AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I I I

OTRĀ PUSE

Divdesmit piektā nodaļa

Vasara tuvojās beigām. Lauki bija nokopti, visā apkaimē spīguļoja saulē balti, kaili rugāji, un šur tur starp savestām labības stirpām tvaikkuļmašīnas sīca kā bites. Naktis jau metās stipri vēsas, un laucinieki, kas vasarās dzīvoja pa klētīm, vadājās atpakaļ uz istabām. Caur to radās neērtības, jo viens otram bija ceļā. Kārlis taisījās uz aizbraukšanu. Teodors jau sen bija izvadīts uz Jelgavu, un arī viņam Rīgā sākās semestris un sezona, un te bija viņa darba lauks. No savas māmulītes visgarām apskūpstīts, ar svētību un labu kukuli pavadīts, tas tēva pavadībā devās uz staciju, - šo tiesību viņu uz turieni aizvest tēvs neatdeva nevienam citam, - no turienes suta kumeļš to noveda vecajā Rīgā.
Viņa pirmais gājiens bija uz konventa korteli, kur no biedriem dabūja zināt, ka pēc kādām dienām Vērmaņa parka ziemas dārzā notikšot «tautu komeršs». Pēdējam šoreiz piešķirama jo liela nozīme, jo sakarā ar lietu stāvokli notikšot starp vietējām tautībām, t. i., vāciešiem un latviešiem, intīma saprašanās, lai kopotiem spēkiem varētu stāties pretim rusifikācijas spiedienam. Tas, protams, jādara privāti, neoficiāli, vislabāk sarunā vīram ar vīru, jo atklātībā tādas lietas nevar cilāt. Izdalīšoties pa grupām un istabām un pārrunāšot šo to, varbūt kādā slēgtā blakus telpā, protams, izsargoties no krievu elementiem, kuriem nevar uzticēties. Ieradīšoties lielā skaitā visu korporāciju konfilistri un visādu virzienu ļaudis, pat no tērbatnieku puses būšot stipra piedalīšanās. Tādēļ zēniem un tautiešiem šoreiz tika dotas sevišķas, sekrētas instrukcijas izsargāties no «ieplēšanās», lai netiktu traucēta saprašanās, jo no sarunu iznākuma atkarāšoties arī «Selonijas» krāsas. Šoreiz ir jāiztur politisks eksāmens, un visvairāk tas Befim tika likts aiz auss.
Ar nepacietību Kārlis gaidīja to lielo dienu, kura ienesīs jaunu laikmetu tautu sabiedriskā dzīvē, un noliktā laikā līdz ar saviem citiem biedriem bija tur. Komeršs bija ļoti stipri apmeklēts, ieradusies bez profesoriem un konfilistriem gandrīz visa politehnika, bez korporācijām arī «mežoņi», kuru bija ļoti daudz. Arvien pietrūka vietas, arvien tika nesti klāt un klāti jauni galdi. Bet pati sadzīve bija ļoti stīva un oficiāla. Ikviens ar savām domām palika rezervē, tādēļ ka riskanti bija tās izteikt. Runātāji pa lielākai daļai bija profesori, kuru runas bija oficiālas un pelēkas, neitrālie «mežoņi», kuri no lietas neko nezināja un kūla tukšus salmus, pēdīgi rusifikatori un krievu tautības ļaudis. Pēdējie jutās kā stāvokļa kungi, izsacījās par valsts ideju un pilsonisko saprašanos, nepārprotamā kārtā graizīdami separātiskos centienus, kas traucējot saimniecisko attīstību un labo saticību starp dažādām aprindām. Bet viņi paši nobrīnījās, cik mazu atbalsi tie atrada sapulcē un ka viņu runām piegriež tik mazu vērību. To nojaušot, viņiem dūša saplaka, un dažs labs no viņiem aizgāja, nemaz nenogaidījis komerša oficiālās daļas beigas.
Bet vispārējā bilde grozījās un rusifikatoru stāvoklis kļuva vēl ļaunāks, kad nobeidzās oficiālais komeršs un iesākās viņa neoficiālā daļa. Vācieši ne vien savā starpā tapa uzreiz runīgi, bet uzmeklēja arī latviešus un nosēdās ar tiem pie kopēja galda. Vispaviršākās iepazīšanās tika atjaunotas, jaunas noslēgtas, pat «tu» brālības, tik ātri un viegli, kā tas agrāk nebija piedzīvots. izrādījās, ka cilvēki jau agrāk ir tur pazinušies un tur pazinušies, ko nemaz nevarēja domāt. Bet, tiklīdz krievi mēģināja kādam galdam tuvoties un attīstīt te savas idejas, tad, it nemanot un neaizskarot nemaz pieklājības likumus, muguras bija pagrieztas uz viņu pusi, it kā tas būtu noticis tīri nevainīgā, nejaušā kārtā. Vai arī viņu runas piepeši pārtrauca jaunas valodas par kādu citu priekšmetu, kāda nejauša iedoma, pikanta anekdote un skaļi smiekli. Tādu runātāju vai nu nesaprata, vai pārprata, atbildes bija šķērsiskas, piezīmes buršikozas vai pat nesakarīgi puiciskas, tomēr paliekot arvien stingras pieklājības robežās. Ar vārdu sakot, kā jau kad smalki tiek noraidīts uzbāzīgs cilvēks.
Piemēram, Leonīds Vitvickis, «Rižskij Vestņik'a» redaktors, cilvēks, kas ļoti mīlēja runāt par kultūru un to pie latviešiem apšaubīt, šoreiz velti izmēģināja savu laimi pie daudziem vācu galdiem. Piesēdies, kur gribi, visur tāda pat nelaime! Un to pašu izbaudīja arī citi rusifikatori. Nomanīja viņi, ka pret tiem smalkā kārtā tiek izvests boikots, kuram tie pat nevarēja pieķerties. Tie bija spiesti atvilkties atpakaļ kādā stūrītī savā pulciņā un sāpīgu sajūtu noskatīties šinī ieviļņotā ļaužu jūrā, kura bangoja pret viņiem.
Tātad nelīdzēja nekādi spaidi, nekādas represijas, nekādi cirkulāri un pavēles! Krievu valsts ideja šiem stūrgalvjiem nebija tikusi ne līdz ādai. Krievijas valsts labumus tie gribēja baudīt, bet par krieviem negribēja būt!... Katrs krieviski domājošs cilvēks tika no viņiem ne vien izsaldēts, bet tam bija arī ļoti garlaicīgi. Neko jaunu tam nebija, ko teikt, neko aizstāvēt, jo neviens viņam nepretojās. Citādi, ja šie separātisti būtu ielaidušies ar viņiem vārdu cīņā. Smalki uz to sagatavoti, tie savus pretiniekus arī objektīvi būtu notriekuši, ievērojot vēl, ka viņu pusē bija vara, spēks un taisnība.
