APSĪŠU JĒKABS

 

IZ TAUTAS BILŽU GALERIJAS

I
KROGĀ

Pašu laiku pirmā svētdiena pēc Jura dienas. Ko no tās lai sevišķu saka? Varbūt to, ka viņa šoreiz reti silta, spoža un mīlīga, nekā tas citkārt šai gadskārtā piedzīvots. Sniega pēdas liekas visur izzudušas, kur tik vien saule ar saviem pavasara stariem spējusi iespiesties. Ceļi tā apsusējuši, ka augstākās vietās jau gandrīz put. Pēc garas, aukstas ziemas tāda diena, un īpaši vēl svētdiena, it kā vilināt vilina laukā.
Cilvēki ar, kā rādās, nav spējuši atturēties tādam mīlīgam pavasara smaidam, bet devušies laukā, vai tur bērns, vai vecītis, - pavasara saulīte visiem mīļa. Īpaši šodien pēc pusdienas redz cilvēkus pulciņiem vien kustamies gan pa lielceļiem, gan ciema celiņiem. Citi pārnāk no baznīcas, citi vēl iet, tak ne vairs uz baznīcu? Nu, tad varbūt papriecāties dieva jaukā dabā, varbūt paciemoties vai parunāties pie tuvākiem kaimiņiem, - vēl citi, kam neviens no šiem minētiem ceļiem nav zem kājām, uzņem vecu veco ceļu pie «papas» uz krodziņu.
Šo ceļa gājēju nav mazums, tā ka droši varam spriest, ka krogs šo svētdienu būs «pilns», kas zinams arī šo pašu svētdienu ceļ svētku dienas godā, jo, ja dzirdi, ka to vai to svētdien krogs bijis «patukšs», tad arī pašas svētdienas svars un pilnīgums ar to rādās it kā mazinājies. Lūk, kur pie spieķīša vecītis vēl tausta ceļu uz krodziņu! Izgājušu ziem tam kaulu sāpes un aizdusis maz ļāvušas kustēt no gultas, bet šodien pēc ilga laika viņš jūtas tik spirgts, ka iedrošinājies uzņemt teku uz krodziņu, zinams, ne viens pats, bet sava dēladēla pavadīts. Zēns drošības dēļ jāņem līdz, lai vakarā, ja mājā pārnākšana izgadās vēlāk, divas žirgtākas acis vecajām patumšām būtu par ceļa rādītājām. Dēlēns tek pa priekšu, pats jau celiņu labi zinādams, tā ka vecajam nav ne jāstāsta, ne jārāda, kur iet... Vecumam ar bērnību te viena stiga, viena gaita. Pie laika jau jāradinās mīt tēvu pēdās. Bet vai tad abiem vidējiem, jaunekļu un vīra augumiem, šī teka nav tikpat pazīstama? Veltīgs jautājums! Krogā griežas visi četri augumi, kuru starpā gan abi vidējie kā spēcīgākie visbiežāk un straujāk...
Lūk, esam drīz ceļa galā. Mums priekšā stāv Rāvuļu Gaiļu krogs.
Pēcpusdienas saulītē logi Gailu krogam laistās kā tīru zeltu pārvilkti. Bet sakāms vārds māca, ka viss nav zelts, kas spīd, tā arī Gaiļu kroga logi ne. Tuvāk pieejot, redzam, ka rūtis šiem zeltītiem logiem aiz vecuma vai ūdens trūkuma apskapstējušas un aprūsējušas, dažas pat kādā zemes trīcējumā, kas Gaiļu kroga iekšā ne visai retais dabas brīnums, pagalam izkritušas vai arī pa pusei izbirušas. Bet, kad nu ne pasaka, ne teika, pat ne vecu laužu stāsts nepiemin, ka glāznieka žīds būtu kādreiz braucis gar Rāvuļu Gailu krogu, tad arī katram būs saprotams, ka rūtis vairs nevarēja ielikt no tās pašas vielas, bet vaļējie caurumi bija jāaizbāž ar galdiņiem un lupatām un kā nebūt jāsasprauda ar skaliņiem. Ar šādu mozaiku bij pušķotas visvairāk to logu rūtis, kas bij uz stadula galu.
Nabaga saulīte! Velti viņa izpūlējās savu zeltu liet arī uz galdiņu un lupatu rūtīm, bet šīs kā nespīdēja, tā nespīdēja; viņai bija jāatzīst, ka ir lietas «zem saules», kas arī pašai saulei neiespējamas, jo - runājot svarīgos izteikumos - koks paliek koks, lupata paliek lupata. Tādēļ viņas stari it kā nokaunējušies atkāpās no šīm nepateicīgām vielām un krita ar divkāršu spožumu uz jau spīdošām glāzes rūtīm.
Ko no šī kroga lai vēl sakām? Ka viņš koka, pašķību kāptuvju lieveni un nosūnojušu šindeļu jumtu, tas mums gandrīz viena alga, jo tikpat labi viņš mūsu dēļ varētu būt arī mūra, daktiņu jumtu un taisnu lieveni. Staduls viņiem viens pats, kungiem un zemniekiem, gruntniekiem, rentniekiem un graudniekiem, tādēļ te nav nekādas kārtu starpības, bet viena pati taisnība visiem. Ar to, zinams, arī tūliņ esam izteikuši, ka krogs ir brīvs no vecu laiku aizspriedumiem, un devuši ar to viņam jaunlaiku gara labāko liecību, kā arī pelnītu uzslavu.
Tik daudz, protams, katrs būs noskārtis, ka šādos krodziņos, kā Rāvuļu Gaiļu krogā, klājas daudz daudz omulīgāk nekā tādos, kur viss jauns, vesels, plašs un ērts. Omulība zeļ nevis plašumā, bet šaurumā: jo biezāk, jo omulīgāk.
Vientulim dzīvot pasaulē - grūts liktenis. Šo vārdu patiesību likās atzinis arī Gaiļu krogs un tādēļ pielabinājis sev vistuvākajā tuvumā abas māsas - tiesas māju un magaziņu, pirmo pa labo, otro pa kreiso roku.
Bet nav jādomā, ka viņš magaziņu cienītu tādēļ mazāk, ka tā pa kreiso roku, - nebūt ne, viņas abas tam vienādi mīļas, un, ja tik viņam būtu divas labās puses, tad tiesas māja ar magaziņu bez šaubīšanās nāktu pie tām, lai tad manis dēļ kreisā paliktu kad gluži tukšā. Tagad zinams, viņš par savu likteni nevarēja un nedrīkstēja kurnēt, kur tam katros sānos tik mīļa māsa un viņš, brālis, pašā vidū.
