BRĀĻI  KAUDZĪTES

MĒRNIEKU LAIKI

PIRMĀ DAĻA

VI

Slātaviešu runas vīri jeb valsts vietnieki sēdēja valsts nama priekšistabā pīpēdami, runādami un gaidīdami, kad aicinās uz sēdi. Tagad viņiem bij daudz jauna, ko dzirdēt un ko gaidīt, jo pats īstais mērnieks - Feldhauzens bij atnācis un Slātavā kādā muižas mājā ietaisījies uz dzīvi. Tikpat Slātava, kā Čangaliena - abas valstis gaidīja, gandrīz elpu apturējušas, ko kuram īsti nesīs tie daudzinātie un gaidītie "mērnieku laiki". Daži runas vīri bij jau mērnieku redzējuši vaigā un bijuši pat pie mantu atvešanas, uz ko lielkungs uzaicināja abēju valstu saimniekus labprātīgi braukt. Tie stāstīja, kāds mērnieks izskatoties: slaiks pusmūža vīrs ar garām melnām ūsām un matiem; tad - kāds esot no dabas: veikls un ātrs. Valodu turēja par visiem vairāk Prātnieks, stāstīdams, ka mērnieks viņu drīz saucis vārdā, devis cigāru, sniedzis roku un kā viņš ar mērnieku runājis - jo bēda viņam par nevienu neesot -, lai ar slātaviešiem nestrādājot vis tā, kā dzirdams esot no citiem mērniekiem citās pusēs, jo slātavieši esot savādi āķi. Daži bij sadzirdējuši arī, ka šodien nākšot mērnieks pats pie runas vīriem, bet, kādēļ, par to dažādi sprieda, neviens īsti nezināja.
Tā runājot un spriežot, atvērās piepeši durvis un ienāca īsti tāds vīrs, kādu bij stāstījuši mērnieku esam: slaiks, vingrs, melnām garām ūsām. Pie apģērba un izturēšanās bij viņš jāpazīst par pasaules staigātāju. Viņu ieraugot, sagrūda runas vīri uzreiz pīpes aiz muguras, saslējās no sēdekļiem kājās it kā uzsperti un klanījās kā kurš spēja. Ienācējs padeva ierasto labdienu un vaicāja pagrūtā latviešu valodā, vai valsts vecākais esot te atrodams. Runas vīri rādīja ļoti pazemīgi, ka esot gan tur dziļāk iekšā. Arī tas, ienācēju ieraudzīdams, uzcēlās, bet drīz gan atkal piesēdās, kad viņš sāka stāstīt, ka esot svešinieks, Grabovskis vārdā, taī un taī pilsētā pierakstīts, pēdējos gadus dzīvojis ārzemēs un tagad gribot uzturēties kādu laiku še, tāpēc pieteicoties pie valsts policijas un atdodot tai savus papīrus. Viņš strādājot vairāk nekā vienu darbu: zīmējot portrejas, mājas un apgabalus, lāpot pulksteņus, izdzenot tarakānus un vēl šo to. Valsts vecākais, viņa papīros ieskatījies, teica, ka varot gan šaī vidū dzīvot. Svešinieks, savus papīrus saņēmis, atvadījās paklanīdamies no valsts vecākā, tāpat arī priekšistabā no runas vīriem, kuri stāvēja vēl allaž kājās kā sveces, ne vārdiņa nepīkstēdami.
Gandrīz tūliņ līdz ar svešinieku ienāca priekšistabā valsts vecākais, kurš, tabaku pīpē bāzdams, nospļāvās un sacīja: "Jods lai viņu parauj! skaidri par mērnieku nodomāju. Ja viņus abus savestu vienādās drēbēs kopā, tad viņi paši nezinātu, kurš katrs ir. Tik liela vienādība nav redzēta."
"Kā? Vai šis nebij mērnieks?" - tā gandrīz visi runas vīri uz reizes iesaucās.
"Nebūt ne!" valsts vecākais, sērkociņu raudams, atbildēja. "Tas ir kāds pasaules staigulis, Grabovskis vārdā; staigājot, tarakānus izdzīdams, pulksteņus lāpīdams, zīmēdams un, vilks zin, ko vēl darīdams."
Daži runas vīri sāka cits citu zobot un sirdīties uz Prātnieka, ka tas esot par lielo pazinēju izlielījies, bet pats atkal pirmais slējies augšā; un ko tad citi, kas neesot mērnieku redzējuši, varot tur zināt? Tiem bijis jāceļas līdz.
"Bet es vēl nemaz nevaru ticēt, ka viņš nebij mērnieks," Prātnieks, gudri domādams, runāja, it kā gribēdams caur to savu misēkli labot. "Var būt, ka viņš tik pārģērbies tāpat ienāk, lai var izmanīt, ko valsts vietnieki runā."
"Gan jau pēc pārliecināsies, ka nebij, jo šis klaidonis paliks kādu laiku tepat; tad varbūt izgadīsies brīžam, ka redzēsi viņus abus kopā; bet šodien, kad gan mērnieks patiesi nāks, tad tik atkal nepārskatāties uz otru pusi un neturat viņu par šo, kas izgāja."
