AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I I I

OTRĀ PUSE

Divdesmit otrā nodaļa

Majoros Kārlim nācās gaidīt, jo Pudiķim nācās ceremoniāli atvadīties no Hertas un mammas, izrunāties ar viņām par Lulū un Amīša labklājību un par visu ko. Kad Kārlis redzēja, ka tas ir laimīgi galā, viņš pats tam nāca pretim, un tie devās uz priekšu.
«Vai zini, Rituli, es esmu pārdomājis,» Pudiķis Kārli uzrunāja, «tev vajadzēs to misiju uzņemties vienam pašam. Man būtu ļoti neveikli ar šo sievieti nākt tuvākos sakaros.»
«Tu taču direktoriem apsolīji, ne es!» Kārlis atcirta. «Ja tu negribi, tad jau viss tavs ģeniālais plāns var sabrukt.»
«Tas jau ir tas bēdīgais!» Pudiķis piebilda. «Bet kā lai es ar viņu runāju un tai glaimoju?»
«Kā nu cilvēks var padoties tādai mazdūšībai un pasivitātei!» Kārlis kodīgi piezīmēja. «Tas taču būtu pret taviem principiem...»
«Tev tas ir citādi,» Pudiķis pēc brīža atkal skumdēja. «Tu jau reiz esi bijis ar viņu sabiedrībā - -»
«Par ko jūs man atrāvāt krāsas,» Kārlis iemeta.
«Nu jā,» Pudiķis piebalsoja, «bet, galvenais, tu ar viņu jau esi bijis sakaros, un tādēļ tev pie tās reizes vairāk vai mazāk...»
Bet Kārlim patika viņu spīdzināt. «Tu, mans mīļais, runā tāpat kā tā sieva uz savu salijušo vīru: «Tu tā kā tā līdz ādai esi samircis, aizej vēl lietū pēc ūdens! Tu slapjāks vairs nepaliksi, bet es esmu sausa un nevaru salīt...» Vai ne tā?! Bet es tev sacīšu: tu, mans mīļais, šodien tik daudz esi melojis un mānījies, ka tev pie tās pašas reizes vairāk vai mazāk...»
Ar tādu vaigu kā krusta nesējs jērs Pudiķis viņam paklausīja, un klusēdami tie gāja uz priekšu.
«Es tomēr nevaru,» viņš beidzot apstājās, «es nevaru to pa savu sirdi dabūt pāri...»
«Tad tu gribi, lai tavs ģeniālais projekts krīt?!» Kārlis pat pastāvēja. «Nu, manis dēļ - -»
«No dieva puses, - tādas domas nav pielaižamas!» Pudiķis izbijies iesaucās. «Mīļais Rituli, esi cilvēks! Es tev svēti apsolu, ka rīt uzdzīšu to naudu priekš Perlanta, bet izdari tu šodien viens bez manis... Es tikai būtu par traucējumu...»
«Nu, manis dēļ!» Kārlis beidzot piekāpās. «Es savu izdarīšu, tikai tu neaizmirsti man priekš Perlanta!»
«Un, kad man tur būtu pats velns ar savu māti jāaizpumpē, es gādāšu!» Pudiķis atvieglots iesaucās. «Au revoir!»
«Labāk jau švīgerpapu!» Kārlis gribēja piebilst, bet viņš jau bija apsviedies uz papēža riņķī un cilpoja projām, bīdamies, ka viņu vēl nepiesien.
Kārlis vīpsnādams devās uz priekšu. Bet smaidi pamazām no viņa lūpām nozuda, apzinoties, ka viņam priekšā patiešām svarīgs uzdevums.
Drīz viņš sasniedza to villu, kurā Olufejevs dzīvoja. Zana jau viņam smaidīja pretim no verandas un panācās pretim dārzā. «Ā, rakstnieka kungs, tas ir jauki!» viņa mirdzošām acīm tam sniedza pretim roku. Kārlis to ar konvencionālu cienību noskūpstīja, bet viņa tā roku spieda tik kaislīgi un pievilka to pie savas sirds, kura traki pukstēja. «Vienai tik garlaicīgi, tik garlaicīgi!... Olufejevs Rīgā aizkavēts,» viņa pasteidzās apgalvot. «Viņš nāks ļoti vēlu... Nē, nē, tagad es jūs vaļā nelaidīšu... Dzersim kopā vismaz kādu tasi kafejas... Nu, lūdzu, piesēžiet, pastāstāt ko!...»
Kārli šāda strauja sagaidīšana tikko neizgāza no lomas. «Pateicos, kundze, gribu jūsu laipnību izlietot vislielākā mērā. Nāku pie jums ar lūgumu un ceru, ka to neatraidīsat.»
«Es jūs atraidīt, - nē, nekad!» viņa ar acīm koķetēja, pie viņa pieglauzdamās un spiezdama viņa rokas stilbu. «Ērgļa kungs, kā jūs tā varat domāt!... Jums es varētu aizliegties?... Ak nē taču...»
Kārlis no tādas laipnības mazliet saduga.
«Jūsu labā, ja vien ko varu un spēju,» viņa koķetēja tālāk un viņu, tā sakot, ar acīm aprija. Bet tad piepeši palika it kā salta. «Par Lūciju man gan nav nekādu ziņu, it nekādu...»
«Par nožēlošanu arī man ne!» Kārlis atbildēja. «Bet ne tādēļ nāku...»
«Tādēļ ne!» viņa atplauka, «Nu, tad lūdzu,- kas jūs pie manis atved?» Atkal viņa tam uzmeta kūstošu skatienu.
«Gribēju parunāt par to aizņēmumu,» Kārlis gandrīz steidzīgi izgrūda. «Jūs atcerēsaties...»
«Ā, tādēļ!» viņa iesaucās. «Par to jums nevajag uztraukties. Es savam vīram krietni galvu samazgāju: dzenat un ķīlājat, ko gribiet, bet Ērgļa kungu jūs lieciet mierā!... Jūs viņi par jūsu labo sirdi - - o, lai tikai viņi man pamēģina!...»
«Tā lieta nu ir nokārtojama citādi, tas ir, ja jūsu vīra kungs tam nepretojas,» Kārlis turpināja. Viņš attēloja nu tai lietas apstākļus un sava nākuma iemeslu.
Zana ar uzmanību klausījās un izprasīja viņam visus sīkumus. Kā rādījās, tad viņai no tādām lietām bija liela saprašana. «Un jūs domājat ka viņš tam būs pretim?!» viņa zobojoši pasmaidīja. «Tas taisni viņu kases interesē. Tikai vienu lietu kā draugam es jums saku: uzmanāties! Šie direktori ir slīpēti špicbuki! Viķildam tas ir pats labākais ceļš savas mājas paraudēt...»
Kārlis noraustīja kamiešus. «Ja viņš no savas vieglprātības neatsakās, - kam pie velna jāiet, tas iet pie tā agri vai vēlu... Šimbrīžam taču viņam cits nekas neatliek kā pieņemt šo laipnību...»
«Es saprotu,» viņa padomājusi piebilda, «un, galvenais, - jūs tieciet no tām nepatikšanām vaļā. Nu, ja tas tik vien kā no Olufejeva atkarājas, tad varat būt droši! Man te ar vēl kāds·vārdiņš līdzi runājams...»
«Es jums ļoti pateicos!» Kārlis saķēra viņas roku.
«Ne par ko, ne par ko!» viņa, koķeti smaidīdama, to silti spaidīja. «Ērgļa kungs, es taču to daru priekš jums... Bet vai ziniet ko: esat tik laipni un norakstāt viņam kādu zīmīti, lai m ar būtu kāds pieturas punkts. Tā es labāk varu to lietu ievadīt...»
«Ar lielāko prieku,» Kārlis viņai piebalsoja.
«Nu, tad, lūdzu, nāciet te manā istabā,» viņa to paņēma zem rokas un ieveda viņu savā buduārā, kas atradās blakus.
Viņa nosēdināja viņu tur pie sava magoņu koka rakstāmgaldiņa, no kura viņam lūkojās pretim fotogrāfiju veidā aiz glāzēm ierāmētas eņģeļu galviņas un no papīra kastītēm plūda pretim salda parfīmu smarža.
«Tā, te būs tinte, spalva, papīrs,» viņa, pār viņu pārliekusies, visu nokārtoja viņa priekšā, un tās karstās, viļņojošās krūtis atkal kā vulkāns lika viņam manīt savu tuvumu. Viņš sadrūvējās. Kundzes pārlieku lielā gādība padarīja viņa situāciju neveiklu, un, lai nepiedotu tai kādu citu nozīmi, viņš it kā aiz pateicības noskūpstīja viņas roku, kas bija noliekusies pār viņa kamiesi.
Par to viņa it kā tuvināta noglaudīja silti viņa vaigus. «Tā, man mīļais draugs tagad mani uz acumirkli atvainosiet... Zuert Geschāft und dann Vergnügen. (Pirms veikals, tad izpriecāšanās.) Kamēr jūs norakstīsat, es pa gādāšu palaunadzi, un tad mēs par visu izrunāsimies...»
Kad viņš to jautājoši uzlūkoja, viņa tad koķeti pakratīja ar pirkstu: «O, mums ir tik daudz, ko runāt, tik daudz!... Bet nu jūs netraucēšu...»
Atstādama Kārli vienu, viņa izsteidzās savā saimniecībā. Vairs nebija tā kā Plauša laikos, kur viņai bija kalpone priekšā un pakaļā. Tagad viņai vajadzēja pietikt vienīgi ar uzkopēju, kura atnāca uz pāra stundām pa dienu, un pašai spēlēt par ķēkšu un saimniecības rīkotāju. Protams, ka tad dažu labu reizi nevarēja paturēt rokā gredzenus un, lai rokas izsargātu no sacietēšanas, tās jo rūpīgi kopt ar visādiem krēmiem. Bet viņa to dabūja gatavu un arī uz ārieni pret savu likteņa pārmaiņu nekādu nemieru neizrādīja. Viņa bija cilvēks, kas piedien pie it visiem apstākļiem un izsit no tiem to vislabāko cenu.
Kārlis tagad sēdēja un domāja, kā uzrakstīt vajadzīgās rindiņas Olufejevam, bet nevarēja atrast īsto toni. Viss notikušais ar šo sievieti izjauca viņa domu mierību. Arvien un: arvien viņam vajadzēja atgriezties pie tā: kā viņa saprot viņa nākuma cēloni? Vai tur nav kāds liels pārpratums, jo šī sieviete jau bija tikusi viņam daudz tuvāk, nekā viņš to vēlējās? To iedomājoties, viņam visi vaigu gali dzirkstījās, un viņš jau gribēja celties un, ne vārda nesacījis, aiziet. Bet to nevarēja. Tad viņš ar savu sākumu būtu taisni kaitējis Kristapa lietai un labāk būtu bijis, ja tas pavisam nebūtu nācis. Un, otrkārt, tas nebija savienojams ar viņa pašapziņu un cienību. Viņš korporācijā tik ilgi dresēts un dīdīts, ka tam jāsaprot atrasties it visos stāvokļos, un te nu vienkārša mietpilsoniska koķete viņu izgāztu no līdzsvara, ka viņš vairs nevar atrast izeju. Tas nedrīkst notikt, jo tas ķertos ļoti pie viņa goda. Tādēļ viņš pamazām apmierinājās un mēģināja tai lietai nepiedot nekādu nozīmi. Viņam ir praktisks uzdevums, un to viņš izpilda.
Viņš tādēļ uzrakstīja kādas rindiņas un pieklājīgā toni lūdza Olufejevu piepalīdzēt pie jauna aizņēmuma realizēšanas, sīkāk aprakstīdams, kā šis aizdevums tiek nodrošināts. Pieminēja vēl, ka būtu tad iespējams veco parādu atmaksāt un Kristapam būtu līdzēts tikt uz kājām. Un to lieta bija kārtībā.
Zana pa tam bija uzklājusi kafejas galdu, ļoti elegantu, visādiem delikātiem uzkožamiem, un viņu pie tā mīļi aicināja. Viņa gan centās būt nepiespiesta un jautra, tomēr Viņas smaidos un balsī varēja manīt apslēptu uztraukumu. «Būsat tik laipni un ieturēsat kopā ar mani palaunadzi. Sēžat te aiz viena stūra, es tepat aiz otra... Mēs esam netraucēti un tādēļ būsim intīmi... Vai drīkstu jums ieliet? Jūs stipru vēlaties? Mazliet atšķaidītu... Vairāk kreima... Jūtaties pilnīgi kā mājās...»
«Pateicos, kundze!» Kārlis uz viņas laipnību reaģēja. «Lūdzu, tik ļoti nepūlaties, esmu pieticīgs... Es to vēstuli jūsu vīra kungam norakstīju un ceru, ka tā sasniegs savu nolūku...»
«Ak nu,» viņa aiztika silti viņa elkoni, «par to taču nav vērts runāt!... Vai jūs nevēlaties pirms kādu uzkožamo? Te ir sardīnes, ikri, žāvēts lasis... Jeb jūs gribiet pirms kādu liķierīti?»
«Pateicos, priekš manis par saldu,» Kārlis jokoja, «un bez tam - neesmu liels alkohola cienītājs...»
«Nu, nu, studenta kungs,» viņa draudēja ar pirkstu, «ko jūs man stāstiet... Bet varbūt jūs vēlaties galda šņabi un kādu glāzīti alus?»
«Nē, nē, pateicos!» viņš vairījās. «Man labāk patīk tā - - nu, ar jums parunāties - -»
«Nu, kā jūs vēlaties,» viņa pasmaidīja, ieņemdama pēc iespējas pievilcīgu pozu. «Bet es domāju, ka jūsu ļaudis nav glāzītes pretinieki...»
«Tas vairāk piespiesti un aiz paraduma,» viņš pasteidzās paskaidrot. «Es labāk tā...»
Piepeši viņš apklusa, jo ievēroja, ka viņa īsā laikā bija paguvusi izmainīt savu garderobi, lai darītos vēl pievilcīgāka. Tas viņu piespieda būt rezervētam un uzmanīties. Iestājās tādēļ uz brīdi klusums, un, ne vārda nerunādams, viņš smēķēja savu kafeju.
