BRĀĻI  KAUDZĪTES

MĒRNIEKU LAIKI

PIRMĀ DAĻA

XI

Līdz tai noliktai robežu saņemšanas dienai bij vēl vairāk nekā nedēļa laika, bet pa tām dienām izskatījās visā Čangalienā atkal un vienādi, it kā kad viņa rīkotos uz kādām milzu godībām: tur slaktēja jeb kāva, medīja un zvejoja, pirka un gādāja gan mucās, krūzēs un pudelēs, gan kastēs, kulēs un papīros. Visi darbi bij gandrīz kā atmesti un aizmirsti, it kā kad uz priekšu nebūtu vajadzējis vairs nekādu laicīgu gādāšanu, bet taisītos tik uz mūžīgiem svētkiem. Jo tuvāk nāca tā diena, jo lielāka gādāšana bij redzama īsti un vienīgi tik par baudāmām lietām visās zināmās dažādībās.
Pēdējā vakarā gandrīz ikkatrā mājā saimnieks dzina bārdu, lika apgriezt matus un sasmērēja zābakus, saimnieces strādāja, sašūdamas un piebāzdamas ķisenus, kuri tagad bij pa lielākai daļai izmazgāti, un ikkatra gādāja divus, jo ar vienu ķisenu vien braukt būtu par kaunu un tāds saimnieks tiktu uzskatīts par nabadzīgu, turpretī - jo ķiseni garāki, jo labāk. Puiši veda zirgus uz kalējiem, smērēja riteņus, lika sienu un citu barību ratos, jo viss bij jātaisa tā, ka rītā atliek tik zirga iejūgšana, kā var tikt priekš gaismas no mājas ārā - gan jau tādēļ, ka ikkatrs gribēja būt pie mērnieka vismaz starp pirmajiem, gan arī tādēļ, ka neviens labprāt negribēja rādīt, ka viņš nebrauc vis, kā saka, tukšā. Tātad visvēlāk priekš saules lēkšanas bij Čangalienas saimnieki uz ceļa. Ikkatrs vezdams kaut ko priekšā apakš segas, tāpat kā kad brauc uz godībām.
Ķencis atradās pats pirmais no visiem Slātavas robežās, jo viņam māja bij daudz tuvāk uz to pusi nekā dažiem citiem; bet izbraucis viņš bij arī drīz pēc pusnakts. Kad Ķencis iesāka šo ceļu taisīties, tad viņa sirds bij līksma, bet, jo tuvāk nāca tā braukšanas diena, jo smagāka kļuva arī sirds, un īsti tagad braucot šis smagums augtin auga un Ķencis sajuta, ka viņa, proti, sirds, paredzēja kaut ko ļaunu, kas jau dažu reizi piedzīvots, it kā kad bij aizvedis uz pilsētu sabojātu sviestu un tika saņemts cieti vai arī kad kādreiz naktī gribēja izņemt klusu iz skapīša savu naudu, kur otrā sieva to bij nolikusi un aizslēgusi, paglabādama atslēgu pie sevis, kuru viņš bij gan dabūjis jau laimīgi rokā un sācis slēgt vaļā, bet, nevarēdams tumsā stipri uzstāties, nogāzās ar negantu troksni pār šūpuli un krēslu zemē, jo skapītis stāvēja gultas galā augstu pie sienas, par ko, zināms, viņš nevarēja būt palicis bez soda. Caur šādiem piedzīvojumiem, pie kuriem arī Ķenča sirds nebij paredzējusi nekā laba, viņš sāka tai ticēt, kaut gan zināja, ka Dieva vārdi māca savām sirdīm neticēt. Viņš sāka šaubīties un baiļoties par to, vai šis braukums varēšot pavisam ņemt lāga galu un vai caur tām vedamām dāvanām neizcelšoties kāds posts, jo neesot vēl nemaz zināms, vai šādas lietas pretī ņemšot, kaut gan nauda netika atraidīta. Viņš atminējās vēl to, ko bij stāstījis Prātnieks par kādu slātaviešu vecīti, ka tam būšot tādu darbu dēļ jāaiziet no mājas, kas viņu satrieca vēl jo vairāk, jo kas zin kā varot klāties, kā sacīt jāsaka, īsti vēl še, svešā vietā, jo pašu muižā būtu varējis sajusties drošāks.