Rusifikatori mazpamazām pazuda, un uz to tikai balti gaidīja. Pulciņos notika sačukstēšanas, un tika zināms, ka kādā iekštelpā notiks vārdu apmaiņa starp vadoņiem. Tādēļ lai ikviens, kas ko reprezentē un kam ir, ko teikt, lai dodas turp.
Bet neba visiem bija, ko teikt, un katrs tur gribēja būt, kur tāda stīva, oficiāla būšana. Labāk palikt te joviālā sabiedrībā pie alus, vīna un dziesmām! Lielākā daļa jau iepriekš bija informēta un zināja it labi, ko viņi tur runās. Šī lielā, jautrā sabiedrība jau viņus, iekšējos, sedza, jo neviens administrators nevarēja nākt uz domām, ka še, kur notiek tāda uzdzīvošana, tam blakus norit arī kas nopietns. Bet, kuriem bija interese, tie nemanot aizšļūca turp, starp tiem arī Kārlis.
Varēja būt kopā kādi 40-50 vīri, bet arī sasēduši pie galdiem un katram kas priekšā. Tas vajadzīgs, lai atstātu tādu iespaidu, t. i., ja uznāk «zbiri», - ka še notiek iedzeršana un vairāk nekas.
No latviešiem Kārlis ievēroja Aleksandru Vēberu, Bernhardu Dīriķi, advokātus Mikentālu, Zaķīti un J. Einbergu, tālāk jauno arhitektu Konstantīnu Pēkšēnu, kuru vācieši turēja par savu cilvēku, un vēl dažus Latviešu biedrības vīrus. Iztrūka arhitekts Baumanis, jo pēc tam, kad tas pilsētas domē un vēlāk Pipirsa «Düna Zeitung'ā», bija nokritizējis pilsētas valdes rīcību, viņam vairs neuzticējās. No «Dienas Lapas» ļaudīm nebija manāms neviens, jo ar tiem kā asi radikālu elementu vācieši negribēja ielaisties.
Vēl lielāks un manāmāks bija robs vācu pusē. Trūka citreizējā pilsētas galvas Roberta fon Bingnera, viņa pēcnācēja fon Etingena, agrākā pilsētas sekretāra Eižena Alta, pilsētas valdes locekļa Hilnera, «Rigasche Zeitung'as» redaktora Dr. Buhholca, kurš pēc savas avīzes slēgšanas uzturējās ārzemēs, tāpat citi pieminētie. Varēja sacīt: vētra gājusi pāri baltiem un lauzusi viņu ozolus. Arī advokāti Tuncelmanis un Tonāgels bija atraduši par labāku izpalikt no komerša, lai nevērstu uz sevi policijas uzmanību.
Tagad pirmais vīrs Romā - pardon, Rīgā - bija pilsētas galva Ludvigs Kerkoviuss. Braucīdams savu šķelto, sirmo bārzdu un savilcis savas kuplās uzacis, tas asi ar savām caururbjošām acīm kritizēja pienācējus. Bez tam vēl bija advokāti Ervīns Morics, Kristiāns Bornhaupts un pēdējā brālis Konrāds Bornhaupts, Hipotēku biedrības priekšnieks. Tālāk starp vairākiem eltesteriem un pirmās ģildes tirgotājiem Kārlis ievēroja arī sirmo konsulu Georgu Rābemani, viņa dēlu Kunibertu un znotu baronu fon Bimtnelšteitu, vienu no baltu politikas vadošām personām.
«Mani kungi!» Ludvigs Kerkoviuss iesāka, kad visi klātesošie bija ieņēmuši savas vietas un no jauna vairs neviens nenāca. «Lai mums sarunas ritētu sistemātiski un kārtīgi, es lieku priekšā caur aklamāciju ievēlēt sarunu vadoni, un proti, mūsu dzīves pazinēju, sirmo un nopelnu bagāto konsulu Rābemani...»
«Pieņemts!» atskanēja no visām pusēm, un bija dzirdami arī piekrītoši kāju šļūcieni.
Vecais konsuls piecēlās un dziļi palocījās. «Es pieņemu uzdevumu, bet ar protestu, ka izvēle kritusi uz mani un ne uz mūsu nopelnu bagāto un enerģisko pilsētas galvu, kurš ir tas cienīgākais starp mums, lai mūs vadītu. Tomēr saprotu, ka manam uzdevumam tikai automātiska nozīme, un mūsu pilsētas galvas kunga norādījumi - jo viņš tik ļoti iedziļinājies mūsu tagadējā stāvoklī - mums noderēs par ceļa rādītāju. Tādēļ es ceru, ka viņa balss ļoti bieži šovakar atskanēs - -»
Viņš pieturēja, jo cerēja, ka šinī vietā vajadzēja izpausties karstai piekrišanai Kerkoviusam. Bet klātesošie palika auksti. Balti tīri labi nevarēja ar savu «praktisko» Ludvigu iedzīvoties. Viņš jau arī tika ieskatīts tikai kā pārejas persona, bet labāku viņa vietā līdz šim vēl nebija izdevies atrast, tādēļ ka visas galotnes bija atlauztas.
«Mani kungi!» konsuls nogaidījis turpināja. «Atļaušos sev kādus vārdus. Jūs visi saprotat šī momenta svarīgo nozīmi. Mūsu saimnieciskā un politiskā eksistence atronas uz spēli, «mums būt vai nebūt» ir jautājums, kas izšķirsies no tā, kāda būs mūsu turpmākā taktika. Mani kungi! Atzīt savas kļūdas ir arī vīrestība, un tādēļ atzīsimies, ka mūsu līdzšinējā politika, es negribu teikt principos, bet taktikā, ir bijusi visai nepareiza. Politiskām teorijām sekodami, mēs esam aizmirsuši praktisko dzīvi. Ar visādiem fantastiskiem, nacionāliem nākotnes plāniem un nepārdomātiem soļiem mēs esam notikuši tur, kur nevēlējāmies. Starp mums un mūsu augsto valdīšanu ir atvērusies plaisa, kuru mūsu skauģi un nelabvēļi cenšas vēl jo vairāk padziļināt. Mēs esam tapuši ilojāli, vismaz tiekam nostādīti par tādiem - -»
Kuno Rābemanis nervozi sakustējās, bet Ludvigs Kerkoviuss piekrizdams palocīja galvu.