Cilvēku dzīvē dažreiz atgadās, ka darba spēcīgs brālis barojas un uztiek no savu māsu sviedriem, lai tad šīm brāļa dēļ jānotekājas un jānoskrienas vai bez atpūtas un jāatdod brālim vai pat pēdējais kumoss. Bet viņām īsta māsu sirds: viņas par to nekurn un nežēlojas, - visu savu gādājumu salikušas galdā, viņas saka uz brāļa: «Še, brāl, ēd! Lai dievs tevi svētī! Mēs tev laba neliedzam. Kamēr mums vēl kas būs pie mutes - netrūks tev ar!» Un brālis, neko daudz nevaicādams, bauda, ar ko dievs viņu svētījis.
Ja mēs no brāļa, kroga, teiktum arī to pašu, ka viņš barojas no abu māsu labuma, tad būtum aizskāruši viņa godu. Zinama lieta, ka goda aizskaršana ir kriminalnoziegums un ka mums tādēļ neklātos vis jauki, īpaši kur viņam māsa, tiesas māja - taisnības nesēja - tik tuvu un tik mīļa, kas allaž būtu gatava brāli aizstāvēt pret tādu ļaunprātīgu apmelojumu.
Bet lai nu tiesas mājai paliek viņas nauda un manta, lai magaziņai paliek viņas graudi, brālis, krogs, no tā neko priekš sevis nekāro, ne naudas nedz graudu. Viņš iztiek ar sevi. Un, ja kas no mīlestības tiek pienests, tad vai to lai atstumj un labprātīgo devēju apkauno?
Vēl vienu pagastā ievērojamu ēku esam aizmirsuši pieminēt, kuru tagad ievērosim. Viņa piedos, ka šo jau minēto svarīgo ēku pulkā viņas neesam likuši pirmajā vietā, jo viņai klusa, lēna un pazemīga daba - viņa ir skola. Šī no minētā brāļa un viņa abām māsām atkāpusies verstis divas attālu, tā ka no viņas var redzēt tik vienu balto skursteni. Viņai nemīl rupjie kroga prieki, nedz skaļie trokšņi, tādēļ tā, klusumu meklēdama, nometusies birzs malā, turklāt ar to arī izrādīdama, ka tai ar jau minētām ēkām nav nekādas radniecības.
Ka skola tik atstatu, par to viņas iekšķīgās vērtības dēļ nebrīnāmies, bet, ka pat vēja dzirnavas, kas tak, taisnību sakot, uz tīra vēja vien stāv, ir atkāpušās arī savu versti, - tas mums tiešām liekas dīvaini. Nevaram to citādi izskaidrot kā vien tā, ka šīs tik aiz pārlieku uzpūtīga vēja un tukšas lielības vai lepnības apsmādējušas cienījamā Gaiļu kroga un viņa māsu tuvumu. -Katram savs iemesls lepoties, lai tas dažreiz nebūtu arī nekas cits kā tik - vējš.
Bet kam mums šo citu ēku vajadzēja? Taisnību sakot, šoreiz nekam. To darījām tikai tādēļ, lai nozīmētu tuvāk Gaiļu kroga apkārtni. Un turpmāk, pie sānu lietām vairs nekavēdamies, piegriezīsim visu savu uzmanību Gaiļu krogam, kas arī bez šaubīšanās būs viņas cienīgs.
Pieklājība prasa, ka vispirms iepazīstamies ar kroga dvēseli - ar pašu krodzinieku. Šī nolūka dēļ mums gan būs jāiet krogā iekšā? Nē! Lūk, kā izgadās: krodzinieks iznāk pats ārā mums pretim. Ja vien iekšā mums nekas nav darāms, tad varam iepazīties kad tepat ārā. Vai neaprakstīsim viņa ārējo izskatu, lai arī tiem, kas Gaiļu krodzinieka nav redzējuši, būtu iespējams ar viņu iepazīties? Manis dēļ darīsim ar to, kam gan no tādiem seja aprakstiem bez paša redzēšanas atlec gluži mazs labums. Ar kuru seja daļu lai sākam? Man šķiet, ar degunu, - jo tie pie dažādiem krodziniekiem mēdz būt dažādā izskatā un dažādā krāsā. Krāsa svarīga lieta. Jau no deguna krāsas vien vērodami, krodziniekus varam iedalīt daudz un dažādās kategorijās! Kur tad nu vēl paliek iedalīšana pēc resnuma vai tievuma, pēc iekšķīgas dabas un rakstura? Jā, cik daudz gan neiznāk šķiru un sugu?
Pietiks, ja no Gaiļu krodzinieka deguna teiksim, ka tam nav ne pārak bāla, ne pārāk sarkana vai pat zila, bet tikai veselīga krāsa. Resnuma ziņā viņš arī nav resns, bet tikai paresns, kādi, ja vien mūsu statistika neviļ, būs krodzinieku lielākā daļa. Ar to pietiek, jo atliek arī vēl iekšķīgas īpašības, ko ievērot.
Tātad krodzinieks pats iznāk laukā. Un vai tas kāds brīnums, ka viņš no savas dūmakas iznācis paspirdzināties pavasara spožā saulītē? Kurš gan būtu tik nenovēlīgs liegt viņam šo prieku? Neviens, neviens, tur nav vārda, ko teikt.
Gaiļu kroga dvēsele skatās uzmanīgi un tomēr it kā garlaicīgi visapkārt. No tiesas mājas viņa acis lēnām aizgriežas uz magaziņu, te kādu brītiņu pakavējušās, vai nu aplūkojot zvirbuļus, kas tur ķildojas dēļ graudiem trejām atslēgām aizslēgto durvju priekšā, vai skatoties magaziņas lāpītā jumtā; kur jaunie šindeļi spīd kā ielāpi vecītes kažociņā - viņas, tas ir, Gaiļu krodzinieka acis, griežas atkal vecā ceļā atpakaļ un apstājas pusriņķa vidū, taisni pagriezušās pret vēja dzirnavām, kas, mierā būdamas, pūtina spārnus rītdienas skriešanai: un liekas kaut ko gaidot.
Pašu laiku gar vēja dzirnavām nobrauc uz krogu lejā braucējs pilnos rikšos, un, ja Gaiļu krodzinieks uz šo gaidījis, tad viņš tiešām sagaidījis, jo braucējs izkāpj Gaiļu kroga priekšā no orītes un sveicina krodzinieku: «Labdien, papa!» - «Labdien!» papa atņem drusku ņurdēdams, it kā vīlies gaidamā personā vai arī neturēdams piebraucēju par tik cienīgu - atdot tam laipnāku labdienu.
«Atvedu, lūk, jums sāli,» piebraucējs saka.
«Vai tad saimnieks jau no pilsētas mājā?» papa jautā.
