AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I I

PIRMĀ PUSE

Sešpadsmitā nodaļa

Starp arhitektu Baumani un «Seloniju» līdz pilsētas domnieku vēlēšanām valdīja ļoti sirsnīgas attiecības. Kā arhitekts Baumanis cienīja tehnisko zinātni. Viņam ne visai patika tie advokāti un «fēderfuhseri» no zaļā galda, kas tikai malās ar saviem paragrāfiem, bet no patiesās dzīves bija tālu. «Latviešu nelaime tā, ka tiem par daudz advokātu,» tas sūrojās. Un ne bez iemesla, jo bieži vien tie viņu bija iebāzuši maisā. Kad viņš gribēja tā, tie taisni otrādi. Tā arī šoreiz tas vienīgo uz savu pusi dabūjis hoftiesas advokātu J. Einbergu vienoties ar vāciešiem - visi citi tam pretim. No ārstiem Dr. Rulli, bet tas jau bija tāds pusvācietis.
No veciem laikiem jau biedrībā pastāvēja plaisma starp «saimniecības vīriem» un «literātiem», starp «praksi» un «teoriju»; kā Baumanis izteicās. «Saimniecības vīriem», pēc viņa ieskata, bija arvien taisnība un, ja «literāti» viņus uzvarēja, tad tikai tādēļ, ka viņiem trūka zinātnisku spēku. Tādēļ tad viņš arī ļoti simpatizēja politehniķiem kā tādiem zinātniekiem, kas praktikai tuvu rada.
Viņa dēls Arturs Baumanis, kamēr tas vēl nebija atradis savas gleznotāja dāvanas, arī studēja politehnikā un piederēja «Selonijai». Viņš palika tai mīļš biedrs art vēlāk, kad iestājās Pēterpils Mākslas akadēmijā. Tikai dīvaina parādība: Arturs Baumanis, kas savās gleznās tik labi izjuta latviešu garu, pats, līdzīgi profesoram Kreilim, ne vārda nevarēja pateikt pa latviski. Saprast saprāta, ko latvietis teic, bet atbildēt nevar. Bet tādēļ viņš nebija mazāks tautietis un sacīja līdz ar Kreili: «Lettisch verstehe ich wohl nicht, aber wo es darauf ankommt, da stelle ich mich auf Seite der Letten...»
Tēvs no sava dēla turēja lielas lietas un nekad nejutās tik laimīgs kā tad, kad redzēja to kopā ar seloņiem dzeram pie viena galda un aizstāvam tautisko lietu.
«Artur, hast du Geld?» viņš tad iejautājās.
«Hab' einiges,» bija atbilde.
«Da hast du noch... Gib doch was zum Besten,» tas, izvilcis maku, pasniedz tam kādu desmitnieku.
Nāca tad atkal alus baterija pēc baterijas. Arī tēvs dažreiz likās pulkā., un tad visi dzīvoja kā vieni radi, nosvīduši.
Bet nu pēc vēlēšanām visi kā atsaluši. Seloņi sāka viņa interesēm taisni pretim strādāt. Einberģi biedrībā bija jau reiz apstrādājuši tā, ka tas jau gribēja atteikties no jaunievēlētā domnieka goda. Tāpat dakteri Rulli. Pēc veca paraduma pēdējais viņiem izmaksāja smalku boli, bet tie viņam meta priekšā tā kā tautas nodevību. Tas jau tā bija ļoti nervozs un, kad drusciņ iesilis, tad taisni ālējās. Viņš sāka tos prasti lamāt. Tiem nu nekas cits neatlika kā piecelties un atstāt viņa galdu, lai gan patlaban pagatavotā bole tik kairinoši kutināja viņu degunus. Patiešām žēl... Ar acīm to būtu varējuši strēbt, bet nu tas palika sulaiņiem, jo Dr. Rullis samaksāja un arī aizgāja. Aizgāja un vēl tanī pašā dienā atteicās.
Arī Krauklītis noņēma savu kandidatūru otrā klasē. Baumanim tas ļoti grauza.
«Sakiet, - kāpēc tas tā?» viņš griezās pie studentiem. «Jums reiz vajag izskaidroties...»
«Ja jūs nebūtu izjaukuši latviešu vienprātību,» Perlants aizskarts atbildēja, «mēs tagad varētu svinēt uzvaras svētkus...»
«Liels jautājums!» Baumanis atbildēja. «Jūs runājiet vēl tagad par latviešu vienprātību, bet rajonu priekšnieki, kas katrs savā iecirknī sirdīgi aģitēja, atrada, ka tādas nav jau pirms vēlēšanām. Paši sirdīgākie patrioti meta darbam mieru un atstāja visu, kad pie kandidātu uzstādīšanas Plausis un Pūcītis dabūja par kādām simts balsīm mazāk nekā Latviešu biedrības vīri. Pūcīša ļaudis par pēdējiem gan bija balsojuši, bet pēdējie par viņiem vis ne... Sakiet, - kur te nu vienprātība?!»
«Tas ir nožēlojami, bet neattaisno jūsu rīcību,» Perlants izrunāja. «Ja tas notiek pie zaļa koka, ko tad būs sacīt par sakaltušu...»
«Jūs manu politiku pārprotat,» Baumanis savilka pieri dziļās grumbās. «Esmu ieticis domniekos ne tādēļ, lai latviešiem pretim strādātu, bet lai nolīdzinātu ceļu latviešu turpmākām uzvarām. Mums vajag pirms iepazīties ar savu ienaidnieku līdzekļiem un nodomiem, ieskatīties, tā sakot, viņu lēģerī. Tikai tad mums cerība uzvarēt.»
Perlants it kā neizprazdams gaidīja tuvākus paskaidrojumus.
«Ir liels jautājums, vai latvieši ar saviem spēkiem vien šoreiz būtu uzvarējuši,» Baumanis turpināja. «Un tad, ja mēs, latvieši, piepeši uzvarētu un saņemtu savās rokās pilsētas valdīšanu, man jāatzīstas, mēs atrastos ļoti neveiklā stāvoklī. Ne mums piedzīvojumu, ne iestrādāšanās. Tādēļ ieteicamāk, ka tikai daži ietiek pilsētas domē, dabū iezagties vācu noslēpumos un izzina tās vārīgās vietas, kur viņus ķert. Iestrādājas vienā otrā komisijā. Tad, ja nākošu reizi dabūjam Rīgu savās rokās, mēs zināsim arī, ar to ko darīt...»
«Var jau būt,» Perlants palika pielaidīgāks, «bet viss tas joks man negrib patikt.»
«Vācieši ir viltīgi un gudri,» Baumanis turpināja, «bet mums vajag būt vēl gudrākiem. Viņi tagad tura mani par savu cilvēku un atklāj man pilnīgi savas kārtis. Man pie viņiem tagad tik liela uzticība, ka es dabonu zināt katru sīkāko lietu. Bet man tikai to vajag. Man vajag materiālu, kā viņus gāzt. Viņi piedzīvos pie manis rūgtu alošanos, jo tie ne sapņot nesapņo, no kuras puses es domāju viņiem uzbrukt...»
«Ja tas tā,» Perlants domīgs sacīja, «tad lieta gan drusciņ citāda...»
«Esmu pilnīgi uz miera stādīt savu darbību zem kontroles,» Baumanis apgalvoja. «A propos, vai nenāksat kāds man rīt līdzi uz Klostera pagrabu? Tur vāciešiem būs tāda maza saiešana, kas tamlīdz būs arī viņu uzvaras svētki.»
«Ko tur?!» Perlants atraidoši atmeta ar roku. «Es taču negribu tos līdzi svinēt...»
«To ne, bet tur būs liela izrunāšanās, un tur jūs dabūsat dzirdēt viņu īstās domas,» Baumanis paskaidroja. «Vācieši tur jutīsies itin kā starp sevim un saviem draugiem un pārrunās visai diskrētas lietas. Man ir tiesība un taisni uzdots vest līdzi pēc sava ieskata arī citus labi domājošus latviešu inteliģentus, kas grib ar vāciešiem saprasties. Saprasties mēs visi gribam, lai tikai ievēro mūsu dibinātās prasības.»
«Varētu gandrīz aiziet, ja būtu laika,» Perlants beidzot sacīja. «Mans biedrs Ērgļu Kārlis katrā ziņā būs svabads. Kārli, ej labāk tu! Kā rakstniekam tev ir labākas novērotāja dāvanas, un arī pats tu varēsi mācīties, kā smalkā sabiedrībā jārīkojas. Tas ir taisni kaut kas priekš tevis!...»
Kārlis bija ar mieru. «Man no vāciešiem nav bailes,» viņš sacīja. «Gribu ar viņiem saprasties, bet tikai kā līdzīgs ar līdzīgu...»
«Nu tad labi!» Baumanis sniedza roku. «Uz redzēšanos rītvakar!»

* * *

Apzinīgi, klusu smaidīdami, kā jau iepriekš droši zināmu lietu vācieši saņēma savu uzvaru.
Pēc veca baltiska-rīdzinieciska paraduma to vajadzēja iezīmēt ar kādu mazu «traulisches Zusammensein». Tā nosauca kopēju iedzeršanu un uzkošanu kādā klusā, netraucētā vietiņā. Pie tam tad varēja runāt kādu spēcinošu patriotisku vārdu, par visiem kopā labāk pārskatīt savu stāvokli un savstarpēji stiprināties savās baltu jūtās.
Par tādu vietiņu, kur varēja justies omulīgi, bija izraudzīts Klostera pagrabs zem Lielās ģildes telpām. Te bija rezervētas nošķirtas sāņtelpas priekš apmēram kādiem simts cilvēkiem. Vairāk jau nesanāca, jo visiem ierasties jau nebija laika, ne arī kāda spiedoša vajadzība. Lielais vairums rīdzinieku savos balfu uzskatos bija droši un nebija vairs mācāmi. Pietika, ka ievērojamākie barveži apstrādāja mazāk apzinīgos pienācējus.
