp neskaitāmiem greznākais tomēr bija Rīgas Latviešu biedrības ar uzrakstu:

«Uz ežiņas galvu liku
Sargāt savu tēvu zemi.
Labāk manu galvu ņēma
Nekā manu tēvu zemi...»

Daži tautas vīri vēl šo to piezīmēja. «Jauki gan uzskatīt šādu pateicības un goda zīmēm apbalvotu kapa kopiņu,» Kaudzītes Matīss nopūtās. «Ja vien varētum aizmirst, ko viņš mums paņēmis, ko viņš zem savas segas mums apslēpis...»
No vēja pūstas, vaiņagu lentas ietrīcējās. Referents, izvilcis savu kabatas grāmatiņu, tajā piezīmēja: «Vējiņš rotājas ar vaiņagu lentām kā bērns ar mirušas mātes matiem, nesajēgdams, kas noticis, kas pazudis...»
Kārlis satikās atkal ar saviem pazīstamiem. Krauklītis tagad, no sava runas vīra pienākuma svabads, varēja nu pats braukt līdzi sievai un meitai. Tas pateicās ļoti jaunajiem cilvēkiem par kavalieru pakalpojumiem viņa sievai un meitai un viņus no šī pienākuma līdz ar to atsvabināja. Lūdza tos vēl viņu apciemot, ko, protams, tie ar pateicību pieņēma.
Turpretim Pudiķis Starpiņu mammai jau tā bija pieaudzis pie sirds, ka viņa to uzaicināja viņas vēl tālāk pavadīt uz mājām. Jo eķipāžā jau bija četras vietas un netraucēja ne ar ko, ka arī papa ņēma tur placi.
Saprotams, ka Pudiķis nebija lūdzams. Tur taču bija kāds magnēts, kas viņu vilka tik cieti klāt. Pudiķis bija laimīgs: viņš no šī ceļojuma sev ļoti daudz ko apsolīja!... Dzelzs jākaļ, kamēr karsta.
Kārlis ar Perlantu paņēma kādu fūrmani un brauca uz savām mājām saviem biedriem nopakaļus. Ilgu laiku tie turējās kopā ar Starpiņu eķipāžu un no tālienes saredzējās ar Pudiķi, Hertu un Starpiņu mammu. Tie meta šurp sveicinājumus, smaidīja un māja. Pudiķis bija gailis kurvī...
Bet arvien lielāka un lielāka palika plaisma starp tiem un viņiem. Fūrmaņa kleperītis nespēja rikšot līdzi straujajiem eķipāžas zirgiem. Beidzot laimīgie izzuda no viņu acīm.
Kārlim nu atkal uzmācās rūgtās atmiņas. Viņš nevarēja notikušo paturēt viens pie sevim, atstāstīja Perlantam sarunu ar Ernestu Sutumu un viņa dīvaino izturēšanos. Nu gluži kas puicisks!
«Nu, ko tad tu ielaidies ar tādu!?» Perlants izbrīnījies jautāja. «Tādus cilvēkus nemaz neievērot. Jo īstenībā: kas tev ar viņu par darīšanu?...»
«Kas attiecas uz tiem strādniekiem,» Kārlis domīgi sacīja, «tad tur viņam varbūt arī sava daļa patiesības... Bet tādēļ viņam vēl nav tiesība apvainot mūsu tautas svētumus un izturēties neķītri. Tādu gan pienākas pārmācīt...»
«Nav vērts!» Perlants atmeta ar roku. «Gandarījums mums jāprasa no tiem, kas pāri mums, nevis no tiem, kas apakš mums... Veca paruna māca: jo s- min, jo s- smird...»
Ar to lieta priekš viņa bija izbeigta.