AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I I I

OTRĀ PUSE

Divdesmitā nodaļa

Kad Kārlis vakarā vēlu pārradās dzīvoklī, Perlants jau atradās gultā un svaidījās kā drudzī.
«Vai tu esi slims?» Kārlis bažīgi jautāja.
«Nē,» Perlants raudzīja smaidīt, «tikai mazas nepatikšanas.»
Kārlis nomanīja it labi, ka draugam nav tā ap dūšu, tas varētu smaidīt. Bet arī viņam pašam tāpat... bija tā, it kā draugs jau zinātu par viņa zemo rīcību un justos par to sāpīgi ievainots. Iestājās dziļš klusums.
Kārlis tomēr nevarēja ilgāk panest iekšējo nastu, kas viņu smagi nospieda. Viņš sajuta vajadzību atklāt savu vainīgo vietu un lūgties piedošanu. Ka to atkal izlabot?
«Perlant, es tevi lūdzos!» viņš saķēra drauga roku. «Ir noticis kaut kas, ko es negribēju - -»
«Zinu jau, zinu, mīļais zēn, saprotu!» Perlants attrauca. «Tu taču nevarēji atgriezt manai māsai muguru un nevarēji arī zināt, ka viņa no sava vīra aizbēgusi... It neviļus tu esi sadūries ar korporācijas principiem, bet ne mazāk tev tādēļ, jācieš...»
«Kā?!» Kārlis neizprazdams jautāja.
«Satiku Pudiķi,» Perlants turpināja. «Komiltoņiem tas viss zināms, un tie vislielākā mērā uztraukti. Briesmīgi slikti tas tev ierakstīts. Uz krāsām tev, draugs, šinī semestrī nav ko cerēt...»
Kārlis aiz pārsteiguma izkrita tikpat kā no mākoņiem. Viņa noziegums tātad atradās pavisam citur, nekā viņš to meklēja! «Kad tik vien būtu tās nelaimes!» viņš mazcienīgi noraustīja kamiešus.
«Protams, ka tu tiec ar veselu ādu cauri, ja tu aizrādi, ka tā ir bijusi mana māsa,» Perlants kautrēdamies turpināja. It kā viņam nāktos grūti izsacīt to vārdu «māsa». «Bet man tad, - es vēlētos labāk zemē ielīst...»
«Ja tev tur kādas nepatikšanas, es jau varu arī klusēt,» Kārlis atbildēja. «Man taču nevienam nav uz deguna jāraksta, ar ko es satiekos. Es jau arī neprasu citiem, lai tie man to uz deguna raksta...»
Perlants ar atbildi vilcinājās. «Man gandrīz labāk patiku,» viņš beidzot sacīja, «ka tu to paturētu pie sevis... Bet, kā jau sacīju, tu ar to savu stāvokli padari sliktāku...»
«Neviena vārda es nesacīšu! Un ar to lieta beigta!» Kārlis iesaucās. «Man arī nepavisam nav nekāda pieturas punkta to citiem stāstīt...»
Perlants par šādu sava drauga kategorisku apņemšanos drusku atplauka un piecēlās pat kājās. Varēja redzēt, ka viņam ļoti daudz no tam attiecas.
«Es ar savu onkuli vēlreiz gribu nopietni parunāt,» viņš soļodams pa istabu, sacīja. «Ja viņš to negrib saprast, tad viņš man tīši bedri rok. Tad es no viņa galīgi atsakos. Magone ir man solījusies, un es bez viņas nevaru dzīvot...»
Atkal uz brīdi klusums. «Es vēl arvien nesaprotu,» Kārlis beidzot ieminējās, «ko tu esi nogrēkojis un ko es esmu nogrēkojis. Ko tad mums īstenībā var pārmest?»
«Ak tu naivais Ritulīt, kā tu to nevari saprast!» Perlants viņu līdzcietīgi uzlūkoja. «Mums daudz ko var pārmest... Še, izlasi vēstuli, tad tu to labāk sapratīsi.»
Viņš pasniedza Kārlim mazu kuvērtiņu ar sievietes roku rakstītu vēstulīti. Viņš lasīja:

«Cienīts Plauša kungs! Man ir ļoti žēl, ka Jūsu stundas manai Magonei esmu spiesta pārtraukt. Jo viena no tām personām, kas vakar tik piedauzīgi izturējās, ir, kā man, tapis zināms, no sava vīra galīgi aizgājusi un uztura ar Jūsu onkuli neatļautus sakarus. Arī tā otra persona man izlikās ļoti šaubīga, jo saki, ar ko tu satiecies, un es tev teikšu, kas tu esi. Neraugoties uz to, tas jaunais cilvēks, Jūsu istabas biedrs, taisīja viņām «honierus» un ļoti skaļā, uzkrītošā kārtā. Labāko famīliju kundzes to visu ievērojušas (jo visa publika bija uztraukta), izteikušās visiem dzirdot: ja tie seloņi tā uzvedas, tad mēs viņu ballēs par goda dāmām vairs neiesim. Tā kā nu jūs esat pie mums bieži redzēts viesis, tad pasaule var sākt domāt ka arī mums ar šādām šaubīgām personām kāds sakars. No tā es gribu izbēgt un tādēļ lūdzu mūsu māju vairs neapmeklēt. Še klāt pielieku algu par nekalpoto laiku. Arī manai Magonei lūdzu netuvoties, jo, kamēr Jūsu onkulis turas ar to personu, no tam nekas nevar iznākt. Piedodat man, ja es Jūs caur to varbūt Jūs cienīdama, Maris Krauklīt, dzimusi Mikentāl.»

«Tā taču ir neģēlīga šaursirdība!» Kārlis sašutis iesaucās. «Ko tu uz tam atbildēji?»
«Acumirklī vēl nekā...» Perlants atteica.
«Tev pienākas viņai sacīt: «Piedodat, kundze? Mana tu māsa nav nekāda šaubīga persona- - »»
Viņš pats it kā piesarcis apklusa, apzinādamies savu pēdējo soli.
«Viņa nezina, ka tā ir mana māsa,» Perlants domīgi atbildēja, «neviens to nezina... Un tādēļ tu darītu man lielu patikšanu, ja tu par to klusētu. Kad viņa vēl nebūtu sapiņķējušies ar to Olufejeveni. Jo tā dzīve, kādu pēdējā ved ar manu krusttēvu, patiešām nav attaisnojama un ir tas piedauzības akmens, par kuru mēs klūpam. Lai būtu kā būdams, korporācijas principi mums jātura svēti. Viss, ko mēs te varam darīt, ir parūpēties, lai konventa spriedums par tevi būtu kaut cik mīkstāks. Lai tev nepelnītā kārtā krāsas neatrautu. Bet, ja tu negribēsi nodot un noslēpsi patiesību, tad grūti gan cerēt...»
Smagu sirdi un asaru pilnām acīm Kārlis viņu ilgi uzlūkoja. «Ja tu tas nebūtu,» viņš sacīja, «ja es tev tik daudz nebūtu parādā, ko man vajag par labu griezt... Bet dievs vien to zina, cik grūti man klusēt... Man gribētos šai šaursirdīgai kliķei, cik vien spēka, uzsaukt: «Apžēlojaties, tā taču mana drauga miesīga māsa!»»
«Ak, nerunā taču vienmēr «māsa»,» Perlants nospiests sacīja, «tu nezini, cik man sāpīgi to dzirdēt... Un tas jau lietu nelabotu! Jo tad man Magone uz visiem laikiem būtu zudusi. Tagad vēl gribu pamēģināt ko darīt...»
