APSĪŠU JĒKABS

KRUSTTĒVS ĀDAMS

Krusttēvs Ādams, - kas par krusttēvu? - katrs jautās. Nu, krusttēvs Ādams, vecais invalīds, 1849. un 1855. gada veterans, mans jaunības draugs, ar kuru dažu labu gadiņu nodzīvoju vienā pajumtā. Tagad Ādams jau sen atdusas no saviem kara darbiem, sen jau guļ zem zaļām velēnām. Vienkāršs koka krusts un smilgām, ciesām nozaļojusi smilšu kaudzīte apzīmē vietu, kur viņa kareivja kauli trūd. Daža laba kapu, kas reizā ar Ādamu cīnījās lielās Krievijas labā, pušķo slavens monuments, - Ādama kaps drīz būs nozudis, kaut gan arī viņš ir nesis savu smilšu graudiņu Krievijas slavas kalnam, kas viss izaudzis no daudz tūkstošiem tādiem smilšu graudiņiem.
Kad nu vecajam kareivim dzīvē, varu sacīt, stāvēju īsti tuvu, tad, gribēdams uzglabāt viņa piemiņu dzīvu, gribēdams pasargāt viņa kareivja darbus no aizmirstības, esmu nodomājis krusttēvam Ādamam celt pieminekli - ar spalvu, kas tiešām iznāks daudz lētāks un - otrs labums - pastāvēs varbūt arī ilgāk.
Sniegdams krusttēva Ādama dzīves aprakstu, gribu turēties pie šādas kārtības: vispirms aprakstīt Ādamu kā cilvēku un laulātu draugu un vispēdīgi Ādamu - kā patriotu.
Ar Ādama cilvēcīgo dabu gribu lasītāju iepazīstināt papriekšu, tādēļ ka šai dabai, kā jau par sevi protams, pielipa daži vājumi, kurus Ādams pats mēdza nosaukt par «veco Ādamu», kas «jānoslīcina». Nevaru liegt, ka Ādams nebūtu rūpējies par «vecā grēku Ādama» noslīcināšanu, - to viņš tiešām darīja, - bet, diemžēl, šī slīcināšana netika izdarīta ar skaidru ūdeni vien, bet ar tādu, kam vismazais puse spirta klāt. Šī «slīcināšana», zinams, bija atkal jauns vājums.
Katrs nopratīs, kādēļ gribu viņa vājumus papriekšu aprakstīt - jo apslēpt tos nedrīkstu, citādi neiznāktu patiesīgs Ādama tēlojums - nu, protams, tādēļ, lai viņa iepriekš sniegtās vājās puses tiktu apsegtas ar vēlāk sniegtām labajām.
Tad nu iesāksim!
Krusttēvs Ādams bija pazaudējis kāju Krimas karā, kura viņam bija noņemta apakš ceļa kaula. Veselām kājām bija aizgājis, nokalpodams piecpadsmit gadu no vietas, pēc kara atnāca mājā ar koka kāju. Ja tad kāds Ādamam ievaicājās, kur kāja palikusi, tad Ādams mēdza atbildēt: «Pārdevu ķeizaram par 36 rubļiem gadā.» Kā dienestam nederīgs Ādams tika pavisam atsvabināts un dabūja minētos 36 rubļus pensijas par gadu jeb, pēc viņa paša izteikuma, «žalaviņas».
Mājā pārnācis, Ādams atkal uzsāka strādāt savu kurpnieka darbu (krusttēvs Ādams bija kurpnieks), bet, vienam strādājot, laiks bij nepanesami garš, tādēļ nav jābrīnās, ka Ādams pēc kādiem gadiem sāka ilgoties pēc «palīga, kas kārt viņa būtu.» Kā pensionētam kareivim ar 36 rubļiem gadā ienākuma un turklāt vēl ar kurpnieka amatu viņam nemaz nebij jābēdā, ka neatradīs kārotā «palīga». «Jāmeklē cilvēka, kas salāpītu zeķes un pašūtu kādu jaunu kreklu, lai nav jāstaigā plikam kā pirmajam Ādamam paradizē,» tie bija Ādama paša vārdi priekš precēšanās. Ko Ādams bija nospriedis pie sevis klusībā, to viņš izdarīja, visiem redzot un manot. Viņš ieņēma, kā jau laikam kareivis, nelūkojot uz koka kāju un iesirmām ūsām, kādas vēl gluži jaunas meitas sirds cietoksni ar - šturmi.
Un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies, ka Ādama jaunajai līgavai bija vārds - Ieva. Uz šādiem abēju laulātu draugu vārdiem Ādams bija ne mazo tiesu lepns, jo pirmajam Ādamam bija akurat tāpat.
Šī precēšanās bija priekš Ādama ļoti ievērojama: tā nosprieda, tā sakot, viņa mūža beidzamā gala likteni. Miera laika vairāk gan viņš nebija baudījis kā to starpu no mājā pārnākuma līdz kāzām. Viss viņa laulības laiks bija nerimstošs kara laiks. Gandrīz bija jādomā, ka Ādamam it sevišķi bija likteņa spriests miera nebaudīt uz pasaules. Ievas uzvara pār Ādamu tikpat veca kā viss cilvēku dzimums. Tā tas gāja pirmajam Ādamam, tā krusttēvam Ādamam. Ievas uzvara pār Ādamu bija jo ievērojama, tā sakot, gandrīz slavena jau ar to vien, ka Ādams bija karavīrs un tomēr tika sievas pārspēts. Lai nu būtu kā būdams, tak Ievas uzvara pār Ādamu jau bija izkarota pašās pirmajās mīlestības ziedota dienās, un šo uzvaru Ieva zināja uzturēt pilnā bardzībā un stingrībā līdz pat Ādama dienu galam. Tādu pārvaldīšanu Ādamam uzlika Ieva it īpaši tādēļ, ka krusttēvam bij nešķirama draudzība ar garīgiem dzērieniem. Šo ieradumu krusttēvs bija mantojis karā. Viņš bieži mēdza kā aizbildinādamies teikt: «Kas tas par zaldātu, kas nedzer; tas nav zaldāts, tas ir bāba! Lai parāda man kādu zaldātu, kas nedzer čarkas?» - Bet Ieva bija un palika pret šiem svarīgiem krusttēva pierādījumiem kurla. Lai Ādama čarkas mīļošanas dēļ finansēm neizceltos robs, tad Ieva atzina par nepieciešamu vajadzību kasi ņemt savā pārvaldībā. Šī pārvaldība sniedzās pat tik tālu, ka Ādamam sieva neatstāja ne graša no «žalaviņas», kas tak bija Ādama īpašums.
Pat ādu iepirkšanas kurpnieka darbam Ieva neuzticēja Ādamam, bet aprobežoja to tādā mērā, ka Ādamam gan piekrita izlūkošana un izmeklēšana pēc ādas derīguma, bet, kad cena bij salīgta, tad Ieva bija maksātāja. Nu nav jādomā, ka Ādams būtu saņēmis naudu par pašūtiem zābakiem pats un iebāzis savā kulē, nē, izdotā nauda par ādām bija jāatmaksā Ievai atpakaļ. Izmaksāšana notika arvien tad, kad Ādams kaut ko bija pašuvis, kur tad Ieva pēc savas patikšanas un labprātības atmeta vīram kādas kapeikas par darba tiesu.
