AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I I I

OTRĀ PUSE

Trīsdesmit pirmā nodaļa

Pienācis atkal ziedonis un līdz ar to sporta sezona, starp citu arī zirgu skriešanās.
Kārlis vēl nebija spējis savus bērnus nokristīt, bet Lūcei jau atkal bija atskrējis jauns dēls. Par Juri viņi to apņēmās saukt un kristīt ar citiem reizē. Vēl to nevarēja, jo Kristaps savu solījumu vēl nebija izpildījis. Tādēļ Kārlis kādu dienu nokāpa pie viņa paraudzīt, kas tur ir.
No mājas sētnieka tas dabūja zināt, ka Kristaps līdz ar kungiem nobraucis uz zirgu skriešanos. Šoreiz piedaloties arī lielkunga divi zirgi; vienu būšot jāt pats barons. Visi citi nobraukuši lielajos medību ratos, tikai «freilene» palikusi atpakaļ mājās, jo esot slima.
Izgadījās itin brangi, ka arī Kārlim uz šīm skriešanām bija «Baltijas Vēstneša» ieejas karte. Jo savus tik vajadzīgos ienākumus tas lūkoja drusku uzlabot ar reportāžu. Tagad viņš uz viena cirtiena varēja ķert divas mušas: sarakstīt referātu un sastapt Kristapu un ar viņu drusku parunāt.
Aulekšotājiem toreiz vēl nebija sava ceļa Zolitūdē, un tie iztika ar Rikšotāju ceļu uz pilsētas ganībām. Arī šis ceļš ierīkojamās preču stacijas dēļ vairākkārt grozīts un pārcelts. Aulekšotāji pirms turēja savu agro sezonu, pēc viņiem nāca Rikšotāji. Tie vēl labi nebija beiguši, kad Aulekšotāji uzsāka savu rudens sezonu; pēc viņiem atkal Rikšotāji.
Tagad patlaban bija Aulekšotāju pavasara sezona. Šodien skriešanās bija ļoti interesanta caur dažiem numuriem, kuros piedalījās gan pazīstami, gan nepazīstami favorīti. Barons fon Bimmelšteins piedalījās ar diviem zirgiem - ar savu «Mirjamu» vispārējās skriešanās un ar «Hertu» kungu sacīkstē, jo šinī numurā jāja paši zirgu īpašnieki un ne īrēti džokeji. Tādēļ visi viņa draugi un paziņas bija ļoti ieinteresēti un ieradās uz šo skriešanos ar visām savām dzimtām. Sevišķi attiecoties uz «Hertu», cirkulēja visādas leģendas. Tā esot brīnišķīgs lops un varot jau likt vienu pret desmit, ka viņa ņemšot pirmo «prīzi».
«Herta», blakus minot, bija izvilinājusi šodien uz «placi» arī Pudiķi ar savu Hertu, tāpat «švīgerfāteru» Starpiņu ar savu kundzi. Ka barons savu brīnumķēvi nokristījis viņu bērna vārdā, tie jutās patīkami aizskarti. Tādēļ, izrādīdami viņai savu piekrišanu, tie gribēja turēt tikai uz «Hertu» un tikai uz viņu.
Blakus minot, Pudiķis nu bija īsts «švīgerzons» un bija pārvedis savu Hertu pie sevis. Studijas viņš gan vēl nebija nobeidzis, un tādēļ tas maksāja viņam daudz uztrauktu brīžu un Hertai daudz asaru, līdz beidzot veco Starpiņu piedabūja pie tam, ka tas savu principu lauztu. «Pirms nobeidz savas studijas,» tie atdūrās tikpat kā pret cietu klinti, «tad dari visu, kas tev tīk!» Bet nu tā studiju nobeigšana vilkās no semestra uz semestri, aizķērās viens otrs eksāmens un izjauca visu. Un tas viss vienīgi tās lielās mīlas dēļ!... Pastāvīgi tev par viņu jādomā, sirds kaist un ilgojas, - vai tu vari tā mācīties kā ar skaidru galvu! Bet tā, - kad viņa pie manis, tad ir sirds tūliņ mierīga: «Te jau tu nu esi un man nekur neizbēgsi.» Tad var ar sekmēm nodoties studijām un vienā semestrī panākt to, ko citādi par trim un četriem semestriem nevarēja pastrādāt.
Ja vēl trāpās kāda laba vieta pirms studiju nobeigšanas, - uz precētiem cilvēkiem tādās reizēs skatās arvien nopietnāk kā uz neprecētiem, - tad to var droši pieņemt, un visa tā studiju beigšana galu galā paliek nesvarīga. Vai visi tie konsuli, eltesteri un banku direktori ir jau studijas beiguši? Un tomēr - kādas viņi ieņem vietas!... Pie tam dažs labs vēl nav nobeidzis to vidusskolas izglītību... Un papa pat! Vai viņš mūsu sabiedrībā kā tirgonis, pilsētas domnieks un bankas direktors neizpilda savu vietu vēl labāk nekā tas studētais?
Tāds piemērs jau nu Starpiņam ļoti patika, tā ka viņam grūti nācās tur ko pretim sacīt. Tomēr šis motīvs vēl nebūtu bijis izšķirošais, ja tur nebūtu bijuši vēl svarīgāki motīvi. Un tiem sevišķi māte piegrieza savu vērību. Tie bija tie ilgie brūtes un brūtgāna gadi, kas tīri vai palika kroniski. Aiztecējusi liela rinda gadu, un Herta nav vairs jaunais meitēns, - ir jau stipri pāri divdesmit pieciem. Un tad tie mūžīgi nepatīkamie jautājumi: «Kad tad nu tai jūsu meitai būs tās kāzas?» Atsaukties mūžīgi uz vienu un to pašu studiju nobeigšanu diezgan neveikli, jo tas it viegli var izsaukt jautājumu: «Jā, kad tad jūsu znots vienreiz tās studijas beigs?»
Ko nu niekus! Galvenais te nav studijas, galvenais te tas, ka viņi šķirami vairs nav. Un, ja tie nav šķirami, par ko tad te vilcināties? Nav jāgaida taču vienīgi viņam, jāgaida arī Hertai. Bet tā nav nekāda dzīve, tā ir tikai tāda nīkšana. Viss, kas pie pūra vajadzīgs, viņai sagādāts ir, tādēļ lai iet kopā un dzīvo, mācās, studierē, dara, ko grib! Ir jau pieauguši cilvēki un zina, ko dara. Un, kas mums priekš mūsu bērna nodomāts, to mēs dodam.
Un, kad vēl Herta šos mātes spēcīgos motīvus pabalstīja ar daiļām asaru pērlēm savās skropstās, tad tēvs vairs ilgāk nevarēja un sacīja: «Lai notiek dieva vārdā!»
Tās bija lepnas kāzas, un gandrīz visi seloņi tajās ieradās un saviem deķeļiem uzgrieza virspusē raibās oderes. Ilgi par tām runāja, gandrīz vēl līdz tai dienai. Vecais bija ļoti «splendids» un izpildīja Pudiķa vēlēšanos pēc lauku mājām, nopirka viņam Viķildas. Gan ne vairs par to cenu, par ko tās agrāk varēja dabūt, - stipri dārgāk! Bet rēķins iznāca vēl arvien, jo jaunieši caur to tika atturēti no ārzemes kāzu ceļojuma, kas būtu izmaksājis milzu naudu. Mājas bija gan izrentētas, bet saimnieku gals un dārzs palika viņiem, un te viņi varēja pavadīt savus medus mēnešus.