«Labi!» Kārlis sevi pārspēja. «Ja tas tev vajadzīgs, savu vārdu esmu jau devis: es klusēšu...»
«Tad dosimies rīt uz konventa sapulci, būs ļoti asa plūkšanās,» Perlants sacīja. «Citādi es tur nemaz nebūtu rādījies, lai gan dienas kārtība arī bez tavas lietas visai interesanta...»
Un viņš tam izstāstīja visu kuplo dienas kārtību. No III Latviešu dziedāšanas svētku komitejas ienācis raksts, lai «Selonija» līdz ar citām korporācijām piedalītos pie kārtības uzturēšanas. Tur nevienam nebūs, ko pretim bilst, un priekšlikums tiks vienbalsīgi ar patriotisku sajūsmu pieņemts. Tad būšot krāsu izdalīšana, lai jaunie kārtībnieki ar visu «savu štāti» varētu nostāties tautas zelteņu acīs kā varoņi. Tādēļ šoreiz, cik paredzams, konvents ar krāsām daudz neskopošoties, ievērojot šo ārkārtējo gadījumu.
Tomēr bez Kārļa vēl divi citi fukši tik smagi bija nogrēkojušies, ka tiem ne vien nebija uz krāsām ko cerēt, bet tie bija likti pat uz izslīgšanu. Jo pārāk rupjā kārtā, pilnīgi apzinoties un ar nodomu, tie bija sacēlušies pret korporācijas kārtību.
Noticis tas bija korteļa telpās. Oldermanis vienam no tiem uzsauc: «Fuksi, padod uguni!» Bet tas lasa avīzi un nekustas. «Vai tu uz ausīm sēdi!?» otrreizējs uzaicinājums. Arī tagad vēl nekustas.
«Tilterih!» oldermanis saskaišas. «Par tādu neuzmanību es tev iekaru piķi!» Un salej no visām glāzēm atvadājušos ala un uzaicina viņu dzert: «Fuksi, vai tu uz ausīm sēdi?!»
Bet tas, uz oldermani nicinoši ar pirkstu pār plecu rādīdams savu otru biedru, tādu pat resgali, saka: «Was will der Kerl von mier haben?» (Ko tas tēviņš no manis grib?)
Un otrs viņu nevis apsauc, bet vēl piebalso:

«Auf dem Dache sitzt ein Greis,
Der sich nicht zu helfen weis...»

(Uz jumta sēž sirmgalvis, kurš nezin, kā sev līdzēties...)
Visi citi fukši, kas te bija klāt, par tādu nekaunību tīri vai sastinga. Tie abus uz vietas gribēja piekaut un izsviest no korteļa. Bet oldermanis to nepieļāva. «Visām lietām vajag iet likumisku ceļu... Pēc tam kad konvents būs spriedis tiem mūsu telpās nebūs vairs nekādas darīšanas.»
Citi šos «zaļos zēnus» mēģināja atgriezt un ķert uz pašu vārīgāko vietu. Vai tā šie varot cerēt uz krāsām. «Jūs varat savas krāsas te uzlikt uz manām biksām,» viens no tiem parādīja uz savu sēžamo vietu.
Vēlāk izrādījās, ka tie abi stāv zem Maskavas studenta Ernesta Sutuma iespaida un iestājušies «Selonijā» tikai ar nodomu izspiegot šejienes mājas dzīvi un nekārtības celt. Viņiem tādēļ nekāda žēlastība no konventa nebija gaidāma. Tas tikai formēli apstiprinās faktiski jau notikušo izsviešanu. Nekad tiem skaistas krāsas nenēsāt un arī nebūt par kārtībniekiem III Vispārējos dziedāšanas svētkos! Viņus neapbrīnos latviešu zelteņu skaistās acis!
Ar Kārli lieta bija citāda. Viņš bija mīļš ieredzēts biedrs, kuram daudz draugu un labvēļu. Neviens nešaubījās, ka viņam ir laba, nesamaitāta sirds, bet viņš ir tikai pārskatījies. Var jau maldīties. Maldīties ir cilvēcīgi... Viņu varētu pat pavisam atvainot ar nezināšanu, ja Pudiķis viņam nebūtu aizrādījis, ka tās ir šaubīgas sievietes un viņam nākas smalkā kārtā no viņu galda pazust. Ka viņš šim labi domātam draudzīgam aizrādījumam stūrgalvīgi pretojies un sacēlis vispārēju uztraucies, iekš tam pastāvēja viņa lielais noziegums.
Gan arī citi viņa labvēļi, piemēram, Knābis, lūkoja viņa garastāvokli izskaidrot ar psiholoģiskiem motīviem. «Nu, labi,» viņš sacīja, «es sēžu pie viena galda ar dāmām, - lai nu viņas būtu kādas, - un otrs nāks un teiks man: «Ej tu projām!» Es tad kā dumjš puika lai nokaunējies lienu aizkrāsnē?! Nē! Vienalga, vai tas pareizi un labi vai ne, - ja esmu ar viņām sēdējis kopā vienu stundu, es palieku pie tām arī otru stundu... Sodiet mani, ja gribiet, es tā nu esmu reizi atzinis par labu un pie tā arī palieku...»
Perlants turpretim mēģināja nostāties uz tāda viedokļa, ka Kārli nemaz tieši nevar pie atbildības saukt. Ja tas ko noziedzies, tad par to var darīt atbildīgu tikai viņu, t. i., Perlantu. Jo tas jau uzņemts korporācijā kā «fehtbodists», tin viņš ir par to galvojis, ka tas ievēros komangu. Ja tas nu nav noticis, tad vainīgais ir tas, kas par to galvojis.
Varēja izmanīt viņa cenšanos lietu nostādīt tā, ka notikums savā kodolā nemaz netiktu kustināts un tuvāk izmeklēts, bet gribēja lietu atrisināt vienīgi no formēlās puses.
Bet uz šāda viedokļa lielais vairums nenostājās. Ritulim nevar apšaubīt inteliģences trūkumu, ka viņš nezinātu, ko viņš dara. Taisni otrādi. Visi sajuta respektu pret viņa gara dāvanām un lielo interesi uz zinātni. Ar viņu runāt bija savā ziņā darbs, jo bija cieti jādomā. Dažam labam, kas pie glāzītes vai «putojoša kausa» nemīlēja domāt, bet atpūsties, bieži vien nācās viņam aizrādīt: «Eh, ko tu tik gudri runā!...» Nostādīt viņu zem aizbildnības būtu vēl lielāks apvainojums nekā varbūtīgais sods.
Kamēr viņa lieta konventā tika izspriesta, Kārlim nemaz negribējās būt tur tuvumā. Kaut kas sāpīgs dedza viņa dvēselē, ka viņš par šo lietu nemaz nevarēja mierīgā garā domāt. Perlantam viņš bija apsolījis klusēt, neko darīt... Bet, ja viņš būtu klāt liekulīgā sēdē, kur viņu tiesā, viņš saviem biedriem uzsauktu: «Jūs visi esat ļurbas!... Vairāk nekas kā ļurbas!...»
Bet, tā kā tas nu nebija iespējams, tad viņš apmetās Latviešu biedrības restorācijā un viens pie putojošā alus kausa mēģināja apreibināt savas dzēlīgās sāpes.
