AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I I I

OTRĀ PUSE

Trīsdesmitā nodaļa

Varēja būt augusta beigas, kad Kārlis piegāja «Baltijas Vēstneša» redakcijā pēc sava romāna pēdējā honorāra. Avīze patlaban bija kā iznākusi, bet priekšpuse tai ar sēru malām, un saturs vēstīja: v e c a i s   D ī r i ķ i s    m i r i s!
No nelaiķa brāļa Džona, kas vadīja avīzes saimniecisko daļu, Kārlis dabūja tuvākas ziņas. Vecais Dīriķis pēdējās dienās pārvests no Ārensburgas uz Zasulauka ūdensdziedniecību, bet tur nomiris. Esot jau apģērbts un nolikts uz miroņu gultu, bet viss nācis tik piepeši, ka neesot vēl zārka. Arī Latviešu biedrības runas vīru sapulce sanākšot vēl tikai šovakar, tātad nelaiķim šonakt jāpaliekot vēl tur. Bet, lai nu tas negulētu viens kā koka gabals, tad būtu ļoti jauki, ka Kārlis ar vietējiem pārdaugaviešiem sarīkotu pie viņa šonakt goda vakti. Arī studenti par to jau runājuši, bet droši tas neesot zināms.
Tā Džons Kārlim lūdza, un viņš nevarēja atteikties. Pie tam viņš juta, ka, neraugot uz visām domstarpībām, Dīriķis bija viņam viena no tuvākām personām. Viņa laikrakstā tas bija izpelnījies savus pirmos rakstnieka piešus. Noliktā laikā viņš ieradās Zasulauka ūdensdziedniecībā.
Līķis bija jau uzstādīts dziedniecības oranžērijā, guldīts skaisti dekorētā gultnē. Nelaiķim apģērbti viņa jaunie svārki un ordenis pie krūtīm. Visapkārt tam dedza sveces, un augu mājā svinīgs klusums. Bet studenti neradās, un Kārlis solo arī negribēja vāķēt. Viņš tādēļ aizgāja pie kāda necik tālu dzīvojoša tautieša, dzeltenā bodnieka P. Tas bija pazīstams kā darbinieks Jonatana biedrībā un cīnītājs līdz ar Liekneju pret vāciešiem Hipotēku biedrībā. Viņš turēja šo vīnūzi, ko tautas mute bija nokristījusi par «dzelteno bodi», tādēļ ka māja bija dzeltenā krāsā. Tur tas sastapa vēl Zasulauka stacijas priekšnieku G. un tās pašas stacijas telegrāfistu.
Neviens no tiem nebija Dīriķa piekritējs, bija pat ar viņu plēsušies, piemēram, kases lietās, un Š. pat vēlāk izvērtās par sociāldemokrātu. Bet neviens no viņiem neatsacījās, kad Kārlis tos uzaicināja doties uz dziedniecību un parādīt nelaiķim pēdējo godu.
Četri vīri nosēdēja pie Dīriķa zārka un pārrunāja viņa darbus. Visi sajutās cilvēcīgi, un nekāda tiesāšana nenotika. Katrs savu taisnību paturēja pie sevis. Un, kad izrunāts bija viss, tad pātarus arī viņi neskaitīja. Trumpas līdzi bija, sita preferansu līdz pāri saules lēktam. Vecais Dīriķis likās it kā smaidām, jo tā vien bija tas pareizais! Arī viņš savā mūžā bija arvien labāk piesitis uz dūzi nekā skaitījis pātarus. Reti omulīgi pavadītājiem paritēja nakts labā saticībā ar mirēju.
Bet, kad tie gāja uz mājām, tad ārā bija tāds savāds piekvēpis gaiss, ka cilvēki spļāva melnus putekļus kā rijā.
Tad nāves vēsts izplatījās pa visu Rīgu un pa visu tautu. Laikraksti darīja savu. Rīgas Latviešu biedrība savu. Dīriķis zārkā tika pārvests uz «māmuļu», kur zālē bija ierīkots katafalks, grezni dekorēts, un krāsnešu goda vaktis, tāpat kā pie Kalniņa, Valdemāra, Baumaņa un citiem. Izvadīšanas dienā nebeidzamas runas, neskaitāmas delegācijas un nepārredzami pavadītāju pulki! Sēru lentas, mūzikā un karogi!...
Pēc tam dzīve ritēja atkal parasto gaitu.
Kārlis manīja, ka viņu arvien smagāk nospiež dzīves nasta. Viņa saimnieciskie izdevumi auga augumā, bet ienākumi līdz ar romāna izbeigšanos katastrofiski samazinājās. Jau tagad viņš ar visu šo romāna honorāru tikai ar mokām bija varējis segt savas vajadzības, bet tas nu bija cauri, un ko nu?!... Otru tādu darbu tik drīz radīt tas nevarēja iedomāties, pēc tam kad bija atdevis tik daudz no sevis projām, ziedojis savas labākās sirdsasinis un jutās iekšēji tik tukšs, tik izlaupīts, ka ilgi tam nebūs, ko dot. Viņš nāca pie bēdīga atraduma, ka pie pastāvošām algām ar rakstniecību sevi uzturēt un vēl jo vairāk ģimeni ir kaut kas neiedomājams! Savāda pasaule! Kritika viņu atzina, tauta slavēja un lasīja kā reti kādu, tikai par viņa pārtiku neviens nerūpējās! Prasīja gan, cik burtlicim vajag ieņemt, lai tas varētu dzīvot, prasīja arī, cik kučiera algai vajag būt lielai, lai ar to varētu cauri nākt, tikai neviens neprasīja, cik rakstniekam vajag ieņemt, lai tas no sava darba varētu dzīvot. Un taču pie mazliet labas gribas un pretimnākšanas no izdevēju puses šis jautājums būtu it labi nokārtojams, tāpat kā pie citām tautām.