"Ak tad mērnieks nāks gan šodien pie mums?" - tā daži ziņkārīgi jautāja.
"Nāks gan," valsts vecākais atbildēja un saaicināja runas vīrus uz sēdi.
Pirmais priekšlikums bij par to, ka no baznīcas valdības esot valstis lūgtas gādāt baznīcas ērģelēm bazūnes.
Kāds runas vīrs, biezs vecis ar iesirmojušu vaigu bārdu, bij arvienu tas, kurš pēc ikkatra priekšlikuma pirmais runāja un sēdēja arvienu pieliecies, rokas salicis un starp ceļgaliem nolaidis. sacīja kā allaž: "Ko tur nu citu, kā vajaga - vajaga. Jo, ja mēs gribēsim būt lepni pret Dievu, kāds tad varēs būt Dievs mums?"
"Jā, jā," - tā cits, garš, sausnējs, pavecīgs runas vīrs ar bāliem matiem un palielu muti, domīgi sacīja. "Bet mums ir jāapdomā papriekšu, vai to pavisam drīkst darīt, jo Dievvārdos stāv, ka

Ar bazūnēm būs troksnis tāds,
Kas ies līdz pasauls galam;

tad visi miroņi atmodīsies, kapi atdarīsies, un pasaule satīsies kā grāmata; tādēļ, ja liksim bazūnes baznīcā un laidīsim vaļā, vai tad viņa pavisam nesagāzīsies? Vai šī nav tik kungu gudrība, lai dabūjam taisīt atkal jaunu baznīcu?"
Valsts vecākais gan skaidroja, ka tās esot nieka bailes, jo bazūnes, ko liekot ērģelēs, esot tik tāds reģisteris, kas izdodot dārdošu un dobju troksni, kurš baznīcai nevarot nepavisam kaitēt; bet tas, kurš tās domas bij izsacījis un kuram nu arī piekrita citi, nebij ar to nebūt apmierinājams. Viņš pierādīja, ka, lai gan par reģisteri saucot, bet tomēr bazūnes vien būšot; to viņi darot, tik tādēļ, lai varot valsts vietniekus piemānīt. Un, ja arī varbūt viņas nenākšot tik lielas kā pastara diena, bet to tiesu šās pūtīšot ar plēšām, kamēr tās pastara dienā tik vien eņģeļi; un cik lieli gan tie esot? Turpat baznīcā pie altāra varot viņus redzēt.
"Par baznīcas brukšanu gan nav ko bīties," Prātnieks sacīja, sēdēdams netālu no valsts vecākā un skrīvera, "bet tas gan ir dzirdēts, ka logiem stikli birstot laukā, tādēļ tie gan būtu tad savādi jānostiprina."
"Nekā, Andž, jāapdomājas ir gan," trešais runas vīrs sacīja uz Prātnieku raustošā valodā. "Lūk, Jerikai apgājuši Izraēļa bērni tāpat ar - trumetēm vien apkārt, un tūliņ mūri sabrukuši, bet kas gan nevar notikt ar bazūnēm?"
"Trumetes laikam tās pašas bazūnes vien ir, tik jūdu valodā viņas tā sauc," otrs runas vīrs sacīja.
"Jā, troksnim ir gan vislielākais spēks," - tā pirmais runas vīrs, "paskaties vien pie šaušanas, kā sit lodi vai skrotis projām."
"Par baznīcas sabrukšanu nebūtu nekas," Kaspars Gaitiņš, kurš bij vēlāk ienācis un līdz šim cietis klusu, teica, "bet miroņi gan var sacelties kājās, un tad viņi tak visai draudzei līdz pastara dienai jāuztur par to, ka laiž bazūnes nelaiku vaļā."
Citi nomanīja gan, ka Gaitiņš viņus caur šo uzzobo, tāpēc nelikās nemaz ne dzirdot un sāka spriest savā starpā par šo pašu lietu tāļāk, jo pa to laiku bij sākuši jau visi runāt savā mutē kurš.
Beidzot pēc daudziem izskaidrojumiem bij gan visi tik tāļu piedabūti, ka var un drīkst likt baznīcā bazūnes, tomēr kādi runas vīri turējās vēl labi ilgi, lai norakstot protokolā, ka, ja baznīcai vai arī kaut kam varot celties caur bazūnēm kāda kaite, tad runas vīri par to atbildēt neņemšoties.
"Kas tur ko atbildēt? Runas vīriem ir spēks rokā, un, ko tie nospriež, tas paliek, vairāk nekā," kāds, kuram bij liela uzcelta kažoka apkakle, kaktā sēdēdams, izsaucās, un šie bij allaž visi un vienīgie viņa vārdi.
Vēl nebij šī lieta pabeigta, kad atvērās durvis un ienāca kāds kungs, kurš bij pilnīgi pirmējā svešinieka Grabovska sejā, tik drusku brangāk ģērbies un ar tādu iznešanos, no kuras varēja noprast, ka viņš ir paradis nevis klausīt, bet pavēlēt. Runas vīri līdz ar valsts vecāko un skrīveri atkal tūliņ piecēlās, jo viņi bij droši, ka nu vairs nevilsies. Tūliņ pacēla pie galda arī krēslu, un mērnieks, kas viņš arī patiesi bij, tur piesēdās.
