AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I I I

OTRĀ PUSE

Trīsdesmit otrā nodaļa

Lai gan latviešu garīgā un kulturēlā dzīve rādījās it kā nospiesta zem rusifikācijas žņaugiem, tā tomēr ritēja savos šauros rāmjos dzīvi uz priekšu un tiecās pat šos rāmjus lauzt. Notika pārsteigumi, varētu pat sacīt - lūzumi. Kāds Maskavas students J. Jansons Jelgavā pa brīvestības svētkiem (30. augustā) bija lasījis referātu ar virsrakstu «Jaunlaiku domas par latviešu literatūru» un izteicis tamlīdzīgus uzskatus kā Nina un Ernests Sutums. Publika, kā jau visu jaunu, bija saņēmusi referātu ar gavilēm, un vēlāk tas tika nodrukāts arī «Dienas Lapā». Nebija vēl līdz tam dzirdēts tik skarbs un nievājošs tonis par latviešu literatūru, rakstnieki tā norāti un nostādīti par garā aprobežotiem cilvēkiem, kā tas te notika. Vienalga, vainīgs vai nevainīgs, ar nodomu slikts raksts vai bez nodoma, visi dabūja no vietas! Tikai Kārlis pāris vietās tika atzīts, ka tas labi attēlojis strādnieku dzīvi, bet citādi viņš tika šausts un grauzts tāpat kā tie citi.
Viņu tas nu gan neuztrauca. Vienkārt, viņš jau pazina šādus uzbrukumus no Ernesta un Ninas un, otrkārt, pazina daudz labāk tās idejas, par kurām jaunais maestro te runāja, nebūdams daudz vietās pats ar sevi skaidrībā. Varbūt tādēļ arī tas nebija pietiekoši izcēlis viņa darbos tās vietas, kur Kārlis jau bija uztvēris daudzas no tām «jaunām idejām», pēc kurām te prasīja, lai gan varbūt tumšākos vārdos aiz cenzūras apstākļiem. Bet, vispār ņemot, viss latviešu rakstnieku lielais vairums bija aizskarti līdz dvēseles dziļumiem. Jo kritikas tonis bija ne vien ass un nesaudzīgs, bet atstāja arī tādu iespaidu, it kā tas būtu netaisns, bez mēra beztaktisks, varētu pat sacīt - bezkaunīgs. Latviešu rakstniecībai pārmeta, ka tā nepavisam neaizskar reālo dzīvi, ka tā ar saviem romantiskiem tēliem lido no īstenās dzīves nost pa mākoņiem, ka rakstnieki neprot reālu dzīvi un tipus tēlot, ka tie kultivē savos stāstos un dzejās sīrupsaldu erotismu un ka tiem nepavisam nav pazīstamas Rietumeiropas jeb tā sauktās «jaunās idejas».
Referents apstrādāja latviešu rakstniekus ar toreiz rietumos jau novecojušo Heines satīru un idejām. Varbūt viņam bija sava daļa taisnības, bet neba nu visi toreizējie latviešu autori sava prieka dēļ bija tādi. Tie bija šausmīgie cenzūras apstākļi, kas dažu labu spieda ar tik vien apmierināties. Tikai kritiķis šos apstākļus neizprata vai arī tos tīši noklusēja.
Protams, tādā garā, kā Jansons to darīja, bija daudz vieglāk izteikties. Jo toreizējai cenzūrai pret tādām idejām nebija nekādu priekšrakstu. Toreizējais latviešu cenzors, valstspadomnieks Ruperts, kurš vēlāk tautas mutē pārvērtās par «veco rupuci», bija bargs vīrs, kurš, bez šaubām, zināja pamatīgi pareizticīgo baznīcas kanonu, bet kuram par kādām «idejām» nebija nekādas idejas. Viņa priekšrakstos stāvēja raudzīties uz to, ka netiek aizskartas pareizticīgo dogmas, netiek piekopts krievu valstij kaitīgs separātisms, netiek iztirzāti agrārapstākļi, ka latvieši nepropagandē sevi par kādu tautu un ka Krievija netiek apzīmēta kā kāda sveša zeme, bet vienkārši kā Iekškrievija. Bet tur nekas nebija minēts par kādām idejām, un ar sociālismu tam arī vēl nebija bijušas nekādas darīšanas. Vēlāk gan, kad tas aptvēra, kas tas sociālisms un kas tās tādas par idejām, tas tapa viņām nāvīgs pretinieks.
Tad vēl tas: te jau tika nozaimota un nonicināta latviešu literatūra, kas bija taisni ūdens uz pārkrievotāju dzirnavām. Jo īpatnējo latvisko vairāk ārdīja un postīja, jo labāk. Viss tas, kopā ņemot, izskaidro, ka zem bargā Ruperta, kas knieba nost katru brīvāku asnu, varēja parādīties un trakot atklātībā tik radikāla kritika.
Otrs pārsteigums bija, ka tanī pašā laikā «Mājas Viesis», kurš pēc Laubes Indriķa nāves tika vadīts no Kazimira īstā, tradicionēlā leitāniskā, t. i., īsti kristīgā, dievbijīgā garā, dabūja jaunu redaktoru un meta spalvu. Kāds ārzemēs studējis latvietis, Dr. K. Baloža lietā jau agrāk minētais Jēnas students, tagad Dr. philos. P. Zālītis, parakstījās «Mājas Viesī» kā redaktors. Jau pašā pirmā numurā P. Smits, lai gan toreiz vēl nebija profesors, bruka virsū Lautenbaha-Jūsmiņa meteoroloģiskai mitoloģijas metodei un apstrādāja viņa dieviņus uz nebēdu. Lautenbahu-Jūsmiņu agrāk «Austrumā» bija paplucinājis Zeiferts, tagad tas dabūja otru smagu triecienu, kas kopā ar «jaunlaiku domām» sagrāva galīgi viņa autoritāti. «Dienas Lapa» nikni sāka uzbrukt dieviņiem, vecu lietu krāšanai, veciem brunčiem, pastalām un rindukiem, zākāja «ozolu dēlus» un «liepu meitas» un «Mājas Viesis» tāpat. Tas slavēja rietumu idejas, mudināja arī uz sieviešu emancipāciju, mācīja saprast «reālo dzīvi» un ieteica vēl censties pēc zinātnēm.
Viss tas radīja latviešu gara dzīvē zināmu saviļņojumu. Aizskartie līdzšinējie tautas vadoņi, filistri un krāsneši, skaitās un spļaudīja par tādām neģēlībām, bet bija spiesti tās lasīt, tādēļ ka tas bija kas jauns. Likās, it kā «Dienas Lapa» un it sevišķi «Mājas Viesis» gūtu tautā zināmas pozīcijas.
Bet arī no otras puses notika, kas varēja sacelt vispārēju ievērību. «Baltijas Vēstnesis» bija sasniedzis savu divdesmit piecu gadu pastāvēšanu un taisījās to iezīmēt ar lielisku jubileju. Jau Dīriķa laikā darbi tika uzsākti pie piemiņas raksta sastādīšanas, kas sastāvēja no īsas «Baltijas Vēstneša» vēstures un viņa līdzstrādnieku biogrāfijām. No ievērojamākiem līdzstrādniekiem pie tam vēl bija nodomāts sniegt ģīmetnes.
Arī Kārlis tika uzaicināts pienest redakcijā savu ģīmetni. Tā kā viņam tādas vēl nebija un līdzekļu trūkuma dēļ tas nespēja no jauna noņemties, tas bija spiests no šī uzaicinājuma atteikties. No viņa parādījās gan neliela biogrāfija, bet ģīmetne izpalika. Turpretim Pudiķis bija ievietojis savu visjaunāko fotogrāfiju un vēl ar deķeli galvā «Selonijas» krāsās, kas natūrā tam vēl nemaz nebija atļautas nēsāt. Starpiņam un viņa mammai vaigi aiz prieka staroja vien, noskatoties, kādā godā viņa znots bija ticis. Arī Herta sajuta iemeslu būt uz savu vīru lepna.
Šo lielo, pabiezo grāmatu, kurai cena bija nolikta uz vienu rubli, «Baltijas Vēstnesis» divdesmit piecu gadu jubilejas gadījumā piesūtīja par brīvu visiem saviem abonentiem un arī visiem tiem, kas viņu no jauna gribēja abonēt. Kurš gan negribēs grāmatu, kur par to naudu tik daudz lasīšanas un bildes. Laikrakstam caur to lielā mērā pieplūda jauni abonenti, kuri tādēļ vien atkrita no «Dienas Lapas». Pēdējās pastāvēšana, neraugot uz to, ka tā tik lieliski uzstājās, kļuva tīri problemātiska.
Bez tam vēl reizē ar to Rīgas Latviešu biedrībai iekrita divdesmit piecu gadu pastāvēšanas svētki. Tie tika grezni svinēti, pulcēja daudz viesu un tautiešu un cēla biedrības prestižu. Līdz ar to jaunais teātra direktors P. Ozoliņš iesāka sezonu ar jaunām lugām. Starp citu, kādas jaunas rakstnieces Aspazijas drāmu «Vaidelote», par kuru jau Birzmanis Kārlim stāstīja. Viens cēliens no šīs «Vaidelotes» tika izrādīts jau jubilejas svētku izrādē, kas jauno rakstnieci ar vienu rāvienu padarīja populāru.