«Vakar pat kā atbrauca.»
«Par ko tad pats šurp nebrauca?»
«Nu, svētdienas diena, teica, gribot no ceļa atpūsties.»
«Brauc uz klētiņu!» papa pavēlēja.
«Bet čarka jau nu gan ar būs?»
«Ko niekus vaicā, brauc!»
Šai pašā brīdī piesteidzas pie Gaiļu kroga vēl divi vīrieši, viens nākdams no labās puses gar tiesas māju, otrs no kreisās gar magaziņu, un sastopas te ar tādu akuratību ar piebraucēju no vēja dzirnavu puses, ka mums neviļot jāvaicā, vai šie visi trīs nav pagastu kazaki, kam te pasts jānoņem? Arī šie apsveicina krodzinieku ar padevīgu: «Labdien, papa!», bet papa tāpat vien atņurd kā pirmajam: «Labdien!», nemaz nepielikdams otra «labdien» klāt, ar ko sveicinājumam daudz laipnāka atbalss.
Kaut gan šie visi trīs jau labu laiku piederēja pie Gaiļu krodzinieka draudzes un bija cītīgi draudzes locekļi, tomēr Gaiļu papa likās tos maz vien ievērojot. Viņam, kas nekā nedarīja bez aprēķina, bija uz to savi iemesli. Ja viņa draudzīte būtu bijusi maziņa, tad varbūt šie būtu dzirdējuši laipnāku labdienu, nekā varbūt savā izturēšanā pret papu pelnījuši, bet Gaiļu papam, kam nesa meslus ne tikvien rāvulieši paši, bet arī tuvākie ārvalstnieki no verstīm trim apkārtnē, tam bija maza bēda, vai trīs tādi gausi maksātāji, bet cītīgi žūpotāji, kā no papas labdienas atņemšanas varam noģist, klāt vai nost. Tomēr viņa cilvēkmīlestība un rūpība ievēroja arī tos vājākos un nespējīgākos maksātājus, jo, ja jau ar tiem nepaciestos, tad šiem sirds pavisam sakalstu.
Domāju, nebūs nevietā, ka šepat lūkosim iepazīties ar vēl citām Gaiļu papas teicamām īpašībām, lai vēlāk viņa biografijas sarakstītājam, ja tāds rastos, būtu jau kāda daļa gatava materiala pie rokas.
Ņemsim vispirms viņa labdienas došanu un atņemšanu. Nu šo nupat minēto triju vīru apsveicināšanas mums gandrīz būtu jādomā, ka sveicināšana nav vis viņa sirds spožākā pērle. Bet, iepazinušies tuvāk ar viņa labdienas došanu un ņemšanu, būsim piespiesti atzīt, ka īpaši ar šo atspīd viņa dvēseles gleznākie ziedi. -
Jo sveicināt Gaiļu papam nozīmēja ne, tikai izpildīt kādu sadzīves ieražu, pie kuras daudz nekā nemēdz domāt, bet sveicināt viņam nozīmēja dot kritiku jeb spriedumu par sveicinātāju, tā ka katrs jau no papas labdienas atņemšanas vien varēja droši sajust, cik liels svars vai cienība, cik liels kredits tam pie papas. Vai gan vēl kāds cits sveicināšanas nozīmi sapratis dziļāk un nopietnāk nekā Gaiļu papa? Šiem trim, kas nupat ar sāli aizbrauca uz klētiņu, viņš atņurdēja ar kailu «labdien!». Ar to bija gaiši teikts: man jūs gluži vienaldzīgi, bijuši vai nebijuši, ko jums dodu, to dodu no žēlastības, pelnījuši tā neesat. Bet, ja papa labdienu atņēma neņurdējis, kaut arī tik vienreiz vien, tad tas jau nozīmēja vienu gradu augstāk: plāns vīriņš gan tu ar vien esi, - bet ko lai dara? -jāiztiek vien jau ir arī ar tevi. «Labdien, labdien!» bez smaida nozīmēja trešo kāpsli: vari ienākt, redzēsim, cik jel no tevis iznāks. «Labdien, labdien!» ar smaidu, ceturtais kāpslis, bija saprotams: nāc vien iekšā, gluži zemē metams vis jau neesi. Piektais kāpslis - vienreizīgs «sveiks!» bez smaida nozīmēja: tev var dot par kvartu vai pusrubli uz parāda. Sestais kāpslis, vienreizīgs «sveiks!» ar smaidu: uzticu tev par trīs kvarti līdz pilnam rublim. Divreizīgs «sveiks!» bez smaida, kā septītais kāpslis, vadīja krītu no pieci kvarti līdz pusotra rubļa, un tā tālāk. Viss tika dots pa kāpšļiem ar svaru un mēru, kā kurš pelnījis, jo papas taisnības mīlestība. nekur tik skaidri nebija manāma kā pie sveicināšanas. Reomirs skaita 80, Celzijs 100 gradu, bet Gaiļu papa pārspēja droši pašu Fārenheitu, jo viņam nekad netrūka taisnīga grada, ar ko atmērot sveicinātāja labdienu. Visaugstākos draudzības gradus rādīja pagasta vadoņiem, nemaz līdz neskaitot cienības gradus, kurus arī izdarīja pēc mēra un nopelna. Visaugstākais grads, ko vien zemnieku kārtas loceklis pie Gaiļu papas spēja, aizsniegt, bija tas, ka viņš, klusu un nozīmīgi smaidīdams, ilgi kratīja sveicinātāja roku, to spiezdams un negribēdams vairs gandrīz ne vaļā laist.
Ar šādu sveicinājumu viņš apsveicināja tik pagasta visievērojamos vīrus jeb galvas, ja tie ilgi nebija redzēti Gailī.
Tas nu bija par sveicināšanu. Ar citām Gaiļu papas labajām īpašībām iepazīsimies, iegājuši viņam no pakaļas līdz krogā.
Pa tam sāls atvedējs ar saviem abiem biedriem bija arī ienākuši krogā un nostājušies visi trīs pie stoikas, aiz kuras pašu laiku krodzinieks aizgāja, pārmīdamies ar savu sievu, kas līdz tam bija izpildījusi viņa vietu.
«Nu, papa, kas tad nu bija ar šņabi?» šis vaicāja, pieaicinādams arī savus biedrus klāt.