Bet velti! Dvēsele nebija apreibināma un sirdsapziņa iemidzināma. Viņa prāts bija īgns uz visu pasauli. Viņš nezināja, ko vainot, ko būt. Perlants, viņa labais draugs, ko viņš citkārt tik ļoti cienīja un kas bija paraugs vīrestībai, šinī jautājumā bija gļēvulīgs bāba. Tukšu iedomu dēļ tas noliedz miesu un asini. Un viņš pats vai viņš labāks reiz viņš spēris izšķirošo soli uz Lūciju, tad viņam kā izpērtam zeņķim nevajadzēja no viņas aizbēgt, bet ņemt viņu zem rokas, nostāties šīs liekulīgās sabiedrības priekšā un sacīt: «Te mēs esam jā, un tie mēs esam!... Viņa ir aizbēgusi sieva, jā, bet viņas vērtība mānās acīs caur to nav mazinājusies... Ja es viņu mīlu un viņa mani, - kas jums par daļu?!»
Bet viņa, kādēļ viņa raudāja? Vai tā nebija ironiska dzīves traģēdija? Kādēļ tad tam visam vajadzēja tā notikt? Kādēļ tad viņa tam viņas mīla uz viņu deva dabiskas tiesības tika atrauta no sajūgta ar citu, kas ne viņu saprata, ne viņa saprata to? Nu tagad viņam pie viņas jāpieķeras tikpat kā pie svešas mantas, un viņa kā noziedzniece un pārkāpēja un lej nožēlošanas asaras. Raud par tām vecām važām, kas viņu nospiež pie viņas kājām nedabīgas formas nospiež cilvēkus visgarām, un cik laimīgi tie varētu būt, ja tādu važu nebūtu!
Kas nesīs viņiem pestīšanu?!
Tā viņš viens pats soļo pie alus glāzes apcerēja un prātoja, apskatīja pasauli no visām eņģēm, un viņa tam likās tā sliktākā, kāda vien var būt. Ko tas nozīmē: labākā sabiedrība? Plausis un Olufejeva brīnījās par viņas uztraukumu, bet viņš kā grēcinieks gaidīja konventa spriedumu.
Te jau arī atnāca pirmie vēstneši no korteļa. Skruzīšu Mikus un Hurtiķis. Abi bija sapulcē priekš viņa savus šķēpus lauzuši, un tādēļ arī abi apzinājās, ka tiem tiesība viņu izbārt. Abi izsauca «putojoša alus kausus» un nosēdās viņam blakus.
«Nu, tu lielais pīļuzob!» Mikus, viņu āzēdams, iesāka. «Pasaules lāpītājs!... Saules un zvaigžņu ceļus tu zini, visādas vajadzīgas un nevajadzīgas teorijas... Tikai uzvesties, kā studenta gods to prasa, to tu nezini...»
Kārlim negribējās ar viņiem nemaz runāt. «Ko tur nu var darīt?!» tas nopūtās. «Tam studentam tas gods citāds nekā tiem citiem cilvēkiem...»
«Un to tu vēl nezini?!» Mikus attrauca. «Students vis tā nevar kā kaut kurš knubulis...»
«Students vis nevar atklāti «anknipfēt» ar dāmām, no kurām labākās famīlijas ženierējas,» Hurtiķis piebalsoja pēc sava paraduma pus pa latviski un pus pa vāciski. «Unter der Decke dari, ko gribi, bet atklāti - - na...»
«Tu jau esi uzvedies pavisam kā pēdējais ganuzēns,» Mikus, viņu sodoši uzlūkodams, nobeidza.
Kārlim bija grūti apslēpt savu īdzību par tādu uzmācību. «Tā?!» viņš iesaucās. «Tu biji klāt? Tu to redzēji?!... Lai nu par to vienu jūs ko sakiet, bet par to otru es jums aizliedzu pavisam slikti domāt!» Viņš iegādājās Perlantam doto vārdu un aprāvās.
«Tā?!» Mikus platām acīm viņu ziņkārīgi uzlūkoja. «Kas tad tā tāda bija?»
«Tas tev var būt vienalga!» Kārlis īsi attrauca. «Ko tu mani tik daudz moralizē: students - knubulis!... Nevajag to knubulību citādi izrādīt, gar knubuļiem tik daudz diedelēt!...»
It kā būtu dabūjis adatas dūrienu, Mikus krēslā nogrozījās. Viņš diedelēšanu saprata par pumpēšanu un, tā kā bija pazīstams kā viens no lielākiem pumpētājiem, tad pret tādu divdomīgu aizrādījumu bija ļoti vārīgs.
«Students nediedelē, bet tikai aizpumpē!» tas pārmācošā balsī iesaucās un Kārli sodoši uzlūkoja. «To, fuksīt, ievēro un nepalaid muti! Tāds knubulis tirgotājs vai māju īpašnieks var ieskatīt to par godu, ja students paņem no viņa tās mantas, ko rūsa un kodes ēd, un pārvērš tās par garīgu, neiznīcīgu mantu. Piemēram, viņš ar tām samaksā savu kolēģiju naudu un pārvērš tās par zinātni savā galvā. Vai tas nav aizņēmums priekš cildena mērķa? Students tam atdos visu - lai arī nevar nosacīt droši termiņu, kad to varēs. Bet viss mūžs viņam stāv priekšā. Viņš ieņems labu vietu, pelnīs labu algu, -lai tikai tas nobeidz savas studijas - -»
Bet, it kā pieķerts un sev neticēdams, viņš piepeši apklusa.
Caur biedrībām un atklātības darbiem tas bija iestidzis tādā stāvoklī, ka pats vairs nevarēja paredzēt, kad savas studijas nobeigs. Ar vārdu sakot, viņš bija apsīcis un iestidzis lielos parādos. Korporācijai tas pat nevarēja samaksāt savas nodevas. Par viņu un Hurtiķi ekonoms vēl šinī viņi pašā konventa sēdē paziņoja, ka tie nemaksā savu tēriņu. Tas nozīmēja tik daudz, ka tie tūdaļ tika ieskatīti no korporācijas par izslēgtiem, līdz kamēr tie parādu samaksā. Un, tā kā tie to nevarēja, tad tiem uz pēdām bija jāceļas augšā un jāiet no korteļa projām, kur tie līdz nebija savu lietu nokārtojuši, vairs nedrīkstēja savu kāju iespert. Tas viņam ļoti grauza sirdi. Un tomēr viņš padevās kārtībai. «Ja turpretim aizņemas no komiltoņa vai korporācijas, jā, - tad tā lieta ir citāda,» viņš domīgi piebilda. «Tad nosaka termiņu un to cieši ievēro...»
«Jā, fuksīt, das merke dir!» Hurtiķis Mikum piebalsoja. «Šinī punktā mēs knubulim parādām vienu lielu godu. Jā, kas turpretim attiecas uz korporāciju vai komiltoni, tad tā ir Ehrensache.»
«Jūs jau nesaprotat, ko es domāju,» Kārlis attrauca. «Pumpēšana gan, protams, arī diedelēšanās, bet nav vēl pati tā ļaunākā. Bet es gribu sacīt to: ja gribiet pār kubuļiem tu paceltis, tad taču nedancojiet pēc viņu aprobežotiem uzskatiem! Jaucaties lietās, gar kurām jums nav nekāda daļa, bāžiet savu degunu, kur jums nevajag! Kāda iesmu pilsoņu kundze savā aprobežotā prātā diezin ko iedomājas, un jūs skrieniet visi, ka jums vai svārkiem ļipas kust!... Fui, man ir kauns par jums, kad es to iedomājos!...»
«Klausies!» viņu platām acīm uzlūkoja. «Kas tā par valodu? Ja es nebūtu korporācijas izslēgts, es tev uz vietas iekārtu piķi... Tu runā, it kā būtu Ernesta Sutuma māceklis.»
