APSĪŠU JĒKABS

PIE PAGASTA TIESAS

Silts, mīlīgs rīts ausa augusta sākumā. Kā pelēkā autā bieza migla bij ietinusi mežus un druvas. Saule vēl nebija lēkusi, jo gaismiņa tikko sāka svīst. Dīvainie miglas tēli, daždažādi izķēmojušies, vēl nemaz necilājās, it kā šie būtu sapņotāji, kam uz rīta pusi uznācis pats gardākais un cietākais miegs. Tomēr ilgs dusas brīdis viņiem vairs nebija vēlēts. Putni mežā iečirkstējās, grieza sen jau kamēr briedēja rudzu druvu, - likās, tie gulētājiem sauca, ka laiks celties. Arī austrumā blāzma metās aizvien sarkanāka, aizvien kvēlaināka, kamēr pati saule izkāpa no savas zelta laiviņas, atstādama to līgojot. Viņas spožās rokas aizskāra sapņotājus miegapūžņus. Tie tagad uztrūkās. Un, redzēdami, ka tiešām aizgulējušies, viņi steigdu steigdamies cēlās kājās un kūleņu kūleņiem, cits citu stumdami un grūzdami, laidās kā nokaunējušies projām.
Drīz druvās radās dzīvība. Zemkopji šorīt agrāk nekā citiem rītiem devās pie darba. Kādēļ tā? Ar rudzu pļāvu tie bija aizkavējušies. Lietains jūlija mēnesis tos bezgala daudz bija vārdzinājis pie siena saņemšanas. Bet tagad, lietum mitoties, visi darbi sagrūdās vienā reizē. Dažam vēl bija jānokopj siens, - bez tam linīši kalta tīrumā, rudzīši bira laukā, aiz darbiem bija tīri vai jānositas. Cik dārgs nebija darba cilvēks tādā laikā! Tādēļ ikkatrs, kas tik vien spēja rokas kustināt, steidzās druvā vai nu pie liniem, vai pie rudziem. Tomēr pēc brokastlaika daži no tiem pašiem strādniekiem, kas tik nadzīgi bija pūlējušies, steidzās atkal uz māju atpakaļ un nenāca vairs pie darba. Kādēļ tā? Dzirdēsim...
Pa ceļu, kas veda uz Vārnēnu pagasta namu, gāja divi veci cilvēki, vīrietis un sieviete. No gausās un nevarīgās gaitas, kā arī no abiem salīkušiem stāviem varēja noskārst, ka tie bija mūža ceļa pēdējā pusē. Abiem nevarēja daudz iztrūkt no sešdesmitiem. Tomēr dziļās grumbas viņu ģīmjos un iesirmojušie mati izrādīja tos gandrīz par vēl vecākiem. Bija noredzams, ka šie rūpju un sēru pilnie vaigi nebija vis sildījušies dzīves ceļa saulītē, bet gan izcietušies diezgan vētru un negaisa.
«Man bail, Jēkab,» sieviete uzsāka valodu, «ka nenokavējamies. Iesim jel žiglāk!» Viņa kā skubinādama pameta savas rūpju pilnās acis uz vīrieti.
«Gan nonāksim laikā, Mad, nebīsties nekā. Tiesasvīri paši jau nav vis no ātrajiem. Mēs droši varējām nākt vēl tik no pusdienas, jo kas tad mūs, tukšiniekus, pirmos ņems iztiesāšanā? Tie vien jau ir pirmie, kas tiesasvīriem atveldzina mēles.»
«Tā jau dzird,» sieviņa skumji atteica. «Bet kur tad nu mēs ņemsim, ko dzirdīt tiesasvīrus, mēs, nabadziņi? Mums jau jāpalaižas uz to pašu debesstēvu, kā viņš spriež, tā jāpaliek ar mieru.»
«Un, ja man arī būtu pie rokas, tad tiešām labāk to kapeiku nosviestu zemē nekā tiem žūpām savu sūri, grūti pelnīto naudiņu ielietu rīklē,» Jēkabs dusmīgi atrunāja.
«Es gan, Jēkab, nekā laba neredzu, visu nakti mocījos ar nelabiem sapņiem. Bijām tā kā pie tiesas. Priekšsēdētājs Blāķis pienāca man klāt un bēra man sudraba rubļus saujā, teikdams: tas tev par dēla audzinājumu. Bet tu pieskrēji klāt, izsiti to naudu man no rokām un uzkliedzi Blāķim: nes tu ellē savu naudu - no tās pirksti deg. Tad iesāki ar Blāķi tā kā kauties. Blāķis sakliedza cilvēku, tie sāka tevi trenkt un dzīt, es arī devos bēgt - un Blāķis ar visu pulku mums no pakaļas. Tu gan vēl varēji skriet, bet man kājas bija kā svina pielietas - es nevarēju ne solīša kustēties - kamēr aiz bailēm pamodos. Vai, Jēkab sirds man nekā laba neparedz: cik viņa grūta, cik grūta! Sudraba naudu jau saka esam uz asarām. Tev gan labāk nevajadzēja Pēterīša vest pie tiesas - lai ciestu pati kā ciezdama, gan varbūt dieviņš palīdzētu...»
«Nevajadzēja sūdzēt!... Tā? lai tad mierīgi noskatos, ka tu vecumā mirsti badu, un tavs Pēterītis (šo vārdu Jēkabs izrunāja ar sevišķu nepatikšanu) lai blandās apkārt un žūpo!»
«Savu mūžu ne ar vienu neesmu bijusi tiesā, un nu man jāiet ar pašas vienīgo bērnu. Vai dieviņ, kas viss vēl man jāredz!...»
«Jāredz, Mad, vai nav jāredz, bet tādas nebēdības arī nevaru laist garām, - lai tad tur kas iznāk vai neiznāk. Par ko tad es esmu tavs māsasvīrs un aizstāvis? Nesacītu jau nekā, ja tu varētu vēl vilkties pati ar sevi vai ja arī es tev spētu ko atlicināt. Bet, kā zini, esmu arī tik nespēcīgs un vājīgs, ka man pašam nākas diezgan grūti aizsargāties no nabagu mājas sliekšņa.»
«Dievs sarg, Jēkab, ka man no taviem sviedriem jāēd! Un man pašai dēls!»
«Un tev pašai dēls, kas varētu maizi dot,» Jēkabs tai runāja starpā. «Pagasts tev arī tādēļ nepalīdzēs, tad nu jārunā ar tiesu, lai to viņam atstāto tēva mantas daļu izdotu tev, tavai vecuma iztikai. Kā tavs un viņa aizbildnis to drīkstu prasīt, un tiesai tas būs jāklausa.»
«Lai dieviņš dotu!» Made nopūtās. «Bet vai to varēju domāt, ka tēva grūtie sviedri dēlam būs jāatrauj?»
«Dēlam? E, kur dēls! Kā kad dēls to būtu pelnījis! Labāk tad lai dēla pavisam nav. Cik reižu mēs ar nomirēju Ilzi, tavu māsu, nenopūtāmies, ka mums bērnu nav! Bet, redzēdami, cik daudz posta un sirdsēstu vecākiem nāk no bērniem, apmierinājāmies atkal.»
«Tā nesaki, Jēkab, tā nesaki! Vai nu visi izaug tādi? Mans nomirējs vecākais dēls Andrejs, tas bija godīgs puisis.»
«Un tā tu vis tā nelutināji kā Pēterīti,» Jēkabs tai pārmeta.
Made apklusa. Arī Jēkabs iegrima domās. Tad drusku žiglākā gaitā steidzās uz priekšu, līdz nokļuva pie Vārnēnu Lejaskroga, no kura kādu ceturksni verstes kalniņā atradās Vārnēnu pagasta nams. Tikpat klusi, kā pienākuši, viņi arī iegāja krogā.
Ļaužu vēl nekādu nebija krogā. No tiesājamiem mūsu vecīši bija pirmie. Bīdamies, lai nenokavētos, viņi bija steigušies, ka noteiktā laikā, ap pulksten desmitiem priekš pusdienas, varētu stāties pie tiesas. Kā atpūzdamies abi nosēdās lielās krogojamās istabas sienmalī, kas bija iepretim stoikai, un te klusām pārmainīja kādus vārdus savā starpā. Jēkabs izvilka savu pīpīti un aizpīpoja to pats ar savām spičkām, jo ķerties pie krodzinieka cibiņas viņam bija kauns, lai gan bija ieradums, ka kroga ļaudis aizpīpēja savas pīpes ar krodzinieka spičkām. Šo labsirdību krodzinieks rādīja kā mazu atlīdzinājumu par krogā taisīto tēriņu. Tabakas birzumus un smalkumus uzņēmis uz delnas, viņš tos piedāvāja Madei, lai iešņaucot, bet šī viņa piesolījumu atraidīja. Karsta laika un noguruma dēļ Jēkabs izpirka pie stoikas pusstopu alus, ko abi pa malciņam izdzēra.
Pamazām krogs sāka pildīties ar cilvēkiem, kas visi bija uz tiesu paziņoti, - jo vai tad citādi kāds tik lielā darba laikā kavētu dienu? Ienācēji visi griezās uz stoikas pusi, tā ka mūsu vecīši sienmalī palika gluži neievēroti - un kas gan krogā arī to ievēro, kas negriežas pie stoikas, bet paliek sēdot kaktā vai sienmalī? - Krodziniekam radās diezgan darba ar alus un brandvīna izdošanu. Tiesinieku sarunas griezās no šīs dienas karstā laika uz tiesas lietām. Pazīstami sāka savā starpā cits citam apvaicāties: kālab tu nāci? un kālab tu? vai cits tevi sūdz, vai tu sūdzi citu? Un nu nāca atbildes.
Tur saimniekam bija sūdzības pret kalpu, kalpam pret saimnieku, - tur saimniekam ar saimnieku, kalpam ar kalpu. Miera tie nebija varējuši vai gribējuši atrast bez tiesas palīdzības.
