APSĪŠU JĒKABS

 

LAIMES SPOKS

Moto: Ak tā piktā māmuliņa,
Tautas dzeja sirmajā!
Nepielūdzama ir viņa,
Sirdi nolaupīja tā.

(Kaudzītes Matīss.)

Kāda gan ir šī vecā māmuliņa, šī «tautas dzeja sirmajā»? Tiešām tak veca un sirma, kā dzejnieks to nosaucis, ko citu lai no viņas vēl saka? Vecuma ziņā viņa pieder pie tiem cilvēkiem, kam gadu skaits aizmirsies; kas paši nezin cik veci ir. To viņi tik zin, ka ir veci un sirmi, zin, ka gadi, lai to vēl nāktu cik nākdams, nespēj viņu vairs darīt vecāku, nedz arī ievilkt viņu vaigiem vairāk grumbu. Gadi viņiem tik nāk un iet it kā pār sirmiem, nosūnojušiem akmeņiem, bet pēdu un zīmju tie vairs neatstāj. Tomēr šī tautas dzejas māmuliņa, šī sirmā, vecā neskaita kā citas māmuliņas savu gadu pa desmitiem, viņa nesaka vis: man septītā, man astotā desmitā, nē, viņa skaita gadus pa simteņiem, pat arī tūkstošiem. Lūk, tādēļ viņa tik veca un tik sirma. Bet šis garais mūžs viņai nav aiztecējis bez darba, bez pūliņa, - daudz viņa darījusi, daudz pūlējusies, daudz pirkstu kustinājusi, gan vērpdama, gan auzdama, tautas garīgo pūru darinādama. Un bagāts, tiešām bagāts viņas pūrs. Cik tur nav zelta un sudraba pavedienu, vērptu un šķetinātu, cik gatavu audumu no tautas dziesmām, teikām, pasakām! To viņai pilni šķirsti, pilnas vāceles. Un, kad ieskatāmies dziļāk šai pūrā, kā tad viss mirdz, kā laistās! Kad un kā viņa to visu vērpusi un audusi? Ziņkārīgi metam acis atpakaļ uz pagātni, skatāmies ko skatāmies, gribam vai acis no pieres izskatīt, bet, kā nevaram, tā nevaram nekā saredzēt... kā migla mums krīt uz acīm, viss saiet vienblaku pelēkā gabalā... par velti skatīties! Bet vai tādēļ lai noskumstam? Aplūko košo, ienākušos ābolu, kas mirdzēdams pušķo zaļo zariņu - tiešām prieks, to uzskatot! - un tak tavām acīm bija paslēpta dabas spēku darbošanās, kas šo pašu augli no tumša zemes klēpja cēla saules gaismā, zara galiņā. Tā tas arī ar šīs māmuliņas vērpumu un audumu... Bet lai nedomājam, ka viņa jau rimusi kustēt, rimusi pūlēties. Lai gan veca un sirma, viņa tomēr čakla un darbīga - - un valodīga viņa ir! Ai, ko viņa visu māk stāstīt! Un, lai neaizmirstos, ko viņa stāstījusi, tad viss jāuzraksta. Mute - rakstītāja, atmiņa un sirds - grāmata. Tā tas bijis no gadu simteņiem, tā tas ir vēl tagad, - - no mutes uz muti, - no sirds uz sirdi.
No sirds uz sirdi! Jā, to viņa prot, sirdi nolaupīt. Īsti sakot, viņa neiet pa lieliem ceļiem, kur burzma un troksnis, viņa iet labāk pa klusu meža teku, pa ganībām, - - ziemu pa vakariem tā nosēžas pie ratiņa vai zvejnieka būdā pie tīklu mešanas un stāsta ko stāsta. Lepna viņa nav, šī māmuliņa. Bet cik jauki viņa prot stāstīt, vai tās būtu teikas vai pasakas! No auss uz sirdi, tas ir tas ceļš, pa kuru viņa tiek klāt tev pie sirds, un, to nolaupījusi, - mūžam tās vairs neatdod...

Vasara pašulaik bija kā iesākusies. Dienas bija tik jaukas un siltas, daba tik pilna zaļa kupluma un ziedu, ka tiešām grūt bija nociesties istabā. Diezin kas par varu vilka un vilka tik uz āru, ka nemaz nevarēja atturēties pretī. Nebija prātam ar to vien diezgan, ka uz kādu brītiņu varēja aizzagties uz mežu ieelpot krūtīs meža gaisa... sirds kāroja vairāk, slāpa pēc kā cita. Jūnija vidus bija pienācis un līdz ar to brīdis, kur darbs un pienākums teica: «Atpūties, draugs! bet tad sāksim atkal no jauna!» Kas gan varēja tādu brīvību atstāt neizlietotu? Vai putns kad tam būrīša durtiņas vaļā, gan vēl kavēsies cietumā?! «Brīvs, brīvs!» tā visur laukā skanēja. Tagad varēju kā cīrulis skriet, laisties un dziedāt, kur un kā vien varēju un gribēju. Bet uz kurieni tad? Kur tad citur kā uz dzimteni.
Un nu gan laikam sēdos pasta ratos un braucu: pasta pulksteņi skanēja, pasta puiša pātaga plīkšķēja, zirgi skrēja, ko mācēja; un sirds, tā nesās kā spārnos jo drīzāk nokļūt dzimtenē... Bet tā vis nebija. Sirds gan nesās kā spārnos, bet visai citai miesai bija jāceļo daudz lēnāk un gausāk nekā ar pasta ratiem.
Bija bērītis kumeliņš no dzimtenes man attecējis pretī, atvilkdams vāģīšus, ko mani vizināt. -Vai mīksti? - ai nevis mīksti, turpretī diezgan bargi. Ceļš bija apkaisīts akmentiņiem, gan maziem, gan lieliem, un šie lielie savā lielībā piegrūda man te vienos sānos, te otros, lai jel šos ievērojot, jo šie nebūt neesot tik mazi, kā es domājot. Un, neko darīt, bija vien jāievēro, kaut arī ar sirds- un kaulu sāpēm.
Bet kas gan žēlosies par ceļa grūtumiem, kad pēc ilga laika brauc uz dzimteni? Es ne, lai žēlojas, kas grib. Un, lūk, paciešoties un ceļa gala gaidot, esmu arī jau dzimtenē. Ai, cik mīļi, cik silti viņa saņem ilgi neredzēto ciemiņu - tīri kā māte bērnu.
Atpūties mājā, sāku apciemot radus un draugus. Nākošās dienās bija kārta pie Kalnegļu Andreja, vecā Kalnegļa dēla, tagadējā mājas saimnieka. Bet, ievērodams, ka Kalnegles bija vairāk «mežgaliešos» un man atkal nometne bija tā sauktos «upmaliešos», tad nospriedu kukuļiem sadabūt kādu zebenieku vēžu vai zivju.
Patlaban arī bija zirņu zieds. Vēžiem tad pati labā nākšana. Arī pļavās upmalas līči viet vietām jau bija nopļauti; tādēļ nebija ko bīties, ka nomīdīs zāli.
Bija sestdiena. Rītu, kā pie svētdienas, gribēju apciemot Kalnegles. Zvejas biedri man jau bija sarunāti, rīki salūkoti, tātad visas lietas sataisītas, - nu tik vairs trūka pašu vēžu un zivju.
Saulīte bija vēl gabaliņu no rietēšanas, kad mēs, pavisam skaitā septiņi, to starpā divi zēni, izbraucām no mājas uz veršu trīs attālo zvejas vietu. Es saku izbraucām, jo zirga tak vajadzēja viegluma dēļ, lai vāģos varētu ielikt skalus un ķeseles vēžošanai, grūstavi zvejošanai un vēl šo to vajadzīgu. Lielais pulks gājām kājām, tik vien abi puikas sēdēja vāģos par braucējiem.
Tagad, ejot un braucot uz upi, mums būs laika iepazīties tuvāk ar šo pulciņu. Pirmais un vecākais no visiem bija kaimiņš Namiķis, tam jau sen bija pāri par sešdesmit. Tomēr neviens, kas viņa nepazina, nevarēja domāt, ka viņš jau tik vecs. Gaita tam bija viegla un sparīga, mati vēl tikpat tumši kā pusmūžā, tikai bārdā varēja manīt drusku sirmuma. Ciemu viņš sen jau bija nodevis dēla valdīšanā, bet pats arvienu vēl gāja kā gājis par mežsargu; protams ka kājas tam vēl labi klausīja un iešanā viņš varēja noiet pašu jaunāko un veiklāko gājēju. Ilgus gadus būdams par mežsargu, viņš bija ar mežu kā kopā saaudzis. Medīt un zvejot - tas bija viņam tas lielākais prieks. Tādēļ viņš, vecs cilvēks, jau nekad neatrāvās, kad to uzaicināja vai nu medīt, vai zvejot. Arī šoreiz tam bija divstobrenīca kaklā, kā pats teica «laika kavēklim». Līdzā sev vēl bija paņēmis dēladēlu Ancīti, kas pie mūsu Jēcīša sēdēja vāģos, un divi puišus - Taņu un Indriķi.
No mūsu jeb, labāk sakot, manas mājas lielu cilvēku vairāk nebija kā puisis Ādams un es, ar mazo Jēcīti kopā trīs. Tātad lielākais spēks bija Namiķa. No tā vien jau varam noskārst, cik stipri vecam Namiķim prāts nesās uz zveju. Iedami runājām par iesākto siena laiku, par to, cik siena jau rokā, cik zemē, cik vēl nepļauts, cik vēl būs jāpļauj, un tā tālāk. Tad tika aizņemta vasaras sēja, šis gads salīdzināts ar pērnājo, ar vārdu sakot, runādamies aizņēmām visus jūlija mēneša darbus.
Varējām būt vairāk kā versti nogājuši, kad saule norietēja. Gaiši sarkanais atspīdums, kāds, saulei norietot, stājās viņas vietā, pildīja visu rietuma pamali. Mazi, iesarkani mākonīši stāvēja nekustēdamies vakara blāzmā, pielīdzināmi kvēlošām pagalēm, kas kā izjauktā ugunskurā šurp turp izmētātas.