«Ernests Sutums par tādiem bābu untumiem tikai līdzcietīgu noraustītu kamiešus!» Kārlis iesilis turpināja. «Ar kādu tiesību tad otrs var jaukties manā iekšējās lietās un mani spiest, kam es lai savas simpātijas dodu un atrauju? Tas ļoti muļķīgi un nepieklājīgi! Kā otrs var zināt, kas man tuvs un dārgs, kā vispār šādās delikātās lietās var darīt uz otru kādus spaidus? Tik nekaunīgi un neģēlīgi nav rīkojusies neviena inkvizīcija!»
«Es nesaprotu neviena vārda, ko tu tur sarunā?!» Mikus izbrīnījies viņu uzlūkoja. «Vai tu mums nevarētu dot kādu pieturas punktu, lai mēs varam spriest, vai tev visas skrūves kārtībā?»
«Erkl(re taču mums drusciņ tuvāk, kas tev ir «tuvs» un kas tev ir «dārgs»,» Hurtiķis Mikum piebalsoja. «Tad mēs varētu «šlīsēt», vai tu te galvā,» viņš rādīja sev uz pieres, «neesi palicis «mesugene».»
«Es jums to nevaru sacīt,» Kārlis piepeši norāva valodu.
«Aber warum?!» Hurtiķis uzmācās.
«Tādēļ ka esmu spiests klusēt... Aiz pietātes...»
«Nu tu saproti!» Mikus iesaucās. Viņi abi ar Hurtiķi Kārli izbrīnījušies uzlūkoja, gandrīz pārsmejoši.
«Es esmu devis uz tam savu vārdu!» Kārlis, sastrīdējies par viņu žestiem, iesaucās. «Bet es ļoti nožēloju, ka to esmu darījis. Jo pilnā kaklā man gribētos kliegt: «Jūs esat tilterihi, jūs esat švauksti! Jūs, jūs esat muļķa obskuranti!...»» Un zibšņošām acīm viņš tiem it kā uzmācās, pacēlis savu kausu.
«Nu, nu, kas tas par toni!?» Hurtiķis it kā sabijies un aizskarts atlēcās. «Vai tu tikai neesi tāds pat sociālists kā tie divi? Es patiešām nesaprotu, par ko tu rezonē. Es arī nezinu, par ko tevi tiesā. Dzirdu tikai: tur ir tāda šaubīga persona bijusi un atkal tāda. Bet, kas tā par personu un kā viņu sauc, to es nezinu. Visi izvairās viņu piesaukt vārdā, un arī tu pats izvairies. Tādēļ man par šo lietu nav nekāda «īberzihte», nekāda skaidrība...»
«Atvainojat!» Kārlis savaldījās. «Es negribēju jūs apvainot. Man tikai ļoti uztraukts prāts. Es jau pats nezinu, ko es sarunāju...»
«Nu, tad dod taču mums tanī lietā kādu skaidrību!» Mikus iesaucās. «Varbūt mēs tev varam līdzēt...»
«Ne te ir kāda skaidrība, ne te ko var līdzēt!» Kārlis sāpīgi attrauca. «Tā ir nožēlojama traģikomēdija. Būtu jāsmejas, ja lieta nebūtu tik bēdīga. Var jau būt, ka mums jāšķiras uz visiem laikiem. Bet, lai nu kā, vienu patikšanu man lūdzu - nerunājat vairāk par to!»
Domīgs viņš apklusa un sāpīgu smaidu nolūkojās savā glāzē. Biedri, saprazdami, ka viņam te tomēr kaut kas vārīgs, arī neuzdrošinājās šo lietu tālāk kustināt. Iestājās uz brīdi nospiedošs klusums.
To pārtrauca Knābis, kas patlaban atsteidzās no korteļa. «Viss labi!» tas pasludināja jauno vēsti. «Rituļa lietā konvents pārliecināts, ka viņam nav bijis nekāda ļauna nolūka, bet kā krustdēls, labi vēl neizprazdams korporācijas garu, tas neapzinoši pārkāpis robežu. Tātad vienkārši pārskatījies. Lieta tiek atstāta bez seku, tikai ar aizrādījumu un stingru nosacījumu, ka uz priekšu tādas lietas vairs nedrīkst atkārtoties.»
«Itin pareizi!» Mikus sacīja. «Ja man būtu teikšana, es spriedumu tāpat būtu motivējis.»
«Pilnīgi mana meinunga!» Hurtiķis piebilda.
«Un, kas attiecas uz jums abiem,» Knābis ziņoja tālāk, «tad arī labas ziņas. Ievērojot, ka abi esat «Selonijai» uzticami biedri un Mikus pie tam vēl čakls atklātības darbinieks, tad konvents atron par iespējamu no stipendiju fonda izdod jums tik lielu summu, ka varat acumirklī nolīdzināt savus korporācijas parādus. Līdz ar to esat atkal biedri Selonijā līdz ar visām biedru tiesībām...»
«Bravo bravissimo!» Hurtiķis gavilēja, un arī Skruzīšu Mikus bija ne mazāk satraukts. «Uz to tukšosim kausu līdz dibenam sausu! Vivat, crescat, floreat!»
Viņu rētas uzreiz it kā sadzijušas, bet Kārlim tas vēl zem sirds čūloja.
Studenti sāka rasties arvien vairāk un vairāk, jo konventa sēde, kā rādījās, bija beigusies. Beidzot bija kopā visa korporācija un ieņēma vietas gar garo galdu, pie kura jau mūsu draugi sēdēja. Tagad visi nāca atkal Kārlim klāt un spied tam sirsnīgi roku kā draugam arī tie kuri pirms sēdes bija izrunājušies pret viņu atturīgi. Nu jau viss bija atkal labi un nevienam nebija ko bīstīties, ka, ar viņu satiekoties, sevi kompromitēs.
Nu visi atkal kā viena saime un sākās kaut kas komeršam līdzīgs, iedzeršana un dziedāšana. Perlants kā magister cantandi likās no ārienes viens no visstraujākajiem. Dziesmas atskanēja arvien straujāk, glāzes šķindēja arvien straujāk, draugs uzdzēra draugam, kā tas jau bija parasts pie ladesfātera. Pēc tam piķu iekrāšanas un belobigungas. Bet vislielāko interesi sacēla krāsu uzlikšana jaunajiem studentiem. Konvents bija jau izspriedis, kuram tās jādabū, bet fukši paši to vēl nemaz nezināja, un tādēļ viņiem tika sagādāts mazs pārsteigums. Jo spriedums arvien vēlāk tika izpildīts lielākā vai mazākā kompānijā pie alus glāzes pārsteiguma veidā.
Tā arī tagad vecākie studenti un krāsneši, kas bija saviem krustdēliem tie krāsu proponētāji, viens ar otru slepeni saskatījās. Pašlaik Pudiķim divi slepeni tuvojās no muguras puses. Žigli viens tam uzkāra kaklā krāsu lentu un otrs uzspieda galvā cepurīti pie brēmes ar zaļu, sarkanu un baltu malu, bet pašā virsū izšūtu lietuvēna krustu.
Kaut gan Pudiķis, kā viņš vēlāk atzinās, šo dāvanu bija jau droši sagaidījis, tomēr laimīgs pārsteigums pārlaidās pār viņa seju. Viņš nosarka tikpat kā biete līdz ar visām ausīm. Tad vispārējas gaviles, šmollis un kausu tukšošana. «Draugam un tēvijai! Virtute et fide!» Roku spiedieni un pateicības. Sirsnīgi, novēlīgi smiekli...
Nebija troksnis vēl labi apklusis šinī vietā, kad tā pati kņada jau notika citā vietā pie galda. Notika tas pats gods Befim. «Evā!» tas savu perfīdo, rupjo balsi ierēcās. «Slava draugam un tēvijai!» Atkal roku spiedieni, šmollis un kausu tukšošana. Tad tāda pat procedūra notika pie Fuča, tad Knābja un visiem citiem. Un ikreiz tika pildīti kausi un tukšoti sausi.