Jau apmēram pusgadu Pudiķis un Herta bija vīrs un sieva, bija laimīgi un tagad, iebraukuši pilsētā, nodomāja savus vecākus apciemot arī jūrmalā. Pudiķis baltās biksēs, zilganā kamzolī ar balto panamā galvā izskatījās piebriedis, drošu skatienu un apņemšanos. Viņa bija tērpusies balti puķainā blūzē un kleitē. Zem platās, diženās cepures ar kuplām spalvām nokarājās «blondā copfe», ēnojās cēli baltais vaigs un staroja zilās, burvīgās acis! Dzīvojot uz laukiem, tā tomēr bija pratusi izsargāties no dedzinošiem saules stariem, kas taisa brūnu. Priekš tam viņai bija ļoti noderīgi instrumenti - puķainais saulessargs un baltie diega cimdi. Papa ar savu puķaino vesti un iesmēķēto jūras putu cigāru spici, noskatoties uz saviem bērniem, jutās pavisam apmierināts, tāpat mamma ar savām augstām, pufētām krūtīm un brīnumīgi augsto, plato cepuri.
Viss skriešanās laukums bija iežogots ar augstu dēļu sētu. Vienā malā, kas pieiet pie ielas, lielie vārti. Tālāk no vārtiem uz vienu pusi lielais publikas paviljons, celts no neēvelētiem dēļiem amfiteātra veidā ar sēdekļiem. Paviljonam pretim blakus skriešanās ceļam, kas norobežots no publikas laukuma ar zemu latu sētiņu, atronas starts. Paša laukuma vidū mūzikas paviljons, pār kuru plivinājās Krievijas valsts karogs. Uz otru pusi no vārtiem atronas totalizatora kases. Uz laukuma starp šīm kasēm un lielo paviljonu kustas publika un sabraukušas arī dažas eķipāžas, kas pieder skriešanās biedrības biedriem vai viņu tuviniekiem. Starp citu redzami arī fon Bimmelšteina vāģi, kur Kristaps sēd uz bukas un visu redz un dzird.
Pie lielajiem vārtiem divas kases strādā nosvīdušas, jo publika nemitīgi plūst iekšā, pilda tribīnes un arī minēto publikai atstāto laukumu. Redz visādus ļaudis no it visām Rīgas aprindām. Gan no pieklājīgām decentām, gan arī no tā saucamās «puspasaules». Redz biržas komitejas locekļus, ģildes eltesterus, pilsētas domniekus, lieltirgotājus, sportsmeņus. Bet redz arī kurtizānes, koķetes un vienkāršas profesionālās no daudziem Rīgas atklātiem namiem. Viņas atnākušas še «lietderīgi» pavadīt savu brīvo laiku. Kad viņas kādu pazīst, tās neliekas to redzam un sargās uzsākt kādas sarunas vai koķetēšanas ar saviem klientiem. Vienīgi kurtizāne - un tā ir tāda, kurai daudz dārgakmeņu, - drīkst zagšus uzsmaidīt saviem paziņām. Ar dārgakmeņiem mazāk bruņota kokote jau to neriskē, bet vienkāršai prostituētai tāda izturēšanās var būt pat bīstama. Protams, ka materiāls un miesa visām vienāda, starpību iztaisa tie dārgakmeņi...
Cilvēku drūzmai pieplūstot un laikam topot karstākam, gaisā jaucas staļļu smarža ar cēlo heliotropu un arī rupjo pačuli. Apmeklētājiem pa lielākai daļai rokā programmas, kuras tie čakli studē vai pārrunā ar saviem kaimiņiem. Uz kādiem zirgiem ņemt, uz kādiem turēt? Lielākā daļa pavisam neziņā un rīkojas, tā sakot, uz zila gaisa. Manāms arī junkurs Kuniberts Rābemanis. Tas pavirši pārskata savu programmu un neliekas nevienu redzot. No saviem novērojumiem kā sportnieks tas apmēram zina, uz ko turēs. Viņu vairāk saista pašu zirgu īpašības un spējas. Tur baronese ar kādām paziņām studē cauri programmu un dzīvi žestikulē. Tur Zana ar Olufejevu; tie arī skatās programmā, bet vēl nav apņēmušies, ko darīt. Vispār dzirdama tāda tendence, ka «Herta» ņems, bet Zana skatījās uz to skeptiski. «Jo, kad visi liek uz favorīti, tad vinniņš sadalās un tur nav nekā. Bet var jau kādreiz favorītei misēties, un «prīzi» ņem konkurents, uz kura maz likts. Tad naudas ir gubām!»
Olufejevs diaboliski pasmīnēja. Galu galā tas ļoti pareizs princips.
«Kad, velns, zinātu, uz ko tas Srolka tura?!» Zana iesaucās. «Viņam var droši likt pakaļ, jo žīdiem iznāk arvien pareizi...»
Ieradušies arī liela daļa Mozus dēli, gan eleganti ģērbušies, bet ar savu čalošanu tie atgādina, ka ir sveša tauta. Tie, pirkstus staipīdami, kalkulē un žestikulē, kurš ņems un kurš neņems, un uz kura varētu ko pelnīt. Viņi nav nākuši sportu apbrīnot, bet kādu kapeiku nopelnīt, un, «ja žīds netrāpīs īsto, kas tad trāpīs», kā Zana saka. Bet katru reizi nu nav tā. Jo žīdi tikpat gudri kā citi, jo savu īsto padomu jau neviens otram neizstāsta.
Tāpat profesionālās ir pavisam neziņā. Viņām ir līdzi drusku nauda, un ļoti jauki būtu, ja ar to ko varētu nopelnīt. Šmiņķētām lūpām un gurdām acīm zem kuplām cepurēm tās cenšas no programmas ko izzīlēt, bet nespēj. Tām nav nekādas sevišķas prašanas vai spēles principu. Liks uz tuvāko, un, ja dievs dos, tad būs. Tā kā viņas daudz dzird par «Hertu», «Mirjamu», «Kazbeku», «Burlaku» un «Rīta zvaigzni», tad liks uz tiem. Piedzīvojumi gan māca, ka viņas arvien aiziet uz mājām tukšā, bet var jau arī kādreiz laimēties.
Viena daļa cilvēku tomēr izturas neuzkrītoši un klusu un ir jau ar sevi skaidrībā, par kuru liks un turēs. Tiem tā ir profesija, no kuras tie dzīvo. Tie pazīst visus šos zirgus, jo tie ir turfi no viņu agrākām sacīkstēm, zina, kādā samērā tie viens ar otru, zina viņu distances, viņu ātrumu. Apceļodami vairākas pilsētas un piedalīdamies pie turienes zirgu sacīkstēm, tie dažus zirgus pat pazīst personīgi. Bet, ja arī nepazīst, tad tomēr uz drošu materiālu pamata kalkulē droši. Ne ikreiz tie vinnē, bet pa lielākai daļai gan, jo iet ar savu lietu droši. Tikai viena lieta! Daži zirgu īpašnieki slavenus favorītus izņem no apgrozības, lai citā pilsētā laistu sacīkstē zem jauniem vārdiem gluži bez pagātnes. Tad kalkulēt ir grūti! Bet šie profesionālie sportisti tad prot izsist cenu, šos nedarbus uzrādīdami. Jo tie tiek stingri sodīti ar zirgu deklasēšanu un viņu īpašnieku izslēgšanu no biedrības.
