BRĀĻI  KAUDZĪTES

MĒRNIEKU LAIKI

PIRMĀ DAĻA

VIII

Jaukā svētdienas pēcpusdienā pašā taī gada laikā, kad pļavas stāv visā ziedu greznumā, staigāja vientulīga puķu lasītāja pa košu ieleju, kura stiepās tāļu uz dienvidus vakara pusi un izplatījās par lielu pļavu, aiz kuras bij redzamas druvas un ciemati; citādi bij tā ieleja apņemta no visām pusēm ar kuplu lapu mežu, un pār viņu valdīja brīnišķīgs klusums, tā ka nebij dzirdama pat ne ganu gavilēšana un suņu riešana. Bet pieminētai puķu lasītājai nestāvēja vis laikam prāts un domas nedz pie šās jaukās vietas, nedz pie puķu bagātības, jo viņas vaigs bij smags un sērīgs, acis asarainas, bez nekāda jaukuma un brīžam pat drusku vienaldzīgs. Šis viņas izskats nesaderēja nekādi ar tās jaunumu, skaistumu, daiļo augumu, jauko vietu, darbu un gada laiku. Ikkatru puķīti viņa plūca gandrīz ar žēlumu, it kā būtu vēlējusi no visas sirds tām mūžīgi ziedēt nekā kādai veltīgai rotai un novīstošiem pušķiem paīsināt viņas mūžu. Pēdīgi, kad tomēr ar visu nesteigšanos bij sakrājies labi daudz puķu uz rokas, tad viņa izgāja malā un apsēdās koku ēnā pie kāju celiņa, kurš gāja gar pļavmalu mežam cauri. Tur sēdēdama, viņa mēģināja vairāk reižu vīt vaiņagus, bet tas darbs nekādi neveicās, jo ikkatru reizi, kad bij kādu puķīti pielikusi, noslīdēja rokas ar iesākto darbu klēpī, lauzās nopūtas iz krūtīm un prāts padevās atkal grūtām domām. Brīžam viņa klausījās un skatījās, it kā kaut ko gaidīdama pa celiņu no meža puses, noslaucījās veikli lakatā, pieņēma, cik iespējams, mierīgu seju un sāka darīt savu darbu. Pēc kādiem acumirkļiem iznāca no meža jauns cilvēks darba vīra apģērbā un nesdams cirvi uz rokas. Vaiņagu darītāju viņš ieraudzīja tik tad, kad bij pavisam no meža ārā un viņai gluži tuvu, jo tā sēdēja pie pašiem pēdējiem kokiem un krūmiem, kuri bij celiņam uz pļavas pusi. Kaut gan varēja nomanīt, ka viņš nebūt nebij domājis še kādu cilvēku atrast, tad tomēr viņa sejs nepazaudēja no sava mierīgā aukstuma neviena grāda un šī negaidītā satikšanās neuzsita neviena burbulīša taī klusā ūdenī. Tāpat mierīgos soļos, kā nācis, viņš nogriezās no celiņa, piegāja pie jaunekles, uzlika tai roku uz pleca un sacīja laipnā joku balsī: "Klau, Lien, tu, nu esi plūkusi manā pļavā puķes. Man ir prāts tevi noķīlāt."
"Kaut jau būtu noķīlājis," viņa atbildēja, nepaceldama acu nemaz uz augšu.
"Nu, ja otrreiz atradīšu, tad nezin kā būs, vai tiksi vaļā vai ne."
"Dievs zin vai otras reizes vairs sagaidīsi!" Liena valdīdamās atbildēja, bet savaldīties tomēr nespēja, jo pie tiem vārdiem viņai sāka līt asaras darāmā vaiņagā.
"Drīz varbūt novītīs manas puķes pavisam, neziedēs vairs nekādā pavasarī un arī tavās pļavās nekur viņas bij gan jaukākas nekā citur visur. Var būt arī, ka šie ir man pēdējie vaiņagi šinī ielejā, kura bij mīļāka par visām, un tad lai staigā citas - laimīgākas puķu lasītājas pa Irbēnu pļavām! Tad ardievu, jaunība, ardievu, laimība, un ardievu tu arī, Kaspar!" To sacīdama, viņa sakampa cieti un vilka pie sevis Kaspara roku, kuras sāka tecēt klusi asaru strautiņi. Pēc kāda brītiņa viņa saņēmās no jauna un runāja tāļāk: "Šovakar atkal būs Prātnieks pie mums, laikam vedīs kādus mērniekus arī līdz, un uz rītdienu Oliņi apsolījušies izdot viņam par mani gala vārdu. Es vairs gan nemaz nesaprotu, nesajēdzu, kas ar mani notiek un kas notiks, jo aiz sirdsēdām ir prāts pavisam samulsis, to dzirdot, nesot un ciešot, kas man pēdējā laikā brūk virsū. Es vēlētos gan labāk šovakar no pasaules pazust nekā visu to piedzīvot, kas nu atkal nāks. Man tuvojas ar reizi nelaime un briesmas: no tevis, manu mīļo, spiež man šķirties, ko es pavisam nespēju iedomāt." Un, to sacīdama Liena saturējās ar abām rokām pie Kaspara rokas it kā slīcējs pie kāda zara. "Un, to iedomājot, ka man jāiet un jādzīvo pie Prātnieka nāk šaušalas. Viņš ir, Kaspar, ļauns cilvēks, kaut gan citāds izrādās; arī tev būtu no viņa jāsargājas, jo man tā vien izskatās, ka viņš meklē rakt tev slepen bedri. Es zināju, ka tu pēc dienvida nāk šurp garām uz sētas taisīšanu, tāpēc, no bodes nākdama, kur saimniece mani nosūtīja pēc dažādām vajadzībām priekš tiem pašiem gaidāmiem viesiem, nācu pa šejieni, jo ļoti vēlējos ar tevi parunāties, kamēr vēl nav nekas neatdarāms padarīts. Neviena man nav, kas būtu līdzcietīgs un grūtos brīžos iestiprinātu, kā vien Annuža, bet no tās mani sargā tāpat kā no tevis, un tai krauj gandrīz tikpat pārestību virsū, cik tev, kuru es vairs nespēju dzirdēt un panest, tāpēc dod tu man padomu - ko lai es īsti daru, kā lai atsvabinu citus no tiem nepatiesiem un negodīgiem apvainojumiem, kas manis dēļ ceļas?"
Kaspars, kas bij pēc sava ieraduma, tāļumā skatīdamies, labi ilgi izdomājies, tad teica itin mierīgi un gandrīz vienaldzīgi: "Kad Oļiņu iedomas ir tavam prātam tik ļoti pretī, tad būtu nejēdzība no tevis, ja tu nodotos par tādas aklas pašmīlības upuri. Oļiņi, cik saprotams, nemeklē vis tavas labklājības, bet sava labuma vien un grib tevi, ar vārdu sakot, pārdot Prātniekam par labām robežām. Bet, zināms gan, ka, ja tu viņu prātu nepildi, tad tev tur vairs palikšana nav un jāmeklē piemešanās citur, līdz - ja tu arī joprojām to vēlies varam savienoties."
"Grūt ir gan man tādu sava prāta, saņemšanu iedomāt, bet grūtāk arī viņu prātu pildīt un pie Prātnieka iet; tomēr nevaru izšķirt, ko lai daru," Liena, vaiņagus uz rokas turēdama, lēni un domīgi runāja, izskatīdamās līdzīga tām noplūktām un vīstošām puķītēm, kuras bij savijusi vaiņagos. "Ja es arī tā izdarītu, Prātniekam atsacītu un pie tevis izietu, tad mums visur un vienādi jābaidās no viņu riebšanas, jo miera viņš tad mums neliktu līdz kapam, kā es viņu pazīstu un kā viņš pats ir jau uz dažiem izsacījies. Tā apzināšanās, ka tev arī un manis dēļ jācieš varbūt visu mūžu, darītu mani divkārt nelaimīgu. Bet, ja es spētu pie Prātnieka iziet, tad būtu jel miers, ja ne iekšķīgi, tad tomēr ārīgi, jo es esmu šaī lietā nesusi tik daudz krusta, ka pēc laimes vairs neilgojos, bet vienīgi ja pēc miera."
"Par riebšanām un vajāšanām mums daudz jābīstas nebūtu," Kaspars sacīja, "jo mēs tad varētu pavisam no šā vidus aiziet vai uz manu dzimteni, vai citur - vaļā stāv visā plašā Dieva pasaule."
"Še gan tev laikam uz priekšu lāga dzīve nebūs šā vai tā; par to laikam daži stipri gādā, lai tev iemēro vai pavisam tā, ka nevar nemaz dzīvot, vai arī lai atdod tavu māju tūliņ Oļiņiem," Liena sacīja vēl bēdīgāk nekā papriekšu. "Pats Oļiņš gan gluži tik ļauns nav, bet pati gribētu, lai jūs izdzen vai šodien. Tāpēc tad arī Prātnieku un mērniekus būtu nēsājuši vai klēpī."
Kaspars par šo ziņu nebūt neuztrūkās, bet, brītiņu padomājis, runāja mierīgi tāļāk, it kā nekas virs zemes nespētu viņu pakustināt: "Jā, ka viņi mani grib izskaust, to noprotu, un ka tas viņiem izdosies, par to nešaubos, vienkārt, tādēļ, ka es še kā ienācējs; stāvu viens pats bez nekāda pretošanās spēka; otrkārt, tādēļ, lai esmu gandrīz visiem aizriebis, nemeklēdams pie neviena draudzības, bet sacīdams allaž un ikkatram, ko domāju, jo tas ir manā; dabā; tad, treškārt, arī tādēļ, ka es nevienai uzmākšanai nepretošos nedz ar viltu, nedz ar taisnības ieročiem."