«Te, dzer!» papa, puskorteli ieliedams, teica un pagriezās runāties pret kādu aiz stoikas aizgājušu gruntnieku, vecpuisi pāri pusmūžā. Puskorteļa iemantotājs nodzēra pats no tā vairāk nekā trešdaļu, atlikumu pasniedza saviem biedriem, kas to klusu ciezdami iztukšoja. Tomēr varēja redzēt, ka tas, kam bija gadījies dzert pēdējam, pameta ne visai apmierinātas acis uz sava priekšgājēja pie dzeršanas, laikam savam biedrim pārmezdams (ja vien te viņa acu valodas netulkojam aplam), ka tas nav mācījies rēķināt ar daļām. Bet kur nu, cilvēciņ tanīs laikos, kad šis bija skolas gados, tev mācīja daļu rēķinus, - tad jau bija labi, ja tikai iemācījies tik daudz lasīt un pātaru skaitīt, ka varēji tikt pie sievas!
Pēdējais, kam, kā redzējām, un kā viņš arī pats bija sajutis, bija notikusi pārestība no abiem priekšējiem, izsauca, it kā iekārdināts no tiem pilieniem, ar ko dabūjis tik lūpas apslapināt, vēl puskorteli, izprasīdams turklāt mazā mēriņa glāzītes, lai pie viņa puskorteļa neatgadītos tas pats, kas pie pirmā. Taisnībai jāvalda pasaulē, un vai tad nu ne pie dzeršanas?
Bet, kad nu dzīvojam tādos laikos, kur smalkas pieklājības likumi dabū arvien vairāk un vairāk virsroku par nemācītām zemnieku ieražām, tad lasītājs ja uz labu brīdi būs ievērojis, ka viņam darīšana ar personām, kas nav priekšā stādītas. Un, negribēdams, ka mani notur pieklājības ziņā par rupju, steigšos to padarīt, ko aizkavējis un ko laika gars prasa no ikkatra no mums.
Tas, kas krodziniekam atveda sāli, bija Rāvuļu Zemīšu saimnieka kalps Žibulis, šinīs pašos Juros pie viņa atnācis.
Otrais, proti, tas, kam liktenis pēdējam bija lēmis dzert no pirmā puskorteļa un kas par atriebšanos tādai likteņa viltībai bija izsaucis pats savu puskorteli, uz kura viņam tagad tādas īpašnieka tiesības, ko visu civilizēto valstību likumi apdrošina, - bija Rāvuļu Lauciņu mājas daļu rentnieks Vipulis.
Trešais un pēdējais - tas, kam tas gods bija saņemt no mums jau pazīstamā Vipuļa ne visai mīlīgo acu uzmetienu daļu rēķināšanas dēļ, bija Rāvuļu Mežiņu mājas otrais pusgraudnieks - Virulis. Jā, Virulis - tiešām tā viņu sauca - nenesa ar par velti šo vārdu, jo runādams viņš valodu vārīja kā pa katlu, tā ka, lai citi arī saprastu viņa runu, tam daži vārdi div- vai trīsreiz bija jāpārsaka.
Kamēr Vipulis dala, mērī un sver savu puskorteli ar saviem biedriem, atstāsim šos trīs «uļus», kā citi kroga ļaudis viņus zobodami saukāja, ja visi trīs bija sagadījušies kopā, uz acumirklīti vienus un paklausīsimies, ko «papa» (lai gan tas tik pusmūža vīrs, bet nes šo vārdu tik aiz cienības) runā ar jau minēto gruntnieku vecpuisi.
Saka, ka velns noplēšot vismaz trīs pāri pastalu, kamēr kāds pārs tiekot pie laulības. Bet, ja gribētum skaitīt tos pārus pastalu (ja vien viņš nav gājis laika solim līdz un nevalkā kā visi citi šos laikos kamašas ar kalašām), ko viņš noplēsis pie šī vecpuiša, tad tiešām viņam apava dēļ vien būtu bijis jākrīt bankrotē vai arī jāskraida basām kājām. Jo, kur vien šis vecpuisis savā garā mūžā bija novijis kādu grodāku siržu saiti, tur velns tūliņ klāt pie pelšanas un jaukšanas. Un cik to reižu nebija! Paskaties tik, izjucis viss pūliņš? Cik no tā, dienestmeitām saimējot, mājai necēlās posta, nav nemaz apsverams. Tagad viņš bija acis metis uz kādas jaunavas, kuras tēvs pieņēmis dažu labu reiz padomu no «papas» kā no laba drauga, un tādēļ lūdza īpaši «papu», lai tas jel palīdzot tēvu pierunāt un sadrošināt, jo citādi nezin kā atkal varot izdoties.
Saprotams, ka Gaiļu papa, kā līdzcietīgs cilvēks, apsolīja viņam savu palīdzību, ja vien tik meitas tēvs klausīšot šā padomu.
Un, kamēr krodzinieks piesolīja savu palīdzību vecpuisim aiz stoikas, tamēr kāds cits gruntnieks uzlūdza krodzinieci viņa dzīvojamā istabā uz sava dēla un mājas mantinieka kristībām, pirmkārt, pagodināt viņus ar atnākšanu uz kristībām, otrkārt, palīdzēt savīkšt visu vajadzīgo priekš goda, palīdzēt ēdienu taisīt un tā tālāk. Krodzinieks no savas puses jau esot apsolījies, tad šī jau laikam ar nesacīšot nē. Protama lieta, ka krodziniece neatsacījās vis, jo, kur vien viņu draudzē vai apgabalā kaut kas svarīgāks atgadījās, tur viņiem šā vai tā bija jāņem dalība. Un, kur jau redz krodzinieku un krodzinieci ņemam pie visa tik dzīvu dalību, kā lai tur atkal neņem tādas pašas dalības pie viņu dzīves priekiem un bēdām? Draudzība te bija vijusi stipras saites starp krodzinieku pāri un apkārtējiem saimniekiem. Un, kaut gan īsta draudzība nekad nemeklē sava paša labuma, tomēr ar šo draudzību krodzinieku pāra peļņa, turība un labklājība pašas no sevis gāja arvienu manāmā vairumā. Krodzinieku zināja apkārtnē par tik turīgu, ka viņš dažam labam saimniekam rentes laikā vai citā kādā spaidu brīdī varēja palīdzēt un arī palīdzēja ar ne visai mazo sumu.
Roka roku mazgā - abas tiek baltas. Krodzinieks jeb «papa» likās turoties pie šī patiesā sakāmā vārda, un augļi, kas cēlās, to nopietni izpildot, viņam uz katra soļa bija redzami.