Lielā laukuma vidū spēlē kareivju mūzika, bet neviens tai nepiegriež nekādu vērību. Tiek jau svērti jātnieki un vieglākiem piedotas svina bumbiņas, kas lai izlīdzinātu svara starpību. Nav vairs tālu, kad vajag sākties sacīkstēm, un visi tā kā uztraukti. It sevišķi barons Bimmelšteins skraida apkārt tā, it kā tas būtu saņēmis kādu sliktu vēsti. Arī baronese, lai gan liekas vienaldzīga, ir tomēr ļoti kustīga, lai segtu savu uztraukumu. Starpina kundze jau pārreiz gribējusi ar to parunāt, bet tā neredz ne viņu, ne viņas sveicienus. Un pašu baronu aizturēt viņa nemaz neuzdrošinās. Tas nemaz nezina, kur pats gribētu iet, no starta piepeši drāžas uz totalizatoru, bet tad piepeši ierauga savu kučieri, uzlūko viņu ar tādām acīm, ka vai to gribētu saēst! Kristaps, nolaidis acis, skatās caur pieri tikpat kā bullis. Barons ātri apsviežas apkārt un steidzas atpakaļ, it kā novērsdamies no kā riebīga.
Ceļā viņš sastop atkal baronieti, kura saka: «Monsieur, jūs esat uztraukti!... Labāk atsakāties no sava numura vai atlieciet to...»
Viņš nedzird un pazūd ļaužu ņudzeklī.
Starpiņa kundze tā būtu ar viņiem parunājusi un izzinājusi, kā tiem iet!... Skatījās, kur jaunā baronese, bet arī to nekur saredzēt.
Beidzot tā ievēro Kristapu uz bukas, ar kuru jau papa patlaban uzsācis sarunas, apbrīnodams viņa zirgus.
Galvu laipni palocīdama, viņa saka it kā sveicinādama:
«Itin pareizi, tas cilvēks jau ir no Bimmelšteiniem. Nu, kā tad pa mājām iet? Kādēļ tad baronese Izolde nav līdzi braukusi?»
Kristaps atņēma sveicienu, bet viņam šāds jautājums, kā rādījās, nebija visai patīkams. «Nemāku teikt,» tas gandrīz noraidoši sacīja. «Teic, ka slima esot...»
«Slima?! Ko jūs sakiet!» Starpiņa kundze it kā izbijusies iesaucās. «Piesarg dievs, taču ne nopietni?!... Nu teiciet, - ar ko tad viņa īsti saslimusi?...»
Kristaps kā nopliķēts klusēja. Ko lai viņš teic?
Starpiņš viņu no šī neveiklā stāvokļa atsvabināja. «Ko tik daudz prasi? Kas sievišķu slimības visas var zināt!» tas apsauca savu otru pusi. «Es tādas nemaz neņemu nopietni. Sievišķim drusku iesāpas pirksts, viņš tūdaļ slims... Jā, mēs, vīrišķi, kad liekamies, tad liekamies arī riktīgi... Bet tāds sievišķis - te viņš slims, te vesels... Nu, tu jau pati zini pie sevis... Parunāsim labāk par ko citu. Tas ir tas pats cilvēks, kas mums toreiz piedāvāja savas mājas...»
Bet mammai tas mazāk interesēja nekā likt manīt savus sakarus ar Bimmelšteiniem. Pagriezusies pret znotu un meitu, viņa sacīja: «Ko domājat, bērni, baronese Izolde saslimusi! Tā tas cilvēks saka, Herta. Ej pati ar viņu parunā...»
Tas tikai vēl trūka! Pudiķis manāmi saduga, un uz viņa vaiga savilkās sašutuma ēna. Visu laiku jau viņi cik varēdami bija uzgriezuši muguras, lai rādītu, ka viņiem nav nekāda sakara pie šīm sarunām ar kalpojošu garu. Te nu mamma tos gāza tīšu iekšā! Dusmu un kauna piesārtis, Pudiķis skrullēja savas labi koptās, dzeltenās ūsas, un Herta piebalsoja ar lēnu plecu paraustīšanu un sūkstīšanos: «Ah!...»
Bet mamma ne uz kādām zīmēm neiegāja. Kā viņai darīt saprotamu, ka tas neklājas? Kad viņa vēl lauzās tālāk, Herta ar manāmu sašutumu sacīja: «Ah nu, mamma! Es taču zinu baronu adresi un varu turp noiet un apjautāties... Kādēļ lai es runāju ar svešu cilvēku!?...»
«Nu jā, tad vajag noiet aprunāties,» mamma turpināja.
«Ah jā jau, jā!» meita mina viņai uz kājām. «Neizturies tu taču tik uzkrītoši...»
Nu tikai mammai drusku atausa gaismiņa. «Jā, jā... Nerunāšu vairs...»
Bet papus bija nācis pilnā «švunkā», un viņu apturēt nebija domājams. Vērtēdams viņš sita Bimmelšteinu zirgiem uz krusta, apraudzīja viņu kāju vēzīšus, pacēla astes un palūkojās zobos. Viņš tā varēja nosacīt zirga vecumu, īpašības un enerģiju. Jo ne vienreiz vien savā mūžā tas bija pats savu zirgu turējis. Labi pircis un appircies! Zaudējumi izmāca!
«Veikala lietās - tur tas ir tā,» viņš sacīja, «dažreiz atkarājas no momenta... Toreiz pat ar tām jūsu mājām!... Kur man bija tas prāts? Par piecpadsmit sešpadsmit tūkstoš neņem, un tevi vēl lūdz... Un tagad vairs nedod par divdesmit un lūdz tu viņu! Neparko, un lauz tu zobu laukā!... Dividesmit divi tūkstoši rubļu samaksāju tam vecam žul - -»
Turpat jau arī Olufejevs bija un, diaboliski smaidīdams, klausījās.
«Iegrūdi tu man, vecais lungenhāze!» Starpiņš pa jokam viņam ar dūri draudēja.
«Un mani vēl vairāk, asinssūcējs tāds!» Kristaps turpretim nopietni draudēja tam ar pātagas kātu. «Skaties tik, skaties, gan tu reiz savu kaklu lauzīsi!...» Dzirdot, ka viņš paņēmis gandrīz otru naudu, kas patiesībā viņam pienācās, tas nevarēja valdīt savu sašutumu, un, ja Olufejevs būtu bijis klātāk, tas būtu dabūjis arī.
Bet tas visu uzņēma pa draugam, kā joku. «Kas māk, tam nāk,» tas, diaboliski smaidīdams, aizgriezās.
«Jā, kāds kādreiz tam cilvēkam tas prāts!» Starpiņš vēl atņēmās, kamēr Pudiķis svīda tīri vai baiļu sviedrus. «Švīgerzons man teica: «Ņem, papa, ņem, tā vieta ir laba!...» Neklausīju... Nebija vēlēts!... Āre, cik nu dabūju maksāt vairāk? Bet galu galā slikti pirkts tas nav... Bez trīsdesmit tūkstoš es tās mājas citam neatdotu...»
Ļaudis visapkārt sāka jau klausīties un skatīties. Te piepeši - Pudiķim par lielu sirds atvieglošanu - mūzika apklusa, karogs uzlaidās mastā, un pirmie jātnieki devās nost no starta. Sacīkste bija sākusies un saistīja pie sevis it visu vērību, arī Starpiņa. Piedalījās Bimmelšteinu «Mirjama», bez tam vēl no citiem staļļiem «Kazbeks», «Trilbija», «Burlaks» un «Rīta zvaigzne»... Jāja visus slaveni džokeji, visi vienādi skrējēji un līdzīgos spēkos, tā ka grūti bija teikt, kam piekritīs uzvara.