Tās bija jaukas svētku dienas, kas Kārlim stāvēja priekšā, bet tas prasīja arī izdevumus. Kam kabata neklausīja, tam bija ļoti grūti. Kārļa saimnieciskie apstākļi tapa arvien ļaunāki. Ko tur mag. Birzmanis un letoņi runāja par rakstnieku stāvokļa uzlabošanu, tās visas bija tikai tukšas valodas. Latviešu rakstnieks, pat tāds, kurš bija visu mutēs, saimnieciskā ziņā bija un palika nožēlojama parādība. Katram lauku kalpiņam ienāca tik daudz, ka tas varēja ne vien sevi, bet arī sievu un bērnus uzturēt. Tas ienāca arī pilsētā ikvienam, kas bija algā; tas ienāca katram dienas strādniekam, kučierim, ielas slauķim, ja tikai tas strādāja. Bet tas neienāca latviešu rakstniekam pie tā atalgojuma. Kārlis, starp citu, uzsāka arī kādu lielāku darbu, strādāja dienas un naktis ar maziem pārtraukumiem, kad tam vajadzēja iziet uz iekšpilsētu. Viņš piespieda savus gara spēkus, ka vairāk vairs nevarēja, un manīja jau, ka viņa citreiz nesatricināmā veselība paliek gurda. Bet ar visu to viņš ilgi vēl nenopelnīja tik daudz, lai segtu savas un savēju visnepieciešamākās vajadzības. Viņam vajadzēja lienēt un aizņemties uz priekšu, piekopt sistēmu, kura tam līdz kaklam bija pretim. Bet ko darīsi? Bērnus nevar neēdušus turēt un pats arī ne ar gluži tukšu vēderu strādāt.
Ja nu šādos apstākļos tiem trim pienāktu vēl klāt ceturtais?! Tas būtu traki!... Nē, nē, to nevarēja pielaist, viņš apņēmās laboties. Viņam bija žēl savas dievinātās, daiļās Lūcijas, uz kuru gulstas vissmagākā nasta un kura atdod priekš viņa ģimenes laimes savas sirds asinis. Viņas šaurais vaidziņš tapa arvien šaurāks, un viņas spulgās acis pat sāka mirdzēt drudžaini. Agrāk tā ar Kārli kaitējās, ka viņš muļķis, precēdams nabadzi. Tagad, kur lieta tapa nopietna, viņa nesacīja vairs nekā, jo no kailās patiesības nevarēja vairs nekādu joku iztaisīt. Jo nu arī Kārlim pašam pie sevis bija jāatzīst: «Kāda vieglprātība iedoties laulībā ar nepietiekošiem eksistences līdzekļiem! Jo jāzina ne tikvien, kā jaunas dzīvības pasaulē laist, jāzina arī par viņu budžetu.»
Bet tad viņu pašu šāda doma nejauki aizskāra un ievainoja. Kā? Vai tikai tas pelnījis mīlas laimi, kas par to var nolikt galdā banknotes un naudas summas? Vai katram vienam ar savu darbu nav tiesība uz nodrošinātu eksistenci? Kā tas ir dabā? Vai tur mīla nav augstākais bauslis, kas neprasa ne pēc kā?... Tur nevajag nekādas garantijas, tur nav samaksas un nav arī prostitūcijas. Tā tikai sākas cilvēku sabiedrībā, samaksātā un nodrošinātā mīļa. Viņš ar savu darbu nespēj to nodrošināt. Darbs ir kapitāls, to viņš zina no tautsaimniecības. Par visu, ko mēs saucam par mantu un kapitālu, mums jāpateicas mūsu darbam. Kāds tautsaimnieks pat mācīja: kapitāls ir aizkrāts darbs.
Bet viņa darbs? Vai tas tik zemē metams un nevajadzīgs? Vai tas nekas nebija un neko nespēja nodrošināt? Nē, tas bija ļoti vajadzīgs. Bez viņa, tāpat kā bez katra garīgā darba, tautas garīgā attīstība apsīktu, mākslas sajūta izsīktu un viss ietu atpakaļ no civilizācijas mežonībā. Jo visa tauta jau dzīvi atsaucās uz katru vienu viņa jauno darbu, to slavēja un cildināja, tikai negarantēja viņam eksistenci! Pie tam vainīga tikai sabiedriskā vienaldzība. Tādēļ viņu dažreiz sagrāba nevaldāmas dusmas uz visu sabiedrību, bet vēl jo vairāk uz tiem vīriem, kas viņas priekšgalā. Tie ne vien vienaldzīgi, tie tieši strādāja pretim viņa eksistencei.
Bet vēl viņš gluži nezaudēja cerības, ka apstākļi reiz grozīsies. Pēc Dīriķa nāves par «Baltijas Vēstneša» šefredaktoru nāca A. Vēbers. Ar viņu kā jaunlaiku cilvēku Kārlis gribēja reiz pamatīgi un nopietni izrunāties. Viņš katrā ziņā to sapratīs un atjaunos agrāko tarifu, kas taču maza lieta un nav neiespējams.
Bet pie šādas izrunāšanās viņš tik drīz netika. Lieta tā, ka viņš bija piesiets pie istabas, jo bija jau stipri vēls rudens un viņam nebija mēteļa. Viņa veco mēteli, kas arī jau bija nogājis uz pēdējo tūkstoti, viņa dārgā Lūcija aiz ekonomiskiem iemesliem tai cerībā, ka viņš dabūs jaunu, bija izstrādājusi. Bija iztaisījusi no tā Lāčplēsim kamzoli, Maigai segu un arī Jurim šo to. Viņa jau būtu varējusi tam nolūkam izlietot arī savu stipri nonēsāto rotundi, bet tai nebija izredzes tik ātri tikt pie jaunas. Arī Kārlis nebija ticis pie kā jauna, bet nu ziema uznāca ļoti ātri, un laukā sāka jau salt.
Viņš tādēļ nevarēja nekur iziet un, kad bija neatliekama vajadzība, tad izgāja svārkos. Uz ielas visi ļaudis uz viņu noskatījās, it kā tas būtu prātu zaudējis. Vēl vairāk tas pašam ķērās pie kauliem, jo apsaldējās un bija spiests dažas dienas palikt gultā.
Viņš savai slimībai gan mēģināja izgudrot šādu vai tādu citu cēloni, bet Lūcija nebija piemānāma. «Bez pienācīgām virsdrēbēm, mans mīļais draugs, tu ne pēdu no mājas nekustēsi!» tā stingri noteica. «Žēl, ka tev pa šauru mana rotunde, tu varētu pagreznoties ar to. Kungiem jau arī tagad tādas modes...»
«Tavs joks jau ļoti labs,» Kārlis pasmējās, «tikai, sasodīti, man stāv priekšā neatliekamas iziešanas. No «māmuļas» jubilejas nekādi nevaru izpalikt, no «Baltijas Vēstneša» tāpat. Un naudas priekš jauna mēteļa nav. Sasodīta dilemma!...»
Šīs lietas dēļ viņš pat jutās spiests rakstīt tēvam uz laukiem vēstuli. Atnāca atbilde, ka gads šogad tik slikts, ka nevar ne kapeikas sūtīt. Māte gan sūtīšot gabalu lauku pašdarinātas vadmalas, lai liekot no tās pataisīt. Prastāka jau nu gan viņam, kā kungam, tā drēbe esot, bet ko tur var darīt.
Bet drēbe vēl nebija atnākusi, un viņas pašūšana tam darīja vēl otras raizes.
«Ja jau tā lieta tik neatliekama, tad jau mētelis būtu no kāda jāpalien,» Lūcija gudri ieminējās.
«Kad es biju korporācijā, tad tādos gadījumos tā bija parasta lieta,» Kārlis paskaidroja. «Bet tagad? Kur ņemsim buržuju, kas aizdos proletārietim savu mēteli?...»
«Varbūt no mūsu saimnieka varētu?» Lūcija ieminējās. «Varētu tam teikt, ka par nožēlošanu skroderis mēteli nav noteiktā laikā pagatavojis, bet tev neatliekama iziešana...»
«Nē, nē, no saimnieka ne!» Kārlis, drusku padomājis, iesaucās. «Viņš jau tā, kad ienāk pie mums, vērtē ar acīm mūsu bagātību. Tādam cilvēkam, kas pat no otra grib aizņemties mēteli, tas neviena rubļa īres vairs nekreditētu. Sekas no tam - mūs izsviestu no dzīvokļa...»
Lūcijai bija viņam jāpiekrīt. «Tā gan ir... Bet kā tad lai to lietu izdarām?»
Jā, tur bija galvas lauzīšana! Lāčplēsis, savas plaušas mēģinādams, sāka dziedāt un kliegt, Maiga pēc viņa mūzikas lēkāja, un mazais Juris šūpulī sāka brēkt pēc barības. Tiem visiem gar šo dilemmu nebija nekādas daļas!
