AUGUSTS DEGLAVS

Rīga II

I puse

Trīspadsmitā nodaļa

Patecējusi kāda nedēļa. Vēl diezgan agrs no rīta. Perlants pašlaik taisījās iet uz kolēģiju un Kārlis uz avīzi, te viņiem «hohkolonijā» ieradās negaidīts viesis - Perlanta jaunais svainis Viķildu Kristaps. Taisni kā no vilciena nācis.
Jautri viņš apsveicinājās, arī ar Kārli, it kā viņu starpā nekas nebūtu noticis. Esot taču reiz jābrauc aplūkot savi labi draugi.
«Priecājamies ļoti par šādu laipnību,» Perlants atbildēja. «Nu, kā tad pie jums uz laukiem iet?»
«Paldies par vaicājumu, nevar brēkt!» Kristaps attrauca. «Strādājam un iemetam arī reiz pa krietnam... Tikai kviešiem nepavisam cenas nav, un tādēļ to timpu trūkst...»
«Tās jau arī mums tā pamaz turas,» Perlants atbildēja. «Ka mums tie «onkuļi» vairāk dotu...»
«Tālab jau arī iebraucu!» Kristaps pasteidzās atbildēt. «Kviešiem cena nav nepavisam, bet steidzīgi man vajadzīgs tūkstots rubļu. Citādi māja nāk uz āmuru... Pagasta krājkase neparko negaida...»
Perlantam piere aptumšojās. Iestājās uz brīdi klusums. «Vai zini, to onkuli gan nevajadzētu tagad apgrūtināt... Viņš diezgan devis... Vai nevarētu labāk pārdot tos kviešus?»
Kristaps palika tāds kautrīgs. «Man jau nav vairs nekas... Plaušiem gan vairāk... Ja jau vecie varētu dot, ko solīja, tad jau būtu labi. Bet nav viņiem vairāk kā tā «Austras» dalības zīme. Gribējām ieķīlāt turpat krājkasē, neņem pretim. Varbūt ka te Rīgā ņemtu ieķīlāt, varbūt arī pārdot...»
«Pārdot, - tas ies grūti!» Perlants savilka vaigu. «Būs kāda puse jāzaudē... Varbūt ieķīlāt varētu... Latviešu amatnieku palīdzības biedrības kasē...»
«Nu jā, pamēģināsim,» Kristaps piekrizdams dzīvi sacīja. «Onkulim jau tur pazīšana...»
Tā kā Perlantam pašlaik bija jāiet uz kolēģiju un pēc tam uz stundu, viņi norunāja tā: viesis Kārļa pavadībā lai iet apskatīties Rīgu. Var pieiet arī biedrībā un tur drusciņ uzkavēties. Ap pusdienas laiku lai viņi iet uz Plaušiem, kur tad Perlants būs priekšā. Visu, kas pie onkuļa darāms, viņš jau darīs.
Perlants jau nezināja viņu abu konfliktu un nevarēja iedomāties, cik grūti Kārlim šis uzdevums izpildāms. Ja viņam kā «fuksim» vecāka biedra pavēlēm nebūtu jāpaklausa, viņš to nekad nebūtu uzņēmies. Drauga dēļ viņš to darīja. Tomēr ar visu to tas sākumā bija ļoti kluss un vārdiem skops, atbildēja tikai uz to taisnu ar un «nē».
Kad viņi bija izgājuši uz ielas, Kristaps draudzīgi pieķērās Kārlim zem rokas. «Tu jau būsi dzirdējis, ka esmu tagad apsievojies... Tavu vecu brūti...»
Kārlis sāpīgi sarāvās, tomēr savaldījās un piespiestu jautrību attrauca: «Kur nu brūte?! Es taču viņu nevarēju ņemt...»
«Jā, kad tev nav māju!» Kristaps atbildēja. «Ja tu būtu palicis Ērgļos, mums manas sievas dēļ būtu bijusi liela konkurence. Muļķis arī biji, kad tu tās mājas atdevi...»
«Šo jautājumu labāk neaiztiksim,» Kārlis atbildēja.
«Man naidā uz tevi nepavisam nav,» Kristaps apgalvoja. «Tu, ja viena sievieša dēļ - ak tu mūžs!... Viņu jau pilna pasaule... Tu, āre, vari ņemt Rīgā te to māsīcu Ninu... Feina un bagāta skuķe...»
«Nedeg jau!» Kārlis atmeta ar roku.
«Nu jā, - nav jau arī tā precība nekāda liela lieta,» Kristaps viņam piekrita. «Tu, cilvēks, vairs nekad neesi brīvs, sieva kā aste vienmēr pakaļ. Otrreiz es to muļķību nekad vairs nedarītu! Ja es būtu vēl jaunskungs, es katrā reizē dabūtu kādu rīdzinieci ar savu divdesmit tūkstoš... Bet kā man tagad iet! Ko vecie solīja, to nevar iedot, man tikpat kā striķis kaklā!... Kas man nekaitētu, ja es būtu brīvs cilvēks...»
Bet Kārlim uzreiz kā? Līdz šim viņš tos uzskatīja par saviem ienaidniekiem un tiem diezin ko būtu novēlējis. Nu dabūja zināt, ka tam slikti iet, un palika viņu žēl. «Nu, gan jau onkulis izlīdzēs,» tas mierināja. «Viņš jau pārticis vīrs...»
«Nu, tukšā es jau uz mājām nebraukšu, lai tad tur vai kā!» Kristaps noņēmās. «Un tie mani radi arī, tiklīdz tu, cilvēks, esi apprecējies, tikpat kā velni virsū. Dod manu un dod manu... Kur es ņemšu? Vai no sienas izraušu?»
«Tā jau nu ir!» Kārlis domīgi piebilda. «Gan jau onkulis izlīdzēs,» viņš mierināja.
Kristaps pavisam tāds nolaidies. Bet ilgi viņam nebija patikas par savām personīgām lietām gaust, tam rūpēja zināt, kā iet ar vispārējo tautas lietu.
Un Kārlis varēja daudz ko pastāstīt. Pilsētas domnieku vēlēšanas, kurām drīzumā jānotiek, bija sakustinājušas vispār prātus. Laikraksti sniedza iejūsminošus artiķeļus, - arī Kristaps tos bija lasījis, - par latviešu vienprātību. «Māmuļā» ierīkots informācijas birojs, kas sniedza par vēlēšanām tuvākas ziņas. Tādēļ ej, kad gribi, tā ļaužu pilna. Vēlētāji nāca pārliecināties, vai tie pareizi ievesti vēlētāju sarakstā, vai nav pavisam izlaisti. Tādā gadījumā tad uz vietas tika sastādīti sūdzības raksti. Pie biroja darbiem piedalījās daudzi studenti, kuri vispār ļoti par vēlēšanām interesējās un aģitēja pret vāciešiem. Daudzi gāja apkārt pa mājām, lai iejūsminātu kūtros vēlētājus. Viena daļa no tiem bija pārāk vienaldzīga: «Ek, ko es tur dauzīšos! Par velti kavēt dienu, - iztiks jau arī bez manas balss...» Viena daļa atkal bailīgi. Labprāt ietu, bet bīstas aizkaitināt vācu kungus, kuri var uzlikt jaunus nodokļus. Jo grūti tos pašus vecos samaksāt, un dažam labam tie pa vairāk gadiem parādā...
Tādas šaubas un maziskas bailes nu vajadzēja izgaisināt. Pēc vēlētāju saraksta, - no kura vēl ļoti daudzi latvieši izlaisti, - izrādoties, ka latviešiem trešā šķirā uzvara pilnīgi nodrošināta. Protams, tikai ar to norunu, ka tie paši neskaldās un arī krievi un žīdi tiem nāk palīgā.
Nu, un krievi jau nemaz citādi nevar! Latvieši jau uz viņiem skatās tikpat kā uz saviem brāļiem un liek visas cerības uz krievu ērgli, kas viņus atsvabinās no vācu jūga. Pēc notikušās Manaseina revīzijas, kura vācu kundzībai Baltijā gribēja darīt galu, nebija domājams, ka krievu vēlētāji to ilgāk stutēs. Par žīdiem gan īsti nevarēja zināt. Pie pagājušās ļaužu skaitīšanas tie bija uzdevušies par vāciešiem, uz ko tautiskie laikraksti kodīgi piezīmēja, ka Rīgā tik un tik žīdu un vāciešu. Bet arī žīdi, domājams, nebūs muļķi! Ja tie redzēs, ka latviešiem trešā klasē drošs pārsvars, tie ies kopā ar latviešiem.
Pēdējā laikā nu gan daži, bīdamies no pārkrievošanas, iekustinājuši jautājumu: vai labāk ar vāciešiem nevienoties uz zināmu skaitu kandidātu un neiztikt bez cīņas. Šo kompromisu aizstāvot sevišķi arhitekta J. Baumanis, kurš aizrādot, ka veikalnieciskiem cilvēkiem esot interese dzīvot ar vāciešiem labā saticībā. Berzēšanās tiem varot atnest lielus zaudējumus. Literāti, kuriem nekādas saimnieciskas intereses neesot un kuriem vācieši nevarot piekļūt, tie, protams, varot ālēties. Bet latviešu vēlētāju lielum lielā daļa esot saimniecības vīri, un viņu intereses te esot izšķirošas.
Pret kampromisa ideju asi nostājās Pēteris Krauklītis, lai gan tam, kā pats izteicās, esot ļoti plaši veikala sakari ar vāciešiem. Bet viņš par savām interesēm nerēķinot. Viņš kopā iešanu ar vāciešiem ieskatot par nodevību pret latviešu tautisko lietu. Viņam piekrita arī jaunā paaudze un visi labākie tautas dēli. Septiņsimt gadu latvieši smakuši vācu verdzībā, tagad nu ir diezgan! Šovakar nu biedrībā sasaukta vēlētāju sapulce, kura tad nolemšot, zem kāda karoga latviešu vēlētājiem iet. Kompromiss vai cīņa!
Par to dzīvi runāja arī tie cilvēki, kas acumirklī atradās «Māmuļā», kad viņi tur nogāja. Liela daļa studentu, seloņi, kā arī iebraucēji letoņi, visi tai laikā vienprātībā lamājās pret kompromisniekiem kā par tautas nodevējiem. Likās, it kā starp abiem būtu nodibinājusies tā visjaukākā saticība. Hurtiķis un Alberts Mikentāls sēž draudzīgi pie kausa miesta un runā par gudrām lietām. Fridols un Befis aģitēja roku rokā. Pudiķis, kura diplomātija arvien bija vērsta pret letoņiem, tagad savu kaujas cirvi pret tiem bija apracis...
Te bija priekšā vēl daudzi citi studenti, kuri gatavi kalpot tautas lietai. Kristapam vairāk pazīstamu no viņa kāzām. Ar tiem nu vajadzēja sadzert kopā savu šņapstu un savu kausu miesta. Un līdz ar tiem strādāt tautas druvā, aģitējot starp publiku, kas tagad biedrībā bagātīgā skaitā pienāca. Ai, Kristaps vareni prata!
«Es esmu laucinieks, gruntnieks no tālās Kurzemes,» viņš uzstājās. «Ne es esmu vēlētājs, ne arī lietā personīgi ieinteresēts. Bet kā tautiets es jūtu līdz jūsu cīņai. Bet tikai cīņai, nost ar kompromisu! Uz jums, Rīgas vēlētājiem, lūkojas visa tauta. Mēs sagaidām, ka jūs iekarosiet latviešiem Rīgu. Septiņsimt gadu vācieši viņā valdījuši, valdiet nu jūs viņā tālāk! Ilgāk mums neklājas vācu jūgu nest! Nu sakāt, - vai nav taisnība?»
«Pilnīgi taisnība!» bija atbilde. «Ja es būtu vēlētājs, neparko es savu balsi nedotu vācietim...»
Izrādījās atkal, ka nav vēlētājs. Apbrīnojami, cik tie vēlētāji reti! Viens otru mudināja, viens otru mācīja un galu galā ne viens, ne otrs varēja ko līdzēt.
Starpiņam arī šodien bija darīšana vēlēšanu birojā, starp citu, arī dežūra biedrībā. Tādēļ viņš allaž pameta acis restorācijas telpā, jo zināja no piedzīvojumiem, ka, kur tik daudz studentu kopā, tur par kārtību jābūt nomodā. Bet tīri kā par brīnumu šodien tie savā starpā nemaz nekašķojās, bet patrioti tādi, ka vai ausis svilst! Nu, bez šaubām, jau arī Starpiņš bija labs tautietis, bet tādas valodas viņam nepatika. Ikreiz, kad viņi minēja nicinošā kārtā vārdu «kompromisnieks», viņam bija tā, it kā viņam ar īlenu bakstītu. Bet nevarēja taču uzstāties atklāti: «Nerunājat jūs tā!» Viņš tādēļ aplinkus gribēja likt tiem sajust, kas te saimnieks mājās.
Viņam kā vēlētājam bija tiesība pārliecināties, kas te biedrs, kas vēlētājs, jo vācieši te it viegli varēja iesūtīt savus izlūkus.
«Lūdzu, kungs,» tas griezās pie Kristapa, «vai esat vēlētājs?»
«Diemžēl nē,» tas vaļsirdīgi attrauca, «esmu gruntnieks no tālās Kurzemes. Bet, ja man būtu balss, nekad es to nedotu vāciešiem un kompromisniekiem...»
«Vai esat Latviešu biedrības biedrs?» Starpiņš nopietni jautāja.
«Diemžēl neesmu vēl paguvis iestāties,» Kristaps attrauca. «Bet «Austrā» es esmu biedrs, redziet, te man ir...» Švītīgi tas izņēma savu deņķelbuku un parādīja akciju.
«Alzo, «Austra», jā, jā, es zinu,» Starpiņš mazcienīgi pasmaidīja. «Man pašam tādu nieku diezgan...»
«Kur ir kāds tautisks pasākums, es labprāt esmu klāt,» Kristaps paskaidroja. «Kur vajag ar saviem tautiešiem... Lūdzu, vai drīkstu lūgt jūs uz kādu glāzi alus...»
Viņš norādīja uz galdu, kur studenti sēž.
Starpiņš ieskatīja, ka šis cilvēks nemaz tik bīstams nav, tomēr viņa piedāvājumu pieņemt nevarēja. Kārtības uzturēšanas dēļ tam ar studentiem bieži vien iznākušas sadursmes, un tur sēdēja arī Befis, ar kuru tie šķībi vien saskatījās. Viens otru, tā sakot, slepus uzlūkoja, un, tiklīdz viņu skatieni satikās, Befis, nicinoši smīnēdams, nogrozīja galvu: «Fui!... Eh!...»
Provokācija tā nu bija lielā mērā, bet diemžēl tāda, par kuru nebija iemesla virsū klupt un no biedrības raidīt laukā. Viņš tādēļ gaidīja izdevību, vai neatradīs kādu vārīgu vietu, kā viņam pietikt.
Tāda radās it kā saukta. Art Hurtiķis citkārt bija tāds pats nebēdnis, kas neparko negribēja padoties viņa rīcībai. Šoreiz tas nu kā par brīnumu tik godīgs, ka viņu nemaz nedzird, runā ar Albertu Mikentālu kā ar savu lielāko draugu. Bet suns met spalvu, ne tikumu. Kas bijis, kas nebijis, Hurtiķis ātri ielej letonim alu acīs un pļivkš!... pļivkš! - pa vienu ausi, pa otru ausi viens otram. Kaušanās uz līdzenas vietas.
Starpiņš to visu redz ar savām acīm, viņam lai nesaka, kurš tas vainīgais. Ar vienu lēcienu tas pulkā. «Vai tā jūs domājat?!» tas svētās dusmās sagrābj Hurtiķim aiz apkakles. «Bandīti!... Ārā no biedrības, heraus!...»