«Tu uz «Mirjamu» liki, švīgerzon?» Starpiņš apprasījās Pudiķim. «Cik biļetes?»
«Četras apliku,» tas atbildēja. «Mums abiem pa vienam, tev un mammai.»
«Einfach vai doppelt?» Starpiņš jautāja tālāk.
«Einfach,» Pudiķis paskaidroja.
«Vajadzēja labāk aplikt doppelt, švīgerzon!» Starpiņš pamācīja. «Tas arvien ir drošāk! Pienāk viņa kā otrā pie mērķa, arī tu ņem...»
Pudiķis noraustīja kamiešus. «Uz einfach ja ņem, tad arī ņem! Redz, redz, «Mirjama» jau gandrīz pa veselu augumu visiem priekšā...»
Nāsis viņam aiz uztraukuma un prieka drebēja, acis spīguļoja. Tas tāpat visiem citiem, kam bija biļetes uz «Mirjamu». Turpretim tiem, kas turēja uz viņas konkurentiem, deguni kļuva arvien garāki. «Ach, wie herrlich, ach, wie schön!» pāra jaunkundzītes, «Mirjamas» piekritējas, dancodamas priecājās.
«Aber ich sog euch, Mirjame wird gar nicht neimen!» kāds žīds ar kuplu bārzdu iesaucās. «Der Burlak wird neimen...»
«For wos wird der Burlak neimen?» kāds otrs žīds, nelabi aizskarts, iesaucās. «For dem, das ihr habt von ihm Billets?...»
«Jeu!» pirmais žīds, kas bija Srolke Johumsons, joviāli iesaucās. «Gerade für dos!...»
«Ach, sprecht nicht!» otrs atrūca. «Der Burlak wird schon nicht neimen...»
«Mirjama» gandrīz visu pirmo ceļu bija vēl arvien visiem priekšgalā. Bet viņai pie handikapa (šķēršļiem) samisējās, un tā pazaudēja vadību. «O, weh, die «Trilby» geht vor!» daudzas balsis žēli iesaucās, kas šo favorīti nebija gribējušas atzīt.
«Trilby, Trilby, das ist gut, meine Nummer!» muļķīši pa citiem kaktiem priecājās. Bet ilgi šis prieks nedūrēja, jo «Trilbijai» paskrēja garām «Kazbeks». Iekāms vēl tā piekritēji bija paspējuši uzgavilēt, jau atkal tam vadību bija atrāvis «Burlaks».
Otrs ceļš jau gāja uz beigām, drīz vajadzēja izrādīties, kurš paliks uzvarētājs. Džokeji un zirgi saņēma pēdējos spēkus. Jājamās pātagas zibēja pa gaisu un tikpat kā gaļas gabalus apstrādāja lopiņus, kuri aiz sāpēm stenēja. Bet tad uzreiz «Mirjama» saspēcināja savu enerģiju, drāzās kā bulta garām saviem konkurentiem un bija jau sasniegusi «Burlaku» līdz pussāniem.
««Mirjama», «Mirjama»!» Pudiķis it kā elektrizēts sauca, līdz ar viņu Herta un mamma, un viss tas bars, kas līdz ar viņiem turēja. Viņi svērās ar saviem ķermeņiem uz priekšu, it kā gribēdami viņai palīdzēt.
«Regen Sie sich gar nicht auf!» Srolke Johumsons smīnēdams sacīja. «Die Mirjam nimmt nicht!»
Tāda izturēšanās Pudiķi nelabi uztrauca. «Kas tā jums par teikšanu! Ko jūs tur runājat!» tas drebošām lūpām iebrēcās. «Pielūkojiet jūs - -» Tas pacēla savu nūju.
«Vorsicht, junger Herr!» Srolke mierīgs atbildēja. «Es vare runāt, kā es gribe, jūs rune, kā jūs gribe... Es teice, ka Mirjama neņems - -»
Pašlaik noskanēja zvans par zīmi, ka pirmie zirgi garām startam. «Nu, vai vines nēme?» Srolke mierīgā garā turpināja. «Līdz puskaklam palika «Burlakam» atpakaļ! Nu ies tik un paņems naudine,» viņš izvilka un parādīja vairāk biļetes uz «Burlaku». «Ja jūs gribe zināt, kas nems, jums vajag runāt ar Srolke Johumsonu...»
Pudiķis pats ieskatīja, ka te dusmoties velti, un apmierinājās, lai gan žēl bija. Sēras nopūtas un pārsteigums par maldiem jau bija dzirdami it visos stūros un kaktos, jo uz «Mirjamu» bija turējuši pārāk daudzi.
Arī Starpiņa vaigs bija sēri skāņš. «Redz, švīgerzon, ko es teicu,» tas sūkstījās. «Uz «doppelt» mēs vēl arvien būtu paņēmuši smuku naudiņu!... Es nekad tā uz «einfach» nepalaižos, jo kas var zināt kādreiz - -»
«Einfach» nozīmēja, ka prīzi izmaksāja tikai tad, ja zirgs nācis pirmais pie mērķa; «doppelt», ka izmaksāts tiek arī, ja tas nonācis pie mērķa otrais.
«Nu tad mums jāapdrošinās uz «Hertu» ar otrām biļetēm,» Pudiķis sacīja.
«Jā, švīgerzon, jā,» Starpiņš piekrita. «Drošs paliek drošs.» Izvilcis no sava deņķelbuka, tas pasniedza Pudiķim varavīksni.
Pudiķis aizgāja uz totalizatoru un apgādājās ar biļetēm. Skriešanās pēc starpbrīža gāja atkal savu gaitu. Tie, kuri bija vinnējuši, priecīgu sirdi ņēma atkal biļetes uz jauna; zaudētāji gan kasīja pakausi, bet tamlīdz prātoja, kā nu izņemt labi gudri, lai atvinnētu atpakaļ zaudēto.
Beidzot pienāca kungu skriešanās numurs ar daudzināto «Hertu», kura bija visu mutē. Un, kad jātnieki uz zirgiem taisīja pirms savu parādi, - kungi sarkanās frakās un raibās džokejcepurēs, - no tribīnes atskanēja skaļi aplausi, kuri bija domāti «Hertai». Ugunīgs lopiņš spožu, melnu spalvu un baltu blesīti pierē. Bet viņa šodien bija ļoti bikla un šaudījās. Tāpat jātnieks fon Bimmelšteins nerādījās būt pie laba garastāvokļa, jo bieži vien piespieda piešus stiprāk, nekā tas būtu vajadzīgs. Tomēr visi bija uz viņu nesatricināmā pārliecībā, un totalizatora kases bija kā apsēstas. Jo, lai gan uz «Hertu» bija izdotas jau neskaitāmas biļetes, tad tomēr radās vēl arvien jauni gribētāji un pieprasītāji pēc tās.
Tikai Srolke Johumsons un citi prātīgie, kuri nemaz neapšaubīja «Hertas» spējas, kalkulēja uz cita principa. Kad visi liek uz vienu, cik tur iznāks? Nav vērts! Joku pēc paņem šinī numurā biļeti uz kādu konkurentu, uz kuru neviens nedomā. Ja paspēl, paspēl, bet, ja krīt, tad ar gubu. Protams, ka viens otram savu gudrību vis neizteica.