«Bet, mani kungi,» konsula balss iedrebējās, «e s n e v a r u e l p o t, j a e s z i n u, k a m ū s u a u g s t ā v a l d ī š a n a n a v a r m a n i v i e n s, ka ir pret mani aizdomas, kas mani nostāda par to, kas es neesmu, proti, par valdības pretinieku! Šīs aizdomas mums ar saviem turpmākiem soliem jāizklīdina, lai atkal naktīs varētu gulēt kārtīgu miegu. Un, otrkārt, dziļa jo dziļa plaisma ir atvērusies starp mums un mūsu līdziemītniekiem - latviešiem. Mēs, tā sakot, dzīvojam katrs uz savas pasaules un esam zaudējuši tos vienības sakarus, kuri šinī nopietnā brīdī mums tik ļoti būtu vajadzīgi! Kurā pusē vaina meklējama un kurā pusē tā lielāka vai mazāka, to izmeklēt šinī acumirklī būtu neauglīgs darbs. Tik daudz ar pilnu apziņu varam sacīt: vainīgi esam abi. Veltīgi esam viens otru apkarojuši un griezuši viens otra miesā. No mūsu puses vaina tā, ka neesam pietiekoši sekojuši latviešu attīstības spējām, neesam tās sapratuši, pat esam tās nolieguši. Bet dzīves īstenība gājusi savu ceļu, vienalga, ka to neesam pietiekoši sapratuši, un ir kļuvusi par faktoru, ar kuru mums jārēķina. Un tādēļ arī šī bīstamā plaisma ir izlīdzināma, uz to vajag iziet visiem mūsu turpmākiem soļiem, un es ceru, ka klātesošie, labi domājošie latvieši no savas puses ar godīgu pretimnākšanu mūsu centienus pabalstīs, kas tikpat labi viņu, kā mūsu interesēs. Tātad, mani kungi, mūsu šīsdienas sarunu mērķis ir norāt uz līdzekļiem, kā radīt atkal tiltus starp mums un mūsu augsto valdīšanu un starp mums un mūsu līdziemītniekiem - latviešiem. Lūdzu šinī virzienā sarunas ieturēt un pieteikties pie vārda...»
Viņš nobeidza, bet jūtas sapulcē bija ļoti dalītas. Tikai vecākie, piedzīvojušie elementi piekrita viņam, ka tas runājis kā prāta vīrs un pilnīgi izpratis, ko apstākļi diktē. Jaunā paaudze turpretim, studenti un jaunie literāti, bija sagaidījuši daudz vairāk, proti, kaujas saucienus un aktīvus soļus pret rusifikāciju. Tie rādīja garus vaigus it kā maldināti.
Pirmais ņēma vārdu Ludvigs Kerkoviuss. «Mani kungi! Es pilnīgi pievienojos mūsu cienītā sarunu vadītāja uzskatiem un konstatēju, ka viņš ir pilnīgi izpratis šī momenta svarīgo nozīmi. Mēs nevaram pastāvēt bez mūsu augstās valdīšanas labvēlības, mēs nevaram bez tās dzīvot un elpot. Un tādēļ mums šodien jāvienojas un jāliek pamats mūsu turpmākai taktikai, jo, ja mēs gribam ko panākt, tad nedrīkstam rauties katrs uz savu pusi, bet visiem mums vajag apzināties cietu, noteiktu mērķi, un tas ir: mēs būsim lojāli Krievijas pavalstnieki,» atraidošs žests pie jaunajiem, kuri iztaisīja sapulces dzīvāko daļu, «ciktāl tas - - es gribēju sacīt, ņemot vērā mūsu atsevišķo kultūru, īpatnības un vajadzības... Mēs nedrīkstēt šķielēt uz Berlīni vai piekopt kādus atdalīšanas centienus, un es domāju, ka arī mūsu līdziemītnieki latvieši ir tādos pat uzskatos- -»
«Mums tādu centienu nekad nav bijis,» Aleksandrs Vēbers paskaidroja. «Latviešu prese nepārprotami izsacījusies, ka Latvija ir neatraujama Krievijas sastāvdaļa. Mums, latviešiem, nekad nav bijuši kādi separātistiski centieni un nevar tādi būt, jo esam lielās Krievijas uzticamie dēli!»
To viņš uzsvēra ar sevišķu prieku un gandarījumu.
«To pašu arī es varu sacīt par baltu lielum lielo daļu,» Kerkoviuss turpināja. «Citādās domās tikai daži pulciņi jaunu cilvēku, kas liekas aizrauties no fantastiskām teorijām, kuras praksē nekad nav izvedamas, dod tikai iemeslu ļaunprātīgām denunciācijām un nedara mums nekādu labu - -»
Kuniberts Rābemanis ietrīcējās un it kā vairīdamies pacēla savu savītušo roku.
«Un tādēļ mūsu soļiem turpmāk jābūt tādiem, ka nekristu uz mums ne mazākā ēna, ka esam ilojāli! Pret ko tad mēs īsti cīnāmies? Ka valdība ievēro mūsu saimnieciskās intereses, tas taču ikvienam vecam rīdziniekam pārpilnām zināms. Mēs šinī zemē ļoti labi dzīvojam... Arī tie svešinieki, kas atnākuši no citurienes ar dažādām idejām un uzskatiem; viņi še ierīkojušies kā mājās un jūtas ļoti labi... Mēs cīnāmies pret krievu valodu. Bet vai tā mums par sliktu? Ikvienam kultūras cilvēkam jāprot vairākas valodas, un krievu valoda mums nepieciešama jau dēļ tirdznieciskiem sakariem vien. Taisni krievu valoda mums noder par ieroci šo pilsētu pārvaldīt. Bet, ja mēs šo ieroci nepieņemam un no tā izvairāmies, tad izlaižam no rokām mūsu pilsētas un zemes pārvaldīšanu un nododamies pilnīgi svešu elementu rokās, kas nepazīst mūsu būtību un nesaprot mūsu vajadzības. Kur gan ir tā valsts pasaulē, kurā nebūtu jācienī valsts valoda un jādod tai pirmtiesības? Ja saprotam krieviski, tad ar to vēl nebūt neesam atmetusi savu vācietību, tāpat kā neesam to atmetuši, Ja saprotam angliski un franciski. Taisni otrādi, krievu valodas prašana mums taisni palīdz Baltijā vācietību stiprināt. Jo, kā jau aizrādīju, ar tās palīdzību mēs paliekam arī turpmāk še pie mūsu zemes un pilsētas stūres. Savās amata darīšanās esam krievi, savā privātā dzīvē - vācieši un tie arī paliekam, un pats velns mums nekā nevar padarīt - -»
«Es lūdzu vārdu!» Kuniberts Rābemanis piepeši kailā balsī iesaucās. «Pēc visiem tiem paskaidrojumiem, ko te deva pilsētas galvas kungs, jau iznāk, ka muguras liekšana un siekalu laizīšana ir augstākā politiskā gudrība, bet vīrestība un skaidru principu aizstāvēšana - pēdējā aplamība un nejēdzība! Tie vīri, kuri droši griezuši ienaidniekam krūtis pretim un kurus mēs savās rindās vairs neredzam, būtu pelnījuši, ka tos iesloga ārprātīgo mājā, turpretim mūsu glumais pilsētas galvas kungs būtu izpelnījies nemirstību un mums nāktos celt viņam pieminekli - - -»
«Lūdzu atturēties no personībām!» konsuls viņu apsauca. «Tas pie mums nav parasts...»
