APSĪŠU JĒKABS

 

KAIMIŅI

Cilvēkam dzīve izrādās daudzreiz pavisam nepanesama un grūta, tā ka nevar beigt par viņu žēloties un vaimanāt, un pie tam arvien vainīgi ir citi, - jo, ja visi būtu tik labi un visi dzīvotu tik saticīgi kā viņš pats, tad tiešām zemes virsū mieram un laimei nebūtu gala. Bet, kad nu katrs sevi tur par tik labu un saderīgu dzīvē, kādēļ tad tik labu cilvēku starpā tik maz miera un prieka? Jā, kas to gan lai izdibina? -
Man tuvumā dzīvoja divi kaimiņi: Prātiņš un Irbe. Viņi bija it tuvi kaimiņi, tā ka starp abēju ēkām varēja būt, ja daudz, tad plaukstas platuma. Šis ēku tuvums viņiem bija uzlikts no likteņa par dzīvu krustu. Ir veca lieta, ka cilvēki tālumā mēdz būt daudz labāki nekā tuvumā. Ja Prātiņš ar Irbi arī būtu daudzmaz atstatāku viens no otra, viņi tiešām satiktu daudz labāk. Bet, ilgus gadus nesaticībā dzīvodami, viņi bija palikuši citiem par palamu, tā ka uz tiem rādīja ar pirkstu: -lūk, dzīvo kā Prātiņš ar Irbi!
Iepazīsimies ar šiem kaimiņiem tuvāk.
Prātiņš bija vīrs, kas pazina tā saukto «lielo pasauli». Savos jaunākos gados viņš bija izbraucies dažnedažādiem vēršu kupčiem par uzpircēju. Kas pazīst vēršu kupča možo, kustīgo dzīvi, tas tik zin, cik daudz tā prasa izmanības, izveicības, lunkanības, jā, pat viltības tiklab tirgos, kā uz Rīgas ceļa un it īpaši pašā Rīgā. Prātiņš sava veikala gaitā ne par velti bija izskrējies un izbraucies, tā ka pats no sevis varēja liecināt, ka šis esot mācījies kustēties kā ūdenszāle. Un tiesa, visādas pirkšanas un pārdošanas viņš izdarīja viegli un aši, tas viņam gāja kā pa dēli. Bet, kad viņš iesāka stāstīt par saviem atgadījumiem vai piedzīvotām anekdotēm tirgos vai Rīgā, kur viņš, kā pats teica, pazina katru stūri, - tad tik bija ko paklausīties! Kā cilvēks, kas pasaulē redzējis smalkāku dzīvi, viņš nepīpēja lapu tabakas, kas vēl papriekšu jāsagriež kā «kāposti», bet pirka allaž tabaku «firteļiem», un to viņš pēc saviem apstākļiem arī iespēja, jo uzpircēja veikals viņam, pa dažiem gadiem bij atmetis labu peļņu. Pīpes viņam bija vismazais divas, kā jau laikam turīgam vīram, viena garu kātu - svētdienas pīpe; otra īsa - ķešā glabājama. Abām bija «purculona» galviņas, kuras bija rotātas vai nu vācu ķeizera, vai turku sultana tēliem. Baznīcā braucot, viņš iespraudās zobos cigaru un tad laida kā tvaikonis uz priekšu.
Bez tam viņš bija īsti krievisks tējas dzērājs. Rītiem un vakariem meitai bij «jāsilda» ūdens «čejai», tad saimniece pati uzlika uz galda abas tējkannas, lielo un mazo, un tases, uz kuru dibeniem redzēja vai nu laivinieku airējam pa ūdeni un kokus krastmalā, vai arī pilsētu ar torņiem un pilīm, gan zilās, gan sarkanās krāsās. Pats Prātiņš tad lēja tēju no glāzes uz apakštases, kuru tad nostiprināja uz visiem pieciem kreisās rokas pirkstiem, un tad, no sukura grauda gabaliņu nokodis un aizlicis aiz lūpas (Prātiņš bija taupīgs), un vēl pāra reižu uzpūtis kūpošai tējai virsū, pielika tasi pie mutes, un virrrkš! - pirmais malks bij dibenā. Šim malkam bija daudz pēcnācēju, vismazākais no kādām glāzēm deviņām vai desmitām.
Kaktā tikšķēja vaļīgā glāžu skapī liels sienas pulkstens, kuram bija tā teicamā īpašība pasludināt katras jaunas pusstundas sākumu, neskatoties uz skaļiem sitieniem katras stundas beigumā, kurus jau labu gabalu varēja sadzirdēt ārpus istabas. Ar vārdu sakot, Prātiņš bija cilvēks, kas ne tikvien redzējis, kā dzīvo «ļaudis», bet kas arī dzīvoja, kā «ļaudis dzīvo».
Irbe, jā, ko nu daudz no Irbes runāt! Irbe bija, tā sakot, dzimis, audzis un nodzīvojis savu laiku tēvutēvu pajumtā, ja daudz, tad bijis kļuvis ārpus draudzes robežām. Tirgos braucējs viņš nekāds nebija, tālu jau nebrauca, un Rīgas ceļš, kas gribot negribot par gadu reiz ar liniem bija jāuzņemas, visvairāk dēļ tiem pašiem pirkumiem, jā, šis Rīgas ceļš, tas viņam spieda sirdi kā slogs, jo tuvāk laiks nāca, kad jābrauc. Bet neko darīt, jābrauc vien bija! Priekš izbraukšanas viņš vēl ar sievu un saimi kopā noturēja pātarus, lūgdams dievu, lai tas pašķirtu viņam tālo gaitu un jautu sveikam un veselam pārbraukt atkal mājā pie savējiem. Jo vai tad, kā Irbe nopūtās, neesot piedzīvots, cik nedroša braukšana dēļ tiem pašiem Kauču sila dārzniekiem, dēļ visiem blēžiem un krāpniekiem, kas, uz akmiņiem dzīvodami, nekā nesēj, bet dzīvo kā kungi un gatavi lauciniekam vai pašu sirdi raut no krūtīm laukā. Tad vēl manīgie zobotāji - namnieku zeļļi un grūtā, ātrā aprēķināšanās par preci - tur tiešām bija raižu un rūpju vairāk, nekā vajadzīgs. Gan būtu linus pārdevis mājas kupčiem, bet vai tie tik daudz dos kā Rīgā, un iepirkumi - tie uz zemēm daudz dārgāki nekā pilsētā.
Tādēļ bija un bija jābrauc un jāatved bērniem no pilsētas jel kliņģeri un sievai kāds lakats, pašam un puišiem jānopirk pa podam (lapu) tabakas.