Hurtiķis negrib padoties, peras ar rokām un spirinās. Bet Starpiņam ir nags, un tas negrābj par velti. Ja citi biedri būtu atļāvuši, Hurtiķis tantaru tantariem būtu izsviests. Bet Kristaps un Kārlis stājās ceļā.
«Laižat viņu mierā! Ko jūs dariet!» Kārlis savukārt saķēra varmāku aiz rokas. «Jūs varat tikai sastādīt protokolu un nodot sūdzību komitejai.»
Bet Starpiņš no sava pienākuma izpildīšanas neatsakās. Te Hurtiķis met savu pakausi atpakaļ ar tādu sparu, ka tas atsitas pret Starpiņa degunu.
Negribot tam jāatlecas. Ķer ar roku, vai nav asinis. «Suņi, ne studenti!... Pumpē tu viņiem, - kā nav labi, tā nav labi... Kur tagad priekšā pilsētas vēlēšanas un vajag vienprātības, viņiem vajag taisīt skandālu un šķelšanos... Tas neiet; tā ne... Sulain, pasauc gorodovoju! Viņu vajag izvest ar štāti...»
Pudiķis metas starpā un grib viņu nomierināt. «Starpiņa kungs, te ir pārpratums... Te ar policiju nevar... Te ir nesaskaņa starp korporācijām... Gan viņi dos viens otram gandarījumu... Vainīgi jau abi...»
«Ko nu stāsti?!» Starpiņš atcirta. «Letoņi ir smalki cilvēki, tie nekad dumpi neuzsāk. Bet jūs kašķējaties viņiem virsū, pirmie uzsākat. Visus jūs no biedrības izšusterēt... Alzo...»
Pudiķis sarka un bāla. Citādos apstākļos viņš nekad no tāda knubuļa nebūtu ļāvies tā ko sacīt, - bet ko mīlestība dēļ visu nedara!
«Mans kungs!» Kārlis pērkona balsī iesaucās. «Jūs uzdrošināties apvainot mūsu korporāciju? Ar kādu tiesību?»
«Es še esmu kārtības vīrs un ne jūs!» Starpiņš sita sev pie krūtīm. «Seloņi ir tie beidzamie radaubrūderi! Viņus jau sen vajadzēja no biedrības izsviest...»
Par šādu atklātību studenti uz brīdi palika mēmi. «Bet ir tas uz ārā sviešanu!» Kristaps zobgalīgi iebilda.
«Labi!» Kārlis it kā aizšauts dvesa. «Labi!... Lūdzu man sūdzību grāmatu... Es gribu par to pameklēties pie biedrības instancēm...»
«Varat rakstīt, jā, desmitreiz!» Starpiņš atbildēja. «Bet skandālistus visus no biedrības laukā...»
Tas bija pārāk smags upuris, ko mīlestība no Pudiķa prasīja. «Apžēlojaties, Starpiņa kungs, jūs taču nedrīkstat apvainot korporāciju... Jums arī nav nekāda iemesla iejaukties korporāciju strīdā...»
«Mans kungs!» arī Hurtiķis apmierinājies, krūtis izgāzis, sacīja. «Es neesmu nekāds radaubrūders, es esmu Rīgas politehnikas students. Par manu izturēšanos jūs varat sūdzēt pie biedrības instancēm.»
«Ak tā!» Starpiņš atcirta. «Jūs uzklupsat cilvēkam, un es lai jūs sūdzu! Ai, ai, ai!» pārsmiedams viņš nogrozīja galvu. «Kāpēc jūs tam cilvēkam lējāt alu acīs, sakāt man, a?!...»
«Nu, ko jūs jaucaties mūsu darīšanās, mēs paši savu lietu nokārtosim!» arī Alberts Mikentāls īgni iesaucās. «Ko jūs bāžiet degunu, kur jums nevajag? Vai jūs man kāds aizbildnis esat? Es pats esmu spējīgs sev dabūt gandarījumu, un tas kungs neliegsies arī man to dot. Ciktāl esam pārkāpuši kārtību biedrībā, tad ierakstāt to sūdzību grāmatā un laižat mūs mierā!...»
Tagad Starpiņš nu vairs nesaprata. Tad visi tādi. Nesamanīdams, ko tālāk darīt, viņš šo bandu uzlūkoja. Befis atkal nicinoši grozīja galvu: «Fui, fui! Vē...»
Kārlis grieza iekšā, ka vai spalva čīkstēja, sūdzību par korporācijas apvainošanu. Pudiķis bija vairāk kā nelaimīgs. «Starpiņa kungs, jums ir jāatvainojas,» tas draudzīgi māja.
«Pret skandālistiem?!... Neparko... Mēs arī protam ierakstīt sūdzību grāmatā. Manis dēļ, ja Mikentāla kungs galvo par kārtību, jūs varat te palikt... Jūsu lietu es nodošu sūdzību komisijai... Bet nedomājat, biedrības instances nejokosies... Alzo...»
Lepni viņš grieza tiem muguru un gāja projām uz priekšniecības istabu. Studenti gan vēl jautri nosmējās. Bet drīz vien apklusa, jo sadursmei bija nopietns raksturs, un tā bija nokārtojama.
Alberts Mikentāls aizvirzījās pie kāda galdiņa pašā zāles stūrī un Hurtiķis atkal otrā stūrī. Fridols un Pudiķis starp viņiem spēlēja kā bezpartejiskie un starpnieki.
«Iesim!» Kārlis sacīja, apskatīdamies pulkstenī. «Ir laiks...» Viņi abi aizgāja uz Plaušiem.

* * *

Ceļā sastapušies ar Perlantu, visi trīs draugi ieradās pie Plaušiem. Kārlim un Kristapam bija jau krietnas zēģeles, viņi tikai neizrādīja.
Viņus saņēma pati mājas kundze - vārga sieviete bālu seju un gurdām acīm. Vēlīgu smaidu tā ar viņiem apsveicinājās, tad pati kā piekususi atlaidās krēslā.
«Nu, tante, kā tev labi klājas?» Perlants apvaicājās. «Te jau Kristaps atved daudz labasdienas no Lūces un mājniekiem...»
«Paldies, paldies,» viņa gurdi palocīja galvu. Bet tad, it kā jau par daudz būtu runājusi, ķēra ar roku pie sirds. «Kas nu man par klāšanos!... Iekšā grauž un kremt... Sirdi spiež... Galvu plēš un klepus... Ah vai... Vai tu, Perlant mīļais, nezini kādas labas zāles pret klepu?»
«Teic, ka anīsu drapes esot labas,» Perlants attrauca. «Bet, tantiņ, liec lai Dr. Rullis tevi izmeklē un tev ko paraksta...»
«Viņš jau man te kādas zāles deva,» viņa sacīja. Tad ķēra atkal ar roku pie galvas. «Kā man to galvu plēš!... Anīsu drapes man ir... No Dr. Ruļa man arī tādas zāles... Un tā dvorņika sieva teica, ka Dr. Bergs esot labs ārsts...»
«Bet tas jau vācietis!» Kārlis iebilda.
«Lai ir vācietis, bet tā sieva saka: «Lielmātiņ, ja jūs gribiet tikt vesela, tad ejat pie doktor Berķa! Ejat pie doktor Berķa!»»
«Nu, lai onkulis liek viņu izsaukt!» Perlants piekrita. «Ko tas nu daudz var maksāt?»
«Padod man to pudelīti no kamīna, mīļais!» viņa sacīja. «Zana atnesa... Esot ļoti labas zāles pret galvassāpēm...»
«Olufejeva kundze?» Perlants padeva, apslēpdams savu īdzību. «Vai tad viņa ir te?»
«Jā, ir, pie Ninas... Runājām šodien visas trīs braukt cepures pirkt. Bet es gan nevarēšu... Sirds klapētāji... Tur jau tas Krauklīšu students ar ir... Atnesa Ninai tādas grāmatas... Jāprasa, vai viņš nezin kādas labas zāles...»
«Onkulis taču ir mājās?» Perlants iejautājās, gribēdams pāriet uz citu tematu.
«Ir... Kabinetā... Ar žīdu Srolku spriež par šeptslietām... Ak tu kungs,» tā spieda atkal pakrūti. «Tāds mūžīgs plēsējs, tāds grauzējs...»
No dibena tuvojās soļi un skaļi smiekli. Kā pretmets šai kunkstēšanai mirdzošu seju ienāca Zana Olufejeva, aiz viņas Nina un Ernests.
Viņi sasveicinājās. Olufejeva, kā jau parasts, pret visiem vīriešiem laipna, Nina atkal vēsa tādēļ vien, ka tie vīrieši. Atturīgi un vēsi izturējās arī studenti, it sevišķi Kārlis pret Ernestu. Bet ne viens, ne otrs no tiem nelikās notikušo atceramies.
«Nu, Grēthen, kā tu jūties?» Zana vispirms piegrieza visu vērību mājas kundzei. «Vai līdz tev ko tās zāles? Vai varēsim izbraukt?»
«Nevarēšu... Aizdusa,» viņa lēni ieklepojās. «Paldies, mīļā, par tavām zālēm, bet man liekas, ka man ir iesnas...»
«Tev vajag turēt kājas siltas,» Zana to apčunčināja. «Šalli labāk aplikt, lai vēsums nepietiek pie krūtīm...»
«Paldies, mīļā,» Plausene gurdā paļāvībā spieda viņas roku pie savas sirds.
Viņas mīļākais un labākais cilvēks jau bija, kas ticēja viņas slimībām. Zana tām ticēja un zināja arī visādus padomus. Tā kā mājas kundze nekur neizgāja un ļaužu valodas tai netika klāt, - un arī Nina rūpējās par visu citu, tikai ne par tām, - tad Olufejeva, neskatot uz ļaužu valodām, bija viņas mīļākā draudzene. Viņa uzturējās vairāk še nekā savās mājās.
Perlants, kurš bija nācis kā tiesātājs, slepšus sekoja šim aizkustinošam skatam. Vai tad onkulim nevajadzēja būt pieklājīgam un izrādīt ārkārtēju uzmanību personai, kas tā rūpējas par viņa vārgo laulāto draudzeni? Ko tad tie cilvēki no viņa gribēja?
Bet drīz vien tas dabūja pārliecināties, ka viņa tantes gaudas neņēma nemaz tik dziļi pie sirds. Pagriezusies pret jauniem cilvēkiem, tā sāka ar tiem koķetēt. It sevišķi ar viņa svaini, kuru tā pazina no saviem apciemojumiem uz laukiem vēl sen pirms Kristapa kāzām.
«Nu, Viķilda kungs, kā jums labi patīk Rīgā? Kāpēc neņemat savu kundzi līdzi? Jums tāda skaista kundze, un jūs to neņemat līdzi...»
«Tepat Rīgā arī ir skaistas kundzes,» Kristaps smējās viņai taisni acīs.
«Ai, ai, kāds jūs nebēdnis!» viņa koķetēja ar acīm un grasīja ar pirkstu. «Ja es būtu jūsu kundze, es gan jūs vienu nekur nelaistu... Es jūs pie diedziņa vien apkārt vadātu...»
«Varētu jau nu gan to manu māsīcu atvest līdzi uz Rīgu, lai arī viņa ko no pasaules redz!» Nina asi iemeta. «Kā rādās, jums viņas vajadzējis tikai priekš laidara brišanas...»
«O, lūdzu!» Kristaps attrauca. «Viņai nemaz pašai nevajag brist... Viņai ir trīs kalpones, kurām tā var pavēlēt...»
«Vienlīdz daudz!» Nina attrauca. «Vienmēr sievietēm jūs tās nastas uzkraujat. Jūs tikai viņas kalpināt, bet tiesības nedodat viņām nekādas...»
«Tā vajag, viņas vajag spiest!» Kristaps attrauca. «Tam vīram būs būt tai sievas galvai...»
Nina demonstratīvi ar viņu sarunu nobeidza un sāka Ernestam šo to prasīt par atnestām grāmatām. Slimniece nodarbojās ar savām ožamām zālēm un spaidīja savu pakrūti. Kārlis Perlantam atstāstīja notikumu biedrībā. Tā Kristaps viens pats garām acīm vilka savu cigāru.
Zana koķetēdama iztaisīja grimases, kā viņš velk, un tad pati skaļi nosmējās. Viņš to ievēroja un pasmaidīja. Tad savīkstīja papīra bumbiņu un svieda viņai ar to. Viņa, dabūjusi kur korķi, svieda tam pretim, viņš atkal tai. Tā izcēlās starp viņiem abiem duelis it kā starp jauniešiem.
Perlants jutās nelabi aizskarts un Kārlis ne mazāk. Te piepeši durvīs parādījās Ludvigs Plausis un visu to jakariņu redzēja. Perlants viņa acīs novēroja to pašu nemieru kā toreiz ballē, kad citi ar šo koķeti dejoja.
Olufejeva, viņu manīdama, it kā lēni satrūkās un aprāvās. Turpretim Kristaps ar savu mazo dundurīti tik vērīgs nebija. Pavedināts reiz uz tādu rotaļu, viņš izdarīja vēl kādus pārgalvīgus sviedienus.
Tikai kad Ludvigs Plausis pārreiz lēni ieklepojās un darīja saprotamu savu klātbūtni, tas mitējās. Viņam gan arī nevarēja ienākt prātā, ka šim pavecam vīram tur varētu būt kāda interese. Viņš arī agrāk ar šo velna sievieti bija daudz amizējies un atrada, ka tā diezgan patīkama.
«Jūs jau izdariet bombardamentu tīri kā pie Pļevnas,» viņš, asi Kristapu uzlūkodams, sniedza tam roku, bet beidzot pasmējās, it kā to būtu teicis pa jokam.
«Jā, onkul, izmēģinājām, kuram taisnāka roka!...» Kristaps attrauca. Bet viņa, lai izklaidinātu Plauša aizdomas, atļāvās sev piezīmēt: «Jums jau nepavisam nav taisna, jums jaunā sieva nogulējusi...»
Kārlis manīja, ka Perlants viņam blakām sāpīgi saraujas. Iestājās neomulīgs acumirklis.
To pārtrauca resnā ķēkša Bille, kura ienāca ar paziņojumu, ka pusdienu galds gatavs.
«Nu tad lūdzu, radiņi!» namamāte piespiedās būt laipna un dzīva. «Nina, Zana, aicināt tos kungus!»
Visi devās uz ēdamistabu, kur sasēdās ap apaļo galdu. Zana atkal piegrieza lielu vērību namamātei, kurai vajadzēja pareizi nosēsties, ietīt kājas villainē un ka viņai nekas netrūktu. Tai jau bija sava īpaša «rikte» - viegla piena zupīte un mīksti novārīta ola. Jo smagus ēdienus, kā viņa to apgalvoja ikvienam, viņa nespējot sagremot. Tikai tad Zana ieņēma pati atlikušo vietu pie galda, kas izgadījās Kristapam taisni pretim.
Pati namamāte ēda maz, bet skubināja toties ciemiņus. Viņas mīļākā nodarbošanās tādās reizēs bija klausīties sarunās un ko jaunu dzirdēt. Pie tam viņa attīstīja ievērojamu ziņkārību.
«Krauklīšiem jau nu arī vajag būt lielai meitai?» viņa vēroja. «Es jau atminu viņu kāzas Latviešu biedrībā...»
«Liela, jā, un skaista!» Olufejeva attrauca. «Tai jau nu brūtgāna steidzīgi vajaga. Actiņas iet apkārt tikpat kā dedzīkles...» Viņa izrādīja pati ar savām acīm, kā, un garšīgi nosmējās.
Perlantam karote rokās sadrebēja un piesitās pie šķīvja. Viņš sagaidīja, ka Ernesta pienākums ir aizstāvēt savas mājas godu, un tādēļ to jautājoši uzlūkoja. «Ko jūs uz tam sakiet, Sutum kungs?»