«Nu var linus sēt!» viņa skaļi iesmējās. «Bet, Ērgļa kungs, ko jūs domājat?! Jūs kaut ko domājiet!... Jūs par mani domājiet, es zinu!...»
«Par jums?!» viņš mēģināja jokot. «Varbūt... Bet es nedomāju neko sliktu...»
«To es ticu!» viņa attrauca. «To es vēl atminos no viņa vakara. Turpretim jūsu komiltoņi būtu vēlējušies mani ar zobiem saēst... Muļķa cilvēki! Es viņus lieku mierā, - lai viņi liek mierā mani!... Jā jūs to domājiet, Ērgļa kungs?»
«Tur jums pilnīgi taisnība,» viņš atbildēja. «Ikvienam ir tiesība dzīvot pašam savu dzīvi. Tajā ziņā cilvēki darītu labi, ja tie mazāk viens par otru rūpētos...»
«Un visas tās dāmas un madāmas,» viņa iesilusi turpināja, «viņas būtu mūs ar acīm nobadījušas... Tā ir tāda un tāda, tā dzīvo brīvā mīlestībā! Vai tad patiešām tā, kas dzīvo tai brīvā mīlestībā, jau tik liela grēciniece, ka katram tiesība mest uz viņu ar akmeni?!...»
Pētoši viņas skatieni urbās viņā, bet viņš stūrgalvīgi cieta klusu un strēba savu kafiju. «Kā jūs, Ērgļa kungs, par to domājiet?!» viņa it kā izskarta ar acīm koķetēja.
«Es?!» viņš it kā pamodās... «Ko es lai saku?» Bet tad viņam iekrita prātā viņas attiecības ar nelaiķa Plausi, tās viņš vēlējās saudzīgi akceptēt un līdz ar to sarunas ievadīt nopietnākā virzienā. «Ja jums manī ieskati no svara, cienītā kundze, tad varu sacīt, ka dzīve tiktāl attīstījusies, ka tā viscaur vairs neietilpst vecajās formās. Ilgi vai īsi, tām vajag irt, un atsevišķos gadījumos tas jau notiek. Es pats to esmu izbaudījis un viņu dēļ cietis... Nevar divus cilvēkus sajūgt kopā kā neprātīgus dzīvniekus! Jūtīgā dvēsele krūtīs cenšas no šī nedabīgā jūga atraisīties. Nav lielākas nelaimes kā būt ar nemīlamu saistītam un no mīlam šķirtam! Notiek lūzums, tādēļ, kas tādas parādības grib mērot ar veco tikumības mērauklu, tas dažureiz var būt ļoti slikts tiesnesis...»
Pateicīgām, bet kaislām acīm viņa to uzlūkoja. «Jūs esat cilvēks, kas otru saprot!... Oho, daža laba, kas dzīvo tai brīvā mīlā, nemaz nav tik ļauna, kā par viņu domā...»
«Bez šaubām, ne!» viņš atbildēja. «Mēs visi esam cilvēki, visi cīnāmies un maldāmies...»
Viņa gan mēģināja ar acīm koķetēt, bet no iekšējā uztraukuma drebēja. «Un jūs tādēļ nevienu neniciniet, nenosodiet?!... Sakiet, teiciet, - ko jūs domājiet par brīvo mīlu?... Vai sievietei, ja tā pie kāda pielaulāta, vairs mv nekāda tiesība tiekties pēc laimes?»
«Pielaulāta!» viņš sērīgi pasmaidīja. «Jā, jā, tādas lietas notiek!... Bet laulība vēl ir tikai tukša forma, kura nevar dot saturu, ja tāds trūkst. Un tad notiek tā dziļā traģika - būt ar nemīlamu saistītam un no mīlamā šķirtam... Atrautās dvēseles ilgojas viena pēc otras, meklē viena otru, pieķeras viena otrai, tīko salieties un mūžīgi kopā būt, neraugot uz važām, kas viņas šķir... Tas izliekas tik dīvaini un neizprotami un ir tomēr tik dabīgi, ka citādi nemaz nevar būt...»
«Jūs saprotat nelaimīgās sievietes mīlu?!» viņa it kā lūgdamiem dvesa. «Važās pie nemīlama piekaltās? Kā krasta lava viņa laužas uz āru... Grib visu sasildīt un sevi piepildīt... Jūs atzīstat šo nelaimīgo mīlu?...»
«Jā!» Kārlis stingri izturēja viņas skatienu.
Viņas krūtis smagi cilājās. Puspiemiegtām acīm viņa to uzlūkoja, bet ar tādu kaislīgu svelmi, ka viņam bija tīri jāsatrūkstas. «Jūs, jūs mīļais, labais!» viņa drebēdama noslīdēja pie viņa krūts, skāra viņa kaklu un spieda tam uz lūpām skūpstu, tik karstu un dedzinošu, ka viņam sāka prāti reibt.
Ar mokām viņš no tās atraisījās un to no sevis atbīdīja. «Kundze!» viņš aizskarts uzšāvās kājās un, it kā vārīgi ievainots, nostājās viņas priekšā. «Jūs mani pamatīgi pārprotat! Ko es saprotu, tā nav sekla apreibināšanās. Es atzīstu nelaimīgo mīlu cilvēka dvēselē, kas nemitīgi bēgas un meklējas, un tiecas pēc savas radnieciskās sastāvdaļas. Tas nav zems, kustonisks kaisles apmierinājums katrai ar katru...»
Viņa balss lēni drebēja un izteica vairāk sāpes nekā pārmetumu. Bet viņa it kā aizšauta atkrita krēslā, un viņas krūtis traki viļņoja. Tur cīnījās ārprāta niknums par atraidīto mīlu un žēlas pēc neaizsniedzamā. Aizklājusi vaigu rokām, viņa slēpa to, kas norit viņas dvēselē.
«Cilvēks jau nav vienkāršs kustonis, bet indivīds,» viņš saudzīgi turpināja, bet tādā sāpīgā jūtu saviļņojumā, ka tas griezās arī viņa paša dvēselē, «viņš patiesi var mīlēt tikai vienu indivīdu. Kā tad būtu iespējams jūsu lielā, sāpīgā pārdzīvojuma, kas jums atņēmis daļu no jūsu iekšējā «es», kas jūs saista pie nelaimīgā aizgājēja ar atmiņām, varbūt svētlaimīgām, bet neaizmirstamām un skumjām!... Un es? Jums taču bijusi izdevība mazliet ieskatīties arī manā nabaga dzīvītē. Jūs taču ziniet, pēc kā mana dvēsele alkst ko viņa meklē un nevar atrast, kas viņai atrauts no vecu aizspriedumu važām!... Mēs esam divi nabaga nelaimīgi, bet tādēļ nebūsim zemi un prasti...»
Viņa izgrūda tādu neartikulētu skaņu, it kā viņai iekšā būtu kas trūcis vai lūzis. Tā bija smaga cīņa, bet žēlas pārvarēja niknumu un naidu. Sāpīgi viņa iešņukstējās. «Jūs mani niciniet man agrāko sakaru dēļ... Tādēļ esmu kustoniska un zem... Jā, jā, es zinu...»
«It nepavisam!» viņš apgalvoja. «Jūsu liktenī ar nelaimīgo vīru es tikai ieraugu dziļu traģiku un vairāk neko. Jūsu mīla bija atvainojama, un jums bija tiesība uz to... Kā jūs domājat, es būšu jums par soģi?! Tas, ko es sacīja jau varētu zīmēties ne vien uz jums, bet arī uz mani... Īsta mīla nekad nevar būt zema. Tā vienu indivīdu caur otru papildina, paceļ to un padara labāku. Bet, ja viens otru novelk lejā, padara to sliktāku, tad tā vairs nav mīla. Atvainojat man, ka es jums to saku, tā jums varbūt liekas sirmgalvju gudrība. Bet manas bezmiega naktis, mani domu grauzumi mani noveduši pie tāda uzskata...»
Šie vārdi viņai likās kā kāds jauns evanģēlijs, nekad viņa to nebija dzirdējusi. Sāpīgi šņukstēdama, viņa sabruka priekš tā uz ceļiem saķēra viņa roku spieda to it kā krampjos pie savas krūts un slacīja to ar savām asarām. «Neniciniet nabaga nelaimīgo! Nē, es neesmu kritusi... Caur Ludi es tiku daudz labāka, nekā es biju bet nu varbūt atkal kritīšu...» Un viņa sāka rau kults bērns.
Iestājās dziļš klusums, priekš Kārļa visai neomulīgs. Viņš nesamanīja, kā viņai līdzēt un ko tai par apmierinājumu sacīt. «Apmierinājaties, kundze, un saņematies!... Jūsu izmisumam patiešām nav iemesla. Kas tad var jūs nicināt vai tiesāt? Kas šķietas stāvot, lai pielūko, ka tas nekrīt... Zemošanās priekš manis ir nevietā. Lūdzu, pieceļaties un saņematies!...»
Viņš to piecēla, nosēdināja atkal savā vietā un ļāva tai iekšēji iztrakoties.
Ilgu laiku bija dzirdama vienīgi sāpīga šņukstēšana un pulksteņa lēnie, nemitīgie tikšķieni.
Beidzot, pa pusei apmierināta, tā pacēla uz viņu savas saraudātās acis. «Jūs varat par mani ko domāt,» viņa piecēlās, «bet esmu tāpat cilvēks, un man tāpat cilvēka sirds mīt krūtīs!... Visas tās nīcināšanas, visas tās pazemošanas par to drusciņ laimes, kas man bija... Vai domājat, ka tas man nesāp sirdī? Dziļi sāp... Ne vien tās Latviešu biedrības sievas, bet jūsu biedri visi... Arī Perlants bija mans lielākais tiesātājs - -»
Kad Kārlis uz to taisīja noliedzošu žestu, tā vēl piebilda: «Jā, jā, nestāstāt man! Viņš manu mūžu ēdis... Un es taču tik labu vien gribēju visiem Luda piederīgiem, visiem cilvēkiem... Tikai viņi mani nelika mierā un arī tagad vēl neliek...»
«Tas jau ir nožēlojami,» Kārlis piebilda, «bet es domāju, ka par to tik daudz nevajadzētu uztraukties. Ko seklās iesmu pilsoņu kundzes par jums domā, tas jums var būt vienaldzīgi. Visaugstākais tiesnesis par sevi pats cilvēks, viņa zināmā sirds, jo tai ir skaidrs, kādēļ mēs grēkojam, kādēļ krītam un atkal ceļamies, kas bija mūsu varā un kas nāca kā augstāks nenovēršams spēks un mūs apēnoja!... Un, ja mīla ir grēks, tad šis grēks mums visiem jāizpērk ar savām ciešanām...»
Atkal viņa izgrūda dziļu nopūtu, bet jau vieglāku, un atkal uz brīdi iestājās klusums. «Vai jūs Lūciju ļoti mīliet?!» viņa beidzot iejautājās.
Kārlim tas bija ļoti vārīgs jautājums, un karstas asinis viņam saskrēja vaigā. «Jā, kundze!» viņš patiesīgi atzinās. «Tā ir vienīgā sieviete, kas nodarbina manus prātus... Bet par nožēlošanu šī mīla ir bez cerību... Es jau pat nezinu, kur viņa tagad mīt...»
«Man arī nav tas zināms,» viņa, galvu nodūrusi, sacīja. «Ļoti nožēloju, ka caur pašas vainu. Varbūt viņa vēl šodien būtu te, bet es viņu toreiz, tanī nelaimīgā brīdī, bet sevis aiztrencu. Es biju jauna, Ērgļa kungs, to es atzīstos, bet, kad cilvēks tiek trenkāts un vajāts un tam jau ūdens nāk mutē, tad nav vairs mīļš pret saviem līdzcilvēkiem. Es lūdzu, piedodat man!...»
Viņa lūdzoši stiepa tam pretim savu roku.
«Es jau piedodu,» viņš drūmi sacīja. «Es jau arī nezinu, cik liela jūsu vaina. Ja jau viņa gribētu mani atrast un satikt, es domāju, viņai tas būtu iespējams. Tādēļ nerunāsim par to, kundze... Man ir grūti...»
Sagrauzts viņš soļoja šurp un turp, un bakhante, it kā cienīdama viņa sāpes, godbijīgi ciet klusu. «Viss tas sakarā ar to lielo katastrofu,» viņa beidzot it kā taisnodamās ieminējās. «Viss tas nāca tik negaidīti, tik pārsteidzoši, kā zibens spēriens gaišā dienas laikā... Tas mani samina un nomāca... Mani un tos citus. Nezināju, vai raudāt vai dusmot... Bet ar tiem ļaudīm esmu zaudējusi visus sakarus. Vai jūs varbūt tagad vairāk ko par Plaušu famīliju ziniet, Ērgļa kungs Lūdzu, pastāstāt man!...»
«Par viņa sievu un meitu es nekā nezinu,» Kārlis atbildēja. «Varbūt jūs par viņām varēsat ko sacīt? Ja nemaldos, tad viņas bija jūsu draudzenes.»
«Bija, jā,» viņa piesarkusi atbildēj, «bet tagad Nina man atrakstījusi tik rupju, nievājošo vēstuli, it kā es vien pie visa tā būtu vainīga. Viņām neesot vairs līdzekļu uzturēties ilgāk ārzemju peldvietās un tādēļ esot jābrauc uz mājām. It kā satricinošais gadījums mani mazāk būtu ķēris, it kā es būtu laimīga. Es Ludi gan mīlēju un stāvēju viņam ļoti tuvu, bet par viņa darbiem man nebija nekādu jausmu. Es viņam tādas dumjības nebūtu pielaidusi, ticiet man...»
Kārlis noraustīja kamiešus un cieta klusu.
«Nu, un ko tad viņa brāļadēls, tas lepnais students, dara?» viņa pēc brīža atkal ieminējās. «Vai tas vēl citiem uzmetas par tādu tikumības soģi?»
Kārlis it kā aizskarts mazliet saslējās un taisīja atraidošu žestu.
«Stāstāt, stāstāt!» viņa lūdzās. «Un tomēr vēl ir kāda interese par šo famīliju vairāk ko zināt...»
«Kas attiecas uz Perlantu,» Kārli beidzot atbildēja, «tad viņš ne mazāk bez savas vainas cieš. Viņa še vairs nav dzimtenē. Viņš atronas tālu no mums svešumā, bet ļoti bēdīgos apstākļos...»