«Es neaiztikšu personības,» Kuns pacēla savu kailo balsi vēl augstāk un tamlīdz savu savītušo roku, «es runāšu par pašu lietas kodolu, kas mums ir, bijusi un būs neapgāžama patiesība it visos laikos... Mēs esam vācieši un piederam pie vācu tautas. Mēs esam no viņas atrauti, bet mums jācenšas ar viņu atkal savienoties, ja negribam būt tās sakaltušais zars, ko iemet ugunī... Vācija ir mūsu īstā dzimtene, un, tikai savienojoties ar Vāciju, mēs kļūsim atkal lieli - - -»
Viena daļa no jaunajiem viņa vārdus saņēma ar skaļiem aplausiem, turpretim vecie elementi taisīja ne vien atraidošas žestes, bet arī viņu vaigos bija lasāms taisni izbīlis.
«Ar kādiem spēkiem jūs to domājat izdarīt?!» Ervīns Morics iemeta.
«Ar kādiem spēkiem, jūs jautājiet?» Kuns atņēmās. «Ar mūsu pašu, ar vācu tautas spēkiem... Jūs sacīsat: «Krievija ir liela un stipra!...» Bet, vai pēc desmit divdesmit gadiem viņa arī vēl būs liela un stipra, uz to jūs neviens nevarat dot noteiktu atbildi. Un, ja mēs kā īsti vīri nelokām savu muguru, paturam savas īpatnības un valodu, tad, ja reiz pienāk jaukais, skaistais brīvības rīts, mēs esam gatavi - - -»
«Es runātāju pārtraucu!» vecais Rābemanis piepeši piešķindināja glāzi. «Tādas lietas nepieder mūsu apspriešanā.» Jo Kuns savas kārtis bija tiktāl atklājis, ka ne vien vecie, bet arī jaunie par viņa pārdrošību bija nobijušies.
Piecēlās advokāts Zaķītis. «Pie dienas kārtības! Man uz to visstingrāko jāprotestē, ka par tādām lietām vispār tiek debatēts. Ja te netiek izdarīta korektūra, mēs, latvieši, esam spiesti aiziet...»
«Atvainojos pret sapulci,» sirmais konsuls lēni palocījās, «es arī to pašu pastrīpoju. Tāds jautājums pie mums nevar būt paredzēts, un tādēļ par to nevar diskutēt. Atvainojos tālāk pret cienījamo pilsētas galvas kungu, ka jāvu viņu pārtraukt, jo vārds piederēja viņam un ne manam dēlam. Es tādēļ ņemu runātājam vārdu un lieku priekšā šo domu starpību izšķirt tūdaļ caur nobalsošanu... Mēs esam Krievijas uzticami pavalstnieki, un Baltija ir Krievijas neatņemama sastāvdaļa... Lūdzu par to nobalsot!»
«Mums, latviešiem, tā par sevi saprotama lieta!» Vēbers iebilda. «Mums te nav ko balsot...»
«Mums, baltiem, arī ne!» Morics no savas puses paskaidroja. «Balsot par to, kas katram jau pēc savas būtības saprotams, būtu laušanās vaļējās durvis...»
«Tomēr, tā kā te izsacītas arī pretējas domas,» konsuls konstatēja, «tad pareizais ir, ka patieso uzskatu neskaidrojam caur nobalsošanu.» Viņš atkārtoja vēlreiz savu formulu un uzaicināja: «Kas tam piekrīt, lai paliek sēžot, kas tam pretim, lai pieceļas...»
Visa sapulce palika sēžot kā pienaglota, izņemot Kunu, kurš jau stāvēja un, celdams nedroši savu savītušo roku, skatījās, ko dara viņa domubiedri. Viens otrs gan gribēja jau celties, bet atkal saduga, jo celties bija patiešām riskanti. Kādēļ nest savu ādu tirgū, kur pat korporācijas jau bija taisījušas oficiālu lēmumu, ka nekādā gadījumā nenodarbosies ar politiku.
«Tātad vienbalsīgi!» konsuls konstatēja, kamēr Kuns demonstratīvi atstāja sapulci un līdz ar viņu vēl kādi trīs četri balti, kuri vēlāk atlīda atkal klusu atpakaļ.
«Tagad lūgšu pilsētas galvu turpināt,» konsuls, apmierināts par iznākumu, sacīja.
«Mani kungi!» Kerkoviuss uzsāka. «Ar to, ka esam vienbalsīgi pieņēmuši Rābemaņa formulu, pirmais un vārīgais punkts ir izsmelts. Šis lozungs mums noderēs par pamatu mūsu nākamiem soļiem. Tātad - mēs esam lojāli Krievijas pavalstnieki, es to ar gandarījumu ņemu vērā. Tomēr šo lojalitāti es negribu saprast tik šauri, it kā mums bez mazākās ierunas būtu jāpadodas katra birokrāta rīkojumam, vienalga, kad arī tas nemaz nebūtu saskaņojams ar likumu. Nē! Mēs jo cītīgi pārbaudīsim, cik tas pamatots uz likumu, un, ja tas tā nebūs, tad kā lojāli Krievijas pavalstnieki mēs meklēsim Krievijas likumu aizsardzību pret nelikumībām...»
«Pilnīgi pareizi!» fon Morics, Bornhaupts, Baums un vēl citi juristi iesaucās. Līdz ar to atsalums pret pilsētas galvu atslāba, jo tagad viņa īstā politika kļuva saprotama. Tā bija segta un gudra politika, pieturoties pie visa vecā.
«Kas attiecas uz otru,» Kerkoviuss turpināja, «plaismu starp mums un latviešiem, tad šis jautājums daudz grūtāk izšķirams. Pretimnākšana no mūsu puses jau nekad nav trūkusi... Protams, mums nav iespējams apvienoties un fraternizēt ar lielo, pelēko pūli, bet gan mēs godīgi esam centušies saprasties ar vīriem, kuriem ar mums vienāda izglītība un mantas stāvoklis un mums simpātiski uzskati. Bet šinīs mēģinājumos mēs allaž esam rūgti vīlušies, jo nav mums nekādu garantiju par to, ka šie vīri patiešām izpildītu norunu un ka tiem patiešām arī būtu pie savas tautas kāds svars... Tā, piemēram, rūgti piedzīvojumi mums pašulaik ir ar arhitektu Baumani...»
«Man par tādu latviešu apvainojumu ir noteikti jāprotestē!» Vēbers uzlēca no savas vietas. «Runātājam it labi zināms, ka Baumanis nenāca domē no latviešu aprindām, bet pats uz savu roku. Tādēļ latviešu aprindas nevar uzņemties nekādu atbildību par viņa rīcību. Latvieši arvien godīgi izpildījuši norunu, - es te aizrādu uz landtāga reformu 1878. gadā, «Balss» toreiz pēc norunas aizstāvēja landtāga reformu pret valdības reformu līdz pēdējai konsekvencei, riskējot pat savu tautiešu uzticību...»
