UZ PILSĒTU!

3.

Klau, ziemas naktī lauskis sper, ka klaudz vien! Debess tik skaidra, ka pie tās neviena mākonīša; viņa visa ar zvaigznēm kā sētin nosēta, un mēness kā kroņa lukturis apgaismo milzīgi lielo dabas ledus pili. Visur, kur tik skaties, sniegs un sarma. Un tālumā gar šā lielā ledus nama sienām redz kā greznus fresko zīmējumus brīnum skaisti nosarmojušus mežus un sniega apklātas mājas.
Rāmā mēness gaismā viss tik kluss, ka acu priekšā liekas stāvot nedzīva, jauka bilde, bet ne pati īstenība. Acis neapnīkst skatīties šai brīnišķi jaukā bildē, - tie skaistie meži un tās klusās mājas - cik laimīgi tie cilvēki, kas zem šo kluso māju pajumta izguļ savu mierīgo, cieto nakts miegu! Cik laimīgi viņi, kad, veselīga miega atspirdzināti, rītā no jauna ies pie sava darba pūlēties par labu tuvākam un sev! Ai jūs klusās mājas, rāmo mežu apēnotas - jūs tiešām sevī slēpjat laimi. Cik kluss tur miers, cik laimīgs tur miers! Sirds celtos spārnos un - nestos turp, kur tāds miers un tāda laime.
Kas ilgojas tā miera ap pusnakti?
Cietumnieks!
Viņš neapnīkst skatīties pa aizsarmojušo logu ārā uz pagalmu, kur lielajā kažokā un zābakiem uzmauktās kurpēs cietuma sargs šļūtē no mājas viena gala uz otru. Pretim logam stāv augstā sēta - tas viss, ko viņš var dabūt redzēt. Bet kur tad skaistie meži un klusās, laimīgās mājas? Tās viņš redz savā sirdī. Viņš tajā redz vēl ko vairāk. Viņš redz kā acu priekšā nostādītu ciemu, jaukas gravas malā, - tur dzīvo laimīgs vīrs ar laimīgu sievu un laimīgiem bērniem. Kā viņiem trūkst? It nekā. Dievs viņus ar visu bagātīgi svētījis. Vai viņiem kādas liekas raizes vai bēdas, vai sirds nemiers? To viņiem vēl nav bijis. Vai trūkst citu cilvēku goda un cienīšanas? Nē, neviens vis nekaunas ar viņiem satikties, bet satiekas labprāt, - meklē satikties. Vai viņiem trūkst darba vai darba svētības? Paldies dievam, - lai katra sviedri tā vēl tiktu svētīti! Tur dzīvot, tā dieva apsvētītam dzīvot līdz pašam mūža galam - ai laimīgs mūžs, - ko cilvēks vēl var vairāk kārot? Kā sauc šo laimīgo vīru?
Tāpat kā šo nelaimīgo cietumnieku - par Vārpiņu. Cietumnieks Vārpiņš - cik ļoti viņš apskauž Vīgriežņu Vārpiņu! Kā Vīgriežņu Vārpiņa laime grauž viņam sirdi!
Bet vēl jo vairāk viņam grauž tas, ka nelaimīgais apskaudējs bij reiz tas pats laimīgais apskaužamais, - viens un tas pats - Vārpiņš!
Laime, kam viņš, visu pamezdams, skrēja pakaļ uz pilsētu, paskrējusi viņam garām un sauc viņam no pakaļas: «Tur tu skriesi? lūk, es jau te.» Laime viņam visa aiz muguras, te viņš sajūt, - priekšā tā vairs nav meklējama. Kas tad ir laime? Vai bagātība, viegla, mīksta dzīve, kaut arī pa līku ceļu sagūta! Nē, tā nav laime, tā ir acu apmānīšana - tā ir pievilšanās - to Vārpiņš skaidri sajutis.
Vientulībā viņam diezgan laika iegriezties pie sevis paša, savā paša sirdī, tur apskatīties, pārmeklēt un pārbaudīt, atzīt un mācīties. Labi tam, kas no tādas pārmeklēšanas sev manto svētību! Tas atkal atrod pazudušās laimes pēdas.
