AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I I I

OTRĀ PUSE

Trīsdesmit sestā nodaļa

Jaunstrāvnieki gan zobojās par «māmuļas centru», bet paši sāpīgi sajuta centra trūkumu. Mazpamazām no Latviešu biedrības izsaldēti, tie tomēr pozitīvi ar šo biedrību nespēja sacensties, bet bija spiesti pietikt ar negatīvu opozīciju, «māmuļas» darbības kritizēšanu un viņas nepareizību tiesāšanu. Bet ar kritiku vien nepietiek, vajag ar darbiem rādīt, kā ir labāk. Ja «māmuļas» sliktās teātra izrādes ar novecojušo repertuāru bija nopaļājamas, tad vajadzēja sarīkot labākas un modernas izrādes. Ja Latviešu biedrības Zinību komisijas iesauktās vasaras sapulces bija šauru un seklu programmu, tad jau varēja tās sarīkot pilnīgākas un labākas. Tāpat tas ar derīgu rakstu izdošanu un mūzikas kultivēšanu. Īsi sakot, jaunstrāvniekiem būtu vajadzējis tāpat organizēties kā māmuļniekiem un pierādīt darbos par viņiem savu pārākumu. Ar kritiku vien tie nespēja atturēt ļaudis no sliktajām teātra izrādēm, jo tās bija pārpildītas un izpārdotas, tādēļ ka tautai nebija labāka teātra. Lai gan Latviešu biedrība teātrim vairs nekādus upurus nenesa, - jo tas dabūja no pilsētas subvenciju, - tomēr «māmuļas» večiem bija tas gods, un tie palika vienīgie latviešu teātra lietas attīstības noteicēji. Tāpat ar kritiku vien nespēja ļaudis atturēt no Zinību komisijas vasaras sapulcēm, jo tauta no laukiem un citām pilsētām uz tām sabrauca kuplā skaitā. Paši jaunstrāvnieki bija spiesti pie tām piedalīties un tās ar saviem darbiem kuplināt, bet gods un morāliskais ieguvums palika Latviešu biedrības pīlāriem, kuri atskaitot atklāšanas runas, maz ko šīm sapulcēm bija devuši.
Tā visās lietās. Jaunstrāvnieki nebija apvienoti un organizēti, par visām lietām tiem trūka sava centra, kas itin dabīgi mehāniskā ceļā būtu pulcējis atsevišķos spēkus. Tie varēja, ja daudz, ar savu apmeklēšanu pabalstīt kādu atsevišķu teātra izrādi «Uļejā» vai «Geverbfereinā» kas tad arī demonstratīvā kārtā tika bagātīgi apmeklēti, bet kā retas, atsevišķas parādības «māmuļas» teātrim nekādu konkurenci necēla. Tāpat tie varēja pabalstīt rīkojumus un jautājumu vakarus mazajās biedrībās, kuri arī dažreiz bija ļoti šaubīgu kvalitāti, bez kādas sistēmas un programmas. Tie nekādi nespēja pacelties pār Latviešu biedrības jautājumu vakariem, pat tos neaizsniedza, ja biedrību priekšnieki gribēja iztikt ar saviem spēkiem vien.
Dienlapisti jau sen bija aptvēruši šāda demokrātisku elementu vispārapvienojošā centra vajadzību. Viņu rīcībā bija Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrība, kas vienīgā bija stingri nošķīrusies no māmuļas un ieņēma no viņas neatkarīgu stāvokli. Vairāk reizes šī biedrība savās pilnās sapulcēs nosprieda celt namu ar plašu zāli un skatuvi tāpat kā Latviešu biedrībā. Bet katrreiz šis nodoms izjuka, tādēļ ka nedabūja valdības apstiprinājumu. Veinberģis Argusa acīm uzmanīja, ka tikai jaunstrāvnieki netiktu pie sava centra, katrreiz sakūdīja kādus biedrus, lai tie par pilnas sapulces lēmumu iesniedz valdībai sūdzību (kuru tas par brīvu pagatavoja), un ikreiz šādai sūdzībai bija panākumi. Šinī punktā Fr. Veinberģis savā politikā izrādījās ļoti tālredzīgs. Jo izrādījās, ka pēc gadiem kad Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrībai izdevās uzcelt savu namu Romanova ielā 25 un Fr. Veinberģim to neizdevās vairs aizkavēt, šis centrs tad apstākļus drīz vien pārgrozīja, un Latviešu biedrība mazpamazām zaudēja savu agrāko nozīmi.
Bet tobrīd lieta bija bez izredzes. Pēc tam kad «baltajiem» bija izdevies izsviest dienlapistus no Cerības biedrības, tai līdzi arī gandrīz visas citas latviešu biedrības nostājās «māmuļas» pusē. R. L. a. p. biedrība palika viena gandrīz izolētā stāvoklī. Pēc Jansona uzstāšanās un citu studentu uzstāšanās atklātībā, kad strādnieki palīdzības biedrībās sāka organizēties pēc uzskatiem, stāvoklis mazliet grozījās. Pirmā, kas grieza fronti pret Rīgas Latviešu biedrību, bija Jonatana biedrība. Tur par biedriem un pat domes locekļiem bija Faktiķeris un Kartupelis, kuri prata jau rosīgi aģitēt, un arī Šulcs, telegrāfists no Zasulauka dzelzceļa stacijas. Tie izdabūja cauri, ka tiek noturēti jautājumu vakari, un tad uzaicināja par izskaidrotājiem Jansonu, Kavaļevsku, Roziņu, M. Valteru un citus sarkanos studentus. Tie tad nu, cik labi varēdami, sāka attīstīt savas idejas un tamlīdz aģitēja pret Latviešu biedrību. Tā kā apmeklētāju vairums sastāvēja pa lielākai daļai no apkārtējo fabriku strādniekiem un mazturīgiem ļautiņiem. tad viņu sēkla atrada auglīgu zemi. Lielais biedru vairuma sāka par «māmuļu» runāt pavisam citā balsī.
Pats priekšnieks Zēvalds un līdz ar viņu stiprā partija no mazliet turīgākiem turējās vēl arvien Latviešu biedrības un «Baltijas Vēstneša» pusē un izturējās pret dienlapistiem cik vien iespējams noraidoši. Te vēl arvien bija manāms «māmuļas» aģitatoru Hofmaņa un Kalniņa iespaids. Lai partiju stiprinātu, tie gādāja arī, ka «māmuļas» veči lai uzturētu ar «Jonatanu» sakarus un ievērotu viņu gadasvētkus vai citas jubilejas ar saviem delegātiem. Tie tad arī nekad neiztrūka un runāja uz «Jonatana» tautu patriotiskus un draudzīgus vārdus.
Protams, ka neiztrūka dienlapisti un jaunstrāvnieki un mēģināja ievilkt debatēs māmuļniekus, kuri no tam rūpīgi izvairījās. It sevišķi vārīgs bija delegācijas priekšnieks Fr. Grosvalds, kurš, kā tik kāds daudzmaz izsacījās asāk par Latviešu biedrības mērķiem un centieniem, uzreiz kā svece kājās: «Kā šīs biedrības biedrs es no šādiem vārdiem jūtos apvainots,» - un draudēja ar aiziešanu. «Jonatana» priekšniekam tad bija lielais posts, kā viņu apmierināt un sagādāt tam gandarījumu, lai tas paliktu. Jo māmuļnieki nekad nenāca ar tukšām rokām, bet atnesa arvien līdzi kādu košu balvu dienai par piemiņu. Jaunstrāvniekiem turpretim bija tikai tās skaistās runas.
Tā atkal kādā jubilejas gadījumā Latviešu biedrības delegācija ar Fr. Grosvaldu priekšgalā bija ieradusies līdz ar košu balvu - sudraba zeltītu dzeramu kausu skaistā futrālī ar sarkanu atlasa oderi. Dienlapniekiem gan arī šoreiz balva bija līdzi, bet daudz mazvērtīgāka - tikai misiņa apkalts tintes trauks līdz ar citām rakstāmām lietām. Bet mutes pie runāšanas viņiem bija pirmiem! Bruka tūdaļ «māmuļai» virsū. Grosvalds, lai gan vairākas reizes jutās apvainots, tika tomēr no priekšnieka apmierināts un tīri pret savu gribu ierauts debatēs. Jaunstrāvnieki viņam uzbruka diezgan smagi, bet biedri un viesi zināja, kādu košu balvu tas «Jonatanam» dāvājis, savu vairumā sajuta pret viņu simpātiju, un uzbrukums neatrada nekādu atbalsi. Fr. Grosvalds, redzēdams, ka te notiek divu partiju izrunāšanās neitrālas auditorijas priekšā, sāka arī no savas puses uzbrukt dienlapistiem par latviešu vienprātības skaldīšanu, politiku un tamlīdz. Priekšniecības partija pat viņam aplaudēja. Stāvoklis bija ļoti nenoteikts, un debates vilkās garumā.
Tad viens no valdes locekļiem, Ģedus Pētermanis, sarkans, plecīgs puisis ar melnām ūsām, griezās pie priekšnieka, ka viņš grib runāt par tām balvām, jo tad lieta izskaidrosies pati no sevis. Priekšnieks sajūsmināts viņam piekrita, jo tas varēja nākt par labu tikai viņa draugiem. Jo «māmuļas» un dienlapistu balvas jau nekādi nevarēja salīdzināt.
Ģedus, paņēmis abas balvas, kāpa katedrī. «Biedri,» tas iesāka skaļā, nevaldāmā balsī, «es jums gribu rādīt, ko mūsu goda viesi un apsveicēji ir mums līdzi atnesuši!» (Pašapziņa Latviešu biedrības delegātu vaigos ka tie ar savu balvu var pastāvēt katru salīdzinājumu.) «Āre, ko te mums atnesuši no «Dienas Lapas». Tinte, spalvas, rakstāmas lietas. Ko viņi ar to mums, strādniekiem, novēl? Viņi novēl mums izglītību, lai mēs mācāmies, tiekam pie gaismas un patiesības! Lai mēs tiem par to pateicamies, jo tie mums novēl to labu kā labi draugi - -»
Skaļi aplausi pārtrauca viņa vārdus, un šoreiz pašapziņa un gandarījums bija lasāms dienlapistu vaigos. Māmuļnieki likās tā kā pārsteigti.
«Bet ko mums dāvā tā saucamā «māmuļa»?» Ģedus turpināja, tiklīdz publika bija nomierinājusies. Viņš pacēla dzeramo kausu ar visu skaisto futrāli. «Tā ir dārga balva, to var atļauties tikai bagātnieki, kam pulka naudas! Bet ko ar to mums, strādnieku ļaudīm, novēl? Lai mēs esam žūpas, grib mūs iemidzināt tumsības miegā, lai mūs atrautu no izglītības mērķiem, lai buržuji mūs, strādniekus, labāk varētu izsūkt. Bet šie vīri ir pārskatījušies, mēs viņiem neticam, mēs zinām, ka tie nākuši kā vilki avju drēbēs - - - -»
Viņa vārdus pārtrauca tik lieli aplausi, ka vai griesti gāzās iekšā. Bija redzams, ka sapulce šādos uzskatos ir pilnīgi vienis prātis. Latviešu biedrības vīri, kuri visu laiku bija sēdējuši kā uz ugunīm, tagad uzlēca kājās. «Kā Latviešu biedrības priekšnieks es jūtos par to apvainots un enerģiski protestēju!...»
Viņš raudzījās uz «Jonatana» priekšnieku pēc gandarījuma. Bet tas pats kā apjucis nolūkojās aplausu vētrā un tikai paraustīja plecus. «Nost ar šādu iemidzināšanas balvu!» Ģedus dārdēja tikpat kā pērkons no katedra. «Nost ar «māmuļas» miega zālēm, mēs viņas negribam!!» Un aplausi vēl lielāki.
Kad tie bija daudzmaz apmierinājušies, Fr. Grosvalds Latviešu biedrības delegācija vārdā paskaidroja: «Pēc šāda nedzirdēta apvainojuma mēs ilgāk jūsu «viesmīlību» nevaram izlietot un tādēļ aizejam...»