Valsts vecākais un runas vīri arī sāka cits pēc cita nosēsties, un mērnieks uzņēma vārdu, ka viņš esot, kā jau zināšot, ar lielkungu salīdzis viņa muižas izmērīt un iesākšot to darbu tūliņ nākošā pavasarī. Bet viņš gribot papriekšu - kaut gan tam sevis dēļ tas neesot vajadzīgs - ar valstīm aprunāties un tiem kādus padomu dot, lai tie turētos ar mērīšanas darbu vienprātībā, kā to visur darot, caur ko varēšot saimnieki dažu kaiti un vainu novērst, kā viņš to esot, jau ilgāku laiku strādādams, piedzīvojis. Ja viņam būšot jāpieņem algas strādnieki, tad, zināms, darbs esot ļoti jāsteidz un nevarot vis likt daudz vērā, vai priekšā druva vai pļava. Tāpat arī pie stigu ciršanas neesot laika daudz apskatīt, vai tas un tas ko nevarētu palikt un vai neiztiktu ar šaurāku stigu. Turpretī, ja saimnieki došot viņam strādniekus, tad tiem neesot no nekādas kaites jābīstas, jo tad varot izsargāt paši druvas un pļavas no liekas nomīdīšanas; varot izlaist caur mežiem tik šauras stigas, ka tik mietiņi viens no otra saredzami; varot būt mērnieku jauniem kungiem allaž klāt ar izskaidrojumiem, cik tāļu stāv purvos un ezeru malās vidējās vasarās ūdens, kas ir atmata, kas pļava, kas ganība, jo tas esot liela lieta pie taisnas izmērīšanas. Kad ikkatrs saimnieks došot piecpadsmit dienu, tad pietikšot. Turklāt viņš to dienu negribot vis par velti, bet maksāšot divdesmit kapeiku par katru. Lai tagad paši apspriežot, kā darīt, un pēc lai noejot kādi runas vīri pie viņa un darot savu nospriedumu zināmu. Čangalieši esot šo viņa padomu pieņēmuši un dienas jau apsolījuši, tādēļ viņš domājot un jau gan ticot, ka slātaviešu runas vīri, tik prātīgi ļaudis, negribēšot citādi pārliecināties - citu spriedumu spriest un labu padomu atraidīt. Beidzot uzcēlies viņš vēl sacīja: "Un, ja viss izies pareizi galā, tad es beigās izrīkošu abu valstu saimniekiem goda maltīti, lai tas maksā ko maksādams." To sacījis, viņš piecēlās, atvadījās un aizgāja.
"Nu, valsts vietnieki; ko jūs domājat par šo mērnieka cienīga tēva padomu?" valsts vecākais runas vīriem jautāja.
"Ko tur nu citu? kas jādod - jādod," tas pirmais atbildētājs sacīja. "Vai gan mēs drīkstam ar viņu sanīsties?"
"Runas vīriem gan ir spēks rokā; ko tie nospriež, tas paliek vairāk nekā," - tā ceturtais runas vīrs jeb tas ar lielo apkakli sauca atkal iz kakta, "bet es saku, ka dienu nevajaga dot, jo jūs, saimnieki, varat gan dienas izsolīt, bet vai iesat paši kalpot? Mums kalpu kārtai, vien būs jānoiet visas mērnieku dienas un jāpadara tāpat arī mājas darbi. Ja tā gribat spriest, tad es no kalpu puses ceļos tam pretī."
"Jā, dienas jādod," Prātnieks sacīja, nemaz viņā neklausīdamies, "jo tas ir tiesa, ko mērnieka cienīgs tēvs teica, ka, ja viņš ar saviem puišiem strādās, tad tur, kur mērīs, to vasaru tik nomīdītu zāli un nomīdītu labību vien dabūsim pļaut; un viņš turklāt negrib nebūt par velti, jo vai mums kuram diena par divdesmit kapeiku daudz vairāk maksā? Un, kad skaita vēl goda maltīti klāt, kura izmaksās varbūt rubli uz ikkatra saimnieka - par nieku viņš, zināms, netaisīs -, tad sanāks varbūt vairāk nekā trīsdesmit kapeiku par dienu. Tā ir pilnīga alga."
"Tās goda maltītes gan nemaz nevajadzēja," tā otrais runas vīrs, tas ar bālajiem matiem, ņurdēja, "tādas pasaules bērnu dzīres vis Dievam nepatīk. Labāk lai maksā vien visu naudā."
"Goda maltītes vis nevar atlaist, jo tā ir vairāk nekā nauda," Prātnieks aizstājās. "Pie tāda galda tu, draugs, neesi gan vēl sēdējis, kāds būs tur, kur varbūt sulaiņus un pavārus vedīs no pilsētām."
"Bet kur tad lai atrod māju tik lielam ļaužu pulkam? Tas arī mums, runas vīriem, jāzin," - tā trešais runas vīrs jeb tas, kurš raustīja valodu. "Tāda drūzma ir vedama pavisam tuksnesī iekšā."
"Par kazarmu še citas lielākas mājas nav," Prātnieks atbildēja, "bet tur nebūt visi nesaies, tādēļ būs gan jātaisa uz lauka."
