AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I I I

OTRĀ PUSE

Divdesmit astotā nodaļa

Ap pulksten astoņiem vakarā Latviešu biedrībā (1908. gadā nodedza) uz skatuves un aiz kulisēm sāka rasties rosība. Pa šaurajām riņķa trepēm no sētas puses ieradās viens pēc otra aktieri un aktrises, statisti un koristi uz mēģinājumu, kurš šovakar nolikts Raimunda lugai. Uz skatuves aiz drāšu tikliem gāzes liesmiņas raustīdamās dedza un izplatīja spocīgu gaismu. Pie rampas jau nostādīts režisora galdiņš ar zaļo lampu, obligāto tējas porciju un šķīvis ar sagrieztām ābolu šķēlēm. Direktors un vienīgais režisors Rode-Ēbelings pa mēģinājuma laiku mēdza dzert tēju un ēst ābolus. «Kā viņš nedabū blaktis vēderā?!» aktieri prātoja. Tālāk no skatuves neapgaismotā zāle izskatījās kā kāds spocīgs, tumšs, bezgalīgs tukšums.
Aktieri un aktrises ieskatās vēl savās lomās un iekaļ tās vēl jo ciešāk savā atmiņā, bet mēteļus nenoņem, jo nav diezin cik karsts. Direktors, kā rādās, nokavējies, jo pulkstenis pāri astoņiem un viņa vēl nav. Aktieri tādēļ, pulciņos sastājuši, top arvien runīgāki, un izceļas jau maza kņada. Citi runā par politiku, citi kritizē teātra komisiju. Pēc viņu ieskatiem, tā rīkojas, ka nejēdzīgāk vairs nevar. «Kā nu ne,» Ziemciešu Marija jeb Mārcis Zīraks sacīja. «Ko tāds Augusts Dombrovskis vai Andrejs Balodis zin no teātra lietām?! Jā, ar savām plankām tie var andelēties, savas strūgas dzīt. Bet no teātra literatūras tie zin tikpat daudz kā zilais vērsis no svētdienas!...»
Tādas domas tas neizsacīja pirmo reizi, un kā arvien, tā arī tagad tās atrada atbalsi. Visi sirsnīgi nosmējās, un rādījās tam piekrītam pat pirmie spēki. Bet, tad tie ar komisijas locekļiem satikās pie viena galda biedrības restorācijā, - tikai pirmiem spēkiem tur bija pietikšana, mazākie spēki un koristi, ja tie nebija Latviešu biedrības biedri, restorāciju nedrīkstēja apmeklēt, - tad šo mūzas dēlu izturēšanās pret nozākātiem teātra komisijas locekļiem bija pavisam citāda.
Tamlīdzīgas valodas bija uzsākušas arī dažas dāmas zāles tumsā, kur bija nokāpušas pa trepītēm lejā. Viņas sprieda par teātra komitejas un vispār par labāko famīliju uzpūtību. «Cik zināms, tad mūsu labāko famīliju dāmas notura visādus cirķelus un jour fixe,» aktrise Olga sacīja. «Bet kurš no mūsējiem tur tajos vakaros kādreiz redzēts? Vai nevarētu arī mūs kādu vakaru ieaicināt? Lūk, tā būtu atzinība par mūsu darbiem! Bet uz to jūs velti gaidīsiet! Uz nabaga aktierīšiem un aktrisēm mūsu labākās famīlijas noskatās kā no augšienes... Viņas tos par pilniem cilvēkiem nemaz neuzskata...»
Citas aktrises, it sevišķi mazākās un jaunākās, tam pilnīgi piekrita. Tomēr dažas no pašiem pirmiem spēkiem, kuras šādu ielūgumu varbūt bija paredzējušas, mēģināja situāciju mīkstināt un labākās famīlijas tā kā aizstāvēt.
«Cik tad galu galā taču mums to labāko famīliju?» tās ierunājās. «Tās pāra ģimenes, kuras te nāk biedrībā un kuras mēs pazīstam, taču apkrautas ar visādiem darbiem un pienākumiem. Tās taču it visus nespēj ielūgt...»
Tur būtu izcēlušās sīvas debates, un grūti tām būtu nācies savu pozīciju aizstāvēt, bet pašlaik ieradās gaidītais direktors. Viegliem, bet noteiktiem soļiem tas lika manīt savu tuvumu. Kņadas vietā uzreiz kapa klusums. Neliels vīriņš ar manāmu kumpi mugurā, uz kura gludi piegula viņa melnais «gēroks», asu, stūrainu vaigu, kupliem, melniem matiem un spridzīgām vērotāja acīm, Mefistofeļa un intriganta maskai noderīgs sejs, kas tomēr pastāvīgi smaidīja, kaut arī perfīdi. Viņš izskatījās daudz lielāks, nekā patiesībā bija. Vienkārt, gardibene pavairoja viņa augumu par kādu pēdu, un, otrkārt, viņa zābaku papēži bija ne vien tik augsti, cik iespējams, bet arī vēl zābakos tas lietoja papēžu korķus, tā ka viņa kāju pēda atbalstījās uz zemes gandrīz taisnā, vertikālā līnijā. Viss tas kopā cēla viņa augumu.
Viņš izvilka savu pulksteni. «Ich bin zu spät gekomme (en), Kinda (der), bitte um Verzeihe (ung)!» (Esmu nācis par vēlu, bērni, lūdzu piedošanu!) Un tūdaļ, pagriezies uz kulisēm, sauca: «Herr Khuma! Ist da nicht Herr Khuma?!»
«Ja, Herr Direktor!» pēdējais atsaucās un parādījās drīz pats miesīgi ar atšķirtu inspekcijas grāmatu. «Hier bin ich!»
«Merken Sie, das ich eine Viertelstunde versäumt habe... Ich werde also gestraft...» (Atzīmējiet, ka esmu ceturtdaļstundas aizkavējies... Es tātad tieku sodīts...)
«Zehn Kopeken, eine Kleinigkeit,» Krūms, kuru Ēbelings nevarēja izsaukt un sauca par «Khuma», norūca. «Möchte es mehr sein...» (Desmit kapeikas, mazumiņš. Ka būtu vairāk...)
«Ih nun, das ist doch laut Beschluß!» direktors sapīka. (Ī nu, tas taču pēc lēmuma!) Tad piepeši pārgāja uz citu. «Was ist das?! Das ist doch nicht das richtige Prospekt, was da herunter gelassen worden ist. Herr Mülla (Müller), was bedeutet das?» (Kas tas?! Tas taču nav pareizais prospekts, kas tur nolaists. Millera kungs, ko tas nozīmē?)
Millers, smalks vīriņš smalku vaigu, zemu pieri, bet gudru galvu, bija teātra tehniķis un dekorāciju krāsotājs.
«Ja, Herr Direktor,» tas ātri atsaucās. «Das ist doch das Prospekt vom Raimund'schen Stücke, ich meine, «Verschwender»?...» (Jā, direktora kungs. Tas taču ir Raimunda lugas prospekts, es domāju, no «Izšķērdētāja»?...)
«Papperlap! Raimund hat nicht den einzigen Stück... Mißverständnis, wir geben seinen «Menschenfeind».» (Pļāpas! Raimundam nav tikai viena luga... Pārpratums, mēs dosim viņa «Cilvēces naidnieku».)
«Ach, das von dem neuen Stücke,» Millers ātri apķēra. «Das brauch ich nur herunterzulassen, - es ist schon da...» (Ak tas no tā jaunā gabala. To jau man vajag tikai nolaist, - tas jau ir...)
Nākamā acumirklī nolaidās no augšas pareizā dekorācija. Ēbelings to ar lietpratēja acīm apskatīja. «So... ist recht!» Tad atgāja kādus soļus atpakaļ, gandrīz līdz pašai rampai.
«Ach, wenn es um ein Paar Fuß höher! Jammerschade... Na, nichts zu machen!» (Ak, kad būtu kādu pāra pēdu augstāk! Ļoti žēl... Na, neko darīt!)
Tā viņš arvien žēlojās par zemo skatuvi, kur lāgā nevarēja izdarīt nekādus scēniskus efektus, sevišķi Alpu sārtumus.
Tas tuvojās savam režijas galdiņam un ātri sasita plaukstas. «Flugs, flugs, Kinda!... Wir fangen an! Wo ist Herr Arin, Herr Stinus, Herr Janson, Herr Franz, Herr Brigader?! Fräulein Baltin, Fräulein Silit, wo stecken Sie?... Fräulein Akmentin, Frau Brigader...»
Visi parādījās un pagāja atpakaļ, izņemot Āriņ-Duburu, kam bija solo skats.
Arī Duburs bija puisis ar Ēbelingu vienu augumu, bet drusciņ plecīgāks. Viņam nācās tēlot Cilvēces naidnieku, kuru tas savos jaunos gados vēl nekad nebija redzējis, nei arī tam par to bija kāda jausma. Arī pie Ēbelinga dramatiskās stundas tas nebija turējis par vajadzīgu ņemt. Laikraksti viņu dēvēja par jaunu, apdāvinātu aktieri, bet Ēbelings, ar citiem runājot, tā paklusi izsacījās: «Von seiner Begabung weiß ich nichts!» (No viņa apdāvinātības es neko nezinu!) Tagad nu viņam bija iedota grūta rakstura loma, un visi ar jo lielāko ziņkārību gaidīja, vēl jo vairāk pats Rode-Ēbelings, ko viņš no tās izcels.
Bet Duburs nostājās pozā un mierīgi, bez sevišķiem žestiem nodeklamēja tekstu. Mazliet vēl neveiklā pozā, varētu sacīt.