Redzēdami, ka lieta zaudēta un ne priekšnieks, ne kas tiem vairs nevarēja līdzēt, tie ņēma pār pleciem. Sapulci šāda nejauša demonstrācija gan mazliet atvēsināja, tomēr dažas balsis tiem vēl nosauca pakaļ: «Laimīgu ceļu!»
Latviešu biedrības vīri aizgāja un nekad neatgriešanos! Bet tam bija lielas sekas pašā «Jonatanā». Tūlīt pēc tam sekojošā pilnā sapulcē «māmuļai» draudzīgā priekšniecība un padomes daļa tika gāzta un pie malas nobīdīta. Biedrība pārgāja pilnīgi «Dienas Lapas» hegemonijā un strādāja «jaunās strāvas» garā. Sarkanie studenti noteica jautājumu vakaru virzienu un strādāja kā savās mājās. («Melns», kas līdz tam apzīmēja bīstamu revolucionāru virzienu, mazpamazām pārgāja uz «sarkanu».) Un pirmā laikā tiem izdevās griezt uz sevi apkārtnes tautas vērību un viņu priekšlasījumi tika kupli apmeklēti. «Jonatanā» tie atrada zem kājām drošāku pamatu nekā pašā Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrībā.
Bet tas viņiem vēl arvien bija par maz, un tādēļ tie vērsa acis uz Cerības biedrību, kur patlaban kā bija nodibinājusies Pārdaugavas Latviešu sadraudzīgā biedrība, kurai daudz plašāki statūti nekā palīdzības biedrībām. Jāievēro, ka toreizējais režīms nevienai biedrībai neko neatvēlēja, kas tai nebija atzīmēts statūtos. Minētā sadraudzīgā biedrība nu gan netika tiem mērķiem dibināta, kādiem tā sekoja. Tā bija drīzāk domāta kā līdzeklis, lai pavairotu Cerības biedrības ekonomijas ienākumus. Bez tam mūziķis A. Brige bija nodibinājis dziedātāju kori, kuram nebija, kur palikt. Jo neapstiprināti kori un pulciņi netika pieļauti. Vajadzēja iesniegt kādus statūtus ar lūgumu tos apstiprināt. Lietas interesenti parūpējās par plašākiem statūtiem, kuri atļauj ne tikvien kā dziedāšanu, bet arī citādus kultūras mērķus, kā teātra izrādes, literāriskus vakarus utt. Stādīja priekšā plašus saviesīgu biedrību normālstatūtus. Tā kā bija patlaban pārgrozīta administrācijas kārtība, ka nevajadzēja vairs griezties pie iekšlietu ministrijas, bet biedrības, izņemot akciju un kredītbiedrības, varēja apstiprināt un slēgt vietējais gubernators, tad uz apstiprināšanu nebija ilgi jāgaida jāgaida, un jaunā Pārdaugavas Latviešu saviesīgā biedrība sāka rīkoties.
Izrādījās , ka pēc tās liela vajadzība, jo pārdaugaviešiem - latviešiem neviena tāda cita kultūras centra nevija. Ātri vien te apkārtējo fabrikustrādnieki un sīkpilsoņi, kuri sajuta kādas gara vajadzības, iestājās par biedriem kuru skaits drīz vien pieauga uz vairāk simtiem un pastāvīgi vairojās. Iestājās lielā skaitā arī dienlapisti un jaunstrāvnieki, gan arī pretējās puses ļaudis, iestājās arī Kārlis ar lielāko daļu no sava pulciņa, un viņš ar Faktiķeri tika ievēlēts par amatos. Lai gan biedrībā valdīja noteikts demokrātisks raksturs, tā tomēr no sākuma centās izvairīties no abu stāvu speciālām resp. personīgām cīņām un paturēt neitrālu vispārības stāvokli. Biedrībā taču bija dažādu uzskatu cilvēki, un visiem tiem taču bija tiesība justies kā savās mājās.
Kārlis bija ievēlēts valdē - padomē un no tās tālāk izbīdīts teātra un literārisko vakaru komitejā ar Alksni - Zunduli un skolotāju J. Cīruli. Teātra izrādes uz mazās, neapgādātās skatuves un ar diletantiskiem spēkiem gan nevarēja diezin kādas sarīkot, - par Latviešu biedrības teātra pārspēšanu jau nevarēja būt ir runa! Turpretim ar literāriskiem vakariem jau varēja sacensties. Tā kā Kārlis ar saviem biedriem bija izbīdīts komisijas priekšgalā, tad viņš te bija lielais darītājs. Bet arī šinīs vakaros viņš ieturēja stingri neitrālu virzienu, iziedams ne principa, ka sociālistiskās un revolucionārās idejas nav iespējams propagandēt atklātos jautājumu vakaros. Sociālistiskai, revolucionārai izglītošanai jānotiek konspiratīvi, atklātos jautājumu vakaros vajag piekopt vispārēju izglītību. Jo tā ir liels piepalīgs sociālismam un strādā taisni viņam rokās. Piemēram, kas būs iepazinies ar vispārējo tausaimniecību, tam būs daudz vieglāk saprast sociālisma idejas. Rupjš neizglītots cilvēks spēj uzķert sociālismu tikai no vulgārās puses, bet nespēj saprast sociālisma ētiku. Tāpēc arī Kārlis, ja tas pats turēja kādus tautsaimnieciskus priekšlasījumus, neturēja tos marksisma virzienā, bet iepazīstināja tautu ar tautsaimniecības vēsturi un idejām no vispārējā stāvokļa. «Arī sociālismam tas nenāk par ļaunu,» tas saviem pulciņa biedriem sacīja.
Caur Ninas un Ernesta vidutājību viņam pieteicās par lektoriem un izskaidroajiem kreisie jeb tā sauktie sarkanie studenti: Jansons, Fr. Roziņš, M. Valters, Rolovs, brāļi Kovaļevski, Ķirpens, Hertels un citi. Pat Pēteris Stučka, kurš tagad atkal J. Pliekšāna vietā bija Dienas Lapas redaktors un sarkano studentu galva, «pagodināja» ar savu apciemojumu. Pārdaugavas sadraudzīgās biedrības literāriskus vakarus. Protams, ka tiem nu vajadzēja atļaut izsacīties pēc savas garšas, cik apstākļi un bargais režīms vien runāja, kaut arī viena otra pārmērība bija neizbēgama. Bet tas nenoslēdzās arī pret otru pusi - Latviešu biedrības un «Baltijas Vēstneša» rindām. Viņš taisni tos lūdza un uzaicināja uzstāties, lai lietas tiktu apgaismotas arī no cita viedokļa un tauta ar pārrunājamiem jautājumiem iepazītos vispusīgi. Viņi paklausīja, un noturēja priekšlasījumus Plutu Vilis, Dr. M. Lejiņš, maģ. Ernests Birzmanis, Fr. Kārkluvalks un citi. No viduslīnijas piedalījās Maldonis, Pētersons-Linksmiņš, advokāts K. Valters un par visām lietām Dr. philos. P. Zālītis, kurš ar savām filozofiskām idejām ņēma tik dziļi un nopietni, ka vienkāršā, neskolotā publika tam nemaz nevarēja sekot. Ar viņu vēl varēja iztikt, bet daudz grūtāk jau gāja ar Dr. M. Lejiņu, kurš bija mistiķis un spiritists, bet tamlīdz ļoti slikts runātājs. Katra vārda galā tas stostījās un pārdomāja, ko atkal tālāk teikt, caur ko klausītāji ātri zaudēja pavedienu un priekšlasījums stiepās nejēdzīgi garumā. Bez divām trim stundām tas nekad nevarēja galā tikt. Tādēļ būs viegli saprotams, ka publika tā kustējās un dīžļājās, it .kā to kāds ar adatām badītu.
Reiz Dr. M. Lejiņš bija pieteicis atkal priekšlasījumu par «Kanta kategorisko imperatīvu». Bet, vakarā ieradies, tas negribēja ātrāk ar to uzstāties, kamēr tam tiek dota garantija ka publika izturēsies rāmi un uzmanīgi klausīsies. «Tādu garantiju dot gan būs grūti iespējams,» Kārlis atbildēja, «bet pirms priekšlasījuma es varu no katedra uz to aizrādīt...»
Vakaru atklājis, Kāris uz publiku sacīja: «Aizrādu, ka šīvakara priekšlasījums no Dr. M. Lejiņa ir dziļš un koncentrēts un pie tam savā visumā ļoti kodolīgs. Viņš sniedz mums vienā priekšlasījumā, par ko rakstītas biezas grāmatas. Tādēļ pašas publikas interesē ir, ka tā uzmanīgi klausītos, jo viens teikums un vārds, kas tiem paiet garām, var būt viņiem milzīgs, neatsverams zaudējums. Es tādēļ lūdzu tādu mieru, ka zālē varētu dzirdēt katrā laikā adatu zemē nokrītam. Es lūdzu, daktera kungs!»
Dr. M. Lejiņš iesāka, pie kam pārpildītā zālē būtu dzirdama pat pelīte skrienam. Bet, jo tālāk tas nāca savos «izvedumos», jo vairāk tas sāka stostīties. Pēc stundas tas jau bija kļuvis tik nervozs, ka ļoti mocījās, lai izteiktu daudzmaz saprotami savas domas. Bet publika vēl arvien svēti un nopietni klausījās kā jau ko dziļu un lielu. Pēc divām stundām jau daži vaigi sāka nervozi raustīties un viens otrs jau sāka krēslā kustēties. Bet Kārļa stingrais skatiens, ko tas pārlaida pār sapulci, atjaunoja atkal agrāko mierību. Smagus sviedrus plūzdams, lektors stostījās un mocījās uz priekšu, kamēr tuvu pie trim stundām tika galā. Tas ir, viņam gan būtu bijis vēl kas, ko sacīt, bet tas beidza, redzot, ka laiks iet pāri.
Publika palika sēžot, kā pie krēsliem piekalta, it kā neticēdama, ka tas varējis arī beigties. Viņa aizmirsa pavisam lektoram aplaudēt. Kārlis kāpa katedrī, uzaicināja, vai kādam būtu varbūt kas ko jautāt vai piezīmēt. Nevienam nebija - un arī, ja būtu bijis, šī vēlēšanās bija jau sen pārgājusi. Tad viņš pateicās lektoram par dziļo priekšlasījumu un slēdza sapulci. Tikai reti aplausi atskanēja, un publika it kā atsvabināta piecēlās un izklīda pa zāli un blakus telpām. Viņa laikam bija nemierā no šī dziļā priekšlasījuma. Jo arī Kārlim, ja tas gribēja būt patiess, bija jāatzīst, ka tam bija palicis dziļā noslēpumā, ko lektors īsti gribējis sacīt.
Lai gan publika lektoram neizrādīja nekādu sevišķu piekrišanu, Dr. M. Lejiņa vaigs tomēr mirdzēja. «Tas iespējams tikai pie tādas uzmanīgas klausīšanās,» viņš spieda sirsnīgi Kārlim roku. «Pateicos jums ļoti! Tagad vairs nešaubos par to, kas man stāstīts, - jūs esat Pārdaugavas gubernators...»
Tā Pārdaugavas Latviešu saviesīgās biedrības literāriskos vakaros bija liela dažādība, un tie notika gandrīz arvien pie pārpildītām zālēm. Tomēr, ievērojot zemās ieejas maksas - piecas kapeikas no personas, pie kam biedriem ieeja vēl bija par brīvu, - ienākumi bija visai niecīgi, un lektoriem nekāda atlīdzība arī netika maksāta. Bet neviens jau arī honorāra dēļ neuzstājās, katram no svara bija izplatīt savas idejas. Fūrmaņu naudu gan biedrība sedza, t. i., ja lektori to pieņēma. Tāpat tika atļauts neliels kredīts lektoru uzņemšanai un pacienāšanai ar tēju, kas parasti notika pēc oficiālā literāriskā vakara. Māmuļnieki gan reti šo viesmīlību izlietoja, gan laikam bīdamies no personīgām debatēm. Bet dienlapisti un jaunstrāvnieki palika uz glāzi tējas labprāt.