Viņiem bija katrs patīkams un mīļš viesis un «līdzpilsonis», kas atzina un pieņēma viņu «kontinuitātes» principu. Zem vārda «kontinuitāte» bija saņemtas kopā visas baltu privilēģijas un priekštiesības, un tas nozīmēja tik daudz: tā tas līdz šim ir bijis, tā tam arī uz priekšu būs būt. Protams, ka viņi to tik klaji neizteica, bet aizslēpa aiz dziļiem zinātniskiem izskaidrojumiem. «Daba netaisa spējus lēcienus, viss attīstās pamazām un paliek sakarībā ar iepriekšējo. Ikvienai parādībai, kas no šis sakarības spēji atšķiras, ir jāiet bojā. Tāpat spēji lēcieni arī nedrīkst notikt sabiedrībā. Lai kāda komūna vai sabiedrība būtu dzīves spējīga, arī tur visam jāpaliek sakarībā. Vecos paradumus, tiesības un uzskatus, kā arī tos vīrus, kas viņus nes, nedrīkst piepeši aizsviest no stūres un izmainīt ar jauniem, kas veco garu nav izpratuši. Jaunam vajag asimilēties ar vecu un uz vecu tradīciju pamata attīstīties tālāk. Kur tas nenotiek, tur izceļas bīstamas katastrofas un revolūcijas, un viss sabiedriskais organisms var aiziet bojā.»
Tātad balti veco kārtību ne tādēļ gribēja uzturēt, ka tā viņiem pašiem ļoti izdevīga, jo nostāda tos pret latviešiem privileģētā stāvoklī, bet gan aiz ļoti ideāla un teicama principa, proti, lai, viņu pārkāpjot, pasaule neietu bojā.
To viņi arī «turēja priekšā» saviem latviešu «līdzpilsoņiem», kas ar viņiem gribēja saprasties. Un tos tad viņi arī šoreiz ielūdza. Baumani tie turēja par vīru, kas nevien to saprot, bet ir spējīgs arī sakust ar vācu elementu un iet ar viņiem roku rokās. Viņi to tādēļ ielūdza ar visiem saviem domubiedriem. Tāpat arī Vēberu, kā dzimušu vācieti, kas bija uzstādīts uz viņu listes un ievēlēts pret savu gribu. Tas tomēr nebija ieradies. Turpretim Starpiņš bija klāt kā nagla, jo turēja par lielu godu sēdēt ar vācu patriciešiem pie viena galda. Kad runāja par kontinuitāti, viņš apzinīgi kā īsts vācietis izgāza krūtis un piepūta vaigus. «Ja doch, ja... Is' wahr, is' wahr...» Vācieši viņu turēja par savu uzticamu piekritēju un tādēļ piedeva tam visas neveiklības un smalku manieru trūkumu.
Noliktā laikā Baumanis ar Kārli ieradās. Brīvkungs fon Bimmelšteins gan drusku saviebās, jo Kārlis tam it labi bija palicis atmiņā. Bet partijas disciplīna pie vāciešiem bija pārāk liela, un, ja Baumanis bija atradis par vajadzīgu šo cilvēku līdzi ņemt, tad tur nevienam vairs nebija, ko sacīt. Var būt, ka jaunais cilvēks savus uzskatus grozījis, jo citādi jau nebūtu iespējams, ka viņš te būtu. Baumanim to labāk vajadzēja zināt. Ja vispārīgai baltu lietai vajadzīgs, vācieši prata apspiest arī savas personīgās antipātijas. Ienaidnieks pie vēlēšanām aizmirsa ienaidnieku. «Ich kann den Kerl nidd ausstehen,» tas tādās reizēs mēdza sacīt, «aber meine Stimme werde ich ihm geben.» (Es šo ķerli nevaru ne acu galā ieraudzīt, tomēr savu balsi viņam došu.)
Tātad ne pirmā reize, kur tādi radikāli jaunlatvieši nākuši tuvākā sakarā ar vācu kultūru, tikuši no tās savaldzināti. Brīvkungs tam tādēļ nepiegrieza nekādu vērību un izlikās tā, it kā tā cilvēka še nemaz nebūtu.
Un tas jau nemaz nenācās grūti, jo te bija daudz cita, kas saistīja ievērību. Pats sabiedrības viduspunkts, uz kuru visi klausījās un raudzījās, bija baltu patriots un drošais tiesību aizstāvis Jūlijs Ekards. Savā laikā šī zeme viņam zem kājām bija tapusi par karstu un no Baltijas tam bija jābēg uz ārzemēm. Tagad, kur krievu administrācija viņu pa pusei bija aizmirsusi, tas uz kādu laiciņu iedrošinājās ierasties atkal Baltijā un apciemot savus radus. Un protams, ka viņš tādā sabiedrībā kā šodien nevarēja trūkt.
Ārzemēs viņš bija žurnāla «Grenzboten» līdzstrādnieks un Gustava Freitāga domubiedrs. Dažu labu sarkastisku vārdu viņš sacījis par tiem, «kas taisa jaukas dziesmiņas valdīšanai un baznīcai par godu». Tātad; no vācu viedokļa raugoties, tas bija pilnīgi brīvdomātājs. Bet, tiklīdz bija runa par Baltijas lietām, Jūlijs Ekards tūliņ izkrita no lomas. Viņa liberālisms tad bija krāsu akls. Katra feodāla privilēģija, lai arī cik aprūsējusi, tam bija Baltijas neaiztiekams īpatnības svētums, kuru nedrīkstēja aizskart jau vienīgi viņas īpatnības dēļ. Nekas viņam nebija tik apbrīnošanas cienīgs kā vecā Rīgas rāte, kura bija izglābusies nepārgrozīta kopš trīspadsmitā gadu simteņa. Neraugot, ka viņas locekļi, - sakumā astoņpadsmit, vēlāk divdesmit divi, - kopā ar Lielās un Mazās ģildes delegātiem valdīja visas pilsētas darīšanas, neraugot, ka katru savu jaunu locekli rāte kooptēja uz visu mūžu un tā viss lielais vairums pilsoņu no komunālās pašvaldības bija izslēgts, neraugot uz visu to, Jūlijs Ekards nekur citur pasaulē nebija sastapis tādu sociālu saprātu un tādu sabiedrisku garu (Gemeinsinn) kā pie Rīgas pilsoņiem. «Rīga gandrīz Genfe,» viņš ar patiku citēja Herdera vārdus, kurš savā laikā, Rīgā dzīvodams, to pašu bija liecinājis. Un, neraugot, ka visa administrācija un tiesu vara atradās nedaudz neatceļamo un nepārvēlamo rātskungu rokās, viņš pasaulē nekur citur nebija atradis tik priekšzīmīgu administrāciju un tiesu kā Rīgā. Izšķirdams it visus vietējos un sabiedriskos, un tiesiskos jautājumus, tas latviešus pat ir lāgā neieminējās, lai gan tie iztaisīja deviņas desmitās daļas no visiem iedzīvotājiem. Ja daudz, tad, garām ejot, ieminējās par «gewissenlose skrupellose junglettische Agitatoren», kuri ceļ «anfeindunges» pret vāciešiem un sapņo par kādu patstāvīgu kultūru. Rakstīdams par vēsturi un pagājušiem laikiem, tas gan, garām ejot, atzina, ka latviešu dzimtbūšana būtu varējusi būt arī mīkstāka un klauši arī lēnāki. Sakarā ar to tas ievēroja arī latviešu pārstāvētāju Garlību Merķeli. Negānīja to kā citi baltu rakstnieki, centās būt pret viņu objektīvs un taisns, tomēr ar visu to noraudzījās uz viņu kā no augšienes. Tiklab mācītājs, brīvdomātājs Daniels Merķelis, kā arī viņa dēls Garlībs Jūlija Ekarda rakstos ir neizdevušās parādības, tā sakot, ģimenes kropļi. Lai padarītu, it sevišķi katra godīga vācieša acīs, tos par antipātiskiem un neiespējamiem, tas apskatīja gari un plaši, ka Merķelis ir bijis Gētes ass pretinieks un viņa dzejas nicinātājs.
Tik daudz, Baltijas vidū nostādamies, tas zināja par latviešiem un turēja par vajadzīgu latviešus ievērot. Bet toties tas no visas sirds ienīda Pobedonoscevu un krievu reakcionārus.
Jūlijs Ekards, varēja sacīt, bija baltu kontinuitātes iemiesojums; tās aizstāvēšanu un uzturēšanu tas bija spraudis par savu dzīves uzdevumu. Pirms Baltijā, pēc tam, kad viņam dzimteni vajadzēja atstāt, Vācijā pie turienes politiķu aprindām. Jo kontinuitāte bija apdraudēta it visos laikos, bet briesmas vienmēr novērstas, un tas godīgam baltam deva dūšu viņas dēļ tālāk cīnīties. Baltus dievs neatstāj!...
Tā arī tagad sarunā viņš iegādājās kritiskos laikus vēsturē, kad ķeizarienes Katrīnas II laikā vecā rāte bija nopietni apdraudēta. Tā tika pat atcelta un atmainīta pret maģistrātu tā kā citās Krievijas pilsētās. Maģistrāta locekļi tad tika vēlēti un jau no tik plašām aprindām, ka par kontinuitātes uzturēšanu vairs nevarēja būt runa. Protams, ka šī pārgrozība bija sekas no daudzām tumšo masu sūdzībām Pēterpilī.
«Šo nemierīgo priekšgalā,» Ekards sacīja, «bija kāds galdnieku meistars Ēbels. Jau kopš gadiem tas bija pazīstams kā rakņātājs (Wühler) un nemierīgs gars. Mazai ģildei viņš iestāstīja, ka pēc krievu pilsētu kārtības arī amatnieki varot tikt par rātskungiem. Ar šo āķīti viņš makšķerēja priekš jaunās kārtības. Uz zināma skaita «šaubīgu kašķu» (berüchtige Krakehler) un apstulbušu iesmu pilsoņu rēķina Ēbels tika sūtīts uz Pēterpili pret rāti intriģēt. Viņa uzdevums tur bija rāti nomelnot par sliktu finansu saimniecību. Šī rīcība bijā vēl jo negodīgāka (frivoler), kur taču visai pasaulei bija zināms, ka pie pilsētas finansu sliktā stāvokļa bija vainīgi sliktu un dārgu dambju un ostas būve, pret ko pilsēta oponēja velti.