"Bet ja gadās ziemu?" - tā otrais runas vīrs.
"Nu, ja ziemu gadīsies, tad uztaisīsim īpašu māju," Kaspars atbildēja.
"Nu, nu!" pirmais runas vīrs atsaucās. "Raudzīsim iztikt tāpat. Vienai vienīgai vajadzībai celt īpašu māju - tas nevar būt."
"Bet vai nezināt, ka runas vīriem ir spēks rokā un, ko tie nospriež, tas paliek?" Kaspars zobodamies jautāja. "Lai valsts taisa māju, kāda mums tur bēda?"
Pirmais runas vīrs sāka lepni izskaidrot: "Tur nebūtu vis valstij vien izdošanas, bet mums, runas vīriem, arī līdz, jo no cita naudas nepaļautu taisīt kā tik no galvas naudas un tā būtu jāliek tad visiem par kādu rubli lielāka. Viss ir papriekšu labi jāapdomā un tad tik jāspriež, citādi var nospriest izdošanas pats sev."
"Bet ja nospriestu taisīt no valsts par dienām?" - tā Kaspars. "Jo dienas runas vīriem nav jākalpo."
"Tas būtu gan cita lieta," pirmais runas vīrs atbildēja.
"Par mājas taisīšanu nav vajadzīgs nemaz spriest," Prātnieks sacīja starpā.
"Ziemu goda maltīte nemaz neiegadīsies, jo mērnieka cienīgs tēvs var viņu rīkot, kad grib."
"Bet ja ziemu beidz darbu?" - tā trešais runas vīrs. "Un to viņš apsolīja, ka agrāk ne kā pēc beigta darba."
"Nu tad viņš pavilcinās līdz nākošam pavasarim," Prātnieks atbildēja.
Pirmais runas vīrs papurināja galvu. "Vai viņš tādēļ vien te vairs līdz otrai vasarai dzīvos? Tas nav vis ticams. Šī lieta būtu jāpiemin protokolā."
"Ko par niekiem tik daudz bēdājaties? Gan to visu iztaisīsim!" Prātnieks uzsauca. "Tagad lai apspriežam labāk to, kur atradīsim derīgu vietu. Mums pašiem, zināms, liks izmeklēt, tādēļ tas pie laika jāzina, jo viņš var pieprasīt kaut kurā brīdī."
"Ko tur citu? Kas jādara - jādara," pirmais runas vīrs atsaucās. "Es domāju, ka būtu jātaisa kādā ezera salā, lai citi netiek klāt, kam tur nav daļas."
"Tas nebūs iespējams," Prātnieks atbildēja, "jo kur ņems tik daudz un tādas laivas, ar ko savest pārtiku un pašus iekšā? Vairāk reižu braukt - tas neizskatīsies; kurš gan gribēs palikt pēdējais? Tad vēl ir jāzin tas, ka pie izbraukšanas, kas varbūt notiks naktī, nebūs visi vairs skaidrā galvā, jo tur, protams, tecēs bairītis un visi smalkie dzērieni kā plūdi; un kas tad kuru galvos, ka netop vēžiem par valdnieku? Atbildēšanas arī neviens neuzņemsies. Tādēļ es domāju, ka labāk būs taisīt tās dzīres zaldātu norā aiz sila; zināms, vaktis nostādīsim apkārt, lai lieki netiek klāt."
"Bet vai citu nekādu vairāk nepielaidīs kā tik saimniekus vien?" ceturtais jeb tas ar lielo apkakli no kakta jautāja. "Runas vīriem ir spēks rokā; ko tie nospriedīs, tas paliks, tādēļ viņiem pašiem vajadzētu būt visiem - mums, kalpu runas vīriem, arī līdz."
"Nu, jā, runas vīriem gan vajadzēs būt visiem, lai viņi vai kalpu, vai saimnieku, un arī kādiem runu turētājiem," Prātnieks atbildēja tādā balsī, it kā viņam būtu patstāvīgs spēks vienam pašam visu nospriest un, ko grib, to pielaist pie goda maltītes.
Otrais runas vīrs savilka skābu ģīmi. "Ja runu turētājus grib aicināt, tad tādu gan ne kā Švauksts un skroderis Drekberģis. Arī Pietuka Krustiņš nav daudz labāks. Apriebušies ir visi trīs ar savu muldēšanu ikkatrās godībās."
"Nu, Pietuka Krustiņš, kad grib, var gan taisīt lielas lietas," Prātnieks atbildēja.
"Bet nezin vai čangaliešus ar slātaviešiem sēdinās visus pie viena galda vai sevišķi katrus?" pirmais runas vīrs jautāja.
"Šās valodas būtu liekamas pēdīgi pie malas, jo nu esam diezgan tērzējuši," Kaspars piecēlies sacīja. "Tam zvirbulim, priekš kura nav vēl pat ne ola dēta, tik garu un resnu iesmu drāzt ir tīri smiekli un neprātība."
"Nav vis smiekli un neprātība!" Prātnieks atsaucās.
Kaspars viņā nemaz neklausījās. "Tādēļ es lūgtu valsts vecāko, lai liktu spriest tik par to, vai dienas dosim un par kādu atlīdzinājumu."