Te kāds saimnieks kalpu bija aizdzinis no darba, ka tas bija nosmādējis viņa ēdienu, zirgus un darba rīkus, dēvēdams saimnieku pašu par «badakāsi» un zirgus par «kaulukambariem», par «žīda kleperiem». Kalps solījās meklēt taisnības, jo vai tad īsti viņam vienam esot tāda vara - darīt ar darba vīru, kā pašam patīkot, un teicās nepalikšot mierā, lai tad šim esot jāejot vai līdz pašai «sinatei».
Te atkal kādām vaļinieku mātītēm pašā Jānu vakarā bija izcēlušies kara laiki, tādēļ ka katra gribējusi pirmā tikt pie cepšanas, kad saimniece savus kukuļus bijusi izcepusi. Ieroči tikuši cilāti, kādi gadījušies pie rokas: krāsns slaukamā slota un maizes lize; vēlāk, kad kautiņš palicis sīvāks, šie tikuši atmesti un kautiņš pārgājis kulaku lietošanā un matu plūkšanā. Kāds no vīriem pieskrējis klāt un palīdzējis savai sievai kautiņu pārvērst uzvarā. Pārspētā puse bija apņēmusies žēloties pie tiesas par to, ka bija saņēmusi vairāk, nekā cerējusi izdot. Jo vai tad tādu burlaku pavisam vairs nevarēšot savaldīt? Tad jau tādi varot otru nosist - un par to lai nekā nesakot! Bet nepalikšot vis gan tik ilgam mierā, kamēr tādus razbainiekus aizdzīšot uz «pasiliju».
Kādiem pāra tēviem bija radusies domu starpība naudas lietā. Pēterdienā (abi Pēteri būdami) bija kā brāli abi tepat krogā dzēruši, kamēr beigās tik vienam bijusi nauda, ko samaksāt. Otrs Pēteris lūdzis turīgāko vārdabrāli, lai samaksājot šā pusrubli ar, - kad jau no savalnēm nauda ienākšot, tad atdošot. Bet vēlāk, pēc pārciestām paģirām, vairs nekā neatminējis. Pirmais, zinams, sūdzēja par blēdību un pievilšanu. Jo - tad tu pelnīsi sūri, grūti, un otrs nāks un apdzers tavus sviedrus! Vai tad taisnības vairs pavisam nav pasaulē? Lai pēdējais krekls, lai pēdējais pārs pastalu noplīst, bet taisnības vajag dabūt rokā, tāda blēža vajag pamācīt, - un lai tur jāiet vai līdz pašam «kriminalam»!
Kāds cits bija no sava tuvākā nosaukts par «garpirksti» un uzsāka prāvu dēļ goda laupīšanas, solīdamies tādam vārdu atvasinājumam «meklēt pakaļ», lai tur kad «nezin cik» esot jāmaksā «apikatam».
Citam bija šis, citam tas. Un kas gan lai saskaita visas tās lietas un sūdzības, kas no tiesas prasīja atmaksas un algas? Kas bēdas par liniem, kas kalta tīrumā, - kas bēdas par rudziem, kas bira laukā?! Kas bēdas par kavētām, velti tērētām dienām?! Vai tad dievam trūkst laika vai saimniekam dienu? Kas bēdas par tīši postīto mieru un saderību?! Kad jau taisnības jāmeklē, tad jāatstāj visas lietas un jādzenas viņai vien pakaļ.
Cilvēkam dzīvē var uzbrukt dažādas ķibeles, dažādas ķezas, bet tomēr lielākas nav nevienas par to, kā kad taisnība pazūd vai izkrīt. Gan jau nu pats pazaudētājs kā rūpīgs taisnības mīļotājs tūliņ ķeras pie meklēšanas, pie atdabūšanas, pie atkarošanas, ja pretinieks to varbūt ar varu piesavinājies; - bet ne tik viegli viņu dabūt rokā! No pagasta tiesas kā no pirmās instances sācis meklēt, tu vai nu kājām skriedams, elsdams - vai arī braukšus pilnos lēkšos steidzies visā ātrumā pie draudzes tiesas paraudzīt, vai taisnība varbūt te nav sadzenama. Ja tad par laimi še uzej kad arī tik vien pēdas, tad pa šīm pašām pēdām tu viņu dzen līdz apriņķa tiesai, līdz apriņķa pilsētai; ja še nedabū dzirdēt sprieduma, kā sirds kāro, tad dodies uz guberņas pilsētu, kurā pa lielākai daļai taisnībai ieradums apslēpties. Kad nu pašam visas tekas pilsētā nav pazīstamas, tad ņem meklētājus - advokatus palīgā, lai šie par labām timpām tev palīdz taisnību notvert. Ja tad nu biji tik laimīgs viņu dabūt rokā, tad atkal jauna ķibele: tik tāļu ceļu nostaigājot, taisnība tā pārgrozījusies, ka tās gandrīz vairs ne pazīt nepazīst. Cik skaista un spoža tā bija priekš pazušanas! Un tagad? Bēda redzēt! Cik nejauka, apgraizīta, apcirpta, sašķobīta, novazāta, nosmuļļāta! Vai tā vairs tā pati taisnība, kuras dēļ tik garu ceļu mērīji? Tīri vai jānospļaujas! Būtu to paredzējis, nebūtu tik garu ceļu nemaz mērījis.
Tik cītīgi taisnības meklētāji, kā nupat minēts, bija vārnēnieši. Šiem bija vai no paša ļaunā uzsūtīts posts, ka taisnība tiem nedevās un nedevās rokā, lai tu kad viņas dēļ vai kājām papēžus noskrēji. Vārnēniešus ķircinādama, spīdzinādama un zobodama, tā dažam gluži nemanot apslēpās krogā starp pudelēm, kā vecos laikos ķēniņš Zauls «starp traukiem» vai arī starp krodzinieka cigaru un papirosu kastītēm... Jā, tik neizdibināmi ir taisnības ceļi, ka tā atstāj savas spīdošās godības namu un, savu taisno stāvu saliekdama un it līku kupru uzmezdama, ielien klusu klusiņām pa zemajām, šaurajām kroga durtiņām pie nabaga mirstīgajiem, kā debess dāvana iekrizdama klēpī tam, kas pratis uzminēt un atrast viņas paslēpto vietu.
Dažs labs taisnības cienītājs Vārnēnos taisnības nemaz nemeklēja tiesas namā, bet iesāka šo darbu krogā, un sekmes viņam bija labākas nekā tam, kas nomaldījies neceļā, meklēdams taisnības tur, kur tā nemaz nav atrodama... Cik prātīga lieta mūsu Latvijā, ka pa lielākai daļai krogi un tiesas nami tik tuvu stāv kopā. Vienā vai otrā namā droši taisnība atrodama. Bez tam magaričas un miera derības krogā vislētāk panākamas; cik bieži neatgadās, ka prāvnieki salīgst mieru pie saderību nesējas glāzītes, - cik tiesas ceļu caur to nenobeidzas jau pašā sākumā!..
Varēja būt jau ap pusdienu. Ārā saule tveicēt tveicēja. Bija paredzams, ka tik spiedīgs gaiss nesīs ap launaglaiku pērkoni. Krogs bija pilns cilvēku kā svētdienā. Tiesasvīru vēl nebija. Tie, kā likās, domāja, ka bez viņiem jau neviens tiesas neiesāks, tādēļ viņiem laika diezgan nākt vēlāk. Krogā burzma un troksnis augtin auga. Ienācējs šķitās iegājis tirgū. Zilie, smirdošie tabakas dūmi griezās no griestiem līdz pašai zemei. Tie, kā likās, meklēja ceļa, kur viņi kā vienīgie kultūras nesēji varētu no šī ienaidīgā pūļa izsprukt ārā, izlietodami katru acumirkli izmukšanai, kad tik vien kroga durvis pavērās vaļā, jo logus attaisīt nebija kroga papas ieradums.
Grūt jau bija mierā sēdētājam panest tādu gaisu, tādu dvanumu, ne tad nu vēl tam, kam viennotaļ jākustas kā krodziniekam. Rokas tam bija pilnas darba. Brīžam tas cēla pudeli iz kurvja, brīžam lēja iz šņabja trauka glāzē, brīžam noliecās pie mucas, ielaizdams alu stopā; te vienam sniegdams papirosus, otram cigarus, trešam «firteļus», ceturtam veģus, piektam zutiņus utt. Kas lai visu to saskaita, pēc kā katra sirds krogā kāro? Tādēļ katrs ticēs, kad teikšu, ka resnajam krodziniekam sviedri lija vienā līšanā no pieres, no vaigiem, tie pilēja pat no matiem. Un, lai gan vīrs svārkus jau bija novilcis, tomēr drīz tam bija jāsper solis tāļāk un jānolaiž arī veste (krekls bija kā no mārka vilkts), - jānovelk zeķes un jāuzmauc kailās kājās tupeles. Bet visu šo grūtumu, šo darbu pūliņu viņš panesa pacietīgā, varētu teikt, priecīgā garā, kā zinādams, ka katram darbam sava alga un, jo lielāks bijis grūtums, jo lielāka alga. Šī priecīgā, drošā apziņa darīja viņu jo centīgāku, jo rosīgāku sava uzdevuma izpildīšanā. Viņš grozījās kā tītavas gan uz vienu, gan uz otru pusi, dažam teikdams glaimu vārdus, dažam uzbārdamies, dažam pamezdams tik acis, vai nu laipnas vai nelaipnas, kā nu kuru brīd laiks un vajadzība atļāva; citam uzbrēkdams: samaksā vecu, tad dabūsi uz jauna! - citam biedinādams, ka sūdzēšot pie tiesas, ja parāda nesamaksāšot, citam atkal solīdamies stāstīt sievai mājā, cik liels vīram krogā tēriņš, ja tik vien tūliņ negādāšot naudas. Krodzinieks lietāja visus līdzekļus, kas vien tam bija pie rokas. Un tiešām tiesa, neviens vārds netika vējā runāts, katrs darīja uz klausītāju savu iespaidu un panāca savu nolūku, jo krodzinieks it smalki pazina savus ļautiņus, ar ko tam bija darīšanas. Ar vārdu: viņš parādījās kā pilnīgs kungs savā namā, kuram dzērāji tik padevīgi kalpi - vai arī nopirkti vergi.