Bet Vārpiņam, par pazudušo laimi domājot, sirds apskrienas, viņš sajūt ka pie viņa laimes izpostīšanas vainīgs tik viens pats cilvēks - Bumburs. Būtu tā nebijis, viņš vēl šodien būtu tas pats goda vīrs! Viņu tā pievilt tīšām iegrūst postā, un tad pašam vēl visu noliegt un pasaules acīs izrādīties par godīgu! Bet vai Bumburs viens pats tas vainīgais? Pārmetēja sirdsbalss griež ievainotāja dzeloņu pret viņa paša krūtīm, nepielūdzami un nepārrunājami skandinādama: «Pats vainīgs, pats vien!» Kaut spētu dzīvi no jauna sākt! - šī vēlēšanās neiziet no domām, no prāta, bet kā tas iespējams? Un gaužas žēlabas par pazaudēto laimi sažņaudz viņam sirdi. Cik posta pilna dzīve ir bijusi pa visu laiku, kamēr pilsētā, salīdzinot ar lauku dzīvi Vīgriežņos! Klusām, nosarkdams viņš ar kaunu piemin, ka lāgu lāgiem viņš apskaudis Bumburu pat viņa sievas dēļ, vēlēdamies, kaut viņam arī tāda būtu kā Bumburam. Kauns, briesmīgs kauns viņam pret paša uzticamo sievu, - šo savu domu viņš gan nevienam nav teicis, nedz izpaudis, bet sirds tomēr viņu tik ļoti apkauno, ka, ja sieva te būtu, viņam acis būtu jānolaiž. Un kas viņa sieva viņam par dārgu mantu, par draugu - viņa vienīgais draugs, kas palicis, kad visi no viņa atstājušies! Vai viņam bijušas acis aklas, ka viņas mīlestības un uzticības viņš nav redzējis, nedz sapratis? - Vārpiņš sajūt, ka sieva būs viņam par vienīgo atspaidu un palīgu, kas viņam, satriektam un salauztam, palīdzēs uzcelties. Jā, uzcelties, cerēt, - sākt jaunu dzīvi, viņas pavadītam, tad viņa sirdi aizņem kā pavasara vējš, kas patlaban laukā aizdzen ziemas sniegu un aukstumu un ar savu silto dvašu uzpūš un piebriedē koku zariem rūsganos, apaļos pumpurus.
Visas ziemas zīmes šā pavasara vēja un siltās, mīlīgās pavasara saules aizpūstas un izzaudētas, koki pieņem lapas un ziedus - ziedu laiks atkal dabā - un Vārpiņam atsvabināšanas laiks klāt!
Kur tagad iet, ko nu iesākt? šie grūtie jautājumi visu laiku mocījuši un spieduši viņa sirdi. Šiem jautājumiem jādod tūliņ atbilde, jo tagad viņš atkal svabads.
Vārpiņa sieva ir pirmā, kas uz cietumu pakaļ atbraukusi viņu pēc šā grūtā laika apsveicināt. Bet kas tas par vīrieti, kas Mariņu pavadījis? Vārpiņš viņu uzreiz pazinis, - tas viņa svainis, Vīgriežņu Jānis.
«Vai Jānis arī atbraucis?» Vārpiņš jautā sievai.
«Atbrauca arī manis pavadīt un tevi pārvest,» sieva atbild.
«Kur pārvest?»
«Uz Vīgriežņiem.»
«Uz Vīgriežņiem?! Ko tad tur?»
«Dzīvot - pārvest tevi uz vecu dzīvi.»
«Uz Vīgriežņiem - dzīvot?» Vārpiņš jautā neticēdams un izbrīnojies. «Bet es - mēs taču tur nevaram un nedrīkstam iet, pirmo laiku paliksim vēl tepat pilsētā, kamēr apskatāmies, ko iesākt.»