Še Ķencis iedomāja īstā brīdī, ka sirdi varot atvieglināt, ja lūgšanās metot savas bēdas uz To Kungu, tāpēc sāka taisīties uz šo ļoti neierasto darbu, jo vajadzība spiež ikkatru darbu izmācīties. Viņš nolika pātagu, atlaida grožu, lai zirgs iet lēnos soļos caur Slātavas bērzu gatvu, nolika cepuri priekšā, saglauda matus, izņēma no mutes tabakas kumosu, nosvieda to zemē un sāka lūgt: "Ak, mīļais kungs Dievs un Pestītājs! tu nu redzi manu ceļu un zini, ka es nebraucu vis, dzīdamies pēc pasaules goda un kārumiem, bet meklēju un lūdzu tik to, lai tu dotu mērnieciņa cienīgam tēvam tādu prātu, ka viņš man piešķirtu dziļās ielejas pļaviņu, zirņu kalna tīrumiņus un tās ataudziņas gar Slamstu un Šmakānu robežām. Gan otrs saimnieks - tu jau gan viņu zini - saka un rāda mērnieciņa cienīgam tēvam, ka tām ataugām vajagot krist viņa robežā, jo tās esot, kā sacīt jāsaka, no manas puses taisni aiz viņa mājas, bet tu vari likt mērnieciņa cienīgam tēvam, lai viņš dod man tās liekā gabalā un otram saimniekam jeb manam pušelniekam, kura vārds, kā zini, ir Pāvuls, var iedot kaut kur kādu gabalu vietā. Bet jo labāk būtu, ja tu, Kungs, dotu Pāvulam tādu prātu, kurš dzenas, kā sacīt jāsaka, pēc tām mantām, kuras nāk dvēselei par labu, jo tad viņš būs daudz gudrāks, nekā skriedams, braukdams pēc šās pasaules niekiem un mērnieciņa cienīgu tēvu dažādi pierunādams. Lai viņš domā labāk uz savu pēdējo stundiņu, jo nav vis vairs nekāds jaunais. Tu redzi, ka es tevi lūdz, kā sacīt jāsaka, viņa dēļ, jo man ir žēl un bail, ka melnais, kurš iet apkārt kā rūkdams lauva, nenogriež viņa prātu uz šās pasaules lietām un neierauj viņu, kā sacīt jāsaka, ar nesataisītu sirdi mūžībā. Jo tu zini, ka Pāvuls ir pliks šaī pasaulē ienācis un arī tādu pašu viņu izvedīs kā zuti; ko tad gan viņam līdz tik daudz ar pasauli plēsties? Vai tagad pat jau viņš nevarētu gulēt mierīgs sila malā pavējā un tik baltās, vieglās smiltiņās? Lai, kā sacīt jāsaka, mirst vai kaut kuru brīdi - aizvedīsim uz kapsētu kā brūtgānu. Bet dzīvot viņš var, ja grib vien, arī bez tiem zemes gabaliņiem, jo vai gan viņam nepaliek vēl diezgan platības pāri? Un es arī, Kungs, varēšu, kā sacīt jāsaka, ik rītiņu un ik vakariņu tevi priekš viņa lūgt. Labi būtu arī, ja tu sajauktu Pāvulam dienu skaitīšanu, tā ka viņš nezinātu, ka šodien jābrauc šurp, un, ja iedomātu, tad lai iedomātu tik vien labi vēlu uz vakaru. Bet, ja arī viņš, kā sacīt jāsaka, nav atturams un brauc no paša rīta, tad sabaidi tu viņa prātu, ka nedrīkst ar savām dāvanām pie mērnieciņa cienīga tēva rādīties; un, ja viņš arī būtu tik negants un mestu savus Jūdasa kumosus viņam rīklē kā Daniēls pūķim, tad dod mērnieciņa cienīgam tēvam tik taisnu prātu kā pie tā slātaviešu vecīša, kuru ielicis cietumā un māju atdošot pavisam otram pušelniekam. To pašu būtu pelnījuši visi čangalieši un, kā sacīt jāsaka, it īpaši vēl mani kaimiņi, kuri arī, kā dzirdams, gribēs mērnieciņa cienīgu tēvu ar dāvanām mānīt." Še viņš drusku atpūtās, apdomājās un tad ņēma atkal no jauna tāļāk: "Bet nu vēl viens grūtums guļ uz sirds: dod atrast mērnieciņa cienīgu tēvu labā prātā un lai viņš neatstumtu manas vājās dāvaniņas - šā sivēniņa, kviešu miltu maisiņa un sviesta spainīša -, bet, lai viņus pieņemtu tikpat žēlīgi, kā pieņēma viņu reizi to naudas grasīti, ko devu arī, kā sacīt jāsaka, gan baiļodamies, bet tu griezi visas litas par labu. Tomēr, ja ļaunais gars būtu apsēdis mērnieciņa cienīgu tēvu ar niknumu pret mani kā vecos laikos Zaulu un, ja viņš gandrīz, kā sacīt jāsaka, gribētu man vai sist, vai, ak, tad dod, lai viņa kučārs būtu piedzēris tagad jau no paša rīta un ieskrietu vidū, tā ka tie sitieni tiktu viņam. Un, ja arī tavs prāts būtu, lai mērnieciņa cienīgs tēvs liek mani cietumā, tad dod, ka cietuma atslēga būtu pazudusi un paši valdnieki, viņas meklēdami, sāktu kauties un es pa to starpu varētu izbēgt. Še nu ir viss tas upurītis, ko mana vājā sirds spēj tevim nest, jo grēcinieki, kā sacīt jāsaka, esam visi mūžīgi mūžam. Neniecini manas vājās lūgšaniņas, bet dari daudz vairāk, nekā lūgt spēju! Paklausi, ak, paklausi un esi jel šo reizīti vien žēlīgs! Tu zini, ka bez vajadzības es tevis nelūdzu, negribēdams tevi kaitināt, jo kurš vēl ir tik maz ar lūgšanām tev bāzies virsū kā es? To, kā sacīt jāsaka, es tev tad atminēšu un iedomāšu vai visu mūžu un kalpošu tāpat kā līdz šim: iešu tāpat baznīcā cik vien spēdams un došu savu artaviņu tāpat mīļām mācītājiņu atraitnītēm, kuras tu, Kungs, lieci iedomāt visos lielos svētkos, jo mana labā roka nezina, ko tā kreisā dara. Dari, ak dari, Kungs, visu to žēlīgi!"