Lielajā rūkšanā un troksnī pamazām radās klusums: viena balss pēc otras apklusa un tā cita pēc citas, līdz beidzamā runātāja vārdus gandrīz jau skaidri varēja izšķirt. Tā iet dažkārt pavakarā, vējam rimstoties, kad viena galotnīte pēc otras apstājas kustēties, līdz visas paliek klusu, ka pēdīgi vairs ne zariņš nelokās. Krogā bija tāpat. Ikkatrs sāka acis mest apkārt, gribēdams izzināt šīs piepešās apklušanas cēloni. Visu acis griezās pret durvju pusi. Soļus četrus no sliekšņa bija redzams vīrs savā gaitā uz stoiku, kura bija viņam drošais un negrozāmais ceļa nolūks; - šis bija pazems no auguma, tuklu, uzpampušu seju, lāsainu bārdu un resnu vēderu, kurā kājas kā īsi stabiņi likās būt ieskrūvētas. Viņš gāja gausi, patusnodams, protams, sava tukluma dēļ. No tuvējā kakta dzirdēja paklusām sakot: «Lūk, veļas kā muca, kamēr piesūksies, pienāks gandrīz jau tepat vakars.» Šis vīrs bija Vārnēnu pagasta tiesas priekšsēdētājs Blāķis. No apkārtējiem saņemdams sveicinājumus, viņš lēnā, bet negrozāmā virzienā tuvojās stoikas treliņiem.
Viņam iepakaļ nāca pajauns cilvēks pirktiem svārkiem un viksētiem zābakiem, spieķi un dzelteniem glazē cimdiem rokā, melnu, mazu ūsiņu un spalvu kušķīti pie apakšlūpas. Šī ūsiņa īsti tā izskatījās, kā kad kāds ar tintē apmērcētiem trim pirkstiem tam būtu saņēmis aiz lūpām, pie tam īksti spiezdams pret apakšējo un tos divus pirkstus pret augšējo lūpu. Viss cits ģīmja izplatījums bija tik rūpīgi noskūts un nogludināts, ka tur nebija redzama neviena lieka spalviņa. No pārlieku lielās rūpības un glītības šā jaunā kunga apģērbā un izturā varēja it nemaldīgi spriest, ka šis mākslas ražojums bija pagasta skrīvelis. Ja viņam uzticētās pagasta grāmatās arī valdīja tāda pati rūpība un kārtība, tad tur nevajadzētu atrasties nevienai nelikumīgai rakstu zīmītei. Arī šī jaunā kunga ceļa mērķis bija stoikas treliņi. Viņa vārds bija (tāda kunga nedrīkst atstāt priekšā nestādīta) Davids Klucē. Lasītājs man ticēs, kad saku, ka še rakstu Klucē kunga vārdu gluži tāpat, kā viņš pats mēdza rakstīt, proti: Klucē.
Vienkārši ļautiņi, kuru mēlei «Klucē» bija par grūtu, pārvērta valsts inteliģences reprezentanta vārdu par Kluci, dēvēdami skrīveļa kungu vai nu par Kluču Dāvi, vai par Klucīti, vai arī par Dāvenu vien. Zinams, ka, pašam dzirdot, viņa tā nedrīkstēja saukt, tad bija jālietā «jaunkunga» vārds, kas Klucē kungam ar vislabāk patika.
Pēc šiem brītiņu vēlāk nāca pirmais piesēdētājs Stabule. Visi trīs, viri - Blāķis, Klucē un Stabule nosēdās cienīgā svarībā savos krēslos aiz stoikas, it kā še būtu jānotur kāda priekšsēde.
Rūkšana un troksnis tiesinieku starpā sacēlās no jauna, jo pirmītējā apklušana bija notikusi nevis aiz cienības vai bailības, bet aiz ziņkārības, kad jel reiz nāks gaidītie tiesastēvi. Tomēr tagad visu sapulcējušos vidū bija nomanama spiešanās uz stoiku, lai ikviens būtu taisnības dievietes priesteriem tuvumā, lai dzirdētu viņu mutes balsi un lai varētu arī paši nākt ar tiem sarunā.
Aiz stoikas, kā laikam priekšsēdētājam pienākas, Blāķis savu amata biedru starpā pirmais uzņēma valodu:
«Tad ta karstums! cepina, lūk, tevi kā reņģi!» un norausa sviedrus no pieres ar piedurkni.
«Nu, pirtī, brāl, arī nav lielāks,» Stabule atteica.
«Sēdēšanas gan laikam nevarēsim iesākt, kamēr karstums pāriet,» Blāķis teica.
«Ko nu par to domāt!» kāds prāvinieks, stoikai tuvāk nākdams, iesmējās. «Vēsuma dēļ tas gudrākais iecirst kādu šņabi vai iesviest dūkās pudeli bairīša.»
«Klunk, klunk, klunk!» Blāķis iesmējās. (Jāpiemin, ka Blāķa smiešanās skanēja tā, kā kad no pudeles ar tievu kaklu steigšus lietu glāzē.)
«Krodziniek, gādā, ka mēs nenotvīkstam!» tas pats prāvinieks (Kasīklis vārdā) uzsauca. Šim pašam Kasīklim bija ik baltas tiesas dienas darīšanas vai nu krogā, vai tiesas namā. Blāķim un Klucē kungam viņš bija tuvu tuvais pazīstamais, jā, pat draugs, un jādomā, ka laikam gan tādēļ viņa prāvas pie pagasta tiesas arvien ņēma labu galu.
Kamēr krodzinieks sagādāja šņabja glāzes un alus pudeles, tamēr Klucē, līdz šim arvien vēl ciezdams klusu, atsvabinājās no saviem cimdiem, pie kam spīdošs zēģelgredzens parādījās labās rokas otrā pirkstā, - nolika cepuri (nesen kā no žīda pirktu) un noglauda savus jau tā kā tā glumi nosukātos matiņus, vērīgi aptaustīdams matu celiņu, vai tas varbūt, cepuri noņemot, nav kaut kā sašķobījies. Par šo Klucē kunga celiņu man gribas teikt kādus vārdus.
Gan saka, ka mērnieks protot nodzīt taisnu stigu, - bet kas nu viņa stigas taisnums pret Klucē kunga matu celiņu! Ja līdzības dēļ Klucē kunga deguna galu pieņem par kupicas mieta galu (šīs līdzības dēļ lūdzam Klucē kungam neļaunoties), un no šī kupicas mieta sākam vilkt matematiski taisnu līniju pāri par degunu, tāļāk starp abām uzacīm pa pieres vertikalo grumbiņu (Klucē kunga grūtā amata raižu un rūpju augļi), tad šī pati līnija iet kā šķīrējs meridians pāri Klucē kunga gudrības miteklim - viņa smadzeņu kausam, liecas tāļāk pāri par pakausi un nobeidzas tur, kur sākas skrodeļa taisītā svārku šuva. Šī šuva tikpat taisnā līnijā pagarina minēto meridianu par Klucē kunga muguru un nobeidzas tur, kur arī Klucē kunga mugurai gals. Ar šo meridianu viss Klucē kunga stāvs un sastāvs tika dalīts divās diplomatiskās daļās, proti: labā jeb bezsirds un kreisā jeb sirds pusē. Varēja redzēt, ka Klucē apģērbā valdīja savs likums un sava kārtība, un tā ir jo teicama lieta pie tāda vīra, kam pašam jārauga par kārtību un likumu pie citiem. Bez tam ar noņemto cepuri, ko tik viņš vienīgais darīja visā krogā, viņš pierādīja savu augsto civilizacijas pakāpi, savu pārākumu par visiem citiem smalkāku ierašu ziņā - ar vārdu: viņš bija pagastā un krogā (bez dūmiem) vienīgais «kulturas nesējs».
Kasīkļa izprasīto šņabi krodzinieks patlaban lēja glāzēs, pienesdams vēl uzkožamiem šķīvi zutiņu.
«Ja tiesasvīri un skrīveļa kungs,» Kasīklis iesāka savu uzaicinājumu, «manas labās sirds negribētu apsmādēt, tad lūgtu ar mani kopā izdzert kādu mēriņu šņabja.»
«Klunk, klunk, klunk! Kas tur ko smādēt?» Blāķis ieklunkšķējās, «dod tik šurp!»
«Vai tad nu mūsu sirds meža zeme?» Stabule pūta.
«Laba sirds pēc likumiem nav aizliegta,» Klucē kungs tagad pēc ilgas klusēšanas savu reizi atdarīja muti, pie kam šos vārdus izrunāja tā, ka tik drusku vien viena lūpa pie otras piesitās. Caur to viņa runāšana izklausījās kā svipsnāšana, proti, tā: svips, svips, svips, kā jau «smalki» cilvēki pa laikam mēdz runāt.
Pēc tik saprotama un droša uzaicinājuma Kasīklis tad arī nekavējās katram no pieminētiem pagasta tiesas ierēdņiem pasniegt pielieto glāzi, skubinādams pēc iztukšošanas ķerties kādam zutiņam «aiz ausīm». Kad nu uz vienas kājas pat taisnība nevar stāvēt, tad raudzīja iemest arī uz otras, - tad atkal pa otru lāgu uz vienas un otras kājas, ar ko tad arī «šņabošanās» pagaidām beidzās. Nu sākās «alošanās», kurā Kasīklis ieveda pagasta tiesas ierēdņus. No šīs Kasīkļa rīkošanās varēja noskarst, ka tam kāda ķezaina prāva pie pagasta tiesas bija jāiegroza labās sliedēs. Amata vīri tagad caur baudīto šņabi un alu iekļuva možā sarunā, kurā jaucās Blāķa klunkšķēšana ar Klucē kunga svipsnāšanu.