Kārlim tad te nu bija jāuzņemas saimnieka loma, pie kam viņu ticīgi pabalstīja Nina. Te viņš iepazinās un nāca personīgā kontaktā ar sarkaniem studentiem, kā Jansonu, Roziņu, Valteri, Kovaļevski u, c., tāpat ar viņu toreizējo galvu Pēteri Stučku. Tās bija ļoti interesantas stundas, kas te, personīgi izrunājoties, tika pavadītas. Ernests Sutums, kas arvien turēja līdzi, bija tik līksms, tik priecīgi uztraukts par lietas gaitu, ka izteicās - viņš aiz priekiem varētu nodzert pat savus pēdējos zābaciņus. Viņš bija kļuvis par lielu Kārļa cienītāju, tāpat arī Roziņš, iepazinies ar kādu Kārļa jaunāku romānu, izteica tam savu cienību kā labākam latviešu reālo apstākļu attēlotājam. (R. pašlaik bija jau ticis no policijas tramdīts un tādēļ nebija vairs tik pārgalvīgs kā tie citi.) Turpretim tiem citiem Kārlis izlikās vēl arvien kā kāds neizprotams Nina gan viņiem stāstīja, ka tas pārliecināts sociālists, arī no viņa rakstiem un runām to varēja gaiši izmanīt, bet atklāti tas par tādu negribēja atzīties, tāpat bija pārāk kulants un tolerants pret buržujiem.
«Kādēļ jūs, biedri, aizstāvat atklāti Latviešu biedrību?» Jansons Kārlim jautāja. «Jūs taču nemūžam nevarat būt viņas piekritējs?»
«Tas es arī neesmu,» Kārlis atbildēja. «Atzīstu, ka tai daudz trūkumu un nepilnību, - tā diemžēl nesaprot sava laika garu. Viņa pelnījusi skarbu kritiku, un no manas puses tāda nav trūkusi. Bet es nevaru noliegt, ka tai savas pozitīvās puses tautas modināšanā un audzināšanā. «Māmuļnieciskums» vēl nav tas ļaunākais, - ļaunāka par viņu ir kārkluvācietība.»
«Oho, tā runā sociāldemokrāts?!» Jansons spulgām acīm iesaucās. «Proletārietis ir internacionāls, - tam nav tautības un tēvijas.» Un Kovaļevskis piebilda: «Jūs sakāt: tautu audzinājusi?... Ar saviem veciem rindukiem un citiem tautiskiem kankariem, dieviņiem, ozoldēliem, liepu meitām... Ha-ha-ha!»
Tādās domās bija visa sabiedrība un nicīgi uz Kārli nolūkojās.
«Arī proletārietis,» Kārlis mierīgi atbildēja, «ir tas tautas loceklis, tās tautas, kurā tas dzimis un uzaudzis. Tādēļ, ka tam ir sevišķas prasības, tas nevar apiet tautas vispārējām kultūras vajadzībām, kuras tam vienādas ar buržujiem. Neviens nevar izlīst no savas ādas, un, ja tas to iespētu, tas būtu nožēlojams radījums.»
«Kā?! Jūs sludiniet kopību ar mūsu izsūcējiem, buržujiem?!» Miķelis Valters iesaucās. «Tas nevar būt! Jūs taču esat sociāldemokrāts!»
«No kam jūs to spriežiet?» Kārlis smaidīdams jautāja.
«No jūsu rakstiem un runām!» M. Valters attrauca. «Tur visur šaujas cauri sociālisma zirga kāja, kaut arī jūs to pūlaties noslēpt...»
«Viņš jau ir pārliecināts biedrs, viņš tikai tiepjas,» Nina paskaidroja. «Kā biedrs Putns tas jau nodibinājis pirmo konspiratīvo pulciņu, un pašlaik tiem dibinās otrs ar fabrikas strādnieku Birķi priekšgalā...»
Visu sejas labpatikā iemirdzējās. «Nu, tātad!» Valters gavilējoši iesaucās. «Sociāldemokrāts un mūsējs!...»
«Sociāldemokrāts - varbūt,» Kārlis vilcinādamies atbildēja. «Bet vai jūsējais?...»
«Kā tas saprotams?!» Jansons spulgām acīm iesaucās. «Sociāldemokrātija var būt tikai viena. Vai nu jūs esat sociāldemokrāts, vai arī tas neesat! Ja jūs tas esat, tad jūsu pienākums pieslieties mums un strādāt ar mums visiem kopā...»
«Es tas esmu,» Kārlis noteikti atbildēja, «bet ļoti neatkarīgs. Ja jau Nina par mani to teikusi, tad viņa būs jums arī stāstījusi par manu taktiku un lozungiem. Tas jums darīs manu izturēšanos saprotamu. Sociāldemokrātiskai audzināšanai, propagandai un aģitācijai jānotiek apakš zemes, konspiratīvi - par agru vēl nesagatavotiem stāties atklātībā...»
«Itin pareizi, konspiratīvu darbību arī mēs atzīstam,» Jansons viņu pārtrauca. «Arī mums daži pulciņi jau nodibināti. Bet tas jau mūs nekavē savstarpēji tuvoties un savu darbību saskaņot. Sociāldemokrātija necieš sektas, jums tādēļ ar mums vajag apvienoties...»
«To es no sirds vēlētos,» Kārlis atbildēja. «Bet tad mums vajadzētu kopējas platformas, kuru es varētu saskaņot ar savu morālisko un zinātnisko pārliecību. Tādas mums nav. Pret jūsu principiem man nav, ko iebilst, bet jūsu taktika man pavisam neapmierina un var novest visu sociālistisko kustību pie bēdīga iznākuma.»
Vispārēja sakustēšanās, jo tas bija pēc šīs sabiedrības ieskatiem pārdrošs apgalvojums. «Nu, piemēram?!» Pēteris Stučka viņu asi uzlūkoja.
«Piemēram,» Kārlis atbildēja, «es nevaru piekrist tam, ka jūs griežaties pie strādnieku šķiras ļoti vienpusīgā garā. Jūs radāt tiem vienīgi viņu grūto stāvokli, ka tie tiek izsūkti un apspiesti, sludiniet viņu tiesības uz labāku dzīvi, sludiniet darba algas pacelšanu, darba laika saīsināšanu, bet ne ar ādu nepieminot to avotu, kas visu to dod. Ne ar vārdu jūs neaizrādāt uz strādnieku pienākumu, ka viņam pa saīsināto darba laiku tad arī ticīgi jāstrādā un paaugstinātā alga jānopelna. Jūs ziniet, ka ražošanas mērķis ir, lai matēriju savienojot ar darbu, radītu virsvērtību. Pie līdzšinējās kapitālisma kārtības šo virsvētību saņem vienīgi kapitālists; mēs sociāldemokrāti prasām, lai tā tiktu taisnīgi dalīta ar strādniekiem. Bet, ja strādnieku centieni iziet tikai uz to: dabūt lielāku algu un vairāk noslinkot, tad virsvērtības vietā it viegli var iznākt apakšvērtība. Vai esat arī padomājuši, kādas tam var būt sekas?...»
Visapkārt pārsmejošas un noliedzošas sejas. «Ko saka Markss par to?!» Jansons patētiski iesaucās. «Viņš saka, ka strādniekiem nebūt nav jāstutē un jāglābj rūpniecība, lai tā būtu ienesīga... Viņš nebīstas no krīzēm un katastrofām, jo trakāk, jo labāk! Viņš ir revolucionārs un nekādā ziņā nav interesēts stutēt pastāvošo kārtību. Lai grūst un šķīst, un uz vecām drupām lai ceļas jauna dzīvība! Tad sabiedrība ņems ražošanas līdzekļus un produkciju savās rokās...»
«Te jau taisni var celties briesmas no jūsu uzskatiem un strādnieku audzināšanas,» Kārlis mierīgi atbildēja. «Ko mums līdzētu ražošanas līdzekļi sabiedrības rokās, ja produkcija virsvērtības vietā atnestu zaudējumus?!... Vai esat par to padomājuši?...»
Šis arguments padarīja viņus domīgus un radīja mazliet apjukumu. It kā nesamanīdami, ko uz tam atbildēt, tie uzlūkoja viens otru, un iestājās uz brīdi klusums.
«Tāpat es nevaru piekrist jūsu nicinošam tonim un zaimiem buržuļiem,» Kārlis turpināja. «Vienkārt, tas nesaietas ar lietas nopietnību un, otrkārt, rada pilsonībā nevēlamu pret kaislību un nepareizus uzskatus pret sociālismu. Vislielākā aušība ir frāze, - pie tam ir vēl melīga un ne uz ko dibināta, - ka buržuāzija izvirtusi un pati no sevis noies no skatuves. Tīrais absurds, kad knauķis, kas pats vēl nekādas vērtības nav ražojis, nonicina darbā nosirmojušu sīkpilsoni vai amatnieku par izvirtušu, kam jānoiet no skatuves. Tas tikai pilsoņus no sociālisma atbaida. Bet taisni mums savā propagandā būtu jārūpējas par to, lai arī pilsoņi būtu skaidru, objektīvu pārskatu par sociālo kustību un mācītos to saprast. Posts un trūkums sastopams ne tikvien kā strādnieku aprindās, bet arī pie mazpilsoņiem un dažreiz vēl daudz spilgtākā veidā. Lai gan mazpilsoņi ir paši savā darbā un algā, tie nebūt nav savas algas un darba laika noteicēji. To izdara kapitālistiskā konkurence. Tie arī ne no viena nekā nevar prasīt, ne arī var pie kāda griezties, kad slikti iet. Viņi tādēļ jāved pie atzīšanas, ka sociālisms nav vis sliņķu un dienaszagļu morāle, kas iziet tikai uz to, lai atņemtu otram viņa mantu, bet ka tā ir cēla, vispārderīga kustība, no kuras arī tie var sagaidīt savu pestīšanu. Pat fabrikanti un lielkapitālisti nemaz tik laimīgi nejūtas, kā tiek pieņemts. Dažam labam krīzes un saimnieciskās katastrofas matus bez laika balinājušas. Arī pie strādnieku izsūkšanas viņi nav personīgi vainīgi, bet apstākļu spiesti mūs izsūc. Jo dažreiz stāvoklis tik kritisks, ka aut, aut, vai krītam mēs vai viņi. Arī tiem būs saprast, ka sociālisms ir vispār cilvēci atsvabinājoša kustība un arī tie, lai gan ne kā bagātnieki, tad taču kā nodrošināti valsts pilsoņi tajā jutīsies daudz laimīgāki...»
«Viņš jau nemaz nav sociāldemokrāts, viņš tikai tāds nacionālliberāļu tipiņš!» kāds no studentiem iesaucās. Tomēr visi, pārdomādami sacīto, nepiegrieza viņam nekādu vērību.
«Utopija!» Stučka beidzot noliedzoši nogrozīja galvu. «Utopisti, tie iziet uz pārliecināšanu. Vajag tikai pārliecināt ķeizarus, ķēniņus, ministrus un naudas karaļus, iespaidīgo sabiedrību, un viņi pieņems to labo no brīva prāta...»
«Utopija, jā, tā jau gan saka,» Kārlis atbildēja, «bet utopiska iekārta prasa tikumiski pilnvērtīgus cilvēkus. Ja mums tādi būtu, tad utopija nemaz nebūtu utopija. Tikai tādēļ, ka tikumiski esam kropļi, mums utopija liekas reāli neiespējama. Cik vienkāršs un tomēr daudz izteicošs ir ikariešu tikumības bauslis: 1) mīli savu tuvāku kā sevi pašu, 2) nedari nevienam to ļaunu, ko tu negribi, lai tev dara, un 3) parādi citiem visu to labu, kādu tu pats sev vēlētos. Un simonistu lūgšana: «Ak, dievs, vienīgā būtne! Visu lietu tēvs un māte! Tavs vārds lai top svētīts cilvēku dzimtā! Tava miesa ir, kas paklausa, tavs gars, kas pavēl, tava mīlestība, kas valda. Tu dzīvo iekš mums un mēs iekš tevis. Tava valstība ir nākusi tiklab virs zemes, kā debesīs!...» Ja mums būtu cilvēki ar tādu tikumisku satvaru, tad taisna un dibināta sociālā jautājuma izšķiršana būtu iespējama.»