Tāda vīra tiesību aprobežošana no iesākuma gala Ādamam bija grūti nesama, viņš daudzreiz tam pretojās, bet nelīdzēja nekā, Ieva beidzot tak pārspēja; tā Ādams nesa savu laulības jūgu ar kurnētāja pacietību.
Ieva, kā spēcīga sieviete, gāja ziemu un vasaru pie lauka darba, un, kad Ādamam laulība ar pēcnācējiem nebija aplaimota, tad Ievai, taupot un Ādamu stingri pārvaldot, iekrājās labs grasītis. Nevarēja arī Ievai pārmest, ka tā Ādama neapkoptu un neapģērbtu, kā nākas, - to godu viņai varēja dot, bet Ādams pats tā nekad viņai nevarēja piedot, ka šī viņu sargāja no kroga kā no paša ļaunā. Ādamam bija mierīgi jāstrādā savs darbs un jānoskatās, kā Ieva iebāza naudu savā šķirstā, kura atslēgu katrureiz pati glabāja pie sevis.
Tātad Ādams strādāja savu kurpnieka darbu, bet par nožēlošanu pa visu dienasta laiku nebija gājis līdz sava amata attīstībai, tā ka bija palicis tāļu atpakaļ pagājušos laikos. Viss darbs pa lielākai daļai bija - lāpīšana. Reti vien Ādamam izdevās notvert kādu upuri, kas liktu taisīt jaunus zābakus vai puszābakus. Tādi upuri tad arvien bij kādi vecīši vai vecītes, jaunai paaudzei viņam nelaimējās pakalpot ar zābaku pagatavošanu. Viņš jau turēja pat to par godu, ka dabūja tādiem aristokratiem lāpīt. Ādama liestu krājums bija līdzināms kādai šenlaiku lietu glabātavai; viņa liesti bija vēderaini kantainiem purniem, kuru slavas laiki, tāpat kā Ādamam jau sen bija pagājuši. - Bet, ja nu tomēr Ādamam bija laimējies atrast kādu jaunlaiku cilvēku, kam jāpagatavo jauni zābaki, tad vecā kareivja slavas kārīgā sirds nespēja prieka citiem, bet izrādīja to jo klaji apslēpt sava iešķīgā prieka citiem, izrādīja to jo klaji visiem, ko tika sastapa. visiem, ko tik sastapa. Tad jau no rīta agri mēdza ienākt pie mums istabā - pa vasaru Ādams strādāja klētiņā - pēc tam, kad vairāk reižu jau meklēdams bija apstaigājis rijas un piedarba priekšu, kur mēdza nolikt dažus mājas rīkus, un tad visvairāk man jautāja:
«Vai tu, krustdēl, neesi redzējis zāģa?»
«Nē, krusttēv, vai tad tu jau rijas priekšā biji lūkot, piedarba priekšā arī?»
«Biju visur, bet neatradu.»
«Nu, kur tad, krusttēv, zāģis būs palicis? - Tev laikam atkal jāzāģē liesti?»
«Kā tad, kā tad, krustdēl, jātaisa ātri vien Šērbeļu Pēterim zābaki, ko uz kāzām iet. Vai tu nenāksi palīgā meklēt?»
«Iešu, iešu, krusttēv!»
Un tad tiešām abi gājām un meklējām zāģa, ko liestus apzāģēt (ja mēram vajadzīgu liestu nebija, tad krusttēvs taisīja pagalam jaunus). Meklējot krusttēvs bij palicis ļoti runīgs; to darīja Šērbeļu Pētera uzticētais uzdevums -- pataisīt jaunus zābakus, kā arī mana godprātīga pret veco kareivi, ko ik reizes godāju par krusttēvu, jo šo nosaukumu viņš ļoti cienīja, īpaši no zēniem, kā no manis. Zāģis tiešām nebij grūti atrodams, tas karājās turpat vadzī rijas priekšā, bet es jau gan zināju; kad krusttēvam mana palīdzība, zāģi meklējot, bij vajadzīga.
«Krusttēv, lūk, še, kur zāģis!» es izsaucos.
«Vai tepat vadzī, krustdēl? Tu mūžs, cik neredzīgas jau palikušas acis, posts, ka nepaņēmu briļļu līdz pie meklēšanas! (Ādams tiešām nestrādāja bez briļļu, bet, vai šoreiz bij briļļu vaina par to jāšaubās.) Tādi nelāga liesti, neviena pēc kājas! Vai tu, krustdēl (šo vārdu es atkal mantoju no viņa kā atlīdzinājumu pret «krusttēvu»), nenāksi pieturēt?»
«Iešu; krusttēv, iešu!» (Ar «krusttēvu» biju gauži devīgs.)
Ar tādu piepalīdzēšanu, ar bieži lietotu «krusttēva» tituli; bet visvairāk, izrādīdams nešaubīgu uzticēšanos un nopietnību, ko viņš ik reizes varēja lasīt manā vaigā, kad stāstīja pār saviem kara darbiem un piedzīvojumiem (par tiem vēlāk!), es bez lielīšanās varu teikt, ka iemantoju viņa sirdī pirmo vietu, jo negribu ticēt, ka Ādams šo vietu bez visiem nopelniem būtu atvēlējis Ievai. Turpretī kaimiņa Kraukļa viņš nevarēja ieredzēt ne acu galā, tādēļ ka šis allaž zobojās par Ādama piedzīvojumiem un visādiņi lūkoja rādīt savu šaubīšanos. Tā, par piemēru, Ādams nodievodamies apliecināja, ka kāja tam nošauta no turku lielgabalu lodes, bet Krauklis apgalvoja, ka šis zinot droši no citiem Ādama kara biedriem; ka šis (Ādams) nemaz neesot bijis karā, bet tik šuvis citiem zābakus un no pastāvīgas sēdēšanas kreisā kāja tā bijusi notirpusi; ka nevarējusi vairs attirpt, un bijusi tik jānoņem. Bet Ādams; dusmīgs palicis, uzbrēca:
«Ej nost no priekšas; ar tādiem cilvēkiem, kas smejas par otra nelaimi, nerunāju ne vārda!» Taisnību sakot, arī man drusku uznāca šaubīšanās par Ādama kājas pazaudēšanu, bet to es viņam apslēpu.
Kā minēju, Ādams, no jaunākiem kāroja arvien «krusttēva» goda, no pieaugušiem un veciem cita.
Tā kādreiz gana puika iedrošinājās viņu tā uzrunāt: «Ādam, kam tie zābaki būs?»
«Turi muti! Ko te «ādamo»? Mācies vecus cilvēkus turēt cieņā un godā; lasies pie malas!»