«Tiesa kas tiesa, bet tiesasvīriem brandvīns!» Kasīklis teica, no jauna pieliedams glāzes. «Neņemiet tik ļaunā, ka tā drošinājos ar tiesasvīriem jokot. Joki paliek joki. Lūdzu, dzeriet!»
«Vai tad nu tēvutēvu likumus pārcelsi?» Stabule iepūtās.
«Neviens lai nedomā, ka taisnība vārnēniešiem mājo glāzē!» Klucē pamācīja.
«Dievs pasarg, bet vēderā, tas ir, sirdī,» Blāķis pārlaboja.
«Lūdzu, «valdīšana», vēl vienu glāzi!» Kasīklis no jauna piedāvāja Blāķim alu.
Kasīkļa brango panākumu pamudināti, vēl daudz citi no tiesiniekiem spiedās amata vīriem tuvumā, gribēdami braukt pa tām pašām sliedēm, pa kurām Kasīklis.
«Lūdzu, valdīšana, no manas puses arī kādu mēriņu, kopā tāpat jādzīvo, kopā jāpazīstas. Cilvēki, sak, esam visi, un taisnības meklējam visi,» tā dzirdēja dažas balsis aiz treliņiem stoikā. Ikviens manījās pirmais savu glāzīti ziedot Vārnēnu taisnības elkam Blāķim, tad Klucē kungam un Stabulem. Un tiešām, šiem vīriem par godu jāliecina, ka viņi nebija labas sirds smādētāji. It kā iztvīkusi, izkaltusi zeme sadzer kārīgi lietus lāsītes, tā arī minētie vīri iesūca visu slapjumu, ko tiem pasniedza. Par to bija arī manama dieva svētība pie pašiem baudītājiem - īpaši pie Blāķa. Lai gan vīrs nebija ilgāk kā tik otru lāgu tiesas amatā, tomēr miesas briešanas ziņā viņš varēja uzrādīt tik ievērojamus panākumus, ka dažs labs, atminēdamies viņa agrākā miesas stāva priekš amata laika, ieskatīja šo briešanu par nedabisku. Amatā nebijis, Blāķis bija tievs kā kārtsgabals, nesa Blāķa vārdu gandrīz jau tīri par palamu, tā ka citi viņa tievuma un kalsnējuma dēļ to dēvēja par «adatnieku», - bet tagad viņš valkāja Blāķa vārdu ar pilnu tiesību. Ievērojams bija arī tas, ka Blāķis priekš amata laika šņapsta ne mutē neņēma, ja daudz, tad alu pielika pie lūpām. Bet tagad viņam tik slāpa vien.
Vajag būt stipram karakteram, kas nesašķeļas pie pagasta amata slepenām un redzamām aizām vai seklumiem.
No pienākušiem tiesiniekiem alus, cigari un papirosi skrīveļa «jaunam kungam» un tiesnešiem tika sniegti bagātā mērā. Pie šīs mitruma izdalīšanas Blāķis bija par priekšnieku. Pieliešanu izdarīja krodzinieks. Blāķis atkal sauca, kam jādzer, vai arī, kad tas balsij bija par grūtu un tā bija jātaupa runāšanai pie tiesas, viņš rādīja ar pirkstu. Tādā rādīšanā, ko Blāķis izdarīja vienādi ar īksti, viņš bija aizsniedzis apbrīnojamu izveicību. Iepriekš nolicis labi vērā, kā visi dalībnieki sēdēja, it īpaši tie, kas aiz muguras, viņš ar savu nemaldīgo īksti rādīja taisni pār plecu ikkuram degunā, kam bija kārta klāt. Lielākais labums, kas Blāķim no tādas urķēšanas atlēca, bija tas, ka viņam savs reiz mierā nostādītais viducis nebija jāgroza. Ja pusriņķis ar labo roku bija izrādīts, tad sāka ar kreiso, jo Blāķis ievēroja darba dalīšanu.
Tā dzeršana, pīpēšana un runāšana gāja uz priekšu, lai gan pulkstens jau rādīja četri pēc pusdienas, lai arī iesākums bija nolikts uz desmitiem priekš pusdienas. Gaidītāji jau palika nepacietīgi un mētāja šā tā vārdus, ka nu jau tēviem priekš slāpēm būtu diezgan, būtu laiks sākt domāt par «augšu», jo tiesas māja, kā zinam, stāvēja kalniņā. Tomēr šie bija pašā labākā vitošanā.
Patlaban treliņiem tuvojās jauns puisis, gadu divdesmit. Papiross tam kūpēja kā dūlis mutē. Cepure bija uz vienas auss. Biksēm viena stara pārlaista par zābaku, otra zābakā. Rokas bija sabāztas bikšu kabatās. Stoikai pienācis klāt, tas lielīgā balsī uzsauca krodziniekam:
«Duci alus un paku cigaru!»
«Vai nauda ar ir?» krodzinieks tam strupi atteica.
«Nu nebēdā par naudu, dod tik, ko tev prasa!»
«Bet es nedodu, kamēr papriekš samaksā!»
Sarkanais desmitrubļu papīrs parādījās uz galda. Visu acis griezās uz šo jaunekli. Arī Blāķis, kaut gan ar pūlēm, pavērsa savu sarkano seju pret alus prasītāju un pamirkšķināja tam ar acīm.
«Ka tik vien neesi to naudu zadzis?» krodzinieks teica, negribēdams ņemt pretī.
Blāķis krodziniekam pamāja ar acīm. Šis paklausīja, un alus un cigari tika pasniegti. Pats izpircējs piegāja it tuvu pie Blāķa un iečukstēja tam kādus vārdus ausī, uz ko Blāķis tikpat klusi atbildēja: «Esi tik mierīgs, - gan es par to gādāšu.»
Alus tika cītīgi vien tukšots, pie kam Blāķa īkstis kā atspole šaudījās no viena uz otru. Arī šīs jaunās serijas izlaidējs piedalījās pats visiem spēkiem pie nokopšanas.
Šī jaunekļa ienākšanu ievērojis, arī mūsu vecītis Jēkabs, kuru ar Madi aiz citiem iespaidiem gandrīz bijām vai piemirsuši, piegāja stoikai tuvāk noskatīties, ko laba jel šis tur darīs. Tik vien Made bija pavisam iegājusi kaktā un acis aizklājusi ar mutes autu.
«Klunk, klunk, klunk!» Blāķis atkal uzsāka valodu, «bet kur tad Rozīte?» (Rozīte bija otrs piesēdētājs.)
«Rozīte jau kamēr no pusdienas gaida tiesas mājā uz jūsu nākšanu,» Kasīklis atteica.
«Palūk, šis būšot tas taisnais!» Stabule pūta starpā.
«Pag, pag, putniņ, tu pret mums gribi lepoties! Gan tevi pamācīsim,» Blāķis lielījās.
«Es gribētu zināt, uz kāda likuma paragrafa stutēdamies Rozīte no mums atšķiras?» Klucē kungs svipstoja.
«Un amatā vēl kādu mēnesi. Jāsaka, neiebraukts kā kumeļš, bet grib gudrāks būt par vecu darba zirgu,» Kasīklis piebilda.
«Klunk, klunk, klunk! Ko bēdāt par viņu! Lej tik glāzē!» Blāķis skubināja.
«Nu gan dzersim ceļa kāju!» Stabule pirmais pūta uz šķiršanos. «Paliek jau, lūk, visi nepacietīgi.»
«Svips, svips, svips! mēs paši zinam savu laiku, - un, kad sākam, mēs arvienu sākam laikā,» filozofs Klucē atbildēja. «Tomēr, vērā ņemot vispārīgu balsstiesību, būtu gan jāiet.»
«Jāiet gan!» pats priekšnieks Blāķis to lietu izšķīra, un tātad arī viss pulks palēnām sāka virzīties uz durvju pusi, kur Kasīklis jau turēja savu zirgu gatavu, ar ko tiesasvīrus un skrīveļa kungu šķūtēt uz «augšu». Pulkstens rādīja pusseši, kad Blāķis ar biedriem sēdēja ratos.
Lasītājs man sacīs pateicību, ka viņu izvedu atkal laukā dieva pasaulē no Vārnēnu Lejaskroga, kurā viņam jau riebtin bija apriebies. Man gāja tāpat, tik vien ar visu labāko gribu nevarēju un nevarēju agrāk šķirties, neiepazīstinājis viņa ar mūsu stāsta personām, kuras krogā parādās visdabiskākā veidā.
Kasīklis ar saviem vedamiem aizlaidās pirmais. Tam no pakaļas gāja viss lielais pulks taisnības meklētāju, kuru starpā, ja daudz, tad divi vai trīs bija tādi, kam patiesi tiesas izšķiršanas bija vajadzīgs. Varēja paredzēt, ka no visa lielā pulka paziņoto vislielākais desmito daļu varēs saukt priekšā, visi citi būs jāatstāj uz priekšu, uz jaunu dienu un darba kavēšanu.
Tik mūsu abi vecīši, Jēkabs un Made, gāja visam pulkam klusu no pakaļas. Made aizvien vēl šņukstēja.
«Man bail, Jēkab,» Made teica, «ka Pēterītis nav vien to desmit rubļu zadzis, lai gan tā grēka pie viņa neesmu nekad manījusi.»
«Man citas bailes. Kad tik vien Blāķis bez manas ziņas nav izdevis tēva naudas un pats par devumu noņēmis pusi vai vairāk.»
«Lai dievs sarg!» Made izbijusies izsaucās. «Ak mūžs, ko tad lai iesāk, tad jau beidzamais posts klāt!»
«Dzirdēsim, ko «augšā» sacīs. Es par to prasīšu atbildes,» Jēkabs atteica.