Še viņš izvilka kabatas lakatiņu un likās slaukot asaras, kaut gan nevienas nebij, jo pa visu lūgšanas laiku viņš viebās gan stipri uz raudāšanu, bet netika nekā, tāpēc necēla nemaz acu uz augšu, lai Dievs neredz, ka viņas bij sausas, bet slaucījās ar autiņu, lai domā, ka asaras ir birušas. Tā noslaucījies, sacīja: "Ak tu Dieviņ, lūk, cik vieglāka top sirds caur lūgšanu un asarām! Nu, nu! vai apstāsies tepat?" viņš, grožus saraudams, zirgam uzsauca, uzlika cepuri un laida caur bērzu gatvu droši Slātavā iekšā, cerēdams uz Dieva palīgu un labu izveikšanos, jo, ja pēc tik sirsnīgas lūgšanas viņš nepalīdzot, tad nederot nemaz turpmāk vairs viņu lūgt. Bet šo tik vien domāja pie sevis un nerunāja vis dikti, negribēdams Dievam iepriekš sariebt.
Slātavā Ķencis bij jau agrāk kādreiz bijis, bet, kur mērnieks dzīvo, tā viņš nezināja, tāpēc, saticis kādu cilvēku, prasīja, lai parādot mērnieka dzīvokli; bet šis - vai tīši, vai netīši - rādīja uz leju brūzī, kurā dzīvoja palīgi, turpretī pats īstais vai vecais savā īpašā namā, kuram gāja ceļš gandrīz gar logiem, kad brauca uz leju, kā bij rādīts. Mērnieks, dzerdams pie loga kafiju, ieraudzīja Ķenci, kurš brauca, apkārt skatīdamies, lēnām uz leju, un pazina tikpat pie apģērba, kā arī pie braukšanas, ka tas esot čangalietis, tāds pats kā daži citi, kas pie viņa bijuši. Mērnieks turēja vērā ļoti to, ka lai neviens neiet pie palīgiem jeb jauniem kungiem "ciemoties", un bij jau dažus tādus notvēris. Ķenča bailīgā apkārtskatīšanās, kurā bij pa pusei brīnošanās, pa pusei bailība, krita viņam acīs, tāpēc, savu tasi izdzēris, paņēma cepuri un aizgāja taisni pār dzirnavu upes laipām Ķencim uz brūzi pretī, un nonāca tur taisni taī nelaimīgā brīdī, kad šis, nabags, gāja nedroši pie jauniem kungiem iekšā.
"Kurp tu to spaini nes?" mērnieks viņam uzsauca.
Ķencis, jo vairāk sabijies, kādu brītiņu veltīgi pastomījies un Feldhauzenā plaši skatīdamies, jautāja: "Vai es?"
"Nu kurš gan vēl cits?"
"Vai tu ar mani runā?" Ķencis jautāja vēl kā bez atmaņas.
"Liec spaini ratos, griez zirgu apkārt un brauc atpakaļ kalnā!" mērnieks viņam uzsauca.
Ķencis to arī veikli, veikli izdarīja, jo viņš domāja, ka "kukulis" būšot jānoliek klētī vai pagrabā, bet mērnieks, kurš jau atkal bij iznācis taisni pretī, lika piebraukt pie valsts jeb tiesas nama un pats iegāja iekšā - varbūt, kā Ķencis domāja, izsūtīt kādu pretī, lai saņem dāvanas, bet, par nelaimi, ieraudzījis ērgli uz durvīm, tūliņ sastinga aiz bailēm un iesaucās: "Nudien, būs atkal tāpat kā viņgad pilsētā!"
Iznāca gan patiesi saņēmēji, bet vien ne tādi, kādus Ķencis pirmā galā bij gaidījis, proti: valsts valdība, darbinieki un arī pats mērnieks. Tik daudz goda Ķencis nebij cerējis sagaidīt, tāpēc nesamanīja, ko pavisam iesākt, bet sēdēja vien ratos it kā iztrūcies jaukā sapnī no miega, negribēdams ticēt, ka esot nomodā, jeb domādams, ka patlaban bijis nomodā, bet piepeši tik atradies briesmīgā sapnī.
"Nu, cik ilgi sēdēsi? Vai nekāpsi vis vēl laukā?" valsts valdība Ķencim uzsauca.
"Vai es?" Ķencis, aiz bailēm vairs neapzinādamies, atkal jautāja.
"Vēl prasa kā akls!" valdība atbildēja.
"Ak kungs Jēzu! kad mēs augām, tad tā negāja," Ķencis izsaucās un sāka gan kāpt laukā, bet ļoti kavēdamies un it kā atspēries. Kad bij izkāpis un nolicis grožu ar pātagu ratos, tad vienam darbiniekam tika uzdots vest viņu iekšā, bet tiem diviem - nokopt zirgu un ratus. Ķencis, uzkāpis uz trepēm, uzsauca darbiniekiem, kuri brauca viņa zirgu projām: "Bet tā vien, ka nepametat pātagas!"
Bez nekādas izskaidrošanas un vainas rādīšanas Ķencim pavēlēja noģērbties un iet cietumā iekšā, ko viņš arī darīja nemaz nepretodamies.