Bet Rīga pārcieta šo smago pārbaudījumu. Pilsoņi pierādīja neredzētu vienprātību un pasīvu pretestības spēju neviens godīgs pilsonis, kam daudzmaz autoritāte un svars pie līdzpilsoņiem, neļāvās jaunā maģistrātā ievēlēties. Kas aizmirsās un to atļāva, ar to citi pārtrauca katru sakaru. Un, lūk, - pēc desmit ilgiem pārbaudīšanas gadiem caur ķeizaru Paulu mūsu tiesības tika atkal atjaunotas... Vecie rātskungi atkal varēja tērpt mugurā pie sienas atkārtos talārus un vadīt tālāk savas darīšanas, kuras viņi un viņu priekšteči kā vēsturiski izmēģināti spēki bija izpildījuši jau gadu simteņus!... Nu atkal,» tas sāpīgi sacīja, «tai rātei spārni ir atlauzti. Administratīvā lemšana pa daļai tai izņemta no rokām. Cik ilgi viņai būs vēl tiesa? Jaunai formai mēs ilgāk vairs nevaram atturēties pretim, mēs varam tikai rūpēties, lai saturs paliek tas pats vecais. Lai Rīgas valde pēc sava elementa, uzskatiem, principiem un valodas būtu līdzīga vecai rātei, lai tā cīnītos tālāk un neatdotu ar labu nevienu pēdu no mūsu īpatnējās kultūras un tiesībām! Lai Rīgai rastos arvien tādi vīri, kas tikpat kā tagad un agrāk saprastu savu vēsturisko uzdevumu!... Uz to es paceļu savu glāzi: hoch, hoch!...»
«Hoch, hoch!» piepeši kā auka atbalsojās no visu baltu mutēm. Glāzes šķindēja. «Hoch! Unsere Riga soll leben!... Dreimal hoch!» (Augsti! Mūsu Rīga lai dzīvo!... Trīsreiz augsti!)
«Mani kungi!» kad glāzes bija atkal noliktas, Augusts fon Etingens iesāka. «Ne vien Rīga, bet visa Baltija ir uzplaukusi, pateicoties vācu kultūrai. Tikai Pēterpilī diemžēl mums radušies daudz nelabvēļu, kas Baltijas vācu kultūras vietā grib «latviešu-slāvu kultūru».» Šos vārdus viņš izsacīja ar zināmu rūgtumu. «Šie Pēterpils liberāļi! Mūsu tautietis fon Firks, kas tur mūsu interesē rūpējas, deva turienes vāciešiem pirmo mājienu par jaunlatviešu briesmām. Jaunlatvieši pie savu nemierīgu ideju izvešanas meklēja palīdzību pie slavofiliem, Katkova un biedriem. Tie lika slavofiliem saprast, ka vācu elementa iznīcināšana ir pats labākais līdzeklis, lai noslēgtu brālību starp krieviem un latviešiem. Jaunlatviešu aģitatori ir pret baznīcu, ir par Hercena sociālisma idejām, grib nedalītu pagasta zemi, pie kuras lai visiem būtu tiesība. Tā viņi grib panākt jaunu agrāru sistēmu. Jaunlatviešiem neizdevās arāju tautu iejūsmināt par patstāvīgu politiku un panslāvistu idejām. Protestantisko baznīcu nevarēja atsvērt ar sagremotām un izgremotām Feierbaha filozofijas drabiņām. Tās bija teorijas, kuras mūsu arāji nesaprata. Vajadzēja pāriet uz ko praktisku, lai izņemtu zem kājām pamatu ienīstiem Baltijas baroniem un mācītājiem. Nestrīdēties ar tiem par teorijām...
Kāds no viņu frakcijas vadoņiem nopirka Novgorodas guberņā dažas simts desetīnas pilnīgi nekultivētas zemes. Sludināja tad latviešu avīzēs, ka saviem tautiešiem var apgādāt dzimts īpašumu zem labiem nosacījumiem. Kalpi nāca bariem. Sūri grūti viņi bija ietaupījuši ceļa naudu un tos tūkstošus, ko iemaksāja viņa aģentam. To izdarījuši, tie ieradās savā īpašumā. Bet kā ubagi atgriezās no turienes atpakaļ un diedelēja pa Pēterpils ielām. Tomēr krievu prese nenosodīja vis viņu piekrāpēju, bet Baltijas baronus kā bezzemes ļaužu apspiedējus. Šos nelaimīgos ļaudis nācās sūtīt uz dzimtenes pagastiem, kuriem nu vajadzēja par tiem gādāt kā par lieku nastu.
Beidzamo reizi izceļošana notika uz Mogiļevas guberņu. Ciešā sakarā tā ar spējām agrārpārmaiņām Lietavā. Pēc 1863. gada nemieriem tur daudzi nomnieki tika izsludināti par patstāvīgiem zemes īpašniekiem un daudzas kungu muižas izdalītas starp kalpiem un bezzemniekiem. Nav brīnums, ka tas uz kaimiņu zemes zemniekiem atstāja kairinošu un arī uzkūdinošu iespaidu. Jaunlatvieši mācīja, ka, ciktāl vien sniedzas krievu scepteris, arī visiem vienādas tiesības uz zemes māmuļu un ir jāizbeidzas starpībai starp patstāvīgiem saimniekiem un kalpiem. Tie atrada ticīgas ausis. Tikai neizdevība atdarīja acis, ka tas tā nevar būt. Tas ir bīstams lozungs, kas var novest pie revolūcijas un apdraudēt visu pastāvošo kārtību. Kavūrs itin pareizi izsacījies kādam Pēterpils diplomātam: «Vienāda tiesība, kas visiem jūsu zemniekiem pie zemes īpašuma, ir mums bīstamāka nekā visas jūsu armijas...»
Lielā daļa krievu preses tomēr ir kaislīgi pieslējusies aģitatoriem un ne mazumu darījusi, lai paasinātu plaismu starp nacionālo Krieviju un uz Rietumeiropu balstošo Baltijas vācietību. Tas tik ļoti bija vajadzīgs slavofiliem. Katkova politika jau no laika gala iziet uz to - pārvērst Baltiju par pareizticīgu zemi. Tam stājās pretim Firksa draugi - Valujevs, grāfs Šuvalovs, Golovins, kņazs Orlovs un mūsu neaizmirstamais ģenerālgubernators Suvorovs-Rimņikskijs-Itaļiskis, un arī viņa augstība lielkņazs Konstantins Nikolajevičs kā Polijas pārvaldnieks. Tomēr Katkovu pabalstīja ķeizarienes viltīgais padomdevējs Zeļenojs, abi Miļutini un sirmais Muravjovs. Pēc tam kad lielkņazs no Polijas pārvaldnieka tika atcelts un pats šis amats iznīcināts - šis moments iezīmējams ar 1863. gadu, - Katkovs iet pretim savai uzvarai. Mēs to sajūtam vairāk ar katru dienu.»
Šie vārdi atstāja dziļu, nospiedošu iespaidu. Dziļš klusums uz brīdi pārlidoja pār baltu sabiedrību, kura uz brīdi it kā pametusi cerības. Un arī Kārlis, kuram par še izsacīto, - it sevišķi, kas attiecas uz jaunlatviešiem, - sirds vārījās vien, lūpas kodīdams, apspieda savu protestu.
«Augstskola un vidusskola ir jau šo virzienu uzsākusi,» Ekards drūmi piebilda. «Baltijas mācības apgabala kurators ir pārāk birokrātisks ignorants, lai spētu saprast mūsu vajadzības. Kā skolu lietu vadītājs Polijā tas pamatīgi studējis apspiešanas sistēmu un oficiālus melus.»
Sāpīga iesūkstīšanās šur tur, bet tas drūmo iespaidu nemazināja.
«Es atceros vēl kā šodien mūsu neaizmirstamo ģenerālgubernatoru un grandseņoru firstu Suvorovu!» sirmais konsuls Rābemanis nopūtās. «Ja viņš nebūtu no mums aizsaukts, te būtu daudz citādi. Viņš bija humāns un visiem labs. Nekad viņš nebūtu atļāvis izaugt tādam sīkam naidam vietējo tautību starpā un nekad slavofili mūsu zemi nebūtu dabūjuši zem sava iespaida. Viņam bija cieši sakari ar galmu un neaprobežotas pilnvaras...»
«Arī ja mūsu labvēlis grāfs Šuvalovs te būtu, būtu arī daudz citādi,» Ekards piebilda. «Tas bija cilvēks ar principiem un zināja, ko gribēja. Bet viņam pašam - un vēl jo vairāk mums - par nožēlošanu viņa valdības laiks še ilga tikai kādus piecpadsmit mēnešus. Kā viņa maigā laulātā draudzene sēroja, kad viņš tika atsaukts par III nodaļas priekšnieku uz Pēterpili! «Tur mēs esam tikpat kā aprakti,» viņa man izsacījās...»
«Vispār priekš mums bija labāk, kad te bija ģenerālgubernatori,» konsuls turpināja. «Tie skatījās vispirmā kārtā uz mūsu interesēm. Tie dzīvoja mūsu vidū, un mēs katru brīdi varējām pie tiem pietikt, kad mūsu sirdi kaut kas nospieda. Lai nu arī tiem nebija it viss iespējams, tad taču tie centās lietas iekārtot tā, ka arī ar mūsu vēlēšanos tika rēķināts. Es atceros arī to lielo laipnību, kādu mums parādīja ģenerāladjutants Albedinskis...»
