AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I I I

OTRĀ PUSE

Divdesmit ceturtā nodaļa

Cīņā un steigā laiks nemanot bija aizslīdējis un pagājuši gadi. Bargai ziemai sekoja ziedonis un vasara, kuru Kārlis šoreiz bija nodomājis pavadīt uz laukiem pie saviem vecākiem.
Lai tiktu pie naudas, tas devās pie vecā Dīriķa izņemt honorāru par nostrādātiem darbiem. Redaktora kabinetā viņš, sastapa priekšā kādu jaunu, paslaidu cilvēku melniem matiem un ūsiņām, ar asām brillēm, caur kurām tas lūkojās pa pusei ar ziņkārīgu, pa pusei ar sarkastisku smaidu.
«Ā, Ērgļa kungs, jūs arī vienreiz redz!» vecais Dīrķis caur savām zelta brillēm smaidīja. «Jūs man ciema kukuli atnesāt - solīto lielo romānu?!»
«Vēl ne, tas prasa laiku!» Kārlis atbildēja. «Bet te es lūgšu par tiem mazākiem darbiem,» viņš pasniedza tam rēķinu.
«Labi, labi,» Dīriķis atbildēja parakstīdams. «Apstrādājat tikai labi. Jo labāk jūs man apstrādāsat, jo vairāk es maksāšu... Bet vai jūs nepazīstaties, kungi?»
«Nav man tas gods!» Kārlis, uzlūkodams svešo, sacīja.
«Mācītājs Kārlis Balodis,» Dīriķis iepazīstināja, «viens no šālaika ievērojamākiem ģeogrāfiem. Viņam ir ļoti svarīgi projekti, un, ja mēs tos spētu realizēt, latvieši būtu laimīga tauta.»
Kārlis palocījās un ar svešo sasveicinājās. «Ļoti interesanti,» viņš sacīja, «bet vai es drīkstētu zināt, kas tas būtu?»
«Jūs taču ziniet, Ērgļa kungs, ka mums, latviešiem, te Baltijā beigas,» Dīriķis sērīgu smaidu sacīja. «Ja pārkrievošanas periods paliek arī uz priekšu un nav paredzams, ka tas grozīsies, tad drīz vien no mums, latviešiem, nevarēs sameklēt ir pēdas. Tātad, ja mēs savu tautību un kultūru gribam glābt, mums ir jāredz, kur mēs paliekam.»
«Vai mūsu juristi pie jaunām tiesām vairs tiks pielaisti, ir liels jautājums,» Balodis piebilda. «Katrā ziņā jau nu nekad tie, kas studējuši Tērbatā un neprot krieviski. Skolās mēs vairs nedzirdēsim ne vārdu pa latviski, un, ja mums vēl aizliedz biedrības un laikrakstus, tad, kur mēs tad rakstīsim? Jūs ziniet, ka leišiem vairs ne zilbes nav brīv drukāt savā valodā, pat pātaru grāmatas ne...»
«Jā, jā,» Kārlis domīgi ieminējās, «bet vai tad mēs viņu to tā ar mierīgu prātu pacietīsim?»
Balodis smaidīja, bet Dīriķis atbildēja: «Nihilisti mēs neesam, sociāldemokrāti arī nevaram būt! To tie kungi it labi zin - -»
«- - un tādēļ ar mums tā rīkojas,» Kārlis nobeidza. «Bet ja mēs viņiem tā drusciņ mēģinātu rādīt zobus. Ja jau beigti tā kā tā, tad labāk krītam cīņā...»
Dīriķis par viņa vārdiem mazliet satrūkās un lūkojās uz durvīm, vai kāds nedzird. «Polijas piemērs ir pārāk atbaidošs,» tas domīgi turpināja, «un lietuviešiem arī klājas daudz sliktāk par mums... Nē, nē, paliksim labāk lojāli pavalstnieki, ar bumbām un dinamītu mēs Krievijas lielo varu neizārdīsim. Mums bez tam te nav nekādu kalnu, kur turēties un patverties. Bet tas gan, ko Baloža kungs liek priekšā, ir ievērības cienīgs. Ja mūs par daudz sāk spaidīt, mēs aizejam citur.»
«Jūs domājat, mums vajadzētu izceļot?» Kārlis piemetināja.
«Tā ir!» Balodis tīri gavilējošu smaidu piebilda. «Latviešu tauta ar savu darba spēju un rosību nekur neies bojā. Ja Baltija saimnieciskā ziņā tīk manāmi atšķiras no Krievijas, tad tas ir mūsu pašu nopelns. Pie tam mūsu agrārapstākļi še tik šausmīgi netaisni kā reti kur citur pasaulē. Un, ja tad mums te liedz to pašu suņa eksistenci, mēs it vienkārši nokratām pīšļus no kājām un aizejam citur...»
«Jā, bet kur?» Kārlis neizprazdams jautāja.
«Tas tagad ir jautājums, par kuru mums jātiek skaidrībā, lai varētu rīkoties pēc noteikta plāna,» Balodis atbildēja. «Krievijas melnzemes guberņās ir vēl daudz neapstrādātas stepes, un ražas tur pie intensīvas saimniecības, pat pie tādas, kas Baltijā, būtu, bez šaubām, daudz lielākas nekā Baltijā. Kur nu vēl nesalīdzināmi labāki nomas un pirkšanas nosacījumi! Arī Sibīrijā un ziemeļu guberņās netrūkst zemes platības, kuras latviešu zemkopji, bez šaubām, pārvērstu par auglīgiem dārziem. Tikai viena lieta, - tā pati dūre, kas mūs te nospiež, nospiedīs mūs arī tur...»
«Diemžēl, tas jau ir mūsu bezizejas stāvoklis,» Kārlis domīgi piebilda. «Lai griežamies uz kuru pusi griezdamies, it visur mūs sagaida šī dūre...»
«Un tādēļ mums jāiet tur, kur mūs neķer šī dūre!» Balodis kategoriski noteica. «Krievu dūre sniedzas tālu, bet, paldies dievam, ne visā pasaulē. Mums jāmet savas acis ne uz tāliem austrumiem, bet uz tāliem rietumiem. Pāri Atlantijas okeānam latviešu tautai atveras ziedoša nākotne, ja viņa tikai tagad izdevīgos apstākļus grib izmantot. Kviešu zemē Argentīnā ir vēl plašas pampas, kuras var pārvērst par auglīgiem tīrumiem, kuros zelta vārpas līgosies. Un turpat blakus ir Brazīlija, 8361350 kvadrātkilometrus liela, t. i., 15 reizes lielāka par Vāciju un gandrīz, tikpat liela kā Eiropa, ar tikai 14602335 iedzīvotājiem, t. i., 25 reizes mazāk nekā Eiropā. Vācijā uz vienu kvadrātkilometru dzīvo 89 cilvēki, Brazīlijā, lai gan tur tāds zemes gabals varētu uzturēt vēl vairāk, dzīvo tikai 1,8 cilvēki, tātad 50 reizes mazāk. Es domāju, ka tur rūmes tiem 2 miljoniem latviešiem pietiks...»
«Bet vai turienes tropisko klimatu latvieši varēs izturēt?»
«Tas ir jau zinātniski noskaidrots,» Balodis atbildēja. «Par laimi dienvidus puslode līdz 40. platuma grādam ir vēsāka nekā ziemeļu puslode no 40. platuma grāda tas ir otrādi. Še mums ir jāuzmeklē tādi platuma grādi ar tādu klimatu, kas mums piemērots. Un te mums krīt svarā Paranas province, kas atronas starp 22° 45' un 26° 30' dienvidu platuma grādu, Rio Grande do Sul starp 27° 10' un 33° 45' dienvidu platuma grādu un Santa Katarīna starp 26° 30' un 29° 18' platuma grādu. Santa Katarīna, tā dēvētā Brazīlijas paradīze, ir 74156 kvadrātkilometru liela, un šimbrīžam tur uz kvadrātkilometru dzīvo tikai 3,2 iedzīvotāji. Tikpat bieži vai, labāk sacīsim, reši apdzīvota ir 236 553 kvadrātkilometru lielā Rio Grande do Sul province. Paranai pie 221319 kvadrātkilometru platības ir tikai 195 000 iedzīvotāju, t. i., uz 1 kvadrātkilometra 0,8 iedzīvotāji. Ja ievērojam, ka Krievija, ieskaitot ziemeļu provinces, ir ļoti reti apdzīvota zeme, tai tomēr vēl arvien iznāk uz kvadrātkilometra 17,1 iedzīvotājs, pat ar visu Āzijas daļu un Sibīrijas tundrām - vēl arvien 5,05 iedzīvotāji, tad no tā vien jau varam spriest, cik šinīs mums noderīgās Brazīlijas provincēs ir vēl tukšu vietu. Bez šīm provincēm vēl tālāk uz ziemeļiem ir ievērojami kalnāju apgabali, kur eiropiešiem iespējams it patīkami dzīvot.»
«Kalnus, meklējat kalnus!» Bernhards Dīriķis piebilda. «Kalnos mūsu tautiešiem, ja nāk likteņa nestunda, būs vislabāk iespējams turēties.»
Balodis attina līdzi paņemto Brazīlijas karti, uz kuras bija atzīmētas latviešiem noderīgas vietas, starp citu aizrādīdams, ka paredzētie apgabali Rio Grande do Sul provincē ir stipri kalnaini un sakrīt ar Dīriķa drošības prasījumiem.
«Viss jau labi,» Kārlis beidzot iebilda, «bet vai tad zeme jau ir tā mūsu rīcībā, ka mēs varam iet un paņemt kuru katru gabalu, kas mums patīk?»
«Ja mēs to gribam un izlietojam izdevīgo gadījumu,» Balodis atbildēja, «tad mēs to varam. Brazīlijas valdība tagad pati ieceļošanu ne vien veicina, bet to tieši pabalsta. Jums būs zināms, ka Brazīlijā pēdējā laikā atcelta verdzība, kura tur pastāvēja pie nēģeriem. Šie nēģeri brīvprātīgi nestrādā un aiziet. Lai zemi neatstātu tukšu, bez kopējiem, valdība rūpējas par kolonistu ieceļošanu. Viņa apsveic un pabalsta it visus, kas vien Brazīlijā grib uz dzīvi nomesties. Še jums varu pievest dažus skaitļus: 1887. gadā tur ieceļoja 55990 personas; 1888. gadā 130 056 personas un 1889. gadā - 60 591 persona. Valdība sniedz ieceļotājiem-zemkopjiem ne vien pabalstu, bet vēl samaksā tiem ceļa naudu pār okeānu. Latvieši ir pavisam 2 miljoni. Ja nu mēs dodamies turp, sacīsim, ne visi, tikai puse, varbūt vēl par daudz - ceturtā daļa un pat desmitā daļa un nometamies visi vienā provincē kompaktā masā, kas viegli iespējams, mēs tad ar savām 200 000 dvēselēm darām manāmu iespaidu uz Rio Grandu, kurai 760000 iedzīvotāju, iztaisām jau gandrīz vairākumu Santa Katarīnā, kurai 236000 iedzīvotāju, un pilnīgi pārvaldām Paranu, kurai 195000 iedzīvotāju. Brazīlijas provinces, kā jums zināms, ir savā ziņā patstāvīgas valstis un tikai ārējā politikā turas kopā Brazīlijas valstu sabiedrībā. Ievērojot turienes pārtikas pārpilnību, pēcnākamu vairošanās pie kolonistiem ievērojama lielā mērā, piemēram, vācu kolonisti Blūmenavā, tā kā mēs tur drīz vien būsim majoritātē. Mēs runājam savu valodu, paturam savas ierašas, savu kultūru, izdodam savas avīzes un literatūru un, ja nāk brīdis, ņemam valsts valdību pilnīgi savās rokās. Mēs, ja vajadzīgs, varam izcīnīt pat savu neatkarīgu Latvijas valsti un no Brazīlijas valstu sabiedrības izstāties, bet, es domāju, tas nebūs vajadzīgs. Nekāda krievu dūre mūs vairs neapdraud tur tālos dienvidos, nekādas vācu lielgruntniecības izsūkšanas mums vairs nav jābaidās! Viss, ko mums sniedz bagātīgā daba, mūsu darbs, inteliģence un pūles, tas viss ir mūsu pašu - latviešu tautas īpašums.»