«Štimt!» fon Bimmelšteins apstiprināja. «Vēbera kungs toreiz izturējās ļoti vīrestīgi...»
«Un tā arī tagad!» Vēbers turpināja. «Ja notiks kāds izlīgums, kas mums, latviešiem, pieņemams un sakritīs ar mūsu interesēm, mēs to arī godīgi turēsim. Nelikumīgie spaidi un krievu ierēdņu īsredzība apdraud un nospiež mūs, latviešus, tāpat kā jūs. Tādēļ, ja cīņa vērsta pret šīm nelikumībām, - cīņa ar ciešu savstarpēju morālisku pabalstu, - mēs būsim tur!... Bet, ja jūs gribiet iet tālāk, piekopt kādu atdalīšanās politiku vai arī uzstāties pret Krievijas valstisko iekārtu, tur mēs jums līdzi neiesim...»
Tumša rūkoņa vācu rindās liecināja par kurnēšanu. «Kas tad to domā?!...» atskanēja dažas balsis. «Tas ir netaktiski...»
«Vēbera kungs!» Konsuls sāpīgu un tamlīdz ironisku smaidu viņu pārtrauca. «Šis incidents taču caur nobalsošanu tik nepārprotami likvidēts, ka nav nekāda iemesla uz to atgriezties...» Viņa balsī izskanēja pārmetums un tamlīdz garīgs pārsvars.
«Lai arī!» Vēbers atmeta ar roku. «Mēs, latvieši, mīlam skaidrību un skaidri pasakām, ko jūs no mums varat gaidīt un ko ne...»
«Es tomēr nezinu,» Ludvigs Kerkoviuss vilcinādamies piebilda, «kas mums vēl būtu jādara, lai mēs iemantotu latviešu labvēlību...»
Iestājās brīdi neomulīgs klusums.
«Tā tomēr to lietu nevar nostādīt, Ludvig,» konsuls iesāka pavisam citādā, familiārā tonī, «tas ir, it kā vaina meklējama vienīgi pie mūsu līdziemītniekiem, bet mēs jau būtu darījuši visu, lai viņus saistītu. Abi mēs esam vainīgi, esam griezuši viens otra miesā. Jāgādā, ka uz priekšu tas lai vairs nenotiek. Latvieši lai paši uzmeklē, kur ir viņu vaina, un to lai novērš; mums vajag būt tik daudz vīrestības atzīties, kur mēs esam maldījušies. Es te pievedīšu dažus konkrētus gadījumus. Piemēram, kādēļ latviešu korporācijai «Selonijai» tiek liegtas krāsas? Atkaras tas taču pilnīgi no mūsu korporāciju uzskatiem. Tāpat man ir zināmi gadījumi, ka mūsu līdztautiešu kredīta spējas tiek aplam vērtētas un tīri kredīta spējīgiem cilvēkiem kredīts, ja nu arī, neteiksim, taisni ļaunprātīgā, tad taču negudrā kārtā liegts! Es te aizrādu uz bazāra īpašnieku Krauklīša kungu, pret kuru mūsu Hipotēku biedrība tīri nesaprotamā kārtā aizpogājusi savas kabatas - -·-»
Konrāds Bornhaupts nikni nošņācās.
«Man ir sacīts, ka tu, Konrād,» konsuls, zīmēdamies uz viņu, turpināja, «to esi nostādījis par bezprātīgu uzņēmumu, lai gan loģika tam runā pilnīgi pretim. Taisni otrādi! Tas ne vien nav bezprātīgs uzņēmums, bet solis, kas paplašina un padziļina mūsu tirdzniecību, iznesdams to no sava avota, iekšpilsētas Kaļķu ielas, uz priekšpilsētām -·-» Konrāds Bornhaupts nošņācās pa otrai lāgai. «Mani kungi! Mūsu pilsēta aug. Arī tirdzniecība nevar palikt savos agrākos apmēros, tai jāaug visam līdzi. Izrādās, ka tikai Hipotēku biedrība to negribētu saprast... Pat tagad, kur Krauklīša būves nākušas gatavas un ir izīrētas, tā ka viņu ienesība ir skaidri konstatējama, Hipotēku biedrība nezin aiz kāda iemesla paliek pie sava agrākā lēmuma, liedz šim vīram kredītu, viņu nepelnīti apbēdinādama un mūsu pilsētas attīstībai par jaunu...»
«Taisnība, taisnība, konsula kungam pilnīgi taisnība!» kāds vīrs ar melnu bakanbārzdu priecājās. Tas bija pirmās ģildes tirgotājs Andrejs Balodis.
«Ī nu, tā ir taksācijas komisijas darīšana!» Konrāds Bornhaupts no jauna nošņācās. «Ja tam vīram tur kādi ienākumi ir, tad lai viņa par to pārliecinājās...»
«Mēs sagaidām un noteikti pastāvam, lai tas tiktu izpildīts!» konsuls piebilda. «Tu, Konrād, dod rīkojumu, lai tavā resorā katram tiek dots, kas viņam pienākas...»
«Ī nu!» Bornhaupts nošņācās. «Lai viņš iesniedz attiecīgu lūgumrakstu...»
Ar to lieta bija izšķirta. Jo, lai gan «Konrāds» gulēja uz Hipotēku biedrības kapeikām kā nelabais un bija tik stūrgalvīgs, ka viņu tikpat kā iecirtušos zirgu ne ar kādām laužņām nevarēja nogriezt uz jauna ceļa, - tad, ja tas reiz sacīja, lai iesniedz lūgumrakstu, tad viņš ar to bija padevies.
Vārdu ņēma brīvkungs fon Bimmelšteins. «Konsula kunga aizrādījumi itin pareizi un ir jāņem vērā, ja mēs patiešām gribam nodibināt labāku saticību ar mūsu līdziedzīvotājiem. Krāsu jautājums «Selonijai» ir bieži cilāts, bet iznākums arvien bijis negatīvs. Protams, ka tad, kad krāsas izsniedz kādai jaunai korporācijai vecās pastāvošās korporācijas, tām arī vajag kādas garantijas par to, ka jaunā korporācija izpildīs komangu. Tādēļ ir vajadzīgs zināms pārbaudīšanas laiks. Man šķiet, ka te jau varētu konstatēt gatavību un krāsu atļaušanai vairs nevarētu būt kavēkļu. Bet blakus tam te vēl kāds otrs cēlonis, «Selonija» ir savā laikā atdalījusies no «Konkordija» un par šādu atkrišanu konkordi ir zvērējuši nekad nebalsot par labu «Selonijas» krāsām - -»
«Man būtu jāpaskaidro, zem kādiem apstākļiem atkrišana notikusi,» Korfstantīns Pēkšēns iebilda. ««Konkordija» bija vienīgā korporācija, kura uzņēma latviešus savā vidū, bet viņa uzņēma tos tikai līdz zināmam skaitam. Tiklīdz šis skaits bija pilns, tālākie kandidāti bez kāda; motīva tika izbalotēti - -»
«Itin pareizi!» fon Bimmelšteins paskaidroja. «Jo, kā teic, tad ir manīti centieni no latviešu puses dabūt korporācijā savu majoritāti, pēc kam izdarīt palasta revolūciju, t.i., pārvērst korporāciju pilnīgi par latvisku... To vācu biedri mēģinājuši aizkavēt, un tādēļ arī tas naids. Man tomēr šķiet, ka patecējis jau diezgan ilgs laiks, kas visa liek apaugt ar zāli, un tagadējā nopietnā momentā izlīgšana var notikt. Protams, ka galējais vārds te sakām ne mums bet šaržēto konventam... Es tomēr tiecos uz domām, ka krāsu atļaušana «Selonijai» ir tikai laika jautājums...»