Ēbelings skatījās ar lielām acīm un, kad Duburs bija cauri, sāpīgi iejautājās: «Was ist das, Herr Arin?! Was stellen Sie dar? Das soll der Menschenfeind sein?!» (Kas tas ir, Āriņ kungs? Ko jūs tēlojat? Tas būtu cilvēces naidnieks?!)
Duburs paskaidroja, ka viņa tekstā tā stāv un viņš nesaprot... Tikai dažas valodas kļūdas būtu izlabojamas.
«Ach, das ist doch nicht die Hauptsache!» direktors attrauca. «Aba (er) was stellen Sie denn eingentlich dar?! Ach Gott, ach Gott, soll ich das Stück vom Repertoir nehmen!... Ich habe doch mit keinen Acteuren, sondem mit Leuten, die keine Ahnung haben, zu tun...» (Ak, tā nav galvenā lieta! Bet ko tad jūs īsteni tēlojat?! Ak dievs, ak dievs, vai man būs gabals no repertuāra jānoņem!... Man nav darīšanas ar aktieriem, bet ar ļaudīm, kuriem nav ne jausmas...)
«Ja, wie meinen Sie denn das?» Duburs piesarcis saslējās. (Jā, kā tad jūs domājat?)
«Wie ich es meine? So schildert man doch keinen Menschenfeind.» Viņš atkārtoja Dubura neveiklo pozitūru. «So macht man es! So...» (Kā es domāju? Tā taču netēlo cilvēces naidnieku. Tā to dara!)
Tas pieņēma vajadzīgo pozu un žestus, un likās, ka uz skatuves uzreiz būtu parādījies cits cilvēks. Lai gan viņš tekstu neprata, tomēr vārdi nāca ārā ar tādu uzsvaru un žesti tik trāpīti, ka izteica tādu pasaules naidu, ka būtu varējis arī nerunāt. «Ko jūs glūniet, pekles sienas?!» tas, rokas saņēmis, draudēja.
Duburs sarka un bāla. Tas bija jau otrs «auspuceris», ko tas no direktora saņēma. Pirmo reizi arī Raimunda lugā «Izšķērdētājs», kur tam vajadzēja tēlot dabas zēnu Valentīnu; bet viņš bija sabāzis rokas kabatās, neprata ne āriju nodziedāt ar pienācīgo vieglo toni. Direktors tad viņam parādīja priekšā, un gāja, kā raisīt raisīja. Bet šī bija grūta rakstura loma, kurā varēja iedziļināties, tikai ilgi mēģinoties un mācoties.
«So macht man es, wenn wir einen Begriff von einem Menschenfeinde haben sollen,» direktors nobeidzis paskaidroja. «Aber was Sie da geben, das ist nonsens... Na, probieren Sie mal so...» (Tā to dara, ja grib dabūt sajēgumu par cilvēces naidnieku. Bet, ko jūs tur dodiet, tas nekas nav... Na, pamēģināt reiz tā...)
Sasarcis Duburs stājās viņa vietā, un arī no viņa piepeši tapa cits cilvēks. Viņš kopēja direktoru tik pamatīgi, ka tas gan nebija pilnīgs Rode-Ēbelinga tēlojums, bet daudz tur nekas netrūka. Tādi pat žesti, tādi pat kaisli, naida pilni vārdi. «Ko jūs glūniet, pekles sienas!...» Visi no brīnumiem bija it kā sastinguši, bet ne mazāk frapēts bija pats direktors. Ar sevišķi skaudīgu prieku tas bija atsedzis Dubura tēlošanas trūkumus tajā pārliecībā, ka viņš tos nekad neizlabos. Tomēr šis «bauerjunge», par kādu tas turēja Duburu savā sirdī, prata imitēt; tas nu viņam bija jāatzīst...
«So, jetzt geht es einigermaßen...» tas apstiprināja, kad Duburs bija savu nobeidzis. «Gehen wir jetzt weita (ter)... Die nächsten Rollen, flugs, flugs!...» (Tā, nu iet drusciņ... Iesim tagad tālāk... Nākošās lomas, ātri, ātri!...)
Mēģinājums ritēja uz priekšu, kamēr direktors, tajā noskatīdamies, dzēra tēju un ēda ābolu šķēles, šad un tad pārtraukdams darbības gaitu ar īsām piezīmēm un sīkiem aizrādījumiem.
Bet acis viņam bija kā vanagam ieraudzīt katru mazāko nepareizību. «Kreuzhimmeldonnerwetter!» pērkona balsī iekliegdamies, viņš tad uzlēca kājās. «Klar ausreden! Herr Osoling, sie bellen durch den Hals, wie ein Hund! Herr Stinus, nicht so spreizen... Ihr Gang muß viel leichter sein... Herr Janson, Sie stellen doch einen Geist dar, nicht wah(r)? Ich bitte, mehr im Grabesstimme...» (Skaidri izrunāt! Ozoliņa kungs, jūs rejat caur kaklu tikpat kā suns! Stinus kungs, neplēsties tā, jūsu soļiem vajag būt daudz vieglākiem... Jansona kungs, jūs taču tēlojat garu, vai ne? Lūdzu vairāk kapa balsī...)
Šādi lāsti, kuros Ēbelings varēja sacensties ar katru prūšu feldfēbeli, aktierus galu galā vairs nemaz neuztrauca. Tie bija parasta parādība. Viņš lietoja tos ar vislabākām sekmēm, jo tie atstāja uz aktieriem jūtamu iespaidu un uzlaboja viņu tehniskās zināšanas. Garāmejot jāmin, ka viņiem tādu nemaz nebija. Pat pirmie un labākie spēki, kuri skolās bija mācījušies deklamēt, uz skatuves uzgājuši, neprata lāgā, kur savas kājas un rokas likt. Kur nu vēl mazākie, skolas nebaudījušie. Tie varēja gan izrādīt zemniekus, kalpotājus un vienkāršus cilvēkus dažreiz it pietiekoši, bet dievs nedod, kad bija jātēlo inteliģenti un vēl jo vairāk aristokrāti.
Režisoram patiešām bija galvas lauzīšana, kas lai nospēlētu vajadzīgo lielkungu un lielmāti. Ēbelings tādēļ arī labprāt no šādiem gabaliem izvairījās, bet izvēlējās labāk lugas iz bavāriešu kalninieku dzīves. Latviešu publika tās it labi saprata, un piedevām vēl varēja dot ko latviešu teātra dzīvē līdz tam vēl neredzētu - Alpu sārtumus. Pēdējiem tad arī netrūka apbrīnotāju, un tie jo lielā mērā vairoja teātra publiku.
Rode-Ēbelingam tātad, vārdu sakot, nācās savam skatuves personālam - no vislielākā līdz vismazākam - aizrādīt uz viselementārākām lietām. Piemēram, kā uz skatuves uznākt un noiet, kā apgriezties, kā soļus spert, kā ar rokām žestikulēt, nekad tās augstāk necelt kā līnijā līdz elkoņa locītavai. Sevišķi viņš nevarēja aprast ar aktieru neveiklo, smago soļu speršanu. Kariķēdams viņš tiem tad izrādīja viņu neveiklos soļus vai, labāk sakot, tos izmēdīja.
«Meine He(rr) jen, ihr geht so... so!» tas spēra kājas cik vien iespējams smagi un lācīgi. «Aber so, so müßt ihr gehen!» tas piepeši pārgāja uz pirkstu galiem, ar papēdi zemi knapi ko aizskardams. «Das müßt ihr angewöhnen, denn das giebt einen elej (g) anten Jang...» (Mani kungi, jūs ejat tā... tā! Bet tā jums vajag iet! To jums vajag pieradināties, jo tas dod ļoti elegantu gājienu (gaitu)...) Protams, ka aktieri to arī ievēroja un, cik viņu jaudā bija, arī izpildīja.
Ja loma negāja, kā vajadzīgs, un vairākkārtējie aizrādījumi no režijas krēsla nelīdzēja, Ēbelings uzlēca kājās, nostājās aktiera vietā un, neraugot uz visu trūcīgo latviešu valodu, izspēlēja viņam lomu priekšā, kā mēs jau redzējām pie Dubura. «So macht man es!» (Tā to dara!) Visi to gan tik labi neuztvēra, tomēr labāk gāja. Tā galu galā aktieris, vai nu tas savas lomas kodolu izprata, vai ne, no ārienes to attēloja nevainojami un pietiekoši. Aktieri vairāk vai mazāk darīja pakaļ savam meistaram.
Redzēdams savus aktierus tik mazspējīgus un neievingrinātus, Rode-Ēbelings pierada uz tiem skatīties ne ar diez cik lielu augstcienību. Pastāvīgi tas atgādināja: «Ich habe hier mit bloßen Anfangem und nicht mit Acteuren zu tun.» (Man še darīšana vienīgi ar iesācējiem un ne ar aktieriem.) Saskaities par kādu nepareizību, tas sāka kliegt uz visu aktieru saimi: «Man soll ich mit euch machen, es ist nicht auszuhalten!» (Ko lai es ar jums daru, tas nav izturams!) Un pie tam viņam vēl paspruka vārdi, kā: «Bande...», «Schweinerei...»
Tad Duburs bija, kas tam pirmais stājās pretim. «Direktora kungs,» tas vāciski sacīja, «es lūdzu te nerunāt vispārīgi! Ja kāds ir vainīgs, tad mums citiem par to nebūt nenākas klausīties. Te nav nekāda banda, bet latviešu teātra aktieri, kuri atbild katrs par sevi...»
«Ih nun, Sie sind ja garnicht gemeint,» Ēbelings raudzīja attaisnoties. (Ī nu, uz jums tas nemaz nav domāts.)