Bet šie izdevēji, ko viņš bez rūgtuma nevarēja iedomāties, turējās cieti pie līdzšinējā un ar visiem spēkiem centās piepaturēt līdzšinējo atalgošanas kārtību. Savus grašus tie cieti aizpogoja savās kabatās, bet neskopojās ar patriotiskiem un pamācošiem vārdiem. Agrākie tautas darbinieki rakstījuši aiz tautas mīlestības, aiz patriotisma un nav nemaz slikti rakstījuši, tādēļ ka tiem jāraksta. Cits viss tiem blakus lieta! Tagad rakstnieki par saviem darbiem jau saņemot naudu un gribot pat no rakstīšanas dzīvot. Tie neesot vairs ideālisti, bet profesionāli. Bet latviešu tauta esot tik maziņa, ka nevarot samaksāt un atalgot rakstnieku profesiju, un iekš tam slēpjoties tā traģika! Lai taču palūkojoties uz aktieriem un gleznotājiem, kuriem nemaz labāk neejot!
Var būt, ka tas tiesa, bet neviens cilvēks nevar un negrib tā tieši zemē ielīst. Neviens negrib apkrist no kājām un palikt ceļmalā, bet lūko kaut ko darīt, lai savu dzīvību vilktu. Vai nemest viņam rakstniecību un nepāriet uz citu arodu? Ja viņš dzeju tik ļoti nemīlētu un tās citas vietas jau tā būtu dabūjamas?! Kā lai viņš glābjas? Naudu uzpumpēt viņam arī lāgā vairs nebija iespējams, un, ja arī to varētu, tad tomēr ar to nekas nebūtu līdzēts. Tas padarītu viņa stāvokli uz priekšu vēl jo grūtāku.
Te viņš iegādājās, ka tam vēl pienākas mantojuma daļa no Ērgļiem. Viņš tādēļ izbrauca uz Ērgļiem ar tēvu izrunāties, var būt, ka dabūs kādu daļu.
Ceļā uz laukiem tas iedomājās, cik labi būtu, ja viņš ar sievu un bērniem pa vasaru varētu nodzīvot Ērgļos pie spēcīga lauku ēdiena, veselīgā gaisā. Viņa mīļās memmītes gādībā! Zem citādiem apstākļiem tas būtu itin labi iespējams. Bet tagad, cik viņš pazina savas memmītes uzskatus, tad viņš tai nemaz nedrīkstēja minēt par saviem ģimenes apstākļiem. Ja viņa memmīte zinātu, ka viņas mīļais dēliņš dzīvo nelaulājies ar paklīdušu sievu, sapinies ar to Plaušu padauzi, tā būtu bijusi viņas nāve. No šī satricinošā atklājuma tam vajadzēja viņu pasargāt un savus apstākļus viņai noslēpt.
Turpretim ar tēvu tas ir citādi. Tas ir vīrieša cilvēks, ar kuru var izrunāties prātīgi, kurš varēs mierīgākām asinīm noklausīties viņa kļūmīgo likteni un to saprast. Bet jau iepriekš viņš to nokodināja mātei par to neko nesacīt.
Tēvs arī, manāmi apmierināts, to visu noklausījās un sajuta it kā gandarījumu. Pagājušo reizi dēls viņam bija tā kā pāraudzis pār galvu, tas sajutās pret viņu tik maziņš, tik maziņš. Tagad nu viņa priekšā stāvēja tāpat cilvēks ar savām vājībām un klizmām, un viņš vēl var noskatīties uz savu gudro dēlu kā no augšienes. «Nemaz tā nav, kā dažreiz izrādās,» viņš pie sevis nodomāja.
Kārlis vēl aizrādīja, ka viņa apstākļi tādi, ka viņam daļa no mantojuma nepieciešami vajadzīga.
«Slikti, pavisam slikti,» tēvs norūca un kratīja savu pīpi. «Nepadodas tā labība vairs, un nemaksā arī vairs nepavisam! Ja jau tu nu pastāvi uz to, ka man vajag maksāt, kas pie pagasta tiesas norakstīts, labi, - es gādāšu!... Pārdos kādu barokli, kādu slaucamu govi, pietiks ar mazāk pavalga. Bet tad Teidori es uz Rīgu vairs nevaru sūtīt študierēt... Neko darīt, lai stājas ārā un iet arklam pakaļ...»
To nu Kārlis nepavisam negribēja. Caur viņu brālim lai tiktu laupīta izglītība un vēl augstskola, kurai pēc viņa atziņas tik liela nozīme! «Viņi nevar, viņi nevar... Tāda atbilde vien it visiem!» viņš pie sevis rūgti nodomāja. «Bet nevienam neienāk prātā: vai tad es varu?!...»
Viņš tēvam attēloja tuvāk savas vajadzības. «Divi bērni, sieva, uzkopēja, tās ir četras mutes, kuras pastāvīgi kust. Drēbju lupatas arī katram savas vajadzīgs. Tad gan vajag padomāt, - un vēl pilsētā, kur par visu jāskaita skaidra nauda.»
«Nu jā, vienam jau tā dzīve citāda, piespiedies, kur redzi!» tēvs piebalsoja. «Un vēl pilsētā - saprotu, saprotu!... Nav nekāda laime mūsu dienās no tās precības... Jā, kad vēl no sievas kas ienāk! Tu jau nu gan, dēls, esi nošāvies pavisam... Ja jau viņa pie tā Viķilda nedzīvoja, vai tad viņa pie tevis dzīvos?»
«Tā ir mana darīšana!» Kārlis kaitināts iesaucās. «Tas taču bija mans goda pienākums... Vai es pavisam citādi maz varēju? Kādi jums visiem te uzskati?! Kādēļ tad viņai ar varu uzspieda Viķildu? Viņš pats to tagad atzīst...»
Tēvs noraustīja kamiešus, it kā sacīdams: «Kas man tur par daļu? Tu jau pats dzīvosi ar viņu, ne cits... Ka viņa no sava vīra aizgājusi, to jau visa pasaule zin...»
«Kādēļ jūs man nedevāt Ērgļus?» Kārlis atcirta. «Tad viņa nebūtu pie Viķildas aizgājusi un arī viņu atstājusi. Viņa tūdaļ būtu kļuvusi mana sieva, Ērgļu saimniece... Bet jums tur bija savi aprēķini!...»
Tas bija temats, par kuru vecais Ērglis labprāt nemīlēja runāt. Aizbildinādamies ar nevaļu, tas sarunas pārtrauca. Un Kārlis arī taisījās atpakaļceļā.
