BRĀĻI  KAUDZĪTES

MĒRNIEKU LAIKI

PIRMĀ DAĻA

V

Irbēnu ienācējiem Gaitiņiem bij jau notecējušas vairāk nekā divas gadu desmitas, šaī vietā dzīvojot, un pa to laiku arī piedzīvotas un pārlaistas dažādas dienas. Spēka jeb pusmūža cilvēki bij stipri novecojuši un toreizējie bērni pieauguši par spēka cilvēkiem. Pie lielākas rocības Gaitiņi nebija nākuši, bet sūri grūti tik dienišķu pārtiku nopelnījuši; tomēr priecīgi viņi bij pat pie mazākā daudzuma, un tik maz viņiem nevarēja būt nekad uzaudzis, ka Ilzei nepietiktu, ko Dievam no sirds dibena pateikt un viņu slavēt. Kad citi gauzdamies un zūdīdamies dažā grūtā gadā jautāja, cik viņai ticis rudzu vai kartupeļu, tad viņa izsaucās arvien svarīgā balsī un rokas salikusi: "Visa diezgan, visa diezgan! Ak tu, slavētais Dievs, tavu svētību! Kas izteiks viņa žēlastību?" Bet, kad kāds gaudās, ka maz esot un nezinot, kā varēšot iztikt, tad viņa par to gandrīz sadusmojās un runāja norādama: "Vai tas ir par cilvēku saucams, kas tā neatzīst? Ar tūkstoš mēlēm nav izdziedama viņa slava par tiem labumiem, ko viņš ikkatrā acumirklī mums dāvina." Gandrīz var sacīt, ka pašos grūtākos brīžos, kādu viņas mūžā vis netrūka, viņa jo ciešāki stāvēja uz tā pamata, "kas nekustēsies, kaut zem' un debess bojā ies". Jo smagāk viņu kāds dzīves krusts spieda, jo augstākā godā un slavā viņas uzticīgā sirds cēla savu Dievu. Vistuvākā dvēsele uz pasaules viņai bija Annuža, kuras negribēja laist nekad un nepavisam no sevis projām, bet kura tomēr pēdējos gados uzturējās lielāko daļu citur par iebūvieti, baidīdamās būt Gaitiņiem par nastu, kaut gan Ilze mēģināja viņu visādi pārliecināt un nelaist projām; tomēr atkal neviena nedēļa nepagāja, kad viņa kādu dienu neatnāktu pie Ilzes un savas audžumeitas Lienas, kuru jau mazu bij nodevusi pie Oļiņiem par audzēkni.
"Tenis bij arī jau itin sirms, ar pavāju acu gaišumu un tāpēc mita lielāko daļu uz mūriņa, šo to pūlēdams. Jau spēka gados viņš strādāja vairāk ar muti nekā ar rokām, tādēļ tagad nebij no viņa vairs nekas gaidāms. Kad vēl dzīvoja dzimtenē kopā ar veco brāli, tad brīžam, par zīmi, pašā labākā siena laikā pakāra izkapti šķūņa paspārnē, aizgāja uz māju un gulēja veselām dienām dzestrā piedarbā vai arī sēdēja uz sliekšņa, cepuri pār ausīm uzmaucis, nemaz neteikdams, kas kait, bet ēdin gan ēda. Kādreiz tādā brīdī aicināja viņu vecais brālis, lai nākot palīgā pie ķieģeļu sišanas, ar ko pārmūrēt rijas krāsnij spraušļus. Tad viņš atteica savā zināmā cēlā valodā: "Vai es podnieks?" Ziemās viņš mīlēja šurp turp Dievs zin kādēļ izstaigāt un vakaros vīt virves, grožus vai kādas auklas, bet tas bij zināms, ka gandrīz neviena noviju nenolika pie malas, kamēr nebij ar to sapēris bērnu bara, ja vien tam gadījās taisīt ap to bailīgo brīdi kādu troksni, jo, kad novīto grožu vai auklu gribēja labi pie skala apsvilināt, ko viņš allaž darīja, tad vijums bij jāsaloka rokā it kā uz labu sišanu un bez sišanas viņu nost likt bij žēl, tādēļ likās bērniem vidū, sadeva reizes piecas, vai acs vai galva, un tad nolika vijumu, ne vārda nesacīdams. Ja tad Ilze vai cits kāds ieminējās, ka tīri kā traks, nepilnīgs bērnus veltīgi sitot, tad viņš atbildēja, lai nebīstoties vis, jo atpelnīšot jau gan rītdien un kas tad ik reizes pēc žagariem lai skrienot. Bet, ja gadījās, ka bērni jau gulēja vai skaitīja pātaru tad ņēma suni rokā, ja vien to varēja istabā atrast, jo par to nebij ko bīties, ka viņš pēršanas iemesla neatradīs. No savas agrāk dabas, izrunas un cēlošanās viņš nebij arī tagad nekā atmetis: pīpes galviņa stāvēja tāpat šķībi pie pagara kāta ar slaidu, līku galu, astru viduci un izrobotām ripiņām; ap kaklu bij tāds pats liels lakats, galvā pagara ziemas cepure ar plakanu dibenu, nagu atliektām austiņām; kājās allaž ar atlocītiem stilbiem zābaki, kurus smērēja gandrīz ik pārdienas ar degutu tā, ka tā nespēja nemaz saiet iekšā, bet spīdēja kā vikse pa virsu, un likās, ka viņam spīdums patika, kādēļ vien arī tik daudz smērēja. Lasīdams Tenis valkāja brilli un turēja grāmatu no sevis ļoti atstatu, kā to redzējis pie dažiem kungiem. Vai viņš arī patiesi lasīja vai tik matā skatījās, tas nav zināms. Dažu brīdi, kad bij tā labi ilgi skatījies, sāka piepeši dziedāt.
Ilze līdz šim kopa vēl arvien savu saimnieces soli pie mājas, kaut gan pati arvienu vārguļoja. Nekad viņa nevarēja norimt un mierā būt, ja tik vien maz spēja kustēt, bet tagad, ziemai sākoties nelaida vājums viņas pavisam no gultas ārā, tā ka Annužai vajadzēja palikt pastāvīgi viņas vietā. Tomēr viņa nemitējās jel padomiem un paskubināšanu līdzdarboties. Brīžam viņa pārmeta arī Tenim, ka tas, vesels cilvēks būdams, tik zinot kā mūriņu sargāt un ar pīpi knibināties, lai Kaspars vai nobeidzoties, ar vienu pašu puisi vien visus darbus darīdams; būtu gājis jel un pakūlis drēbju linus, ko vērpt; bet viņš zināja arvien lepni un kaitinoši atbildēt - vai nu tā: "Ko tu, siev, zini no vīra darbiem! paliec tu maniem pleciem un ēd vecuma maizi!" - vai arī citādi.
Kādā rītā bij Tenim atbraukts pakaļ no kaimiņu ciema, lai ejot kādai sievai asiņu izlaist, kura nobijusies laikam no traka suņa.
Še jāpiemin, ka Tenis bij jaunībā līdz ar sešiem citiem no viņa valsts izmācīts apriņķa pilsētā pie apriņķa ārsta par asiņu laidēju, jo asiņu laišanas vajadzēja tolaik visiem: vājiem par veselību veseliem par izsargāšanos no vājības, jo pēršana līdz ar kalpošanas laiku beigšanos bij drusku rāvusies un tātad, ja negribēja likt ļaudīm asiņu pilnībā dzīvot ilgu un veselīgu mūžu, vajadzēja gādāt, lai var viņas dabūt no dzīslām ārā. Šo vajadzību bij ieraudzījuši ne tik vien paši ļaužu vecajie, bet arī ārsti; tādēļ tad asiņu laišanas darbu strādāja ar visu dūšu. Tenis vien varbūt iztecināja vairāk asiņu, nekā tagad izdedzina dažā draudzē petroleju, jo tas tā bij apskaitīts, ka lai valstī asiņu tecēšana caurcaurim nekad nemitētos. Īsti pār- jeb pussvētku dienās bij šim darbam labas sekmes. Tad Tenis jau no paša rīta uzvilka zābakus ar atlocītiem stāviem jeb stulmiem un gaidīja savu veselo vājnieku, kuri ticēja, ka ikkatrs grūtums un pat vecuma nespēks nākot no tā, ka ļaujot pieaugt daudz asiņu, kas pēdīgi varot cilvēku pavisam nomākt. Tādēļ nāca arī šie viesi un jo vairāk veci, kalsnēji cilvēki. Tie cerēja nākt jaunības spēku un spirgtumu caur asiņu nolaišanu. Tenis aplūkoja vien, kur katram lielākas dzīslas, vai rokās, vai lielos, pierē, tad to, kuru atrada par labāku, cirta pušu un tecināja kausu pilnu. Kad asiņu devējs taisījās ģībt, tad iedeva viņam sāls graudiņu mutē. Kad Tenim brīžam dažs jautāja, no kurienes dzīslas nākot un kurp aizejot, tad viņš atbildēja īsi, ka visām dzīslām esot gali galvvidū. Arī slātaviešos viņš bij nācis ar šo amatu slavā un strādāja to ar īpašu lepnumu. Pēdējos gados asiņu laišanas vajadzība sāka iet tomēr ļoti mazumā, it kā kad asins nebūtu nemaz vairs augušas, un Tenis dabūja cilāt šos brīnišķos dzīvības un veselības atjaunošanas rīkus arvien retāk, bet par to tad strādāja ar jo pilnīgāk un tecināja asinis bez žēlošanas veseliem kausiem, ja vien varēja vēl dabūt kāda, kas to ļauj. Pieminētā rītā viņš taisījās uz braukšanu lieliski un svarīgi, it kā kad būtu jāsteidzas noņemt ievainotu kāju vai pašam ģenerālim. Tenis gan varēja būt lepns tādēļ, ka atradās tomēr vajadzības, kur viņa mākslas vajaga, bet jo vairāk tādēļ, ka cilvēks bij sūtīts taisni pēc viņa paša un vēl braukšus.