Liena kādu acumirkli domāja. "Man arī gan tas labāk patiktu, ka, ja mēs kādreiz savienotos, tad pavisam no šā vidus aizietu, jo miera še, kā jau teicu, nebūtu tad no nevienas puses."
"Nu jā, to tad laiks rādīs," Kaspars atteica, "bet tagad pārdomā vai tu spēsi nenožēlodama staigāt man pa dzīves ceļu līdz? Vieglu dienu un laicīga labuma es tev uz viņa daudz apsolīt nevaru, bet drīzāk gan varbūt dažu grūtu nastu. Tāpēc pārbaudies ar prāta aukstumu, kas tev nāksies vieglāk: vai iet pret sirdi pie Prātnieka kur varbūt laicīgu raižu būs mazāk, vai nākt pēc sirds patikšanas pie manis, kur laicīgā ziņā var dažādi klāties, bet nekad gan laikam bagātīgi un pilnīgi. Es tev izsaku visu, kā ir un kā var būt, lai pati brīvi izvēlies, jo uz šo vai to pierunāts cilvēks, kad viņam piedzīvojumi un prāts ir sirdi atdzisinājuši, meklē allaž tiesības žēloties, ka vīlies, palaizdams laicīgu labumu un skriedams murgu liesmiņām pakaļ. Arī tu nevari dot šaī brīdī savai sirdij pilnas taisnības, jo mīlestība ir arī viņu pa daļai apreibinājusi. Pārdomā vēl labi un tad, kuru soli sper, to sper pati no sevis, neatsaukdamies uz nevienu citu."
Liena cieta labu brītiņu klusu, sevī domādama, un tad sacīja:
"Tev laikam ir bēdas par to, ka man pēc būs žēl, ka es negāju pie Prātnieka, bet pie tevis, un sacīšu to tavu vainu?"
"To es nemaz nesaku, ka tā notiks un ka tu tā darīsi, bet es to pieminu tik tādēļ, ka tā var notikt un ir arī noticis; tāpēc tādos svarīgos dzīves brīžos ir jāskatās allaž uz to pēdīgo, kas var nākt, bet tādēļ vis nav vajadzīgs tam pēdīgam tūliņ nākt, un viņš nenāks arī. Tomēr, ja viņš nāk, tad cilvēkam nav vajadzīgs nožēlojot gausties uz citu, bet, ko ir darījis, to darījis pats: pats vainīgs pie laimes pats pie nelaimes."
"Man liekas, mīļais, ka tu vēl laikam par manu mīlestību šaubies vai arī manis nepazīsti," Liena sāpīgā balsī sacīja.
"Nepavisam!"
"Bet kādēļ tu tā runāji? Es nevaru apjaust, cik lielai nelaimei tur vajadzētu nākt, kur es varētu nožēlot to, ka būtu izgājusi pie tevis, bet ne vēl tev ko pārmest, jo tu esi izsacījis visā šaī lietā tikai to vajadzīgo padomu, kaut gan tev vajadzēja būt manam vājumam par atspaidu un par stiprumu."
"Man, mīļā, nemaz nav vajadzīgs dzirdēt, cik ļoti tu mani mīlē," Kaspars, Lienas roku spiezdams, runāja, "jo to jau es zinu bez vārdiem un bez tavas sacīšanas, bet arī to, ka cilvēka prāts nepastā mūžam vienāds, jo dzīves vēji viņu groza. Bet lai nu tas viss paliek, jo es ticu, ka tu sapratīsi manas domas pareizi un nepiedauzīsies savā ceļā pie maniem izteikumiem. Savu prātu es esmu izsacījis, un te ir vaļa viņu, ja iespēj, pieņemt vai arī nepieņemt. Tev arī nebūs pieņemt manu padomu uz vietas un bez nekādas pārbaudīšanas vai tie der arī priekš tevis, - jo to, ko es saku, to es saku vairāk tā, kā es darītu, būdams tavā vietā, proti: ja Oļiņi mani spiestu uzņemt tādu dzīves ceļu, kurš ir man pretī prātam, tad es papriekš viņiem izskaidrotu, ka tas man nav darāms, un, ja ar to nepietiks tad es no viņiem atstātos un meklētu patvara citur; bet es nemaz nenosaku, ka tev arī būs tas iespējams un teicams, kaut gan ikkatram kam tik stingrs prāts, es cienītu. Padoma došana ir arī savā ziņā grūta un īsti tādiem cilvēkiem, kuri gandrīz ikkatru padomu pieņemt tāpēc ka viņiem nav iespējams to izsijāt. Bet tad pēdīgi, kad padoms slikti augļi, tad devējs vainīgs, tādēļ vislabākais padoms ir tas: mācīti iztikt ar savu padomu un sava padoma nekad otram neuzspiest, bet labāk, cik spējams, izsargāties no padoma došanas."
"Nebīsties vis, ka es spēšu jau tik drīz tavu padomu pieņemt," Liena runāja drusku jautrāk, "kaut gan atzīstu viņu par labu, bet Oļiņi, lai gan viņi šaī lietā mani spiež pildīt tikai viņu prātu, ir man pa daļai tikpat kā vecāki, tāpēc saņemt pret viņiem tādu galvu būtu man pa daļai pret apziņu, jo viņi ir man darījuši un vēlējuši arī diezgan laba; bet tomēr atkal, kad iedomāju, ka man jāiet pie Prātnieka, tad uzņemos labāk visus citus grūtumus nekā to."
Kad viņi vēl bij kādu brītiņu runājuši, tad Liena kļuva nemierīga un sāka taisīties uz māju. Šķiroties viņa teica vēl Kasparam: "Es nevaru tev, mīļais, apslēpt kādas sirds bailības, kura man neizprotama, un pati nezinu, kur un kā viņa ceļas; tomēr allaž, kad iedomāju par mūsu savienošanos, tad tā mani baida, it kā kad tuvotos kāds tāļš negaiss. Bet man liekas, ka tas ceļas vairāk no tiem biedinājumiem, lāstiem un nelaimes pasludinājumiem, kas man jādzird no saimnieces un citiem. Ko tu, mīļais par to saki? Vai tādām iepriekšjūtām var būt dzīvē kāda nozīme?"
Kaspars paraustīja tik plecus un, kā likās, negribēja atbildēt uz šiem vārdiem nekā, bet, kad redzēja, ka Liena gaida cieti atbildes, tad sacīja pēc kāda brītiņa, it kā negribēdams: "Var būt un nevar būt - kā pats cilvēks to grib un spēj vai arī kā kurš to lietu uzskata un pieņem."
Šī atbilde gan Lienas neapmierināja, jeb vismazāk Liena tās nesaprata, tomēr viņa pēc visas šās sarunāšanās jutās daudz stiprāka un drošāka it kā tāds, kuram ir parādīts ceļš pēc tam, kad viņš maldījies ilgu laiku bīstamās vietās.
Tagad Liena, saņēmusi savas puķes, vaiņagus un bodes pirkumus, gāja pa to celiņu birzē iekšā, pa kuru Kaspars bij nācis, jo viņš aizgāja tāļāk uz savu darbu.
Kad bij birzei cauri un iznāca atkal klajumā, no kurienes varēja jau Irbēnus redzēt, tad - Dievs zin kur atgadījies - Pietuka Krustiņš pilnā rakstnieka un tautieša apziņā ar papīru rulli padusē un labi garos matos nāca kā pasaukts pa braucamo ceļu uz Irbēniem, tā ka Lienai bij gribot negribot ar viņu jāsatiekas pašā taī vietā, kur viņas teka uzgāja uz braucamā ceļa. Kaut gan Pietuka Krustiņš, redzēdams, ka Liena nesteidzas, gāja arī ļoti lēnām, tomēr viņš nokļuva pie minētās vietas kādus acumirkļus agrāk un apstājies gaidīja, līdz Liena pienāk. Kad viņa bij vairs tik kādus soļus vien atstatu, tad, cepuri paceldams un nolocīdamies, viņu sveicināja: "Sveika, cienījamā tautiete!"
No pirmējās skumības un grūtsirdības nebij Lienas sejā pazīstamas vairs gandrīz ne pēdas, vismazāk priekš Pietuka Krustiņa ne. Viņas stiprā daba spēja sirdsēdas citu priekšā savaldīt un apslēpt, tamdēļ arī tie vārdi, ar kuriem viņa saņēma Pietuka Krustiņa sveicinājumu, uz viņu pašu nemaz neskatīdamās, skanēja pilnīgi kā uzzobošana: "Vesels, vesels, slavenais tautas dēls!"
"Lūgtu, jaunkundze, vai jums nepatiktos atļaut man to laimi palīdzēt nest jūsu jaukos vaiņagus?" Pietuka Krustiņš, kādu soli pretī steigdamies, jautāja.
"Nepatiktos vis," Liena atbildēja, drusku nicinoši smīnēdama un iedama bez apstāšanās tāļāk.
"Bet lūgtu, jaunkundze, jūs neliegsat man jel iet jums līdzās?" - tā Pietuka Krustiņš, Lienai līdzsteigdamies un patiesi kā lūgdamies, izsaucās.
"Velēt gan arī nevēlēšu," Liena atteica, iedama veiklos soļos projām.