Pieminot pēdējo, ap Ekarda lūpām savilkās mazliet ironisks smaids. «Tas gan savu karjeru uzsācis kā mīļotājs pie kādas hercogienes. Nu jā, kā stalts kavalieris tumšām acīm un kuplām ūsām viņš jau bija īsti noderīgs priekš tam. Arī viņa kundzes pagātne esot mazliet šaubīga...»
Vecais konsuls it kā ievainots aizskartu žestu atmeta ar roku. «Viņš tomēr bija labs cilvēks, Jūlius...»
«Par Baltijas lietām jau viņš rūpējās,» Ekards turpināja, «un nebija arī tik naida pārņemts kā slavofili. Ārzemēs viņu vairākkārt satiku. Pēdējo reizi pirms viņa aizsaukšanas kādā stacijā, cik atceros. Tas bija ļoti sagrauzts. «Esmu nosēdies starp diviem krēsliem,» viņš sacīja. «Pēterpilī es nevaru izdabāt un ar mani nav miera, ja es Baltijai neņemu galīgi viņas patstāvību. No otras puses atkal Baltijā saprot greizi manus soļus. Jā man nav piekrišana un pabalsta ne no vienas, ne otras puses...»»
«Jāa!» konsuls nopūtās. «Es domāju, ka mēs nesaprotam dažu labu administratoru. Mēs ejam par tālu... Saprasties mums vajag, vairāk saprasties arī ar saviem līdzpilsoņiem. Mūsu attiecības ar mācītiem un izglītotiem latviešiem varētu būt daudz labākas, vai ne tā, Baumaņa kungs?»
«Bez šaubām,» tas atbildēja. «Kas attiecas uz latviešu inteliģenci, tad mēs gribam saprasties. Mēs esam atzinuši, tāpat kā jūs, ka mūsu intereses ir kopējas. Tikai jums vairāk vajag ievērot mūsu dibinātās prasības...»
«Tas jau tiek darīts, Baumaņa kungs, tas jau tiek darīts!» barons fon Bimmelšteins iemeta. «Ar labi domājošiem latviešiem mēs katrā laikā gribam saprasties. Mēs taču strādāsim kopā pie mūsu pilsētas labklājības. Tikai no latviešu puses vajadzētu mitēties tām rīdīšanām un kūdīšanām pret vāciešiem...»
Kārlis nevarēja nociesties. Ilgāk tam klusēt nebija iespējams. «Latvieši nebūt nekūda,» tas, sirdij pukstot un klauvējot, gandrīz patētiski iesaucās. «Viņi atzīst katru, kas tiem labu darījis. Es te varu pievest rokām taustāmus piemērus. Aizkraukles brīvkungs fon Šulcs stāv ļoti siltā piemiņā pie pateicīgiem latviešiem. Uz Garlība Merķeļa kapa Latviešu biedrība ir cēlusi pieminekli...»
Viņš centās apspiest savu uztraukumu, jo pēdējie vārdi, lai gan viņu saturs to nemaz neprasīja, izskanēja gandrīz ugunīgu patosu. Neapzinoši viņš pie tam bija nostājies pozā: «Še es stāvu un citādi nevaru!...» Daži it kā ironiski pasmaidīja, bet daži, un to bija lielākā daļa, piekrītoši pamāja galvu. Viņš tātad bija pārliecinājis, vismaz vērsis uz sevi vispārēju vērību. Te nejauši viņa skatiens sastapās ar Kunibertu Rābemani, naida pārņemtu, liesmojošām acīm un drebošām lūpām.
«Uz šo iedomīgo skribentu mums nav nekāda iemesla lepoties,» tas, pacēlis savu savītušo roku, plikā, patētiskā balsī iesaucās. «Ar savu banālo tendences rakstu «Latvieši» tas gribējis nostāties blakus vācu dzejas karalim Gētem. Kad tas nav izdevies, viņš Gēti kritizējis un kodis. Smieklīgi! Pigmejs Merķelis kritizē vācu dzejas karali Gēti!...»
Kārlim likās, it kā šie dziļi nicinošie vārdi par Merķeli būtu drīzāk zīmēti uz viņu. Perfīdais zaims viņa pretinieka vaigā to liecināja. Bet viņš no saviem zaimiem bija jau diezgan norūdīts un zināja, ko tagad nozīmē paturēt aukstas asinis. «Kas tur smieklīgs!» viņš vienaldzīgi noraustīja kamiešus. «Smieklīgs drīzāk prasījums, ka nedrīkst kritizēt. Herders taču tāpat kritizējis Gēti, un Herderu taču jūs atzīstat...»
Kārlis bija daudz ko lasījis un varēja par tām lietām līdzi runāt.
Arī Kuniberts Rābemanis valdījās. «Herders, ha-ha-ha!» tas it kā nepatīkami pārsteigts par tādu opozīciju. «Herders... Jā, tas - -»
Vairāk viņš nezināja, ko teikt, un kodīja lūpas. Viņam nāca palīgā Jūlijs Ekards, kurš nezināja, kas Kārlis par putnu, bet tas viņu ļoti frapēja. «Herders ir tomēr citāds gars,» tas atbildēja kā savam cilvēkam, jo domāja, ka viņš ir balts. «Nekad tas nav iestidzis tādā banālā pārmērībā kā Merķels. Man ir nākusi rokā kāda vēstule, kurā Herdera kundze Merķelu lūdz, lai tas viņas vīru nekad nestāda pretim Gētem un viņa partijai. «Kā jūs to dariet labā nolūkā,» tā vēstulē sacīts, «to mēs zinām, bet nesasniedzat mērķi. Ka Gēte no dabas veltīts ar lielu dzejnieka talantu. to pat lielākais pretinieks viņam nevar noliegt. Mums tikai jānožēlo Vācija un mūsu pēcteči, ka šo lielo talantu ne arvien virzījuši lieli, cēli motīvi. No liela dzejnieka tiesība prasīt to pašu, ko no liela cilvēka...»»
«Esmu lasījis jūsu rakstos kādu citu Herdera kundzes vēstuli Merķelim,» Kārlis smaidīdams sacīja. «Tā met ne visai labu ēnu uz šo iesmu pilsonīgo kundzi, kura ienīst Šilleru ne mazāk kā Gēti. «Ko lai tura no Berlīnes publikas,» viņa raksta, «kura šo nejauko bābu gabalu (Weiberstück) «Mariju Stuart» uzņēmusi ar vispārēju piekrišanu? Man tīri jāizsamist mākslas un pieklājīgas izturēšanās (Wohlanständigkeit) dēļ. Šāda garderobes bābu izlaidība (Weiberlüsternheit) un bābu augstprātība, bābu naids un bābu klačas, - vai tie gan cienīgi priekšmeti traģiskai mūzai? Tad Veimāras publika gan atronas drusciņ uz augstākas pakāpes. Tā šim gabalam nav devusi savu piekrišanu, lai gan uz to bija saaicināta gandrīz visa Jēna...»»
Ekards ilgi un cieti uzlūkoja šo jaunekli, kura ieskati tam likās spilgtāki nekā pārējās baltu jaunās paaudzes uzskati. «Arī lieliem gariem piemīt savas vājības,» viņš beidzot piebilda. «Kur daudz gaismas, tur arī daudz ēnas.»
Daudzas sejas it pieskābušas Kārlim pāri it kā lūkojās. t. i., viņu it kā negribēdamas redzēt, tomēr redzēja. Viņi to lietu neturēja par vajadzīgu izmeklēt. Ja tā nebūtu tik labi audzināta sabiedrība, kas nepatīkamo nospiež pie sevis, dažs labs būtu iesaucies: «Ko nu tu, «grīnšnābeli»?! Ja viņš tā ir teicis, tad jau pareizi vien būs...»
Vispār baltu sabiedrībā nebija parasts, ka tāds jauns, zaļš cilvēks lec acīs vīram, kam vispārēja atziņa un nopelni. Tāds puika nav cienīgs viņa kurpju siksnas atraisīt.
Barons fon Bimmelšteins centās nepatīkamo starpgadījumu novērst ar to, ka lūkoja valodu novērst uz citām lietām. «Ko es gribēju sacīt,» viņš beidzot uzsāka, «tas ir tas, ka latviešu tautiskā presē bieži vien parādās vienpusīgi un tendenciozi raksti. Piemēram, raksts «Īru zeme Baltijā». Vai tas ir noderīgs radīt labu saticību starp vāciešiem un latviešiem?»
Viņš pieņēma, ka tie latvieši, kas te šodien klāt, nekad tādām lietām nepiekritīs, vismaz apgalvos, ka tie tik ar to, kā dažu citu nav vienis prātis. Neraugot uz to, ir tomēr noderīgi vēl pašaubīties un parīvēt viņiem to zem deguna. Lai uz priekšu tā nelotu! Jo viens un šī vakara kopējiem mērķiem jau bija viņus drusku pāreksaminēt. Un Baumanis arī patiešām, it kā viņam nebūtu, uz to ko teikt, iedzēra šņabi un koda piesarcis savu kaviāra maizi.
«Kā?! Vai tad jūs gribiet noliegt, ka minētam rakstam ir sava daļa taisnības?» Kārlis atļāvās piezīmēt. «Pirms vajadzētu pamatīgi pārgrozīt Baltijas agrārapstākļus, tad jūs šādus rakstus arī nesastapsat...»
Šoreiz jau sejas aizskartāk un nesaprotamāk uz viņu raudzījās. Viņa ekselencei Augustam fon Etingenam acis spiedās uz āru un tīri vai ripoja. «Jaunais cilvēks, rādās, nesaprot, ko es patlaban sacīju par mūsu agrārsavādībām, kurām īpatnējs un dabisks pamats,» viņš pārmetoši sacīja. «Mēs nevaram pārgrozīt Baltijas agrārapstākļus pēc slavofilu un jaunlatviešu prāta. Un tādēļ mēs arī varam ievērot tikai tādu kritiku, kas nav pret mums no naida pārņemta.»
