BRĀĻI  KAUDZĪTES

MĒRNIEKU LAIKI

PIRMĀ DAĻA

II

Dziļa, aukaina ziema bij pārlaista, kādu veci ļaudis atminējās piedzīvojuši tik "spranču laikos", un "spranču laikus" tā ziema atgādināja ne tik vien ar savu bargumu, bet arī ar karapulku cauri iešanu, kuri gan šoreiz nebij ienaidnieki, bet aizstāvētāji un sargi. Rudenī, kad ledus iznīdēja ienaidnieku kuģus no jūras, viņi nāca uz zemes vidu ieņemt ziemas mitekļus un, pavasarim tuvojoties, griezās atkal pie laika atpakaļ, caur ko ceļmalniekiem bij daudz darba ar sniega rakšanu, tā ka dažu brīdi vajadzēja gandrīz visiem spēka cilvēkiem doties uz ceļu. Vēl pašā Jura dienā varēja kalnainos apgabalos redzēt, kādi spēka darbi bij strādāti. Dažā pakalnē atradās vēl sniega sienas gandrīz divu vīru augstumā, caur ko ceļš bij ļoti nelabs, jo viņš ne tik vien nedabūja žūt, bet mirka vēl jo stiprāk laukā no ābējās pusēs kūstošiem sniega blāķiem. Turklāt bij viņš no lielgabalu un citu smagu vezumu riteņiem izgriezts gandrīz visam bruģim cauri, tā ka tagad daudz vietās grima vezumi un zirgi pavisam nost.
Jura diena nav caurcaurim nekāda prieka diena, ja nesaucam par prieku tā jautruma, ko iedevis dažs šķiršanās vai saņemšanas malciņš, bet arī šis pats jautrums nomanāms gandrīz tik pie tiem, kuri paraduši staigāt un kuriem vecā dzīves vietā nav nekas dārgs pametams, nedz arī jaunā jābīstas no kāda krusta, vārdu sakot kalpu kārtai. Kalpa vīram vietas pārmainīšana nav sveša un arī viegli izdarāma: viņš saceļ jaunā saimnieka ratos gultu, lādi, vēl ko neko, uzsēdina bērnus virsū un, vezdams zirgu pie galvas, aiziet gluži vienaldzīgi; sieva ar ratiņu uz pleciem iet vezumam līdz tāpat. Saimniekiem turpretī, ja viņiem jādodas uz jaunu vietu, nevar būt Jura diena nekad prieka diena. Nav nemaz visas nastas saskaitāmas, kas viņus spiež, uz citu dzimteni ejot. Viņiem ir brīžam jāatstāj tēvu māja pirmo reizi un varbūt, no uzkalniņa atpakaļ skatoties, jāredz pēdējo reizi un jāiet uz turieni, kur viss, viss svešs. Šo jūsmu sāpes var saprast un cienīt pilnam tik tas, kas viņas kādreiz pats cietis. Saimnieka pārcelšanās uz jaunu vietu atstāj tam, kas to redz, pavisam citus iespaidus sirdī, jo tur jāiet līdz visiem - no zirdziņa līdz kaķītim un vistiņai, tur jāved viss - no arkla līdz karotei, tur jāiet līdz arī varbūt vecam tēvam un vecai mātei ar baltām, trīcošām galvām. Tādēļ tad tādu ejošu dzīvelnieku acis allaž no asarām izmirkušas, līdzīgas ceļam, kas zem kājām; tik ja pats tēvs un gādnieks, kura acis susinājuši jau daži mūža vēji un lielākie rūpesti griezuši sirdi pie vienaldzības, iet ar gādības un spēka apziņas pilnu seju, kaut gan varbūt ar vissmagāko sirdi savējiem pa priekšu, jo viņam jāir kā ozolam, kurš nes ne tik vien to pašu, bet vienmēr vēl lielāku auku nekā citi koki, tādēļ ka ir garāks, bet nelokās, - un līdz ar viņu, kaut gan kā nesalīdzināma pretība, guļ mierīgi pie mātes sirds kāds zīdāmais, kura melnās un baltās dienas glabā vēl nākamība savā azotē. Viņš ir kā maziņa atvasīte pie stipra ozola saknēm, kur viņas nespēj aizņemt vēl nekādas aukas. Šās sēras pavairo vēl arvienu agrā pavasara tukšums, nemīlīgums un nejaukais ceļš.
Pieminētā pavasara Jura dienā gāja starp citiem dzīvelniekiem vieni, uz kuriem var zīmēties šie pieminētie vārdi diezgan pilnīgi. Viņi, kā pie visa bij redzams, nāca no tālienes un tuvojās patlaban Slātavas valstij. Viņu rinda, kura nebij visai gara, vilkās šādā kārtā: pa priekšu dzina kāda pusmūža sieviņa ar seši līdz septiņi gadu vecu puisēnu lopiņus, kur bij pavisam sešas govis, dažas aitiņas ar jēriņiem un kāds cūcietis; aiz tiem nāca trīs vezumi. Uz pirmā sēdēja pajauna sieva ar mazu bērniņu klēpī, un tiem diviem pēdējiem gāja divi vīrieši līdz, vezdami zirgus pie galvām. Vezumos bij tik tās vajadzīgākās mājas lietas, bez kurām nevar iztikt gandrīz nevienas dienas, kā daža gulta, galds, trauki, katli, drēbes, kaut kas no gatavas pārtikas un drusku lopu un zirgu barības. Visi gāja uz priekšu, maz runādami, tik vien lopdzinējiem radās brīžam valoda, kuru uzņēma ik reizes puisēns, jo sieviņa runāja no sevis tik tad, kad vajadzēja viņu atturēt no kādas aplamības vai likstas vai arī pamācīt.
"Memm, vai Irbēni vēl tāļu?" puisēns jautāja, pātadziņu vēcinādams un kādā baltā, mazā jēriņā skatīdamies, kurš gāja drusku iepakaļ.