Beidzot Ērkulīša māte zināja rast padomu. Viņa gan pirms parunāja klusu ar Lūciju. Necik sen tā bijusi pie dēla pēc mēneša naudas, pie kam tai bijusi tā laime pacienāties pie viņa cienīgās. Pie tam viņa novērojusi, ka viņas dēlam daudz un dažādas drēbes un arī lieki mēteļi karājas pie sienas. Varbūt viņa varētu aiziet un parunāt ar to vedeklu? Iemeslu jau kādu var atrast: skroderis aizkavējis un steidzīga vajadzība. Varbūt viņa aizdotu uz kādu laiku?
Viņas iepazīstināja ar šo priekšlikumu Kārli, kuram gribot negribot to vajadzēja pieņemt. Vecīte aizgāja un pārnāca ar tādu mēteli, ko vajadzēja tīri apbrīnot. «Karoškoks» uz muguras - tas varēja it labi noderēt ir meža kungam, i kupčiem, kas brauc pa tirgiem. Kārlim tas bija gan drusku paērts, bet silts, un tā bija tā galvenā lieta.
Lai nu kā, jautājums ar to bija izšķirts, un Kārlis noliktā laikā varēja ierasties «māmuļas» jubilejas svētkos. Lūcijai piedalīties neatļāva budžets. Pirmā diena sastāvēja no svētku akta un viesu delegātu apsveikumiem. Kā jau parasts, tad tādās reizēs tiek lietots daudz tukšu, lieku vārdu un viens un tas pats atkārtojas līdz apnikumam. Bet nez kādēļ Kārlim likās, ka tik seklas un banālas runas kā šodien tas sen nebūtu dzirdējis. Pārskats tika sniegts bāls, sekls un bez dzīvības. Un tie, kas gribēja runāt ar jūtām, izvērtās skaļā patosā. Neviena dzīva jūta, neviena patiesa doma! Neviens nebija izpratis sava laika garu, neparedzēja, kas var nākt, nesaprata tautas mērķus un centienus. Šinī svarīgā brīdī, kur bija vietā teikt nopietnu vārdu, kam bija cieti saliet kopā visu jūtas uz cietu apņemšanos par savas tautas eksistenci un nākotni, tur nemitīgi atkārtojās tukšas frāzes, kas tikai radīja žāvas. No šī svētku akta Kārlis aizgāja uz māju stipri neapmierināts.
Otra diena, ja arī tā nedeva tik daudz sirdij, tad toties vairāk vēderam. Bija goda mielasts, pie kura piedalīšanās maksāja divi rubļi piecdesmit kapeikas, bet par to sniedza arī četrus gājienus. Kārlis dabūja pie galda vietu starp saviem jaunajiem letoņiem kuri jutās ļoti pagodināti un pastāvēja uz to, ka viņam jātura runa. To viņš bez tam jau arī pie sevis bija apņēmies. Viņam bija kaut kas sakrājies uz sirds, ko tas nevarēja ilgāk paturēt pie sevis, bet kas bija jāizsaka. Tikai bija jāgaida, kamēr pienāks rinda, jo bezgala daudz runātāju vēl bija priekšā.
Šīsdienas runas no vakarējām atšķīrās caur to, ka tās bija pastiprinātas ar alkohola spēku. Tika uzsauktas neskaitāmas augstas laimes pirms augstai valdīšanai, gubernatoriem, augstākiem administratoriem, un arī žandarmērijas priekšnieks nepalika tukšā. Tad atkal biedrības priekšniekam, runas vīriem, redaktoriem, korporācijām, laikrakstiem, komisijām, tautas darbiniekiem utt. Alkohola tvans jau it stipri bija gaisā manāms. Nopietno svinību arvien vairāk pārvarēja jautrība. Aplausi bez laika, starpsaucieni pie runām, ar vārdu sakot, visa sabiedrība viena kņada.
Tāds bija garastāvoklis, kad pienāca Kārļa rinda. Viņš knapi ko varēja sadzirdēt, kad tika nosaukts viņa vārds, un devās uz katedri. Ieņēmis tur vietu, viņš gaidīja, lai troksnis daudzmaz aprimtu, kas arī pa daļai notika. Liela daļa publikas lūkojās uz viņu šurp ar vislielāko ziņkārību.
«Mēs esam uzsaukuši kuplas laimes lieliem un maziem, bet vienu mēs esam aizmirsuši! Mēs, latvieši, it visi esam cēlušies no vieniem un tiem pašiem arājiem. (Publikā saucieni: «Lai dzīvo mūsu zemkopji un gruntnieki!») Jā, lai viņi dzīvo un dzīvo arī citas ļaužu šķiras, kas ietilpst mūsu tautas saimē. Mūsu zeme mums laupīta, ar sūri grūtu darbu mēs to esam atpirkuši no saviem apspiedējiem. Mēs neesam mantojuši it nenieka, par visu, kas mums ir, mums jāpateicas mūsu darbam. Tādēļ neaizmirsīsim savu darba tautu, savu strādnieku šķiru, kura ar savām sastrādātām, tulznainām rokām pastāvīgi rada jaunas vērtības. (Liels burkšķis starp studentiem.) Apmierināties, es gribu ar to sacīt - lai viņa netiek atskaldīta no mūsu tautas celma un neaiziet pa internacionāles ceļu, kurp viņu aicina. Rīgas Latviešu biedrība top dēvēta par «tautas māmuļu». Lai viņas durvis un vārti būtu atvērti priekš visiem latviešiem, katram lai te būtu sava daļa! Viņai vajag aizstāvēt it visas tautas intereses, arī mūsu mazo brāļu un strādnieku. (Atkal troksnis, kurš pieņemas.) Žēl, ka viņa šinīs svētkos nav reprezentēta. Lai visi tie, kas darbu strādā, ir paēduši un tiem nav jācieš bads! Še, «māmuļā», lai ir tā vieta, kur mēģina izlīdzināt un mīkstināt asās šķiru pretišķības, kas gan nav iespējams katrā gadījumā, bet mūsu tautas intereses mums visiem ir tomēr vienas un tās pašas. Es tādēļ paceļu savu kausu uz mūsu darba rūķu labklājību... Latvju strādnieku šķira lai dzīvo augsti!»
Viņam pretim raudzījās nicinošas sejas, visvairāk no korporeļu saimēm. Neviena balss neatsaucās - uz brīdi kapa klusums. Tad atkal dzēruma troksnis un vispārējs piktums par viņa runu.
It kā sirdī trāpīts, Kārlis nokāpa no katedra un devās atpakaļ uz savu vietu. Lielākie fanātiķi viņu vēl ceļā mēģināja aizturēt. «Jūs gribējāt runāt Jansona garā, bet tas jums neizdevās,» kāds jauns studentiņš viņam sacīja. Un kāds prātīgs filistrs ar griezīgu smīnu tam pasacīja: «Jūs mēģinājāt propagandēt sociālistu mācības, bet tām Latvijā nav vietas.»
«Sveiks, draugs, uzdzersim uz taviem panākumiem!» viņa galda biedrs Fricis Kārkluvalks ironiski sniedza pretim kausu.
«Panākumiem, patiešām!» Kārlis attrauca. «Strādnieku šķira nu reiz ir no «māmuļas» atraidīta un te nekad vairs nenāks...»
«Es tevi tagad tik mācos no tās puses pazīt,» Plutu Vilis, ar kuru tas jau kādu laiciņu stāvēja uz «tu», tam smaidīdams sacīja. «Tas jau izklausās ļoti radikāli, un vai mums, latviešiem, tas vajadzīgs?...»
«Latviešiem visiem pēc savām dabiskām interesēm vajag būt kreisiem, ļoti kreisiem cilvēkiem!» Kārlis nopietni sacīja. «Tikai caur korporeļu un tautas vadoņu kļūdu notiek it kā novirzīšanās uz labo pusi un masu skaldīšanās... Tā ir mana pārliecība...»
«Kāda jau nu katram tā pārliecība!» Plute vēl piebilda, tad pārgāja uz citu tematu.
Letoņu tonis pret Kārli bija manāmi atsalis, un arī citādi viņš pēc notikušā nejutās omulīgs. Viņš piepeši juta, ka visa šī atmosfēra viņu smagi nospieda, viņam vajadzēja svabada, tīra gaisa. Bez liekām ceremonijām tas atvadījās pa franciski un devās uz garderobi.
Viņam uz pēdām sekoja Ērkulītis, ko viņš darīja katram, kas šovakar izņēma savu garderobi. Viņš, lūk, garderobē pamanīja savu mēteli, ko bija pircis no kāda dzērājbrāļa un kas droši vien varēja būt zagts. Vīnūžniekam bieži vien jāredz, kā viņš tiek pie savas naudas, un neņems viņš pretim, ņems cits. Tā viņam bija krājumā daudz drēbju, kuras tas par lētu naudu pārdeva. Tikai pirms vajadzēja drusku ko pārgrozīt, jo agrākais īpašnieks savu drēbes gabalu varētu uzzīmēt, un tad ir dumji. Šim mētelim vēl nekas nebija darīts, un tādēļ Ērkulītis bija ļoti uztraukts. Nekā nezinādams par mēteļa aizlienēšanu, tas gribēja redzēt, kas to paņems un kā viņš te nonācis.