Bijām pienākuši un piebraukuši pie meža, pa kuru gandrīz verstis divas bija jāiet līdz upei. Puisēniem vāģi gāja pa koku saknēm lēkādami un mētādamies, dažureiz pat uzgrūdās uz celma, tā ka tikko neapgāzās. To redzēdams, Taņa paņēma no Jēcīša grožu un iesēdās pats pie puikām vāģos, teikdams: «Jūs jau, muļķīši, nemākat braukt.» Un tiesa, vajadzēja arī tagad prātīga braucēja, jo meža celiņš gāja pa dūkstīm un tēcēm un ķēve, no slapjuma vairīdamās un kumeļam līdziedama, arvienu griezās nost no grambām. Bet nu, manīdama stipra braucēja roku, tā vairs neiedrošinājās griezties sāņš. Drīz nāca gabaliņš sausāka ceļa, pa to Taņa laida ātrāk, jo bija uz priekšu atkal vietas, kur kājām gājējs varēja ātrāk tikt uz priekšu nekā braucējs. Braukdams Taņa sāka dziedāt, puikas, cik zinādami un mācēdami, tam vilka līdz.
Vāģiem tricinoties, arī dziesma skanēja tāpat - tremulando, atbalss viļņu viņiem vēlās, piesizdamās pie meža kokiem, kas jau bija nogrimuši svētvakara klusumā, kamēr beidzot, tālumā pazuzdama, tā izgaisa kādā krūmājā vai smalcītē.
Drīz bijām klāt pie upes. Migla no līčiem un ūdens jau bija mežā jūtama. Vairs bija jāiziet tik caur biezu egļu smalki citi, kurā ieejot jau bija stipri dzestrs un tumšs; šī ēna nāca no kuplajiem zariem, kas kā lievenis apsedza ceļu. Tad vēl kādas cienīgas, vecas egles un priedes kā meža robežsardzenes - un līči un gaisma bija aizsniegti.
Taņa, zirgu nojūdzis, palaida to līcī, kur siens jau bija nopļauts, vāģus atstāja turpat, kur izbraucām, mežmalā. Vecais Namiķis noņēma plinti no kakla, izcēla visu, kas no vēžošanas un zvejas rīkiem bija vāģos, pa kārtai laukā un sāka ap tiem rīkoties. Jēcītis ar Ancīti palauzīja sausu skuju un palasīja sakārnīšu un sprunguļu, ko iekurt uguni. Drīz viņiem jau dūmi sāka kūpēt un gaiša liesmiņa spīdēja sprakšķēdama. «Kad nāksim no upes augšā, tad būs kur sildīties,» tā paši priecājās par savu darbu. Nepagāja necik ilgi, kad mežsargs jau visu bija sarīkojis, un nu tik bija jāiet uz upi. Zvejnieki ar grūstavi - šie bija pats Namiķis ar savu saimi - gāja vēl kādu versti uz leju, protams, tādēļ, lai mūs netraucētu vēžojot, - mēs gājām tūliņ taisni uz upi. Šī upe bija mērena meža vai dzirnavu upe, pilna siekstām un ūdens zālēm, pa kurām vēl tagad krēslā zili tauriņi kā vientulīši lidinājās. Ar rokām vēžot tādēļ še nebija ko domāt. Bet par to jau mums arī bija ķeseles un barība.
Lai gan saule jau sen kamēr bija norietējusi, tomēr gaisma vēl bija tik liela, ka bez skala varēja redzēt seklākās vietās upei dibenu. Jēcītis, zebenieku pakāris kaklā, staigāja no viena ielikta koka uz otru, skatīdamies, vai nebūs jau pie kāda kāds «skrodelis» pievilcies. Un nav arī par velti jāgaida, pirmais metiens tam jau tarbā - pēc tā pa divi, pa trīs, - zebeniekā sāk jau rasties. Kerties vēži ķeras labi kā jau laikam zirņu ziedā. Kad tik nu zinātu, kā šiem iet ar zivīm, bet vai nu tur bez laimes, kur Namiķis? Vai Jēcītis lai neietu apvaicāties, kā veicas? Bet kam to? Gan jau paši, uz augšu nākdami, mums to varēs pastāstīt, gan jau to redzēsim.
Zvaigznīte uzlēca pēc zvaigznītes, vējiņš aprima, krēsla metās lielāka.
Upei dibena nevarēja saredzēt, tādēļ bija jālūko skalu. Zvejniekiem jau redzēja skalu lāktījot, protams, ka Namiķa Ancītis bija skala rādītājs. Arī mūsu Jēcītis sameklēja skalu un uzsāka savu gaismas nesēja darbu.
No upes un līčiem pacēlās pelēkā migla kūpēdama. Mežs pa abipus upes bija kā tumša siena, kas ieslēdza šo ieleju. Tomēr pa miglu un krēslu spīdēja skalu ugunis, lēni lēti šurp turp kustēdamās... Bet vai tās nebija purva zilās liesmiņas, kas nakti, spīdēdamas un cilvēkus mānīdamas, vilinādamas izkāpj no bezdibeņa slīkšņiem un rāda mantas kārīgai cilvēka sirdij, kur nauda kaltējas? Ja skriesi šai liesmai pakaļ, viņa bēdzin bēgs no tevis, bet tu, viņai pakaļdzīdamies, redzēsi šo pašu liesmiņu izdziestot un pats būsi iebridis staignā purvā, kur cita nekā kā tik reibinātājs vāverāju gaiss...
Uz mūsu uguns rādītājiem varēja drošāk palaisties. Jēcītis pūlējās cik spēdams uguni rādīt gaiši un pa rokai. Upes ūdens rāmi tecēja, kustinādams vai nu ūdenī iekārušos kārklus, vai arī upē ieaugušās zāles, kas dažā vietā locījās kā dzīvas. Ūdens pats no skala gaišuma spīdēja sarkanā blāzmā. Te skaidri varēja redzēt, kā vēži vilkās pie barības. Šķērainās kājas cilādami un ragus slaistīdami, tie likās vai nu ostot, vai klausoties. Tad ar savu irkli pielaižas kādu sprīdi tuvāk, tad atbēg atpakaļ, tad nāk atkal par jaunu arvienu tuvāk, tuvāk, - kārdināšana paliek stiprāka, - kamēr beidzot pagalam klāt pie vilinātāja kumosa un tad kārdinātāja tīklā iekšā. Samaksā nu kārību ar savu dzīvību!
Bet Jēcītim par to lielu lielie prieki, viņš nu vairs neskaita vēžu metieniem, bet kāliem - un jau padsmitiem.
Arī Namiķis jau nāk tuvāk, ko var noskārst no ūdens stiprākas dunkurēšanas. Dunkuru sitienus un ūdens šļakstēšanu dzird arvienu skaidrāk; atvaru dibenos ūdens vārīdamies vārās, tīri kā kad pats ūdenstēvs kāptu bārdamies no ūdens, aizsargādams savas valstības bērnus, spuraiņo zivju saimi, no vajātājiem.
Jau var dzirdēt, kā Namiķis skubina grūdējus, uzsaukdams: «Taņa, dod siltumu!», «Indriķi, pabiksti vēl zem tās paceres, būs kāds sapals!», «Taņa, tur vajaga būt līdakai!»
Un puiši silda, ka arī pašiem paliek silti. Ilgi stāvošiem ūdenī, sāk jau mesties salti, tādēļ jālūko, stiprāki lokoties, sasilt. Grūstavi izņemot, zvejnieki izsaucas: «A-a-a! a-a! labi ķēries! turi, turi - ka nepasprūk - ai, glupji, - vaļā! -gan, rokā! bet nu stipriem nagiem! tā! -tarbā!»
Nepagāja vairs ilgi, kad Namiķis pienāca mums klāt, lai gan arī mēs vēžodami gājuši uz augšu. Nu visi bija mierā ar savu «laimi», kā jau pa laikam zvejnieki nosauc labi vilktu lomu.
Pusnakts vairs nevarēja būt tāļu, kad metām vēžošanai un zvejošanai mieru. Visi gājām atpakaļ uz ugunskuru un vāģiem. Abiem puikām jau grūt nācās nest smagos zebeniekus, tādēļ tos paņēma lielie.
Arī mēness pa tām starpām bija uzlēcis, mežu un līčus pavāji apgaismodams, jo viena mala tam bija stipri nodilusi.
Drīz bijām pie vāģiem, bet uguns, ko sildīties, vairs nebija, tā bija bez kūrēja izdzisusi; puiku pirmītējās cerības bija tai līdz izkūpējušas. Bet kādos sakārnīšos oglis kvēloja, tos sabīdot kopā, drīz atkal liesmiņa uzlāktīja. Lai dabūtu krietni sasildīties, nu arī lielie iegāja mežā un atnāca pilniem klēpjiem malkas un zaru. Labu tiesu sakrāva tūliņ virsū, tā ka augsta liesma pašāvās, un nu dzirkstis sprakšķēdamas pašķīda gaisā, kur tās pamazām, pamazām, kā zvaigznītes, saulei lecot, izdzisa un par pelnu pērslām nobira zemē.
Nu visi apstājās apkārt sildīties, gan sildīdamies no priekšas, gan no muguras, tā ka slapjās drēbes tik kūpēja vien.
Manot siltumu un sausumu, valodas un tautība sāka celties. Kas bija pīpētājs, tas uztaisīja pīpi vai kaļķi, kas ne, tas lūkoja kopā ar puikām uzkost kādu gabaliņu maizes ar gaļu. Par laimi vāģos vēl bija šņabja pudele, tā deva iekšķīgu (uguns - ārēju) siltumu un mēles kā raisīt raisīja vaļā uz valodām.
Sāka vēlreiz - un tagad it sīki - apspriest zvejas panākumus, zvejas laimi, vēžnieki pārjautādami zvejniekiem, šie atkal vēžniekiem. Bija vēlreiz pakārtais vēžu zebenieks jāņem no zara zemē, lai pašus «gūstītos» varētu jo labi apskatīt - to pašu darīja arī ar zivīm, izskaitīja mazās, izskaitīja lielās, šīs pēdējās izcilāja un izsvārstīja rokās: cik mārciņu svērtu šī, cik tā. Tad atkal aizsēja kulēm galus ciet un jo stipri vēžu zebeniekam, lai neviens no cietumniekiem neizspruktu, un pakāra no jauna pie egles zarā, kur vēži klusi čaukstēja, bet mēmās zivtiņas gulēja gluži bez trokšņa.
Namiķis bija nosēdies zem vecas, caurumainas egles un lika Ancītim no vāģiem paņemt savus virssvārkus, lai būtu puikām guļot kur apsegties, tad, muguru atspiedis pret egli un ievilcis no pīpes kuplu dūmu, teica:
«Šovakar esam visi mierā ar savu laimi, bet kas tas nieks pret agrākiem gadiem!»
«Kā? vai ta agrāk te bija vēl vairāk vēžu vai zivju?» mūsu Jēcītis ievaicājās.
«Ai dēliņ, tu nobītos! Vēžus un zivis te agrāk smēla ar smelšanu. Labs vēžnieks par nakti savēžoja vai veselu pūru, tā ka nezināja, kur likt, un zivju - to bija dieva svētība.»
