BRĀĻI  KAUDZĪTES

MĒRNIEKU LAIKI

PIRMĀ DAĻA

III

Bij karsta pusdiena siena laikā. Tikpat Irbēnu jaunie, kā vecieiedzīvotāji strādāja tikuši vien savā pļavā katri. Annuža, kura bij pie ienācējiem palikusi, atvieglināja Ilzei ne tik vien dažu soli, bet brīžam atstāvēja pavisam viņas vietu mājā pa darba laiku, un tā tas bij arī minētā dienā, kur viņa, nonesusi patlaban saviem strādniekiem maltīti, nāca atpakaļ ar spaini vienā rokā un Lienīti uz otras rokas. Celiņš gāja gar Oļiņu istabu, no kuras patlaban iznāca Oļiniete, paķēra grābekli, kurš bija piesliets, un sāka pēc sava ieraduma iet pateciņus uz siena pļavu, jo cēlās mazs debestiņš un visas kaudzes siens bij izlaists uz apārda. Annužu tā pretī nākam sastapdama, viņa sacīja lielā nevaļā: "Labi gan, Annužiņ, ka tevi satieku! Man jāsteidzas palīgā pie kaudzes mešanas, jo viss siens ir vaļā un debess taisās; cilvēku ir maz, bail, ka neaizlīst. Es Pēterīti gan atstāju pie Trīnītes, bet viņš ir tāds bailīgs, viens nemaz mājā nestāv - gandrīz pērkons uznākot. Ja nu tā redzi, tad atnāc kādu brītiņu, kamēr manis nav mājā." Annuža vēl nepaguva apsolīties, kad Oļiniete bij jau projām.
Neticamā ātrumā saauga turpat uz galvām mazs debestiņš, un, iekams bij Annuža paspējusi noiet uz savu istabu, nolikt spainīti un kaut ko apkopt, tad jau sāka nākt retas, rupjas piles un atskanēja dažs spējš un skaļš pērkoņa graudiens. Viņa paņēma tūliņ Lienīti, aiztaisīja savai mājai durvis un aizsteidzās uz Oļiņiem, kur jau pa labu gabaliņu varēja dzirdēt bērnu stipri raudam.
Oļiņiem bij kaudze patlaban pusdarbā, kad lietus strāviņa nāca stāvu virsū. Strādāja gan visā spēkā: pats saimnieks stāvēja uz kaudzes, un Andrievs svieda gandrīz pa pusgubai siena augšā vienās pašās dakšās. Saimniece ar divi meitām grāba un bīdīja sienu klāt un taisīja, lai var viegli ieņemt dakšās; ik pa minūti viņa atkārtoja šos vārdus: "Ķerat nu, meitenes, ķerat!" Kāds pavecīgs vīrs, Oļiņa otrs puisis, veda rikšiem vien no atstatākiem apārda galiem sienu klāt, mezdams pie ikkatra pērkoņa graudiena sev krustu priekšā. Te uz reizes pieskrēja rauduraudādams Oļiņa dēlēns Pēterītis, kādus sešus gadus vecs puisēns, kurš bij atstāts mājā pie Trīnītes.
"Kā tu, dēliņ, skrēji? Kas tev kait? Vai Annuža palika pie Trīnītes?" Oļiņiete kā izbijusies jautāja.
"Nē, man bij vienam bail," puisēns, šņukstēdams un piedurknē slaucīdamies, atbildēja.
"Un tad bērnu atstāji vienu pašu? Tavu nejēdzīgu puiku!" Oļiniete iesaucās un, grābekli nosviedusi, aizskrēja, ne atpakaļ neskatīdamās.
Pēc kādām minūtēm apmeta zibens turpat ap acīm, un tūliņ nāca arī briesmīgs graudiens līdz, tā ka vecais, patlaban uz kārts stāvēdams, nespēja pārmest ne krusta viņam papriekšu, bet tas tam uzbruka pašā darbā, caur ko grožs palika tik kreisā rokā un zirgs, kurš no zibens bij atsities atpakaļ, un, troksnim atskanot rāva atkal ar joni projām. Caur spējo atlaišanu saļuma braucējs priekšu un atkal caur tikpat spējo raušanu nevarēja atdabūt viensvarības stāvokļa atpakaļ, tāpēc pārgāja kārts viņam pāri un pats iejuka siena blāķī, ne krusta pa godam nepārmetis.