Te Ādams, pielīdzināms vecam spartiešu kareivim; siksnu paņēmis, pacēlās. Puika sen jau bija gabalā; jo pazīstama lieta, ka, dubultā tālumā četrreiz tik liela dūša jeb, zinātniski sakot: dūša aug ar tāluma kvadratiem. Arī pieminētais
Krauklis viņa nesauca citādi kā par Ādamu. Šis Ādamam prasa:
«Ādam, kā tev neapnīk vienād sēdēt?»
«Ādams nekāpj tev uz kakla, nekāp tu ar viņam,» kareivis skarbi atteica.
Bet, ja kāds, gar klētiņas priekšu garām ejot, ierunājās:«Ta ta «meisters» strādā dūšīgi!» tad labāka drauga Ādamam nevajadzēja. Viņa grumbainais ģīmis noskaidrojās kā saulīte, un «meisters» pats (buršu viņš neturēja) ielaidās garu garās valodās. Tātad Ādams priekš sevis cīnījās izkarot divi tituļus: no jauniem «krusttēva», no vecākiem «meistera» godu. Varu teikt, ka ikkatrs no paša pirmā gala bija pazaudējis viņa laipnību, kas nemācēja tā ievērot.
Ādams vārīja pats sev ēdienu, jo Ieva bija pa dienu pie darba, tai nebija vaļas. Pārtiku viņš tā iemantoja, ka par pastrādāto darbu neņēma vis ik reizes skaidras naudas, bet salīga daudzreiz pret ēdamām lietām, kā gaļu, taukiem, putraimiem, sviestu. Pāra grēdas (dobes) sakņu viņam bija norunātas pie Ievas algas. Tomēr minēto dobju ražu viņš taupīja ziemai un vasaru lūkoja izlīdzināties kā nebūt citādi. Kaut gan, kā jau minēju, Ādams ar Ievu dzīvoja pastāvīgā ienaidā, tad tomēr viņš meklēja sev vēl jaunu pretinieku klāt. Te jāsaka, ka cīniņi ar Ievu notika visvairāk rītiem un vakariem, pa dienu Ādamam no Ievas bija pilnīgs miers, bet, apradis savu laiku ar karu, viņš tāda miera nevarēja panest un nosprieda izrīkot uzbrukumus - Kraukļa sakņu dārzam, kas bija tūliņ otrā pusē ceļam. Vispirms Ādams, kā jau karā mācījies, mēdza izlūkot kaujas apgabalu, vai varbūt kāds ienaidnieks vai skauģis netraucētu viņa nodoma. Tad, atradis derīgo acumirkli, gāzās saviem nabaga upuriem - kāļiem un burkāniem - virsū, tos noglabādams savā kurpnieka šķotelē, un tad - marš! uz māju atpakaļ klētiņā.
Ādams, atnācis klētiņā, uzvarētāja priekā aplūkoja kaujas upurus, katru par sevi pacilādams un pie sevis norūkdams: «Brangs rāviens!» Bet šiem priekiem bija īss mūžs, tie pārvērtās bēdās. Krauklene iet dārzā ravēt un atrod savādas pēdas - vienu kā no zābaka, otru, dziļāk iespiestu, kā no resnas kūjas. Ilgi domā un prāto, beidzot, ai tavu briesmu! nāk pie gala sprieduma, ka laikam gan cits neviens nebūs kā Ādams. Pār Ādama galvu savilkās negaiss. Krauklene stāsta pašam Krauklim. Krauklis spriež: Ādams nebūs pirmoreiz dārzā ciemojies, - jāiet lūkot. Un Krauklis tiešām iet - iet pa Ādama nodevīgām pēdām un ļauniem smiekliem dzen un sadzen pēdas līdz pašām klētiņas durvīm.
Ādams patlaban, kāli nomizojis, ēd, ka zobi vien skrapš, bet, Kraukli ieraudzīdams, varen izbīstas, kumoss viņam paliek mutē, nevar ne vārda izrunāt. Krauklis, priecādamies par Ādama izbailēm, saka:
«Lūk, kā blēdi sadzinu bez kurta. Ko, Ādam, vai nav tiesa, mūsu kāļi un burkāni lielāki un gardāki kā tavi? Klau, Ādam, otrreiz es izlikšu cilpas kā mežā teteriem, ja nu gribi krietna belziena, tad nāc!»
Krauklis aizgāja, bet Ādams būtu vēlējies, ka šoreiz būtu tālu projām no klētiņas, tālu tālu - Krimā.
Nupat pieminētais notikums klētiņas priekšā padarīja pastāvošo plaisu starp Ādamu un Kraukli jo lielāku. Ādams tagad labprāt neatņēma ne Kraukļa dotās labdienas. Tomēr no šā atgadījuma Ādams bija smēlies nākotnei mācību, proti: viņš apbruņoja arī savu koka kāju ar ādas apavu, ja gribēja uzņemties šim līdzīgu kara darbu. Zābaku viņam nebija trūkums, tos viņš varēja dabūt visvisādos fasonos. Lai zābaks no koka stilba nenomuktu, tad viņš sasēja stulpu ar auklu, piebāzdams jau iepriekš zābaka tukšumu ar kādām lupatām. - Ja kādreiz zars, no ābeles atstiepdamies, bija pārkāries pār sētu, tad Ādams, kas karā ieradis ar stingru disciplīnu, nevarēja tādas robeža pārkāpšanas ciest, neturēdams par laupījumu savu roku izstiept pēc tādiem āboliem, kas bija pieķērušies disciplīnas pārkāpējam zaram. Zināms, ka arī še iepriekš tika izdarīta rekognoscija, jo Ādams stipri ievēroja taktiku. Ābolus norāvis, viņš klusā priekā pie sevis runāja: «Jāpilda, jāpilda kroņa magaziņas!» Par «kroņa magaziņām» Ādams dēvēja savas bikšu kabatas, kas tiešām apbrīnojamā platuma un dzijuma dēļ pelnīja «kroņa magaziņu» nosaukumu. Bet te man jāliecina, ka Ādams to darīja vairāk kārtības mīlestības dēļ nekā aiz kāruma.
Jau agrāk man nācās pieminēt Ādama nešķiramo draudzību ar krogu, un šī draudzība visvairāk bija par iemeslu, kālab Ādamam ar Ievu bij tāda nesaticība. Visvairāk Ādams manījās pastrādāto darbu pats nonest vajadzīgā vietā. Lāpījumu viņš tā ietina lakatā, ka ne redzēt neredzēja, turpretī jaunos zābakus drusku vien bij ietērpis autā - vai nu ar, vai bez nodoma. Tomēr Ieva ik reizes kurnēja par tādu Ādama laipnību, jo viņai nebija palicis apslēpts, ka Ādams met ceļā dažreiz krietnu cilpu, lai tik būtu jāiet gar krogu. Viņa zināja, ka Ādams ne tik vien priekš tās reizes iešņabojās; bet mēdza .apdrošināties arī priekš nākotnes, nopirkdams kādu pudeli šelķina, ko uz māju nest «zālēm», kā , pats teica. Par naudu Ādams tādos brīžos nekā nebēdāja, viņš daudzreiz teica: «Kur to naudu lai liek? Cūkas viņas neēd, aitas un kazas arī ne; bērnu arī man nav, kam atstāt.» Bet Ieva bija nopratusi Ādama domas, ka naudu viņš labāk grib nodzert nekā atstāt viņai, - kad; lai dievs nedotu - Ādams nomirtu pirmais. Tādēļ šādai Ādama gudrībai pretojās cik spēdama. Tā reiz palaunagā Ādams, pauniņu sasējis, gatavs uz iziešanu. Ieva vēl tīrumā pie darba.