Beidzot tika dots signāls. Zirgi atgāja no starta. Kā dzirkstele «Herta» uzreiz visiem citiem bija priekšā, ko publika saņēma ar skaļiem aplausiem. Tomēr lietpratēji par viņu neko labu nedomāja, jo viņa nervozi raustījās un gribēja vai iz ādas lēkt. Distance, ar kuru tā aizsteidzās citiem priekšā, nebija mantota dabiskiem lēcieniem; bija kaut kas slimīgs un drudžains. Arvien tālāk un tālāk tā attālinājās no citiem ar tādu tempo, kas lika šaubīties, vai viņa izturēs līdz galam. Varēja redzēt, ka uztrauktais jātnieks velti mēģināja viņu apmierināt un iedabūt normālās sliedēs.
Te pie pirmā handikapa notika kas negaidīts: «Herta» piepeši apsviedās uz pakaļkājām un pilniem aulekšiem devās citiem konkurentiem pretim un tiem garām. Velti barons to mēģināja apgriezt apkārt. Trīs reizes viņa uz pakaļkājām apgriezās gaisā riņķī, tad beidzot viņam izdevās uzdabūt uz ceļa. Bet nu citi konkurenti jau bija gabalā!
Varēja redzēt, ka barons, lai ienāktu citus, deva piešus cik varēdams. «Hertas» spožā, melnā spalva pārklājās ar baltām putām. Pirmo ceļu startam un publikai garām paaulekšojot, tā nelabi šņāca un krāca, un viņas nāsis tai likās būt par šaurām. Visus spēkus saņemdama, tā tomēr vēl citus panāca, bet, neraugot, ka Bimmelšteins deva piešus, viņa priekšgalā vairs netika. «Sie nimmt, sie nimmt!» publika, nezaudēdama cerību, gavilēja.
Bet šoreiz Herške Johumsons auksti un nežēlīgi noteica: «Aber se nemmt nicht!»
«Als zweite nimmt sie doch, ich wette!» Pudiķis uzbudināts sauca, turēdamies vismaz pie mazākās pozīcijas.
«Auch net!» žīds kategoriski noteica. «Se nemmt gor nicht...»
«Ach du, verfluchter Judenpack!» Kuniberts Rābemanis piecēla grasoši savu savītušo roku. Visu laiku viņš caur savu binokli it kā bez elpas bija nogremdējies zirgu kustībās, un te nu šie «ķiploku bruņinieki» viņu traucēja ar savām grašu operācijām. Nospļāvies viņš devās uz citu vietu.
Pie beidzamā handikapa «Herta» atkal sadrūvējās un slējās uz pakaļkājām, tā ka Bimmelšteinam nācās grūti viņu dabūt šķēršļiem pāri. Kad tas bija noticis, pārējie bija jau startam tuvu. Barons tādēļ vairs nemaz nesteidzās, bet jāja lēni tiem nopakaļis. Kā pirmais pienāca «Rīta zvaigzne», otrais - «Krizantēms».
«Fui!», «Shocking!», «Parbleu!», «Verfluchtes Luder!», «Ach du Aas eine!» - tā tagad «Hertas» milzīgais piekritēju pulks sirdījās un lādējās un draudēja uz starta pusi ar savām nūjām un lietussargiem. «Tā ir viena kauna būšana!... Viena mānīšana!... Tas ir iepriekš norunāts!...»
Neizprazdams Starpiņš žēli uzlūkoja savu švīgerzonu. «Neiet mums šodien nepavisam!... Nav vērts. Brauksim labāk uz mājām!...» Iedomājoties skaisto naudas summiņu, kas šodien pagrūsta, tas balti nospļāvās. Art Hertai tā lieta vairs nemaz nebija interesanta, un mamma sajuta mazliet kā galvassāpes.
Totalizatora kases, kas pirmīt bija kā apsēstas, tagad pavisam brīvas, jo daudziem nebija, no turienes ko ņemt. Bet, kas ņēma, tie ņēma pa krietnam! Starp citiem arī brāļi Johumsoni atgāja no kases ar labu gubu un rēķināja uz pirkstiem, cik procenti īsti pelnīti un cik liela ir katra daļa. Tāpat Olufejeva Zana, kura nezin kāpēc bija likusi uz «Rīta zvaigzni», atgāja no kases ar tādu varavīksnu kušķi, ka nespēja tās ne saujā saturēt.
Olufejevs diaboliski smīnēja. «Ai, siev, tev jānāk rīt pie mums kasē noguldīt!» tas sacīja.
«Ātri gribēji!» viņa kairinādamās attrauca. «Es noguldīšu tā, ka man pastāvīgi būs kapitāls, ar ko rīkoties...»
«Nu, tad izmaksā!» viņš jokoja tālāk.
«To es varu arī, ja es gribu,» viņa atbildēja.
Vispārējais garastāvoklis bija tomēr ļoti nospiests, it kā būtu notikusi kāda katastrofa. Visi tie komiji, kokotes un profesionālās, kas bija turējušas uz «Hertu», cerēdamas no viņas zelta kalnus, bija savu visu uz viņu zaudējušas, jo tām nebija vairs ne graša priekš tālākām derībām. Nekas cits viņām neatlika kā vai nu vienaldzīgi un bez intereses noskatīties, vai arī doties uz mājām. Tādēļ lielā publikas daļa nošķīrās, un tālākās sacīkstes noritēja gluži bez intereses.
Kristaps dabūja pavēli ar zirgiem pārvest mājā baronesi un tad nākt atpakaļ uz skriešanās laukuma staļļiem pēc sacīkstes zirgiem. Šimbrīžam tie turpat staļļos bija satīti biezos deķos.
Viņš pavēli arī izpildīja, bet brīnījās, ka cienīgā visu ceļu ar viņu nerunāja nevienu vārdiņu.
Viņš pārveda mājās arī «Hertu» un «Mirjamu», tās uzposa, pataisīja atkal spožas viņu no sviedriem saļeskātās spalvas, pabaroja tās. «Herta» pamazām jau bija atdabūjusi atpakaļ savu gara līdzsvaru un lēni bubināja. Bija pienākusi jau pavakare.
It kā ko gaidīdams un no kā bīdamies, Kristaps lūkojās arvien uz durvīm. Jo vajadzēja kaut kam nākt, kaut kam notikt. Kāda iekšēja sajūta viņam sacīja, ka Izoldei kas radies - tādēļ viņa slima, - un viņš zināja arī, kas pie šīs lietas tas vainīgais. Tikai viņš nejutās kā tāds, kas knakstījies gar aizliegta koka augļiem vai arī sava prieka dēļ zvejojis pa svešiem dīķiem. Viņš jutās kā tāds, kas pats ievilkts zveņģē, pazemots, padarīts par dzīvnieku, līdzīgu katram kustonim. Tā nebija viņa griba, kas te notika. Viņš te bija rotaļu lietiņa citu rokās, tikpat kā jājams zirgs un medību suns.
Tātad tēvs viņš būtu kļuvis - tāda savāda sajūta! Bet nevienam nenāca ne prātā to viņam sacīt un viņam jauno dzīvībiņu rādīt! Un tādēļ viņš sašuta un sajuta rūgtumu līdz sirds dibenam. Viņu jau neturēja par cilvēku... Diezin... diezin ko viņš būtu varējis nodarīt saviem mocītājiem un nicinātājiem!... Krampveidīgi viņa rokas savilkās dūrēs.
Te beidzot nāca barons no sacīkstēm džokeja uzvalkā un jājamo pātagu pie sāniem.
«O, puiš, tagad mēs izrēķināsimies!» tas iesaucās plikā, blazētā balsī un, piecēlis jājamo pātagu, tuvojās Kristapam.
