BRĀĻI  KAUDZĪTES

MĒRNIEKU LAIKI

OTRĀ DAĻA

V

Mērnieks un muižas valdība darīja joprojām pie zādzības sadzīšanas visu, ko vien tik iespēja, nežēlodama nedz laika, nedz naudas šai svarīgai lietai par labu, un citādi darīt arī nevarēja, jo pie šā notikuma karājās mērnieka liktenis tā, ka, ja zādzība paliek nesadzīta un ruļļi neatdabūti, tad viņam jākrīt stāvu nabadzībā. Arī muižas valdībai tad cēlās caur šo pašu lietu dažs ne visai mazs pametums, tāpēc darbojās savienotiem spēkiem un bez mitēšanās visādā ziņā un uz visām pusēm. Abas valstis, Slātava un Čangaliena, bij pārmeklētas jau vairāk reižu no vienas vietas un gandrīz ar iesmiem vispāri nodurstītas. Pārklausīti bij arī abēju valšķu iedzīvotāji, kur katrs to nakti bijis, bet ar to nepanāca tāpat nekā, jo gandrīz ikkatrs atrādīja savus ceļus. Visur izsūtīja garus un plašus sludinājumus trijās valodās un apsolīja atradējam vai uzrādītājam bagātu pateicības algu.
Lai gan, tā sirdīgi un cītīgi darbojoties, bij pagājusi jau daža nedēļa, tad tomēr darbam nerādījās vēl nekādas sekmes, jo līdz šim nebij nomanījuši ne uz kuru pusi arī pašu mazāko zādzības pēdu, nebij arī pat neviena cilvēka, uz kuru varētu mest jel zādzības domas. Arī ļaužu valodām un izrunām nebij nekādas vielas, kuras gan šādos gadījumos lēti netrūkst.
Visupēdīgi tomēr dabūja šī zādzību meklēšana tīri netīšu vairāk dzīvības un viņai radās vismazāk vieta jeb puse, kurp savas domas griezt, tāpat arī ļaužu izsalkums pēc jaunām valodām varēja drusku aprimties, jo, lai gan tās barības bij maz, tad tomēr tas pats mazums ļoti salds un viņu stipri krimta.
Tas atgadījums bij šāds.
Kādas nedēļas pēc goda maltītes un pēc veltīgās zādzību meklēšanas parādījās slātaviešos tīri negaidot un nedomājot Liena. Vispirms viņa bij redzēta mācītāja muižā, kur runājusi īsu brīdi ar mācītāju un pēc tam aizgājusi uz Irbēniem. Neticamā un nedomājamā ātrumā šī ziņa izpaudās no ciema uz ciemu, un otrā dienā zināja to gandrīz visi slātavieši, jo dažas sievas gāja aiz kaut kāda cita iemesla tīši uz kaimiņiem, lai tik var dabūt tur ielaist šo mēļu liesmu. Dažas gāja pat uz Irbēniem, lai var dabūt pašu Lienu redzēt un dzirdēt kaut ko vairāk un tuvāk.
Lienas sejs bij nemierīgs, iztraucēts, baiļu, bēdu un rūpju pilns. Nevar īsti noteikt, ko Oļiniete domāja pirmajā acumirklī, kad Lienu ieraudzīja, un ar kādu prātu to saņēma, bet to gan var teikt, ka ļaunuma vis taī brīdī nevarēja pie viņas nomanīt, turpretī gan brīnīšanos, iztrūkšanos un nevaldāmu ziņkārību.
"Lai nu tu esi bijusi kur būdama, bet labi tev nav klājies - to var tūliņ nomanīt," viņa, līdzko Lienu ieraudzījusi, izsaucās. "Labāk nu izstāsti tūliņ bez meliem - kur tu paliki pēc tam, kad no šejienes izgāji, solīdamies iet uz maniem radiem?"
Liena neatbildēja nekā, bet, Oļinieti noskūpstījusi, sāka raudāt, atkrita krēslā un aizklāja ar abām rokām acis.
"Nekā! Vai dzirdi arī, ko es tev saku, vai ne?" Oļiniete nepacietīgi uzstāja. "Jo vai zini, ka man būs Pestītājam par tevi jāatbild? Var būt, ka prasīs tūliņ, līdzko ieiešu debesīs, mani viņš pazīs pēc valodas vien, kā jau daždien savu brūti."