Kad Tenis aizbrauca, tad Ilze palika istabā viena pati. Viņai bij šonakt bijis stiprs miegs, tādēļ jutās spirgtāka, tā ka varēja piecelties gultā pussēdu pret pagalvi, paņemt no loga Dziesmu grāmatu un lasīt. Viņas vaigs bij smags un nopietns, bet līdz ar to kluss un paļāvīgs. Kādu brīdi lasījušai, grāmata noslīdēja uz leju un domas pārņēma prātu.
Patlaban ienāca jauns cilvēks pilnīgā augumā, ar melnu, gandrīz mežīgu bārdu un matiem. Viņa sejs bij skaisti bāls, kluss un auksts kā balta mūra siena. Visa šā cilvēka izskats prasīja gandrīz bijāšanas un cienīšanas. Ienākdams viņš vājnieci laipni sveicināja: "Labrīt, māt! Vai esi jau spirgtāka?"
Ilzes vaigs jauki apskaidrojās priekā un laimībā. "Labrīt, labrīt dēliņ! Šorīt man, tevis gaidot, ir pavisam viegli. Vai nu visas mantas atvedāt?"
"Laikam visas būs gan," Kaspars, lielās drēbes novilkdams atteica.
Ilze cieta brītiņu klusu. "Vai pats īstais mērnieks arī atnāca jau tūliņ līdz?"
"Tūliņ vis vēl ne, bet laikam drīz gan nāks," Kaspars atbildēja, pēc kāda acumirkļa, it kā no citām domām uztrūkdamies.
Ilze smagi nopūtās un sacīja: "Jūs gan vedat visa valsts, bet ne kādu labumu kurš sevim atvedīsat!"
Viņiem vēl tā runājot, ienāca Annuža, kurai arī vecums nebij gājis garām, nesdama Kasparam brokastis. Kad viņš bij paēdis Annuža galdu nokopusi un aizgājusi atkal saimniecības darīšanās, tad Ilze, kura visu to laiku sēdēja klusās domās, sacīja lēnā balsī: "Nāc šurp, dēls, tuvāk, parunāsimies!" Kaspars, pēc sava ieraduma it kā tālumā skatīdamies, brītiņu padomāja, tad ņēma krēsliņu un nosēdās pie mātes gultas.
Ilze iesāka runāt lēnām un domīgi: "Es, dēls, nomanu, ka mans gājiens šaī pasaulē laikam drīz, drīz nobeigsies un varbūt ar pašu vājību, tādēļ es izmeklēju ik dienas no jauna savu sirdi, vai tur neatrodas vēl kāds grēku melnums, kas līdz šim būtu palicis Dievam paslēpts un kurš mani no viņa šķirtu; izmeklēju, vai neatrodas uz sirds kāds noziegumu smagums, kura dēļ man ar kaunu būtu jāapstājas pie paradīzes vārtiem, un vai netur manas sirds pie pasaules vēl kādas saites, kuras aizkavētu manu pārcelšanos šās iznīcības uz mūžīgu godību. Tu zini, ka tu esi mans dārgums kuru es glabāju ar bijāšanos, lai varētu savā laikā tam, kas viņu dāvinājis, atdot tik skaistu un no pasaules nesagānītu, kādu es to dabūjusi. Tagad, kur es topu aicināta projām un tu esi jāatstāj, tā sakot, svešām rokām, līdz atkal satiksimies lielā rītā, - tagad ir mana sirds jo baiļu pilna par to, vai tu arī pats domā, ka drīkstēsi rādīt savu vaigu tam, kura acis ir kā uguns liesmas. Nedomā, dēls, ka es neatzīstu, cik tu man esi labs un paklausīgs, pret citiem taisnīgs un ka neviens tevis nevar saukt par platā ceļa gājēju, bet gan esmu ar šaušalām dzirdējusi runājam, ka šaurā ceļa staigātājs un krusta nesējs tu neesot, jo tu Dievam neticot. Vai, vai, dēls! tu nezini, ar kādām izbailēm es to valodu dzirdēju. Ja nu tas būtu tiesa, ar kādu taisnību, ar kādu rotu tad tu domā Dieva priekšā stāvēt, ja ne ar Kristus asinīm? Šās domas mani ir mocījušas dienu un nakti, un šaubīšanās top arvienu neatraidāmāka. No taviem darbiem un ceļiem es nevaru tevis par bezdievīgu dēvēt, bet, to gan atzīstu, ka savādāks esi nekā citi cilvēki: uz Dieva namu tu aizej reti un uz saiešanu gandrīz nemaz; ne tu ar kādu runā, ne biedrojies, bet esi allaž kluss un domīgs, tā ka nemaz nevar zināt, kas tev prātā un vai ar labām domām vien draudzējies. Es neiedrošinājos un negribēju līdz šim par to nekā runāt, jo gribēju pati ciešāk noraudzīt, vai tas var būt tiesa vai ne; nerunātu arī tagad, ja vien nenomanītu esam jau pusnakti tuvu, kādēļ vairs nedrīkstu snaust, bet ir jāpaliek nomodā. Zinu, dēls, ka tu negribēsi, lai es ar šaubīgu un nedrošu sirdi stājos Dieva priekšā, tādēļ saki man taisnību par to, ko tevim jautāju, lai varu apmierināties un viegli sataisīties uz savu mūžības ceļu, jo šī nezināšana un šīs bailes ir tas niknākais baideklis, kas vēl manu sirdi vajā un tas smagākais akmens, kurš uz viņas guļ."
Šo runājot, bij Ilze pagurusi un atlaidās, smagi elsdama, uz pagalvja. Kaspars sēdēja auksts, kluss un mierīgs it kā marmors; nekāds nosarkums nejauca viņa vaiga skaistā bāluma, neviens vilciens viņa sejā nekustējās, un acīs nebij redzama nekāda sirds viļņošanās. Pēc laba brītiņa viņš iesāka runāt, bet tik mierīgi kā par kādu ik dienas cilātu lietu.
"Citam es šādu jautājumu pavisam neatbildētu un arī tev ne, ja tu būtu jautājusi citā laikā un citā reizē; bet, ja nu tu jūties, ka šī nezināšana var būt tev par apgrēcību un nastu uz mūžības ceļa, tad gribu labprāt tavu sirdi atvieglināt.
Ņem vērā pavasara laiku un aplūko ikkatru kociņu un puķīti savos ziedos: dārza ābeli, plūmi, ķezberi, ceriņu krūmu, dārza, lauka un rudzu puķes; tad atkal tos augus, kuri ar grezniem ziediem nelepojas, - kā dažādus ogu krūmus, visas labības, ķimenes, kāpostus, kāļus un citus, kuriem ir tik vien neievērojami ziedi vai arī tobrīd nav ziedu pavisam. Ievēro tad, cik maz ļaudis šos pēdējos uzlūko - tikko gandrīz nenicina, un izskatās, ka paši viņu ziedošie brāļi un māsas pret viņiem lepojas un tura tos par nenieka un gandrīz par tādiem, kurus nevajadzētu nemaz par augiem dēvēt. Uzlūko tad atkal visus tos rudenī, tad redzēsi, ka tie, kurus pavasarī visi apbrīnoja un slavēja, ir vistukšākie no augļiem vai arī nes tik vien nederīgus auglīšus; ceriņu un rožu krūmi pēc ziedu laika nav gandrīz nemaz vairs ievērojami, jo pie viņiem nav nekas cits atrodams kā tik lapas un kādas nelietīgas pumpas, kamēr ogu krūmiem zari līcin līkst aiz sulotām un krāsainām ogām; kokaļus, skaisto rudzu puķu augļus rijnieks atšķir ar nezālēm un visām nelietībām no graudiem, kuri ir izauguši apakš tiem neievērojamiem, pelēkiem ziediņiem un der nu dzīvības uzturam par pamatu, jo no viņiem nāk maize; visi dobju augi jeb sakņāji, kuri ar nekādiem ziediem nav acu iepriecinājuši, atspirdzina un stiprina tagad sirdis; ķimenes izdod tad smaržīgus graudiņus, kamēr košās pļavu puķītes, no kurām ir atlikušies vien kātiņi, der vienīgi par sienu. Turpretī, ir atkal citi koki un stādi, kas nes gandrīz krāšņākus augļus nekā ziedus, - it kā dārza ābeles, dažas plūmes, zirņi un citi; tad vispēdīgi ir jo vairāk tādu, kuri nedz krāšņi zied, nedz arī nes derīgus augļus, - it kā lielākā daļa meža koku, kuri tad arī nav ievērojami, nedz vienā, nedz otrā ziņā. Tātad varētu šķirt visus kokus un stādus, četrās šķirās: pirmā - tos, kuri krāšņi zied, bet augļus nenes, otrā - kas krāšņi zied un nes krāšņus augļus; trešā - kuriem vientiesīgi ziediņi, bet brangi augļi, un ceturtā - kuri nedz krāšņi zied nedz nes krāšņus, derīgus augļus.