«Bet mēs atkal visi pa šo laiku Vīgriežņos tā esam apraduši, ka neparko vairs negribam mesties pilsētā, arī tējas vēl mirdams mums novēlēja dzīvot Vīgriežņos...»
«Labdien, Pēter,» Liepiņš saka, pienākdams Vārpiņam.
«Labdien, Jān,» Vārpiņš atņem - pēc ilga laika atkal savu svaini saukdams vecā, ierastā vārdā. «Lūk, kāda nu mūsu satikšanās, Jān.»
«Viss jāņem no dieva par labu, Pēter, - un kas tad nu mūsu satikšanai tagad vainas? Tā tagad būs vēl labāka, nekā kad priekš tam laimē būtum satikušies.»
«Laime? Ak, kas nu tā bij par laimi!»
«Nu, tad cerēsim labākas laimes. Bet nu vairs nekavēsimies, - brauksim!»
«Kur tad?» Vārpiņš jautā.
«Uz māju,» Liepiņš atsaka.
«Uz māju? Man mājas vairs nav.»
«Brauc vien līdz, gan māja būs, - tēvs pats vēl mirdams jums novēlēja dzīvi Vīgriežņos.»
«Vīgriežņos? Nē, tur gan es nevaru līdz braukt.»
«Par ko tad ne?»
«Gan tu pats to sapratīsi.»
«Ko tad man saprast?»
«Tu jau zini, kāds es pret tevi biju - un man vai zemē būtu jālien no kauna, ja es no tevis pieņemtu tur pajumtu.»
«Brauksim vien tur, kad jel pagaidām,» Mariņa saka, vīru pierunādama. «Gan tad vēlāk spriedīsim, kur mesties.»
«Lai kur citur, bet tur gan ne,» Vārpiņš cieši nosaka. «Ar kādām acīm tad visi citi valstī mani uzskatītu?»
«Lai te pilsētā tevi uzskatīs labākām acīm?» sieva piebilst. «Vai svešumā tas ar neies līdz?»
«Īpaši tur - pie mums Vīgriežņos - vislabāk kā kur citur,» Jānis saka. «Tur tevi pazīst, tur zin, kā tev nodevies un kas tas visvairāk vainīgais, - tādēļ brauc vien droši līdz.»
«Tur gan vislabāk, Pēter,» sieva arī nāk palīgā, «visi zin un ticēs, ka tu neesi nekāds blēdis, lai arī tā pakriti, tur tev vislabāk pacelties - mēs visi tev palīdzēsim.»
«Gan atmantosim, ko te pilsētā pazaudēji,» Jānis drošina.
«Tā vairs nevar atmantot, kas bijis,» Vārpiņš skumīgi atbild.
«Saņem vien dūšu un saki: īpaši te un citur nekur. Ja arī tagad tūliņ tev neuzticēs, bet ar laiku panāksi, ka cilvēki atkal sāks tev pa vecam ticēt un uzticēt. Visi zin, ka tu esi ticis piemānīts.»
Vārpiņš paklausa un iesēžas - uz Vīgriežņiem. Vēlā vakarā viņi pabrauc garām Pīļu krodziņam. Vārpiņš te atminas savas aiziešanas, atminas Garā Jēča un muzikas, atminas arī «augstas laimes», ko tam sauca pakaļ, - un salīdzina to visu ar savu pārnākšanu. Kāds gals visam! Garais Jēcis ar savu basi un saviem biedriem Vārpiņam izlikās kā spoki, kas spēlēdami aizvadījuši viņa laimi bedrē. Vēl tagad viņam šķiet, it kā, krodziņam garām braucot, skanētu viņam ausīs Jēča bases dūkšana: «bu, bu - bu, bu, bu.» Diezin, kur tagad Jēcis, kur viņa base? Ja Vārpiņš šo jautājumu izteiktu vārdos, tad dabūtu dzirdēt, dzirdēt, ka Jēcis ar savu basi vairs nestaigā kopā, bet ka tagad viens no otra šķirti. Kas drīkstēja pārraut tik dārgas saites, kādas vienoja Garo Jēci ar viņa basi?