"Es, Kasparīt, skaidri nezinu, bet būs gan laikam drīz," sieviņa atbildēja, neatraudamās nemaz no šām domām, nedz paskatīdamās uz puisēnu. "Tev gan, dēliņ, laikam kājiņas sāp? Ej pie tēva, lai uzceļ uz vezuma!"
"Man vis kājas nesāp, es noietu vēl kādas piecas verstis," šis atbildēja, cilādams savas samirkušās kājas uz lielākiem, dūšīgākiem soliem un plikšķinādams ar pātadziņu pa grāvja ūdeni. "Vakar es gāju gandrīz visu dienu, un tad vēl vakarā nekas daudz nebij, kur tad nu jau šodien sāpēs! Tas baltais jēriņš gan laikam vairs nevar paiet, tas ir jāņem klēpī." To sacīdams, viņš raudzīja, jēriņu saņemt.
"Pats esi nesams, kur nu vēl jēru panesīsi!" sieviņa sacīja, rūgti pasmaidīdama un palikdama joprojām savās smagās domās.
"Kas tur ko nest! Es panestu vēl tādus divus," puisēns lielījās, turēdams jau jēriņu klēpī.
"Nu nes, nes, ja vari," sieviņa teica tik tā, kā gribēdama no puisēna prasījumiem un stāstījumiem atsvabināties. Tas nu sāka ar jēriņu runāt, to glaudīt un likt viņa purniņu sev pie vaiga, stāstīdams, ka drīz varēšot dzīvot atkal pa kūti un atpūsties līdz ganu laikam.
Patlaban nāca pretī un sieviņai cieši garām cita sieva viņas vecumā un drusku svešādā apģērbā ar mazu bērniņu klēpī. Viņas abas saskatījās gan viena otrai acīs, bet gribēja jau iet garām; tad pirmā iesaucās: "Annuža! Nudien Annuža!"
Svešā tūliņ atgriezās un iesaucās tāpat: "Ilze! Vai, mana labā, Ilze!"
Pie šiem vārdiem abas nomutējās un stāvēja labu brītiņu klusu, skatīdamās viena otrai acīs, līdz pirmā atkal iesāka: "Ak žēlīgais Dievs, ka viņš nolicis satikties tur, kur ne domāt nedomā, un tad, kad ne sapnī necerē! Gadu gadiem gaidi un nesagaidi ne labā, ne ļaunā brīdī, bet nu, kad sava puse jau tāļu, tad nāk pretī it kā nolikusies! Redz, redz, māsiņ, kā nu mums arī jāiet!" Tad, ņemdama vērā savu gaitu un ieraudzīdama puisēnu arī stāvam un brīnojamies, uzsauca viņam: "Kaspar, dēliņ, paskrienies un apturi lopiņus!" Puisēns steidzās un darīja, kā vēlēts.
"Tagad es patlaban uz vecu pusi iedama, kur gribēju izviesoties pie jums arī, - bet ko tad nu?" svešā atbildēja bēdīgi un domīgi. Tikām bija pienākuši zirgi ar vezumiem un arī apstājušies; pēdējā vezuma vadītājs sauca: "Kas tur par stāvēšanu?"
"Nāc šurp, Teni, raug, ko es satiku!" lopdzinēja iesaucās nepacietīgā priekā un tad atkal, nezinādama gandrīz, ko lai papriekšu runā, teica svešai: "Ak tu manu dieniņu! kājām tik tāļu ar mazu bērnu un šādā ceļā?!" Tad atkal, pagriezdamās uz aicināto un jau nākošo pēdējā vezuma braucēju, jautāja: "Nu, vai pazīsti arī vēl?"
Pienācējs apstājās, palika pātagu padusē un vilka no kabatas pīpi, kurai bija labi garš kāts ar dažādām izrobotām ripiņām. Galviņa ar alvas kājiņu stāvēja šķībi izgriezta, tā ka zaļo puķīti, kas tai virsū varēja pats pīpēdams redzēt. Viņš skatījās kādu brītiņu svešniecē un tad, sniegdams tai roku, cēli teica: "Kaut tevi Dievs! es domāju, ka ja tik debesīs vairs satiksamies, bet dauzāmies vēl, kā smejies, tepat pa grēku pasauli kā veca nauda." Tad izvilka tabakas maku, kurš izskatījās kā mazas kalēja plēšas; atvilcis to pie austiņām vaļā, izņēma lielu vara makadatu un sāka izkasīt pīpi makā.
"Mute - tā tev ir tāda pati, kā bijusi, bet pats gan esi sācis jau labi vien rauties," svešniece atteica tādā pašā jocīgā un brīvā balsī, kādā bij uzrunāta un kādā runā tik vien tuvi pazīstami un draugi.
"Nu ko lai dara, vai nu gan vairs lielāks augsi? Kā smejies, uz otra nelaimi izstiepies, uz savu saraujies," - tā vīrietis atjokoja, turēdams zobos pīpi, kuru bija no jauna piebāzis, un saraudams maku no abām pusēm ar siksnām, kurām karājās galos ādas pušķi, un iebāzdams to svārku kabatā.
"Labi gan, ka satikāmies, bet vai ar šo pašu vien šķiramies? Kur nu tas laiks, kamēr nav tikties! Cik neesmu par tevi taujājusi! Neviena diena nepaiet, kur neiedomāju, - bet kā ūdenī iekritusi!" pirmā runāja ar dziļu sirsnību.
"Ak, cik man gribētos dzirdēt ko par savu pusi! Bet vai gan še, ceļā, stāvēsim? Redz, kur jums lopiņi grib ēst, paši arī noguruši nezin kur šorīt cēlušies."
"Nu kas tur ko neizrunāties?" pienācējs sacīja, vilkdams no bikšu kabatas šķiltavas un misiņa pulvera muciņu. "Kā smejies, mūsu jaunā muiža jau tepat aiz gāršas ir; nāc līdz, tad izmēļosaties galu galus." To teikdams, viņš iešķīla ar vienu pašu cēlu sitienu uguni, uzpīpēja un, šķiltavas saujā saskandinājis, iebāza tās kabatā.