Īsti tāpat tas ir pie mums cilvēkiem, kad līdzina ticību pie ziediem un kristīgus jeb zamaritiešu darbus ar augļiem. Pirmie, kas zied, bet augļus nenes, ir tie, kuri ar ticību lielās, lepojas un grib ar to vien uzsvērt visus cilvēka pienākumus pret savu tuvāko un atlīdzināt jeb izdzēst sevmīlības noziegumus, meklēdami pie tiem neticības, caur ko sevi grib ierādīt ļaužu priekšā par ticīgiem jo tad vien viņi var izskatīties par augstu stāvošiem, kad citus pagrūž gar zemi. Šie ir tie bīstamākie un ļaunākie cilvēki uz pasaules, jo no redzamas čūskas var izsargāties, bet no neredzamas ne. Kristus tādus ļaudis sauca par vilkiem avju drēbēs un par nobaltētiem kapiem. Nevienas darīšanas ar viņiem nevar nedz iesākt, nedz pabeigt, kur netiks piekrāpts ikkatrs, kas viņiem uzticēsies: tā pārdod stulbu un nelietīgu zirgu par visdārgāko naudu, ja vien pircējs pats neatradīs vainas; tāds noraus mēru un svaru pusi uz puses, ja vien pats pārdevējs vai pircējs neuzmanīsies. Tādi liek aizmaksāt ikkatru vārdiņu, ko tie priekš cita saka, un izdod nabagu dāvaniņas uz vislielākiem augļiem, jo par tām viņi - ja vien spētu - prasītu no Dieva parādu zīmju, ar kurām tikt debesīs iekšā, bet, kad tas nav iespējams, tad piekodina viņam savā sirdī: "Redzi ko es daru, bet neaizmirsti tu man to simtkārtīgi atdot vai arī pielīdzināt man to par taisnību!" - Jo viņi paši arī nomana, kaut gan rauga sevi otrādi pārliecināt, ka pastarā tiesā ar to vien nepietiks, kad teiksies ticējuši, ja tur prasīs: "Ko esat darījuši?" - it kā kokam rudenī ar neprasa, kā esi ziedējis, bet prasa tik, kādus augļus viņš nes. Viņa viltus dabai nav vis pie cilvēkiem vien gals, bet tā sniedzas daudz tāļāk; viņi sauc sevi par neliešiem un grēciniekiem, kas gan ir taisnība, bet sirdī par tādiem nemaz neatzīstas; raud asaras, lielīdamies, ka viņas tekot iz salauztās un sagrauztās sirds, kaut gan sirds ir paštaisnības pilna un asaras tek vienīgi iz acīm, un tiek bagātīgi izlietas tik tādēļ, ka viņas it nekā nemaksā, bet, ja asaras būtu jāpērk jel piecas par grasi, tad vismazāk bez graša gabalā neraudātu, bet priekš svētulīgas izlikšanās izdomātu citu līdzekli, kas nemaksā naudas. Pie lielākiem noziegumiem, kurus nekādi nevar arī ļaužu priekšā iztulkot par nenoziegumiem, viņi saka, ka visi cilvēki esot krītami, maldīšanās piederot pie cilvēku dabas un neviens grēks neesot tik liels, kurš nevarot tikt piedots, jo pats slepkava dabūjis apžēlošanu, kad atzinies; tādēļ vajagot grēku tik noraudāt. Viņi grēko, ar vārdu sakot, uz citu aizmaksas, jo no parādu prasītāja - sirdsapziņas viņiem nevajaga bīties: tās tie nepazīst. No šādiem cilvēkiem tad būs izcēlusies arī tā neticības valoda par mani, kura pie tevis sacēla tik lielas bailes.
Otrie, kuri skaisti zied un nes bagātus augļus, ir tie, kuri apliecina savu ticību ar darbiem un tikumiem. Jauki stāv tādiem kokiem viņu ziedi un tādiem cilvēkiem viņu ticība, kaut gan tikpat vienu, kā otru ir ļoti maz. Tādi cilvēki nelīdīs nekad otra sirdī neticības meklēt un tad gandrīz ar prieku izpaust, it kā pirmajie to dara, - viņiem pietiek darba pārpārim būt nomodā par savām sirdīm. Tomēr ikkatru vājumu, ko viņi pie sava tuvākā redz, rauga ar mīlestību un līdzcietību dziedēt. Tevi, māt, es varētu skaitīt pie šiem cilvēkiem un salīdzināt ar ābeli, kurai rudenī ir tikpat pilni zari ābolu kā pavasarā ziedu!"
To dzirdēdama, Ilze iztrūkās un, rokas salikusi, iesaucās: "Vai, vai, dēls! ja nebūs vien tie āboli tārpu izēsti!"
Kaspars, kura sejs nepazaudēja no sava aukstuma un vienaldzības it nenieka, cieta brītiņu klusu un tad runāja ar pirmējo mierību tāļāk:
"Trešie, kuru ziedi ir neievērojami vai arī pavisam nenomanāmi ir tie, kuri ar ticību nelepojas, bet darbus dara; tie ir tie nicinātie zamaritieši, kuri paceļ dažu nelaimīgu iz asinīm, kam pirmajie ar skaisto ticības ziedu lepnumu iet garām. Tie nebaidās soda, bet baidās netaisnības un necilvēcības, nelūkodami, vai viņu priekšā guļ kristīts cilvēks vai pagāns, bet lūkodami tik uz to, kurš par visiem nelaimīgāks un kuram vispirms palīdzības vajaga, turklāt nemaz necīzdamies, lai viņu darbi nāktu zināmi. Nekad viņi nelielās, bet tik strādā, un, ja arī viņu darbi nav nekādi lielie, tad tomēr viņi netiesā citu, jo viņi zin, cik grūti ir piepildīt Kristus bauslību, kur pat ienaidnieks jāmīlē, tādēļ tad citu tiesātājus atrod tik starp pirmajiem, kuri itin gudri izvēlējušies sev to pusi, kur nav ne jādara, un tādi allaž strādniekus nicina. Pie šiem trešiem, kas augļus nes no nekrāšņiem un niecīgiem ziediem, cīšos es piederēt - nevis kā liels tuvāku mīlētājs un labdarītājs, bet bīdamies, lai mani ziedi nebūtu par maniem niecīgiem auglīšiem lielāki, turpretī - ja iespējams - mazāki.
Pēdīgi - ceturtie, kuri nedz zied, nedz nes augļus, ir tie, kuriem nav nedz ticības, nedz darbu un kuriem nav nekas svēts un nekas grēcīgs. Šie ir gan tie visu tukšākie, bet tomēr ne visu bīstamākie cilvēki, jo ļaunumā viņi netiek pirmajiem līdz. Tādi nemēdz ļaunuma meklēt nedz pie sevis; nedz pie citiem, kamēr pirmajie dēvē savu ļaunumu par labumu un cenšas atrast pie citiem gandrīz ļaunumu vien. Beidzot - pie šiem pēdējiem ir vēl tas labums, ka viņi nav apslēpti, kādēļ arī nav grūt no viņu ļaunuma izsargāties."
Še atkal Kaspars cieta brītiņu klusu un tad runāja vēl:
"Es domāju, ka caur šo izskaidrojumu tev tie citi jautāju kādēļ es eju maz uz Dieva namu un saiešanām un esmu tik kluss - atbildēsiet gandrīz jau paši vien, tomēr gribu viņus arī atbildēt.