Še būtu vieta par Madi un viņas dēlu teikt kādus vārdus.
Made, ar pavārdu Zīle, jau gadi astoņi bija atraitne. Vīrs Tenis dzīvojot valdīja pusgraudu, un tātad viņiem bija sava iztika, jo bez mazā Pēterīša tiem vēl bija liels, pieaudzis dēls Andrejs, un tas bija stiprs atbalsts pie darba. Tomēr šī mierīgā dzīve drīz tika izpostīta. Kādā pavasarā granti vedot, vīrs, nelaimīgi zemei iebrūkot, tika apbērts grants bedrēs. Lai gan citi viņu tūliņ atraka, tomēr dzīva tā vairs neatrada. Made pazaudēja vīru. Pusgadu vēlāk vecākais dēls Andrejs nomira karsonī, - tā viņai pēdējais atspaids bija paņemts. No savas dzīves turēšanas vairs nebija ne runas. Bija grūts liktenis, kas Madei uzkritis! Gan Made izmisusi vaimanāja: vai dieviņ, vai dieviņ, kas to izturēs, kas to panesīs? Un tomēr bija vien jāiztur un jāpanes, lai arī nezin cik grūti. Tādos brīžos, kur cilvēkam dzīvība izliekas tik par grūtumu vien, viņam rodas kāda saite, kas to jo cieši saista pie dzīves, pie pasaules. Tāda saite bija Madei jaunākais dēls Pēterītis. Šim viņa pieķērās ar divkāršu mīlestību. Tiesa, jau vecākajam dēlam dzīvojot, viņa Pēterīti bija vairāk mīlējusi, vairāk lutinājusi kā jau laikam jaunāko. Tagad, kur viņai viss, kas mīļš, bija laupīts, Pēterītis bija gandrīz vienīgais, kura dēļ viņa dzīvoja un pūlējās. Kas no vīra mantas pēc visu parādu atlīdzināšanas bija atlicies, tika nodots pagasta tiesas glabāšanā. Šīs naudas iznāca priekš dēla tā ap rubļu četrdesmit. Par bāra un atraitnes aizstāvi tika iecelts mums jau pazīstamais Mades māsasvīrs Jēkabs Galviņš un no tēva radiem attālējs radinieks, tagadējā tiesas priekšnieka Blāķa sievasmātes māsasvīrs Plaudis. - Lai nu gan Madei grūti nācās, noliktās naudas neaiztiekot, divpadsmit gadu veco Pēterīti ģērbt, barot un pa ziemu skolā vadīt, tomēr, uzcītīga sieviņa būdama, viņa to iespēja un izvilka puisēnu pati saviem spēkiem tik tālu, ka to ap gadu piecpadsmit vecu varēja nodot amatā. Pie zemes darba Made negribēja savu mīlulīti strādināt, bet gribēja tam sagādāt vieglāku dzīvi, kāda, pēc viņas domām, bija amatniekam. Bija diezgan grūti izvēlēt, kādā amatā mācīt, kamēr beidzot ar Pēterīša paša gribēšanu nosprieda, - ka tam jāmācās par galdnieku (dišleri). Meisteris tika izraudzīts diezgan teicams, krietns un uzcītīgs cilvēks. Šis bija kāds saimnieks, kas blakus zemes darbam ar labu sekmi strādāja arī galdnieka darbu. Pie šī Pēterīti nodeva amatā. Norunāts tika, ka Pēterītim, ja vajadzīgs, pa vasaru jāiet arī pie zemes darba - ziemu, zinams, jāmācās tikai amatā. Pirmos divi gadus jādod Madei pašai apģērbs un apavis, trešajā un beidzamajā to apsolījās meisteris dot no sevis. Jēkabam gan tas nepatika, ka Pēterītis atrāvās no tēvutēvu balsta, tādēļ viņš diezgan rūca pret tādu nodomu, beidzot tomēr paļāvās Mades gribai. Izlutinātam Pēterītim bija diezgan grūti izturēt pie darbīgā meistera. Mātei tas jau daudzkārt bija lūdzis, lai dodot šo citā amatā, bet mātes māsasvīrs Jēkabs neatļāva vairs grozīties. Nu bieži vien Pēterītim nāca sūdzības par meisteri, ka pie darba vien dzenot, amatā maz vien mācot un brīva brītiņa nedodot neviena. Reiz pat tam bija sūdzība, ka meisteris ar coļļu mēru tam esot sitis. Tas Madei bija pa daudz. Viņa tūliņ skrēja pie māsas šķīra žēloties un skubināja, lai Jēkabs meisteri sūdzot. Bet šis, lietas sastāvu izklausījis, deva Madei padomu, lai labāk ejot pie meistera un sakot tam paldies par mācību, jo puika nepaklausības dēļ esot krietni vien pelnījis. Viņš neatļāva arī Madei Pēterīti ņemt laukā no amata, teikdams, ka no tā neiznākšot ne cepts, ne vārīts. Made nu Jēkabam pārmest vien nevarēja, ka tas atraitnes un bāriņa neaizstāvot, lai gan esot tik tuvējs radinieks; bet tā jau esot atraitņu un bāriņu tiesa, ka tos visi plucinot kā zirnīšus ceļmalā. Pati gandrīz pagura, Pēterītim, kā dzeguzes bērnam, gādādama vajadzīgo apģērbu, un spēja iepriecināties tik ar to, ka viss grūtums beigšoties, tiklīdz Pēterītim amata gadi būšot pagalam. Arī Pēterītis nevarēja vien tā brīža sagaidīt, kad tikšot no niknā un darba dzinēja meistera vaļā, par amatā ieņemšanos tam bija mazāk bēdas. Mācekļa gadi, zinams, pagāja, bet Pēterītis iznāca gandrīz tāds pats, kā aizgājis. Meisteris to vairs ilgāk negribēja turēt, jo teicās laimīgs, kad viņa galva no tāda putra esot vaļīga. Cita meistera arī tik lēti vis nevarēja atrast, - bez tam Pēterītis pats arī negribēja vis no jauna jūgties zem meistera pletnes, tādēļ palika pie mātes deviņpadsmit gadu vecs puisis, barodamies tīri no viņas pirkstu pūlēm. Gan māte izrunājās, lai meklējot šur vai tur darba, pie saimniekiem vai citur, bet Pēterītim patika tāpat labāk. Dažreiz gan gadījās, ka šim vai tam vajadzēja piepalīga pie darba, un tur tad Pēterītis atrada kādu lāgu darbu, maizi un arī drusku algas, bet šis iepelnījums bija jāizlietā priekš alus un papirosiem. Pati Made aiz rūpēm un miesas nespēka tā bija panīkusi, ka tik gandrīz no žēlastības kāds saimnieks to pieņēma savā pajumtā par vaļinieci, kur tad tā visvairāk pārtika vērpdama vai arī darba laikā kalpodama kādas dienas algādzēs.
Arī māsasvīram Jēkabam liktenis bija piešķīris grūtu mūža galu. Sieva Ilze tam sāka vārgot un nīkuļot, tā ka viss agrākais padoms izgāja par dakteri un zālēm; tomēr labuma ar to nepanāca ne par nagu. Ilgu laiku izvārgusies, tā beidzot nomira. Arī paša Jēkaba veselība bija tāda sašļukusi, ka no tā stiprs strādnieks vairs neiznāca. Tādēļ no Jēkaba puses tai arī nekāda piepalīdzība nebija gaidāma. Vienīgais atspaids, no kā trūkumā cerēja glābiņu, bija vīra atstātie četrdesmit rubļi. Šo naudu Made bija nodomājusi Pēterītim priekš amata rīku iegādāšanas, - bet nu šis nodoms bija jāpārgroza. Redzēdams, ka no mātes tam vairs nekas nav ņemams, Pēterītis blandījās no viena uz otru. Pa šo vasaras gabalu tas bija aizgājis pie mums jau pazīstamā Blāķa. Tā lietas stāvēja, kad Made ar Jēkabu par dēlu gāja pie tiesas.
Tiesinieku lielais pulks bija sagājis tiesas namā. Citi apmetās ārpusē šur tur pavēnī. Starp šiem pēdējiem bija arī mūsu Jēkabs ar Madi. Pēterītis bija kaut kur iekšā aizvilcies. jo nezin kāda iemesla dēļ tas beidzamā laikā no Jēkaba un Mades aizvien slēpās.
Gaiss bija tikpat svelošs un karsts lcā priekšpusdienā. Apvāršņa pamalā sāka lasīties pelēki mākoņi. «Tas uz pērkoni,» tā veci ļaudis sprieda. Vēl priekš saules rietēšanas pērkonim vajadzēja savilkties, to varēja noskārst arī jaunie, kas nebija nekādi laika pareģoņi.
Iekšā tiesāšana pašulaik bija sākusies. Pirmais no iesauktajiem, kā jau bija paredzams, bija Kasīklis. Šim pretinieku un liecinieku bija vai bez sava gala. Drīz sauca iekšā pa vienam, pa diviem vai pa trim. Lāgiem runāja tik Kasīklis vien, lāgiem liecinieki, lāgiem pati tiesa. Kazaks, aiz durvīm stāvēdams, mēģināja noklausīties lietas sakarā un tad šo sadzirdējumu pastāstīja saviem ārpusē stāvošiem pazīstamiem. Šī Kasīkļa un liecinieku vērā ņemšana vilkās droši stundas pusotras. Pēc Kasīkļa nāca kāda cita lieta, kas vai nu vēlāk vairs nebija atliekama, vai arī drīzāk sākama. Pagāja atkal kāda stunda. Pēc tam kazaks iznāca ārā un visiem klātesošiem par lielu brīnumu sauca: «Jēkab Galviņ un Made Zīle lai ienāk!» Izskaidrojuma dēļ jāpiezīmē, ka Blāķis visas lietas, kas zīmējās uz bāriem un bāru naudām, ātri un aši gribēja nodarīt.