«Ko jūs sakiet?» viņa it kā izbijusies iesaucās.
«Neslēpšu jums, bet sacīšu visu patiesību,» Kārlis turpināja. «Viņš atrodas svešumā uz gultas slims un lūdz pēc palīdzības. Tā man viņam jānosūta, cik drīz vien iespējams, bet nauda man vēl nav nekā. Bet varat paļauties, ka es gādāšu...»
«Nabaga Perlants... kas to būtu domājis!» Zana iesaucās, un viņas balsī varēja manī tīri kā apmierinātu gandarījumu. «Arvien piecus soļus viņš turējās no manis nost, bet man ļoti žēl...»
«Tā ir, kundze!» Kārlis, skatīdamies pulkstenī, nobeidza nepatīkamo sarunu. «Satricinošais gadījums ir ķēris ļoti daudzus... Bet nu pateicos par jūsu laipno cieņu, man jāiet Esmu pārliecināts, ka jūs pie sava vīra kunga ieliksat savu vārdu un mans nākums nebūs bijis velts...»
«Par to varat būt mierīgi,» viņa atbildēja, kā par citu ko domādama. «Bet, ja jūs mazliet varētu uzkavēties, man būtu arī pie jums kāds lūgums... Ērgļa kungs, jūs taču man neatteiksat?»
«Nekādā ziņā ne, ja vien tas manos spēkos!» Kārlis apgalvoja. «Lūdzu, tas būtu?»
«Tas ir jūsu spēkos, un tādēļ lūdzu vēl kādu acumirkli. Atvainojat, tūdaļ nākšu...»
Viņa iegāja blakus istabā, atstājot Kārli vienu prātuļot, kas tas gan varētu būt. Viņam likās, ka viņa tur slēgtu savu kumodi un pēc kā meklētu, bet viņš negribēja klausīties.
Pēc neilga brīža tā atkal iznāca un, turēdama rokā kādu kārbiņu, Kārlim kautrīgi tuvojās. «Es arī gribu kaut kādi piedalīties pie tā glābšanas darba... Pēc savām spējām,» viņa sasarkusi sacīja. «Skaidras naudas man nav kā toreiz pie Luda, kad varēju izsviest simtnieku par vienām vakariņām. Vecais skopulis ieskaita visu ar daļu, un es neredzu vairs liekas kapeikas. Bet Perlantu es nevaru atstāt savam liktenim, še, ņemiet, tas priekš viņa...»
«Bet kas tad tas ir?» Kārlis nesamanīdams jautāja. «Kas tad tur iekšā?»
«Diezgan vērtīga lieta, kuru jūs varat ieķīlāt lombardā,» viņa paskaidroja, izņemdama no kārbiņas briljanta matadatu. «To naudu, ko par to daboniet, nosūtāt Perlantam, bet ķīlu zīmi atnesat man! Lai es kā varēšu, es to atkal izpirkšu, jo man pie šīs adatas saistās daudz laimīgas atmiņas no tiem laikiem, kuri vairs nekad neatgriezīsies - -»
Viņa iespieda Kārlim kārbiņu rokās, un viņas balss aizrāvās. Kārlis it kā sastindzis viņu uzlūkoja, negribēdams savām acīm ticēt. «Es patiešām nezinu, vai Perlantam būtu tiesība pieņemt no jums šādu upuri?»
«Ērgļa kungs!» viņa saslējās un gandrīz iebrēcās. «Ja negribiet mani pazudināt, jūs nedrīkstat to atraidīt! Tā bija man no Luda, un dievs ir mans liecinieks, cik grūti man no viņas šķirties... Es aizdodu daļu no savas dvēseles, bet es nevaru citādi... Apžēlojaties, Ērgļa kungs!...»
Viņš tomēr vēl nevarēja izšķirties. «Es jau ar mīļāko prieku,» viņš aizkustināts sacīja, «bet vai varat iedomāties, ko Perlants par to teiktu?!...»
«Viņam tas nav jāzina... Viņam vajadzīga palīdzība, vienalga, no kurienes tā nāk,» viņa uzstājās.
«Labi, lai notiek jūsu vēlēšanās!» viņš, brīdi padomājis, nogremdēja balvu savā krūšu kabatā. «Patiesībā to nedarītu katra...»
«Pateicos jums ļoti, Ērgļa kungs!» viņa sirsnīgi spieda viņa roku. «Tagad es redzu, ka turiet mani par cilvēku, un es centīšos tāda būt. Kādēļ jūs agrāk neesmu pazinusi? Var būt, ka daudz kas tad nebūtu noticis... Vēlreiz jums ļoti pateicos!...»
«Pateicība jau man ir jāizsaka jums,» Kārlis atbildēja. «Būtu jau arī neprātība kādu vecu, iedomātu aizspriedumu dēļ jūsu labi domāto upuri atraidīt.»
«Tātad jūs man visu piedodiet un uz mani vairs neļaunojaties!?» bakhante viņu sirsnīgi uzlūkoja. «Es nebūšu vairs nerātna... Mēs paliksim arī turpmāk draugi, jā?!... Daudzās lietās, kas man nesaprotamas, jums tik skaidra izšķiršana, un man tik ļoti vajadzētu ar jums domas izmainīt...»
«Pateicos, kundze, uz to esmu gatavs katrā laikā!» Kārlis atbildēja. «Mums jau ir arī kaut kas kopējs mūsu vienādais, nelaimīgais liktenis... Bet, ja būsim draugi, tad būsim tie patiesi, bez kaut kādas izlikšanās - -»
Vairāk viņš nepaguva teikt, jo Zana sakustējās. Dārza vārtiņi pavērās, un pa tiem nāca šurp Olufejevs.
Viņa piecēlās un gāja tam pretim. Bet tik nevainīgi un vaļsirdīgi, itin kā it nekas nebūtu noticis.
«Mīļo vīriņ, Ērgļa kungs tevi gaida,» tā viņu sagaidīja. «Kādā ļoti svarīgā lietā. Viņš norakstīja vēstuli un gribēja jau aiziet, bet nu varēsat parunāties personīgi...»
«Ērgļa kungs?!» Olufejevs viņu neuzticīgi uzlūkoja. «Ak tā, tas students... Vo, vo!... Labdien, labdien, Ērgļa kungs!» viņš sauca tam pretim ar savu diabolisko smaidu. «Es jūs šodien redzēju Rīgā pie Krauklīša...»
Viņš sniedza tam roku, un Kārlis ar viņu apsveicinājās. «Jā, kopā ar savu biedru... Mums bija tur maza darīšana... Bet es nāku tā aizņēmuma dēļ...»
«Ak tā laucinieka!» Olufejevs attrauca. «Nu, vai viņš domā maksāt?»
«Samaksāt viņš nevar, bet viņš nāk ar priekšlikumu to lietu citādi nokārtot,» Kārlis paskaidroja. «Pārējie direktori ir pilnīgi uz mieru, ja jūs dodiet savu piekrišanu, ko es lūdzu. Tā kā esmu par to lietu uzrakstījis, tad lūdzu ar viņiem iepazīties...»
Viņš pasniedza Olufejevam zīmīti, ko tas, nosviedis virsdrēbes, ātri izlasīja. «Jā!» tas apstiprināja. «Tā lieta var iet! Kasei tā daudz labāk un viņam ar...»
«Ļoti pateicos! Rīt tad viņš pie jums sēdē ieradīsies ar visiem dokumentiem...»
«Lai nāk, lai nāk, mēs dosim!... Mēs dodam ikvienam, kur var ko dot... Bet kā jums šodien pie Krauklīša? Neķērās...»
Kārlim piere sarāvās grumbās. «Nu, nebija jau arī nekas nopietns... Bez tam arī Krauklītis bija drusciņ aizkavēts...»
«Nebija pie laba prāta?!» Olufejevs diaboliski nosmīnēja. «Nu, ne bez iemesla... Sāks jums tie vecie pīlāri grīļoties... Jā, kungi, tā nu jūs redziet! Nebūt jums pie tās «māmuļas» nav tik liela teikšana, un jūs pret kasi un «Dienas Lapu» nebūt tā nevarat nostāties. Nu, gan jau vēl dažu labu ko piedzīvosim...»
Kārlim tādas valodas bija visai nepatīkamas, un viņš nezināja, ko uz to atbildēt. Bet Zana viņam nāca palīgā un izpestīja viņu no šī neveiklā stāvokļa.
«Ak nu, mīļais vīrs,» viņa iebilda, «tu citu nezini kā: «Dienas Lapa», «kase», «Latviešu biedrība», itin kā visiem cilvēkiem vajadzētu par to kauties! Kas Ērgļa kungam daļas gar jūsu strīdiem? Viņš kā rakstnieks strādā priekš visas tautas un stāv par visu tautu. Mēs taču varam būt arī vienprātīgi...»
Uz Olufejeva diabolisko smīnu viņa vēl piebilda: «Nu jā, - ir taču arī citas lietas pasaulē!... Mēs ar Ērgļa kungu runājām visu laiku un nevienreiz neaizņēmām «Latviešu biedrību» vai «Dienas Lapu»...»
Pētošu neuzticību Olufejevs uz viņu noraudzījās, jo viņš daudz ko būtu devis, ja zinātu, par ko viņi runājuši. Un tādēļ skeptiskais smīns no viņa sejas neizzuda.
Kārlis mēģināja lietu uzķert no jocīgās puses. «Tā ir!» viņš apstiprināja. «Ne reizi nenācām uz to tematu, bet runāt ko bija. Bet nu atvainojat, ka jūs tik ilgi uzkavēju... Teikšu ardievu!...»
«Nu, visu labu, visu labu!» Olufejevs spieda sirsnīgi viņa roku. «Ja dievs liks, dzīvosim visi...» Un, kad viņš vēl noskūpstīja roku Zanai, vecis pavisam tapa laipns.
Atvadījies viņš devās uz dārza vārtu pusi. «Ērgļa kungs!» Zana viņam vēl nosauca pakaļ. «Manu uzdevumu jūs izpildāt, jo citādi būšu ļoti ļauna!»
«Neaizmirsīšu!» viņš vēl, pacēlis cepuri, atsveicinājās. «Varat palaisties...» Olufejevs labprāt būtu jautājis, kas tas par uzdevumu, bet bija jau pieradināts, ka viņam par tādām lietām nevajadzēja zināt. Un tā Kārlis izslīdēja pa vārtiem.
Iedams uz mājām, tas pārdomāja notikušo un dzirdēja pats savu dzestro elpu. Viņš jutās, ka viņam tik daudz kas pāri gājis un ka viņš šinī īsā laikā būtu ticis pa gadiem vecāks.
No jauna viņš atkal attālinājies no saviem korporācijas principiem, bet pašam cilvēkam viņš nācis tuvāk. Sekodams savam dialogam ar Zanu, viņš meklēja, vai, viņu moralizēdams, nav izteicis kādu muļķību, jo tās jau bija visas uz ātru roku saimprovizētas gudrības. Viņš tomēr neatrada neko tādu, ko tas nevarētu aizstāvēt.
Bet traka tā sieviete bija. Vēl tagad viņam gāja tirpas pār kauliem, atceroties viņas karstos apskāvienus un dedzinošos skūpstus.
Mājās pārgājis, viņš atrada savā istabiņā priekšā Pudiķi, kurš ar nepacietību uz viņu gaidīja. «Divas reizes es jau biju un atkal aizgāju,» tas atzinās. «Tātad tev bijusi karsta cīņa?!...»
Kārlis neatbildēja, bet, it kā tam vajadzētu atviegloties, ņēma visu no savām kabatām ārā un lika uz galda, un novilka beidzot svārkus.
Pudiķis lasīja viņa sejā, ka viņam kas nācis priekšā, un nedroši iemeta: «Tātad nekā!?...»
«O nemaz, ne!» Kārlis viņu apmierināja. «Tā lieta ir kārtībā... Pēc dažām debatēm, kas lietu noskaidroja, viņš piekrita bez ierunām...»
«Es jau domāju!» Pudiķis uzreiz it kā atplauka. «Ja tev ko uzdod, Rituli, tad arī uz tevi var palaisties. Un šinī gadījumā tas taču ir arī tava paša interesē. Iedomājies nu taču tiec vaļā no nepatīkamā galvojuma.»
Kārlis atmeta ar roku un, it kā pēc grūtā uzdevuma gribēdams elpu, spēra dažus soļus pa istabiņu šurp un turp.
Pudiķis pa tām pārrevidēja viņa uz galda uzlikto ķešas saturu.
«Kas tas?!» tas piepeši iesaucās, izņemdams no kārbiņas matadatu. «Tas jau ir briljants! Jā, jā, īsts briljanta... Skaties, kā viņš mirdz!» vicinādams to, viņš izmēģināja dzirksteļu metumu. «Rituli, kur tu to ņēmi?»
«Diskrēcija!» Kārlis atbildēja. «Bet, tā kā tu nu zini, tad tā lieta ies uz lombardu... Priekš Perlanta, bet tā lieta ir diskrēta, saproti...»
«Saprotu, saprotu! Ko tu visu nedabon gatavu!» Pudiķis attrauca. «Tu tomēr esi velna puika, Rituli! Pat neiespējamais tev ir iespējams...»
«Tas tiešām ir liels upuris,» Kārlis apstiprināja. «Bet Perlantam taču tik nepieciešami vajadzīgs...»
«Patiešām kas skaists!» Pudiķis mīlinājās ar juveli. «Cik ļoti manai Hertai piedienētu! Nu, gan būs laiki, kad arī mēs par to varēsim runāt...»
Kārlis viņu pētoši uzlūkoja, vai tikai viņam atkal nav kas galvā. «Es to nevaru pārdot, tikai ieķīlāt!» viņš paskaidroja. «Ja nebūtu vajadzīgs priekš Perlanta, es arī tu nedarītu...»
«Nu, protams, tur nav ko kautrēties,» Pudiķis apstiprināja. «Bet, a propos, Rituli, kur tev tik labi vedies, tad atsvabini mani no mana goda vārda. Man patiešām rīt mv iespējams solīto naudu prieks Perlanta uzdzīt! Vēlāk varbūt...»
«Manis dēļ!» Kārlis piebalsoja. Viņš jau bija tāds cilvēks, ka, ja viņam cieši nevajadzēja, tas lika arī otru mierā.
Apmierināts par iznākumu un redzēdams, ka Kārlis grib būt viens, Pudiķis atvadījās un aizgāja.