Liena kādus acumirkļus atņēmās, it kā spēku smeldama uz kādu bīstamu soli, un tad sacīja: "Es aizgāju pie Kaspara un tagad esmu viņa sieva. Ja tev ir iespējams par to uz mani neļaunoties, tad neļaunojies." Šos pēdējos vārdus gan Liena izsacīja tik tā kā pa ieradumam, jo ticēt viņa nebūt neticēja, ka Oļiniete spēs vai gribēs neļaunoties; un, ka tas bij tiesa, to viņa nomanīja Oļinietes sejā jau tūliņ pie saviem pirmiem vārdiem, un pēdējos vārdus Liena dabūja izrunāt gan tik tādēļ, ka Oļinietei trūka pirmā acumirklī derīgu vārdu, ar ko vidū krist, jo tā nupat dzirdētā ziņa bij tik liela, ka ierasta sirdīšanās un lādēšanās izlikās viņai šaī vajadzībā tik niecīga un maza, ka pie tās nebij pavisam ko ķerties. Visas laicīgās jeb zemes lietas, ar kurām bij Oļiniete līdz šim Lienu biedinājusi, viņai izrādījās tagad vairs par nespēcīgām, tāpēc sniedzās pie pašām lielākām, kādas vien tik varēja būt atrodamas. Bet tādēļ, ka šis biedināšanas, sodīšanas un sažēlināšanas ceļš pret Lienu nebij vēl iestaigāts, kā arī tādēļ, ka Oļinietes sirds bij visai pilna, tad no pirmā gala tā plosīšanās nemaz neveicās, jo, lielas lietas grābstot, gandrīz tik mazas vien gadījās, tā ka tik pa labu brīdi viņas valoda varēja ietaisīties īstenā spēkā pie šādiem vārdiem: "To tu nedomā, ka nu es vairs Dieva priekšā par tevi labu vārdu metīšu, bet drīzāk gan vēl pasacīšu, lai tevis debesīs nelaiž, jo maniem vārdiem viņš klausīs. Ak tu gribi laikam, lai es tur, kur sēdēs rindā Elia, apustuļi, Mozus un tie pravieši, tevis dēļ riju kaunu tāpat kā tagad šaī pasaulē? Es ar savu veci ieiešu debesīs un dzīvošu no žēlastības priecīgi ar eņģeļiem pa jēra kāzām, bet tevis neņems ne paši velni ellē pretī! Redzēs, kur tad tu paliksi, kad debesīs nelaidīs un kad zeme ar visiem grēciniekiem aizies projām pa gaisu kā satīta grāmata? Dieva bērna un ticīga cilvēka vis neviens tā neieēdinās un nepievils kā tevi. Lai palūko mani kāds tā piemānīt ar savu mīlestību un vilināt sevīm līdz, tad dabūs redzēt, vai es iešu. Lūk, kā nedrīkst manis neviens kārdināt, jo zin gan, ka neder nemaz iesākt, tādēļ ka tad labi nebūs; bet tu skrien līdz kaut kādam badmirim. Prātnieka Andžs būs drīz varbūt vai nu par kādu valdinieku, vai par tiesas vīru, un meitas ies pie viņa plēsdamās tev par žēlabām. Klēts Prātnieka Andžam bij smalku dzērienu, cukura, kviešu miltu un cita visāda labuma pilna piekrājusies, tā ka paša kāzās nemaz viss neizietu, arī audekli stāvēja piekrauti baķiem vien kā vēveram. Bet ej nu paskaties - kur vairs to labumu atradīsi? Sadedzis ir viss, un paši stikli stāv sakusuši pikiem vien. Ar negodu ej laukā no manas mājas! Negodīgā meita tu!"
"Mad, Mad, valdies jel, valdies!" Oļiņš, kurš, būdams laukā pie darba, bij dzirdējis, ka Liena esot klāt, ienākdams sacīja. "Dieva vārdi jau māca, ka cilvēkam būs cits citam piedot, jo vai gan tu pati arī esi gluži bez grēkiem?"
"Kāds tu esi man manu grēku piemetējs?" Oļiniete pikti iesaucās. "Ja man ir varbūt kādreiz savā mūžā kādas pasaulīgas domas prātā iešāvušās, tad tādēļ vis Pestītājs nedrīkst manis pazudināt, jo tad es pastara dienā pasacīšu skaidri visu citu priekšā, ka, ja tāda nieka grēciņa viņš nevar piedot, kam tad viņam vajadzēja pavisam ciest un mirt? Kādēļ tad viņš ir saucams par Pestītāju?