«Stāsta, ka te agrāk izzvejojuši podu smagas līdakas,» Ādams teica.
«Te nu gluži ap šo vietu gan ne,» Namiķis atteica, «bet vairāk uz leju gan, tas nebija toreiz nekāds brīnums.»
«Kur tad palika, vecotēv, vai izzvejoja?» Ancītis jautāja.
«Izzvejoja un lielāko tiesu zivju un vēžu izskauda, upē linus mērkdami,» Namiķis dēlam atbildēja.
«Bet tekošā ūdenī tak nav brīv linu mērkt,» Indriķis, kā kalpu runasvīrs vietnieku pulkā, uzrādīja likumu.
«Tev taisnība, Indriķi, brīv jau nav un labi arī jau nav, bet vai tad pats nezini, kā sausā vasarā ir ar mārkiem? Vai tad linus akā bāzīsi?»
«Tā nu gan ir,» Indriķis atkal teica, «bet, kad to uzrāda valdīšanai, tad bruģutiesai darbs.»
«Tik bargi gan jau mūsu «muiža» nestrādāja,» Namiķis atbildēja, «viss jau bija ar muižas pabrīvēšanu, un tad jau ar upē pašā ne, tik malā izraktā mārkā, kurā no upes ielaida ūdeni. Bet kur tad ar šis ūdens citur palika, kā iegāja atpakaļ upē?»
«Vai nu zivju dēļ linus atstāsi sausumā? Tad jau labāk lai mirst zivis, nekā pats mirsti badu vai ciet plikumu,» Taņa piebilda.
«Bet tagad gan laikam tik smagu līdaku vairs upē nav?» Ancītis atkal jautāja vecamtēvam.
«Nav dzirdēts, dēliņ,» Namiķis atteica.
«Laikam zivis, tāpat kā cilvēki, šinīs laikos paliek mazākas,» Ādams sprieda, «saka, ka cilvēki tagad ne vairs dzīvojot tik ilgi; ne arī izaugot vairs tik lieli augumā kā agrāk. Ar zivīm laikam ir tāpat?»
«Laikam,» Taņa teica, «bet lielajos ezeros un jūrā būs diezgan vēl lielu zivju.»
«Ko nu par jūru?!» Indriķis atteica, «tur jau esot zivju kā malkas.»
«Jā, un lielas gan,» Taņa tam piekrita. «Man mātestēvs vēl piestāstīja, ka reiz pie Rīgas jūrā redzējuši tik lielu zivi, kas trīs dienas gar Rīgu peldējusi, un tad tik vēl par trim dienām pēc galvas ieraudzījuši asti, un, ja zivs būtu galvu iegriezusi Daugavā, tad Rīga būtu noslīkusi...»
«Ūja!» visi iesaucās par Taņas stāstu.
«Nav brīnums, ka nenoslīktu ar Rīga,» Indriķis teica, «laime, ka aizpeldēja garām; bet dievs to zin, vai pavisam zivis ir tik lielas?»
«Ka nebija valzivs?» Ancītis, ziemu skolā gājis, ievaicājās.
«Nieki! valzivs nevarēja būt,» Jēcis atbildēja.
«Varbūt bija vāravs?» Taņa teica.
«Blēņas! vāravs? Vāravs nemaz nav tik liels, lai arī dzīvo,» Indriķis kā īsts vāravu pazinējs atbildēja Taņam.
«Nu cik liels tad, kad tu tik gaiši zini?» Ādams ar Namiķi kā vienā mutē vaicāja Indriķim.
«Nu, tik liels, ka Rīgā lielās vannēs tos esot rādījuši naudu. Viņiem esot cilvēka galva un zivs aste, un par mīlīga balss, dziedot tā, ka nevarot ne atklausīties.»
«Laikam to ar no mātestēva dzirdēji?» Namiķis jautāja Indriķim.
«No kā tad cita? Ai, viņš pulka zināja stāstīt, pieguļā vai ziemu pa vakariem skalus plēsdams, - tad nevarēji ne noklausīties.»
Valodas drusku apstājās. Namiķis parīkoja Taņu, lai aizejot ar katliņu (to paņēmām līdz no mājas) uz upi ūdenī un Indriķis lai pacērtot stakles, kur pakārt, - puikām par nākumu tak jel vēžu vajagot pavārīt, un pašiem ar runājoties labs būšot ko uzkost.
Puiši aizgāja katrs uz savu pusi.
Mēs citi cietām klusu. Klusums arī bija visapkārt, trokšņa nekāda nedzirdējām, tikai klusa elšana, lēna čaukstēšana mežā, it kā dabas dvašas vilkšana naktī, sitās ausīs.
Šai klusumā dzirdēja tālumā atskanot it kā vaidas... Sākām klausīties: vaid atkal, un tā reiz trīs vienu pēc otras, žēli žēli - kā kad vājš cilvēks aukstumā ievaidētos...
Tūliņ dzirdējām ķēvi ar kumeļu līcī salecoties, bet drīz tā apstājās, jo Taņa tai lecot bija gadījies ceļā un to apturējis.
«Tā bija Stepja malkciršņa pūce!» Ādams teica.
«Pusnakts jau arī būs klāt.»
«Kāda pūce?» es jautāju Ādamam.
«Stepja malkciršņa! Vai tad tu par to nekā nezini?»
«Kur tad lai es to zinu?»
«Nu, tur agrāk Stepis nosities, un tagad tur arvienu pusnaktīm pūces vaid.»
«Vai ilgi jau?»
«Sen sen jau. Stepis laidis baļķi no kājas, un diezin kā nejauši baļķis uzkritis pašam virsū un to nositis. Stāsta, ka no tā paša baļķa esot muižā taisījuši kauna stabu, pie kura tad cilvēkus kūluši... Tā dienvidiem, karstā bula laikā, tur arvien klija pūšot, dzert prasīdama... un naktī pūce... Kam vasaru dienvidū vai ap pusnakti tur gadoties iet garām, to māns maldinot...»
«Saka, ka tā pūces vaidēšana esot Stepja sievas raudāšana, kas vīra žēlabās žigli pēc tam nomirusi...»
«Vai tas tiesa,» Jēcītis šāvās Ādamam starpā, «ka klija nedrīkstot citur dzert kā tik no apšu lapas?»
«Tiesa gan, tādēļ viņa arī arvienu brēc pēc lietus, un, kad kliju dzirdi pūšot, tad zini, ka drīz sāks līt, - tas, Jēcīt uz lietu.»
Taņa ar Indriķi bija klāt, viens ar ūdeni, otrs ar staklēm.
«Vai dzirdējāt Stepja malkciršņa pūci?» Taņa jautāja.
«Kā ne? dzirdējām,» Namiķis atteica.
«Ķēve ar kumeļu neganti satrūkās par laimi es vēl gadījos pretī, un tad apstājās,» Taņa stāstīja.
«Klau, vaid atkal,» Ancītis teica un glaudās aiz bailēm tuvāk klāt pie vecātēva.
«Nu, nu! nebīsties nekā, gan ķēmu nošausim, ja kāds rādīsies, man jau, lūk, tur plinte,» Namiķis drošināja dēladēlu.
«Nekā, vecotēv! ķēma vis tu nenošausi; kad ķēmam šaujot, tad šāviens pašam lecot atpakaļ.»
«Atpakaļ gan pašam,» Indriķis apstiprināja.
«Mans mātestēvs piestāstīja, ka reiz kāds meža sargs ar gribējis ķēmam šaut un šāvis ar, bet ķēms negāzies, tik aizbēdzis. Un tā nekā. Bet nu gaiša mēnesnīca, un šis redz uz ceļa, turpat, kur šāvis spožu divdesmit kapeiku gabalu, ņem augšā un iebāž ķešā domā, krogā būs ko nodzert šņabi. Kā tad. Iet krogā un maksā ar to naudu. Bet nu ņem pašu krogā ciet, ka šis taisa «palšu» naudu, - un, ko domājat, nauda bijusi no svina paša plintes lode ko ķēmam šāvis un kura atlēkusi par naudu atpakaļ... Un tā nekā. Bet meža sargu aizsūtījuši uz Sibiriju...»
«Nu redzēsim, vai mums ar nauda birs zemē.»
Tā teicis, Namiķis žigli paķēra plinti un izšāva. Šāviens tālu tālu norībēja, mežs ilgi šalca, līdz atkal apklusa.
Šāviens sacēla puikām atkal drošību un jautrību, tie priecīgi lēkāja ap katliņu, ko Taņa bij uzcēlis uz uguns, gaidīdams, vai ūdens drīz nesāks vārīties, ka varētu mest vēžus iekšā. Namiķis ar skaidu palūkoja, vai sāls būšot laikā, tad nosēdās atkal pie savas egles.
«Ir jau gan visādi ar to pašu naudu,» Taņa teica, «tev, sak, gandrīz nav ne kapeikas pie dvēseles, cits atkal nezin, kur likt.»
«Tāpat kā tas lielskungs...» Ādams runāja starpā.
«Kurš lielskungs?» visi gandrīz reizē ievaicājās.
«Nu, tas pats, ko velns rāvis...»
«Mēs nezinam, stāsti!»
«Nu jā, bijis reiz lielskungs, kuras muižas, to vairs neatminu. Un tas bijis brīnum bagāts.»
«Kurš tad no šiem nabags?» Taņa iemeta starpā.
«Nu ja, viņš bijis brīnum bagāts, bet ar nežēlīgi skops un bezgalīgs ļaužu sūcējs. Viņam vien jau visa vajadzējis, par citiem tas nekā nebēdājis. Nu, kā tad! Naudas bijis, ka nezinājis, kur likt, gan zelta, gan sudraba.
Bet gaidi, ka otram ko devis! Neapgarējies jau ne pats ņemt, ne tērēt. Īstens skopulis, sīksts kā sakāda! - Nu, kā tad! - Bet nu pa liek slims un mana, ka vairs necelsies. Guļ pats vaidēdams uz naudas kastes - bet līdz ņemt nekā nevar...»
«Līdz ņemt nekā nevar,» klausītāji nosaka Ādamam pakaļ.
«Nu, kā tad! Kaste jāatstāj tepat. Bet gluži bez graša tak negrib iziet no šās pasaules. Vai ziniet, ko nu lielskungs dara?...»
«Nu, ko tad?»
«Viņš paņem pilnas saujas dukatu un - n o r i j!»
«Norij!! Ak, rij tu tavas nedienas!» mēs brīnāmies.
«Vai tad neaizrijies vis?»