Kārlim patiešām imponēja šis tautietis, kam lieta bija tik skaidra, kurš uz katru iebildumu varēja atbildēt ar zinātniskiem skaitļiem, katru neskaidrību un sīkumu noskaidrot ar faktiem un katru šaubu izklīdināt ar drošu zinātnisku pārliecību. Ar vārdu sakot, tas bija cilvēks, kas zināja, ko viņš gribēja, un bija par savu lietu drošs. «Ko tad vairāk!» viņš beidzot tīri sajūsmināts iesaucās. «Projekts ir lielisks, vajag viņu tikai realizēt. Mēs vienkārši pasakām krievu varmākām, ka aizejam!»
Turpretim Dīriķis, lai gan lietai simpatizēja, izturējās tomēr diezgan skeptiski pret to. «Redzēs nu, redzēs,» viņš beidzot sacīja, «cik tad nu mums īsti to Brazīlijas gājēju būs. Lai projektu varētu attīstīt, mums trūkst vairāku lielu. Pirmām kārtām, vajadzīgo naudas līdzekļu, jo es neticu, ka, tur nogājuši ar tukšām rokām, varēsim ko izdarīt. Otrkārt, mēs nevaram par to atklāti uzstāties un tautā izlaist uzsaukumu, norādot uz tejienes grūtībām un turienes labumiem. Treškārt, mums trūkst vienprātības presē: ko viens laikraksts ceļ, to otrs peļ. Ja «Baltijas Vēstnesis» par to sacītu kādus labus vārdus, «Dienas Lapa» to tūdaļ apkarotu jau tādēļ vien, ka «Baltijas Vēstnesis», to par labu atzinis.»
«Attiecoties uz līdzekļiem,» Kārlis ieminējās, «vai tad latviešiem nav iespējams sadabūt arī naudas līdzekļus, ja lieta to prasa? Kā tad mums varēja nodibināties kuģniecības biedrība «Austra» ar 200000 rubļu lielu rīcības kapitālu? Vai nevarētu nodibināt arī tādu pat izceļošanas biedrību ar tikpat lielu un varbūt vēl lielāku kapitālu? Ja ne citādi, var uzsākt atklātu līdzekļu vākšanu caur laikrakstiem, kā tas ir ar studentu stipendijām.»
«Esat jūs avīžnieks un nepazīstat jaunākā laika kursu,» Dīriķis smaidīdams piebilda. «Ja mēs tādam mērķim lasītu naudu, mūsu avīzi otrā dienā aiztaisītu ciet!... Tāpat «Austra» cietusi tādas nesekmes, ka varbūt uz ilgiem laikiem tauta skatīsies neuzticīgi pret šādiem pasākumiem. Bet lieta jau tā, ka mēs no par vienu, ne otru lietu nemaz atklāti nedrīkstam runāt, ja negribam, ka mūs nostāda par krievu valsis nodevējiem...»
Arī tam Kārlim bija jāpiekrīt. Krievu dūre bija nospiedusi Latviju tiktāl, ka tā ne vien nevarēja kustēt, - tā nevarēja arī muti attaisīt.
«Viss, ko te var darīt, ir pamēģināt to lietu mazumā,» Dīriķis piebilda. «Es domāju, ar pašu izceļotāju līdzekļiem. Katrs lai zina, cik viņam ir un ko viņš var. Pietiek, ja pirmā laikā aizbrauc uz turieni nedaudzas ģimenes. Tās pamēģinās, kā tur iet, iedzīvosies, un citi varēs iet pakaļ.»
Balodis saldsērīgi pasmaidīja. «Tas ir, ja mēs tiem pakaļnācējiem jau tagad to zemi varētu nodrošināt, kur viņiem vēlāk apmesties. Es neticu, ka pēc kādiem gadiem tā būs vairs svabada, jo to nopirks vācieši vai itālieši...»
Ieradās darīšanās arī advokāts Kļaviņš, kurš arī par šo nodomu zināja, jo Balodis ar savu projektu bija iepazīstinājis gandrīz it visas latviešu spices. Arī visa latviešu inteliģence par to bija stipri ieinteresēta, jo neviens droši nezināja, vai viņam šinī zemē vēl būs palikšana, t. i., vai viņš dabūs kādu nodarbošanos. Kļaviņš atnāca jau ar drusciņ labākām ziņām. Viņa kā tiesību aizstāvja pielaišana pie apgabala tiesas jau nodrošināta, pateicoties viņa sakariem ar Kurzemes gubernatoru Sipjaginu un turienes prokuroru, pie kura tas bija bijis par biedru. Būšot iespējams darboties kā advokātiem tālāk visiem, kas studējuši Pēterpilī vai Maskavā un pārvaldot labi krievu valodu. Turpretim Zaķītim, Einbergam un citiem tērbatniekiem jau nu neesot ko cerēt. Einbergs gan ar kādu krievu Andrusovu nolīdzis strādāt uz pusēm, t. i., Einbergs apstrādā tās lietas, kuras viņš labi saprot, un Andrusovs tās pārliek pa krieviski. Bet tādai kompanjona būšanai ilgi vai īsi būšot beigas; tiklīdz Andrusovs būšot dabūjis rokā Einberga klientus, viņš to pašu metīšot.
«Tātad viens Brazīlijas izceļotājs atkal mazāk,» Dīriķis jokoja, zīmēdamies uz Kļaviņu.
«Ir taču Latvijā savu zemes stūrīša gribētāju diezgan bez manis,» Kļaviņš atbildēja. «Vajag tikai tos visus dabūt kopa, un kolonistu būs diezgan...»
«Lieta jau ir tā,» Balodis piebilda, «un redaktora kungs jau arī mani par to pilnīgi pārliecinājis, - mēs nevaram uzstāties pilnīgi atklāti. Ja mēs varētu nodibināt tādu izceļošanas biedrību, kāda pastāv Vācijā un citās valstīs, mēs tad varētu stāties tieši sakarā ar pašu Brazīlijas valsti, no kuras mēs dabūtu ievērojamu pabalstu. Par katru nometinātu ģimeni tiek maksāts 500 milreisu, par katru kilometru uztaisīta ceļa uz jaunām dzīves vietām 800 milreisu. No šīs naudas tad nu būtu jāsedz izdevumi kolonistiem pirmā laikā, jāpabalsta tie ar pārtiku un darba rīkiem utt. Tā ir pietiekoši liela summa, kas arī apmierinātu vajadzības, un līdzekļu jautājums būtu pilnīgi izšķirts. Bet, kamēr mums tādas biedrības nav, mums jāgriežas pie kādas pastāvošas cittautiešu kolonizācijas biedrības, no kuras mēs tad arī esam atkarīgi grūtības sākumā paredzamas ļoti lielas. Bet es ticu, ka latviešu zemkopja lielā darba spēja un izturība arī tās pārspēs. Latvieši taču izcietuši klausības laikus un kungu rijas; es domāju, ka cīņā par savu labāku nākotni tie arī daudz ko pārspēs.»
Viss jau bija tik loģiski un saprotami, ka pret to nebija, ko iebilst. Bet kā šo lielisko plānu izvest?! Par to nu vajadzēja pagudrot. Atklātu aģitāciju par izceļošanu nevarēja uzsākt; ja daudz, tad varēja ievietot avīzēs vienu otru rakstu, kas sniedz skaidru pārskatu par turienes apstākļiem, klimatu un audzelību, un tā publiku aplinkus ieinteresēt. Naudu priekš izceļošanas mērķiem arī nevarēja atklāti vākt un dibināt biedrību ar tādu mērķi nepavisam ne. Izceļotājiem tātad vajadzēja rīkoties pilnīgi uz sava riska. Jautājums vēl tas: kurp doties? Vai tu Dienvidus Brazīliju, kuras klimats mums cik necik piemērots, vai arī uz Argentīnu, kur, zināms, apstākļi mums vēl vairāk piemēroti? No Argentīnas valdības gan pabalsts nekāds nav sagaidāms.
«Ceļā pa jūru vien līdz turienei iznāk uz katras galvas 33 rubļi,» Balodis paskaidroja.
Cik niecīga šī summa arī tagad neizliktos, toreiz mūsu tautieši no tās tīri vai nobijās. «Kur jūs no šiem izceļotājiem ņemsat 33 rubļus?!» Kļaviņš iesaucās. «Viņi var pārdot visas savas lupatas un arī tos nesadabūs. Uz kādiem līdzekļiem no viņu puses nav ko cerēt. Jo, kam jau tie ir, tiem nav vajadzības izceļot...»
«Tad mums jāizšķiras par Brazīliju,» Balodis pēdīgi noteica. «Tur, pirmkārt, jau nodrošināta ceļa nauda pār jūru; otrkārt, mēs tur varam stāties sakarā ar kādu kolonizācijas biedrību un dabūt no tās līdzekļus priekš pirmās ietaisīšanās. Pirmie kolonisti jāizrauga tādi, kas var ko izturēt un saprot ideju. Tālākas masas iekustinās mana biedra Jēnas studenta P. Zālīša brošūra, kura patlaban iznākusi no drukas. Viņš bijis līdz ar mani Brazīlijā un pazīst it labi turienes apstākļus. Mēs aiziesim pirmie 50-60, un, kad mums labi ies, - un es to nešaubāmi ticu, ka mums ies labi, - Latvija mums nāks pakaļ, un - Latvija būs brīva!...»
«Lai jums izdodas, novēlu vislabākās sekmes!» Kārlis sajūsmināts saķēra viņa roku. «Bez visiem komplimentiem, mīļo tautiet, pie jūsu zināšanām, drosmes un dziņas uz noteiktu mērķi - tur nemaz nevar neizdoties... Jūs mani aizraujat...»
«Pateicos, pateicos!» Balodis viņa roku sirsnīgi spieda.
«Tad jūs brauciet līdzi?!» vecais Dīriķis caur savām zelta brillēm valšķīgi ieminējās.
Kārlis piepeši piesarka un atlaida roku vaļā. «Es nezinu, nē... Man par to būtu... Šinī brīdī es gribu apmeklēt savu dzimteni, ilgi tur neesmu bijis. Tās ir tādas savādas ilgas!... Bet varbūt reiz... Es ceru, ka mūsu tautiešiem jaunajā tēvijā labi ies... Es patiešām nebūšu pēdējais...»
«Kad labi ies, jā, mēs tad neviens nekavēsimies,» arī Kļaviņš piebilda, un vecais Dīriķis sacīja to pašu.
Baloža vaigā parādījās smaids, kas Kārlim dziļi iespiedās atmiņā, bet tas nebija apmierināts smaids.
«Tad jūs uz dzimteni domājat laisties fērijās!» Dīriķis uz Kārli sacīja. «Laimīgu ceļavēju! Tikai neaizmirstat man atvest labu ciema kukuli un iesūtāt šad tad «Baltijas Vēstnesim» kādu korespondenci!»