«Sīrupsaldā salkanība!» Jansons strauji iesaucās, un viņa acis spulgi iemirdzējās. «Ko par visu to saka Kārlis Markss? Viņš saka tā: saimnieciskā apakšbūve noteic ideoloģisko virsbūvi. Tas jāsaprot tā: kādi mani saimnieciskie apstākļi, tāda mana pārliecība. Nevienu nevar pārliecināt pret viņa saimnieciskām interesēm. Un tas arī nemaz nav vajadzīgs. Ne ar valdošu šķiru pārliecināšanu, kas būtu smilkstēšana pēc viņu žēlastības, mēs pārgrozīsim sabiedriskos apstākļus, bet gan ar reālu spēku. Strādnieku masas iztaisa sabiedrības lielum lielo, nospiedošo daļu. Kad tās visas būs nākušas pie šķiras apziņas, tad mēs rīkosimies pēc sava reālo spēku samēra. Visu varu strādnieku šķiras rokās! Ar varu un spēku mēs radīsim jaunu kārtību, un pilsoņi būs spiesti mums paklausīt. Jo mums pieder valsts, mums pieder pasaule! Visu zemju proletārieši, savienojaties!»
Biedri ar skaļiem aplausiem izteica tam savu solidaritāti. Gavilējoši visu sejas noraudzījās uz Kārli, kuru tie turēja par cīņā pārspētu.
«Nu, redz nu!» Ernests ieminējās. «Ko tu uz tam vari atbildēt?»
«Daudz ko!» Kārlis attrauca. «Vispirms gribu aizrādīt, ka ideoloģiju un idejas nevar tik zemu stādīt. Es nenoliedzu, ka ekonomika ir tā apakšbūve, kura noteic ideoloģisko virsbūvi. Bet šī apakšbūve pati par sevi ir tikai latents spēks; cilvēku garam pirms jāmostas, jāatraisās un jātop aktīvam ideoloģiskā virsbūvē. Idejai pirms jānobriest un jāpāriet sabiedriskā gribā, tikai tad var nākt lielās dzīves pārvērtības. Vieni un tie paši cilvēki vienos un tais pašos apstākļos var būt niecīgi zemes tārpi un var būt arī nepārspējami varoņi, ja tie par šiem apstākļiem pareizi idejiski apgaismoti un viņu griba nobriedusi. Mūsu cīņai pret buržuāziju tādēļ vajag būt idejiskai pārliecības cīņai. Taisnība un loģika ir sociālisma pusē, tāpat zinātne un vēsturiskais gājiens, mums tādēļ vajag uzvarēt. Pilsoņi var mums nepiekrist, bet tie nevar apstrīdēt mūsu taisnību. Ir dažreiz novērots, ka cilvēki, kas cauru mūžu pret kādu ideju vai uzskatu karojuši, beidzot it nemanot to piesavinājušies par savu. Tā sociālisma apkarotāji var pārvērsties par sociālisma piekritējiem. Tikai pāreja no vecās kārtības uz jauno nav tik viegli iespējama, kā tiek pieņemts. Tur vajag laikam nogatavoties, tur vajag izdevīgā acumirkļa. Ja nu visi pārliecināti par viņa vajadzību un tikai, kā saka, glūnēt glūn uz izdevīgo acumirkli, kad to ievest dzīvē, mums pārvērtība var notikt it nejauši vienā dienā. Lūk, tāds laimīgs sapnis man stādās priekšā, ko mēs varētu panākt caur idejisku pārliecināšanu...»
Viņš runāja ar aizrautību un pārliecību, un sarkanie studenti, kuri vēl arvien izturējās pret viņu noliedzoši, tīri satrūkās, kad spēcīgi aplausi pārtrauca viņa runu. Bija ieradušies Čipas zēni un daži citi viņa pulciņa biedri, kas to piekrišanu izrādīja, un viņiem piebiedrojās arī Nina un Ernests.
«Es nenoliedzu,» Kārlis turpināja, «ka varas ceļš, kādu ieteic biedrs Brauns (Jansons), ir daudz īsāks. Lai gan mēs, sociāldemokrāti, šimbrīžam esam vēl lielā minoritātē, tad taču var pienākt diena, kur mēs esam lielā majoritātē. Mums tad ir iespējams sagrābt visu varu savās rokās un piespiest mūsu ideju pretiniekus mums paklausīt. Tikai jājautā, vai tie justos laimīgi, vai vēl pavisam apmierināti. Atila un Džingishans arī piespieda pasauli ar varu, bet padarīja tautas par spītīgiem, neapmierinātiem vergiem. Mēs nevarēsim atsvabināt pārspētos no jaunās kārtības izbūves, bet verga darbs nav brīva pilsoņa darbs. Ja visi neķersies klāt ar miesu un dvēseli, tad jājautā: vai jaunās sabiedriskās kārtības izbūve maz iespējama? Neapmierinātie novilcinās, strādās slepeni pretim, sabotēs. Mēs nevarēsim izvest cauri, ko gribam, mums sajuks visi rēķini! Darba ražība noslīdēs līdz minimumam. Saimnieciskās labklājības vietā iestāsies posts, trūkums un anarhija! Mēs būsim sagrābuši savās rokās visu saimniecisko varu un ražošanu un nezināsim, ko ar to iesākt. Tad izrādīsies par labāku, ka to nemaz nebūtu darījuši; labāk vēl pacietuši kādu laiku veco kārtību nekā ieveduši jauno, nekautrēdamies ne no kādiem līdzekļiem...»
Atkal aplausi no viņa piekritēju puses, tā ka sarkanie studenti sāka tīri vai uztraukties.
«Tie visi ir sofismi buržuju loģika, lai apvestu strādniekus ap stūri un atvilktu tos no cīņas!» Jansons skaļu patosu iesaucās. «Tas, ko biedrs te stāsta, ir viņa paša personīgs izgudrojums, bet mēs turamies pie Marksa, turamies pie Marksa - Engelsa komunistu manifesta. Ko biedrs Putns grib, tā jau ir tā saucamā evolūcija, pilsoņu jājams zirdziņš. Lai viņš man uzrāda vienu vienīgu vietu, kur Markss būtu tādā garā izteicies!»
«Marksa darbos jūs daudz ko neatradīsiet, kas tomēr mums ļoti vajadzīgs,» Kārlis atbildēja. «Piemēram, ne ar vienu vārdu tur nav aizņemti ētiski jautājumi.»
«Ko vēl ne!» kāds students iesaucās. «Strādniekiem uzbāzties ar morāli? Nevajag, - tas ir buržuju izgudrojums...»
«Es nerunāju par pilsoņu morāli,» Kārlis turpināja, «mums, proletāriešiem, vajag savu. Ja cilvēki reiz likuši savai pārliecībai par pamatu sabiedriskumu, tad nav lielāka absurda kā apgalvojums: «Mums nevajag tikumības!» Kas tad būs tas faktors, kas spiedīs tos sabiedriskos noteikumus izpildīt? Vai pātaga? Cietums? Varas līdzekļi? Ar tiem mēs tālu netiksim, ja cilvēkiem nebūs ieaudzētas dziļās vispārības intereses brīvi un nepiespiesti veicināt. Buržuju galvenais arguments pret sociālistisko kārtību ir: jā, kad jums būtu darīšana ar mašīnām un ne ar dzīviem cilvēkiem! Patiesībā arī mūsu tagadējais cilvēks jau ar māte pienu ir iezīdis graša intereses un ir tikumiski pārāk nepietiekošs priekš sociālās nākotnes valsts. Nākotnes valstij vajadzīgi tikumiski pilnvērtīgi cilvēki, un tādēļ proletāriešiem var audzināties uz šo lielo pārvērtību. Tiem vajag radināties just un domāt tā, it kā tagad jau tie atrastos gaidāmos jaunos apstākļos...»
«Bleķis!» Stučka nicīgi atmeta ar roku, un šo viņa žestu studenti pabalstīja ar skaļu iesmiešanos. «Tādas nākotnes valstis perina tikai utopisti: «Tas būs tā, un tas būs tā!» Sociāldemokrāti, kas atronas uz reāla pamata, tādiem murgiem nenododas. Viņa rūpes vienīgi izcīnīt strādnieku praktiskās intereses un sagraut veco kārtību. Ko mēs nākotnei varam priekšā rakstīt? Tie cilvēki, kam nāksies to nākotnes kārtību izvedot jau arī nebūs bez galvas un pratīs paši savus apstākļus nokārtot. Mums nevajag viņiem priekšā steigties, jo mēs jau nezinām, kādi apstākļi vēl izveidosies...»
«Nu, taču jādomā, ka laiks ies uz priekšu un ne atpakaļ!» Kārlis iebilda. «Uz cilvēku brālību, vienlīdzību...»
«Ak, tādai teorētiskai vienlīdzībai nav nekādas nozīmes praktiskā dzīvē!» Stučka attrauca. «Savas ķēkšas, sava dvorņika tiesības es vienmēr aizstāvēšu. Bet pie viena galda es tādēļ ar viņiem neēdīšu...»
«Arī es tā domāju, kad atrados korporācijā,» Kārlis sacīja, «vismaz biju spiests tā domāt. Bet tagad,» tas smaidīdams vēl piebilda, «es pat ar savu ķēkšu guļu vienā gultā...»
Šis salīdzinājums sacēla smieklus un gaviles un ienesa Kārlim mazu iekniebumu ausī no Lūces, kura bija ieradusies viņam pretim.
«Nu jā,» Kārlis vairīdamies sacīja. «Tik draudzīgi jau mēs visi šinī apgabalā ar savām ķēkšām dzīvojam...»
Visi atkal smējās, izņemot Stučku, kurš, kā rādījās, savus nepārdomātos vārdus nožēloja. Bet nākt atpakaļ uz lietu ar kādiem paskaidrojumiem tas neturēja par vajadzīgu.
Kad čalošana un smiekli bija rimuši, Ernests iesāka nopietnu runu. «Biedri un biedrenes! Man šovakar bija tā laime noklausīties divējādos uzskatos, un es šiem skaistiem, kodolīgiem un labi caurdomātiem izvedumiem sekoju ar vislielāko interesi. Es varu ar prieku konstatēt, ka mums sociālā laukā ir ievērojami darbinieki. Ar lielu gandarījumu varu arī konstatēt, ka principos starp mūsu darbiniekiem ir vislielākā saskaņa. Tik viena, kā otra puse nostājas cieši uz sociālisma pamata. Domstarpības pastāv tikai taktikā, bet tās viegli izlīdzināmas, ja abas puses viena otras argumentus iztirzā, tos pārbauda un, kas labs un derīgs, to patura. Tādēļ paceļu savu tējas glāzi - man jau cita nav - uz mūsu darboņu apvienošanos!»
Atskanēja aplausi. Pēc tam Miķelis Valters ieminējās: «Apvienošanās katrā ziņā vēlama!» Bet Brauns iebilda: «Marksistu taktika ir jau cieši nosprausta... Tur nav ne ko pielikt, ne atņemt!» Un Kārlis piemetināja: «Labprāt, ja tikai man tiek dota platforma, ko varu savienot ar savu morālisko un zinātnisko pārliecību...»
Tikai Stučka ilgi klusēja un beidzot vilcinādamies sacīja: «Es domāju, ar šo kungu mums grūti saprasties... Tas ir nelabojams utopists!»
Kārlis vairs neatbildēja. Tātad viņu acīs viņš ne vairs biedrs, bet «kungs», un tas bija jāņem vērā. Tas radīja starp viņu un Stučkas kompāniju tādu dzestru plaismu. Viņš gan vispārējos principa jautājumos palika ar viņiem solidārs un, kur bija izdevība tos pabalstīja. Tomēr tāda īsta sirsnība un intīma draudzība viņu starpā nekad nenodibinājās.