Atgadījās ne visai reti, ka apkārtējiem gruntniekiem «šinīs tukšos laikos» maki bija par daudz piebrieduši, dažam vairāk, dažam mazāk. Šī maku vājība prasīja atvieglināšanas un līdzīgākas pārdalīšanas, un kā gan to lai panāk labāk nekā «uz trīs kārtīm»? Protams, ka Gaiļu papa arī šinī lietā, savas līdzjūtīgās sirds skubināts, uzņēmās šo grūto, daudz un dažādām nepatikšanām savienoto darbu. Bet kurš cits tad lai ar iežēlotos par pārpildītajiem makiem, kam citādi būtu jāsprāgst pušu, ja ne viņš? Vai gan drīkst aizbildinātie ar grūtumu, kad jānes cilvēku mīlestības upuris? Tātad savas sirds teicamo īpašību dēļ, kuru starpā, ka jau redzējām, mīlestība stāvēja vispirmā vietā Gaiļu papa nedrīkstēja atsacīties no šī likumības ziņā nepatīkamā pienākuma izpildīšanas.
Kā mājastēvam viņam šinī lietā, proti «uz trīs kārtīm» piekrita vadītāja loma. Ja ka kāds pulciņš tādu maka vājinieku bija salasījies, «papam» nedodams miera, lai jo drīzāk, jo labāk novedot viņus klusā kaktiņā, tad «lapa» ar daudz nekā nepretojās un aizveda vājniekus savā guļamu istabā tur drusciņ viņus «paāderēt». Krodziniece, zinams, iestājās viņa vietā krogot, jo «papa pats drusku saslimis», tā viņa vīru aizbildināja. Tikai viena lieta bija pavisam savāda pie «papas» kā pie citiem vājniekiem, jo, kamēr šie pa vājības laiku man ko bauda no ēdieniem un dzērieniem, tamēr «papam» šādos saslimšanas atgadījumos slāpes bija tik lielas, ka drošības dēļ alus kurvim un šņabja butelēm vajadzēja stāvēt pie vājnieka gultas. Arī ēstgriba bija neparasti lielāka nekā citām reizēm, jo liels šķīvis zutiņu vai pilna bļoda sivēna galerta nebija priekš «papas» it nekas, paskaties tik - bija jau viss nodzerts un noēsts. Sieva, kā rūpīga laulāja draudzene, aizvien gāja vīru aplūkot, vai tam kaut kā netrūkstot, un, ja kā trūka, tad, zinams, to piegādāja ar lielāko veiklību. Dažreiz vajadzēja ēdienu un dzērienu mēru div- vai trīskārt pavairot, tad vājība bija ļoti nikna. Tad arī nereti gadījās, ka vājnieka istabā dzirdēja, pat pie stoikas stāvot, mazu troksni, kas lauzās caur trejām durvīm. «Laikam papa murgo, vai bērni taisa troksni, - tie palaidņi, labi noguldīju priekšistabā, lai «papas» netraucē, bet redzi nu!» Tā pret dzērājiem aizbildinājusies, krodziniece steigšus izsteidzās «papu» pamodināt «no murgiem» un bērnus apklusināt «no trokšņa». Krodziniecei atnākot atpakaļ krogojamā istabā, guļamistabā dzirdēja visu klusu, ne «papa», ne bērni vairs nekunkstēja. Pienāca rīts, bija «papa» arī vesels, dažreiz tikai drusku vien vēl žēlodamies par «neskaidru galva». Ar nakti vājība pilnīgi bija pārgājusi. Vai šai dīvainā vājībā «papa» arī meklēja daktera palīdzības vai ne - neesam dzirdējuši. Bet mums te stipri vien jāšaubās, vai šie «papam» būtu spējuši palīdzēt, ja ar viņš pie tiem būtu gājis, jo vājība par daudz sveša un nepazīstama. Reiz gan viens policijas vīrs teicies «papu» izārstēt, bet tas viņam nevarētu nekad izdoties, jo «papa», kā «attīstīts» cilvēks, nemeklē vājībās palīdzības ne pie kādiem pūšļotājiem, bet tik pie mācītiem, «studierētiem» ārstiem.
Bet kur tad nu mūsu trīs «uļi» palika: Žibulis, Vipulis, Virulis? Runādami par papas vājību, kas tomēr nav nekāda vājība, bet tikai viņa teicamo sirds īpašību labākā liecība, bijām šos pavisam piemirsuši; bet kā kalpu kārtas locekļi viņi to mums neņems ļaunā, ka aristokratiju ievērojuši pirmo.
Vipulis jau pa tam līdz beidzamai pilei izsvēris savu puskorteli «kā zilumzāles», kā tam biedris Virulis zobodamies pārmet, protami tādēļ, ka Vipulis pilnīgi pazīst viņa vājību, no kopas trauka dzerot, pamērkt virslūpu dziļāk, nekā daļu rēķini atļauj.
Tagad, zinams, Virulim bija jāpārtiek ar taisnu mēru un svaru un pēc tā pašas taisnības «jāizsauc» arī savs puskortelis.
Ieskatīdams, ka bez pirkšanas nepāries, Virulis izsauca arī savu puskorteli, jo vai tad lai viņš kā pusgraudnieks, kas taču arī patstāvīgs vīrs, dzertu no citu labuma? Bet ar Vipuļa izprasīto mēriņa glāzīti viņš negribēja ielaisties nekādās darīšanās. «Dzers'm tap't,» viņš teica; bet, redzēdams pie abiem biedriem stipru pretošanos savam nodomam, jo arī Žibulis bija piesities Vipuļa pusē un aizstāvēja domas, ka mēriņa glāzīte jālieto, viņš padevās, kā jau laikam pārbalsots, vairākuma gribai.
Kad arī šis puskortelis bija vēl tāpat stāvu nokopts, tad mūsu trīs biedri meklēja atsēsties pie galda sienmalī, lai te uztaisītu savas pīpes.
Brītiņu sēdējušiem, laiks tak metās it kā garš, jo valodas vēl negribēja lāgā ietaisīties, tādēļ Vipulis ar Viruli it kā vaicādami skatījās uz Žibuļa. Šis no tādas acu valodas nelikās daudz protot, tādēļ Virulis atgādināja tam, ka pienākums prasot, ka šim atkal jāizsaucot jauns puskortelis, jo pirmo dabūjis no krodzinieka par sāls atvedumu.
«Vai tad tev, kad viņreiz biji malties, nekā nepalika iekšā pie «papas»?» Vipulis vaicāja Žibulim.
«Jau viss pagalam!» Libulis atteica, «atvedu pusi no saviem miltiem, piebēru arī kādu riekšavu no vecā saimnieka, bet nedod vairs uz tā nekā.»
«Vai tad sievai ar nekā nebija?» Virulis vaicāja savā izloksnē.
«Nebija!» Žibulis kā nolaidies atbildēja.
«Tad vajadzēja pamielot,» Virulis, kas dažkārt pats no savas sievas tika «mielots», deva padomu.
«Nu, pie jauna saimnieka, - nevar vēl tik laiku iesākt,» Žibulis atteica, «un ik reizes jau neizdodas arī ar mielošanu.»