«Kur iedams, krusttēv?» es jautāju.
«Jānes Pupača Dārtai puszābaki un Celmenei kurpes,» krusttēvs atteica.
Ieva gan Ādama turp nebūtu laidusi, jo šās dzīvoja «avota» tuvumā; pēc kā Ādama slāpa, - bet viņš bija viens pats un tādēļ uzņēmās arī visu atbildību par saviem soļiem. Ādams, zināms, priecājās, ticis pie «avota», un nopirka pudeli, ko uz māju nest. Bet nav jādomā, ka Ādams to droši varēja nonest mājā kā savu īpašumu; bij arvien jābīstas no Ievas, ka šī nenāk uz ceļa pretī un neizmeklē, vai Ādams neieved «konterbandes». Tomēr Ādams velti nebij redzējis Krievijas robežu gar «Vengriju»; kā viņš sauca Ungariju, ka nebūtu iepazinies ar robežu dzīvi. Tādēļ, izmeklējis krūmu un nolicis to labi vērā, noguldīja savu dārgumu šā krūma pavēnī, cerēdams to rītā pārnest savā klātumā. Vajadzēja tiešām drošas sirds; ar vārdu sakot, varonības - atstāt tādu mantu meža mātes sargāšanā, bet Ādams jau velti nebij kareivis, ka viņam trūktu dūšas. Projām iedams, tik noteica: «Tad nu dieva rokā, te ne pats velns viņas nedabūs!» Tātad, nebīdamies ne no. Ievas, ne no paģirām rītā, jo tām jau bija zāles noglabātas, viņš vieglu sirdi tuvojās sētai.
Vakars pagāja mierīgi, jo Ieva šoreiz neko daudz nebārās un Ādams varēja laisties miegā; bet jo briesmīgāka bija pamošanās: Negantas paģiras jeb, kā Ādams viņas sauca, «pochmeļas» plosījās viņam pa galvu. Ģīmis bija tā saviebts, ka gulētu . vai uz miršanu:
«Kas tev vainas, krusttēv?» es, klētiņai garām iedams, jautāju:
«Paliku pa nakti gauži vājš, kad tik vien nav jāmirst.»
«Nemirsi vis vēl ar to, krusttēv!» es priecināju; jo paģiras viņš pa laikam mēdza tēlot tik briesmīgas, lai neuzietu viņu īstā cēloņa.
«Kas tad tev īsti sāp, krusttēv?»
«Galva briesmīgi sāp, ausīs tā rūc un rīb, kā šautu ar lielgabaliem pa iekšu.»
«Tas laikam uz kariem,» es piebildu.
«Nebūs gan vis uz kariem, bet laikam būs jāmirst. Ja zinātu, ka laukā paliek labāk, ietu vai uz birztiņu. »(Še krusttēvs bija noglabājis savas «zāles».)
«Iesim, krusttēv,» es vedināju, jo no manis viņš neko daudz neslēpa. . .
Un tā abi gājām uz birztiņu, bet Ādamam bija nolemts vilties cerībās. Atkal vīram uzbruka pērkons. . bet tagad jo briesmīgāks, tādēļ ka nāca no Ievas. Abi gājām uz birztiņu veselības kopšanas labad, bet Ieva kā par nelaimi jau no rīta uz turieni bij aizgājusi meklēt govīm zāļu, un, tiklīdz mēs tuvojāmies ievērojamam krūmam, Ieva patlaban zālēs plūkdama, izvilka Ādama «zāļu» pudeli. Ādams, to redzēdams, palika bāls kā kaļķis. «Nebūs lāgā, nebūs lāgā!» tā pats bailēs izsaucās. Un tiešām nebija lāgā. To redzēdams, es Ādamu atstāju viņa liktenim, jo nevarēju viņam nekā palīdzēt, tādēļ gribēju tik noskatīties, kas galā iznāks.
«Nāc vien tuvāk!» Ieva aicināja.
Ādams nezināja, vai klausīt vai palikt uz vietas. Bet Ieva pati palīdzēja viņam iztapt no tādas nezināšanas. Ādamam tuvāk nākdama, tā sacīja: «Lūk, še, kur tavas «zāles», nāc nu, es ieliešu!» Ieva tiešām turēja vārdu, viņa arī lēja, .lēja krietni; bet ne no pudeles.
Diplomātiskās sarunas ilgi nevilkās, tās drīz beidzās, pārvērzdamās atklātā kaujā. Ādamam lija vienā līšanā Ievas sparīgie sitieni, nemaz neapskatīdamies, kur katrs krīt, vai tur galva vai acs, vai auss. Man šķita, ka Ādams dzirdēja bombardējot Malakova augstumus. ,
Ādams gan mēģināja atgaiņāties, kaut gan ne sist, jo tā viņš Ievai nekad nedarīja, bija, tā sakot, īstens kavalieris, bet nelīdzēja nekā: Ieva bija lielāka, stiprāka un jaunāka kā Ādams, viņas pusē bija pārsvars. Kauja beidzās ar to, ka Ādams pakrita pie zemes, izsaukdamies: «Ai; mana kāja, mana kāja!»
Man bija neizprotams, ko Ādams ar šiem beidzamiem vārdiem gribēja sacīt. Vai bēgt? Nedomāju vis, jo tas, vienkārt nesaskanētu ar kareivja dūšu un godu un, otrkārt, kur tad gan izbēgtu? «Vai tad mežā gulēsi?» Ādams daudzreiz mēdza teikt; kad citi tam deva padomu, lai labāk nemaz nerādoties Ievai, kad tā ļaunā prātā. Nevaru citādi viņa vēlēšanās tulkot kā tik tā, ka ar veselu kāju viņš vismaz būtu palicis stāvus un nebūtu kā tagad pakritis, kas viņam kā kareivim par apkaunošanu. - Ādams uzcēlies pienāca pie manis; klusu abi gājām uz māju.
Mana iebilšana par kariem tak bija piepildījusies, kaut gan Ādamam tā klaji neizteicu, jo tas viņam sāpētu. Un es tak biju viņa vienīgais iepriecētājs nestundā, kāda šī bija. Tik tuvu pie klētiņas viņš atdarīja savu muti, žēlodamies: «Tik vecu cilvēku sist, kas piecpadsmit gadu ar godu nodienējis ķeizaram bez sitiena, nudie, bez sitiena, bez viena paša!» Es sapratu Ādama noskumšanu un liku viņam priekšā, vai nākamībā nebūtu labāk, ka pudeli raudzītu noglabāt tādā vietā, kas Ievai nav pieietama, un iedrošinājos piedāvāt savu kasti, kurā stāvēja grāmatas un citas lietas. Man tiešām bija vecā žēl, un tādēļ daudz par to nebēdāju, Ādamu pret Ievu pabalstīdams. Šis priekšlikums darīja tik varenu iespaidu, ka Ādams man tikko neapkrita ap kaklu. Iedomājoties gaidāmo prieku, visas bēdas bija aizmirstas.