"Ak jā, tā gan, māsiņ, nudien!" pirmā iesaucās. "Līdzi nāc gan, tad būsi mūsu pirmā viešņa."
"Gribētos gan redzēt, kur jūs paliekat, bet es jums būšu tik par grūtumu vien, jo pašiem nav vēl neviens kaktiņš iedzīvots, kur tad liksi vēl piegājējus?"
"Nu, sildīsim savu kaktu kurš - kā smejies, par četri kakti mazāk nebūs," pienācējs runāja jautri starpā.
"Grūtāk gan būs tev pašai ar mazu bērnu tukšā, aukstā mājā, bet pārtiksim gan, iesim vien," pirmā, ņemdama svešai pie rokas, sacīja. Šī arī neliedzās un sāka iet līdz.
"Aiz ataugas otrā celiņā pa labai rokai griežat vien lopus iekšā! vai dzirdi, Ilz?" pienācējs - Tenis, viņām aizejot, vēl uzsauca un, gaidīdams pienākam zirgus, atraisīja sarkano jostu, apņēma to par jaunu no priekšas uz muguru un tad, atpakaļ ņemdams, savilka labi stīvi, palēkdamies kādas reizes uz augšu un paraustīdams plecus; tad izņēma galus reiz mezglā cauri un aizbāza tos aiz pašas jostas gar sevi.
No auguma viņš bij vidējs un šiks vīriņš, kādus četrdesmit piecus gadus vecs. Bārzda tam bij no vaigiem glīti nodzīta, bet pakakle atstāta pilna; mugurā zilgani, šķērēti svārki ar pogām, caur ko viņš bij pazīstams slātaviešos tūliņ un bez vārda par "malēnieti", jo slātavieši tad valkāja vēl no vienas vietas krunkotus, garus svārkus ar āķiem, kādēļ viņi izskatījās tīri kā kāda garīga ordeņa jeb mūku biedrības brāļi. Galvā tam atnācējam bija pelēka cepure ar atliektām, priekšā sasienamām austiņām un spīdīgu nagu; kājās zābaki, kuriem pie vienas oss karājās siksniņa un divi gali, ar ko mēdz sasiet abus zābakus kopā un pakārt vadzī, kad nomauc.
"Kas tas tāds par sievieti, Kaspara tēv?" - tā tā sieva, kura sēdēja uz vezuma, jautāja, kad zirgi sāka no jauna iet.
"Tā ir tur kāda veca paziņa no mūsu pašu puses, vārdā Annuža; varbūt esi dzirdējusi daudzinām," viņš, pātagu vīcinādams, atbildēja.
"Ak tad šī ir tā skaistā Lapenieku Annuža? Vēl tagad salīdzina iznesīgas un cēlas meitas ar viņu!" - tā pieminētā sieva brīnodamās izsaucās un lūkojās vērīgi lopdzinējiem pakaļ.
Pēc kādas pusstundas laika sievieši un puisēns nonāca ar lopiņiem pie apzīmētā sānu ceļa, kurš bij aptaisīts līdz pašam lielceļam ar sētu, jo viņš arī laikam derēja par ganu ceļu, un pa abām pusēm bij tīrumi. Vezumnieki bij palikuši iepakaļ, tāpēc viņas, negribēdamas griezties nost vienas, apturēja savu dzenamo pulciņu. Vakars vairs nebij tāļu, un sāka mesties labi auksts, tā ka bij jādreb gandrīz pašiem dzinējiem, kā arī lopiņiem. Pa brītiņu sāka snigt un pūta smags vējš. Kad braucēji pienāca, tad griezās visi iekšā. Gatvā atradās - īsti vienā pakalnītē - vēl sniegs, pa kuru govtiņas, lai gan grūti, tomēr izbrida, bet pirmais vezums ar saviem braucējiem palika pašā vidū stāvot. Gan vēl sauca no otrā un pēdējā vezuma, lai nedzenot zirga sniegā, bet nelīdzēja vairs nekā, jo braucēja bij darījusi jau viņam pašu laiku ar visu miesas svaru no krustiem līdz ausīm ar pātagu tā, kā darīja Mozus ar zizli pa klinti.
"Vai pakausī acis, ka neredzi, kur jābrauc?" otrā vezuma braucējs, vēl itin jauns cilvēks, klāt nākdams, uzkliedza. "Labāk laid zirgu vienu pašu nekā dodi sievietim braukt!"
"Hm! vai tu nezināji, ka sieviešiem, kā smejies, gari mati un īss padoms?" Tenis sacīja tādā pašā cēlā valodā kā arvienu un gluži mierīgi pienākdams. Viņš, nekā daudz neapdomādamies, nedz aprunādamies, brida sniegā iedzītam zirdziņam klāt, it kā viens pats būdams, un sāka raisīt samestu auklu vaļā.
"Vai izjūgsi?" otrā vezuma braucējs prasīja, vēl arvienu nesaprazdams, ko iesākt.
"Kas iejūgts, tas jāizjūdz," Tenis atbildēja tā, kā mēdz atbildēt pieauguši bērniem uz tādiem jautājumiem, kurus tie jautā jau zinādami.
"Kādēļ?" viņš prasīja vēl, it kā gribēdams likt saprast, ka viņam arī ir tiesība līdzzināt un līdzspriest par iedzītā vezuma izdabūšanu.
"Tādēļ, ka zirgu var izvest vēl vienā gabalā, lai tad to vezumu, ja gribēs, varēs kapāt," Tenis, loku noņemdams, atbildēja.