Acis pazudinoši uz Kārli raudzījās, bet viņš nezaudēja dūšu. «Lūdzu!» tas iesaucās. «Vai Bismarks pret jums no naida pārņemts? Vai Heinrihs fon Treičke pret jums no naida pārņemts? Bismarks taču skaidri un gaiši izteicies: «Jūs, balti, neesat ne vācieši, ne krievi, bet sava veida nerri (Narren auf eigene Hand), - reakcionāri, par kuriem jūsu pašu tautasbrāļi neko negrib zināt...»»
«Nu, nu!» lielā daļa it sabijušies un sašutuši iesaucās, pie tam ar nicinošu neticību. «Vai tas var būt?!...»
«Tā Ekarda kungs pats raksta,» Kārlis attrauca. «Heinrihs fon Treičke, viens no vācu nacionālliberāļu vadoņiem, salīdzina Baltijas vācietības niecīgos panākumus ar lielajiem kolonizatoriskiem panākumiem Prūsijā un nodod par šejieniešiem iznīcinošu spriedumu. Baltijas muižnieki centušies vienīgi pēc sava labuma, tāpat arī šejienes vācu pilsonība, kuras še ļoti plāna kārtiņa. Kamēr Prūsijā vācieši, jo plašā mērā attīstīdami savu kultūru, zemi pārvācojuši, balti iedzimtos nemaz nav laiduši pie vācu valodas, kura še saistīta ar sabiedriskām priekštiesībām un saimnieciskiem labumiem. Negribēdami iedzimtiem dot tās tiesības, tie atrāvuši tiem tamlīdz kultūru. Prūsijā pēc uzvaras kungi devuši kalpiem savu valodu un pacēluši tos uz augstāka līmeņa. Baltijā uzvarētājs turas nost no uzvarētā; tam pietiek ar to, ka pēdējais tam kalpo un nes viņa klaušas. Te sīksti, bez dabiska iemesla uzturas kalpu tauta, kamēr prūšu zemnieks līdz ar vācu valodu iegūst arī visas tiesības. «Bērni brēc, un suņi noslēpjas,» Treičke saka, «kad vācietis ienāk sodrējainā latviešu būdā. Aiz muguras iedzimtie rāda dūri vācietim un dzied naida dziesmas. Gadu simteņus ilguši viens otram blakus kalpu naids un kungu bardzība.» Salīdzinot ar šo ainu, mēs tikai īsti nojaušam, ko nozīmē Prūsijas pārvācošana. Tur vācieši izrādījušies par kolonizatoriem līdzīgi britiem un spāniešiem. Mēs, latvieši, arī nepiekrītam visam tam. ko Treičke par mums saka, bet, kas par vāciešiem ir sacīts, ir dibināts...»
Kungi viens ar otru saskatījās, un viņiem uzausa gaismiņa. «Ach so, - er ist ein Lette!» dažas balsis iesaucās. (Ak tā, - viņš ir latvietis!) «Scheint mir gut informiert zu sem...» (Rādās būt labi informēts.) «Wie kommt er aber hierher?!» cits bažīgi jautāja. (Kā tad viņš še ieticis?!)
«Er ist gekommen mit Herrn Bauman,» daži, kas lietu tuvāk zināja, paskaidroja. (Viņš nācis līdzi Baumaņa kungam.)
«Aha... Dann verstehen wir... Hmh... Selbstverständlich...» (Ahā, tad mēs saprotam... Hmh... Pats par sevi saprotams.) Un nu acis atkal citādi uz Kārli raudzījās, svešāk, atbaidoši, kā uz kādu meža zvēru. Visnepatīkamāk rādījās būt aizskarts Ekards, kurš vienu mūžu nebūtu iedomājies, ka šis cilvēks latvietis, pārijs, kuri, pēc viņa ieskatiem, neko nav vērti. Vai latvieši patiešām zināja un varēja runāt par tādām lietām? It kā sev neticēdams, viņš frapēts Kārli uzlūkoja.
Tikai sirmais konsuls neskatījās uz blakus jautājumiem, bet ņēma lietu pēc kodola. «Pareizi, itin pareizi!» viņš Kārlim piebalsoja. «Ja gribam būt vīrišķīgi, tad taču mums jāatzīst savas kļūdas. Vēl jo vairāk, ka tie ir vācu vīri, kas tā sprieduši un izteikušies...»
Tas bija arguments, kas daudziem situāciju darīja visai nepatīkamu. Jūlijs Ekards nevarēja klusēt, kaut gan viņš labprāt to būtu darījis.
«Heinrihs fon Treičke gan ir tā izteicies, kā te aizrādīts,» tas beidzot sacīja, kad daudzas acis uz viņu pētoši raudzījās. «Bet viņš mūs pārprot, uz ko viņam jau savā laikā tiku atbildējis. Latviešu kultūru un labklājību viņš vērtē pārāk zemu un viņu pagātni daudz drūmāku, nekā tā bijusi. Savā laikā izdotie greznības likumi zemniekiem, lai tos šinī ziņā ierobežotu, jau pietiekoši liecina, ka tiem nav gājis visai slikti. Ka muižniecība pieturējusies pie savām vecām tiesībām, tas tiesa. Bet kur gan pasaulē dzirdēts, ka muižniecība kaut kur labprātīgi būtu atsacījusies no saviem labumiem un priekštiesībām? Vai Vācijas vēsturē, piemēram, kur redzams, ka citu ļaužu šķiru labklājība būtu pacelta uz muižniecības iniciatīvu? Meklenburgas muižnieki saimniekojuši daudz trakāk nekā baltieši. Brandenburgā tie pat dumpojušies ir pret pirmo Hohencollernu, kā arī pret lielo kūrfirstu, ja vien viņi drusciņ ierobežoti citām šķirām par labu. Nav bijuši mūsējie tik vien kā bargi kungi. Katrā ziņā Baltijas muižnieki daudz sabiedrīgāki, gādājuši daudz vairāk par baznīcām un skolām kā Prūsijā...»
«Tātad jums jāatzīst, ka muižniecība vispār nav daudz vērta,» Kārlis iemeta. Sirds viņam dedza uz protestu.
Sarauktās pieres dusmīgi paskatījās uz traucētāju, Ekards likās, ka piezīmi nemaz nebūtu dzirdējis, bet, runā iesilis, turpināja:
«Rīgas pilsētai septiņsimts gadu bijusi lepna, neatkarīga pilsonība, kuru nav spējuši lauzt ne junkuri, ne birokrāti. Kamēr Prūsijā visu astoņpadsmito gadu simteni valdīja mīkstčaulīga, miegaina mietpilsonība, Rīgas pilsētai gandrīz bija republikas stāvoklis. Herders liecina, ka viņš Rīgā sastapis pilsoņus ar patriciskiem uzskatiem, par kādiem Prūsijā nav ne sapņots. «Rīga - gandrīz Genfe,» šis vispār pazīstamais izteiciens ir viņa. Un, kas attiecas uz vispārējo kultūru, tad Rīga devusi arī savu daļu. Herders un Hamans te atraduši savu otru dzimteni. Rīgas grāmatu tirgotājs Hartknohs bija Kanta apgādātājs. Kamēr vācu Elzasa simts gados kļuvusi galīgi franciska, Rīga šejienes triju provinču priekšgalā noturējusies cīņā un vēl ne pēdas nav atkāpusies no savas vāciskās dzīves...»
Kuniberts Rābemanis gavilējoši uzlūkoja pārspēto Kārli, kurš nezināja citu kā tikai piesarcis smaidīt.
«Ir arī priekš zemes iedzimtiem darīts,» Ekards, pāriedams arvien vairāk runas tonī, turpināja. «Vācu mācītāji, kuri še atklīduši uz necaurbrienamiem ziemeļu mežiem, ar savu nenogurstošo darbu no mežonīgās ubagu un vergu tautas,» uz Kārļa aso skatienu tas nolaida toni. «kas zemnieki pēc krievu un zviedru kara te vārda pilnā ziņā bija, iztaisījuši tikumisku, reliģiozu tautu, kura zina no pasaules ne mazāk kā krievu poļos vai Meklenburgā. Šī garīdzniecība ne tikvien kā pārtulkojusi tautas valodā bībeli, dziesmu grāmatu un katķismu, bet ir jau radījusi mazu latviešu literatūru...»
Uzdūries uz Kārļa mazcienīgo smaidu, tas novērsās uz citu pusi. «Vai garīdzniecībai jāpateicas, ka iedzimtie šinīs juku laikos nav zaudējuši sakaru ar vācu protestantu kultūru. To visu zem pastāvīgiem krievu spaidiem. Kopš 1843. - 1850. gada Tērbatas universitātē katrs profesors, uz kura krita mazākā aizdomība par viņa vācisko uzskatu un liberālismu, bez žēlastības tika padzīts. Ir jāpretojas uzskatam, it kā vācu muižnieku ciešie sakari ar Pēterpils galmu būtu veicinājuši mūsu provinču sakušanu ar valsti. Taisni otrādi. Lielākā daļa Baltijas baronu, kuri sēdējuši senātā, valsts padomē vai ministērijā, valsts labumu nav pratuši veicināt citādi un labāk, kā attīstot mūsu dzimtenes provinciālās dzīves vēsturiskos pamatus. Ne mazums no šiem vīriem, kas bija atradušies pie milzu valsts stūres, uz vecuma dienām pārnākuši dzimtenē, izpilda it visus amatus kā landrāti un apriņķu deputāti, pierādīdami, ka, neraugot pie ķeizara galma iegūtos ordeņus un skanīgos titulus, tie tomēr ir godīgi un uzticami vidzemnieki un kurzemnieki...