Tikai Kārlis draugu un trokšņa vidū sēdēja kā veca jumprava. Neviens viņam netuvojās no muguras puses ar valšķīgu smaidu un krāsām. Visi juta, ka viņam patiesībā notiek liela netaisnība. Jo, ka viņš ir gatavāks par tiem citiem, par to nevienam nebija to mazāko šaubu. Perlants kā viņa krusttēvs un «onkulis» kā krustmāte uz šo aktu jau tik droši bija gatavojušies, ka pirmais bija apgādājis priekš Rituļa krāsu cepurīti un otrais krāsu lentu, kas tiem atradās svārku iekšpusē. Bet nu caur nejaušu gadījumu, kas bija ieskatāms kā tīrā likteņa ironija, zaķis pārskrēja, pār ceļu! Ne cits kāds, ne arī tie, cik labi tie arī uz Kārli neskatījās, neuzdrošinājās konventā nākt ar priekšlikumu, lai arī viņam šinī semestrī piešķir krāsas. Tāds priekšlikums būtu bijis ne vien kas absurds, bet arī kaut kas cinisks, tā sakot, pliķis visai korporācijai!
Pudiķis kā draugs sajuta par savu pienākumu piesēsties viņam klāt un viņu drusciņ apmierināt. «Ja tu mani būtu klausījis,» tas sacīja, «tu mums, visiem jauniem zēniem, būtu nostādīts priekšgalā. Bet es nesaprotu, kas tev to vakaru bija! Tā jau cilvēkam dažreiz ir... Un vēl kad nāk žvingulī... Pastrādā muļķības!... Es arī tovakar ar naudu vairāk, nekā vajadzīgs... Man tas nemaz nav vajadzīgs. Bet nu neņem to lietu pārāk pie sirds... Laiks visu dziedē. Nākošu semestri viss tas būs aizmirsts un vairs ne gailis pakaļ nedziedās. Tad tev būs krāsas drošas! Es tad kā krāsnesis pats tevi proponēšu...»
«Būšu tev ļoti pateicīgs!» Kārlis kodīgi piezīmēja. «Redzi, krāsas vajag uzdienēt, un to vajag prast...»
«Protams!» Pudiķis izmanīja it labi cauri viņa dūrienu. «Varu it labi saprast tavu garastāvokli, kā tev ir ap dūšu kad vienīgais izej tukšā. Bet uz mums tev arī nav iemesla dusmoties! Apdomā, kādā kritiskā stāvoklī tu biji nostādījis visu mūsu korporāciju. Kad jau labāko famīliju mūsu dāmas rīkojumos vairs negrib uzņemties par goda dāmām!...»
Kārlis likās ka viņš šausmīgi nobaidījies, un kā izbiedēts lūkojās viņam acīs. «Tad tādu zaudējumu es būtu jums nodarījis!...»
«Ironizē cik gribi,» Pudiķis atbildēja, «bet mums ar to jārēķinās. Apdomā cik daudz, lielāks būtu skandāls, būtu skandāls, ja tu viņā vakarā ar mūsu krāsām pie zināmā galda būtu apsēdies?!... Mūsu ļaudīm Mikentāla kundzi bijusi nopietna saruna. Mūsējie izspēlējuši pretim trumpu, ka Fr. Veinbergs jau tāpat dzīvojot nelaulājies kā Ludvigs Plausis un tomēr. Viņa apsolījusies gādāt par to, ka lai pie Veinberga tiekot sūtīta delegācija ar ultimātu tā nedzīvot.»
«Ek, ko tu tik gudri runā!» Kārlis atmeta ar roku. «Mums tas jāzina, kā Fr. Veinbrģis dzīvo? Un, ja tur kāda spīseru madāma ko ieminas, tad taču mums par to nemaz nav jālec gaisā!»
Pudiķis neatbildēja. «Var jau arī būt, ka tev taisnība,» viņš pēc brīža ieminējās. «Mēs pret tādām priekšnieku kundzēm esam pārāk piekāpīgi. Ja mēs tam kungam reiz parādītu zobus un viņu izbalsotu ārā no biedrības runas vīriem, tad arī viņa kundze būtu citāda. Tā mana Herta viņai cik reizes nav stādīta priekšā, bet viņa kā nevar, tā nevar atcerēties, kā viņu sauc. Tikai, kad pasaka vārdu, tad atceras: «Ah tā, tā... Jūs esat tā...» Vajag tikai viņas vīru reiz izbalsot no biedrības priekšnieka amata, tad viņa tūliņ pazīs cilvēkus...»
Kārli tas galu galā uzjautrināja. «Nu tu runā prātīgi!» viņš pacēla glāzi. «Uz to es tev uzdzeru...»
«Vivat, crescat, floreat!» Pudiķis uzdzēra pretim. «Mēs arvien esam sapratušies... Bet klausies, Rituli, vai tu nevari man parādīt kādu mazu patikšanu?»
«Jā? Un tas būtu?» Kārlis jautāja.
«Vispirms te tev būs vecs parāds,» viņš iespieda tam saujā piecnieku. «Bet,» viņš vēl to pētoši uzlūkoja, «tu viņu vakaru mainīji simtnieku...»
Kārlis saprata, uz ko tas iziet, un nosarka. «O, tas ir jau pie dieva.»
Tas jau bija Zanas simtnieks, ko viņa tam toreiz iespieda saujā un ko tie arī godīgi nodzīvoja.
«Skāde!» Pudiķis sūkstījās. «Es domāju, ka tie arī būtu varējis izlīdzēt. Es arī to vakaru stipri iekritu. Herta un viņas mamma turpat klāt, un es taču nevarēju pret Krauklīti un Morberģi blamēties! Tikai nu par nelaimi esmu aizķēris līdzi daļu no tās naudas, ko man brālis iedeva, lai priekš viņa samaksāju rēķinu kādai firmai. Esmu to drusciņ novilcinājis, tas tiesa, jo varēju jau samaksāt priekš kādām desmit dienām. Bet nu šis cilvēks piepeši brāļam otrreiz pieprasījis, un brālis tūliņ man atsūtījis cietu pieprasījumu. Mēs bijām ar Hertu bez tam vēl taisījuši mazu izbraukumu... Pavisam aizmirsies, un tās naudas arī trūkst... Ja mans brālis to zinātu, tad manas labās attiecības pret viņu būtu vējā un arī mana mēneša nauda. Es viņam atvainojos, ka esmu drusciņ bijis aizņemts ar eksāmeniem un ka drīzumā lietu nokārtošu... Tādēļ nu dzenu to naudu kopā, bet man vēl trūkst...»
«Ai, ai, ai!» Kārlis sūkstīdamies piebilda.
«Tu domā, ka tas no manis būtu bijis vieglprātīgi?» Pudiķis jautāja. «Herta taču ir laba partija, un tā nauda nolikta pilnīgi vietā. Bet, ja tev nu nav, tad es tevi tikai lieki apgrūtinu...»
«Nu, tad paturi to vēl uz priekšu!» Kārlis viņam sniedza atpakaļ naudas gabalu.
«Ar to man nav līdzēts,» Pudiķis noskumis sacīja. «Man vajadzētu vismaz kādu divdesmit...» Un, kad Kārlis vēl pārdomāja, tad it kā aizskarts piebilda: «Tik daudz taču man gan vēl varēs kreditēt! Sarakstīšu kādu labu artiķeli aizpumpēšu, gan atdošu...»
