AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I I I

OTRĀ PUSE

Trīsdesmit septītā nodaļa

Pārdaugavas Latviešu saviesīgās biedrības slēgšana sakarā ar enerģisku pēdu dzīšanu pēc politiskiem noziedzniekiem padarīja jaunstrāvniekus drusciņ apdomīgākus. Vainīgo gan nevienu rokā nedabūja; māju kratīšanas notika pie gluži nevainīgiem, neitrāliem cilvēkiem, kuri par velti tika iztincināti. Bet caur biedrības slēgšanu dienlapisti zaudēja savu galveno darba lauku, tāpat kā tie ieskatīja par noderīgu drusciņ uzmanīties.
Arī vispārējā notikumu gaitā atzīmējami fakti, kas lielā mērā stiprināja Vēbera un Latviešu biedrības pozīciju un jauno strāvu mazliet atspieda atpakaļ.
1855. gadā notika IV Vispārējie dziedāšanas svētki Jelgavā Kurzemes simts gadu pievienošanai Krievijai par godu īstenībā jau tā bija izlikšanās, bet kaut kādu piemērotu motīvu jau vajadzēja, lai svētkus vispār atļautu un vēl jo vairāk tanīs trakajos rusifikācijas laikos. Patiesais motīvs bija tas: Jelgavas Latviešu biedrība, iepirkdama savu grunti «villa Medem», atradās ļoti spaidīgos naudas apstākļos un gribēja ar tādiem vispārējiem dziedāšanas svētkiem izkulties no finansiēlām grūtībām, tāpat kā savā laikā no tām izkūlās Rīgas Latviešu biedrība. Jo piedzīvojumi mācīja, ka, kur tauta par velti dziedāja un tādi svētki deva labus ienākumus, neraugot uz lielajiem izdevumiem, tomēr vēl savs labs grasis palika pāri. Un tādēļ kurzemnieki vai, labāk sakot, jelgavnieki sacīja: «Tagad mūsu reize sarīkot vispārējos dziedāšanas svētkus!» Vēl jo vairāk kur viņiem tik skaists un piemērots motīvs! Kurzemes pievienošanas svētkus Krievijai taču nevarēja svinēt Rīgā, kura atradās Vidzemē.
Arī šis motīvs maz ko būtu līdzējis, ja Jelgavā tobrīd nebūtu valdījis latviešiem ja ne tieši draudzīgais, tad vismaz neitrālais gubernators Sipjagins. Ar dažiem latviešu vīriem, kā, piemēram, prokurora biedru, agrāko «Rotas» redaktoru Kļaviņu, tam bija ļoti intīmi sakari. Arī prokurors Mjasojedovs, kuru viņa naida dēļ uz vāciešiem dēvēja par Ņemcopjedovu, nekādi nebija «latviešu ēdējs». Rīkotājiem bez lielām pūlēm izdevās pie valdības izdabūt saviem svētkiem atļauju. Tikai drusciņ vēlāk, kad Sipjagina vietā nāca rusofils Sverbejevs, tie atļauju vairs ne ar kādu naudu nebūtu dabūjuši. Bet tā kā atļauja jau bija izdota pirms viņa, tad viņš arī vairs nevarēja svētku sarīkošanu aizkavēt.
Bet gan šo svētku sarīkošana atrada stipru pretestību Rīgas Latviešu biedrības vadošās aprindās. Tādus sarīkot tās ieskatīja par savu vienīgo priekštiesību. Vispārējus dziedāšanas svētkus iespējams sarīkot vienīgi Rīgā; Jelgavā sarīkotie vislabākā gadījumā var būt tikai Kurzemes un ne vispārējie latviešu dziedāšanas svētki. Tādas domas tika atklāti izsacītas latviešu laikrakstos. Graudiņu Kārlis ņēmās ar skaitļiem pierādīt , ka arī tehniskā ziņā vispārēju dziedāšanas svētku sarīkošanas Jelgavā neiespējama. Pirmkārt, ar vienu pašu dzelzceļa līniju Jelgavā var pietikt tikai no divām pusēm, un dzelzceļi nebūt nespēs aizvest visus tos, kas uz svētkiem gribētu braukt. It sevišķi daudz publikas gaidāms no Rīgas, kur līnijai ir tikai vienas sliedes. Otrkārt, mazā Jelgava visiem tiem cilvēkiem, kas uz svētkiem sabraukuši, nespēs dot pajumti. Jo vajadzīgs tādu vismaz kādu trīsdesmit tūkstoš istabiņu jo apmeklētāju skaits tā vismaz būs tik liels kā Jelgavas iedzīvotāju skaits. Ko Jelgava gan iesāktu, ja tai iedzīvotāju skaits uzreiz dubultotos? Un treškārt, kas tas visbīstamākais, - Jelgavā pa svētku laiku būs bads, jo fiziski neiespējams piegādāt tos lielos pārtikas krājumus, kas vajadzīgi tik lielas ļaužu armijas uzturai.