Kad garderobjers to izsniedza Kārlim, Ērkulītis it kā izbrīnījies visu uzlūkoja: «Vai tas jūsu mētelis?!»
Kārlis novērsās sāņus un likās, it kā to nedzirdētu. Bet Ērkulītis nelikās mierā. «Nē, nē, bez jokiem, sakiet man, - vai tas jūsu?...»
Kārlis atradās pavisam neveiklā stāvokli. «Tas jau laikam būs jūsu,» tas piesarcis atbildēja, «no jums palienēts... Atvainojat, ļoti nepatīkami man - -»
«Nekas, nekas, es tikai tāpat gribēju zināt,» Ērkulītis mierināja. «Atvainojat mani, ka es par aizlienējumu neko nezināju. Tā lieta ir kārtībā, valkājat vien! Silta drēbe, laba drēbe, es jums viņu varu pavisam pārdot, ja gribiet. Tikai drusku būtu jāpārgroza...»
Kārlis vēl gribēja atvainoties, ka tas spiests lietot viņa īpašumu, bet Ērkulītis viņu nelaida pie vārda. «Ak nu, tur taču nav vārdam vietas! Vai tad nu pirmoreiz mēs aizņemamies viens no otra mēteli vai ko citu?... Vai dieviņ, kas tad nu tur tik daudz! Es jau vēl varu būt lepns uz to, ka latviešu rakstnieks nēsājis reiz manu mēteli...»
«Nu tad ļoti pateicos!» Kārlis, pieri saraucis, viņam sniedza roku, jo viņam nepatika Ērkulīša uzbāzīgais, draudzīgais tonis un arī, ka tas lietu velk arvien vairāk plašumā.
«Veseli, veseli, staigājat laimīgi!» Ērkulītis klanīdamies spieda viņa roku. «Tikai neaizmirstiet rīt ierasties uz kaķu brokasti. Tas būs ļoti interesants...»
«Būšu!» Kārlis atteica un, uzkāpis pa trepītēm, devās pa durvīm laukā.- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Otrā rītā viņš pēc vakardienas notikuma sajuta patiešām lielas paģiras. Lai gan viņš līdz sirds dibenam bija pārliecināts par savu taisnību, taču ar visu šo sabiedrību tas tagad stāvēja asā opozīcijā. Nekas, - viņu «kaķu brokastis» tam nevarēja kaitēt, un tādēļ viņš devās atkal uz «māmuļu».
Galdi šoreiz bija klāti apakšā restorācijas zālē, lai netraucētu augšā pārējos jubilejas rīkojumus. Pašā vidū kā paģiru simbols bija uzstādīts pelēki rankains runcis, no gumijas pagatavots, bet tika no visiem apbrīnots un sacēla jautrību.
Galdi pildījās ar «sakaterējušiem» svētku dalībniekiem. Liela daļa no laukiem un citām pilsētām bija aizbraukuši jau uz mājām. Tādēļ rindas bija daudz retākas nekā vakar. Korporācijas, kā jau parasts, bija nošķīrušās atkal par sevi, seloņi savā stūrī un letoņi - savā. Kārlis arī šodien pieturējās pie tiem pašiem letoņiem, par ko daži no viņa agrākiem komiltoņiem šķībi vien noskatījās kā uz pārgājēju. Bet tiem vajadzēja saprast, ka lieta citādi negāja, jo pie viņiem sēdēt tas arī nevarēja.
Viesi ēda, dzēra un spirdzinājās. Valodas bija tādas paknapas, un runas arī nekādas netika turētas. Lielāka dzīvība tikai radās drusku vēlāk, kad tika nolasītas telegrammas un apsveikšanas raksti, kuru bija bezgala daudz un kuri nāca vēl arvien no jauna klāt. Tos nolasīja pēc kārtas biedrības priekšniecības locekļi un runas vīri. Ja kāds no lektoriem kādai no korporācijām bija nesimpātisks, tad tā taisīja pretdemonstrācijas un traucēja lasīšanu, tā ka tas bija spiests atdot savu vietu citam. Ja tam bija pretim otra korporācija, tam klājās tāpat. Kamēr tad beidzot pie tādiem, kas abām pusēm bija patīkami, studenti izturējās, kā vajadzīgs, un aplaudēja tikai pēc nolasītā apsveikuma beigām.
Apmēram brokasta vidū, kad omulība bija vislielākā, zālē piepeši ieradās Lapas Mārtiņš. Jau krietni iemeties, spīdīgām, nosmulētām krūtīm. Kā rādījās, tas nebija nācis visai miermīlīgā nolūkā. Varēja būt, ka viņš savā švunkā bija samisējies un noturēja šos «līgusoņus» un «ozoldēlus» par dienlapniekiem un tātad saviem dabiskiem ienaidniekiem. Bet varēja būt, ka šoreiz arī pašu mājās viņš nebija apmierināts. Viņš, vecs rakstnieks, nebija ielūgts kā goda viesis, lai gan daudzi, kas jaunāki par viņu, bija ielūgti un ēda un dzēra par brīvu. Katrā ziņā viņam bija kas sakrājies uz sirds, jo šķielēdams rādīja studentiem ar pirkstu un smēja savu nicinošo smieklu.
Studenti sniedza viņam pretim kaķi, par ko vecais Lapa kļuva tīri traks. Izrāvis tiem runci no rokām, viņš gribēja to saplēst gabalos, samīt zem kājām, - bet ko padarīsi tam, kas no gumijas?! Visai auditorijai par to bija gardi smiekli. Galu galā viņu apmierināja un piesēdināja pie galda Kārļa tuvumā.
Visi uzķēra lietu no jocīgās puses, bet Kārlis nopietni sacīja: «Es saprotu viņa garastāvokli... Latviešu biedrības divdesmit piecu gadu attīstību apskatot, cildināti tik daudzu vārdi! Cik tie to pelnījuši, es negribu uzmeklēt. Bet vienu gan neviens nevarēs noliegt: vecam Lapam ir lieli nopelni latviešu rakstniecībā, tātad latviešu attīstībā. Tikai neviens ne ar vārdiņu viņu nav aizņēmis... Tas viņu sāpina...»
Tas arī bija tas patiesais iemesls.
Šis apstāklis padarīja arī citus domīgus, un studenti domāja, ka uz viņu vajadzētu turēt vienu runu.
Kāds letonis arī piecēlās, piešķindināja glāzi un uzkāpa uz krēsla. Tā kā tam bija lielas dāvanas uz visiem dialektiem, tas iesāka malēniešu izloksnē. Runāja par kādu vīru, kura vārdu priekšlaicīgi neminēja, bet kuram lieli nopelni latviešu rakstniecībā un dzejas laukā. Pieveda dažnedažādus piemērus, tā ka pat Lapa jau sāka uzmanīgi klausīties. Bet, tiklīdz tas nāca klajā, ka šo slavējamo vīru sauc Lapas Mārtiņu, pēdējais to pieņēma par izsmieklu. Iekliedzās kā indiānis un sāka no jauna trakot. Klupa atkal kaķim virsū, gribēja to sagriezt un sadurt, bet nazis un dakšiņas negāja šinī gumijas daiktā iekšā. Viņš nespēja neko citu kā mīdīt to zem kājām un kliegt.
Bet nu arī Starpiņam, kas bija vecākais kārtībnieks, ar to bija diezgan, jo katrai lietai ir savas robežas. «Ko jūs te dariet?! Kā jūs iedrošināties te biedrībā skandalēt?!» Un no otras puses piesteidzās Ērkulītis, kas arī bija kārtības komisijas loceklis. «Ko jūs gan domājat?! Uz vietas ārā, projām, marš!...»
Lapa nebūt nedomāja paklausīt. Atlēcies kādus soļus atpakaļ, tas šķielēdams mēdīja: «Desu puikas, desu puikas!»
«Kas par daudz, tas par daudz! Vai jūs kādā kreipītē domājat ienākuši?» Starpiņš brēca. «Te ir Rīgas Latviešu biedrība...»
Viņš saķēra Lapu pie vienas rokas, Ērkulītis pie otras un, nelūkojot uz viņa spirināšanos, vilka to uz durvju pusi.
Tagad Vēbers, kurš, lasot no katedra apsveikumus, pie šī trokšņa bija apstājies, metās kā lauva viņu vidū. «Lieciet viņu mierā... Tas ir «Baltijas Vēstneša» līdzstrādnieks!» tas, pērkonbalsī saukdams, abiem kārtībniekiem piesteidzās. Kad tie viņu neizprazdami uzlūkoja, tiem lēnākā balsī piebilda: «Esat tik laipni, kungi, atstājat viņi man...»
Abi kārtībnieki atlēcās nost, un Lapa asarām acīs gaudoja: «Sodiet mani, tētīt, periet mani, dariet ar mani, ko gribiet, tikai no vietas projām nedzeniet!... Es jums strādāšu, es jūs klausīšu...» Viņš krita savam jaunam maizes tēvam pie rokas...
Ar mokām Vēbers to viņam atrāva, jo, vienkārt, viņš roku laizīšanai principā bija pretinieks un, otrkārt, Lapas bārzda un ūsas bija slapjas un neomulīgas. No vietas atlaist viņu arī nevienam nebija nācis prātā, drīzāk bija dzirdamas baumas, ka nākamai jubilejai par godu visiem «Baltijas Vēstneša» redakcijas locekļiem un tamlīdz arī Lapam algas tiks palielinātas. Tādēļ tas bīstījās pavisam par velti.