Tā sieviņa, kura sēdēja uz vezuma, to redzēdama, nokāpa ar visu bērnu klusiņām zemē un aizsteidzās lopdzinējiem līdz. Izjūgto zirgu Tenis piesēja pie tā paša vezuma, kur tas sāka grauzt salmus; pēc tam abi vīri izņēma sētai vienā starpā kārtis un aizbrauca ārceļu pa tīrumu ar tiem abiem pārējiem vezumiem uz nozīmēto ciematu, kurā patlaban sagāja dzinēji ar lopiņiem.
Irbēnos bij pavisam divi saimnieki, bet viņu ēkas stāvēja labu gabaliņu vienas no otrām, tā ka bij gandrīz jādomā, ka ir īpaši divi ciemati. Tas saimnieks, kura vietā nu šie mūsu iedzīvotāji sagāja, bij aizgājis jau pirms dažām nedēļām uz "silto zemi", kurp devās tolaik daudz ļaužu no tā apgabala. Ienācējiem rāda jaunā vieta diezgan nemīlīgu un šausmīgu vaigu: viss tukšs, auksts un pat sniega pieputināts kā postaša, un pašas ēkas arī nebij nekādas jaunās un skaistās. Kamēr sievieši raudzīja nolikt lopiņus paspārnē, tikām vīrieši, vienu vezumu izkrāvuši, aizbrauca pēc palikušā vezuma, kuru izlika tanīs tukšos ratos, tad izbīdīja iedzītos ratus ar atlikušām mantām atpakaļ no sniega, iejūdza zirgu un pārbrauca ar abiem vezumiem mājā.
Dzīvojamā ēka bij tikpat auksta kā citas, tāpēc viņu vispirms izslaucīja un iekurināja ar kaut kādiem mietiem un kāršu galiem, ko varēja atrast, jo malkas vecie iedzīvotāji nebij pametuši nemaz. Tad sanesa iekšā visas drēbes, ķisenus un salmus, kur gulēt. Kamēr vēl vārīja turpat krāsns priekšā vakariņām putru, tikām mazais lopdziņa puisēns Kaspars bij jau sienā aizmidzis. Gan māte viņu vēl modināja pie vakariņām, bet nekā, jo viņš pa reizei tik atmuldēja, vai saukdams suņa, vai dzīdams lopus. Māte noāva viņam tāpat guļošam slapjo apavi, apguldīja un apsedza pašu cik spēdama labāk. Kad bij drusku apsildījušies un paturējuši vakariņas, tad devās visi pie miera, kur un kā katrs varēdams. Abām mātēm ar bērniņiem uztaisīja vietu krāsns tuvumā. Ilze pati apgūlās malā, un mazais Kaspars tad palika vidū starp viņu un Annužu.
Gurdums piespieda drīz visus gulētājus padoties miegam, kurš izdzēš no prāta visas bēdas un rūpes it kā gulētājs sveces liesmiņu, līdz to atkal iededzina pats otrā rītā no jauna vai arī līdz atspīd saule. Tur gulēja nu visi izvārgušie ceļinieki savās cietās vietās un aukstā istabā tik saldi un maigi, ka pat mīkstnieks viņus apskaustu. Tur gulēja nu atkal līdzās divas no bērna kājas uzticīgas draudzenes. Tāpat bij viņas gulējušas daudzkārt savā tikko vairs gara acīm saredzamā jaunībā, būdamas vēl bezrūpīgas un jaunas meitenes. Ak, cik daudz un dažādi laiki nebūs izplosījušies ar vienu un otru pa tiem ilgiem gadiem, kamēr viņas nav tikušās! Kas nebūs noticis vienai un otrai taī visā dzīves ceļa gabalā no jaunības līdz pusmūžam! Gan šis gabals brīžam izlikās īss un jauks, it kā kad skatās taisni pār kādu ieleju, un tāpēc ikkatrs dzīves ceļa uzsācējs dodas līksmi tur iekšā, bet drīz redz, ka ir vīlies, jo ceļš iet līku loču pa tuksnešiem un purviem, tā ka daudzkārt tik ar grūtībām var sasniegt otru malu, no kuras, atpakaļ skatoties, gan izliekas nostaigātais ceļš tāpat īss un jauks it kā iesākot, bet tad jau zin caur piedzīvojumiem, kā acis viļ.
Otrā rītā ienācējiem vajadzēja daudz darīt un gādāt pie ietaisīšanās jaunā dzīvē, tāpēc tie bij agri kājās un pa āru, tā ka iekšā palika tik Annuža ar abiem maziem bērniem un Kasparu, kurš vēl gulēja. Istaba bij no krāsns labi iesilusi, tā ka par aukstumu vairs nevarēja daudz žēloties.
Pēc brokastīm, kad visi atkal izgāja pa āru, Ilze palika ar Annužu istabā. Abas sēdēja pie krāsns, kura bij atkal no jauna iekurināta un Annuža ēdināja ar radziņu savu bērnu.
"Nav vēl nekad bijis vaļas tavā mazajā paskatīties," Ilze sacīja, pieliekdamās pie bērna. "Vārda arī vēl nezinu."
"Šī ir Lienīte," Annuža atbildēja tā, ka tā atbilde zīmējās bērnam arī par mīlināšanas uzrunu.
"Parunāsimies nu, man arī ir tagad drusku vaļas," Ilze sacīja. "Stāsti vispirms - kas tad tevi īsti spiež iet šinī šķīdoņas ceļā un ar tik mazu bērnu?"
"Kad mātes rūpes uzņemas, tad dažādas gaitas jānoiet, nekā nevar darīt," Annuža atteica, paceldama mazajo sēdus.
"Es nemaz neizprotu, kas tevi, mīļā, spieda tādas rūpes uzņemties, - es dzirdēju, ka tev pašas bērni esot apmiruši."
"Kas nu, māsiņ, visu var izstāstīt! Šis ir man uzticēts bērns. Stāsti labāk man par mūsu veco pusi!" Annuža sacīja, griezdama valodu uz citām lietām.