«Tu dzirdi, norij! Nu, kā tad. Un nav necik ilgi, kad nāve ar klāt. Nu aiznes lielkungu uz baznīcu un tur noliek. Bet nu tur vienādi rādās ķēmi, nav miera ir nomirušam. Nu, kā tad. Laiks klāt lielkungu nest uz kapsētu, sabrauc mācītājs, sabrauc cilvēki, sāk jau ap mironi dziedāt...»
Ādams drusku apstājās.
«Nu?» mēs jautājām.
«Nu, kā tad. Kā pašulaik sāk ap mironi dziedāt, tā velns baznīcā pa griestiem zemē un lielkungu aiz kājām ciet un no zārka laukā - lielkungu no zārka laukā un krata un birdina, un saka uz baznīcēniem: «Še jums tie dukati, man tas maks!» Un dukati izbirst visi zemē, bet velns pats ar «maku» projām uz elli.»
Visi smējās.
«Un tad velns aiznesa tukšu maku?» Taņa teica.
«Tukšu!» Ādams noteica. «Vai nu viņam pašam naudas nav?»
«Diezin kā nu tur vīram iet?» Indriķis jautāja.
«Jau vārās vēži, jau vārās,» puikas teica, katliņu jaukdami.
«Bet es zinu, kā vīram iet!» Taņa iesaucās. «Nu es zinu.»
«Tu zini?» Namiķis smiedamies tam jautāja.
«Zinu. Nupat man ienāk prātā, ka tas cits nebija kā vecais Cirpavietis, jo tas jau bijis tāds ļaužu sūcējs, un par to tā piestāsta. Par viņu es zinu vēl otru stāstu.»
«Stāsti! stāsti!»
«Nu, labi!»
«Vai klibo Škērstu kāds pazina? Jādomā, ka vecaistēvs gan viņu būs redzējis?»
«Pazinu!» Namiķis noteica.
«Tiku arī es pats viņu reiz redzējis ar visu klibo kāju. Citi gan laikam viņa nav redzējuši un nezin vai būs ar ko par viņu dzirdējuši?»
«Neesam nekā dzirdējuši.»
«Kā tad lai nu ar dzird? Bija jau cirpavietis, ne mūsu valsts. Viņš cirpaviešiem ilgiem gadiem bija par kazaku un palika tāpat par kazaku ar tad vēl, kad labā kāja tam bij iztecējusi. No tā laika viņu visi bij iesaukuši par Klibo Šķērstu, un tā arī viņš nomira par Klibo Šķērstu. Mans tēvs viņu gan labi pazina, kā jau laikam vecs cirpavietis. Un tēvs man ar pats to stāstīja.»
«Ko tad?» es nepacietīgi iejautājos.
«Lai uzkož labāk papriekšu kādu vēzi,» Namiķis teica, Taņam kādus pāra metienus ieceldams riekšavās.
Taņa sāka lupināt un sūkstīt vēzi, un tūliņ arī taisījās stāstīt, redzēdams, ka visi gaida.
«Tad par to pašu Klibo Šķērstu!» viņš teica.
«Nu labi!»
«Kādu sestdienas vakaru, jau labi pavēli, Klibajam Šķērstam bijis jāiet ar steidzamu «grāmatu» uz Cirpavas mācītāja muižu. Dienu vienam iet, tas nu nekas, bet nakti vienam pašam pa verstis septiņas garo silu, kur ap pašu vidu vecā Dadzīša tēvabrālis pakāries, - tur, brāl, vajaga dūšas! Bet nekā! Tev tik, kur saka, - jāiet. Un tā nu Klibam Šķērstam jāiet vien, tur nelīdz ne zāle, ne plāksteris. Un Šķērsts nu ar tipuļo ar visu klibo kāju, cik tik jaudā, lai vēl priekš pusnakts ar ziņu tiktu mācītāja muižā. Jau pie sila pienākot, saule bijusi norietējusi, un silā pašā krēsla jau bijusi labi liela. Un cilvēciņa uz ceļa visā silā neviena, ne braucēja, ne kājnieka. Un kur tu gan ar sestdienas vakarā redzēsi cilvēku, kad visi pa pirti? - - Tad ta gardi vēži, vajadzētu tik mazdrusciņ vairāk sāls!- - Un tā cilvēciņa ceļā neviena, ne braucot, ne ejot. Viss kluss kā baznīcā. Šķērstam jau sāk mesties drusku bail, sila viducis vairs nav tālu - un diezin kā vēl laimējas tikt tam pašam Dadzītim garām, tādēļ virs sācis skaitīt tēvareizi, - aizmetis priekšā krustu un domājis: kas nu nāk, lai nāk, - viss dieva vārdā. Un tā sirds ar pašam palikusi kā drošāka. Bet, kā nu nāk pret Dadzīša priedi, kurā krusts iecirsts, tā dzird no pakaļas kungus braucot. Atskatās atpakaļ. Kā tad. Brauc viens kungs ar divi melni melniem zirgiem; tāpat kučiers, tā kungs - abi melni. Pie krustapriedes izkrīt kučieram viens zirga deķis, balts kā palags. Tā kungs liek pieturēt. Ieraudzījis Klibo Šķērstu, saka, lai esot tik labs un lai padodot kučieram to deķi. Šķērsts arī klibo pēc deķa, - vai tad nu kungam neklausīsi, lai arī kad svešs? Kā liecas pēc deķa un pieķer nagus, tā salts vien pāriet par kauliem! Deķis auksts kā ledus, tīrs miroņa palags! Kājas pašam tikko kūst, deķi uz vāģiem nesot. Iedams, - ko nu iedams! -vilkdamies apskata drusku zirgus un pašu kungu. Zirgi vienās baltās putās noskrieti, tik elšā vairs... kučieram gara pātaga rokā, un kungs pats melns, melnu bārdu un spīdošām acīm... Šķērstam pie vāģiem pienākušam, kungs saka, - šis, kā liekoties, laikam esot klibs? Tā jau nu esot, Šķērsts atteicis. Tad kungs prasījis tālāk, - kur šis iedams? Šķērsts atteicis: uz mācītāja muižu. Nu, tad lai kāpjot vien pie šā iekšā, šim ar turpat esot jābrauc...»
Taņa stāstā apstājās un kā bailīgs pameta acis uz tumšajām eglēm, tad klusākā balsī stāstīja atkal tālāk:
«Lai Šķērsts nebīstoties nekā, lai tik sēžoties droši iekšā, šis drīz aizraušot. Šķērsts gan teicis, ka kungs esot par daudz žēlīgs un kā nu šis, zemnieks, pie kunga lai sēdot, tad labāki jel pie kučiera, bet kungs pastāvējis uz tā, lai sēd pie šā paša. Kā Šķērsts grib kāpt pie kunga, tā dzird, ka viens zirgs nopūšas un vaid: vai, cik man grūti! Vai, cik man grūti! Otrs tāpat vaimanā: vai, cik man grūti! Bet kučiers uzšāvis reiz ar pātagu abiem un uzkliedzis: «Rāmi!» Tūliņ abi palikuši mierā. Klibais Šķērsts aiz bailēm sasalis stīvs kā miets. Bet kungs pats parāvis Šķērstu aiz rokas vāģos un teicis, ko šis nieku velti bīstoties, šis jau šim nekā nedarīšot, lai sēdot vien droši, šim jau ar mācītāja muižā šonakt esot darīšanas. Nu, labi! Šķērsts ar iesēdies. Kungs uzsaucis kučieram: «Brauc!» Ak tu brīnums! Kā tad sākuši tie zirgi skriet un tas kučiers salaistījis vēl krietni ar pātagas, tad balta uguns vien šķīdusi, vējš vien gājis gar ausīm... Tad kungs prasījis Klibam Šķērstam, - vai šis ar zinot, kas šim tie esot par zirgiem? Klibais Šķērsts nav zinājis. Nu tad pats kungs teicis: tas labā pusē esot Cirpavietis, tas pats skopais, un kreisā pusē vecais Dauzavas kungs, kučiers esot Cirpavas šķilteris Dzelksnis. Šķērsts ar visām bailēm tak tik daudz atminējies ka tie visi trīs jau miruši. un gribējis to pašu teikt arī kungam, bet bijuši tūliņ no sila laukā, kungs pieturējis, un Klibais Šķērsts izkāpis... Tūliņ kungs ar zirgiem nezin kur bijis, kur palicis - pazudis...»
Taņa aizrāvās. Likās, ka pats būtu no sava stāsta sabijies.
Tad, brītiņu atpūties, no bailēm atņēmies, drošākā balsī nobeidza:
«Šķērsts, manīdams mājas tuvumā, no bailēm atžirdzis un nodomājis pats sevī: lūk tā iet ļaužu plēsājiem un dauzītājiem kā Cirpavietim ar Dauzavieti; te dauzīja citus, nu dauza un svīdē t u r pašus. - Nodevis Šķērsts mācītājam «grāmatu» un izstāstījis visu, kā silā braucis, bet mācītājs to nosvētījis un sacījis, lai nevienam tā nestāstot. Par nakti palicis turpat tuvumā pie mācītāja muižas kādās mājās, bet rītā izdzirdis, ka mācītāja muižā viena meita padarījusies sev...»
Taņa neizsacīja visa, bet norāva atkal galu un nopūtās svabadāk, it kā cilvēks, kas nolicis no pleciem smagu nastu un nu priecājas, ka tā vairs nespiež.
«Pie reizes ar pašam velnam laba sirds, paved, lūk, klibu,» Ādams teica.
«Lai nu ne? Viņš jau tik tos vien arī moka, kas viņam atdoti, labiem viņš nekā nedara,» Indriķis atbildēja. Visi palika klusi, puikas tik klusu ciezdami skraukšķināja vēžus. Katrs, kā likās, domāja savas domas. Arī uguns sprēgāja klusāk, negribēdama būt vienīgā jautrā, - no kokiem un krūmiem, no cilvēkiem, kas ap to sasēdušies, viņa rādīja garas, dīvainas ēnas...
Es pametu acis gan uz vecajām eglēm, kas, nokārušās garām, pinkainām bārdām, cienīgi rādīja savu slaiko augumu, - gan pret debesi, kur mēness brīžam mācās, brīžam skaidrojās, tik izkaisītās zvaigznītes nešaubīgi un uzticīgi raudzījās uz zemi... Mežs, lai gan mēms, tomēr kā saprātīgs gribēja kaut ko teikt, ko stāstīt. Likās, kā klausoties, kā kaut kā gaidot... Šīs cienīgās egles un priedes, šie slaikie koki, vai tie varbūt agrāk nebija cilvēki siltām asinīm, siltām sirdīm, ko spēcīga burvja lāsts pārvērtis bezjūtīgos, mēmos kokos?... Un, lūk, vēsmiņa ceļas pēc pusnakts un kustina šo koku galotnes, vai tā atkal nav cerības jausma, kas sludina atpestīšanu no lāsta vārda, atkal pārvēršanos siltās, laimīgās cilvēku sirdīs...