Valsts vecākais pa to laiku, kamēr visi tā cits caur citu sprieda, vai dzirdēdams, vai nedzirdēdams runāja kaut ko ar skrīveri savā starpā un rakstīja, bet tagad uzaicināts sacīja: "Jā, tiesa ir gan, par goda maltīti mums tagad nav nekāda spriešana, par viņu gādās laiks; tādēļ lai spriežam tik par dienām - vai dosim vai ne?"
"Ko nu par nedošanu runāt!" pirmais runas vīrs atkal atbildēja. "Kas jādod - jādod."
"Pirmāk jau visi laikam pie tā palika, ka dienas jādod, un ar mērnieka cienīga tēva solījumiem arī visi bij mierā," Prātnieks sacīja.
"Dienas var gan dot, bet par pieklājīgu maksu," Kaspars runāja, "jo par divdesmit kapeikām nedabūs strādnieks ne dienas uztura. Es teiktu: piecdesmit kapeiku pa dienu - un vairāk nekā."
"Bet kur goda maltīte?" Prātnieks iekrita ātri valodā.
"Goda maltītes vajaga, goda maltītes vajaga!" - tā visi, kas līdz šim sprieduši, sāka saukt un celties no sēdekļiem augšā, un runāt ikkatrs pilnā mutē, tā ka drīz nevarēja nekā izšķirt, tik vien Prātnieka balss bija dzirdama, ka par tādu cenu, kā Gaitiņš gribot, esot jādod dienas pat ienaidniekam, ne vēl savam mērniekam.
Kad uz valsts vecākā apsaukšanu bij visi drusku norimuši, tad Kaspars runāja tāļāk: "Ja mēs dienas izdodam, tad mums arī krīt saimniekiem par tām aizmaksāt, tādēļ tad ir nospriežams līdz arī tas, ka maksu lai saņem valsts valdība priekš visiem, jo, kad ikkatram būs jāprasa par sevi, tad neviens nedabūs, tādēļ ka prasīt neviens negribēs un mērnieks arī solīt neies."
Prātnieks cēlās pretī: "Tādas neuzticības mēs mērniekam nedrīkstam rādīt, jo tas ķertos viņam pie goda. Un, ja kas grib, tas var arī mērniekam savas dienas atdot par velti; tā ir pašu saimnieku darīšana, un mēs tik nospriežam."
"Jo mums ir spēks rokā, un, ko mēs nospriežam, tas paliek," tā tas ar lielo apkakli sauca atkal no kakta.
"Naudu saņemt priekš visiem saimniekiem - tas ir valsts valdības pienākums tāpat bez nospriešanas," valsts vecākais sacīja. "Tā nauda ir saimniekiem tikpat kā kabatā."
"Jā, bet vajaga tik norakstīt, ka viņa pie valsts valdības saņemama."
"Nav nemaz vajadzīgs rakstīt," valsts vecākais apgalvoja.
Ar valsts vecākā vārdiem palika visi mierā, drošinādami cits citu: vai gan papīra lupatai varot vairāk uzticēties nekā dzīvam cilvēkam?
"Kad tā vien paliek, tad es apgalvoju, ka neviens saimnieks ne graša nedabūs," Kaspars vēl beidzot sacīja.
Nu izvēlēja Prātnieku, pirmo runas vīru, kurš allaž sacīja: "Ko tur nu citu? Kas jādara - jādara," - un trešo ar to raustošo balsi, lai ejot visi trīs un nolīgstot ar mērnieku, kā varot. Vajagot gan vēl vairāk maksas plēst, bet, ja nedodot, tad lai tāpat paliekot, tik goda maltītes gan lai neatlaižot.
Mērnieka priekšistabā visi trīs glauda lielu laiku matus un taisīja kakla lakatus savā kārtā, līdz pēdīgi Prātnieks saņēma tik daudz dūšas, ka drīkstēja spiest durvis vaļā un iet līdz ar tiem diviem pilnvarniekiem pie mērnieka cienīgā tēva, kur Prātnieks nostājās priekšā un tie divi aiz viņa. Kad bij no mērnieka jautāti, kādu ziņu nesot, tad Prātnieks ar verdzīgu padevību un baiļu laipnību sāka izskaidrot, ka daži runas vīri neesot īsti ar mērnieka cienīgā tēva solījumiem mierā, kaut gan viņš no savas puses būtu tos tūliņ pieņēmis; bet citi turot to maksu vēl tā kā drusku par mazu, un dažs esot gribējis prasīt tik, cik mērnieka cienīgam tēvam nedrīkstot nemaz stāstīt.
Arī tie divi jeb pirmais ar trešo, kuri stāvēja viņam aiz muguras, laikam baidīdamies, ka mērnieks nenotur viņus par tiem, kas prasījuši vairāk, sāka ņurdēt kaut ko par citiem, kuri vairāk gribot, pie kā viņi - sūtītie - neesot nemaz vainīgi.
"Nu labi," mērnieks sacīja, "atlaižat goda maltīti, tad es maksāšu vairāk."
"Nē, cienīgs tēvs, goda maltīte lai paliek, goda maltītes vajaga!" visi trīs gandrīz reizē iesaucās. "Tā nāk no mīlestības; goda maltītes naudā neskaitat."