"Par mūsu pusi jau tu esi šo to dzirdējusi, bet par sevi neesi vēl stāstījusi nekā," Ilze pārmezdama sacīja. "Stāsti tad jel nu, kur un kā tu dzīvoji visu to garo laiku!"
"Laiks ir gan, māsiņ, garš, bet stāstīšana īsa, jo labu dienu esmu piedzīvojusi maz un tāpēc arī negribas par pagājušiem laikiem nedz domāt, nedz turēt viņus prātā. To jau tu zini, ka es, kad izgāju no savas puses brālim līdz uz dzīvi, tiku pēc četriem gadiem izprecēta uz muižu pie kalēja. Bērni abi nomira vēdera ligā, un kādus gadus pēc tam sāka vārguļot vīrs; vieta bij jāatstāj un jādzīvo uz nomas, kur grūti spiedāmies cauri, jo pie pelnīšanas netikām nekatrs, tāpēc ka nevarēja atstāt viņa viena. Pēdīgi vīrs, gandrīz trīs gadus izvārdzies, nomira, un es paliku tīri kā uz klaja lauka. Tad dzīvoju atkal dažus gadus pie brāļa. Viņš aizgāja pēc vēl tāļāk uz Poļu pusi, man līdz negribējās iet un pie vīra radiem nekādas pieņemšanās nebij, tādēļ gāju atpakaļ uz muižu, kur man patika labāk nekā citur, un saderēju pie kungiem pavārīšai par palīgu. Tur tad nodzīvoju līdz šim pašam laikam, kamēr šis mazais bērniņš izveda mani no turienes. Gribēju vēlreiz redzēt savu veco pusi, tādēļ nu esmu iestājusi turp iet."
"Ko tu, mīļā, vairs vecā pusē darīsi? Tur tevis nepazīs neviens," Ilze, pielikusi roku pie mutes un skatīdamās domīgi zemē, runāja.
"No radiem vecie apmiruši, jaunie izklīduši savu malu kurš, un pie tiem arī tev nekādas piemešanās nebūs - viņiem jādzīvo pašiem pie otra."
"Par to jau es arī baidījos, nākdama no turienes, un vakar, kad satiku jūs, tad izlikās vecā puse tūliņ sveša un tukša; tā vēl iedama domāju, ka, ja arī neatradīšu vairs saviešu, tad jel jūs nebūsat sveši."
"Es nupat, mīļā, sāku domāt - mēs neesam nekāda lielā pulka dzīvotāju," Ilze pēc maza brītiņa sacīja, "paliec, ja gribi, kādu laiku pie mums, tad mums būtu svešā pusē īsāks laiks. Es runāšu ar vecīti, viņš būs ar mieru."
"Kad nu vecā pusē tā ir un atpakaļ iet arī vairs nevaru, tad, zināms, māsiņ, man labāk nebūtu nekur kā pie tevis, jo radi man nav bijuši nekad mīļāki par tevi," Annuža sacīja, "bet ja tik es netieku vien jums par nastu? No jūsu rokām nu gan vis man nebūtu jāskatās, jo mums ir abām kāds nekāds krājumiņš līdz."
Patlaban dzirdēja ārā runājam, un drīz ienāca veikliem soļiem Tenis, kurš bij šorīt aptinies lielu lakatu un ielicis citu pīpes galviņu - tāpat šķībi. Viņam līdz nāca kāda sieva, ap trīsdesmit pieci gadiem, vidēja augumā. Mugurā viņai bij ne visai balts kažoks, nošūts pa šuvju vietām melnām siksniņām, puszābaki kājās, puķots, paliels lakats ap galvu, sega ap pleciem un nastiņa padusē. Viņai ienākot, Tenis teica:
"Lūk, es dabūju jau viešņas, kā smejies, ar pirmo izgājumu."
"Nu tad labdien!" ienācēja sacīja apskatīdamās. "Jānāk jel raudzīt to jauno kaimiņu. Kura tad nu ir tā īstenā?"
"Vai nu saimniece saimnieces nepazīs! Kā smejies, skaties vien, kura baltāka!" Tenis pasmīnēdams atbildēja.
"Šī pati tad jau laikam būs," - tā svešā, pie Ilzes piegājusi, papriekšu roku, tad nastiņu sniegdama, sacīja. "Še nu, palūkojat kost slātaviešu garozā - vai būs biezāka nekā jums?"
"Paldies, paldies par kukuli!" Ilze laipni pateicās, nastiņu saņemdama un viešņā skatīdamās. "Laikam būsi otrējo māte - kas gan cits te pirmais atnāktu?"
"Jā, tā jau ir, kā smejies, tava nākošā ienaidniece," Tenis jokoja, pīpi cēli loga kaktiņā iesliedams, kur stāvēja jau maks un šķiltavas.
"Nāc nu šurp, piesēdies!" Ilze aicināja viešņu, tai segu noņemdama un savu krēsliņu paceldama. "Mums vēl viss nesarīkots, kā jau jaunā mājā; ne vēl gultu iekšā, ne citu lietu." Kad viešņu bij apsēdinājusi, tad piegāja pie guļu vietas un modināja Kasparu: "Celies nu, dēliņ, ej nomazgā muti! Raugi, mums jau ir atnākusi viešņa - kukuli atnesusi vis. Meties nu drīz un tad nāc un iesit viņai saujā!"
Kaspars uzcēlās žorīdamies, berzēdamies, gluži aizlipušām acīm un sāka streipuļot pa istabu. Tēvs saņēma viņu pie rokas un sacīja:
"Nāc šurp, dēls, es izvedīšu tevi ārā. Durvis nav vis vairs šobrīd tai kaktā, kur citiem rītiem bij." Tad vēl, uz viešņu pagriezies, teica: "Sildies nu, sildies, viņu māt, reiz mūsu pakrāsnē, diezgan es tiku, kā smejies, šoziem uz tava mūriņa izsildījies, kad ar mantām braucu, un tad izrādi mūsu mātei, kur taisnāks celiņš uz kūti un avotu. Man jāiet jāsilda citi kakti arī."