«Jūs runājat vispārīgi, tātad tas attiecas arī uz mani,» Duburs cieti pastāvēja. «Lūdzu to vienu par visām reizēm vērā likt!...»
Lieta izbeidzās ar vispārēju klusumu, un direktora dusmas izgaisa. Tik liela garīga diktatūra, kāda toreiz bija Rode-Ēbelingam, gan nekad latviešu teātrī nebūs bijusi un arī nebūs. Un neviens direktors arī nebūs mēģinājis turēt visu zem savas varas līdz pat pēdējam sīkumam kā viņš. Viņš rakstīja priekšā frizūras un rekvizītus, un katram aktierim, pirms tas stājās uz skatuves, vajadzēja pirms rādīties viņam. Koristi un statisti tika kolektīvi apskatīti. Viņu varēja nosaukt par mazu tirānu. Viņam tādam būt bija savi iemesli. Lai gan viņš citiem stāvēja par galvu augstāk, tas sajuta tomēr, ka tam viens liels trūkums, latviešu valodas trūkums. Piesavināties šo vienkāršo «ganu tautas» valodu nebija izdevies, kā cerēts. Pēc kontrakta viņam sezonā divreiz bija jāuzstājas arī lomās. Pirmoreiz tas izraudzījās tādu ludziņu, kur vairāk nebija jāsaka kā «jā» un «nē», un ar šiem diviem vārdiem vien tas atstāja lielu iespaidu. Vēlāk tas uzstājās operetē «Korneviļas zvani» un Šekspīra lugās «Venēcijas tirgotājs» un «Rikards III». Bet te jau nepareizais akcents un izruna gandrīz izjauca to lielo iespaidu, ko sniedza meistariskā spēle. Viņa Gaspara vārdi «Korneviļas zvanos»: «Vai tu izplēsi man to lapū?», «Vai tū atdosi man to naudū?», «Labī, labī» - skanēja tik jocīgi, ka izsauca negribot smieklus. Tāpat kad Šeiloks «Venēcijas tirgotājā» sacīja: «Es gribbu ta bagāta viņa mantū terēt...», «Es zvēru pie Jekāba zizlīša: acs: pret acu, zobs pret zobsu...»
Viņš tādēļ noprata, ka ir pie latviešu teātra tikai pagaidu parādība, kamēr celsies vai izaugs mākslinieks ar latviešu valodu. Viens no viņa spējīgākiem mācekļiem tas dienās būs, - varbūt arī Duburs. Un varbūt tādēļ viņa centieni izgāja uz to, lai spējīgākos atturētu atpakaļ un savu dienesta laiku paildzinātu. Viņam nebija nekāda iemesla savu mācekļu attīstību paveicināt, vēl jo vairāk, kur tie neturēja par vajadzīgu ņemt pie viņa privātstundas. Viņa interesē, lai pēc iespējas ilgāk tas būtu še nepieciešams un neatsverams.
Tātad Ēbelings bija pilnīgi kungs par māju, bet laimīgs viņš pie tam nejutās. Še, nemācītu «bauru» vidū, kur nekā jauna neredz, arī pats it viegli var panīkt. Viņa mērķi bija daudz tālāk sprausti nekā būt Latviešu teātrī par direktoru. Jo bija viņš priekš tam uz Rīgu pie vācu pilsētas teātra par režisoru un raksturlomu tēlotāju aicināts, tas bija daudz vairāk. Bet viņš gribēja rīdzinieku vērību tiktāl uz sevi griezt, ka lai tie izraudzītos viņu par savu direktoru. Vācu avīzē «Rig. Tageblatt» tas nokritizēja sava līdzrežisora operas «Freischütz»inscenējumu un nostādīja to zem nulles. Rīgas vācieši lasīja un priecājās: kas tas par gudru cilvēku?! Jo viņš bija pievedis arī, kādam tam inscenējumam vajadzētu būt. Nokritizētais režisors bija pacenties izzināt no redakcijas iesūtītāja vārdu, un izrādījās, ka tas viņa paša kolēģis.
Atklājums sacēla lielu auku ne vien pie vietējās aktieru saimes, bet aizskartais griezās arī ar sūdzību pie vācu «Bühnengenossenschaft'es». Šinī biedrībā, var teikt, bija obligatoriski apvienoti it visi vācu aktieri, operdziedātāji un citi pie skatuves piederīgi spēki. Nevienam nedrīkstēja vietu dot, ja tas nebija biedrs «Bühnengenossenschaft'ē». Un sūdzība nepalika bez sekmēm. Tā kā biedrības statūti aizliedza aktierim rakstīt par aktieri kritikas, tad tā nosodīja Rode-Ēbelingu uz pieciem gadiem ar izslēgšanu un boikotu no «Bühnengenosserschaft'es». Sprieduma sekas priekš viņa bija vēl ļaunākas, jo, tā kā neviens teātris ar šādu no ģenerālbiedrības boikotētu cilvēku nedrīkstēja būt darīšanās, Ēbelingam uz ātru roku nācās atstāt savu vietu.
Te nu viņam kā par laimi notika krīze Latviešu teātrī. Ādolfs Alunāns aizgāja, un viņa vietā vajadzēja spējīga direktora. Pieteicās Kazimirs, pieteicās Bodniek-Jaunzems, pieteicās Rozentāl-Krūmiņš no Pēterpils, pieteicās students J. Bergs, un pieteicās arī beidzot Rode-Ēbelings. Iniciators šinī lietā un viņa kandidatūras karsts aizstāvis bija teātra komisijas loceklis Pēteris Krauklītis. Latviešu teātra repertuārs tā kā tā bija tulkots no vācu valodas. Lugas visas Ēbelings pazina oriģinālā un bija tās spēlējis. Galvenā lieta, ka viņš pamatīgs lietpratējs, un aktieriem, kuri taču ikviens vairāk vai mazāk saprata vāciski, var visu parādīt. Teātra komisija nosprieda tā: visi pieteikušies direktori lai katrs pēc kārtas iestudē savu konkurences izrādi, un, kuram būs tā labākā, to pieņems.
Rode-Ēbelings nāca pēc rindas pats pēdējais, bet viņa izrāde tika atzīta par to vislabāko. Viņš tika pieņemts, attīstīja dzīvu darbību, un likās, ka latviešu teātra vēsturē patiešām iestājas jauns laikmets. Vai nu tās bija vācu lugas, kā «Izšķērdētājs» vai «Lenore», vai krievu lugas, kā «Dzīvība priekš cara», - uz skatuves tagad bija daudz vairāk nekā agrāk ne tikai ko pasmieties, bet arī ko redzēt un dažreiz pat raudāt. Var sacīt, ka ārējās tehnikas laukā Latviešu teātris no Rode-Ēbelinga daudz ko mantojis.
Ēbelings tika algots ar 50 rubļiem mēnesī un 15 procentiem no izrāžu neto atlikuma, atskaitot dienas izdevumus. Tā kā izrādes notika ik svētdienas un vēlāk arī trešdienās, tad viņa ienākumi bija caurmērā no 300 līdz 350 rubļiem mēnesī, un viņš, kā rādījās, bija ar tiem apmierināts. Viņam jau bija iespējami arī kādi blakus ienākumi par stundām un vācu diletantu izrādēm. Turpretim aktieri samērā ar viņu bija nostādīti daudz sliktāk. Pašiem pirmiem spēkiem algas nebija lielākas par 25 līdz 35 rubļiem mēnesī. Vienam Duburam kā izņēmums alga bija 40 rubļu mēnesī. Tas tad bija viens no galveniem iemesliem aktieru iekšējai neapmierinātībai. Mākslinieki rakstnieki pa lielākai daļai jau nu gan pēc savas dabas neapmierināti, bet te nu galvenais cēlonis gan bija pārāk īsās algas. Kam nebija savi pilsoniski ienākumi un teātra alga tikai blakus ienākusi kabatas nauda, tam iekšējais nemiers lauzās ar varu uz āru, piemēram, Duburam. Tomēr arī šīs mazās algas bija liels solis uz priekšu, jo agrāk latviešu aktieri nemaz netika algoti. Šim nolūkam jau arī, t. i., lai rastos līdzekļi aktieru algām, tika sašaurināti Ādolfa Alunāna procenti no 20 procentiem uz 15 procentiem, un tādēļ viņš arī aizgāja. Tagad jau pat domāja par koristu un statistu algošanu, kurā nolūkā tika ņemts no katras izrādes zināms procents, tam pievienoti vēl atlikumi no kora benefices izrādēm. Sezonas beigās tad šī summa tika izdalīta, nevis vienlīdzīgi, bet pēc nopelna, cik katrs bijis klāt pie mēģinājumiem, kādas spējas tam un arī cik labi tas pie direktora un kapelmeistara pierakstīts.
Teātra koristos un statistos it nejauši ieviesās internacionāls proletārisks gars, jo neviens netika atraidīts, kas pieteicās. Agrāk, kad nekādu algu nesaņēma, gars bija daudz aristokrātiskāks, jo teātra saimei bija sava «teātru spēlētāju biedrība», un neviens nevarēja tikt pieņemts pie teātra bez šīs biedrības piekrišanas. Pirms vajadzēja būt viņas biedram. Alga nebija nevienam, ne lielam, ne mazam, teātra spēlēšanu visi uzskatīja kā atpūtu pēc beigtiem dienas darbiem, jo no tā nedzīvoja. Ikvienam jau bija savi ienākumi citur, ka tas tautas labā varēja strādāt; bet tādēļ tas arī gribēja zināt, kas viņa biedri. Ar vārdu sakot, teātris līdz tam bija klubs priekš labāk situētiem diletantiem, kuriem tās kapeikas no teātra nevajadzēja. Visi tie bija pieklājīgi un pēc modes ģērbušies, tiem cieši sakari ar Latviešu biedrības aprindām, un arī, kad tie nebija Latviešu biedrības biedri, tiem uz «teātra spēlētāju biedrības» kartes pamata bija tiesība apmeklēt Latviešu biedrības ekonomiju.