Abi vecīši sarāvās un drebošiem soļiem iegāja namā, «kas taisnību nes tiem, kas varasdarbus cieš, un maizi dod izsalkušiem». Redzēsim, kā šis nams šo uzdevumu izpildīja.
Ieejot kazaks tiem durvis atvēra, teikdams: «Lūgtu ienākt gribēt.» (Šo teikumu viņš bija mantojis no Klucē kunga.) Priekšā tie atrada Pēterīti, kas laikam bija ienācis pa skrīveļa istabas durvīm. Vai gan māte, to mazu auklēdama, domāja, kā tai pret pašas bērnu būs jānāk pie tiesas. Bet vai tad nu Made bij vienīgā māte, kam tāds liktenis jānes? Un vai šis liktenis tādēļ paliek vieglāks, ka daudz mātēm tas jānes?...
No kroga mājā pārnācis Klucē tagad atkal bija pārģērbies. Bija apvilcis zilus svārkus, baltu vesti un dzeltenas bikses. Atskaitot tiesas galda sarkano apsegu, viņš līdzinājās trīskrāsu karogam. Ai, cik jauki tas izskatījās. Un c e l i ņ š, šis K l u c ē k u n g a c e l i ņ š! Cik taisns, cik pareizs tas bija!
Lai gan tiesas istabā neviena neredzēja pīpējam, tomēr tā bija pilna dūmu. Neizskaidrojama lieta, kādu dabā vēl daudz atrodas.
Blāķis piecēlās.
«Jēkab Galviņ!» (Šos vārdus viņš izrunāja cietā, bargā balsī.) «Par ko tu sūdzi kā Mades Zīles aizstāvis?»
«Par ko es sūdzu? Es sūdzu, lūk, par šo,» (še Jēkabs rādīja uz Pēterīti).
«Lūgtu savu sūdzību skaidrāk pierādīt gribēt,» Klucē svipstoja. Jēkabs, šo vārdu satura lāgā neizprazdams, cieta klusu.
«Nu, par ko tad tu īsti sūdzi?» Blāķis tagad jautāja.
«Nu par ko tad citu kā par šo pašu, ka mātei nedod maizes un nekā negrib strādāt.»
«Par maizes nedošanu runā ar valsts vecāko. Tiesai nav magaziņas, tiesa maizes nevar dot. Šī sūdzība te nepieder.»
«Lai nu piederētu vai nepiederētu, bet atraitnei jāmirst badu, kur pati savu padomu iztērējusi, «šo» mācīdama amatā.»
«Ak tā? tu neklausi vis, ko tiesa tev saka? Un kad vēlreiz tev saku, ka tiesai priekš atraitnēm maizes nav?» Blāķis, bārdu par galdu pārstiepdams, tam uzbrēca.
«Bet žēlīga tiesa, man tak te vēl vīra nauda, ko gribēju ņemt nespēka dienām par atspaidu,» Made baiļodamās izmeta šos vārdus.
«Turi muti, vai tā tava nauda, tā ir bāra, lūk, viņa nauda,» Blāķis teica, uz Pēterīti rādīdams.
«Bet, kad nu arī, bāra nauda un tas «bāris» (Jēkabs uzsvēra šo vārdu) diezgan labi varētu gādāt pats par sevi, tad šī nauda gan piekrīt viņai, jo viņa to ir aiztaupījusi.»
«Ak tad tu būsi tas zinātājs, kas tiesai likumus mācīs?» Blāķis uzbrēca. «Vai tu zini, ka tiesai vairs nemaz tās naudas nav?»
«Un kur tad viņa palika?» Jēkabs sabijies ievaicājās.
«Viņa jums jau ir rokā,» Klucē steidzās Blāķa vietā atbildēt, «to jums varu no protokola grāmatas priekšā lasīt.»
«Nauda mums jau rokā? Kā tad es no tā nekā nezinu?» Jēkabs izbrīnojies vaicāja.
«Nu, ka tu esi gulējis aizkrāsnē, tad tā nav tiesas vaina,» Blāķis bārās, «bet vai tev, otram aizbildnim Plaudim klātesot, visa tēva nauda netika izmaksāta?» Blāķis jautāja Pēterītim.
«Kā nu netika? Izmaksāja visu,» šis atbildēja.
Rozīte palika uzmanīgāks un sāka lietā klausīties ar lielu ziņkārību.
«Kā tad tiesa bez manas ziņas tā varēja darīt?» Jēkabs pārmezdams jautāja, «un kur tad nu atraitne to naudu lai ņem, jo palaidņa puika to būs izšķiedis?»
«Tad prasi Plaudim, kas tāpat aizstāvis, lai viņš par to atbild,» Blāķis atteica.
«Plaudim? tam žūpam? tam jau godīgi ne krekla nav mugurā, ko tad no tā lai ņem?»
«Nu, ņem, ko gribi, bet liec tiesai mieru!» Blāķis teica.
«Ko tiesa darījusi, tas paliek spēkā,» Stabule piepūta klāt. «Bet es prasīšu no tiesas,» Jēkabs pastāvēja.
«Tu dzirdēji, ko tiesa tev noteica, un tagad vari iziet,» Blāķis pavēlēja.
«Klus, Jēkab, ja tev tas nav pa prātam, tad lūdz protokoli uz draudzes tiesu,» Rozīte pamācīja.
Blāķis pameta baltas acis uz Rozīti, kas uzņēmies veco aizstāvēt.
«Ko nu es, vecs cilvēks, no tiesām daudz zinu,» Jēkabs teica, «to tik noprotu, ka tas nebija taisni darīts.»
«Ak, nebija taisni darīts!» Blāķis izgāzies brēca, «skrīveļa kungs, ierakstiet to vārdu protokolē.»
«Zinams, ka nebija taisni,» Jēkabs atteica, drošāks palikdams, kam tāda netaisnība un blēdība ķērās pie sirds.
«Pievaldies, veci, ja negribi tikt krātiņā,» Blāķis biedināja.
«Man nav nekā ko pievaldīties, bet to tik es saku, ka tā ir atraitnes apzagšana, tā ir aplaupīšana, skaidra aplaupīšana.»
«Vai dzirdi, veci!» Blāķis devās starpā.
«Bet es nepalikšu vis mierā, kamēr visu izteikšu. Ja tāda aplaupīšana būtu notikusi silā, nakts laikā uz ceļa, tad par to nevarētu sacīt ne vārda, bet, kad dienas laikā nabaga atraitni, kam nav gandrīz ne kumosa maizes, ko mutē bāzt, pati tiesa aplaupa (še Made iesāka raudāt), tad tādi vīri nav arī nekas vairāk kā tik zagli un laupītāji.»
«Veci, valdi muti!» Blāķis brēca.
«Tie ir zagļi un razbainieki. Tad vilki mežā spriež labāku tiesu.»
«Negāni tiesas, veci, mēs tevi ieliksim cietumā, tu dzirdi, mēs tevi ieliksim cietumā!» Blāķis pārskaities kliedza.
Rozīte piecēlās un nogāja no galda nost.
«Cietumā tevi ieliksim, tu vecais prauls!» Stabule pūta gandrīz aizsmacis.
«Cietumā, pie maizes un ūdens,» Klucē uzsvipstoja.
«Un jūs dieva soda nebīstaties, grēkagabali!» Jēkabs pārmeta.
«Ārā no šejienes, ārā! Kazak, kazak! Ved šo tēviņu ārā un pielūko, ka neaizbēg, kamēr nāk spriedums,» Blāķis tam uzkliedza.
Kazaks izveda Jēkabu ārā. Made gāja tam pakaļ. Abi cieta klusu, Pēterītis tik nezināja, kur sisties, tādēļ palika kā miets aiz durvīm stāvot. Likās, ka sirdsapziņa tam gribētu runāt.
Visi citi Jēkabu, šo nevarīgo vecīti, aplūkoja, acis izplētuši, ka tas iedrošinājies varenajam Blāķim pretī runāt.
Iekšā, tiesas istabā, dzirdēja stipru balsu troksni. Te Rozīte, kas, lai gan tik trešoreiz savā laikā sēdēja pie galda, aizbildināja Jēkabu, ka tas, tiesas priekšrakstu nezinādams, esot lietājis tādus vārdus, kas nepieklājušies. Par visu citu lietas sakaru Rozīte nekā nezināja sacīt. Bet šī Rozītes saldā smarža pazuda Blāķa, Stabules un Klucē kunga sirds tuksnesī. Rozīte tāpēc arī apklusa; vairs tik tercete - Blāķis, Stabule un Klucē - ķērca pa iekšu.
Saule bija apmākusies. Debess pamalā tumši, melni mākoņi kāpa augšup... ātri ātri tie auga, brieda... Melni kā milži tie cēlās iz tumšiem bezdibeņiem... Pērkona grūdieni kā biedinādami trīcināja tiesas nama rūtis.
Kas no tiesiniekiem līdz šim bija stāvējuši ārā, sanāca visi iekšā. Pieelpotais, saspiestais gaiss kā slogs spieda krūtis.
Tiesas zvaniņš ieskanējās. Jēkabs un Made ar dēlu tika iesaukti. «Dzirdēs. ko sludinās,» ārpusē stāvošie savā starpā čukstēja.
Tiesasvīru un skrīveļa kunga skatieni ienācējiem neapsolīja nekā laba.
«Klausieties spriedumā!» Blāķis teica.