* * *

Nākošās dienās mūsu draugiem bija ļoti rosīgas darīšanas. Pudiķis un Kristaps rīkojās kases lietās un nokārtoja visu, kas vajadzīgs pie jaunā aizņēmuma realizēšanas. Formas dēļ direktori izsūtīja ārā pāra vīru, kas lai apskata Kristapa mājas un dod savu atzinumu, vai tas patiešām to vērts. Spriedums bija labvēlīgs: ēkas diezgan palabas un pirmā numura zeme. Nu vajadzēja stāties pie jaunas obligācijas izstrādāšanas, kuru kase ņēma pretim tikai tad, kad tā bija blanko cedēta, t. i., viņas īpašnieks katrs, kam tā rokā. Jo kase to pieņēma tikai kā rokas ķīlu un lika parakstīt Kristapam reversālu, ka gadījumā, ja tas nemaksā procentus, kasei tiesība obligāciju pārdot tālāk, lai segtu savu parādu. Tikai tad varēja stāties pie obligācijas izpirkšanas Kurzemes kredītbiedrībā un pie šī dokumenta dzēšanas. Viss tas prasīja laiku un arī naudu. Bet direktori saviem «tautiešiem» nāca pretim vislielākā mērā. Reiz tie aizņēmumu bija piesprieduši, tie uz tā rēķina sniedza visus vajadzīgos izdevumus un izsniedza pat Kristapam arī mazu avansu. Pēc kādām dienām viņi cerēja tikt galā.
Kārļa steidzamais un neatliekamais uzdevums turpretim bija pārvērst Zanas matadatu «zeltā». Un tas viņam nebija viegls uzdevums, jo šādā ieķīlāšanas laukā viņš bija vēl pilnīgi homo novus. Acumirklis arī priekš tam nebija visai izdevīgs, jo bija taisni laikmets, kad, kā saka, «publika ieķīlā savus kažokus un ziemas mēteļus un brauc zaļumos». Lombardos caur to bija ārkārtēji liela drūzmēšanās un spiešanās.
Bija Rīgā diezgan daudz nabadzīgas un arī diezgan daudz vieglprātīgas publikas, kas visu vasarā pieciešamo stiepa uz ķīlu kasi un pret augstiem procentiem saņēma kādus rubļus. Te it nejauši un negaidīti satikās tie vistuvākie paziņas, kuri te nepavisam nebūtu vēlējušies otru satikt. Bet tikai retais atzinās, ka dara to tādēļ, ka naudas vajadzīgs un citur nav, kur griezties. Nebūt ne! Pa lielākai daļai darot to tādēļ, ka tādi «krāmi» mājās maisās pa kājām un diezgan grūti uzglabājami. Bet te lombardā tie glabājas kā dieva ausī, ir droši pret kodēm, rūsu un zagļiem. Nodod tu te un visu vasaru esi drošs bez bēdu.
Par sevi saprotams, ka šādi ieskati nenāca par sliktu Rīgas ķīlu māju īpašniekiem. Liela noiešana tos padarīja lepnus, bagātus un pārgalvīgus. Viņi nebūt negribēja būt par tādu nevērtīgu, lieku krāmu glabātājiem, un viens no viņiem, Graupners, kādā jaukā dienā saviem klientiem pasludināja, ka turpmāk ņems pretim tikai «dārg- un vērtslietas». Jo tām nevajadzēja sevišķu spikeru, tās deva arī citādu apgrozījumu un peļņu, lai priekšzīmei tiecās sekot arī Tancšers un citi mazākie lombardu īpašnieki, tā ka trūcīgās aprindas, kurām savas lietas patiešām vajadzēja ieķīlāt, nāca grūtos apstākļos. Publikas sūdzības par ķīlu kasu īpašnieku plēšanu un raušanu tapa atklātībā arvien jo skaļākas.
To ievērojot un arī tādēļ, ka peļņa no tādām ķīlu kasēm nebija smādējama, Rīgas pilsēta atklāja pati savu lombardu. Tas bija piemērots vispirmā kārtā patiešām - trūcīgo vajadzībām, kuriem nav nekādu greznības lietu, un tiem no svara ko dabūt par savu lieku apģērba gabalu. Pilsētas lombards tādēļ ņēma pretim priekšmetus visplašākos apmēros, ne vien apģērbus, bet arī gultu drēbes, izņemot spilvenus, un lielā ieķīlātāju straume nu griezās te. Protams, ka taksācija te nebija augsta galu galā no visa maz tur kas iznāca. Privātie ķīlu kasu īpašnieki, sajuzdami konkurenci, taksēja daudz augstāk un ņēma atkal jau pretim arī labākus apģērba gabalus. Tā nabaga ļautiņi staigāja no vienas iestādes uz otru tikpat kā bitītes uz ziediem un mēģināja, kur no savas nabadzības vairāk varētu izsūkt. Bet galu galā lombarda īpašnieki izsūca viņus.
Jo ikviena no šīm iestādēm bija ne vien ķīlu, bet arī pārdošanas nams bija izlikti pārdošanai visi tie priekšmeti, kuri bija ieķīlāti un pēc notecējušā termiņa netika izpirkti. Un, jo par augstāku cenu tie bija ieķīlāti, jo mazāk tie tika izņemti. To ķīlu īpašnieki it labi zināja un rīkojās noteiktā virzienā, lai kļūtu par ieķīlāto priekšmetu galīgiem īpašniekiem. Un daudz tur bija klāt arī zagta, un zaglis neieķīlā, lai atkal izpirktu. Tikai nebūs domāt, ka pircēji priekšmetus jau dabūja par ieķīlāto cenu, jo taisni no pieliktās virsvērtības jau pastāvēja ķīlu īpašnieku lielā peļņa.
Kārlis kā uz pašu solīdāko firmu devās uz pilsētas lombardu, kur atrada jau priekšā lielu ļaužu rindu. Bija patiešām raiba publika. Vienkārši cilvēki, kuri pašrocīgi ar saviem sainīšiem padusē gaidīja. Labāko famīliju dāmas, kurām pašām nest par kaunu, un tādēļ viņām blakus ar mantām stāvēja ekspreši. Bālas, badā aizmirušas šuvējas no darba pārstrādātām un izdzisušām acīm, kuras rezignēti gaidīja, cik taksators viņām piespriedīs, un nebija šaubas par to, ka nebūs daudz. Vecas matronas, kuru vaigiem varēja redzēt, ka tās reiz redzējušas labākas dienas. Smiņķētas kokotes vieglprātīgiem smaidiem un afektējošām acīm gaidīja ar savām «armšpangām», kuras jāpārvērš naudā, lai varētu atkal līdzi spēlēt pie tetalizatora, pie kura pēdējo reizi bija atstājušas beidzamo kapeiku. Buršikozi krāsneši, uzlikuši savīstītos ziemas mēteļus pār pleciem, kūpina bezbēdīgi savus papirosus. Viņiem ieķīlāšana še nav nopietna. Tie varētu iztikt ar tā bet nu, riez tas pieder pie buršikoza toņa, ka students dzer, ieķīlā un pumpē, nu - tad viņš to arī dara! Satiekas te arī daži paziņas no labākām aprindām, tie tā sauktie «verschämte Arme», kuri labprāt viens otru te nebūtu satikuši. Bet, jau citādi nevar, tad apsveicinās un sarunājas. Atnesuši to, ne jau taisni tās naudas dēļ, bet, nu, tādi lieki krāmi, un te viņi vislabāk uzglabājami.
Tā arī vecā madāmiņa, kuru Kārlis vakar bija redzējis iedziedāšanas svētku ēkas, bija atnākusi, un viņai blakus stāvēja blazētais baronelis Egons fon Bimmelštein- Capels, Izoldes sirds izredzētais. Viņai bija rokā melna zīda kleita un tāda par kapuce, bet no seniem, seniem laikiem, tā saucamiem priekškrinolīnu laikiem. Viņam bija padusē jājamo zābaku «šehtes», kuras tas, blakus minot, bija nospēris savam brālēnam baronam fon Bimmelšteinam. Viņa to pazina un smaidīdama vairākkārt ar galvu «niķēja». Viņš turpretim skatījās tai pāri, it kā to neredzētu, jo negribēja, ka viņa būtu tā zagtās ķīlas lieciniece.
Viņai turpretim nebija ne prātā, ka baroni var arī zagt. Kad tai nekādi neizdevās vērst viņa uzmanību uz sevi ar mēmu žestu, tā beidzot laida vaļā arī balsi: «Guten Tag, Herr Baron, das sind Sie ja!» (Labdien, barona kungs, tas jau jūs esat!)
Tagad viņš vairs nevarēja un devās pazīstams, bet jau no augšienes. «Ah, guten Tag, gnädiges Fräulein, - Schwiechelbein, - nicht wahr?! Sie sind geneigt auch etwas zu versetzen? Ich habe hier so ein unnützes Kram... Etliche Rubel wird man dafür kriegen...» (Ā labdien, cienītā jaunkundze - Švīhelbein - vai ne? Jums arī patīk ko ieķīlāt? Man te ir tāds nederīgs krāms... Kādus rubļus jau dabūs...)
Pašlaik bija viņa rinda pie taksatora. Tas nosvieda savus lielus uz letes, un taksators lietpratēja acīm tos tā apgrozīja apkārt. «Vier Rubel,- gilt's?» tas viņu jautājoši uzlūkoja. (Četri rubļi, - vai mierā?)
Barons pamāja ar galvu, uz ko taksators izrakstīja zīmi. «An die Kasse!» (Pie kases!)
Tagad nāca Švīhelbein rinda. «Na, was bringen Sie mir gutes?!» taksators sacīja, paņemdams viņas priekšmetus. «O, weh, das ist ja ganz abgelegtes Zeug!...» ( Na, ko jūs man laba atnesāt?! Ak vai, tas jau pavisam nonēsāts!)
«Reine Seide!» mamzele pastāvēja. «Hab von Frau konsul als Präsent bekommen... Zwanzig Rubel konnen Sie mir schon geben...» (Tīrs zīds! Dabūju no konsula kundzes kā dāvanu... Divdesmit rubļu varat jau dot...) Taksators sāpīgi nogrozīja galvu un aizrādīja, ka gabali sen izgājuši no modes un tādēļ vien tiem jau nav nekādas vērtības. Mamzele pastāvēja, ka tas ir tīrs zīds, uz ko viņš aizrādīja, ka pavisam izgulēts. «Das werde ich kaum entgegen nehmen können,» tas vērtēja. «Na, wenn Sie wollen: 3 1/2 Rubel für das eine und 1 1/2 Rubel für das andere.» (To gan maz vai varēšu ņemt pretim. Na, ja gribiet: 3 1/2, rubļu par to vienu un 1 1/2 rubļi par to otru.)
«Das ist ja wahre Lumperei!» mamzele sapīka. «Bei Graupner gibt man mir dafür 20 Rubel.» (Tā jau tīrā lumpēšanās. Pie Graupnera man par to dod 20 rubļus.)
«Was Sie mir erzählen!» taksators atbildēja. «Graupner beleiht nur Gold und Silbersachen, aber kein abgeschmacktes Zeug...» (Ko jūs man stāstiet! Graupners aizdod tikai pret zelta un sudraba lietām, bet ne pret novecojušām drēbēm...)
«Ich verbitte mir das!» mamzele sašutusi iesaucās. «Es ist reine Seide... Was denken Sie wohl?...» (Es izlūdzos! Tas ir tīrs zīds... Ko jūs gan domājat?...)
«·Na, dann lege ich Ihnen noch einen Rubel zu, aber dann keine Kopeke mehr...» taksators noteica. «Na, gilt's?» (Nu, tad pielikšu jums vēl vienu rubli, bet tad vairāk ne kapeikas... Na, būs?)
«Fällt mir nicht im Traume ein!» mamzele spītīgi attrauca. «Ich sollte ja verrückt sein...» (Man nenāk ne sapnī prātā! Tad jau es būtu prātu zaudējusi...)
«Halten Sie uns nicht unnütz auf!» taksators tai mierīgi atdeva atpakaļ viņas lupatas. «Wer ist der Nächste?» (Neaizturiet mūs velti! Kas ir nākošais?)
Tagad bija Kārļa rinda. «Es lūdzu, cik jūs man aizdodat par to še?»
Taksators paņēma viņa priekšmetu pavisam ar citu cienību. «Ja to štein ir echt - - tad - - na, es grib bischen probieren...»
Kamēr tas nodevās akmeņa izmēģināšanai, Kārlis otrā galā starp ļaudīm piepeši ieraudzīja Lūciju! Karstas asinis viņam saskrēja vaigā. Viņš palika uz vietas tikpat kā pienaglots.
«Simt rubel!» taksators beidzot sacīja, bet, kad viņš neatbildēja un skatījās arvien projām, tas pieņēma, ka viņam tas par maz. Tas tādēļ vēlreiz ņēma akmeņus pārbaudīt. «Es jums dos simte piecdesmit rubel... Jūs mierīg ar to?!»
«Jā,» Kārlis, nenovērsdams acis no tālēm, it kā no miega pamodās. «Esmu uz miera... Es jau viņu vēlāk tā kā tā izpirkšu...»
Viņš paņēma zīmi, steidzās pie kases lietu nokārtot, lai tad varētu satikties ar Lūciju un ar viņu izrunāties. Bet tas tik ātri negāja. Viņam tik daudz, viņai ko sacīt, tādēļ viņš neizlaidīs no acīm, bet nākošā acumirklī tā bija jau nozudusi. Vai tā acu apmānīšana? Skaties, cik gribi, nav vairs!
Saņēmis naudu un ķīlu zīmi, viņš devās telpas otrā galā, kur viņas tēlu bija redzējis miesīgi priekš savām acīm. Velti! Projām jau viņa tā nevarēja aiziet, jo tai vajadzēja nākt uz kasi. Viņš izskrēja ārā uz ielas pārliecināties, jo tālu arī tā nevarētu būt! Nekur vairs ieraudzīt, tikpat kā ūdenī iekritusi! Viņš gāja ārā un gāja iekšā, bet, ko viņš satika, tā nebija Lūce, tā bija mamzele Švīhelbein.
Tā arī tāpat gāja lekšu un ārā, nevarēdama izšķirties, ko darīt. Naudas viņai vajadzēja kādam ārkārtējam gadījumam, - ai, likteņa ironija, - nākamiem latviešu dziedāšanas svētkiem!
Vēl vakar viņa lepni bija atmetusi ar roku: «Kuhstall!» - un piebalsojusi no sirds savam tautietim, kas sacīja: «Wir werden doch nicht da hinein kriechen.» Bet, kad tā vēlāk apmeklēja konsulus un dzirdēja tur citu valodu, proti: «Man muß sich verständigen, es ist die höchste Zeit,» - ko teica vecais konsuls, un: «Ievērojot lielās represijas no krievu puses, kas vairs nav izturamas,» - ko teica junkurs Kuniberts, un: «Ievērojot lielo, reti piesniedzamo mūzikas baudījumu, jo ne ikreiz mirstīgiem klausīties tādus milzu korus,» - ko teica konsula kundze, kura gan drusciņ ko prata no labas mūzikas, «to ievērojot,» viņi nolēmuši «ierasties šinīs dziedāšanas svētkos», ko viņi teica visi tutti quanti, - tad mamzelei Švīhelbein arī uzskati sāka stipri svērties uz otru pusi. Un, kad viņa vēl pēc tam apmeklēja Bimmelšteinus, tad arī no tiem viņa dzirdēja pavisam jaunus uzskatus. Proti, krievu uzmācība un brutālā apspiešanas baltiešus ar varu spiežot uz vienošanos ar latviešiem «Die baltische Politik muß in ganz andere Bahnen gelenkt werden.» (Baltiešu politika ievedama pavisam jaunā ceļā.) Katrs gadījums, kas varētu veicināt baltu un latviešu apvienošanos, izmantojams, un tādēļ baltiem demonstratīvi vajagot apmeklēt latviešu dziedāšanas svētkus in corpore, kur tikšot dziedāta vecā spītes dziesma «Dievs kungs ir mūsu stiprā pils».
Nu arī vecā mamzele Švīhelbein zināja, kas ir viņas pienākums. Viņai savas atsevišķās tieksmes un tiecības jāapspiež un ka atsevišķam loceklim jāpadodas visumam. Bet, tā, kā viņas kārtējais budžets šādus ārkārtējus izdevumus neparedzēja, tad viņai priekš tiem bija jāgādā sevišķi līdzekļi. No citiem diedelēt vai likties turēties par brīvu - to viņa nekad nevarēja savienot ar savu pašapziņu, un tādēļ viņa bija še. Tādēļ viņa arī diņģējās, nevis ar šo kapeiku dēļ kā tādu. Bet tādēļ, ka zināja: tik konsuli, kā baroni iet tikai labās vietās, un viņa tiem gribēja turēt līdzi. Tikai tādēļ viņa nāca iekšā un gāja ārā, jo negribēja nākt par īsu.
«Nun geben Sie mir sieben Rubel für das Ganze,» tā beidzot tuvojās atkal taksatoram. (Nu, dodiet man septiņus rubļus par visu to.)
«Schon gut, grben Sie her daa Zeug!» taksators atbildēja. «Sie haben mich mürbe gemacht, aber übertaxiert ist das.» (Labi, dodiet šurp to lietu! Jūs mani esat nogurdinājuši, bet pārtaksēta tā ir.)
Viņš izdeva tai zīmi, un viņa nu tāpat laimīgi tika galā ar savu. Katrā ziņā daudz apmierinātāka par Kārli, kurš savā sirdī sajuta dzēlīgas sāpes. Viss, kas viņa krūtīs bija iemidzināts, uzreiz tika atkal uzvandīts un padarīja viņu tīri vai elēģisku. Viņš pieņēma, ka tā bijusi halucinācija,- tādēļ ka pēdējā laikā viņš par Lūci tik daudz domājis. Vai arī redzējis citu, viņai līdzīgu sievieti. Tomēr saviļņotās jūtas ne tik ātri ar šādu izskaidrojumu bija nomierināmas.
Nosūtījis Perlantam naudu pa telegrāfu un norakstījis bez tam garu, plašu vēstuli, ko nodeva pastā, viņš brauca atkal uz jūrmalu un nodevās tur savam darbam līdz pašam dziedāšanas svētku priekšvakaram. Tad viņam bija jādodas atpakaļ uz Rīgu pie sava pienākuma, jo visi studenti bija ieskaitīti par svētku kārtībniekiem.