Cietsirdīgais pagastvecākais.
Vārpiņam gan, nogrimušam pašam savās bēdīgās domās, Jēča liktenis būtu vienaldzīgs, bet mums, kam sirds vaļā arī priekš citu bēdām, mums taču patiktos dzirdēt arī par Garā Jēča un viņa bases likteni. Base, Garā Jēča uzticamā draudzene, ko viņš turēja un glabāja kā laulātu, nestāvēja vairs pie viņa sāniem, nepavadīja vairs sava kunga un mākslinieka uz viņa spēlmaņa ceļiem.
Pagastvecākais viņus bij šķīris, nežēlīgu roku atrāvis vienu otram. Jēcis gan vēl staigāja svabads apkārt, bet base, kuras stīgām Jēcis izpauda savas sirds jūtas - ar kuru viņš, tā sakot, bijis kā laulāts - base stāvēja ieslieta valsts mājas bēniņu istabas kaktā, apķīlāta par Garā Jēča galvasnaudas parādu. Bases apķīlāšana bij smagākais likteņa sitiens visā Jēča mūžā. Kas vairs bij Jēcis bez bases, - kas bij arī vairs base bez Jēča? Abi bāriņi un vientuļi! Jēcis, kaut gan svabads un tādēļ laimīgāks par sagūstīto basi, staigāja nokaunējies un nobēdājies, viņam it kā sirds no krūtīm bij izņemta. Base, vientulībā stāvēdama un, caurvilcējam vējam uzpūšot, klusi dūkdama, gaudās pēc sava Jēča. Bet atkal savienoties abiem agrāk nebij cerības, iekam Jēcis nesamaksā 25 rubļus lielo galvasnaudas parādu. Bet kā tad Jēcis bij iekļuvis tik lielā parādā? Tik aiz mīlestības uz savu basi. Kā jau minēts, Jēcis centās piebriest tādu pašu resnumu, kāds bij viņa basei, un tādēļ visu savu pelnījumu ziedoja šim nolūkam - slapjuma ieņemšanai.
Šim nolūkam viņš pameta pat savu šujamo mašīnu, uz kuras jau tā kā tā vecākais glūnēja un kas tādēļ bij jāaizvada drošībā pa citu ceļu, - bet, ka arī viņa mīļotai basei būtu jākrīt šim pašam nolūkam par upuri. to Jēcis nebij ne sapnī iedomājies. Tādēļ saprotams, kādēļ tāds likteņa spēriens viņu tik ļoti satrieca. Kur lai šinīs tukšos un grūtos laikos rauj 25 rubļus? Jēcis arī pats tā nezināja, kaut gan viņam to vajadzēja zināt, jo bases liktenis ar to bij saistīts.
Ja Garais Jēcis nespēja maksāt, tad basei uzkrita kauns un posts, - klaja pārdošana ūtrupē. Vai lai Jēcim jūtīgā sirds tur neplīst, ka viņa dārgo basi cits skrodelis nosola par smiekla naudu?
Tāds bij acumirklī Jēča un bases liktenis, kad Vārpiņš brauca garām Pīļu krodziņam. Sestdienas vakars bij jau gandrīz aizsniedzis pusnakti, kad Vārpiņš ar sievu un Jāni iebrauca Vīgriežņos. Pēc gadiem atkal Vīgriežņos!- - -
Kluss, skaidrs svētdienas rīts pašā vasaras sākumā - kas, viņa jaukumu lai izteic! Sirds nemanot pildās labākām, svētākām jūtām - īstenām svētku jūtām, izmezdama ārā visu, kas vēl palicis iekšā no nedēļas sārņiem, no raižu un rūgtuma rauga, un pošas un pušķojas zaļiem zariem, ar ziedu un zāļu vijām - viņa tagad ir kā mazs, piemīlīgs dieva nams, vasaras svētku meiju smaržas pilns, kurā torņa zvans iezvana svētrītu, vēstīdams mieru, mīlestību, paļaušanos.