Vispārīgi jāsaka, Irbe nebij tāds tēvutēvu ieražu atmetējs un necienītājs kā Prātiņš, viņš turējās pie tēvutēvu bauslības, viņš neielaidās ar dārgo tējas dzeršanu, bet palika pie skābuma un putras. «Kā tēvs un tēvutēvs iztika bez viņas, tā iztiksi arī tu,» viņš sevi mierināja. Arī pīpei kaļķu galviņu nepirka, jo tās drīz sasitas vai saplīst, un tad atkal naudas šķēršana, bet turēja sev krietnu koka «čibuku», jo tabaka viņā tā neizsvila kā kaļķī un dūms arī bija mīkstāks un mitrāks, nekā caur caurīm rēķinot dārgajā kaļķī. Sienas pulkstens, kas Prātiņam bija tik nepieciešams, Irbes istabā nekarājās. «Vai nu visur pasaulei līdz izskriesi?» viņš aizbildinājās ik reizes, kad saimniece vai saime žēlojās, ka bez pulksteņa grūti iztikt. «Tēvam un tēvutēvam arī nebij pulksteņa, un tak viņi padarīja visus darbus laikā. Vasaru tie vienā saulē cēlās, otrā likās pie miera, un ziemu viņiem gailis bija par pulksteni, un tāds pulkstens mums arī ir laktā.» Tā Irbe aizstāvēja pulksteņa neiegādāšanu.
Tiesa, gailis bija tēvutēvu stundenis naktī, bet, ka šis laika rādītājs nav drošs no vanaga nagiem, ne arī no nejauša nāves atgadījuma, to Irbe neapdomāja jeb arī negribēja apdomāt. Zināms, ja kaimiņos bija gailis, tad tas pagaidām izpildīja postā gājušā vietu. Ar to tad varbūt arī viņš apmierinājās.
Lūk, tā Irbe dzīvoja.
No kurienes gan viņu starpā, tas ir, Prātiņam ar Irbi, varēja rasties nesaticība, jo viņu tēvi un tēvutēvi arī viņi paši, iesākdami katrs savu ciemu valdīt, bija satikuši labi?
Ienaids un nesaderība nāca no tā paša avota, no kura tas nācis jau dažam labam kaimiņam ar kaimiņu - proti, no zemes dalīšanas jeb mērīšanas laikiem.
Prātiņš pārmeta Irbem, ka tas mērnieku, šim mājā neesot (jo citādi mērnieks būtu dienvidu pavadījis pie viņa, smalkāka par Irbi), ar jaunu nodomu esot ieaicinājis pie sevis un tad mērnieku tikmēr mielojis, kamēr šim, Prātiņam, atņemts pats labākais tīruma gabals, un tad pats turklāt esot tik liekulīgs, svētdienām turot pātarus un baznīcā ģērbkambarī bučojot mācītājam roku.
Irbe atkal žēlojās, ka Prātiņš mērnieku, vezdams no apriņķa pilsētas, pa krogiem dzirdīdams un pīpinādams ar cigariem, tā esot sagrozījis, ka šim noņemts caur Prātiņa viltību pats labākais pļavas stūris, vismazākais vesels šķūnis siena, un tad tādu vēl ceļot par baznīcas pērminderi, tādu krāpnieku, lopu kupču, tādu miesnieku!
Šos iemeslus abi kaimiņi visiem klaji izskandināja, bet patiesībā tie nebija arī nekas vairāk kā vien iemesli, jo abi noskārta, ka mērnieks, daudzmaz taisni darīdams, vienam nevarēja dot divus labumus vai arī, kā citi sprieda, taisnāk nemaz nevarēja darīt, kā darījis, - tomēr īsto iemeslu tie apslēpa, tādēļ ka tas citiem izliktos smieklīgs, un šis ienaida cēlonis bija tēvutēvu p i r t s!
Pirts dēļ celt ilgu gadu ienaidu, nieka pirts dēļ? Un tomēr tā bija. Nezinātājam un šās pirts nepazinējam vien tas izliktos par neizprotamu, bet, kas viņā pērti kā bērni, pērušies paši kā jaunekļi un vīri, - kam pat tēvi un tēvutēvi seniem augumiem tur pērušies, tas vien zināja pilnīgi apsvērt pirts augsto svaru un viņas zaudējuma lielumu.
Ārīgi viņa neizskatījās nekā lieliski. Bija veca veca, nokvēpusi butka, nebija arī nekāda lielā, reizē varēja pērties daudz, ja cilvēki pieci; bet - neraugi vīra pēc cepures - viņas teicamās īpašības pacēla pirti tā acīs jo augstā cienā, kam gadījies tik vienreiz viņā pērties, tam, varēja teikt, pirts iemīlējās kā līgava.
Cik patīkama bija viņā siltuma: ne tev sāpēja galva, ne acis, nedz arī dūmi kodās rīklē! Tad vēl omulīgā lāviņa un pirts slotiņas, kas ar teicamo siltumu tapušas it mīkstas un sautīgas! Cik viegli te nācās bērniem izpērt sarus, cik viegli aizdzīt kašķi un citas vājības! Cik lokani palika kauli tam, kam kaulos staigāja niknā dūrēja! Tiešām, pirts, šī pati Prātiņu Irbes pirts, bija tālu izslavēta klīnika. Viņai bija liels pievilcīgs spēks: kas reiz viņā pēries, tas lūkoja, ja vien bija aizsniedzams, pērties vēl otrreiz, tā ka dažu labu sestdienas vasaru aiz ciemiņiem pēršanās vilkās līdz pašai pusnaktij.
Kas šo pirti bija uztaisījis? Lūk tas jau bija tas režģis! Neviens tā nezināja. Prātiņa un Irbes vecie tēvi jau teicās to tādu pašu ieraudzījuši, viņa bijusi jau sen priekš «spranču laikiem». Viņa bija kā kāds vēsturisks monuments, kas, no miglainiem teiksmu laikiem celdamies, pārlaidis garām vecos un vidējos laikus, iesniegdamies visjaunākajos, tā ka šolaiku bērns ziņkārīgi jautā: kā roka tevi cēla, kāda laika bērni redzēja tavu jaunību, kad tas bija? Ko tu mums gribi vēstīt un mācīt no sirmās senatnes? -
Ka pirtij tiešām bija savi teiksmu laiki, to pašas teiksmas pierādīja, kas par viņu tika stāstītas. Tā viena teiksma vēstīja, ka zibins šās pirts nekad neaiztiekot, - gan tas esot iespēris kādās tuvējās ēkās, kādā tuvējā kokā vai akminī, bet pirti viņš katrureiz saudzējis un to tādēļ, ka pirmais vaiņags baļķu esot ņemts no tādiem kokiem, ko zibins šķēlis.
Kāda otra - jaunāku laiku teiksma stāstīja, ka kara laikos «spranči» pielikuši degošas pagales pirts lubu jumtam un visādi pūlējušies pirti aizdedzināt, bet šī kā neesot, tā neesot degusi.
Tātad visi bija pārliecinājušies, ka pirts bija visādā ziņā droša no uguns, tai nevajadzēja nekādas uguns apdrošināšanas biedrības.
Par šo Prātiņam un Irbem tik dārgu pirti vai uz nejauši, vai arī ar tīšu prātu mērnieks bija dzinis stigu tā, ka šķīrējs meridians pirti dalīja divi daļās, bet tā, ka trīs pakši krita Irbes, un durvis, viens pakšis un krāsns Prātiņu daļā.