Šinīs vārdos bija tāds dzestrums un asums, ka Olufejeva aprāvās. Viņa instinktīvi sajuta, ka šis jaunais cilvēks viņai bīstams ienaidnieks, un nolaida acis. Bet Ernests noraustīja tikai vienaldzīgi kamiešus.
«Tā jau sieviešu profesija...»
«Profesija?!» Perlanta acīs iezibējās dusmas. «Kā jūs to domājat?»
«Nu - mūslaiku sievietes tā audzinātas!» bija atbilde. «Visām viņām iet acis apkārt kā dedzīkles, ka tikai varētu nozvejot turīgus vīrus. Citu viņas neko nav mācījušās... Laulība ir viņu profesija...»
Perlanta un Kārli tādā atbilde pārsteidza. Kristaps turpretim pārgudri iesaucās: «Nu, ko tad sievietei vajag citu, ja ne vīru? Kad tas ir bijis citādi?»
«Tas ir gan bijis citādi!» Ernests attrauca. «Kultūrvēsture mūs māca, ka savā laikā pastāvējušas mātes tiesības. Tad sievietes bija tās noteicējas un ieņēma sabiedrībā ļoti cienījamu stāvokli...»
Nina piekrizdama ar labpatiku palocīja galvu...
«Es jūs nesaprotu!» Perlants asi ieminējās. «Vai tad viņas tagad to neieņem?...»
«Vai jūs gribiet apgalvot, ka mūsu mātes un līgavas nebūtu cienījamas?» Kārlis mazliet uztrauktā, draudīgā balsī pieslējās draugam.
«To es nemaz neapgalvoju,» Ernests šoreiz it mierīgā balsī paskaidroja. «Apgalvoju tikai, ka savā laikā ne tikvien vīram, bet arī sievai bijušas pilnas sabiedriskas tiesības. Nav arvien vīrs bijis tas kungs un sieva tā verdzene. Jo savā laikā ne tēvs, bet māte ir bijusi tā dzimtas galva un noteicēja.»
«Jā, jā,» Nina sajūsmināta piebalsoja. «Es to pati esmu lasījusi...»
«Nu, vai tad tagad citādi!» Plausis jokodams iesmējās. «Vai tad es, Grietiņ, nosaku? Tu taču esi tā noteicēja... Kā tu gribi, tā es daru...»
Plausene gurdi pavīpsnāja. «Ko nu, Ludi, runā, vai tad tu tā jau arvien man prasi? Dari jau, dari, kā tev tīk...»
«Nu, vai tad nav tā!» viņš tiepās. «Ja man ir sieva, kādēļ tad lai es nedaru tā, kā viņa grib? Es domāju, katrs prātīgs vīrs tā dara.»
«Ir jau nu riktīgi!» viņa vēlīgu smaidu atraidīja. «Ko tad nu es tev varu pavēlēt, tu pats zini, kā vajag. Kad man tā veselība būtu... Ai, kā iedūrās krūtīs!»
Iestājās brīdi klusums. «Kā?» Kristaps iesāka. «Jūs domājat, ka agrāk sievietes valkājušas bikses un vīri lindrakus. Tas jau nu gan nevar būt! Tā tad būtu smuka laulība.»
«Tādas laulības kā tagad sirmā senatnē nav bijis,» Ernests paskaidroja. «Visi vīrieši bijuši visu sieviešu vīri un visas sievietes visu vīriešu sievas - -»
«Ko jūs runājat!» Olufejeva spilgti viņu pārtrauca. «Fui, tas taču nejauki!...» Kaunīgi nosarkusi, viņa aizklāja vaigu ar rokām.
«Tur es nekā nevaru darīt!» Ernests cietsirdīgi noraustīja kamiešus. «Zinātne pat māca, ka nav bijušas izslēgtas laulības starp vecākiem un bērniem...»
«Vī, vī, vī!» Plausene sāka histēriski drebināties. «Tad jau viņi dzīvojuši tikpat kā lopiņi...»
«Manis dēļ, ja jums patīk, arī tā,» Ernests palika pie sava. «Bet lopiņi dažreiz dzīvo pareizāk nekā cilvēki. Lopiņi dzīvo pēc savas dabas. Cilvēki dzīvo pret dabu. Ar visādiem aizspriedumu žņaugiem tie liek cilpas savai personīgai brīvībai...»
«Tātad tikumiskas normas, kulturēlas vērtības jums ir aizspriedumu žņaugi?!» Perlants pārsmejoši iesaucās. «Es pateicos! Ja mēs dzīvosim vienīgi pēc saviem instinktiem, tad mēs arī vairāk nekas nebūsim kā tie mīļi lopiņi...»
Kristaps, savam svainim piebalsodams, arī nicinoši nosmējās. «Ja jau tas kungs grib, viņš var piesiet sev asti un dzīvot kā lopiņš. Mēs nu lopiņi nevēlamies būt...»
«Fui, tas ir neģēlīgi!» Nina apvainotāju sašutusi uzlūkoja un ar mokām valdījās. Jo arī Perlants piebilda: «Ir jau katra paša lieta, kas viņš vēlas būt...»
Ernests turpretim izturējās apbrīnojami korekti un mierīgi. «Te jau nekrīt svarā kāda subjektīvās domas, te krīt svarā zinātniski fakti un dzīves novērojumi. Tie aizspriedumu žņaugi, kurus jūs sauciet par tikumiskām normām, jau vien nospiež sievieti. Vīrieši sen tās vairs neievēro. No sievietes prasa tikumību, no vīrieša ne. Tiem trakulīga dzīve tiek skaitīta pie laba toņa. Mūslaiku vīrieši jau vairs nemaz neprot skatīties uz sievieti kā uz cilvēku, bet kā uz baudu priekšmetu, patīkamu rotaļu lietiņu. Tādēļ nebrīnīsimies, ka sievietes tā tiek audzinātas un ir tādas, kā tiek prasītas...»
«Kad vīrieši palaiž ko vaļā, tad tās ir tikai «mazas nerātnībiņas»,» Nina piebalsoja. «Bet, kad sieviete kļūdījusies, viņu nostāda pie «tikumiskā kauna staba»...»
Perlants tikai līdzcietīgi smaidīja, it kā izrādīdams savu pārsvaru. Bet patiesībā viņš nezināja, ko acumirklī uz tam atbildēt. «Protams, jaunībā būs katram savi grēciņi,» viņš beidzot iebilda, «jaunībai vajag iztrakoties. Trakgalvji jaunekļi vēlākā laulības dzīvē mēdz būt tie krietnākie vīri un tura augstu savus ģimenes svētumus. Un, par visām lietām, ja kāds kur kļūdījies, tad taču mēs nedrīkstam uzstāties pret pašu laulību un ģimeni. Ja kāds piedzērušā prātā iebrauc grāvī, tad taču nevar sacīt, ka ceļš vainīgs un nebūtu vairs vajadzīgs.»
«Ar tiem ģimenes svētumiem tā lieta nemaz tik traka nav!?» Ernests iebilda. «Vienlaulība un ģimene, kā tas pierādīts, cēlusies reizē ar privātīpašumu. Viņas galvenais mērķis, lai sieva būtu ģimenes galvam vienam un viņš būtu drošs, ka savu privātīpašumu tas atstāj tieši savam miesīgajam pēcnācējam...»
«Jā, kam tad jūs gribat, lai tēvs atstātu savu mantojumu?!» Perlants ieminējās, gribēdams savu pretinieku padarīt smieklīgu. «Kādu tad jūs to laulību domājat? Esat taču tik laipni un paskaidrojat mums to!»
Ernests manīja, ka, Ninu izņemot, it visi raugās uz viņu draudoši vai nemaz neizprazdami. Viņam bija jābūt ļoti uzmanīgam. «Es atzīstu tādu laulību, kurā cilvēks pats ir tas mērķis, bet nevis līdzeklis, lai izpildītu kādus sāņu nolūkus. Skaidrāk izsakoties, laulāti draugi lai nebūtu viens otra izmantošanas un baudu priekšmets, bet dzīvesbiedri, kurus vieno savstarpējas tieksmes, vienādi mērķi, vienādi centieni un vienādi uzskati. Lai tie nemeklētu viens pie otra miesīgu skaistumu, gaļu, bet lai meklētu dvēseles cēlumu. Dvēseles, viena otru meklēdamas, lai saplūstu. Tās lai būtu tās īstās saites, kas dzīvesbiedrus dara vienu otram nepieciešamus arī tad, kad miesiskās kaisles atņem nost vai arī tās jau izdzisušas. Tas, kas cilvēkus velk uz augšu, bet nevis novelk pīšļos...»
Vaigi atkal noskaidrojās. Namamāte vēlīgi līdz asarām savu laulāto draugu silti uzlūkoja. «Jā, jā, Grietiņ,» viņš aizkustināts apstiprināja, «mūsu starpā jau ir tā ideālā, cēlā laulība...» Nina gavilējoši uzlūkoja pārspēto Perlantu, kura divdomīgais smaids izteica tik daudz kā: «Ja jūs tā domājat, tad man tur nekas nevar būt pretim...»
«Bet cik tad ir tādu īstu, ideālu laulību?» Ernests iesilis turpināja. «Lielākā daļa ņem sievu pūra dēļ. Kapitālistiskā iekārta tāda, ka par naudu visu var pirki, un tamdēļ ļaudis pērkas un pārdodas. Īstenībā prec naudu un ņem siev līdzi pūrā. Vajag kādam samaksāt parādus un uzlabot savu stāvokli, tas precē sievu ar naudu. Viņa pati ir blakus lieta. Vajag grutniekam izmaksāt saviem līdzmantiniekiem, viņš precē sievu ar naudu - -»
«Klausāties!» Kristaps viņu pārtrauca. «Mani neaiztiekat!...» - «Atvainojat, es jūs nemaz nepazīstu, un tādēļ sacītais nevar zīmēties uz jums... Un otrādi, ir kādam nauda, tas lūko nopirkt sievu, kāda tam patīkas. Tādēļ skaistas sievietes, apzinādamās savu stāvokli, nu tīko pārdot savu preci par to visdārgāko cenu. Visvairāk jau, protams, var maksāt vecpuiši un plikpauri veči - -»
«Kādas neģēlības!» Olufejeva spilgti iešņācās.
«Atvainojat, kundze, arī uz jums tas personīgi nezīmējas... Plikpauri veči noprecētās glītākās skuķes, vecmeitas un atraitnes - tos jaunākos puišus. Tik vieniem, kā otriem tie varētu būt drīzāk tēvi un mātes. Vai tad tas nav tas pats, kas laulības starp vecākiem un bērniem? Nauda un kapitāls runā it visur līdzi, arī laulībā. Bez naudas jau tā pavisam nevar pastāvēt, jo tai vajag saimnieciska pamata, nodrošinātas eksistences. Un naudas dēļ cilvēki arī laulībā sevi prostituē, ļaujas izlietoties. Lūk, tādi ir jūsu laulības svētumi!»
Iestājās brīdi klusums. «Dievs tēvs, stāvi man klāt!» Plausene histēriski iekunkstējās. «Ko tu tikai tai pasaulē nedzirdi!...»
Zana steidzās pie tās to apvīkstīt. «Plauša kungs, fui!» viņa rādījās līdz asarām aizskarta. «Kas te viss pie jūsu galda nav jādzird!..»
«Par ko jūs abas uztraucaties?!» Nina viņas aprāja. «Par to, ka runā par jūsu tiesībām... Tādēļ, ka sievietes tādas zosis - -»
«Nina!» Plausis viņu skarbi apsauca. Viņa žokļa kauli ēdot ātrāk kustējās, kas liecināja, ka arī viņš aizskarts. Viņa acis tīri grasoši uz studentu lūkojās.
«Nīcšem taisnība,» Nina ātri trauca. «Ja ej pie sievas, neaizmirsti paņemt līdzi pātagu...»
«Nina!» Plausis piesita kāju pie grīdas. «Jaunai meitai tā runāt neklājas...»
Kārlim uzreiz tapa gaišs, ka viņš šo cilvēku nepareizi ienīdis. Kādēļ tie visi uz viņu tik nikni? Viss taču tik pareizi un pārliecinoši, kam Kārlis savā īsā mūžā atrada dzīvus piemērus. Kad viņam bija Ērgļi, tam spieda ar varu Lūciju, nebija viņam to vairs, ne ar vienu aci uz viņu nepaskatījās.
«Mēs dzīvojam kapitālisma važās,» Ernests sludināja tālāk. «Kapitālisms veido cilvēkus un viņu uzskatus - -»
«Tā nu, jaunais cilvēks, nerunājat!» Plausis beidzot deva viņam saprast. «Jūs tikai arvien: «Kapitāls, kapitāls!» Bez kapitāla mēs neko nevaram iesākt. Ja man nauda kabatā, tad es ko varu, ja man tās nav, nekā nevaru...»
«Atvainojat, es taču par to nešaubos!» Ernests pārtraukts atbildēja.
«Nu, ko tad tik daudz runāt!» Plausis strupi atcirta. «Ar naudu mums naudu vajag pelnīt. Vai tas ir slikti? Kā tad mēs dzīvosim, ja nepelnīsim? Ko jūs ņemsat no tā, kam nav?»
«Bet Sutuma kungs, tēt, jau izteica tikai to, ko tu gribi sacīt,» Nina gāja Ernestam palīgā.
«Nina!» Plausis viņai paņēma vārdu. «Un ar to laulību,» viņš, pagriezies pret Ernestu, turpināja, «viens dzīvo šā, un otrs dzīvo tā, - ko tur var izmeklēt! Ne vien mūskārtas cilvēki, arī kungi un augstmaņi... Vai tie jau tie labie? Lai dzīvo katrs, kā grib, es gar otru neķimerējos. Un, kas attiecas uz kapitālismu: es domāju, ka darba cilvēks ar 12 rubļiem mēnesī pie visa brīva var it labi dzīvot... Bet mans kučieris māk teikt: «Jūs esat kapitālists, jūs mani izsūcat.» Kur tad viņš šādu gudrību ņēmis? Taču kur noklausījies...»
«Nu, tā jau ir tā lieta!» Perlants steidzīgi iesaucās. «Cita labuma no tādām valodām nav. Pie tam teorijas ļoti vienpusīgas. Ja cilvēki pēc savas dabas varētu būt vienādi bagāti, tad viņi arī tādi būtu. Dabā valda cīņa dēļ uztura, sabiedrībā tāpat. Spējīgie, čaklie, taupīgie tiek uz priekšu, nespējīgiem, sliņķiem, palaidņiem nav nekā. Kā tad jūs nu darīsat, lai visiem būtu vienādi? Nu, labi, jūs izdalīsat to mantu uz daļām. Bet viens nekā nedarīs, gulēs tikai un ēdīs, otrs strādās un krās. Jā, sakiet, - vai tad pēc zināma laika nebūs atkal tāpat, kā bijis? Nu jums būs jādala atkal par jaunu. Bet sakiet: vai ir vēl lielāka netaisnība par to - ņemt no tā, kas strādājis un krājis, un dot tam, kas slinkojis un šķērdis?»
Ernests tikai smaidīja. Itin kā tas nenotiktu! Bet viņš neatbildēja. Ieskatīja, ka būtu velti. Jo neba nu pirmo reizi viņš uzdūrās uz tādu opozīciju, - tā viņa aģitācija pilsoņu aprindās nobeidzās katru reizi. Viņam pašam jāieskata, ka nav noderīgi debates turpināt.
«Āre, mute ciet!» Kristaps gavilēdams tītoja. Turpretim Kārlim kaut kas krūtīs cēlās. Ne varbūt tik daudz dēļ paša Ernesta kā dēļ uzskata, kurš tik dibināts, bet tika tik varmācīgi apspiests.