Paņēmis savu līdzstrādnieku zem rokas, Vēbers izveda to garderobē, līdzēja tam uzvilkt mēteli, izveda tad uz ielas, pasauca fūrmani, kuram pēc tam, kad Lapa bija pasacījis savu dzīvokļa adresi, samaksāja un pavēlēja pasažieri aizvest uz mājām.
Pa to laiku iekšā iestājās it kā pārtraukums un klusums. Pacēlās balsis, ka kādam Vēbera vietā vajadzēja turpināt apsveikumu nolasīšanu. Starpiņš, drusku padomājis, nāca pie apņemšanās, ka arī viņš it labi varētu izpildīt šo lomu. Balss viņam bija ļoti skaļa - orgāns spēcīgs, tikai labi saredzēt vairs nevarēja, bet, kad uzlika savu zelta brilli, tā viņam piešķīra cienīgu izskatu.
Bet, tiklīdz tas uzkāpa katedrī, tas dabūja pārliecināties, ka tam nav simpātijas ne pie letoņiem, ne pie seloņiem un pie pēdējiem vismazāk. Pretdemonstrācijas bija nepārprotamas un arvien auga. Vēl jo vairāk kur tas nebija stiprs ne vecā, ne jaunā ortogrāfijā un no sapulces viņam izdarīja koriģējumus. Starpiņš tad bija spiests apstāties un par lietu pamatīgāk pārliecināties. «Kā tad tas alzo ir?» tas burtoja. «Jā, jā, jā, itin pareizi...»
Tas sacēla vispārīgu jautrību, un lieta no svinīgā noslīdēja komismā. Publika demonstratīvi aplaudēja un vistrakāk seloņi. Dr. Volframs, kas sēdēja Kārļa tuvumā, zīmīgi sacīja: «Das da ist eine gefahrliche Ecke!» (Tas tur ir bīstams stūris!) Švīgerzons Pudiķis sēdēja tikpat kā uz adatām, skrullēja ūsiņas, bet nespēja neko darīt.
Pašā viskritiskākā brīdī atgriezās atpakaļ Vēbers un uzņēmās pats savu pienākumu. Starpiņš noslaucīja sviedrus un atvieglots uzelpoja. Lieta ritēja atkal savu kārtējo gaitu.
Oficiālā daļa «kaķu brokastīm» beidzat nobeidzās vai, labāk sakot, viss, kas galdā, bija noēsts un nodzerts. Viesi sāka nošķirties pulciņos un iedzert uz savu roku. Sevišķi redzēja kopojamies letoņus ar seloņiem, lai gan abu attiecības nebija diezin cik labas. Tie uzsāka kopīgi tā saucamo «apis» gājienu (atvasināts no seno ēģiptiešu vērša «Apis»), t. i., simpātiskos večus, kuriem katrā ziņā vajadzēja būt «tautiešiem», tas nozīmē, ar akadēmisku izglītību, no muguras puses nozaga ar visu krēslu un aiznesa pie sava pulciņa. No viņu viedokļa tas bija pārāk liels gods, un nozagtie filistri tūdaļ lika uzstādīt katrs savu mučeli. Par alus trūkumu nebija vairs ko bēdāt.
Tā viņi tur dzīvoja par sevi, turēja runas un dziedāja savas buršu dziesmas. Palika ārpusē vēl diezgan goda vīru, kurus arī it labi varēja zagt, bet tas netika darīts, tādēļ ka tie nebija akadēmiķi. Vienīgais izņēmums tika pielaists ar Pēteri Krauklīti, bet tālāk citus nezog ne akli! Piemēram, Starpiņš ar prieku būtu savu mučeli izmaksājis un vairāk arī. Tur vēl bija citi, kuri it kā maldināti velti gaidīja, piemēram, fabrikants Mārcis, kura švīgerzons advokāts Mikentāls jau dzīvoja pa viņu pulku. Tāpat Ērkulītis un citi. Tie tādēļ savilkās visi cietāk savā kompānijā un iztaisīja otru cirķeli.
Kārlis, kas arī atradās viņu vidū, drīz vien kļuva par to viduspunktu, ap kuru viss grozījās. Veči pa lielākai daļai bija lasījuši viņa darbus, kas viņiem ļoti patika, un tādēļ tie viņu cienīja. Bet viņi nevarēja aizmirst, ko viņš vakar bija sacījis par strādniekiem.
«Vai zin' jūs, rakstnieka kungs!» fabrikants Mārcis iesāka. «Es jūs' romān's esmu lasījis un jūs ļoti cienu, bet, ko jūs vakar par tiem strādniekiem runājāt, tam es nepavisam nevaru piekrist! Par ko viņam augstas laimes? Vai viņš savu algu nedabū? Jau tā grūti ar viņiem iztikt, bet nu tiem vēl tiek iepūsts: skat, kas mēs par vīriem?! Tad jau ikurāt viņi paliek tie kungi, un mēs vairs nekas nav...»
«Labi, ka jūs uz to nāciet, mēs to lietu varam pārrunāt,» Kārlis atbildēja. «Es jau izteicu tikai savu subjektīvo pārliecību un pavisam nezinu, vai tā droši iespējama. Vai strādnieki gribēs ar pilsoņiem kopā iet? Patiesībā ņemot, es runāju vairāk jūsu nekā strādnieku interesē...»
«Ak, ko jūs tik daudz ar tiem strādniekiem?!» Mārcis sapīcis atmeta ar roku. «Iztiksim bez viņiem.»
«Strādnieki tikpat nepieciešami kā citas šķiras,» Kārlis smaidīdams atbildēja. «Kā fabrikantam jums to vislabāk vajadzētu zināt. Kā tad jums būtu iespējams ražot, ja jums nebūtu strādnieku?»
«Vai dieviņ, - nebūtu? Kur tad šie paliktu, kad nebūtu?!» Mārcis iesaucās. «Nu, lai iet arī, nav vajadzīgs! Dabūtu citus, iževicus, polīšus...»
Viņam ar saviem strādniekiem bija savs mazs «kreņķis», un dažreiz viņš ar tiem bija jau saskrējies. Viņš nebūt nebija pret tiem suns, bet līdz šim ļoti labi bija ar tiem izticis. Viņam arī nebija žēl, ka strādnieki vairāk ko nopelnīja, un tādēļ labprāt izdeva darbus uz akorda. Viņam bija prieks, ka pie tam ierāva, jo arī viņam pašam tas nebija par sliktu. Bet nu pašā jaunākā laikā radās tādi «muzikanti», kas no akorda darbiem nekā negribēja zināt un musināja arī vecos strādniekus uz tiem neielaisties. Mācīja, ka vajag strādāt tikai astoņas stundas dienā, lai it visiem strādniekiem pietiktu darbs. Šie arī pie darba tā nemaz nesteidzās un, tiklīdz pulkstenis sita vai signāls svilpa, ne soli nespēra vairs, it kā tas būtu grēks - priekš darba devēja vēl roku pakustināt, vismaz nolikt lietu savā vietā. Tāda gnīdošanās viņam nepatika. Strādnieks lai nopelna, viņam nav žēl, bet lai tas strādā arī!
«Labi, dabūsat iževicus, polīšus,» Kārlis turpināja, «bet tie tāpat strādnieki! Sociāldemokrātu mācības jau iziet uz to, ka strādniekam nav nekādas tēvijas un tautības. Tas ir internacionāls. Bet es vēlos, lai mūsu strādniekiem tiktu ieaudzēta... tie var aizstāvēt savas atsevišķās šķiru intereses, bet vispārējos jautājumos iet kopā ar mums. Tādēļ es uzsaucu augstas laimes visai strādnieku šķirai, lai arī tā atzītos kā pilntiesīgs tautas loceklis un strādātu līdzi pie vispārējā tautas kultūras darba! Ka lai arī viņi «māmuļā» lai justos savās mājās, - bet kā tas viss būtu iespējams, ja te nemaz neizpaustos viņu intereses? Še, «māmuļā», lai visas šķiras nostātos uz vienlīdzīgām tiesībām! Nu sakiet, - vai es nepareizi esmu runājis?»
Bet nu Starpiņš metās pulkā. «Tas jau nu ir pavisam falši, ko jūs tur, jaunskungs, runājat!» tas iesaucās. «Tad jau man akurāt savs strādnieks biedrībā būtu jānosēdina sev blakām, un tam būtu tādas pat tiesības kā man?! To nu ne kustēt! Biedrībā ir teikšana priekšniekam, runas vīriem un arī biedriem reiz par gadu pilnā sapulcē. Visiem citiem, arī strādniekiem, tiem nav te ko muksēt!»
Tādi lozungi bija Rīgas vācu patriciešiem, un latviešu «dižvīri» tos bija no viņiem piesavinājušies.
«Strādnieks jau tāpat kā biedrs var ierasties pilnā sapulcē,» Kārlis turpināja, «un kā tāds tikt ievēlēts runas vīros. Ja tikai viņam priekš tam vajadzīgās spējas. Es domāju, ka tas arī būtu tas pareizais...»