Māmulīte gan nožēloja, ka viņš tik ātri brauc projām un nepaliek kādas dienas ilgāk. Viņa to ļoti nopaijāja tāpat kā agrāk, deva tam arī līdzi labu ciema kukuli. Sviesta cibu, pāris siera rituļu. Tāpat kā agrāk, lai gan viņa atvestais ciema kukulis šoreiz bija pavisam niecīgs. Un tēvs atkal pats pavadīja viņu uz staciju. Šķiroties viņš tam iespieda divdesmit piecus rubļus saujā. «Še, vairāk nevaru, ja nu tu gribi, lai to Teidori vēl tālāk sūtu! Varētu jau arī varbūt citādi pie to vienu tev palīdzēt, ja tev būtu skaidra māja. Kad mēs Teidori nodotu pie tevis kostē? Visu to, ko mēs dodam, jau viens nevar noēst, paliktu pāri citam arī!... Bet tev jau nav skaidras tās būšanas...»
Kārlis atvadoties atmeta vēsi ar roku: «Nu jā, jā... Dariet, kā gribiet...»

* * *

Sezona atkal bija sākusies. Kārlis un Lūce, lai nopelnītu kādu kapeiku, apmeklēja čakli visus «skatuves mēģinājumus» un «dziedāšanas proves», kādas vien bija noliktas. Kā viņi lielu neko nevar gaust, to viņi it labi zināja, bet cerēja, ka honorāri šoreiz tiks izdalīti taisnīgāk.
Dīriķa nāve, cik manāms, bija atstājusi lielu iespaidu, it sevišķi uz teātra direktoru Rode-Ēbelingu. Tas bija zaudējis savu drošo balstu un dzīvoja tagad neziņā. Pēc veca paraduma tas gan vēl palamājās un palādējās arī, bet bez sevišķa «šneida», ļāva aktieriem dažreiz darīt, kā viņi grib, un neievēroja viņu grēkus. Uz sodīšanu arī vairs nebija tik ātrs kā agrāk un, ja sodīja, tad tikai visnepieciešamākos gadījumos. Ar vārdu sakot, tas bija ļoti politisks un izsargājās iestigt ar aktieriem kādos konfliktos. Viņš noprata, ka viņa stāvoklis nav vairs drošs.
Tikai ar Duburu tam nekādi nebija iespējams sadzīvot. Tas bija pārāk nervozs un runāja pastāvīgi par algu paaugstināšanu. Teātra komiteja jaunai sezonai sāka līgt aktierus un bija uzdevusi direktoram apjautāties pēc viņu prasībām. Rode-Ēbelings to paziņoja aktieriem un uzņēma katra prasības rakstiski, lai varētu tās komisijai priekšā celt. Tas ir, viņš jau nevarot sacīt, vai komisija viņu prasījumus pieņemšot, bet katrs lai uzdod, ko viņš grib. Duburs gribēja piecdesmit rubļus mēnesī, kas esot viņa conditio sine qua non!
«Also Sie fordern monatlich fünfzig Rubel?» Ēbelings ar manāmu uztraukumu atzīmēja. (Tātad jūs prasāt mēnesī piecdesmit rubļus?)
«Ja, - aber darf man das auch tun?!» Duburs asi ieminējās. (Jā, bet vai to arī drīkst?)
«Ih nu, komische Frage!» direktors saviebies iesaucās. «Gewis darf man das, das Komitee darf aber auch akzeptieren oder nicht...» (Ī, nu, jocīgs jautājums! Zināms, ka drīkst, bet arī komiteja drīkst pieņemt vai ne...)
«Aber ich möchte ihre Meinung hören, ob es mir auch zukommt,» Duburs dzēlīgi turpināja. (Bet es gribētu dzirdēt arī jūsu domas, vai man tas pienākas.)
«In dieser Frage habe ich überhaupt keine Meinung,» direktors attrauca. «Ich bin der artistischer Leiter und habe mit wirtschaftlichen Fragen nicht zu tun!» (Šinī jautājumā man nav nekādu domu. Esmu mākslinieciskais vadītājs, un man ar saimnieciskiem jautājumiem nav nekādu darīšanu!)
Uz to Duburs iejautājās, vai tie piecdesmit rubļi, ko tas piezīmējis, ietilpst saimnieciskā vai artistiskā jautājumā.
«Atstāju šo jautājumu neatbildētu,» Ēbelings strupi nobeidza sarunu.
Tad tie stājās pie saviem dienas darbiem un pārrunāja, ka drīzumā būtu jāuzved kāds viencēliens, kurā arī Duburam būtu loma.
Duburs atbildēja, ka viņš šo lomu nepazīstot: jo tāda viņam nekad neesot bijusi.
«Viņa jums ir «jā» bijusi,» direktors uztraucās.
«Man viņa nav bijusi!» Duburs pastāvēja.
«Jā!» direktors paaugstinātā balsī sauca.
«Nē!» Duburs sauca vēl augstāk.
«Jā!» direktors diktāk un augstāk.
«Nē!» Duburs viņu pārtrumpoja vēl augstāk.
«Jā!» direktors, saņēmis visus spēkus, kāpj vēl augstāk.
«Nē!» Duburs vēl skaļāk nobeidz ar augsto «e».
Nu direktoram vairs nebija, kur tālāk iet, jo vēl augstāk un skaļāk tas nespēja. «Die Probe ist aufgehoben!» tas pasludināja un aizgāja.
Šis gadījums nepalika bez sekām. Ēbelings sodīja Duburu ar to visaugstāko soda mēru, ko pielaida viņa amata vara, proti, ar ceturtdaļas mēnešalgas atvilkumu. Bet saviem paziņām tas sūrojās, ka tas neko nelīdzēšot, jo Duburs ne ar kādu naudas sodu neesot savaldāms. Viņš vairs nezinot, ko ar šo cilvēku iesākt!
Bet šoreiz Duburs sodu tā bez ierunas vis nepieņēma, bet pārsūdzēja pie komitejas. Tā sprieda ilgi un pamatīgi, bet izdeva tomēr galu galā direktoram taisnību. Tad Duburs no Latviešu teātra izstāja.