«Tas būtu ļoti vēlami,» konsuls piebilda, «mēs ar gandarījumu to dzirdam...»
«Es esmu arī tajos uzskatos, ka mums jāpanāk vienošanās ar mūsu līdziedzīvotājiem uz visas līnijas,» fon Bimmelšteins turpināja. «Bet tas var notikt uz zināmas platformas. Mūsu līdziedzīvotājiem būtu jāatzīst kontinuitātes princips, jāpieņem mūs' baltu tradīcijas, jo pašiem viņiem tādu trūkst. Un, otrkārt, tiem būtu jāatzīst mūsu inponderābilijas, kas atkal sakarā ar tām pašām tradīcijām, kādu latviešiem nav un caur ko mums jau daudz kas šūpulī likts bez mūsu pašu piedzīvojumiem (Zutun) - -»
Skaļi aplausi no vācu jaunatnes puses pārtrauca šos vārdus, turpretim latvieši taisīja garus, skeptiskus ģīmjus. «Kā tas saprotams?!» Kārlis nevarēja nociesties neiesaucies. «Kontinuitāte būtu tik daudz: mums jāatzīst, ka viss, kas līdz šim, paliek tāpat arī uz priekšu! Un tās inponderābilijas: mums jāpadodas jūsu garīgā vadībā, tādēļ ka jums ir kaut kas iedzimts, kas arī it labi var būt garīgs nespēks un impotence...»
«Nevajag to lietu ņemt tik krasi!» fon Bimmelšteins sarauca pieri. «Kontinuitāte vēl nenozīmē, ka nevarētu pielaist nekādas pārgrozības, jo pasaulē viss nemitīgi pārgrozās un jauni laiki prasa savas tiesības! Bet ir jāņem vērti, ka daba nekur netaisa lēcienus, un tā arī sabiedrībā un politikā jaunajam vajag dibināties uz veciem, izmēģinātiem pamatiem. Sabiedriskā attīstība nedrīkst zaudēt sakarus ar pagājību. Un, kas attiecas uz inponderābilijām, tad taču nevar būt divēju domu, ka mūsu audzināšana, mūsu garīgais mantojums no mūsu priekšgājējiem mums dod zināmas pozitīvas īpašības, kādas nevarēja iegūt tādas tautas piederīgie, kam nav kultūras tradīciju...»
«Bet šo tautu piederīgiem arī nav nekādu negatīvu īpašību un iedzimtu trūkumu,» Kārlis atbildēja. «Tiem turpretim ir svaigas, nesamaitātas asinis, nesabojāti nervi un asa saprašana...»
Vācu pusē bija manāma nepacietība. «Mēs te iestiegam neauglīgās debatēs, kuras nav uz tik ātru roku izšķiramas,» sapulces vadonis piezīmēja. «Par katru lietu vari sacīt «pro» un arī «contra». Medaļai ir divas puses: «aversa» «reverss». Ir labas īpašības mums un arī mūsu līdziemītniekiem un arī mums katram savi trūkumi. Tā lieta ikvienam būs skaidra, un tādēļ iestigt še kādos teorētiskos apcerējumos būtu lieki un nevestu mūs pie spraustā mērķa. Labāk ir ķerties lietai pie pašiem ragiem, aizrādīt uz konkrētām parādībām vienā vai otrā pusē, tādām, kuras būtu novēršamas, un atkal tādām, kuras būtu veicināmas. Tā mēs drīzāk panāksim saprašanos...»
«Lietas skaidrības dēļ tomēr no svara aizrādīt uz tiem pamatiem, uz kādiem mēs varam un gribam vienoties,» barons piezīmēja. «Pretējā gadījumā vienošanās uz katriem noteikumiem jau būtu kapitulācija. Bet mēs nekapitulējam, mēs pieņemam tikai kompromisu...»
Atkal jaunie vācieši aplaudēja.
«Es piekrītu tai taktikai, kādu ieteic nopelnu bagātais konsuls Rābemanis,» redaktors Rihards fon Ruecs ņēma vārdu. «Mums vajag ņemt vērsim tieši aiz ragiem. Es domāju latviešu preses nekoleģialitāti. Ne vien pret vāciešiem pastāvīgi tiek kūdīts, bet arī tas, kas vācu presē rakstīts, sagrozīts un nostādīts pavisam aplamā gaismā. Tā manā avīzē «Zeitung für Stadt und Land» bija attēlots, ka ļaudis neracionēli rīkojas ar pārtikas vielām, pievests, ka kāds strādnieks ēdis žāvētu lasi bez maizes. Otrs aizrādījums bija pret žūpību, ja kāds otrs zemnieks jau mēnešiem ilgi kādā šejienes vīna pagrabā nodzerot ik dienas 11/2 pudeles krievu šampanieša. Īstenībā ņemot, vienkārši reportieru ziņojumi, neko nedomājot, pie kam avīze tur nekādu stāvokli nebija ņēmusi. Bet jums vajadzētu lasīt, ko latviešu prese no tam iztaisīja! «Latvieši ēd laša gaļu, - kā viņi to drīkst?!» (Kārlis no vietas: «Tas ir pret kontinuitāti!») «Zemnieks dzer šampanieti, kā viņš to drīkst?!» (Kārlis no vietas: «Jo tā ir vienīgi vāciešu inponderābilija?») Sakiet, - vai tā var veicināt labu saticību vietējo tautību starpā?»
Jau pieteicās pie vārda Vēbers, un bija paredzamas sīvas cīņas starp abiem redaktoriem. Kārlis jutās maldināts no tā, ko bija sagaidījis; tā bija zaudēta lieta, revolucionārs gars izčibēja smieklīgos sīkumos. Sagaidāmo, soļu lieta, apvienotas frontes vietā pret krievu barbarismu - tikai tukšu salmu kulšana! Velti notērēts laiks, sarunas ne pie kā nebija novedušas, izņemot, ka Krauklītis nu varbūt dabūs kredītu un varbūt «Selonija» dabūs krāsas - no vācu žēlastības. Nekādas drosmes un apņemšanās dēļ nākotnes, nekādas vīrestības, tikai laipošana, kompromisi un dūres rādīšanas kabatā!