Uz Dieva namu es nespēju bieži iet tādēļ, ka tur lielākā laužu dzied gan: "Nu būšu tēvam patīkams..." - utt., bet citām dienām gūst savu labumu pat iz cita nelaimes, un tādēļ tur ir redzami visvairāk Dieva vārdu veltīgi valkātāji, jo patiesīgie Dieva lūdzēji atrodas retāk nekā rudzu salmi ar divi vārpām. Tādos cilvēkos skatīdamies, mantoju vairāk apgrēcības nekā svētības. Par saiešanām man jāsaka, ka viņas gan var mīlēt jel jauku atmiņu dēļ tas, kas ir gājis tanīs no mazotnes, jeb saiešanās var mirt tas, kas viņās tikpat kā dzimis un atmin tos laikus, kad viņas bij augļu nešanas spēkā, bet nekad svešs un vismaz vairs tagad, kur tās stāv pa lielākai daļai jau kā novecojuši, palaisti un apsūnojuši dārza koki, kaut gan viņu tagadējie augļi pie labas apkopšanas varētu būt daudz veselīgāki nekā senāk; bet šimbrīžam viņas saceļ tik līdzcietības un žēluma jūtas."
"Nav vis, dēls, tiesa, ka saiešanu nevar pieaudzis cilvēks iemīlēt," Ilze sacīja, kad bij noklausījusies ar visu iespējamo vērību. "Man ir viņas kļuvušas par visa prieka, spēka un miera avotiem, kaut gan agrāk savā jaunībā un dzimtenē nebiju nemaz viņās gājusi."
"Jā, var gan būt," Kaspars pēc brītiņa atbildēja, "kas spēj ņemt visu par labu, tas atradīs tur un visur diezgan svētības, bet, kas meklē graudu vien, tas tur laika nekavēs. Es varu Dievam kalpot vislabāk vientulībā, kur manis nekas netraucē. Pēdīgi vēl, jāpiemin, ka maz runāt un ar citiem nebiedroties ir, vienkārt, jau mana daba un, otrkārt, es atrodu ļoti maz tādu cilvēku, ar kuriem derētu biedroties un ar kuriem varētu kaut ko runāt. Un tad vēl: klusuciešanas es neesmu nekad nožēlojis, bet runāšanu gan."
Kad kāds brītiņš bij pagājis un Ilze pārliecinājusies, ka Kaspars ir savu runu beidzis, tad viņa iesāka laipnā un lēnā balsī: "Tie ceļi, par kuriem tu, dēls, runā, ir man nepazīstami, tādēļ es arī nevaru teikt, vai viņi ved uz taisnību vai ne, jo es ziņu tik to krusta ceļu, kurš ir iezīmēts ar Kristus asinīm; šis ceļš iet no necienības un cilvēcīgas vājības caur žēlastību uz godību un beidzas mūžībā. No šā ceļa nevar cilvēks maldīties, ja vien viņš pats to tīši negrib; bet pielūko, pielūko ar bijāšanu - vai tavs ceļš arī ir tāds un vai netrūkst drošības, ka viņš izvedīs tevi labā galā? Vai esi savu sirdi izmanījis un pārliecinājies, ka neuzņem šās svešās tekas vieglprātīgi, domādams iziet varbūt taisnāk uz gala nolūku pats ar savu zināšanu un savu gudrību vien? Vai tu nebūsi nošķīries no citiem tik garīgā augstprātībā, negribēdams staigāt kopā ar visiem pa pestīšanas ceļu? Kādēļ tu neatrodi svētības tur, kur smeļ visa pasaule? Vai tu arī negribi sacīt - tik vien ar citiem vārdiem - "Es pateicu tev, Dievs, ka neesmu tāds kā šie"? Gan es zinu, ka dzīvē tu dari visu ar apdomu, bet vai to spēsi arī šaī svarīgā dvēseles darbā? Vai tavs nams neatradīsies pēdīgi uz smiltīm?" Kaspars neatbildēja uz šiem jautājumiem ne vārda, it kā kad nebūtu nekā dzirdējis. Ilzei laikam sametās drusku žēl, ka bij viņam tik sīvi uzgājusi, jo to viņa zināja, ka Kaspars neatbild tik uz tiem jautājumiem, kurus viņš tur vai nu par pārestīgiem, vai par pārgudriem, vai arī par visai muļķīgiem, tādēļ sacīja vēl, it kā pirmajos vārdus nogludinādama: "Tomēr, dēls, par aplamu es tavu ceļu nevaru dēvēt, kaut gan pati pa tādu staigāt nedz spētu, nedz gribētu un kaut gan redzētu daudz mīļāk un drošāk, ka tu staigātu to pašu Golgatas teku."
Pagāja atkal kāds kluss brīdis, un Ilze uzsāka no jauna: "Bet nu vēl vaicāšu tev vienu - pēdējo lietu. Viņa gan zīmējas uz tavu tagadējo dzīvi, bet pieder tomēr pie tavas labklājības, manas pēdējo dienu mierības un stāv varbūt saitē arī ar tavu mūžīgu dzīvību.
Pēc manas nāves būs gan jāsāk domāt par to, kā varēsi māju kopt un valdīt, jo ar liekiem cilvēkiem vien neviens nav iedzīvojies, īsti kad saimnieces trūkst, un tiesa ir, ko veci ļaudis saka: "Kā klēts bez atslēgas, tā māja bez saimnieces." Tu nomanīsi gan, ka es, ar vārdu sakot, vēlētos zināt, vai tu esi domājis uz to - sev izraudzīties dzīves biedreni, kura arī paliktu manā vietā par tavas dzīves kopēju. Varbūt es varētu taī vietā no savas puses, ja tu to vēlētos, izsacīt kādu padomiņu, ko esmu iekrājusi savā mūža ceļā."
Kaspars brītiņu apdomājās un tad runāja tāpat auksti un mierīgi kā pirmāk:
"Šaī lietā gan es nevaru tev nekā skaidri atbildēt, bet sacīšu tomēr, cik zināšu, un gluži īsos vārdos.
Nevis aiz gādāšanas par saimniecību, nedz arī aiz citām kādām rūpēm, bet aiz nenieka un gluži netīši esmu, kā varu sacīt, Oļiņu Lienu iemīlējis; tomēr neesmu viņai par to vēl ne vārda bildis, tik vien nomanu, ka viņa uz mani arī gan ļauna prāta netur. Tas ir viss, ko tev varu sacīt, un par to, kas vēlāk nāks, ir man jājautā tāpat kā tev." To izsacījis, viņš cieta atkal klusu.
Ilzes vaigs pie šiem vārdiem it kā apskaidrojās, un asas acis būtu nomanījušas taī pat sārtumu. Viņa, rokas salikusi, izsaucās: "Ak, Dievs! kaut tu liktu tam tā notikt, tad būtu piepildījies gandrīz viss, ko esmu priekš sava bērna lūgusi. Šās domas tikpat es, kā arī Annuža esam nēsājušas jau ilgi savās sirdīs, bet slēpušas tādēļ, ka Annužai nav vairs gandrīz nekādas tiesas runāt par Lienas nākošo dzīves ceļu līdz un priekš viņas ko vēlēties, jo Oļiņi uzskata Lienu tikpat kā savu meitu. Man bij jācieš klusu tādēļ, ka mēs, tavi vecāki, nevaram atstāt tev nekādas mantas un esam zemi ļautiņi, kuru Oļiņa māte negribēs pieņemt par saviem radiem jeb izdot pie viņiem audzēkni. Un es baidos arvienu, dēls, ka Oļiņu mātes prāts būs šinī lietā tev nepārkāpjama sēta."
"Var gan būt," Kaspars sacīja, mierīgi no krēsla uzceldamies, "tomēr tas viss stāv nākoša laika ziņā, un apmierinājumu es tev šinī lietā nevaru dot nekāda, jo pats arī tikpat vien zinu kā tu. Tagad iešu linu kult, un, ja tev manis vajaga, tad lai Annuža pasauc."
"Pagaidi, dēls, man vēl tev kas jāpiemin," - tā vēl Ilze iesaucās saņemdama Kaspara roku. "Tā nu redzi, ka tavs tēvs paliek tev kopjams, vecs, nevarīgs un, jāsaka, arī plānprātīgs. Pat savās jaunās dienās un spēka gados viņš brīžam dažā darbā pārsteidzās un izdarīja aplam, tādēļ es svarīgākās dzīves izdarīšanās nekad nevarēju viņam vien uzticēties, bet zināju visu līdz, kamēr tu vēl nebiji darītājs. Tagad man, zināms, vairs to rūpju nebij, bet tik es gribēju pieminēt to, ka tev tomēr vēl arvienu jārauga uz to, lai nekāda darīšana nenāk viņa rokās vien - īsti, kur nauda ir jācilā, jo ar to viņš neprot nekad cietīgi un derīgi dzīvot, lai gan viņš nav nebūt plītnieks un citāds izšķērdētājs, bet tik, ar vārdu sakot, vieglprātīgs un gādā drīzāk niekus nekā vajadzīgas lietas. Tad tev nu, dēls, būs uz to jārauga, lai vari viņu no tādiem darbiem izsargāt, kuri, kā redzi, uz vecumu ir pie viņa gandrīz pieņēmušies. Zinu gan, ka tu aplams dusmotājs neesi, bet brīžam var arī tev sirds saskriet un tu pret tēvu noziegties, tādēļ nes un paciet viņu ar lēnību, mīlestību un uzmanību. It īpaši liec to vērā tajos gaidāmos pārbaudīšanas laikos, par kuriem īsti man sirds baiļojas tevis dēļ, jo paredzu un nomanu skaidri, ka grūt var tev viņos klāties. Bet cīties tomēr pastāvēt uzticīgi un pa godam, lai viņā pasaulē nav jānes uz sirds varbūt grēcīgi iemantots un nīcīgs pasaules labums."