«Pateicos, pacentīšos!» Kārlis atbildēja. «Bet nu atvainojiet, kungi, ka atvados... Tik drīz neredzēsimies!»
Viņi sadevās rokas, pēc kam viņš avīzes kantorī saņēma savus rēķinus un devās uz mājām.
Priekš gara acīm viņam vēl arvien stāvēja Baloža neapmierinātais, pārmetošais smaids, un arī viņš pats no tā jutās ķerts. Visi viņa projektu atzina par labu un slavēja, bet tālāk - līdzi neviens netaisījās. Kas tas varēja būt? Tur paradīze, kādu jaukāku vairs nevarēja iztēloties, še sūra, drūma ikdiena un bezcerību nākotne. Un tomēr! Kas tad tas bija par spēku, kas viņus te tik cieši kala pie šīs izsūktās, samērā kailās zemes?...

* * *

Šo spēku, kas saistīja un piekala, Kārlis juta sevi jo vairāk, kad tas pēc kādām dienām bija ceļā uz savām tēva mājām.
Viss, tā sakot, uz viņu runāja! Visi tie kuplie labības lauki, braucot cauri Kurzemes līdzenumiem, retas bērzu un ozolu birzes, sarkanie ērbēģu jumti augļu dārzu malā, baltās riju un laidaru sienas, zirgu būdas, ganāmie pulki ar saviem ganiņiem, kuri ziņkārīgi noraudzījās uz dzelzceļa vilcienu, pat melnā, apartā zeme. Viss kā ar ko sevišķu apdvests!
Pēdējā stacija... Viņš ir galā. Redz vienu otru pazīstamu vaigu, netrūkst arī pajūgu un vedēju. Viņš tomēr gribēja nostaigāt līdz mājām kājām, un sevišķa bauda tā viņam bija, kad zināja iziet taisni pa lauku grāvjiem m ežām caur līgojošām druvām.
Jo tuvāk mājām, jo siltāk tam metās ap sirdi. Un, kad bija sasniedzis robežas ežu, kura veda mājām taisni garām, un viņa priekšā atvērās viņa tēva māju lauki, viņam bija tā, ka tam vajadzētu mesties ceļos un skūpstīt šo mīļo, dārgo dzimtenes zemi.
Jo līdz ar to atklājās priekš gara acīm viņa bērnības un jaunības gadi. Tā nebija viegla jaunība, ko viņš te palaidis. Gandrīz katru pēdu no šīs zemes viņš strādādams pārstaigājis, tā prasīja no viņa tik sviedrus un pūles. Bet mīļa tā viņam tomēr, mīļa, neraugot uz to, ka tā nav vairs viņa. Jautājums «mans vai tavs?» viņam nav prātā, nav tā sava zemes stūrīša pielūgšana. Bet katrs gruvis, katrs lauku akmens, katra eža viņam pazīstama, pie katra saistās kāda atmiņa vai attiecība, un tas viņam tos dara tik tuvus, tik tuvus...
Lēniem soļiem, visu aplūkodams, viņš dodas uz priekšu. Ērgļu ēkas platām mugurām, kā arvien stingri uz kājām nostājušās, un koki starp viņām, galvas pacēluši un zarus izplētuši, viņu jau no tālienes kā uzrunā. Tik daudz kas noticis, tik daudz kas pārdzīvots. Kā nepiedzīvojis puika tas aizgāja, bet atgriežas kā vīrs, kam jau daudz kas uz muguras.
Mājas, liekas, pavisam tukšas, jo ļaudis redz tur otrā pusē uz lauka. Tur arī suņi, kuri, pamanījuši nācēju, liekas šurp, it kā gribētu viņu vai saēst. Bet, tikko ir klāt, tie redz savu vecu draugu, un stāvoklis uzreiz grozās: luncinās, laiza rokas.
Māmulīte parādās durvīs, ar sevi runādama: «Ko tad tie suņi tur tā plēš?...» Viņa to tūdaļ nepazīst, jo tapusi daudz vecāka un vājāka uz acīm. Viņa «dievpalīgu» tā vēsi saņēma un gāja līdz ar viņu iekšā, nogaidīdama, kas būs.
Kad viņš bija no saviem nesamiem atsvabinājies, tas nu viņai no tiesas tuvojās. «Nu, māmulīt, vai mani vairs nepazīsti?»
Ievērojot, ka tas piebriedis un pārvērties, viņa nevarēja un nevarēja to saskatīt un nemaz negribēja ticēt, ka tas viņš. Bet balss nodeva. «Tu tiešām, dēliņ!... Man nemaz nebija prātā...»
Viņa priecājās un skūpstīja tam abas acis, sēdināja pie galda un kā pirmo atspirdzinājumu tam cēla priekšā saldu pienu, sviestu un sieru. Kā viņam labi iet, un ko viņš pelna? Un vai viņš patiešām vēl godīgs un nav kritis kādā kārdināšanā svešā pasaulē? «Ak dieviņ, ak dieviņ! Tādā negodā krist kā tas Plauša brālis... Ko pasaule visu par viņu nerunā!...»
Ludviga Plauša lieta arī te uz laukiem bija zināma, tikai ļaužu fantāzija, atstāstot no mutes mutē, bija daudz ko piedomājusi klāt un vēl briesmīgāk izpušķojusi. Plauša brālis sev pārgriezis rīkli ar bārdas nazi tajā brīdī, kad viņa māju ielenkusi rota «krievu». Tas būtot saņemts un vests pie kāķa par briesmu lietām, ko izdarījis, jo licis kādai bandai kaut strūgu polīšus, kausējis viņu taukus un pārdevis uz ārzemēm. Tas sūtījis tos tādos savādos traukos un uzdevis par zābaku viksi, bet beidzot lieta nākusi gaismā, un tā viņam bijis gals. Bet milzum naudas viņš ar tiem taukiem sapelnījis. Rīgā vien viņam bijušas kādas sešas mājas, desmit vīnūžu un krievu zemē liela muiža. Tie nu visi esot atņemti, tikai tā muiža palikusi, tādēļ ka tur aizbraucis Plaušu Perlants un sacījis, ka tā ir viņa.
To māte viņam tagad atstāstīja, kā dzirdējusi, un no sevis vēl piebilda: «Plauši arī, - nenāk no Rīgas brāļa vairs nekāda palīdzība, uzreiz kā no plaukta nokrituši!... Meitai arī ar to precību izgāja šā tā... Aizklīdusi pasaulē, un vecie par viņu ir zināt vairs negribot... Ak tu dievs, ak tu dievs, lai viņš to nepielīdzina nevienam mātes bērnam!»
Kārlim karstas asinis saskrēja vaigā, kad viņa runāja par Lūci. «Vai tu, māmiņ, domā, ka viņa nepareizi darīja, savu vīru atstādama?»
«Vai, dēliņ, kā tu nu tā jautā!» bija atbilde. «Cilvēks taču un vēl precēts sievišķis nevar palikt padauzis... Kad mācītājs riktīgi salaulājis, kā tad var atstāt vīru?... Nē, nē, ko dievs sajūdzis, to neviens nevar šķirt.»
Kārlis redzēja, ka šinī jautājumā viņš nekad ar savu māmulīti nesapratīsies. Viņa tādēļ jāatstāj pie savām atsevišķām domām un debates jāizbeidz.
Pret vakaru pārnāca līdz ar ļaudīm no lauka tēvs. Tas ar; bija kļuvis vecāks, tikpat kreņķīgs kā agrāk, tikai mazāk runāja. Tas gan viņu pazina tūdaļ, bet apsveicināšanās sevišķi silta arī nebija. Vecais naids viņu starpā bija aizmirsts, bet kāda iekšēja tuvuma un sevišķas simpātijas starp viņiem arī nebija. Tēvs uz Kārli lūkojās kā uz svešu cilvēku, kaut arī ar zināmu cienību tādēļ, ka bija atbraucis ar labiem svārkiem un zābakiem. Viņš pret dēlu jutās savā ziņā parādnieks, jo nebija izpildījis to, ko solījis, bet citādi jutās pret viņu svešs, kaut arī viņu sauca par «tu».
Arī viņš apjautājās, kā Kārlim iet un cik tas pelna, un atvainojas, ka pa tiem gadiem nav varējis viņam neko dot. Bet laiki paliekot pavisam slikti: labība nemaksājot nepavisam, ļaudis ar katru dienu dārgāki, - nevarot vairs tā griezties kā agrāk. Diezin vai nebūtu bijis labāk, ja viņš toreiz Kārlim būtu atdevis Ērgļus, kā tas gribējis, un pats gājis vecsaimnieka maizē? Bet kas arī Kārlim par labumu būtu bijis, un kāda laime tagad būt lauksaimniekam? Varbūt tādus svārkus vis nenēsātu kā tagad.
«Jā, jā, par saimnieku būt - tagad skola! Nodokļi nāk klāt ik dienas, tad tādas jaunās izdošanas, tad tādas «desetīnas». Turi tikai maku vaļā... liet divas vārpas tev neaug, - un cik ilgi dzīvosi no vecā?! Labība paaugt jau paaug, to nevar sacīt, bet maksāt nemaksā nepavisam. cik pūru, tik rubļu... Kā tagad māki puisim sadabūt to simtu astoņdesmit par gadu? Un ka vēl tie cilvēki būtu tādi kā agrāk... Ar kārsi velkami, ar kruķi stumjami! Ja tu viņam nestāvēsi priekšā un pakaļā, tad nav nekā... Jā, jā, tagad dzīvot ir skola!... To jau nevar teikt, maizīti esam paēduši, bet naudas, - naudas nav nepavisam. Arī Tedim vajag, viņš iet tai Jelgavas kreicskolā... Kur tad, vecen, tas Tedoris?!» viņš piepeši pārtrauca pavedienu. «Kādēļ viņš nebija pie ābula grābšanas?»
«Viņš aizgāja uz Plaušiem pie Luda,» māte paskaidroja. «Solīja drīz būt atpakaļ...»
«Kas tā par vazāšanos tagad darba laikā?!» tēvs bargi atcirta. «Varēja it brangi nākt pie ābula grābšanas. Meiteņi strādā kā īstie darba rūķi un pat mazais Gusts... Tā kā tu viņu vairs nekur nelaid!...»
«Āre, nu saki tu pats viņam, kad pārnāk,» māte atbildēja. «Varbūt tevi viņš vairāk klausa...»
«Jāklausa ir!» tēvs cieti noteica. «Kur to skolas naudu lai citādi ņem! Viņš jau iet tanī kreicskolā vai citādi, kā to skolu tagad sauc,» tēvs atgriezās pie sava agrākā temata.
«Reālskola,» Kārlis papildināja.
«Rāl - nu jā, var būt,» tēvs turpināja, «bet es nezinu, vai varēšu viņam to rālskolu samaksāt un viņu tālāk laist...»
«Nu, laižat vien, ja viņš labi mācās,» Kārlis sacīja. «Skolu nevajag atraut, es jau arī palīdzēšu, cik varēšu. Un, ja viņam prāts nestos uz augstskolu, arī to viņam neliedziet. Ņemiet no manas daļas, gan viņš man vēlāk ar pateicību atdos. Vai esat runājuši: vai viņam prāts nesas uz studijām?»
«Vī manu, viņš jau tāds študente ar to Plaušu Ludi!» māte ar labpatiku paskaidroja. «Dzer alu no tāda liela kausa, smēķē papirosus un kaujas ar vabām (rapieriem). Tādi kamrāti abi...»