Gādā vien, ka vari dabūt pats savu grēku vezumu no sirds laukā, bet par maniem grēkiem nebēdājies nekā - par tiem es pati zināšu. Man ir viņi jau piedoti priekš dzimšanas pie krusta staba."
"Viņai jau arī Dievs var piedot tāpat kā tev, jo viņa žēlastība ir neizmērojama," Oļiņš sacīja nedrošā balsī, it kā kad gribētu sievu pielabināt.
"Ko tu līdzini mani ar to vazanku!" Oļiniete, uz Lienu zīmēdama, ļoti varizejīgi atsaucās. "Vai tu gan domā, ka es ļaušu, lai viņai grēkus piedod? Jo, ja Pestītājs tā grib darīt, kāda vajadzība tad man ir būt par Dieva bērnu un mocīties ar staigāšanu pa šauro ceļu! Viņa izgrēkojusies lai tiek debesīs tāpat kā es, krustu iznesusies, staigādama ik svētdienas! Vai es arī tad nevarētu labāk izgrēkoties tāpat kā viņa nekā nāvīties ar krusta nešanu? Tādēļ laukā tu, klaidoņa, no manas mājas un sargies vairs turpmāk še rādīties!" viņa, uz Lienu pagriezusies, kliedza.
"Nu, pagaidi, pagaidi, lai viņa, meitene, jel izstāsta, var būt, ka tad nevajadzēs nemaz vēl dzīt projām." Oļiņš stājās sievai ceļā.
"Ko pagaidīt?! Kas par pagaidīšanu?!" Oļiniete atkliedza. "Man, vis nevajaga to palaidnības stāstu vairāk dzirdēt! Tu jau arī biji tāds pats plikadīda kā tas, kurš viņu ieēdinājis. Ja tik es skrietu vien tev līdz, tad tāpat būtu. Bet vai redzēji, ka neskrēju vis un ka pašam bij jābrauc pie mana tēva pēc manis lūgties! Tādēļ tad arī pats vienādi tik zini kā tādas lupatas žēlot un aizstāvēt. Sen jau vajadzēja tam diedelniekam izskriet no Irbēniem, ne vairs šā pavasara gaidīt, jo, kā Prātnieka Andžs vienādi sacīja, ka viņam vairāk nekā neesot kā tik lietus cepure un hūte, tā arī bij tiesa. Nu, vai nedzirdi vis vēl, ko es tevīm saku?" viņa pēc tam, uz Lienu pagriezusies, uzsauca. "Cik ilgi te sēdēsi? Tūliņ pa durvīm laukā! Man vis tādu pasaules klaidoņu nevajaga."
Liena, kura bij sēdējusi līdz šim auksta un vienaldzīga, it kā nedzirdēdama, kas ap viņu notiek, tagad pie šiem pēdējiem Oļinietes vārdiem, it kā drusku iztrūkusies, pacēlās un sāka streipuļot uz durvju pusi.
"Pagaidi, meit!" Oļiņš ar asarām acīs viņai uzsauca un taisījās iet Lienu atturēt, jo viņam šī sievas cietsirdība ķērās stipri pie sirds.
"Nevajaga nekādas pagaidīšanas!" Oļiniete, vīru atpakaļ atgrūzdama, kliedza. "Ej vien tūliņ bez kavēšanās laukā un projām!"
"Ak Kungs un Dievs!" Oļiņš izsaucās. "Ja tu gribi iet ar mums sodā, kā gan tad mēs priekš tevis pastāvēsim?"
"Gan es pati zināšu, kā es pastāvēšu!" Oļiniete lepņi atkliedza. "Tevīm nav par to nekāda bēda. Dievs vis nav pavēlējis neliešus aizstāvēt un palaidņus žēlot."
Oļiņš neatbildēja vairs nekā, bet iegāja savā dibena istabā, iesēdās ; gultā un nogrima vēl dziļāk savā agrākā grūtsirdībā, kura pēdējos mēnešos bij atstājusies jau gandrīz pavisam.