Lietus sāka stipri līt, un drīz ieraudzīja Oļiņš, uz kaudzes stāvēdams, dūmus ceļamies aiz kalna taisni pretī Irbēniem. "Mājā iesperts, māja deg!" viņš iekliedzās, tad devās taisni ar vienu lēcienu no kaudzes nost un skrēja uz māju, kura bij nepilnu versti tālu. Andrievs dakšas nometis, steidzās līdz un meitas arī vaimanādamas un kliegdamas; vispēdīgi kunkuļoja vecais siena vedējs, kurš bij tikko no blāķa izlīdis, tāpat bez cepures, siena pilniem matiem.
Kalnā uzskrējis, Oļiņš ieraudzīja jau savas dzīvojamās ēkas jumtu pilnās liesmās. Viņš nelaimīgi iekliedzās un likās, it kā būtu vienu acumirkli apstājies, bet tad steidzās ar visu spēku tāļāk. Kādu gabalu paskrējis, viņš atrada sievu uz ceļa bez dzīvības guļam. pārskrēja piepeši pār viņa seju izsamisēšanās bālums; viņa prāts apmulsa, ka nezināja, ko darīt, vai nākt sievai palīgā vai skriet uz māju. Viņš paskrēja gan garām, bet tad atkal apstājās, it kā gribēdams atpakaļ griezties, un, rokas pacēlis, iesaucās: "Mans Dievs kādēļ tu mani esi atstājis!?" Tanī pašā acumirklī viņam iesitās prātā kā kāds šāviens, ka Trīnīte ir laikam degošā mājā šūpulī. "Arī bērnam tu meti uguni virsū!" viņš izsaucās pārmetošā balsī, aci un drebošās rokas uz augšu pasizdams. "Nu laikam tu atriebies pie manis par visas pasaules grēkiem!" Un ar šiem vārdiem skrēja visā spēkā uz māju.
Andrievs, kurš arī bij tūliņ uz pēdām līdz, pacēla bez kādas apdomāšanās stiprām rokām saimnieci no zemes un nesa uz māju. Uz ceļa viņa atmodās, jo bij tik paģībusi, sāka kliegt un raisīties vaļā! "Bērns sadeg, bērns sadeg! Laid mani vaļā, laid mani vaļā!" saukdama, viņa izsitās puisim no rokām un aizskrēja ar apbrīnojamu spēku un ātrumu.
Oļiņš, pirmais pie mājas atsteidzies, mēģināja gan skriet iekšā, bet liesmas atsita viņu atpakaļ, tā ka mati un uzacis apsvila. Oļiniete pieskrēja, kliegdama ar briesmu un izsamisēšanās pilnu seju un gribēja vienā lēcienā doties liesmās iekšā, bet Oļiņš viņu saķēra un atturēja, it kā kad kādu pazudušu mantu būtu atdabūjis, jo viņš redzēdams to uz ceļa bez dzīvības guļam, turēja to par pērkoņa nospertu. Nu izcēlās neganta cīnīšanās starp abiem: pati kliedza vienā balsī un raisījās vaļā gandrīz ar ārprātīgiem spēkiem, bet pats turēja viņu cieti un raudzīja mierināt.