«Es nevaru tam piekrist,» viņš tādēļ izbeigto lietu iekustināja no jauna, «ka taisni tie, kuriem nekā nav, būtu tie sliņķi un nespējīgie. Atkal tie, kam pilnas rokas, arvien tie čaklie. Dzīvē mēs varam novērot taisni pretējo. Dzīves cīņā uzvar ne ikreiz tas spējīgākais, bet tas, kurš vismazāk raugās uz līdzekļiem. Ar citiem vārdiem, tas nesaudzīgākais...»
Tā kā viņš pats to bija jau izbaudījis, tad izsacīja šos vārdus ar zināmu rūgtumu.
Perlants viņu lielām acīm uzlūkoja, jo nebija no viņa tādus uzskatus sagaidījis. «Tas atkarājas arī no rakstura, kurš cilvēks dzīvē ņem virsroku,» viņš mēģināja izskaidrot. «Ir cilvēki ar cietāku un mīkstāku gribu, par ko nav ko brīnīties. Skaties kokus mežā. Visi sēti vai stādīti vienādā laimē, bet cits citu cenšas pāraugt un apēnot. Tikai nedaudziem izdodas izstiept savas galotnes zilā gaisā un saulē, citi nonīkst vai arī ēnā velk savu vārgo dzīvību...tu, vai tu saproti to!?...»
«Es saprotu to,» Kārlis attrauca, «ka viss kā tagad nav bijis no pasaules radīšanas. Nemeklēsim tālākus piemērus, bet apmierināsimies ar to, kas bībelē rakstīts. Mēs redzam, ja dievs radījis tikai vīrieti un sievieti, bet nevis bagātus un nabagus, kungus un kalpus. Tādus, kam kas ir, un tādus, kam nav nekā. Tātad loģiski nav citādi pamatojams, ka sākumā viss piederējis visiem. Tagad ceļas jautājums: kur cēlies privātīpašums? Un kādā ceļā tas cēlies?»
«Itin vienkārši, caur piesavināšanos,» Perlants ātri attrauca. «Atsevišķais cilvēks, okupējis tukšās, neapdzīvotās vietas, ciktāl sniedzās viņa spēja un viņa jauda...»
«Labi! Bet vai viņam līdz ar to bija tiesība atņemt citiem pārtiku? Cilvēkiem, ja tie reiz nākuši pasaulē, taču visiem dabiska tiesība uz pārtikas līdzekļiem, tāpat kā tiem visiem tiesība uz ūdeni un gaisu...»
Perlanta sejā varēja lasīt, ka viņam šāds jautājums nepatīkams un viņš nevar saprast, kas draugam par nolūku tā rakties. «Protams,» viņš atbildēja, «uz dabas dāvanām it visiem varēja būt vienādas tiesības. Bet kultūrai rasties bija iespējams vienīgi caur to, ka cilvēki dabas dāvanas savienoja ar savu darbu un pārveidoja tās dažnedažādās mantās. Uz saviem darba augļiem tikai ikvienam pašam tiesība. Ūdens avotā pieder visiem, ūdens krūzē tam, kas to smēlis. Kas to no viņa grib, tam jādod viņam par to kāda atlīdzība. Dabas dāvanas savienojot ar cilvēku darbu - uzmani! - mēs dabūjam daudz vērtīgāku mantu. Un, kas šo vērtību pavairoja, ir darbs. Darbs tādēļ ir mūsu mantu avots. Jo kas ir kapitāls? Kapitāls ir aizkrāts darbs...»
«Tas ir taisni tas, ko es gribēju teikt!» Plausis apstiprināja. «Ko es ar savu darbu esmu ieguvis, tas ir mans...es nedodu to nevienam.»
Kārlis skeptiski pasmējās. «Ja jau tas tā būtu, tad visi, kas strādā, būtu bagātnieki. Bet darba strādniekam nu vismazāk to kapitālu. Sevi un savējos uzturot, viņam iziet viss, cik tas ar savu darbu nopelna. Tas tai labākā gadījumā, ja viņam ir, ko strādāt. Bet nevajag aizmirst, ka simtiem un tūkstošiem cilvēku gribētu strādāt, bet tiem nav, ko strādāt.»
«Arī tādi gadījumi ir... Bezdarbs.» Perlants piekrita. «Bet to novērst var vienīgi, paplašinot produkciju, lai visi pietiek pie ražošanas. Cita ceļa uz tautas labklājību nav. Ja valsts varētu ikvienam garantēt tiesību uz darbu, tad sociālais jautājums būtu ar to izšķirts...»
«Nebūtu vēl izšķirts!» Kārlis cieti noteica. «Valstij vēl vajadzētu garantēt darba iznākuma taisnīgu sadalīšanu. Darba virsvērtība jeb plus nepaliek pašam strādniekam.»
Perlants, plecus raustīdams, savu draugu uzlūkoja. Ko viņš tiepās? Turpretim Nina un Ernests bija sajūsmināti vislielākā mērā. «Naglai uz galvas trāpīts!» Ernests vairs nevarēja nociesties un liesmojošām acīm iesaucās. «Darba virsvērtība paliek kapitālistam. Jo kapitālists jau ir tas, kas izsūc darbaspēku... Strādniekam nepaliek nekas...»
«Nu, ko jūs runājat!» mājastēvs piepeši iejaucās. «Kā tad strādniekam nepaliek? Viņš dabū apģērbu, viņš dabū paēst, - vai tas nevar dzīvot? Un bez kaut kāda riska. Kā tad jūs gribiet, - lai viņam tikpat daudz kā man, kas nes visu risku?»
«To jau ar neviens neprasa,» Nina iebilda. «Nīcše taču arī atzīst pārcilvēkus, kuriem stiprāka griba un lielākas tiesības nekā ikdienējam pūlim...»
Arī Plausis bija reiz ieskatījies Nīcšes rakstos, un tamdēļ tāds aplinkus pielīdzinājums pārcilvēkam viņam ļoti glaimoja. Bet viņš to neizrādīja.
«Kas nu par pārcilvēku,» viņš atmeta ar roku. «Tāds cilvēks viens, kā otrs. Lai katrs tā strādā, kā es esmu strādājis, ikviens būs maizes paēdis. Nav nekur maize bez garozas...»
Tā kā maltīte bija cauri, tad valodas izbeidzās pašas no sevis. Viņi piecēlās.
Mājas kundze sāka gaudot par savu galvu, un Plausis steidzās viņu novest uz kušeti. Arī Zana Olufejeva bija savai draudzenei apkārt.
«Ja es ietu pie tā Dr. Berga, varbūt es tad arī kļūtu vesela,» mājas kundze gurdi smaidīja.
«Aber, Grēthen, to jau tu vari,» Zana sacīja. «Pavasarī brauc uz Ķemeriem un ņem pie viņa «kūri»...»
«Es arī tā domāju!» Plausis piebalsoja. «Tu droši vien tad dabūsi atpakaļ savu veselību. Nekaitētu arī, ka tu tagad izbrauktu pastaigāties svaigā gaisā. Vari pavadīt Zanu uz mājām. Varbūt varat arī ko iepirkties... Lieciet kučierim iejūgt... Savās darīšanās es paņemšu fūrmani...»
Kamēr viņi apspriedās, Ernests tuvojās Kārlim un sniedza tam draudzīgi roku. «Pateicos jums, ka tik sparīgi aizstāvējāt mūsu idejas...»
«Ne par ko!» tas salti atbildēja. «Neaizstāvēju jau jums par patikšanu, bet savas pārliecības dēļ...»
Bet Ernests nebūt nejutās apvainots. «Viss viens, ja tikai esam vienis prātis...»
«Ne viscaur!» Kārlis sacīja. «Es ar savām teorijām negribu nevienu aizskart un apvainot. Ir zemi vandīties pa savu līdzcilvēku trūkumiem un vaļībām. Ja kas sabiedrībai grib līdzēt, tad lai viņš pats dara labāk...»
«Tad jūs gribiet būt tāds kā Nīcšes pārcilvēks,» Ernests pasmējās. «Bet neaizmirstat, ka, ja grib ko jaunu uzcelt, pirms vajag veco noārdīt. Jūs redzēsat, ha šiem ļaudīm daudz biezākas ādas, nekā jūs domājat...»
Arī Nina sniedza Kārlim draudzīgi roku.
«Onkul, vai tev būtu vaļas?» Perlants griezās pie sava krusttēva. «Man būtu ar tevi drusciņ jārunā divatā...»
Zanai vaigu krāsa mainījās. Viņa izjuta, ka šis jauneklis viņai nesamierināms ienaidnieks. «Neliecieties traucēties, Plauša kungs, neliecieties traucēties, mēs iztiksim!» viņa trauca. «Ja būs vajadzīgs, liksim iejūgt... Mēs iztiksim...»
Plausis pētoši viņu uzlūkoja. Jo, lai gan tā centās būt vienaldzīga, viņas balsī tomēr izskanēja mazliet uzbudinājums.
«Nu tad labi,» viņš beidzot pagriezās uz Perlantu. «Iesim uz manu kabinetu...»
Perlants viņam sekoja. Še bija gandrīz vēl lielāka greznība nekā pie Krauklīšiem. Bez tam pie sienas zeltītā rāmī eļļas krāsās pats Ludvigs Plausis ar visu balto vesti un tam blakus viņa laulātā draudzene.
«Nu, kas?» onkulis jautāja, nolaizdamies mīkstajā ādas krēslā. «Priekš kolēģijām vajadzīgs? Vari dabūt... Iepīposim pa cigāram...»
«Pateicos!» Perlants vienu paņēma, nogrieza galu, ievilka uguni, kuru pasteidzās dot pirms onkulim, tad aizpīpoja pats. «Liekas būt ļoti laba zorte,» viņš, cigāru grozīdams, vēroja.
«Jā, konterbande... No kuģu kapteiņiem,» onkulis steidzās paskaidrot.
Kādu brīdi tie nodevās cigāru baudai, tad onkulis, pāra dūmus ievilcis, ieminējās: «Cik tad tev vajadzētu?»
«Priekš sevis nekā... Pateicos ļoti!» Perlants, atspiedies pret galda stūri, attrauca. «Iztieku ar to, ko no mājām dabonu. Bez tam man vēl laba stunda pie Krauklīšiem. Bet vai tu nevarētu izpalīdzēt Lūcijas vīram?»
«Humh!» onkulis izlaida savādu skaņu caur nāsīm. «Tad tādēļ šis braucis?»
«Esot vajadzība!» Perlants turpināja. «Vecie Lūcei solījuši dažus tūkstošus pūrā, ar tiem viņš rēķinājis. Viņam steidzīgi vajadzīgs samaksāt kādu vecu krājkases parādu, bet vecie pirms jaunās ražas naudu nevar sadabūt. Viņi iedevuši tam savu 500 rubļu lielo «Austras» akciju, bet ar to nekā nevar iesākt.»
««Austras» akcijas jau ne žīds neņem pretim,» onkulis mazcienīgi atmeta ar roku. «Es vakar biju pie Olufejeva, viņš aizdod naudu pret ķīlām. Piedāvājis žīdam «Austras» akciju, - neņem pretim... Iegāza gan mūs tie advokāti!... Viņi jau rīkojušies kā bez galvas...»
«Bet svainim nu tās naudas nepieciešami vajag,» Perlants lēni iebilda.
«Jā!» onkulis noraustīja kamiešus. «Man liekas, viņš ir labs klīsteris. Kur tad šis pie tādiem parādiem ticis?»
«Mantojumu daļas, - varbūt arī jautrāk uzdzīvojis,» Perlants atbildēja. «Fakts nu ir tas, ka viņš bez naudas nevar uz mājām braukt.»
«Tad tā izkāmējis, hm!» onkulis izgrūda savādo skaņu. «Vai tad tāds klīsteris arī to tūkstošu vērts?»
Perlants noraustīja kamiešus. «Tā mūsu pašu vaina. Nevajadzēja mums Lūci pie viņa laist!... Nu, un mājas jau nav sliktas. Vai ļausim viņiem izputēt?»
«Jaā,» onkulis beidzot nāca klajā, «man tas cilvēks nepatīk! Lai nu kā, bet kā viņš uzvedas! Svaidās ar papīriem un korķiem ar svešu sievieti, - jā, kur tad viņš ienācis? Es domāju, pieklājīgā namā... Tā jau var rīkoties tikai starp cūku puikām, bet nevis labākā sabiedrībā...»
Perlants ievilka dziļu dūmu. «Tad arī tev tas uzkritis?... Es nesaku, ka tas ir labi...»
«Ne tik vien kā uzkritis, tas jau ir tīrais skandāls!» onkulis sūrojās. «Kur tad viņš ir ienācis... Nu, saki tu pats...»
Perlants vilka savu dūmu un nesacīja nekā. Iestājās brīdi klusums.
«Labi, onkul, ka tu uz to lietu nāc,» viņš piepeši uzsāka, «es taisni tās personas dēļ gribēju ar tevi runāt. Ko tad viņa tik bieži meklē jūsu mājā?»
«Viņa?!» onkulis it kā pieķerts iesaucās. «Nu, tu mans dievs!... Viņa Ninai draudzene, manai sievai draudzene... Ko tad es zinu, kāda iemesla dēļ tā pie viņām nāk?»
Atkal klusums. Perlants it kā mēģinādams grozīja savu cigāru, ievilka kādu dūmu un grozīja atkal.
«Šodien viņas nodomājušas cepures pirkt,» Plausis atkal iesāka taisnoties. «Kad tikai manai veselība vien atļauj... Ko es tur no sieviešu darīšanām zinu?!...»
Ko viņš zināja, to taupīja dziļi noslēptu pie sevis. Proti, ka Zana pirmīt priekš cepures bija saņēmusi ievērojamu summu un devusi viņam par to kaislu, kūstošu skūpstu. Bet ar to atlīdzību vien nepaliks...
Perlants likās, ka viņš visus tos paskaidrojumus nemaz nedzirdētu. «Atvaino, onkul,» viņš beidzot nopietni uzsāka, «nebūtu tev nemaz minējis, bet es esmu darīts uzmanīgs - -»
«Uzmanīgs!?» onkulis it kā blēdīgi satrūkās. «Par ko?»
«Tādas lietas kā pēdējā Latviešu biedrības ballē nedrīkst vairs atkārtoties!» Perlants iesaucās, līdz beidzamam pietvīcis. Acīs viņam spiedās tīri asaras. «Vīrs, kurš mūsu sabiedrībā ieņem tik redzamu vietu, vīrs, uz kuru tik daudz skatās, taču nedrīkst tā rīkoties! Ka man neomulīgi tev to sacīt, to taču tu pats sapratīsi...»
Ludvigs Plausis saprata it labi. Liegties vēl būtu veltīgi. Bet viņš tagad spēlēja aizskarto un arī patiešām jutās apbēdināts. «Labi jau, labi!... Esmu jums par piedauzību... Ko tur nu var darīt?... Labi jau, labi...»
Viņš tomēr kautrējās Perlantam acīs paskatīties un, galvu krūtīs iecirtis, pusveru acīm vilka savu dūmu.
«Nu, tā taču nevar, mīļais onkul, tā nevar!» Perlants nelaimīgs turpināja. «Tik ievērojamai un cienījamai personai sabiedrībā kā tu taču jāliek svars uz to, kā uz tevi skatās...»
«Jā jau, jā!» Plausis aizskarts skumdēja. «Dzirdu!... Bet ko tad es daru? Vai es kādu aiztieku? Vai es kādam virsū skrienu? Lai taču katrs dzīvo, kā viņš grib, un arī mani lai liek mierā...»