«Ak tu zelta krustdēliņ, cik tev laba sirds! Kaut Ievai pus tik laba būtu! Bet (un ar šo viņš nezcik reizes iepriecinājās) vai pirmajam Ādamam ar savu Ievu gāja labāk? tāpat. Vai manā Ievā arī nebija velns, kad viņa to pudeli izvilka no krūma?»
«Tad labais gars jau nu gan nebija, kas tevi tā sita,» es piebildu.
Kur Ieva lika pudeli, to nezinājām ne krusttēvs, ne es. Kaujas iznākums Ādamam bija gauž; bēdīgs. Kases pārvaldība tagad palika jo skopāka. Ādama paša rokā nenāca ne graša. Atlika tik, nabagam, dzert uz parāda. Bet cik ilgi gan kroga parādu apslēpsi? Ieva tak reiz dabūs zināt, un ko tad? Tad vēl viens vienīgs cerības stariņš Ādamam nejāva visai izmist: viņš cerēja pats ar savu roku saņemt naudā, nevis ēdamajā (par to bija jāgādā Ievai) parādus par dažiem lāpījumiem, kas stāvēja nemaksāti. Kas zin? Varbūt laimējas? Uz to viņš dibināja visu savu cerību. Tad vēl uz priekšu pudeles paglabāšana manā ziņā, tas viss Ādamu daudzmaz apmierināja.
Ziemu Ādamam gan grūt nācās aizsperties līdz «avotam». Tādēļ viņa apmeklējumi šinī gadalaikā bija reti jo reti. Ja nu laime gribēja, kad kāds gadījās, kas viņu braukšus aizved uz turieni, tad vēl varēja nokļūt, jo kājām pieputināto ceļu dēļ daudzreiz nemaz nebija domājams tur aiziet.
Reiz - un šī reize Ādamam nekad neizgāja no prāta Krauklis kā par brīnumu uzaicināja Ādamu (vecā ķibele sen jau bija aizmirsta) braukt līdz uz krogu. Ādams paklausīja uzaicinājumam. Krogā atbraukuši, raudzīja spirdzināties. Pirka Krauklis, pirka Ādams, kas bija ietaupījis ar sevišķu izmanību kādus grašus; pasniedza arī kāds draugs Ādamam čarku. Ādams deva visiem dzirdēt savus Sevastopoles piedzīvojumus, jo par šiem viņš vismīļāk stāstīja. Netrūka jau arī uzmudinātāju, lai tik vien stāsta, un tātad Ādams arī iesāka.
«Tas bija pie Sevastopoles. Mūs sabungoja no rīta agri kopā. Nostājamies visi tik taisni kā pēc šnores. Palkavnieks Ādams piejāj klāt - »
«Vai tad karā visus sauc par Ādamiem?» kāds ievaicājās.
«Nejaucies starpā!» Ādams pavēlēja un tad stāstīja tālāk.
«Piejāj palkavnieks Ādams, nudien, Ādams Nikiforičs, un saka:
«Zdorovo, rebjata!» tas ir: jūs esiet manīgi zēni. Mēs visi kā viens atbildam: «Zdravaja želajem vašemu visokoblagadariju,» tas ir pa latviski: mēs sakām, lai tu dzīvo zaļi. Nu palkavnieks saka tā: «Lūk, tur baterija,» parādīdams ar pirkstu, «tur aiz tās baterijas ir turki. To mums vajag dabūt rokā, kad lai nošauj vai visus. Bet vēl ko teikšu, puikas: turki nekad nenāk vieni karā bez sievām. Puikas,» palkavnieks saka, «es atjauju katram paņemt vienu, kāda tik patīk. Bet papriekš jānoņem turkam baterija. Un tev ar,» - viņš mani labi pazina, - «tev arī, Ādam Andrejič, jāņem viena.»»
«Kad Ieva to dzirdētu,» Krauklis iemeta starpā.
«Lai dzird!» Ādams saskaities atbrēca, «lai dzird, man nav bēdas, bet, kad tā jaucas starpā, tad es arī vairs nekā nestāstu, nudien, nestāstu!»
«Stāsti vien, krusttēv, stāsti, vai nu tev par to kas, ka kāds vārdu iemet vidū; mēs jau labprāt klausāmies,» tā dzirdēja kādu sakot no pūļa, kas bija sastājies ap Ādamu.
«Vai nedzersi čarkas? Mute paliks sausa stāstot,» kāds cits iebilda.
«Var jau,» krusttēvs atteica.
Un krusttēvs visiem par prieku stāstīja atkal tālāk.
«Tev, Ādam Andrejič, jāņem viena, bet ņem tik labi smuku! »
«Kad tik vien negadījās tāda pati kā Ieva,» bezgodis Krauklis zoboja.
«Atkal jau!» krusttēvs uzbrēca, tā ka Krauklis apklusa, negribēdams Ādama vairāk traucēt stāstīšanā.
«Mēs prasījām palkavniekam: «Ādam Nikiforič, vai tūliņ?»
«Nē, vēl ne, pēc pusdienas,» viņš atteica.
«Kas, velns, lai tik ilgi gaida,» es nospļāvos, bet palkavnieks nelika un nelika agrāk baterijas sašaut kā pēc pusdienas. Visu pēcpusdienu lādējām plintes labi stipri un tad tad ap pulksten diviem līdām līdz baterijai uz vēdera. Kad bijām klāt, tad spļāvām turkiem uguni virsū no plintēm un lielgabaliem. Bet turki arī kāvās kā jau laikam pagāni. Te nāk lielgabala lode un norauj man kāju. Es nebēdāju par kāju nekā, bet tik, uz plintes resgaļa kā uz kūjas atspiedies, dodos uz priekšu. Sak, lai izput kad kāja, bet turku vajag pamācīt. Te piejāj palkavnieks uz balta zirga un saka: «Ē, Ādam Andrejič, kur tu?»
«Kā, kur tu?» es prasu, «lūk, uz turku,» rādu šim ar pirkstu.
«Bet tev tak vairs nav vienas kājas.»
«Ko bēdā par kāju lūk, kur turki!»»
«Klau, Ādam, vai tev nupat stāstot nekust ausis?» Krauklis atkal iešāvās vidū, bet Adams stāstā tā bija iekarsis, kā nepalika šoreiz nemaz stāvot, bet devās tik uz priekšu.