Saslējies kā statuja, tas cieti stāvēja uz savas vietas. Abi vīri nāvīgi saskatījās, bet barons bija drusku frapēts, ka ne mazāko bailību nemanīja Kristapa vaigā. Aci pret aci tie brīdi stāvēja viens pret otru kā divi nāvīgi ienaidnieki.
«Še tev, tu dummer bauerjung!» barons, piecēlis jājamo pātagu, ar to uzbruka Kristapam. Bet, iekams vēl pātaga bija spējusi ķert viņa kamiesi, jau Kristaps to bija izgriezis baronam no rokām, turpretim ar otru roku saķēris viņu pašu pie krūtīm un pacēlis gaisā. Viņš to būtu varējis nopērt, kā saimniece dažreiz mēdz kaķi sodīt, aiz čupras sagrābusi, - un kādu acumirkli barona acīs jau bija lasāmas tādas bailes...
Bet Kristaps aizsvieda pātagu projām, un no viņa grūdiena arī pats barons attantaroja kādus soļus atpakaļ. «Ko jūs gan domājat?!» Kristaps tagad nostājās pret viņu kā soģis. «Par tiem suņa darbiem jūs gribiet man dot vēl suņa algu?!... Tas jums neizdosies!... Tā nebija mana griba, un vainīgi esat tikai jūs... Jūs, seski, baroni, nevarat paši tikt ar savām sievām galā un laižiet tās mums uz kakla - - -»
«Jūs, tād' dumm un šmucig gezinnt bauerfolk, pavisam vajag iznīcināt!» barons, atdabūjis savu pozīciju, dusmās šņāca. Bet te uzreiz viņš kā ar platām acīm ievēroja Kristapa spēcīgos muskuļus un stāvu. Smalks eksemplārs rases pacelšanas ziņā pēc tās teorijas, ko tas piekopa pie saviem zirgiem un suņiem. Tāds atradums viņu iekšēji aplēja tikpat kā ar aukstu ūdeni, jo nekas baronu tā nenotrieca kā tas, ja viņš nerīkojās loģiski.
Kristaps vēl arvien grasoši stāvēja savā vietā, ja barons no jauna gribētu uzsākt cīņu. Bet baronam pēc reiz izmērotiem spēkiem vairs nebija, ko teikt. Paķēris savu pātagu, tas it kā bēgšus izsteidzās no staļļa, bet pie durvīm vēl atgriezās un draudēja: «Mēs vēl runās... Tu man to dārgi samaksās, latvies šmurgel!» Tad devās kā vērkulis uz kungu namu.
Ienācis savā darba istabā, tas nosvieda pātagu un atlaidās ādas krēslā. Viņam vajadzēja atviegloties, jo krūtis tam ņēma ciet elpu. Uzšāvies un kādu laiku soļojis šurp turp pa istabu, tas piespieda zvana pogu.
Drīz parādījās resnā Jete. «Vai, lielskungs, ko vēlaties?»
«Lūdzu pieteikt mani baronesei, man ar viņu jārunā!» barons pavēlēja.
«Kā pavēlat, cienīgs lielskungs!» Jete attrauca un pazuda. Pēc brīža tā atgriezās ar atbildi: «Lielmāte barona kungu liek lūgt uz viņas buduāru!...»
Oto fon cur Bimmelšteins devās turp. Arī baroniete, atgriezdamās no sacīkstēm, sajuta vajadzību atpūsties un bija jau izvilkusies ērtā, puķainā mājas apģērbā. Piecēlusies no kušetes, uz kuras patlaban bija atlaidusies, tā gāja viņam pretim.
Barons, pēc iespējas saņēmies, rātni ar viņu apsveicinājās, noskūpstīdams tai roku.
«Mon cher!» viņa mirdzošām acīm laipni atņēma viņa sveicinājumu. «Jums šodien ļoti smaga diena! Izsaku jums savu līdzjūtību...»
««Herta» šodien bija neizprotami nervoza,» barons mēģināja izskaidrot cēloņus. «Tas ir vairāk nekā malieris, ja zirgs ir nervozs...»
«Vēl jo vairāk, ja nervozitāte pāriet no jātnieka uz zirgu,» baroniete piebilda. «Caurkrišana pie starta, monsieur, es domāju, nav tas sāpīgākais, kas jums šodien atgadījies...»
Barons klausījās. Vai tad viņa Izoldes dēļ - - Šinī lietā tas taisni gribēja runāt ar baronieti asāku vārdu, - bet viņa gribēja darīt to pašu par to atbildīgu?
«Sāpīgākais?» viņš atkārtoja. «Madame, kā jūs to domājāt?»
«La liaison ar mademoiselle d'Anbrucy, mon cher,» baronese Ortrūde liekuļotu līdzjūtību atbildēja. «Man ir drošas ziņas par to, ka tas ir izbeidzies jums par lielām sirdssāpēm...»
«Mazs jociņš, starpgadījumiņš, varētu sacīt,» barons it kā pieķerts atbildēja. «Ir taču cilvēkam savi brīži, kur viņš nodara kādu muļķību - un beidzot tikai nepatīkama sajūta...»
«Vēl jo vairāk, kad jūs pārspējis žīdu banķieris, jo mademoiselle aizbraukusi ar pēdējo,» Ortrūde kodīgi papildināja. «Jā, jā, mūsu Baltijas muižniecība no visām pusēm tiek bīdīta atpakaļ,» viņa vēl dzēlīgi nopūtās.
Uz barona pieres savilkās dziļas grumbas; viņš lūkoja skaisties. «Šī lieta man nebija tik daudz vērta, ma chere, kā jūs to varbūt domājat,» tas atbildēja. «Ka es spēlē nevaru pārtrumpot to, kas ir vienīgais sava trezora slēdzējs, to jūs, mana mīļā, sapratīsat...» Šie vārdi izskanēja kā pārmetums, kaut arī pa jokam. «Maza asignācija no jūsu puses, un es it viegli būtu palicis uzvarētājs... Par manu muļķību jau jums tiesība zoboties. Bet patiesībā šī mademoiselle, - viņa atstāj mani gluži aukstu...»
«Par ko jūs man šodien devāt tik daudz piemēru,» baroniete nežēlīgi turpināja, tā ka baronam bija grūti pāriet uz citu toni.
«Tas nav tas iemesls, madame!» viņš kaitināts iesaucās. «Tādēļ arī neesmu pie jums nācis. Ir taču kas nedzirdēts, kas neiespējams noticis, kas man sāpīgi griežas sirdī... Man, kā tēvam, mon dieu, mon dieu! Vai tad jūs, kā māte, neko nesajūtat?...»
«Jūs domājat Izoldi?» baronese pārgāja citā tonī un pavēra durvis, lai pārliecinātos, vai Jete aiz tām neklausās.
«Jā, - un tas ir nedzirdēts skandāls!» barons uztraukts turpināja. «Viņa ir mana miesa un asinis un ir nejauki aptraipīta. No prasta kučiera, latviešu lemeša, mon dieu, mon dieu!»
Tas nobeidza šos vārdus raudulīgā tonī, atkrita uz kušetes un aizklāja vaigu rokām.
«Mon cher, apmierināties!» Ortrūde lika savu roku uz viņa kamiesi. «Tici man, šis sāpīgais gadījums man ne mazāk ķeras klāt, bet ko tas līdz, ka mēs sāpēs lūstam. Tas ir nelaimes gadījums, liktenīgs force majeure, pret ko mēs, mirstīgie, neviens neesam pasargāti...»