Pietuka Krustiņš, būdams vēl arvienu kādu soli aiz Lienas, bet cīzdamies tikt viņai līdzās, pusteciņos iedams, sāka runāt: "Jā, jā, cienījamā jaunkundze, cilvēka mūžs ir raibs kā pupu zieds: te glaimo mūsu sirdīm liega laimība, te atkal mētā viņu drūmīgas likteņa; aukas ar savām tumšām bangām gar sirmām sadzīves klinšu sienām; te paceļ mūsu fantāzija uz saviem ideālīgi burvīgiem spārniem augstu teorijā, te atrodamies un nogrimstam atkal, par piemēru, sīkos ikdienišķi praktiskos rūpestos, kuri kavē mūsu gara lidināšanos aiz zvaigžņu sistēmas citā ārpasaulīgā gaišumā. Arī jums, jaunkundze, ir tagad, kā vispārīgi dzirdams, kāds bēdu mākonis aptērpis jūsu laimības horicontu, bet esat tik pastāvīgi mīlestības temperamentā un nepametat cerības, jo šis zelta eņģelis pats nav pametis kaunā neviena, kas vien ir turējies neatkarīgi pie viņa. Arī manas krūtis ir šaī ziņā sāpīgi piemeklētas, analizētas un pārbaudītas, tā ka tās vātis, ko liktenis manā dvēselē tik nežēlīgi sitis un viņas nervus satriecis, nav vēl nebūt sadzijušas un laikam nesadzīs arī. Mīlestība ir atstājusi manā sirdī nelaimīgus, daimonīgus un sērīgus iespaidus, tāpēc es arī spēju tik melankolīgi jeb sēri dziedāt, tāpēc es arī spēju pilnīgi sajust un notaksēt jūsu bēdas līdz pēdējam atomam, caur ko drīkstētu būt jums par bēdu biedri, kuram jūs droši varat uzticēt to, kas jūsu sirdi spiež, jo dalītas bēdas, kā ģermāņi saka, ir tikai pusbēdas." "Man nekādu bēdu nav ar tevi ko dalīt, un, ja būtu, tad tomēr tu, viņu nest nevarētu," Liena strupi atteica.
"Jūsu fiziognomija gan to nerāda, ka jums būtu kādas bēdas, bijušas, bet publikai ir jau sīki tas zināms, un tautas balss ir Dieva, balss, kā grieķi saka; tāpat arī tas, ka es tādu bēdu neprotu nesti nav dibināts vārds, jo mana sirds, kuru vēl skūpstīja nesen Cefīrs Floras klēpī, ir tagad kā poda gabals un salauzīta kā lilija no aukas ziedonī, tā ka es gan laikam nespēšu aizsniegt sava dzīves ideāla. Mīlestības dievība jeb Līga, kuru jau vecie helēņi dēvēja par Amoru, bēg no manis. Es laikam nevarēšu apprecēties."
"Kad nevari - neprecies."
"Bet praktiski dzīves apstākļi mani uz to spiež, jo kā lai uztic svešam cilvēkam saimniecību?"
"Nu, kad spiež, tad precies."
"Jā, bet mana mīlestība kavējas un meklē sava sapņu tēla citā ideālīgā un dzejīgā pasaulē, jo prozaīgā, ikdienišķā zemes virsū viņa tā neatrod."
"Kad tā ir, tad ej un precies citā pasaulē."
"Bet tā ir, jaunkundz, tik tāda izfantazēta pasaule, kur neviens nedz precējas, nedz tiks precēts."
"Tad iztiec ar savām fantāzijām."
"Tomēr es gan šķietu, ka spēšu sevi pārvarēt un piespiest uz precēšanos šepat, jo es jūtos šaī ziņā stiprs diezgan, tā ka enerģija un centienu man uz to netrūks."
"Pārvaries vien un precies."
"Bet drūmīga un sēra paliks mana sirds tomēr arvienu, jo viņa ilgosies allaž pēc mūžam neaizsniedzama ideāla."
"Kad tā ir, tad neprecies."
"Tomēr es raudzīšu arī šaī lietā sevi pārspēt, jo nav labi cilvēkam, kad viņš garīgi visai apcietinājas. Mums būs sevi uzvarēt, jo iekš tā cilvēks parāda vislielāko dūšu, kad apprecas pret visu savu fantāziju."
"Jā, jā," Liena strupi atteica, jo viņai bij apnicis likt Pietuka Krustiņam griezties kā kaķim pēc savas astes. Tomēr viņš nepalika vis mierā, bet stāstīja vienādi un joprojām par platonisku jeb augstu dvēseļu mīlestību, pēc kuras viņa sirds slāpstot un kuras viņš pie šās pasaules cilvēkiem meklējot velti.
Kamēr Pietuka Krustiņš, iedams Lienai līdz, tulkoja tā savas sirds dziļumus un augstumus, tikām iebrauca Irbēnos pie Oļiņiem Prātnieks ar vecāko palīga mērnieku Raņķi, kuram bij uzdota jaunu robežu izdzīšana, kā vecais jeb īstais mērnieks tās iezīmējis rullī. Visi Oļiņu mājas ļaudis bij uz kājām, rīkodamies vairāk nekā uz kādām godībām un skraidīdami ātrāk nekā pie ugunsgrēka dzēšanas; tur tika kauts, vārīts, cepts, kapāts, skaldīts - tīri kā kādā muižas saimniecībā. Puiši un puikas - cits uz to krogu pēc bairīša, cits uz otru pēc vīna, cits uz trešo pēc konjaka, araka un zeltera, jo bij dzirdēts, ka ar šo pēdējo dzērienu mērnieki mēdzot atskaidrot dūšu, kad nevarot vairs dzert. Kaut gan klēts bij no visām rīkošanās vietām labi attāļu, tad tomēr ne tik vien pagalmā, bet pat "dūmu istabiņā" un pagrabā citādi nerunāja kā tik vien ar pusbalsi. Kad Liena ar Pietuka Krustiņu atnāca, tad bij visa gādāšana pašā spēkā. Laime tik, ka Oļinietei nebij šoreiz daudz vaļas nedz arī drošības troksni celt, citādi gan Liena bez lielākas pārmācības nepaliktu, bet šoreiz, par žēlumu, nevarēja vairāk nekā kā tik, pusteciņus garām skriedama, zobus sakodusi, iekniebt viņai sānos un uzsaukt saspiestu balsi: "Vai nu tikpat reiz atnāci?"
Klēts, kuras vidū sēdēja pie galda aiz pievērtām durvīm sveču gaismā Prātnieks ar Raņķi, bij izpušķota meijām, papardēm, vībotnēm un citiem tādiem sētmalu un lauku ziediem. Vienā sienmalā bij uztaisīta labi liela gulta, pie otras stāvēja skapis, bet pret vidu un pašā gaišākā vietā Oļinietes pūra lāde ar visiem saviem uzkrāsotiem putniem, par kuriem pati aizmaksājusi žīdam cimdu pāru. Aizdurvī sēdēja, plecus uzrāvis un saīdzis, kāds tīnis. Uz galda bij izlaists mērnieka rullis, tā ka turpat atlikās vieta arī kādām pudelēm, glāzēm, cigāriem un šķīvim ar baltu maizi un sieru. Mērnieks bij pusmūža vīrs ar iedzeltainiem, pasprogainiem matiem, gludeni nodzītu seju, mazām, pelēkām, gandrīz drusku iezaļganām acīm un caurcaurim tādā izskatā, no kura uzticība bēg. Viņa valoda skanēja brīnum strupi, nemīlīgi un, var sacīt, nežēlīgi jeb necilvēcīgi. Viņš nolika patlaban pie malas dzēšamo gumiju, zīmēkli un linijālu, ar kuriem bij līdz šim uz ruļļa strādājis.
"Tātad nu, jaunskungs, ir tās vajadzīgās robežas no tām, kas nākošu nedēļu dzenamas un par kurām man bij zināšana, iztaisītas, tā ka vēl beigās paliek tik šī pati Irbēnu māja," Prātnieks pačukstēdams runāja. "Bet tagad saņemat naudu par visām, tad padarīsat gan arī to, kas pie šās mājas būs vajadzīgs." Viņš, to sacīdams, izvilka iz krūts kabatas papīrā satītu vīkstolu un sāka taisīt vaļā. "Šī nauda, jaunskungs, ir atkal tāpat priekš jums vien par pašu mērnieka cienīgu tēvu tiks gādāts vēl sevišķi, tāpēc ne nav jābaidās, ka jums no viņa puses varētu celties kādas nepatikšanas, ja arī viņš uzietu, ka daža robeža atradusies citādi, nekā bij iezīmējis. Lūk, še ir visi vīkstoliņi tāpat, kā satīti un kabatā iebāzti, neesmu taisījis nemaz vaļā, nedz arī skatījies, tik vien saņemdams uzrakstīju vārdus: no Bambāna piecdesmit rubļu, no Stūraiņa sešdesmit, no Strūvuļa četrdesmit, no Ķēpas piecdesmit - pavisam divi simti. Un tad," - tā viņš, likdams pēdējo naudu ar īpašu svaru uz galda, sacīja, "no Oļiņa tēva septiņdesmit pieci. Tad jūs izdarīsat gan arī priekš viņa visu, kas būs vajadzīgs."
Mērnieks, kurš pa to starpu bij sācis vē1 drusku uz ruļļa strādāt, it kā nemaz Prātniekā neklausīdamies, saņēma naudu tik vienaldzīgi un patiesīgi kā kādu sen gaidītu parādu un noglabāja to kabatā, nemaz neskaitījis un neapskatījies.
"Lai nu še, jaunskungs, iet, kā iet pa slātaviešiem, bet, kad tiksim čangaliešos, tad ies gan savādi," Prātnieks, galvu papurinādams un pasmīnēdams, sacīja. "Tur man arī ir pazīstamu diezgan un jau tagad sola vien naudu."