«Nu jāpadomā,» Kārlis beidzot sacīja. «No vecā Bora ilgi neesmu ņēmis aprēķinu, var būt, ka man iznāks kāds nieks...»
«Vai, tad to vajag steigšus izņemt,» Pudiķis pamācīja. «Nekad nevajag ļaut iekārties lielām summām... Tad viņam žēl maksāt ārā... Vai zini ko, iedod man kādu zīmīti, es aizskriešu un izņemšu.»
«Kur nu!» Kārlis attrauca. «Tādus pakalpojumus jau tikai izdara fukši priekš «vecām būdām». Bet tagad es, palieku vēl fuksis, bet tu esi jau krāsnesis... Aiziesim abi divi...»
«Lai notiek!» Pudiķis atvieglots uzelpoja. «Tā būs labāk gan...»
Dzeršana un dziedāšana pie studentu galda gāja pilnā spēkā. Tādēļ viņu nostbūtni nemaz nemanīju, kad tie uz «Baltijas Vēstneša» lokālu.
Tur viņi izdarīja savas darīšanas, bet dabūja arī kādu jaunu, priekš Kārļa visai notriecošu ziņu. Ludvigs Plausis esot apcietināts... un tikai pret lielu zalogu vēl atstāts uz brīvām kājām.
Kad viņi atnāca atpakaļ, biedrība par šo jauno vēsti jau bija kā uzkurta. Hofmanis pie garderobes stāstīja ikvienam. «Vai ziniet par to melno līķu andeli? Redziet, kāda tā «Dienas Lapa» ir? Viņas glaunais pīlārs Ludvigs Plausis apcietināts... Tāpat kā tas Amoliņš no pasta... Tas arī aizbēga ar astoņdesmit tūkstošiem kroņa naudas...»
Ar labpatiku tas ieņēma no sava raga labu tabakas šķipsnu un deva to arī šveiceram Kalniņam.
«Bet Amoliņš no Latviešu biedrības bija jau izslēgt!» tas atbildēja, «bet Plausis vēl nebija izslēgts. Viņš apķēzī tagad visu biedrību... Te viņš biedrību mānēja, brāķēja, bet ko viņš, tāds opozīcijas vīrs te lien?!»
«Nu, to Plausi jau sen vajadzēja izslēgt!» Hofmanis piekrita. «Un, tiklīdz no malas vīriem būtu kāds lēmums taisīts, es viņu ne par kādu naudu nebūtu laidis garderobei garām. Āre, kā ar Amoliņu. Kā es redzu viņu nākam pa durvīm, es te tūliņ priekšā: «Tālāk par šo vietu es jūs nevaru laist... Tas man no tiem kungiem priekšā rakstīts...»»
Pie tam tas demonstrēja, kā aizšāvis Amoliņam šķērsli priekšā.
«Kā?!» tas ģiftīgi iesaucas. «Man ir karte!» Un izvilcis bāž to man degunā.
«Man tas visvienalga, man no kungiem tāds priekšraksts dots, ka jūs pie šo biedrību vairs nepiederot... Un tālāk es jūs vairs nevaru laist...»
«Bet man jātiek iekšā, man vajag ar kādu runāt...» šis kaulējas.
«Ka nu jums tā lieta steidzama,» es saku, «tad vienu labumu jums varu darīt: sakiet, kas tas ir par cilvēku un, ja viņš te būs, tad es viņu izsaukšu ārā, un tad jūs varēsat te izrunāties...»
Nē, ar to šis nav mierā. Tādā biedrībā tas negrib par biedru būt. Un ņem savu biedru karti saplēš smalkās druskās. «Vēl jo labāk, vēl jo labāk,» es saku. «Tā biedrība jau pēc jums nemaz nesērosies... Un drīz vien dabonam zināt, ka mans Amoliņš apzadzis kroni un ar astoņdesmit tūkstošiem rubļu aizbēdzis...»
«Tas jau arī bija viens no tiem makariem tur pie tais «Dienas Lapas»,» Kalniņš piebilda. «Tā ir gan avīze? Tur visi tie melnie goda vīri, kuriem Latviešu biedrības baltā gaisma nepatīk, tikpat kā mušas ap medus podu... Visi tie līķu andelmaņi un zelta klubisti...»
Viņš runāja jo diktā balsī, tādēļ ka «Dienas Lapas» nominēlais izdevējs Dr. A. Butulis, kas tagad bija Derīgu grāmatu nodaļas priekšnieks, atradās patlaban priekšniecības istabā. Lai viņš to nu dzird...
Un tam tad nu arī bija jādzird no visām pusēm. Jo, tiklīdz tas iznāca restorācijas istabā, Starpiņš tam tūliņ pretim: «Vai tas ir smuki, ko?!... Tagad mēs tikai redzam, kas tā «Dienas Lapa» par avīzi ir! Uz blēdībām un krāpšanām tie vīri ir... Es saku, tā «Dienas Lapa» lai latviešu tautai tikai par postu!... Diezin ko tā vēl reiz neizperinās...»
Butuls pietvīka līdz ausīm un atbildēja to pašu, ko viņš katram uz to lietu atbildēja: «Ka pie tam būtu jel vismazākā ziņā vainīgs avīzes virziens, tas ir pavisam izslēgts!... Tai ir attiecīgo vīru privāta darīšana... Protams, kamēr lieta tiks galīgi noskaidrota, es jūtos spiests «Dienas Lapas» izdevēja atteikties. Tomēr ar « Dienas Lapas» virzienu palieku pilnīgi solidārs un esmu pārliecināts, ka arī uz priekšu tas necietīs.»
Kārlis, kas tam visam sekoja, sajuta šos vārdus tikpat kā sāpīgus adatas dūrienus sirdī. Ne sevis dēļ! Cik viņš to Plausi pazina, viņam tā lieta varēja būt vienaldzīga. Bet tas bija sāpīgs spēriens Perlantam, kuram no tam tik daudz kas atkarājās. Varbūt visa viņa dzīves laime, ja Krauklīšu Magone viņam tāda patiešām ir. Vai viņš par šo briesmīgo notikumu jau ko zina? Jeb vai viņš vēl arvien lolo savas saldās cerības?
Pie studentu galda vēl arvien dziesmu kņada mainījās ar iedzeršanu. Tur sava nošķirta pasaule, kurai gar pārējo pasauli nav nekāda daļa, ne gar Plaušiem, ne gar citu ko. Un Perlants rādījās būt viens no bezbēdīgākiem un izlaistākiem. Lai gan labi vērīga acs, kā Kārlim, it labi nomanīja, ka viņam zem šīs jautrības kaut kas apakšā un ka tā ir tikai apreibināšanās no sevis apmānīšana. Saķēris pētoši drauga roku, Perlants viņu silti spaidīja. Tad pildīja kausu un ar parasto dziesmu viņam uzdzēra.
Dziesmas pants izkrita tāds sērīgs un savāds:

«Sniedz kausu vēlreiz! To mūžīgais zin,
Cik ilgi mēs kopā še dzersim!
Sirds sajūt un lūpas jau klusiņām min
Kā svešumā soli drīz spersim...
Bet, ko mēs še solījušies esam,
To krūtis lai līdzi sev nesam.
Uz to tad vēl tukšosim kausus
Līdz dibenam sausus!...»

Tad viņi saskūpstījās, sadeva rokas, un glāze staigāja tālāk savu ceļu.
Te piepeši, kur bijis, kur nebijis, pie viņiem pienāca Pēteris Krauklītis.
«Plaša kungs,» viņš sacīja, «uz vienu vārdu! Vai jūs arī zināt, kas ar jūsu onkuli atgadījies?»