* * *

Lielā diena nu beidzot bija klāt, bet līdz ar viņu tumšs, lietains laiks. Dažreiz lietus gāza tikpat kā ar spaņņiem, mērcēdams dziedāšanas svētkiem par godu izvilktos - valsts krāsās, protams, - karogus, kuri tīri vai saglauduši.
Neraugot uz to, Rīga bija kā aizkurta, jo no visām dzelzceļa vilcieni laucinieku - dziedātāju un publikas uzvalkiem, un kas no laucinieku pašaustiem, pelēkiem tautas raibumu darīja vēl jo spilgtāku zeltenes latviešu tautas apģērbos pēc Skruzīšu Mikus zīmējumiem. Tas Rīgā bija kaut kas jauns un neredzēts, un ielas zēni skrēja līdzi gavilēdami. Līdz šim paretam bija redzētas uz tirgus uzbraukošās roņsalietes vai atkal nīcietes, bet tām kājas bija resnas, notītas autiem, turpretim šīm tievās kājiņas tērptas baltās diegu zeķītēs un sarkanās kurpītēs.
Un viņu bija daudz! Arī vīrieši bija tautas uzvalkos, bet ļoti reti eksemplāri, pa lauku skroderi, kuri cik necik prata no drēbju stilistikas. Bet nebija diezcik pievilcīgi: vectēvu svārki kuplām šēzēm un tievām rokām, bikses ieautas zilās nātna zeķēs un tās atkal dzeltenās nītna pastalās ar baltām auklām. Rīga madāmas- ne vien vācietes bet īstas patriotes - sprieda: «Pēc spokiem!» Un vecītes nicīgi pasmējās: «Tīrie kepaļbraneči!... Uz laukiem svešās mājās tiem suņi kristu lielos, pilsētās tie tik traki nav!» Ar vārdu sakot, nekāda estētiska iespaida saglaudušas, viņām lietus dienā kā bitītes spārnus pat tumšā dienā ielas gaiši atspīdēja.
Stacijās atraucējam gandrīz katram bija savi sagaidītāji, jo katram jau Rīgā ir savs rads. Nekad rīdzinieki nebija uzņēmuši tik daudz lauku radu kā tagad, un, kur vien kāda radu attiecība bija, tā tika izmantota. Jo tad korteli vairs nebija bēda! Lai gan diez kādas pilis Rīgas radi nevarēja dot, bet katram jau savs dzīvoklītis bija. Piespiedās kaut kur kādā kaktiņā, un laucinieki tai ziņā nav izlepuši. Un, kas tas lielākais, viņiem bija bagātīgas ceļakules. Rīdzinieki lai tikai gādā par slapjumu!
Arī par tiem, kam radu nav, ir gādāts, pirmā kārtā par dziedātājiem. Svētku komiteja jau iepriekš reģistrējusi tukšos dzīvokļus un arī tos, kuru īpašnieki ar mieru pieņemt dziedātājus un viesus. Tiem jādodas pirms uz Latviešu biedrību, jāstādās tur priekšā, jāpierakstās, pēc kam tie dabū adresi uz savu dzīvokli. Protams, ka spilveni un segas vajag katram savu, ko dziedātāji jau arī zina un ar tādām lietām apgādājušies. Tāpat arī privātcilvēki jau iepriekš paši sarunājuši dzīvokļus vai viesnīcas numurus, kuri, lai gan stipri dārgi, dod tomēr lielas priekšrocības. Jo paliec tu, kur gribi, man sava ala ir droša! Bet arī tikai tiem, kas jau agrāk rūpējušies, jo tagad viss aizņemts, un pat iebraucamās vietas stāvgrūdām pārpildītas no tiem, kas ar zirgiem iebraukuši.
Tā dziedātāji un viesu pūļi raibā sastāvā ar drēbju un pārtikas nastām un karogiem priekšgalā plūst uz Latviešu biedrību. Karogus noliek lielajā zālē, lai pēc vajadzības tos atkal var dabūt; pierakstās, aiziet uz atsevišķiem korteļiem, tur ierīkojas un nāk atkal atpakaļ. Vīru kori tukšās skolās un iestāžu ēkās var apmesties pilnā sastāvā; turpretim jauktiem koriem, ņemot vērā piedzīvojumus no agrākiem dziesmu svētkiem, gan vajadzēja šķirties pēc dzimumiem.
Tā Rīga, t. i., svētku sarīkotāji, centās savus tautiešus sodam sagaidīt. Rīgas Latviešu biedrības nams bija nopušķots ar mētru vijām, un no augstākā centra, t. i., apaļā jumta loga, plivinājās lielais karogs. Katrs namsaimnieks, kam bija krūtīs īsta latvieša sirds, bija uzvilcis uz savas mājas karogu. Bet samērā maz vēl bija to latviešu namsaimnieku vai kas par tādiem gribēja atzīties.
Vācieši stingri atturējās no kādām ārējām goda parādīšanām. Žīdi turpretim ar varu gribēja būt tautieši un patrioti. Tie nopušķoja savus veikala logus ar karodziņiem un izlika rakstītus plakātus, ka še var dabūt tautiskus cigārus, siļķes un pastalu ādas.
Laikraksti iebraucējus apsveica ar svinīgiem apcerējumiem: «Sveiki, viesi, Rīgā!»
«Māmuļa», kā daži jau sāka saukt Rīgas Latviešu biedrību, dūca tikpat kā bišu strops. Tik liela ļaužu maiņa še ilgi nebija redzēta. Jo te jau bija tā vieta, kur visi gali satecēja, kur dabūja ziņas par svētku kārtību, par gājieniem un visu tālāko gaitu.
Latviešu biedrības runas vīri un vēl jo vairāk tie, kuri iegāja svētku un kārtības komisijās, lepojās ar lentēm pār kūtīm, sarkanām un tik platām, cik liela katra amatā nozīme. Sevišķi plata «šlaufe» bija Starpiņam, un tas arī visdzīvāk rīkojās, pie tam svētku komitejas priekšnieka konsulenta Zaķīša vārdā. Uz šo autoritāti tas apzinīgi atsaucās ikreiz, kad kāds viņa rīkojumiem gribēja pretoties vai likt kādus šķēršļus ceļā. It sevišķi viņa uzdevums bija lūkoties uz to, lai katrs koris un biedrība pie gājiena nostājas viņam ierādītā vietā, kas jau iepriekš komitejā bija nosacīta ik pēc katras biedrības svara vai pieteikšanās rindas. Šo darbu vecais tautietis izdarīja ģeniāli. Uz ielas viņš iesprauda mietiņus ar numuriem no viena līdz simtam un vairāk, cik jau nu gājienā piedalījās, vienu otru pa gabalu nost, cik jau nu katrai organizācijai bija to locekļu, kas jau sarakstā atzīmēti. Tagad, kurš koris ierodas biedrībā un grib zināt: «Kur mēs nostāsimies?» - Starpiņš paskatās sarakstā: «Jūsu numurs ir tāds un tāds, - skatāties uz ielas mietiņu ar tādu numuru un tur nostājaties!...» Un tā gāja tīri jauki! Gājiens uz ielas, tā sakot, auga pats no sevis: te divi trīs kori no vietas, te tukšums, jo noteiktie numuri vēl nebija ieradušies, te atkal ļaužu rinda.
Viss nu būtu bijis ļoti labi, bet Vīgneru Ernests, kurš iemetis kāda, glāzes alus, skatījās uz Starpiņa rīcību no jocīgās puses un taisīja visādas ironiskas piezīmes. Par to nu vecais tautietis nesacītu neko, ja tikai Vīgneru Ernests to nebūtu sācis mācīt un rīkot. To Starpiņš strupi noraidīja: «Mans kungs, vadiet savus korus, bet nejaucaties manās darīšanās! Par gājiena sastādīšanu es saņemu rīkojumus no konsulenta Zaķīša, un viņam vienīgam tur sacīšana...»
«Tad jau jūs esat briesmīgi vīri!» Vīgners nosmīnēja. Bet vēl tanī pašā dienā tas dabūja sajust, ka tas tiešām tā.
Gājiens uz ielas krājās un bija jau pilnskaitīgs. Trūka vēl tikai pašas spices, jo tās patlaban veda sarunas ar gubernatoru par delegācijas pieņemšanu. Bet sāka atkal stipri lietus līt, un dziedātājiem bija grūta stāvēšana uz ielas.
«Sāksim iet!» Vīgneru Ernests ieteicās. «Pastaigāsimies līdz svētku ēkai un atpakaļ...» Un visi dodas uz priekšu.
Starpiņš pērkona balsī kliedz: «Kas to licis darīt? Stoi, uz vietas!» Bet tas nobrēcas velti, jo neviens to neievēro.
Kori, bez mērķa nogājuši līdz dziedāšanas ēkai, griežas atkal atpakaļ uz biedrību un nostājas savās agrākās vietās.
Starpiņš tik daudz ir izzinājis, ka gājiens noticis uz Vīgnera rīkojumu, un tādēļ to apsūdz konsulentam Zaķītim. Tas vainīgo sauc pie atbildības. Pie tam noskaities, pavisam vaigā sarkans.
Bet Vīgners nu arī nebija tas vīrs, kas likās no otra daudz ko sacīt, un konsulentam noprasīja, kas viņš īsti ir par vīru.
«Es esmu svētku komitejas priekšnieks, jūs mani mācīsaties pazīt!» konsulents atbrēca.
«Un es esmu koru virsdiriģents, jūs arī mani mācīsaties pazīt!» Vīgners attrauca. «Kad ļaudīm iet ūdens uz ādas, tie iet uz priekšu...»
Tā vārds pa vārdam, un viņi sanāca visai asā vārdu maiņā, kurā Vīgners palika uzvarētājs, jo viņam nāca palīgā dziedātāji un laucinieki, kas ap viņiem ātri sakrājās. «Kos tod šim Reigas kungim nakoit!» kāds malēnietis iesaucās. «Dzeivo pa īkšu po sausumu... Bet dzeidotājim uz īlas loi līst uz skousta, i kustēt nadrīkstosi...» Un tā visādas ironiskas piezīmes, kas Zaķīti spieda pazust.
Tā arī pa visu svētku laiku Vīgneru Ernests palika varonis un savos slavas augstumos. Bet pēc svētkiem runas vīru sapulce to sauca pie atbildības. Jau sen viņa attiecības Latviešu biedrībā bija saspīlētas, Latviešu dziedāšanas biedrības koris nepiedalījās viņa koncertos un «neievēroja viņa aizrādījumus» mūzikas ziņā, nu bija radies iemesls šīs attiecības galīgi pārraut. Atsevišķā sēdē Zaķīša un Vīgnera lieta tika izmeklēta un Vīgners atzīts par vainīgu pilnā apmērā. Viņš tika atcelts no runas vīra amata (kurā vairs nekad netika ievēlēts), bez tam vēl uz diviem gadiem izslēgts no pašas biedrības.
Nu, pa tam bija diplomātiski nokārtots, ka gājiens var doties uz pili. Jo tur pirms telegrāfiski pieprasīja Pēterpilij, vai ir visaugstāk patīkami, ka tāds gājiens notiek un tiek izsacītas padevības jūtas tronim no latviešu tautas. Atbilde pienāca, ka tronim tur nekas nevar pretim būt. Bet viss tas nesagājās ar Baltijas pārkrievošanas sistēmu, kurai nevarēja pretim strādāt. Viss tas rusifikatoru rindās sacēla lielu apjukumu. Še latviešu barvežiem tika dota izdevība runāt latviešu tautas vārdā, radīts bīstams precedences gadījums, vēl jo vairāk, ka tie uz to dabūja visaugstāko atbildi. Bet krievu birokrātiem Baltijā nebija nekādas «latviešu tautas», bija tikai «tuzemci». Vajadzēja tādēļ atrast īsto toni un formu, kā to izdarīt.