"Tēva vieglprātību jau esmu ņēmis arī vērā, tādēļ gan raudzīšu, lai nenāk nopietnas lietas viņa darīšanā. Otrkārt, par viņa kopšanu miesīgās un garīgās vecuma vājībās varu tevi apmierināt ar to, ka šis darbs būs arvien mans nepiemirstamais pienākums, cik vien to spēšu. Bet tik tāļu, māt, mums nav vajadzīgs vēl nemaz runāt, jo es nedomāju nebūt, ka tu jau mirsi, bet ceru, ka Dievs liks tev vēl ilgi dzīvot. Tāpat arī par gaidāmiem mērnieku laikiem nebēdājies nenieka: es pie viņiem nepiedauzīšos un apgrēcībā neviena nevedīšu, bet, ja kāds noziegsies pie manīm, tad par to neļaunošos." To sacīdams, viņš izgāja ārā un nedzirdēja vairs šos Ilzes vārdus, ar kuriem tā viņu pavadīja: "Labi gan, dēls, ka tu cerē, bet man žēl, ka šās tavas cerības vis nepiepildīsies."
Pēc tam viņa neatlaidās vis gultā, bet palika tāpat pussēdus, domās nogrimdama, līdz ienāca Annuža, kura bij nu rīta soli apkopusi un varēja palikt istabā līdz tam laikam, kad jāiet pusdienas gādāt.
"Nu, māsiņ, vai varēsi jau drīz celties?" viņa, rokas dvielī slaucīdama, jautāja.
"Jā, celšos gan, mīļā," Ilze atbildēja, it kā mēģinādama drusku smaidīt, "bet tik tad, kad būšu palikusi līdz pusnaktij nomodā un pēc tam īsu brīdi atdusējusies."
"Pusnakts gan ir savā laikā jāgaida ikkatram, bet nevajaga vien viņas gaidīt visai agri it kā tu," Annuža runāja, gribēdama dot Ilzei vēl cerību uz dzīvošanu, un tad nosēdās uz tā paša krēsliņa pie viņas gultas, kur sēdēja nupat Kaspars.
"Tava pusnakts gan, manu mīļo, var būt vēl tālu, ko lai arī Dievs dod, bet mana ir jau visai tuvu, tāpēc es cīšos palikt vēl to brītiņu līdz viņai nomodā," Ilze atteica, bet gandrīz tādā priecīgā balsī kā cietumnieks, kurš zin savu atlaišanas dienu tuvojamies.
"Šādas domas, māsiņ, kurām tu vienādi atļaujies, kavē tavu izveseļošanos, un īsti tagad redzu atkal tavu vaigu smagu. Vai nebūs Kaspars uzlicis tev kādu rūpju?"
"Jā, izrunājos gan nupat ar Kasparu arī," Ilze iesāka atkal tāpat domīgi. "Nevaru gan sacīt, ka nebūtu par viņu un priekš viņa ko domāt, bet šaī acumirklī mans prāts kavējas pie manām vismīļākām dienām, kas bij še zemes virsū: pie mūsu tāļās, senās un jaukās jaunības un kā viņu atstāju, cerēdama panākt daudz lielākus jaukumus, bet nepanācu vairs neviena, kuram nebūtu piemaisīts rūpju un bēdu rūgtums klāt. Man stāv prātā vienādi tie Vasaras svētki, kur bijām pie mana tēvabrāļa jūrmalā ciemoties, un tad tas; kur iebraucām maniem brālēniem jūrā līdz tīklu apraudzīt. Tu atminēsi, ka tad sacēlās vējš, kurš mums padarīja lielas izbailes. Tad es sajutu, cik mīļa, jauka un droša dzīve ir uz zemes, kad to salīdzina ar jūru, tā ka, malā tikusi, apņēmos vairs nekad tanī nebraukt, ko arī esmu piepildījusi. Bet drīz pēc tam atstāju mierīgo, jauno, bezrūpīgo saules krastu - jaunību un dzimteni - un laidos ar lielām cerībām dzīves jūrā iekšā, no kuras vairs atpakaļ pie krasta nevarēju tikt, kaut gan to vēlēties vēlējos. Gan esmu sasniegusi dažu saliņu, bet tās neviena nav spējušas man atlīdzināt tā, ko pametu, un tās pašas bij arī arvienu jāatstāj. Gan bangas daudzkārt gribēja mani ar visu laiviņu nogremdēt, bet viņas stūre - ticība valdīja to ar brīnišķīgu spēku bangām pretī, un pie debesīm spožā zvaigzne - cerība rādīja man ceļu jūrai cauri uz drošo ostu, kuru jau nu skaidri redzu un kurp mierīgs vējiņš manu laiviņu nes. Nu vairs nevaru maldīties, jo atspīd jau manās acīs skaidri tā jaunā pilsēta ar saviem pērļu vārtiem. Pret to godību, ko tur skatu, ir tagad viss tas, ko otrā krastā atstāju, tik kā jauki sapņi un spoži burbulīši, ko gan visu vēl ar mīlestību pieminu kā pieaugušais bērnu paijiņas, bet nevēlos viņu vairs atpakaļ. Tik vien man ir vēl rūpes tāpat par dažu, kurš ir laidies līdz ar mani jūrā un atrodas tagad vēl aiz manis viļņos kā arī par citu, kurš nupat ir vai vēl taisās no viņa krasta nobraukt un bangām cauri cīnīties. Tu sapratīsi gan, mīļā, ka es še domāju uz savējiem, pie kuriem arī tu piederi. Nupat izrunājos ar Kasparu par dažām lietām. Viņš izsacījās man, mīļā, arī, ka tavu Lienu domājot."
Pie Lienas vārda Annuža drusku satrūkās, tomēr cieta klusu.
Ilze runāja tāļāk: "Bet Dievs vien to zin, kas tur būs, jo Oļiņi viņa neieredz un gaida bagātu un augstu precinieku. Nekas manis vairs pie pasaules nesaista, un tikpat viņai, kā viņas jaukumiem es dotu ar prieku "labu nakti", bet abu to bērnu dēļ vien es nestu gan vēl ar prieku visas pasaules nastas, līdz redzētu viņu likteni pašķiramies; nekā es pasaulē no Dieva vairs nelūdzu, un man pasaule nespēj vairs nekā dot, bet priekš viņiem gan - dzīves laimības iekš savienošanās; tad būtu piepildījušās mūsu abēju siržu vēlēšanās. Bet Dievs to zin, Dievs to zin! Man sirds baiļojas par visu. Man tā vien izskatās, ka viņi paliek jūrā tāļu viens no otra bez irkļa un burām. Tad vēl redzu tāļumā ceļamies lielus, baltus viļnus, kuri, var viņus ar visām laiviņām aprīt. Tie viļņi ir gaidāmie mērnieku laiki, un tādos laikos izbirst mazajie taisnībai cauri it kā sīkie graudiņi vēteklim. Vienīgi kas mani vēl šaī lietā apmierina, ir tas, ka es varu atstāt tevi savā vietā zinādama, ka par citu visu gādāsi, cik spēsi."
Annuža nopūtās un gribēja ko runāt, bet pašu laiku iebruka padurvīm Tenis, no asiņu laišanas pārvests. Savus rīkus - kā asiņu kausiņu, lupatu vīstolu, kam apkārt bij aptīta tā zaļā lenta, ar kuru aizsēja locekli kalnpus tās vietas, kur asinis laiž, - viņš nolika lepnāk nekā Paganīnijs savu vijoli pēc kāda slavena koncerta. Viņš, uzstāja Ilzei, ka tai arī vajagot pie tā paša iesākuma izlaist asiņu, būšot vesela kā biete; bet viņa atbildēja tik: "Liec nu, vīrs, man mieru ar savu asiņu laišanu, es tapšu vesela arī bez viņas."
To sacīdama, Ilze domāja uz savu mūžīgo izveseļošanos, kur visi zemes vājumi atstājas, un šo viņas paredzējumu apstiprināja, ikkatra diena vairāk par patiesu, jo drīz pieņēmās vājums tik tāļu, ka vajadzēja jau naktīs palikt pie viņas gultas nomodā.