Nevarēja saprast, vai šinī jautājumā slēpās ziņkārīga mocīšana vai līdzjūtība.
«Nē,» Perlants, nekā laba neparedzēdams, izdvesa. Bet tad nobāla tikpat kā drēbe, jo īsiem vārdiem Krauklītis viņam tēloja rūgto patiesību.
«Ne mazākās jausmas man par to nav bijis,» tas, pieturēdamies pie galda, stomījās. «Esmu bijis arvien tai pārliecībā, ka mans onkulis ir goda vīrs...»
«Vai esat pie viņa tagad bijuši?» Krauklītis ātri iejautājās.
«Nē,» Perlants vairījās. «Pēdējā laikā esmu ar viņu ļoti reti ticies...»
«Tad nobrauksim pie viņa!» Krauklītis sacīja. «Tādos brīžos nav labi, ja cilvēku atstāj vienu...»
Perlants, it kā negribēdams savām ausīm ticēt, nesamanīdams viņu uzlūkoja.
«Cik zinu, viņš tagad tepat Rīgā,» Krauklītis turpināja. «Ja jums nav nekas pretim, tad nobrauksim pie viņa un to ar kādu vārdu apmierināsim. Tādos brīžos cilvēks viens mēdz pastrādāt dažreiz muļķības.»
Perlants vēl arvien kā mēms viņu uzlūkoja.
«Vai jūs negribiet man līdzi braukt?» Krauklītis jautāja. «Vai jums kas pretim? Jeb varbūt esat aizņemti?» tas paskatījās sāņus uz dzīru galdu...
«Lūdzu! Kas man tur varētu būt pretim?» viņš beidzot palocījās. «No biedriem jau varu uz kādu brīdi atlūgties...»
«Tad dariet to!» Krauklītis piebilda. «Aizbrauksim...»
Ar pāris vārdiem Perlants darīja biedriem zināmu, ka viņam uz kādu acumirkli darīšanu dēļ tie jāatstāj, bet lai tie neliekas traucēties, viņš drīz varbūt būs atpakaļ.
Krauklīša vienjūgs ar kučieri jau gaidīja ārā pie biedrības durvīm. Viņi abi iekāpa, un kučieris brauca uz viņam uzdoto adresi.
«Attiecoties uz jūsu kundzes vēstulīti,» Perlants pēc brīža klusēšanas uzsāka, «tad varu jums apgalvot: nav bijis man līdz šim ne mazāko šaubu, ka mans onkulis ir pilnīgi goda vīrs - -»
«Ak, nu,» Krauklītis īdzīgi atmeta ar roku, «par to taču tagad nav jārunā...»
Perlants arī pats to ieskatīja. Šis acumirklis nav priekš tam izraudzīts, lai spertu kādus diplomātiskus soļus un rūpētos par sevi. Tādēļ visu ceļu tie nobrauca klusēdami.
Beidzot eķipāža pieturēja, un viņi devās Plauša dzīvoklī. Šinī citreiz tik dzīva nometnē valdīja tagad dziļš, neomulīgs kapa klusums. Ejot caur veselām istabu rindām, tie atrada mājas kungu vienu savā kabinetā.
Drūms un notriekts tas sēdēja pie sava rakstāmgalda, atspiedis galvu uz rokām. Plakstienus nolaidis pusvirus, tas pa šauro acu šķirbu lūkojās it kā tālumā.
Perlants negribēja ticēt, ka šis salauztais un piepeši nosirmojušais vīrs ar dziļām grumbām ir viņa onkulis. Tāpat arī Krauklītis viņu cieši uzlūkoja, it kā gribēdams pārliecināties.
«Labdien, labdien!» tas beidzot vāji pasmaidīja, bet stāvokli negrozīja. «Jūs laikam pie manis nāciet kā delegācija? Apmierināties, es jums vairs nestāvēšu ceļā...»
Tas bija kaut kas sirdi satricinoši traģisks, kas izskanēja šinīs vārdos. Perlants neatbildēja vai arī nebija spējīgs atbildēt. Viņš tikai mēmi apsveicinājās.
«Mēs neesam nākuši tev ko pārmest,» Krauklītis sacīja, «gribam tikai ar tevi parunāties.»
«Ko nu vairs?!» Plausis atmeta ar roku. «Lai Perlants tagad labāk runā ar Olufejeva kundzi, lai tā nu ar mani vairs neielaižas.... Veltīgs darbs!» tas pacēlās pat līdz sarkasmam. «Viņa jau ir no manis novērsusies...»
Tumšs sārtums saskrēja Perlanta vaigos. Viņš labāk novērsās sāņus.
«Vai tad mums nu vairāk nekā nebūtu, ko runāt?!» Krauklītis atbildēja par viņu. «Vai tu esi ļauns, ka pie tevis esam ieradušies?»
«Nē, nē, pateicos ļoti par apciemojumu!...» nelaimīgais lūkoja smaidīt. «Tikai nu, draugs, zini, ka es tev vairs nekā nevaru līdzēt. Tev varbūt tā liela strīpa pār rēķinu, bet neņem jaunā...»
«Nu, vai tad es esmu bērns, ka neaptveru stāvokli!» Krauklītis, pa pusei sapīcis, pa pusei aizkustināts, sacīja. «Vai tad mums abiem, kas tik ilgi pazinušies, nekā vairs nebūtu vienam otram ko sacīt?»
«Ko tur vairs runāt!» Plausis vairīdamies atmeta ar roku. «Kas darīts, padarīts!... Es taču pats par to cietīšu...»
«Nu, tad tici jel, ka mēs neesam nākuši tevi tiesāt vai arī tev ko pārmest!» Krauklītis aizkustināts sacīja un apsēdās viņam ieblakām. «Bet ir brīži, kur cilvēkam tā ir, kur viņš vairs nepārliek savu stāvokli - - Kur viņš neredz nekādu izeju un gatavs izdarīt muļķību - -»
Ilgi un cieši viņš savu draugu uzlūkoja un tas viņu.
«Ludvig!» Krauklītis beidzot iesaucās. «Kas bijis, bijis! Paturi skaidru galvu un sāc atkal no jauna!»
Viņš ievēroja katru mazāko Plauša kustību. Tas domīgi nolūkojās uz grīdu un skumji palocīja galvu.
«Kur es vairs varu?!» viņš noņurdēja. «Apdrošināšanas biedrības prasība ir lielāka nekā mana manta. Man pašam draud katorga. Kā es lai dzīvoju?!...»
«Cilvēks nekad nav zudis, ja tas nav galvu zaudējis!» Krauklītis attrauca. «Nepiemirsti, ka tavs advokāts arī darīs savu... Katrā ziņā tev galvu nenoraus. Pēc kādiem mēnešiem cietuma varbūt tiksi palaists vaļā un varēsi sākt atkal par jaunu.»
«No kā tad?!» Plausis, sāpīgi vairīdamies, atmeta ar roku. «Es taču palieku pliks kā zirnis. Viss, ko es savā mūžā esmu plēsies un pūlējies, viss ir vējā! Lai sāku atkal par komiju kā Ērkulītis, ja mani pavisam kāds par komiju pieņem? Varbūt Ērkulītis? Nu, saki, kas tā vairs par dzīvi!»
«Tā nerunā!» Krauklītis stingru žestu viņu aprāja. «Vai tad neatceries, cik tad tev bija, kad Rīgā ienāci? Pliks puika bija, bet dievs palīdzēja!... Tagad taču tev vismaz ir piedzīvojumi, toreiz ir to tev nebija!... Kad arī esi zaudējis, bet tāda mācības nauda vēlākā dzīvē nāk ļoti par labu. To vēlāk bagātīgi atpelna. Grūtāk nu gan tev būs caur to, ka labāko famīliju acīs esi blamējies, bet laiks visu dziedē! Paiet gadi, un viss ir ar zāli apaudzis. Ja tikai cilvēks pats noturas...»