Tikko kādu brīdi aiz stipras atslēgas, smagām durvīm un dzelzs treliņiem uz lāvas sēdējis un nodusmojies uz Dievu, ka tas neesot viņa lūgšanu paklausījis, bet licis notikt pavisam otrādi, par ko apņēmās un gandrīz nozvērējās sevī it kā vai atriebties, nepildīdams nenieka no tā, ko braukdams savas lūgšanas beigās solījis un ko jau līdz šim allaž turējis, - tikko kādu pusstundu šādās un citādās bīstamās domās kavējies, Ķencis padzirdēja no durvju puses jaunu troksni un tādu it kā pazīstamu valodu. Viņš piesteidzās pie lodziņa, vai, labāk, pie cauruma mūrī, pa kuru varēja skatīties priekšistabā, kaut gan, zināms, bij redzama tik tā istabas daļa, kura šim caurumam taisni pretī, jo tas bij varbūt tik puspēdas vienādi un otrādi. Ķencis skatījās un klausījās - redzēt nevarēja vēl nekā, bet viena balss bij itin pazīstama. "Tā ir skaidri tāda kā mūsu Pāvula valoda!" Ķencis brīnodamies un uzmanīgi klausīdamies, izsaucās. Tas troksnis nāca tuvāk un tuvāk, tā ka pret Ķenča lodziņu sabruka drīz atkal tie paši darbinieki, valsts valdība, vēl daži citi un to vidū, patiesi, Ķenča pušelnieks Pāvuls, kurš nepadevās vis tik mierīgi kā viņš, bet turējās pretī visvairāk vārdos un drusku arī rokām, kad darbinieki viņu veda un bīdīja iekšā. Viņš pierādīja, ka tādēļ nemaz neesot cilvēks sodāms, ja viņš gribot kam ko dāvināt, jo kurš tad esot par viņa mantu kungs? Un paši mācītāji ņemot dāvanas. Ja dāvanu devējus gribēšot cietināt, tad nabagiem vajadzēšot nomirt badā. Te tika vaicāts, vai viņš turot mērnieka cienīgu tēvu par nabagu. "Dieva priekšā ir visi tādi paši nabagi!" Pāvuls, drusku iekarsies, spējumā atbildēja, bet laikam apķērās, ka šī atbilde ir bez pamata, tādēļ, drusku pastomījies, ķēra šo pierādījumu: "Un draugs draugam dāvina arī, un paši ķeizari ņem viens no otra zemes gabalus un pilsētas."
Lai gan Pāvuls pretojās tik sirsnīgi, tomēr viņš tika vienādi un pa pusei ar spēku ģērbts nost un pamācīts, lai nedzisina veltīgi mutes, bet tas nelīdzēja nekā, jo pat uz durvīm cietumā iekšā bīdāms, atspēries ar kājām un rokām stenderēs, viņš lietoja muti visā spēkā, sacīdams, ka uzdodot nemieru jau ārpus cietuma, un pat no iekšas pa lodziņu sauca vēl laukā: "Kad jums tas spēks ir ņemt dāvanu devējus cieti, tad braukājat sestdienās pa mācītāju muižām un liekat tur tos dāvanu vedējus arī cietumā!"
Ķencis, tikko Pāvulu ieraudzījis, atkāpās cietuma dibenā, kur apsēdās pirmajā vietā uz lāvas. Viņa sirdi pārņēma īsti patīkamas jūtas par to, ka Pāvuls iekritis cilpā, tā ka viņš savu paša likteni pavisam uz kādu brīdi aizmirsa un sāka priecīgi pie sevis runāt: "Lai nu tā pasaule kliedz, lai kliedz par Dievu, bet tikpat taisni, kā sacīt jāsaka, gan vis vēl neviens neizdarīs kā viņš, it kā tas redzams tepat pie Pāvula. Raug, kā viņš saredz blēdi un blēža ceļus! Visus tādus vajadzētu sagūstīt un likt cietumā iekšā, lai nevar vairs mērnieka cienīgo tēvu kārdināt. Kā es pirmāk lūdzu, tā arī notika. Lūk kā viņš paklausa ticīga cilvēka lūgšanu!"
Pāvuls nemaz nezināja, ka šaī mājoklī jau atrodas kāds priekšā, tāpēc izturējās, it kā viens pats būdams. Vispirms, nezinādams, ko īsti iesākt, stāvēja turpat netāļu no durvīm, žāvādamies, žorīdamies it kā ceļa vīrs, kuram ilgi nav bijis kārtīgas dusas, bet kurš tagad, mājā pārnācis, taisās omulīgi un pieticīgi uz garu, bezrūpīgu miegu. Viņš sāka iet uz cietuma dibenu, kaut ko neskaidri pie sevis ņurdēdams. Iegājis no gaišās vietas tumšākā, viņš nevarēja nekā saredzēt, tāpēc grābstīja un taustīja rokām pa priekšu, līdz uzķēra Ķenča plāno degunu un atlēca atpakaļ, iekliegdamies: "Kas nelaim', tas!?" Ķencis, kurš, kaut gan par Pāvula likstu priecājies, tomēr drīz sajutās, ka pats atrodas taī pašā slazdā un jau agrāk iekritis nekā Pāvuls, tāpēc kaunējās nākt gaismā, jo tas viņam ļoti nepatika - būt ar Pāvulu vienu vietu cietumā, tomēr nevis tādēļ ka Pāvuls, kā viņš Dievam to rādīja, bij liels grēcinieks, bet īsti tādēļ, ka nu Pāvuls varēs šo notikumu visur izpaust un tā laupīt Ķenča godu. Tādēļ Ķencis neatbildēja Pāvulam uz viņa iztrūkšanos nekā, bet tik drusku iekāsējās. Pāvuls nebij vis ar to apmierināms, bet uzstāja Ķencim: "Ja labs cilvēks esi, tad runā, citādi velns tevi raus!" - un jau sāka grābstīties, kā var ņemt Ķencim pie krūtīm.
Šis laikam nomanīja, ka slēpties tikpat nevarēs, tādēļ atbildēja: "Es pats esmu, viņu tēv; vai tu manis nepazīsti?"
"Kaut tevi zvērs, Ķencis ir!" Pāvuls nogriezdamies pie sevis noņurdēja un nospļāvās, tad atkāpās atpakaļ un, pie sienas atspiedies, tik šņāca, jo viņam tāpat nepatika, ka Ķencis zināja, kā ar viņu noticis.