"Ej nu, ej, tu jau nerimsti ne otra mājā, ne savā," - tā viešņa viņam izejot, atteica, tad, pieliekusies pie Annužas bērna, runāja: "Ko tad nu dara tie jūsu mazie, vai būs izgulējušies? Laikam meitenīte? Gluži vai vienā vecumā ar manu Trīnīti?"
"Jā, meitenīte jau ir - Lienīte," atbildēja Annuža, bet gandrīz ar tādu seju, kurš lika just, ka viņa tāļākas jautāšanas par šo bērnu negaida.
"Bet es jau dzirdēju, ka esot divi šādi mazi atnācēji; kur tad ir tas otrs?" viešņa jautāja, apkārt skatīdamās.
"Otrs, lūk, guļ še pie krāsns. Ne vēl ir bijis vaļas šūpuļa uzkārt, ne, tāpat vien abus glabājam. Šis ir mums kalpones bērns. Paši abi strādā pa klēti, savas pūles sanesdami," Ilze atbildēja, guļošo bērnu apkopdama.
Patlaban ienāca Kaspars nomazgātu muti. Māte padeva viņam dvieli, tad sasukāja matus, uzvilka svārkus un veda pie viešņas, sacīdama: "Iesit nu, dēliņ, otrējo mātei saujā!"
Kad Kaspars bij šo savu pienākumu izpildījis un no viešņas apglaudīts, tad Ilze raisīja viņas kukuļa nastiņu vaļā, no kuras izņēma baltas maizes doniņu, un runāja uz Kasparu: "Lūk, dēls, cik laba mums otrējo māte! Redz, kādus kukuļus viņa mums tūliņ ir atnesusi!"
"Tas jau tur vēl palicis no svētdienas," viešņa sacīja, it kā par kaut kādu neievērojamu nieciņu runādama, kur tomēr bij nomanāma apakšā lielība un pilnības lepnums. "Mans vecītis kā ir iecelts par dziedātāju, tad jau tiek aicināts vienādi uz visām bērēm pie izdziedāšanas, un še ir tas ieradums, ka, uz māju ejot, ik reizes pa kukulīšam autiņā iesien. Man kā tie radi tādi lieli vien ir, tad jau, kamēr es še esmu, visi tik manu vecīti vien, manu vecīti vien aicina; dažu svētdienu nevar nemaz uz visām vietām iziet. Man arī ir tāds pats negals līdz, jo, kad jau aicina, tad gandrīz mani papriekš piemin: lai es arī līdz, lai es arī līdz! Nu ko nu, cilvēks, visur iziesi! Tagad pat - kā ir mazs bērns un rados arī nekad godību netrūkst, tad nemaz laba gala nav. Vai nu es arī šurp atnāktu, ja Oļiņš nebūtu dziedātājs; viņam jau nav lielmaņos neviena paša rada; vai tad kāda manta arī bij tolaiku? Tīņi vien klaudzēja pa klēti kā turku bungas, un tad, kad manu lādi ienesa, - tad klēts atspīdēja. Vēl jau es pati iedevu žīdam divi pāri cimdu, tad uzkrāsoju virsū divus putnus, tādus kā stārkus sarkanām kājām un knābām; nezin kādi tie spārni - vai melni vai zaļi. Gan jau nu redzēsat, kad iesat. Vēl preciniekos braukdams, Oļiņš bij paņēmis no Svītnieku Rogaiņa jaunos segliņus - lūk, kur tie tādi ir ar sarkaniem sāniem, ar misiņiem -, tāpat lielo, dzelteno loku, arī nebij uzdrīkstējies ar savu aizjūgu vien braukt, jo manam tēvam viss spīdēja mājā: zaļi, kalti riteņi, vāģi ar atzveltni, tādi vien augsti, tādi vien augsti, māte vēl gandrīz ikreiz sirdījās, kad bij jābrauc, - kā padebešos esot uztaisījis, tur jau trepīšu vajagot klāt. Ak kungs, kā viņa negribēja manis šurp dot! Raug, kur esot radi! Tēvabrāļa dēla puisis esot bijis reiz cietumā, un tad nu būšot ar tādiem jāradojas. Mūsu pusē jau lielmaņi paši vien, paši vien ņemas, jo tad nepienāk ne vairāk lieku radu klāt, ne, un godībās tad paši vien esam. Bet tēvs vien bij kā piededzis pie tā Oļiņa, jo tos dziedātājus viņš bij no laika gala iecienījis un tiem vien visu pa prātam darīja. Nu kas tad tēvam ar drīkstēja daudz ko pretī sacīt - viņš kā agrāk bij gājis muižā amatos, pag, vai sešus gadus no vietas sastāvējis par tiesas vīra vietnieku, un, kad vien bijuši valdnieki jāceļ, ik reizes gribējuši likt kādā amatā. Gan jau radi nedzīrās nākt ne kāzās, ne, bet nelīdzēja nekā. Tad jau vēl pa visu baznīcu tik vien mums, kādām lielmanīšām, bij zābaki un ar sarkanām strīpām brunči. Pie manis vien jau tad gandrīz visas meitas mērķi ņēma. Man kā bij tā veiksme arvienu jaunas strīpas izdomāt, tad vēl citas bij baznīcā tinušas uz skaliņiem ar dzīpuriem strīpas, manos brunčos skatīdamās. Ieraudzīju vien vēlāk vai pie dievgalda, vai, redz, še: tai manas strīpas, tai manas strīpas! Un tie brūtgāni - ak tu žēlīgais Dievs! - kā odi, ne atkauties nevarēja, vai pa pieci uz ikkura pirksta varētu saskaitīt. Vēl kad pirmo reizi uzsauca, tad, no baznīcas ārā ejot, viens ieknieba sānos; neredzēju gan, kurš bij, kurš ne. Čangaliešu Slitu Miķelis staigājis veselu pusdienas, tulupa kažokā savilcies, pa ganībām un gaisā vien skatījies, kad izdzirdējis, ka es iziešot. Kas nu viņus visus var sasaukt, tur jau bijuši citi arī vēl. Nezin kas nav piedzīvots taī kaķa mūžā un cik nebūtu ko stāstīt, bet labāk "zini daudz - saki maz."