Skrīvelis Klucē pacēlās un sāka lasīt:
«Uz vērā ņemšanu tās sūdzības tās atraitnes Made Zīle un viņas dēla Pētera pērmindera Jēkab Galviņ pret to pašu viņas dēlu Pēter Zīle dēļ negādāšanas par savu māti, pirmā kārtā, un uz vērā ņemšanu tās Jēkab Galviņ pieprasīšanas dēļ nomirušā Teņa Zīle atstātas bāru naudas izmaksāšanas viņa pakaļpalikušai atraitnei Made Zīle viņas nespēcīgas veselības dēļ, otrā kārtā, šī pagasttiesa nospriedusi ir: pirmā kārtā, ka sūdzība par dēla negādāšanu par māti vispirms pagastvaldībai pienesama ir, un otrā kārtā, ka tā Teņa Zīle atstāta nauda ar visiem augļiem tā paša dēlam Pēter Zīle kā pilnos gados nākušam viņa pērmindera Plauža klātbūšanā mēnesī šai gadā no šis pagasta tiesas izmaksāta tikusi ir. Tā nu Made Zīle ar Jēkab Galviņu ar saviem prasījumiem no šīs pagasta tiesas atraidīti tiek un tiek uzaicināti šo pagasta tiesu ar šiem līdzīgiem paģērējumiem vairs uz priekšu neapgrūtināt gribēt. Bez tam, vērā ņemdama Jēkab Galviņa nepieklājīgos lamāšanas vārdus pret šo pagasta tiesu, šī pagasta tiesa trešā kārtā nospriedusi ir tam Jēkab Galviņ viņa gānīšanās dēļ pret šo tiesu cietuma strāpi no divi dienām pie maizes un ūdens.»
Sprieduma gals Jēkabu tā satrieca, ka tas nobāla, to dzirdēdams, Made vai paģība. Kazaks to izveda ārā un nosēdināja sienmalī uz soliņa.
Rozīte, kas šim spriedumam nebija parakstījies, sacīja uz Jēkabu:
«Bet tu tak izņemsi nemieru pret šo spriedumu?»
Jēkabs stāvēja kā mēms.
«Nu, tad es tavā vietā meklēšu šai lietā skaidrības,» Rozīte teica.
«Kazak, ieliec viņu uz divi dienām pie maizes un ūdens!» Blāķis pavēlēja.
Rozīte raudzīja ko starpā runāt.
«Uz manu atbildību ved viņu!» Blāķis sauca.
«Uz mūsu atbildību lai rūc savas divi dienas!» Stabule pūta līdz.
Kazaks sāka ķerties Jēkabam klāt, bet šis nekustējās no vietas. Blāķis, to redzēdams, kliedza: «Cilvēki, palīgā!» Kasīklis ar saviem kalpiem bija klāt. Lai gan Jēkabs bija vecs cilvēks, tomēr viņš lietoja visu spēku, cik vien tam bija, jo labu prātu negribēja mūža galā ņemties tāda kauna. Bet visa pretī turēšanās bija veltīga. Kasīkļa pulks sagrāba Jēkabu un ienesa to kā jēru cietumā.
Cietuma jeb, labāk sakot, putnu būra durvis (jo lielāks tas nebija) aizvērās aiz Jēkaba, kas savu laiku nebija krita nekādā tiesas sodā.
Lietus gāzās kā spaiņiem zemē. Zibeņi laistījās vienās baltās ugunīs. Spēcīgie spērieni nāca viens uz otra. Koka tiesas māja līgojās visos pamatos, it kā daba pati dusmotos par varmācību, kas patiesības liecinātāju balsi sprostījusi cietumā... Grūdiens uz grūdiena, it kā tie gribētu sadragāt durvis Jēkaba cietumam...
Blāķis un Stabule nokrustojās, kā bīdamies pelnītā spēriena. Klucē bija savilcies kamolā maziņš kā ezis un ielīdis kaktā. Krustu mest pēc savu biedru priekšzīmes tam, kā izglītotam cilvēkam, bija kauns, kaut gan sirds tam drebēja kā jēram.
Tādā negaisā visai tiesāšanai bija jāmet miers. Ko drīkstēja te spriest, kur daba bija tik dusmīga, tik aizkaitināta! Ilgi ilgi negaiss trakoja, kamēr beidzot pamazām aprima. Tiesinieki izklīda....
Saule jau bija nogājusi, tikai tumšsarkani, gandrīz asiņaini stari šāvās caur tumšajiem mākoņiem rietumā. Stiprs, dzestrs vējiņš dzenāja saplosītos padebešus, pielīdzināmus no dusas izbaidītiem ūdens putniem, kas, spārnus kuldami, griezās pūļu pūļiem, cits caur citu jaukdamies un dzīdamies. Viņu izskats ne brītiņu nepalika vienāds. Te redzēja milzīgus zirgus, te garas kamēļu karavanes, kas apkrautas vilkās pa zilo tuksnesi... Piepeši sacēlās viesulis un smilšu padebess visu apbēra dzīvu... Vairs tik redzēja kailas, augstas, robotas klintis vien... Te atkal rādījās garens galds, pie kura trīs vīri, elkoņos atspiedušies, sēdēja, ceturtais likās stāvot. Piepeši pacēlās milzīgs putns ērgļa izskatā. Tas augdams auga, spārnus izplētis, tad knābi atvēris, trīs no šiem vīriem pamazām saknāba gabalos, - papriekš galvu, tad krūtis, tad visu galdu. Ceturtajam ērglis pacēlās par galvu un aizlaidās, papriekš atmezdams vienu spārnu, tad noliekdams knābi pakrūtē, tad savienodams otru spārnu ar asti, - pēdīgi satīdamies kamolā, kamēr beidzot viss pazuda, iepeldēdams citu maiņu tēlu pulkā...
Pilnais, spožais mēnesis kā uzvarētājs parādījās nemierīgā, pirmāk tik dziļi aizkaitinātā dabā! Birzis un mežs apklusa. Galotnīte pēc galotnītes nostājās. Vairs tik grieza briedēja labību. Miglas pūļi kā spoku bari sacēlās no gravām un upmalas. Tie virzās tuvāk, aizvien ciešāk kopā, it kā segtu savā neatšķetināmā kamolā tumšu, dziļu noslēpumu... Visapkārt miers tik dziļš, tik plašs, tik bezgalīgs, ka cilvēkam kaislību un ienaida saviļņota sirds aprimst, jūtas nogurusi un labprāt grimtu šī mūžīgā, bezgalīgā miera klēpī...
Ne skaņas, ne trokšņa! Tik gurdas vecītes soļi jūtami dabas miega brīdī. Tā nopūšas, vaid, raud - varbūt kopā ar kādu otru, kam ar šī klusā nakts nenes miera, - un viņas nopūtas gan laikam vienīgās, kas traucē šo nepostāmo, varenīgo mieru... viņas asaras vienīgie karstie pilieni vēso rasas lāsīšu pulkā!... Šo svēto, augsto mieru daba it kā zaimodama rāda ienaidīgai, nemiera pilnai cilvēka sirdij... Ai miers, debess miers! Kad nāksi, kad mājosi pilnīgi cilvēku sirdīs?! Kad skanēs dziesma eņģeļu balsts: miers virs zemes - un cilvēkiem labs prāts?!...
Vairāk kā gada ceturksnis pēc tam bija pagājis. Novembra vidus bija pienācis ar stipru saltumu, bet bez sniega. Daba līdzinājās gulētājam, kam aukstā istabā jāguļ, bet kas ar visu meklēšanu neatrod un neatrod siltas segas. Tomēr drīz tā varēja sākt savu ziemas miegu. Sāka pamazām snigt. Pērsliņa nāca pēc pērsliņas, no iesākuma gan kā baiļodamās: kas gan padarīšot baltu tik melnu zemi; bet, redzēdamas, ka viņu nākšanai tak savi panākumi, tās krita drošāk, priecīgāk, nebēdīgāk, kamēr ātri ātri zeme pārvērtās balta kā līgava kāzu uzvalkā, uz kuras baltām drānām kā mirtu zari spīdēja zaļās meža skujas un zemie brūklenāji...
Pa tumša, maza pirts lodziņa sarūsējušām rūtīm skatījās šai sniega pērslu dejā vāja, veca sieviete, mūsu pazīstamā Made. Viņa beidzamā laikā stipri vaidēja ar savu veco pakrūtes sāpi. Vecīgs vīrietis turēja rokā bļodiņu ar siltu ēdienu un sniedza to vājniecei, - tas bija Jēkabs.
«Vai Jēkab! Vai man no tavas nabadzības jāēd?»
«Ēd vien, esmu tak bagātāks kā tu!» šis, kā smieties taisīdamies, atbildēja.
«Gan jau zinu tavu bagātību, tev pašam tikko vēl ir ko mutē bāzt. No tā paša cietuma laika jau esi gluži kā pusmiris.»
«Ēd vien, nerunā par to vairs ne vārda. Kas nu man, vecam cilvēkam, par to ēdas, vai ielienu zem velēnām ar godu vai ar kaunu. Kad smilšu kalniņš būs nosūnojis, tad neviens vairs nevaicās, kā zem tā nokļuvu. Tik ilgam vien jau sāp, kamēr virs zemes, - un gan jau to pārcietīs...»
«Tā jau es tevi iedzīšu nabagu namā,» Made teica.
«Nu, ja citādi nevarēsim, iesim tad abi,» Jēkabs atteica, «bet sevis dēļ nu tik daudz neraizējies. Rozīte stipri noteica, šis gādāšot, ka visa vīra nauda tev nākšot atpakaļ, un ta Blāķim ar Stabuli būšot jāmaksā. Arī citādi pašiem vis gan laikam neveikšoties jauki.»
«Vēl jau dievs debesīs, kas katram savu tiesu spriež,» Made teica.
«Bet ņem nu, Mad, un lūko ēst, - ja tik maz ēdīsi, tad jau nemaz neizturēsi,» Jēkabs bilda.
«Kas nu, Jēkab, par manu izturēšanu, vai nāve rīt vai parīt. Man gauži žēl, ka es tev tagad par nastu, tavā maizē, tavā pelnītā pajumtā,» (pie šiem vārdiem vecīte sāka raudāt).
«Ņem vien, nerunā par to.»
«Un man pašai dēls!» Made raudādama runāja tālāk.
«Nepiemini viņa!» Jēkabs noteica un spieda tai bļodiņu un karoti rokā.