«Tātad pašiem jau sava korporācija,» Kārlis pasmaidīja. «Nu, pārliecināsimies arī, kā ar to mācību iet. Man liekas, ka viņam arī galva...»
Te arī Teodors pārnāca, un viņam līdzi ieradās Plaušu Ludis. Varbūt ar gudrību, jo, kad svešs cilvēks līdzi, kā tad tēvs rāsies? Tādā pat kārtā tas izlīdzēja Ludim Plaušos. Un tā tēvs, lai gan gribēja ko teikt, norūca tik vien: «Varēja gan arī Tedoris nākt pie grābšanas, gredzens no rokām vis nenokristu... Redzi, kā vecākais brālis, tas no darba nekad nav atrāvies...»
Ar to lieta bija izbeigta, jo Teodors bija pārāk saprātīgs un uz šo kluso pārmetumu neko neatbildēja. Tēvam jau nu gan būt vairāk, ko teikt, bet viņš neteica, bīdamies, ka arī Kārlis nenostājas opozīcijā.
Apsveicināšanās starp abiem brāļiem, lai gan tie ilgi nebija redzējušies un viens otru, tā sakot, maz pazina, bija tomēr sirsnīga. Jaunākais uz vecāko kā pret tautas darbinieku sajuta sevišķu cienību, un vecākam bija izdevība pārliecināties, ka jaunākais nav uz galvu kritis. Kas viņam sevišķi pie tā patika, bija lielā zināšanas kāre par politehniku, korporācijas dzīvi, eksāmenu likšanu un uzņemšanas kārtību. Daudzas lietas viņš jau smalki zināja, citas Kārlim vajadzēja paskaidrot. Tāda liela interese uz lietu liecināja, ka jaunais brālis patiešām gatavojas uz augstskolas dzīvi. Viņš izrādīja Kārlim arī savas mācības grāmatas, salīdzināja vecais ar jaunām un nodeva pat spriedumu, kura no viņam tā labākā. Vecāki ar bijību noklausījās, ka dēli runāja par viņiem tik svešām un gudrām lietām.
Pēc vakariņām, pie kurām piedalījās arī Plaušu Ludis, zēni Kārli iepazīstināja ar jauno režīmu reālskolā. Visas agrākās vācu mācības grāmatas jāatmaina pret krievu, bet grūti tās dabūt un nav arī tik pamatīgi sastādītas. Citādi vairs nemaz nedrīkst sarunāties kā pa krieviski. Arī citādas grāmatas lasīt. Bet zēni to neievēro, ņem līdzi pat klasē vācu un latviešu grāmatas un, tās zem galda turēdami, lasa pat pa mācības stundām. Daudzi jau pieķerti un sodīti. Skolotāji ļoti uztraukti. Jo sparīgi trako krievu skolotājs Smirnovs, kurš sevišķi ieēdies uz latviešiem, kurus saukā par «putreņikiem». «Kamēr latvietis nav iemācījies pa krieviski, ar kuras valodas palīdzību tas no pasaules saprot, tas vairāk nav kā «putreņiks».» - «Bet, kad viņš iemācās krieviski, saprot krievu garu un top par īstu krievu cilvēku, tad viņš ir - «kapustņiks»!» kāds apķērīgs zēns piemetinājis.
Reiz Smirnovs pieķēris atkal kādu zēnu, kas taisni pa viņa krievu stundu lasa slepus grāmatu. Dabon rokā: kas tas ir? Kāds vācu apcerējums par Šilleru un Gēti.
«Ahā - dihteri - vaši dihteri!» Smirnovs sauc saukdams, sarkans vaigā. «Šiller - dihter, Gēte - dihter!... A Puškin - vot dihter kakoil...» un ar lielāko nicību aizsviež grāmatu projām kaktā.
Cienību tas tādēļ pie skolēniem nav ieguvis. Zēni pie katra gadījuma bombardē no muguras viņa pliko pauri ar papīra prapjiem, kuri pa daļai paliek karājoties ap pliko pauri lielajās krēpēs. Vispārēja ņirgāšanās nemitējas, kamēr viņš atron, kas ir, pārmet krustu un nočortojas. Dažs labs jau dabūjis karceru, un kas par to! Reiz tie Smirnovam tādu stiķi iztaisījuši, ka tas klupdams tikko degunu nav nolauzis. Proti, zēni piesituši viņa galošas ar naglu pie grīdas. Smirnovs tajās iekāpis, grib iet, bet «plauks!» - uz deguna. Iesaucas tikai: «Ah ti, latiši, putreņiki!»
Kurš vainīgais, to neviens zināt nedabūs! Liek visai klasei stundu pakaļ nosēdēt. Nu, kas tā liela lieta! Bet to lai viņš nekad nedomā - no latviešiem iztaisīt krievus! Zēni jau nodibinājuši savus slepenus literāriskus pulciņus, notura priekšlasījumus par latviešu literatūru, lasa latviešu grāmatas un laikrakstus. No savas tautas viņus neviens nedabūs nost!
Tā viņi trieca līdz vēlai naktij, kad Ludis atvadījās un abi brāļi devās uz sienaugšieni gulēt. Apmierināts par nākamo paaudzi un noguris no ceļa grūtībām, Kārlis drīz aizmiga un saldi sapņoja.
Kārlis iedzīvojās Ērgļos tik omulīgi kā dieva ausi. Otrā galā māte viņam ierīkoja istabu, tik patīkamu, ka labāk nevarēja vēlēties. Viņš te varēja rakstīt, gulēt, studēt. Ja viņam nepatika te, tad priekš viņa bija sagatavota dārza lapene. Un, kad viņam patika, viņš gāja tēvam pie lauku darbiem palīgā, kas notika bieži.
Tēvs bija tīri aizkustināts, ka viņš, lai gan kungs būdams, nekautrējās pielikt roku pie darba, likās klāt pie siena un ābola vāla un nostrādāja veselus cēlienus ar melnu muguru. Darbi caur to Ērgļos gāja lieliski uz priekšu. Bez tam viņš bieži vien ar tēvu pārrunāja saimniecības darbus un aizrādīja tam uz jaunāko lauksaimniecībā, ko bija lasījis. Tēvs atrada, ka, turoties pēc viņa aizrādījumiem, iznāca arvien pareizi. Un, kad viņš vēl bija ar mieru no savas daļas skolot brāli un arī citādi izrādījās pret māsām un brāļiem gādīgs, tad vecais vīrs bija tīri kā nokaunējies un nožēloja pie sevis, ka nav viņam mājas devis.
Tikai vienīgais apmierinājums un atvainojums viņam bija: kāds labums tagad saimniekam?!
Bet, kad viņš gribēja viens būt, nestrādāja tēva, bet savu darbu, tad visi gāja uz pirkstu galiem, lai tikai viņu netraucētu. Jo neskatījās uz viņa rakstu darbiem tā kā agrāk kā uz kādiem niekiem, bet kā uz kādu augstu gudrību, pret kuru pienākas sajust cienību. Viņš te tika ieskatīts kā kāda augstāka būtne, kā kāds dievs no citas pasaules, un tikai māte ar tiem labākiem kumosiņiem, ko tā arvien priekš viņa izmeklēja, saistīja viņu pie šīs pasaules.
Un, kad viņš pretojās: «Vai, māmulīt, kādēļ tu tā, kādēļ tad man vajag arvien to labāko,» - viņa atbildēja: «Nu, nu, dēliņ, maizītes un pepītes mums ir diezgan, tikai tās naudiņas pamaz...» (Tāda vispār uz laukiem bija dzirdama tā dziesma.) «Tu jau arī mums atvedi...»
Kārlis jau patiešām bagātīgā mērā bija paņēmis no Rīgas līdzi to, kas lauciniekiem vismazāk un pašiem neaug, proti, kafeju, tēju, cukuru.
Ka Ērgļu vecākais dēls uzturas patlaban vecāku mājās, tas izpaudās arī apkārtnē, un drīz viņu sāka apciemot pazīstami. Pirmais, kas pie viņa ieradās, bija Čipa - sevišķi noslēpumainu vaigu. Viņš no laika gala bija liels grāmatnieks, nopirka katru jauniznākušu latviešu grāmatu, jo mīlēja jaukus stāstus. Tagad viņam bija līdzi grāmata «Brazīlija, sevišķi Dienvidus Brazīlija». To viņš bija nopircis un izlasījis no viena gala līdz otram. Vairāk reizes izlasījis, desmit reizes; ko bībelē tas agrāk bija lasījis par paradīzes dārzu, tad te stāvēja melns uz balta tas pats.
«Vadzi, Kārli!» tas noslēpumaini sacīja, kad abi bija divatā. «Tu esi gudrs un mācīts cilvēks, saki man - vai tā tiešām taisnība, kā tas tai grāmatā stāv?»
Tā kā arī Kārlis šo grāmatu bija paguvis izlasīt un viņas saturu pazina, tas atbildēja: «Kādēļ tad ne! Ir pasaulē arī no dabas daudz bagātīgāk apbalvotas zemes nekā mūsu dzimtene! Grāmatas autors tur pats teicas bijis un pieved arī zinātniskus avotus, no kuriem savas ziņas smēlis. Mums nav iemesla viņu apšaubīt...»
«Tātad tur viss aug un padodas no sevis?» Čipa it kā neticēdams vēl šaubījās. «Un cilvēku tur dzīvo tik maz, tik daudz vēl neapstrādātas zemes?»
«Nu, domājams!» Kārlis atbildēja.
«Vai tas ir pareizi?! Vai dievs dara pareizi?!» Čipa it kā draudzīgi iesaucās.
«Nu kā?!» Kārlis jautāja.
«Tur visas pasaules tukšas, un mums nav nekā!» Čipa turpināja. «Te visas pasaules saimnieku rokā, un mums, kalpiem, atkal nav nekā! Kur ir taisnība pasaulē? Vai tu tici, ka dievs ir debesīs?!»
Aizskarts viņš slaucīja sviedrus, kamēr Kārlis nezināja, uz viņa tiešo jautājumu ko atbildēt. «Nu, tas ir tā, ka katrs to ņem!» viņš smaidīdams sacīja. «Skroderis, tu zini, teic, ka nav, bet mācītājs stingri uz to pastāv, ka dievs debesīs... Varbūt viņš tur ir, varbūt viņš ir citur...»
«Es ticu, ka viņš ir debesīs, bet viņš nedara pareizi!» Čipa noteica. «Vai mēs, kalpi, viņu mazāk lūdzam un slavējam?! Kādēļ viņš mūs tā nepaklausa kā saimniekus?»
«Lieluskungus viņš paklausa vēl vairāk,» Kārlis pavīpsnāja. «Mācītāji ar tiem pa draugam...»
«Nu, tā jau ir tā lieta!» Čipa sirdīgs iesaucās. «Kungi, mācītāji, saimnieki, visi viņi uz vienu roku!... Viņiem lai tik vieniem būtu zeme, kalpam nekā! Jā, jā, kalpam dievs augstu, ķeizars tālu!...»
«Nu, laidīsim jau to dievu mierā, Čipu!» Kārlis beidzot nopietni sacīja. «Viņš tikpat maz vainīgs kā tu vai es, un viņam būtu labs prāts arī tad, ja tas būtu citādi... Tāpat viņam nav iespējams atnest neapdzīvotu zemi no Brazīlijas uz Latviju. Ja ļaudis to grib, tiem jāiet turp...»