Šos vārdus sagaidīja visapkārt pārsmejošas un nicinošas sejas. «Strādnieku par runas vīru vēlēt?!» Ērkulītis iesaucās. «Tad es labāk no biedrības izstājos!»
Starpiņš piebilda: «Kā mēs bez tiem strādniekiem esam biedrībā iztikuši, - paldies dievam, jau divdesmit piecus gadus, - alzo, tā arī uz priekšu bez tiem iztiksim!»
Vecais Mārcis gan palika tāds domīgs. «Pašā sākumā, kad biedrību dibinājām, gan tā bija. Par biedru varēja būt katrs, arī strādnieks. Bet tad jau arī mēs paši strādnieki vien bijām!»
«Ko nu niekus!» Starpiņš atmeta ar roku. «Katrs ir savā vietā un lietā. Bet ko tad jūs, jaunskungs, tik daudz par tiem strādniekiem?! Jūs taču neesat strādnieks, ne viņiem kāds brālis.»
«Jā, jā,» Ērkulītis piebalsoja. «Strādnieki un strādnieki? Kas tad jūs tāds par strādnieku? Kur tad jūs esat strādājuši?»
«Arī es esmu strādājis, kad pie sava tēva biju, un zinu, kas ir melna mugura,» Kārlis, sāpīgi smaidīdams, attrauca. «Tagad, kā jau ziniet, strādāju rakstniecības druvā, un it visi latvieši man vienlīdz tuvi, tāpat arī strādnieks un mazais brālis. Mūsu saimnieciskā dzīvē viņš ir nepieciešams, produktīvs spēks. Bet par viņa vajadzībām maz tiek gādāts, un bieži viņš tiek neatļauti izmantots. Tas izsaucis sociālisma kustību visā pasaulē, un arī mēs no tās neizbēgsim. Ir manāmas jau pirmās pazīmes. Ja biedrībai izdotos cik necik saistīt pie sevis strādniekus un darīt uz tiem kādu iespaidu, tad lielākā daļa no viņiem paliktu pie nacionālisma. Bet, ja jūs viņus auksti atstumjat, kā tas vakar notika, tad jūs tīši viņus grūžat internacionālisma ūdeņos un padarāt tos par saviem nāvīgiem ienaidniekiem. Drīz vien jūs dzirdēsiet saucienus: «Nost ar buržuāziju, nost ar pilsoņiem!» Bet tad būs par vēlu meklēt ar viņiem kādus sakarus...»
Viņiem vai nu trūka vispārējā pārskata, lai tie būtu spējuši viņu saprast, vai arī tie negribēja viņu saprast. Vecais Mārcis jau citādi bija goda vīrs, izsauca, kur vien vajadzīgs, un apprasījās tikai: «Ko dzersim - alu, vīnu vai konjaku?» Bet šinī punktā tas palika pie sava. «Jūs mani pazīstiet,» viņš sacīja, «mans rublis nav sapuvis, kur tautu vajag pabalstīt. Un, ja atnāk rakstnieks vai students pie manis aizņemties, še, cēneris bez vārda runas! Bet tos strādniekus gan nemāciet... Viņi jau tā pārāk gudri...»
Iekams Kārlis vēl paguva atbildēt, kāds no muguras puses aizskāra viņa kamiesi un nosēdās viņam blakus. Tas bija Plutu Vilis. «Nu, kā labi iet?» tas viņu draudzīgi uzrunāja. «Aģitē, ko?» Redzēdams no tālienes viņu dzīvās sarunas, tas patiešām sāka bažīties, ka Kārlis uz večiem neatstāj pārāk lielu iespaidu, jo droši viņu cilvēks tas nebija.
«Jā, sarunājamies par šo un to,» Kārlis atbildēja. «Ir mums savas mazas domstarpības...»
«To strādnieku dēļ?» Plute smaidīdams attrauca. «Jā, jā, tiem večiem ir cietas galvas...»
Kārlis neatbildēja.
«Kā tev patīk mūsu svētki?» Plute tālāk jautāja. «Es domāju, tie ir izdevušies...»
«Jā,» Kārlis atbildēja. «It sevišķi to var sacīt par teātra uzvedumiem. Tie sniedz skatu pagātnē un arī nākotnē. Nu, un mielastu runas, tās jau kā tādās reizēs parasts...»
«Man žēl, ka tev vakar tā izgāja, jo tu biji pelnījis ko labāku!» Plute turpināja. «Bet ar savu nelaimīgo ideju liecies mierā, jo ar to tu nekā nepanāksi. Vai tad tu nemani, ka tautas virsējos slāņos notiek it kā kristalizācijas process? Viss, kas labāks, turīgs vai izglītots, izlobās ārā no masas un kopojas par sevi. Šo sabiedrības kreimu mēs, letoņi, gribam pulcēt ap sevi zem lozunga «I z g l ī t ī b a u n t u r ī b a». Šinī slānī skriet iekšā ar savām idejām būtu tas pats, kas skriet ar galvu sienā! Tu tikai sadauzītu savu galvu, un vairāk nekā...»
Viņš izsacīja to ar tādu pašapziņu, kas Kārli kaitināja. «Bet varbūt es esmu tas alanens, pret kuru jūs iedauzāt savas galvas!» viņš kaitināts iesaucās.
Plute mazliet atlēcās. «Tu?... Var jau būt... Tas izrādīsies nākamībā... Bet vai neaiziesim tur drusku mūsu pulciņā?»
«Pateicos, es jūtos paguris un gribu doties tūdaļ uz mājām,» Kārlis noraidīja. Īsto cēloni, ka tur sēž arī seloņi un var izcelties incidents, viņš negribēja sacīt.
«Nu, tad atvaino, man jāiet,» Plute sniedza viņam roku un, it kā gribēdams ar viņu salabt, vēl piebilda: «Nedomā, ka mums pret tevi kas pretim... Ikviens, kas ievērības cienīgs, nepaliks no mums neievērots...»
Viņš aizgāja. Kārlis pa visu sarunas laiku ar vienu ausi bija sekojis saviem biedriem, kā tie tiesāja viņa vakarējo runu.
«Tādas valodas un runas biedrībā nemaz nebūtu pielaižamas,» Starpiņš sacīja. «Mēs jau paši viņus pabalstām, lai tie strādā mums pretim. Ja augstā valdīšana dabū zināt, ka te tik dumpīgs gars, tā sāks uzlūkot mūsu sabiedrību šķībi...»
«Paši pabalstām, jā,» Ērkulītis viņam piebalsoja. «Āre te, šim pašam! Es palienu viņam mēteli, lai tas pavisam uz biedrību var atnākt, bet redzi nu, kādu viņš saceļ jakti!...»
Šie vārdi tikpat kā auksts dzelzis iedūrās Kārlim sirdī. Tik neģēlīgi viņš nekad nebija juties apvainots. It kā dubļu traips tam gulēja uz sirds, bet nevarēja no tā tikt vaļā, jo patiesībā viņš taču no Ērkulīša mēteli bija aizņēmies. Īsi atvadījies, viņš pēkšņi aizgāja, atstājot gudros večus spriežam.

* * *

Otrā dienā Kārlis sūtīja Ērkulīša māti ar mēteli atpakaļ pie dēla. Viņa lai ļoti pateicoties par laipnību, bet viņam vairs nevajagot.
«Nevajag?» vecīte viņu neizprazdama uzlūkoja. «Ir taču auksts.»
«Auksts vai silts, bet nevajag!» Kārlis cieti noteica, un vecīte paklausīja.
Drēbe no mātes bija pienākusi, bet ar to vēl mēteļa jautājums nebūt nebija zaudējis savu asumu. Vajadzēja līdzekļus priekš mēteļa pagatavošanas, maksāt skroderim, gādāt oderi. Lūcija gan prata sieviešu drēbes darināt, bet pagatavot vīriešu mēteļus, kā vajag pēc šnites, to viņa atzinās, ka neprotot. Varētu jau nu arī pamēģināt, bet varbūt iznāk pēc spoka.
To nu nevarēja riskēt, jo, kad visi ļaudis skatās virsū un apbrīno, tas arī nav patīkami. Jo ne velti korporācijā mācīja ārēju uzstāšanos. Viņš atcerējās, ka kāds komiltonis no malēniešiem semestrī iebrauca no laukiem ar gaiši pelēku pašdarinātas vadmalas mēteli, kuru lauku skroderis nebija knapinājis ne garumā, ne plašumā. Kad viņš gāja ar to pa ielu, tad visi ļaudis apstājās un uz viņu skatījās. Komiltoņi deva viņam privātus mājienus, bet, kad tas nelīdzēja, tad konvents taisīja lēmumu, ka viņam šo mēteli vajag atmest un iegādāties citu, neuzkrītošu, bet pieklājīgu un studenta stāvoklim piemērotu.
Bez tam arī Lūcijas rotunde bija ne vien ļoti nodilusi, bet arī tāda paplāna un aukstam laikam nepietiekoša. Būtu ļoti muļķīgi priekš viņiem visiem, ja tā saaukstētos un saslimtu. Viņai it labi noderētu tāds pabiezāks mētelis, un tādu viņa arī pati varētu pašūdināt. Pie tam drēbe arī labāk piedienēja viņas augumam un vaigam, par ko tie pārliecinājās, likdami to viens otram uz pleciem un vērodami.