Liena gāja no Irbēniem, kurus uzskatīja tikpat kā par savu dzimteni, atkal laukā un šoreiz pati nezinādama, uz kurieni, bet še viņai vairs vietas nebij, kaut gan jau no bērna kājas turēja Irbēnos visu kā par savu. Arī tagad vēl redzēja caur asarām un ar pusapmulsušu prātu ikkatru tūkstoškārt pazīstamu vietiņu lūkojamies uz viņu it kā ar dziļu līdzcietību un žēlabām. Tur bij durvju priekšā Lienas puķu dobītes, vairs nekoptas un pārņemtas šovasar ar nezālēm, tomēr dažas ziemciešu puķes, kā arī dažas no agrākām vasaras puķītēm, kuras Liena bij stādījusi vēl priekš savas aiziešanas, - tās tagad, pēdējos ziedos stāvēdamas un uz Lienu skatīdamās, jautāja bēdīgi: "Ko tu raudi, kas tev kait?" Tur palika dārziņš ar bišu kokiem, odzenājiem un ābelītēm, kurā viņa pavadīja labprāt jaukās, siltās pavasara dienas, gaidīdama un uzlūkodama, kad laidīs bites bērnus, lai var nonest šo priecīgo ziņu audžutēvam, kurš tad arī nekad nekavējās atmest citus darbus vai arī uzcelties no dienas vidus dusas un steigties dārzā. Viss šis dārziņš stāvēja tagad mierīgs un kluss, jo bites bij savu vasaras gaitu nobeigušas un nogājušas uz ziemas dusu. Kokiem bij lapas jau nobālējušas, un neviens putniņš tur vairs nelēkāja un nedziedāja pa zariem; bet Lienas ābeles galotnē spīdēja vēl daži sarkani āboli, itin kā viņas pašas gaidīdami un sacīdami:

Kam ābols līgo kokā,
Vai ne, lai raujam to?

Tur palika arī Kaspara vecā mājiņa, kura bij vēl arvienu neapdzīvota un tukša un stāvēja Lienai visai mīļā atmiņā, tā ka tai ienāca prātā tīri neviļus šie vārdi:

Garā vēl tev' apstaigāšu,
Guļot par tev' sapņošu
Un priekš tavām durvīm stāšu -
Savus mīļos skatīšu.

Necik tāļu ārpus mājas palika skaidrais avots, no kura bij Liena smēlusi tik daudz ūdens gan bērna gados laika kavēklim, gan pieaugusi vajadzībai. Tagad viņa dzirdēja to žēlojamies:

Draugs man zudis, kas ar maniem
Burbulīšiem kavējās.

Tāļāk ceļa malā bij Oļiņu ganāms pulks, pie kura atradās arī lielais suns Rūzis - Lienas uzticīgais ganu biedrs no pašiem pirmiem gadiem, kurš viņu aizstāvēja pret ikkatru pārestību ar saviem nikniem zobiem un staigāja labprāt visur līdz. Pirmāk, Lienai atnākot, viņš bij pazinis to jau no tālienes un aizskrējis pretī, lēkādams un riedams neizsakāmā priekā. Drīz viņš slējās un lēca smilkstēdams ap Lienu un gribēdams tai laizīt vaigus, drīz aizskrēja kā vējš līdz mājai, tur, skaņi ierējies, cirtās atkal atpakaļ, paķerdams mutē kādu koku un nomezdams to Lienai pie kājām, drīz ņēma ap viņu lielus aplokus un skrēja kā nepilnīgs, tā ka mājnieki sāka brīnēties, kas Rūzim uz reizes lēcies, jo visu vasaru esot tik vien gulējis un staigājis kā mērga. Viņš ievadīja Lienu istabā un apgulās tai pie kājām, bet, it kā Oļinietes nemīlību nomanīdams, Oļiņam ienākot, izvilkās pa durvīm atpakaļ. Tagad viņš nāca Lienai lēnām pretī un laizīja tai, līdzās iedams, roku. Liena redzēja visas savas iemīlētās gotiņas un paaicināja viņas pie vārdiem. Tās sanāca dīkdamas klāt, un Liena pasniedza viņām pa savam vecam ieradumam visām drusku maizes, paglaudīja ikkatru un gāja, asarām birstot, tāļāk. Rūzis sāka iet līdz, bet Liena paglaudīja arī viņu un pavēlēja palikt turpat. Gan viņš negribēja vēl tūliņ klausīt un skatījās smilkstēdams Lienai acīs, bet, kad tā vēl otrreiz liedza iet, tad arī palika stāvot, bēdīgs un acis nolaidis.
Otrā dienā pēc pusdienas Prātnieks atbrauca Irbēnos savā jaunā aizjūgā, kuru Oļiniete agrāk mēdza nosaukt par brūtgana aizjūgu.
Oļinieti pagalmā sastapis, Prātnieks pēc sasveicināšanās un īsa ievadījuma iesāka: "Es dzirdēju, Oļiņa māt, ka tava pazudusē meita esot atradusies?"