Bija laiks doties uz mājām, un viesi sāka šķirties. Brauns vēlējās Kārli ar zobiem saēst un tomēr jutās no viņa lieliski pievilkts. Viņu frapēja Kārļa asā loģika un lielās zināšanas. Bet «jaunlaiku domas par latviešu literatūru» autoram bija ienesušas zināmu popularitāti. Viņa biedri to zināmā mērā respektēja, un viņš bija radis ar savām domām paturēt arvien virsroku. Te nu gadījās viens, kas sociālismā mēģināja iepīt tik pārdrošā kārtā «buržuju idejas», bet prata tās tik veikli aizstāvēt, ka viņš tam neko nevarēja padarīt... Nevarēja dabūt viņu gar zemi.
«Ja tu mūs neklausīsi un ar mums nevienosies,» tas pie atvadīšanās Kārlim sacīja, «tad mēs ņemsim tevi grauzt... Mēs tevi grauzīsim, grauzīsim...»
Bet Kārlis nebija no tiem, kas tik ļoti bijās. «Pateicos par vaļsirdību,» viņš sacīja. «Bet, kamēr man pamats zem kājām, jūs no manis neko nenograuzīsiet! Un kāpēc tad grauzt? Vai es jums, liedzu aizstāvēt savas idejas un uzskatus?»
«Tas mums jādara,» Brauns atbildēja, «jo citādi tu starp šejienes strādniekiem vari ieaudzēt buržuistiskus uzskatus. Mēs gribam nākt ar skaidru, neviltotu marksismu. Vai tu dosi mums vārdu tavā nākošā jautājumu vakarā?»
«Lūdzu!» Kārlis atbildēja. «Nākat un runājat! No manis nemaz neatkarāsies, jo nākošu vakaru vadīs pats biedrības priekšnieks Šiliņš...»
«Tas jau ir mūsu cilvēks!» kāds students, kas turpat blakus sekoja viņu sarunai, iesaucās. «Tas jau ir tas pats, kas kases sapulcē cīņā pret māmuļniekiem nolauza viņu revidentam, zvērinātam advokātam Lazdiņam, ragus!»
«Jā, jā, tas pats!» Kārlis apstiprināja. «Vai viņa ieskati arī tagad vēl šie paši, to nezinu...»
«Nu, tad jau iztrāpās it brangi,» Brauns sacīja. «Mēs būsim!...»
Un Stučkas kompānija uz nākošo jautājumu vakaru mobilizēja visus savus labākos spēkus.

* * *

Nākošais vakars Altonavā bija nolikts laikus dienā, tūliņ pēc pusdienas. Neraugoties uz agro laiku, ļaudis plūda šurp kā ūdens, un zāle pildījās. Kārlis šoreiz ieradās ar sievu un dēlu. Mazais Lāčplēsis bija jau brangi paaudzies un sāka jau vērot, kas pasaulē notiek. Brūniem, kupliem matiem, sarkanu šlipsi un melniem samta kamzoļiem tas iznesās tik impozanti, ka grieza uz sevi publikas vērību. Bet arī no savas puses viņā ar savām lielām acīm un pētnieka nopietnību nolūkojas sabiedrībā, vai tīri instinktīvi izjuzdams, kurš viņa draugs, kurš ienaidnieks.
No Latviešu biedrības bija ieradies mag. E. Birzmanis ar dažiem letoņiem. Gluži sveši un pirmo reizi redzēti viesi vija pāris mācītāju civildrēbēs; tie bija tie paši kas, kas baroneses Izoldes saiešanas vakaros bija ievēlēti par latviešu jautājumu vakaru kontrolierim. Apzinīgi savu pienākumu izpildīdams, arī Pudiķis bija ieradies, bet bez Hertas, savas sievasmātes un švīgerfātera pavadībā. Pats par sevi saprotams, ka precīzi noliktā laikā ieradās arī Stučkas kompānija - Brauns, Diplomāts (Miķelis Valters), Roziņš, Vesmanis un citi, tāpat Nina, šoreiz kopā ar Kristapu, un Ernests Sutums. Ieradies bija arī vecais Vilks ar saviem zēniem un meitenēm un arī citi Dzirksteles locekļi, tāpat daži biedri no jaundibinātā Birka pulciņa. Visi tie izlikās viens pret otru tik sveši, arī pret Kārli, it kā tie savā mūžā nekad viens ar otru nebūtu redzējušies. Turpretim mācītāji tādu taktiku nepazina, apsveicinājās pamatīgi ar Pudiķi un Starpiņiem un iesāka ar viņiem draudzīgas sarunas, kas grieza uz sevi vispārēju vērību.
Ieradās arī biedrības priekšnieks un vakara vadītājs Šiliņš un apzinīgu vaigu aplūkoja sapulci. Reti pārpildīta! Nu jā, kad viņš to vada! Viņš vispār bija ļoti pašapzinīgs kungs, jo bija galda priekšnieks Vidzemes guberņas valdīšanā ar piecdesmit rubļiem mēneša algas un kā priekšnieks bieži vien izrādīja diktatoriskas tieksmes, bija pret katru ass un skarbs kā īsts načaļņiks. Pie biedriem un valdes locekļiem tas tādēļ nebaudīja nekādu piekrišanu un tikai tā turējās.
Likās, kā dienlapisti, uz viņu cerēdami, bija pamatīgi maldījušies. Kad viņš toreiz kases sapulcē turēja viņu kanti, tad darīja to nevis aiz simpātijas pret viņiem, bet tādēļ, ka sajuta vajadzību plēsties ar savu līdzervidentu. Tādēļ viņš arī tagad ar viņiem nekādās valodās neielaidās uz Stučkas draudziņu sveicienu atbildēja tikai ar lēnu galvas palocīšanu. Nosēdies pie galdiņa blakus katedrim, tas skatīja cauri ienākušos jautājumus.
«Jaunā strāva» jau nu gan bija gādājusi, ka jautājumi visi ir tādi, ka viņu pārrunāšana vien jau ir ūdens uz sociālisma sudmalām. Tā, piemēram, bija iesniegti tādi jautājumi: «Kas ir jaunā sociālisms?», «Vai strādniekiem vajag šķiras apziņu?», «Kādas pretišķības ir starp strādnieku šķiru un buržuāziju?» Un tādi vien! Velti Šiliņš meklēja pēc neitrālākiem un nevainīgākiem, - neatlika nekas cits kā tos pašus priekšā celt.
Ātri apņēmies, tas ar kādu jautājuma zīmīti rokā kāpa katedrī un atklāja sapulci. «Kas ir sociālisms?» viņš nolasīja jautājumu. Vispārēja sakustēšanā, un dienlapisti jau gaidīja uzaicinājumu: «Kas vēlas to izskaidrot?» Bet viņu vaigi palika gari, kad priekšnieks tai vietā sacīja: «To es jums varu izskaidrot.»
Nu visi ziņkārīgi gaida. «Kas ir sociālisms?» Šiliņš vēlreiz atkārtoja jautājumu. «Redzat,- sociālisti, tie ir tādi cilvēki, kas neatzīst privātu īpašumu, bet grib izdalīt visu mantu uz vienlīdzīgām daļām. Es esmu strādājis, man ir vairāk, otrs ir slinkojies, un tam nav nekā. Bet viņš nāk pie manis un paģēr, lai es savu mantu dalu ar viņu uz pusēm. Man tātad jāstrādā priekš tā, kas nekā nedara, bet slinko...»
It kā dusmu vilnis pārskrēja pār visu sapulci. Pacēlās dažas jauna balsis un protestēja: «Bleķis!» Bet no otras puses mācītāji sauca: «Pareizi, pareizi!... Nav nekāds bleķis!» Un viņi kopā ar Pudiķi un Starpiņiem dedzīgi aplaudēja. Viņiem piebiedrojās māmuļnieki un citi labās puses ļaudis, tā ka dusmu vilnim un švīkoņai it negribot vajadzēja apklust.
Priekšnieka vaigs gandarījumā staroja. «Tas nu nebūtu vēl nekas,» tas turpināja. «Es ar savu daļu strādāju, un man pēc gadiem ir atkal. Bet viņš ar savu izdzīvojis cauri. Man jādalās atkal ar viņu uz pusēm. Tā tad, ka strādā, nevar nekur tikt jo tam ar saviem sviedriem jāuztura visi sliņķi un dienaszagļi. Tāpēc tas sociālisms ir viena kaitīga būšana, un mūsu augstā valdīšana, kura tā tādu zelli sociālistu satrāpa, grābj ciet un bāž aiz restēm. Sociālismu tādēļ neviens krietns, godīgs cilvēks nevēlas, bet tikai sliņķi un dienaszagļi, katrs grib no otra sviedriem dzīvot. Sociālismu pabalstīt tikai nepiedzīvojuši zeņķi un nogājušies študentes - -»
It kā uz kādu elektrisku spiedienu sapulcē uzreiz sacēlās ellišķs troksnis, kāju dauzīšana un svilpošana, kamēr nedaudzie Šiliņa piekritēji atkal dedzīgi aplaudēja. «Nost, nost!» jaunie puiši sauca. «Bleķis!... Atpakaļrāpulis!...»
Šiliņš uz katedra apstājās un ironiski smaidīdams, viņus uzlūkoja. «Vai tad jūs domājat patiesību ar kāju dauzīšanu apslāpēt?!» tas jautāja. «Kāpēc es nekliedzu un netrokšņoju, kad jūs runājat?»
Tie aprāvās, jo visi bija mācīti tā, ka domu brīvību nevar apspiest ar varas līdzekļiem.
«Es jums vēl varu teikt, kādēļ mums, latviešiem, jāatturas no sociālisma,» Šiliņš turpināja. «Lielās Krievija cara varenība tik liela, ka viņa spēkā tas stāv - saspiests mūs, latviešus, tikpat kā mušiņas. Tikai ar labu un lūgšanu mēs varam no viņa žēlastības ko panākt. Visas jaunās strāvas un idejas, viss sociālisms ir neprāts, kas var tikai sadusmot cara prātu pret latviešiem. Latviešu pienākums turpretim ir uzturēt caru pie laba prāta - -»
«Lūdzu vārdu!» Nina viņu pārtrauca. Viņa bija tā pārskaitusies, ka aiz dusmām drebēja.
«Lūdzu, jums vārds!» Šiliņš atstāja viņai savu vietu.
«Biedri un biedrenes!» Nina, tikusi uz katedra, iesāka. «Jūs te nule pat dzirdējāt tos visnegodīgākos melus, kādi jebkad dzirdēti! Vai šis cilvēks ir idiots, vai viņš ar apziņu meloja - -»
«O, ne tik persönlich, mēs protestē!» mācītāji iesaucās.
«Es lūdzu turēties pie lietas!» priekšnieks Ninu pārtrauca. «Te neviens nav idiots - - -»
«Idiots vai ne, bet briesmīgs melis - - -»
«Lūdzu, te neviens nav melojis!» Šiliņš viņu atkal pārtrauca. «Ņemiet atpakaļ savus vārdus, jeb vai es jums ņemšu vārdu!...»
«Nekā es neņemu atpakaļ, es jums to pierādīšu!» Nina pastāvēja. «Ja jūs gribiet aprobežot manu runas brīvību, tad man jāgriežas pie sapulces: vai man ir atļauts runāt un aizstāvēt savu taisnību?»
«Runāt, runāt!» sapulce gandrīz vienbalsīgi iesaucās. Masu psiholoģija nu reiz ir tāda, ka tā necieš aprobežojumu. Bet sapulces vadonim tas maz ko imponēja. «Sapulci vadu es!» tas bargi iesaucās. «Lūdzu atstāt katedri!...»
Bet Nina nelikās viņu ne dzirdam, ne redzam, it kā viņa te nemaz nebūtu. «Tie ir nekaunīgi meli,» viņa turpināja, «it kā sociālisti prasītu tikai to, lai mantu izdala uz vienlīdzīgām daļām, un citu vairāk neko! To neviens neprasa. Sociālisms gan prasa tādu sadzīves kārtību, ka manta nemaz nav jādala, bet tā sadalās pati godīgi un taisnīgi starp tiem, kas strādā, nevis, kā mans priekšrunātājs meloja, starp sliņķiem un dienaszagļiem. Sociālisms jo cieti uzstājas par principu: kas nestrādā, tam arī nebūs ēst! Sliņķiem un izsūcējiem, kas grib dzīvot no savu līdzcilvēku sviedriem, viņa valstībā nebūs vietas. To noprot it labi kapitālisti un citi izsūcēji un parazīti, kas dzīvo no strādnieku sviedriem un asinīm. Tādēļ tie uzbrūk tiem ideāliem cilvēkiem, kas stājušies taisnās idejas kalpībā, un notaisa tos par dienaszagļiem un blēžiem. Jo zaglis arī, saukdams: «Ķerat zagli!» - cer novērst no sevis uzmanību. To strādnieku ļaudīm vajag apzināties...»