Pametu acis arī uz saviem biedriem, kas klusu ciezdami vai nu sūca savas pīpes, vai arī, elkoņos atspiedušies, nodabīgi skatījās ugunskurā. Kā likās, viņi visi pārdomāja, ko nupat dzirdējuši...
Es salīdzināju - sevi ar viņiem un atradu starpību, spraugu, jo plašu, nepārejamu. Jutos, kā putns, kas celts no pērkļa no citiem brāļiem un, klīdis svešumā - jūtas svešs savu brāļu vidū...
Vai gan nebiju svešs šiem godīgiem, rāmiem, domīgiem sejiem, kuros kā atvērtās grāmatās varēju lasīt ticību, paļāvību, mieru?! Ieraša, tikums, spriedums, jā, pat domas mantas no tēvutēviem mantotas - cik uzticīgi tās saņemtas, cik uzticīgi glabātas, cik uzticīgi arī mirstot tiks nodotas viņu bērnu rokās!! Un vai gan, salīdzinoties ar viņiem, es nebiju saucams par to pazudušo dēlu, kas visas šīs mantas svešumā izšķiedis un nu postā noslīcis, šaubīšanās, neticības mocīts, tukšām rokām, pliks un kails no visām šim dārgām mantām, - atnācis kā ubags pie saviem brāļiem, lūgdams pie viņu durvīm - pēc ticības, paļaušanās, un miera...
Un tak ar sāpēm man pašam bija jāatzīst, ka mūžam šīs durvis man vairs neatdarīsies, ka mūžam nesaukšos vairs par viņu brāli, - mūžam viņi manis nesauks par savu brāli...
Bet vai ticības durvis man tiešām aizslēgtas?...
Kā sapnī man rādījās vecā, sirmā māmuliņa, rokās turēdama vaiņagu, vītu no daždažādiem ziediem, gan baltiem kā sudrabs, gan dzelteniem kā zelts, gan arī drūmi sarkaniem kā asins... Šinīs pēdējos likās būt rakstītas visas vaimanas, visas asaras, sirds karstās asins plūšana, sirds bailes, izmišanās, noziedzība, nāve... visas mokas, visas sāpes, viss rūgtais cilvēka mūžā baudāmais malks... Līdzās gaišam saules dārzam redzēju šo tumšo, moku pilno bezdibeni... Ar brīnošanos skatījos māmuliņas vaiņagā, darinātā no cilvēku sirdī plaukušiem ziediem, uzziedējušiem gan prieka saulītē, gan asaru lietutiņā, gan karstajā moku tvaikā... es skatījos un domāju: d z e j a un t i c ī b a, vai jūs šķirtas, vai vienotas, - vai svešnieces, vai māsas?...
Un domāju un gavilēju: jūs neesat vis šķirtas, jūs staigājat kopā - kur dzeja, tur ticība, - kur ticība, tur dzeja... Un miers, salds, ilgi nebaudīts miers kā debess viesis nolaidās man krūtīs un asaras, kādas raud tik mierā un laimē, spiedās kā no pārplūstoša strauta man acīs... Es nogriezos sāņus...
Abi mazie, Ancītis ar Jēcīti, jau bij apgulušies un, varēja redzēt, arī aizmiguši maigi kā pūpēži.
Mēs, lielie, vēl tāpat sēdējām bez vārda runas.
Uguns jau bija stipri vien nodegusi. Taņa pacēlās un uzmeta atkal sakārņus un zarus ugunskuram un tad, pret mani pagriezies, teica, ka nu gan būšot mana reize kaut ko stāstīt, bet Indriķis pasteidzās manā vietā atbildēt, sacīdams:
«Ko nu vairs viņa moki ar stāstīšanu, būs jau arī mums laiks likt ausi pie zemes.»
«Vai tev prāts?» Taņa teica, «rītu svētdiena, kādēļ tad nevar stāstīt?»
«Lai nu stāsta labāk Namiķa tēvs, viņš vecāks,» es atbildēju.
«Vienam no abiem jums jāstāsta, mēs jau katrs savu tiesu esam stāstījuši,» Taņa teica.
«Lai stāsta ar labāk šo tēvs!» mūsu Ādams teica, palīdzēdams stāstīšanas pūles novērst no manis.
«Nu, kad jau man jāstāsta, tad jāstāsta, - stāstīšu es ar par vienu spoku,» Namiķis teica, «bet par citādu nekā jūs. Jūsu spoki jau tīri cilvēku biedēkļi.»
«Vai tavs spoks vis ne?» Indriķis vaicāja.
«Mans vis ne. Mans spoks atnesa laimi citiem un arī pats sev.»
«Kas tas par laimes spoku?» Taņa teica.
«Tas bija gan laimes spoks, un es pats vēl viņu pazinu, bij man labs draugs.»
«Tad tas ar gan nebija nekāds īstais spoks,» Indriķis sacīja smiedamies.
«Pag, pag!» Namiķis teica.
«Stāstiet vien, stāstiet vien!» mēs citi skubinājām.
«Nu tad klausieties!» Namiķis teica un tūliņ ar iesāka:
«Mežgaliešu Kalnegle, tas pats tagadējais saimnieks Andrejs, kam mēs nupat zivis zvejojam, būs visā valstī tas turīgākais.»
«Bet Sulubērzs?» Indriķis teica, «vai tas nebūs pārāks par Kalnegli?»
«Nav, Indriķi, nav! Kalneglem vairāk graudā, vairāk naudā, - to es zinu labāk,» Namiķis atteica.
«Nu, kas tur par brīnumu? Ciems jau no tēvatēva laika par brīvu,» Taņa sacīja, «kā tad lai tur nav maizes vai naudas?»
«Bet vai tad zini, kā Kalnegles tēvatēvs nāca pie tās vietas?»
«Par to stāsta dažādi,» Taņa teica, «stāsta, ka viņš veco lielkungu izglābis no belzieniem, kad divi rijnieki to tumsā gribējuši smeltēt.»
«Nekā, Taņa, nezini vis! Ļaudis, kā liekas, paši ar nezin, kā īsti bija, un jaunie Kalnegles arī paši to neizpauž... bet es zinu gan, kā bija.»
«Nu, labi, labi! vecotēv, stāsti vien, mēs jau klausīsimies.»
Namiķis pavilka no ugunskura mazu pagalīti un tad, ar īkša nagu uzberzis ogli uz pīpes un ievilcis reiz trīs pa dūmam, sāka stāstīt:
«Tagad, paldies dievam, citādi laiki! Jūs to neredzējāt un pateiciet dievam, ka to neredzējāt. Labs, kas pagājis. Tagad citādi iet zemniekam, citādi kungam, citādi jādzīvo zemniekam, citādi kungam, citādi tagad uzskata zemnieks kungu, citādi kungs zemnieku. Un paldies dievam, ka tā ir. Jūsu acis tā neredzēja, jūsu ausis tā nedzirdēja, - ko zinat, to zinat tik no stāstīšanas. Bet lai dievs sarg, kad pašam viss tas bija jāredz un jānes! Tas pats stabs, par ko pirmīt Indriķis stāstīja - -»
«Ādams, vecotēv Ādams,» Indriķis pārlaboja.
«- - par ko Ādams stāstīja, tas tik mums, vecajiem, vēl piemiņā. Ja no jaunajiem kāds dabūjis kūliena, tad to ir spriedusi pagasta tiesa un tad tak arvienu kādas vainas dēļ, - bet tad nemaz nevajadzēja vainas. Aizdarīja tik muižaskungam, stārastam vai šķilterim dusmas, ņēma tik tevi un noplaucēja. Un kas tad nu rēķina tos sitienus, ko dabūja ar kūju vai vicu tāpat par pleciem vai muguru? Un nevajadzēja nemaz aizdarīt dusmu, kad tevi nosildīja. Nebija vien tik kas pa prātam - un kas gan viņu prātu varēja izzināt, šodien tas tāds, rītu tāds, - ņēma tik tevi un nozvetēja - ej tad sūdzi, kam gribi. Bet lai dievs žēlīgs tam, ko pats lielskungs vai muižkungs noķēra pie nieka vainītes. Tā bez staba nepārlaida.
Un kas tā gan arī bija par lielu. vainu, kad ļaudis, badu mirdami, - labi jau nu, zinams, nebija, - daži pieķērās pie kunga grauda, piebērdami kādas riekšavas svārku kulēs vai arī aiz oderes, vai arī ūzās?!»
«Bet bijušas gan toreiz ūzas!» Indriķis teica, «vēl tagad dažam labam vecim tādas redz, jāsaka, tad ir gan kules!»
«Nu, citādi toreiz bija svārki, citādas bikses vai ūzas, citādi arī paši skrodeļi.»
«Vai tad nu tādi, tik smalki kā tagad?» mūsu Ādams teica.
«Viena lieta,» Namiķis stāstīja tāļāk, «drēbes jau nu gan vecie skrodeļi izšuva vairāk, un bija arī citādi svārki kā šolaik. Tagad jau, ja skrodelis sāk vien mērīt svārkus drusku pāri ceļgaliem, tūliņ kliedz: «Tik garu ne, tik garu ne! kur ar tādiem ies?» Un, ja bikses vien nav kā liet uzlietas, tad tūliņ jāpaļā: «Kur ar tādām kulēm lai iet? Kurš cilvēks tādas valkā?» Drēbes nu, zinams, gan mazāk iziet, bet vai tik ilgi stāv? Bet toreiz labi ja no pusbaķa vienus pašus «krumpaiņus» izšuva. Un bija ar svārki! Stāva apkaklīte ne tev vajadzēja kā tagad uzkrekļa, nekā - un kur tad pats garums - līdz papēžiem! Vējš un saltums jau tak tā neķērās pie stilbiem kā ar šālaika svārkiem. Kas par to, ka drēbes vairāk izgāja.»
«Bet vecie skrodeļi ar vairāk zaguši drēbes kā šālaika,» Indriķis šāvās starpā.
«Vai nu šālaika arī visi gluži bez zagšanas?»
«Toreiz jau arī visi nezaga. Tik tas pats Diega Pēteris,» Namiķis pasmējās, «tievs gan bija kā diegs, tas gan zaga kā krauklis.