Pa to starpu bij klāt ne tik vien pašu ļaudis, bet arī daži no kaimiņu ciematiem un pļavām. Visi skraidīja kā apmulsuši, cits caur citu vaimanādami, it kā gribēdami ar to rādīt savu līdzcietību. Sievieši nostājās pūlī kādu gabaliņu tādā atstatumā, ka salt nav, un kliedza it kā zosis, rokas slaistīdami, vienā balsī: "Glābjat nu, glābjat, mīļie ļautiņi! Vai Dieviņ, tādas nelaimes! Skrienat nu, nesat vai ūdeni, vai, un lejat virsū!" Ļaužu pulks auga ikkatru acumirkli lielāks, bet darīt vēl nedarīja nekā, tik vien Andrievs, kā izskatījās, skraidīja un rīkojās ar ziņu un apziņu. Kad viņš bij apskatījies pārlicis drīzumā, kas darāms, tad pavēlēja cietā balsī sieviešiem salasīt visus spaiņus un citus smeļamos ūdens traukus no savā un otras mājas un sastāties rindā līdz mārkam, tā ka var dot spaiņus roku pa rokai uz priekšu un atpakaļ. Vīriešiem pavēlēja kāpt citiem uz tuvējās rijas un kūts jumtiem un sargāt tās citas ēkas un aizdegšanās, citiem atkal degošo māju ārdīt nost un liet ūdeni virsū. Drīz sāka nākt spaiņi cits pēc cita klāt, kurus izlēja liesmās iekšā. Tad tik pienāca vēl aizelsies Oļiņa otrs puisis, tas pats vecītis, kurš siena pļavā, zibinim sperot, meta krustu. Viņam nebija vairs spēka paskriet, jo, jau soļiem ejot, bija nokusis. Ieraudzījis, ka taisās dzēst, viņš steidzās cik varēdams drīzāk klāt un kliedza baiļu pilnā balsī:
"Liekat mieru, liekat mieru! Vai traki esat, pērkoņa uguni dzēsdami?!"
"Ej stāvi rindā pie sieviešiem un dod spaiņus!" rīkotājs viņam , uzsauca tādā balsī, kurai bija jāpaklausa negribošam, tādēļ vecītis cieta klusu un darīja, kā vēlēts.
Bet, par nelaimi, taī pašā brīdī pieskrēja kāds garš vecis ar "rata cepuri" un apturēja Andrievam patlaban uz degošās mājas lejamu spaini, tā ka tas izgāzās zemē. "Andriev, vai tu gribi Dieva darbiem pretī celties? Kā tu, prātīgs cilvēks būdams, vari tik nejēdzīgus darbus strādāt! Lai deg, ko Dievs nolicis! Vajag glābt tik citu ē..."
Pašā pusvārdā blīkšķēja viņam Andrieva pliķis pa ausi, no kura aizskrēja "ratene" labu gabaliņu un pats samēja rokas dubļos. "Velns lai jūs parauj, pasaku maisi! Nost no kājām!" viņš dusmās kliedza un skrēja atkal pie darba.
Pasistais uzcēlās, lēnām paņēma cepuri un, viņu uz kreisās rokas izdauzīdams, teica bailīgā pusbalsī: "Lai Dievs žēlīgs!" Tad iegāja rijas priekšā un sāka citiem tādiem pašiem spriest, ka labi nebūšot: jo pērkoņa uguni lejot jo trakāk vien degot, un baļķu jau nedrīkstot pavisam raut laukā. "Lai nu strādā, lai strādā, redzēs, kā veiksies!" Tas pats, kurš bija pliķi dabūjis, sacīja: "Tur jau ne vārda nedrīkst teikt. Vai nav redzēts, kā šādiem gudriniekiem izdodas? Lūk, kur Spļaukās arī, kad bij iesperts, tāpat lēja vai veselu dīķi virsū, bet izdega gandrīz ar visiem pamatiem. No izrautām baļķēm bij priekš jaunās rijas tik vienu stenderi vien iztaisījuši, bet pa gadu desmit uguns - laikam no sērkociņa - klājienā iekšā."
"Redzat še, būtu nu bijuši uguns vārdi, bij vislabāk: ne vajadzētu liet, ne skraidīt," cits sacīja, uz sliekšņa sēdēdams un pīpi tikpat mierīgi taisīdams kā svētdien pieguļā. "Mans tēvatēvs stāstījis, redz, nezin kurp tur zaldāti gājuši pa ceļu un vienā paspārnē, redz še vei, tāpat kā še, zem salmu jumta vārījuši putru, ka dzirksteles vien kāvušās. Tik tad, kad gājuši projām, piekodinājuši, lai neviens , tai ugunij neaiztiekot, kamēr viņa pati izdziestot. Kad taisījušies kurt, tad gan saimnieki sākuši kliegt, ka nu nodedzināšot māju kā traki, bet tas pats pavāra zaldāts paņēmis zobenu, apvilcis guļamos salmos aploku un ielicis vidū uguni. Līdz tam apvilkumam nodedzis kā nogriezts, bet tālāk ne pussalma."