Lai viņi spriež līdz rītam, viņam negribas vairs! Labāk ārā uz balkona, kur svaigāks gaiss, var brīvi iemest savu kausu, uzdziedāt savu dziesmu un visļaunākā gadījumā ieplēsties. Iedams ārā, tas vēl dzirdēja vārdu maiņu starp Vēberu un fon Ruecu, kurš sevišķi nikni uzbruka «Dienas Lapai». Tā izķēmojot baznīcas dziesmas un esot «eine wahre Stinkpflanze».
Te ārā raibā publika čaloja un vārījās tikpat kā ietrakota jūra. Tur jautras dziesmas, te runas, tur humors, te asas piezīmes. Pie atsevišķiem galdiem sasēdušās tās visraibākās sabiedrības - te balts, te konkords, sēlis un rubonis, netrūkst velecis un arī viesu no Tērbatas: livoņi, kuroņi, rigenži. Visdažādākie kulieri, un netrūkst pa starpām arī «mežoņu» spožo pogu un misina plecu emblēmu. Te šmollis, tur pereat, te vivat, fiducit moris! Ar vārdu sakot, fraternizēšana, ieplēšanās, iemesli nākamām menzūrām!...
Visizlaistākais un jautrākais likās būt Kuniberts Rābemanis baltu kulierī un augstā viksē. Savu iekšējo satricinājumu tas mēģināja apsegt ar ārēju līksmību un buršikozumu. Viņš tukšoja kausu pēc kausa un turēja trakas, pārgalvīgas runas.
«Tādēļ vivat, crescat, floreat visiem, kam pāris veselu kāju stilbu, stipra roka, ass skatiens, spēcīgas plaušas, veseli pieci jutekļi, droša dūša, jautrs dzīves prieks un izmēģināts medību ierocis! Pereat visiem olektsbruņiniekiem, rečitatoriem, lielmutēm un atkal vairulīgiem briļļotiem, kurus nesastop dzīrēs un pie vīna sulas, bet pie tintes, švakalus un kvasas! Pereat šiem spalvu varoņiem (Federfuchser), kuri nostājas pret publiku, tikai gudri pirkstu pie deguna pielikuši, bet kuriem pret katru, kas cienīgi paceļ galvu un droši atmet pakausi, ap lūpām tikai izsmejošs smīns!... Es lebe die noblen Passionen!...»
Ko viņš ar to gribēja teikt, to Kārlis īsti nesaprata. Tā jau vispār bija baltu īpašība, ka viņi gan gribēja ko teikt, bet neuzdrošinājās izteikt līdz galam.
Te viņš pamanīja Kārli, kurš gribēja paiet garām viņa galdam, un aizstājās tam ceļā. «Nu, nu, ieplēšanās,» Kārlis pie sevis nodomāja. Asi viņi viens otru mēroja ar acīm.
Piepeši Kuniberts paķēra pilnu putojošu kausu un sniedza to Kārlim, un ar savu slimo roku cik labi varēdams paņēma sev otru.
«Šmollis!» viņš sacīja.
«Fiducit!» Kārlim cits neatlika kā atbildēt un uz to izdzert, kam sekoja sabučošanās, studentu draudzība. Jo tā tas bija parasts, lai gan Kārlim nebija diezin cik omulīga šī junkura tuvošanās, ko viņš taču bija devis viņam iemeslu taisni uz pretējo.
«Lai gan es latviešus neieraugu,» junkurs sacīja, «es tomēr nevaru noliegt, ka jūs esat jauna un spēka pilna ļaužu suga!... Pilna apņemšanās ar noteiktu gribu uz mērķi... Bet tie tur iekšā,» viņš rādīja ar savu savītušo roku, «viņi ir morituri!... Mūsu lieta ir zaudēta un tamlīdz arī jūsu...»
«Jūsu, - varbūt?!» Kārlis attrauca. «Bet jūsu lieta nav mūsu...»
«Brīva, neatkarīga Baltija ir mūsu kopēja lieta!» junkurs, liesmojošām ausīm iesaucās.
«Mums nav brīvas, neatkarīgas Baltijas,» Kārlis atbildēja. «Mums varbūt tikai brīva, neatkarīga Latvija!...» Viņu skatieni asi sastapās, - tie saprata it labi viens otru.
«Bet ko jūs darīsiet, kad mēs pasaules ugunsgrēku tomēr iededzināsim?!» junkurs vēl piebilda. «Vai jūs glābsiet krievu reakciju?»
«Jūs pasauli nekad neaizdedzināsiet, pat neiesildīsat!» Kārlis noteikti sacīja. «Jūsu nemiera gars nav vairāk kā vētru ūdens glāzē, par ko tad jūs uzstājaties? Par saujiņas izredzēto interesēm, par aprūsējušām privilēģijām, lai tās tiktu uzturētas arī uz priekšu uz nospiestās tautas rēķina? Tad jau krievu reakcija ir solis uz priekšu, jo tai vismaz ārda jūsu privilēģiju cietokšņus un visu nivelē (nolīdzina). Un, kad tā būs diezgan ārdījusi, kad smagi nospiestā tauta atņems elpu un pienāks viņas dusmības diena, - tad velsies troņi un tiāres, bet arī jūs tiksat līdzi noslaucīti!... Jūs pasauli aizdedzināsat, jūs, kas gribat atdzīvināt mirušo pagātni?... Nemūžam! Neviens neaizdedzinās pasauli, kam nav drošu soļu uz nākotni...»
«Servus!» junkurs norāva sarunu un jau gandrīz konvencionāli palocījās. «Mēs paliekam tātad katrs pie sava!... Mēs abi steidzamies uz mērķi, jautājums, kurš pirmais to sasniegs...»
«Tikai tas, ar kuru ies tauta!» Kārlis, galvu pacēlis, atbildēja. «Servus!» Arī viņš palocījās un devās pie savējiem, kurus redzēja pie kāda galda otrā malā.
Te tiešām bija jautra kompānija seloņu, kuriem piebiedrojušies daži vācieši un letoņi, kas pie gadījuma bija Rīgā, starp tiem Fridols un mūžīgais students Alberts Mikentāls. Onkuļa vadībā tie dziedāja savas dziesmas, turēja runas, trieca un līksmoja, ka visa apkārtne skanēja. Ar vārdu sakot, tie apmierināja savu dzīves salkumu. Jo ir taču arī studentu dzīve vienmuļīga un pelēka... Tādos brītiņos tad nu parādās īstais cilvēks, viss, kas nomākts un aizturēts, laužas nevaldāmi uz āru...