«Vai tad tev īsti ne graša nav pie dvēseles?» Vipulis jautāja.
«Ir vēl viens kvarts no vecā saimnieka.»
«Būs tas pats labs, - lai vēl iet uz otra puskorteļa,» Virulis steidzās skubināt savā veiklā izloksnē, «vēlāk tad dzersim alu.»
«Lai tad ar nāk vēl katram viens,» Žibulis teica un aizgāja sava izņemt pie stoikas.
«Lāga vīrs,» Virulis novira no pakaļas, «tik skāde, ka nav kā pie rokas.»
Žibulis atnāca ar savu puskorteli, ko tūliņ bija samaksājis, jo «papa» zināja it labi, kad varēja dot uz parāda.
«Tad nu mēs visi baltmuižnieki sanākuši Rāvuļos,» Vipulis teica, biedrus uzlūkodams.
«Un visi pie viena galda,» Virulis nostirkša.
«Nu visi «uļi» kopā,» kāds no tālāk uz stoikas pusi stāvošiem dzērājiem paklusu noteica, bet tomēr tik stipri, ka «uļi» to varēja dzirdēt.
«Palūk, kas šis tāds neesot,» visi kā vienā mutē iesaucās, «neiesāc, vīriņ, ar mums,» Virulis biedināja, bet šis, kā likās Viruļa manīgās runas dēļ nesaprata biedinājuma.
«To mēs tev sakām,» Vipulis iesāka uz Žibuļa, «ka tev ar vairs nevajadzētu uz priekšu tā dzīvot, ja nu vēl šo gadu, tad vajadzētu lūkot grauda kā Virulim vai rentes vietas kā man.»
«Tiesa gan, tiesa gan,» Virulis sāka vārīt, «arvienu zem otra arvienu zem otra. Pašam par sevi, pašam par sevi daudz labāk.»
«Virul, nestreb karsta, ka lūpas nesadeg,» dzirdēja atkal to pašu zobgali no stoikas puses, bet šoreiz šī balss netika ievērota.
«Tad tu esi vīrs par sevi, bet ne otra vergs,» Vipulis izskaidroja.
«Tiesa, brāl, tiesa, - skaidrs vergs,» Žibulis pats piekrita, «dzen tevi kā ādas zirgu, dažureiz pat ne nakti nedod miera, bet kā lai tieku par sevi? Par vaļenieku jau divi lāgi biju, bet tad neveicās ne tik.»
«Tā maza bēda,» Vipulis drošināja, «kad tik tu tiec pie zirga, tad ceļš ir vaļā.»
«Tev tik vajag zirga, tad esi uz kājām, uz kājām,» Virulis runāja vēl diezgan saprotamā izloksnē.
«Viens jau tev Zaķu siliņā norakts, roc vien ārā, varbūt kustēs,» tas pats zobgalis mēdīja.
«Bet kā tikt pie zirga?» Žibulis vaicāja.
«Maza lieta, maza lieta, gan kāds aizdos tik daudz. Kad tev iesākumam zirgs par 30 rubļiem, tad arklam labs diezgan,» Virulis izskaidroja.
«Bet kas man lai aizdod tos 30 rubļus?»
«Mēs tev palīdzēsim,» Vipulis ar Viruli gandrīz reizē iesaucās, «mēs tev palīdzēsim.»
«Plikadīdas - palīdzēšot,» tas pats zobgalis smējās.
«Pielūko, ka tev zobi nesabirst mutē,» mūsu trīs vīri iesaucās.
«Mēs tev palīdzēsim,» Virulis, augumā mazs, teica, it kā dūšu rādīdams un neievērodams zobgaļa starpā runāšanas.
«Tad būsi vīrs par sevi,» Vipulis priecināja Žibuli, «un dari, ko pats gribi.»
«Zinams, un ne otra vergs,» Žibulis pats ar piekrita savam biedrim.
«Tad vari Gailī arī dabūt vairāk nekā tagad, kur tev sieva un bērni no tā paša kailā loniņa vien vēl jāuztur,» Vipulis tēloja Žibuļa nākotni gaišām krāsām.
«Zinams, vairāk, - zinams, vairāk,» Virulis teica jo veiklā valodā. «Tad tu noķer dažu labu mēriņu vairāk, kad pašam sava manta, sava manta.»
«Bet, Virul, neber tak tik ātri!» abi biedri gaudās par šī valodas ātrumu.
«Vai es beru? beru? es runāju skaidri,» apvainotais aizbildinājās.
Žibuļa puskortelis bija izmērīts, izdalīts un nobeigts.
«Jālūko, cik jel vēl man no tā pūra mistra iekšā pie papas,» Virulis teica, savas reizes apzinādamies, un piecēlies gāja pie «papas».
«35 kapeikas,» papa atbildēja Vipuļa klusam jautājumam.
«Kur, ellē, tik maz?!» Vipulis izsaucās.
«Tad laikam es to būšu nodzēris?» papa, dusmīgs palicis, jautāja.
Vipulis apklusa un rāmi aizgāja pie saviem biedriem.
Tagad pat būs izdevīga reize iepazīties ar «papas» sirds jaunu, teicamu īpašību.
Ja kādam graudniekam vai kalpiņam nebija skaidras naudas, ar ko samaksāt tēriņu, tad «papa» bija mierā, ja tam atlīdzināja arī graudā, miltos vai putraimos. Vai nu visiem nauda? Jāpalīdz tam ar, kam viņas nav! Kas nu bija uzticamāks Gaiļa viesis, tam deva arī uz priekšu, uz vēlāku atlīdzināšanu, bet, par kuru daudz nevarēja galvot, no tā drošība bija jāsaņem jau iepriekš, - pie šādas šķiras viesiem piederēja arī mūsu trīs «uļi». Pie tiesas «papa» nekad negāja arī tanīs laikos, kad vēl kroga parādus tiesāja. Tātad ar šī likuma atcelšanu viņš nekā nepazaudēja. Viņa saticība un miera mīlestība aizliedza viņam lietāt tādus spaidu līdzekļus.
Miers baro, nemiers posta! Papa turējās arī pie šīs parunas, un, protams, sekmes bija labas.
«Tev vajag lūkot tikt par sevi,» Vipulis, ar savu puskorteli atnācis, teica Vibulim, «lai iesākumam kad par graudnieku.»
«Nu, katrs vis nav tūliņ pusgraudnieks,» Virulis lielīdamies teica, bez biedru uzaicināšanas savu izteikumu atjaunodams.
«Un katrs ar vis nav daļu rentnieks,» Vipulis svarīgi atteica, «tur vajag mācēt.»