Pašulaik arī pirmās svētrīta skaņas atskan pāri par klajumu un Vīgriežņu gravu, kas svētrītam par godu apvilkusi pavasara ziedu drēbes: baznīcā pirmo reizi zvana. Vārpiņš ar sievu jau labi paagri aizgājuši uz gravu noskatīties viņas pavasara skaistumā un noklausīties viņas pavasara skaņās, kur vālodze svelpj neapnikusi, lakstīgalas viena otru grib aizdziedāt un dzenis kā kapelmeisters klidzinādams sit takti. Izdzirduši baznīcā pirmo reizi zvanot, viņi apstājušies klustu klausās. Klausīdamies Vārpiņš skatās savas sievas sejā, un, kaut gan tajā lasāmas pārciesto grūto dienu skaidrās zīmes, tomēr tur lasāms arī miers, klusa paļaušanās un cerība. Viņš skatās vēl ilgāk - un atrod, ka viņa sieva arī vēl skaista; pēc ilgiem gadiem viņam iešaujas prātā jaunības laiku domas un atmiņas, - brīnums, kā viņš pilsētā to nebij pamanījis. Cik glīti sievai stāv laucinieku apģērbs! Tad atkal viņš sevī nokaunas, atminēdamies savas maldīšanās, savas aklības.
Baznīcā zvanīšana apklust - viņi aiziet mājā jo priekš brokastīm arvienu ieradums Vīgriežņos noturēt svētdienas rīta pātarus.
Istabā visi klusu apsēžas. Jānis nosēžas pie galda un aizliek priekšā tās pašas vecās grāmatas, no kurām vecais sievastēvs savu laiku šinī pašā vietā dziedājis un lasījis. Vārpiņu šī ilgi nekoptā - pilsētā aizmirstā - ieraža dziļi iekustina. Viņš klausās uzmanīgi vecās grāmatas pazīstamos vārdos, bet viņam izliekas, ka tur atskanētu jauni, līdz šim nedzirdēti vārdi. -Kāda lēna, mīlīga roka aizskar viņa sirdi, to glaudīdama un mierinādama, kā māte mierina savu saraudināto bērnu, - šī roka liekas viņa sirdi ielīgojot mierā un paļāvībā - tā ir kā mātes roka, kas šūpodama mierina bērnu. Vārpiņa sirds ļaujas šai rokai un klausās ar klusu prieku vārdos, kas tik vienkārši, tik mīļi skan: «Savu mieru es jums dodu, ne tā, kā pasaule dod,» un viņa sirds pēc ilgiem maldīšanās gadiem liekas saprotam to mieru, kas pasaulei tik svešs. Tad domās viņam radās, ka Jāņa vietā sēdētu un lasītu aiz galdiņa vecais sievastēvs, kura viņš še nav saticis. Viņam uz sirds guļ kā parāds, - neizteikts, aizkavēts vārds: pateikt tam, kas viņam tik daudz laba darījis un uz viņu un viņa piederīgiem domājis pašā pēdējā brīdī. Tagad viņam acis aizvērušās, un viņš ierauga tēva mīlestību un gādību tur, kur agrāk no sievastēva domāja tik cietsirdību un nenovēlību. Kā pateikt tam, kā auss vairs pateicības vārdu nedzird, kā spiest pie krūts to, kā sirdi kapa smiltis saspiedušas? Pateicības parāds, cik bieži viņš nokavējas, cik bieži nāk par vēlu! Mums parādīto mīlestību un sirsnību visvairāk atzīstam tik vēl tad, kad tā sirds, kas mīļas tik karsti mīlēja, kapā sen jau atdzisusi un sakritusi. Pateicības parāds, nepelnīta mīlestība, tā šinī rīta stundā Vārpiņu tik dziļi aizkustina, sirds viņam izkususi mīksta, un, kaut gan dziļi sajūt aizkavēto pateicības parādu, tomēr bez pārmetuma, jo tā pati mīkstā, mīļā roka attur no sirds pārmetuma nemieru un dēsta viņā to mieru, ko pasaule nespēj dot. Cerība un cenšanās viņam atkal pamostas ar darbiem nolīdzināt šo parādu tiem, kas viņam piederīgi un kam viņš to vēl spēj līdzināt.