«Kā, vai tas būtu iespējams?!» Čipa, it kā iztrūcies par šo domu, iesaucās. «Vai man būtu iespējams notikt turp un zemi dabūt?!... Vienam pašam svešā pasaulē! Un kur tur būtu jābrauc, uz kuru pusi? Teic, Kārli, teic, tu taču esi gudrs, - palīdzi man, kalpiņam...»
Viņš trīcēja tīri kā drudzī.
«Iespējams tas ir,» Kārlis atbildēja, «jo tur ik gadus ieceļo simtiem tūkstošu cilvēku no visām pasaules malām. Tikai vienam ir grūti, viens nekā nevar izdarīt. Kolonistiem jāsalasās kopā lielākiem pulkiem. Jo pirmais iesākums ir ļoti grūts. Tu taču zini, - nav nieka lieta nomesties kaut kur uz atmatas un varbūt vēl mežā...»
«Lai arī, lai arī!» Čipa iesaucās. «Tie, kas dabūja zemi Auru atmatā, tagad jau it labi ietaisījušies, un tie, kas Jaunzemju mežā, vēl labāk. Mežā daudz labāk aug un arī vajadzīgais koka gabals priekš ēkām tev ir jau priekšā... Vai, kur tas būtu labi, ja mēs varētu kopā sataisīties...»
«Nu, tur tas mežs ir drusku citāds nekā Jaunzemju mežs,» Kārlis sacīja, piebāzdams sev papirosu un pasniegdams arī vienu Čipam. «Tas ir tāds mūžamežs, kur vēl neviena cilvēka kāja nav klīdusi. Un pie tam klimats tur ir karsts, lai gan, kā tu grāmatā jau būsi lasījis, mums, eiropiešiem, neizturams nav. To vajag labi pārdomāt, jo, kad esi tur aizgājis, atpakaļ vairs netiec, un suta tev jātur cauri...»
«Lai arī, es nebīstos!» Čipa iesaucās. «Vai te mums arī nav karsts vasarās un strādājam pa siena un rudzu laiku melnām mugurām!... Lai man ierāda zemi vai kur - arī mežā! Ar zobiem es to nokrimtīšu, uzcelšu savu būdu un dzīvošu. Sava zeme man būs, un maizi paēdis būšu...»
«Nu, ja tev tāda kurāža, tad vari doties turp,» Kārlis piebilda. «Es arī sākumā biju ļoti sajūsmināts, bet tagad esmu lietu pārdomājis. Man,» bet, tā kā viņam bija ļoti neveikli izstāstīt Čipam savas dzimtenes mīlestības jūtas, viņš vīpsnādams nobeidza, «nav saimnieces! Ko es tur viens darīšu?»
«Vai tik vien tās bēdas!» Čipa iesaucās. «Tādas mantas var dabūt, cik tīk. Parādi tikai ar mazo pirkstiņu, būs saimnieku meitu klāt dučiem! Āre, tā pati Plaušu Lūce,- aizgāja pie tā plendera Viķildu dēla. Ja jau tāds plenderis sievu varēja dabūt, tu nu nedabūsi...»
Kārlim, dzirdot Lūcijas vārdu, iedzēlās sāpīgi sirdī un piere sarāvās grumbās. «Lai nu paliek, Čipu,» viņš sacīja, «nerunāsim par to...» Būs jau arī izceļotāji bez manis!... Un, ja tu nu gribi zināt,» viņš pēc brīža iesāka, «tad pastāstīšu tev vairāk ko. Rīgā ir patlaban kāds kungs, mūsu tautietis, mācītājs Balodis, kas to lietu organizē. Viņam ir lieli nodomi. Viņš labprāt gribētu visus kalpus - visus tos, kam nav zemes, pārcelt uz Brazīliju. Tās noderīgākās vietas viņš jau izmeklējis. Vai tu domā, ka mums, latviešiem, te Baltijā vēl kāda dzīve būs zem vāciešiem un krieviem? Bet tur, siltā zemē, mēs varam būt brīvi, tur neviens mums rokas nesaistīs. Tur var izcelties Jauna Latvija, kurā būsim daudz labāk paēduši un arī citādi pārtikuši nekā te. Ja viņa plāns izdodas, tad tas ir patiešām kaut kas lielisks...»
Čipa par šo vēstuli bija tā sajūsmināts, ka nevarēja vairs savā ādā rimt. «Saki man, Kārli, saki, kur ir tas labais kungs?!» viņš sauca. «Nu taču reiz radies cilvēks, kas arī par mums, kalpiem, domā! Mēs viņam kājas un rokas skūpstīsim, mēs viņu uz rokām nesīsim, lai viņš ved mūs uz to zemi...»
«Bet vai tu proti arī muti turēt?!» Kārlis viņu pārtrauca. «Apņemies nevienam par to ne pušu plēstu vārdu nestāstīt?!... Tu taču zini, kāda mums tagad valdīšana. Ja viņš atklāti uzstātos ar tādu nodomu, viņu aizsūtītu uz Sibīriju. Tas jādara klusu, tā, ka lai to nemana ne kungs, ne mācītājs, ne policija. Ja tu proti klusēt, tad sniedz man roku!»
Čipa sniedza ar mīļāko prieku un nodievojās būt kluss kā pelīte. Viņš tādas lietas saprata un nav ar pirkstu zīdāms. Cikreiz viņš nav bijis ar lūgumrakstiem Rīgā uz «domēnop», - un vai tu saimniekiem to vari teikt, kādās darīšanas tu brauc?! Tūlīt būs skrīveris priekšā ar cupliķi un aizliks tev ciet! Viņi jau tā ir smalki okšķerētāji, kur nu vēl, kad tu viņiem savu padomu izstāstīsi. Ja viņš kādam par to teiks, tad zinās, kam, jo - var jau rasties vēl līdzbraucēji. Bet ar tiem sazināties vajag klusu...
Kārlis viņam tad uzdeva Baloža adresi Rīgā, ko Čipa ierakstīja savā kabatas grāmatiņā un noglabāja kā kādu svētumu. Runīgais Čipa uzreiz bija kļuvis kluss un nākamās dienās aizbrauca uz Rīgu. Sieva teica, ka neesot jau nekādas svarīgas darīšanas, tikai šis tas un jāpārvedot arī jaunās grāmatas.
Un vēl jo noslēpumaināku vaigu viņš rādīja, no Rīgas pārbraucis. Nevienam viņš nesacīja savu īsto nodomu, arī no sievas neviens nevarēja izdabūt ne pušu plēstu vārdu. Vienīgi Kārlis zināja, ap ko lieta grozās. Citiem viņš atteica gan šo, gan to; varbūt aiziešot pavisam uz Rīgu dzīvot, jo viņam esot paredzama kāda vietiņa. Pēdīgi viņš sāka izpārdot savus krāmus un beidzot pat izsludināja ūtrupi, pārdodams visu, kas lieks, un paturēdams tikai tās visvajadzīgākās drēbju lupatas.
Visi brīnījās, ka viņš to dara tagadējā laikā, jo tādas pārvadāšanās mēdz notikt pavasaros ap Jurģiem. Viņš tikai atmeta ar roku. «Kā kādreiz izkrīt! Saņem savas grabažas uz pleciem un ej...»
Ar to viņš savu noslēpumaino rīcību izskaidroja un visus apmierināja.
Beidzot viņš Kārlim pasacīja, ka pēc dažām dienām viņš nu aizbrauks. «Paldies tev, Kārli!» viņš spieda tam sirsnīgi roku, un asaras bija viņam acīs. «Tu man lielu labumu izdarīji. Mūžam tev to neaizmirsīšu, jo nu beidzot tikšu pie sava zemes stūrīša. Lai gan nezināmā pasaules malā, un es jau nezinu, ko liktenis mums nesīs... Bet to es gan zinu, - ja es tur tā strādāšu un plēsīšos kā te, es kritis nebūšu. Tur taču tāpat dzīvo cilvēki... Ja tie dzīvo un iztiek, mēs tāpat dzīvosim...»
«Novēlu tev visu labāko!» Kārlis spieda viņa roku pretim. «Es tev pilnīgi piekrītu. Ja jau ir lietu reiz pārlicis un par labu atradis, tad cits neatliek kā rīkoties. Šaubīšanās ir visa ļaunuma sakne. Es arī esmu pārliecināts, ka jums labi ies, un nav pat izslēgts, ka jūs topat par ļoti laimīgiem un bagātiem cilvēkiem. Bet arī uz to jums vajag sagatavoties, ka sākumā būs jāpārspēj lielas grūtības, daž un dažādas.»
To arī Čipa zināja, - bet kur ir maize bez garozas! «Tādēļ es tagad neko nerunāju un neplātos. Bet, ja mums labi ies, es rakstīšu, un visi mani radi un draugi nāks man pakaļ...»
Kādā jaukā dienā Čipa ar savu ģimeni pagāja garām Ērgļiem, dodamies uz dzelzceļa staciju. Viņam pašam bija drēbju vīstolis pār muguru, sievai pats mazākais bērns pārsiets lakatā pie krūts, kamēr pārējie paši saķērušies gāja līdzi. Viņiem tādas lietas parastas, jo neba pirmo reizi tie taisīja līdz Jurģus. Atskatīdamies uz Ērgļiem, Čipa ar savējiem vēlreiz un vēlreiz sveicināja. Tad devās pretim jaunai, nezināmai, bet jauki iedomātai nākotnei...
«Nu reizi aiziet tas Čipa uz to Rīgu,» ļaudis piebilda. «Zivis meklē, kur tai dziļāk, cilvēks - kur tam labāk...»
Bet Kārlis zināja vairāk. Jaunas avīzes saņemdams, viņš tur pētīja pēc kādas ziņas. Un patiešām, pēc kāda laika viņš «Baltijas Vēstnesī» lasīja kādu aprakstu, ka kuģis ar aizceļotājiem uz Brazīliju atstājis Rīgas ostu, pavadīts no liela ļaužu pulka un skaļām ovācijām. Avīzes pielikumā tas bija izrakstīts vēl plašāk, un apcerējums nobeidzās ar jaukiem dzejoļiem par silto zemi, kur cipreses aug un mirtes un oranžas zied.
Kārlis ziņoja, ka arī Čipa ir starp aizceļotājiem...
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Vēl Kārli apmeklēja Miesnieks, kurš nu pa tiem gadiem bija to caurizkrišanu ar to godalgu III Vispārējos dziesmu svētkos gan drusku piemirsis, bet viņam pēdējā laikā radušās atkal citas nesekmes. Šoreiz literatūras laukā, kur tas pēdējā laikā bija ļoti daudz strādājis, bet nebijā nekur ticis. Dzirdēdams par Kārļa lielajiem panākumiem šinī laukā, viņš gribēja apklausīties, kā viņš to dara. Viņš pats, lai gan dzejoja īstā tautiskā un senču garā, nebija nekur ticis. Redakcijas nevienu vienīgu no viņa iesūtītiem dzejoļiem nebija nodriķējušas. Nosūtītās korespondences paretam gan, bet arī stipri saīsinātas, un honorāru viņš savu mūžu par tām nebija redzējis. Tātad paplašināt savus vājos skolotāja ienākumus ar dzeju un rakstniecību tam nebija nekādas izredzes, cik noderīgi tas arī būtu. Viss, ko viņš dabūja, bija avīzes brīveksemplārs.