«Vajag mācēt, mācēt,» Virulis piekrita Vipulim, «vajag abiem mācēt, vīram un sievai. Tu, Žibul, ar savu sievu pēc pusgada tūliņ izputētu. Tava sieva neprot turēties vīra pusē. Vai tas bija pareizi - visu izstāstīt par zirgu, ko aizpērn noskrēji? Vai kalpu cilvēki tik taisni gan var izdzīvot? Būtu pagrozījusies kā nebūt, paliktu tev puslons vesels. Ja nemāki raut uz savu pusi, tad otrs tevi drīz nomāks.» Šī bija garākā runa, ko Virulis, vietu vietām atjaunodams, teica savam biedrim.
«Tur Virulim taisnība,» Vipulis apstiprināja, «lai mācītājam tik taisna sieva ne tev, kalpa vīram! Kas bagāts, var iztikt ar taisnību, mums jāmāk citādi ar. Vai es tik ilgi ar būtu vilcis par daļu rentnieku, ja nemācētu? Divreiz man iztaisījās akciona, ko tad dabūja? Vecus ķipjus, spaiņus un pāra jēru! Lai taisa, ja vajadzīgs, trešo reiz ar - es nebīstos. Bet vajag tik mācēt, - vienu gadu esi te, otru tur, pasaule plata diezgan.»
«Vienu gadu esi te, otru tur,» Virulis nostirkša no pakaļas. «Un, lai man nezin kādas sakas liek kaklā, - es dzīvošu. Lai viņš mani ar «kontraku» sažņaudz vai cik cieši, bet es, lūk, dzīvošu. Vajag tik mācēt! Cik pusmuižām, cik gruntniekiem neesmu bijis par graudnieku - un vai tie neprot izdot «kontraka»? Bet dzīvs tomēr! Un, kur neviens neiet, tur es iešu un dzīvošu. Vajag tik mācēt pašam un sievai, - jāmācās bērniem ar stāvēt paša pusē, turēties un vilkt pie paša.» Šī Viruļa runa bija garāka par pirmītējo, un jāsaka, ka vīram nenācās vis viegli to izrunāt līdz galam, lai tā būtu arī biedriem saprotama. Vaigi tam bija piesarkuši un sviedri spiedās uz pieres un deguna.
«Žibulis ar savu sievu nevar iet par graudnieku,» Vipulis apstiprināja, «ne tā pati māk, ne bērnu māca.»
«Gan to pamācītu,» Žibulis lielījās.
«Cik tad esi jau izmācījis? Vai kādreiz ir piestājusies tavā pusē, kad tev kaut kas bija sarežģījies?» Virulis jautāja.
«Gan ar laiku pamācītu,» Žibulis izteica cerību.
«Dod roku,» Virulis teica, «pēdējo gadu otram par vergu, citugad taisies uz grauda, gan mēs tev palīdzēsim ar padomu, tik māci sievu, - mielo, ja vajag.»
«Nu pagaidi vien, ka pats šovakar nedabū mielasta no sievas!» tā pati balss atskanēja no pūļa.
«Ko tu teici?» Virulis, kājās pietrūcies, sauca.
Bet nebija neviena atbildētāja, tik vien smiekli atskanēja sašutušam jautātājam par atbildi, jo nebija noslēpums, ka Viruļa sieva, daudz spēcīgāka un lielāka par pašu augumā, to dažu labu reiz, no kroga pārnākušu, «paglaudīja» uz krustiem vai muguras.
«Bet nu nes alu!» Vipulis teica uz Viruļa, «ar to šņabi kalst mute.»
Virulis bija ar mieru pāriet uz alu, varbūt tādēļ, ka tam pie šņaba dzeršanas mazā mēriņa glāzīte dūrās kā dadzis acīs, un aizgāja uz stoiku.
«Cik man vēl no auzām, papa?»
«27 kapeikas.»
Virulis rādīja seju, līdzīgu lozes ņēmēja sejam, kas pie zirga izlozēšanas izvelk tukšu zīmīti.
Divas buteles alus paņēmis, viņš, pa pusei nošļucis, nosēdās pie biedriem.
«Te nu bij, cik ātri tas pūrs iztecējis!» un Virulis nospļāvās.
«Nebēdā nekā,» Vipulis priecināja noskumušo draugu. «Drīz būs sējas laiks un «klēti» taisīs vaļā,» te Vipulis pameta acis uz magaziņas lāpīto jumtu.
«Jācerē jau nu ir,» Virulis raudzīja iepriecināties, «bet vai te Rāvuļos mums ko dos? Cik viņiem pašiem nav tādu kraukļu?! Un tie sasodītie saimnieki negrib mūs galvot, lai tu kad izstiepies.»
«E, kur liela bēda! Vai tad nezinam, kur mūsu pašu valsts? Vai Baltmuižā magaziņas nav?»
«Tā gan, tā gan!» Virulis teica, daudz priecīgāks ieliedams alu glāzē. «Brauksim abi uz savu valsti un ņemsim Žibuli ar līdz -»
«Lai visi «uļi» kopā!» dzirdēja atkal balsi iz pūļa.
Bet Virulis, nelikdamies sevi traucēt, runāja tik tālāk: «Ņemsim Žibuli ar līdz, varbūt viņam ar laimējas izdabūt kādu pūriņu, - vai tad nu mūsu pašu ļaudis tīri būs tik nežēlīgi kā Rāvuļu skopuļi?»
«Gan izdosies, Virul!» Vipulis teica, «vai neatmini, cik mēs toreiz, kad Zemplēsi cēla par klētsveci, darījām viņam laba ar savām balsīm. Tu biji desmitniekos, es biju desmitniekos, - nezin kā viņam toreiz bez mūsu balsīm būtu veicies! Notes brīdī labas divas ar. Un vai viņš to būs aizmirsis?»
«Bet dzērām gan ar toreiz skaudīgi! Vai neatmini, ka, abi vairāk rāpojām nekā gājām naktī uz mājām.» Un Virulis smaidīja, it kā pieminēdams lielu laimi.
«Gan izdosies!» Vipulis priecināja biedri un sevi. «Pērn vēl līdz pāri pusnaktij uzskatīju Zemplēša jauno zirgu šepat pie Gaiļa. Vai tad viņš nekā no mums vairs negribēs atminēt? Un, kad tik viens no klētsvīriem mūsu pusē, gan tas pierunās mums citus ar.»
«Žibul, tev zirgs norāvies! Ej nu un brauc mājā!» «papa» skubināja, ievērodams Zemīšu saimnieka labumu vairāk nekā dzērāja kalpa palikšanu krogā.
Žibulis izsteidzās laukā un, zirgu noķēris, to atkal piesēja pie margas, uzšaudams tam pāra krietnas pātagas par mācību un biedināšanu, tā ka zirgs saslējās stāvu.