"Nu, ja tā, tad es vairāk nevaru maksāt," mērnieks atbildēja. "Lai tad vai kā, bet goda maltīti gan lūdzam dot," Prātnieks lūdzās ļoti gaužā balsī.
"Jā, goda maltīti gan, cienīgs tēvs," tie divi arī piepalīdzēja. Mērnieks, brītiņu padomājis un uz galda papīrā kaut ko laika kavēklim ar zīmēkli zīmēdams, sacīja: "Nu labi, lai tad neviens nesūdzētos, ka es maz maksāju, bet lai visi būtu ar mieru, tad pie sava solījuma pielieku vēl pusotras kapeikas par dienu klāt; tātad iznāk divdesmit viena ar pusi kapeikas par dienu līdz ar goda maltīti. Tagad tik ejat un norakstat protokolā un sūtat, kad vajadzīgs, cilvēkus pie darba!"
Visi trīs izgāja, pateikdamies un locīdamies. Jau priekšistabā sāka grūst cits citam pie sāniem, smīnēt un ar prieku lielīties, ka esot priekš valsts vēl pusotras kapeikas kā raut norāvuši, bet, ja būtu atsūtījuši citus kaut kādus, tad gan nebūtu dabūjuši nekā klāt un tāpat būtu bijis jākalpo.
"Vajaga tik saprast ar šādiem dzīvot, tad vāji neies nekad; pamazām un ar labu vien var izvilkt pēdējo kapeiku. Valsts labuma dēļ es skriešu vai ugunij cauri," Prātnieks lielījās.
"Nu jā, cik cilvēkiem gan tāds prāts ir?" tie divi sacīja. Te Prātnieks apķērās un teica, ka esot aizmirsis mērnieka cienīgam tēvam teikt, kur siens dabūjams pirkt, jo viņu reizi viņš esot licis apklaušināt. Saviem biedriem Prātnieks lika pagaidīt pie malkas asīm priekšiņā lai nestāvot, jo tad varot domāt, ka klausoties. Durvju spiežamo saņēmis, viņš atgriezās un piekodināja: "Bet bez manis uz valsts māju neejat - iesim visi kopā."
Šoreiz Prātnieks palika daudz ilgāk pie mērnieka nekā pirmāk, kad bij visi kopā. Ārā nākdams, viņš smīnēja ļaunīgā labpatikšanā un runāja pie sevis: "Pagaidi, pagaidi tu, nebēdīgais putniņ! gan tu apsvilināsies kā ods pie sveces. Gan redzēsi, kādu piecdesmit kapeiku dabūsi par dienu! Še vis nebūs tik vien kā runas vīru sapulce vai cita vieta, kur vari pēc patikšanas nepiemeklēts ar visu pārdrošību lēkt kaut kuram acīs. Tagad ieķersies drusku asākos nagos, kādu vis vēl neesi baudījis. Gan tu dabūsi aiztecēt no ligzdas kājām pa zemi apgraizītiem spārniem, un Lienai tad nebūs nekāda prieka skriet tev līdz. Gan tad es to irbi nogūstīšu. Tik cīnies, Prātniek, Liena būs tev un tavi pretinieki tev zem kājām!" To sacīdams, viņš sita kāju uz zemes un skaļi pasmējās. "Nāks, nāks laiki, kur viņa patgalvībai būs jālūst, augstprātībai jāzemojas, un tu, Prātniek, varēsi saldi pasmieties!"
Kad Prātnieks izgāja pagalmā, tad atskanēja ilkss zvans, un drīz viņš ieraudzīja apsitamies ap valsts mājas stūri divu zirgu pasta aizjūgu, kurš nāca pa ceļu viņam iegarām. Kamanās sēdēja Švauksts - melnā kažokā ar platu zīļu jostu un somiņu plecos. Viņš Prātnieku tūliņ pazina, lika pieturēt, izlēca veikli no kamanām, gāja viņam pretī, cepuri paceldams un sacīdams: "Gut margin, Frātnek! fahren nu nach schtat."
Tad sāka stāstīt, ka viņam esot jāsteidzas uz eizenbānu, jo vajagot nolīferēt rītu gandrīz vairāk nekā divi vezumi linu, ar kuriem ceļa vīri jau aizgājuši vakar.
"Un kad būsi mājā?" Prātnieks jautāja.
"Laikam zontag margin, jo gribu tikt uz Irbēnu Ilzes bērēm atpakaļ, noskatīties Lienā un Kasparā, jo tam viņu tagad daudzina - tas esot akurāt kā noticis."
"Hm, hm!" Prātnieks domāja. "Un tad tu neesi strādājis tur nekā pretī?"
"Ich... ich... strādājis gan, pielaidis visādas ziņas, bet tur nekas nepalīdz. Varbūt tā lieta sāktu jukt tad, kad viņa nāktu akurāt pašai Oļiņa tantei zināma. Es esmu gan gribējis viņai kādreiz to teikt, bet ar mani viņa nicht nemaz frentelīga."
"Ak tad ar Oļiņu ziņu vis vēl neesot?" Prātnieks priecīgāks izsaucās. "Es jau arī domāju. Bet vai tu esi uz bērēm aicināts, ka solies braukt?"