Kas attiecas uz Baltijas agrārapstākļiem, tad es nekad un nekur neesmu uzstājies par aizstāvi muižniekiem un viņu priekštiesībām. Tomēr attiecības starp kungiem un zemniekiem jau tapušas vieglākas. Mums nav vairs klaušu un nav viņu vairs uz landtāga nolēmumu. Arī pret pārmērīgu nomas saskrūvēšanu zemnieks aizsargāts caur likumu, kas viņam nosaka atlīdzību, savu nomas vietu atstājot. Muižu un zemnieku zemes robežas ir nospraustas, un zemnieki savas mājas var iepirkt atkal par dzimtu. Kas var noliegt, ka zemnieku labklājība pie mums lieliski augusi? Zemnieku noguldītās naudas Rītjūras zemes kredītiestādēs skaita miljonos. Tūkstoš rubļus, kas vajadzīgi pie atpirkšanās no karaklausības, daudzi latvieši samaksāja paši saviem līdzekļiem. Un izglītības ziņā skolotais latvietis un igaunis noskatās kā no augšienes uz neizglītoto ieceļojošo Meklenburgas vai Pomerānijas zemnieku. Katrā provincē ir jau vairākas avīzes un žurnāli. Latviešu grāmatniecība jau attīstījusies tiktāl, ka latviešu rakstniecība taisa labāku veikalu nekā vācu...»
Kārlis piesarka. Patīkami jau nu gan dzirdēt, bet taisnība tā nebija.
«Muižnieka tiesībai,» Ekards turpināja, «nu taču vajag būt, lai viņu tiesātu tāds, kas pēc sava stāvokļa viņam līdzīgs. Saprotu tādēļ viņu prasību, lai zemes tiesneši tiktu iecelti no zemes iedzimtiem muižniekiem. Baltijas muižniecība, cik lielas arī nebūtu viņas kļūdas, ir tomēr paturējusi savu īsto raksturu. Baltijas aristokrātija var būt lepna, ka pēc sīvām cīņām starp piecām dažādām tautībām tā vārda pilnā nozīmē identificējusi jēdzienu «kungs» un «vācietis». Var jau būt, ka viņai arī savas kļūdas, var jau būt, ka, apzinoties sava uzdevuma augstumu, tai jāizlabo viena otra noilgusi netaisnība. Bet, ko viņa noziegusies, tas tai arī dārgi bija jāsamaksā. Es te domāju tos spaidus visai mūsu vācu lietai. Viņas nopelns, ka tā, sīksti pieķērusies pie reiz iegūtā, turas ar nesatricināmu uzticību pie tēvutēvu tradīcijām. Grūti viņai nākas glābt to, kas ir vēl viņas īpašumā. Pie tās cīņas, kurā mūsu tēvu zeme atdod savas sirds asinis, mūsu tēvijas dēli jau sen vairs nav raduši atrast īstas simpātijas un tās arī vairs nemeklē. Ko tie prasa, ir vēl vienīgi tas, lai viņiem nesaģiftē to brīdi, kurš varbūt ir arī viņu nāves brīdis...»
Spēji runātājs norāva valodu un apklusa. Iestājās atkal drūmais klusums, un arī Kārlim sirdī it kā ieskanējās kāda vārīga stīga. Traģiski ir, kad laupītāju putnam jābeidzas barības trūkuma dēļ, kad plēsīgam zvēram nav vairs laupījuma...
«Mani kungi!» barons fon Bimmelšteins pārtrauca klusumu. «Pateicamies mūsu sirdīgam tiesību karotājam par viņa dziļi sajustiem vārdiem, tomēr, man liekas, acumirklis vēl nav tik drūms, ka mums jau būtu jāliekas uz nāves cisām. Jo, lai gan citādā formā, tad tomēr taču mēs vēl arvien esam šīs pilsētas saimniekotāji. No pilsētas domnieku vēlēšanām patlaban esam izgājuši kā uzvarētāji. Domē sēž ne vien lielā nospiedošā majoritātē īsti baltu vīri pēc sava dzimuma, bet arī pārējie domes locekļi, mūsu sabiedrotie no labi domājošo latviešu vidus, ir ar mums vienis pratis. Aizstāv viņi tāpat mūsu dzimtenes ideālus. To ievērojot, mēs savus lēmumus iznesīsim vienbalsīgi. Tām kūdīšanām un naidam, kas parādās latviešu laikrakstos, nav nekāda sakara ar mūsu sabiedrotiem, un tādēļ mums tiesība cerēt katrā gadījumā uz viņu piekrišanu un pabalstu. Uz to es paceļu savu glāzi!»
Viņš piešķindināja vispirms savu glāzi ar arhitektu Baumani, kuram to vajadzēja saprast. «Uz vienprātību un saprašanos!...»
«Prozit!» Baumanis atbildēja. «It visur, kur to prasīs - komūnas labums un intereses, mēs būsim vienprātīgi un sapratīsimies...»
Viņš, kā rādījās, saprata pilnīgi, ko barons domāja, bet bija diezgan glums un neļāva sevi aizvesties tālāk, nekā gribēja iet.
«Pie kompetences dalīšanas starp veco rāti un tagadējo domi,» barons turpināja, «mēs iznesīsim vienbalsīgus spriedumus. Mēs varam daudz no savām īpatnībām glābt, ja labi daudz no pārvaldes funkcijām un līdzekļiem paturam vecās rātes rokās...»
«Bez šaubām, ja komunālās intereses un pilsētas labums to prasītu,» Baumanis tagad gludi attrauca.
«Mums ir jādod domes atzinums un lēmums - kam īpašuma tiesības uz pilsētas ūdens un gāzes vadiem,» fon Bimmelšteins turpināja. «Ja šis lēmums ir vienbalsīgs, tad tam ir vislielākā nozīme. Bet, lai mēs nepārsteigtumies un dibinātu savu spriedumu pilnīgi uz juridiska pamata, tad jau agrāk pilsētas dome šī jautājuma pārbaudīšanai iecēlusi juristu komisiju; kurā ieiet seši no mūsu vislabākiem un atzītiem juristiem. Šiem domnieku sapulcē jānāk ar savu atzinumu, pēc kam tad mēs balsosim.»
«Juristu komisija,» advokāts Maksis fon Tuncelmans piebilda, «lietu smalki pārbaudīdama, vienbalsīgi atzinusi, ka minētās ietaises nav pilsētas, bet triju kārtu privātīpašums. Uz viņām tātad vienādas tiesības rātei, Lielai un Mazai ģildei. Ja pilsēta šīs iestādes grib paturēt savā īpašumā, tad jāzin, kādu atlīdzību minētās korporācijas par to prasa...»
«Ja nemaldos,» Baumanis iebilda, «tad lieta izšķirta jau ar iekšlietu ministra priekšrakstu. Tas pavēl pilsētai gāzes un ūdens vadu ietaises ņemt savā rīcībā...»
«Tas tiesa,» fon Bimmelšteins sacīja, «bet tiesiskais jautājums ar to vēl nav izšķirts. Kārtām jau var būt ļoti patīkami, ka pilsēta saņem viņas ietaises un vada tās tālāk. Tikai būtu vēl jānokārto jautājums: par cik lielu atlīdzību?»
«Pēc arhitekta Neibergera un inženiera Tomsona izdarītās taksācijas minēto iestāžu vērtība iztaisa 1618690 rubļus 70-kapeikas,» pilsētas galva R. Bingners paskaidroja. «Obligāciju parāds uz tā ir 1317 000 rbļ., tātad atliek vērtība 301 690 rubļi 70 kapeikas. Tai klāt vēl jāpieskaita kasē atronošais skaidrais kapitāls 177 076 rubļi 68 kapeikas, tā ka kopējais atlikums jeb mantas stāvoklis būtu 478 767 rubļi 38 kapeikas...»
«Mēs no juristu komisijas puses,» Konrāds Bornhaupts sacīja, «liekam priekšā pieņemt triju kārtu piedāvājumu, tas ir, saņemt no viņām ietaises par 377000 rubļiem. Jo pilsēta par šo summu dabū bez pūlēm labi ierīkotas gāzes un ūdens ietaises un pie šī veikala vēl nopelna 100 000 rubļus...»
«Es nezinu,» Baumanis iebilda, - kā rādījās, viņam pret šo projektu kaut kas sacēlās krūtīs, bet bija neveikli viesmīlīgajiem saimniekiem to pasacīt acīs, - «vai tad šie vecie krāmi ir tik daudz vērti? Vai pilsētai nav izdevīgāk celt pašai jaunas ūdens un gāzes ietaises?»
«Pēc likuma viņai to tiesība darīt,» Bornhaupts atbildēja. «Bet, cik tas izmaksātu un kas viņai būtu izdevīgāk, tur es kā nelietpratējs neesmu kompetents spriest...»
«Pilsētas valdei ir jādod atbilde uz kārtu pieprasījumu,» R. Bingners paskaidroja. «Jo citādi mums darat prāva ar lieliem tiesu izdevumiem...»
«Bet vēl taču nav noskaidrots jautājums, kam ietaises īstenībā pieder,» Baumanis it kā spiests sāka jau vairāk uzstāties. «Lai pilsēta maksā atlīdzību vai atpērk pati savus īpašumus, tas man liekas nesaprotami...»
«Man ar!» Kārlis pilnu krūti piebalsoja. «Kas pilsētai jau ir, tas taču viņai vairs nav jāpērk.»
Bimmelšteins, apzinādamies savu juridisku zināšanu pārsvaru, it kā no augšienes pasmaidīja. «Nevis pilsēta, bet ģildes ir bijušas šo iestāžu dibinātājas un pārvaldījušas tās kā patstāvīgas saimniecības, tāpat kā savus daudzus citus uzņēmumus. Ģildes arī devušas savu garantiju, un uz šī pamata vien valdība devusi savu atļauju izlaist obligācijas. Sarežģījums ceļas tikai caur to, ka ģildes, lai gan pilnīgi patstāvīgas korporācijas, ņēmušas arī dalību pie pilsētas komunālais pārvaldības kopā ar rāti. Pēc jaunās pilsētu kārtības pilsētas komunālā pārvaldība pāriet jaunas pilsētas valdes un domes rīcībā, bet ģildes vēl tādēļ netiek likvidētas. Tās pastāv vēl tālāk kā privātas korporācijas. Un tādēļ pastāv arī vēl spēkā viņu tiesības uz saviem privātīpašumiem.»