Viņš bija nācis uz domām nodibināt Rīgā blakus teātri. Uz to viņu pamudināja Ādolfa Alunāna piemērs, kurš pēc savas atstāšanās no Latviešu teātra arī sarīkoja Rīgā izrādes. Pēc tam kad bijušais Latviešu teātra aktieris Jurjānu Andrejs bija uzņēmies saimniecisko vadību, tās bija kupli apmeklētas un deva labus panākumus. Kā noderīgu vietu šim nolūkam Duburs bija izraudzījies Vācu amatnieku biedrību. Viņš bija runājis arī ar «Dienas Lapas» un bankas kungiem, kas bija piesolījuši viņam naudas pabalstu un priekš pirmās izrādes izdevumiem rezervējuši jau trīssimt rubļu.
«Tie vīri ir labi, tos tikai vajag prast izlietot!» Duburs lielījās. Un, tā kā viņš bija vēl sarakstījis kādu lugu «Pie nabadzības sliekšņa», tad viņš no sava nodoma vairs nebija atturams. Viņam bija daudz draugu un paziņu starp Jelgavas aktieriem, kas viņam bija piesolījuši spēlēt par velti, un arī Lūcei bija jāuzņemas loma. Zāli tas nolīga diezgan lēti un vēl uz pirmajiem svētkiem, tā ka varēja cerēt - apmeklētāju būs milzums.
Izrādījās, ka priekš lietas gan iekustināti «Dienas Lapas» galvenie vīri, bet ne masas, kas aiz «Dienas Lapas» stāv. Ieradās jau visi smuki un godīgi uz izrādi: Pūcītis ar savu kundzi, Olufejevs ar savu un citi. Bet citādi, neraugot uz pirmo Lieldienu, zāle pavisam reta. Aplausi arī ļoti vidēji un konvencionāli.
Duburs, kā varēja redzēt, par šādu iznākumu bija ļoti notriekts un ilgi vairs nedomāja par jaunas izrādes sarīkošanu. Arī uz laukiem un citās pilsētās, kur tas uzstājās ar patstāvīgiem koncertiem un izrādēm, tam gāja diezgan plāni. Vēlāk izrādījās, ka visizdevīgāk pieturēties pie šādas taktikas: labāk lai rīko lauku biedrības un uzaicina viņu un citus spēkus par noteiktu honorāru. Tam nebija vairs nekādas rūpes par izrādes sarīkošanu, un tas, kas solīts, bija drošs. Arī publikas bija diezgan, piekrišana liela un aplausu, cik vajag!
Bet arī Rode-Ēbelings pie Latviešu teātra viņu ilgi vairs nepārdzīvoja, jo viņš, kā pats izsacījās, nevarēja ilgi izturēt neziņas stāvokli. Bez tam arī viņa soda gadi pie «Bühnengenossenschaft'es» bija izbeigušies, tā ka viņu vairs nekas nekavēja atgriezties atpakaļ uz «fāterlandi» un pieņemt vietu pie katra vācu teātra. Lai gan viņš savu vietu vēl nebija atteicis, arī viņam tā nebija atteikta, tad taču neatlaidīgi gāja baumas par direktora maiņu. Ka Ēbelings vairs nebūs, tas visiem likās skaidrs, bet, kas būs jaunais direktors, par to, lūk, visi galvas lauzīja.
Kārlis ieradās «Baltijas Vēstnesī» pie Krūma. Tas viņam stādīja priekšā padruknu jaunu cilvēku kuplām, brūnām ūsām un vaļsirdīgu, smaidošu skatienu. Fricis Kārkluvalks, «Baltijas Vēstneša» jaunais redaktors vai, labāk sakot, līdzredaktors. Tā kā Vēberam bija vēl otra avīze un uz laukiem mājas, tad viņš «Baltijas Vēstnesim» varēja ziedoties tikai trīs dienas nedēļā. Otras trīs rīkojās Kārkluvalks. Par to viņš atkal tās trīs dienas, kad Vēbers strādā, ir brīvs un tam nav jānāk uz redakciju. Tā viņi patlaban bija nolīguši.
Arī Krūms Kārkluvalku tikai tagad pirmo reizi vaigā redzēja, lai gan viņu sen jau cienīja un vēlējās ar viņu kopā sadzert šņapstu. Cienīja viņš to tekoša stila dēļ, jo Kārkluvalka iesūtīto rakstu korektūru viņam bija tik viegli lasīt, ka viņš sajuta tīri svētdienu. Tā kā viņš neprasīja domu, bet tikai veikli sakārtotus teikumus, tad Kārkluvalks, pēc viņa ieskatiem, bija viens no latviešu ģēnijiem, par kādu tas viņu stādīja arī Kārlim priekšā.
Kārkluvalks atkal savukārt priecājās iepazīties vaigu vaigā ar rakstnieku, kurš vispār atzīts un kura darbus tas tik daudz lasījis. Viņš tādēļ uzaicināja Kārli līdzi uz «māmuļu», kur vēl citi biedri no Tērbatas iebraukuši.
Tur viņi sastapa Plutu Vili (vēlāk Olavs), mag. Birzmani un citus. Visi «pagodinājās» iepazīties ar ievērojamo latviešu rakstnieku, kuru vēl nepazina. Birzmanis patlaban ēda paprika šniceli (ko tas ļoti mīlēja), noslaucīja ātri ar salveti muti un spieda Kārlim sirsnīgi roku. «Tas ir labi, tas ir labi, rakstnieka kungs, uz priekšu tās lietas ies citādi! Mēs, letoņi, par to gādāsim. Iejauksimies vairāk Latviešu biedrības dzīvē un teātra vadībā. Plutu Vilis ir jau ievēlēts teātra komisijā, un es patlaban tieku kooptēts. It visu mēs izrādīsim, ko latviešu rakstnieki sarakstīs, un gādāsim arī, ka tie pēc iespējas tiek labi atalgoti...»
«Tas jau ļoti iepriecinoši,» Kārlis atbildēja. «Latviešu rakstnieku materiālais stāvoklis šimbrīžam patiešām fragmentārisks.»