«Tie ir jūsu audzināšanas augļi!» barons atbrēca. «Bet es to necietīšu!... Es to necietīšu! Viņam būs dabūt sodu un manu gandarījumu...» Saņēmis dūres, viņš histēriski drebēja.
«Vai jūsu nodoms izsaukt savu kučieri uz divkauju?» baronese salti iejautājās.
Barons aiz riebuma saviebās. «Ko vēl ne!... Tādam ar - -» viņš rādīja uz jājamo pātagu, bet, iedomādamies notikušo, nospļāvās.
«Jūs domājat ar jājamo pātagu?» viņa pārtrauca. «Nekaitētu, ja jums tikai tik daudz fiziskā spēka... Bet ko tad!? Vai gribiet sūdzēt pie konsistorijas, lai viņš jūsu meitai dod likumīgu laulību? Vai arī skaļi kliegt un brēkt uz visām pusēm pasaulē, ka jums liela netaisnība nodarīta! Monsieur, ko jūs īsti esat nodomājuši? Sacelt atklātu skandālu?»
Barons satrūcies atbildēja ar atraidošu žestu. «Nē, nē, tikai ne skandālu...»
«Nu, tādēļ?!» viņa attrauca. «Ko tad jūs īsti gribiet? Kā jau sacīju, man bēdīgais notikums ne mazāk ķeras klāt, un es arī savu vainu nenoliedzu. Lai gan, blakus minot, te no manas puses nav notikusi nekāda personīga muļķība... Bet, reiz tas ir noticis un to nevar vairs padarīt par nenotikušu, tad taču mums viss tas jāpatur priekš sevis un pasaules priekšā jāizliekas tā, it kā nekas nebūtu noticis! Priekš pasaules tad arī nebūs nekas noticis... Izturaties taču mierīgi, kā kavalieris... Tikpat auksti un mierīgi kā mademoiselles lietā, kas taču jums ne mazāk sāpīga,» viņa nobeidza atkal ar ļaunu sāņus cirtienu.
«Jūs sodiet mani, nabaga notriektu vīru, ma chere!» barons skumīgi sacīja. «Ticiet man, ka tā lieta man nebija tik daudz vērta... Mon dieu, mon dieu, un visa mūsu laulības dzīve jau arī ir tik viena liela komēdija... Vai to visu vairs var padarīt par nenotikušu...»
«Mūsu attiecības, monsieur, tagad neizmeklēsim...» Ortrūde sacīja. «Izoldes lietā pirmos soļus jau tādā garā esmu ievadījusi. Atkaras no tam, cik jūs mani tālāk pabalstāt. Nezin ne papiņš, ne mammiņa... Kunibertam varbūt ir kāda bāla nojauta, bet tas visu patur pie sevis. Esmu pat pratusi apiet Jetes ziņkārību. Domestiki gan ko jauš, bet īsti nezina, ko... Un, kad tiem nav skaidru ziņu, tad arī tas tur paliek. Es pat to lietu varēju izdarīt tā, ka jūs, monsieur, no visa nekā nedabonat zināt. Bet es to negribēju, tādēļ ka vēlāk tur var celties lieli sarežģījumi. Tātad - Izolde tika nodota kāda ārsta sekrētā dzīvoklī. Viņa ir dzemdējusi puisēnu - mon cher, jūs esat vectēvs! Bērns bez vārda iedabūts patversmē, bet mums viņš paliek zināms, un vārds tam tiks dots pēc mūsu vēlēšanās. Tik tālu tā lieta tagad stāv...»
«Mon dieu!» barons, galvu sakampis, iesaucās. «Tas jau tīri kā romānā...»
«Kā mēs viņu vēlāk audzēsim,» baronese turpināja, «par to mēs spriedīsim. Vai kā oficiēlu bāriņu vai arī viņu adoptēsim. Vai varbūt arī kā citādi nodrošināsim viņa pilsonisko stāvokli, par ko vienoties mums ir vēl laika. Pēc slimības laika Izolde apmeklēs kādu no jūsu augstdzimtīgām tantēm. Tās par viņas apciemojumu ļoti priecāsies, ja negribu teikt, jutīsies pagodinātas. Tad viņa dosies uz ārzemēm un iepazīsies ar turienes labdarības un misiones iestādēm. Tas viņai kādreiz var ļoti noderēt. Pēc tam viņa pārradīsies mājās svaiga un sārta, un tad mēs domāsim par viņas turpmāko dzīves gaitu. Katrā ziņā, kur es sajūtu savu vainu, - lai gan ne personīgi,» viņa atkal dzēlīgi paskatījās uz baronu, «tas man dod tiesību turpmāk raudzīties uz viņu ar abām acīm...»
«Pateicos jums ļoti, ma chere, jūs esat to lietu aranžējuši teicami,» barons pieliecās un noskūpstīja viņas roku. «Bet lietas otra puse, gandarījums mums?!» tas piepeši atkal uztraucās. «Vai lai šis lemesis paliek bez soda?... Vismaz viņu patriekt no vietas, un proti, uz pēdām!... Es viņam... Es viņam!» tas dauzīja bezspēcīgi savas dūres. «Es viņu nošaušu!...»
«Vienīgi piemērotais, ja jums ir tik daudz kurāžas un jūs riskējat, ka tiksat notiesāts uz katorgu!» Ortrūde cieti noteica. «Cits viss nozīmē tikai inscenēt nevajadzīgu skandālu. Mūsu interesēs ir, lai tas lempis cieš klusu. Ja mēs viņu uz vietas padzīsim, tas taisni sāks visiem stāstīt, kādēļ. Ja tas vēl rafinēts, viņš pat var pieprasīt mums savu bērnu. Ir tādēļ prātīgāk piesolīt viņam kādu summu, lai atsakās no savām tēva tiesībām...»
«Eklig!» barons paraustīja kamiešus. «Cik lieliski, tādas cūcības vēl algojas...»
«Cūcības ne ikreiz slikti algojas!» baroniete atkal asu sāņu skatienu atcirta, kas nabaga baronam lika nosarkt.
«Labi, var jau to darīt,» viņš piebilda, «bet tad viņu vismaz vajag padzīt no vietas.»
«To nevar tagad, bet tādā momentā, kad par to neviens, nedomā,» baroniete cieti noteica. «Katrā ziņā gribu par to gādāt, ka lai viņš bez soda neaiziet! Tā jau ir infāmija, kāda vēl neredzēta! Rīkoties tā pret saviem labdariem, kuri dāvinājuši uzticību... Mon cher, mēs par to lietu vēl parunāsim, bet skandālu es negribu!...»
«Man tas viss ir līdz kaklam, ka ir runāt par to vairs negribu!» barons it kā ievainots attrauca. «Kauns mani slāpē nost, man vajag atviegloties, izklaidēties!... Madame! Par sodu, ka neesat bijusi nomodā, es atstāju šo nejauko lietu nokārtot vienīgi jums... Es negribu vairs nekā zināt!... Mans dievs, kā es to pārdzīvošu?!... Kā es to pārcietīšu?...»
Uzbudināts tas soļoja šurp un turp, un iestājās brīdi klusums.
«Es jūs saprotu, mon cher!» baroniete beidzot mīkstā balsī iesāka. «Pēc šī trieciena jums vajadzīgs garāks atpūtas ceļojums, un to jūs uzsāksiet visdrīzākā laikā... Ja jums personīgi priekš tam līdzekļu trūkst, es jums tos dodu... Es domāju, ka tas priekš jums tas vislabākais... Ar šo lietu jau es viena tikšu gatava...»