"Bet to vien jūs pieraugāt, ka jums kur nemetas," -mērnieks piemetināja auksti, it kā viņam pašam nebūtu tur nekādas daļas.
"Nu, par to vis, jaunskungs, nebēdējat; gan es zināšu saņemt karstu dzelzi ar lūškām," Prātnieks, lepni galvu uz augšu pasizdams, atteica. "Bet tagad gan varam iemest, jo nu esat diezgan gudrojuši un labojuši. Tad parunāsim vēl par tām Oļiņa tēva robežām." To sacīdams, viņš piepildīja glāzes.
Mērnieks, kurš tikām atkal skatījās domīgi rullī, atbildēja, acu nemaz nepaceldams: "Es tagad pat viņa robežās lūkojos, bet tur nav gandrīz vairs iespējams nekā darīt, jo mērnieka cienīgs tēvs jau pats arī, kā liekas, ir apzīmējis otru pusi drusku ciešāk."
"Jā, es jau zinu gan, kādas tās robežas izskatās, jo mērnieka cienīgs tēvs pats man viņas izrādīja pēc tam, kad Oļiņa tēvs bij pie viņa ciemoties; bet tur var taisīt vēl labu tiesu citādi. Tomēr, jaunskungs, esat tik labi, baudīsim drusku uz jaunu dūšu un izdošanos!"
Mērnieks arī paņēma glāzi kā aiz gara laika, ļāva Prātniekam savu glāzi pie tās piesist un tad izdzēra. Pēc tam iededzināja jaunu cigāru, kad bij iesviedis veco, pusnopīpēto kaktā. Tad Prātnieks, ar salmu uz ruļļa rādīdams un pār rulli pārliecies, runāja atkal tāļāk: "Lūdzu, jaunskungs, parādat rullī to lielceļu, kurš iet Irbēnu mājām garām uz muižu!"
"Raug, še," mērnieks atbildēja, ar zīmēkli pār rulli vilkdams.
"Un līkšņa jeb ezera līkums?"
"Tas ir še."
"Tā, tā," Prātnieks apskatīdamies sacīja un rādīja atkal ar salmu uz ruļļa. "Tad še būs laikam tas pliena kalns, kurš stāv Irbēnu mājai rīta pusē?"
"Jā, tas ir tas," mērnieks, laizdams kuplus dūmus, atteica.
"Nu labi, labi," - tā Prātnieks tāļāk, "tagad iet robeža taisni starp abām dzīvojamām ēkām visai zemei cauri, bet viņu varētu griezt pa lielceļu uz Gaitiņu pusi un tad viņpus Gaitiņu sētas atkal viņu daļā no lielceļa līdz ataugai pār tīrumu, kurš tad kristu Oļiņam, un nolaist pēc tam stāvu lejā, lielceļam pāri, tā ka tā pļava, kas lejpus lielceļa, un tas lielais mežs paliek arī Oļiņam. Gaitiņiem tad varētu atlaist taī vietā līdz ezeram kādu daļu no tā trūdas purva, kurš stāv starp abām dzīvojamām ēkām. To tad var arī viegli izskaidrot un aizbildināt, kādēļ tas tā darīts, jo saimniekam ir ļoti par labu, kad viņa zeme pieiet pie ūdens malas."
"Tik ļoti robežas izlocīt nevar iedrošināties, jo mērnieka cienīgs tēvs varētu ņemt to ļaunā un atcelt vēl tāļāk atpakaļ, nekā tagad ir," Raņķis teica cieti un skarbi.
"Par to, jaunskungs, nebēdājat nenieka, jo gādāts tiks, ka mērnieka cienīgs tēvs tās lietas nemaz neredzēs," Prātnieks apmierinādams atbildēja.
"Jā, bet bez mērnieka cienīga tēva nāks vēl pār visu izlīdzināšanas komisija, un vismazāk tā nebūs ar šādu robežu mierā."
"Nu, par komisiju, jaunskungs, ir vismazākā bēda, jo daži viņas locekļi, kas tur nāks no valsts puses, stāv Oļiņam ļoti tuvu. Mērnieka cienīgs tēvs no sevis nesacīs nekā, un, kad tie visi cietīs klusu vai arī aizstāvēs šo pusi, tad lielskungs vai muižas kungs vien necelsies pretī," - tā Prātnieks izskaidroja. "Turklāt pa Gaitiņa pusei komisija nebūt neies, jo viņš, tas jaunais, ir visiem ieriebis. Ja jūs, jaunskungs, tomēr nevarētu palaisties uz to, ko es saku, tad drošības dēļ varam darīt vēl tā: aizņemat no tā tīruma kādu puspūra vietu vairāk vai arī no trūdas purva kādu pūra vietu mazāk, lai tad komisijai tiek drusku vai no tīruma ko atlaist, vai no purva ko pielikt."
"Bet es nemaz nevaru ticēt, vai komisija tik akla būs, ka tādu robežu atstās," mērnieks sacīja smiedamies, "pa visu Slātavu nebūs otras tik trakas robežas."
"Droši, droši," Prātnieks uzstāja, "jo šo robežu komisija atstās bez neviena vārda, lai viņa būtu vēl trakāka."
Kad mērnieks uz to nekā neatbildēja, bet skatījās arvienu savā rullī, jo viņš reti vien mēdza acis pacelt, tad Prātnieks runāja atkal tāļāk: "Oļiņa tēvs ir lēnīgs vīrs - pats viņš laikam ar jums nedz runās, nedz var arī šādās lietās ko izrunāt, jo tikko viņu reizi mēs abi ar saimnieci varējām piespiest nobraukt pie mērnieka cienīga tēva; bet tā gan viņš vēlas, lai jūs tādu robežu taisot, pavisam pati saimniece to ļoti grib. Un, īsti sakot, tas ir viena alga, kādu robežu starp šīm divām sētām dzen, jo, vai ilgi vai īsi, viņas paliks abas tik vienam saimniekam - Oļiņam, tādēļ ka otrs, tāds ubags, kā tas ir un kā Oļiņa tēvs viņu sauc, nevarēs uz dzimtu savas mājas iepirkt, tāpēc šāda robeža palīdzētu izspiest viņu drīzāk laukā, par ko tikpat kungs, kā valsts un, ar vārdu sakot, visi priecātos, jo viņš, tas malēniešu diedelnieks, še nekas vairāk nav kā tik visiem pretinieks un starp visiem nemiera cēlājs - tāds neuzticams, ļauns un kā pusmēms staigā. Nezin ko varbūt viņš nedomā par jums pašiem."
Mērnieks paņēma līnijālu un sāka rullī zīmēt, bet taī pašā brīdī bij dzirdama stipra zvanu skaņa un ratu rībēšana. Abi runātāji drusku satrūkās. "Laikam būs citi mērnieka jauni kungi," Prātnieks uzceldamies sacīja. "Izzīmējat vien jūs, jaunskungs, visu, kā vajaga, es iešu un viņus kādu brīdi uzkavēšu." Ar šiem vārdiem viņš izsteidzās ārā, kur ieraudzīja patlaban pilnā jonī ratus ar trim zirgiem un vairāk ilkšu zvaniem pagalmā iebraucam. Pagalma vārti nebij priekš tāda aizjūga diezgan plati, tāpēc tie, ar varu triekti, līdz ar vienu stabu izgāzās un salūza. Pie istabas durvīm tika viss triektais aizjūgs uz pēdām apturēts. Iekšā sēdēja pavisam divi mērnieki un Švauksts par braucēju, bet visi trīs, kā varēja redzēt, bij jau pilnā dūšā. Švauksts, turpat priekšā sēdēdams, izrāva pulksteni iz kabatas ar visiem spīduļiem un sacīja labi dikti: "Par cwancich minut finf werst fertik!" Oļiņš bez cepures, ļoti laipni smīnēdams un neveikli nolocīdamies, steidzās pretī, sacīdams vairākas reizes: "Labdien, mīļie jauni kungi, labdien, labdien!" Švauksts atbildēja līdz ar citiem: "Dank, dank, Oļing papa!" Arī Prātnieks piesteidzās no otras puses un tikpat pazemīgi kā Oliņš. Kad visi bij ar piepalīdzēšanu izkāpuši no ratiem, tad Oļiņš ņēma pajūgu savā ziņā un nobrauca rijas priekšā. Visi zirgi bij putās un elsāja. Divi no tiem piederēja pašam Švaukstam un viens viņa pušelniekam. Ilksīs bij tas pats lielais, sarkanais, kuru Oļiņš vārdoja pērn Miķeļa vakarā stadulā.
Atbraukušie, kad parunājās vēl kādu brītiņu pagalmā ar Prātnieku, tika vadīti no viņa uz klēti. Mērnieki, jauni puiši, bet, nebūdami no dzimuma latvieši, latviski lāgā nemācēja un gribēja mācēt, bet Švauksts turpretī negribēja latviski mācēt vai viņam bij žēl un kauns, ka māk latviski, tāpēc arī brīžam nevarēja izprast, ko viņš grib sacīt. Klētī viņi sagāja danciski vien.
"Ha, College, sie haben auch, was zu saufen!" pirmais no atbraukušajiem mērniekiem, pudeles ieraudzīdams, uzsauca savam vecākam biedrim, kurš, kā zināms, bij tur priekšā un tagad, sava darba lietas nokopis, stāvēja klēts vidū, viesus saņemdams. Iekam viņš spēja kādu vārdu atbildēt, tad jau otrs jaunais mērnieks ienākdams, kāju stipri uz grīdas sizdams un cepuri ap galvu griezdams, iesāka dziedāt visā spēkā:

Der Alte, der die Stunden misst,
Hat Sand in seinem Glase,
D'rum er denn auch so murrisch ist
Von Fers' bis auf die Nase.
...Hätt' er im Glase unsern Wein,
Was würden das fur Zeiten sein!...

Vecākais mērnieks Raņķis dziedāja gan arī līdz un turklāt ļoti jaukā un stiprā tenora balsī, tik vien ne ar tādu dūšu kā jaunie, bet Švauksts kliedza pa vidu, kā iedomājās, un Prātnieks rādīja ar vai laipnumu, ka viņš tai dziedāšanai pilnīgi piekrīt.
Pa tām starpām bij jau pienācis vakars un saule uz iešanu. Pietuka Krustiņš, kurš Oļiņam pirmāk pieprasīja, vai mērnieki esot pie viņa, bet, kad Oļiņš atbildēja, ka viens esot gan, bet tagad guļot, tad aizgāja uz birzi kā pats sacīja, garam spēka smelties un apsolījās vakarā atnākt, kaut gan netika nemaz uzaicināts. Viņš turēja cieti savu vārdu, jo, tikko bij izdzirdis zvanus skanam, tad, tūliņ arī devies atpakaļ. Oļiņu atkal pagalmā sastapis, Pietuka Krustiņš tam stāstīja, turēdams sarullētu papīru rokā, ka viņš, tāpat kā Luteris, uz medīšanas būdams, neesot vis pavadījis laika veltīgi, bet sacerējis odu jeb augstu garīgu slavas dziesmu, un tas neesot vis ikkatra vīra un ikkatra brīža darbs, jo tur vajagot savienoties mākslai ar augstiem fantāzijas spēkiem, bet par visām lietām būt pašam ceronim savā personā reliģiski aizgrābtam un garā paceltam pāri par ikdienišķību. "Es jums, Oļiņa tēv, labprāt gribu šo savu jaunāko sacerējumu jeb gara ražojumu pirmam dzirdēt." Un, to sacīdams, sāka lasīt dziesmu Oļiņam priekšā. Bet pašā laikā pārbrauca kāds puisis no kroga ar dzērienu kasti, un Oļiņš aizsteidzās viņam pretī, pamezdams Pietuka Krustiņu ar savu augs slavas dziesmu pagalmā vienu pašu. Viņš gan apstājās tūliņ no lasīšanas un sauca, Oļiņam aizejot: "Lai šim brīžam paliek, es izlasīšu gan citā izdevīgā brīdī." To sacīdams, viņš salocīja papīru, iebāza to kabatā un gāja uz klēti, no kurienes skanēja atkal līks dziedāšana.
Oļiniete, redzēdama viņu aizejam, sauca iz "dūmu istabiņas": "Vēl aizvelkas viens vazanka uz klēti! Kas gan tur viņus visus pierīdinās! Mērnieki vien bij aicināti un Prātnieka Andžs, bet tagad pienāks citu gandrīz vairāk."
Oliņš uzvilka arī savus adītos svētdienu svārciņus, paņēma kā pudeles bairīša padusē, nogāja uz klēti un iedams sacīja: "Jums, jauni kungi, ir laikam jādzīvo gluži sausā?"
"Nav vis, nav vis, Oļiņa papa, sausā!" -tā Švauksts ar Pie Krustiņu reizē atsaucās.
Oļiņš viņos nemaz neklausījās un sniedza pudeles Prātniek sacīdams: "Andž, taisi nu tu vaļā!"
Švauksts paņēma no galda cigāru pakiņu, kura bij gan lai paša Oļiņa pirkta, un, pats jau vienu no tiem kupli pīpēdams, pie vāja Oļiņam: "Bite, onkul, cigar," -bet Oļiņš neņēma, laikam jau tādēļ, ka viņš maz pīpēja, bet jo vairāk aiz nepatikšanas pret Švaukstu, ka tas viņa mājā viņa paša mantu piedāvā kā savu. Vēl kad Raņķis viņam piedāvāja ņemt no tiem pašiem cigāriem, tad viņš paņēma vienu, dziļi palocīdamies un gandrīz ar trīcošiem pirkstiem.
Pietuka Krustiņš, novedis Oļiņu drusku savrup, teica viņam paklusu, ka, ja esot vajadzīgs ar mērniekiem ko runāt, tad viņš iztulkošot vāciski un latviski.
"Gan, dēls, iztiksim tāpat bez tulkiem," Oļiņš atbildēja ierastā diktumā un nogājis piesēdās, cigāru nelādzīgi iededzinādams un apmērcēdams pa daļai sveces taukos.
Oļiņam klētī esot, Prātnieks aizsteidzās tāpat bez cepures, ar cigāru rokā uz "dūmu istabiņu" rīkot sieviešus pie vakariņu salikšanas. Viņa sejs bij tik pilns gādāšanas, rūpju un steidzamu darīšanu kā vai pašam pils maršalam vai ceremoniju gādniekam pie kāzu izrīkošanas. Kaut gan viņa rīkošana bij pavisam nevajadzīga, tomēr Oļiniete pieņēma Prātnieka vārdus visur it kā ar cienīšanu un bijāšanu, sacīdama vienādi: "Jā, jā, jā, Andž, jā." Tur savu veiklumu un zināšanu izrādījis, Prātnieks aizsteidzās atpakaļ uz klēti tikpat veikli, kā nācis.
Drīz tika dotas vakariņas, pie kuru salikšanas Liena Oļinietei palīdzēja. Oļiņš nespēja tukšo bairīša pudeļu vien nokopt, ko ēdot izdzēra.
Pēc vakariņām uzaicināja Švauksts mērniekus spēlēt kārtis, un nepagāja vēl ne pusstundas, kad bij pametis jau vairāk par divdesmit rubļu. Vēl gan citādi miera nemestu, vismazāk tik ilgi, līdz Švaukstam netrūktu naudas, ja netiktu dota tēja, zināms, līdz ar groku.
Ja citā reizē kāds iedrošinātos spēlēt Oļiņa mājā kārtis, tad tāds būtu, zināms, nelaimīgs cilvēks un tiktu izvadīts vismazāk ar negodu, bet tagad, ja mērniekiem būtu vajadzīgs, Oļiņš padotu pat savu Bībeli kārtīm par pameslu.
Grokas dzeršana negribēja nemaz mitēties, tā ka Oļiņa iegādātais konjaka un araka padoms tikko netapa pārspēts. Pa vidiem netrūka arī jautru gan vācisku, gan latvisku dzeršanas dziesmu, kurām arī Prātnieks sāka pēc iespējas piebiedroties. Tās gan dūrās Oļiņam ausīs kā abējās pusēs griezīgi zobeni, tomēr viņš nerādīja ne tik vien nekādas pretības, bet uzcītās turēt vaigā pat labpatikšanu. Mērnieki nosēdināja viņu arī pie galda un ietaisīja labu, stipru groku, kādas gan Oļiņš nekad nemēdza dzert, bet šoreiz nevarēja nekā darīt. Tad nosprieda uzsākt ikkatram pa kārtai savu dziesmu, ko tad visi kopā dziedāja. Pie Oļiņa kārta apstājās, jo uz Prātnieka, Švauksta un Pietuka Krustiņa uzmudināšanu viņš atbildēja, sacīdams: "Dziedat vien, dēli, paši, es tādu dziesmu nemāku." Bet, kad arī mērnieki un pat viņu vecākais sāka uzstāt: "Saki, saki, vecais, nerunā niekus!" - tad Oļiņš teica: "Dziedat tad no manas puses, ja gribat, to par krambambuli."
Pietuka Krustiņš, pie Oļiņa piegājis, runāja, ka paši Dieva vārdi atvēlot cilvēkam savā laikā priecāties, savā bēdāties, kā arī pats Dāvids esot dancojis un Zālamans dziedājis liriku, tas ir, augstas dziesmas.
"Priecāties, dēls, var gan," Oļiņš atbildēja, "bet zināms, iekš Tā Kunga un nevis iekš miesas; Dāvids dancoja arī Tam Kungam, bet nevis Baalam. Un tad vēl jāprasa: kurš mācēja savus grēkus tā nožēlot kā Dāvids? Mēs, kuri nespējam tā grēku atzīt kā viņš, nedrīkstam arī tā grēkot."
"Jā, jā, Oļiņa tēv, tas ir viss pēc teoloģijas loģikas," Pietuka Krutiņš apstiprināja, tad gāja pie galda un izsauca mērniekiem kā taisnības un tiesas vēstnešiem augstu laimi. Švauksts bij laikam: šo darbu piemirsis, tādēļ izsauca laimi tūliņ tautas zeltenēm un dziedāja: "Augsta laime tām!" - bet mērnieki dziedāja: "Sie leben hoch, sie leben hoch!" Pēc tam atkal Pietuka Krustiņš - latviešu, vācu un igauņu tautām, kuru dēli še sēdot šovakar kopā; tāpēc lai šis vakars paliekot par stūra akmeni šo tautu saderībai. Dziedāts jeb, labāk sakot, bļaušana tika atkal tāpat kā papriekšu, un šī bļaušana neapstājās gandrīz vairs nemaz, jo, līdzko viens savu dziesmu beidza, tā cits atkal ar savu uzsāka, kur klāt taisīja ar pudelēm un citiem traukiem uz galda visādu troksni.
Oļiniete ienāca ar savu veco kalponi klētī vietu taisīt. Pati viņa nesa palagus un segas pa priekšu, un kalpone nāca ar siena nastu, aiz kuras viņas pašas seju nevarēja necik redzēt. Viens no jaunākiem mērniekiem bij nodomājis, ka tā ir tā pati jaunā, proti, Liena, kura palīdzēja salikt vakariņas un tēju. Tikko bij vecenīte nastu atraisījusi un sākusi sienu izlīdzināt, tā viņš sakampa to un iekrita ar visu sienā, dziedādams:

Tādas meitas es mīlēju,
juhai di, juhai dā,
kurām vaigi sarkanbalti,
juhai di, juhai dā! - utt.

Visi citi bez Oļiņa dziedāja līdz, tāpēc arī nebij dzirdama vecenītes kliegšana: "Vai, vai! jaunskungs, laidiet mani vaļā! Vai es vairs kāda meita?" - nedz arī Oļinietes saukšana: "Jaunskungs, jaunskungs, tā jau ir mūsu Edes māte!" Bet jaunskungs kampa tik vecenīti un skūpstīja, līdz pēdīgi citi arī to misēkli ievēroja un sāka visā kaklā smieties, ar rokām plaukšķināt un kliegt "bravo!". Tad šis nelaimīgais, atjēdzies un savu riebīgo kļūdu pamanījis, uzlēca un bij aiz riebuma un dusmām gluži kā ārprātā. Vispirms viņš paķēra no galda kādu pudeli un laida to pret sienu ar tādu spēku, ka visa klēts piešļakstēja un stikla gabaliņi bira pa visiem kaktiem. Pēc tam sāka pa vāciski lamāties; sirdīties, spļaudīt un lādēt bez gala: "Verfluchter Teufel! Du abscheuliches altes Aas! Eklige Kröte! Der Satan moge sie holen!" Īsti biedru uzzobošana un smiekli viņu iekarsēja jo vairāk.
Pēc tam sākās dzeršana atkal no jauna, bet jo lielākā spēkā; apkaunētais dzēra, gribēdams izdzēst šo nepatīkamo notikumu no prāta, bet citi dzēra, gribēdami darīt to piedzīvoto joku vēl saldāku. Sievieši, tikko vietas uztaisījuši, aizgāja steigšus projām; arī Oļiņš, kad pusnakts nāca jau pāri un apskurbušie, lielāko trakumu izlaiduši, sāka mesties gurdenāki - jo trauki bij pa lielākai daļai saplēsti un gandrīz viss vai nu izdzerts, vai izlaistīts - atvadījās, atstādams Prātnieku savā vietā, kurš pēc tam uztaisīja vēl no paliekām brangu dūšu, jo Oļiņam klāt esot, viņš dzēra maz.
Svētdienas rīts bij kluss, skaidrs un jauks. Prātnieks, kurš gulēja dzīvojamā mājā, uzcēlās drīz pēc tam, kad Oļiniete izvadīja ganus. Arī Oļiņš bij jau augšā un, nosēdies pretī zināmai Marijas bildei, lasīja pirmās rīta lūgšanas. Prātnieks, tāpat svārkus vien uzmetis, iegāja pie viņa iekšā un, labrītu padevis, sūdzējās, ka esot viņam arī galva drusku durna, kaut gan dzēris neticis tikpat kā nemaz.
"Jā, nu," Oļiņš nopūzdamies atbildēja, "kamēr še grēku pasaulē mītam, tikām arī Tas Kungs it kā pārbaudīdams ļauj tam ienaidniekam uzlikt mums dažus nepelnītus grūtumus pie miesas un; dvēseles, bet, kad būsim beiguši to ceļu, tās miesas, "tad mums; kaitēs vairs nenieka"." To sacīdams, viņš noņēma brilles un, uz grāmatas nolikdams, atkal svēti nopūtās.
Patlaban ienāca arī Oļiniete, kura, Prātnieku ieraudzīdama, sacīja:
"Vai ciemiņš jau uzcēlies? Laikam ir bijusi cieta vieta; gaismiņa svīda, kad vēl apgūlās; es dzirdēju gan, kad ienāca."
"Kas, Irbēnu māt, vietai kait? Vieta bij kā kungam, bet par ierastu laiku miegs ilgāk nenāk."
"Nu, kā jel tad vakarā visus apguldīji? Vai Pietuka Krustiņš ar Švaukstu aizgāja?" - tā Oļiniete. "Vietas gan es pataisīju tik priekš mērniekiem vien: vecam gultā un jauniem zemē."
"Vai tiem bij jāmeklē vairs kāda vieta? Tie atrada vietas visur," Prātnieks atbildēja. "Gulēt gan aizgāja tik tad, kad bij viss tukšs un gandrīz arī viss sadauzīts. Var viņi dzert!"
"Vai Švauksts ar Pietuka Krustiņu arī plēsa traukus?" Oļiniete ar apspiestām dusmām jautāja.
"Laikam Švauksts gan vai vienu glāzi sasita."
"Tad gan vajadzēja parādīt durvju," Oļiniete, nevarēdama vairs valdīties, teica.
"Vai nu tādēļ jārāda jau durvis?" Oļiņš apmierinādams sacīja. "Ko tur var darīt? Tāpat, jāsaka, kad vilku vidū esi, tad jākauc līdz."
"Ak tā? Kas šis ir gan par lielu kungu? Jau izēdas, izdzeras par velti un tad saplēš vēl traukus. Viņš ir tik mērnieku atvedējs, tāpēc, lai dzīvo pie saviem zirgiem; par tiem negādā neviens."
"Lai ir, lai ir!" Oļiņš apsauca. "Kad tas krusts būs reiz pārgājis, tad būs pārgājuši arī visi Švauksti un citi."
"Jā, izdošanas gan jums tiek," Prātnieks sacīja, "bet par velti tomēr tās nebūs..."
"Jā, jā, Andž, es arī nupat gribēju prasīt, kā jel izdevās," Oļiniete krita ar nepacietību Prātniekam valodā.
"Iztaisīju visu tāpat, kā runājām," Prātnieks stāstīja tāļāk it kā par kādu nieka lietu. "Jums krīt vēl tas tīrums aiz otrējiem līdz ataugai un viņiem atkal tā plienainā kalna virsa jūsu zemei apkārt līdz ezeram."
"Lai tad kā! Ak tu Dieviņ!" Oļiniete iesaucās pilnā priekā. "Nezin kā gan es Dievam to atdarīšu!"
"Jā, bet simtu rubļu gan mērniekam iedevu," Prātnieks sacīja paklusāk un it kā aizbildinādamies. "Mazāk nebij ko dot, tagad gandrīz visi tā dara: pa simtam vien, pa simtam vien dod, ar mazāk baidās iesākt runāt."
"Labi, labi, Andž," Oļiniete sacīja pieticīgā labpatikšanā, rokas salikusi. "Vai gan simts rubļu ir priekš tādas robežas kāda nauda? Tie var atnākt atpakaļ pa divi gadi."
Oliņš še nesacīja nekā, bet tik paberzēja pieri un negribot nopūtās. Viņš sajuta laikam iekšā kādu grauzēju un tika rauts šinīs ceļos ar varu it kā koks, kas iegāzies straumē ar visiem zariem un saknēm.
"Zināms gan," Prātnieks apstiprināja. "Bet var būt, ka caur šo pašu lietu nāk vēl cits - daudz lielāks labums: nav gan domājams, ka Gaitiņi spēs savu māju iepirkt, bet, ja arī spētu, tad tik šauri un nederīgi iemērīta māja nav nemaz pērkama. Tomēr, ja viņi ar labu iziet, tad jums gan paliek arī viņu daļa, jo pušelniekam ir pirmā roka un cits, kā jau sacīju, nevarēs uz tādas robežas nākt; bet tad jums, kad jūs gribat viņa daļu paturēt, tik jādod atlīdzināšana par mājām un par zemes labošanu un ieplatīšanu, tāpēc es gribu gādāt, lai viņiem tiek jāiziet bez nekā..."
"Tā, tā, Andž, tā!" Oļiniete priecīgi iesaucās.
"Un var būt, ka tas notiks itin drīz. Slazds jau ir gatavs - jārauga tik iedzīt iekšā. Bet nevajaga vien par to nekā runāt..."
"Vai, vai! ko nu, Andž, par to bīsties," Oļiniete iekrita valodā, "no manas mutes neizies ne peles pīkstējiens, tik vien tu, veci, pievaldies, ka neizpļāpā, mēle tevim diezgan svabada ir."
"Ko man piekodini, to liec vērā pati!" Oļiņš atbildēja. "Bet ko mēs svētdienas rītā tik daudz par laicīgām lietām runājam? Dosim labāk godu tam, no kura viss labums nāk."
Pēc tam sapulcējās visi mājas ļaudis vidējā istabā uz rīta lūgšanu, tik vien Oļinietes dēla vēl trūka, kurš nedrīkstēja tikt modināts, bet gar viņa gultu turpat dibena istabā bij jāstaigā uz pirkstu galiem, un, kad Oļiņš ar Prātnieku no turienes iznāca, tad pat aizklāja logu ar gultas segu.
Bij izgadījies, ka pašu laiku neatradās istabā nevienas Dziesmu grāmatas, tāpēc Oļiniete iegāja pieliekamā kambarī, kur maize skapja augšplauktā stāvēja brīžam grāmatas. Tur viņai gadījās uzķert Lienas Dziesmu grāmatu, kuru tā bij atnesusi jau sestdien līdz drēbēm, gribēdama iet svētdien uz Dieva namu un zinādama, svētdienas rītā klētī nebūs ejams. Oļiniete atsita ātri vāku, gribēdama redzēt, kas tā par grāmatu ir, - un atrada iekšā Kaspara bildīti. Acumirklī iesitās viņas sejā niknums, un viņa gribēja tūliņ saplosīt bildīti gabalu gabalos, bet, drusku savaldījusies, paķēra turpat esošo maizes griežamo dūci, izdurstīja jeb izrakņāja ar to bildītei acis, sagānīja seju un tad ielika to tāpat līdz ar grāmatu skapī atpakaļ, paņēma no viņa citu Dziesmu grāmatu un iegāja istabā uz rīta lūgšanu.
Šoreiz Oļiniete ar savu nejauki skarbo balsi, ar kuru viņa lielījās dziedāja tā, ka bij jātur patiesi ausis cieti. Tagad viņai ar bij iemesls tik stipri dziedāt - lai, kā viņa domāja, var Dievam atlīdzināt to, ka tas licis mērniekam pārtaisīt robežu.
Pēc rīta lūgšanas iečukstēja Prātnieks Oļiņiem, ka viss dzeršanas iegāds esot vakar iztukšots, tāpēc lai nosūtot vēl pēc jauna jo, kad celšoties, tad zāļu atkal vajadzēšot. Par maltīti arī lai gādājot dūša būšot jāuztaisa no jauna, un priekš maltītes gan neaizbraukšot.
Tūliņ atkal izrīkoja abus puišus uz savu krogu katru un vien kalponi vēl uz tuvākiem zvejniekiem un makšķerniekiem pēc zivīm.
Patlaban bij saliktas brokastis uz galda, kad ienāca Pietuka Krustiņš - sabozies un, kā varēja redzēt, ar briesmīgām paģirām, bet savu manuskriptu jeb, kā pats sacīja, tautas mantu nesa cieši padusē. Viņš, kad gulēt taisījās, izgāja no klēts, gribēdams atspirdzināties, bet neienāca vairs; tik vien tagad otrā dienā celiņa malā, uz klēti ejot, bij redzams kaņepēs liels viļaknis, par ko atkal, zināms, Oļinietei tika ko sirdīties. Švauksts bij aizstreipuļojis uz rijas priekšu līdz saviem ratiem un gulēja tagad tur piesaulē apakš ādas kā paradīzē, bet Pietuka Krustiņš bij iedzīts istabā gan laikam visvairāk no rīta vēsuma un no slāpēm, jo ienācis, plecus raustīdams un drebinādamies, prasīja tūliņ dzert. Pasniedza labi lielu krūzi dzēriena, no kura atlikās vairs kāda lāse vien dibenā, kad viņš bij padzēries. Pie brokastīm Pietuka Krustiņš negāja, kaut gan aicināja, bet apsēdās uz sola ar visu "tautas mantu" padusē.
Ēdot nāca runa par pestīšanas žēlastību un par to labumu, ka cilvēkam nav jānes savi grēki vairs pašam, kā vecos laikos bijis, jo nu varot viņus visus atdot un likt Pestītājam uz muguras.
"Man manas sirds jūtas tā nepaļauj, un es nedrīkstu kraut savu grēku Pestītājam virsū," - tā Pietuka Krustiņš, garā pār citiem paceldamies, sacīja.
"Es neskaitu nekā," Oļiniete atteica, jo viņai bij uz Pietuka Krustiņa dusmas, "bet lieku vien viņam droši visus grēkus uz muguras, lai viņš nes, tas Dieva jērs, tāpat kā krusta koku. Kāda tur man bēda! Es viņam par moku un sāpju algu atdodu visas savas nastas, jo vai viņam nav spēka un vai viņš pats nav manis meklējis un mīlējis? Es gan nezinu otra tāda dvēseļu brūtgāna, kāds viņš ir; brīžam, kad ņemos, tad izstāstu viņam visu savu sirdi gal' no gala un neapslēpju itin nekā."
"Tāpat kā laulāti arī, kas mīlīgi dzīvo, neslēpj nekā viens no otra, bet izrunā savā starpā visu savu klāšanos," Oļiņš sacīja.
"Ko nu laulāti vien! Kas gan laulība pret to siržu draudzību?" tā atkal Oļiniete, gribēdama būt vienādi par Oļiņu pārāka. "Vai gan laulāti izstāsta visu viens otram? Meli vien! Bet viņa priekšā es nebēdāju, lai mana sirds ir vai cik melna, - saņemt viņš saņem to ar prieku, kad tik dod. Salauztas un sagrauztas sirdis viņam īsti patīk, viņš pats saka, ka veseliem ārsta nevajag. Bet tagad tā pasaulīte mēdz pacelties gara lepnībā un par Dieva bērnu negribas nevienam būt. Kas, redz, kait neskriet pa plato ceļu? Tas ir izpušķots ar skaistumiem un kārumiem; bet Dieva bērniem - tiem jābradā pa ērkšķiem."
"Kas muļķis ir, tas pa ērkšķiem bradā," Pietuka Krustiņš izsacīja it kā netīši, savā nodabā.
"Ak tā, muļķis?" Oļiniete atkliedza jau ar dusmām. "Nu savā laikā gan redzēsim, kurš būs muļķis bijis, vai es uz šaurā ceļa, vai tu uz platā; paši raksti saka:

Daudz tur staigā, bet gan redzēs,
Ka tie būs pievīlušies.