«Nu būs citādi!» Birzmanis ķērās klāt atkal pie savas paprika šniceles. «Mēs, letoņi, ieskatām rakstniekus par saviem cilvēkiem un izlietosim visu savu iespaidu, lai uzlabotu viņu stāvokli. Mēs te, Rīgā, nometušies lielākā skaitā, un mūsu iespaids biedrībā būs stipri jūtams. Visas tās lugas, kuras līdz šim nav izrādītas, tagad tiks uzvestas. Vai jūs esat ko dzirdējuši par kādu iesūtītu lugu «Vaidelote»?»
«Tā pa ausu galam,» Kārlis atbildēja. «Reiz Dīriķis izteicās, ka to nevarot izrādīt tehnisku neiespējamību dēļ un arī cenzors to strīpošot. Veca pagānu ticība tur esot nostādīta augstāk nekā kristīgā ticība,» viņš vēl smiedamies piebilda.
«Maza vaina!» Birzmanis attrauca. «Kas attiecas uz cenzoru, tad tās vietas it viegli var pārtaisīt. Un tehnisko līdzekļu dēļ? Na, - un kādas lugas vēl nav izrādītas! Protams, tas maksā drusku naudu, un mūsu teātra komisijas locekļi ļoti baidās no izdevumiem. Bet šinī punktā es esmu uz miera vajadzīgo naudu izlikt vai atlīdzināt tos zaudējumus, ja izrādes patiešām nesegtu izdevumus.»
Še jāpiemin, ka Latviešu biedrībā jau strādāja II Rīgas krājaizdevu biedrība letoņiem par jo lielu svētību un atvieglinājumu kredīta lietās. Jo tagad par viņu kredītu vairs nebija noteicēji Pūcītis, Bisnieks un Olufejevs, bet pašu biedrības pīlāri un filistri. Ja tikai «pašu cilvēkam» bija kāda laba ideja vai drošs uzņēmums, to varēja it labi realizēt. Tā Birzmanis, kurš bija farmakoloģijas maģistrs, ar II Rīgas krājaizdevu biedrības kredītu atvēra Rīgā lielu aptieku preču magazīnu, kura drīzi kļuva populāra visā tautā.
«Un kas tas lielākais,» maģistrs turpināja, «lugu ir sarakstījusi sieviete zem pieņemta vārda Aspazija. Vai ziniet, tā ir liela sieviete! Kas tur par vārdiem, tēliem un lāstiem! Tā kas latviešu rakstniecībā vēl nav bijis! Zināms, luga ir jāpārstrādā, tā viņu izrādīt nevar! Bet es rakstnieci pie tam piedabūšu...»
«Jūs viņu pazīstiet?» Kārlis jautāja. «Esmu kaut ko par viņu dzirdējis...»
«Viņa mani apciemoja,» Birzmanis paskaidroja. «Es jums saku, tā ir liela sieviete! Gan arī tai personīgi piedzīvojumi - no vīra caurgājusi... Mazs defekts, protams (uz ko Kārlis viegli nosarka), bet lielās dzejas dāvanas atsver visu. Visā drīzumā jums būs izdevība iepazīties ar viņas poēmu «Saules meita». Tur tādas gleznas, izteiksme un drosme, ka mēs, latvieši, varam būt lepni uz to. Drīz šo poēmu jūs varēsat lasīt «Austrumā». Jā, Ērgļa kungs, jums ceļas ievērojama konkurente.»
«Tas nekas!» Kārlis attrauca. «Jo vairāk darbinieku, jo labāk. Latviešu rakstniecība jau ir vēl tik neiztaisīta un tukša...»
Kamēr maģistrs piegrieza vērību atkal savai paprikai, Kārlim otrā pusē piesēdās Plutu Vilis, pēc savas dabas rāms un apdomīgs, kurš runājot izteica drīzāk vārdu par maz nekā par daudz. «Jums taisnība,» tas sacīja, «latviešiem patiešām vēl maz rakstnieku un vēl mazāk labu rakstnieku. Uz katriem simts cilvēkiem vajadzētu nākt vienam rakstniekam, tikai tad mēs nodrošināsim savu kultūru.»
«Tikai vajadzētu painteresēties arī par to, no kā lai tie rakstnieki dzīvo,» Kārlis rūgti piebilda. «Citādi mēs pavairosim tikai savu proletāriešu armiju...»
«Protams, ka arī par to ir jāgādā,» Vilis atteica. «Tādēļ lietām vairs nevar atļaut iet to gaitu kā līdz šim. Mēs, letoņi, kā jau maģistrs jums stāstīja, uzsāksim jaunu virzienu. Tagad mēs te, Rīgā, esam diezgan lielā skaitā un arī pats biedrības priekšnieks ir mūsu. Mūsu vecākie filistri gan diemžēl ierūsējuši. Esmu Rīgā jau gandrīz gadu un esmu diezgan noskatījies. Dzīvoju pie Mikentāliem un redzu, cik tās tautības ir mūsu večiem viņu privātā un māju dzīvē. Jā, biedrībā, te jau viņi runā diezgan smuki, arī darbinieki viņi ir lieli, ja neattiecas uz lielo, melno darbu. Bet māju viesībās - es varu to teikt par Mikentāliem - tiek ielūgti vācieši vien. Ja tur kāds rets latvietis iemaldās, tad tas ir tikpat kā baltais zvirbulis!... Un tautai pati cienīgā parādās tikai augstās svētku dienās. «Man muß sich doch mal dem Volke zeigen...»»
«Vai tas var būt?!» Kārlis neticīgi iesaucās. «Advokāts Mikentāls taču viens no dedzīgākiem latviešu patriotiem.»
«Viņš tur nekā nevar darīt, viņa pati velk uz vācu pusi,» Plute paskaidroja. «Viņš ir nelaimīgs vīrs, es viņa ādā nelīstu! Ne viņš, bet viņa ir tas kungs mājās, kur valda pilnīgi vācu gars. Un tā tas ir dažam labam! Mēs uz to darīsim savu iespaidu. No latviešu inteliģences un turīgām aprindām mēs asimilēsim visas spices, noņemsim, tā sakot, to kreimu... Bet tādas mājas mēs boikotēsim...»
Viņš apklusa, un viņu uzmanība piegriezās Fr. Kārkluvalkam, kurš biedriem lasīja priekšā savu dundzeniski cerēto dzejoli «Siena laikā».