"Jā, es esmu gan tikpat kā einladen," Švauksts atteica, negribēdams stāvu sacīt, ka nav aicināts. "Pirmā galā ich fahren tik tāpat uz dievvārdu brīdi vien."
"Var būt, ka es arī nobraukšu," Prātnieks sacīja un atvadījās no Švauksta, kurš, cepuri paceldams, teica "aģē!" un, iesēdies ar veikalisku steigšanos kamanās, uzsauca pasta puisim: "Las lūs! furt!"
Kamēr tie trīs runas vīri bij pie mērnieka, tikām citi nometa no spriešanas mieru, bet, šiem ienākot, sagāja atkal pie darba. Nu Prātnieks stāstīja, kā pie mērnieka izdevies, cik liela stīvēšanās bijusi, līdz tas vēl pielicis pusotras kapeikas par dienu klāt. Bez dūšas tādās vietās iet esot par velti, bet ar spēju dabu arī nekā nevarot izdarīt - vajagot saprast, no kuras puses katram piekļūt. Tie divi citi arī mēģināja stāstīt, ka viņi neesot bēdājuši nekā, bet sacījuši taisni acīs, ka par to maksu nevarot iet. Visi bij ar to nolīgumu mierā un gandrīz priecīgi, tik vien Kaspars sēdēja klusu. Tad norakstīja protokolā, ka tā un tā valsts ar mērnieku nolīgusi.
Pēc tam ienāca kāds nabadzīgs vīrs lūgt no valsts uztura, jo pats esot vājīgs un bērni mazi. Vēl viņš nebij spējis savas lietas izstāstīt un no valsts vecākā atbildes sagaidīt, kad trešais runas vīrs - tas ar bālajiem matiem, kurš sēdēja allaž tā, ka mugura stāvēja pret durvīm, - sāka, pār plecu atpakaļ skatīdamies, viņu rāt: "Kur lai mēs, runas vīri, ņemam tev ko dot? Kur mums, runas vīriem, tā maize tā piecepta stāv? Dažam ir vēl pa divpadsmit bērniņu, un tomēr nenāk maizes prasīt. Pats mūsu Pestītājs saka: "Kas negrib strādāt, tam arī nebūs ēst." Palasi vien Bībelē par Jēkabu, cik tam bij bērnu un sievu, - bet vai viņš gāja pie runas vīriem maizes prasīt? Pats brauca bada laikā uz Ēģipti!"
Lūdzējs, tādu rājienu dzirdēdams, sabijās un izgāja, tā ka pirmais runas vīrs nedabūja nemaz vēl sacīt: "Ko tur nu citu, kas jādod - jādod," - nedz ceturtais no kakta, ar lielo apkakli: "Runas vīriem ir spēks rokā; ko tie nospriež, tas paliek."
Trešais runas vīrs jeb tas ar to raustīgo valodu deva padomu, ka vajadzējis taisīt otru magaziņu, jo nu esot tas drīzāk iespējams nekā vecos laikos, - jo, kad uznākot plānāki gadi, kurp tad lai skrienot? Un pa desmit gadu no sieciņiem vien pieaugšot pilna magaziņa.
"Jā, vajadzētu gan," Kaspars sacīja, "jo tad būtu sava magaziņa pelēm, sava žurkām."
"Ko tur citu, kas vajadzīgs - vajadzīgs," pirmais runas vīrs pa ieradumam izsacīja.
"Un runas vīriem ir spēks rokā - ko tie nospriež, tas paliek," ceturtais apstiprināja.
Tad sprieda vēl labi ilgi par lielām saimes cilvēku algām, ka nevarot tikt ar tām vairs nekādā galā, būtu vajadzējis nospriest, cik vien saimnieki drīkstot puišam vai meitai maksāt. Kādreiz ap Krimas kara laikiem toreizējie valdnieki jau diezgan labi nosprieduši: puisim tik divpadsmit rubļu par gadu; bet paši saimnieki vien bijuši muļķīgi, ka neesot tā nosprieduma turējuši un maksājuši vairāk. Tagad vajagot nospriest puisim trīsdesmit un meitai desmit rubļu, bet ikkatram saimniekam, kas maksājot vairāk, uzlikt tikpat soda maksas, cik par nospriedumu vairāk maksājis. To naudu tad izdalīt tiem saimniekiem, kuri to spriedumu pildījuši.
"Tad vajag nospriest arī, cik saimniekiem jāņem par birkavu linu un pūru rudzu," Kaspars pielika.
"Lūk, kur prāts! vai nesaproti, ka tas būtu mums pašiem par vainu?" pirmais runas vīrs atsaucās. Ceturtais runas vīrs jeb tas ar lielo apkakli uzcēlās savā kaktā kājās un sāka pikti runāt: "Kuri še tie "paši" ir? Ak jūs vien - saimnieki, un mēs, kalpu runas vīri, ne? Ja par kalpiem taisīs tādu spriedumu, tad es uz ģenerālgubernatoru projām."
"Generālgubernatora vairs nav," Prātnieks sacīja.
"Kas par to? Gan es dabūšu," viņš, apkakles stūrus atlocīdams, atbildēja.