Tad atkal ienāca atpakaļ pie biedriem.
«Brauc nu mājā,» papa skubināja.
«Kad nu tev jābrauc (jo papam jau nedrīkstēja pretim darīt), tad vēl izpirkšu no savas puses divas buteles, bet tu mūs paved kādu gabalu pa lielceļu,» Vipulis teica.
«Tu mūs paved aiz vējdzirnavu krustceļa, kur katram jāgriežas uz savu pusi,» Virulis arī piedāvājās.
«Tā tiksim drīzāk mājā, nekā taisni iedami,» Vipulis teica ieliedams. «Un nu lai labi izdodas!»
«Gan izdosies, gan izdosies,» Virulis lielā steigšanā izteica savu stipru cerību. «Vai tad nu Zemplēsis mūs vairs nemaz nepazīs?... Bet tad dzērām gan toreiz skaudīgi! Otro rītu nevarēju ne no gultas kustēt.»
«Sieva jau tev esot ribas pataisījusi mīkstas,» Vipulis teica, par ko arī Žibulis sāka smieties.
«Nu tu gan domā, ka tas palika neatmaksāts, šis vīrs nav vis aiz deguna vadāms,» Virulis vārīja visātrākā virulī. «Bet kam tev draugu starpā tā jārunā?»
«Nu, nekas,» Vipulis mierināja, «vai tādēļ neesam draugi? Dzer! lai izdodas.»
«Lai izdodas, lai izdodas!» Virulis atstirkša, «un tev ar, Žibul, pēdējais gads par otra vergu.»
«Lai izdodas!» arī Žibulis sauca līdz.
«Žibul, zirgs atkal norausies,» papa skubināja braukt.
«Ja esiet nācēji, nāciet!» Žibulis teica biedriem.
Alu līdz beidzamai pilei izsūkuši, biedri piecēlās, lai ietu Žibulim līdz.
Saulīte jau bija pašu laiku pie rietēšanas, kad mūsu «uļi», šoreiz agrāk sēdēšanu beiguši, izgāja ārā.
Zirgs aiz ilgas stāvēšanas dīžājās vien, tā ka nebija viegla lieta iesēsties. Žibulis, kā braucējs, iemetās priekšā, atstādams biedriem vietu pakaļā. Šiem pašu laiku kāpjot, reņģenieks ar savu kulbu brauca garām. No tā satrūcies, zirgs parāvās uz priekšu, tā ka šie atkrita atpakaļ. Žibolis tādu zirga aplamību sodīja ļoti stingri ar pātagu, tā ka zirgs sāka dancot uz pakaļkājām.
Biedri ar kā nekā ierausās orītē. «Bet nu laid!» abi kā vienā mutē sauca, un Žibulis laida ar. Zirgs stiepās kā putns. «Dod man pātagu,» Vipulis teica. «Man groža galu,» Virulis sauca, «pats tik turies grožā!» Un biedri strādāja ar, viens ar pātagu, vēlāk ar pātagas kātu, otrs ar groža galu un kliedza, un ķērca. Zirgs nezināja, kā skriet, un orīte šaudījās pa ceļu kā atspole, bet tomēr neapgāzās.
Pret vējdzirnavām Virulim nokrita cepure. «Tu man ar pātagas kātu nogrūdi,» viņš bārās uz Vipuļa. «Turi, turi!» Virulis sauca. Par labu gabalu zirgs apstājās. «Paņem tu savu cepuri, bet es nolauzīšu še no sētas kārts galu, ko sadot zirgam,» Virulis teica.
Abi izkāpa.
Virulis, paņēmis cepuri un Vipulis kārts galu, tuvojās orītei. Bet zirgs no šiem tā iztrūkās, ka stiepšus vien aizstiepās. Visa Žibuļa turēšana neko nelīdzēja. Bet Žibulis par to ar maksāja krietni, - un drīz zirgs un braucējs pazuda aiz vējdzirnavām.
Abi biedri palika kājām.
«Tu esi vainīgs ar savu cepuri!» Vipulis teica.
Bet, kamēr šie te ķildojas un baras, kājām palikuši, nezinādami, vai iet uz mājām, vai griezties atpakaļ pie «papas», iesim mēs, kā pieklājības cienītāji, atpakaļ un sacīsim Gaiļu papam «ar labvakaru!», jo nezin vai vēl jel kad redzamies. Tad iesim arī mēs uz māju, jo ir jau svētdienas vakars.
«Kad tik vien, pagāni, kakla neaplauž,» papa teica, noskatīdamies pakaļ. Bet, zinādams, ka dzērājam reti kad krītot gadās nelaime, viņš atgriezās atpakaļ pie sava darba.
«Gan Zemīšam to pastāstīšu,» viņš paklusu nosacīja nelikās par to vairs domājot.
Jā, ko lai mēs arī vēl ilgāk darām pie Gaiļu papas? Diezgan jau esam izciemojušies, tādēļ teiksim viņam laipni «ar labvakaru!» un saņemsim par to no viņa pretim divkārtīgu «sveiki!» ar tik laipnu smaidu, cik laipns tas pieder pie šī sveicinājuma grada. Mums nav jābīstas, ka, mums aizejot, viņam pietrūks viesu, jo paliek vēl liels pulks viņam pakavēt laiku.
Varam šķirties mierīgi un apmierināti, pārdomādami, ko redzējuši un dzirdējuši.
Ārā kluss pavasara vakars. Saule jau labu brīdi nogājusi, bet rietumā vēl redz sārtu blāzmu kā dziestoša ugunskura atspīdumu. Zvaigznes ar jaunā mēneša sirpi skatās modri un smaidoši uz zemi, kā vērodamas, cik daudz saule šodien spējusi izvilkt no zemes vairāk zaļuma nekā vakar. Un viņas skatās - un smaida, jo redz, ka saules stari velti nav spīdējuši. Drīz līgosies zem zvaigžņu lēnajiem stariem meži un birzis jaunu lapu kuplumā. Un lakstīgala izteiks visu to jaukumu dziesmā. Un tas brīdis vairs nav tālu. Cik jauki burbuļo nakts klusumā mazie strautiņi un grāvīši, pārrunādami savā starpā šīs dienas gājumu! Lūk, tur pāri birzs galam aizlaižas pārs sloku klusi un rāmi, šūpodamās spirgtajā vakara gaisā!... Daba liekas it kā klausoties, it kā domājot... Ko viņa domā? Vai gan par jaukumu, ar ko mūs pārsteigt ziedonī, it kā māte ziemassvētkos pārsteidz savus bērnus necerētām, negaidītām dāvanām?!... Jauks vakars!
Sirds pilna klusas pateicības un slavas pret radītāju, kas mums viņu dāvinājis.

1889.