Dimdoši aplausi viņas runu pārtrauca. Priekšnieks ar saldenu smīnu bija spiests to visu noklausīties. Viņš pameta kādam valdes loceklim ar roku, lai pasauc policiju.
«Tā jau ir Plaušu meita!» Starpeniete, it kā piepeši atcerēdamās, iesaucas. «Nu jā, Plaušu Nina... Viņa apprecējusies ar barona Bimmelšteitza glauno kučieri... Viņa jau no laika gala bija traka!...»
Kāds jauns cilvēks gaišām ūsām un ķīļu bārzdiņu, kas dēja, pagriezies atpakaļ, jautāja: «Vai jūs to personu tuvāk pazīstat?»
«Kā ne!» Starpiņš attrauca. «Tēvs jau viņai bija labs kanditers - -»
Viņš būtu vēl ko izteicis, bet Pudiķis iegrūda tam pie sāniem, ko tas arī saprata.
«O, tad jau ļoti teicami,» jaunais cilvēks izvilka savu kabatas grāmatiņu. «Tad jau jūs arī varēsat sniegt man par viņu tuvākas ziņas.»
Dabūjis no znota mājienu, Starpiņš likās, ka viņš to nemaz nebūtu dzirdējis. Viņa vietā atbildēja Pudiķis: «Tas ir pārpratums! Tā persona nav tā, kuru viņi domā...»
«Nav tā?!» jaunais cilvēks, kā redzams, žandarmērijas spiegs, tincināja. «Bet kas tad viņa?»
«Mēs nezinām un nevaram jums nekādas ziņas sniegt,» Pudiķis kategoriski paskaidroja. «Mēs arī neesam spiesti to darīt, un tādēļ lūdzu mūs mierā laist!...»
«Ak tā, es saprotu!» spiegs ļauni iesmējās. «Jūs negribiet - - Nu, gan jau bez jums izzināšu...»
Patlaban ienāca gorodovojs un, nostājies pret priekšnieku uz frontes, salutēja: «Ko pavēlat, jūsu augstdzimtība?»
Ninai, kurai vispār bija bail no policijas, sirds gan nelabi pukstēja, bet viņa izturēja uz katedra. Publikā, izņemot labos, valdīja dziļš notriekums.
«Te šo personu,» Šiliņš norādīja uz Ninu, «novedat to uz «učastoku» un sastādāt protokolu!»
«Klausos, jūsu labdzimtība,» gorodovojs salutēja, «bet uz kādu «pričinu»?...»
«Viņa sarunā visādas pretlikumiskas aplamības, un neklausa manu uzaicinājumu atstāt katedri...»
«Klausos!» gorodovjs atbildēja. «Bet nav mums «rasporažeņijas» par to apcietināt. Mums cieši aizliegts iejauties sapulces iekšējos strīdos. Ko katrs runā, lai viņš pats atbild; tikai kad notiek «šuma» vai kaušanās, vai apdraudēta atklāta drošība, mēs varam apcietināt...»
«Es, šīs biedrības priekšnieks un guberņas valdes galda priekšnieks, jums to pavēlu!» Šiliņš sita sev pie krūtīm. «Es pazīstu likumus un par to atbildēšu!...»
«Klausos, jūsu augstdzimtība!» gorodovojs salutēja. «Bet mans «načaļņiks» ir pristavs Rihters, un man jāklausa viņa pavēlēm. Jā, kad tā persona trokšņotu vai kautos... Viņa mierīgi runā. Bet, ja jūs gribiet, es aiziešu uz «učastoku» un izsaukšu «okolodočņiku»... Runājat tad ar viņu!»
Kad gorodovojs minēja Rihteru, Šiliņš gan nelabi saviebās, jo tas bija viņa pretinieks. Jau no agrām dienām, kad Šiliņš bija «častās» skrīveris un «okolodočņiks», tie jau nīdās. Protams, ka gorodovojs jau to nezināja.
«Nu, tad ejat, varbūt tas būs prātīgāks!» Šiliņš viņu atlaida.
«Klausos!» gorodovojs salutēja un gāja ārā no zāles, pavadīts no publikas aplausiem.
Nina, kurai sirds visu laiku sita piecpadsmit, manāmi atplauka. «Redziet, kādas lietas te notiek,» viņa turpināja, «bet ar varmācību mums muti neaizbāzīsi. Visi tie kapitālisti un bagātnieki, kas guļ mīkstos spilvenos, staigā dārgā zīdā un paēd kā ķēniņi, paši neko nestrādā, bet mašīnas un fabrikas pieder tie darba rīki, ar kuriem tie strādā, bet mašīnas un fabrikas pieder bagātniekiem. Strādnieks spiests pārdot viņiem savu darbaspēku par bada algu, ir spiests to darīt, tādēļ ka vietas fabrikā, ir maz un darba gribētāju daudz. Bet nāk jaunizgudrota mašīna, kura pietiek ar pusi mazāk apkalpotāju, un visi tie strādnieki, kas paliek lieki, tiek atkal izsviesti uz ielas. Ja ražošanas līdzeklis, pārlabota mašīna, piederētu sabiedrībai, tad pārlabojumi nāktu visiem par labu, samazinātu tikai strādnieku pūles un dotu labāku iznākumu. Bet tagad darba rīki pieder kapitālismam, viņš vienīgais bauda tos labumus, viņam vienalga, ka veselas strādnieku armijas paliek bez maizes un tiek iegrūstas galējā postā. Viņš iebāž peļņu savā kabatā un nesajūt ne mazāko pienākumu pret aplaupītiem strādniekiem, kuru stāvokli tehniskam progresam patiesībā vajadzētu uzlabot. Tādēļ sociālisms ir cēla un dižena kustība, tas grib panākt tādus apstākļus, ka ražošanas līdzekļi lai pārietu visas sabiedrības rokās - -»
«Ā!» liela daļa no sapulces, kas nebija taisni nozvērināti buržuji, bet citādi maz par sociālismu ko zināja, dzīvi sakustējās. Tad jau sociālisms nemaz tik slikts nebija, kā par viņu stāstīja. Pie tam vēl Nina runāja ar tādu dedzību un iekšēju un iekšēju pārliecību.
«Atvainojat!» Pudiķis iebilda. «Ja sociālisms tik labs, - kādēļ tad mūs augstā valdīšana pret to uzstājās? Pēc jūsu raksturojuma viņai nekāda interese nebūtu to darīt?!»
Un mācītāji apstiprināja: «Pareizi, pareizi!»
«Valdīšana?!» Nina sparīgi brīnījās, jo tad bija ūdens uz viņas dzirnavām. «Izliekas, ka pār mums valdītu Romanovs, bet patiesībā valda Rotšilds. Valdība ir tikai kapitālistu izpildu orgāns. Likums dod bagātnieki un tikai tādus, kas ievēros viņu intereses, vienalga, parlamenti vai patvaldnieki, tie visi kalpo kapitālismam, lai pēdējais labāk varētu proletariātu izsūkt. Nabaga ļaudīm tikai likumi jāizpilda. Bads un tumsība par likumu nomodā. Visu likumību un tikumību var saņemt kopā šinīs vārdos: «Klausi kungu un gaspažu, lai tev labi klātos virs zemes un tu mantotu to debesu dzīvošanu - -»»
Viņa spēji pārtrauca un, no skaļiem aplausiem pavadīta, atstāja katedri. Patlaban ieradās atpakaļ gorodovojs ar okolodočņiku, un otrreiz Nina negribēja riskēt. Jo no policijas tai katrreiz tapa nelāgi ap dūšu, jo viņa to ieskatīja par savu dabisko ienaidnieku un tai neuzticējās.
Izrādījās, ka viņa bija bijusies velti, jo arī okolodočņiks pateica, ka nosacījumi nu vienreiz ir tādi un tur neko nevar grozīt. Policijai stingri uzdots atturēties no iejaukšanās sapulču iekšējās darīšanās. Tikai kad tiek pārkāpta ārējā kārtība, policija var iejaukties. «Kad kāda persona ne trokšņo, ne kaujas, bet tikai runā, tad mēs to nekādi nedrīkstam aiztikt,» policists paskaidroja. «Iekšējā kārtība jau atronas jūsu pašu rokās. Kā sapulces vadonis jūs jau varat sapulci slēgt, ja kāds runā to, par ko jūs nevarat atbildēt.»
«Tas jau nozīmētu izliet līdz ar bādi pašu bērnu,» viens no mācītājiem, kas bija pie viņiem pienācis, iejaucās valodā. «Nevis slēgt vakaru, bet ar policijas palīdzību ievirzīt to vēlamā virzienā...»
«Vajadzētu jau nu gan,» arī policist piekrita, «bet pristavs Rihters patlaban Torņkalnā pavelk uz dūzi, un tad jau nemaisāt! Un pristava palīgs Zalcmanis ieritinājies tikpat kā ezis savā dzīvoklī, to jūs arī laukā nedabūsiet. Jā, dariet, ko jūs par labāku atzīstiet, es jums tur nekā nevaru līdzēt... Ja gribat, varu sastādīt protokolu, ka jūs mani izsaukuši un griezušies pie manis ar tādu prasījumu, un par to ziņot tad pristavam...»
«Lūdzu, darāt tā!» Šiliņš rezignēti sacīja, redzēdams, ka Vidzemes guberņas valdes galda priekšnieks nevar vis visiem pavēlēt vien, bet tam arī jālūdz.
«Skatāties tikai uz to, ka nenotiek troksnis kaušanās!» nodaļas uzraugs aiziedams vēl gorodovojam piekodināja. «Tad man tūdaļ pa telefonu ziņojat. Bet citādi jūs viņu darīšanās neiemaisāties...»
«Klausos, jūsu labdzimtība!» gorodovojs salutēja.
Dienlapisti, redzēdami, ka nekādas briesmas nedraud, dabūja atkal atpakaļ veco sparu. Pieteicās tūdaļ pie vārda Jansons un Roziņš.
«Biedri un biedrenes!» Jansons iesāka. «No laba prāta buržuji strādniekiem neko nedos. Proletāriešiem jāapvienojas un jāņem viss ar varu. Tādēļ tiem jānāk pie šķitu apziņas, jāorganizējas. Latviešu strādniekiem jāmeklē sakari ar krievu, vācu un citu tautību strādniekiem. Strādniekus nešķir tautību sienas. Tās ir izgudrojuši buržuji, lai skaldītu strādnieku spēkus. Tādēļ nost ar «ozoldēliem» un «liepu meitām», ar tautiskiem brunčiem un kankariem! Nost ar dieviņiem, teikām un pasakām! «Visu zemju proletārieši, savienojaties!» Buržuji, izsūcēji nospiež darba algas arvien vairāk uz leju. Strādnieks mirst postā un badā, bet kapitāls saplūst arvien mazāka un mazāka pulciņa rokās. Un tad pienāks brīdis, kad pasaules bagātības atradīsies tikai nedaudzu rokās, bet visiem citiem nebūs nekā... Tad mēs saņemsim ar varu, kas mums pienākas. Asinis plūdīs - nāks atmaksas un tautas dusmības diena. Tad mēs izlīdzināsim pasaules netaisnību un nodosim ražošanas līdzekļus visas sabiedrības rokās. Tad sāksies jauni laiki, jo proletārieši būs tie noteicēji un nebūs šķiru vairs, jo izvirtušie pilsoņi būs nogājuši no skatuves...