Viņš bija pilnīgi tai pārliecībā, ka avīžu redakcijās nodibinājusies kāda sazvērestība, kas iziet uz to - nepielaist viņu pie vārda. Reiz viņam te kādās kāzās bijusi saduršanās ar kādiem avīžu līdzstrādniekiem, tie strīdējušies par dievu, par šo un par to, - pie kam viņa draugs skrīveris Noriņš, kā tas jau parasts, stāvējis atkal pretinieku pusē, - un no tās reizes viņam, tā sakot, bulta aizšauta priekšā. Kad puikas savā rokā dabū presi, tad labi nav.
Kārlis nu šādas aizdomas lūkoja visiem spēkiem izklīdināt. Redakcijas savos spriedumos liekas vadīties vienīgi no lietišķiem motīviem. Var taču itin dabīgi būt, ka viņa dāvanas, kas tiktāl izkopušās mūzikā, nevar tikpat spēcīgi vairs parādīties literatūras laukā. Universāls ģēnijs taču neviens nav, bet redaktoriem jāizraugās no laba tas labākais.
Miesnieks nu gan tam tiktāl piekrita, ka loģiskas konsekvences var novest arī pie šāda izskaidrojuma. Ka mūzika ir viņa īstais lauks, to viņš skaidri sajūt. Viņš tādēļ uzaicināja Kārli ierasties uz zaļumsvētkiem, ko viņa dziedātāju koris, kas patlaban apstiprināts par dziedāšanas biedrību, sarīkot Plaušu birzē. Viņš tam došot provi, ka dziesmu gars te nestāv uz vietas un ka viņa dzimtenes ļaudīm ir kaptus uz tādām lietām.
Kārlis ļoti pateicās un apsolījās būt, jo pie Plaušu birzes viņu saistīja daudz vecu, jauku atmiņu. Bija taču tur notikusi viņa pirmā satikšanās ar Lūci! Garā viņš vēl tagad lūkojās viņas dziļajās acu dzīlēs. Kā tas viss tā varējis notikt un izgrozīties?! Liktenis bija gribējis pavisam ko citu, un tagad viņai laimes vietā ļaunas valodas un sabiedriskā nicināšana, it kā viņa par to būtu vainīga. It kā nazis viņam dūrās sirdī, kad dzirdēja aizdomas, it kā viņa būtu noklīdusi, un pēc visa notikušā arī viņš pats bija sācis par to šaubīties. Bet, kad viņš iegādājās viņas tumšās acu dzīles... Nē, nē, nekad, nekad tas nevar būt - -
Noliktā svētdienā un noliktā stundā viņš ieradās Plaušu birzē uz zaļumsvētkiem un bija gandrīz viens no pirmajiem svētku viesiem. Brālis jau vakar vakarā bija atnācis pie Luda un meitenēm, tēvs tādus zaļumu svētkus atrada par nevajadzīgiem. Ārējais izskats šiem zaļumu svētkiem bija tāds pats kā agrāk: ap laukumu birzes malā apvilkts striķis, ārpus kura sastājis ļaužu lielais vairums, un iekšpusē kustas stipri saredzamais mazākums, kuram pret ieejas maksu piesprausta pie krūtīm svētku nozīme. Lai gan vēl arvien viens otrs cilvēks pienāca, Kārlim tomēr likās, ka zaļumu svētki būtu ļoti vāji apmeklēti. Rīkotāji bija pretējos uzskatos, jo samērā ar citām reizēm, kad apmeklētājus patiešām varot pie pirkstiem saskaitīt, tagad to esot stipri daudz. Ievērojot, ka publika vēl pienāks, skaidrs atlikums šoreiz esot drošs, un desmit rubļu no tā atvēlēts dziedātājiem priekš alus. Pie pēdējiem par to bija manāms diezgan priecīgs un pacilāts garastāvoklis.
Jo paši tie dziedātāji jau arī bija tie rīkotāji. Tie ar gudru ziņu pie izrīkojuma bija ievērojuši to vislielāko ekonomiju. Nekādus daudzus sludinājumus, nekādas lielas afišas. Ragu orķestris, kurš citkārt no Jelgavas izbrauca līdz 30 zaldātu, tagad bija samazināts uz kādiem tie vīriem civilu. Priekš dejas pietiek! Tāpat arī svētku vietas pušķošana bija ļoti trūcīga un apgaismošana tāpat; bija nodomāta itāliska nakts. Papīra lampiņas bija pārvilktas tikai uz pāris striķiem, pie tam ļoti reti un pašas cik vien iespējams primitīvas.
Kārtībnieki un dejas rīkotāji, tas tiesa, bija apbruņojušies ar diezgan platām un kuplām lentēm, un citiem bija pat balti cimdi. Uz laukuma daži pāri griezās taktī, cik nu labi to pie tās «labās ragu mūzikas» varēja sadzirdēt. Pa starpām atkal dziedātāji, vīru koris, kāda liela ozola tuvumā ap savu karogu, noskandināja svētkiem nodomātās dziesmas. Arī kora sastāvs samērā ar garākiem gadiem bija stipri sašļucis. Kārlis dzirdēja it skaidri cauri skrīvera Noriņa spilgto tenoru un Viķildu Kristapa sonoro alus basu. Ar abiem tiem Miesnieks savā laikā bija cerējis iekarot pirmo godalgu! Nebija nekādu jaunu dziesmu, nekādu jaunu deju, nekādu jaunu paņēmienu.
Zaļumu svētki vispār, kā rādījās, bija jau zaudējuši savu pirmo pievilcīgumu, un viņos bija manāms, tā sakot, vecuma nespēks. Nekādas jaunas vagas vairs netika dzītas, viss gāja pa vecām, izmītām takām. Ļaudīm arī nebija vairs nekādu brīnumu, un tādēļ viens otrs atteica: «Ko es tur iešu! Kas tur būs, to es zinu jau no galvas...»
Visdzīvākā kustība bija ap bufeti, kura rādījās būt šo svētku pats lielākais pievilkšanas punkts. Tā bija ierīkota ar gudru ziņu tā, ka arī tiem, kas ārpus striķa, bija pie tās pieiešana. Par šo jautājumu gan starp bufetes turētāju un dziedātājiem bija valdījusi domstarpība, jo pēdējie tādu iekārtu nebija gribējuši piebilst. «Ja publika aiz striķa var visu redzēt un dzirdēt, tad ikviens, ja viņš negrib tieši dejot, savas trīsdesmit kapeikas labāk pie tevis nodzers nekā pirks svētku nozīmi.» Uz to bufetes turētājs atbildēja: «Cik tie var nodzert, kas iekšpus striķa, tas ir mazums, un vai es savu alu te esmu atvedis priekš ieskābēšanas?... Nu, labi, - lai pieci duči alus priekš dziedātājiem, un ne vārda vairāk!»
Uz to jau varēja vienoties, tikai rīkotāji vēl to piedabūja, ka arī muzikantiem bufetes turētājam jādod uzkožamais.
Tātad gāja, ka labāk vairs nevajadzēja, un arī bufetnieks nevarēja žēloties par noiešanu. Tiklīdz Kārlis satikās ar saviem agrākiem paziņām, it sevišķi ar Noriņu un Viķildu Kristapu, tam vajadzēja kopā ar viņiem sadzert kausu. «Lai ziedojam slāpušiem gariem...» - «Lai atdzīvo sentēvu tikums!...» Un alus tik jauki putoja!
Šinī virzienā dzīve te bija jauki attīstījusies, par ko, ja gribēja, varēja nopriecāties. Neraugoties uz naudas trūkumu un sliktiem laikiem, kausam ziedoja visi, veci un jauni, saimnieki un kalpi, puiši un meitas. To ieskatīja par to visaugstāko dzīves gudrību, un, ja kāds citādi domāja, to ieskatīja par apsīkušu un savam laikam pakaļ palikušu cilvēku. Kristaps, piemēram, apjautājās Kārlim, vai tas zinot ko tuvāk; viņš esot dzirdējis, ka Rīgā nodibinājusies tāda kārtības biedrība «Auseklis». Tas gribot ļaudis atradināt ne vien no šņabja, bet arī no alus. Tas nu gan neiet nepavisam! Kur tad paliek latviešu patriotisms? Tad jau mēs nebūtu nekādi tautieši, ja mēs neziedotu Trimpum. Kā mūsu senčiem slāpa, tā arī mums slāpst...
Un tāds tikums valdīja arī pie visjaunākās paaudzes. Plaušu Ludis, Ērgļu Teodors un vēl trīs četri Jelgavas reālskolnieki, tikpat apkārtējo saimnieku dēli, zālē nometušies, ziedoja Trimpum savā kompānijā, pie tam uzvilkdami «Kā Daugava vaida» utt. Kārtībnieks, balstīdamies uz savu amata varu, viņiem dziedāšanu noliedza, jo izrīkojumu tā atļauta vienīgi pēc programmas dziedātāju korim. Pret dzeršanu viņam nebija, ko iebilst.
Zēni prata izpalīdzēties, viņi pārcēla savu nometni aiz striķa birzē, kur nesniedzās vairs kārtībnieku vara. Te viņi varēja ne vien dzert, bet arī dziedāt un darīt visu, kas tiem patīk. Viņi lika kausam staigāt pēc visa komanga, spēlēdami «buršus», kas, kā rādījās, viņiem ļoti patika.
Bet savā ziņā tie bija «demokratizējušies», jo veda arī kalpu meitas uz deju, tiklīdz signāls pasludināja jaunu kadriļu, un dancoja ar tām, ka put vien. Meitas no savas puses bija atkal «aristokratizējušās», jo bija ģērbušās pilnīgi pēc modes, baltiem diega puscimdiem, kuri slēpa sastrādātās rokas, rozā vai raibiem saulsargiem, kas meta patīkamu, sārtu ēnu uz viņu brūnām, nodegušām sejām. Grūti tās bija atšķirt no saimnieku meitām, un arī dejot tās prata! Zēniem ar viņām bija vispatīkamāk, tādēļ ka no tām nevajadzēja daudz «ženierēties».
Kārlis atlūdzās no saviem kausa biedriem, jo gribēja to pasauli tuvāk apskatīt. Pastaigādamies pa laukumu, viņš ievēroja arī kādu pilsētas dāmu, kura viņam lūkojās pretim ar dzēlīgu, perfīdu smaidu. Viņš ieskatījās tuvāk - tā bija Plaušu Nina.
Mazliet tikai palikusi vecāka, priekšzobi lielāki un retāki. Godbijīgi Kārlis pacēla cepuri un ar viņu apsveicinājās.
«Nu, rakstnieka kungs, vēl arvien sapņojiet par saviem «tīgusoņiem» un «dievu soņiem»?» viņa to perfīdu smaidu uzrunāja. «Meklējat atkal pēc kāda jauna dieviņa, ar ko tautu aplaimot?! Bet drūmā patiesība iet savu ceļu, neraugot jūsu fantāzijas sapņus, no kuriem pamošanās ir rūgta... fantāzija ir kas cits, un drūmā, reālā ikdiena... atkal kas cits...»
Kārli šāda neparasta sagaidīšana gan mazliet aizskāra, bet viņš, to neizrādīja. «Nenodarbojos ne ar vienu no šiem noziegumiem, kurus jūs man uzkraujat,» viņš smaidīdams atbildēja. «Kad bija spiests pats dzīves nopietnību izbaudīt, tad kādi liegi sapņi nav vairs iespējami. Ko es cenšos; attēlot, tā ir dzīves īstenība. Cik tas izdodas, tā atkal cita lieta...»