Tagad pie jaunās kārtības bilde piepeši izmainījās. Pieteicās ne vien tādi, kuri patiešām juta sevī kādas spējas un interesi pret teātri, bet arī tādi, kuriem varbūt tās maz kapeikas, ko no teātra varēja sagaidīt, bija vienīgais ienākumu avots. Krājās ap teātri visādi sveši, atsevišķi elementi, gan stipri eļļotām, bet arī neķemmētām frizūrām, apspūrušiem bikšu galiem un nošķiebtiem zābakiem. Daži varbūt pat ģēniji, bet ar ļoti trūcīgām elementārzināšanām. Latviešu biedrība tiem sveša un latviešu tauta vienaldzīga. Tiem pa vidu netrūka arī inteliģentu, kuri lauzās pie teātra ar nodomu uzstrādāties par pirmiem spēkiem.
Starp tādiem minams arī Kārlis, kurš uz Krūma pierunājumu šodien bija ieradies. Pēdējais bija apņēmies runāt, vai nevar Kārli pieņemt vēl sevišķā postenī: viņš direktoru sīki lai iepazīstina ar latviešu oriģināllugu tekstu. Tā kā viņš bija latviešu rakstnieks un pie tam vēl pārvaldīja ļoti labi vācu valodu, tad viņš šim uzdevumam varēja būt ļoti noderīgs. Agrāk priekš latviešu oriģināllugu inscenēšanas no teātra bija angažēts Rozentāl-Krūmiņš, bet Ēbelings viņu bija izsaldējis.
Tā kā direktors bija šovakar ļoti aizņemts, tad Krūms nebija vēl paguvis ar viņu runāt. Kārlis, sekodams mēģinājumu gaitai, sēdēja tumšajā zālē un gaidīja. Tur bija arī vēl citi jauni spēki, kā rādījās, viens otram vēl gluži sveši. Lēni un taustīdami tie mēģināja viens otram tuvoties un viens otru izdibināt.
Kāds puisis sārtu vaigu stādījās Kārlim priekšā; Kleinbergu viņu saucot. Kas Kārlis agrāk bijis? Ar ko tas tagad nodarbojoties? Uz kādām lomām tas visvairāk reflektējot?
Kārlis uz šiem daudzajiem jautājumiem nezināja atbildēt un noraustīja kamiešus.
«Luga «Cilvēces naidnieks» ir zīmēta taisni uz Šopenhaueru,» kolēģis atkal ieminējās. «Pilsētas teātrī «Cilvēces naidniekam» ir Šopenhauera maska...»
Kārlis atkal atbildēja ar plecu paraustīšanu, jo patiesībā viņš šo lietu tuvāk nepazina. Bet citi jaunie kolēģi bija daudz vaļsirdīgāki. Kad Kleinberģis griezās pie kāda otra jaunekļa, tas stādījās priekšā par Voitovu. Tas strādājot eksprešu kantorī par rakst- un grāmatvedi. Dienests sevišķi grūts, un alga pavisam maza. Bet to pašu vēl grib pazemināt. Viņa darba devēji izsludinājuši avīzēs, lai pieteicas kandidāti. Un netrūkst arī ļaudis, kas pieteicas, lai gan tie nu kantora absolūti nekā nezina. Dažs pat neprot lāgā salocīt un ielikt godīgi kuvertā pieteikšanās rakstu. Ak tu pelēkā ikdienība! Cik pavisam citādi būtu nodoties pilnīgi mākslai un no tās dzīvot... Jā, kam uz to dāvanas!...
Kāds cits ar ķerainiem, sarkaniem matiem minēja savu vārdu - «Kārkliņš» un piebilda: «Kas to var zināt, kam tās dāvanas?! Vai jau visi, kam tās ir, tiek pie vārda? Var būt dažam labam no mūsu brāļiem ir tik lielas dāvanas, ka mūsu pirmie spēki nav cienīgi tiem kurpju siksnas atraisīt!... Bet kas viņus laidīs pie vārda?...»
«Nu, nu, nesakāt, ka mūsu direktors nav liels mākslinieks,» kāds pienācējs sacīja. «Mans vārds Ozers... Kas gan vēl prot sastādīt tik plastiski grupas kā viņš?! Mani ļoti kairina atlētika un plastika!...»
«Jā, bet jaunos spēkus viņš nelaiž vis pie vārda, un tādēļ mums vēl daudz garadāvanu guļ zem pūra,» kāds apmēram astoņpadsmit gadus vecs jauneklis lielām, brūnām acīm un kupliem, tumšiem matiem piebilda. «Bet mēs tādēļ nedrīkstam bīties grūtību. Pāri visiem šķēršļiem un kavēkļiem mums jātiek pie mērķa.»
Šis mūzas dēls patiešām nebaudīja vieglas dienas, jo brauca savam tēvam līdzi uz smagas frakts laivas; viens pie stūres, otrs pie zēģeles. Viņi veda akmeņus, granti un visu, kas izgadījās, un laivas saturs dažreiz pašiem bija jāiekrauj un jāizkrauj. Viņu sauca Teodoru Krūmiņu, bet, tā kā Rode-Ēbelings lietoja divus vārdus, tad arī viņš sev pielika otru vārdu un rakstījās Lejas-Krūmiņš. Tāda paraša toreiz bija stipri modē. Viņa mērķis, kuru tas neliekuļoti izstāstīja, bija kļūt par teātra direktoru. Ticīgi viņš pēc grūtā dienas darba apmeklēja teātra mēģinājumus un būtu drīzāk trīs dienas palicis neēdis nekā no kāda nost palicis. Talija dziji bija iezagusies jaunā laivinieka sirdī.
«Per aspera ad astra!» viņš nobeidza. (Caur darbu pie uzvaras!)
«Gluži manas domas!» kāds neliels jauneklis, to visu noklausījies, sajūsmināts piebilda. Kāds bijis saimnieka dēls no laukiem. «Arī man nav mazāk grūti jāstrādā, bet nevienu mēģinājumu vēl neesmu nokavējis.» Un viņš aptēloja drusciņ savus apstākļus. Ienācis no laukiem gluži bez kādiem līdzekļiem, bet dūšu nezaudē. Viņš nopelna sev uzturu koku fabrikā un pēc darba laika ir savs kungs. Dažreiz gan, no mēģinājuma pārnākušam, tam pulksten piecos no rīta jāceļas slaucīt sniegs no koku stāpelēm, kad ir slapjdraņķis. Tad ir nepatīkami, jo miegs nāk un slapjums līst aiz apkakles. Bet uz to nevar skatīties, ja grib tikt pie mērķa. Viņu gan vairāk kairina rakstniecība, un, lai tam simpātiska teātra māksla, tas pirms grib uzstrādāties par ievērojamu rakstnieku.
«Jūs itin pareizi, attiecoties uz teātri, savas spējas esat novērojuši,» jaunais laivinieks sacīja. «Jums pavājš balss orgāns... Man ir daudz stiprāks!... Man reiz jau bija loma, gan tikai viens vārds «juhhē!». Bet es to izsaucu: «Juhhē!...»»
Lai gan viņš to bija gribējis sacīt ar aizturētu balsi, tomēr visā zālē noskanēja viņa skaļais «juhceris».
«Ruhe dal!» Rode-Ēbelings, no sava režijas krēsla uzšāvies, pērkona balsī iesaucās un blenza tukšajā zālē. «Sacra, was ist das für Jodelei?!...»
Viss bars nobēdza tālāk tumsā, tikai Kārlis palika sēžot kā sēdējis, apspīdēts drusku no rampas gaismas.
«Was haben Sie da?!» Ēbelings, viņu pamanījis, sauca. «Wer sind Sie?» (Kas jums tur ir?! Kas jūs esat?)
Kārlis piecēlās un gāja pie rampas, lai izskaidrotos. Bet no skatuves puses jau arī Krūms piegāja pie direktora un viņam klusu pačukstēja, ka tas ir tas cilvēks, par kuru jau tas viņam runājis un kurš tam varētu būt ļoti noderīgs.
«Ach so,» Ēbelings pienākušo Kārli vērīgi, bet manāmi neuzticīgi uzlūkoja. Pret inteliģentiem latviešiem tas vispār izturējās ļoti neuzticīgi, jo kas var zināt, kas tiem par nodomiem.
«Das ist eigentlich Sache des Kapellmeisters,» viņš beidzot Krūmam paskaidroja. «Er muß zuerst seine Stimme prüfn(en). Wann haben wir Gesangprobe?» (Tā īstenībā kapelmeistara lieta. Kad mums ir dziedāšanas mēģinājums?)
«Morgen abend!» Krūms paskaidroja.
«Also, dann bitt ich morgen abend zum Kapellmeister!» Ēbelings Kārlim pasacīja un sarunu nobeidza. (Tātad lūdzu rītvakar pie kapelmeistara!) Krūmam viņš vēl klusu paskaidroja: «Das weitere werden wir sehen...» (To tālāko redzēsim...)
Piesēdies atpakaļ pie režijas galdiņa, direktors izvilka un apskatīja savu pulksteni. «Ich meine, wir haben heute genug gearbeitet, Kinda (er)... Schließen wir...» (Es domāju, ka šodien diezgan esam strādājuši, bērni... Slēgsim!...)