«Tu esi stādīts vispārības priekšgalā, tu tiec skaitīts pie pirmiem un labākiem!» Perlants turpināja. «Ikvienam tiesība skatīties uz tevi kā uz paraugu. Nu. tā taču nevar, mīļais onkul! Apdomā taču: tu esi ģimenes tēvs, tev pieaugusi meita, cienīta laulāta draudzene... Nu, tā taču nevar...»
«Nevar, nē!» viņš rezignēti nopūtās. «Man jau ir laulāta draudzene... Uz citas jau paskatīties nedrīkstu... Mani tiesā nost... Es jau esmu koks... Cilvēks neesmu...» Drūmi viņš nokāra galvu.
Tad rūgti iesmējās. «Mana sieva, - vai tu arī zini, kas tas ir?!... Slimīgs cilvēks, vaid un kunkst, un klāt tu viņai nevari pieduries. Bet tu esi pie viņas piesiets... Tu uz citu pusi nedrīksti paskatīties...»
Iestājās atkal brīdi nospiedošs klusums. Tad it kā aizskarts tas sasparojies uzšāvās kājās. «Vai tad es savā mūžā neesmu diezgan plēsies, neesmu diezgan skrējis un gājis!... Kā komijs augu dienu stāvējis uz vienām kājām, caurvējā... Nu man ir savs kapeiks, nu varu drusciņ apgrozīties, - nu man neļauj dzīvot!...»
It kā uztraukts par šādu netaisnību, viņš soļoja šurp, un viņa nāsis drebēja.
Līdzcietīgi Perlants uz viņu nolūkojās. «Piedoti man, onkul, ja tevi sāpinu,» viņš turpināja, «bet citādi nevaru. jūs tieku spiests... Nu iedomājies, - persona, kurai mūsu sabiedriskā dzīvē pilnīgi noteicošs vārds, man skaidri likusi manīt: kamēr tev tādas attiecības pret zināmo, nu, es neteikšu, - arī es kā tavs tuvējs radinieks esmu līdzi blamēts... Man labāko famīliju durvis paliek slēgtas...»
«Kas tad tā ir par personu?» Plausis beidzot rūgti iejautājās.
«Krauklīša kundze... Ar viņas spriedumu mums jārēķinās...»
«Umh!» onkulis it kā pārsteigts izgrūda caur degunu savādo skaņu. «Tad no otras puses!... Ak tad Krauklīša kundze tā gudrā...»
«Jā, onkul!» Perlants cieti noteica.
Varēja redzēt, ka pie Plauša notiek liela pārvērtība. Viņa nospiestā krūts atvieglojās, seja noskaidrojās un pieņēma pat zobgalīgu nokrāsu. «Umh!...» Ilgi viņš Perlantu uzlūkoja, tad iejautājās:
«Vai tad Krauklīša kundze arī to zina, kā viņas vīrs ar šansonetēm dzīvo pa «Tonhalli»?»
Perlants nosarka līdz ausīm. Viņš jau pats bijis šādam notikumam aculiecinieks. Gribēja gan izlikties, ka nezinātu, bet nespēja. «Protams, ka viņa nezina... Neviens to nezina... Ko viņš darījis, tā viņa paša lieta...»
«Umh!» onkulis atkārtoja. «Tātad, ja neviens nezin, tad drīkst?» Sarkastiski, mazliet diaboliski smaidīdams, viņš Perlantu uzlūkoja.
Tas apjuka. Viņš apzinājās it skaidri, ka pamats, uz ko tas dibināja savu morālisko sašutumu, uzreiz izjaukts un viņš iekļuvis komiskā stāvoklī. Viņš tādēļ vēl raudzīja glābt, kas glābjams. «Bet ikvienam taču jāzina,» viņš sacīja ar nopietnu uzsvaru, «ka viņš lietu nenoved līdz atklātam skandālam. To taču var prasīt... Citādi, - mans dievs un tēvs, - nav taču neviens bez savu grēciņu...»
«Nu ta' labi, ko tad mēs runājam,» onkulis attrauca. «Neba tev nu būs jāatbild par maniem grēkiem vai arī kādam citam. Es gan drīkstēšu būt uzmanīgs pret personu, kura manai sievai tik laba? Nevienam nav tiesība lūrēt pa manu atslēgas caurumu... Lai taču neviens nebāž savu degunu, kur viņam nevajag...»
«Jā; jā, mīļais onkul, bet - -»
«Nerunāsim nu par to vairs!» Plausis līdzīgi atmeta ar roku. Tad, kā viņam nebūtu nekāda daļa gar visu to, piepeši sacīja pavisam citā tonī: «Kas te nu mums bija par darīšanu? Ak tā: cik tad viņam tās naudas būtu vajadzīgs?»
Perlants jau neko nevarēja darīt, viņam vajadzēja tam sekot uz jaunu tematu. «Viņš runā no divi tūkstoši,» tas atbildēja.
«Nu, labi, es padomāšu, kā viņam līdzēt,» onkulis beidzot apņēmās. «Tas ir, galīgi es vēl nekā neapsolu, man jārunā pirms ar kases direktoriem. Varbūt ka tu varēsi būt par galvinieku un arī tas otrs jaunais cilvēks, kas pie tevis. Uz to «Austras» papīru ko dabūt, tur nav ko domāt... To viņi var iesālīt... Jā,» viņš beidzot izvilka savu pulksteni, «kad tad mēs satiksimies? Vai zini biedrībā... Vakarā tur būs vēlētāju sapulce... Tur tad satiksimies... Tur varēšu tad tev tuvāk pastāstīt...»
«Labi,» Perlants piekrita, «neaizturēšu tevi ilgāk... Ardievu, onkul, uz redzēšanos vakarā biedrībā...»
Viņš aizgāja. Plausis lietu pārdomāja. Tie pāra tūkstoši, kas tur vajadzīgs, priekš viņa bija nieks. Ja patīk, viņš tos tūdaļ varēja samaksāt. Bet pēc kam? Šis cilvēks viņam nepatika. Briesmīgi neattapīgs, vienkārši dumjš! Tas nekā nenojauš, kā tam pret zināmu personu jāizturas, ja grib iegūt viņa labvēlību. Jeb vai viņam patiešām būtu bijis ar Zanu kāds sakars?
Viņš redzēja pa logu, ka visi trīs aizgāja, - Perlants, Kārlis un šis, - dzīvi sarunādamies un žestikulēdami. Te viņiem aizslīdēja garām viņa paša pajūgs - viņas tomēr izbrauc: Grēthena un Zana. Pēdējā, atgriezusies atpakaļ, dzīvi koķetēja ar Kristapu, lika roku uz sirds, meta ar roku skūpstus.
«Tad tiešām!» rokas viņam savilkās dūrēs, un viņš pats klausījās savu skaņo elpu. Nu, lai tas piesargās! Ne pirkstu viņš tā labā nepacels, izputinās kā zeseri!... Ja tikai tas nebūtu piesējies pie tā brāļa meitas, tas redzētu!...
«Nevar būt!» viņš beidzot sevi mierināja. «Tie jau tikai ērmojas...» Nu, vēlāk jau viņš ar Zanu izrunāsies... Ir jau norunāts satikties...
Nē, jāizlīdz vien, savas brāļameitas dēļ. Kā viņi tādam savu meitu devuši?! No savas naudas viņš gan neņems, ja daudz, tad izgādās viņam no krājkases aizņēmumu. Viņš pazīst savus lauku radus! Procentus tie nekad nemaksā un arī kapitālu atdot nedomā. Bet, ja tāds aizņēmies no bankas, tam cieši jāievēro termiņi. Ja tad pretējā gadījumā banka ņem to spaidīt, viņš var aizbildināties: «Es nekā tur nevaru darīt!»
Viņš bija veikala cilvēks cauri un cauri un, pateicoties lozungam «Cilvēkam vajag nopelnīt», arī tiktāl ticis. Nemitīgi viņš domāja un lauzīja galvu, kā un kur ko nopelnīt, ar vārdu sakot, kā vislabāk naudu taisīt. Bija, starp citu, zināms, ka, ja nekur vairs naudu nevar raut, pie Plauša to var dabūt, protams, pret tādiem procentiem, kādi vēl nekur nebija dzirdēti. Šiem augstiem mesliem vajadzēja atsvērt lielo risku. Jo bieži vien gadījās, ka atsevišķi aizdevumi bija jāzaudē, un tas uz citiem bija jāpelna, tā ka, vispār ņemot, operācijas deva labu atlikumu. «Jo, kas neriskē,» viņš sacīja, «tas arī nevinnē.»
Īsi sakot, Ludvigs Plausis bija cilvēks, kas pilnam saprata cienīt naudas vērtību. Tas nenozīmēja, ka viņš naudai būtu gulējis virsū. Nē, viņš to netaupīja nekur, kur bija drošs vai vismaz cerēja, ka tā viņam ienesīs jaunu naudu. «Īstā brīdī naudu izdot,» viņš sacīja, «ir naudu ieņemt...» Šo īsto brīdi ievērojot, viņam tā sakot, bija pavedies. No vīnūžnieka mācekļa ticis par komiju, tas vienu no Brikmaņa vīnūžiem bija pieņēmis uz mēnešiem un stopiem. Atcerējās it labi tos laikus, kad līdz ar viņu otrā Brikmaņa vīnūzī bija kalpojis Pēteris Krauklītis. Tad īstā brīdī bija precējis kāda namnieka vienīgo meitu. Sievu bija dabūjis gan ne visai skaistu, bet pūru labu. Pie tam, neraugot, ka viņa bija tāda pavārga un slimīga, tā toties bija ļoti «kreņķīga» un darbīga, bija, tā sakot, viņa mantas atslēga. Komijs pie labākās gribas vairs nespēja viņam nekā nozagt. Viņš paņēma vēl otru vīnūzi, trešo, ceturto. Paldies dievam, ar visiem gāja labi, un viņa mantas stāvoklis pieauga ar katru gadu. Viņš zināja un varēja teikt, ka tāda vinūža «šepte» ir viena laba «šepte». Jo labāka tā, jo vairāk darīšana ar vienkāršiem ļaudīm, ja vien stipri nervi un pacietīgs prāts. Zināms, viegls tas darbs nav. Augu dienu uz vienām kājām, egoisms visapkārt un pašam iekšā, prastības vien tur jādzird. Tiek notrulināta beidzamā jūta, un izvēršas pavisam tāda savāda psiholoģija.
Ko tu te, cilvēks, ar jūtām iesāksi, viņš nodomā, kur dzērājs katru acumirkli gatavs tevi piemānīt, noliedz, ka tik daudz pudeles izdzēris un viņam tik daudz glāzes būtu lietas?! Dzer viņš arvien vairāk, nekā naudas, un samaksas vietā pastāvīgi prasa, lai tu samaksā. Jā, nepretojies tu tad, izvairies no skandāla! Ko tu, cilvēks, te iesāksi ar jūtām, ka tev dzērājam, tā sakot, nauda no kabatas ar varu jāizrauj. Visu cālungu viņš dzēris uz stenku, bet dačas vakarā negrib maksāt. Ja kādu nieku nomaksājis, tad tiecas sadzert uz jauna tik daudz, ka nekad vairs samaksāt. Un, kad cālunga vakarā viņam jau ir nauda rokā, viņš grib maksāt, bet atnākusi sieva ar bērniem bālām, nomērējušām sejām... Viņš lūdzas, viņš grib maksāt, bet tikai lai atstāj kādu daļu uz nākošu cālungu, jo nav, ko ēst, un īre arī jāmaksā. Tev ir sirds, tu to saproti, bet, ja padosies, tad zini, ka tu to naudu vairs nekad neredzēsi. Ko tu te ar jūtām darīsi... Roka virsū, un tas ir mans!... Tev ir jāuzstājas stingri, kad viņš tad sāk gausties un blēdīties. Vai tu esi vainīgs, ja ir cilvēki, kas nodzer savu peļņu līdz pēdējai kapeikai? Kamēr tam nauda kabatā un tas tērējas, tev jāzina arī paciest viņa untumi. Dzērājs liek par savu naudu velnam dancot! Bet tev jāprot viņu īstā brīdī izsviest laukā, kad tam vairs naudas nav un ar savu klaigāšanu un kašķēšanos tas tikai citus traucē.
Viss tas sabojātā, piepīpotā atmosfērā, pastāvīgā «vozduhā» un caurvējā! Tā ir profesija, kura mazpamazām noved pie līkiem pirkstiem, stīvām kājām, trulas sirds un nežēlīgi prastām manierēm. Ko tu te, cilvēks, iesāktu ar jūtām un sāktu vēl prātot, vai tā ir labi un pareizi. Zudis cilvēks tu būtu.
Beidzot, kad Ludvigam Plausim priekšpilsētā piederēja vairākas koka mājas, jūrmalā vasarnīca un pazinēji viņu vērtēja uz saviem septiņdesmit astoņdesmit tūkstošiem skaidrā naudā, tas arī nāca pie pārliecības, ka šī profesija nav priekš viņa. Vēl jo vairāk - kur viņam tās dienišķās maizes dēļ, paldies dievam, vairs nevajadzēja plēsties un tas savām personīgām vajadzībām varēja turēt zirgu un kučieri. Arī viņa laulātā draudzene bija nu reiz pelnījusi labākas dienas un padzīvot vieglāk. Viņi diezgan plēsušies. Lai nu plēšas citi. Viņš savus vīnūžus tādēļ iznomāja saviem komijiem uz mēnešiem uz tādiem pat pamatiem, kā reiz bija turējis vīnūzi no cita. Visas nepatikšanas un risks, un rūpes uzreiz kā ar roku atņemtas! Nav pastāvīgi jāskatās komijiem uz pirkstiem, nav jāmēro vērpeles un jāskaita pudeles, - atdod manu un rīkojies ar savu, kā tev tīk! Zodz pat, ja gribi, tava peļņa, tava skāde. Pašiverēsies vairāk, būs tev vairāk. Tā ir ļoti laba sistēma priekš vīra, kam ir sava rocība, bet kas pats vairs negrib daudz plēsties.
Viņš jau arī neizgāja un apspiešanu, negribēja no komija beidzamo sulu izspiest. Ja viņš gadā no katra vīnūža savu pāra tūkstošu nopelna, lai arī komijs dzīvo. Iznāks viņam drusciņ labāk, būs priecīgāks prāts strādāt un pat renti gādāt. Ja būtu vajadzīgs, viņš vēl lētāk atlaistu, neraugot uz savu draugu skumdēšanu, ka viņš dod projām tīri par velti. «Dzīvo un ļauj dzīvot» - bija viņa devīze. Galvenais jau nav to cilvēku izsūkt, galvenais caur viņu ko nopelnīt. Tādēļ Plauša komiji nevarēja brēkt, tie bija arī aizvien pie laba prāta un lielīja savu «veco».
Ludvigs Plausis nu piegriezās smalkākai dzīvei, satikās ar labākiem ļaudīm, un pats pie sevis sajuta, ka ir pavisam cits. Savai vienīgai meitai deva labu izglītību (citi bērni bija mazi apmiruši), savu vārgo sievu sūtīja uz jūrmalas peldu vietām un veselības avotiem. Tagad, kur viņai nu bija pilnīgi laiks un vaļa interesēties par savu slimību, tikai tagad tā arī atrada, cik ļoti tā slima. Viņai te kait un tur kait, un viss viņai kait! Viņa uzmeklēja un izmēģināja it visus dakterus, pratenēt pratenēja pēc tamlīdzīgiem slimības gadījumiem, stāstīja savu slimību katram un pieņēma labu padomu no ikviena. Dzīvot savai slimībai - tas bija vairs nu viņas dzīves uzdevums, un Plausis to arī viņai pilnīgi atļāva. Tikai kad vajadzēja reprezentēt mājas cieņu vai zināmās reizēs parādīties labāko famīliju rīkojumos, tai vajadzēja saņemties. Citādi viņa varēja dzīvot, kā tai patika, un viņš dzīvoja, kā tam patika.