«Kad tu izčibētu!» Prātiņš iesaucās (par pirti kaimiņiem nemaz nebija ienācis prātā) - «cik daudz tur vien vajadzēja pagriezt līniju uz Irbes pusi, kad pirts kristu man vienam pašam, jāsaka tikai par labu sprīdi uz viņu pusi! - Bet dzirdini nu vēl otrreiz tādu diedelnieku: viņš piesūcas no tevis kā ods, bet gaidi vien, ka par to ko darīs, tāds bezgodis! Tomēr visādā ziņā pirts kritīs man, jo vai tad par velti durvis un pati krāsns ir manā daļā, bez šām tak pirts vairs nav pirts. Jāiet būs uz muižu, dzirdēs, ko lielskungs teiks!»
Irbe, pārsteigts par tādu stigas dzīšanu, vaimanāja: «Vai pasaule, grēku pasaule! Lūk, tāda jau viņa ir! Dari tu viņai labu, bet viņa tev atkožas kā suns! Cik tur nu vajadzēja, jāsaka, plaukstas platumu tik padzīt uz Prātiņa pusi, tad pirts būtu man! Vai tevi toreiz par velti baroju? Domā gan, ka sievai viegli bija tev sagādāt, ko raust iekšā, - ne olu nebija pašai mājā, bija vai kājas jānoskrien, kamēr olas vien sameklēja, un jānokauj gailis, - lai pats tevis dēļ vai ne laika vairs nenojēdz! Re, kāds bendesmaiss! To zin dievs, kā man toreiz par pirti arī nemaz neienāca prātā! Bet lai nu kā, jādomā, ka lielskungs pirti spriedīs man, jo lielā puse trīs pakši un lāviņa, ir manā daļā - un kas gan ir pirts bez lāvas? Jāsaka, tas pats, kas āzis bez ragiem. Lielā puse taisnības jau tā kā tā ir manā pusē!»
Tūliņ pēc zemes izdalīšanas Irbe taisījās iet uz muižu pie lielkunga. Iešanu pie lielkunga viņš gribēja izdarīt tā, ka Prātiņš no tā nekā nedabūtu zināt, lai nesagadītos abi reizē, no kā Irbe stipri bijās, jo Prātiņam šķīrās valoda daudz labāk nekā Irbem un tas varētu ar savu vijīgo mēli lielkungu pārrunāt, tā ka Irbem nekas neiznāktu. Iešana pie «kungiem», Irbem bija grūts slogs. «Ko tur runāsi, ko teiksi? Kungi jau ilgi negaida, kamēr apdomājies, vajag jau tūliņ visam būt gatavam.» Tādēļ, uz muižu iedams, Irbe gāja lēnām, katru vārdu pārlikdams un sakārtodams, lai muižā viss būtu omā, kas jārunā.
Bet aiziet uz muižu, Prātiņam neredzot, viņam neizdevās. Prātiņa dienestniece, redzēdama, ka Irbene pati iet pie akas ar mutes mazgājamo vannīti, noskārta, ka Irbe pats laikam ies kur laukā. Tādēļ, ātri iesteigusies istabā pie Prātiņa, tam steigšus paziņoja, ka šo tēvs laikam kur iešot laukā, jo pati bijusi pie akas ar vannīti pēc ūdens.
«Tā, tā, puis, gan zinu, kur tu iesi un kādēļ iesi! Bet, kad tev tā pirts tik svarīga, tad man ar; nedomā, ka Prātiņš tev padosies,» - tā Prātiņš pie sevis prātoja.
«Gan prātīgam vīram kauns nieka pirts dēļ skriet uz muižu; bet tēvutēvu pirts, lai arī veca, - ja tā krīt Irbem, tad visi teiks: lūk Irbe noņēma Prātiņam pirti! Tādēļ kauna dēļ vien nav jāpadodas. Griet, ienes man ar ūdeni un ziepes!»
Irbe varēja būt Prātiņam labu gabalu priekšā, bet viņa pazīstamās lēnās gaitas dēļ uz muižu Prātiņš to tuvu pie pašas muižas aizsniedza, tad ar nodomu gāja arī pats lēnāk, lai Irbe būtu pirmais, kas ietu iekšā pie lielkunga, tad viņš tam tūliņ no pakaļas, un re, kā Irbe nobītos!
Prātiņa aprēķins izdevās gluži tā, kā pats domājis. Irbe jau bija pielaists pie lielkunga, kad sulainis arī Prātiņu pieteica. Arī Prātiņu tūliņ iesauca.
Kā Irbe izbijās! Vai no nāciena piekusis, vai arī no bailēm pārņemts, viņš slaucīja ar svārku piedurkni no pieres un vaigiem sviedrus. «Kāds velns Prātiņu te atpūtis!» viņš nopūtās pie sevis.
Vēl lielskungs nebij Irbes nemaz uzrunājis, jo tam todien bij daudz darīšanu, turklāt viņš vēl steidzās izbraukt laukā, kā sulainis to Irbem jau koridorī bij pavēstījis.
«Tādā nereizē!» Irbe nopūtās klusām.
Drīz lielskungs agrāk pieteiktos runātājus bij atlaidis; nu viņš griezās pie Irbes, teikdams:
«Ko gribi?»
«Cienīgs, žēlīgs lielskungs, es atnācu pie jums.» Te viņš, uzskatīdams lielkunga steidzīgo izturēšanos un Prātiņu, kas sāņš pie sevis smējās, pavisam sajuka.
«To redzu, ko tālāk?» lielskungs stiprākā balsī runāja.
«Cienīgs, žēlīgs lielskungs, barona lielskungs (Irbe pārlaboja), gribēju ar jums runāt -»
«Tad runā jel!» lielskungs uzbrēca. «Man nav daudz laika.»
«Cienīgs, žēlīgs lielskungs, mēs ar Prātiņu līdz šim pērušies vienā pirtī -»
«Vai es jums liedzu arī uz priekšu kopā pērties?» lielskungs tam gandrīz dusmās uzkliedza.
«Cienīgs, žēlīgs lielskungs, bet nu es vairs negribu ar viņu pērties kopā.»
«Tā, tu negribi, - līdz šim tu pēries un nu vairs negribi, ko tad tu gribi? teic, teic, teic!» lielskungs tagad īstenās dusmās uzkliedza.
Irbe no tā pavisam sastinga kā miets, mute palika plaši vajā, bet, cik ļoti arī pūlējās pa vaļējo muti kādu vārdu izvadīt laukā, tomēr nenāca ne skaņa. Viņam gāja kā grūtā sapnī, kur roku vai kāju grib kustināt, bet nekust, grib runāt vai kliegt, bet mēle kā piesieta.
«No tevis nedzirdu nekādas skaidrības,» lielskungs teica, tad, pret Prātiņu griezies, tam jautāja: «Un tu, Prātiņ, ko tu teiksi?»
«Es lielskungs, izteikšu savu lietu īsi.