«Jā, jā mūs, sievietes, ieskatāt par zemākiem radījumiem!» Nina neticīgi uz viņu nolūkojās. «Par rotaļu lietiņu un baudu priekšmetu vai atkal par jūga lopu, putras vārītāju un zeķu lāpītāju. Bet es jums saku, - mēs, sievietes, tādas negribam būt! Te jau tas jūsu draugs ir tā izdarījies ar manu māsīcu. Viņai gan tik daudz dūšas biji; savu jūgu nokratīt un aiziet pasaulē -»
«Atkal nav mani ieskati,» Kārlis viņu pārtrauca, «un pie Lūcijas likteņa es vismazāk esmu vainīgs...» Viņš, juta, ka karstas asinis viņam sakāpa vaigā. «Taisni otrādi, - es ko būtu devis, ja būtu varējis to aizkavēt...»
Negribot viņam šie vārdi izskanēja kā žēli norauta stīga, un Nina saka jau uz viņu skatīties. Bet viņas labvēlība pastāvēja tikai uz īsu laiku. «Ak jūs, vīrieši!» viņa cieti noteica. «Kas jums var ticēt?!»
Klusu ciezdami tie soļoja abi uz priekšu, un Ninas lūpas vairāk reizes nervozi noraustījās.
«Es jums būtu ļoti pateicīgs, ka jūs man par savu māsīcu Lūciju varētu dot kādas ziņas!» Kārlis it kā lūgdamies pēc kāda laika ieminējās.
«Es nezinu!» Nina cieti atteica. «Man viņa nav rakstījusi. Man ar viņu nekad nekāda uzskatu saskaņa nav bijusi. Viņa ir buržuje, tāpat kā visas citas. Ko tad viņai vajadzēja tur kaunēties un slēpties? Droši varēja pacelt galvu visas pasaules priekšā: «Jā, tā es esmu!»»
«Vai viņas vecākiem arī nav nekādu ziņu par viņu?» Kārlis ieminējās.
«Nekādu!» Nina atbildēja. «Viņi par meitu nekā nezin un arī negrib zināt! Kādi novecojuši aizspriedumi! Priekš viņiem sievai vajag būt slaucamai govij, sava vīra verdzenei... Ja tas nav, tad viņš nav cilvēks...»
Kārlim visi ausu gali sārtojās. «Es būtu ikvienam pateicīgs, kas man par Lūciju varētu dot kādas ziņas,» viņš pēc brīža atkal iebilda.
«Tad jums vajag runāt ar viņas bijušo vīru,» Nina sarkastiski atcirta. «Tas zinās vairāk! Esot jau iesūdzējis pie konsistorijas un izsludinājis guberņas avīzēs, lai mana māsīca līdz zināmam laikam pie viņa atgriežas. Ja ne, tie tikšot šķirti aizmuguriski, un viņa palikšot vainīgā puse... Viņš lielījies, ka tad dabūšot daudz labāku sievu ar riktīgu pūru!... Nu, kādu zostiņu jau dabūs...»
Kārlis jutās neomulīgā stāvoklī, un iestājās uz brīdi klusums. «Nu, kā tad jums pašiem labi iet?!» viņš beidzot to pārtrauca.
«Man?!» Nina sarkastiski iesaucās. «Jūs varat gan iedomāties pēc visa tā notikušā! Bet to es jums saku, mans nabaga tēvs viens tur nebija vainīgs. Mūsu satrupējusī dzīves iekārta pie tam vainīga. Visi viņi ir zaguši un krāpuši, tie tautas pīlāri, tikai vienam vajadzēja palikt tam grēku āzim. Kā vilki viņi visi sakrita uz mūsu mantu... Pats pēdējais gabaliņš mums tika nolaupīts. Neviens neprasīja, vai mums vēl maizes kumoss paliek vai ne. Jā, jā, tāda ir tā izvirtusī buržuju sabiedrība: kad viens krīt, visi kā kraukļi ap maitu, un katrs rauj, ko nagi nes. Kad mēs abas ar māmu atbraucām no ārzemēm, mums pat dzīvokļa nebija vairs...»
«Bet jums taču bija kāda tuva draudzene?» Kārlis iebilda. «Es domāju - Olufejeva...»
«Tā!» Nina gandrīz nikni atbrēca. «Nu, labāk nerunāsim!... «Mana mīļā, man jau ļoti žēl, bet es tur neko nevaru darīt. Es bīstos, ka neizceļas liekas valodas, kad jūs ilgāk pie mums...» Buržuje! Viņa, kas manu tēvu visvairāk sūkusi, parādīja mums vienkārši durvis. Pie viņas es visvairāk mācos pazīt mūsu izvirtušo sabiedrību...»
Viņa norija savu rūgtumu, un atkal iestājās klusums. «Kur jūs tagad dzīvojat, jaunkundze?» Kārlis beidzot iejautājās.
«Kur?!» viņa iesmējās. «It nekur! Man ar māmu nav vēl sava pastāvīga dzīvokļa. Šimbrīžam esam apmetušās pie radiem Plaušos, bet jau manu, ka esam tapušas par nastu. Ko visu mans tēvs nav Plaušos sagrūdis? Zinu it labi, ka tie viņam ievērojamas summas parādā, bet par to tie ir zināt neliekas! Paēst jau mums dod un klētī izgulēties arī, bet par to mūs grib pataisīt arī par kalponēm. «Darba laiks, pilna māja cilvēku, bet roku pie darba nepieliek.» No manis prasa, lai es iemu sienu grābt un rudzus siet! Na, es pateicos! Bet mana māma jau pa pusei atdevusies verdzībā un izpilda viņiem kukņas meitas lomu. Mana nabaga māma, kurai agrāk bija tāda slimība un tāda slimība, un viņa pati nezināja, kur tai sāp, - nu viņa ir pilnīgi vesela!... Vakar redzu, - piestājusies pie kreklu baļļas un griež un mazgā rupjo veļu ar savām smalkām, izdēdējušjām rociņām. «Ko tad darīs, meit,» viņa man saka, «viņi jau grib, lai kust!»
«Nē, nē, māma,» es atbildu, «viņu žēlastības mums nevajag! Brauksim atpakaļ uz Rīgu. Es nolikšu pie komisijas skolotājas eksāmenu, - paldies dievam, tēvs par manu izglītību gādājis, - man būs vieta, un mēs iztiksim!... Un, ja tu gribi stāvēt pie veļas baļļas, tad jau to vari darīt pie sevis Rīgā. Dabūsi par to samaksāt, bet nebūs jāvergo par velti.» Jā, jā, Ērgļa kungs, lai arī mums slikti iet, dūšu es nepalaidīšu! Un tik daudz es zinu, ka sieviete pati sevi var uzturēt... Bet, ka es došos laulības jūgā un kļūšu par vīra verdzeni, to jūs no mana nesagaidīsiet...»
«Varu sacīt tikai to: jūs atronaties uz pareiza ceļa!» Kārlis pavīpsnāja. «Bet vai visas sievietes tā domā?»
«Nu, pagaidat tik!» viņa attrauca. «Gan mēs, sievietes, reiz it visas būsim tiktāl, ka no jums, vīriešiem, prasīsim savas tiesības...»
«Cik tas no manis atkarāsies, es jums tās ar mīļu prātu došu!» Kārlis jokoja. «Bet, a propos, patlaban atskan tik maigs «reinlenderis»... Vai nepamēģināsim abi?»
Viņa drusku padomāja, tad devās viņa rokās. «Lai iet!... Es gan necienu tādus seklus niekus kā deju, bet ar jums labprāt!... Es nezinu - - jūs neesat tāds kā tie citi...»
Kārlis pateicās par komplimentu. Tad viņi griezās riņķī citu dejotāju pulkā, lai varētu sacīt, ka bijuši zaļumu ballē. Nina prata dejot ar grāciju un aizrautību, un Kārlis drīz vien sajuta, ka viņa iemīt tik daudz sievietības, ka tas viņas zvērestam «mūžam nedoties laulības jūgā» var būt vairāk nekā bīstami. Viņa piekļāvās tam ciešāk un balstījās uz viņa kamiesi vairāk, nekā dejas likumi to prasīja. Un, kad tie piekusuši apstājās, viņa silti spaidīja tā roku. Tad abi apsēdās malā uz sola un sarunājās par it vienaldzīgām lietām, noskatīdamies dejotāju pūlī un to kritizēdami.
Te viņiem tuvojās Kristaps, jau krietnā zēģelītē, apzinīgu uzvaras smaidu, kuram neviens nevar pretoties. «O, Kārli, tas ir labi, ka es tevi satieku, gribu ar tevi drusku parunāt... Bet pirms atvēli man, ka es ar to jaunkundzi izlaižu kādu riksi... Vai drīkstu lūgt, jaunkundze!» viņš palocījās pret Ninu.
«Pateicos!» viņa kodīgi atbildēja. «Es ar jums nedejoju...»
«Kā?! Jūs nedejojat?!» Kristaps, atbīdījis savu platmali gandrīz uz pakauša, brīnījās. «Redzēju taču, ka jūs patlaban dejojāt ar Ērgļa kungu!»
«Ar Ērgļa kungu jā, bet ne ar jums!» viņa skarbi atcirta.
Kristaps ieplēta muti un bolīja savas garās, gurdās acis. «Vai es drīkstu zināt, kāpēc?» viņš jautāja.
«Es vienkārši nevēlos ar jums dejot!» viņa asi atteica.
Kristaps nevarēja tādu atbildi sagremot un viņu stīvi uzlūkoja. «Jūs nevēlaties ar mani dejot?!... Bet kad es jums stādos riekšā kā šīs biedrības priekšnieka vietnieks un mantzinis, pie tam šīs dienas dejas priekšnieks? Še ir mana amata nozīme,» viņš rādīja uz krūtīm. «Mans vārds ir Viķildu Kristaps...»
«Lieciet mani mierā!» viņa atcirta. «Es ar jums nemaz nevēlos iepazīties un dejot nepavisam ne...»
«Jūs nevēlaties?!» Kristaps uzstāja. «Jūs man dosiet paskaidrojumu, kādēļ ne!...»
Nina viņu uzlūkoja tik izsmejoši, ka viņam tapa tīri neomulīgi ap sirdi. «Nu, vienkārt, tādēļ, ka esiet piežūpojies, un, otrkārt, jūs esat nelietis!...»
«Es nelietis? Nu, nu, jaunkundzīt!...»
«Nelietis un neģēlis, pēdējais cilvēks!» viņa sašuta. «Ko jūs darījuši manai māsīcai?!... Kā jūs vēl iedrošināties man tuvoties!...»
«Ak tad no turienes vējš pūš!» Kristaps ieplēta acis cik vien varēdams. «Bet vai es esmu vainīgs, ka viņa no manis aizskrēja? Es viņai pakaļ neskriešu un nelūgšos arī!»
«Ko tad viņa lai būtu darījusi pie jums, tāda pļundura un plikadīdas!» Nina asi un sarkastiski iesmējās.
«Es pļunduris un plikadīda?!» Kristaps iesaucās. «Es lūdzu - ja gribiet zināt, es apņēmu plikadīdu! Plauši tūkstoš rubļu apsolīja, ne kapeikas neiedeva... Man vajadzēja aizņemties kasē... Jūsu tēvs man galvoja, bet piekrāpa, jo pašam man bija jāsamaksā un mājas jāieķīlā. Ja es būtu ņēmis kuru katru citu saimnieka meitu, es desmitreiz vairāk būtu dabūjis līdzi...»
«Un ar to jūs vēl lielāties, jūs, jūs -!» Uzšāvusies kājās, viņa to nikni uzlūkoja. «Cūku cepure tāds! Jūs manu māsīcu precējāt ne viņas pašas, bet naudas dēļ... Vergu tirgotājs - - tpvh, jums acīs iespļaut!...»