Ja tad, pašam zogot, krumpaiņi iznāca kādam drusku īsāki, tad pats aizbildinādamies mēdza teikt: «Tad tu gribi tādu lindraku? Kam nesacīji agrāk?» Bija vien labi jāpiestāv klāt, kamēr svārkus vai ūzas sagrieza, tad nozagt nevarēja nekā. Bet svārki gan ar pašam Diega Pēterim bija raibi kā dzenim: vieni sāni pelēki, otri tumši, mugura zila. Varēja gaiši redzēt, no kā ķēris vienu gabalu, no kā otru... Jā, un tad par tām pašām ūzām muižas rijās! Graudi jau nu gan platuma dēļ drīzāk viņās iebira nekā šālaika biksēs. Cits iznesa pie reizes ūzās sieku vai pusotra sieka rudzu, ka ne manīt nemanīja; krumpaiņi bij virsū, rokas tukšas, ko tur varēja zināt? Bet lai dievs sarga, kad šķilteris kādreiz aptaustīja! Nu tad taustīja ar, ka zilums palika. Tā reiz Kļav' Ancītis ar bija piebēries, bet neieskatījies, ka ūzas vienā stilbā drusku cauras, iet tik uz māju, domā: sestdienas vakars, kas, vilks, redzēs? Bet kad tu izčibētu! Šķilterim, kur ellē, acis kā kaķim, redz: rudzi biruši kā no caura maisa, iet, iet pa pēdām, kamēr sadzen Kļav' Ancīti, nabagu!...»
«Nu?» mēs visi ievaicājamies.
«Nu, kas tur ko vaicāt? Atkāva pašu pie nabaga. Un cik to bija, kas nedabūja? Retais tik palika sausā. Ak dieviņ! bija gan tam pašam vecajam lielkungam zvēra sirds... Bet uzreiz bija viss stabs un pērieni no muižas kā slaucīt izslaucīti, un to spoks izdarīja.»
«Laikam tas pats vecais Kalnegle?» Taņa vaicāja.
«Nu, paklausies tik!
Toreiz es vēl biju puikā, kad Kalnegle - nu jau vīrs sen miris - jau bija liels puisis, gandrīz jau pusmūža gados. Par Kalnegli jau tad viņa vēl nesauca, visi viņu tik sauca par Lielo Jāni. Un liels ar gan bija. Tagad otra tāda cilvēka nezinu. Kas par spēku viņam bija kaulos, lauza vai dzelzi pušu, un, ja mežā viņam lācis vai vilks nāktu pretī, nezin vai Lielais Jānis tam grieztu ceļu. Nebija saimnieku kārtas, bet kalpa vīrs. Gāja kunga gaitās, valakās, kārtās, - kā jau daždien kalpa vīrs. Bet bija strādnieks! Darbs viņam gāja aši no rokas, kur pielika nagus, tur šķīrās, - tik putēja vien. Šķilteris ļauna vārda viņam netika teicis, nu tad nu vēl pirksta piedūris. Vai nu tādēļ, ka Lielais Jānis darbu tā padarīja, ka nebija vārdam vietas, vai ar tādēļ, ka no Jāņa spēka katram bija bail. Dievs sarg, ja šķilteris tam ar nagu vien būtu aiz ķēris, viņš tam kaulus smalkus saberztu. Tik dūšīgs viņš bija! Kad dzirdēja kādu kuļot, tad viņš zobus vien grieza un dūres vien dauzīja uz kūlējiem. Un Lielais Jānis izdzīvoja ar bez pēriena. Bet reiz tak vīram pēriens bija gluži tuvu.
Tas bija tā. Atminu vēl kā šodien, ka māte mani aizsūtīja uz muižu darbiniekiem ar kulīti. Pats jau vēl, kā sacīju, biju puikā, strādnieka no manis neiznāca, bet launaga aiznešanai tāds puika labu labais. Biju gan varbūt drusku lielāks par mūsu Ancīti. Un tā nu māte mani aizstellē uz muižu. Atnāku muižā, rijās, - nu, tur lielie puiši priekšā. Pienāk arī Lielais Jānis, prasa, ko mūsējie mājā darot, ko šā mājā darot - un tā runājas ar mani. Un draugs jau viņš man sen bija - tuvumā kā dzīvojām ņēma mani visur lielajiem līdz, vai pieguļā, vai kur. Un tā labi! Parunājās ar mani, pasmējās, - aiziet visi pusdienā, paēd - laiks atkal iet pie darba. Bet nu meitas iesākušas dziedāt - un dzied, kā viss skan. Tā Lielais Jānis saka uz mani: «Nāc paklausīsimies, kā meitas dzied.» Bet es jau zināju gan, kuras šis gribējās dzirdēt dziedot. Eju ar līdz. Dzied nu meitas, dzied puiši. Bet pusdiena jau pāri, sāk šķilteris atkal dzīt pie darba. Visi aiziet. Tik Lielais Jānis viens paliek un tur Sulubērzu Grietu ciet un nelaiž pie darba. Te pienāk šķilteris un saka:
«Jān, kas tas par darbu? Vai nezini, ka laiks iet?»
«Dzen tu, kas dzenami, nedzen tu manis! Kad iešu, tad redzēsi, kā putēs padarīšu divu vai triju darbu.»
«Nu, neņem, Jān, tik lielas galvas!» šķilteris saka.
«Es pats Lielais Jānis, man ar var būt liela galva,» tā pats nosmejas šķilterim pretī. Šis ar nosmejas un aiziet. Paliek Jānis ar Grietu vieni paši. Pamīlinās, padzīvojas brītiņu, grib atkal iet pie darba. Kā pašulaik grib iet, tā uznāk pats - lielskungs.»
«Vai dieviņ!» klausītāji iesaucās.
«Pats lielskungs nu atrod šos. Kad tevi deviņi!
Nu nebūs vairs labi. To pašu nomanīja arī Lielais Jānis. Bet ko nu vairs, kad lielskungs klāt!
Pārskaities, zils aiz dusmām, acis izbolījis, kliedz visā spēkā: «Ko tu man še dari?! Tu kavē manu darbu, tu garais Goliats! Es tev mācīšu!» Un uz Grietas: «Ak tu ar viņam līdz! Es jums rādīšu! - Šķilter! šķilter! Kur tu esi? Vai tu man uzlūko darbu? Tev pašam ar pērienu!» Šis pasteidzies saka: «Cienīgs, žēlīgs lielskungs! Es jau gan viņus rīkoju pie darba, bet viņi jau tūliņ neklausīja.»
«Un tu nezini, kur žagari? Es redzu, man vajag cita šķiltera.»
«Cienīgs, žēlīgs lielskungs,» šis saka, «tā meita nav tik vainīga kā tas Lielais Jānis, viņš jau viņas nelaida.»
«Viņa nav nemaz vainīga,» Lielais Jānis teica savu reizi, nesaukdams lielkungu ne par «cienīgu», ne par «žēlīgu», labi zinādams, ka žēlastības nebūs.
«Tad tu pats vien esi vainīgs, tu bendesmaiss!»
«Es vien, es pats viņu atturēju no darba, bet tūliņ mēs ar gribējām iet pie darba,» Lielais Jānis saka uz lielkungu. Bet lielskungs saka: «Tev vairs nepalīdz nekas, nāc tik man līdz! Un tu ar, šķilter!» Un tā nu aiziet visi trīs, lielskungs papriekšu, šie abi kā jēri no pakaļas. Kamēr lielskungs šos bāra, tamēr es - cik nu puikam tās dūšas - aizlīdu aizkrāsnē kā circenis; kad šie aizgāja, tad es arī izlīdu no sava kakta un vilkos par gabalu šiem no pakaļas, gribēdams redzēt, ko jel ar Lielo Jāni izdarīs. Bet sirds gan pašam trīsēja kā apšu lapa, lai gan lielskungs manis nemaz nebija pamanījis...»
«Uz tām bailēm vecamtēvam šņabis būtu īsti derīgs,» Indriķis teica, atminēdamies, ka pudele vēl labi klausīja.
«Nu, ja nu pudelē vēl ir!» Namiķis teica pasmiedamies.
Es piecēlos un ielēju Namiķim un arī visiem citiem. Par brītiņu Namiķis stāstīja tālāk:
«Un tā nu šie aiziet visi trīs: lielskungs papriekšu un šķilteris ar Lielo Jāni no pakaļas, un es vienādi tāpat velkos šiem no pakaļas. Iet un iet taisni uz stabu. Es domāju: nupat vairs laba gala nebūs, Lielais Jānis jau ar labu pie tā nelaidīsies. Un kas tik viņam ķersies klāt, to viņš aizsviedīs kā pupu kūli vai nožņaugs kā cāli. Un tā arī būtu bijis, laba gala nebūtu ir pašam lielkungam, kā Lielais Jānis pats man vēlāk stāstīja, kad jau bija Kalneglēs: šis būtu turējies līdz beidzamam, lai tad notiktu kas notikdams. Bet netika nemaz tik tālu.»
«Nu?» mēs atkal ievaicājāmies.
«Kā šie pret muižas pagalmu, tā redz kungus braucot. Ierauga tos pats lielskungs arī un dodas tik steigšus uz «kalnu» saņemt ciemiņu. Lielais Jānis ar šķilteri paliek stāvot pagalmā. Par brītiņu iztek sulainis laukā un saka šiem, lai ejot atpakaļ pie darba, bet rītu priekš pusdienas lai abi atkal esot klāt un līdz tam lai šķilteris pieskatot Lielo Jāni. Šie abi atkal aiziet uz rijām. Labi ap sirdi nav ne Jānim, labi nav arī pašam šķilterim, jo kungs netaupīja neviena, uz kā tik uznāca dusmas, un aizmirst neaizmirsa nekā, lai tas būtu vai pēc gada.
Pie manis nācis, Lielais Jānis sacīja: «Bet tā kā tu mājā vien nekā nestāsti citiem.» Man bija cieši jāapņemas, un tad atkal aizgāju uz māju.»
«Bet ko nu pa to laiku Lielais Jānis dara?»
«Nu?»
«Paklausies tik! Tolaik muižā bija par sulaini vecais Posmiņš tas pats, kas Mežakrogā nomira par krodzinieku, viens dēls Pēteris vēl rentē Dzirnup-pusmuižu, otrs Dauzavā jau ilgus gadus par melderi - tas tolaik par sulaini. To lielskungs arī bija licis izpērt, tādēļ ka lielmātei pie galda bija uzlējis netīši taukus uz drēbēm. Šim nu par to varen sirds sāp, ka par nepatiesu aiztikts, un nu tik gaida vien, kā lielamkungam to atdarīt, bet nekad neiznāk pa rokai. Domā, domā - un par laimi Lielais Jānis šim ienāk prātā. Posmiņš nu grib ar Lielo Jāni samesties abi uz vienas rokas un tad kundziņu drusku pabiedēt. Kā domā, tā arī izdara.