Arī viņš nedzīvoja bez darba. Radās jau šāds tāds veikaliņš, un ir ļoti patīkama apziņa, ja var pavairot vēl savu kapitālu. Mēs zinām, ka viņam bija branga summa tīrā naudā, to viņš neturēja zem pūra. Neraka savus naudas podus zemē, bet aizdeva tos uz īsiem termiņiem un labiem procentiem. Apstākļi priekš tam bija ļoti izdevīgi. Toreiz kredīta apstākļi Rīgā bija vēl diezgan nenokārtoti un pie latviešiem pavisam vāji. Kredītiestādes tiem bija tikai divas. Rīgas Krāšanas un aizdošanas kase, kuras priekšgalā bija baptisti, strādāja tikai pa vakariem un bija ļoti sīciņa. Prāvāka jau bija drusciņ vēlāk dibinātā Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krājaizdevu kase, kuras darba laiks bija kārtēji katru dienu. Tomēr arī te nebija vēl parasts izsniegt vienam cilvēkam līdz simts tūkstošu un vēl lielāku kredītu, pat ne desmit tūkstošus. Aizdevumi tika izsniegti visai taupīgi, tikai pa simtiem un vēl mazāk, pie tam mazturīgiem cilvēkiem, kuriem kurpe spiež, protams, tikai pret labiem galviniekiem.
Plausis par aizdevumiem procentus ņēma tik daudz mēnesī, cik bankas gadā. Tā kā viņš neaizdeva uz ilgu laiku, tad jau nemaz tik daudz nenācās maksāt. Sirdsapziņas pārmetumus viņš nesajuta, jo neaizdeva jau tautiešiem, bet vāciešiem un muižniekiem. Pie tam aizdevumus varēja labāk nodrošināt un nesaudzīgāk piedzīt. Viņus, tā sakot, varēja apstrādāt un atdarīt tiem par to, ko viņu senči darījuši mūsu senčiem. Protams, gadījās jau kāds nelietis, pie kura bija jāzaudē viss, ne vien procenti, bet arī kapitāls. Kur tu ņemsi maizi bez garozas! Galu galā jau par viņiem samaksāja citi aizņēmēji, un tādēļ arī Plausis ņēma tik augstus procentus.
Saviem tautiešiem, it sevišķi lauciniekiem, tas izlīdzēja pret daudz pieņēmīgākiem nosacījumiem. Pret saviem radiem tas bija pat ļoti splendids.
Ja Viķildu Kristaps nebūtu bijis «dojans» un nebūtu viņu aizkaitinājis, tur nebūtu bijis ne vārdam vietas. Viņš būtu izņēmis no kabatas un iedevis: «Še, cik tev vajag!» Bet, kur tā uzvedas, tur tam to vajadzēja likt sajust.
Kam nauda ir, tam ir draugi, to uzmeklē vidutāji! «Uzsāc to!», «Piedalies pie tā...» Žīds Srolke Johumsons ieradās pie viņa gandrīz katru dienu, tad tāda «šefte», tad tāda. Tur varot nopelnīt, un tur varot nopelnīt. Starp citu, ieteica viņam iestāties par biedru «zelta klubā». Šī kluba mērķis bija veiklā kārtā pārdot ārzemniekiem zelta vietā misiņa skaidas. Peļņa lieliska, justament tik liela, cik zelts dārgāks par misiņu. Aizdod naudu, pret cik augstiem procentiem gribi, nekad to neieņemsi. Tomēr, neraugot uz visu to, Plausim tā lieta izlikās šaubīga, un iestāšanos «klubā» viņš vēl arvien bija atlicis uz vēlāku laiku.
Nav jau viņam vajadzīgs, jo varēja būt mierā jau ar to, kas tam bija.
Kūpinādams smaržīgo cigāru, tas skatīja cauri pienākušo pastu. Starp citu, tas uzķēra kādu apdrošinātu vēstuli, kurai uz kuverta kāda Austrijas dzīvības apdrošināšanas biedrības adrese. Viņa interese pret šo vēstuli bija tik liela, ka viņš tīri saduga, tad nervozi to atplēsa un lasīja it kā bez elpas. Varēja redzēt, ka viņš to jau ilgi gaidījis.
Viņa vaigs pamazām sāka smaidīt, jo vēstule viņam atnesa daudz vairāk, nekā viņš bija sagaidījis. Tā bija atbilde uz kādu viņa vēstuli biedrībai līdz ar minētās biedrības dzīvības apdrošināšanas polisi. Pret to bija vēstulē atbildei pielikts klāt kāds čeks uz kādu Rīgas banku par 15 000 gulžu, pēc kursa 78 taisni 11 700 rbļ.
Priecīgais uztraukums bija tik liels, ka viņš nevarēja mierīgi nosēdēt un staigāja šurp un turp pa savu kabinetu. Kā tas viss padevies! Polisi līdz ar saviem personas dokumentiem tam bija ieķīlājis kāds ārzemnieks, bet tad vairs nerādījās. Bija pazudis bez vēsts, katrā ziņā miris. Tādā gadījumā polises īpašniekam būtu tiesība saņemt pilnu apdrošināšanas summu, bet Plausim polise maz ko līdzēja, jo nevarēja jau nekādi konstatēt apdrošinātā nāves gadījumu. Neko darīt, skaidri redzams, ka nauda jāzaudē.
Kad viņš to pārmeta Olufejevam, caur kuru klients viņam bija pienācis, - jo pēdējais bija griezies pirms ķīlu kasē un no drauga ticis noraidīts pie viņa, - tas viņu veda uz kādu ideju.
«Muļķi, tev taču ir viņa personāldokumenti,» tas sacīja. «Dabū kādu nepazīstamu līķi un pieliec viņam klāt tā papīrus. Reiz policija pēc šiem dokumentiem būs konstatējusi, ka tāds un tāds cilvēks miris, tev arī ceļš būs vaļā...»
Tā arī bija. Daugavmalā, vienā no Plauša vīnūžiem, bija nobeidzies kāds baskājis, kas te bieži piemita. Tas nekur nebija pierakstīts, tādēļ ka dzīvokļa tam nekad nebija bijis, nekādu dokumentu pie viņa neatradās, un neviens nezināja, kā viņu īsti sauc. Komijs nobaidījies, ka neiziet slikti, tādēļ ka tas te pieturēts.
Plausis zināja padomu. «Vajadzētu viņam iebāzt kabatā kaut kādus papīrus, lai iznāk riktīgi...»
Domāts - darīts! Viņš pielika tam sava apdrošinātā papīrus, policija pēc tam konstatēja mirušā personību un sastādīja protokolu. Uz šī pamata tas dabūja apliecību, ka tāda un tāda persona mirusi, stādīja šo apliecību līdz ar polisi priekšā Austrijas konsulam un dabūja no tā apstiprinājumu. Pēc tam šos papīrus iesūtīja minētai apdrošināšanas biedrībai līdz ar lūgumu viņam apdrošināšanas summu izmaksāt. Neviens par to lietu nezināja kā tikai viņš pats un Olufejevs, kas viņu uz šo ideju vedis.
Bija iznācis viss gludāk un labāk, nekā sagaidīts!...
Cik patīkama sajūta pēc tāda labi izdevušās veikala! Viņš sajuta garā tīri līdzcietību pret draugu Olufejevu, kurš mocījās ar savu ķīlu kasi. Tur viņš nabaga ļautiņiem aizdeva nelielas summiņas pret viņu nabadzīgām ķīlām, diņģējās un dievojās par ķīlu vērtību, sīkumojās uz nebēdu. Tie atkal šķendējās par procentu augstumu, brēca un raudāja, kad parāds tika piedzīts un ķīla pārdota, ja netika laikā izpirkta. Un kas no visa tā galu galā?! Olufejevs ar visu savu kasi pa visu gadu varbūt ne uz pusi tik daudz nenopelnīja kā viņš tagad uz vienu vienīgu rāvienu!
Kā zibens viņam iešāvās prātā kāda ideja. Vai, tā bija laba! Lēni uzbudināts, tas spēra vēl kādus soļus, tad ķēra pēc sava kažoka un savas caunu cepures.
Drīz viņš bija ārā uz ielas un pūta smaržīgos dūmus dzidrajā ziemas gaisā.
«Hedā, fūrman!» tas māja fūrmanim, kurš steidzās šurp ar savu stīvo zirdziņu klibodams, stibodams. «Uz manu vīnūzi Daugavmalā!» tas iekāpis sauca, un, kad fūrmanis vēl nesaprazdams skatījās atpakaļ, tas piebilda: «Uz Plauša kunga vīnūzi!...»
Pēc kādām minūtēm desmit piecpadsmit viņi tur pieturēja. Tur ļaužu liela kņada. Fūrmaņi, lielā skaitā piestājuši, pūtināja zirgus un paši ieturēja palaunagu: ierāva pa stojakam, uzkoda pa bairīšdesai un bulkai un uzdzēra pa pudelei alus. Vaigi zied vien! Dažas strādnieku partijas bija ieradušās papravīt stenku. Sestdien bija samaksāts, nu varēja «kančot» par jaunu. Vēl šādi tādi viesi gar biljarda galdu, tā ka komijam bija diezgan, ko darīt.
Bet, ieraudzījis kungu, tas atstāja it visu un it kā saulīte tam pretim. Aizveda to aiz letes, kur stūrī galdiņš un krēsls, kurus pirms rūpīgi noslauka. Nosēžas viņš tur. Ilgi viņš te nav bijis. Nav nekāda patikšana piesmakušā «vozduhā» starp prastiem ļaudīm. Bet šoreiz viņš no savas domas it kā tika atvilkts šurp.
Tie kroga viesi, kas viņu pazina, godbijīgi sveicināja; kas nepazina, tie brīnījās. Ko tāds glauns vācietis te meklē?! Sevišķi skudru pūlim līdzīgi uztraucās ap krāsni dominējošais baskāju bars - kādi pieci vai seši vīri melnām mutēm, bet vēl melnāku veļu, saplīsušām piedurknēm un cauriem ceļgaliem. Citam kājā tupele, citam galoša, citam iebuktēta hūte, citam cilindrs ar caurām malām, kuru tas varbūt kaut kur pacēlis sētmalē. Zaturi šķībi pārkņopēti, kņopes - viena zaldāta, otra dāmu, trešā bikšu poga, un pa lielākai daļai pogu nemaz.
It kā nokaunējušies par savu neuzmanību, ka nav redzējuši principālu piebraucam. Smaidīdami, salutēdami tie krājas ap leti. Taisa paklaņas un komplimentus, ar ko grib pierādīt, ka ir bijuši tādā dzīvē, kur ciena smalkas manieres. «Schön gut'n Tag, Herr Prinzipal! Gesegnete Mahlzeit, Herr Baron!» Vāciski tie arvien runāja, kad gribēja būt smalki. Viens no viņiem bija patiešām baronu cilts, un tādi, kam smalka skrīve, bija vairāki.
«Nu, atiet, atiet!» komijs draudoši sacīja. «Nav tagad man nekas no glāzēm salaistīts!»
«Mēs viņa ekselencei principāla kungam novēlam daudz laimes,» kāds no baskājiem uzstāja. «Lai viņš dzīvo ilgus gadus ar visu savu saimi!...»
«Nu, atiet, es saku!» komijs errīgi uzsauca. Viņš zināja, ka kungs to nemīl, ka viņi te lien acīs.
Bet Ludvigs Plausis šoreiz ar labpatiku noskatījās uz šīm liljēm laukā, kas ne ar, ne sēj, ne sakrāj šķūņos. Taisni viņu dēļ tas šodien ieradies. Viņš gribēja tos redzēt, jā, nudien! Izpētīt, kurš tas vārgākais un nonīkušākais, kuram nebūtu vairs lemts ilgi dzīvot, un apdrošināt to kādā austriešu dzīvības apdrošināšanas biedrībā. Tāda ideja viņam bija pirmīt galvā uzdīgusi, un tādēļ viņš tos ar kāru prieku aplūkoja. Nevis vārgāko, bet to, kam droši papīri. Ja tie ir, līķus var dabūt...
«Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši!» viņš ar pirkstu tos noskaitīja. «Dod viņiem katram pa stojakam, pa bairīšdesai, pa pāris bulkām un pa pudelei alus!»
«Visiem?!» komijs izbrīnījies sacīja, it kā negribēdams ticēt.
«Jā,» kungs sacīja, «un katram vēl pa fūrmaņu cigāram. Tas iet uz mana rēķina,» tas piebilda, kad komijs vēl nesaprata...
«Nu dod, ko tu žāksties!» kāds no melnajiem pēdējam uzsauca. «Tu tokš dzirdi, ko kungs saka?» Turpretim pie pieklājīgie taisīja galantas paklaņas. «Wir danken schön, Herr Excellenz... Wir danken bestens...» Un, kad komijs lika galdā sacīto, tad visus sagrāba gaviles. «Lai dzīvo mūsu principiāls!» tie saukdami sauca. «Lai dzīvo ekselence!...»
Smaidīdams Plausis pētīja, kurš no viņiem būtu tas īstais. Viņš pazina šos zeļļus gandrīz visus. Gadu desmitus te cits bija nodzīvojis, ziemās ap vīnūža krāsni mīlinādamies. Viņš arī zināja, kā katru sauc. Tikai, no kurienes katrs un kur viņš piederīgs, par to viņš nebija interesējies. Te viņi atraduši savu tēviju un par savu pagātni vairs nerūpējās. Laikam paši nezināja, kur piederīgi un kad dzimuši.
Tiešām kā liljes laukā!... Tie gan kādreiz Daugavmalā strādāja, kad darbs tika pārmaksāts un temperatūra tāda, ka viņu vieglais «ancuks» ar daudzām ventilācijām varēja panest uzturēšanos brīvā gaisā. Citādi tie tikai sarinkuši pastaigājās, lūkoja, kur ko nospert, vai uz Daugavas tirgus vai citur kur. Tikai dievs lai žēlīgs tiem, ja tie būtu darījuši tādu šmuci viņa vīnūzī! Bet uz to tika cieši skatīts, ka, tiklīdz tie guvumu naudā pārvērtuši, tā tiktu izdalīta un godīgi notērēta tepat viņa vīnūzī.
Šādas ekskursijas nabaga saulesbrāļi uzņēmās šad un tad, kad tos bads mocīja, un pēc tam bija viņu svētku dienas. Citādi tie pārtika no tā bada kumosa, ko tiem atmeta par kādiem maziem pakalpojumiem vīnūzim vai publikai. Viņiem piekrita sapelējuši maizes gabaliņi, kurus vairs nevienam nevarēja dot, saskābuši recekļi, kuri būtu jālej samazgu spainī, sasmakušas desas, kuras vairs neviens cilvēks nevarēja ēst. Arī uz to šņabi un alu viņiem bija tiesība, kas tika salaistīts no glāzēm. Kad Plausis vīnūžus turēja pats uz sava rēķina, viņš tiem ziemas laikā arī atmeta šad un tad pa bulkai un bairīšdesai, lai tie! Paldies, ekselence... Sirsnīgi pateicamies... gluži badā nenomirst. It sevišķi tajā, kas visu nakti stāvēja vaļā. Par to bija viņam pateicīga un paklausīga gvardija, kas aizstāvēja viņa intereses vēl niknāk nekā «elles suņi». Ja tikai kāds varmāka, viens un arī vairāki, uzsāka kasīties, negribēja maksāt, plēsa traukus vai plijās citiem virsū un komijs viens ar to nespēja galā tikt, tam vajadzēja tikai uzsaukt: «Įåščņå åćī!» Jau nākošā acumirklī gvardija bija varmākam pie rīkles, apstrādāja to, ka tas nezināja, cik tas vecs, tā sakot, jāšus viņu izjāja pa durvīm laukā. Kas vienreiz viņu nagus baudījis, tas otrreiz vairs negribēja.