«Pateicos, ma chere!» barons noskūpstīja viņas roku, «Paklausīšu jūsu padomam, jo redzu, ka tas ir patiesi domāts. Es domāju izbraukt jau šonedēļ un tādēļ ceru, ka vajadzīgo jūs iekārtosiet. Un, kas attiecas uz pārējo, tad jums jau manas pilnvaras ir. Kā jūs to lietu esat ievadījuši, tā arī jūs pratīsiet to galā vest...»
«Ka viņš bez soda neizies, uz to variet pielaisties!» viņa sniedza tam roku.
«Tas ir tas svarīgākais, un tas mani ļoti apmierina!» barons iesaucās jau atvieglotā balsī. «Bet nu atvainojat mani, man galva griežas riņķī un jātiek svaigā gaisā. Bon soir, ma chere, līdz tālākam... Bon soir...»
Noskūpstījis tai vēl galanti roku, tas izsteidzās pa durvīm.
Viņa piegāja pie loga un skatījās, it kā ko gaidīdama.
Pēc īsa laiciņa viņa redzēja, ka barons pārģērbies izietā no mājas, uz ielas pamet ar roku tuvākam važonim un ar to aizbrauc.
Viņa pati iemet vēl dažus skatienus spogulī, tad dodas uz stalli.
Kristaps jau dzird viņas soļus, jo pazīst tos no tālienes. It kā glābiņu meklēdams, viņš iesteidzas savā ložā. Vainas sajūta, kauns par savu pazeminošo stāvokli viņu nomāca, - viņš nevarēja tik lepni pacelt galvu kā pret baronu un nevarēja arī viņu sagaidīt ar naida uguni. Ai, kādas elles mokas! Par kādu verdzību izvērties viņa agrākais flirts un patīkamais laika kavēklis!
Jau viņa pavēra staļļa durvis, un viņš saduga. Beidzot tā uzkāpa pa trepītēm un atradās pie viņa.
«Nu, bon soir, mans draugs!» baronese Ortrūde viņu griezīgi uzlūkoja. Bet viņš, nodūris galvu, nedrīkstēja viņai rādīt vaigu.
Viņa nolaidās tam blakus uz krēsla tik tuvu, ka viņš juta viņas krūšu smago cilāšanos. Pie tam viņa to uzlūkoja tikpat kā kaķis peli. Tad ņēma tam aiz ausīm un sāka tās plūkāt. «Vai tā tev vajag, tu lemp!» un iesita tam reizi pa katru vaigu pliķi.
Tad viņas viļņojošās krūtis gūlās tam virsū, viņas lūpas kā nokarsēta dzelzs spiedās uz viņa lūpām... Viņš aizmiga acis, jo atradās šīs sievietes varā.
Viņa to sodīja, bet nekad Kristaps vēl nebija izjutis, ka šis sods tik bargs...

* * *

Barons aizceļoja uz ārzemēm. Tā kā Izolde jau agrāk bija nozudusi no redzes apvāršņa, tad visi bija tai pārliecībā, ka viņa kopā ar tēvu apceļo ārzemes. Baronese Ortrūde pa tam bija sākusi interesēties vairāk par labdarības lietu. Romantiskās baumas drīz vien apklusa un drīz bija aizmirstas, ka visai tai lietai ne gailis vairs pakaļ nedziedāja. Viss notika tā, kā baronese to bija vēlējusies un iepriekš paredzējusi. Pie fon cur Bimmelšteinu labās slavas nebija pielipis ne puteklītis!...
Tikai lietu teju, teju gribēja samaitāt Egons cur Bimmelšteins, kurš pēdējā laikā pavisam bija noslīdējis uz leju. Lai gan viņam, diedelniekam, uz Izoldi nebija ne mazāko cerību, viņš tomēr uz to savas acis bija metis un turējis sevi par viņas oficiālo līgavaini. Caur kādām kombinācijām tas bija izdabūjis zināt, kas patiesībā noticis starp Kristapu un Izoldi, un jutās lieliski ievainots pie sava muižnieka goda. Tādēļ tas sajuta tiesību savas brūtes pavedēju pārmācīt.
Kā īsts muižnieks tas devās ar suņu pātagu uz stalli. Bet tas viņam slikti izdevās, jo ne pāra vilcienu tas nedabūja iešaut, kad Kristaps to nostiepa gar zemi un tā nolēja, ka tas gandrīz vairs nevarēja piecelties.
Brīnišķīgā kārtā baronelis pēc šī pēriena sajuta pret Kristapu tik lielu cienību, ka centās ar viņu noslēgt draudzību.
Kad Kristaps gāja uz vīnūzi, baronelis tam gāja līdzi un izmaksāja šņapstu, kad viņam bija nauda. Bet tā viņam reti kad bijā, un tad, protams, vajadzēja izmaksāt Kristapam. Par to baronelis visiem atklāti viņu proklamēja par savu draugu. Lai viņš arī būtu latvietis. To «latvēs bauerkerl» viņš gan ne acu galā nevarot ieraudzīt, «bet to Kristap ir tād ādlig manīre un alīre, viņš pēc sav dab ir tikpat kā vien muižniek... Viņš ir ādlig gezinnt un tādēļ man draug...» Visiem tad ar ieskurbušo baroneli bija lielu lielais amizieris un joki. Bet, kad tas bija pārāk piedraņķējies, tad sāka palaist muti un izpļāpāt noslēpumus.
«Vait' tā dara draugs draugam, kad viņš iet pie viņa brūt?!» tas uzbruka Kristapam. «Tu ir vēn šmucfink, saproties! Tu ir pieķēries, kas nemaz nav tav kārt, saproties! Pie barones Izold tu ir pastrādājis varas darb's, jo viņa vienīg mani mīlē un priekš man dzīvo... Bet tu pataisi tād šmuc man, savam draugam... Jo to baron Oto fon cur Bimmelštein meit - barones Izolde bij man saderēt priekš diev un cilvēk, saproties! Bet tu, vēn bauerkerl, ņem viņ apšmucē un izpost man dzīv's laim!... To es tev nepiedos, nekad nepiedos, saproties! Es visem ļaudīm to teiks un sacēs: šmucfink tu ir, saproties, šmucfink!... Mans laim's laupītājs...»
Asarām acīs viņš par šo netaisnību ķērca. Ļaudis jau sāka klausīties un viens otrs ieprasīties dziļāk, tā ka viss noslēpums draudēja iznākt klajā. Bet Kristaps, paturēdams aukstu garastāvokli, ne mazāko nieku neuztraucās, smaidīdams uzlūkoja baroneli un izskaidroja ļaudīm nesaprotamo mīklu: «Viņam jau te vienas skrūves trūkst! Viņš jau pats nezina, ko samuld, jo tā baronese nemaz nav te! Neviena vārdiņa nevar ticēt tur tam, ko viņš stāsta...»
Tā gan varēja būt, un ļaudis apmierinājās. Baronelis ar saviem «briesmu stāstiem» palika visiem par smieklu.
Bet viņš savā apmiglotā prātā nerima, sajuta, ka viņam notikusi liela pārestība, un ķērkdams ķesās Kristapam virsū.
«Es tev nekad to nepiedos... Es atriebsies... Es briesmīg atriebsies... Ich halte mich schadlos ar deine dicke Jette...»
«Jā, jā,» Kristaps, viņu paijādams, sacīja. «To tu arī vari...» Tad veda piekusušo uz mājām, lai viņš izguļas.