"Jā, te jau bij gan kā čigāniete ievilkusies," Oļiniete ar nepatikšanu atbildēja.
"Ak tad šodien vairs nav vis še?" Prātnieks jautāja tā, ka varēja nomanīt, ka viņam ir žēl, ka savās cerībās vīlies.
"Vai es, Andž, viņu te turēšu?" Oļiniete atteica. "Es izdzinu taī pašā stundā laukā, lai iet, kurp grib, jo kāds labums tagad vairs ir no viņas?"
"Es dzirdēju, ka esot vīrs aizbēdzis un pate staigājot tagad meklēdama," Prātnieks sacīja ar nejaukiem smiekliem, kuros varēja redzēt īstu prieku par Lienas nelaimi.
"Vai aizbēdzis?" Oļiniete priecīgi iesaucās. "Ak, tā viņai vajadzēja, tā viņai, Andž, vajadzēja! To ir Dievs labi darījis."
"Bet vai tu vēl to nezināji?" Prātnieks kā brīnodamies jautāja. "Vai tev nestāstīja savu bēdu? Es domāju, ka tādēļ vien ir nākusi šurp."
"Gribēja gan stāstīt, bet es nemaz vairs neklausījos," Oļiniete atteica, "līdzko dabūju dzirdēt, ka neesot vairs meita, bet jau tā paša nelieša sieva, tad triecu pa durvīm ārā. Bet kur tu dzirdēji, Andž, par viņas vīra pazušanu?"
"Mācītāja muižā runāja. Tur laikam kāds no saimes noklausījies, kad mācītājam stāstījusi. Esot pats priekš kādām nedēļām, augusta mēneša beigās izgājis, solīdamies nākt šurp uz Slātavu un nonest mūsu mācītājam salaulāšanas zīmi, bet, kā gājis, tā palicis, neesot redzēts pie mācītāja, ne citur."
"Ak tā bijis? Šurp atnācis? Nudien, Andž, nudien, tad tici vien droši, ka cits nav zadzis nedz ruļļu, nedz Bisara zirgu, nedz arī tavas klēts dedzinājis," Oļiniete iesaucās. "Tas ir skaidri kā pieci pirksti! Ne uz citu domājat, ne grēkojat, ne arī cits tik liels blēdis ir kā viņš."
"Jā, jā, var gan būt tiesa," Prātnieks ar labpatikšanu viņai piekrita, pie sevis brīnodamies, ka nebij pats tūliņ nācis uz šām domām.
"Tas ir tiesa, Andž, skaidra tiesa kā zelts! Tur nemaz vairs nešaubies. Un es nemaz neticu, ka viņi ir pavisam salaulājušies, jo tā zīmju nēsāšana ir tik tāda iemesla meklēšana, lai var tikt pie zagšanas. Ak, tāda posta cilvēka! Kaut viņš kaklu nolauztu elles ratā! Mērnieki bij nu, paldies Dievam, izvadīti, izēdināti, izdzirdīti, izguldīti, un visiem savas robežiņas rokā, lai nu kādas viņas kuram; bet nu nāks atkal otrreiz kā kara laiki pār pasauli, un tad būs stāvu jāizput aiz mērniekiem vien!"
Prātnieks negāja šoreiz nemaz istabā, bet pēc šās sarunas aizbrauca tūliņ projām, aizbildinādamies, ka jaunais zirgs esot nemierīgs un nestāvot. Tomēr īstā lieta, kādēļ viņš šoreiz ilgāk nepalika, bija tā, ka gribēja steigties Oļinietes izsacītās domas izlietot. Pats viņš gan nebūt nedomāja un neticēja, ka Kaspars ir pie tiem pieminētiem noziegumiem vainīgs un ka tos viņam pierādīs, bet Prātnieks gribēja tik Lienai riebt un griezt to lietu tā, ka valdība viņu vismazāk apcietina un labi paspīdzina. Viss tas bij jādara viņam ar steigšanu, jo Kaspars varēja, kas zin, drīz atrasties un attaisnoties, caur ko šis pirmais atriebšanās gadījums par to, ka Liena precības lietās viņu atraidījusi, aizietu neizlietots garām.