Nopietnu pētnieka skatu Plausis nodziļinājās šinīs ļaudīs, kuri mirdzošām sejām un vilka apetīti tiesāja savas desas un bulkas. Melnās acis spīdēja vien! Iegādājoties jauno studentiņu (Kārli), kurš šodien pie viņa pusdienu galda izteicās, ka visiem cilvēkiem vajagot vienādas tiesības, viņa sejā parādījās līdzcietīgs smaids. Šiem cilvēkiem lai būtu tādas pat tiesības kā viņam, - tas jau pēdējais absurds! Grāmatās tāda teorija iznāk itin pareiza, bet lai nu nāk paskatās praktisko dzīvi. Ir taču pavisam mīklaini, kādēļ dievs tādus pavisam laidis pasaulē. Bet savā vietā tie itin labi, arī viņa turpmākā plānā būs ļoti noderīgi.
Paēduši un padzēruši tie aiz pateicības viņa priekšā sāka taisīt visādus «kunstikus». Dziedāja, stāstīja anekdotes, un viens pat uz galda izspēlēja klavieres, t. i., ar pirkstiem un delnām tas izsita uz galda tādas «taktis» un «auftaktis», ka to nebūtu labāk izdarījis pats lielākais mākslinieks. Tas bija pavadījums dziesmai ar aizgrābjošu saturu pēc baskāju fantāzijas, proti, kā Jancis iet desas zagt un suns tam ķeras lielos. Par to tie no kunga izrāva vēl pa pudelei alus un pa cigāram. Tad beidzot viņam apnika, arī viņu «stinka doras», ko tie kūpināja, tuvumā nebija panesami. Viņš atmeta ar roku.
Ar to pietika pie stingras disciplīnas pieradušiem saulesbrāļiem. Bez vārda runas tie tūdaļ atvilkās pie savas krāsns un sildīja savus kailos vēderus. Paēduši un apmierināti kā reti kad. Maz tādu laimīgu, brīžu viņu mūžā...
«Nu, Ērkulīt kungs, kā tad labi dzīvojat?» principāls beidzot uzrunāja savu komiju, kuram pēc noskrējušas drūzmas tagad drusku pavaļas.
«Nu, paldievs, lielskungs, dzīvojam!» tas padevīgi attrauca. Viņš jau agrāk bija nolicis uz galdiņa to labāko konjaku, kāds tam bija, un citrona bonbongas.
Principāls ielēja viņam un sev un parādīja viņam to lielo godu, ka sadzēra ar viņu kopā. «Būsim veseli!» tas laipni ar galvu pamāja. «Priekā!...»
«Nu, Ērkulīt, kā tad maksā?» kungs iejautājās.
«Nu tā, pa vidam!» tas noraustīja kamiešus. «Es jau nu gan uz stenku labprāt nedodu, jo, kad ar to pieradina, tie, kad tiem nauda, iet uz citu krogu. Bet fabrikas strādniekiem, kas dzer kompānijā, tur citādi nevar. No tiem ātrāk nevar dabūt kā cālunga vakarā. Līdz šim jau samaksājuši diezgan labi, tikai pēdējo cālungas vakaru, kas uznācis, kas ne, sāk uzreiz stīvēties. Bet tā ka neviens! Tam tāda vaina un tam tāda! Tam sieva slima, tam saimnieks īri vairs negaidot, citam galvas naudas parāds. Cits pat sāk ākstīties, ka šim tik daudz nemaz nevarot būt; es būšot ar dubultu krītu pindzelējis. Kad tu saputētu! Tad saskaitos, teicu: «Kad ņemšu pipku, sātani, tad sākšu jūs slānīt no viena gala!... Ko jūs gan domājat; man no gaisa krīt, vai no Daugavas es varu pasmelt?! Es pats zinu, ka jums dažam labam grūti iet, es pats esmu cilvēks, man sirds sāp, - bet ko es tur varu darīt? Preci man neviens par velti nedod, un kungam man mīte jānomaksā līdz pēdējai kapeikai. Tādēļ maksā, drauģeli, maksā! Jeb vai gribi mani abižāt (apkrāpt)?»
Nu tad, tad... Sakaunējās un sāka... Maksāja diezgan labi... Visu jau neatdeva, palika parādā vai cik, bet tomēr nu jau daudzmaz varu galēties...»
«Jaā!» Plausis sērīgu smaidu nopūtās. Viņš to visu bija piedzīvojis un saprata. «Iet jau arī viņiem grūti, vai tad nu nav zināms, - bet ko tad mēs tur varam darīt?! Ja mēs katram par velti dosim dzert, cik ilgi tad mēs dzīvosim... Tādēļ neko darīt, Ērkulīt... Stenku dzeniet cieši vien, tikai neielaižiet! Citādi jūs paši viņus no sevis aizdzenat prom. Kas nav maksājis, tam vairs ne piles... Lai spļauj baltu visu cālungu, jūs redzēsat, nākošā dačā nauda būs klāt...»
«Es jau arī tā daru,» Ērkulītis attrauca. «Bet viņi jau, velni, uz visādām figūrām, kā tik vairāk varētu sadzert. Kas samaksājuši, tie dod uz sava vārda citiem.»
«Ūmh!» principāls izlaida caur nāsīm savādo skaņu. «To nevajag pielaist... Es to zinu no piedzīvojumiem. Nav no svara, mīļais Ērkulīt, cik viņš var nodzert, no svara, cik viņš var maksāt. Es to vīru nosveru smalki, cik viņš pa dienu pelna, un tā es viņam dodu. Ja jūs klausīsaties uz viņu, viņam jau nekad nebūs diezgan, viņš jums izdzers veselu vāti. Bet, ja jau viņš pa dienu vairāk nodzer nekā nopelna, tad jau vairs nav rēķina. Vienalga, vai viņš pats dzer vai otram dod, tas paliks parādā viņam, viņš paliks parādā jums. Es savā laikā - ja gribi, pats dzer, bet priekš otra ne surbas!... Nē, nē, Ērkulīt, tāds jums maksātājs nebūs...»
«Jā, jā,» komijs piebalsoja. «Paldievs jums, kungs, par padomu, jūs jau ziniet... Ar tiem sātaniem jau tā ir jāuzmanās, viņi uz visādiem niķiem, uz visādām kručkām. Pie tiesas izsūdzēt viņus nevari, - ko tu darīsi?! Bet nu, kungs,» viņš piepeši uzsāka citādā balsī, «vairāk es nu gan nevaru izdzīt kā tagad. Ja jūs domājat ko pielikt, tad lai labāk ņem cits...»
«Ak nu, Ērkulīt,» kungs atmeta īdzīgi ar roku, «kas tad par to runā! Dzīvojat, iedzīvojaties, man nav žēl! Ludvigs Plausis neņem savu vārdu atpakaļ. Kamēr man pie vīnūža netiek pielikta rente un nenāk klāt jauni papīri, jūs dzīvojat pa to kā tagad. Tikai riktīgi vajag samaksāt...»
Komija vaigs priekā uzliesmoja. «Man jau jūs' nauda noskaitīta. Varu iedot jums jau priekšlaik, ja gribiet.»
«Nav vajadzīgs, ievērojat tikai datumu! Kārtīgs cilvēks nemēdz ar naudu svaidīties, mīļo Ērkulīt. Nav vienalga, vai tūkstoš rubļu maksā tagad vai pēc gada. Laiks ir nauda šinī nozīmē. Kā jau sacīts, esat tikai riktīgs, man nav žēl. Es gribu dzīvot un jauju dzīvot...»
«Paldievs, paldievs, kungs!» komijs līksms pateicās. «Es jau tad arī akurāt priekš jums negribu savus soļus žēlot. Āre, pie pilsētas domnieku vēlēšanām... To es esmu teicis un teikšu katram: Plauša kungu mums vajag dabūt iekšā. Ja mēs, jāteic, nevēlēsim tādus pārtikušus un gudrus vīrus, - ko tad mēs vēlēsim? Viens pats priekš jums simts balsu sadzīšu, ja gribiet... Un, ja jums biedrībā tur kas - - pasvelpat tikai man!...»
Plausis sarauca pieri, lai gan varēja manīt, ka viņš jūtas glaimots. «Lai, lai,» tas atmeta ar roku, «par to tagad ne!... Varbūt ka vēlāk... Iedzersim labāk vienu mazu špukteriņu...»
Abi iedzēra un kādu laiku klusu nodevās tām patīkamām jūtām, ja divi cilvēki saticībā var dzīvot. Tad Plausis beidzot it kā ko iegādājās.
«Vai ziniet,» tas domīgi sacīja. «kādēļ es ierados? Mums te ar tiem bosikiem tomēr policija var uznākt virsū. Ja kādreiz prasa, kas tie par cilvēkiem, mēs nezinām neko sacīt. Tādēļ esat tik labi un pierakstāt viņu vārdus un kur tie piederīgi! Un, ja tiem kādi papīri, tos tad paņemat pie sevis un man nododat! Visās lietās vajag ievērot kārtību...»
«Nu, protams, kungs, izdarīšu it visu, kā jūs vēlaties. Bet uz tam vēl vienu špukteriņu...»
«Nē, paldievs!» Plausis, ar roku apsedzis savu glāzi, sausi atbildēja. «Nav man ilgāk laika. Viss kas te dzerts, ir uz mana rēķina. Tāpat tas, ko viņiem devu. Pie nākamās mēneša nomas to norēķināt. Šimbrīžam ardievu!»
«Ardievu, kungs!» komijs zemu palocījās. «Pateicos par apciemojumu! Uz mani varat palaisties, ka viss būs kārtībā...»
Gvardija, redzēdama, ka viņš taisās iet projām, visa uzreiz kā uz fronti. Cits taisa ceļu, cits ver jau durvis vaļā, cits skrien un māj uz ielas fūrmanim: «Ē, mūlāps, ko tu guli!» Visi taisa zemas paklaņas un atvadās, salutēdami kā ģenerālim.
Plausis pasmaida. «Vēl vienu zaci katram pa šņabim, desai un pudelei alus uz mana rēķina!» tas durvīs vēl pagriežas un komijam saka. Kamēr aplaimotie saulesbrāļi gavilē, tas ielec kamanās un aizslīd.
Viņš gandrīz piemirsis, ka tam priekšā vēl viena ļoti patīkama stundiņa. Viņš pasaka fūrmanim to ielu un numuru, kur atrodas Olufejeva dzīvoklis, un liek tam pasteigties. Zanai vajag būt jau mājās, un viņš negrib likt gaidīt. Ir taču norunāts...
Atlaidis fūrmani, viņš devās pa trepēm uz augšu. Piezvanīja un vēlreiz pukstošu sirdi apskatījās pulksteni.
Zana pati viņu ielaida - kuslām acīm, karsti kūstošu smaidu. Pilnīgi negližē. «Mēs esam vieni!» viņa dvesa, it kā bīdamās, vai tikai sienām nav ausis.
Viņa tātad pareizi gaidījusi. Saķērušies viņi gāja dziļāk uz viņas buduāru, kur atlaidās uz kušetes.
Bet viņš šoreiz nebija ne tik uzņēmīgs, ne straujš kā parasti. It kā viņam kas gulētu uz sirds, un tādēļ viņa to pētoši uzlūkoja.
«Vai tu to laucinieku agrāk pazīsti?» tas beidzot asi iejautājās. «Jūs jau abi bijāt ļoti intīmi...»
«Ar to jauno saimnieku?» viņa vaļsirdīgi atbildēja. «Kas man lai ar tādu mužiku būtu?» Un, kad viņš stūrgalvīgi cieta klusu, viņa to ciešāk uzlūkoja. «Vai, ko viņš iedomājies!» tā it kā pārsteigta iesaucās. «Es lai ar tādu plikadīdu!... Ko tad viņš man var dot?... Ak, cik tu naivs, tā domādams, ha-ha-ha, es ar tādu ne... Ha-ha-ha!... Tikai tevi es mīlēju, tikai tev esmu laba... Tu jau man esi labs... Tu man dod tik bagātīgi...»
Nosēdusies viņam uz klēpja, tā glaudās cieti viņam klāt, vijās ar rokām ap viņa kaklu... Kā no lauka nācis, tas divkārt sajuta viņas dedzinošo miesas siltumu, un viņas kaislie skūpsti tam tīri laupīja prātus. Visas saltās aizdomas un greizsirdība šinī kaislē sakusa kā sniegs.
«Pagaidi. mīļā... Dārgā... Ļauj man elpu!» viņš izgrūda pa tām starpām, kamēr viņam mute nebija slēgta. «Parunāsimies drusciņ... Mums turpmāk vairāk jāuzmanās.»
«Kas?» viņa piepeši satrūkās un atlaida viņu vaļā. «Vai mums kas draud?»
«Pašlaik nekas... Bet tie ļaudis sāk melst... Mums esot sakars un tā joprojām....»
«Kas to uzdrošinās apgalvot?!» viņa piepeši pikti iesaucās. «O, es esmu godīga sieva... Es tam acis izskrāpēšu!...»
«Vajadzētu jau ar!» viņš iesmējās. «Nu, kas tad citam tur par daļu, pietiek, ja mēs paši to zinām!»
«Kas tik to var sacīt? Tāda bezkaunība!» viņa aizmirsa visu citu. «Fui, tas ir neģēlīgi!... Vai Nina? Vai tava sieva?»
«Tās!» viņš zobgalīgi atmeta ar roku. «Tām tu vari pa degunu dancot... Bet par to jau spriežot labākās famīlijās...»
«Ā, nu saprotu, nu es saprotu, no kurienes tas nāk. Krauklīša kundze un Starpene... Na, es šīm dumjām personām un viņu krupju skuķiem!... Lai viņas neiedrošinās manu godu laupīt!... Ja ne, viņas dabūs no manis dzirdēt!»
Acis viņai uzliesmoja tikpat kā fūrijai. «Nu, es jau ar saku!» Plausis viņai piebalsoja. «Kas tiem cilvēkiem varētu būt par daļu? Vai es maisos viņu darīšanās? Nu, labi, mēs dzīvojam tā, lai citi dzīvo, kā viņi grib...»
«Par mani, godīgu sievu, tādas valodas paust!» viņa pietvīkusi aizklāja vaigu rokām. «Tā ir neģēlība!... Cūcība! Nudien, tam cilvēkam es acis izkasītu, kas to pirmais izlaidis...»
«Neuztraucies jau nu!» Plausis viņu mierināja. «Es uz tādām valodām neklausos... Viņiem drīzāk vajag manis nekā man viņu. Plausim, paldievs dievam, ir, un tas neliekas sev ko teikt...»
Pirmīt, kad viņa tam uzmācās ar savu kaisles pārsvaru, viņam bija it kā par daudz. Tagad viņa, kautrībā pietvīkusi, likās tam iegūstama... Viņa kaislība sāka augt...
«Es tomēr varu labāku vilkt mugurā nekā viņas,» tā beidzot sajuta gandarījumu. «Tu man tik bagātīgi dod, mīļais, labais... Ar to veco lupatu, manu vīru, es varētu iet noskratusi... Ak tā, vai tu gribi redzēt manu jauno cepuri? Uzlikšu, parādīšu...»
«Vēlāk!» viņš cieti to saķēra. «Nekavēsim dārgo laiku...»
«Tu, mīļais, labais!...»
Viņš slēdza to savās rokās un spieda pie savas krūts. Vakara blāzma it kā sarkdama kautrīgi lūkojās pa logu ēnainā krēslā. Vairāk viņi nerunāja. Kamīna pulkstenis, čakli tikšķēdams, steidzās uz priekšu, un tam pa vidu jaucās lēna sakustēšanās un karsti elpas vilcieni... Tam visam uzmācīgā pakrēsla tina pāri savu plīvuru...