Visu šo viņa runāja tik ātri un vienā laidā, ka nebij nemaz iespējams citam kaut ko starpā sacīt, un pie visa varēja nomanīt, ka viņai bij labu laiku klausītāju trūcis. Nu palika gan vienu brītiņu mierā, bet tad sāka stāstīt atkal no jauna gan par naudu, gan par mantu, ka šo sugai ejot nauda tīri kā pielipusi visur līdz, kurp vien kāds pagriežoties. Pēdīgi Ilze viņu aicināja uz kūti savu gotiņu rādīt; tad tepat tarkšķēdama aizgāja pa pagalmu. Kaspars izskrēja arī līdz, un istabā palika tik Annuža ar abiem maziem bērniem.
"Tad nu izskaitīja pātarus!" viņa runāja pie sevis. "Ak tu tavu saltu lielību! Negribējās vairs klausīties." Kādu brītiņu domājusi, runāja tāļāk: "Apsolījos nu gan te palikt, bet nezin kā ir, kā nav? Nu, audzi, audzi vien, meitiņ, liela," viņa sāka apmierinādamās ar bērniņu mīlināties, "gan jau Dievs izvadīs visu par labu."
Kad Oļiņiete, Irbēnu otra saimniece, pārnāca savā mājā, tad bij jau visi mājas ļaudis sagājuši patlaban pie maltītes, kur saimnieks Oļiņš sēdēja galda galā uz bluķa, kurš reizes divas pa nedēļu "gaļas dienās" dabūja gāzties gar zemi, un, ja tad gadījās saimniecei, kā viņa pati sacīja, pilna sirds, tad viņš jau tūliņ ne tik vien pie gāšanas to sajuta, bet arī auna un pat vērša šķiņķis nespēja cirvja zobu atturēt, lai tie neķertu viņam mugurā.
Kamēr Oļiņš nebij precējies, tikām viņam bij viena pati dzīvojamā istaba, aiz tās tad nāca "dūmu istaba" un otrā galā pieliekamais kambaris. Tātad, no āras durvīm ejot, stāvēja pa labai rokai pieliekamā, pa kreisai dzīvojamās istabas un taisni pretī "dūmu istabiņas" durvis. Skursteņa nebij, un, kad iekšā pavardos vai krāsnī kurināja, tad dūmi nāca pa durvīm priekšiņā, no turienes pa vaļējiem griestiem istabas augšā un tad, tur labi izdzīvojušies, vilkās pa abiem brodiņiem jeb čukuriem lēnām laukā, it kā pasaulē nebūtu nekas steidzams. Caur to bij "dūmu istabiņas" stenderes un palodas spīdīgi melnas, un šām vajadzēja it kā ar ziņu ikkatra ienācēja acīs atspoguļoties tāpat kā Izraēļa asiņainām stenderēm, lai ikkatrs svešnieks ienākdams vai iziedams varētu ieskatīties pa vaļējām durvīm pavarda dibenos kā pagasta parādos.
Kad Oļiņš apprecējās, tad sieva uzstāja, lai pielaižot no "dūmu istabas" vēl vienu dzīvojamo istabiņu klāt, jo tā esot visiem lielmaņiem. Pēdīgi pierunāja vēl, lai pārsitot lielo istabu garām pušu, jo viņas tēvam arī esot trīs istabas. Tātad Oļiņam bij jau tolaiku - paldies viņa lielmanīgai sievai - māja tā iedalīta kā tagad gandrīz visiem slātaviešiem, kuri taisa savus dzīvokļus gluži pēc bezdelīgu arhitektūras likumiem, jo tur nedrīkst būt nevienam kāds logs vai durvis citā vietā nekā otram; tik vien dūmus sāk jau izvadīt pa aprobežotākiem ceļiem. Visas trīs Oliņa istabas neizšķīrās ar dzīves lietām vai ietaisēm nebūt cita no citas: visās bij lielas, augstas, dziļas gultas ar salmiem - tīri kā diližanksu rati vai omnibusi, ja tik jumtus vien uzliktu. Ja divi gadi vecs bērns iestājās iekšā, tad tikko varēja galvas vidu redzēt pāri. Visās bij pa kaktiem un palāvām piemētāts šis un tas; visās čīkstoņu krēsliņi, kuri krāsoti nebij, bet par kuriem neviens nevarēja skaidri sacīt, no kā viņi taisīti. Slaukāmās lupatas, kāju auti un zeķes stāvēja ap krāsni un mūri uz šņores, it kā izstādē lielā medaļa gaidīdamas. Pašā dibena istabā bij tomēr kaut kas savādāks: mazs skapītis, pakārts gultas kājgalā, un uz durvju palodas apkvēpusi Dievs to zina kādas svētās Cecīlijas bilde, kuru pats Oļiņš mēdza drusku lepni saukt par Mariju un arvienu pieminēt, jo, kad bij jāstāsta citiem, kur ir bezmērs vai atslēga, vai '' linu suseklis, vai dzirkles, tad teica arvienu: "tur, pie Marijas bildes", "tur, sāņus Marijas bildei", "pretī Marijas bildei dibenā".
Ēkas bij diezgan tuvu cita pie citas, lai nebūtu tāļu jāstaigā, un par ugunsgrēku Oļiņš mēdza sacīt, ka, ja Dievs negribot glābt, tad nelīdzot arī tālums nekā.
Pats Oļiņš bij vīrs piektā desmitā uz beigām, ar pliku galvvidu un gludu seju. Mājā viņš mēdza valkāt arvienu īsus, pelēkus vadmalas kamzoļus ar āķiem, ūzas ar prievietiem un melnu "rata cepuri" jeb gardibeni galvā.