Lieta bija kaut kādi jānokārto, jo birokrāti jutās pārsteigti. Nekādi viņi nevarēja gājienu aizkavēt, arī to, ka latvieši dižojas kā īsta tauta, dzied «Įīęå, öąš õšąķč!» čuknu mēlē, ka tu, cilvēks, nevari zināt, ko viņi tur sadzied, runā par troņa pakāpēm, lai latviešu tautu visuvarenais cars ņem zem saviem spārniem. Itin kā priekš tam vajadzētu vēl kādas latviešu piekrišanas! Šoreiz par nožēlošanu tie bija likušies sevi pārsteigt un nevarēja vairs nekā izdarīt, bet pie sevis sirdī nozvērējās, ka tas turpmāk vairs nenotiks. Dziesmiņai par «latviešu tautu» jādara reiz gals. Nav nekādas Baltijas vai Latvijas, ir tikai Baltijas Piejūras apgabals, kas cieti vienots ar Krieviju, ir Krievija, un tādēļ lieki runāt par kādu citu Krieviju. Var būt vēl tikai «Iekškrievija». «Tuzemciem» tiks ņemta katra iespēja daudzināt sevi par diez kādu tautu. Visiem tādiem separātiskiem centieniem jādara spēji gals! Viens cars, viena zeme, vieni ļaudis, viena baznīca, viena valoda, viena tiesa, viena svēta māmuļa Krievija!
Tātad šis lielais, grandiozais gājiens ar daudz karogiem un patiešām sirsnīgo patriotisko sajūtu, dodamies līču loču pa Rīgas ielām uz pili, lai noliktu pie troņa pakāpēm savas karstās padevības jūtas, nezināja, ka par tikko uzdīgstošo latviešu kultūru jau bija taisīts nāves spriedums. Tauta, kas tur plūda, bija tik sirsnīgas sajūsmas un bērnišķas paļāvības pilna un pārliecināta, ka viņai smaida pretim tik laimīga nākotne, kādu vien tā vēlējās.
Kad gājiens pilī bija savu izdarījis, svētku komitejas un Latviešu biedrības vīri krievu birokrātiem un rusifikatoriem par jo lielām errastībām nepareizā krievu valodā bezgala slavējuši cara lielo žēlastību un mīlestību, gubernators pateicības jūtas pieņēmis un aizsūtījis tālāk, tauta plūda atpakaļ uz svētku ēku. Lielie lietus gāzieni bija jau pārgājuši, un drīz vien sauss vējiņš sāka plivināt līdz šim mirkušos karogus.
Vijas un pušķojumi, kuri līdz šim no lielajām lietusgāzēm bija it kā saglaudušies un sevī ievilkušies, sāka it kā atplaukt un rādīt savu īsto svētku seju. «Dievs, sargi ķeizaru!» - šie vārdi, vīti no mētrām un puķu vītnēm, greznoja lielo ieeju dziedāšanas ēkā. Tie bija patiesi domāti vārdi, var sacīt, toreiz pat dziļākā ideja latviešu tautā - patiesa un izjusta. Ja paši varenie ar visiem spēkiem nebūtu veduši tautu pie apziņas, viņa ilgi vēl būtu tā jutusi.
Svētki ņēma savu gaitu, un par augsto politiku vairs neviens nedomāja. Vispirms notika dziesmu karš, atsevišķiem koriem nodziedot par sevi kādu dziesmiņu. Virsdiriģenti un lietpratēji vērīgām ausīm klausījās, vai nav atsevišķi dziedātāji, kas nepilnīgi sagatavoti. Tie pie kopējā svētku koncerta nemaz netika pielaisti. Tāds pats liktenis draudēja atsevišķiem koriem, ja nebija pietiekoši mācījušies un svētku koncerta cienīgi. Virsdiriģenti Vīgneru Ernests, Zīle un Jurjānu Andrejs nebija pielūdzami: labāk lai pāris desmit vai pāra simts dziedātāju mazāk, kad tikai visi droši!...
Un tad, kad svētku pirmajā dienā garīgā koncertā kori laida kopīgi vaļā slaveno spītes dziesmu «Dievs kungs ir mūsu stiprā pils», tad rusifikatori, nesaprazdami viņas īsto nozīmi, bet padodamies vienīgi mūzikas iespaidam, bija aizkustināti līdz asarām; tik vareni tā skanēja no apmēram 3000 dziedātāju lūpām. Balti, kuriem tā nebija tik vien kā mūzikas bauda, bet kuri saprata viņas nozīmi, līdz dvēseles dziļumiem aizgrābti, to noklausījās kājās, gardibenes rokā turēdami, piemēram, konsuls Rābemanis un citi.
Vēl jo lieliskāk izdevās laicīgais koncerts otrā dienā un bija arī daudz stiprāk apmeklēts, protams, gan no pašas tautas. Te viņa pirmo reizi dzirdēja dziesmas, kuras iespiedās tik dziļi viņas atmiņā, ka vēlāk pie katra gadījuma viņa pilnā krūtī tās dziedāja kā tautas dziesmas. Piemēram, Vīgneru Ernesta neaizmirstamo «Līgo» dziesmu aranžējumu un «Strauja, strauja upe tecēj'», Oskara Šepska «To celiņu rītā gāju, to celiņu vakarā», Jurjānu Andreja «Pastalniekus» utt. Jāzeps Vītols vēl bija gluži jauns, publikai nepazīstams kompozitors. No viņa dažas dziesmiņas bija liktas trešā dienā muzikāli vokālā koncertā uz programmas, un viņš pats tās ar vislielāko interesi noklausījās. Plašākai publikai jaunās skaņas vēl nebija pazīstamas un izlikās svešādas. Viņas jūtas un prātus valdzināja visvairāk J. Straumes «Ūdensmeita», garāks melanholiski elēģisks dziedājums, kuru pēc tam labāko famīliju meitas gadiem ilgi mocīja uz klavierēm. Tikai pēc gadiem, kad Vītols kļuva autoritāte, tas kopā ar Jurjānu Andreju Rīgas Latviešu biedrības mūzikas komisijā nokritizēja visas Straumes, Purāta un Šancberga kompozīcijas par «šmahtlapeņiem» tiem citiem par lieliem sirdēstiem, bet Šancbergam par sirdsuztaisīšanu. Viņš tagad nu vismaz bija pielīdzināts Straumem, kamēr agrākās svētku komitejas viņa kompozīcijas «Tu esi tālu svešumā» vai atkal «Es sapņoju par tevi, jaukā» vis neuzņēma svētku programmā, kas notika ar «Ūdensmeitu». Viņš bija jūtīgs un vārīgs, vecais Šancberģis! Vērmaņa parkā tas, ikreiz baiļodamies, noklausījās pie sava galdiņa ragu mūzikas koncertos, vai tikai kompozitori nav ko aizņēmušies no viņa ražojumiem. Komponēdams viņš aizņēmās no visas pasaules, un tādēļ viņam izlikās, ka visa pasaule aizņēmusies no viņa.
No Trešo dziedāšanas svētku izpildītājiem vēl parādījās latviešu publikai pirmoreiz klavieru solists Ādolfs Bētiņš un violinsolists Jēkabs Ozols. Kritikas gan žēlojās, ka tik plašās telpās daudz no viņu priekšnesumu jaukuma zudis. Arī Jurjānu Andrejs kopā ar saviem brāļiem uzstājās mežraga kvartetā. Tomēr pats viduspunkts šinīs svētkos bija un palika Vīgneru Ernests, kurš nāca ar jaunu «Trimpulas» kompozīciju un nostādīja ēnā Baumaņu Kārļa Trimpulu. No tā laika «Kā Daugava vaida» dzied vairs vēl tikai Vīgnera skandinājumā. Viņš, tā sakot, mērojās ar toreiz tik populāro Jurjānu Andreju, un, ja vien nebūtu sanācis ragos ar Latviešu biedrības vareniem, tas, Rīgā dzīvodams, drīz vien būtu valdījis šinī biedrībā kā latviešu mūzikas karalis.
Tik daudz jauna un daiļa! Bet bija arī starp svētku apmeklētājiem ļaudis, kuriem viss, tā sakot, nemanot aizslīdēja garām un kuri tos jaukumus zināja tikai vēlāk no citu stāstīšanas. Jo visapkārt dziedāšanas ēkai bija liela bufete, kur par savu naudu varēja «ziedot Trimpum». Daudziem jau svētku īstais mērķis bija: «Nu mēs, bāliņi, sasatikušies, nu mēs, bāliņi, sasadzersimies!...»
Tādiem ļaudīm netrūka draugu un biedru, un starp šiem ļaudīm piederēja arī Viķildu Kristaps. Iznāca tā, ka savu kases aizņēmumu viņš realizēja uz pašiem svētkiem, un viņam bija kabatā savs parāda pārpalikums - tūkstoš rubļu vai vairāk. Nauda viņam kabatā nedeva mieru m pastāvīgi atgādināja, ka viņa tur. Un tādēļ arī prāts viņam bija gluži citāds un nebūt tas nerīkojās pēc iepriekš nospraustas programmas. Viņa pirmais bauslis bija ziedot Trimpum, neraugot uz svētku komiteju un diriģentiem.
Tā jau svētku priekšvakarā tas ar skrīveri pie «štēzeideļa» Latviešu biedrībā bija nokavējis rindu dziesmu karā dziedāšanas ēkā. Sekas no tam, ka skolotājs Miesnieks, kuram jau pirmā vai otrā godalga šķitās droša, ar savu kroni bija galīgi izkritis cauri un nebija pa visiem svētkiem vairs apmierināms. Un tā vēl tagad pie svētku beigām, iedzerdams kopti ar Kristapu un citiem dziedāšanas ēkas bufetē, tas vēl sāpīgo zaudējumu nebija aizmirsis, lai gan Kristaps viņam kā plāksteri sniedza jau divdesmito zeideli, neieskaitot daudzos šņabus.
«Pats labākais tenors un pats labākais bass atkrīt, - kā tur lai iztura konkurenci!» viņš sūrojās. «Ja tā, tad pie dziesmu kara nemaz nevajadzētu pieteikties, nemaz uz Rīgu braukt...»
Protams, ka tas ļoti glaimoja ir Kristapam, ir skrīverim. «Ak nu, draugs,» pēdējais to mierināja, pa savam paradumam uzsizdams uz bikšu ciskas, «nav tā vaina nemaz tik liela, un vai. mēs nedzīvosim arī bez tās godalgas? Vai tad mēs divi vien, ir jau arī citi cilvēki, kas dzied. Varbūt ar mums tu būtu vēl labāk izgāzies, bet tagad vari apmierināties ka mēs neesam bijuši klāt...»
«Nav jau brīnums!» Miesnieks skarbi iemeta. «Tu jau vairs nevari izšķirt «fis» no «g».»
«Nu, vadzi, klausies veci!» skrīveris atbildēja, jo bija ļoti vārīgs, kad šaubījās par viņa dzirdi. Bet viņš nesamanīja, ko teikt.
«Ak, ko nu par niekiem!» Kristaps uzstājās kā samierinātājs. «Iedzersim labāk! Miesnieks domā tā kā viņš - tikai uz dziedāšanu un uz godalgām. Bet man, kā šeftsvīram, citas lietas arī. Tur bija Rustona Proktora aģents iegadījies; es ierunājos ar viņu par mākslas mēsliem un cik dārga tāda lokombile ar kūlēju. Es tādu esmu nodomājis pirkt, tad pie tās iesvētīšanas būs iedzeršana, zēni! Loi gloze stoigā!... Ja dievs liks dzīvot, es savu saimniecību gribu nostādīt drusciņ uz plašākām kājām. Gribu pieņemt uz renti kaimiņu Malas muižu. Mūsu laikos citādi nevar... Ja nevar simtu pūru kviešu sēt, nevar dzīvot... Un ko tu domā - gandrīz ar vieniem un tiem pašiem darbaspēkiem. Vajag tikai iegrozīt...»
Bet atkal skrīveris, kas visiem mīlēja patiesību sacīt, uzsita viņam pa bikšu cisku. «Vai zini ko, draugs? Tev Viķildās ir diezgan plašs areāls nesēts... Apsēj tikai to, tev pietiks...»