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Vakarā Ludvigs Plausis, apmierināts un laipnīgs, bet fiziski paguris, ieradās biedrībā.
Te šovakar bija nedzirdēti liela drūzmēšanās, jo lielajā zālē bija saziņota vēlētāju sapulce. Daži bija ieņēmuši jau savas vietas augšā, bet lielākā daļa dzīvoja apakšā pa restorācijas telpām, lai izmainītu domas ar pazīstamiem un stiprinātos patriotismā pirms ar «rudzīti» un «miezīti». Kā bija manāms, tad visi bija iejūsmināti par cīņu, tā ka kompromisa aizstāvjiem bija sagaidāma droša caurkrišana.
No biedrības barvežiem, kā redzēja, daudzi bija darbā un parunāja vēl pirms sapulces ar saviem draugiem un tos iejūsmināja. Sevišķi kustīgs bija Pēteris Krauklītis, un viņam arī visvairāk to paziņu, it sevišķi starp tiem sirmajiem. Tur, piemēram, vecais Kreilis, fabrikantam Mārcim sievastēvs, pavisam trīcošu galvu un sirmu bārzdu. Tur arī vecais Mikentāls, tirgotājs un vairāku namu īpašnieks, ārsta Mikentāla tēvs un paša Krauklīša sievastēvs. Sudrabkaltās spicēs tie kūpināja savus cigārus un, lai gan sirmi kā ābeles, tak mundri kā zebiekstes, mirdzošām acīm klausās patriotiskos vārdos.
«No līgšanas ar vāciešiem nevar būt runas,» Krauklītis noteikti sacīja. «Mēs negribam nekādu žēlastību, cik mums dod ar labu; kas mums nākas, to ņemsim paši ar saviem spēkiem. Mēs esam balsis saskaitījuši, trešā klasē mums ir drošs balsu pārsvars...»
«Ka tikai nu visi latvieši balsotu par latviešiem,» vecais Kreilis trīcošu galvu sacīja. «Ka tikai nu visi turētos kopā! Sen jau mēs, latvieši, būtu to Rīgu iekarojuši, ja mums būtu vienprātība...»
«Atminies toreiz, kad biedrību dibinājām?!» vecais Mikentāls attrauca. «Kā mēs toreiz turējāmies!... Pie gubernatora bijām, Pēterburgā uz ministēriju... Negribēja un negribēja mums vācietis dot, bet mēs visi «viens un viens»! Bet tas Īmilleris jau arī bija dikti par mums... Ja tas nebūtu nācis mums par palīgu, mēs bijām cauri...»
«Atminu, sievastēv, atminu!» Krauklītis attrauca. «Mēs jau visi te esam biedrības dibinātāji... Tā mums arī tagad vajag turēties, tad Rīga ir mūsu...»
Arī tādi bija šovakar ieradušies, kas sevi īsti par latviešiem vairs nemaz neturēja. Tāds bija gleznotājs Ēberhards Kreilis, vecā Kreiļa dēls, kurš bija precējis vācu tirgoņa Hartmaņa meitu. Lai gan sieva viņu cieti pieturēja pie vācietības, sirds tomēr viņu vilka uz latviešu pusi. Savās jaunās dienās tas nemaz nebija pratis pa latviski; tagad jau varēja sarunāties, kaut gan ļoti lauzti. Arī eksporta kantora īpašnieks Fuhsings. Agrāk tas ar vāciešiem nepavisam nebija varējis sadzīvot, bet nu viņam ar tiem lieli veikala sakari. Tie varēja ļoti ciest, ja latvieši ar vāciešiem asi saskrējās. Acīm redzot, viņš gribēja to novērst, negribēja vairs iestigt pret vāciem tādā stāvoklī, kādā jau reiz bijis. «Mums vajadzētu gan ar viņiem iztikt,» tas izteicās, «nav viņi nemaz tik ļauni ļaudis. Viņiem visas lielās bankas un miljoni... Ja mēs ar viņiem sastrīdēsimies, mēs netaisīsim vairs nekādas šeftes. Viņi mums vienkārši vairs nedos kredītu.»
«Dos kredītu mums latviešu kredītiestādes,» Krauklītis mēģināja viņu pārliecināt.
«Jā, jā,» Fuhsings domīgi noraustīja kamiešus. «Cik par mūsu abām krājkasēm tā kapitāla, tur jau nav, vistas ko pabarot...»
«Tā ir ganz recht, kā arhitekt Bauman grib,» Ēberhards Kreilis tam piebalsoja, «vajag ar ving notaisīt vien kompromiss!... Kādēļ mums to Wahlkampf tik gauž vajag? Ving tok ir erfahren iekš vis to štadtamt būšan, lait ving virtšaftē... Un kad mums uznāk tā rusifikacion?»
Arī viņš pārdeva savas gleznas un pagatavoja ģīmetnes eļļas krāsās vienīgi vāciešiem. Vēlēšanu cīņa te draudēja izjaukt viņa eksistenci.
«Nē, Ēberhard,» Krauklītis dedzīgi attrauca, «mēs ar viņiem nekādu kompromisu neslēgsim. Ja viņi grib mieru, tad mēs gribam karu. Jo viņi ir vāji, bet mēs stipri... Viņiem ir tikai turīgākās aprindas, bet aiz mums stāv tauta...»
«Jā, bet tautai vis nevajag ģīmetnes eļļas krāsās...»
Arī Starpiņš, kas nervozi klausījās uz visām pusēm, nāca ar saviem argumentiem. «Aber mums tok vajag zināt arī to, vai mums ir vīri, kas to pilsētas valdīšanu var fīrēt. Te jau nav darīšana ar tūkstošiem, te ir darīšana ar miljoniem. Nu, alzo, lai ieliek tevi vai mani, - es tur esmu pilnīgi muļķis...»
«Par to nu, Starpiņ, nebēdā,» Krauklītis smiedamies sacīja, «tevi jau nu mēs neapgrūtināsim! Mums būs studētu vīru diezgan, kas to darīs...»
Starpiņš saviebās, jo apkārtējie sāka par viņu smieties.
«Kas ir nodevējs, lai dod savu balsi vācietim, es nu neparko nedošu!» kāds neliels, drukns vīrs iesaucās. «Kas mums tagad, piemēram, ir hipotēku biedrībā? Agrāk katram biedram bija balss, nu ir latviešu namsaimnieki pārsvarā, nu vajag delegātus. Delegātus, lai mēs, latvieši, vairs netiekam pie vārda. Ha-ha-ha, tur jau sunim ir jāsmejas! Un ko tad mēs ievēlam par tiem delegātiem? Atkal tos pašus literātus. Pilsētas valdē un domē atkal vajag literātus... Kādi mums labdari?!... Suņi pilsētai maksā lielāku nodokli nekā literāti...»
Daudzi runātāju nepazina. Viens otrs no viņa atlecas un jautā: «Kas tas tāds ir?» Pēc viņu ieskatiem, tas runāja pārāk bīstami un dumpīgi.
«Tas ir Kaspars Lieknejs,» kāds paskaidroja. «Viņš nevar vāciešiem piedot, ka, neraugot uz viņa aģitāciju, tie hipotēku biedrībā izveduši cauri delegātu sistēmu. Pilnai sapulcei atliek vairs tikai delegātus ievēlēt. Un tādēļ viņš nikns uz literātiem.»
Še jāpiemin, ka toreiz pie pilsētas vēlēšanām bija tiesība piedalīties augstskolu beigušiem, ja tie labprātīgi maksāja pilsētai nodokli. Vismazākais mērs bija nosacīts uz 12 rubļiem, jo arī namsaimnieki un veikalnieki, sākot ar šo summu, ieguva cenzu. Protams, ka literātam arī nenāca prātā vairāk maksāt. Šo labprātīgo nodokli tādēļ nosauca par literātu nodokli.
Visi šaubīgi un aizdomīgi Liekneju uzlūkoja, it sevišķi veči. Tā vienprātība gan tik ļoti vajadzīga, bet ar visiem vienprātīgs būt arī nevar.
Starpiņam tas, tā sakot, bija ūdens uz viņa aģitācijas dzirnavām. «Tas jau ir viens no Pūcīša partijas,» tas noslēpumaini pameta ar acīm. «Tie jau ir ektes!... Ej nu, ej ar tādu kopā, vai tu zini, kas tādam aiz ādas... Un nodara viņš ko, - tu ar viņu esi kopā, tur jūs biedrībā visi tādi un biedrība ciet...»
Vecie vīri palika tīri domīgi. Tik grūti nācās toreiz biedrību izdabūt, bet ja nu to atkal slēgtu...
«Neslēgs, neslēgs,» Krauklītis mierināja, «mums vajag saprast krievu politiku. Krievu politika nav, lai mēs stiprinātu vāciešus. Taisni otrādi: krievi līdz ar mums iet pret viņiem. Zināms,» viņš vēl domīgi piebilda, kas liecināja, ka viņš par savu lietu nav pilnīgi drošs, «uz to jau mums jāskatās, ka mūsu biedrība būtu tīra no politikas. Mums vajag tiktāl valdīšanai iet pretim, kā, ja viņa uz kādu tura aizdomas, vienalga, vai tas vainīgs vai ne, mēs tādu savā biedrībā nedrīkstam ciest.»
«Nu, skaidra lieta! Kam mums te biedrībā vajag to Pūču un Plaušu!» Starpiņš noslēpumaini attrauca. «Par ko tad viņi to jauno ceitungu grib dibināt? Es saku, visus tādus «štrunt» no biedrības ārā!... No tādiem melniem vajag sargāties vairāk kā no uguns. Ja jau tu man tā runā: «Dieva nav, pasaulē viss no dabas,» -tad jau tu man riktīgs cilvēks neesi!...»
«Nu, tas jau atkal ir zinātnisks jautājums,» Krauklītis iebilda. «Ja zinātne tā māca, ko tur var darīt?»
«Zinātne vai kas, melns paliek melns!» Starpiņš attrauca. «Vai tu redzi tur,» viņš pameta ar galvu uz galda pusi, kur Pūcītis un Plausis bija nosēduši pie mūsu draugiem un dzīvi ar tiem debatēja. «Tur tas studentelis pat... Šis man teiks, ka arī strādniekiem vajagot tiesības pie pilsētas vēlēšanām. Es nesīšu tās nastas un maksāšu tās nodevas, un šim būs tās tiesības... Kam nekā nav un kas neko nemaksā, tam būs stāvēt «kuš» pie pilsētas būšanām...»
Studentelis bija Kārlis, kuram viņš nevarēja piedot, ka tas pirmīt ierakstījis sūdzību grāmatā. Bet, ja viņš domāja, ka tas tādēļ pārgājis Pūcīša partijā, tad tas ļoti alojās. Viņš patlaban ar saviem biedriem debatēja ar Pūcīti par kādu principa jautājumu, pie kam izrādījās, ka viņu uzskati diametrāli pretēji. Proti, Pūcītis nekad to negribēja pielaist, ka studenti, zaļi, nepiedzīvojuši zēni, grib biedrībās būt tie noteicēji un saceļas pret piedzīvojušiem prāta vīriem.
«Alzo, vai tu ar tādiem vari iet kopā? Es ne!» Starpiņš cieti noteica. «Un sarēķini, cik tad mēs, to latviešu, paliekam pāri? Vai nebūs vāciešu vairāk?»
Bet Krauklītim nu tādas valodas izlikās šaubīgas. Viņš tādēļ savu biedru mazcienīgi uzlūkoja. «Vadzi, Starpiņ, tu gan izliecies tā pret tiem melnajiem, bet man tā vien liekas, ka tu turi vācu kanti. Kā tu vari sacīt, ka vāciešu par mums vairāk? Krievi iet ar mums kopā, un tu saki, ka vāciešu vairāk...»
«Tā tu domā, bet krievi iet kopā ar vāciešiem!» Starpiņš attrauca.
«Kas to saka?!» Krauklītis uzbudināts iesaucās. «Krievi arvien gājuši kopā ar mums, un nu viņi ies kopā ar vāciešiem?...»
«Ir fakts!» kāda mierīga balss viņam aiz muguras ieminējās. «Krievu vēlētāju komitejas priekšnieks Merkuljevs noslēdzis ar vāciešiem kompromisu...»
Krauklītis ātri apgriezās apkārt. Tas bija arhitekts Baumanis, kas to sacīja.
«Vai jūs to droši zināt?»
«Es to droši zinu...»
Viņš jau šovakar vispār daudz nerunāja, tikai klausījās, ko citi saka. Bet neparastais mierīgums viņa sejā liecināja, ka viņš ar sevi skaidrībā un zina, ko tas grib. «Krievi ir vienojušies ar vāciešiem, un mums jādara tas pats. Mums jānoslēdz ar vāciem līgums, ka ienāk domē no latviešu puses zināms skaits saimniecības vīru. Literātu viņiem pašiem diezgan...»
«Mēs to nekad nedarīsim, mēs uzvarēsim vāciešus arī bez krieviem!» Krauklītis iesilis iesaucās.
«Tā būtu velta spēku šķiešana, kam nebūtu nekādu panākumu,» Baumanis mierīgi atbildēja.
Krauklītis viņu pārmetoši uzlūkoja. «Tā jau nu gan dzird, ka jūs ar vāciešiem gribot noslēgt kompromisu,» tas asi sacīja. «Bet daudz jums nebūs piekritēju sapulcē. Jūs redzēsat, ka ar savu priekšlikumu spoži cauri kritīsat!»
«Mēs iesim kopā ar vāciešiem katrā gadījumā,» Baumanis noteikti paskaidroja. «Jo mūsu grupu saista zināms līgums. Mēs esam devuši vārdu un nevaram to lauzt...»
«Tā ir nodevība pret tautas lietu!» Krauklītis iesaucās. «Kā jūs drīkstat vieni latviešu vārdā kādus līgumus slēgt? To var izšķirt tikai vēlētāju sapulce...»
Baumanis neturēja par vajadzīgu atbildēt. Varēja redzēt, ka viņš pie sava nolūka paliek negrozāms.
Vēsts, ka krievi pārgājuši pie vāciešiem un arī Baumanis noslēdzis ar viņiem kompromisu, zibeņa ātruma izplatījās pa visu biedrību. Bet tikai sākumā tā radīja mazu apjukumu, vēlāk radīja jaunu sparu un sašutumu. Viens otru mudināja nezaudēt dūšu, bet vest cīņu līdz uzvarai. Apklusa visas citas valodas, un runāts tika tikai par to. Arī Kristaps, kuram onkulis patlaban bija apsolījis izpalīdzēt, iejaucās ļaudīs un jūsmināja tos. «Visa tauta skatās uz jums! Iedomājaties, ka jūs dabonat savās rokās Rīgas valdīšanu, cik latviešu tur nenāks vietās? Visa tauta ar lepnumu uzvaras dienā lasīs laikrakstos, ka pēc septiņi simt gadiem jūs esat nokratījuši vācu verdzību! Esat tikai vienprātīgi, uzvara ir jūsu!...»
Sajūsminājās it visi līdz asarām. Arī vecajiem vīriem acis sāka savādi mirdzēt. «Mums vajag reiz tos plukata vāciešus savinnēt, mums vajag...» Un vecais Kreilis nozvērējās: «Nekad es vācietim savu balsi nedošu, nekad! Es nebūšu savas tautas nodevējs...»
Patlaban pulkstenis zvanīja uz sapulci. Visa drūzma plūda uz augšu.
Tur viņi ar nospiedošu balsu vairumu nolēma n e k ā d u k o m p r o m i s u n e p i e ņ e m t, b e t v e s t c ī ņ u l ī d z g a l a m.