Kārlim radās cieta apņemšanās nest priekš savas dārgās Lūcijas upurus, uz ko viņam citādi bija tik maz izdevības. «Vai zini ko?» tas sacīja. «Tu no manas memmes drēbes pagatavo sev, jo tev tā daudz labāk piestāv!»
Viņa par tā vārdiem it kā sabijās un viņu neizprazdama uzlūkoja. «Un tu?! Kā tu iztiksi?...»
«Raudzīšu!» tas domīgi atteica. «Uzmeklēšu savu bijušo korporācijas skroderi, kurš man taisīs uz pumpi...»
«Un ja nu viņš to nedara?» viņa iebilda.
«Kādēļ tad nedarīs, ūja!» viņš ātri attrauca. «Rīgā drēbnieki visgarām taisa uzvalkus uz pumpi, ja tikai nav samaitājis kredītu. Un es pie Džoniņa to vēl neesmu samaitājis...»
Domāts, darīts. Nogaidījis kādu daudzmaz klimatiski lēnāku dienu, viņš uzmeklēja savu veco korporācijas skroderi, sauktu Džoniņu, ar īsto vārdu Fridrihsons. Par «Džoniņu» komiltoņi viņu sauca tādēļ, ka tas bija mīļš un labs un tikpat kā brālis gādāja par viņu uzvalkiem.
«Nu, labdien, Džoniņ!» Kārlis viņu apsveicināja pēc veca paraduma.
«Labdien, labdien, kā nu labi iet?!» Džoniņš atbildēja. Še jāpiemin, ka runājot viņš drusku pašķieba apakšžokli tāpat kā Arturs Baumanis, caur ko drusku šļupstēja.
«Neiet jau nu nepavisam!» Kārlis raisīja savu biezo šalli.
Džoniņš smaidīdams viņu uzlūkoja. «Jā, jā, mēteļa vajag... Laiks tāds pavēss...»
«Bet pavisam steidzīgi vajag!» Kārlis apstiprināja. «Vai tad nevarētu uz veciem nosacījumiem?...»
Tas nozīmēja uz pumpi jeb nomaksu. «Vai varēsi desmit rubļus iemaksāt?» Džoniņš, drusku padomājis, sacīja. Jo, tiklīdz kāds gribēja no viņa uzvalku uz pumpi, tas sajuta, ka viņam tiesība runāt ar to vienskaitlī.
«Kur nu desmit, Džoniņ, tik grūtos laikos!» Kārlis kaulējās. «Pietiek katru mēnesi ar pieci...» Viņš jau skaitīja savus piecus rubļus galdā, jo tik daudz tam bija.
Džoniņš drusku padomāja. «Nu jā, jā, tad jau jātaisa būs! Bet tas būs kādu laiciņu jāpagaida. Ja desmit rubļu iemaksā, tad dabūsi ātrāk.»
«Kur nu es to varu?!» Kārlis iesaucās. «Bet taisi nu gan man labi ātri... Man briesmīgi vajag... Es citādi nosalšu...»
«Nu jā, jā, tad jau jātaisa būs!» Džoniņš cieti noteica, noņēma mēru, un ar to lieta bija nodarīta.
Kārlis nu varēja apmierināts aiziet, jo viņš zināja, ka Džoniņš tura vārdu. Bet studenti gan ne ikreiz turēja vārdu pret viņu. Nolīgts, ka pa mēnesi jānomaksā tik un tik, bet nemaksā nekā! Nekāda iemaksa nav taisīta. Džoniņš pieprasa, bet viņam aizbildinās ar visādiem iemesliem, kādēļ naudu nevar dot. Tad Džoniņš īsi to lietu darīja tā. Kā mīļam un tuvam cilvēkam viņam konventa telpas bija arvien pieietamas. Viņš uzmanīja, kad notiek kneip- vai citi sapulces vakari. Tur priekšā jau karājās visi tie mēteļi, kurus viņš pazina ar visām viņu individuēlām īpašībām un zināja arī, kurš kuram piederēja. Tad viņš nemanīts ielavījās garderobē un vainīgo gabalu aiznesa jeb, ikdienējā valodā izsakoties, to nozaga.
Saprotams, ka uztraukums pēc tam bija liels. Mētelis nozagts!... Kur cilvēks nevar krist nelaimē!... Bet bez mēteļa iztikt nevar... Jāgriežas atkal pie Džoniņa, kurš arī apņemas gādāt, bet tikai pēc stingri ieturētas nomaksas. Tad kontrahents ar maziem pārgrozījumiem dabū no viņa savu mēteli atpakaļ. Tam liekas, ka viņš to pazītu; tomēr ir nācis klāt un gājis kas nost - nav vairs īsti tas. Notika pat gadījumi, ka, ja līgums netika ievērots, vienam un tam pašam komiltonim viens un tas pats mētelis tika nozagts vairākas reizes, un uz jauna līguma pamata tas to ar maziem pārgrozījumiem dabūja no Džoniņa atpakaļ. Tā visiem bija līdzēts, un arī Džoniņš ar savu veikalu daudzmaz varēja pastāvēt.
Kārlis nu gaidīja uz jauno mēteli kā uz ūdens kustēšanos, kā uz mesiju, kas viņu atsvabinās. Jo laiks bija stipri vēss, un viņš kā piekalts bija spiests palikt savā istabiņā. Turpretim Lūce savu bija jau pagatavojusi un varēja iziet. Kārlis lūdza pieiet viņu pie Džoniņa apjautāties. Džoniņš atbildēja, ka būs, - lai tikai drusku paciešas.
Kārļa karstās cerības, ka mētelis nāks gatavs priekš «Baltijas Vēstneša» jubilejas svētkiem, nepiepildījās. Un svētku diena iekrita reti asa un vējaina. Lienēt vēlreiz mēteli no Ērkulīša viņš ne par kādu naudu nebija piedabūjams! Tagad viņam gan sirds rūga un ēdās uz Džoniņu, kurš taču tā bija nosolījies visvēlākais līdz tai dienai mēteli «līferēt», bet nu atstāja viņu sēžot. Viņam taču bija tādas ilgas pie tā paša gadījuma izrunāties personīgi ar Vēberu un likt viņam savu lietu priekšā. Spriežot pēc viņa cēlās izturēšanās ar Lapu, nemaz jau citādi nevarēja būt, ka tas ievēros viņa bezizejas stāvokli. Viņš savā fantāzijā, tā sakot, šo tautas vīru idealizēja, no kura sagaidīja tikai labu, taisnu, korektu un kulantu rīcību. Kā rakstnieks un dzejnieks tas pats jutās solidārs ar saviem darba biedriem. Bet nu nekā - Džoniņš nenāk... Neko darīt! Jāpaliek mājās vien un jāizsaka «Baltijas Vēstnesim» savs sveiciens post festum!
Otrā dienā pēc gaviļu dienas Džoniņš klāt! Kādēļ vakar nav nācis? Nu, cilvēks jau gribējis pa visu makti, bet radusies tur tāda neparasta reparatūra viņa paša komiltoņiem. Vienam tāds nieks, otram tāds... Sīkumi gan ir, bet aizņem laiku! Pudiķim kaut ko jāizlabo pie frakas, jo citādi tas nevar iet apsveikt «Baltijas Vēstnesi». Un tā visiem tās pašas apsveikšanas dēļ. Stāv klāt un neiet projām, kamēr viņiem to padara. Tā pienāk vakars, jo diena aizskrien ātri! Tādēļ lai neņemot viņam ļaunā un valkājot mēteli vesels!...
Nu, - mētelis labi piegulēja, un drēbe arī laba, un tas tas lielākais! Bet nu viņš nekavējās vairs ne minūti, apvilka jauno mēteli un devās tūdaļ uz «Baltijas Vēstneša» redakciju.
Te viņu sagaidīja ar lielu sūkstīšanos, - kāpēc viņš vakar nav bijis? Vaī, kas tā bijusi par izdzīvi! Kāda iedzeršana un uzkožamie! Puriņu Klāvs Krūms un pat Lapas Mārtiņš ar cienību to iegādājās. Šampanietis un austeri, - tā kas nenāk katru dienu priekšā! Bijuši apsveikt delegāti no citām redakcijām, Latviešu biedrības un milzums avīžnieku un līdzstrādnieku. Visi bijuši, tikai viņš vienīgais iztrūcis. Arī «Mājas Viesa» izdevējs Dr. phil. A. Plātess bijis ar savu jauno redaktoru Dr. philos. P. Zālīti, kas studējis Jēnā. Tas turējis garu un gudru runu un izteicies, ka «Mājas Viesis» uzsākšot strādāt tautiskā garā. Uz to Dr. phil. A. Plātess apstiprinājis, ka viņš tādā garā arvien jau strādājis.