Ap vakaru svešie kungi aizbrauc, Posmiņam nu vaļa, un pa krēslu šis lūko satikties ar Jāni un tad norunāt, ko kungam darīt. Un aiziet ar klusiņām pie Lielā Jāņa.
Bija gan nikns tas pats vecais lielskungs, lai dievs žēlīgs! bet, kā Posmiņš stāstīja - bailīgs ar kā zaķis. Un tā esot tiem nežēlīgajiem un niknajiem: - dienu viņi kā elle, bet nakti, tad esot bailīgi, ka nezinot, kur sprukt. Un tā bijis arī ar veco lielkungu. Tumsā viņš nedrīkstējis viens ne soļa spert, bijis šim arvien līdz jāiet. To Posmiņš zinājis it labi. Esot arī spokiem ticējis. Saka gan, ka kungi spokiem neticot, neejot arī ne pie pūšļotājiem, ne pie vārdotājiem, bet daži lielās tak redzējuši, ka pie vecā Laitiķa - un nāk nu gan ar pie Laitiķa no malu malām, saka, palīdzot ar - ka pie vecā Laitiķa dažreiz pa krēslu piebraucot kariete ar kučieru un četri zirgi priekšā vēl tagad pat, šos laikos. Bet ej nu zini, vai tiesa vai meli! - Un tā nu Posmiņš labi zin, ka lielskungs varen bailīgs, un nu grib ar Lielo Jāni šo labi krietni izbiedēt.
Nu! Muižā jau aiziet visi gulēt, rijās ar jau visi apgulušies un šķilteris ar Lielo Jāni ar. Lielskungs pats tovakar aizgājis arī agrāk pie miera, bijis ar ciemiņu laikam drusku vairāk iebaudījis un tā iereibies. Kā nu šis ap pusnakti pašā labākajā miegā, tā spoks klāt un sagrābj lielkungu aiz krūtīm, tā ka nagus var manīt. Šis uz reizes gultā stāvu! Grib kliegt, bet tā nobijies, ka ne izkliegt nevar. Un priekšā ķēms, balts kā nāve. Galva tīri kā mironim, un zobi balti atiezti kā redeles. Lielskungs, nabags, trīs vien aiz bailēm. Bet baltais izrauj šo pagalam no gultas laukā un pieved pie loga un rāda ārā uz pagalmu. Mēnesnīca ārā gaiša kā diena, redzēt var pēdīgo. Un tā nu ķēms rāda ar roku muižas pagalmā uz stabu, pie kura kūla cilvēkus. Šis negrib skatīties, bet spoks ņem šo un papurina labi krietni un rāda atkal uz stabu, kamēr lielskungs daudzmaz sāk atskārsties, ko šim rāda. Un sirds, nabagam, pašam trīs kā jēram; bet baltais vienādi rāda stabu. Kad nu redz, ka lielskungs saprot, ko rāda, - spoks šo paķer un iesviež uz mutes gultā un pats projām - nokūp tik.
Kā lielkungs no pirmām bailēm atžirdzis, tā kliedz tūliņ pēc - gribēju sacīt - zvana tūliņ pēc sulaiņa. Posmiņš ar tūliņ no savas istabas klāt un prasa, ko lielskungs gribot. Lielskungs prasa, vai te nupat kāds neesot skrējis? Posmiņam acis ar miegu, viņš nav nekā dzirdējis. Nu saka, lai palūkojot, vai logs cieti. -Ir cieti. «Bet durvis vai bija ciet?» «Lūk, atslēga jau vēl, lielskungs, tāpat durvīs - iekšpusē kā arvienu,» Posmiņš saka pretī. «Bet vai bija arī aizslēgtas?» lielskungs prasa. «Tā, lielskungs, es nezinu, jūs jau paši ik vakara...» «Bet vai es šovakar ar aizslēdzu?» lielskungs prasa Posmiņam. «Laikam jūs aizslēdzāt,» šis atsaka pretī. Lielskungs sāk domāt. Par brītiņu prasa atkal: «Vai tu kāda neielaidi?» «Lielskungs, ko tad?» Posmiņš prasa... Lielskungs paliek atkal mierā. «Vai citas durvis arī visas bija ciet?» «Aizslēdzu, lielskungs, visas, ja neticat, palūkojiet.» Lielskungs sāk atkal domāt. «Nu, paliec tu šonakt pie manis līdz ritam,» saka atkal par brītiņu uz Posmiņa. Kad saka, Posmiņš paliek ar. Un kā nu lai nepaliek, lielskungs jau nobijies kā kaļķis? Nu, tā rīts klāt, visi jau augšā, jau balta diena, nu tik vēl lielkungam sāk nākt miegs. Bet nu guļ ar, kā jau laikam nakti negulējis. Šķilteris ar Lielo Jāni sen jau gaida lielkunga, bet kā nenāk, tā nenāk. Posmiņš iet pie lielmātes un prasa, vai šiem iet projām vai gaidīt, kamēr lielskungs ceļas augšām. Lielmāte saka: lielskungs laikam neesot vis īsti vesels, lai tik ejot vien pie sava darba, kad jau lielamkungam vajadzēšot, tad jau viņš likšot saukt. Šie aiziet atkal atpakaļ. Bet lielskungs visu dienu nav kājas laukā cēlis, un ar tām bailēm piemirsies laikam arī šķilteris ar Lielo Jāni.
Nākošu nakti no gulēšanas neko domāt, visi kājās un Posmiņam jāstāv vienādi pie lielkunga. Citi gan nekā nav zinājuši, kādēļ jāpaliek nomodā, bet šis zinājis gan labi. Ap pusnakti Posmiņš atlēcis no loga nost kā satrūcies. Lielskungs prasījis, kas šim esot. Šis negribējis no pirmā gala nemaz teikt, bet, kad lielskungs uzmācies, tad teicis ar, ka šis nupat pie staba redzējis baltu kustot. Sabijies lielskungs ar, bet sacījis ka tā nebūšot tiesa. Un tā netic. Bet nezin kā nejauši pametis pats arī acis uz stabu un ieraudzījis ar atkal vakarējo spoku: Posmiņš gan redzējis, kā lielskungs, spoku ieraudzīdams, nobijies, bet lielskungs pret šo izlicies tā, kā kad spoka nemaz nebūtu redzējis. Un tā spoks atkal nozudis. Bet no visas spoka rādīšanās lielskungs tik daudz tak nojēdz, ka ar to stabu vairs nav lāgā. Un tā otrā rītā, kad saka lielmāte par šķilteri un Lielo Jāni, lielskungs liek šos atsaukt. Atnāk ar abi. Lielskungs apskata šos abus un prasa šķilterim: «Vai tu viņu uzskatīji ar labi?» «Kā ne? cienīgs, žēlīgs lielskungs, te jau viņš ir, bēdzis jau nekur nav,» tā šķilteris saka uz lielkunga. «Nu labi,» lielskungs saka, «ej tu pie sava darba un uzlūko labāk darbiniekus, bet tu, Lielais Jān, paliec tepat.» Šķilteris aiziet, ka gandrīz kājas pie zemes nemetas, ka tik viegli ticis vaļā; bet Lielais Jānis nezin vis, kas šim būs. Kā šis ir viens, tā lielskungs uz šā saka: «Pelnījis nu gan tu biji pērienu, bet to es tev piedodu.» Lielais Jānis nezin kā pateikties par to, ka lielskungs tik žēlīgs, un saka: kaut tik šis varētu kā lielamkungam tik labu sirdi atmaksāt. Nu, labi, labi! lielskungs sacījis, lai tad ar to tūliņ parādot. Sulainis vakarnakt esot redzējis pie staba, šis gan sakot, ka tie esot nieki, bet šim ar nepatīkot, ka šā saime tā bīstoties. Lai nu Lielais Jānis ejot un nākošnakti tur vaktējot, un, ja tur kādi blēņojoties, tad lai tūliņ šaunot, sulainis vakarā šim iedošot plinti. Bet rītu lai nākot pie šā un izstāstot, kā naktī bijis. Šis tādēļ uz šā sakot, ka šis esot liels un stiprs un laikam šim arī no spokiem bail nebūšot. Lielais Jānis teicis, ko nu par bailēm daudz varot zināt, bet, kad lielskungs tā gribot, tad jau šim ar esot jāpaklausa. Un tā pateikdamies aizgājis. Bet papriekš lielskungs piekodinājis, lai to nevienam nestāstot, un Jānis noņēmies ar nevienam nestāstīt.»
«Un tā nu spoks spoku biedēs!» Ādams ar Taņu gandrīz reizē iesaucās.
«Spoks spoku!» Namiķis atteica.
«Bet kā Lielais Jānis tika iekšā pie lielakunga?» Indriķis jautāja.
«Kā tika? Nu, tā tika, ka Posmiņš nobēdzināja atslēgu un durvis palika neaizslēgtas, un lielskungs aiz ciemiņa tā nebija iedomājis kā citiem vakariem. Un naktī, kad Lielo Jāni ielaidis pie lielakunga, Posmiņš to atkal iebāzis durvīs. Visu, visu, tā ir to pārģērbšanos, Posmiņš bija izgādājis.»
«Bet vai lielskungs nedomāja uz Posmiņa?» Taņa vaicāja.
«Uz Posmiņa? Ko nu uz Posmiņa! Tas jau bija daudz mazāks un smalkāks par Lielo Jāni.»
«Nu, tad uz Lielā Jāņa!» Ādams atkal teica.
«Kā nu uz Lielā Jāņa? Vai viņam par to maz bija prātā?»
«Bet šķilteris tak varēja manīt, ka Jāņa vienādi nebija klāt?» Indriķis savukārt vaicāja.
«Pirmo nakti manījis ar un bāries uz Jāņa: vai šis bēgt gribot? Bet, kad nu rītā abi bijuši pie lielkunga un ka Jānis jau vakarā teicis, lai šā dēļ esot drošs, tad otru nakti nelicies nekā daudz par Jāni zinot un domājis: kad jau vakarnakt nebēdza, vai tad nu šonakt bēgs? Bet no spoka jau šķilteris nekā nezināja. Un tā nu -»
«Trešo nakti Lielais Jānis sargā Lielo Jāni?» Taņa ievaicājās starpā.
«Nu, kā tad!»
«Un rītā?» es atkal vaicāju.