Jelgavnieki gan nepalika atbildi parādā un savā laikrakstā «Tēvija» pierādīja pretējo. Attiecoties uz dzelzceļa satiksmi, tad jau nav jāpietiek ar apkārtējiem vilcieniem vien, bet var griezties pie dzelzceļu valdes, lai tā vilcienu skaitu papildina pēc vajadzības. Viņa labprāt to darīs, ja tikai būs pārliecināta, ka netrūks braucēju. Otrkārt, attiecoties uz dzīvokļiem, tad taču svētku viesi nebūs braukuši uz Jelgavu gulēt, un tādēļ visi nekad uzreiz negulēs. Apmeklēs balles, rīkojumus un citas izpriecas, pēc kam pakritīs šur tur, braucēji paši savos vāģos. Un ir taču Jelgavai arī sava daļa viesnīcu un privātdzīvokļu. Notikuši taču tur vairāki lieli rīkojumi un izstādes, tāpat daudz ļaudis ieronas uz tirgiem, bet dzīvokļu nekad nav trūcis. Un, treškārt, izsargāties no tām bada briesmām ir jau tīrais nieka. Laucinieki jau var apgādāties ar labām ceļa kulēm, tā ka tiem Jelgavas pārtikas krājumi nepavisam nav vajadzīgi.
Sākumā arī Dienas Lapa nostājās svētku rīkotāju pusē. Tā uzbruka Rīgas Latviešu biedrības pīlāriem par skaudību un nenovēlību, ka vienīgi tikai viņi grib būt tie svētku rīkotāji un tautas reprezentētāji. Bet ar laiku, jaunai strāvai uznākot, viņu sajūsma pret svētkiem atdzisa, jo tie tomēr bija tāda «tautiska būšana», kas nesakrita ar jaunās strāvas lozungiem. Tā kā tautība bija veco visstiprākā pozīcija, tad jaunie ieskatīja par savu pienākumu šo «tautisko būšanu» apkarot. «Vai vispārējie dziedamie svētki ir tautas svētki?» tie rakstīja. «Lai šo svētku īstais mērķis paliktu tautai apslēpts, tad tos apkar daždažādiem kankariem. Ieteic meitām ģērbties vecmodes uzvalkos, īsos, sarkanos bruncīšos, vecā vamzī vai burstē utt. Kāpēc gan ne? Pirmkārt, tas dod svētkiem tautisku krāsu, un, galvenais, tas kungiem lielus smieklus dara. Vecmodes apģērbu ieteicēji varētu paši mēģināt nēsāt vecmodes krokainos svārkus un pastalas, lai arī mums, sievietēm, kādreiz par ērmiem būtu, ko pasmieties. Bet nē, kungiem pašiem tas jau nenāk ne prātā, viņi liek mums, sievietēm, pārģērbties par ērmiem.» Tā rakstīja L - u Anna un piebilda vēl: «Mūsu inteliģencei un mūsu veikalniekiem atlec no dziedamiem svētkiem labums. Tie šos svētkus iztīko, to uz viņiem sasauc latviešu pārtikušās ģimenes. Saimnieki ar saviem dēliņiem un meitiņām sabrauc un bauda to prieku vaigu vaigā redzēt mūsu ozolus. Tie ir inteliģences svētki, bet tautas lielākai daļai gar tiem nav nekādas daļas.» Citādi viņa piekrita tam, ka inteliģenti sabrauc kopā no Krievijas, apsveica tos, novēlēja tiem laimes, - tikai tautas svētki tie nav!