Pēc brokasta Vārpiņi un Liepiņi ar bērniem pastaigājas pa laukiem, apskatīdami druvas un pļavas. Jaunā sēja labi uznākusi - sirds priecājas, uzskatot jauno zaļumu. Kā lai Vārpiņš ņem daļu no laukiem, kur Jānis jau gadi pieci viens pats lējis sviedrus? Sirds viņam to neļauj - viņš cieši nospriež sevī neņemt no Vīgriežņu laukiem ne pēdas un sievastēva novēlējumu izlietot tik pagaidām, kamēr gadās cits padoms un cita vieta.
Drīz arī gadās cits padoms.
Nedēļu vēlāk abi Zālītes - vecais, policijas sulainis, un jaunais, mūrnieks - iebrauc Vīgriežņos. Vecais Zālīte uzsāk runu par pazudušu vistiņu, kas atlaidusies uz Vīgriežņiem. No pilsētas viņi sākuši dzīt pēdas, kamēr te beidzot sadzinuši.
Vārpiņu Annai ienākot, vecais Zālīte viņu zīmē par to pašu pazudušo vistiņu, kas viņiem pilsētā bijusi glabājama. Vīgriežņu mājas cilvēki visi vienā mutē apliecina, ka tādas vistiņas te nav un ka Anna tā arī nevar būt, bet vecais Zālīte paliek pie sava izsacījuma un lūdz visus mājas ļaudis nākt palīgā meklēt. Bet, lai meklēšana labāk veiktos, tad, kur cēlusies kur necēlusies, smalka šņabja pudele ierodas uz galda - un vecais Zālīte lej no tās un saka: «Uz labu laimi!» Liekas, ka abi Zālītes par sava brauciena izdošanos ir droši, arī Annai un Mariņai ciemiņu nodoms neliekas svešs, turpretim īsti pazīstams un mīļš. Varēsim droši teikt, ka jaunajiem šis nodoms jau agrāk bijis pazīstams un ka viņi to jau pilsētā savā starpā nosprieduši. Ko tur velti ilgi runāt? No valodas par pazudušu vistiņu izceļas patiesas precības, kuras šodien, kā pie svētdienas, jautri nosvin.
«Bet uz pilsētu es gan līdz neiešu,» Anna saka savam preciniekam.
«Tas prātīgi, Ann,» Vārpiņš piebilst, «uz pilsētu gan vairs neej atpakaļ.»
«Nu, kad jau nu tur man negribi nākt līdz, tad lūkosim ar vietas uz laukiem. Ko tu par to domā, krusttēv?» jaunais Zālīte jautā vecajam.
«Kad jau nu mums vistiņa rokā, tad jau tai arī jālūko stūrīša zemes, kur kašāties,» vecais atbild smaidīdams. Tad, nopietns palicis, runāja tālāk:
«Arī es sava mūža pēdējās dienas gribu nodzīvot mierā un klusumā uz laukiem. Tādēļ ar to iekrājumu, kas man gadu no gada pamazām vairojies, domāju nopirkt drošu pajumtu uz laukiem. Šim nolūkam tu arī, krustdēl, pieliksi savu ietaupījumu klāt, jo tu jau man esi dēla vietā un tev jau arī vēlāk viss paliks - tādēļ māju pirksim uz tava vārda. Tev viņa arī piederēs, jo maksāšanu vēl uz viņas paliks diezgan, kas viss tev būs jānolīdzina. Sev es vairāk negribēšu kā tik mierīgu istabiņu un mazu dārziņu, kur pūlēties un laiku kavēt. Bet vēl ar savu nodomu neesmu galā, neaizmirsīsim arī tava nākamā sievastēva un sievasmātes, tos, es domāju, liksim par rentniekiem jaunajā vietā, jo tu jau sava labi ieslavētā amata nemetīsi pie malas, kas tev līdz šim atnesis labu peļņu un atnesīs arī vēl uz priekšu. Nu gan visi gribēsiet zināt, kur tā māja būs? -Tepat valstī - Zaķīši. Jūs zinat, ka vecie ar dēliem nīstas un ēdas, jāsaka, naidā un nemierā rūgst un nīkst - no tiem es nopirku kontraktu.»