"Bet runas vīriem ir spēks rokā; ko tie nospriež, tas paliek," Kaspars paspītīgi teica.
"Ak tā? Nav vis!" tas pats no kakta dūšīgi atteica, kurš allaž sacīja, ka runas vīriem esot spēks rokā.
Pēdīgi nāca priekšlikums par darba izdošanu pie kāda liela mūra tilta, kurš nākošā vasarā ceļams. Bet lielākā daļa runas vīru uz to atbildēja, ka nu esot jau diezgan ilgi spriests un vakars klāt, tādēļ lai to darba izdošanu padarot valsts vecākais ar skrīveri, bet pie darba atņemšanas vajagot saukt gan visu runas vīru un no meistariem lai pierunājot pie darba atdošanas dzeršanu. Kaspars gan stājās pretī, ka tik svarīgas lietas nevarot neapspriestas pamest, bet tas nepalīdzēja nekā, jo pirmais runas vīrs sacīja: "Ko tur nu citu? Kas jādara - jādara," - un ceturtais, ar lielo apkakli, kurai nu bij stūri atlocīti, sauca no kakta: "Runas vīriem ir spēks rokā; ko tie nospriež, tas paliek!"
Vēl norakstīja kādam vecītim jaunu puisēnu par apgādnieku. Vecītis šaī priekā - tāpat kā daudzi citi tādos brīžos - atnesa no kroga ar kazaka palīgu kādu duci bairīša un dažas pudeles citu dzērienu visiem runas vīriem par pateicību un iedraudzēšanos. Vēlāk kāds runas vīrs, šo dāvanu baudīdams, paklusu lielījās, ka viņš pats, būdams vecītim pazīstams, esot viņu uz šām domām pamudinājis. Tagad bij visi ļoti jautri, runīgi un draudzīgi. Ikkatrs steidzās stāstīt, cik daudz priekš valsts strādājis un cīnījies: viens bij nostāvējis veselu dienu pie cepļa, izdodams kaļķus; otrs bij salasījis pa valsti visvairāk kāpostu un kartupeļu priekš nabagiem; trešais bij staigājis ilgi, piedzīdams galvas naudu no meitām, un nebēdājis nenieka, lai vai zobojot, vai izsmejot, - jo, kas no runas vīriem reiz nospriests, tam vajagot pastāvēt. Un kas tur gan esot ko maksāt? Divdesmit piecas kapeikas kurai meitai! Tīri nieks priekš tagadējām saimes algām. Tomēr piespiest gan nevarot, ja kāda negribot maksāt, jo likumā tas nestāvot; bet dūšīgs runas vīrs, kurš ejot cieti virsū, varot daudz izdarīt.
Jo tukšākas metās pudeles, jo vairāk veicās valodas. Pirmais runas vīrs un viņam līdz daudz citi sāka uzstāt valsts vecākam, lai pieprasot priekš viņiem, kuri stāvot jau otrus trīs gadus amatos, medāļus, jo tādiem pēc likuma jau medāļi nākoties un pieprasīšana neesot nekāds kauns: ķeizars nevarot vis no galvas ikkatra pārzināt, kurš esot godu izpelnījies. Kas dzīvojot viņam tuvumā, pie tiem amata vīriem esot cita lieta, jo tos viņš ik dienas redzot, bet ko gan še? Runāšanas troksnis auga augumā un pēdīgi, kad pudeles bij jau tukšas, tad sacēlās tik augstu, ka dažiem svešiniekiem, gar valsts namu pa lielceļu braucot, sāka trūkties no trokšņa zirgi, tā ka tik ar bailēm un mokām tos varēja dabūt garām.
Grabovskis, kad bij no valsts nama izgājis, sāka sevī domāt un jautāt, kādēļ gan tie vīri, kas tur sēdējuši, viņam ieejot, pīpes slēpdami, tik godbijīgi pacēlušies un palikuši visu to laiku stāvot. Viņš nomanīja un noprata, ka tai lietai būšot kāda pārskatīšanās par cēloni. Patlaban nāca pretī divi žīdi, kuriem bij uzdots no lielkunga iztapsēt vēl dažas mērnieku istabas. Tie, cepures noņēmuši, no pieklājīga atstatuma viņu sveicināja, sacīdami: "Morgen, Herr Revisor!" Grabovskis, kā no nezināšanas atjēgdamies, lika roku pie cepures un runāja: "Tā, tā, nu ir man šī ērmīgā lieta skaidra, nu es viņu saprotu. Ļaudis tur mani par kādu mērnieku. Hm, hm, tas ir savāds un ļoti rets atgadījums. Kā no visa saprotams, tad es izskatos mērniekam ļoti līdzīgs, jo pats valsts vecākais, kurš jau gan būs viņu redzējis, arī pārskatījās un turēja mani pirmā acumirklī par mērnieku." Grabovska acis sāka spīdēt brīnumīgā priekā. "Labi, labi! tas ir ļoti ievērojams gabals, kaut gan viņš iznāca pavisam nejauši. Maniem nolūkiem šī vienādība var būt ne tik vien derīga, bet arī ļoti svarīga. Tik jānolūko, kā viņu vislabāk izlietot, un tagad nav jārādās daudz klajumā."