«Patiešām sarežģīts jautājums!» Baumanis iesaucās. «Jo nav taču nevienas pilsētas lietas, kur ģildes nebūtu bijušas klāt, tādēļ ka viņas kopā ar rāti bija tās vienīgās pilsētas pārvaldnieces. Pēc šīs loģikas jau tad it visiem pilsētas īpašumiem vajadzētu pāriet ģilžu īpašumā...»
«Vai atkal pēc pretējas loģikas,» fon Bimmelšteins paskaidroja, «ģildēm par to, ka tās reiz piedalījušās pie komunālās pārvaldības, būtu jāzaudē visi savi privātīpašumi. Viņām visi tie būtu jāatdod pilsētai. Jautājums patiešām sarežģīts...»
«Vai tad rāte savā kolēģijā kopā ar ģildes delegātiem nekur nav taisījusi kādu lēmumu, - kas pieder pilsētai un kas - ģildēm?» Baumanis iejautājās. «Jo agrāk taču arī ģildes, pilsētu pārvaldīdamas, neatdeva visu savu mantu pilsētai. Viņu rīcībā bija komunālā manta un viņu pašu manta. Vai tad nav kāds rātes protokols vai reģistrācija, iz kuras būtu redzams, kas katram pieder?»
«Tāda tieša lēmuma nav,» R. Bingners paskaidroja, «bet ir taču vēl citi līdzekļi, kā tos izšķirt. Tādēļ jau mums ir iecelta juristu komisija, kas lai dotu savu atzinumu...»
«Ī nu, kas te vēl par šaubām?!» Konrāds Bornhaupts iešņācās. «Ja ģildes ir reiz devušas savu garantiju, ka obligācijas tiks samaksātas, tad, uzņemdamās par uzņēmumu atbildību, viņas taču arī ir uzņēmumu īpašnieces...»
«Bet viņas uzņēmušās atbildību pilsētas vārdā kā pilsētas saimniekotājas,» Baumanis tiepās. «Gāzes un ūdens vadu obligācijas taču nosauktas par pilsētas obligācijām un ir izlaistas pilsētas vārdā. Atbildība par viņu drošību galu galā tak piekrīt pilsētai. Labi, ka uzņēmums strādājis ar atlikumu, - ja būtu bijis iztrūkums, tas būtu bijis jāsedz pilsētai. No tā ir redzams, ka iestādes domātas kā pilsētas īpašums...»
Hristiāns Bornhaupts jau šņāca un sāka nopietni skaisties. «Nesaprotami, ka Baumaņa kungs, būdams pratējs tikai tehniskās lietās, grib tāds būt arī juridiskā laukā, kas viņam svešs. Viņam vajadzētu palaisties uz juridiskās komisijas atzinumu. Nav šaubu, ka prāvas gadījumā tiesa piespriedīs īpašuma tiesības trim kārtām un pilsētai celsies tikai ievērojami tiesu izdevumi.»
«Ja tiesa tā izspriestu,» Baumanis atbildēja, «tad pilsēta var sevim tikai laimes novēlēt. Tās trīs korporācijas lai tad patura savas vecās rores un nederīgos krāmus; pilsēta tad tiks pie jaunām ietaisēm, kas piemērotas laika prasībām. Pilsētai tad labāk vecos krāmus nemaz nesaņemt vai arī pēc iekšlietu ministra priekšrakstiem tos pieņemt bez kādas atlīdzības...»
«Tā!?» daudzas acis urbjoši uz viņu raudzījās. «Jūs domājat?»
«Tā ir mana pārliecība, un no tās es neatkāpšos!» Baumanis cieti nosacīja.
Viņam nemaz vairs to nevajadzēja lieki atgādināt. Patricieši it labi saprata, ka viņi ar «labi domājošiem» latviešiem tikai rūgti alojušies. Latvietis tomēr paliek tikai plebejs, ar viņu nevar «paktierēt».
«Tā, tā, tā,» daži vēl par Baumaņa noteikto paskaidrojumu atņēmās. «Tas jau ļoti interesanti... Labi, ka mēs to zinām!...»
«Tā jau ir ikviena paša lieta, kāda viņa pārliecība,» pilsētas galva R. Bingners beidzot ieminējās. «Mēs turpretim aizstāvēsim pilsētas intereses ar to, ka izsargāsim to no liekiem izdevumiem, prāvu zaudējot. Mēs tādēļ to nemaz neuzsāksim un slēgti balsosim par to, ka runā stāvošās ietaises atzīstamas par triju korporāciju īpašumu. Protams, ka arī pilsētas interesē tās atpirkt, kur skaidri un rokām taustāmi aprādāms, ka pilsēta ar šo operāciju skaidri nopelna simttūkstoš rubļu...»
Baumanis arī itin labi saprata, ka viņš to nevarēs aizkavēt. Viņam bija ļoti žēl ar šiem kungiem, kas viņu tik ļoti izturēja, sarauties, bet viņš citādi nevarēja. Ja viņš tam piekristu, tad jau latvieši viņu nomētātu ar akmeņiem.
Iestājās tādēļ starp viņu un pārējo sabiedrību tā kā atsalums un lūzums. Ikviens balts zināja, ko viņš darīs, un bija cieti apņēmies nodot balsi par komisijas priekšlikumu. Bet žēl viņiem tomēr bija, ka nevarēja sadabūt latviešus, kas būtu spējīgi saprast baltu intereses, kuri neņerkšķētu un ar kuriem varētu sadzīvot kā ar savējiem. Viss amizantais tonis tātad piepeši apstājās, un pietrūka it kā vispārēja pārrunas priekšmeta.
Naida pilnām acīm Rābemanis jun. raudzījās uz šiem latviešu plebejiem, kuri, pēc viņa ieskata, būtu pelnījuši, ka tos izsviež laukā no šīs sabiedrības. Viņi nepelna šo godu te būt. Arī Jūlijs Ekards jutās nepatīkami pārsteigts. «Wer ist denn der Mann!?» viņš jautāja baronam. (Kas tad šis vīrs tāds ir?)
«Viņš likās būt diezgan prātīgs cilvēks,» fon Bimmelšteins noraustīja kamiešus, «kura audzināšana tāda, ar kuru mēs varētu saprasties. Viņš izglītojies kādā Vācijas arhitektu skolā. Lai atbīdītu pie malas latviešu kliedzējus, mēs vienojāmies ar viņu. Bet rādās, ka esam tomēr maldījušies. Latvietis ir un paliek plebejs, ar kuru nevar paktierēt...»
Par to arī Ekards bija dziļi iekšēji pārliecināts. Pirmīt viņam tas it svešādi izklausījās, kad runāja par labi domājošiem latviešiem, itin kā tādi varētu būt.
Vecais konsuls lūkoja valodu uzgriezt atkal uz citām lietām. Sabiedrībai lai dotu atkal atpakaļ viņas omulīgo «štimungu» un pierādītu Baumanim, ka viņa ierunas un ieskati te nevar darīt nekādu iespaidu.
«A propos, Jūlius,» tas griezās pie Ekarda, «kā tagad izskatās pa Berlīni? Vai Bismarks ir tagad vesels un nav caur slimību aizkavēts? Tas gan ir vīrs, uz kura pleciem ne vien Vācijas, bet arī visas pasaules politiskais liktenis. Vai tu viņu kādreiz esi personīgi saticis?»
«Esmu pie viņa bijis divas reizes ciemā,» Ekards atbildēja.
«Jaā?!» konsuls priecīgi iesaucās. «Kā tad tu tiki ar viņu pazīstams? Viņš laikam pazina tevi pēc taviem rakstiem?»
«Pa daļai!» Ekards atbildēja. «Bez tam arī Augusts viņam tik daudz par mani laba bija stāstījis, ka dabūju ielūgumu viņu apciemot...»
«Atceros,» Etingens iegādājās. «Arī man toreiz vajadzēja tur būt, bet biju aizkavēts...»
«Arī Bismarks pats bija piepeši ticis izsaukts pie ķeizara,» Ekards turpināja. «Man bija jāapmierinās vienīgi ar mājas kundzi. Kaulaina, drukna sieviete, bet diezgan simpātiska. Pēc atvadīšanās uz trepēm satiku kādu greznu kungu kirasiera ģenerāļa uniformā. Es viņam pagāju garām nepazīts, viņš man. Tas bija bijis lielais dzelzs kanclers pats...»
«Žēl!» konsuls iesaucās. «Tad tu viņu nesatiki?»
«Toreiz ne,» Ekards atbildēja. «Bet pēc gadiem man atkal bija tā laime tikt no viņa ielūgtam. Un šoreiz art tā laime satikt viņu mājās. Ieejot redzu pie loga kādu cilvēku, kura stāvs no muguras man liekas pazīstams, bet vaigu nevaru redzēt, jo viņš skatās ārā pa logu. Te piepeši tas pagriežas atpakaļ un nav nekas cits kā mūsu neaizmirstamais ģenerālgubernators firsts Suvorovs Rimņikski-Itaļiskis...»
«Nu paskat, kāda satikšanās!» konsuls iesaucās. «Nu, vai viņš mūs, rīdziniekus, vēl atceras?»
«Man liekas, ļoti labi! «O, Ekarda kungs!» tas mani tūliņ pazīst un sniedz man roku. «Jūs no Rīgas nāciet? Ko mans draugs Poortens dara?» Jūs, kungi, atceraties mūsu veco cenzoru Poortenu? Tam bija paradums kreklos pieņemt mūs, redaktorus. Kad mēs neievērojām viņa aizrādījums, tas apdraudēja mūs ar savu spāniešu niedru un trenkāja apkārt galdam tikpat kā puisēnus...» Ekards sērīgi paskaidroja. «Kņazam Suvorovam viņš bija ļoti mīļš draugs...»
Vecākie kungi šīs abas figūras vēl ļoti labi atcerējās, smējās un jokoja, un uzsāka sarunas par veciem laikiem.