Nākošās dienās runāja visur klaji un droši, ka tikpat tās zādzības, kā arī dedzināšana esot viss Kaspara darbs: papriekšu viņš izzadzis ruļļus, tad Bisara zirgus un, garām jādams, nodedzinājis Prātniekam klēti. Liena, kura lieloties Kasparam par pielaulātu, kas gan neesot nemaz tiesa, staigājot tagad, viņu meklēdama. Bet kas nu došot zagli un dedzinātāju atrast! Varbūt esot jau tagad nolauzis kaklu poļos vai leišos. Lienu viņš gribējis tik vien labi izmānīt un tad atstāt. Citi turpretī zināja skaidri, ka Liena arī bijusi pie zagšanas daļā, bet pēc bēgot atšķīrusies un nevarējusi vairs sava biedra atrast, kurš ruļļus aiznesis jāšus viens pats uz Bisara zirgiem. Liena par to atrodoties valdības ziņā apcietināta un esot jau pa daļai savus noziegumus izsacījusi. Vēl daži apliecināja itin stipri, ka Kaspars esot taī un taī pilsētā saņemts ar visiem ruļļiem cieti, bet Bisara zirgus bijis gan jau pārdevis. Viņš esot jau atsūtīts uz guberņas pilsētu un nākšot drīz no apriņķa pilsētas arestantu kārtā uz Slātavu.
Šās valodas nepalika vis tik ļaužu mutē vien, bet mērnieks uzdeva valsts valdībai patiesi Lienu apcietināt un pārklausīt, tik vien viņa nebij tad vairs nekur atrodama, caur ko sāka krist izpaustās domas par zādzību līdzzināšanu un par dalību pie tām jo vairāk uz viņu, tā ka klaušināšanu pēc Lienas valsts valdība izpauda un izplatīja arī visapkārt un labi tāļu caur citām valstīm jeb pagastiem tomēr veltīgi.
Visas šās ļaužu valodas, kā arī Lienas piepešā parādīšanās un pazušana piespieda zādzību meklētājus nopietni un cieti turēt domas uz Kasparu. Tie izrakstīja uz visām pusēm ķeršanas vēstules pēc tāda cilvēka līdz ar goda maksas izsolīšanu tam, kas var dot par viņu skaidras ziņas.
Pēc kādām nedēļām vēlāk uzklīda slātaviešos Annuža, Lienas un Kaspara meklēdama. Caur to sacēlās atkal jaunas valodas, un drīz bij Annuža arī pie zināmiem noziegumiem daļiniece. Kad viņa dzirdēja, ka Liena gan slātaviešos manīta, bet Kaspars ne, tad gribēja iet tāļāk un Dievs zin kurp, bet jau šis garais ceļš līdz Slātavai bij noņēmis viņai vecuma spēkus tik ļoti, ka par iešanu nebijis vairs ko domāt. Gan viņa gribēja un cerēja caur atpūšanos atspirgt un iestiprināties, tādēļ apņēmās palikt kādas dienas uz vietas pie sava pēdējā saimnieka, kura ziņā stāvēja arī viņas vecais ratiņš un citas kādas pūles.
Kaut gan viņa jau kādas dienas pēc atnākšanas bij nodzīvojusi, atpūzdamās un iestiprināšanās gaidīdama, tad tomēr tā negribēja vis nākt, bet turpretī sāka zust jo vairāk tas pats spēka mazumiņš, kurš bij vēl atlicies. Visupēdīgi Annuža iesirga un, kaut gan ne visai grūti, tad tomēr tā, ka vajadzēja palikt kādu nedēļu uz gultas, jo caur bēdām, nemieru, negulēšanu jeb miega nenākšanu, caur ceļa grūtībām un pat trūcību bij viņas jūtekļi paguruši līdz vājumam.
Annužas atnākšana Slātavā bij arī zādzību meklētājiem drīz zināma līdz ar visām ļaužu valodām, domām un spriedumiem. Tie nepameta vis viņas neievērotas, bet aicināja tūliņ pie pārklausīšanas. Kad Annuža aiz vājuma nevarēja iet, tad atstāja viņu saimnieka zināšanā un apgalvošanā, lai, kad izveseļojas, neizlaiž nekur no mājas, bet sūta bez kavēšanās tiesas priekšā, ko viņš, zināms, arī darīja, līdzko tik vājniece pienācīgi atspirga. Zināms gan, ka saimniekam nevajadzēja nemaz Annužas skubināt pie šā pienākuma piepildīšanas, bet tik vien likt viņu braukšus novest uz muižu, jo pati viņa ar savu pabailīgo un paklausīgo dabu vīkšās un taisījās, pat vai vāja būdama, iet, tāpēc ka prāts neesot nemaz mierīgs Dievs zin ko tur no viņas prasīšot, ko ne. Un ka ilgas neiešanas dēļ neliekot vien sodā. Tik vien kājām viņas nevarēja laist, kaut gan pati to gribēja, baidīdamās būt saimniekam par nastu.