Kad nu Irbe reiz iesācis par pirti runāt, tad es to runu pabeigšu. Labi zinādams, ka Irbe pirts dēj nāks pie lielkunga runāt, bet ka valoda viņam lāgā nevedas, nācu es ar pie lielkungu un nu gribu viņa vietā lielamkungam to lietu izskaidrot.»
Irbe, to dzirdēdams, pagrieza greizas acis uz Prātiņu.
«Redziet, lielskungs, mērnieks ir dzinis stigu taisni pār mūsu pirti, bet tā, ka durvis, kur ieiet, un krāsns, ko kuri ir manā daļā.»
«Un trīs pakši un lāva manā robežā,» Irbe pielika, kam caur Prātiņa lietas izskaidrojumu valoda atstinga.
«Pagaid, pagaid,» lielskungs uzsauca.
«Tad nu es domāju,» Prātiņš atkal iesāka, «ka Irbe tādēļ nāca pie lielkunga, gribēdams zināt, - vai viņam tā pirts to triju pakšu un tās lāvas dēļ vienam pašam piekritīšot?»
«Īsti tā, īsti tā!» Irbe apstiprināja.
«Pagaid, kamēr tev prasa,» lielskungs to apsauca.
«Tad nu es, lielskungs, domāju tā: kad jau mērnieku kungi manā robežā likuši to krāsni, jo ar lāvu vien bez siltuma cilvēks nevar pērties, un likuši arī tās durvis (Prātiņš uzsvēra to vārdu «durvis»), tad pirts acīm redzot krīt man. Un pa durvīm es Irbes iekšā nelaižu, ja var, lai kāpj pa jumtu iekšā.»
«To redzēsim, kam pirts piederēs,» lielskungs teica, kās caur Prātiņa gaišo lietas izlikšanu bija apmierinājies un tādēļ pat nedusmojās, ka Prātiņš ar savu spriedumu tam aizsteidzās priekšā.
«Kas to pirti uzcēlis?» viņš jautāja abiem kaimiņiem.
«Mēs nezinām,» abi ar vienu muti atbildēja.
«Tik mans tēvs stāstīja (Irbe palika drošāks), ka viņa tēvs tai pašā pirtī esot pat piedzimis, ne tik pēries vien un vēlāk jumtam uzlicis jaunas lubas.»
«Ko tavs tēvatēvs pie pirts darījis, ar to var ods aizskriet, bet mans tēvatēvs tai ielicis jaunu krāsni, un vēl arī tu atminēsies (še Prātiņš no lielkunga galvu pagrieza pret Irbi), ka viņa sievasmāsa, tas ir, manas tēvamātes māsa, vecā Mada, ik sestdienas to kurināja. Un ko tas apzīmē?»
«Diezgan, Prātiņ,» lielskungs teica.
«Pirts uz robežas nedrīkst palikt, tā skaidra lieta, kas nu to jums viņu grib paturēt, tas lai otram par to atlīdzina un lai ceļ pirti uz savas zemes.»
«Ja man Prātiņam par to pirti jāmaksā, tad es nedodu ne rubļa,» Irbe, no bailēm pavisam atžirdzis, teica.
«Un es no savas puses nesolu ne akla petuka,» Prātiņš noņēmās, aizmirsdams, ka nav vis tirgū, bet pie lielkunga.
«Tā, vienam tā lieta nav ne rubļa, otram ne petuka vērts, bet man jākavē jūsu nieku dēļ laiks!» lielskungs, bargs palicis, runāja. «Ja tā negribiet, tad plēsiet pirti nost un daliet baļķus un visu.»
«Lielskungs, tas ir taisni,» Prātiņš sprieda, kura robežā bija mazākā daļa no pirts.
«Cienīgs, žēlīgs lielskungs, tā tēvutēvu pirts, viņa stāvējusi jau tik ilgi, lai nu stāv vēl arī uz priekšu, kamēr pati sakrīt,» Irbe sprieda.
«Tu runā kā bērns! Izmaksāt tu negribi, noplēst tu negribi, vai zini, kā priekšā tu stāvi?»
«Cienīgs, - žēlīgs...» (Irbe nedabūja izrunāt.)
«Vēlreiz jums saku, izlīgstiet paši, bet, tiklīdz ko es dzirdēšu jūsu starpā strīdi, es tūliņ pirti likšu noārdīt. Eita mājā!»
Prātiņš, redzēdams tādu galu, jau bija pie durvīm, kad Irbe vēl grābstījās lielkungam pēc rokas, bet to viņam neizdevās satvert, bija jāapmierinās, piedurkni nobučojušam.
Ārā iznākuši, abi kaimiņi sastapās. Viņi sāka viens otrā skatīties, Prātiņš pirmais sāka smīnēt, vēlāk arī Irbe darīja viņa priekšzīmei pakaļ, bet šī smaidīšana izrādīja mazāk prieku nekā kaunēšanos. Prātiņš pirmais iesāka valodu:
«Tik gudrs nācis, tik gudrs nenācis! Kam tev bij jāskrien pie lielkunga vai nevarēji papriekš runāt ar mani?»
«Un kas tad tu par lielkungu?»
«Lielskungs vai mazkungs, bet nu jārunā vien būs ar mani.»
«Bet kādēļ tad tu ar skrēji pie lielkunga?» Irbe jautāja.
«Es jau nācu tev par izrunātāju, tīri tāpat no mīlestības kā jau laikam tuvākam un kaimiņam.»
«Tad ta izrunātājs! It kā man tāda vajadzētu?»
«Ak, vai tad nevajadzēja vis? Nu, kā tad tu tiktu lietā? Tālāk jau tu netiki kā līdz «cienīgs, žēlīgs lielskungs», kurus iemācījies kā pātarus, precībās braukdams. Ja nebūtu manis, tad turpat ar būtu jāsaka «amen».»
Irbe neatbildēja uz šiem Prātiņa vārdiem, bet gāja klusu tālāk. Arī Prātiņš apklusa. Tā abi kaimiņi, kas agrāk valodu nekad nevarēja izbeigt, tagad gāja klusu kā mākoņi, kā glabādami krūtīs dziļu noslēpumu. Tā viņi nonāca mājā.
Sestdiena pienāca, un šī pa paradumam jānobeidz ar pirti, bet Prātiņu-Irbes pirts netika kurināta. Otru sestdien kārošana pēc pirts abēju saimes ļaudīm palika stiprāka. Visi žēlojās, ka nezinot, kas esot kaulos, kas neesot, tik to vien jūtot; ka pirts vajagot.
Beidzot saimniekiem tak bija jāpaklausa kalpu gribai un jāslēdz kāds nolīgums pirts dēļ. Nu būtu it vienkārši, ka atkal pērtos kā pērušies kopā, bet gājiens pie lielkunga bija visu samaitājies.
Šai saeimā, ko noturēja sestdien priekš pusdienas, abi kaimiņi nosprieda, ka kopā vairs nepērsies, kā tēvutēvi darījuši, bet katrs par sevi ar savu saimi ik pārsestdienām, vienu reizi viens, otru reizi otrs, lai tur nāktu svētdienas vai svētki.