««Ādam Andrejič,» palkavnieks saka, «bez kājas es tevis tālāk nelaižu.» «Puiši,» tā viņš uzkliedza diviem zaldātiem, «saņemiet viņu un aiznesiet uz lazareti!» Cian kārpījos, gan spirinājos, bet ko nu bez kājas šiem atturēsies pretī. Bija jāpadodas. Tā mani aiznesa uz lazareti. Dakteri teica, ka lode esot kaulu tik līdzeni noņēmusi kā ar zāģi. Šiem tur vairs nekā neesot ko darīt. Došot tik zāles un dziedēšot ciet. Un tā arī darīja. Ielika mani lazaretē; un par divi nedēļām, nudie, par divi nedēļām kāja bija sadzijusi un jauna no koka vietā.»
«Bet nu tu paliki bez sievas!» bija atkal Kraukļa balss. «Bez sievas?» Ādams atteica, «tie citi arī vis nebija dabūjuši; kad baterija bija sašauta. Laikam bija pa otru pusi aizbēgušas, tur neatraduši nevienas. - Bet nu karš arī bija beigts. Visus sastāda pa rindām, lai varētu izdalīt godazīmes. Es domāju, te gulēdams, gan paliksi tukšā, dakteri vēl nelika daudz staigāt, bet tādēļ, nekā nebēdādams, devos es arī pie citiem.
Palkavnieks; mani ieraudzījis, prasa: «Kur tu, Ādam Andrejič?» un negrib manis laist tāļāk, bet es šo atgrūžu nost un saku: «Gan zināšu pats!»
Un nu eju taisni uz savu pulku. Palkavnieks, to pamanījis, sit man uz pleca: «Ej droši, bez zīmes nepaliksi!»
Es, nostājos pie citiem. Tikko biju nostājies, te ģeneralis piebrauc ar «goda rubļiem». Izlec no karietes laukā un sāk dalīt. «Denčiks» nes kuli, kurā godazīmes, un skrodelis paņemts līdz kas turpat piešuj «rubli» aiz bantītes. Visiem dod «rubļus». Nāk pie manis; apskata mani un ierauga nošauto kāju. «Kas tev vārdā?» ģenerālis prasa. «Ādams Andrejičs Sakne;» es atbildu. «Dod Ādamam Andrejičam krustu!» Un tā es dabūju krustu, bet citi visi tik «rubļus», tik «rubļus» vien. Un ģenerālis sit man uz pleca: «Moloģec!» tas ir manīgāka par tevi nav neviena - un saka: «Kad tu mirsi, tad lai man sit ar «drāti» ziņu uz Pēterburgu, es likšu tev par godu diviem bataljoniem šaut, vienam uz «Vengrijas» robežām, otram tepat Sevastopolē. Tādu vīru vajag pavadīt ar godu uz kapiem!» Tie bija ģenerāļa paša vārdi, nudie, viņa paša vārdi.»
Pēc šā Ādama stāsta uz kādu brīdi valdīja dziļš klusums. Kad vēl kāds piesolīja- Ādamam šnabi, kas tika izdzerts, un tad Krauklis iebilda:
«Vai nebūs laiks braukt mājā?»
«Pats zinu labāk savu laiku nekā tu, labi, ka vēl tev dodu godu karavīru aizvest mājā. Bet, kad nu gribi, tad brauksim ar!» Ādams atteica.
Un tā viņi arī brauca. Krauklim zirgs bija jāskubina ātrāk skriet, jo Ādams, kā īsts «krievnieks», cienīja strauju braukšanu. Ja tad ceļā pamanīja kādu kājnieku, tad jau par gabalu kliedza: «Ceļu vaļā, karaspēks nāk!» Un tad katrs arī taisīja ceļu vajā «karaspēkam». Mājai tuvāk nākot, Ādama dūša augtin auga. Krauklis pieveda Ādamu pie pašām durvīm Ādams, ārā kāpdams, izsauca: «Nu tev rādīšu, kā karā iet ar joni!» - un viņš arī rādīja.
Ieva pa to laiku gaidīja Ādamu pārbraucot, bet Ādama stunda vēl nebij nākusi. Viņš vēl krogā stāstīja par Sevastopoli. Ieva, pie skala vērpdama, lāgu lāgiem pameta acis uz durvju pusi. Varēja noskārst, ka šie skatieni laba neapzīmēja.
Paiet viena stunda, otra, treša, - Ādama vēl nav. Ievas acis bez mitēšanās raugās uz durvju pusi, kā gaidīdamas kāda, upura. Ādam, kā tevi saņems? Vai ies labāk kā pie Sevastopoles? Ādam, vai dzirdi, kā Ieva jau dusmās griež zobus? Ārā dzird runājot. Tas ir Ādams ar Kraukli. Viņa beidzamos vārdus sadzird arī Ieva. Un Ādams tiešām rāda, kā karā iet ar joni. Tiklīdz spiež durvju kliņķi, tā ar nāk ar joni, četriski iekšā, jo kāja bija aizmetusies paaugstajā slieksnī. Ādamam krītot, bija dzirdams liels troksnis, bet vai nu karā bez trokšņa?
Ieva krita kā izsalkusi hiena uz sava laupījuma. Ar vienu rāvienu Ādams bija augšā. Bet Ādams ar «joni» bija sasniedzis savu kulminācijas punktu, spēki patlaban viņam sāka gurt, tādēļ bija jāpacieš, ka Ieva viņu bez kādām ceremonijām aizstiepa uz gultu. Še Ādams tika atsvabināts no kažoka un virsdrānām un uzticēts miega mātes rokām. Ādams, kā likās, šai vakarā nespēja pilnīgi nosvērt ne Ievas dusmu, ne arī sparīgā kritiena. Bez kavēšanās viņš paļāvās miega mātes rokām un sāka sapņot. Ādamam bija briesmīgs sapnis:
Uz palkavnieka pavēli viņš līdz ar citiem ņēma bateriju, bet turki šoreiz lauzās uzbrucējiem ar tādu sparu virsū, ka atsita visus atpakaļ. Daudz ievainoja. Ādamam krita biedris te labā, te kreisā pusē. Nāca lode un pagāza arī viņu gar zemi. Kautiņš sen bija beidzies, bet viņš ar citiem ievainotiem gulēja uz kaujas vietas. Ādams savās sāpēs vaidēja. Piepeši sagrāba viņu briesmīgas izbailes. Bažibozuki staigāja apkārt, laupīdami un dzīvos nodurdami. Kāds nikns bažibozuks zvērojošām acīm, zobinu iekodis mutē, tuvojās Ādamam. Ādams gribēja kliegt, bet mēle nekustējās. Bažibozuks metās ar ceļiem Ādamam uz krūtīm un pārmeklēja viņa ķešas, tad zobinu izņēma no mutes, nocirta Ādamam kreiso kāju līdz pāri ceļakaulam. Ādams kustējās, gribēja sāpēs kliegt, bet mute bija kā aizbāzta. Bažibozuks, ņirgādamies un nocirsto kāju rādīdams, aizvilkās. Ādams mēģināja piecelties, bet locekļi bija kā ar svinu pielieti. Ādams cieta briesmīgas sāpes un slāpes. -
Bet Ādama sapnis pa pusei bija tomēr patiesība. Ieva tiešām pārmeklēja Ādama ķešas un, beidzamo krājumu no tām izvilkusi, ķērās pie koka kājas, kuru gan Ādams pats ik vakariem mēdza noraisīt un to iesliet gultas kājgalī, tomēr Ievai bija jaunāks nodoms. Viņa gan tiešām kāju atsprādzēja, bet neieslēja vis kājgalī, kā Ādams to mēdza darīt. Ieva izgāja ar visu kāju pa durvīm laukā un ienāca iekšā bešā. Kur viņa kāju bij likusi? Jā, kas to varēja pasacīt?