Pie pārklausīšanas prasīja Annužai vispirms, kur viņa šo vasaru bijusi.
Annuža nopūtās, atņēmās un tad sāka stāstīt:
"Es jau gan esmu dzirdējusi un zinu, kādas valodas ir še izpaustas un kādas domas tur par Kasparu, Lienu un arī par mani, tāpēc izteikšu skaidri visu, lai valdnieki redz, ka ļaudis dara mums netaisnību ar savām valodām. To jau zin ir Dievs, ir cilvēki, ka Kaspars ar Lienu ir tikpat kā mani bērni un ka es bez viņiem nevaru dzīvot, tāpēc es, zinādama jau agrāk, ka šie bērni viens otru cerē un ka Oļiņu māte ir tam stipri pretī, palīdzēju viņiem saieties un nogāju līdz ar to arī pati pie tiem dzīvot kā mātes vietā. Gan ir tiesa, ka es Lienu aizvedu bez ziņas, bet citādi arī viņas glābt nevarēju, jo, kā viņai klājās pēdējā laikā pie Oļiņiem, tas visiem zināms, un tādas dzīves tā meitene nevarēja ilgi panest, nedz arī iziet pretī prātam tur, kur Oļiņi gribēja. Kaspars, pēc tam kad viņam še vai nu ar taisnību, vai ar netaisnību, par ko spriedīs tiesu savā laikā gan pats Dievs, bij māja atņemta, tad zemes valdīt viņš vairs negribēja, jo ko gan šinīs laikos kurš, ar algas cilvēkiem strādādams, ir panācis? Viņš gribēja mierīgas vietiņas un darba par sevi, tādēļ aizgāja uz jūrmalniekiem vēl labi tāļu aiz savas dzimtenes, apmetās kādā jūrmalas būdiņā, gribēdams darboties ar zveju un malkas dzīšanu uz pilsētām. Es ar Lienu, kad nogāju, paliku pie saviem radiem, kuri ir labi tāļu šaipius tagadējās Kaspara dzīves vietas. Tur mēs abas uzturējāmies līdz tam laikam, kur Kaspars ar Lienu salaulājās, jo tagad tie ir vīrs un sieva.
Pēc tam es paliku turpat pie viņiem un mēs, pavisam četri cilvēki: Kaspars, Liena, Tenis un es, dzīvojām pa iesākumam gan grūti, bet pilnā mierā un no neviena ienaidnieka netraucēti. Kasparam bij reti vaļa mājā būt, turpretī mēs trīs negājām gandrīz nekur laukā, bet kopām pa māju govtiņu līdz ar maziem dārziņiem, kuri ir pie tās mājiņas klāt.
Ap Bērtuļa dienu izgadījās Kasparam drusku vaļīgāks laiks, kurā viņš nodomāja izstaigāt Slātavu un nonest šejienes mācītājam savu salaulāšanas zīmi un vēl kādas citas darīšanas te izdarīt. Ikkatrs, kas Kasparu pazīst, zin, ka sava vārda viņš neviļ, ja vien cik necik spēj to pildīt, tāpēc mēs gaidījām droši noliktās dienās viņu atnākam, bet nesagaidījām. Pagāja vēl dažas dienas - visa nedēļa un vēl vairāk, bet Kaspara nejuta. Liena nebij vairs apmierinājama un taisījās nākt uz Slātavu Kasparu meklēt. Viņa atnāca, un mēs, vecie mājnieki, gaidījām, gaidījām atpakaļ, bet nevarējām sagaidīt nekatra: nedz meklētājas, nedz meklējamā. Nu vairs nebij nekas labs domājams un nemiers sāka mocīt mani savu reizi. Dažu nakti pavadīju bez miega, nezinādama, ko iesākt, ko ne, jo tik gara ceļa uz Slātavu neiedrošinājos viena pati uzņemt. Tomēr jānāk vien bij - cita nekā nevarēja izdomāt. Gan nu Tenis arī neliedzās nākt, bet viņam es nevarēju uzticēties, vai atnāk vai ne, tādēļ ka viņš brīžam aiziet pavisam uz otru pusi, turklāt es nomanīju, ka Tenim visai lielu bēdu nav un ka viņš varēs palikt mājā mierīgāks nekā es, tādēļ virzījos vien pati laukā un nācu šurp. Kas tāļāk noticis, to jūs zināt tikpat kā es, jo Kaspars nav slātaviešos redzēts, bet vienīgi tik Liena, kura, meitene, savās bēdās ir aizgājusi vai nu vēl tāļāk Kasparu meklēt, vai atkal griezusies pa kādu citu ceļu uz savu pusi atpakaļ. Es šaī rudens laikā nedz spēju, nedz drīkstu vairs turp iet, bet palikšu pa ziemu laikam tepat pie sava tagadējā saimnieka pirtiņā ar visu nemieru un bēdām, lai Dievs dara ko darīdams. Bet jūs, cilvēki, lai nu esat vai valdinieki, vai kungi, neapgrēkojaties, turēdami par zagli un dedzinātāju to, kurš nav nekad tāds bijis un arī nekad nebūs. Domājat uz ko domādami un meklējat noziedznieku kur meklēdami, bet Kaspars vainīgs nav, un to es varu apliecināt droši priekš Dieva un cilvēkiem."