Nesaderības un ienaida grauds bija izsēts, drīz tas dīga un nesa nezāles. Šām nezālēm tik vajag drusku vien zemes, drusku vien dot ieviesties bez ravēšanas, tad viņas aug jo ātri, pārņemdamas un pārmākdamas visu sirds tīrumu, apslāpēdamas visus sen gadiem koptos un audzētos miera un mīlestības jaukos ziediņus. Drīz visa sirds ir nezāļu lauks. Kam pirmajam jāiet pirtī, par to izmeta žerebiņas, un Irbem bija laime būt pirmajam.
Gan grūti bija vienu sestdienu pārlaist bez pēršanās, bija jāizpalīdzas ar vannu vai baļļu, bet kurš tad nu būs pēdējais? Kurš otram padosies?
Abēju kaimiņu kalpi tagad runāja, ka citkārt saticīgie saimnieki zemes dalīšanas dēļ sanīdējušies, tā ka pirtī vairs neejot kopā kā agrāk, bet pamīšus.
Ja gribēja kalpi saimniekiem ietikt, tad bija vienādi kaut kas slikts jārunā par otrējiem.
Arī citkārt mierprātīgās saimnieces ņēma daļu pie vīru nesaderības.
Irbene zināja stāstīt, ka Prātene lāga ne maizes nejēdzot izcept. Vienreiz maize esot nomīcīta par mīkstu, otrreiz par cietu, vienreiz smaga kā glūds, otrreiz šūnaina kā švammis, tad manot par daudz rauga garšu, tad esot tīrā mīkla, reizēm īsa saplaisājusi un garoza pirksta biezumu, reizēm neturoties nemaz kopā, tad garoza atlecot, tad atkal pats kukulis izplešoties kā ezers, ar vārdu teikt, nemākot un nemākot izcept maizes. Kukuļa, kas būtu mīksts kā vilna, viņa savā laikā esot vilkusi no krāsns. Prātene atkal varēja ziņot no Irbenes, ka tā kādreiz, gribēdama ciemiņus smalki uzņemt, vārījusi bliņus (pankokus) skābos kāpostos. Šai anekdotei vajadzēja raksturot Irbenes paražu ēdienu pagatavošanā.
Ja kaimiņiem bij vajadzīga šāda vai tāda lietiņa, vai tas otu katls vai svārpsts, stops vai piestiņa, tad, zināms, negāja meklēt viens pie otra, kaut gan skaidri zināja, ka kaimiņš to varēja dot, bet gāja lielu ceļa gabalu uz citu ciemu.
Nesaderība kaimiņu starpā vairs citiem nebij apslēpjama.
Abi bij palikuši tik vārīgi, ka viens otram nedrīkstēja piedurties, un, ja kādreiz kur piedūrās, tad bij ķildas un proceses (prāvas) kājās. Neviens no abiem tātad nevarēja izprast, kā vēl tēvi un tēvutēvi, tik ilgus gados kopā dzīvodami, varējuši satikt «ar tādiem». Bet vai tad nu vieglā diena bijusi, nesuši un cietuši ar tāpat, sirdi pārliekuši.
Tomēr paši negribēja ne nest, ne ciest, kaut arī ar pārliektu sirdi.
Irbes pagalmā bij ieskrējis svešs suns, kad patlaban pati Irbene gāja ar nesieniem uz aku. Šis riedams taisījās Irbenei krist klāt. Pats Irbe, to redzēdams, izrauj sievai nēsīšus un ar vienu sitienu nosit suni. Nu iet un paziņo valsts policijai, ka šis nositis traku suni, bet ka drošības dēļ būtu jāapšauj kaimiņu suņi, īpaši Prātiņa (Irbem toreiz suņa nebij), kas no trakā suņa aprieti.
Irbe dabū vēl pusrubli par trakā suņa nosišanu un aprakšanu. Prātiņš aiz dusmām un žēlabām dēļ tik labiem suņiem nezin, ko iesākt.
Bet kur tad Irbe tā domāto trako suni bij ieracis?
Nekur citur kā Prātiņa robežā. Pavasarī, kad sniegs nokusis (tas notikums bij ziemā), Prātiņš redz, ka vārnas un žagatas pūļu pūļiem griežas ap kādu vietu viņa tīrumā, iet lūkot, bet jūt nāsīs nejauku smaku. Sāk domāt un taujāt, un, lūk, Irbe ieracis sniega un sasalušās zemes dēļ tīri sekli ziemā nosisto suni tai pašā vietā viņa tīrumā.
Prātiņš Irbi sūdz pie tiesas. Tiesa Irbem nospriež naudas sodu. Tagad Irbem reize žēloties dēļ soda naudas un dusmoties uz Prātiņa. Bet viņš apmierinājas ar to, ka uz priekšu varbūt viņam izdosies kaut kur ķert Prātiņu un tā atlīdzināties.
Ilgi viņam nav jāgaida. Patlaban sējas laiks, kad Irbe noķīlā Prātiņa zirgus savā pļavā, no kuriem viens bij iegājis arī tuvējā āboliņa tīrumā.
Prātiņam ne vārda nesacīdams, Irbe ieved visus trīs kaimiņa darba zirgus it klusiņām savā stallī. Prātiņš meklē, meklē zirgus, bet zirgu nekur. Pa pēdām tos sadzen Irbes sētā un noprot, kādēļ Irbe būs tā darījis. Bet nu jau ir saule pāri launaga laikā, un Prātiņš vēl ne dzinis ne vagas, jo visu rītu un brokastlaiku bij nomeklējies zirgu. Tagad gan zirgus atradis, bet Irbe tos nedod viņam rokā, pirms aizmaksājis viņam par katru zirgu rubli ķīlu naudas.
Nevarēdams darbam zirgus citādi dabūt, Prātiņš arī velk trīsrubļu gabalu no ķešas un saņem zirgus, bet, noskaities par tādu Irbes plēsonību un nelietību, to atkal sūdz pie tiesas, žēlodamies par to, ka sējas laikā, kur viena pati stunda tik dārga, Irbe šim nokavējis veselu dienu trīs zirgus un turklāt vēl nelikumīgi no šā plēsis ķīlu naudu, kas tam nemaz nepienācies. Ja bijusi padarīta skāde, tad priekš tam jau ieceltas tiesas, un šim tak arī vēl esot manta, ar ko padarīto skādi atlīdzināt.
Irbem šoreiz atkal nelaimējās: par zirgu aizkavējumu no darba tam bija jāaizmaksā Prātiņam divtik, kā pats izplēsis no Prātiņa.
Irbe no dabas bija rāms vīrs, bet ienaids tam bija pārņēmis sirdi tā, ka mierīga lietas aplūkošana un savu tiesību nosvēršana viņam gluži bija zudusi. Še klāt nāca vēl tas apstāklis, ka Irbe no pasaules un ļaužu sadzīves maz ko bija redzējis un maz ko prata. To varēja manīt gandrīz pie visām ķildām ar Prātiņu.
Pēc šā ķīlājuma Prātiņš nekā vairāk nevēlējās kā Irbem to atdarīt, jo «vai tad tu tīri kā eņģelis nodzīvosi,» viņš mēdza teikt, «vai tavi kustoni man nekur nepiedursies? To redzēsim!»