Kuniberts Rābemanis turpretim, kad Ekards stāstīja par Bismarku, norija tam katru vārdu no lūpām spulgošām acīm, it kā drudzī drebēdams. Nepacietīgi tas tagad ieminējās: «Bet ko tad Bismarks? Jūs ar viņu runājāt par Baltijas apstākļiem? Vācija mūs neatstās, vai ne?!... Viņa ņems savu apsardzībā mūs, savus uzticamos dēlus?»
Ekards neatbildēja, un arī vispār uz šo kutelīgo jautājumu iestājās nospiedošs klusums.
«Mēs gaidām!» Kuniberts liesmojošām acīm, kailu balsi iesaucās. «Tikai vienu rokas mājienu, un mēs esam gatavi...»
Atkal klusums. Vecais konsuls pāris reižu kautrīgi ieklepojās.
«Mums ir tas pašiem jāsaprot!» Ekards beidzot rezignēti sacīja. «Ir kaut kas, kas mūs šķir... Starp šejieni un turieni... Mēs zinām, ka tās saites, kas reiz trūkušas, nav vairs atjaunojamas. Mēs gribam būt lojāli Krievijas pavalstnieki... Ko mēs par to prasām, ir tikai tas, lai mums atļauj mūsu vācu kultūru un individualitāti...»
Apklusis viņš sērīgi noskatījās. «Itin pareizi!» pilsētas galva R. Bingners piemetināja. «Mēs jau citu negribam, ka lai mums arī uz priekšu atstāj mūsu valodu. Tas taču ir tik dabisks, tik taisns un tik nepieciešams prasījums...»
«Tā ir mūsu minimālā prasība,» arī Augusts fon Etingens pieslējās, «mūsu conditio sine qua non...»
Še jāpiemin, ka, ievedot jaunos pilsētu likumus un ievēlot pirmo domi, oficiālā darīšanu valoda tieši nebija ar likumu nosacīta. Tādēļ Rīgas pilsētas iestādes savas darīšanas veda tālāk vācu valodā. Tā kā domnieki visi bija vācieši un arī krievi labprāt mīlēja runāt pa vāciski, tad caur to nekādi sarežģījumi necēlās. Bet nu pēdējā laikā administrācija sāka uzstāt, lai dažās iestādēs tiktu darīšanas vestas krievu valodā. Protams, ka balti to negribēja ievērot.
«Es domāju, ka mūsu politika šinī jautājumā nav pareiza,» pilsētas galvas biedrs L. Kerkoviuss piebilda. «Lai savu valodu paturētu savās iestādēs, mums vajadzētu nākt pretim valdības iestādēm un, ar viņām satiekoties, lietot valsts valodu. Lai iedomājamies, ka daudzi no valdības ierēdņiem nesaprot ne vārda pa vāciski. Ja mēs tiem neceļam grūtības un sazināmies ar tiem krievu valodā, tad no krievu valsts viedokļa arī nav nekādas praktiskas vajadzības izdzīt vācu valodu no mūsu iestādēm.»
«O, gubernatoram vajag saprast vairākas valodas,» fon Etingens kodīgi piezīmēja. «Ja viņš neprot vāciski, mēs varam ar viņu runāt franciski...»
«Tās arī manas domas,» Ekards piebilda. «Es ar tiem krievu administratoriem, kuri nesaprata vāciski, esmu runājis tikai franciski, bet nekad krieviski.»
«Tīri labi,» Kerkoviuss atbildēja, «ar gubernatoriem jau arī tā var iztikt. Bet ko lai iesāk ar zemākiem ierēdņiem, kuri arī franciski neprot? Ļoti priekš mums bīstama, man šķiet, ir mūsu stīvēšanās pilsētas karaklausības komisijā. Svešie kara ārsti, kas te atcelti no Iekškrievijas, tiek nostādīti bezizejas stāvoklī, ja mēs negribam saprast krieviski. Kā mēs varam no tiem prasīt, lai tie savus amata pienākumus izpilda vāciski, ko tie taču ne vārda nesaprot?»
Augusts fon Etingens sarauca pieri dziļās grumbās, kas liecināja, ka viņam šāda gļēvulība nepatika. «Ja mēs reiz uzstādām kādu principu,» viņš sacīja, «tad taču mēs no tā ne par collu nevaram atkāpties, ja gribam, lai ar to tiek rēķināts. Ja mēs ieiesim tādos kompromisos ar praktiskām vajadzībām, tad drīz vien praktiskās vajadzības mums uzspiedīs ne vien karaklausības komisijā, bet arī citur visur lietot krievu valodu. Lai sūta pie mums tādus ierēdņus un ārstus, kas saprot mūsu valodu. Ja ne, mēs paši tos gādāsim. Pastāvēdami uz savu valodu, mēs taču sekojam arī kādam otram ideālam, proti, lai mūsu pašu ļaudīm būtu nodarbošanās tajās vietās, kuras tagad ieņem krievi.»
«Un mūsējiem vēl tā priekštiesība, ka tie kulturēlāki nekā krievi un pazīst labāk vietējos apstākļus,» R. Bingners piemetināja. «Uzturēdami spēkā uz visas līnijas savu valodu, mēs spiežam valdību mūs meklēt tin mūs ievērot.»
«Baltija baltiem!» Kuniberts ugunīgām acīm iesaucās.
«Tas jau viss jauki,» Kerkoviuss stomīdamies pretojās, «tikai ka nenotiek tā: caur to, ka pārāk daudz gribam, mums ļoti maz tiek...»
Etingens uz tam neatbildēja, bet atmeta tikai ar roku, ar ko lieta bija izbeigta.
Pēc tam kad bija izsmelti tik daudzi svarīgi vispārīgi jautājumi, tika tukšotas atkal glāzītes, un kaimiņš sarunājās privāti ar kaimiņu.
Daudzi vācieši mēģināja Baumanim pierādīt, ka viņš uz nepareiza ceļa, bet tas atkal pastāvēja, ka viņa uzskati sakrīt ar pilsētas interesēm. Arī Kārlis viņam ticīgi sekundēja.
Te piepeši iesteidzās pilsētas sekretārs Eižens Alts. No viņa uzbudinātā vaiga varēja lasīt, ka noticis kas ārkārtēji nopietns. Jo viņš nedz ievēroja uz sveicienu izstieptās rokas, ne arī dzirdēja, ka viņu uzrunāja, bet devās tūdaļ pie pilsētas galvas.
«Kas ir, Eižen?!» tas pētoši viņu uzlūkoja. «Tu nāc no pilsētas valdes?»
«Jūsu magnificence,» tas formēli palocījās. «Ļoti svarīgs dokuments...» Viņš pasniedza Bingneram kādu oficiālu vēstuli ar uzrakstu «ļoti steidzošs».
«No iekšlietu ministrijas?!» tas, neko labu neparedzēdams, paķēra vēstuli, bet vēl jokoja: «Laikam tiksim pacelti činā...» Tad, atlocījis to, ar drudžainu ziņkārību sāka lasīt. Piepeši tas nobāla. Vēstule drebēja viņa rokās...
Kamēr viņš lasīja, Eižens Alts nervozs un uztraukts kodīja lūpas. Klātesošiem tas nevarēja palikt neievērots, un jautrās valodas pamazām apklusa.
Raksts bija iekšlietu ministrijas pavēle. Tajā Rīgas pilsētas valdei bija paziņots, ka ķeizara majestāte uz iekšlietu ministrijas vispadevīgo priekšlikumu visaugstāk pavēlējis kolēģiju sekretāru R. B i n g n e r u a t c e l t n o R ī g a s p i l s ē t a s g a l v a s a m a t a un bez tam «par viņa stūrgalvīgo pretošanos likuma prasījumiem un augstākas valsts iestādes priekšrakstiem krievu valodas lietošanas ziņā, pilsētas karaklausības darīšanas vedot un ar guberņas pārvaldnieku sastopoties guberņas pārvaldes lietās, n o d o t v i ņ u t i e s ā m». Turklāt R. Bingners tiek uzaicināts nodot tūliņ savu amatu savam vietniekam. Tamlīdz iekšlietu ministrija pati uz saviem varas pamatiem pavēl nodot tiesām karaklausības komisijas locekļus Bergengrīnu un Lēzevicu par to, ka tie pārkāpuši likumu un nav veduši darīšanas krievu valodā.
Rakstu no viņa paņēma Augusts fon Etingens un, it kā negribēdams savām acīm ticēt, tās plēta un plēta. Bet jau tūdaļ cieta apņemšanās viņa vaigā liecināja, ka tas pārredz lietu sakaru un ir jau par to skaidrībā, kādu stāvokli ņemt.
«Kas attiecas uz pilsētas galvas atcelšanu,» tas sausi sacīja, «tad tā notikusi uz visaugstāko pavēli, un mēs tur vairs neko nevaram darīt. Bet, kas attiecas uz Bergengrīna un Lēzevica atcelšanu,» ap viņa sirmo bakenbārzdu parādījās stūrgalvīgs smaids, «tad tur mēs varam vēl stāvokli ņemt. Mēs celsim pie valdošā senāta sūdzību, ka administrācija viņus sodījusi par to, ka, neprazdami citu valodu, tie veduši darīšanas tai valodā, kuru tie saprot...»
Uz šiem vārdiem dziļš kapa klusums. Viens otram skatījās acīs, bet nezināja, ko sacīt.
«Mani kungi!» konsuls Rābemanis, mazliet drebēdams, beidzot paceltu balsi sacīja. «Cik mēs varam noprast, tad ir noticis kas tik nopietns, tik ārkārtējs un sāpīgs, ka mums vairs nav iespējams palikt ilgāk kopā pie glāzītes... Ceļamies un eima no šejienes!...»
Mēmi viņš pret tiem palocījās.
Klusi, ne vārda nerunādami, tikai mēmi viens otram rokas spiezdami, kungi atvadījās. Drīz vien lepnā, apzinīgā sabiedrība, kas tik slēgti gribēja spītēt briesmām un negaisiem, bija izklīdusi uz visām pusēm. «Tikpat kā vējš izārda pelavas,» Kārlim, ejot uz mājām, stāvēja prātā.