Labs brīdis pagāja, kur cietumā cits nebij dzirdams kā tik Pāvula šņākšana. Ķencis Pāvulu labi pazina un zināja, ka tad, kad viņš šņāca, bij velti ar viņu runāt, jo tad atbildes sagaidīt nevarēja, bet, ja tika uzstāts vairāk un ilgāk, lai runā, tad aizgāja projām. Bet nu reiz bij Pāvuls pie Ķenča tādā vietā, no kuras aizbēgt nevarēja, tāpēc Ķencis nodomāja šo gadījumu izlietot uz Pāvula atgriešanu, itin kā bij dzirdējis strādājam misioniešus pie pagānu atgriešanas, tāpēc, kādu brīdi padomājis, iesāka runāt: "Jā, jā, viņu tēv! ir jau taisnība, kā tie tēvi saka, ka neviens nav izmācījies piedzimis, nedz, kā sacīt jāsaka, gudrs nomirs un ēst cilvēkam gribēsies tāpat, lai vai cik gudrs. Ir, ir tiesa, ka cilvēka mūžs raibs kā dzeņa vēders. Saki, Pāvul, brāl, - vai tu esi redzējis kādu vecu cilvēku tādu pašu nomirstam, kāds viņš ir piedzimis? Vari, kā sacīt jāsaka, ņemt mērķi pie zobiem un matiem vien: citam ir galva, kā praviets saka, plika kā poda dibens, un citam mute zobu pilna. Vai bērni arī ir visi vienādi, kad piedzimst? Dažam cilvēkam vārot aiziet bojā viss katls ziepju, bet vai gan cits skries tādēļ, kā sacīt jāsaka, silā iekšā? Atminies vien, brāl, kā tev pašam neveicās saprecēšanās, kur braukāji visu rudeni apkārt kā linotājs, bet vai tu tādēļ meti mieru un vai tādēļ tagad esi, paldies Dievam, bez bērniem? Man nosprāga suns tādā laikā, kur āda neder nekam, bet vai es esmu tādēļ tagad bez suņa? Vai tu domā, ka tev būtu labāk, ja vajadzētu dzīvot trīs dienas kā Jonasam zivs vēderā nekā tagad tukšā cietumā? Kā sacīt jāsaka, mīļo pušelniek, vai tu gribēji, lai krusts tevi nes? Tas, puis, neizdosies! Atminies vien tos laikus, kur kartupeļi iesāka pūt, - vai tad nebij maizes gadi? Un vai taī gadā, kad siens apslīka, nenāca vēži malā? Čigāns man izmānīja, kā sacīt jāsaka, vienā pašā vasarā ar mainīšanu jauno ķēvi un bēro zirgu, bet vai no tā laika ir tas čigāns vairs rādījies? Arī tevis, Pāvul, nav Dievs aizmirsis no grēkiem atgriezt, jo ar savu spēku vis tu, kā sacīt jāsaka, šinī vietā nestāvētu."
Tagad Ķencis paklausījās, vai Pāvulam būs šņākšana rāvusies, jo no tā varētu zināt, ka šie vārdi ir gājuši pie sirds; bet Pāvuls šņāca tāpat kā vētāmā mašīna, tāpēc Ķencis nomanīja, ka jālej viņam savāda siltuma virsū, ko arī darīja.
"Pāvul! Pāvul! Jāņa tēv! Vai tu esi traks vai nepilnīgs? Vai tu nezini, ka tiem nejēdzīgiem tiek tas priecas vārds sludināts? Vai tu domā atsperties, kā sacīt jāsaka, elles stenderēs tāpat kā še, Slātavas cietuma stenderēs, un turēties, kā sacīt jāsaka, lai vai ūzas plīst? Velniem vis nav tādi nagi vien kā slātaviešu darbiniekiem, jo, kad tie ņems tevi rokā, tad, kā sacīt jāsaka, jaunam kažokam uz reizes cauri! Vai tu neesi redzējis, kādi viņiem ragi, kādas ausis un astes? Jau sapnī vien kad ierauga, ir jāskrien no gultas ārā. Pāvul! Stulbais pušelniek! Vai, kā sacīt jāsaka, aknas vien ir tavās krūtīs, ka tu tik briesmīgi šņāc? Ko tu domā darīt debesīs bez dvēseles? Kur visi dziedās, tur tu, Jāņa tēv, ar šņākšanu tāļu netiksi! Pāvul, manas sirds mīļākais! Vai tavas acis ir, kā sacīt jāsaka, no stilba kaula un tava sirds no nededzināta kaļķa akmens, ka nemaz nečūkst?"
Še Ķencis atkal paklausījās un dzirdēja, ka šņākšana patiesi mitējusies, tāpēc sāka kustināt Pāvula sirdi ar gaudīgu balsi un pats paraudādams, itin kā kad pēc aukas un vējputeņa nāk atkusnis.