To arī mūsu «tautas pīlāri» mana, tie saprot mūsu valodu un dzird tos āmuru klaudzienus, ar ko tiek dzīta nagla viņu zārkā. Tādēļ viņi mums uzbrūk, mūs apmelo un denuncē... Bet lai!... Daudzi kritīs un samaksās savus ideālus ar savu dzīvību un brīvību, bet cīņu mēs nebeigsim, kamēr būs panākta uzvara. Viņa ir grūta, šī cīņa, tas jāatzīstas, rokas asiņo, šīs nederīgas nezāles un dzeloņus ravējot, un šaujas arvien jaunas sulīgas atvases klāt (viņš zīmīgi nolūkojās uz Kārli, kurš lēni pavīpsnāja), bet arī ar tām mēs tiksim galā. Mēs esam jauni, ticam un ceram,» tas nobeidza, «mūsu rokās atronas tautas nākotnes atslēgas!»
Vētraini aplausi sekoja viņa runai, un viņa vietā uz katedra tagad stājās Roziņš.
«Sociālisma jautājuma izšķiršanu,» tas iesāka, «kavē kāda sevišķa ļaužu grupa, kas saucas par sīkpilsoņiem un sastāv no bodnieķeļiem, amatnieķeļiem un citiem šādiem tādiem. Tikpat kā pinekļi tie pinas saimnieciskai, attīstībai pa kājām. Tā ir šķira bez nākotnes, ļaudis, kuri ziedoti iznīcībai. Lielais kapitāls tos konkurē laukā un ārda viņu eksistenci, bet tie tomēr turas cieši pie privātīpašumā un pie vecās kārtības, cerēdami reiz tomēr iedzīvoties. Tie skrien, uz deguna klupdami un krizdami, izsūc savus gājējus, bet viss velti! Bodnieķeļi un amatnieķeļi pieder pie tās šķiras, kurai jānoiet no skatuves... Bet tas taisni ir strādnieku šķiras interesē. Lai viss šķīst un drūp - jo trakāk, jo labāk! Jo uz vecām drupām celsies jauna dzīvība!... Uz šiem sīkpilsoņu un buržuju kauliem proletariāts cels savu nākotnes ēku! Tādēļ mūsu pienākums ir ārdīt veco, satrunējušo buržuju ēku, ārdīt viņas tikumus un likumus, ārdīt viņas kārtību un sadzīves normas, lai jo drīzāk rastos jauno nākotnes valsts, kur nebūs ne šķiru ne bagātu ne nabagu, ne kungu ne kalpu, ne cietumu, ne noziedznieku, ne izsūcēju, ne izsūcēju, ne izsūkto! Visi tad sēdēs pie viena galda kā līdzīgs ar līdzīgu, valdīs labklājība un laime, jo katrs, kas būs savu laiku strādājis, būs arī nodrošināts no valsts līdzekļiem. Tādēļ nost ar veco kārtību! Nost ar kapitālismu un carismu - brīva tauta lai pati nosaka savu likteni!...»
Uz biedru doto zīmi tas savu runu aprāva nelaikā. Draudēja briesmas. Žandarmērijas spiegs jau sen bija nozudis un neatradās vairs te. Bet Čipa zēni, lūk, ko bija noklausījušies, kad kāds valdes loceklis saņēma ziņu pa telefonu. No «ohrankas». Mazliet lai tikai vēl paciešoties, žandarmērija ar«troiku» esot jau ceļā.
Galvenie vadoņi it klusu viens ar otru sazinājās un it neuzkrītoši viens pēc otra atstāja zāli. Stučka ar visiem studentiem, Nina, Ernests. Turpretim citi biedri, kuri nebija uzstājušies, tāpat arī Kārlis, palika atpakaļ.
Pa tam runāja mag. Birzmanis no latviešu biedrības. Tas lūkoja sarkano studentu domas atspēkot ar to, ka sociālisms var būt gan vietā Rietumeiropas lielajās rūpniecības valstīs, bet pie mums, Latvijā, pat viņu runāt ir vēl par agru. Latviešiem vispirms vajag modināt un nostiprināt tautisku apziņu: to, ka esam visi latvieši.
Publika tomēr izturējās vienaldzīgi pret viņa paskaidrojumu, un it kā par brīnumu neviens neizrādīja tieksmi viņam oponēt.
Te pašlaik pieaulekšoja pie biedrības gluži putās sabraukts trijjūgs, un no tā izkāpa žandarmērijas oficieris baltām sudraba epoļetēm, spiegs un vairāki žandarmi. Tika nostādīti sargi pie durvīm, un oficieris ar pārējiem ienāca sapulcē.
«Kur ir tie revolucionāri?» tas griezās pie priekšnieka pēc paskaidrojuma.
Šiliņš skatīja un skatīja pēc tiem, bet nekur saskatīt. «Rādās, ka viņi te vairs nemaz nav!» tas notriekts sacīja.
«Tie ir visi projām,» kāds no publikas paskaidroja, uz ko žandarmu oficieris piebilda: «Tad viņi darīti uz to uzmanīgi, uz mūsu ierašanos?!» Viņš uzmeta priekšniekam ļaunu skatienu, jo pieņēma, ka tas noticis ar viņa ziņu.
«Es patiešām pavisam nemanīju, ka viņi aizgājuši projām!» Šiliņš it kā atvainojās.
«Esmu spiests par to sastādīt protokolu,» žandarms atbildēja. «Lūdzu man uzdot šo valsts noziedznieku vārdus un adreses!»
«Es nezinu,» Šiliņš noraustīja kamiešus. «Nav parasts no runātājiem prasīt adreses...»
«Tā! Un kā jūs kā sapulces vadonis varat atbildēt par to, ko viņi runā?» žandarmu oficieris noprasīja.
«Es arī par viņiem neatbildu!» priekšnieks attrauca. «Es griezos pie policijas, lai tā noved viņu uz učastoku, bet policija liedzās lietā iejaukties...»
«Izrunas!» žandarmērijas oficieris bargi iesaucās. «Jūs varējāt sapulci slēgt... Kādēļ jūs to nedarījāt?...»
Šis aizrādījums Šiliņu pārsteidza, un acumirklī tas nezināja, ko atbildēt. Bet drīz tas atjēdzās, un iebilda: «Nu, to taču tie revolucionāri gribēja panākt! Viņi savu izteikuši, lai sapulci slēdz un otra puse netiek nemaz pie vārda. Ar to jau mēs tieši būtu pabalstījuši viņu mērķus...»
«Itin pareizi, priekšnieka kungs!» viens no mācītājiem, pienācis klāt, piebalsoja. «Es arī vēl gribu runāt par tādām ļaužu kārtām...»
«Lūdzu, jums vārds!» Šiliņš atbildēja. «Tas ir, ja rotministra kungs mums atļauj dienas kārtību izsmelt...»
«Lūdzu, lūdzu!» tas atmeta ar roku. «Gribu šo piesēst un drusku noklausīties, kā jūs strādājat...» Viņš apsēdās turpat pie galdiņa, kamēr mācītājs kāpa katedrī. Redzēdama šādu gluži svešu vaigu, publika iesaucās: «Ā!...»
«Vai tās ļaužu šķiras kā tagad pastāv jau no pasaules radīšanas?» mācītājs nolasīja jautājumu un tad sāka skaidrot:
«Cilvēces vanckari sapņo no miera dabas un vispārējas brālības. Tie saka, visi cilvēki esot vienādi, tikai manta darot starpību, tādēļ to vajagot izdalīt vienādās daļās. Bet, kad visi būtu kalpi, kas tad valdītu? Šāds vienprātības dullums jau vairāk malās manīts. Pie kāda mana amata brāļa uz laukiem griezās kāds kalējs ar sekošu jautājumu: «Kur tad bija muižnieki, kad Ādams auda un Ieva vērpa?» Mācītājs šo vīriņu pazina un zināja, kas tam aiz pakauša, sacīja: «Labi, es jums to izstāstīšu! Kad Ādams auda un Ieva vērpa, tad Ievai piedzima daudz bērnu. Dievam patika Ievu apmeklēt... Bet Ieva redzēdama dievu nākam, dažus no saviem bērniņiem paslēpa. Citus salmos, citus sienā, citus aizkrāsnē, citus speltē - -»»
Publika, kas te it labi bija ievadīta tautsaimnieciskos jautājumos un visu laiku par šo ērmoto izskaidrojumu rādīja pretim ņirgājošas sejas, tagad sabruka skaļos smieklos un frenetiskos aplausos. Tie bija aplausi pēdiņās, bet mācītāji tos ņēma par pilnu.
«Un tikai tos smukākos tā stādīja dievam priekšā,» lektors turpināja. «Un dievs sacīja: «Tev būs būt ķēniņam, tev - firstam, tev - grāfam, tev - muižniekam, tev pilsētas galvai, tev - pagasta vecākam, tev - skolmeistaram!» Bet Ieva sacīja: «Kungs, man vēl vairāk bērnu, arī tos aplaimo!» Bet, kad tie priekš dieva vaiga nāca, tie bija nepucēti, nemazgāti, mati pinkaini, ar salmiem un sienu. Dievs, viņus apskatījis, uz tiem sacīja: «Jums būs būt zemniekiem, arājiem, govganiem, cūkganiem...» Un tādēļ tās kārtas būs godā turēt kā ir lasāms tai grāmatā tiem Riemeriem 13 nodaļā 7 pantā...»
Atkal skaļi smiekli un aplausi, ka vai griesti lūst! Arī žandarmu oficieris smējās līdzi. Pat mācītājiem par tādu piekrišanu bija grūti palikt nopietniem, un lūpas vēlās uz smiekliem.
Tad vēl otrs mācītājs izskaidroja jautājumus. «Vai likums pavēl, ka jaunsalaulātiem baznīcā jābučojas?» Atbildēja, ka tāda likuma nav. «Ko vislabāk saviem kalpotājiem uz Ziemas svētkiem dāvināt?» Ļaudis jāradina pie taupības. Daži uz savu gājēju vārda noguldījuši špārkasē kādu mazumiņu un dāvinājuši viņiem krājgrāmatiņas. Bet labāka par tām vēl ir bībele.
Žandarmu oficieris piecēlās jau it noskaidrotu vaigu un atvadīdamies spieda Šiliņam sirsnīgi roku. «Ar to, ko noklausījos, esmu pilnīgi apmierināts. Strādājiet tikai tādā garā tālāk!...»
Viņš pamāja saviem pavadoņiem ar galvu, un tie tad kopā ar viņu atstāja zāli. Iesēdušies savā trijjūgā, tie laida, ka vai dzirksteles met, atpakaļ uz Rīgu.
Šiliņš cēla priekšā dažus banālus jautājumus, piemēram: «Kādēļ sieviešiem gari mati, bet īss padoms?», «Kādēļ vecmeitas mīl sunīšus un kaķīšus?», «Kādēļ sievietēm neaug ūsas un bārzda?» Izskaidroja viņš pats pārmaiņus ar abiem mācītājiem, un pat Pudiķis piedalījās. Publika aplaudēja un smējās, vēderus saņēmusi. Pat, kad Šiliņš pasludināja, ka dienas kārtība izsmelta un vakars slēgts, ļaudis vēl nebūt nedomāja izklīst. Kā mūris tie sastājuši uzlūkoja šos brīnumu vīrus un aplaudēja vienā aplaudēšanā. Lektori par tādu atzīšanu un piekrišanu peldēja tīri vai laimē. «Es esmu ar šo vakaru ļoti apmierināts!» Pudiķis sacīja.
«Jā, jūs redziet, kā publikas garastāvoklis var apsviesties!» viens no mācītājiem piebilda. «Kāds tas bija sapulces sākumā un kāds tagad? Es saku, mums tikai vajag kopā turēties, vāciešiem un latviešiem, kuriem kas ir. Un uzstāties droši un ar «šneidu». Mēs sekmīgi atsitīsim sociālistu mācības.»
«Ak nu!» viņa amata brālis mazcienīgi atmet ar roku. «Tā lieta jau nemaz nav tika traka, ka tā tiek aizliegta. Vai tikai tas nenozīmē šaut uz zvirbuļiem ar lielgabalu? Jo, kā redzu, tad, paldies dievam, to revolucionāru nav nemaz tik daudz...»
«Tomēr arvien vēl pietiekošā skaitā, lai saģiftētu tautu,» pirmais mācītājs atbildēja. «Mums ir ļoti jāuzmanās un jābūt nomodā, jo citādi mūsu dzimtenei mūsu dzimtenei stāv priekšā grūti laiki...»