Nākošā acumirklī viņš ar savu «gēroku» un gar dibenu bija jau gatavs uz iešanu, un arī citi visi izklīda.

* * *

Nākošās dienas vakarā Kārlis, kā jau teikts, atkal ieradās un, uzvadījis Lūciju augšā uz skatuvi, uzmeklēja pats kapelmeistaru Velfertu, kurš lai viņa balsi izmēģinātu. Bija liela meklēšana.
Kapelmeistars ar savu flīģeli šoreiz bija iekortelējies blakus lielai zālei, dāmu istabā. Tur ieiedams, tas atrada priekšā jau lielu drūzmu jaunu cilvēku abēja dzimuma. Visvisādi vairāk vai mazāk interesanti tipi, sevišķi, kas attiecas uz sievietēm, viens otram sveši, sveši art latviešu teātrim, un pat daži sveši latviešu tautai, gan spoži eļļotām, gan arī gluži nesukātām frizūrām. Laikrakstos bija izsludināts, lai jauni spēki pieteicas, un tie bija nākuši bagātīgā mērā.
Velferts jau ieņēmis savu vietu pie flīģeļa. Sānis pie sienas sēdēja arī Duburs un citi aktieri, vai nu aiz ziņkārības gribēdami noskatīties jaunos spēkus, vai arī kā pieaicināti goda tiesneši.
Velferts katru vienu, kas pēc rindas pie viņa pienāca, apskatīja pirms no galvas līdz kājām. Tad piesita pie klavierēm «a», lika dziedāt to pakaļ, pats arī, muti cik varēdams ieplētis, līdzi dziedādams. Ja pārbaudāmam negāja, kā vajadzīgs, tas piesita kauliņu vairāk reizes: a-a-ā... «Mund auf, mehr!... Mund auf!...» (Muti vaļā vairāk, muti vaļā!...) Dažs, nabadziņš, jau nu arī plēta, ka vairāk nevarēja. «So, so, mehr, Mund auf!» kapelmeistars komandēja. «So, so... So ist es recht!» tas beidzot piekrītoši ar galvu māja, pats līdzi dziedādams: «Ā!»
Beidzot pēc apmierinoša iznākuma pierakstīja eksaminanda vārdu un adresi. Bet, ja negāja ar visu mutes plēšanu, - uz ko Velfertam pašam bija sevišķas dāvanas, - tad nogrozīja galvu. «Es geht nicht. Nein reiner Ton... Nein, - Sie können nicht... Der nachste!» (Neiet. Neviena tīra toņa... Nē, jūs nevarat... Nākošais!)
Atraidītam, vai nu tas galvu kasīja, vai ne, cits nekas neatlika kā posties projām, lai dotu vietu nākošam. Viņa vietā stājās cits labākām vai sliktākām sekmēm, kā nu kurš. Beidzot pienāca Kārļa rinda.
«Pavisam cita balss!» Duburs piekrizdams piecēlās. Un, kad Kārlis minēja kapelmeistaram savu vārdu, Duburs viņam draudzīgi tuvojās: «Ērglis?... Es arī pazīstu vienu Ērgli... Mans skolasbiedrs Jelgavas reālskolā...»
«Tas ir mans brālis,» Kārlis paskaidroja. «Man ir tas gods ar Dubura kungu?...» Viņi sasveicinājās.
«Es jau domāju, ka brālis... No vaiga un acīm var zīmēt,» Duburs draudzīgi turpināja. «Mēs ar Teodoru stāvējām viens otram ļoti tuvu... Jā, jums ir labi izkopta un skanīga balss, bet lielais daudzums te ir nederīgs materiāls.»
«Nu, nu, es jau arī neesmu nekāds solists un nedomāju tāds būt!» Kārlis vairījās.
«Ja jūs gribiet uz to skoloties, kādēļ ne,» Duburs lietpratēja balsī atbildēja. «Balss materiāls jums pilnīgi pietiekošs. Protams, skolas mums visiem vēl vajag... Es arī dziedu solo, bet, ka es tādēļ solists neesmu, to it labi noprotu. Labprāt es ņemtu stundas pie kāda šejienes vācu operas dziedātāja, - bet vai ziniet, ko tas maksā?! Tā jau ir tā nelaime, ka mums, latviešiem, trūkst tās timpas.»
«Jums tomēr, kā esmu dzirdējis, teātris maksā ievērojami lielāku algu nekā citiem,» Kārlis ieminējās. «Esmu dzirdējis arī teātra komisijas večus izsakāmies, ka tā ir tā vislielākā alga, ko teātris var maksāt, un ka tas jau sen pārkāpis normu...»
«Veči ir ēzeļi!» Duburs gandrīz nervozi atbrēca. «Vai ar četrdesmit rubļiem kāds cilvēks var dzīvot un vēl mākslinieks! Viņi, šie pintiķi, mani smalki piekrāpuši un ieveduši tintē... Es nenācu pie teātra bez sešdesmit rubļiem mēnesī, jo tā ir tā vismazākā summa, bez kuras nevar cauri nākt. Nu ņem Krauklītis un Balodis abi mani vārdot, teātris nevarot vairāk par trīsdesmit pieciem rubļiem, bet šie gādāšot, ka man tomēr iznāk sešdesmit rubļi. Balodis man došot kādu mazāku vietu savā kantorī un maksāšot iztrūkstošos divdesmit piecus rubļus. Tātad mana eksistence būtu nodrošināta. Un šī vieta kantorī mani arī nekavēšot no manas teātra darbības. Būtu jau tīri labi, ja tā būtu bijis! Bet kas tā par vietu bija?! Šis ēzelis mani gribēja izlietot par skrejpuiku. Mani, Latviešu teātra pirmo spēku, pintiķis tāds!...»
«Tas nu gan lāgā nebūtu saskaņojams,» Kārlis pēc brīža iebilda, kad Duburs bija apklusis.
«Tā ir cūcība un netaktība vislielākā mērā, ko tikai tāds miltu maiss var izdomāt!» Duburs attrauca. «Saprotams, ka es tam protestēju un prasīju, lai man dod kādu citu vietu, kas acumirklī bija svabada. Bet Balodim ar Krauklīti ir savas veikala kombinācijas kopā, vienam ir pret otru pienākumi un pakalpojumi. Tās vietas vajag kādam Krauklīša radiniekam, un es palieku gluži tukšā!... Tie ēzeļi pilnīgi piemirsuši, ka tie man devuši savu vārdu, un, lai man dotu kādu gandarījumu, tie pieliek man pie teātra algas piecus rubļus. It kā es ar to varētu apmierināties! Ceturtdaļa no algas man iziet par sodiem vien... Nu, sakiet, - vai tie ir džentlmeņi? Tie jau pēdīgie ļurbas!»
Kārlis noprata, ka Duburs pie viņa dāvanām varbūt jau būtu ticis par direktoru, vismaz būtu ticis daudz tālāk nekā tagad, ja nebūtu tik asi nostājies pret teātra komisijas locekļiem.
«Esmu tomēr ļoti lielā pārsteigumā,» viņš piebilda. «Es domāju, ka jūsu stāvoklis būtu pilnīgi apskaužams, bet, kā redzu, jūs pavisam esat neapmierināti...»
«Ai, tur man būtu daudz, ko stāstīt!» Duburs atbildēja. «Nebūt neesmu priekš tās teātra lietas tik karsts, kā to domā... Bet noiesim lejā uz kādu glāzi alus. Man šovakar uz skatuves darīšanas nav, varam drusku parunāties...»
Kārlis uzaicinājumam paklausīja, un viņi nokāpa pa trepēm vecā Latviešu biedrības pagrabā, restorācijas zālē.
Cilvēku te nebija daudz, tikai parastie avīžu lasītāji, starp tiem daži seloņi. Duburam tie visi bija draugi un arī Kārlim reizi bijuši. Bet tagad tie viņus nelikās ne redzot.
Duburs nosēdās ar Kārli pie galda un pasauca alu. Viņš pameta vēlreiz acis uz seloņiem. «Ei, Knābi, Fučiņ, vai tad jūs nepienāksat!...»
Neliekas ne dzirdis. Kārļa dēļ. Tikai Duburs, kas no tās lietas neko nezināja, nevarēja īsti saprast viņu atturību un domāja, ka tie tāpat negrib nākt. Kārlim tā lieta bija skaidra. Jau labi sen viņam bija pienākusi apdrošināta vēstule ar konventa paziņojumu, ka viņš no konventa izslēgts un tam aizliegts turpmāk korporācijas telpas apmeklēt. Viņš saprata arī it labi šī izslēguma sekas un instrukcijas, kas ar to sakarā dotas viņa komiltoņiem. Tie nedrīkstēja ar viņu vairs ne runāties, ne viņu sveicināt, ne likties viņu pazīstam, ne griezt uz viņu kādu vērību arī tad, kad tie atronas ar viņu vienās telpās vai pat spiesti sēdēt dažreiz ar viņu pie viena galda. Ja nav iespējams no pēdējā aiziet, tad izlikties tā, ka viņa te nemaz nebūtu, ja iespējams, jāpagriež mugura un, kad trešais grib tos ar viņu iepazīstināt, tad tikai vēsi jāpaloka galva: «Jā, jā!» Īsi sakot, pret viņu izvedams boikots līdz pēdējai konsekvencei.