Kārlim tikai atlika aizbildināties un nožēlot. Bet patiesībā viss tas viņam bija vienaldzīgi. Viņam dedza izrunāties ar pašu Vēberu un noskaidrot viņam savu stāvokli. Ja tas to zinās, tas arī neliegsies viņa dibinātās prasības ievērot. Tādēļ tas devās uz Vēbera kabinetu un viņa personā novēlēja «Baltijas Vēstnesim» kuplas laimes uz viņa divdesmit piecu gadu pastāvēšanas svētkiem.
Šefredaktors nebija pret viņu nelaipns, tomēr izrādījās aizskarts. «Vakar bija tā diena,» viņš, sāpīgi smaidīdams, aizrādīja. «Kā jūs tā varējāt aizmirst datumu?»
«Nepavisam nebiju to piemirsis,» Kārlis attrauca, «visu laiku tas stāvēja man prātā. Es, - jā, kā nu lai jums stāstu savas klizmas, - nekādi man nebija iespējams vakar pie jums personīgi ierasties...»
«Nu, tad vismaz rakstiski,» Vēbers pārmeta. «Atsūtīt ar ekspresi kādu raksta galiņu gan varējāt...»
Kārlis piesarka. «Cik lepni viņš spriež par maniem saimnieciskiem apstākļiem?!» viņš nodomāja. «Es ļoti nožēloju un atvainojos,» tas turpināja, «bet tur nu vairs nekā nevar grozīt. No visas sirds novēlu laimes post festum un lūdzu manu laimes vēlējumu pretim ņemt...»
«Nu, pateicos, ļoti pateicos!» Vēbers spieda viņa roku. «Lai gan es jūs kā «Baltijas Vēstnesim» tik tuvu personu labprāt būtu vakar še redzējis personīgi. Taisni jūs es gaidīju...»
«Ļoti priecājos to dzirdēt!» Kārlis palocījās. «Mani tādēļ ļoti skumdina, ka vakar nespēju pie jums būt. Ticiet man, pie vislabākās gribas ne! Tur vainīgi mani sasodītie materiālie apstākļi... Nu, reiz taču mums par to jāizrunājas... Kamēr es neskaitos vairs pie korporācijas, mans honorārs samazināts trīskārtīgi!... Tā ir visa tā nelaime! Nu iedomājaties, Vēbera kungs, ja jums uzreiz samazinātu jau tā ne visai spožos ienākumus trīsreiz mazākus! Jūs arī dažu labu nespētu, kas jums tagad izliekas pats par sevi saprotams. Līdzekļu trūkums mani spiež no viena otra atteikties.»
«Bet te taču nebija nekādu reprezentācijas izdevumu,» Vēbers paskaidroja.
«Novestu par tālu, lai es jums visos sīkumos izskaidrotu, kas man trūka,» Kārlis atbildēja. «Man nebija mēteļa, ko uzvilkt mugurā, nu!» Viņš pats par šiem vārdiem bija tā piesarcis, ka viņam visi ausu gali kaita. Pār Vēbera vaigu pārlidoja tumša ēna.
«Bet jūsu varā gan stāv padarīt mani saimnieciski atkal spējīgāku,» Kārlis turpināja. «Kā būtu, ja jūs atjaunotu manus agrākos honorārus? Agrāk es, kā students, par drukas loksni saņēmu piecpadsmit rubļu, tagad tikai piecus rubļus.»
Vēbera uzači mazliet sarāvās, jo tas atjēdzās, ka sarunas bija novedušas pie punkta, ko viņš nemaz nevēlējās aizskart. «Es jums tur nekā nevarēšu līdzēt,» tas sacīja. «Man būtu tad jārunā ar avīzes citiem īpašniekiem. Par visām lietām, viss atkaras no avīzes budžeta... Nezinu vis, vai mūsu kungi pēc lielajiem jubilejas izdevumiem vēl gribēs budžetu pacelt...»
Kārlis asu smaidu viņu jautājoši uzlūkoja. «Tātad nav iespējams?»
«Šimbrīžam gan maz cerību,» Vēbers noteikti atbildēja.
«Redzat nu!» Kārlis rezignēti sacīja. «Kā lai mēs, rakstnieki, savu stāvokli uzlabojam, ja nekas nav iespējams? Ja mēs nespējam nopelnīt tik daudz, cik mums vajadzīgs, no kā lai mēs dzīvojam?»
«Tas ir viens no mūsu laika problēmiem,» Vēbers paskaidroja. «Saimnieciskie apstākļi te izšķiroši. Latviešu laikraksti un izdevēji vēl nespēj tik daudz maksāt saviem rakstniekiem. Bet kas ir rakstnieks? Vai ir maz vēlams un pielaižams, ka latviešiem nodibinās sevišķa rakstnieku profesija tādēļ vien, lai no tās eksistētu? Īsts rakstnieks, pēc maniem ieskatiem, strādā pašas lietas dēļ. Tādēļ ka tas nevar nerakstīt, tāpat kā putns nevar nedziedāt. Tas nemaz nedrīkst skatīties uz to, cik tas nopelna. Jo tāds, kas strādā tikai peļņas dēļ, - tāds ir tikai algādzis...»
Katrs šis vārds Kārli dziļi ievainoja, jo viņš zināja, ka tās ir frāzes, kam nav ne mazākā pamata. Kādēļ viņam agrāk varēja maksāt un tagad ne? Vai tad apstākļi bija labāki? Ja būtu spiesti, samaksātu arī, tāpat kā burtličiem un mašīnas strādniekiem, ar kuru dzīves minimumu spiesti rēķināties.
«Var jau būt, ka jūsu teorijai ir arī klāt sava daļa patiesības, redaktora kungs,» viņš noskumis piebilda, «bet vēl nav sacīts, ka, ja rakstnieks saņem par savu darbu algu, tas varētu arī nerakstīt. Viņam ir tāpat kas ko teikt, ko tas nevar atstāt nesacītu. Bet, ja tā, tad jau arī vajadzētu gādāt, ka tie «īstie rakstnieki» nepaliek par «algādžiem». Eksistence taču prasa savu minimumu. Ja tas būs nodrošināts, es jums varu galvot, ka rakstnieks nemaz nedomās par honorāru, bet tikai par savu darbu. Nu sakiet, - no kā tad lai tie īstie rakstnieki dzīvo?»
Vēbers paraustīja kamiešus un gribēja lietu uzņemt no jocīgās puses. «Nu, kā kurais! No saviem mantojumiem, aizkrātiem kapitāliem, no sava cita darba ieņēmumiem no saviem parādiem...»
«Tātad eksistences līdzekļu vienādi kādu vajag,» Kārlis piebilda. «Man nu nav ne mantojuma - vismaz es to tagad nevaru dabūt, nav arī man aizkrāta kapitāla tāds nekad man nav bijis! Cita darba arī man nav, jo ar miesu un dvēseli esmu atdevies latviešu rakstniecībai. Atdevis viņai visu savu enerģiju, savas sirds asinis. Man atliktu vēl tikai tas pēdējais eksistences līdzeklis, kuru jūs minējāt. Vēbera kungs, man būtu pie jums kāds mazs lūgums. Vai jūs man nevarētu parakstīt galvojumu par kādiem simts rubļiem, kurus es aizņemtos krājkasē?»
Vēbers neatbildēja, tad dzestri iejautājās: «Vai tā jūsu nopietnība?»
«Kādēļ lai tā nebūtu nopietnība? Man vajag, no kā dzīvot,» Kārlis atbildēja. «Protams, ka atmaksāt varu vienīgi no saviem honorāriem un tātad ne tik drīz...»
Vēbers bija pavisam sasarcis. «Es domāju, ka jūs jokojat. Jo, nopietni ņemot, kā jūs pavisam nāciet pie manis ar tādu paģērējumu? Es lai priekš jums galvoju kasē? Principā es nevienam negalvoju un, ja to daru, tad pavisam tuvām personām. Mēs taču tik tuvu nestāvam...»
«Nē?!» Kārlis attrauca. «Es domāju, ka būtu no jums dzirdējis, ka mēs ļoti tuvu stāvam... Es nezinu, man ir tā, ka atkal kāds ideāls būtu manī sabrucis un it kā es uz kādu būtu ticību zaudējis... Jā, jā, jums taisnība, mēs stāvam viens otram ļoti tālu! Atvainojat, es ņemu savu lūgumu atpakaļ. Piedodat art, ka jūs apgrūtināju ar savām sīkām, intīmām lietām!...»
«Savas dzīves rūpes un mājas bēdas taču ir katram,» Vēbers vairīdamies atmeta ar roku.
«Jums taisnība, neba es viens ciešu!» Kārlis turpināja. «Rakstnieka alga un eksistences jautājums ir patiesībā vispārīgs jautājums... Apstākļi nav ciešami. Ja jūs nemēģināsat šinī lietā neko darīt, tad nebrīnāties, ka pret jums saceļas vētra!»
Vēbers vairīdamies atmeta ar roku, ka viņš to negrib dzirdēt.
«Jā, jā!» Kārlis vēl sacīja. «Varbūt arī es esmu spiests izteikties, ko aiz pietātes pret jums labprāt nedarītu. Tātad atvainojat; še būs kādi gabaliņi, - ja varat, izlietojat...»
Vēsi Vēbers saņēma manuskriptus un nolika uz galda, stīvi atņēma viņa sveicinājumu, un Kārlis devās projām.