"Brāl, brāl, viņu tēv! Mīļo, sirdsmīļo Jāņa tēv! Tur mūs, kā sacīt jāsaka, aiznesīs uz debesīm eņģeļi, zeravi ar ķerubiem kā izbalinātu audeklu baķus! Turp aizskriesim kā baltās cielaviņas, kas esam norūdīti šaī grēku ceplī. Tur staigāsim abi, kā sacīt jāsaka, ar palmu svecēm rokā un ar rudzu kroņiem galvā kā brūtes pa debesu kāzām. Tur nebūs nedz paģiru, nedz šķiršanās, nedz kaušanās, nedz citu tādu sērgu. Tur priecāsimies tādos priekos, kuriem nav gala ne vienā galā, ne otrā. Kā sacīt jāsaka, es būšu vaļā no otrās sievas un satikšos ar pirmo sievu, raudādams slavas un pateicības asaras. Arī tev, Pāvul, nenāks vairs nekāds tiesas vīrs kā sacīt jāsaka, mantu uzrakstīt, kad nevarēsi aizmaksāt galvas naudas. Mājas tur būs no zelta ķieģeļiem, ar pērļu koka griestiem. Bērni skries pretī, priecādamies, ka vairs nav jāceļas uz ganiem un rītos vairs nesalst kājiņas. Tur nebūs ne dūmu, ne ziemas vēju, bet tik, kā sacīt jāsaka, baltas drēbes un ādas josta apkārt taviem gurniem. Uz šo līksmību taisāmies mēs ar Pāvulu šaī brīdī. Ak, Kungs, kas tu izdzeri ar varavīksnēm, kā sacīt jāsaka, akas un piepildi avotus līdz malām, vai tu vari pierādīt, ka Pāvuls ir kādreiz svētdienā ar mani, kā sacīt jāsaka, kāvies un tādēļ neņemt debesīs? Viens bez viņa es debesīs neiešu, to tu nedomā! Vai tu esi dzirdējis, kad Pāvuls ir liedzies braukt otram talkā? Un kurš gan ir dzirnavās cilājis vairāk maisu priekš citiem nekā Pāvuls? Vai mēs esam rādījuši viens otru, kā sacīt jāsaka, par malkas zagļiem, un vai Pāvuls kādreiz liedzās, kad viņu pieķēra pie malkas zagšanas? Saki, Kungs, - kādu vainu tu lieci tik mīkstai sirdij, kāda tagad Pāvulam ir, ka tu negribi ņemt viņa debesīs? Vai tu domā, kā sacīt jāsaka, ka Pāvuls ir tik neticīgs, kā izskatās? Jāņa tēvs Pāvuls ir gan šņācis, bet vai Zauls arī nešņāca? Ja es neticētu, ka tu Pāvulu pieņemsi debesīs, vai tad gan es par viņu lūgtu? Kā sacīt jāsaka, kam gan ir vēl tik lielas asaras kā Pāvulam, kad viņš grib vien raudāt? Mīļais Kungs, pirts siltumas vēl Pāvuls nevar izturēt, jo skrien no lāvas nost, kad salej lielāku vien, bet ko gan viņš darīs ellē? Aizvedi tad tu, Kungs, Pāvulu kā brūti uz debesu kāzām, lai viņš nekarājas vairs pasaules bēdu krūmos kā Ābraama auns ragos; bet, ja tu, Kungs, tagad vēl Pāvulu izlaidīsi no debesīm, tad manas vainas nesaki."
Uz beigām Ķencis runāja arvienu gaudīgāk, garāk un raudulīgāk, it kā pa pusei padziedādams, un, kad runu jeb lūgšanu bij beidzis, tad sāka tūliņ un bez apstāšanās dziedāt: "Šis tiešām ir tas pēdīgs laiks..." - utt. Pirmo pantu viņš izdziedāja vēl viens pats, bet pie otrā Pāvuls sāka jau pielaist pamazām savu balsi, kura auga pie ikkatra panta augumā un uz beigām pieņēmās pilnā spēkā un gandrīz par Ķenča balsi pārāk. Kad visa dziesma bij izdziedāta, tad Ķencis noskaitīja visus svētīšanas un nobeigšanas vārdus, cik vien zināja, beigdams ar septītās lūgšanas gala vārdiem. Pēc Ķencis izslaucīja ar autiņu sev acis, pieaicināja Pāvulu sev līdzās sēdēt un izslaucīja viņam arī acis, jautādams ļoti mīlīgā balsī: "Vai to turamo teļu noķēri, kurš vakar bij pasprucis? Es arī gribēju skriet līdz, bet tad vien tik vēl ieraudzīju, kad bij jau no mājas laukā."
"Gan viņš atnāks pats," Pāvuls atbildēja, "bet vai tu esi dzirdējis dzērves ejam? Būtu jāsāk sēt rudzi."
"Dzērvju gan vēl neesmu dzirdējis ejam, bet sējas laika arī vēl nav," Ķencis atbildēja, "jo vabulēm, kā es vakar skatījos, ir bērni vēl vidus kājās vien."
"Tad jāgaida, līdz varēs noredzēt kādu sapni," Pāvuls sacīja.
"Svētdienas rītā gan es vienu sapni redzēju, bet nevar īsti zināt uz ko tas zīmējas," Ķencis stāstīja. "Gaisma patlaban ausa, uzcēlos un aplūkoju zirgus, atnācis izpīpējos, bet uznāca no jauna tāds vien mīksts miegs, un kā apgūlos, tā sapnis klāt: taisījos braukt uz Rīgu - krāvu vezumu, bet nevarēju vien pielikt, ne sasiet; tikmēr, tikmēr - te atrodos uz linu mārka; sāku slogāt, bet akmens pacelt neviena; tad sāku sviest no mārka zivis - lielas, lielas zivis. Sāku, kā sacīt jāsaka, domāt, ka sievai vis visu nerādīšu, bet citas aiznesīšu un pārdošu. Pēc tam atrados mežā brūklenājos, kuri tapa arvienu lielāki vien. Te sāka līst no malu malām tādi kā zebieksti laukā, un man, kā sacīt jāsaka, sametās ļoti bail. Tie auga vien, auga vien, līdz izauga visi par čigāniem un, mani ieraudzījuši, visi ar kančukām virsū. Es tik bēgt un kliegt, bet netieku nekur, balss izlaist nemaz. Jau biju labu brīdi tā mocījies, tad, par laimi sita sieva ar dūri mugurā, lai ceļoties augšā, ko te, kā sacīt jāsaka ņurdot un spārdoties. Sviedri vien bij apbiruši gar degunu aiz bailēm, kad uztrūkos."