«Sanāk visi, puišķen, meiten,
Nu tik šourp pie sienkraušen.
Darbs diev' sveitib' mums ir teitan,
Barā liksmib' vien mūs dzen!
Teč', tu a', Peč, tu re',
Mazjān, kraps,
Sacērt laps,
Tad mēs ar drīz galā taps.» utt.

Dzejolim bija vairāk pantu, un tas sacēla uz brīdi lielu jautrību, tā ka visi citi runas pavedieni apklusa.
«Vai ziniet, Ērgļa kungs, kādēļ man jūsu stāsti patīk un kādēļ tie paceļas pār dažu labu citu?» Plute atkal iesāka, kad kņada bija apklususi. «Jūsu varoņiem piemīt tā saucamais tikumiskais nervs, tie ir sirds cilvēki ar ētisku kodolu un tādēļ simpātiski un var noderēt par paraugu. Un tas ir vairāk nekā augstas, gudras domas. Jo arī rakstos stāv: «Kaut mēs arī runātu eņģeļu mēlēs, bet mums tas trūktu, mēs būtu tikai skanīgs varš un zvanīgs zvārgulis...»»
«Pateicos par atzinību!» Kārlis atbildēja. «Es gan pavisam par to neesmu domājis vai arī mēģinājis iepīt savos darbos kādu morāli.»
«Tad jums tas ir iznācis sirds vientiesībā un neapzinoties, kas daudz vairāk vērts,» Vilis apstiprināja. «Strādājat tikai tādā virzienā tālāk, un jūsu darbi mūžam nevītīs... Es tikai to jums varu sacīt, ka jūs tiksiet podestēti. Jūs un varbūt arī Aleksandrs Freimanis...»
Kārlis beidzamo lāgā neizprata, bet viņš nejautāja, kas ar to domāts, jo negribēja tālāk šinī jautājumā ieiet. Var būt, ka Plutu Vilis zināja, ka viņš no Selonijas izslēgts, un «podestēt» nozīmēja, ka viņi tam pasniegs Letonijas krāsas? Bet varbūt tie bija izraudzījuši viņu par Latviešu teātra direktoru un Freimani par pirmo režisoru? Bet šādu posteni viņš nekad nebūtu pieņēmis.
Viņš tādēļ pārgāja uz teātra jautājumu. «Kādas reformas jūs te esat nodomājuši? Un vai ir sagaidāma direktora maiņa?»
«Ka Rode-Ēbelings vairs nebūs, tas ir jau drošs,» Plute atbildēja. «Kas būs jaunais, tas vēl nav zināms, bet es domāju, ka tāds radīsies. Un reformas - nu, par tām jāpadomā...»
«Vai esat arī domājuši par atalgošanas un darba dalīšanas kārtību?» Kārlis jautāja. «Tā jau pavisam nedabīga un netaisna. Direktors tiek atalgots puslīdz lepni, bet pirmie aktieri nekad no tās bada algas nevar dzīvot, ja tie blakus teātrim negrib piekopt vēl kādu citu amatu. Tāpat viņi netiek pie darba un nevar pietiekoši attīstīt savas spējas, kas kavē teātra attīstību. Es par to gribu rakstīt avīzēs un lietu atklāti pārrunāt...»
«Tas nebūtu slikti!» Plute atteica. «Ir jādzird visādas domas, ja grib notvert pareizo...»
Tā, pārrunājuši vienu otru lietu, viņi izšķīrās, jo Kārlim nebija ilgāk laika.
Viņam par visu svarīgākais tagad izvirzījās teātra direktora jautājums, par ko viņš apņēmās nākt klajā ar garāku rakstu.
«Mīļā Lūcij!» tas, pārnācis mājās, aprunājās ar savu dzīvesbiedreni. «Kurš no latviešu aktieriem būtu tas cienīgākais ieņemt Ēbelinga vietu par latviešu teātra direktoru?»
«Nu, tikai Duburs!» viņa pēc īsas pārdomas sacīja. «Tas ir no visiem mūsu aktieriem tas spējīgākais un inteliģentākais!»
«Mūsu domas pilnīgi sakrīt!» Kārlis apstiprināja. «Es domāju, ka tās būs arī vispārības domas. Mums viņš sevišķi nemaz nav jāieteic, jo konkurences izrādes jau pašas pierādīs, kurš tas īstais...»
Viņš bija tai pārliecībā, ka valdīs atkal tā pati direktora pieņemšanas kārtība, kāda bija, kad piestāja Rode-Ēbelings.
Viņš ķērās pie darba un rakstīja, ka algu izdalīšanas kārtība ir nepareiza. Vienīgi labi nostādīts ir direktors, bet aktierus, kuri dabū tikai labu kabatas naudu, ar to ciešāk nevar pie teātra saistīt. Tie ir spiesti pieņemt blakus nodarbošanās un tā izšķiež citur savu teātrim tik ļoti vajadzīgo enerģiju. Protams, direktora cietā alga arī nav daudz lielāka, bet viņam bez tās vēl tiek piešķirti piecpadsmit procenti no skaidrā atlikuma, bet aktieriem tādu procentu nav. Labi apmeklētas izrādes, piemēram, pa svētku laiku, dod direktoram simts un vairāk rubļu tantjēma, un visvājākā darba dienas izrāde dod ne mazāk par divdesmit pieciem rubļiem. Galu galā pa visu sezonu procentu salasās trīstūkstoš līdz četrtūkstoš rubļu, kamēr, maksājot skaidrā algā, direktors būtu atalgots ar divtūkstoš līdz divarpustūkstoš rubļiem sezonā. Pārējā nauda tad paliktu aktieriem, kurus varētu ciešāk pie teātra saistīt.
Direktora procenti tiek attaisnoti ar to, ka viņš ar tiem ieinteresēts pie izrāžu pacelšanas. Ir novērots tomēr, ka izrādes caur šo sistēmu var arī ciest. Jo, tā kā kostīmi un rekvizīti tiek skaitīti pie dienas izdevumiem, direktors ieinteresēts izvairīties no tādiem izdevumiem vai arī tos vismaz sašaurināt līdz minimumam, lai neciestu viņa procenti. Daža laba luga caur to tiek nepietiekoši ietērpta, daža laba, kura prasa labāku tērpu, tādēļ vien atbīdīta no repertuāra. Tātad tik no artistiskā, kā arī morāliskā viedokļa lieta prasa, lai to nostāda uz citādiem pamatiem. Jo galu galā teātris taču nav veikals, bet mākslas iestāde. Mākslas intereses tādēļ stādāmas pār visu.