Vārdiem sekoja darbi. Kristaps pavisam apjuka un noslaucīja ar kabatas drāniņu slapjumu no vaiga. Bet viņš gribēja izlikties vienaldzīgs un viņu kaitināt. «Ko tad mums, vīriešiem, cita vajag?!» viņš ciniski smaidīja. «Kad tikai ir mīksta memmes meita un tai ir zeķē!... Nebūs tā...»
Bet nu viņa zaudēja galīgi pašsavaldīšanos, un viņu sagrāba histērija. «Jūs, jūs riebīgs tēviņš!» viņa iesaucās, un acis tai savādi spulgoja. «Jūs iedrošināties par sievieti - - še jums - -»
Un «pļivks!», «pļivks!» - viņa tam pārreiz iesita pa ļepu, tā ka viņa šķībā platmale novēlās zālē. Nejēdzīgākais bija, ka arī apkārtējie ļaudis to redzēja un sāka pilnā kaklā smieties.
Taisni un sodoši Nina stāvēja viņa priekšā kā dusmības dieviete, Kristaps kādu brīdi bija apjucis, pieliecās un pacēla platmali, bet tad viņu sagrāba nevaldāmas dusmas, un viņš cēla jau savu roku: «Tu, velna bāba - -»
Kārlis vēl laikā dabūja viņu starpā nostāties, jo citādi viņš savu tiesātāju būtu nositis kā mušu. «Laid mani, laid!» viņš lauzās. «Es viņu samīšu...»
Ja viņš nebūtu tik stipri iereibis, Kārlis viņu grūti būtu varējis saturēt. «Apmierinies,» tas sacīja, «ar sievietēm taču nemēdz spēkus mērot. To taču katrs zina, ka viņa nav tavs pretinieks!...»
«Es viņu samīšu, samalšu!» Kristaps pusraudu lauzās ārā no sava biedra rokām. «Es esmu veselu krogu izkāvis, un šī spindzele man... jedritvai kociņ!...»
Kārlis viņu turēja ciet. «Nu, apmierinies jel, ar sievietēm tā nevar! Vēl jo vairāk emancipētām sievietēm... Nodosim lietu goda tiesai... Tu vari viņu izaicināt uz divkauju...»
«Vienalga, vai kā, bet to es tai mātītei nešķiņķošu!» Kristaps lauzās. Nina turpretim, redzēdama, ka lieta pieņem tik nopietnu raksturu, bija atzinusi par labāku pazust. Viņu vairs neredzēdams, Kristaps kļuva drusku rāmāks. «Ak tu, spindzele tāda!... Nu, lai nāk ar mani uz divkauju!... Es viņai parādīšu pistoli...»
«Nu, sist taču tu nevari!» Kārlis mēģināja viņu pārliecināt. «No tavas dūres viņa jau sakristu čupā...»
Kristapam kā jau arvien tas ļoti glaimoja, ja atzina viņa miesas spēkus. «Tu zini, draugs, nags man ir!» tas lielījās. «Kur ķer, tur zāle vairs neaug... Degu krogā reiz ar saviem puišiem izsitu visas mīkunas... Bet ko ar tādu vistu lai iesāc? Vai viņš tavs pretinieks?...»
«Nu tu reiz runā prātīgu valodu!» Kārlis viņam piebalsoja. «Uz zvirbuļiem taču nevar šaut ar lielgabalu... Ek, ko mēs te tik daudz kreņķējamies, iesim labāk iedzert glāzi alus!...»
No tāda uzaicinājuma Kristaps nekad neatteicās. Trimpum viņš neatteicas ziedot ne naktī, ne nakts vidū. «Iesim, Kārli, iemetīsim!... Tu esi mans draugs!»
Rokās saķērušies, viņi aizgāja pie bufetes, un drīz vien viņiem bija rokā putojoši alus kausi. Vecā dziesma gāja vaļā pa jaunu. Nepalika pie viena kausa vien! Lai atdzīvo sentēvu tikums!...
Kārlis pie tam uzsāka sarunas par vispārējām vienaldzīgām lietām. Kā tas ir agrāk bijis un kā viņi dažreiz dzīvojuši. Ar to viņš gribēja atvilkt Kristapa domas no nepatīkamā notikuma. Tomēr Kristaps to nevarēja un nevarēja aizmirst un nāca arvien uz notikušo atpakaļ. «To es lai mātītei nepiedošu un nepiedošu!» tas atņēmās. «Mani tā izcūkot! Tas prasa asinis... Protams, sist jau tur tādam spokam nav, bet es viņai citādi atriebšos... Man plāns ir jau gatavs... Tepat Plaušos viņa dzīvo un iziet vakaros pastaigāties. Kad es viņu ķeršu, likšu grāvī un mīšu uz velna paraušanu! Lai tad viņa mani sūdz!»
«Fu, fu, fu!» Kārlis par tādu brutalitāti likās aizskarts. «Tas nav džentelmeniski. Tā tikai plebeji var rīkoties... Lietu vajag nodot goda tiesai, vai arī jūs ejat uz divkauju. Tu zini, emancipētas sievietes jau prot arī šaut...»
«Ē, ar tādu divkauju tur mērķoties!» Kristaps pretojās. «Viņa man var iešaut arī... Bet tā es trāpu arvien, un tā ir tā pareizā divkauja...» Un ciniski viņš dzērumā nosmējās par savu nodomu.
«Fu, fu, nerunāsim vairs par tādām cūcībām!» Kārlis noraidīja. «Mums taču ko runāt par citām lietām. Nu, saki man, - kā tev tagad vispār iet?»
«Kā man iet?!» Kristaps, it kā sevi pētīdams, domīgs atbildēja. «Es dzīvoju uz velna paraušanu!... Naudas kapeiku es dabūju labu, bet kūst tā nauda tikpat kā sniegs... Daudz nav vairs pāri, bet procenti atkal jā· maksā, ai, ai... Pārreiz gan lustīgi esmu uzdzīvojis, tas tiesa, bet cilvēks taču arvien nevar tā kā darba zirgs... Jāredz taču arī, kā citi cilvēki dzīvo... Nu, nekas!... Kad es tikai tiktāl tiktu, ka dabūtu laukus riktīgi apsēt un apstrādāts!... Kvieši, tu zini, Viķildās aug kā meldri... Bet nemaksā viņi tagad, tādēļ lai mana zeme labāk atpūšas! Tikpat gudri tie, kam pilni lauki... Iztrūkums vienmēr šā vai tā... Labāk likties uz lopkopību un piensaimniecību, bet bez riktīgas saimnieces tur arī nav nekā... Neiet man nepavisam, dzīvoju, tā sakot, uz zilu miglu...» Un, it kā savas krūtis atvieglodams, tas uzrāva:

«Ek, šitā, zēni, mums dzīvoti,
Neziņāi aiziesim!
Šitā savus zābaciņus
No kājām nodzersim!...»

«Jā, saki, -- kāpēc tad tu laidi savu saimnieci projām?» Kārlis pēc kāda brīža iejautājās. Ja nebūtu bijusi tumsa, viņa biedrs būtu novērojis, ka par šo jautājumu viņam visi ausu gali sārtojās.
«Laidi projām!» Kristaps atmeta ar roku. «Tā muļķība jau bija tā, ka es viņu pavisam apņēmu. Nebūtu Plauši mani iekrāpuši ar saviem tūkstošiem, ne velns manu smaku uz turieni nebūtu aiznesis. Tā jau nebija nekāda dzīve! Kā saimniece jau, nevaru teikt, viņa šiverējās diezgan un redzēja arī vienu otru lietu. Bet sievas man nebija nepavisam, to tev varu teikt!... Ņaud un čīkst, kad tu viņai pieduries... Tā jau nebija nekāda dzīvošana! Žēl man dažreiz viņas gan ir, bet, kad es tā labi pārdomāju, atmetu ar roku: lai skrien! Bet tāda dzīve kā tagad arī nav nekas, tai reiz jābeidzas... Atpakaļ nācēja viņa tā kā tā nebūs, tādēļ gribu tikt no viņas pavisam vaļā! Pie konsistorijas ir jau iesūdzēts, termiņš izsludināts, kad viņai jānāk atpakaļ pie vīra. Nebūs tas, - mēs esam šķirti ļaudis. Varu tad ņemt sev citu sievu, kāda man patīk!... Bet to es tev saku, tagad ar sviestmaizi vairs neļaušos piemānīties... Noskaiti man skaidru naudu priekšā, tad tavu meitu ņemu. Ja ne, - vari iesālīt! Šinīs laikos vairs citādi nevar...»
It kā bez elpas Kārlis klausījās. Nu viņš zināja, ko tik ļoti vēlējās zināt. Gan Kristapa līdzekļi tādā ceļā tikt vaļā no sievas viņam likās visai zemi un nicināmi, viņš tomēr pie sevis par to sajuta it kā gandarījumu. Tam tikai viena vēlēšanās: kaut viņa neatgrieztos! Kristaps lai ņem citu sievu, kāda tam patīk.
Kamēr viņi tā runāja, bija jau tapis diezgan vēls. Ragu mūzika, kura bija klaigājusi līdz aizsmakumam, piepeši, apklusa; muzikanti savāca savus instrumentus un taisījās projām... Kārtībnieki savāca uz laukuma «itāliskās nakts» papīra lampiņas, kuras jau bija izdzisušas. Pēdējie zaļumnieki taisījās uz mājām; daži vēl spiedās pie bufetes, lai dabūtu ceļakāju.
«Nav vairs ne surbes!» bufetnieks apmierināts sacīja. «Beidzamā pudele izdzerta... Paldies dievam, nav jāved atpakaļ nekas...» Viņš steidzīgi pakāja kopā pudeles un traukus un tos līdz ar galdiem krāva ratos. Zaļumu svētki no šī viedokļa bija kupli izdevušies.
Arī mūsu draugiem cits neatlika kā līdz ar citiem doties uz māju pusi. Kristaps nu reiz kādam cilvēkam bija dabūjis pamatīgi savu sirdi izkratīt un Kārlis dziļi jo dziļi ieskatīties viņa dzīvē. Ne vien ārējos apstākļos, ka viņš ilgi dzīvotājs Viķildās vairs nebūs, bet, ieskatījies jo dziļi viņa iekšējā cilvēkā, taustīja pelēko tukšumu un drūmo bezcerību viņa dvēselē. Ko viņš ar savu jautro ārējo dzīvi mēģināja aizsegt, tā bija dziļa, nožēlojama traģika, mūžam neapmierināmas dzīves slāpes. Arī viņš savā sirdī sajuta žēlumu. Kādēļ tas tā? Cilvēkiem visiem griba uz dzīvi, šīs daudzās gribas aizkrusto viena otrai ceļu, nepiepildītas alkst, un tādēļ visi jūtas tik bezgala nelaimīgi...
Arī Kristaps bija kļuvis elēģisks un kluss, un tā, domās iegrimuši, tie soļoja gar Plaušu lielo grāvi uz priekšu. Te piepeši pamodās viņa neapmierinātā atriebības kaisle. «Es viņai nešķiņķošu un nešķiņķošu!» tas iesaucās. «Kad es viņu ķeršu -- tepat šinī grāvī - - -»
Kārlis sāpīgi saviebās. «Kādēļ to!?... Viņa tāpat nelaimīga...»
Pienāca vieta, kur viņu ceļi šķīrās. Viņi atvadījās un gāja katrs uz savu pusi.