Gan redzēsi tu pats arī, ka paliksi ar savām pasaules gudrībām kaunā - tās ir viena negantība Dieva acīs. Pielūgties, lūk, pielūgties, noraudāties un savas vainas atzīt - to tie skolotie tur par kaunu, it kā kad asaras būtu jāpērk par naudu; bet man ir pielūgšanās, atzīšanās un asaras par godu un prieku, kā vēl dziesmiņā dziedam:

No žēlastības vienīgi
Es dzīvoju it priecīgi."

"Jā, Oļiņa māt," - tā Pietuka Krustiņš atbildēja dziļā nopietnībā, "tava pārliecināšanās saietas pilnīgi ar teoloģijas likumiem."
Tā lieta gan laikam vilktos vēl tāļāk, bet patlaban Antoniņš, kā Oļiniete pati savu dēlu sauca, bij uzmodies un - kā arvienu - sāka visā kaklā bļaut. Oļiniete iešāvās kā bulta iekšā un iznesa viņu tāpat dīcošu nešus ārā, bet, klēpī sēdot, viņam tikko nemetās kājas pie zemes. Pa kādu brīdi atkal ienesa atpakaļ, nolaida zemē un sacīja tā kā gadu vecam bērnam: "Stāvi nu, dēliņ, liels!"
Pietuka Krustiņš, kad bij apsildījies, atvadījās un gāja projām teikdams, ka esot jāsteidzas uz māju, jo šodien būšot svētdienas skola. Prātnieks izgāja viņam līdz ārā un pieteica, lai, garām iedams pasakot vecam Gaitiņam atnākt pa kādu brīdi šurp, jo viņam esot kāds cilvēks iedevis priekš tā kādu parāda naudu. Bet tā vien lai sakot, ka Kaspars nedzirdot.
Lienas vis pie galda nebij, tik vien ienāca nokopt. Kambarī, traukus noliekot, tā sacīja Oļinietei, kura arī tur iegāja, ka gribot iet uz baznīcu.
"Nejēga!" Oļiniete iesaucās. "Vai vēl nebūsi savas tiepas atmetusi? Šodien ir jādod brūtgānam gala vārds - tikpat kā precinieku diena -, bet pati skriešot uz baznīcu! Un tad vēl jātaisa kungiem pusdiena arī - tik daudz darba..."
"Ko es tev esmu sacījusi arvien, to saku arī tagad un to pašu sacīšu turpmāk, ka pie Prātnieka neiešu," Liena atbildēja lēni, bet viņas balss skanēja patstāvīgi. "Tāpēc tas ir ne tik vien veltīgi, bet pat aplam, ka tu to cilvēku tādā ziņā kavē un maldini."
Šie vārdi Oļinieti ierāva atkal nejēdzībā, viņa sāka plosīties, lādēt un lamāties tāpat kā arvienu, kad dzirdēja šādu atbildi no Lienas. "Bet pie tā, kuru tu esi iedomājusi, pie tā tu arī neiziesi, kamēr es dzīvošu! Var būt, ka nākošās nedēļās kungs iztrieks viņu pavisam no mājas, tad lai iet suņus sist un zirgus zagt. Ja tu ietu pie Prātnieka, kas tad viņam liegtu atnākt arī šurp kādreiz paciemoties? Tad es arī ļauna nevēlētu un lūgtu vēl kādreiz par viņu Dievu, bet, ja tu no viņa neatstājies, tad es, tāpat kā toreiz sapnī, kad tiktu pie viņa klāt, tad knaibītu vien; līdz saknaibītu gluži gabaliņos. Mani tu laikam gribi grūst kapā tā diedelnieka dēļ? Ak tad šī ir tā atmaksa par kopumu, par izaudzējumu, par izvilkumu no dubļiem? Neklausīšana un patgalvība ir manas mīlestības alga! Lai nu redz un skatās pats Dievs, kā dara! Kad es tevi tā mācīju? Tiesa ir, kā veci ļaudis saka: "Izvelc suni no ūdens, un viņš tev iekodīs rokā." Kad es to zinātu, tad es paņemtu labāk čigānu bērnu audzēt nekā tevi. Labu darīdama, esmu nopelnījusi kaunu sev un visiem saviem radiem. Lai nu visa pasaule smejas, ka Oļiņa mātes audzēkne iet pie malēniešu nabaga! Es pie viņa neietu, lai viņš te manā priekšā vai izstieptos!"
Kamēr Oļiniete tā plosījās, tikām Liena nolika baznīcas drēbes, paņēma no skapja savu Dziesmu grāmatu un sacīja tāpat mierīgi kā arvienu: "Par audzējumu un kopumu es tev pateicos un, ja vajadzīgs, palieku tev par kalponi, cik ilgi tu to gribi, lai vai pieci gadi pret vienu; bet ar šām iedomām tu liec mani pavisam mierā piepildīties viņas nevarēs nekad." To sacījusi, Liena izgāja ārā un atstāja Oļinieti gandrīz kā pusārprātā: kliedzam, lādam, matus un drēbes plēšam un aiz dusmām raudam.
Liena izgāja drusku ārpus mājas un apsēdās kādā iemīlētā vietiņā, ežmalā pie rudziem. Mierinādamās viņa gribēja lasīt Dziesmu grāmatā, bet uzšķirot ieraudzīja Kaspara bildīti, par kuru divkārt iztrūkās: pirmkārt, tādēļ, ka to atrada šaī grāmatā, jo tagad tik vēl atminējās, ka vakar steigdamās bij viņu tur ielikusi, bet gan veselu otrkārt, tādēļ un tādēļ jo vairāk, ka tagad atrada viņu sagānītu. Bildīte palika viņai rokā, bet grāmata izslīdēja zemē. Bālums un sārtums mainījās stipri Lienas vaigos, pār kuriem noritēja arī kādas straujas asaras. Lielu laiku viņa sēdēja, to bildīti uzlūkodama un visu citu aizmirsdama. Pēdīgi, it kā drusku atjēgdamās, pacēla no zemes mīļo svēto grāmatu, kuru zināja pa pusei no galvas, bet kurai apzinājās darījusi tagad pārestību tikpat caur to, ka, no laicīgām jūtām pārspēta, viņu aizmirsa un ļāva tai noslīdēt zemē; tāpēc tagad, it kā pielūgdamās un no jauna salīdzinādamās, grāmatu noskūpstīja.
Prātnieks bij tūliņ pēc brokastīm izgājis sava zirga apraudzīt atsiet. Atpakaļ iedams, viņš ieraudzīja Teni nākam - vestēs, sasmērētos zābakos, svētku dienu pīpi rokā un bārdu patlaban kā nodzinis. Prātnieks pagāja viņam kādu gabaliņu pretī un sasveicinājoties sacīja: "Raug, raug, Irbēnu tēvs tagad tīri jaunā kungā."
"Jā, dēls, nu esam abi, kā smejies, kārtas biedri un brūtgāni," Tenis atbildēja ar saviem cēliem smiekliņiem, pie kuriem bij nomanāms jau pilnīgs zobu trūkums. "Redzēs, kā nu katram lai sviedīsies."
Prātniekam, kā likās, šī Teņa veiklā atbilde drusku ķērās, ka gan runātājs nemaz nedomāja, ka viņa joks atdursies pie otra tiesības. Prātniekam uz to nebij nekādas lāga atbildes; viņš gribēj jokot kaut ko pretī, bet tas viņam nekādi neizdevās.
"Jā, dēls, ko lai darām?" Tenis, it kā Prātniekam izlīdzēdams, sacīja. "Kad, kā smejies, mēle mutē, tad pamēļo."
Prātnieks ieaicināja Teni pie rijas kambarī un sāka stāstīt, tagad esot patlaban tas laiks, kur ikkatrs, kas negribot nogulēt, gādājot par to, lai neiekrītot ar kaimiņiem nelāga robežas, bet par tām še, Irbēnos, bēda neesot, jo tās tikšot iedzītas abiem par labu. Kaimiņu robežas apdzīšot papriekšu un jau laikam tūliņ nākošu nedēļu, tāpēc viņš gribot Tenim arī pieminēt, ka tagad esot gandrīz pats pēdējais laiks, kur vēl tie, kas neesot līdz šim taī lietā, nekā darījuši, varot to panākt, jo pēc būšot viss tas nepanākams, ko tagad varot vēl par nieku iemantot, kad tik noejot rītu pie mērnieka cienīga tēva.
"Nu labi gan, mans bērns, tad es rītu dēlu sūtīšu," Tenis cēli atbildēja.
"Jā, bet es tev nupat gribēju sacīt, ka dēlam tu nedrīksti teikt par to lietu nekā," Prātnieks paklusu sacīja. "Viņš ir savādas dabas cilvēks, kurš tai lietai var būt drīzāk par kaiti nekā par labu, tāpēc, tev jāiet pašam un viņam par to nav vajadzīgs nemaz un nekā iepriekš zināt, citādi viņš tevis nelaidīs."
"Tas var gan, dēls, būt, bet es uz savu roku vien nekur nevaru aizskriet: man, kā smejies, īsi spārni," Tenis atbildēja, pīpes galviņu cēlāk izgrozīdams.
"Par spārniem nebūtu liela bēda, jo tos var aizņemties."
"Kur gan, dēls, aizņemsies? Tagad, kā smejies, vajaga spārnu ikkatram pašam priekš sevis."
"Nu, ja tev nav, tad es aizdošu," Prātnieks teica un uzlika divdesmit pieci rubļi uz lodziņa, pie kura viņi runādami stāvēja. "Lūk, še ir."
"Bet es, Prātniek, dēls, nezinu nemaz, kā smejies, kur pie mērnieka ieiet, nedz arī ko runāt."
"Gan dabūsi zināt - es arī tur būšu rītu muižā un mērnieka cienīgam tēvam iepriekš par tevi ieminēšos; tik ej vien no paša rīta projām un nesaki nekā nedz dēlam, nedz citam."
"Paldies, paldies; dēls, par padomu un palīgu!" Tenis, naudu saņemdams, sacīja. "Bet vai tik cienīgs mērnieka tēvs nebārsies vien?"
"Kad ar prātu visu darīsi, kādēļ tad bārsies?" Prātnieks iedrošināja. "Man nav ilgāk vaļas, tāpēc tagad ej tik mājā un liec vērā visu, kas sacīts, bet, lūdzams, nesaki nevienam nekā."
Oļiņš, dzirdēdams sievu pa kambari kliedzam, gāja turp raudzīt, kas tur esot par nelaimi. "Ko tu, Mad, plosies svētdienas laikā, kur klāt vēl ciemiņi mājā?" viņš, durvis pavēris, jautāja.
"Vai Dieviņ, vai Dieviņ!" Oļiniete, viņā nemaz neklausīdamās, kliedza joprojām. "Lai viņa ietu labāk vai pie žīda, vai pie čigāna, vai arī pie nabaga, kam kules plecos, bet pie tā vien es viņas nevaru laist! Kaut viņu čūska nokostu vai briedis nospertu! Vai Dieviņ, vai, vai! sirds plīsīs, sirds plīsīs!" Un, tā kliegdama, viņa atkrita uz miltu lādes, sacirtusi abas rokas matos.
Oļiņš iegāja iekšā, durvis aizvērdams, un, rokas salicis, nopūtās: "Kungs, atpestī viņu no ļauna, jo viņa pati nezina, ko dara."
Vai šis lūgums Oļinieti savaldīja, vai arī viņai pašai bij aiz lielas dusmošanās pietrūcis spēka trakot un plosīties - to nevar zināt, bet rimt viņa gan norima, tik vien elsāja un mēģināja saplosīt savus kamzoļus, bet tie bij stiprāki par viņu.
Uz vīra pierunāšanu Oļiniete sāka pamazām cik necik apmierināties, jo viņš tai ieskaidroja, ka īsti šaī brīdī varot būt tāda nesavaldīšanās pašiem par kaiti uz visiem laikiem. Ja tagad, kur patlaban esot visām mērīšanas būšanām jāizšķiras, Prātnieks dabūšot zināt, ka Liena viņam cieti atsaka, tad viņš arī varot atstāties no visas gādāšanas, tāpēc neesot tas jādara Prātniekam nemaz zināms, bet jāatliek gala vārds uz priekšu. Ja varbūt notiekot, ka Gaitiņi šo vietu atstājot un aizejot citur, gan tad arī Liena atstāšot savas iedomas, no kurām tagad sirds karstumā negribot šķirties. Šādas lietas, ja viņas spējumā izpaužot, esot allaž jānožēlo. "Tāpēc," - tā viņš vēl beidzot teica, "neesi jel tik nejēdzīga, bet savaldi savu sirdi, kā vēl Dieva vārds māca: "Un jebšu mēs kārdināti topam, ka mēs tomēr pēc uzvaram un virsū paliekam.""
Pa brītiņu ienāca arī Prātnieks, kurš, Oļinieti uzlūkodams, jautāja, kas mammai kaitot, vai esot spēji sasirgusi.
"Viņai, Prātniek, dēls, reizēm uznāk tādi grūti piemeklēšanas brīži, jo Tas Kungs nav ļaunajam aizliedzis ņemt mūsu vājās sirdis pārbaudīšanā, bet tomēr no naglu rētām, kad tās parāda, ir viņam ar kaunu jābēg. Paliec vien, Prātniek, dēls, šepat un parunājies kādu brītiņu; es iešu raudzīt, vai kungi nebūs jau uzcēlušies."
"Ja tu, Andž, neizgādāsi, lai tas nelietis tiek no Irbēniem un no visas Slātavas valsts izdzīts, tad tu gan neesi nekāds cilvēks!" Oļiniete elsdama iesāka, kad bij runājuši jau labu brīdi par Kasparu, Lienu un Prātnieka precēšanos. "Līdz šim bij Liena gandrīz ar mieru un nesacīja daudz nekā, bet tagad ir atkal ieēdināta laikam no jauna. Kad viņš, tas burvis, būtu reiz no šā vidus laukā, kā tad gan, Andž, Liena izietu pie tevis pielūgdamās, jo viņa nesaka tev nekādas vainas, ja vien labu, tik prāts ir viņai vēl kā apstulbots, līdz tas neģēlis vēl vārtās šepat acu priekšā. Lai iziet vai nauda vai kas, bet mierā gan nepaliec!"
"Nu, redzēs, redzēs, kā būs," Prātnieks atbildēja, "var būt, izdosies gan, jo darīts tiek un tiks viss, kas darāms. Var būt, ka padzirdēs drīz vien..."
"Kungi esot jau uzcēlušies," - tā vecā kalpone, durvis pavēru ar bijāšanos vēstīja; Prātnieks aizsteidzās tūliņ uz klēti, un Oļinie iegāja "dūmu istabiņā", jo viņa bij jau tik tāļu apmierinājusies, varēja domāt atkal uz savām saimniecības darīšanām.
Uz vakaru taī pašā svētdienā Pietuka Krustiņa labdarības biedrība izgāja zaļumos uz kādu krogu verstis četras no skolas. Ejot nosprieda gādāt arī karogu, kurš esot biedrībai par lielu jauku un par izšķiršanas zīmi, kad ejot zaļumos vai citur, jo varot jau sataisīties kaut kāda cita pulka un uz biedrības vārda izblamēties. Esot derīgi taī pašā ziņā nest arī biedrības zīmes pie krūtīm.
"Tik vien tad pie zaļumos iešanas nav jāatstāj un jāaizmirst karogs bērzos," Pietuka Krustiņš piekodināja, " jo tas nav biedrībai pašai par godu."
"Par to nekas - ja kādreiz paliek, lai paliek," kāds no pulka atbildēja, "zagt karogu tak neviens nezags, jo tam būs biedrības vārds virsū; tik vien kad gani uzlaiž lopus virsū, tad var viņu samīdīt saplosīt."
"Vai nu ganu puikas būs akli, ka ļaus karogu mīdīt un plosīt!" kāds cits sacīja. "Gan viņi to piekops un, kad būs ievadījuši lopus mājās, tad nonesīs pienācīgā vietā, jo tagad visi ganu puikas m izlasīt karogu uzrakstus."
Kad bij jau labu brīdi zaļumos zaļi pavadījuši un arī dziedāju tā ka vakars nebij vairs tāļu, tad atskanēja piepeši ilkšu zvani ratu rībēšana. Visi izskrēja ārā un ieraudzīja nākam no kalna divi aizjūgus vienos auļos. Aiz lieliem putekļiem varēja redzēt brīžam no priekšējā aizjūga tik trīs zirgu galvas un vidū augstu loku, jo vējš bij pretī, kurš paspēja atdzīt putekļus cik necik atpakaļ. Tik tad, kad pašā kroga priekšā abi aizjūgi uz reizes apstājās, izrādījās, ka iepriekšējais aizjūgs bij tas pats jau pazīstamais, kuram Švauksts par braucēju; otrā, pie kura bij viens Prātnieka zirgs un otrs Oļiņa zirgs, sēdēja vecākais mērnieks ar Prātnieku un vecais Andrievs, Otiņa puisis, par braucēju. Visi bij pilnā dūšā un gāja krogā lēkādami un dziedādami:

Kehren wir in's Wirtshaus ein,
juchai di, juchai da!
Trinken wir vom besten Wein,
juchai di, juchai da!
Und ein Glas Krambambuli,
Donnerwetter Paraplü!
Juchai di ai di ai da,
juchai di ai da!

Prātnieks izdabūja no krodzinieka viesu istabas atslēgu un saveda mērniekus tur iekšā; Švauksts, zināms, iegāja arī droši, bet Pietuka Krustiņš ielīda viņam līdz un sasveicinājās ar mērniekiem, kuri vaicāja, kādēļ esot vakar pazudis. Viņš atbildēja, ka nebijis vaļas, jo vajadzējis steigties uz māju, lai varot vadīt šodien spirgtiem spēkiem biedrības sapulci.
Prātnieks tūliņ lika atnest duci bairīša, kādas pudeles vīna un vēl dažus citus dzērienus. Iesākās dzeršana un dziedāšana. Drekberģam, būdamam arī dziedātājos, izlaimējās tikt par sulaini pie pilno pudeļu atnešanas un tukšo nokopšanas. Viņš bij uzšuvies uniformas veidā šaurus svārciņus un rīkojās ļoti izveicīgi, bet vienumēr ar Švaukstu pusvāciski vārdos saķerdamies. Pa kādu brītiņu Pietuka Krustiņš iesāka runāt, ka, ja mērnieku kungi atļaujot, tad, viņš varot še ņemt pie dziedāšanas dalību ar savu vīru kori, jo tas viņam esot pie rokas. Mērnieki un īsti jaunie bij itin ar mieru, lai; vedot vien savu kori iekšā, jo viņi gribot tos jokus redzēt. Pietuka Krustiņš izgāja un saaicināja visus, pa krogus istabām saukdams dikti un stāstīdams, ka mērnieku kungi vēloties viņu dziedāšanu dzirdēt. Pie izstādināšanas pēc balsīm viņš, turēdams jau balsu uzdodamo jeb balsonīti rokā, rīkoja kori ar liela mūzikas pratēja ziņu un kapelmeistara veiklumu, likdams pārmainīt vietas drīz pirmam tenoram ar otro, drīz otram basam ar pirmo. Kaut gan kori bij pēc balsīm izstādīts, tad tomēr, kā pēc izrādījās, visi dziedāja tik vienu pašu balsi vien, jo dzeršanas dziesmu, kādas te nāca, viņi nebij uz balsīm mācījušies, kaut gan arī tās, kuras bij mācījušies, neskanēja gandrīz nemaz kā uz balsīm, jeb, skaidrāk sakot, skanēja uz tik balsīm, cik bij dziedātāju. Tomēr tagad pēc ikkatras dziesmas diriģents, kad bij beidzis sist ar balsonīti takti, neaizmirsa šo to piezīmēt, it kā: "Pirmais tenors pie šās dziesmas stipri detonēja", "Otrais bass neievēroja tā adažio", "Pēdējais paņēmiens bij jādzied largo, bet otrais un trešais forte fortissimo" utt. "Fauzē" kā viņi paši sacīja, sarunājās diriģents ar dziedātājiem un lika atnest uz biedrības kases aizmaksu duci bairīša.
Kad dzeršana un dziedāšana gāja uz beigām, tad Pietuka Krustiņš uzaicināja "visu cienīgu publiku" vēl uz kādu kopdziesmu, ko arī visi bij labprātīgi un sāka izmeklēt tādu, kuru visi mākot. Ka nu citas tādas vairs neatradās kā vien "Tādas meitas es mīlēju", tad nosprieda dziedāt to pašu, jo še, kur paši vien esot, varot laist vaļā, ko gribot, tāpēc dziedāja visi:

Tādas meitas es mīlēju,
juhai di, juhai da,
Kurām vaigi sarkanbalti,
juhai di ai da! - utt.