Tāpat jāgroza arī teātra darba dalīšanas kārtība. Aktieriem nepieciešami jādod priekšstāvniecība teātra komisijā, tā ka lai arī viņi var spriest līdzi par teātra likteni. Netaisni ir, ka teātra komisijā var sēdēt it visādu arodu ļaudis, kas dažreiz tālu no teātra lietas nost. Tikai tā profesija, kura ar teātra mākslu tieši nodarbojas, nekā nevar sacīt. Lietpratējs caur to nodots nelietpratēja aizgādībā. Tāpat nedabīgi ir, ka mums ir vienīgais režisors direktors, kuram pat palīga nav. Režisoru mums vajag vairāk, lai aktieri varētu savas spējas attīstīt arī šinī laukā un specializēties. Tagad ikviens tēlojums var parādīties uz skatuves tikai tādā formā, kā direktors to atzīst par pareizu. Bet ir vēl arī citi ceļi, kas ved uz Romu. Citi režisori katrā ziņā pēc savas individualitātes no viņa nošķirtos, pie teātra attīstītos daudzpusība, un ikviens lūkotu piemēroties vislabāk savai individualitātei. Tas būtu liels solis uz priekšu.
Dažreiz ļoti grūti sašaurināt algu un grozīt kārtību, jo vadošās personas to var ieskatīt par apvainojumu un viņu nopelnu neatzīšanu. Tagad turpretim, notiekot direkcijas maiņai, ir tāds laimīgs moments, ka iespējamas visplašākās un visdziļākās reformas. Ne uz vienu te nav jāņem atskats, neviens te nevar justies apvainots vai atbīdīts. Te lietu var izšķirt no tīrā lietderības viedokļa. Tādēļ žigli pie darba, lai radām jaunu teātra kārtību. Un tā joprojām, un tā joprojām.
Viņš deva savu rakstu izlasīt arī dažiem no pirmajiem skatuves spēkiem, un tie bija sajūsmināti. Tas sacelšot sensāciju. Tad viņš to nonesa «Baltijas Vēstneša» redaktoram Vēberam.
Tas to izskatīja cauri un arī atzina par ļoti lietišķu. Sevišķi viņa proponētās konkurences izrādes būtu ļoti vietā. Bet, tā kā komisija jau esot pieņēmusi jaunu direktoru uz pastāvošiem nosacījumiem, tad raksts nākot par vēlu un viņa nodrukāšana nesasniegtu nolūku.
«Ko, ir jau ievēlēts?» Kārlis tīri satrūcies iesaucās, uz ko Vēbers pasniedza viņam šīsdienas «Baltijas Vēstneša» numuru. Tur vietējā nodaļā bija paziņots, ka teātra komisija savā vakarējā sēdē par Latviešu teātra direktoru nākamai sezonai pieņēmusi Pēteri Ozoliņu, kurš Drēzdenē izglītojies dramatiskos kursos.
Par Duburu nebija minēts ne vārds?! Kas? Vai tad konkurences izrādes nemaz netiks pielaistas? Nekāda sacenšanās?
«Bet tas taču nav pareizi!» tas iesaucās. «Kādēļ tad tik ātri steigt? Kur tad ir tie pierādījumi, ka Ozoliņš taisni spējīgākais un noderīgākais teātra vadonis? Es domāju, ka lieta būtu atklāti iztirzājama un tādēļ mans raksts būtu īsti vietā.»
«Žēl, ka tas nav nodrukāts agrāk,» Vēbers sacīja. «Tagad tas uz komisijas lēmumu nevar atstāt nekādu iespaidu. Pēc tam kad viņa jau izšķīrusies, nākt ar to klajā būtu tikai lietas jaukšana. Jo teātra komisija galu galā ir atbildīga un var rīkoties, kā tai vislabāk izrādās par pareizu. Viņa var pielaist konkurenci un iztikt arī bez tās. Es tādēļ gan būtu pretī šī raksta nodrukāšanai tagad «Baltijas Vēstnesī».»
To teikdams, viņš pasniedza Kārlim rakstu atpakaļ. Tā bija pirmā reize, kad viņam no «Baltijas Vēstneša» tika atraidīts kāds raksts.
Atvadījies viņš devās projām, nemaz lāgā nevarēdams apķert, kas noticis. Nejauši tas uz ielas sastapa Duburu un stāstīja tam visu notikušo - par savu rakstu, Ozoliņa ievēlēšanu un ka to lietu vairs nemaz negrib pārrunāt un ar mākslīgiem līdzekļiem atstumj viņu (Duburu) no teātra vadības.
Bet Duburs pret visu to bija gluži vienaldzīgs. Ieskatījies viņa rakstā, tas atbildēja, ka tas jau ir itin labs, bet zem tiem apstākļiem, kādi viņam tagad, tas nemaz nedomā pieņemt Latviešu teātra direktora amatu. Viņam ir radies labvēlis - fabrikants Augusts Dombrovskis. Tas viņam izmaksā kārtīgi piecdesmit rubļu mēneša naudas, kamēr vien tas papildina savu māksliniecisko izglītību. Viņš tādēļ nodomājis likties uz sava indivīda izkopšanu un ņemšot pie kāda no slavenākiem pilsētas vācu teātra spēkiem stundas, lai iegūtu pilnīgi māksliniecisku un arodniecisku pamatu. Viņš griezies pie paša direktora Marteršteiga, bet tas viņam ieteicis pirmo raksturu lomu tēlotāju Ekelmani. «Un tad tu redzēsi, kad es tad atkal uzstāšos kādā lomā!... Tas būs pavisam kas cits!...»