Tikai daži nevainīgākie biedri, kā Knābis un Fučis, kad tie viņu satika koridorā, kur neviens viņus neredzēja, sniedza tam silti roku, itin kā nekas nebūtu noticis, gribēja zināt, kā viņam tagad iet un vai tas pilnīgi vesels. Knābis iesprauda tam pat smaržojošu papirosu zobos, ja viņam tāds jau nebija mutē, un pasmaržoja vēl uguni. Tā sasodītā muļķīgā lieta! Bet, tiklīdz kāds nāca vai kāda acs varēja viņus ieraudzīt, tie likās no viņa projām, ka ne atpakaļ nepaskatījās.
Bet Duburam viņš nekā par to neteica, un tie iesāka paši savas valodas. Vispirms Duburs lika priekšā, ka viņi sauktos par «tu», uz ko Kārlim nevarēja būt nekas pretim, un uz to viņi tukšoja putojošu kausu. Tad pēc dažām sarunām par viņa rakstniecības darbiem un turpmākiem nolūkiem Duburs tam atklāja savu dzīves gājumu.
No sākta gala viņš nebūt nav gribējis tapt par aktieri, bet tapis tāds caur pārpratumu, var sacīt, likteņa ironiju. Tā kā balss viņam laba un arī, jau skolā iedams, pratis deklamēt, tad ir bijis spiests uzstāties Jelgavas reālskolas latviešu skolēnu pulciņa slepenos vakaros, kur ieguvis savu biedru apbrīnošanu. Tas piedalījies arī kādas reizes no aktieriem vai diletantiem sarīkotās teātra izrādēs Jelgavas pilsētas teātrī. Bet cita lieta ir spēlēt sava prieka dēļ! Viņš un arī vēl citi biedri, piemēram, J. Bergs, kas tagad jau students un savā laikā pieteicies pat pie Rīgas Latviešu teātra par direktoru, ieskatījis teātra spēlēšanu par patīkamu un arī pamācošu laika kavēkli. Citādi tas čakli gatavojies uz gala eksāmeniem, lai pārceltos uz Rīgas politehniku.
Šo eksāmenu dēļ nu arī notikusi tā traģika. Viņš strādājis ar tādu dedzību un par tiem priekšmetiem, par kuriem jau ticis eksaminēts, bijis drošs uz 5. Te nu nelaimīgā kārtā tam radusies ziņkārība, cik augstus numurus tas taču sasniedzis, un tādēļ aplinkus kārtā kādam cilvēkam, kam ar skolotājiem sakari, licis pēdējiem par to apjautāties.
Atbilde bijusi notriecoša: visos priekšmetos tik slikti numuri, ka viņš galīgi izkritis cauri. Viņam pavisam vairs neesot vērts pārējos priekšmetos eksāmenus likt, jo tam tā kā tā vēl jāpaliekot atpakaļ semestris reālskolā.
Duburs, apzinādamies, kā viņš strādājis, sajutis tādu netaisnību un viņu pārņēmis tāds riebums, ka metis arī visu un gājis cauri. Dzēris vairāk dienas un naktis, atbraucis ar to pašu galu uz Rīgu. Tā kā te pašlaik reorganizēts Latviešu teātris, meklēti aktieri un dziedātāji, tas ar labām sekmēm parādījis savas spējas dziesmu lugā «Mīlestības dzēriens». Tā viņš pieņemts par teātra pirmo spēku un dabūjis arī to blakus vietu. Bet tik vienā, kā otrā vietā tam bijis jau tik daudz nepatikšanu, ka lieta sarūgtināta viņam jau līdz kaklam. Katru stundu viņš no teātra aizietu, ja tam būtu, kur iet.
Un galu galā izrādījies, ka skolotājs, kas sniedzis ziņas par numuriem, skaudīgi pārskatījies. Sliktie numuri piederējuši kādam citam, bet Duburam paši labākie. Viņa draugi un labvēļi gan sūtījuši tam cilvēku pakaļ uz Rīgu, lai nāk un nobeidz eksāmenus. Bet tas nav varējis viņu saķert, bez tam viņš bijis arī tādā garastāvokli, ka nebijis runājams. Bet tagad viņš to nožēloja ļoti.
«Ja šis pārpratums nebūtu noticis,» viņš rūgti ieminējās, «vai man te par to bada algu būtu jāmokās pie teātra un jāklausās vācieša rupjības? Un vai man būtu jāpieņem tādas pazeminošas blakus vietas un jāļaujas patikties no tādiem miltu maisiem?! Ēzeļi tie veči ir, ka viņi aktieriem tik maz maksā, ēzeļi!»
Dobji šie vārdi noskanēja restorācijas tukšajās telpās. Kārlis it kā satrūkās. Ja nu te kāds vecis klāt un to dzird!
Nebija te neviena, un nedzirdēja neviens to, bet veči tāpat zināja, ka Duburs tos tura par ēzeļiem. Viņa stāvoklis pie tam bija jau tāds, ka tas gandrīz vairs nebija izlabojams.
Mēģinājums augšā bija patlaban nobeidzies, un ieradās lejā daži aktieri. Pirmie spēki, kuriem teātra alga, kā saka, bija tikai tāda blakus ienākusi kabatas nauda, mēdza pēc mēģinājumiem vēl kādu stundiņu pavadīt apakšā pie alus vai tējas. Tā kā Krūms bija izpaudis, ka Kārlis, kura darbus pazina gandrīz visi, piestājis pie teātra un patlaban ar Duburu, tie nonāca šoreiz it lielā skaitā, jo gribēja ar jauno biedru tuvāk iepazīties un varbūt arī tuvāk izzināt viņa nodomus.
Tur bija Jānis Brigaders, grāmatu tirgotājs, sākumā un tikai komijs pie Kapteiņa viņa filiālē Krauklīša bazārā, bet vēlāk patstāvīgs, varoņtēvu tēlotājs, skaistu, melnu bārzdu, kuru tas beidzot ar grūtu sirdi upurēja teātra interesēm. Viņš skaitījās pie iespaidīgākiem pirmiem spēkiem. Pēc tam kad tas bija apprecējis pirmo aktrisi un subreti Annu Maiju un ievērojot pēdējās ciešo draudzību ar Akmentiņ jaunkundzi, viņa iespaidu varēja multiplicēt divireiz, pat trīsreiz. Viņa attiecības ar teātra komisiju bija tās vislabākās, jo tas bija ar mieru, ko viņam deva, un nekaulējās. Kārli viņš pazina jau iztālēm un zināja pat, ka tas rakstījis dažas kritikas par Latviešu teātri vācu avīzēs. «Tas ir labi, tas ir labi, ka nu nākam tuvāk,» tas spieda sirsnīgi Kārļa roku. «Kad atkal kādreiz saņemam kādu literārisku pērienu, tad vismaz zinām, no kuras puses tas nāk...»
Ne mazāk draudzīgi Kārlim tuvojās Mārtiņš Stinuss, varonis-mīlētājs, sārts puisis prāvu augumu un platiem pleciem. Kaut gan viņš kā notāra palīgs ārpus teātra pelnīja labu algu, tas tomēr piederēja pie «neapmierinātiem» un pastāvīgi kritizēja teātra komisiju. «Kad mūsu teātra komisija nospriež kādu muļķību,» tas sacīja, «tad tā saka, ka tas notiek aiz principa. Aiz principa tā, piemēram, nevar aktieriem lielākas algas izmaksāt kā tik un tik!... Ak, kā es vēlētos viņai to principu lauzt!... Vai tad nevarētu reiz kāds cilvēks viņai to zobu izlauzt!... Nu, es domāju, ka Duburs to izdarīs...»
Protams, ka teātra komisijai šāds oponents bija ne visai patīkams, un tā pie katra izdevīga gadījuma mēģināja no viņa atsvabināties, tikai Stinuss nebija tik viegli pieciešams. Beidzot viņam radās vietnieks, Aleksandrs Freimans, un Mārtiņš vairs netika tālāk angažēts.
Iekšēju nemieru sajuta arī Roberts Jansons, varoņu un raksturu lomu tēlotājs. Viņa vienīgie ienākumi bija no teātra, un, tā kā tie bija nepietiekoši, lai varētu eksistēt, tad bija apprecējis kādu dārznieci, Baltiņ jaunkundzi, kuru tad izaudzināja par ievērojamu aktrisi. Bet Jansons nebija skaļš protestētājs, viņš tikai taisīja klusas piezīmes. Viņa skaistā sonora balss, dzīvē paklusu runājot, skanēja vēl burvīgāk nekā uz skatuves. Viņš bija opozīcijā ne tik daudz pret teātra komisiju kā pret direktoru Rode-Ēbelingu.
Kas viņam pie Ēbelinga nepatika? Pirmkārt, tas, ka direktors sodīja par vēlu nākšanu un par lomu neprašanu. Bet Jansons nāca pastāvīgi par vēlu, un lomas tas, principiēli nemācījās. Izlasīja tikai divas un trīs reizes cauri un pietika ar suflieri. Ja nevarēja no tā tik ātri sagaidīt, tad taisīja mākslīgus starpbrīžus, tā saucamās «kunstpauzes», ar kurām tas bija nesasniedzams meistars. Otrkārt, tam nepatika, ka Ēbelings uzbāžas ar savu priekšā rādīšanu. Tas iznicina katru aktiera patstāvīgu koncepciju, nomāc viņa individualitāti, tā ka nejauj tam attīstīt neko iekšēji un patstāvīgi. Tēlojums caur to iznāk sekls un ārīgs, ne vairs māksla, bet tīrā dresūra.
«Vai jūs vērtējiet to par mākslu, ko te Ēbelings dod?» viņš Kārlim sāpīgi sacīja. «Nē, tā nav māksla, tā ir tikai «rohe Mache». Ēbelings nav nekāds mākslinieks, tikai rutinēts tehniķis...»