"Reiz atkal kāds korteļa zaldāts uzvilcis uz galda krustu ar krītu," - tā cits sāka stāstīt, galvu zem cepures kasīdams, "tam krustam apvilcis atkal aploku. Tad atkal pa tam krustam nobēris biszāles un atkal pašā vidū iededzinājis. Līdz tam aplokam atkal viss izdedzis, un ārpusē tie gali atkal palikuši tāpat."
"Jā, kaut jau tāda zināšana bijusi, tad apskrietu vien tagad apkārt, kā jau tādi zinātnieki darot, un uguns tik noraustītos vien," cits sacīja, kaklu kreisā pusē spaidīdams. "Brīnums gan, cik stipri tie vārdi nav! Reiz kāds krogs bijis no gala aizdedzies, te nezin kur cēlies, kur ne krievu unguris - pieskrējis elsduelsdams, izrāvis no somas diegu kamoli, saņēmis pavediena galu rokā un pārlaidis vien šķērsu pār jumtu. Līdz tai vietai nodedzis, it kā kad ar cirvi būtu nocirsts, un otra puse vesela."
Pa to starpu gāja dzēšanas darbs labā kārtā. Tenis bij arī piebiedrojies Andrievam pie rīkošanas palīgā, kaut gan brīžam viņa nemaz nevajadzēja. Patlaban viņš gāja veikli pa pagalmu - jo skriet tas nekad neskrēja -, kreisā rokā bij spainis un labā pīpe. Tos runātājus rijas priekšā ieraudzījis, viņš Andrievam, kurš aiz lielās steigšanās nebij viņu nemaz ievērojis, ar pīpi uz tiem rādīdams, teica: "Andriev, dēls, paaicini ciema tēvus arī, kā smejies, lai sasilda rokas."
"Velna diedelnieki! vai skatīties atnācāt? Kā sakas izpurināšu visus, ja neiesat tūliņ pie darba!" viņš kliedza sakarsis un pārskaities. "Valdībai nododami tādi dienu zagļi! Raug, visi bērni strādā, un šie atnākuši žāvāties!" -tā viņš vēl teica, uz Kasparu rādīdams, kurš patlaban gāja garām, nesdams cepurē ūdeni, pats viss aplaistījies un ar oglēm nosmērējies tāpat kā Andrievs.
To dzirdēdami, līda gan visi no rijas priekšas laukā, pīpes kabatā bāzdami un gaisā skatīdamies, vai lietus vairs nebūšot.
"Tā, tā, ciema krusttēvi, nākat nu, nākat, lietus ir pārgājis, un netiks kažoki vairs slapji," Tenis, ar tukšu spaini viņiem garām iedams un zobodams, sacīja.
Oļiņš nonesa sievu uz klēts priekšu pēc tam, kad viņa bij otrreiz noģībusi, redzēdama, ka bērnam jāpaliek bez glābšanas liesmās. Tagad viņa bij atkal atmodusies un kliedza un lauzījās tīri kā ārprātā, tā ka šaušalas nāca skatoties un klausoties, un likās, ka viņa nedz dzirdēja, nedz redzēja, kas apkārt notika, un brīžam lauzās vaļā ar tādu spēku, ka vairāk roku tikko spēja viņu noturēt.
Pēc kādām stundām bij ugunsgrēks pilnīgi noslāpēts, tik šur un tur dažs norauts baļķis kūpēja. Dzēsēji bij jau gandrīz visi izklīduši, un Oļiņi sagāja rijā dzīvot, kur, zināms, vairāk nekā neatrada kā četras melnas sienas un apputējušu krāsni, bet ienest arī vairāk nevarēja kā tikai kādu kūli salmu. No uztura un traukiem bij tik atlicies piens ar spainīšiem, kuri stāvēja pagrabā. Ilze bij iedevusi meitai un Kasparam, lai atnes kukuli maizes, bļodu un dažas karotes. Oļiņš lika atnest no pagraba vienu spainīti rūguša piena, un vakariņas noturēja visi rijas vidū uz bluķīša. Oļiniete vien sēdēja gluži klusu, roku pie mutes pielikusi, un skatījās stīvi zemē. Viņa nebij jau dažu stundu runājusi vairs ne vārda un tā kā pirmāk aiz kliegšanas tā tagad aiz klusuma nemaz nemanīja, ko citi dara. Oļiņš aicināja gan viņu pie vakariņām, bet tā ne acu nepacēla it kā tēls.