Zāle mazpamazām tukšojās. Šiliņš, viņiem vēl roku spiezdams, pateicās par enerģisko pabalstu. Tanī savā apziņā, ka pastrādājuši ievērojamu darbu, tie izšķīrās.
Pēc kādām dienām žandarmērijas trijjūgs pieturēja pie barona fon cur Bimmelšteina villas Strēlnieku dārza apgabalā. Bija ieradies pats žandarmērijas priekšnieks ģenerālis fon Andrejanofs. Tā kā paša barona nebija mājās, tad viņu pieņēma baronese Ortrūde.
«Ļoti nožēloju, ka jūs traucēju, augstā kundze,» ģenerālis sacīja, «bet esmu spiests no jūsu laipnības izlūgties ziņas par kādu jums pazīstamu personu.»
«Un tā būtu?!» baroniete ziņkārīgi jautāja.
«Kāda «Nana» vai «Nina»,» ģenerālis atbildēja. «Nav konstatēts, vai īstais vārds vai pieņemts... Tā stāvot jūsu namam diezgan tuvu un esot apprecējusies ar jūsu bijušo kučieri?»
«Itin pareizi, jā,» baronese Ortrūde attrauca. «Bet kas ir ar šo personu?»
«Viņa atklātā jautājumu vakarā turējusi uzmusinājošu runu pret pastāvošo kārtību,» ģenerālis paskaidroja. «Neievērojot, ka likums to stingri noliedz, tā kūdījusi strādniekus pret muižniecību un labākām aprindām, kas esot darbaļaužu izsūcēji. Daži no publikas runātāju uzzīmējuši par jūsu Ninu; daži atkal konstatējuši, ka tas ir pārpratums un ka runātāja ir pavisam cita persona...»
«Nina nu tā nekad nevarēja būt ģenerāļa kungs,» baronese atraidoši nogrozīja galvu. «Ja Nina būs turējusi runu, tā būtu runājusi gluži pretējā virzienā. Tā ir audzināta kristīgā garā, dievbijīga un pazemīga un ar saviem uzskatiem pieslejas cieši pastāvošai kārtībai. Pēc rakstura īsta pērle, kāda tagad pie zemākās kārtas ļautiņiem grūti atrodama.»
«Vai jūs viņu tik pamatīgi pazīstat, austi cienītā baroneses kundze?» Ģenerālis jautāja. «Vai jūs varbūt nemaldāties?...»
«Esmu ieskatījusies viņas sirdī un dvēselē un varu to tādēļ sacīt ar visdziļāko pārliecību...» Viņa atstāstīja ģenerālim savu sarunu ar Ninu. «Ja jūs viņu tagad tirdītu un pratinātu, nabaga dvēsele justos ļoti apbēdināta un skumdināta...»
«Hmh,» ģenerālis norūca. «Pēc tā, ko jūs man par viņu izsakāt, mums nav ne mazākā iemesla viņai sekot. Bet, piedodat, mistifikācijas nāk bieži dzīvē priekšā un vēl no vairāk mūsu arodā. Bez jūsu liecības mēs nekad tik viegli nebūtu varējuši izšķirties...»
«Es galvoju par viņu un esmu gatava ielikt par viņu katru drošības summu ģenerāļa kungs!» baronese Ortrūde iesaucās.
«Nav vajadzīgs, augsti cienītā baroneses kundze,» ģenerālis atbildēja. «Ja mēs jums neticēsim, kam tad lai ticam? Esmu jums ļoti pateicīgs par jūsu ziņām, kas mūs tagad attura no nepareizām pēdām, tā ka jo drīzāk nāksim uz īstajām. Vainīgais jādabū rokā, jo tas nedrīkst iziet bez soda... Vēlreiz jums ļoti pateicos, augstā kundze, un tagad au revoir!»
Galanti viņš noskūpstīja baronesei roku, atvadījās un aizbrauca. Nina ne sapnī nevarēja iedomāties, kādas briesmas no viņas galvas tika novērstas...
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Tai pašā vakarā Pārdaugavas Sadraudzīgās biedrības priekšnieks Šiliņš nodeva valdes un padomes sapulcē ziņojumu par svētdienas jautājumu vakaru. Bet viņam negāja vis tik gludi, jo viņa rīcība bija izsaukusi veselu opozīcijas vētru. Padomes loceklis Melnais Krūmiņš nāca ar priekšlikumu Šiliņu atcelt no priekšnieka amata. Jo valde - padome viņu par tādu iecēlusi, viņš pret šo valdi padomi atbildīgs, un tā viņu katrā laikā var atkal atcelt. Šiliņš gan skaidroja, ka tas ir pretlikumīgi, ka pēc likuma un statūtiem tie viņu nevar atcelt, bet sapulcē viņam nebija gandrīz vairs neviena piekritēja. Tikai vienīgi valdes loceklis Rūrs izsacījās viņam par labu, arī ne tādēļ, ka būtu principā Šiliņa rīcību atzinis. Viņš tikai arvien bija skaitījies par Šiliņa piekritēju un piederēja pie tiem cilvēkiem, kas labprāt nemīl savus ieskatus grozīt. Turpretim pirmais Kauliņu Jānis, kurš arvien stāvēja tai pusē, kur priekšnieks, tagad bija tā sašutis, ka saukdams sauca: «Nost ar Šiliņu!...»
Viņu nosvieda kā nieku un pagaidām par priekšnieku ievēlēja «Dienas Lapas» metieri, sauktu Kazaku Dalbu. Bija vēl tikai dažas nedēļas līdz kārtējai gada sapulcei, un tādēļ Šiliņš nekā neteica, jo cerēja pie pārvēlēšanām atkal vinnēt. Viņš pats gan maz būtu ko izdarījis, jo bija diezgan populārs, bet par viņu iestājās ar dedzīgu aģitāciju Cerības biedrības ekonoms, kurš līdz ar Šiliņu jutās savās interesēs apdraudēts. Viņš bīstījās, ka jaunā priekšniecība neizceļ Sadraudzīgo biedrību ārā no Altovas un neaizceļ uz Arkādiju, kas varbūt būtu arī noticis. Lai tas nenotiktu, tad vajadzēja ar visiem spēkiem strādāt uz to, lai Šiliņš nāk atpakaļ pie stūres un valdē, lai viņam būtu paklausīgāki biedri.
Abas partijās dedzīgi aģitēja, uzņēma jaunus biedrus un sanāca uz pilnu sapulci ar lieliem spēkiem. Iepriekš nekā nevarēja nozināt, kurš uzvarēs. Vēlēšanas tika izdarītas ar bumbiņām, bet gala rezultāts tomēr bija neskaidrs, tādēļ ka abas partijas savstarpēji apvainojās, ka viena un otra piegrūdusi klāt liekas bumbiņas. Dienlapisti apgalvoja, ka viņi uzvarējuši ar divu balsu vairākumu, turpretim Šiliņa piekritēji pastāvēja, ka tic ar trīs balsīm pārsvarā. Šiliņš taisījās jau saņemt savīs rokās biedrības vadību un vēl tanī pašā dienā noturēt valdes sēdi. Bet Kazaks Dalbs paņēma biedrības grāmatas un zīmogus pie sevis un nemaz nedomāja pielaist jauno valdi pie darbības.
Par šādu varmācību nu Šiliņš iesniedz Vidzemes gubernatoram sūdzību. Tagad nu gan situācija bija tāda, ka viņš savus pretiniekus būtu varējis novietot tos kur vien grib - vai ietupināt tos cietumā, vai izsūtīt uz Sibīrijas taigām vai ziemeļu guberņām. Bet viņus glāba Šiliņa lielā arogance vai arī, kā viņa paša biedri izteicās, Šiliņa muļķīgā ietiepība. Gubernators strīdīgo lietu bija nodevis iz meklēt jaunajam tipogrāfiju un biedrību inspektoram fon Plato. Tas nu griezās pie šiliņa kā pie kolēģa un lūdza, lai viņš to ar sarežģīto lietu iepazīstina tuvāk. Tādā laimīgā stāvoklī Šiliņš būtu varējis izmeklēšanu panākt pilnīgi savā garā. Bet dievs bija apstulbojis viņa prātu. Viņš augstprātīgi fon Plato atbildēja, ka viņam tam nav nekādas ziņas jādod, viņš to nemaz nepazīst un ka vienīgi gubernatoram atbildēs, ja tas viņam ko jautās. Nebūs lieki jāaizrāda, ha tāda izturēšanās fon Plato, kas gribēja būt viņam draudzīgs, padarīja vairāk kā neitrālu, padarīja viņu par Šiliņa pretinieku. Visa lietas izmeklēšana notika tagad vienīgi uz policijas izziņas pamata, un, kas tas ļaunākais, Šiliņa ienaidnieks Rihters varēja piedot lietai savu tendenci. Tas arī nemaz nekautrējās un strādāja viņam pilnīgi uz «ancuka». Cēla gaismā veco jautājumu vakara lietu, nostādīja visu to biedrību par tādu kaitīgu parādību un konstatēja, ka Šiliņš pilnīgi līdzvainīgs, jo dumpīgie vakari notikuši taisni zem viņa vadības. Viņš pat tos nav slēdzis, kad policists viņam to aizrādījis. Un tā tālāk, un tā tālāk, pie kam starp rindām varēja izlasīt, it kā Šiliņš būtu tas vislielākais vaininieks.
Fon Plato to visu saņēma tagad kā gardu kumosu un no savas puses vēl pieveda kādu likumu paragrāfu, kurš valsts ierēdņiem stingri aizliedz piedalīties politiskās biedrībās. Viņš lika priekšā gubernatora apstiprināšanai rezolūciju Pārdaugavas Sadraudzības biedrību dēļ viņas valstij kaitīgā virziena slēgt un Šiliņu kā politiski neuzticamu personu atlaist no valsts dienesta. Gubernators, kā tas jau parasti mēdz būt, papīrus nemaz cauri neskatīdams, tos parakstīja. Šiliņš nedabūja ne labi apskatīties, kad jau bija pataisīts auksts un nekaitīgs.
Kad tam pasludināja rezolūciju, tad pirmās trīs dienas pēc tam tas drīzāk līdzinājās cilvēka ēnai nekā cilvēkam. Par savu uzticamo dienestu dievam, valstij un ķeizaram tādu atalgojumu!
Vēlāk, kad viņa domas daudzmaz noskaidrojās, tas sāka gudrot, kā iztikt no sava bezizejas stāvokļa. Viņam vajadzēja sevi nostādīt par politisku mocekli, kas cieš no pārkrievošanas režīma, un meklēt savā nelaimē palīgu pie vietējiem vācu patriciešiem. Viņa vāciski skanošais uzvārds, priekš tam bija ļoti izdevīgs. Viņš tādēļ sataisīja vācu valodā garu lūgumrakstu, kurā iztēloja savu traģisko likteni, un nonesa to personīgi un iesniedza vispār par goda vīru atzītam konsulam Georgam Rābemanim.
Sirmais kungs pieņēma viņu diezgan labvēlīgi un skatīja viņa lietu tūdaļ cauri. Vairākas reizes viņa baltā galva ietrīcējās, un tas norūca: «Ai laiki, ai laiki!»
«Jūsu vieta gan laikam bija vajadzīga kādam pareizticīgam?» tas jautāja, kad bija rakstu izlasījis.
«Tā jau laikam gan būs,» Šiliņš nesamanīja, ko citu sacīt.
Vecais kungs ātri uzrakstīja kādu papīru un pasniedza to Šiliņam. «Te nonesiet to pilsētas špārkasē un pasniedziet to darbvedim - direktoram,» viņš sacīja. «Jūs tur paliksat tūdaļ darbā...»
Šiliņam tas atkal bija tik liels pārsteigums, ka tas neprata ne lāgā pateikties. Izsteidzies ārā uz ielas, tas pārliecinājās, ka viņš iecelts par sevišķu uzdevumu ierēdni pilsētas krājkasē ar vairāk nekā simts rubļiem mēneša algas.
Tagad viņš ticēja vairāk kā jebkad, ka dievs par saviem ļaudīm gādā!