"Vai tu zini, puis? Tad būs šonakt salna, jo zivis ir salnā!" Pāvuls iesaucās. "Jāsteidzas uz māju - jāliek lai pļauj kartupeļiem lakstus nost."
"Jā, jā, tiesa gan, Jāņa tēv! Labi, ka ieminējies," Ķencis atsaucās un sāka iet abi kopā ar Pāvulu uz durvīm, bet tad tik abi atgādājās, kādā vietā atrodas, un aizgāja klusuciezdami uz lāvu atpakaļ.
Ne visai ilgi pēc tam bij dzirdams ārpusē troksnis no jauna, bet daudz lielāks un stipri pieaugošs. Ķencis ar Pāvulu steidzās abi pie lodziņa klausīties un skatīties, kas tur notiekot, bet tas lodziņš, kā jau zināms, bij tik mazs, ka abi nevarēja pie viņa satikt, tāpēc izcēlās spēkošanās un spaidīšanās un tas, kurš bij labākā vietā, kliedza allaž uz otru, lai viņu nenospiežot.
Drīz piebruka gandrīz pilna priekšistaba čangaliešu saimnieku, kuri visi runāja ar kaislību, par ko nebij no visa tā nekas saprotams.
Ķencis, pa lodziņu skatīdamies, stāstīja ar brīnošanos: "Raug, raug, kā sacīt jāsaka, gandrīz visi čangaliešu lielmaņi un valdinieki: Steiņu Miķelis, Ķeimuru Brēķis, Spēķēnu Čiksts, Sagāžņu Uzbāzs, - pagaidi, Pāvul, liec mieru, nespaidies!" -tad, ar abām rokām aiz lodziņa malas turēdamies, sauca vēl tāļāk: "Riebnieku Zvaigulis, Rutuļu Stāģis, Svērtelis, "Mēnesnīca'", vai Dieviņ! un pats Caguļu tēvs arī! Vai traks esi, Pāvul?! Kā sacīt jāsaka, vai rokas rausi otram nost?"
Ar šiem vārdiem bij Ķencim jāatlaižas no lodziņa, jo tikko Pāvuls izdzirda, ka Čaguļu tēvs arī esot, tad tik vien izsaucās ar lielu, priecīgu brīnošanos: "Meli?!" - un, atspiedies kājām sienā un ar muguru pret Ķenci, nospieda viņu ar spēku nost, kaut gan viņš negribēja atlaisties ne par kādu maksu un turējās ar rokām aiz lodziņa pat vēl tad, kad Pāvuls varēja jau skatīties pa viņu priekšistabā, jo tos pēdējos vārdus par roku noraušanu Ķencis izkliedza pašā beidzamā acumirklī, kad nevarēja vairs turēties un bij tūliņ jālaižas vaļā.
"Ko te vēl skaitīt pa vienam! Te ir, ar vārdu sakot, visi čangalieši," - tā Pāvuls, pie lodziņa ticis un drusku apskatījies, priecīgi izsaucās. "Visvairāk salasījušies no mežoliešu gala."
Tagad viņiem patika cietumā itin labi, jo te bij vaļīga, neapspiesta vieta, kamēr priekšistabā viss mudžēja vien itin kā svētdien pēc Dieva vārdu laika baznīcas krogā, tā ka nevarēja tikt gandrīz ne cauri; tik vien tā lieta nebij pa prātam, ka caur lodziņu nevarēja skatīties abi reizē vai arī ka nebij cietumam divu tādu lodziņu it kā dažām tām kastēm, kurās žīdi izrāda caur stikliem bildes; īsti Ķencis nožēloja, ka tā neesot, jo viņam nācās stāvēt arvienu vairāk Pāvulam aiz muguras, jo reti vien izdevās viņu nospiest pie malas.
Šaī čangaliešu pulkā atradās arī daži viņu tiesas un valsts valdības locekļi, kuri sāka spriest un sarunāties, ka tāda pārestība neesot ciešama - jo vai tādēļ, ka viņi esot čangalieši, varot darīt, kā gribot? Čangaliešiem esot tāpat sava tiesa, sava valdība un viss kā slātaviešiem, bet kādēļ tad gan drīkstot viņus tā nicināt? Nosakot nākt visiem uz robežu saņemšanu, bet, kad atnākot, tad liekot visus apcietināt. Tas neesot tā atstājams, bet vajagot iet tagad pat pie lielkunga žēloties. Uz to izvēlēja tūliņ visus tiesas un valsts valdības locekļus, kuri, piekāruši savus amata medāļus pie krūtīm aizgāja nekavēti no slātaviešu darbiniekiem pie lielkunga.
Izvēlētie izsacīja muižas valdiniekam savu žēlošanos, un viņš atlaida tos ar to apsolījumu, ka tūliņ par to lietu gādāšot, jo tas esot viņam pavisam nedzirdēts un neizprotams, ka mērnieks būtu varējis pasūtīt čangaliešus uz robežu saņemšanu, kur Čangaliena neesot vēl nemaz mērīta.