Vakariņas bij paturētas, un Oļiņš, rokas salicis, skaitīja klusām savus ierastos galda pātarus. Patlaban ienāca Ilze, apskatījās un, lakata stūrī acis slaucīdama, dziļi nopūtās.
"Paldies žēlīgam Dievam, kurš gan mūs ir šautis, bet arī žēlo, un paldies tev ar, viņu māt, par maizes riecieniņu, un lai Dievs tev tāpat viņā dienā pasniedz savu žēlastību!" Oļiņš sacīja uzceldamies, tad nogāja sienmalī pie sola un apsēdās.
"Kas nu, viņu tēv, bij to šorīt domājis, ka jums šodien tāds vakars pienāks," Ilze sacīja, atkal acis slaucīdama.
"Ir jau nu gan tā Tēva rīkste mums asa bijusi, bet tomēr, kā Dieva vārds saka: "Mēs neesam vēl pagalam iznīcināti tapuši." Nebūtu jau tas Pēterēns uz pļavu aizskrējis, tad paliktu abi iekšā. Vai nu kas cits viņam tās bailes iedeva kā tas pats, kura balss sauc ar uguns liesmām."
"Ka tevi kaps, kādu es vēl nobaiļu dabūju!" Oliņa vecais puisis, patlaban rijā ienākdams un zirgu apaušu saini aizdurvī nomezdams, sirdījās. "Zirgus sapinis, nāku uz māju, tā pie pašas krusta dūkstes - tāpat ar visām šās dienas bailēm tādas kā šalkas jau pār kauliem skrēja -, tā uzreiz klausos: dzirdu tīri tā kā mūsu Trīnēna raudāšanu; pārmetu krustu, bet nevarēju nemaz noskārst, kurā pusē raud; te atkal apklusa, un man sametās tik traki bail, ka ir kājas vairs zemes nemanīja. Bet raud atkal turpat priekšā un nu jau liela cilvēka balsī. Stīvs vien paliku, domādams: nu esmu no modzekļiem gluži apstāts. Uz reizes ieraugu priekšā cilvēku gūzmu! Jau gribēju cirsties atpakaļ purvā iekšā, tā dzirdu - sauc pie vārda: "Annas tēv! Kas tev kait? Kurp tu skriesi? Vai atkal esi no kā nobijies?" Tad tik ieraugu - nospļaujos: ka tevi zvērs! - otrējo Annužu ar savu bērnu. "Ko tu te lodā krēslas laikā pa mežu, cilvēkus baidīdama? Raud viens, raud otrs." Nevarējusi nemaz mājā rimties, tās pašas šās dienas nelaimes vien sirdi mācot. Iešot rītu uz kādām nedēļām pavisam projām, jo nevarot to vaimanu dzirdēt, nedz arī taī vietā skatīties."
Vecītim Trīnītes vārdu pieminot, Oļiniete pasita acis drusku uz augšu, bet paklausījusies atkal nolaida uz zemi un sēdēja klusu, gluži tāpat kā papriekšu.
"Lai tad kā, Annas tēv, labi gan, ka Annužu satiki," Ilze sacīja kā apmierināta. "Es jau gandrīz sāku baidīties, jo nemaz šodien no pusdienas nav redzēta. Gribēju jau pie jums apjautāties, vai kāds nav kur manījis. Ak tad dzīrās iet projām? Tētiņ Dieviņ! nu, viņai jau ir tāda nepanesīga sirds," Ilze runāja, vēl kādu brītiņu padomājusi un roku pie mutes turēdama. Tad piegāja pie Oļinietes, izrunājās labu brītiņu, bet tas viena alga, vai ar akmeni runātu.