Vājniece paklausīja un sāka ēst, tomēr likās, ka kumoss tai spriestos kaklā.

* * *

Varēja būt kāda nedēļa pagājusi, kad pēc pirmā bezmiega jo stiprs aukstums saņēmās.
Kādā pēcpusdienā, Jēkabam mājā neesot, Made jutās kā labāka un tādēļ apģērbusies taisījās iziet. Bija nodomājusi iet pie Rozītes un tam lūgt, lai tas uz nosolītās vīra naudas aizdotu kādu mazumiņu, ar ko pašai vilkties, jo ēst no Jēkaba nabadzības tai bija par nepanesamu grūtumu. Ja Jēkabs būtu bijis mājā, tad gan Madei tā nebūtu ļāvis, bet tas bija saimnieka gaitā izsūtīts, no kuras tik vēl otrā dienā varēja būt atpakaļ. To zinādama, Made izgāja citu mājinieku neievērota. Keģīti tā bija paņēmusi rokā un villainīti uzsējusi uz plānā kažociņa. Gāja, gāja vaidēdama, pa reizei atstādamās un no dūrējas atņemdama elpu. Bija līdz Rozītes māja: jāiet verstis piecas. Ceļš uz turieni gāja caur lielu birzi, kurā jaucās egles ar bērziem. Tūliņ aiz birzs nomaļus dzīvoja Blāķis, bet līdz Rozītei bija vēl jāiet otra puse ceļa. Arī Pēterītis vēl dzīvoja pie Blāķa, kas diezin kāda iemesla dēj šo tik ilgi paturēja pie sevis.
Bija apmācies. Smagi mākoņi kā svins gulēja pār birzs galotnēm. Sāka jau mesties krēsla.
Madei, bieži vien atpūšoties, jau birzī ieejot, uzbruka tumsa. Arī dūrēja un aukstums sāka to stiprāk mocīt. Labi paredzēdama, ka aukstuma un dūrējas dēļ tā nespēs noiet līdz Rozītei, viņa nodomāja griezties atpakaļ, jo bija, jau daudz, trešu daļu ceļa nostaigājusi. Elpu atņemdama atpakaļiešanai, tā apsēdās zem kādas vecas, zarainas egles. Villainītē ietinusies ciešāk, tā sāka pārdomāt savu bēdīgo mūžu.
Pēc laimīgas bērnības un jaunības tik bēdīgs vecums!
Kā sapnī viņa redzēja sevi kā gana meiteni, kas dziedādama un, lēkādama ganīja pa birztiņām raibulītes gotiņas. Kad nāca meitas kārtā, tad pušķojas, tad rotājās, tad cerēja - - gāja kunga gaitās, kunga valakās. Un, lai gan grūti bija jāstrādā, tomēr, dziedot dziesmas, radās vieglums, - dziedot dziesmas kopā ar puišiem nebēdniekiem un ar viņu - labo Teni, kas arvienu viņai palīdzēja, pakalpoja, ielaidās valodās, jokos, dejās... Jā, šis bija tas pats, kas solījās kā vīrs ar viņu kopā staigāt mūža gaitu, bet bija atstājis viņu vienu, pats jau agrāk izbēgdams ceļa grūtumam... Un nu nāca vientuļie, sērie atraitnes gadi, kuros sirds tomēr nebeidza cerēt uz labākām dienām, uz dēla atspaidu vecumā. Un ko gan bija sagaidījusi no šī dēla, kura mātes sirds tagad nemitējās mīlēt? Sirds viņai dziļi iesāpējās, sāpīgi, nāvīgi dūrieni skrēja tai caur sirdi. Samaņa sāka zust. Sapnim līdzīgs tēls tai rādījās...
Bija pats pavasaris. Sniegs patlaban bija nokusis, saulīte spīdēja tik silti, tik gaiši, ka šis siltums un gaišums spiedās līdz pašai sirdij. Visapkārt dzirdēja putnu dziesmas un urdziņu un strautiņu jautro čurkstēšann, burbulēšanu un klunkšķēšanu. Pati ar Pēterīti bija aizgājusi uz purvu ciņu zālēs. Purvā iebridusi, tā plūca zāles, bet Pēterītis sēdēja malā un ēda purvmalī salasītās dzērvenes. Zāļu klēpi pieplūkusi, izgāja malā nolikt un prasīja Pēterītim: «Ko tad nu dari, dēliņ, vai ēst ar gribas?» Un, atbildes nenogaidījusi, izņēma no kulītes maizi un sviestu un, gabaliņu apsmērējusi, izlikdamās jautāja: «Vai man ar, dēliņ, no tā dosi nokosties?» Un Pēterītis, tā nemaz neaizticis, sniedza mātei visu gabaliņu, teikdams: «Ņem, māt, visu!» Māte pieglauda Pēterīti pie krūts un priecājās: «Kas man par labu dēlu, tas gan vecumā dos mātei maizi!» Lielā mātes mīlestībā tā spieda viņu jo ciešāk, jo stiprāk pie krūts, rokas tā apvija ap puisēnu, kā kad nekāda vara to nevarētu atraisīt. Viss cits apkārt viņai izdzisa, izzuda tik vien sirds, šī mātes sirds izplūda nebeidzamu mīlestību pret savu bērnu - līdz nāca pēdējais sāpju dūriens, kas padarīja šo sirdi klusu uz mūžību...
Viena cilvēka dzīvība kā ēna bija izzudusi, noskanējusi kā atbalss mežā...
Rīta saule uzlēca; spīdoša, mirdzoša. Sniega mātes baltā seja laistījās visādos briljantos. Šī aukstā, spīdošā bagātība likās mēdot stīvajai, bālajai vecenītes sejai, ko nabadzība dzinusi nāvē...
Diena no jauna sāka savu gaitu ar raizēm un nemieru, - tomēr viena sirds izvārgusies, izcietusies nu bija iegājuši mierā...

* * *

Pa birzi dzirdēja skaļi braucam. Ilkšu zvans rūca, birzī tālu atskanēdams, pātaga plīkšķēja. Braucēji tuvojās kādai vietai, ap kuru vārnas gaisā pūļiem vien griezās, ķērkdamas un dažādu troksni celdamas. Braucēji, tapuši uzmanīgi, pieturēja. Šie bija, uz draudzes tiesu braukdami, Blāķis un Stabule, kuriem par vedēju bija Pēterītis.
«Ej jel tuvāk,» Blāķis saka uz Pēterīti, «palūko, kas tur īsti ir!?»
Šis iet stīviem, bailīgiem soļiem, kamēr beidzot iekliegdamies krīt pie zemes: «Vai, dieviņ, tā jau māte!»
Nu arī Blāķis un Stabule pieiet tuvāk un redz, un skatās viens otram acīs, ne vārdiņa nerunādami. Bet dēls, pie mātes izdzisušām miesām nometies, rāda uz Blāķi:
«Lūk, ko tu padarīji, mani piemānīdams, tēva naudu novildams! Paturi arī savu blēža maksu!»
Blāķis un Stabule cieš klusu, kā liekas, Kaina apziņa tiem liedz runāt pretī... Tie klusu ciezdami aizbrauc... Dēls paliek pie mātes...
Stiprs vējš pūta no draudzes tiesas. Tas apgāza Blāķi, aizpūta Stabuli un apvēla Kluci. Caur Rozītes gādāšanu daudz tumšu, netaisnu lietu nāca gaismā. Izrādījās, ka Pēterītis nebija vairāk no Blāķa dabūjis kā tik tos desmit rubļus. Visu citu bija paturējis Blāķis ar biedriem. Īpaši bāru mantas nebija uzticami valdītas, tādēļ, lai šo iztrūkumu atdabūtu, vajadzēja ķerties Blāķim un Stabulei, kas visur tāpat bija līdzpūtis, pie mantas. Pavasarī tiem abiem bija nolikta ūtrupe. Kluci par nekārtīgu rakstu vešanu un dažādu naudas izkrāpšanu pagastam un pagasta locekļiem atcēla no amata. Bez tam visiem vēl draudēja pelnīts tiesas sods. Rozīti vienbalsīgi iecēla par priekšsēdētāju. Ar viņa paskubināšanu tika ievēlēti tādi vīri tiesas amatā, kam rūpa taisnība. Rozītem nākot priekšsēdētāja amatā, vārnēniešiem plauka jauna, labāka un saderīgāka dzīve. Tik vien krodzinieks žēlojās, ka tam tiesas dienā maz peļņas.
Bet nu atkal pie mātes un dēla!
Bija svētdiena. Kapa zvans bija noskanējis. Pie aizmesta kapa, pār kuru vējš dzina sniegputeni, stāvēja divi vīrieši. Viens vecs, ķeģī atspiedies, - otrs jauns, uz krusta uzmeties. Vecais aiz raudām drebošā balsī kā lūgdams runāja:
«No mātes kapa sāc labāku dzīvi! Es drīz savas dienas še kur pabeigšu, bet tu stāvēsi viens pats pasaulē. Sargies no tāda ceļa, pa kuru līdz šim staigāji. Redzi, kāds tam gals! Pielūko, ka šis pats kaps pastardienā tevis neapsūdz līdz ar tiem netaisniem tiesnešiem, kuru sirdis šī kapa smiltis spiedīs kā akmeņu slogs. Vēl tev laiks laboties...» Runātājs bija Jēkabs.
Otrs, jaunākais - Pēterītis - raudāja bez mitēšanās: «Kaut jel vienu vārdiņu es vēl varētu runāt ar māti! Kaut jel vārdiņu viņa teiktu, ka man piedevusi!...»
Par velti! Kaps paliek mēms... Tik vējš kokos, kā likās, šalca dziesmas vārdus:

Jel mīlē, kamēr mīlēt spēj,
Jel mīlē, kamēr laiks ir vēl;
Tas brīdis nāks, tas brīdis nāks,
Kur tev pie kapiem būs tā žēl

1885.