Nevarēdams savus mākslas principus ar Ēbelingu saskaņot, tas beidzot aizgāja; sarīkoja pats teātra izrādes un apmācīja jaunus aktierus. Viens no viņa spējīgākiem audzēkņiem, kas diemžēl liekas teātrim zudis, ir Pēteris Rudzītis.
Tur vēl bija mazais Francis, labs aktieris, bet neciešams ar savu rupjo, vulgāro valodu. Tālāk Eižens Kociņš, ļoti raksturisks veču tēlotājs, bet citādi praktisks un taupīgs cilvēks. Viņš spēlēja teātri un tirgojās Krauklīša bazārā ar petroleju. Biedriem nekad pudeli alus neizmaksāja, bet gan no tiem dzēra. Šīs īpašības dēļ Duburs viņu ļoti āzēja un arī tādēļ, ka tas honorāra dēļ uzņēmās katru lomu, vienalga, vai tā viņam piestāv vai ne. «Der wahre Rollenschinder!» tas izsaucās, kad redzēja sarakstā, ka Kociņš uzņēmies atkal tādu un tādu lomu. Dzirdēdams, ka Kārlis rakstnieks, Eižens tam klusu pieglaudās un aprunājās: «Vai jūs nerakstīsiet kādu jaunu lugu? Vai jūs nevarat tajā iekārtot priekš manis tādu labu veča lomu?»
Drusku neuzticīgāk, dzirdēdams, ka viņš ir kritiķis, Kārlim tuvojās Fricis Lepševics, tumšs dienvidnieka tips kuplām, melnām ūsām un zelta brilli. Tas nebija cieti angažēts un spēlēja uz reizēm tādās lomās, kas viņam stipri piemērotas un kur bez viņa nevarēja iztikt. Bez tam tobrīd viņš bija pats labākais latviešu baritons. Viņš bija kļuvis slavens ar savu Valheimu un mēteļa dziesmu «Lenorē» un ar Ubaga dziesmu «Izšķērdētājā». Tas tādēļ bija ļoti apzinīgs un par teātra apstākļiem ļoti neapmierināts. Ne algas dēļ, jo to viņš pelnīja labu kā grāmatvedis Balka šņaba kantorī, bet atrada, ka nebija tā, kā viņš nolīdzis. Tam pienācās savs kabinets, un, kad tas nāca uz izrādi, - tikai pusstundu pirms sākuma, - tur vajadzēja būt jau visam noliktam, garderobei un katram mazākam sīkumam, kas priekš grimēšanās vajadzīgs.
Bet reti kad tas bija! Tad viņš kāpa pa trepēm lejā un šimpojās uz nebēdu. «Was ist das für ein Lumpen wirtschaft hier?» viņš direktoram noprasīja. Tas bija vienīgais aktieris, kas cēla tādas pretenzijas un no kura Rode-Ēbelings bijās, lai gan, blakus minot, tas stāvēja ar viņu uz «tu» un «tu». Kad viņš nāca, Ēbelings trīcēja un lūkoja, cik labi varēdams, viņu apmierināt.
Bet kādēļ Fricis skatījās tik neuzticīgi uz kritiķiem? Nu, it vienkārši, Pudiķis viņu reiz «Baltijas Vēstnesī» bija nejauki nokritizējis. Ka tas dziedādams norijot vārdus, savu lomu neskaidri izrunājot. Patiesībā jau nu gan no dabas viņa izruna bija pārāk strauja un vārdi, tā sakot, dažreiz sakrita veldrē. Bet Lepševics to nevarēja paciest. Viņš Pudiķi ne vien aizmuguriski, bet arī acu priekšā izlamāja par pēdējo pintiķi un sūkalu zēnu, bet arī divas nedējas bija šaubās, vai viņu nogalināt vai izdarīt pašnāvību. Beidzot uztrauktais garastāvoklis pamazām norima, un Fricis Lepševics dzīvoja tālāk, līdz nomira dabiskā nāvē.
Pavisam apmierināts bija Augusts Vārna-Vārtiņš, kuram tā teātra alga bija tikai «spička» un kurš kā komiķis taisīja tikai smaidošu ģīmi. Ļoti saticīgas dabas cilvēks. Svētdienas rītos uz ģenerālmēģinājumiem tas nekad nenāca, tādēļ ka bija aizkavēts savā otrā dienestā - pastā. Viņa biedri tad to pēc kārtas dabūja marķēt, par ko tas atkal nebija slinks izmaksāt. Viņa kārtējā alga arī pastā nebija necik liela, trīsdesmit līdz četrdesmit rubļi, mēnesī. Bet, ko tas ieņēma pa Ziemas svētkiem un Jaungadu, ar to tas varēja dzīvot visu gadu. Viņam tur nebija nekāds liels «čins», tikai vēstuļu šķirotājs. Bet taisni kā tādam tam bija ļoti plaši sakari ar publiku, labāk sakot, ar Rīgas tirdzniecības kantoriem vai, vēl pareizāk sakot, ar šo kantoru kurjeriem un skrejpuikām. Kantori jau negaidīja, kamēr tiem pienes korespondenci klāt, bet tūliņ pēc vilcienu pienākšanas sūtīja tai pakaļ uz pastu. Un te nu atkarājās no tam, cik Vārtiņš tos labi apkalpoja un cik tas ātri strādāja, pienākošo pastu izšķirodams.
Viņš patiešām ātri strādāja, jo citādi nevarēja. Draugi jau stāvēja aiz letes un korī cits aiz cita sauca: «August, hast du nichts für mich? August, ich habe keine Zeit... August, entlasse mich zuerst!» Bet Augusts tikai strādāja un katram pasvieda, kas bija viņa kantorim adresēts. Tā viens, divi, trīs vēstuļu maiss bija cauri, un katrs dabūju, kas bija viņa. Draugi apmierinātām sejām devās uz mājām ar tik siltu pastu, ka kūp vien.
Bet tad uz Ziemas svētkiem un Jaungadu biroju šefi apprasījās saviem kurjeriem, no kam tas atkarājas, lai pastā ietu gludāk. To vajadzētu atminēt ar mazu gratifikāciju. Tad sulaiņi pazina tikai savu draugu Augustu un proponēja vienīgi to. Viņi paši jau arī bija tie, kas gratifikāciju Augustam nonesa. Tātad ap gadu maiņu Augusts kuvērus ne vien izsniedza, bet arī tos saņēma, daždien tik bagātīgā skaitā, ka nevarēja ne kabatās sabāzt. Viens deva vairāk, otrs mazāk, bet par visiem sanāca ievērojama summa, no kādiem pāra tūkstošiem.
Biedrībā Augusts labprāt izsauca saviem biedriem, kuriem mazāk, un dažu labu vakaru tie nodzīvoja kupli uz viņa rēķina. Tā arī šovakar bija pilns galds, jo Augustam netrūka ne naudas, ne jautra prāta. «Uzdzersim mūsu jaunajam biedram un manam kolēģam-rakstniekam par godu!» tas piesita glāzi. «Lai dzīvo rakstniecība!»
«Vai tu, August, arī starp rakstniekiem?» kāds no biedriem iejautājās. «To es nezināju. Ko tad tu būtu sarakstījis?...»
«Es tikai vēl rakstīšu, lielu traģēdiju septiņos cēlienos,» Augusts paskaidroja. «Virsraksts jau man ir: «Apburtais nēģis» jeb «Slepkavība zārkā»...»
Vispārēji smiekli un jautrība. Te nemanot ienāca Augusts Krūms un Kārlim ko klusu pie auss pačukstēja.
Kārlis piecēlās, atvainojās un izgāja koridorā. Tur, kādā kaktiņā piespiedusies, stāvēja Lūce viena pati un garlaikojās, kamēr viņš dzēra un brammējās. Kādēļ viņa negāja iekšā pie viņa? Kā koristei viņai tas nebija atjauts; nevienam koristam nebija brīv apmeklēt Latviešu biedrības restorāciju, ja tas nebija šīs biedrības biedrs. Hofmanis un Kalniņš tikpat kā cerberusi bija par to nomodā, ka šī laužu suga nepārkāptu demarkācijas līniju. Jā, uzgaidīt te, tik daudz viņai bija atļauts.
Dzēlīgas sāpes Kārlim iedūrās sirdī. «Lūcij, tu te viena, un es nemaz neiegādājos...»
«Neliecies traucēties,» viņa sāpīgu smaidu atbildēja. «Es jau varu uzgaidīt...»
«Nē, nē, tev nebūs nevienu minūti ilgāk gaidīt!» Kārlis cieti noteica. «Mēs iesim tūdaļ... Atvados no viņiem pa franciski...»
Viņš saķēra savu mēteli un, pavadīts no garderobjera perfīdiem smaidiem, izkāpa pa trepēm uz vārtu telpām un tālāk uz ielas.
Ilgu laiku tie ne viens, ne otrs nerunāja ne vārda, bet klusu soļoja uz priekšu. Viņš bija tai aplicis roku ap viduci un to tik cieti apķēris, ka ne ūdens pile viņiem nebūtu varējusi iztikt cauri. Lai gan bija jau patecējusi pavasara sezona, karsta vasara un tagad bija dzestrais rudens, un tie pārlaiduši gandrīz jau gadu trūkumā un rūpēs, viņš savā Lūcijā vēl arvien bija iemīlējies līdz ausīm un viņa tāpat iekš tā.
Piepeši tas naktstumsā un klusumā uzspieda tai uz lūpām karstu, dzēlīgu skūpstu.
«Par ko tas bija?!» viņa, atņēmusi elpu, ieminējās.