«Kā, tu šaubies?!» Kristaps it kā aizskarts iesaucās. Viņš vilka ārā savu deņķelbuku.
«Nē, nē, draugs, bāz atpakaļ!» skrīveris atraidīja. «Mēs jau zinām, cik tev tur iekšā un cik tev vajag. Iedzersim labāk kausu...»
Pie tālāka un dziļāka disputa tie netika, jo Kristaps novēroja, ka Pudiķis viņam pa gabaliņu met ar acīm. Pēdējais, kā rādījās, negribēja ar šo skaļo kompāniju še tautas svētnīcā kompromitēties, tādēļ viņš Kristapu labāk pasauca nost. Notika maza aizpumpēšana, tikai Kristaps pret visiem diskrēcijas likumiem to tūliņ klaji izstāstīja. Pudiķis no viņa jau vakar simt rubļu aizņēmies un, lai tie nebūtu jāmaina, aizņēmies tagad vēl. «Man nav žēl!» tas sacīja. «Labs zēns... Šodien vēl kādiem četriem studentiem aizpumpēju...»
Nabaga Pudiķis! Kad viņš šādu indiskrēciju būtu zinājis!
Tas bija tajos uzskatos, ka pēc tik liela pakalpojuma, ko tas izdarījis Kristapam, viņš ar labāko sirdsapziņu var pieņemt no tā kādu mazu draudzības pierādījumu. Tāpat ar labāko sirdsapziņu tas varēja sacīt, ka izlieto to pilnīgi vietā. Jo patiesībā viņa prāti bija saistīti tikai pie Hertas, un - nevarēja taisni sacīt, ka arī pie viņas mammas, - bet, tā kā papa bija aizkavēts amata darīšanās, tad viņam par tām abām vajadzēja zināt. Ka viņas tiek uz svētku vietu, ka viņas dabū savus «plačus», ka viņām ir programmas un ka viņām nekas netrūkst! Viņš noīrēja pat eķipāžu, ar kuru pirms katra koncerta aizbrauca tām pakaļ un pēc katra koncerta tās pārveda atkal atpakaļ uz mājām. Un, kad mamma ieminējās, vai eķipāža samaksāta, un gribēja dot priekš tās naudu, viņš par to jutās ievainots vai līdz dvēseles dziļumiem.
«Tā ir mana darīšana,» tas cieti noteica, «tik daudz es gan priekš savas Hertas varēšu spendierēt. Vismaz es domāju, ka man uz to tiesība...»
«Jā, jā, mīļo švīgerzon,» māte piekrizdama glaudīja viņa vaigus. «Neņemat jau nu ļaunā... Redzu patiešām, ka jūs manu Hertu mīliet...»
Par papu runājot, viņi sacīja, ka tas ir kluss darbinieks. Viņš nemeklē savu prieku, viņš strādā priekš tautas. Ārī viņš pats, Pudiķis, tāds bija, tikai mīlas pienākumi viņu novērsa drusku sāņus. Bet caur to darba nasta divkārši gūlās uz viņa draugu Kārli. Jo Pudiķis bija viņa tuvākais kaimiņu kārtībnieks, un, ļaudis uz vietām Kārlim tos vajadzēja novest līdz Pudiķim, kurš, ja vieta nebija viņa rajonā, tos veda atkal tālāk līdz kaimiņu postam. Bet, ja Pudiķa tur nebija, Kārlim pašam apmeklētājus vajadzēja vest tālāk. Pa to laiku uz viņa posta sakrājās ļaudis, kuri, neatrazdami vadoņa, gāja paši uz savu ruku tālāk, caur ko bieži izcēlās jukas. Kārlis nu vienreiz dedzīgi nodevās savam pienākumam, bet nu zem apstākļiem negāja. Taupīdams draugu, tas no viņa švīgerpapas, virskontroliera Starpiņa, dabūja dzirdēt diezgan skarbas piezīmes. «Tas students gaisā vien skatās, bet savu šefti neuzpasē...»
Mans dievs un tēvs, cilvēks jau vien ir! Grib taču redzēt un dzirdēt, kas notiek, ir savi pazīstami un pazīstamas, ar kuriem jāparunājas, un nevar taču acis iebāzt kabatā, kad kur pa gabalu redzi kādu glītāku skuķi, uz kuru tīkas paskatīties. Starp citiem pazīstamiem tas satika Zanu, kurai vēlreiz aiz pateicības noskūpstīja roku un atdeva tai atpakaļ lombarda zīmi. Un viņa tam stāstīja, ka būtu ļaužu drūzmā kaut kur Lūciju manījusi, - tur labi ziemeļu pusē.
Un tagad viņam acis pilēja laukā viņu ieraudzīt. Viņam likās arī, ka to redzētu. Tā varēja būt arī halucinācija - tālumā līnijas saplūst, un cilvēka vaigu lāgā nevar izšķirt. Bet viņam bija un bija tāda pārliecība, ka Lūce ir tepat pulkā. Viņš taču to ar savām acīm redzēja, bet, tiklīdz gribēja vēl skaidrāk saredzēt, tā atkal ļaužu pulkā nozuda. Tas saviļņoja lielā mērā viņa dvēseli, un pats vairs viņš nezināja sev līdzēt. Viens no diviem vai, pēdējā laikā tik daudz par viņu domādams un pēc viņas ilgodamies, viņš redz to, kas nav, - spokus gaišā dienas laikā, vai arī viņa ir gan te tuvumā, tikai negrib viņu satikt.
Vai tad viņa nemaz neredz? Vai tad viņa nevarētu viņu ieraudzīt? Šī doma viņu darīja skumju, bezgala skumju...
Kur dabūt skaidrību? Koncerts jau nāca uz beigām, un jauni apmeklētāji vairs neieradās. Tādēļ viņš pārstaigāja visu ēku, visus ceļus, kas veda starp sēdekļiem, devās pa vaļējām stabu rindām ārā pagalmā, apstaigāja ēku visapkārt, - un, lai viņa kur būtu, viņam vajag dabūt to rokā! Ne mazākās jausmas! Viņš satika daudzus, kurus negribēja satikt, tikai ne viņu. Nebija vairs šaubu: viņa to negrib, - tā arvien vairāk nosvērās viņa pārliecība.
Bufetes rajonā kāds aiz muguras sauca viņa vārdu un, kad viņš to negribēja dzirdēt, tad sauca tik nemitīgi, ka viņam vajadzēja apstāties.
Pie kāda galdiņa sēdēja Skruzīšu Mikus un vēl pāris vīru, pēc izskata ne latvieši, ne vācieši. Mikus stādīja priekšā: komiji no Kimeļa grāmatu veikala.
«Redzi, kas par lietu!» Mikus sacīja. «Es, kā tu zināsi, sastādīju latviešu valodā vadoni pa Rīgu uz III Latviešu vispārīgiem dziedāšanas svētkiem ar tautas apģērbu zīmējumiem. Kimeļa firma man to apgādāja un samaksāja par to 300 rubļus honorāru.»
«Anštendig samaksāts!» viens no komijiem apstiprināja. «Anštendig!...»
«Nu, pie šiem apstākļiem pietiekoši,» Kārlis piebilda. «Jā, bet kas tad tur sevišķs?»
«Aber tie latvieš to grāmat nepērk nepavisam!» otrs komijs pasteidzās paskaidrot. «Viss to auflāg no 10000 eksemplār, kā no druk nākuš, guļ pie mums iekš bēning... Mūsu laufjung būs lab ja 50 eksemplār pārdevuš...»
«Un mūsu firma tok bija tik kulant!» otrs trauca tālāk. «Viss to izdevum... Skruzīt kungs saka: «Honorārs 300 rubel! - labi, mēs maksā 300 rubel! Mēs tok labprāt arī ar latvēš grib būt iekš darīšan... Bet kā mēs lai nākamo reiz apgādā...»»
Tiklab Skrūzīšu Mikus, kā abi komiji taisīja tādus vaigus, it kā te būtu noticis vēsturisks notikums, kas nekad nav izlabojams.
«Kas tur kāds brīnums!» Kārlis attrauca. «Vācu firma ar latviešu grāmatu cer nopelnīt. Tā kā izdevējs saņem visu peļņu, tam jāsaņem arī visi zaudējumi.»
«Kad mēs cik necik būtu pārdevuš! Kad mēs pusi būtu pārdevuš, oh, kas tas būtu par profīt!» komijs skaidroja tālāk. «Bet kādēļ tā latvēš taut to grāmat nepērk?!»
«Jums nepērk, bet Junka un Poļevska vadoni pērk,» Kārlis paskaidroja. «Jūs protat gan grāmatas izdot, bet ne izplatīt, un tas ir viss...»
«Jā, jā,» Skruzītis piebilda, balstīdamies uz šī argumenta.
«O, viņam labi pērk, jūs teic?» komijs šaubījās. «Bet viņam tok pavisam nav nekād štof un inhalt... To sastādīš pavisam kād mizerābel aktierīš... Bet mums tok visas ziņas no autntentiše Quelle...»
«Bet katram cilvēkam viņa grāmata rokā,» Kārlis atbildēja. «Vai jūs domājat, ka tauta ies pie žēlīgā Kimeļa lielkunga uz Šķūņu ielu pieprasīt, vai viņam nav tāda un tāda grāmata par latviešu dziedāšanas svētkiem? Būtu viņu te atveduši uz Esplanādi, būtu arī pārdevuši...»
«Tad jūs domā, to grāmat vajag atvest te šurp?» komijs iejautājās, it kā tur vēl varētu ko līdzēt.
«Kad svētki jau pagalam!» Kārlis nosmējās. «Kā sacīt, kungi, jūs grāmatu neesat pratuši izplatīt un īsto brīdi nogulējuši...»
Skruzīšu Mikum bija tomēr tā ap dūšu, ka, ja nauda vispār pie viņa nebūtu tik grūti uzglabājama un vēl sevišķi pa šim trim svētku dienām uz savu honorāru jau nebūtu izdarījis lielu atentātu, tas būtu pat varējis to atmaksāt. Notikums viņu lieliski notrieca. Kas gan honorāra zaudējums pret to zaudējumu, ka viss, ko viņš rakstījis un zīmējis, paliek kā noslēpums Kimeļa grāmatnīcas bēniņos. Par to viņam bija mitrums acīs, un sirdi grauza arī vēl tas, ka, lai gan viņš bija izsacījies par 20000 eksemplāriem, tie grāmatu bija drukājuši tikai 10 000 eksemplāros.
Kārlis tajā lietā tātad nekā nevarēja līdzēt. Pašlaik koncerts nobeidzās un notika lielas manifestācijas, dziedātāji atvadījās no tautas. Vētraini «urrā!» saucieni, lakatus plivinot un cepurēm pa gaisu lidojot abās pusēs. Aizrautība līdz līksmai, bērnišķīgai pārgalvībai vajadzēja aizmirst visu citu un nodoties šim skatam.
Pēc lielāka starpbrīža tad sākās goda mielasts ar apdziedāšanos, kas bija pavisam kas jauns, lai gan vecu vecā tautas paraša. Pēc kādas stundas svētku telpa bija dabūjusi pavisam citu izskatu.
Visi tautas labākie vīri ieņēma vietas pie goda mielasta galdiem, arī gubernators, pilsētas galva, policijmeistars un daudzi resoru priekšstāvji kā goda viesi. Un te nu notika visādas runas, tukšas, sausas, formēlas un grūti sadzirdamas. Pat tāds orgāns, kāds Pāvila draudzes mācītājam Valteram, nevarēja visu ēku pierunāt. Apkārtnē lieli ļaužu pulki un dziedātāji, kas visu to noskatījās un arī aplaudēja runātājiem vairāk pēc tam, cik dzīvas tie taisīja žestes, nekā pēc viņu runas satura. Jo citu redzi: mute viņam kust, bet dzirdēt it nepavisam!
Bet tad nāca apdziedātājas un sacēla milzīgu jautrību. Arī tautas uzvalkos tērpušās, tikai pēc vecākas šnites, svārki tādām strīpām kā apsēju raibumi. Pa lielākai daļai padzīvojušas sievietes. Pati barvede, kuru sauca par teicēju, izdziedāja vārdus pirmā solo, tad locītājas tos atkārtoja un vilcējas novilka. Piemēram, par kungu labo apetīti bija dzirdama šāda dziesma:

«Ūja, velni, ūja, velni,
Kādi bija tautas dēli,
Vērsi ēda ēdienā,
Mucu dzēra dzērienā.

Ai, kundziņi, Rīgas kungi,
Tavu resnu vēderiņu;
To tev dara cepti cāļi,
Aizdaugavas kāpostiņi.»

Tad atkal jaunus tautiešus panerroja:

«Tev, bāliņi, rudas acis,
Neba dieva likumiņš;
Krūmi, meži izplēsuši,
Meitām pakaļ staigājot...»

Herta, Pudiķis, Starpiņu mamma un papa, kas visi omulīgi mielastoja, atzina, ka tas ļoti «nett». Bet Kārlim viss mielasts pagāja tā, ka tas barību lāgā pie mutes nepielika. Jo viņam izlikās no tālienes, ka vilcēju barā atrastos Lūcija, bet, kad tas devās turp un gribēja pārliecināties viņas nebija vairs.
Goda mielastam sekoja balle, kurā notika atkal tāda pat apdziedāšanās. Šoreiz savstarpēji starp puišiem un meitām. Tas tagad notika uz dziedāšanas tribīnes, kamēr svētku komiteja izdalīja godalgas tiem kas tās izpelnījušies, vai, labāk sakot, viņu diriģentiem.
Karu uzsāka pirmās meitas, starp citu dziedādamas:

«Suņuburkšķi, pupulaksti
Jaunu puišu Jāņuzāles;
Biškrēsliņi, dievkociņi,
Tās ir meitu Jāņuzāles

Puiši starp citu savukāt:

«Zirgu stiebri, purvju grīslis
Jaunu meitu Jāņuzāles;
Magonītes, baltrozītes
Jaunu puišu Jāņuzāles.»

Meitas tiepās:

«Meitu dēļ rozes auga,
Meitu dēļ magonītes;
Puišu dēļ neziedēja
Ne nātrītes sētmalī...»

Puiši:

«Kuplis auga, neziedēja
Ceļamalas āboliņš;
Liela auga, netikusi
Ciema daiļā zeltenīte.»

Meitas:

«Puiši gāja sienu pļaut,
Trīs kažoki mugurā;
Nenopļāva gaiļam nastas,
Ne kazai kumosiņu...»

Puiši:

«Čaklas, čaklas jūs, meitiņas,
Lielas darba darītājas;
Jums mutīte nemazgāta,
Neslaucīta istabiņa.»

Meitas:

«Ciema puiši zirgus jāja,
Aiz ausīmi turēdami;
Lūgšus lūdza meitiņām,
Lai dod lūku pavadiņu.»

Puiši:

«Meitiņ, puišu nenicini,
Vai gājusi, negājusi;
Puisīts ēda rudzu maizi,
Miežu dzēra alutiņ'.»

Meitas:

«Pasarg, dievs, mani jaunu
No trijām nelaimēm:
No vilciņa, no lācīša,
No dzērāja tēva dēļ'.»

Beidzot, viena otru krietni izķircinājušas un publiku krietni izsmīdinājušas, abas partijas sadevās rokās un izlīga.

«Saderam mēs, tautiņas,
Saderam, saderam;
Neba mēs visu mūžu
Ienaidiņu turēsim.

Dziesmu dēļ, tautu dēli (meitas),
Ienaidiņa neturiet;
Dziesmu dziedu, kāda bij,
Ne tā manis darināta.»

Ar to tracim bija beigas, un visi nu taisījās uz mājām. Tikai Kārlis staigāja it kā mēnešsērdzīgs pa visu dziedāšanas ēku un meklēja to, ko viņš nevarēja atrast.
Viesi sāka strauji šķirties un katrs iet uz savu pusi, jo bija jau pusnakts pāri. Apkārtējās ielas uzreiz it melnas no cilvēkiem, gan fūrmaņi un ekipāžas, gan kājām gājēji, skaļi triecot, jokojot, fūrmaņiem saucot. Turpretim svētku ēkā melnās ēnas bālajā lampu gaismā top arvien retākas, ļaužu pulciņi sadrūp mazāki, līdz beidzot vēl tikai reti, reti melni punktiņi norādīja, ka tur vēl daži atlikuši. Kā jau visās dzīrēs, tā arī te bija tādi viesi, kuri tikai tad gāja uz mājām, kad uzlikta uz galda alus tapa. Bet bufetes turētājs to vēl nebūt nedomāja darīt, jo mantas viņam vēl netrūka un laiks arī nebija apkārt, un tādēļ tas steidzās ieraut, ko var. Un ļaudis bija, kas dzēra; cits aiz patriotisma, cits tādēļ, ka iemīlējies, cits tādēļ, ka līgava atstājusi, citam tāds uztraucošs, priecīgs vai bēdīgs gadījums, citam tāds...
Pārstaigājot telpas, Kārlis vēl ievēroja pie kāda galda Skruzīšu Miku ar abiem komijiem. Nepatīkamo faktu viņi mēģināja noslīcināt alus kausā. Miesnieks ar skrīveri arī bija vēl te; pirmais nevarēja aizmirst, ka viņam pagājusi garām godalga, un vienīgais apmierinājums viņam bija: «Loi gloze stoigā!» Vēl tālāk tas beidzot ievēroja pie kāda galdiņa sēžam Kristapu, vienu pašu solo. Apmiglotām acīm viņš lūkojās pāri tukšo alus pudeļu baterijai, izpūzdams paretam no sava sasmulētā papirosa kādu dūmu. Viņš, kā rādījās, bija iegrimis elēģiskā apcerē.
Tā kā Kārlim arī pašam sirds bija pilna, tad viņš tam nevarēja paiet garām.
«Tu viens?» viņš to uzrunāja.
«Jā, - man sievas nav!» Kristaps atbildēja piedzēruša cilvēka sarkastisku smaidu.
«To es nezināju,» Kārlis it kā apjucis atbildēja, «Bet kādēļ tad jūs izšķīrāties?»
«Kādēļ?!» Kristaps histēriski, gandrīz pikti atbrēca. «Lai skrien, kad pie manis nepatīk!... Es lūgties neiešu...»
Kārlis jutās neomulīgā stāvokli un nesamanīja, kā uzsākto lietu nobeigt. «Tā jau nav pareizi,» viņš sacīja. «Ja jau nevar satikt un kopā dzīvot, tad jau atlaulājas pavisam...»
«Gar to citam nav nekāda daļa!» Kristaps, kā no odzes dzelts, iesaucās. «Vai es dzīvoju ar sievu vai bez sievas, tā ir mana darīšana. Tu te man neko nevari līdzēt.»
«Atvaino, ka es tevi traucēju, tev pilnīga taisnība!» Kārlis pēc brīža atbildēja. «Paliec vesels!...»
«Ardievu!» Kristaps viņam nosauca pakaļ, tad sabruka uz galdiņa. Likās, ka viņa kamieši sāpēs noraustījās. Un sirdī trāpīts, Kārlis gāja ārā no svētku ēkas. Saprotams, ka. viņam nebija nekāda daļa, viņš tikai Lūcei nelaimīgā kārtā nācis ceļā, - bet viņa no tā zināt negrib. Viņiem pašiem sava lieta, paši ķildojas, paši izlīgst, nav pasaulē pirmoreiz... Viņam nav ne mazākā iemesla jaukties viņu starpā...
Tas bija prātojums, kas apspieda vētru viņa krūtīs, un saniknotās bangas izdzisa tur klusumā tāpat kā te svētku ēkā. Brīnumu pasaka izbeidzās, lielais, reiz bijis, izgaisa. Iestājās atkal klusums un ikdiena.