«Nē, nē, nedomā, ka es tev ko pārmetu!» tas steidzīgi turpināja, kad Plausis pie viņa vārdiem spēji sakustējās. «Tu arvien esi bijis cilvēks, un es saprotu to, kas ir cilvēks... Nedomā arī tavu uzskatu pēc, ka tu esi bijis pie tās «Dienas Lapas»... Varbūt es esmu lielāks dienlapists savā sirdī nekā tu... Jā, jā, tu skaties... Teorija un prakse - tās ir divas lietas, kuras iet katra uz savu pusi. Taisnība ir tā, bet, ja visi citi ir tam pretim, tad ir muļķība skriet ar galvu sienā. Noklausies, kā tās domas vairāk krīt, un nostājies tur, kur lielā puse, tad tu dzīvē nekad nebūsi kritis. Savas teorijas paturi sev, bet dari tā, kā iznāk labāk. Vai es nezinu, kāda ir mūsu dzīve... Cilvēks it negribot, it nemanot var klupt... Viss tas kapitālisms, visa tā nerimstošā dziņa uz peļņu un uz iedzīvošanos. Var katrs teikties laimīgs, ja tas ar veselu ādu cauri un nav jau krātā!... Un tad tie izsamisuma brīži! Mums dievs un tēvs, kā dzīvē dažreiz neiet?! Cik tu, ja nāk nereiza, vari pazaudēt vienā acumirklī? Cik reizes es lats nelotu varējis nošauties vai pakārties?!... Bet visam tam esmu ticis pāri, un, redzi, es dzīvoju!...»
«Jā, tu, - tev ir citādi!» Plausis nopūtās. «Tev tādas nav, tev tikai var būt peļņa - -»
«Nesaki, nesaki!» Krauklītis viņu pārtrauca. «Tagad pat?! Vai tu zini, kādi āži man ap dūšu badās?! Tie velna vācieši mani kauj nost! Ko tu domā tagad: trīs stāvi gatavi, un vēl ne graša no hipotēkas! Bet es vēl nepametu dūšu. Es zinu, ka mans darbs nav veltīgs. Nākamība pierādīs, ka man taisnība. Tādēļ, draugs, tikai dūšu nepamet!...»
«Ja jau skaidras lietas, tad tā var!» Plausis skumji paraustīja kamiešus. «Bet man - - kas darīja? Pats darīja... Eh,» viņš sāpīgi sakoda zobus, «labāk pirkstus būtu kodis nekā ar to ielaidies - -»
Atkal viņš atkrita savā drūmā izmisumā.
«Tagad velti prātot par to, kas ir darīts, tagad jādomā, ko uz priekša darīt!» Krauklītis viņu mierināja. «Viss jau jādara, kas ir spēkā, lai būtu mazāks sods. Advokāts jāņem tas slavenākais, uz to naudu nevar žēlot. Un var būt, ka vēl tiec·ar it mazu sodu cauri. Vēlāk jau nu, protams, grūti uzsākt no jauna, - bet vai tev i vienam dzīvē jācīnās? Cik daudziem jācīnās... Nāks laiks, nāks padoms...»
«Ek, ko nu tik daudz runāt!» Plausis beidzot atmeta ar roku. «Kas būs, būs... Sagaidīsim likteni kā vīri...»
«Nu, tā!» Krauklītis apstiprināja. «Tā tu man patīc! Iepīposim labāk pa cigāram un parunāsim par vispārējām lietām. Plausi junior, jūs ar!?... Tā... Tāds labs dūms, tas palīdz daudz kam tikt pāri. Jā, draugs, nevis labā dienā, bet nelaimē tu redzēsi, kādi tie cilvēki īsti ir. Tava paša domubiedri no tevis atkritīs... Dr. Butuls uz pēdām grib atsacīties no «Dienas Lapas» izdevēja. Avīzes uzskatam gar to neesot nekāda daļa...»
«Tad viņš atsakās!» Plausis par šo jauno ziņu iesaucās. «Muļķis! Nevienam viņš caur to nedara tik lielu patikšanu kā manam draugam Pēterim Bisniekam. Tas tikai uz to vien gaidīja! Ak tā, tā... Viņš manis dēļ atsakās...»
«Cilvēki ir tādi!» Krauklītis piebilda. «Kam labi iet, tam visi draugi. Viņš nemaz to cilvēku nepazīst, bet cenšas tam iztapt un uzturēt to pie laba prāta. Sak, iztikšu ar to vīru, ko var zināt, kur viņš man var līdzēt. Bet kā nieku, tā ir tikpat kā slepkavu bedre pašā izskatās... Esmu lasījis kādu vācu rakstnieku, tā ir tikpat kā slepkavu bedre! Ko mēs visi kādreiz domājam, ko mēs vēlamies, ja viss tas varētu notikt, - mēs galvu viens otram norautu!... Tikai ja nu mēs to nespējam izdarīt un tas nevar notikt, mēs esam laipni un labvēlīgi, itin kā tas viss no mums pašiem atkarātos. Mēs visi nesam liekos ģīmjus un neesam tādi, kā mums vajadzētu būt. Cikreiz es par to esmu domājis... Mūs nospiež kāds konvencionēls slogs, no kura mēs netiekam vaļā.»
Plausis klausījās un klausījās, it kā viņš dzirdētu kādas jaunas, nebijušas lietas, aizmirsa pat savu stāvokli un jutās kā bērns pēc pēriena, kas sāk jau patlaban smaidīt.
«Ko tu, Perlant, uz tam saki?» tas jautāja.
«Ko lai es saku?» tas noraustīja kamiešus. «Mums taču ir savas sabiedriskās normas, kuras mums jāievēro. Jo citādi, - kur tad aiztiksim?»
«Tev taisnība, tev taisnība,» viņš smagi nopūtās, «bet te manam draugam arī daudz patiesības... Mums vajag saprast, kā tas ir... Bet katram par saviem darbiem jāatbild...»
«Tas ir tas nepielūdzamais dzelzu likums!» Perlants piebilda. «Nu, ardievu, onkul, man ir žēl, ka es tev neko nespēju līdzēt. Tev pašam nu ir jāatrod, kas priekš tevis tas labākais...»
Plausis viņu domīgi uzlūkoja, gribēja ko teikt, bet paturēja atpakaļ pie sevis.
«Tu ievēro, draugs, ko es tev sacīju,» Krauklītis atvadīdamies sacīja, «un viss būs labi!... Tikai dūšu nepalaid, dūšu! Tas ir tas lielākais. Pēc iespējas mēs tevi atkal apciemosim...»
«Tu arī, Perlant?!»
«Pēc iespējas... Dzīvo vesels, onkul!...»
Ilgi un silti Plausis spieda viņu rokas, tad viņi aizgāja.
Bet viņi nebija labi tikuši līdz dzīvokļa durvīm, kad viņiem aiz muguras kabinetā norībēja šāviens.
«Dievs, stāvi tu nabaga grēciniekam klāt!» Krauklītis pārmeta krustu. «Viņš ir sev ko nodarījis...»
Viņi iesteidzās atpakaļ. Plausis ar pāršautu galvu gulēja blakus kušetei, un revolveris viņam bija izslīdējis no rokām.
«Onkul!» Perlants noliecies sakampa viņa roku. «Onkul, vai tu patiešām...»
Pašnāvnieks bija jau zaudējis samaņu un cīnījās ar nāvi.