"Jau pie maltītes?" Oļiņiete ienākdama sacīja. "Nezin kad tas laiks pagājis? Vai Trīnīte neraudāja?" viņa vēl, atgriezusies no savas. dibena istabas, jautāja, jo ēšanu turēja arvien vidus istabā.
"Vēl prasa tāpat!" Oļiņš, pilnu muti ēzdams un nemaz nepaskatīdamies, iegraudās.
"Nevarēja jau nekādi agrāk iznākt, viss bij jāizredz un jāizdzird; tāpat jau nu uz priekšu būs kopā jādzīvo, lai nu kādi tie ļautiņi. Bij jāizrāda, kur ganības, pļavas, ežmaliņas un viss. Nesagaidīju ir tad vēl visiem stāstiem gala," Oļiņiete runāja, it kā gribēdama rādīt, ka nav bijusi par velti tur un līdz ar to ir parādījusi ienācējiem lielu godu ar savu noiešanu pie viņiem. Tad, lakatu no galvas noraisīdama, sāka stāstīt steigšus vien tāļāk: "Dzirdēju jau šo to jaunu redzēs nu, redzēs, kā viņiem še ies. Lopiem nedodot silta ūdens nemaz un maizi arī saltā jaunot; izkaptis bodīs vien pērkot - tādas platas, platas; nezin kā ar tādām var pļaut; gultas tādas vien šauriņas kā šķirsti, un tad sevišķi kurš vien guļot; paši vecie arī savā katrs - nemaz tā ne kā laulāti ļaudis. Divi mazi bērni ir arī; viens gan esot kalpa bērns, bet par to otro neizteica nekā skaidri, tikai nosacīja, ka tas esot tai svešai mātītei radinieces bērns; vakar esot uz ceļa satikušās, un tad viņa ienākusi šiem līdz, bet laikam, kā izlikās, tad tepat arī paliks. Saiešanu kambari arī gan esot jūrmalas pusē, bet pats saimnieks - Kaspara tēvs, kā viņu tur paši saukā (kāds puikam ērmots vārds!), - negribot ne dzirdēt par viņām."
"Jā, jā, jau es ziemu skatījos viņa pogās, izsukātā pierē un pieaudzētā pakaklē, domādams, ka tas vis nebūs šaurā ceļa minējs," Oļiņš runāja tā, ka varēja gan nomanīt, ka viņam ir uz visa tā ļauns prāts, ko viņš tiesā, bet nav spēka taisni nosodīt, tāpēc tad rauga tai lietai piekļūt ar to, ka izteic jeb reizina viņu daudz lielāku, nekā tā patiesi ir. "Redzēs, redzēs," viņš runāja tāļāk, it kā pats nemaz pie pasaules nepiederēdams, "cik ilgi Dievs panesīs tās pogas, vestes, izsukātās pieres un naga cepures. Līdz šim bij sasiluši ar pelēkiem svārciņiem, pastaliņām un pašu austām galvas drēbēm, bet nu vajaga sarkanu lakatu, strīpainu brunču, nu vajaga zābaku, nu vajaga kurpju, nu vajaga visas lepnības. Kā tad nu vairs trūkst no Zodomas laikiem? Tīrā Bābele! Tāpat jau iet kā priekš ūdens plūdiem, kā vēl dziesmas vārds saka:

Ēda, dzēra, danci sāca,
Kamēr ūdens plūdi nāca,

precējās, iedevās laulībā un darīja visādus tādus grēkus." Šie pēdējie vārdi, kā likās, gan izskrēja netīšu.
"Ko tad tu pats dari? Pašam jau bij papriekšu sieva nekā man!" Oļiņa puisis, no galda uzsliedamies, spēji iekliedzās. Viņš bij dzīvojis pilsētā un nesa visas tās nolādētās Zodomas, Bābeles un ūdens plūdu zīmes, par kurām nupat Oļiņš sludināja pastaru galu, kā vestes ar misiņa pogām, izsukātus matus, bārzdu pakaklē un zilganus svārkus. Kamēr vēl Oļiņš tās vien tiesāja, tikām viņš vēl valdījās, lai gan jau šņāca vien pa apakšu kā sutakatls, bet, tiklīdz tas piedūrās pie šā pēdējā priekšmeta, kur puisis skaidri zināja, ka, ja precēšanās ir grēks, tad Oļiņš būs pats papriekšu ellē, tad viņš turēja to par nepanesamu paštaisnību.
"Vai es, Andriev, par šā laika precēšanos ko saku? Par to es nesaku nekā," Oļiņš, drusku stomīdamies, atbildēja.
"Neturi vis mani par tādu muļķi, ka es nenomanīšu, uz ko tas zīmējas!" puisis rājās pilnā balsī, pie gultas iedams un kažoku mugurā vilkdams. "Diezgan jau esi manas pogas grauzis, vai nu vēl nebūs reiz atticies? Tavu pelēko svārku un āķu dēļ vis tevis Dievs vēl nav debesīs uzņēmis." To teicis, viņš paņēma no vadža virvi, un izgāja ārā.
"Redz, redz, dodat nu, saimniek, lielos lonus, dodat nu! Redz, kādus zobus nu pašam rāda," Oļiņiete, dibena istabā bērnu tiņādama, kaitinoši runāja; tāpat kā pirmāk Oļiņš, tā tagad viņa nevarēja izlaist dusmu taisni. "Saime vien jau tagad ar to lepnumu trako. Ej nu vairs izšķir, kura lielmanīša, kura kalpone."
"Lai nu, lai nu! Līdz laikam vien jau ies. Gan nāks reize, kur varēs bērt pogas magaziņas apcirkņos. Gan nopluks tad viss zilums, viss sarkanums tā jums lielmanīšām, kā kalponēm," Oļiņš sacīja, ieiedams arī dibena istabā.