Dažas naktis bij pagājušas, kamēr uguns Gaitiņu dzīvoklī vairs nedzisa, caur ko Kaspars ar Annužu - gandrīz tie vienīgie nomodā palicēji - bij jau gluži paguruši, tādēļ Annuža nogāja kādu dienu pie Oļiņiem lūgt, lai laiž Lienu nākošo nakti pie vājnieces kādu laiku nomodā palikt. Oļiniete tūlin atļāva iet, sacīdama, ka tādās vietās nevarot liegties, jo paši Dieva vārdi sakot: ko šeitin darot kādam, kaut vai vismazākam, tas esot tikpat kā viņam pašam darīts. Kādas dienas priekš tam bij viņa pati arī Ilzi apraudzījusi un atnesusi krūzīti medus - jo Oļiņš bij bišu kopējs - un kādus ābolus. Kad taisījās iet, tad sacīja Oļiņam, ka vājnieks esot turams gandrīz tikpat kā par nabagu un, ko nabagam dodot, to aizdod Tam Kungam. Ja neiešot, tad pastarā dienā viņš varēšot pārmest, sacīdams: "Es biju vājš, un jūs neesat mani apraudzījuši, es biju izsalcis, un jūs neesat manis ēdinājuši."
Pieminētā dienā ap pulksten astoņiem vakarā iegāja Liena pie Gaitiņiem. Viņa bij skaista, slaika meita ar tumšbrūniem matiem un acīm, pašos jaukākos dzīvības gados jeb viskrāšņākā ziedonī. Laipnība, līdzcietība un jauks dzīvības prieks ziedēja kupli viņas vaigā. Smaidi uz viņas lūpām bij tik skaisti kā rīta blāzma pie debesīm, un nereti zibēja viņiem cauri asa, bet tik vien nevainīgi jocīga viltībiņa it kā patlaban lecošas saules stari. Caur savu brīvo, drošo un jautro izturēšanos viņa nebij nekur sveša, bet tika uzlūkota visur kā par mājas bērnu. Kur vien Liena parādījās, tur skumjas bēga kā nakts no dienas; viņas acis apskaidroja aptumšotus vaigus, viņas sirds sasildīja izdzisušas krūtis, un viņas valoda modināja atbalsis arī pašā tuksnesī. Tāpat Gaitiņiem arī tagad izlikās, it kā vina ienākdama, jauku labvakaru dodama un pajokodama būtu ienesusi tiem šaī vakarā uguni viņu istabā, kaut gan tiem uguns dega jau labu brīdi. Lienas apģērbs bij tagad, priekš ziemas laika saucams gandrīz par vieglu - pār pussvārciņiem krustiski ap pleciem vilnains lakats un ap galvu nātns dzeltains lakatiņš, - bet šis apģērbs vēl it kā piepalīdzēja viņas auguma slaikumu un cēlumu pilnam izrādīt.
Gaitiņu dzīvoklī bij divi istabas, un iekšējā gulēja vājniece. Liena priekšistabā daudz nekavējusies, gāja dziļāk un atrada tur arī Annužu ar Kasparu.
"Labvakar, otrējo māt!" viņa ieiedama jaukā balsī sveicināja. "Es nāku raudzīt, vai būsi jau izvaidējusies."
Ilze, kura bij patlaban nomodā un drusku it kā spirgtāka, pagriezās uz ienācēju, kuru jau viņa pazina no balss vien. Kaut gan Ilzes vājums bij gājis ļoti vairumā un pat tik tāļu, ka daudz tāļāk vairs nevar iet, tad tomēr prāta skaidrums viņai nebij vēl zudis; viņas vaigs šaī brīdī apskaidrojās un lūpas taisījās pat vai smaidīt, kad atbildēja Lienai šos vārdus: "Būšu gan, meitiņ, laikam drīz vien izvaidējusies. Labi gan, ka mani arī iedomāji un atnāci; vienādi es tevi gaidīju - gribējās vēl redzēt; piesēdies nu, bērniņ, pie manis parunājies! Kaspar, padodi, dēls, krēsliņu!"
"Tepat jau viens ir," Liena sacīja, tad veikli apgriezās, paņēma krēslu un apsēdās pie Ilzes gultas, bet Kaspars, kurš sēdēja pret kājgalu, palika, kā bijis.
Annuža drīz pēc tam izgāja, teikdama, ka došoties pie miera, un pasacīja Lienai, lai, projām iedama, viņu pamodinot, ja vien tik agrāk nevajagot modināt. Ilze gan bij aicinājusi Lienu sarunāties, tomēr nespēja pati nekādas sarunas turēt, kaut gan izskatījās, ka gribētu. Liena, to redzēdama, arī viņas nebūt uz to nevedināja, bet raudzīja vēl atturēt caur to, ka paņēma Dziesmu grāmatu un sāka lasīt nāves un miršanas dziesmas, no kurām Ilze dažas it kā pusnomodā skaitīja ar vāju balsi līdz. Pēc kāda brīža viņa iemiga, un Liena, to nomanīdama, nometa arī pamaz no lasīšanas mieru. Rokas tai ar aizvērto grāmatu, kuras viņa nenolika vis nost, noslīdēja klēpī, un savāds klusums pārņēma mazo istabiņu un visu māju, jo otrā pusē citi mājnieki arī jau gulēja klusā mierā.
Grūt ir panest troksni vai citu runāšanu, kad pašam nav ko runāt vai kad pats negrib runāt, bet grūt ir arī panest klusumu tad, kad īsti ir un grib ko runāt, bet neuzdrošinājas; lepnums, spītība vai cits kāds kavēklis spiež aizlaist tādu brīdi garām. Šādi brīži ir ļoti līdzīgi saspriedinātam ūdens krājumam, no kura netiek ne pilīte dambim cauri. Bet, ja šāds ūdens krājums ir tik smags, ka viņš spēj dambi iznest, tad tas gāžas viss ar varu lejup, pārplūdina pļavas un rauj sevim līdz, ko tik aizņem. Tā arī jūsmas un visa sen glabātā, slēptā un valdītā sirds pilnība plūst un burbuļo vārdu straujumā, kad tā siena ir sagāzta, kura neļāva sirdij atvērties. Tad cilvēks stāv patlaban pašā dzīves jaukuma virsotnē, jo cits viss, nāk pēc tam un ko arī dēvē par laimi, ir tik tas, ko viņš piedzīvo, iedams pa otru pusi kalnam lejup. It kā dienas saraušanās, tā arī tādas laimības lēna, bet vienmērīga zušana nav pirmā galā nomanāma, bet, kad diena ir sarāvusies tādā īsumā, ka viņas īsumā, ar agrāko dienas garumu salīdzinot, atliekas laba starpība, tad tas liek ticēt, ka ir ikkatra diena cik necik no sava garuma zaudējusi.
Īsti tā notikās taī vakarā pie Kaspara un Lienas. Viņu sirdis bij, tā sakot, no pašas bērnības kā audzin saaugušas. To viņi arī paši ļoti sajuta un nomanīja, kaut gan nebij nedz viens, nedz otrs par to jebkad ko minējuši. Tagad bij nemanot viņu klusums lūzis, starpība, kura tās patiesi tuvu stāvošās sirdis tomēr šķīra, izzudusi tās bij nu it kā līdz šim viens otram pretī stāvoši ūdens krājumi piepeši sadevušās kopā un tapušas par vienu. Viņi nu sēdēja roku rokā, pilnā laimībā, kaut gan klusu, bet jautri tērzēdami un gan smiedamies par to, ka līdz šim neuzdrošinājušies viens otram tuvoties, gan priecādamies par to, ka tā muļķīgā neuzdrošināšanās ir pēdīgi un pavisam pārvarēta un aiztriekta, tā ka tā vairs turpmāk nespēs turēt tiem sirdis cietumā.
Īsti Liena bij no šās seņ gaidītās, bet nejauši panāktās laimības visai pārņemta; viņai likās, ka visa pasaule ir tērpta rožu ziedu krāsā - tīrās debesis un visi cilvēki eņģeļi, kuriem, ja vārdiem nespētu, tad ar smaidiem un asarām rādītu savu laimību, un nemūžam no pasaules nešķirtos, jo tik mīļa un dārga bij viņai tagad dzīvība.
Kaut gan viņu sarunāšanās bij itin klusa, tā ka tā nebūt nevarēja vājnieces traucēt, tad tomēr viņi paši mīlinādamies bij gan pirmā brīdī piemirsuši, kādā vietā sēd, jo vājniece dusēja viegli un saldi, gandrīz it kā pasmaidīdama. Taī pašā brīdī viņa pakustējās, atvēra lēni acis un bij nomodā, bet laimīgie arī drīz izšķīrās pienācīgā atstatumā, tā ka Ilze gan nemaz nevarēja pamanīt, ka tie bijuši viens otram tuvāk. Viņas vaigs, kuram nedz vecums, nedz vājums nebij spējis laupīt īstā jaukuma un laipnuma, parādījās tagad tīri savādā jaunības skaistumā apskaidrots. Pēc kādiem acumirkļiem viņa sāka skaitīt savā lēnā un mīlīgā balsī:

Pasaule nepatikas
Man izvārdzinātam;
Ko šās nieku lietiņas
Atnes manam prātam?
Asariņas nosūtu,
Jēzus, es uz augšu;
Viņu sauli lūkoju,
Kurp es mirdams braukšu.

Sakat jūs - ko kārojat
Šās pasaules nieku,
Vai jūs šeitan atrodat
Sirdīm īstu prieku?
Vai jūs esat uzgāj'ši
Jel kur mantu tādu,
Kas der lieti mūžīgi?
Stāstat man jel kādu!

"Ak, bērni, bērni!" viņa runāja lēnām tāļāk, kad no skaitīšanas bij drusku atpūtusies. "Kādu jaukumu es redzēju sapnī! Ak, kaut jūs arī būtu to skatījuši! Es biju pie atvērtiem debesu vārtiem, iekšā stāvēja pats nāves uzvarētājs ar spīdošām vātīm apžēlotu grēcinieku vidū. Viņš tos visus svētīja, savas caururbtās rokas pār tiem paceldams un nosaukdams tos par savu moku algu. Ak, cik mīļš, laipns, skaists un godības pilns bij šis dvēseļu brūtgāns! Tanī pašā brīdī dzirdēju, ka

Neskaitāmas jaukas balsis
Paceļ viņa svētās vātis.

Apžēlotie krita uz vaigu un sauca: "Gods, slava un teikšana asiņu jēram mūžīgi mūžam, aleluja!" Tad atspīdēja debesis vēl skaistākā sārtā jaukumā, nāca eņģeļu pulks ar palmu zariem un baltām drēbēm, tērpa apžēlotos tanīs, deva palmu zarus rokās un aizvadīja skūpstīdami un gavilēdami uz kāzu godību. Arī es iedrošinājos ar saviem grēkiem, lai arī cik sarkani viņi nebūtu vilkties pie tā lielā apžēlotāja kājām tai stiprā ticībā, ka manis vien viņš atpakaļ nestums. Un patiesi, viņa mīlestības pilnās acis jau uz mani lūkojās un viņa caururbtās, dārgās rokas sniedzās jau man pretī, kad uzmodos un atrados, ka

Iznīcībā vēl vaidēdams,
Gaidu iekš ticības,
Līdz būšu, Dievu redzēdams,
Iekš neiznīcības.

Ak, bērni, mīļie bērni! nemīlējat to pasauli, nedz to, kas ir pasaulē, jo pasaules priekiem ir žēlabas un asaras dibenā un platais ceļš, kurš iesākumā ir jauks un vilinājošs, nobeidzas briesmīgā pazušanā, no kuras vairs atpakaļ nevar tikt, tādēļ ka tas nostaigātais ceļš ar visiem jaukumiem tūliņ izzūd un taī vietā ir tik vien briesmīgs un tumšs bezdibenis, no kura atskan nejauki, ellišķīgi apsmiekli. Bet kāpjat pa šauro ceļu Golgatā augšā, līdz aizsniedzat to asiņaino pestīšanas krustu, kuru tad turat apkamptu līdz pēdējai nopūtai. Tur nespēs ienaidnieks ar savām spīdošām pasaules blēņām vest jūsu dvēseļu samaitāšanā. Ak, bērni, bērni! mana pusnakts būs gan laikam drīz klāt; kaut tik vien brūtgāns atrastu ticības lukturī elju un pašu nomodā; bet jūsu eljes lukturi ir vēl tikko iedegušies, tomēr neesat droši, ka tie nevar drīz izdzist; jūsu pusnakts ir gan varbūt vēl tāļu, bet, kas zin, vai viņa nav arī tuvu, tādēļ esat modrīgi, lai brūtgāns neatrod jūs guļam." Še Ilze, no runāšanas nogurusi, cieta brītiņu klusu un tad, atkal lēni iemigdama, skaitīja paklusu šo pantiņu:

Saulīte, ko kavējies?
Nolaidies uz malu!
Jaukās stundas, steidzaties,
Atvedat man galu!
Pavikšat man celiņu,
lai es drīz nobraucu,
Lai ar svētu līksmību