«Kādēļ tu, mīļā sirds, tik ilgi uz mani gaidīji?» viņš sacīja. «Vai tev nav garlaicīgi?...»
«Vai lai es būtu pieņēmusi citu kavalieri, kas mani pavada uz mājām?» viņa ķircinādamās attrauca. «Es varēju dabūt...»
«Es patiešām biju pelnījis, ka tu to darītu,» Kārlis sērīgi piezīmēja. «Piedod man, mīļā!»
«Nu, neesi jau sentimentāls!» viņa attrauca. «Mums taču daudz lielākas rūpes un šķēršļi kā šis nieciņš...»
Viņš apklusa, un lēni tie gāja atkal uz priekšu, jo līdz mājām tiem bija ievērojams ceļa gabals.
Blakus minot, Lūcijai no tās kolēģiem-koristiem katru vakaru piedāvājās divi trīs par pavadoņiem, jo tie nezināja, ka tai pašai savs. Šīs «pavadīšanas uz mājām» pēc garlaicīgiem mēģinājumiem, pēc pulksten vieniem un vēlāk naktī, jau bija pats skaistākais posms nabaga koristu un statistu gaitā. Nebūs lieki jāaizrāda, ka aktrises un jaunās sievietes nemēdz ap pulksten vieniem nakti vienas pa ielām staigāt. Vajadzēja apjautāties pēc kāda vīrieša, kaut arī korista, vai tam nebūtu pa ceļam iešana un vai tas viņu nevarētu pavadīt. Un tādu nekad netrūka, ja koriste bija skaista un aktrise interesanta. Dažam nebija nepavisam pa ceļam, bet to piemeloja, jo ko gan jauns cilvēks iztaisa par stundu vai pāris stundu no sava atpūtas laika, ja tam zem rokas patīkama sieviete un mēness pie debesīm spoži spīd, un zvaigznītes dzirkstās!... Varēja raidīt uz viņiem divdomīgas nopūtas, varēja citādi «amizēties», pie izdevīga gadījuma laupīt skūpstus; ka tur kas sliktāks būtu noticis, nebija dzirdēts!... Nabaga koristam tas bija vairāk kā alga un kas, tā bija viņa benefice...
Bet ne arvien mēness spīdēja un zvaigznītes dzirkstījās! Bija arī suņa laiks, sniegputenis un slapjdraņķis, un tāds uz ātru roku sacēlās arī šovakar mūsu gājējiem taisni pretim. Tagad ne pa jokam, bet patiesi bija jānopūšas, kad vējš dzina sniegu un krusu acīs. «Mēs pa tālu dzīvojam!» Kārlim paspruka vārdi.
Viņa atbildēja ar saldu: «Hm,» - kas tikpat labi varēja būt klepus, kā arī smaids.
Viņi patiešām tālu dzīvoja, Pārdaugavā, pāri Lēģera ielai. Tuvāk nevarēja, jo budžets neatļāva. Nebija jau Kārlis viens, arī sieva, Lāčplēsis, viens vēl drīz gaidāms. Tāpat Ērkulīša māte viņiem bija nepieciešama, un tā arī ne par kādu naudu no viņiem nebūtu gājusi projām. Likt tai vēl ko maksāt par īri un ēdienu, kur viņa bija tiem tik noderīga.
Tas bija tas, kas viņiem dažreiz lika iet klusiem un domīgiem arī pie laba laika, kad mēness spīdēja un zvaigznītes dzirkstījās.
Beidzot viņi bija mājās. Labi tālu pār Lēģera ielu, Āgenskalna priedēs, nelielā koka namiņā, sastāvošā no apakšstāva un jumta dzīvokļa. Pusi no apakšstāva, divas istabas ar ķēķi, tie bija noīrējuši sev, lai gan jumta dzīvoklis bija stipri lētāks. Bet tur bija savi cēloņi, kas tiem lika izšķirties par apakšējo stāvu. Pirmkārt, Ērkulīša mātes dēļ, kura beidzamā laikā tāda pastīva, un tai būtu grūti stāvās trepes izkāpelēt. Otrkārt, Lāčplēša dēļ, kurš bija ļoti uzņēmīgs un, atstāts tikai uz acumirkli bez uzraudzības, varētu it viegli novelties pa trepēm lejā. Un, treškārt, lejas dzīvoklis tika izīrēts kopā ar dažām mēbelēm, kādu mūsu jaunajam pārim pašam nebija. Jo citādi gan viņu dzīvoklī tādas greznības nebūtu kā rakstāmgalds, daži mīksti krēsli un spogulis.
Viņi bija te ierīkojušies, cik labi varēdami, ar to principu, ka lai Kārlim būtu sava istaba un miers strādāt. Otrā istabā uzturējās pārējie trīs, un, kad Lāčplēsis bija skaļāks, nekā vēlams, tad durvis varēja uztaisīt un aizsegt. Bet tas maz ko līdzēja, jo Lāčplēša tieksmes bija lauzties iekšā pie tēva, un viņš labprāt te uzturējās, kamēr kas notika.
Kārlis atslēdza durvis. Viņa istaba, kura atradās priekšā, bija tumša, bet otrā istabā maza lampiņa kā vilka acs spīdēja, lai gan Ērkulīša māte bija drusku piesnaudusies, nerunājot jau nemaz par Lāčplēsi, kurš gulēja cietā miegā.
Bet mātes miegs bija jautrs. «Mājā?!» viņa atlieca muguru taisni. «Es jau vēl nemaz negaidīju. Vai tad jau ir tik daudz?...»
«Mājā, mājā,» Kārlis apstiprināja. «Būs jau arī pāri diviem...»
«Ko jūs tur skrejat un dauzāties cauras naktis!» vecīte norūca. «Noplēš vairāk apavu nekā tā labuma...»
«Mēs strādājam priekš savas tautas attīstības, Ērkulīša māt!» Kārlis atbildēja. «Priekš tautas attīstības jānes arī upuri...»
«Upurē nu, upurē!» viņa atcirta. «Var tiktāl attīstīties, ka pavisam pliks paliek...»
«Nu, nu, mums jau vēl pieder nākotne,» Kārlis viņu mierināja.
Lūce pa tam bija pārliekusies pār kasti, kur snauda Lāčplēsis. Arī Kārlis piegāja tai blakus un noskatījās, kā mazais guļ.
«Kas tad viņam par skrambu tur pie smakra?» tas iejautājās.
«Nokrita no galda, labi, ka vēl nenositās,» māte paskaidroja. «Ar viņu jau tīrās nedienas, tikpat kā viens dzīvais sudrabs! Ka tu maz paiesi sāņus, viņam jau kas prātā. Tā bija izlavījies man pa durvīm un pa tām stāvajām trepēm uz augšu! Ticis jau līdz pusei, noveļas atpakaļ kā kamols. Bet ne vārda neieminējās... Vai tad nu bez sāpju bija? Iegrūžu atpakaļ dzīvoklī un, lai netiktu tik ātri ārā, ievedu to tēva istabā un pietaisu durvis ciet,» Ērkulīša māte turpināja. «Kamēr es rīkojos ap plīti, redzu, ka šis uzrāpies pirms uz krēsla, no krēsla ar visām kājām uz galda un dur ar šķēri pie sienas ķeizara bildei acis ārā... Pamanījis mani, tas zina gan, kas tas ir, rāpjas atpakaļ un ačgārni svempjas lejā uz krēsla, bet nevar to ar kājelēm attapt un noveļas zemē kā kūlenis, gar galda malu nobrāzdams smakri. Bet nostenas vien un ne vārda vairāk... Aplam cieta dūša!»
«Vaī!» Lūcija bažīgi iesaucās. «Vai tad ievainojums vārīgs?»
«Nekas, tikai āda drusku nodrāzta,» māte apmierināja. «Tikai ķeizaram tā acs izdurta! Ko tagad saimnieks teiks? Tā jau nebija mūsu bilde.»
«Nu, liela nelaime tā nav, ķeizars jau tā kā tā neko neredz,» Kārlis apmierināja. «Bet viens kas, tas puika cenšas uz augšu... Uz augstām lietām vien, uz augstām lietām vien!»
«Vai negribiet tēju?» māte jautāja. «Man ir vēl silta...»
«Nevar kaitēt,» Lūce atbildēja. «Labi, ka mums tāds mājās gaidītājs.»
Ātri viņi iedzēra pa glāzei tējas, tad Lūce paņēma zeķi lāpīt.
«Liecies nu mierā!» Ērkulīša māte to viņai izņēma no rokām. «Gan jau es salāpīšu. Ej tik gulēt... Izjāņojusies esi diezgan...»
«Bet jūs uzkraujaties sev vieni visu darba nastu,» Kārlis iebilda. «Mēs jau tā vēlu nākam mājās...»
«Nu, drīz jau tu viens būsi tas nācējs,» māte zīmīgi sacīja. «Ilgi jau viņa tev līdzi neies...»
Lūcija lēni piesarka un piecēlās. Arī Kārlis saprata. «Nu, tad dosimies pie miera!» viņš sacīja, atvadījās un aizgāja uz savu istabu.
Bet, durvis aiztaisījis, tas nelikās vis tūdaļ gultā. Viņš saprata it labi mātes aizrādījumu. Visā drīzumā nāks atkal viens jauns, un tam būs sava daļa vajadzīga. Viņš domāja vēl kādu stundiņu pastrādāt pie sava lielā romāna. Tas nāks gatavs īstā laikā, un tad pie vecā Dīriķa projām! Cik labi, ka viņam tagad izredze uz lielāku honorāru, jo citādi: dzīves cīņa ir pārāk asa un nopietna!