«Rītā lielskungs Lielo Jāni atsaucis un prasījis, vai šis nakti ar ko redzējis. Tā nu esot ar to redzēšanu, Lielais Jānis atteicis, pāri pusnaktij šis gaidījis, bet tad neviena nebijis. Un, kā šis drusku iesnaudies, tā dzirdējis, ka ap stabu viens kašājas. Šis pamodies un iesaucies: kas tur? - tā balts vien esot aizlaidies. Laikam stabu gribējis laukā rakt, liela bedre zemes bijusi izkašāta, šis to esot drusku gan pielīdzinājis, bet vēl lielskungs to varot redzēt. Tad lielskungs prasījis, ko šis par to domājot. Lielais Jānis atteicis, ka laikam lielkungam vajadzēšot likt stabu izrakt, citādi tur miera nebūšot, jo spoki neatstājoties, kamēr uzminot, ko viņi gribot.
Lielskungs sacījis: Nu, labi stabu šis likšot izrakt, to šis jau sen esot nodomājis darīt, nevis tā spoka dēļ - spoku pavisam neesot, - bet tādēļ, ka šis jau esot vecs, bez maza sešdesmit, un šim ar esot jādomā uz miršanu. Ja tad kādam vēl pēriena vajadzēšot, tad gan iztikšot tāpat bez staba. Un tā arī darījis. Stabs bija projām. Visi tik brīnījās, kā lielskungs pārgriezies, bet neviens nezināja, kas viņu tā pārgriezis. Cilvēki arī visi runāja, ka lielskungs uz miršanu pie dieva atgriezies. Ilgi gan arī vairs pēc tā nedzīvoja, bija gadi pieci vai seši, kad nomira. Tā nāca dēls, tagadējā jaunā lielkunga tēvatēvs, un tam bija pavisam citāda sirds - tas ne kustoņa neaiztika, ne tad vēl cilvēku...»
Jēcis ar Ancīti pašulaik uzmodās un skatījās miegainām acīm visapkārt, kā nezinādami, kar paši īsti ir, vai mežā, vai mājā.
«Jūs arī saslējāt kā brieži ragus augšā,» Namiķis teica, «liecieties nu atkal uz otriem sāniem!»
«Mēs gribam dzirdēt, par ko jūs tagad stāstāt,» puikas atteica.
«Kam tad gulējāt?» Taņa teica.
«Nu, ir jau arī tik vien bērni,» Namiķis atbildēja.
«Bet kā tad nu palika ar Lielo Jāni? Kā tika Kalneglēs?» Indriķis vaicāja.
«Ak jā! Gribēju gandrīz piemirst. Manu es ar, ka galva paliek vecāka,» Namiķis atteica. «Nu, un tā. Kā nu Lielais Jānis tik labi lielamkungam izstāsta par to spoku, tā lielskungs saka uz šā: vai šis negribot kāda ciema? No šā iznāktu labs saimnieks, jo strādnieks šis esot pirmais. Lielais Jānis atteicis: Kad jau nu lielskungs esot tik žēlīgs, kādēļ tad šim negribēt, bet šis nezinot, kur lielamkungam tāda vieta varētu būt. Nu lielskungs sacījis, Taušķītis esot liels dzērājs un ar dzeršanu izputējis, ciema valdītāja no tā tikpat nebūšot, lai saņemot šis to vietu. Vai, lielskungs! Lielais Jānis sacījis pretī, Taušķīša vietā gan nē. Lai nu ar Taušķītis esot dzērājs, bet viņam esot sieva un sīki, mazi bērniņi, kur viņš ar tiem iešot, kad viņu izmetīšot no ciema sētmalī? Tad jau uz šā vien visas asaras raudāšot, labāk lai nu velkoties pats, kamēr vēl varot un lielskungs ciešoties. Nu ko tad? - lielskungs prasījis. Ja tad nu lielskungs gribot šim tik žēlīgs būt, tad šis mierā kaut ar kādu meža gabaliņu, kur iesākt līst līdumu, kad vai Egļukalnā, Lielais Jānis atteicis lielkungam. Nu, labi, lielskungs sacījis, lai tad ar šis ejot Egļukalnā un lai līžot, cik gribot un spējot, stiprs jau šis esot diezgan, un tas šim vēl labāk patīkot, ka šis šim gribot jaunu ciemu ietaisīt nekā iet gatavā vietā. Lielais Jānis nu slavē lielukungu vai līdz debesīm un taisa tūliņ kāzas ar Sulubērzu Grietu. Bet pavasarī projām uz Egļukalnu. Toreiz tagadējo Kalnegļu vietā viss bija ar mežu. Vieta, kā zinams, kalnaina; tādēļ to arī sauca par Egļukalnu. Pašā augstākajā pakalnītī bija veca veca egle, - to redzēja pāri visam mežam jau no laba tāluma, un tā ir tā pati egle, kas vēl šodien tur stāv. Un kas tagad tur par tīrumiem! Tas viss Lielā Jāņa darbs. Cik pūliņu tur bija, to tik tas zin, kas pats to mežu redzēja. Un tā pavasarī Lielais Jānis ņem cirvi un kulīti pār pleciem un iet uz Egļukalnu.
Ne tur ēkas, ne vagas galiņa, tik mežs vilkiem un lapsām. Egļukalnā nonācis, Lielais Jānis iet taisni uz veco, lielo egli un pakar kulīti tās pašas egles zarā, kas vēl šodien tur stāv. Ņem cirvi rokā un sāk līst - un, palūk, kas nu par ciemu, kas par tīrumiem ap veco egli! No Egļukalna meža tādi labības lauki! Tik vecā egle kalna galā rāda, ka tur agrāk mežs bijis. Un no tās egles kalnā tad ar visu ciemu un saimnieku iesauca par Kalnegli un tā sauc vēl tagad, un visi viņi lepni uz savas egles.»
«Bet, kad tā egle reiz gāzīšoties tad Kalnegles nīkšot,» mazais Ancītis šāvās vecamtēvam vidū.
«No kā tu to dzirdēji?» Namiķis jautāja.
«No vecāsmātes,» Ancītis atbildēja.
«Nenīks vis,» Namiķis teica, «kamēr paši vien strādās un dzīvos, kā vecais Kalnegle pūlējās un dzīvoja.»
Namiķa stāsts par veco egli it silti aizgrāba manu sirdi. Es domāju sevī: jūs «augsti dzimušās» lepnās kārtas, kas jūs tik ļoti lepojaties ar s a v u pagājību, s a v ā m cilts zīmēm, ar s a v i e m varoņu darbiem, sakiet jel, kas rakstīts jūsu vapeņos? Vai tur nav zobinu un šķēpu, aptraipītu vājāko asinīm un sviedriem? Un turpretī šī vecā Kalnegļu egle! Vai jums jel viena tāda zīme, kāda šis egles vapenis? Paša spēks par labu tuvākam un sev, paša pūliņi, paša darba augļi, paša tikums, paša uzcītība! - vai jūsu zīmes liecina to pašu?! Vai jūsu bērnu mantojums nav dažkārt pagājības lāsts - un te jauka, bagāta dieva svētība?! Lai dievs sargā veco egli no aukas un negaisa, lai svētī tos, kas zem viņas zariem vaiga sviedres strādā un pūlējas, lai bērni manto to pašu tēvu krietno un uzcītīgo dabu! Tā sirdī svētīju Kalnegļu tēvutēvu piemiņu.
«Bet, lai nu gan vecajam Kalneglem grūti bija mežā ietaisīties, par to atkal māja uz laiku laikiem par brīvu,» Taņa teica uz Namiķa.
«Kas tad saka, ka par brīvu?» Namiķis atteica. «Pirmīt gan tu pats tā sacīji, un ļaudis nezinādami ar tā runā, bet par brīvu tā vieta viņiem nav.
Es to zinu labāk. Viens kas tiesa, no iesākuma viņiem ilgu laiku nebija rente jāmaksā, kamēr ietaisās; bet, kā tie gadi bija pāri, tā maksāja renti tāpat kā citi, un, kad vēl nāca pirkšana, tad vecajam Kalneglem tūliņ bija skaidra nauda, ko kunga pusi izmaksāt. Tā bija.»
«Bet ļaudis stāsta, ka vecajam Kalneglem bijis viens labības un otrs naudas pūķis,» Indriķis teica. «Rudeņos tie viņam piebēruši apcirkņus un maku.»
«A-a!» Namiķis teica, «tādi pūķi var nākt tev ar, ja tik strādāsi un pietaupīsi.»
«Bet par spoku gan Posmiņš ar Kalnegli, vecam lielamkungam dzīvojot, nedrīkstēja bilst ne vārda?» mūsu Ādams jautāja.
«Dievs pasarg! Kas nu to drīkstēja, tad jau abiem vai ādu par acīm novilktu. Tikai tad, kad māja jau bija pašu rokā, nopirkta, tad reiz Kalneglēs vienā godā vecais pats to stāstīja saviem tuvākiem draugiem, un tur es to dzirdēju. Un tā nu jūs arī to zināt. Lūk, tāds bija mans spoks!» Namiķis beidza stāstīt.
«Laimes spoks gan!» mēs noteicām pakaļ.
Stāstot rīta puse jau bija pienākusi. Varēja manīt rīta gaismu. Zvaigznītes jau taisījās izdzist kā ugunskura dzirksteles, kas par augstu uzskrējušas gaisā. Mēness pamazām sāka nobālēt. Jau dzirdēja kādu retu putnu aizčirkstamies. Priekš saules lēkšanas gribējām vēl kādu brītiņu nosnausties, tā ka ap brokastlaiku varētu būt mājā. Tādēļ likāmies visi gar zemi, kur kurais aplīkdamies. Drīz visi bijām aizmiguši...
Saule bija lielā gabalā, kad pamodāmies, un tūliņ sākām taisīties uz māju. Namiķis noņēma abas kules no zara un nošķīra lielākās zivis un vēžus «ciemam», to atlikumu izdalījām paši savā starpā. Visu sarīkojuši, sākām braukt.
Kas par jauku rītu bija! Īsts svētdienas rīts! Mežs tik skanēja vien no putnu dziesmām. Klausīdamies nevarēja atklausīties šai jaukā svētrīta dievkalpoiumā, kur balstiņa ar balstiņu vijās, cita par citu skanēdama skaņāki, cita par citu kāpdama augstāki, visas tik raisīdamās vien no zemes vaļā un kāpdamas tik augšup, augšup... Projām bija nakts, projām nakts ēnas un baigi. Tik saulīte, silta saulīte! Tā sildīja visu, tā modināja visu, kam tik vien dzīvība.
Nakts pagājusi, tumšā pagātnes nakts aizmirsta! Acis tik raugās pilnas cerības spožajā, gaišajā dienā...
«Bet neaizmirstat vien Kalneglem no manis sacīt labas dienas!» Namiķis teica šķirdamies.
«Paldies, paldies! Gan iedomāšu!» es atteicu, viņam roku sniegdams.

1885.