Bet svētku sarīkotāji tagad tika pabalstīti no saviem agrākiem konkurentiem un varēja sāpīgo faktu, ka Dienas Lapa ir tautas pretiniece, pastiprināti atkal ar vienu piemēru. Viņiem radās aizstāvis pat tur, kur tie to nemaz nebija gaidījuši. Proti, rusifikatoriskais «Rižskij Vestņik's» aizrādīja, ka «Dienas Lapa» ar savu opozīciju kavējusi svētku labu izdošanos, tādēļ ka tai nepaticis motīvs, ka tie sarīkoti par godu Kurzemes pievienošanai pie Krievijas. «Dienas Lapa» nu gan neatzinās, jo tas bija ļoti riskanti, bet naglai nu gan bija trāpīts tikpat kā uz galvas.
Svētku sarīkotāji pie saviem tiešiem uzdevumiem darīja visu, lai ar faktiem apgāztu visas maldīgās aizdomas uz svētkiem. Tie izsludināja ne vien konkurenci ar godalgām labākiem tekstiem svētku marša, bet griezās jau arī laikus ar aizrādījumiem un priekšlikumiem pie dzelzceļa valdes. Godalgas izpelnījās: pirmo J. Goba, otro - J. Janševskis. Bet, tā kā pirmais teksts izrādījās mūzikai nepiemērots, tad mūzikā tika likts Janševska teksts: «Līgojat, līksmojat, latviešu dēli! To izdarīja Jurjānu Andrejs.
Tāpat dzelzceļa valde ņēma vērā aizrādījumus un darīja visu, kas viņas spēkos. Tā stipri papildināja vilcienu sarakstus. Dažu līniju, piemēram, Maskavas un Ribinskas un arī Meitenes, vēl nemaz nebija. Tur rīkoja omnibusa un pasta diližansa satiksmi. Uz tām līnijām, kur varēja sagaidīt vislielāko publikas pieplūdumu, piemēram, starp Rīgu un Jelgavu, tika ierīkotas dubultsliedes, ne viscaur, bet vietu vietām, lai pretimnākošie vilcieni varētu viegli izmainīties. Viss klapēja tik labi, ka neviens nevarēja sūroties, ka nebūtu laikus diezgan ticis uz svētkiem.
Tāpat attiecoties uz korteļiem! Svētku komiteja gādāja par visādiem izrīkojumiem ārpus svētku koncerta, teātra izrādēm un pat ballēm, lai jauniem ļaudīm nebūtu nemaz laika gulēt, tādēļ ka arī naktīs tiem netrūktu patīkama nodarbošanās. Un, otrkārt, svētku komitejai lai būtu patīkami blakus ienākumi. Jo svētku sarīkošanas īstais motīvs bija un palika tas: ieņemt labi daudz naudas. Ja tie materiālā ziņā izdevās labi un deva prāvu atlikumu, tad Jelgavas Latviešu biedrība bija laukā no visām saimnieciskām klizmām. Neiznāca nekāds atlikums vai bija pat iekrišana, tad biedrībai bija paredzama nīkšana. Tādēļ: aut, aut!...
Treškārt, tas daudzinātais barības trūkums, resp., gaidītais bads, deva svētku komitejai patīkamo izdevību izīrēt svētku bufeti par dažiem tūkstošiem dārgāk. Un ekonomam ar to bija jau laikus dots lietderīgs aizrādījums apgādāties ar pārtikas krājumiem. tas arī izmanījās un strādāja tā, ka nevienam lai nebūtu iemesls sacīt, ka Jelgavā pa IV dziedamiem svētkiem tas nav dabūjis ēst. Jau kādu nedēļu pirms svētkiem žīdi vezumiem vien dzina šurp svaigu vērša gaļu un gāza to priekš tam sevišķi ierīkotos Iedus pagrabos pie svētku ēkas. Ar to bija iespējams pabarot veselu armiju. Kur sagatavojas uz tik lielu ēšanu, tur, jādomā, tiks arī dzerts, tā ka svētku komiteja šo svarīgo tautas apgādāšanu ar miestiņu nevarēja atstāt vienīgam svētku ekonomam, bet paredzēja vēl daudzas blakus dzērienu bufetes un alus avotus, lai tautai nebūtu jāslāpst.

Šeit beidzas Augusta Deglava izstrādātais rokraksts.