Ādams gulēja «taisnā miegā» un pamodās tik ap brokasta laiku. Dzirdēju, kā gauži lūdzās dzert, bet neviena nebija, kas pasniegtu. Un kas gan drīkstēja iet Ādama tuvumā un izpildīt Ādama vēlēšanos, kad Ieva turpat vērpa, nekustēdamās ne no vietas. Ādams pacēlās sēdus gultā, gribēdams sniegties pēc kājas, bet - tavu izbaiļu! - kājas nekur pie gultas.
«Iev, kur kāja?» Ādams jautāja. «Vai turēsi muti, žūpa!»
«Dod tak kāju, ko blēņojies!»
Bet beidzamie vārdi Ievu tā aizkaitināja, ka viņas dusmas raisījās vajā un nobira uz Ādama galvas. Visus citreizējos Ādama noziegumus Ieva tam skaitīja priekšā kā pātarus arī vakarējais netika aizmirsts. Ādams uz visiem šās vārdiem nedrīkstēja atbildēt neviena, jo tas viņu vēl vairāk sadusmotu. «Ak es grēku mantinieks!» Ādams žēlojās, jo katrureiz, kad Ieva tam uzbruka, viņš atminējās ciltstēva Ādama, kam, pēc viņa domām, ar savu Ievu negājis nemaz labāk - «ko es darījis, ka mani tā nicina, ka liek smieklā vecu karavīru?» Bet Ieva uz Ādama nemaz neklausījās un izgāja pie lauka darbiem. Ādams, redzēdams, ka nekāda lūgšana nespēs atmīkstināt Ievas cieto nodomu, ar mokām izpūlējās no gultas un rāpoja uz durvīm. Tas bija par daudz! Redzot veco kareivi tiktāl pazemotu, piesteidzos klāt un palīdzēju tam piecelties, iedodams spieķi rokā. Kad Ādams atkal bija gultā atpakaļ - jo viņš no Ievas bija notiesāts visu dienu palikt gultā - es padzirdīju krusttēvu un tad nospriedu uzmeklēt kājas, jo domāju, ka Ieva tak viņas nebūs ieslēgusi savā šķirstā. Izmeklējos šur tur, bet neatradu. Beidzot uzkāpu uz istabas augšas un te ieraugu aiz spāres aizbāztu Ādama kāju. Tad tāda bija Ieva! Ar laimīgo atradumu tūliņ steidzos zemē pie krusttēva, un kā krusttēvs bija priecīgs, kā viņš man pateicās! Tiešām, šī pateicība nāca no sirds dzijuma. Es pasniedzu viņam kāju, nebīdamies šā soļa dēļ, no Ievas. Tā krusttēvs bija mobilizēts. Bet gribēju vecajam darīt vēl lielāku prieku. Jau no agrākiem laikiem kāda zāļu pudele atradās manā glabāšanā. Domāju; ka zāles krusttēvam tagad īsti līdzēs.
«Krusttēv, tev šorīt laikam atkal galvas sāpes?»
«Briesmīgas, krustdēliņ, un sirds tāda skāba un greiza.»
«Bet kā būtu, kad mēs ietu uz manu kasti?»
«Vai tev vēl kas ir pudelē?»
«Tu tak nedomāsi, krusttēv, ka es dzeršu?»
«Ak tavas zelta laimes!» krusttēvs gavilēja:
Nu attaisījām -kastei vāku, izņēmām pudeli, un krusttēvs ieņēma «zāles».
«Es, domāju, te jāliek pazoles,» krusttēvs teica stiprākā balsī.
«Bez pazoļu te neiztiks,» es tādā pašā balsī atteicu.
Lai šī mūsu saruna būtu saprotama, tad man jāizskaidro, ka krusttēvs pie manas kastes turēja arvien kādu lāpāmu zābaku no manas kājas lieluma, par kura nākotni tad arvien, tika spriests, lai nestundā, Ievai tuvumā esot, šāda saruna neuzvadītu «zālēm» uz pēdām. Tā arī šoreiz zābaks tika apraudzīts,, apgrozīts un apspriests, kamēr «zāles» atkal bija zem kastes vāka. Ja zābaka īpašniekam to vajadzēja drīz rokā, tad šā vietā pie kastes nostādīja citu, kam bija tas pats uzdevums.
«Ielej vēl, krustdēl, - vēl vienu mēriņu,» krusttēvs skubināja, «vēl kādu vienu, lai paliek labāk ap sirdi,» - un viņš bija puslīdz apmierināts. «Bet tā gan es Ievai nekad nepiedošu, tā es nekad neaizmirsīšu, tā mani niekot!» krusttēvs žēlojās. Tiešām, Ieva darīja pārāk, tur es viņam piekritu.
Ieva, ieraudzīdama vēlāk Ādamu staigājot, noprata, kā Ādams ticis pie kājas, tomēr ar mani nepastāja rāties, ka Ādamu atsvabinājis no nospriestā soda.
«Bet tā es līdz kapa malai neaizmirsīšu,» Ādams nodievojās.
Beidzot man vēl atliek lasītājiem Ādamu stādīt priekšā kā patriotu. Te citādi nevaru kā tik Ādamu uzslavēt. Viņa patriotisms parādījās lielāko krona svētdienu svētīšanā, kuras Ādams pēc «Laika grāmatas» stipri iegaumēja. Pie šām svētdienām piederēja: ķeizera un ķeizerienes dzimšanas dienas, vārda dienas; ķeizera valdīšanas iesākums, kronējamā diena un pēdīgi troņmantinieka dzimšanas un vārda dienas, tas ir, pavisam astoņas; bet, lai iznāktu latviešu cienītais skaitlis deviņi, tad Ādams vēl pieņēma klāt 25. decembri par piemiņu 1812. gadam. Kā jau minēju, Ādams visas šis dienas pēc «Laika grāmatas» stipri lika vērā. «Laika grāmata» it sevišķi tālab izpelnījās Ādama īpašu atzinību; ka še minētās dienas tanī bija apzīmētas sarkaniem burtiem kādēļ viņš arī «Vidzemes kalenderi» atmeta un ar varenu dedzību pieķērās «Laika grāmatai»: «Laika grāmatu» pa ieradumam Ādams mēdza pirkt Labrenča tirgū, tā ka līdz jauna gada iesākumam viņam atlika diezgan vaļas apdraudzēties ar jauno «Laika grāmatu» un apskatīties, kā «ķeizera dienas» krīt nākošā gadā. Cik augstu Ādams minētās īpašības dēļ cienīja «Laika grāmatu», noskārtīs no šā piemēra.