Pašlaik te tika āzēts kāds jocīgs «akadēmiķis» resnu vēderu, tievām ciskām, īsi apcirptu, dzeltenu galvu un gaunerīgām, nedrošām acīm. Visur viņš stādījās priekšā, bet nekur netika pieņemts.
«Mans vārds Kamenskis, akadēmiķis,» tas stādījās arī te priekšā. «Esmu nobeidzis ar labām sekmēm vairākas fakultātes.»
Neviens viņam neminēja savu vārdu pretim un nepriecājās iepazīties. Tikai noskatījās no galvas līdz kājām kā uz kādu ērmu.
«Es labprāt gribētu ar saviem tautiešiem parunāt par vispārējām lietām,» tas turpināja. «Par valodas jautājumu, par ortogrāfiju. Gotu alfabēts mums atmetams, latīņu arī nav pilnīgs -» - «Un tādēļ vajag pieņemt krievu!» onkulis viņu pārtrauca. «Mēs jau zinām, jūs esat tas «latišs» no «Rižskij Vestņik'a»...»
««Rižskij Vestņik'ā» es rakstu gan šad un tad,» tas atbildēja. «Bet es piesūtu arī latviešu laikrakstiem, ja tie uzņem...»
«Kā jūs tik smalki esat izrēķinājuši?» onkulis viņu āzēja. «Žēlaba - 6 burti, čūska - 5 burti... Vai jūs arī to tik riktīgi zināt?»
«Tā ir!» tas smaidīdams raudzīja pielabināties. «Liela ekonomija...»
«Bet vai jūs riktīgi ar collštoku esat izmērojuši, cik tie burti plati?» Alberts Mikentāls viņam rādīja zobus. «Viņus vajadzētu apvīlēt drusku šaurākus,» Fridols piemetināja. «Tie «že» un «ša» jau tik plati kā zivju duramie...»
«Atvainošanu, tie ir valsts valodas burti un tamdēļ -» viņš gribēja sacīt: «Tie nav izsmejami,» - bet Alberts Mikentāls piebilda: «Tie drīkst būt tik plati...»
«Augsta kultūra, plati burti!» onkuli piebilda. «Šauros tik gudras domas kā jūsējās neietilpst...»
«Oi nē,» Befis jau sāka čamdīties. «Šis vīrs pēc sava stāva ir gan krievu «fita», bet galvā viņam tikai «ižica»...»
«Es nezinu, kungi skatās uz lietu ne no nopietnās puses!» Kamenskis sasparojās. «Bet es jums varu sacīt, ka mūsu augstās valdības griba patiešām ir ievest mūsu ortogrāfijā reformas. Pretimnākšana rādītu, ka mēs šīs reformas saprotam un protam cienīt - -»
Te uzreiz tas iztrūcies apstājās, jo tepat tuvumā ap lieveņu trepēm bija traka jakts. «Pipirs, sintemal der Halunke!» vācu burši sauca uzsaukdami. «Zum Teufel, was hat der Kerl hier zu schaffen?!» (Pipirss, tas halunka! Kas, pie joda, šim tēviņam še darāms?!)
«Ich attackiere Sie garnicht!» kāds drukns, kalsnējs vīrs ar melnām ūsām izmisis pretojās. «Mit Ihnen will ich garnicht verkehren, ich suche den Hern Leonid Witwizky...» (Es jūs nemaz neaiztieku! Ar jums es nemaz negribu satikties, es meklēju Leonīdu Vitvickij kungu...)
«Heraus mit dem Schuft!» balsis palika arvien draudošākas. «Haut ihn nieder!» Un piepeši viņa platmale noripoja pa trepēm dārzā, viņš pats, no pļaukām sagrīļojies, nodulburoja tai pakaļ. (Ārā ar to blēdi! Sitiet viņu nost!)
Piecēlies tas izrāva savu revolveri un, atpakaļ kāpdamies, draudēja: «Achtung! Wer mich anzuruhren wagt, ist ein Kind des Todes!» (Uzmanīgi! Kas uzdrošināsies mani aizskart, ir nāvei ziedots!)
Neviens jau viņu neaizskāra un viņam nesekoja kā tikai izsmejoši un līdz nāvei aizskaroši smiekli. Tā atpakaļ kāpdamies un atticis kādus soļus atpakaļ, viņš piepeši mainīja fronti, pagrieza saviem ienaidniekiem muguras pusi un skriešus likās uz vārtu pusi.
«Latišs», to redzēdams, kā «fimberis» bija pāri barjerai un likās uz otru pusi, it labi nojauzdams, ka tas var atteikties arī uz viņu. Viņš ar Pipirsu reizē bija atnācis, cerēdams te atrast kādus domubiedrus vai nopietnus oponentus. Turpretim tas sastapa te tādu gaisu, ka juta jau «djavolu» savā pakausī. Viņš tādēļ labāk lika ļekas vaļā, jo drošs paliek drošs un bēgt ir un kauns, bet dažreiz veselīgi.
Abus bēdzējus pavadīja uzvarētāju smiekli un gaviles.
Ka ienaidnieks aizdzīts, par to tik vācieši, kā latvieši sajuta vienādu prieku un savā ziņā jutās it kā vienoti. Viņi dziedāja skaļi savas tautu dziesmas un šur tur grupās pārcēlās vieni pie otriem šaurākā satiksmē.
Arī seloņu galdam tuvojās vairāki balti. «O, unsere Landsleute, Kurlander... Wollen wir fraternisieren... (Ai, mūsu tautieši, kurzemnieki... Brāļosimies...) Uzdzied mēs vien īst tautdzēsm... Hallo!...»
Pirms pildīja kausus un tos iedzēra, tad viens no tiem iesāka: «Iepūš manam kuiļam - -»
Nenoliedzami tā bija ļoti populāra tautas dziesma, jo to dziedāja it visi lauku gani. «Bet pagaidi, brāl,» onkulis viņu apturēja, «tā nav tā īstā meldija... Uzdziedāsim viņu īstā meldijā.»
Intonēdams «Die Wacht am Rhein» meldiju, onkulis iesāka: «Iepūš manam kuiļam,» - un viss koris et tutti guanti līdzi.
To vācietis nevarēja paciest. Tā bija svētuma aizskaršana. Acumirklī alus glāzes lija acīs, štoki gāja pa gaisu, deķeļi lidoja un krēsli lūza. Galu galā viena ontlīga izkaušanās.
Beidzot kā pēc katra kara miers, pirms pagaidām, galējais līgums var nākt tikai pēc dienām.
Attiecības starp vācu un latviešu korporeļiem bija kļuvušas asākas kā jebkad.
«Nu mūsu krāsas atkal pie velna!» Knābis, ejot uz mājām, domīgi ieminējās.
«Bet šoreiz ne caur manu vainu!» Befis priecājās.
«Desmit gadus esam gaidījuši, desmit gadus gaidīsim vēl!» onkulis noteica. «Ko laiks mums nesīs, tas neizbēgs...»