«Tik daudz laimes uz reizi!» Vārpiņš ar sievu izsaucās, kad vecais Zālīte bij beidzis runāt. «Nu Kārlim ar Pēteri arī būs darbs rokā,» māte priecājās, «tur pilsētā jau par pēdējiem sliņķiem būtu izauguši.»
Būtu tīri veltīgi pieminēt, ka pēc šīm derībām Vīgriežņos nāca jautras kāzas, ja īpaši šinīs kāzās nebūtu noticis kāds cits priecīgs gadījums: Garā Jēča atkalredzēšanās ar savu ilgu gadu biedreni - basi. Gan šī abu šķirto atkalredzēšanās nebij gara - jo jaunais Zālīte basi bij no vecākā izpircis tik kāzu laikam, - bet viņa bija sirsnīga.
Garā Jēča gars Zālītes kāzās it kā atdzīvojās. Un, kaut gan pēdējais maršs skanēja itin bēdīgi, jo basei atkal bij jāgriežas atpakaļ cietumniecībā valsts mājas bēniņu istabā un Jēcim atkal j āsāk vecā vientulīgā staigāšana bez bases, tomēr šī priecīgā atkalredzēšanās iestiprināja Jēča cerību tik tālu, ka viņš nākamībā varēja sapņot vēl par otru tādu saredzēšanos ar savu basi; jaunais Zālīte jau pirmais bij iesācis šo ceļu - varēja cerēt, ka citi tam darīs pakaļ.

* * *

Gadu vēlāk Vārpiņus ar saimi atrodam Zaķīšu siena pļavā. Šķūņa priekšā visi apsēdušies ap launagu, piesēdies klāt arī vecais Zālīte, jo siena laikā arī viņš piepalīdz cik spēdams.
«Dievs svētī!» Vīgriežņu Jānis pienācis sveicina.
«Paldies, paldies!» ēdāji atņem.
«Vai tu jau, Jān, no pilsētas mājā?» Vārpiņš jautā.
«Mājā, vai vaļas tādā laikā ilgi kavēties? Izdarījis vajadzību, brauc tik mājā,» Vīgriežņu Jānis atbild.
«Vai izkaptis mums arī atvedi?»
«Atvedu, kā nu lai tās aizmirst? Atvedu arī tos citus pirkumus un atstāju istabā uz galda, bet, kad neviena nebija mājā kā tikai gani, tad nācu šurp.»
«Labi, labi, Jān,» Vārpiņš atteic.
«Ko dzird jauna pilsētā?» vecais Zālīte jautā.
«Tas jaunākais tas, Pēters jau nu gan par viņu negrib ne dzirdēt, - ka Bumburs reiz savu darbu dēļ pieķerts un nu vaļā vairs netikšot un sieva aizbēgusi, sagrābdama vēl naudas līdz, cik varējusi.»
«Kas tai kait, tā arvienu gudra,» kalpone pāreniece Līze teic, kas Vārpiņiem jau Vīgriežņos bijusi par meitu.
«Cik tāļu taču viņa tiks ar savu gudrību?» Jānis saka.
«Labi ka es arī toreiz neaizgāju uz pilsētu, toreiz jau man ar bij prāts iekarsis uz pilsētu,» Līze teic.
«Pateic nu Jēkabam, savam vīram, kas tevi to pašu rudeni noprecēja, citādi nezin vai tev arī būtu labāks liktenis kā Bumburienei,» Vīgriežņu Jānis nosaka.
«Tad Bumburi iznīkuši,» Līzes Jēkabs saka savukārt.
«Iznīkuši un postā, tas jau bija paredzams,» vecais Zālīte nobeidz, «jo, ko jau cilvēks sēj, to pašu viņš arī pļaus.»

1892.