Reiz Ādamam pašam kādu nekādu kavēkļu dēļ neizdevās notapt Labrenča tirgū. Aizgāja Ieva viena pati un pārnākot atnesa Ādamam atkal to pašu veco «Vidzemes kalenderi». Ādams neskatījās pārnestam kalenderim ne virsū, bet tik bārās.
«Kur to lai liek? Man viņa nevajag.»
«Bet te jau dienas tāpat iekšā kā «Laika grāmatā», un bodniekam citu vairs nebija,» Ieva aizstāvēja savu pirkumu.
«Liec tu viņu, kur tu gribi!» Ādams deva pretī:
««Laika grāmatā» tak nemaz nav rupjāka «driķe»,» Ieva raudzīja Ādamam ieteikt.
«Bet es tev saku, man viņa nevajag.»
«Te iekšā vēl gluži jauka lasīšana no dievvārdiem.»
«Lūk, kur mani dievvārdi,» Ādams rādīja uz plauktu, kur bija bībele: «Liec tu savus tirgus dievvārdus, kur gribi. »
«Bet es cita arī vairs nepirkšu,» Ieva atteica skarbi:
«Un es pirkšu sev «Laika grāmatu»,» Ādams pastāvēja.
Tiešām Ādams neņēma visu nedēļu jaunā kalendera ne rokā kā citreiz, kur aizvien šķirstīja «Laika grāmatā». Ieva šoreiz noprata Ādama negrozāmo nodomu un nākošā svētdienā nesa kalenderi pazīstamam bodniekam atpakaļ, no kura to bija pirkusi, iemīdama pret to kāroto «Laika grāmatu». Šis gadījums jeb šī «kalendera ķilda» bija vienīgā reize, kur Ādams bija uzvarētājs, tādēļ viņa ir pieskaitāma Ādamam par godu. Tātad nu pēc «Laika grāmatas» Ādams svētīja «ķeizera dienas». Šādas dienas atnākumu jau varēja manīt arī tāds, kas «Laika grāmatas» nemaz neturēja. Ādams dienai par godu i aptērpās mundierā, pie kura bija redzami «rublis» par piemiņu «Vengrijas» karam un ģeneraļa dotais krusts pie Sevastopoles. Uz pleca bija uzlikts šinelis, gluži vecs vecs. Ja muižnieku dzimumi lepojās ar to, ka tie veci, tad Ādams aiz tā paša iemesla bija lepns uz sava šineļa.
Šim šinelim bija daži robi un caurumi «no lodēm», kā Ādams pats apliecināja. Bet lielākā daļa ložu sabirusi šineļa ķešās un piedurkņu atlocēs (zinams, tai pašā reizē, kad Ādamam kāja nošauta), tā ka feldšers lazaretē uz Ādamu sacījis: «Ko, Ādam Andrejič, vai zirņu zagt biji?» un izvilcis divi saujas pilnas ložu. - Darbam Ādams tādā dienā meta mieru no rīta līdz pašam vakaram. Savilcies mundierā, kūju paņēmis rokā, svētdienas pīpi zobos, - ja bija vasara - staigāja pa lauku vai arī atsēdās klētiņas priekšā. Ja tad kāda sieviete, garām iedama un krusttēvu redzēdama mundierā, ievaicājās: «Laikam būs kāda «ķeizera diena», krusttēvs tāds uzpucējies?» tad krusttēvs daudzreiz mēdza atbildēt: «Ko tu nu zini no «ķeizera dienas», ko no «čislas» (datuma), tikpat kā «kviecēja» no svētdienas.» Vajadzēja šādos gadījumos būt vīrietim, kas varēja cerēt no Ādama atbildes, jo, pēc viņa domām, tik vīrietis drīkstēja jautāt un iebilst par viņa patriotismu. Tā, par piemēru, ķeizera dzimšanas dienā viņš uz mata varēja pateikt, cik gadu ķeizers tai dienā vecs. Šis skaidrais laika aprēķins dažam labam sacēla brīnumus. Viņš bija izdibinājis, ka viņš desmit gadus vecāks par «jauno ķeizeru», jo viņš bija sācis dienēt «Nikolaja Pavloviča» laikā, tātad viņam, savu vecumu zinot, nenācās grūti sacīt, cik vecs ap to laiku ķeizers. Dienai par godu Ādams ikreiz mēdza lasīt bībelē, bet šai lietā viņam piemita dažas savādības. Tā, par piemēru, viņš katrureiz, lai vēlāk tad lasīja kur lasīdams, iesākot uzšķīra to vietu pirmā Mozus grāmatā, kas stāsta par pirmo cilvēku apgrēkošanos. Ar ciltstēvu Ādamu viņam nezin kādu iemeslu labad bija stipra simpātija. Ja tad gadījās, ka Ieva arī bija klāt, tad Ādams šo vietu stiprā, skanīgā balsī lasīja: «Tā sieva, ko tu man pievedi, tā man deva,» turklāt uzmezdams greizas acis, kamēr tos vārdus «un viņas vīrs arī ņēma un ēda» bija pārlaidis tikko dzirdamā balsī, dažreiz tik tā, ka lūpas tikko pakustējās. Pēc tam viņš lasīja tur, kur atrada derīgu vietu tās dienas nozīmei. Kad dievkalpošana bija beigta, tad nāca dienas laicīgā puse. Krusttēvs vēlreiz pavērās «Laika grāmatā», kā pārliecinādamies. vai nav misījies ar dienas svētīšanu, tad pēc brītiņa klusuma ielēja Ievas doto šņabi «ķeizera dienai», izsaukdams «urrā!» un sizdams ar koka kāju uz zemes.
Šinīs dienās Ieva (un tas viņai par godu jāliecina) juta līdz vecajam karavīram, kaut gan citādi miers, pat ne pamiers netika derēts viņu laulības mūžā.
Ādams, kas jau bija nodzīvojis pāri par sešdesmitiem, tika pēc tik ilgiem nemiera gadiem aizsaukts reiz pie miera. Arī viņa dvēseli «dieva dēli, dvēselīšu lasītāji» ietina baltā villainē, ienesa svētā paēnā, guldināja dieva šūpulī, pielikdami eņģeli šūpotāju, lai tas dziedātu, aijādams:
«Aijā mīļa dvēselīte,
Karā kauta, nemirus.»
P.S. Ādams bij atraisīts no Ievas, kas viņa gan nekad nebij cienījusi. Jo, kad Ievai ar Ādama «žalaviņas» piepalīdzību bij iekrājies tā ap divi simti rubļu naudās un pati ar vēl bija diezgan spirgta un pajauna sieviete, tad viņai drīz gadījās precinieks, jauns un veselām kājām, jo Ieva vēl bija «laba partija». Pazīstamā skopuma dēļ viņa ar nemaz nebija situsi ģeneralim uz Pēterburgu ziņas «ar drāti» par Ādama miršanu, tā ka apsolītie šāvieni krusttēvam par godu uz «Vengrijas» robežām un Sevastopolē palika un palika neizšauti.
1883.