"Viņa jau nerunā, otrējo māt, ar nevienu," Oļiņš sacīja. Tad izvilka no mēteļa kabatas, kurš bij uz pusdurvtiņas uzmests, vecu, bet glītu dziesmu grāmatu un, uz rijas vidu iedams, kur patumša svecīte dega, sievā stīvi paskatījies, teica: "Mad, vai tu esi gluži bez ticības? Klausies tad jel, ko Dieva vārds saka!" To sacīdams, Oļiņš apsēdās uz bluķīša, atšķīra grāmatu pēc papīriņa, kurš taī bij ielikts, un sāka lasīt: "Dievs labi dar' ko darīdams..."
"Meli, meli, meli!" Oļiniete kliedza, piepeši uzlēkdama, tad pieskrēja pie Oļiņa, izrāva ar niknu spēku viņam grāmatu un iesvieda kaktā, ka noplūkšķēja vien. Pēc tam nogāja atpakaļ, atsēdās pirmā vietā un cieta atkal klusu.
Ar tiem izlasītiem četriem vārdiem bij Oļiņš piepeši parāvis lielu ceļu tam ūdenim, kurš vienādi spiedās ar varu Oļinietes sirdī. Kamēr liesmas viņas bērnu rija, tikām viņa varēja ciest un žēlumu just līdz izsamišanai, bet nu, kur jau uguns bij beigusi savu upuri raut un pati izdzisusi, tur arī viņas sirds apklusa, balss nomira un asaras nostājās. Viņa bij vienādi un stipri ticējusi tam, ka "Dievs labi dar' ko darīdams", bet šā notikuma nespēja ar to ticību nekādi salīdzināt. Lai arī viņas grēki būtu tik sarkani kā asinis un tik lieli kā jūra, tomēr viņa nevarēja saukt par labu tā, ka viņas dēļ vajadzēja Dievam atriebties pie bērniņa. Oļinietei bij gandrīz dusmas uz sevi pašu par tādu piekrāpšanos; neizskaidrojams vienaldzības aukstums pārplūda viņas sirdi, kura nicināja Visuaugstajo. Viņa nodotu ar zaimošanu savu dzīvību, ja tik varētu ar to Dievam spītēt un atriebties.
Kaut gan Oļiņš pats bij satriekts un nespēja zemoties zem Dieva varenās rokas tā kā laimes dienās, tomēr viņa sirdi pārņēma šaušalas, redzot dziesmu grāmatu kaktā sviežam un saucam Dieva vārdus par meliem. Varēja nomanīt, ka viņa sejs, kurā gandrīz nekāda sārtuma nebij, nobālēja vēl dziļāk. Kādu acumirkli viņš tā stāvēja, tad, rokas salicis, izsaucās: "Dievs, esi tu pats žēlīgs un neej ar viņu šaī brīdī tiesā!" Tad gāja, pacēla nosviesto grāmatu un, kā varēja nomanīt, skaitīja klusām iesākto dziesmu tāļāk. Ilze nopūtās smagi, atsacīja ar labu nakti un aizgāja, vēlēdama klusu sirdī visiem nelaimīgiem svētu Dieva mieru.
Nakts bij itin silta, klusa un auglīga - kā jau allaž pēc pērkoņa lietus. Mēness bij uzlēcis un jau kādu gabaliņu pakāpies pret debesīm. Dūmi, kuri vēl pamazām kaut no kādām pagalītēm kūpēja, necēlās nemaz augšā, nedz arī gāja projām, bet sakrājās turpat uz nelaimes vietas, it kā to briesmu notikumu slēpdami. Divi sērmaukši, kuri stāvēja tuvu istabas galā, bij apsviluši un izskatījās gluži kā ķēmi. Visu to uzlūkojot un šās dienas notikumus iedomājoties, sametās Ilzei gandrīz bail ap sirdi, un, kad turklāt viņa iedomājās dzirdot pat Trīnītes raudāšanu, tad devās steigšus uz māju, lūgdamās: "Atpestī mūs no ļauna!"