"Aleluja!" saucu.
Šis notikums bij abus laimīgos visai satriecis un iztraucējis, īsti pie Lienas to varēja stipri nomanīt. Viņas vaigos mainījās bieži vien sārtums ar bālumu; galva viņai reiba, sirds pukstēja un prāts baiļojās it kā pēc kāda padarīta nozieguma. Viņa pārvērtījās it kā sakarsēts sarkans tērauds pie rūdīšanas. Liena nebij nekad jutusi karstuma un aukstuma savā sirdī tik stipri un piepeši sastopamies tādēļ arī nevarēja nedz saprast, nedz izsacīt, kā viņai īsti bij ap sirdi. Patlaban tā bij sajutusi mīlestības pilnīgāko jaukumu viņas dvēsele reiba laimībā, drīkstēdama vienoties ar to dvēseli, kuru tik ļoti mīlēja un no kuras tapa tikpat ļoti mīlēta, bet tad dzirdēja atkal tik jauki un debešķgi runājam par citu mīlestību un par citu laimību, par kuru viņa bij gan ko dzirdējusi, bet nekā nesajutusi. Tomēr tagad viņai izlikās šī mīlestība svēta un cienīga, tā ka viņas mīlestība bij priekš tās tik vien grēcīgs pasaules sapnis un viņa pati pret to skaisto debesu brūti kā niecīga kalpone. Liena turēja sevi gandrīz šaī lietā par grēcinieci un savu mīlestību par noziegumu un par tiem viltīgiem platā ceļa spīdumiem, par kuriem Ilze tik biedinoši runāja. Pirmās reibinoši saldās jūsmas bij izdzisušas piepeši it kā svecīte vējā. Arī pie Kaspara varēja nomanīt pārvērtīšanos kā pie Lienas, tādēļ viņu starpā neatjaunojās vairs nekas no mīlestības, bet viņi izšķīrās auksti un nopietni, kad Liena pēdīgi gāja projām, uzmodinājusi papriekšu Annužu.
Rītā Ilze bij jautrāka un spirgtāka nekā citām dienām savas vājības laikā. Viņa izskatījās it kā tāda, kas taisās rūpīgi uz kādu mīļu ceļu, rūpēdamās ne tik vien par to, kas pašai līdz vajadzīgs, bet par to, lai paliktu mājā viss apgādāts. Viņa sasukāja un sapina pati matus, nomazgāja muti, uz ko Annuža pienesa ūdeni; tad runāja atkal ilgi ar šo savu mīļo jaunības draudzeni, no pirmiem laikiem iesākot līdz šim. Runāja par tiem laikiem, kur abas tika iesvētītas un pavadīja bez rūpēm jauko dzīves pavasari; acis un sirdis viņām pārplūda, pieminot, ka tas ziedu laiks ar savām skaidrām debesīm bij notecējis, iekām paspēja viņu baudīt, un ka pēc tam nāca ar mākoņaināks un aukaināks laiks, kurš reti vien paļāva rudens saulītei mīlīgi paspīdēt; priecājās arī, ka dienas grūtības bij pārciestas un pienācis mīļais vakars ar savu mieru un dusu. Ilze stāstīja, ka pagājušā naktī bijusi sapnī debesīs, bet ka pēc tam redzējusi atkal nelabu sapni: Kasparam pilējušas asinis no matiem, bet nevarējusi nemaz redzēt, kurā vietā galva bijusi ievainota. Liena, satinusi melnā lakatā galvu, stāvējusi viņam līdzās. Annuža arī piekrita viņai, ka labs sapnis tas neesot, un abas nopūzdamās cieta klusu, līdz pēdīgi Ilze, rokas salikusi, sāka lūgt klusām Dievu par tiem abiem bērniem, un Annuža klausījās, arī rokas salikusi, dievbijīgi līdz.
Uz vakara pusi varēja nomanīt, ka Ilzes pēdējais brīdis nav vairs tāļu, tādēļ nosūtīja šo ziņu arī uz otru māju pie Oļiņiem, kuri bij šorīt drusku kā iztraucēti caur Lienas izturēšanos, jo tā gan līksmojās un smējās, gan atkal nobālēja un raudāja, tā ka Oļiniete patiesi sāka bēdāties, neizprazdama, kas viņai noticis, kas ne.
Šī ziņa Oļinieti satrieca vēl it īpaši, un viņa gāja līdz ar savu audžumeitu un citiem mājas ļaudīm pie Gaitiņiem, kur arī atrada Ilzi patiesi tuvu pie pēdējā dzīves cīniņa. Bet pat nāves mokas nespēja dzēst vājniecei no vaiga tā jaukā, ticības un cerības pilnā klusuma, kurā atspīd visas debesis. Ikkatram mājniekam viņa atstāja kādu dziesmu pantiņu par piemiņu. Lienai izvēlēja šo:

Lai tavas piecas vātiņas
Ir man kā klinšu aliņas,
Kur es priekš elles vanaga,
Kā balods bēgu bailibā.

Un Kasparam:

Tavs asins, tava taisnība
Ir, Kungs, mans gods un greznība,
Ar ko priekš Dieva stāvēšu,
Kad debesis es ieiešu.

Šo darbu pabeigusi, vājniece drusku iemiga un, kad atmodās, tad sāka stāstīt un rādīt jaukā, priecīgā valodā: "Lūk, lūk, kur jau mani vedēji nāk! būs drīz, drīz klāt! vai jūs viņu neredzat? Palīdzat, palīdzat man sataisīties un apģērbties, lai neesmu viņiem par kaunu!" Pie šiem vārdiem viņa glauda abām rokām galvu un sāka strādāt ar gultas apsegu it kā ar apģērbu, un sauca: "Klāt jau, klāt jau! ejat pretī - saņemat!"
Drīz pēc šiem murgiem iesākās arī nāves grūtums un uz pieres radās aukstie sviedri, kurus Annuža noslaucīja ar dvieli; bet savu žēlastības Kungu, kuram mirēja bij kalpojusi ar visu savu uzticību dzīvodama, paturēja arī nomirdama prātā ar neizsakāmu pateicību līdz pēdējai nopūtai, kā tas bij nomanāms vispēdīgi pie saliktām rokām, kuras raudzīja pacelt vēl ar beidzamo spēku; kad valodas bij pietrūcis, Oļiniete uzņēma to dziesmu:

Kā kāda brūte pušķojas,
Tā dvēselīte sataisās
Un pretī iet tam brūtgānam,
Tam mūžam augstu teicamam,
Kas brīnišķi mūs mīlējis,
Ka sevi par mums nodevis.

Visi citi, kas bij klāt, dziedāja dievbijīgi līdz; arī pati vājniece, kā varēja redzēt, saprata vēl šo dziesmu, kura viņai bijusi ļoti mīļa, jo taisījās gandrīz it kā uz līdzdziedāšanu, bet vairs nespēja - elpošana metās arvien lēnāka un smagāka. Pēdīgi izrādījās, ka atmiņa mirējai ir vēl atskaidrojusies, jo viņa raudzīja griezt acis uz to pusi, kur stāvēja Kaspars un Liena; kad bij viņus atradusi, tad nolūkojās vienā un otrā ar tādu skatīšanos, kura izsacīja visu to, ko sirds gribēja sacīt, bet kā mute vairs nespēja. Taī spīdēja īpaši šis lūgums par visiem gaišāk:

Ak, palieciet jūs, jēriņi,
Pie sava labā gana!

Pēdīgi viņas krūtis pavisam apstājās no elpošanas; tik pēc laba brīža tās vēlreiz gari atņēmās un tad bij un palika klusas un mierīgas. Annuža raudādama aizspieda savai uzvarējušai draudzenei acis. Tad nometās visi klusu ceļos un, daudz asarām birstot, noskaitīja svēto lūgšanu. Labu brīdi pēc tam atkal visi palika klusu, skatīdamies svētām jūtām aizgājušās sejā, kurš nebij nāvē nenieka pārvērties.
Kad nomirēja bij kā pienākas apkopta un miroņu apģērbā šķirstā ielikta, tad ienāca arī Oļiņš, kurš līdz šim nebij mājā. Viņš, labvakaru padevis un matus paglaudis, noskatījās kādu brītiņu aizgājušā un tad izsacīja priekš iznešanas šo dziesmas pantu, kuru visi kopā lēnām nodziedāja:

Mēs šeitan esam viesi -
Ne māju vietiņā;
Tā pasaule patiesi
Mūs neapmierina.
Turp dzenamies, cik spējam,
Kur dzīvo mūsu Tēvs;
Uz ceļa asras sējam,
Tur dvēsles izdusēs.