Kā jau minēts, Prātiņa un Irbes ēkas bija ļoti tuvu kopā; tā tas bija arī ar dārziem.
Irbes pagalmam līdzās bija Prātiņa dārzs, kurā tas bija iesējos agros miežus. Nu bija Irbenei diezgan negala aizsargāt vistas no Prātiņa miežiem. Bet, lai arī kā pūlējās, tomēr neizdevās pilnīgi vistas un cāļus nosargāt.
Nav ilgi jāgaida, kad Prātiņš redz, ka Irbes gailis, šis stundu rādītājs, iet ar visu savu saimi kā kāds ģimenes tēvs jeb, labāk sakot, kā smalks kavalieris ar dāmu pulku uz patlaban kā uzdīgušiem dārza miežiem. Drīz viss pulks ir miežos un sāk tik apskatīties pēc graudiem. Un gailim, kavalierim, sava loģika, - tas domā: grauds paliek grauds, vienalga, vai tas Irbes vai Prātiņa.
Savu saimi vedinādams, viņš savām pavadonēm ar īstenu kavaliera uzmanību, kā liekas, uzbilst: «Lūgtu, cienījamās kundzes un jaunkundzes, nekaunieties nekā, ņemiet tik priekšā; domājieties, it kā būtu mājā!»
«Pateicamies, gaiļa kungs, par jūsu laipnību, jūs tiešām pret mums pārāk uzmanīgi.»
«Te, cienījamā perētājas kundze, jums it skaisti graudiņi, kas jūsu mazajiem gardi smeķēs.»
«Gauži pateicos.»
«Un jūs, manas jaunkundzes, nupat, man klāt pienākot, savās sarunās apklusāt. Vai drīkstētu jautai, kādēļ?»
«Lūgtu, lūgtu, gaiļa kungs, nedomājat, ka mums kādi noslēpumi, kuru jūs nedrīkstiet zināt.»
«Man tiešām tā izrādījās, jaunkundze, jo kādēļ citādi jūs, man klāt pienākot, apklustu?»
«Nebūt ne, gaiļa kungs, iemesls bija it vienkāršs: mums pietrūka vielas.»
«Tā?» gailis iesaucās. «Atļaujiet, ka gādāju par šā trūkuma novēršanu.»
Jaunkundzes palocījās kā par pateicību.
«Jūs gauži galanti!» pirmā jaunkundze teica.
Kavalieris, graciozi pret šo palocījies, griezās pret kādu citu jaunkundzi, pirmējās kuzini, to uzrunādams:
«Jūs šorīt nekā nebaudāt, kā rādās, jums vāja apetīte, vai jums kas kait?»
«Pateicos, nekas! Tik vien man bija nemierīga nakts!»
«Tā?» kavalieris reizē ar dāmām iesaucās. «Vai drīkstētu zināt, kādēļ?»
«Bet gaiļa kungs, kā gan jūs mūs varat aizmirst?» kāda vecāka kundze, kam meita arī bija jaunkundžu starpā, kavalierim pārmeta.
«Lūgtu, piedodiet, nebiju jūs aizmirsis, tik - - -!!»
Kavalieris nedabūja savas atvainošanās izteikt, kad liels smilšu klucis kā sprāgstoša granata nokrita viņam pie kājām un sadrupa gabalos, caur ko visa «gesellschafte» izbijusies laidās lapās. Pats «kungs un pavēlnieks» gan raudzīja bārdamies miera traucētāju, Prātiņa gana puiku, norāt, bet šis, pabalstīdamies uz to, ka pats saimnieks to sūtījis vistas nodzīt no miežiem, neklausījās uz kavaliera «bauerķerli» un «rupjo tēviņu», bet laida tam vēl otru tādu granatu. Tur, zināms, pašam drošajam zustu dūša: tādēļ mūsu kavalieris devās savām «dāmām» pakaļ.
Pēc brītiņa, kad gana puika bija no miežiem aizgājis, gaiļa tēvs apsprieda, vai nevarētu vēlreiz mēģināt iziet «zaļumos».
Kā domāts, tā darīts.
Prātiņš redz atkal no sava loga, ka viss tas pats pulks nāk otrreiz viņa miežos. «Cik ilgi tā dzīsi nost, tad jau tev gans Irbes vistām vien jātur; pag, lūkošu tavu «pulksteni» reiz uzkārt savā kūtsaugšā! Peksi, atnes no piedarba pāra vīkšķus pakulu! - Lai nu gan šoreiz ir tik vien gailis, bet: labāk zīle rokā nekā mednis kokā.»
Gana puika Peksis atnāk no piedarba ar pakulām. Prātiņš no tām iztaisa divus «laso» un tad, pie miežiem piestājies, gaida, kamēr Irbes laika mērotājs pienāk tuvāk. Tiklīdz tas ir droši pa sviedienam, viņš laiž savu pirmo «laso» un, re, laime necerēta: gailis satinas kājās un nu peras, kā jau laikam gailis pa pakulām. «Ā, saimnieks nu man rokā, ko saime viena izdarīs?» Prātiņš pie sevis priecājās un nesa gūstīto ienaidnieku, kā jau solījies, uz kūtsaugšu, kas ir vistālākā ēka no Irbes robeža.
Mērodams laiku pēc gaiļa dziedāšanas, Irbe ikreiz pa modās zināmos gaiļu laikos. Bet kā viņš brīnojās, kad gaiļa visu nakti nedzirdēja dziedot. «Vai nu, ellē, vanags to būs aiznesis?» viņš teica, bet, rītā ieraudzīdams vistas arī bez «saimnieka» Prātiņa miežos, Irbe noskārta, kur gailis būs.
Arī Peksis, nevarēdams tādas slavenas uzvaras apslēpt, bij Irbēs izpaudis, ka Gailis esot uz šo kūtsaugšas piesiets pie vienas kājas, lai neaizskrietu.
Irbe ienāk pie Prātiņa.
«Labrīt!» Irbe bildina, kaut gan saskaities būdams, viņš Prātiņam labāk nemaz nebūtu devis labrīta, bet, lai nu kā, valoda tak ar to bij iesākta.
«Nezinu, vai «labrīt» vai «labdien», man pulkstens jau rāda pusdienu, bet kā nu tu arī vari zināt, jo tev jau nav pulksteņa.»
Tas Irbi sakaitināja.
«Ko tu saki? Man nav pulksteņa? Man ir gan pulkstens, labāks nekā tavs ar bumbām un skrituļiem, tik neaiztiec tu mana pulksteņa!»
«Bet kam tad tu turi tādu pulksteni, kas nāk manos miežos?» Prātiņš zoboja.
«Atdod man gaili neniekojies!»
«Samaksā papriekš rubli, tad dabūsi!»
«Tā?»
«Jā, tā.»
«Un tu bez rubļa nedosi?»
«Nedošu!»
«Tad redzēsim!»
«Redzēsim ar!» Prātiņš lēni noteica.