«Ja tu negribi, tā jau būtu tava darīšana!» Kārlis attrauca. «Tu jau varēji atteikties no piedāvājuma, bet viņiem ar šo piedāvājumu vajadzēja nākt... Es patiešām tos kungus nesaprotu, kā viņi varēja vienīgi Ozoliņu redzēt, bet tevi neredzēt! Tu arvien esi tēlojis galvenās, viņš tikai otrās šķiras lomas. Tu esi sarakstījis pāris teātra lugu. Lai kritiķi par tām kā spriestu, bet Ozoliņš nav sarakstījis nevienas. Ka viņš bijis ārzemēs un ņēmis dramatiskus kursus, tas viņam būtu tas «plus». Bet arī tu ņem kursus tepat iekšzemēs, un tad jau konkurence gan būtu izrādījusi, kurš pārāks.»
«Ē, ar tām ārzemēm un kursiem!» Duburs atmeta ironiski ar roku. «Vācijā labu aktieru ir tik daudz, ka ar tiem var cūkas barot. Ja jau kursi viņam ko lielu būtu devuši, tad jau mēs arī par viņu ko dzirdētu. Ka viņš Mecē debitējis vai pat angažēts, par to gan lasījām, bet vairāk arī neko. Man pat tādas ziņas, ka viņš teātri pavisam atmetis un strādājot Minhenē kādā alus brūzī...»
«Nu, tāpēc!» Kārlis piebilda. «Kāds pamats tad komisijas kungiem taisni viņu protežēt?»
«Ak, tu nesaproti!» Duburs attrauca. «Tur gan kādam interese būs. Esmu tā kā pa ausu galam dzirdējis, ka kolēģe Akmentiņ jaunkundze viņam nobraukusi pakaļ uz ārzemēm. Viņa stāv ļoti tuvu komisijas priekšnieka Baloža dzimtai. Tev jāzina, ka Ozoliņš še Rīgā bija ne tikvien kā aktieris, bet arī tirgotājs. Savu veikalu tas bija spiests likvidēt un no Rīgas aizbraukt. Bet komisijas priekšnieks, koku tirgotājs Andrejs Balodis, viņam bija devis savu galvojumu kreditoriem. Tas nu viņam būtu jāmaksā, ja Ozoliņš nemaksā. Izdevīgāk, ja tas pats samaksā, bet tad viņam vajag dot iespēju. Kā direktors ar diezgan labiem ienākumiem tas parādu pa mēnešiem vien nomaksās... Nu, vai tu saproti?»
«No tā stāvokļa gan,» Kārlis atbildēja, «bet no teātra mākslas viedokļa pavisam ne.»
«Es jau domāju, ka viņš uz Rīgu nemaz neatgriezīsies,» Duburs vēl piebilda. «Bet nu zem tādiem apstākļiem jau var atgriezties!... Un par mani nebēdā... Es bez piecdesmit rubļiem mēnesī pie Latviešu teātra nepiestāšu, un var būt, ka es savus prasījumus paaugstinu pat uz piecdesmit pieciem rubļiem mēnesī.»
Viņi izšķīrās. Tā kā Kārlim vajadzēja naudas, tas devās pie sava izdevēja, kurš savu grāmatpārdotavu Tērbatas ielā 20 bija atstājis sava komija pārziņā un pats izpildīja Latviešu biedrībā intendanta vietu. Ar to honorāra maksāšanu pie viņa gāja ļoti vāji, jo par desmit rubļiem tas vairāk nekad nedeva un, ja pie sliktas dūšas bija, tad tikai piecus rubļus. Jā, brokastu viņš izmaksāja katrā laikā, ja vēlējās, tikai tiešām vajadzībām ar naudu skopojās.
Šoreiz par pieci pārāk negāja, jo viņam bija pārāk slikta dūša. Un tādēļ viņš lika priekšā pirms pie bufetes ar kādu konjaku noskalot slikto omu. «Ak, tas Birzmanis un Plute nav izdarījuši, kā vajadzīgs!» tas pie sevis pukojās.
Tam bijis grandiozs plāns! Tas gribējis tikt ne vairāk, ne mazāk kā par Latviešu teātra direktoru. Arī viņš to nekad nebija domājis, ka Ozoliņš kādreiz griezīsies atpakaļ. Ka Rode-Ēbelinga aiziešana tikai laika jautājums, tas viņam sen jau bijis zināms, un to viņš glabājis pie sevis kā klusu noslēpumu. Itin dabīgi tad uzdīdzis jautājums: kas būs viņa vietā teātra direktors? Brigaders tas nevar būt, jo tam trūkst teorētisko zināšanu un tam pašam darīšana ar savu veikalu. Duburs varētu būt nopietns kandidāts. Bet tas teātra komisijas locekļus vismaz simts reižu nosaucis par ēzeļiem. Caur savu ātro dabu tas savu stāvokli tā samaitājis, ka tam nav ne mazāko cerību. Bet viņam pašam, Fridolam, attiecības ar visiem tās vislabākās. «Runas vīri par mani būtu visi kā viens vīrs, - tikai tas Plute ar Birzmani komisijā nav turējušies, kā vajadzīgs,» tas sūkstījās.
Kārlis viņu pētoši uzlūkoja, it kā negribēdams tam visam ticēt. «Labi, labi,» tas ieminējās, «tavas personiskās īpašības ir simpātiskas! Bet kur tev priekš tam vajadzīgās mākslas spējas?»
«Mākslas spējas?» Fridols it kā brīnodamies attrauca. «Vai tad tu nezini?... Esmu ļoti stiprs dramatikā. Visā augstskolā neviens ar mani nevarēja sacensties deklamēšanā.»
It kā nododams provi par savām spējām, tas sāka deklamēt kādu Šillera dzejoli, bet ar tādu «vervi» un «šneidu», ka Kārlim vajadzēja pabrīnīties.
«Jā, jā, tagad saprotu,» viņš sacīja. «Tu itin labi noderētu par direktoru.»
«Un latviešu tauta varētu lepoties, ka tai studēts teātra direktors,» Fridols piebilda. «Tas būtu bijis tik skaisti, bet tam nebija notikt! Bet kur tam Ozoliņam ronas tādi pabalstītāji? Cik man zināms, tad bez lielāka naudas pabalsta viņš nemaz te nevarēja rādīties?»
Kārlis paraustīja kamiešus. «Parunā ar Duburu,» tas sacīja, «tas tev par to lietu vairāk zinās pastāstīt... Bet nu atvaino mani... Man ir jāiet...»