Lielskungs ataicināja mērnieku, lai izskaidrojot, kas tas esot par troksni un nemieru. Mērnieks atbildēja, ka viņš neizprotot, ko tas viss nozīmējot: čangalieši mācoties viņam virsū visa valsts kā melns debess ar dāvanu vezumiem un runājot par robežu saņemšanu, uz ko viņš, turpat Čangalienā būdams un mājas pārraudzīdams, esot tos pasūtījis. Bet par visu to viņš neesot vēl ne domā iedomājis, jo līdz šim tiekot strādāts tik ap Slātavu un uz Čangalienu neesot vēl nemaz taisījies.
"Bet tur kaut kādai lietai vajaga būt," lielkungs sacīja, "jo bez nenieka viņi nebrauktu un arī nevarētu tā runāt."
"Jā, to es arī domāju," mērnieks atbildēja, "tāpēc būtu vajadzīgs pārklausīt viņus tuvāki un ciešāk un sūtīt projām, jo nāk vien vienādi klāt, tā ka drīz būs visa Slātava pilna."
Lielkungs domāja tāpat, un viņi nogāja abi uz tiesas māju, pieaicināja valsts valdību un sāka tos čangaliešu izvēlētos pārklausīt. Viņi izstāstīja savu lietu droši un cieti tā: "Priekš trim nedēļām ienāca mums Čangalienas valsts valdībā no mērnieka cienīga tēva raksts, lai sūtām zirgus uz Robežas krogu pretī. Viss tika izdarīts un mērnieka cienīgs tēvs līdz ar trim jauniem kungiem un visām lietām atvests. Palīgi dzina stigas, un pats mērnieka cienīgs tēvs jāja pa visiem ciemiem, aplūkodams viņu robežas. Pēdīgi, kad bij tas robežu aplūkošanas darbs galā un visa valsts izstaigāta, tad jūs, mērnieka cienīgo tēv, kā paši vēl labāk zināt, saaicinājāt visu valsti kopā un pasūtījāt uz šo dienu šurp jaunu robežu saņemt; bet nu, kad esam atnākuši, tad jūs liekat ņemt visus cieti. Mēs tad nu lūdzam, lai cienīgs lielskungs, pats mērnieka cienīgs tēvs, kā arī valsts valdība mums izskaidro, kādēļ to dara un ko tas viss nozīmē."
"Mīļi ļaudis!" - tā lielskungs uzsāka. "Jums būs bijusi kāda misēšana, jo mērnieka cienīgs tēvs nav vēl Čangalienā nemaz bijis."
"Ir gan, cienīgs lielskungs, bijis," viens no izvēlētiem skarbi atteica, kurš arvien vairāk runāja un kuru visi citi godāja par Čaguļu tēvu. "Uz to nozvērēs visa Čangalienas valsts."
"Bet visa Slātavas valsts zvērēs, ka es neesmu bijis," mērnieks atteica.
"Jā, uz to zvērēs gan visi slātavieši," valsts valdība apstiprināja.
"Bet mums ir vēl jo stiprākas un skaidrākas liecības," izvēlētie atbildēja. "Tās ir, mērnieka cienīgs tēvs, jūsu mērīšanas lietas un ruļļi, kurus atstājāt mūsu pagasta valdības zināšanā. Tas viss tad gan mums būs jārāda un jānodod pie augstākām tiesām. Ja šaī tik skaidrā lietā mēs nevaram taisnības parādīt, tad pasaulē taisnības nemaz nevar būt. Ja ar visu valsti var tā strādāt, ko tad gan nevarēs darīt ar vienu pašu cilvēku, lai arī viņa taisnība būtu gaišāka par sauli?"
Pārklausītāji sāka domāt un arvienu vairāk pārliecināties, ka tur būšot padarīta kāda viltība, tāpēc neņēma nemaz ļaunā, ka izvēlētie aizstāvēja tik aizķerti un karsti savu lietu, bet uzaicināja, lai nosūtot pēc tām mērnieku lietām, tad caur tām varbūt izskaidrošoties šis nedzirdētais jukums.
Izvēlētie izlūdzās atļāvumu aprunāties par šo priekšlikumu ar citiem saimniekiem, ko arī vēlēja. Drīz atpakaļ ienākdami, nesa to ziņu, ka valsts atļaujot gan atvest tās lietas, bet tik ar norunu, ja visus apcietinātos palaižot vaļā un izvēlētie paliekot Slātavā no laba prāta par lietu saņēmējiem un pārzinātājiem. Izmeklētāji bij labprāt ar to mierā un deva visiem apcietinātiem ziņu, lai braucot ar Dievu mājā.
Ar neizsakāmu prieku un gavilēšanu tika šī priecas vēsts saņemta un izlietota, jo gandrīz pēc desmit vai piecpadsmit minūtēm nebij Slātavā vairāk neviena čangalieša kā tik viņu izvēlētie. Ikkatrs, kurš tik paguva zirgu kaut kādi ilksīs iesiet, aizlaida vienos aulekšos no muižas ārā un tik uz kalniņa, kur iesākās bērzu gatva, atskatījās pirmoreiz atpakaļ; bet tie, kas nebij vēl pilnīgi zirgu sajūguši, pabeidza tur šo darbu, jo te varēja vēl tiesas māju redzēt un uzmanīt, vai kāds darbinieks netaisās dzīties pakaļ. Ķencis ar Pāvulu aiz prieka raudāja un mutējās, kad tika izlaisti ārā, un solījās būt draugi uz mūžību un arī viņā pasaulē.
Pret vakaru taī pašā dienā atveda zināmās mērnieku lietas ruļļus, bet tur neatradās vairāk nekā kā vien daži nederīgi un pilnīgi mērīšanas ieroči un kaut kādas vecas skolu sienas kartes līdz ar dažiem rakstiem, kuros bij čangalieši izzoboti.