Ar to Irbe, zils un sarkans no dusmām, devās pa Prātiņa durvīm laukā.
«Ko lai ar tādu iesāk?» Irbe domāja. «Ar labu jau viņš gaiļa nedos, un rubli par gaili!? Kas to būtu dzirdējis? Tā skāde jau ar nemaz nav rubļa vērts, un gailis arī nav zirgs.»
Irbe nopietnībā domāja gaiļa dēļ celt prāvu kājās un tādēļ lika ieslodzīt visas vistas, lai Prātiņš par tālāku skādi nevarētu žēloties.
Gūstītais laika pravietis vēl kādas dienas Irbem par lielu lielajām dusmām karājās Prātiņa kūtsaugšā, kamēr tas vai nu gluži pats no sevis, vai arī ar Pekša piepalīdzību, ko darīja saimnieka uzdevumā, bij kļuvis brīvībā un tūliņ uz pēdām steidzies pie savējām, un jādomā, ka šās viņa dēļ gauži bija nobēdājušās.
Irbe tādēļ proceses domas meta pie malas, un Prātiņš, tas tak arī vairāk nekā negribēja kā tik Irbi pakaitināt, jo savu nodomu - Irbes vistas atturēt no miežiem - tas bija panācis.
Kaimiņš Irbe visos šais gadījumos bija nācis pie atzīšanas, ka savus uzbrukumus pret Prātiņu iesācis aizvien greizi un tādēļ nebija jābrīnās, ka Prātiņam krita virsroka. Bet tas viņu padarīja jo stūrgalvīgāku, tā ka tas negribēja atkāpties ne par pēdas platumu.
Tas it īpaši parādījās pie ērbeģa celšanas. Irbes līdzšinīgais dzīvoklis bija stāvējis savu laiku, ilgāk tas vairs nevarēja, un tiešām nevarēja arī prasīt, lai tas stāvētu vēl ilgāk, jo viss jau sāka sakrist. Zināms, te vajadzēja taisīt jaunu.
Nu gan jādomā, ka Irbe pastāvoša ienaida dēļ ar Prātiņu jauno ērbeģi cels tālāk nost no Prātiņa robežas, bet - lika drusku pagaidīt. «Ja ceļu tālāk nost,» Irbe sprieda, «tad visi teiks: redz, kā Irbem no Prātiņa bailes, sāk jau, vīrs, mukt. Bet es tev parādīšu, ka nebīstos vis no tevis. Gan es tev nosēdīšos pie deguna!»
Un nosēdās arī. Jaunais ērbeģis pacēlās ja daudz trīs soļus no Prātiņa dārza. Lielā daļa logu bija uz Prātiņa pusi, jo Irbe domāja: «Te jauks izskats uz Prātiņa zaļumiem.» Jaunā ēka bija ietaisīta vairāk istabām, visas pēc jaunlaiku gara. Netrūka tagad pat ne sienas pulksteņa, ne arī glāžu kastes kā Prātiņam, jo Irbe bija gaiļa dēļ izcietis diezgan zobošanas.
Prātiņam tādi Irbes darbi, zinams, riebtin rieba, bet viņš te nevarēja sacīt ne vārda, jo katram jau uz savas zemes (abi pa tam jau bija palikuši gruntnieki) ir brīv celt, ko grib, un darīt, ko grib.
Rudenī, protams, Irbes jaunais ērbeģis tika iedzerts.
Ziemā, labā ceļa laikā, Prātiņš ar puišiem sāka ik dienas braukt mežā un, redzēdams, ka viens pats ar sevi netiks galā, iztaisīja vēl lielu talku. Talcinieki sabrauca un nu veda ko veda no meža: pusbaļķus, asis pustrešas garumā, bez tam vēl garus stabus, collu deviņi vai desmit resnus.
Irbe brīnumu nevarēja izbrīnoties, ko Prātiņš gan ar tik īsiem baļķiem darīs. Kā likās, viņš paredzēja ko ļaunu.
Pavasaris pienāca. Sniegs nokusa, zeme izlaidās. Nu Prātiņš sāka rakt stabus un celt milzum augstu sētu, pustrešas asis augstumā, taisni uz sava robeža malas, pretim Irbes jaunajam ērbeģim.
Kā nu Irbe satrūkās, ieskatīdams, cik negudri darījis, ērbeģi celdams tik tuvu!
Gaišie istabas logi aptumsa, iedzīvotāji saules visu dienu neredzēja, - tik vakarā, rietēt laizdamās, tā īsu brītiņu pa otras puses logiem iespīdēja istabā. Ziemu cauru dienu, īpaši apmākušās dienās, Irbem ērbeģī bija pilnīga krēsla. Turklāt vēl bija beidzamais posts ar sniega rakšanu un šķipelēšanu, jo starp ērbeģi un Prātiņa milzu sētu sadzinās brīnum augsti kupeņi.
Ļaudis nevarēja nosveikties un nobrīnoties par tādiem Prātiņa brīnuma darbiem. «Lūk nu, nomirtu un neredzētu tāda brīnuma!» vecie teica. Kas vien nebija redzējis, tas izdevīgā brīdī gāja skatīties Prātiņa sētā, kura visai valstij bija palikusi par astoto pasaules brīnumu.
Irbe ar šo sētas lietu bija pavisam satriekts. Prātiņš viņu atkal bija uzvarējis. Ja vēl Irbe tam žēlodamies ievaicājās, kam šim vajadzējis tik augstas sētas, tad Prātiņš aizbildinājās ar to, lai šā, tas ir, Irbes cāļi nevarētu pāri lēkt, kaut gan Irbes cāļi pēc gaiļa sagūstījuma tam it nekādas skādes nebija darījuši. Neko darīt, vai smejies vai raudi: sēta bija un palika, jo uz savas zemes katram brīv darīt, ko grib - - un šoreiz bija Prātiņa reize.
Tā šis ķīniešu mūris stāvēja, un, cikreiz to uzskatīja, tik tas atgādināja šķelšanu starp abiem kaimiņiem. Tāds pats mūris bija arī izcēlies starp abēju sirdīm, tā ka vairs neviens labs vārds, neviena laba doma nevarēja tikt pāri pie otra. Bet šis šķīrējs mūris nedrīkstēja pastāvēt, tam bija jāsabrūk, tik tiešām kā debesis dēsta mieru un posta ienaidu.
Un viņš arī sabruka.
Varēja būt jūlija beidzamās dienās. Prātiņš bija aizgājis uz tīrumu rudzu pļāvējus aplūkot; atpakaļ nākdams, tas gāja pa celiņu gar pirti un redzēja, kā Irbes trīs gadu puisēns, mazais Dāvēns, pārrāpās pār pirts slieksni un tad iegāja pirtī. «Laikam tur meklē pakrēšļa,» Prātiņš domāja. «Bet, tu mīļais dievs, kā viņš tos tēvu ļaunumus piemeklē pie bērniem: lūk, Irbem tagad nemaz nav kārta iet pirtī, bet viņš, kā jau tēva dabā, lien tev par spīti vēl tur iekšā. Tik mazs bērns un tā jau tēva grēku pārņemts! Manis dēļ lai jau ar iet!» Tā klusām runādams, Prātiņš iegāja savā istabā un, no karsta gaisa noguris un nosvīdis, atvilkās un likās gultā.
Bija tiešām nepanesami karsts un spiedīgs gaiss. Nevajadzēja nemaz būt strādājušam, kad sviedri paši no sevis tik lija vien, tik lija vien. Odi baru bariem sijājās gaisā. Bezdelīgas, nemierīgi čurinādamas, steidzīgi skrēja no perēkļiem, tad, zemu laizdamās, ātri devās atkal atpakaļ, tad atkal no jauna no perēkļiem ārā, skraida jo nemierīgāki šurp un turp un atkal atpakaļ. Viss jūtas kā noguris un tak kā nemierīgs, kā neapmierināts... Drīz apvāršņa pamalā debeši sāka cilāties un tad kā kūsēdami kūsēt uz augšu. Cik tumši, cik melni tie bija! Un cik ātri tie apmāca sauli. Kokiem palika bail, tie apstājās locīties, lapiņas rima kustēt, pat apse bija mierā. Vējiņš izzuda. Smags karstums spiestin spieda. Tad šausmīgs klusums!...
Ko daba gaida tādā klusumā? - -Un tālumā atskan dobjš rūciens kā aizkaitināta balss. Par lāgu otrs un trešs, bet dobjāki un bargāki, jo tuvāk nāk šī balss. Bāršanās paliek aizvien stiprāka, aizvien niknāka. Te gaišs zibsnis, tad spēcīgs spēriens kā nikns lāsts, ko izgrūdis dusmās aizkaitinātais kaimiņš, - lūk, tagad viņš bārdamies steidzas tuvāk to, kas viņu aizkaitinājis, pārmācīt! Lāsts nāk uz lāsta, viņš steigtin steidzas, jau dzird viņu skrienot elšojam... Vējš, pieaudzis par vētru, kauc, - koki, līdz zemei liekdamies, izšalc viņa iekšķīgās dusmas... Vai! kad viņš būs tuvumā!!...
Un zibšņi krustām, zibšņi šķērsām, spēriens uz spēriena, ka zeme zem kājām līgojas...
Prātiņš gultā nežēlīgi svīst, grozās no vieniem sāniem uz otriem, - mušas tik nejaukas, tās kož tik sāpīgi, ka tīri vai jākliedz. Viņš pamostas. Vai ārā pērkons? Viņš iziet uz lieveņa. Te zibšņi uz zibšņiem un rūcieni tādi, it kā debesis bruktu kopā, - lietus gāž kā spaiņiem.
Bet Irbēs dzird klaigājam un saukājam: «Dāvīt, Dāvīt! Atsaucies jel, Dāvīt! - Kur tu esi, Dāvīt, dēliņ?»...
Vai nu ar miegu, vai arī aiz pērkoņa Prātiņš nesadzird šo kliedzienu, šo saucienu. Viņš stāv kā apstulbis šai dabas varenumā. Pērkoņa troksnis veldu veldamies aizveļas gar debess pamalām. Nu atkal klusums, - tik nemitīgā lietus gāšana...
Tad varīgs zibsnis. Prātiņš nokrustas. Nu nāk vēl varīgāks spēriens, ka visa zeme nodreb zem kājām. Un tūliņ arī ceļas dūmi no pirts. Tur iesperts, tiešām iesperts. Pērkoņtēva lāsts ķēris pirti! Viņa zibošais lāsts sadragājis vecu laiku māņus, senu laiku ienaida perēkli!...
Kā pats gaišais zibsnis viņam iešaujas prātā Irbes puisēns. Skriešus viņš dodas uz degošo pirti. Steigšus pa durvīm iekšā un tikpat ātri atkal laukā, bet vairs ne viens: uz rokām tam Irbes Dāvītis. Puisēns sveiks un vesels. Tas platām acīm skatās, - kā klēpī ir?
Drīz pieskrien puisēna tēvs, tad viņa māte. Prātiņš puisēnu noliek Irbes rokās. Kā Irbe pārņemts, kā iekustināts visos dvēseles dziļumos! «Prātiņ, mīļo Prātiņ, tu tiešām labāks nekā es. Kā - - tev - - - lai - pateicu?»
Runāt viņš vairs nespēj, tik satver kaimiņa roku un spiež to cieši jo cieši. Asaras spiežas acīs kā gaiši, mirdzoši kristala pilieni, izplūduši no cietā klintī apslēpta avotiņa, bet, reiz ceļu atraduši, tie pil jo bagātāki, tie tek - un asaru strāva līst Irbem iz acīm... arī Prātiņš nespēj vairs turēties, iekaunas ir viņš asaru. Saimnieces, nostājušās aiz saimniekiem, nemāk aiz pilnas sirds runāt; abas tik mīlinās ap izglābto bērnu.
Pērkons rūc tāpat, lietus plīkš zemē, - bet no šo cilvēku sirdīm paceļas dziesma pret debesīm, līksmības un miera dziesma, tik dziļa, tik jausmīga, kā tā tik reti vien lūst no cilvēka krūts.- -
Kalpi un tuvējo ciemu ļaudis ir sapulcējušies uz dzēšanu, tie stāv un brīnās par to, ko redz. Neviena nav, kas sāktu dzēst, kas sāktu pirmais jel kustēties, jel runāt. Un kādēļ arī dzēst? Paši īpašnieki par viņu nekā nebēdā, tik ļauj tai degt. Briesmu te nav nekādu, jo pati pirts stāv atstatu un vējš nes dūmus un liesmu no citām ēkām nost. Ko te lai dzēsēji dara?
Baļķis iekrīt pēc baļķa un pārvēršas drīz oglēs. Kaimiņi mierīgi noskatās, kā iznīkst pirts atliekas; - lai nīkst; viņu mieram nu nekas nestāvēs ceļā.
Lietus pāriet, saulīte noskaidrojas, tā spīd tik silti, kā gadiem nav spīdējusi; tā spīd kaimiņu sirdīs un silda tās ar savu mīļo siltumu. No pirts paceļas kūpošs dūmu stabs, izgaisdams debess zilumā, līdz ar dūmiem izgaist arī senatnes nemiera un naida atmiņas. Kaimiņi noiet katrs savā sētā, bet līdz nes dārgumu, ko atraduši pirts pelnos: mieru un saderību.
Pirts bij nozudusi, tur bija tik vairs gruveši. «Bet jauna dzīve zeļ no gruvešiem.» Šie dziesminieka vārdi piepildījās arī pie abiem kaimiņiem. No pirts gruvešiem tiešām zēla jauna dzīve, mierīga un saderīga. Kaimiņi bij mācījušies, ka miers un saticība nekrīt no gaisa zemē, tie arī ir grūti kopjami un audzējami. Bet, jo grūtākas pūles, jo skaistāks zieds un auglis. Šās pūles ir pacietība, panesība un lēnprātība. Bet viņas nav veltīgas. Viņu auglis ir miers. Un, kur miers, tur labklājība un laime.

1884.