Še Annuža savu stāstīšanu nobeidza, un vairāk nevarēja no viņas nekā izdabūt nedz caur jautāšanu, nedz caur pavēlēšanu. Gan pārklausītāji un zādzību meklētāji paši arī neturēja cieti Kasparu par vainīgu, tomēr viņa piepešā pazušana bij un palika visiem par brīnumu un ļaužu valodām par cēloni. It īpaši visi runāja ar labpatikšanu to, ka Kaspars tik Lienu izmānījis un tagad pats aizbēdzis uz krievu zemi. Par tādām izrunām priecājās un viņas arvienu piepušķoja, zināms, visvairāk Oļiniete ar Prātnieku arī joprojām un arvien vēl tad, kad Annuža jau dzīvoja atkal, kā solījusies, savā pirtiņā un jauna šinī lietā no ārpuses vairs nekā nedzirdēja.
Daža nedēļa vēl pagāja, un vēlais rudens ar visiem saviem draņķa laikiem bij jau klāt. Visas izrunas un valodas par Lienu un Kasparu sāka jau pamazām novecot un rimties, jo jauniem stāstiem un jauniem notikumiem, kuri nāca atkal gan par to pašu zādzību meklēšanu, gan par citām lietām, vajadzēja vietas. Tik vien Annuža nedomāja par neko citu kā tik par saviem bērniem. Viņa pavadīja garās naktis savā pirtiņā viena pati un vairāk bez miega, gan tumsā, bet vienās nopūtās uz Dievu. Arī Oļiniete ar Prātnieku pieminēja gan savās sarunās, gan arī prātā vien nereti Kasparu un Lienu, bet, zināms, tik pavisam otrādā ziņā kā Annuža.
Žēlsirdīgas saimnieces bij atkal devušas Annužai kādus rupjākus vērpšanas darbus - un daža tik tādēļ, lai šai nelaimīgai vecītei būtu laika kavēklim darbs un uzturs, bet uzturu viņai nevajadzēja gandrīz nekāda: viņa dzīvoja vairāk tik no savām bēdām.
Kādu vakaru labi pavēlu un pašā nejaukākā laikā atvērās Annužas mājokļa durvis, kad viņa nekāda svešinieka pie sevis negaidīja, un ienāca pamazām un it kā ar lielu nogurumu sastingusi, salijusi un, protams, arī pārsalusi sieviška. Turpat pie durvīm apstājusies, viņa gribēja kaut ko sacīt, bet likās, ka nespēja, - sāka līgoties, gāzties un pakrita gar zemi. Annuža ar savām vecām un patumšām acīm pie vājas skala gaismiņas gan nedabūja ienācējas nemaz saskatīt un pazīt pavisam ne, tomēr viņai iesitās prātā, ka tā cita nevarot būt kā Liena. Skalu no spraustavas paķērusi, pieskrēja raudzīt un pārliecinājās, ka ir pareizi domājusi: Liena gulēja pie zemes bāla, novārgusi, ar asaru pilnām acīm, slapjās drēbēs un bez atmaņas. Annuža, viņu tādu ieraudzīdama, iekliedzās sāpju pilnā balsī: "Lien, manu Lien, ak tu nabaga bērns!" Skals viņai izkrita no rokas, un pati nometās Lienai līdzās zemē, pacēla tās galvu, paklausījās, vai dvašu velk, un, kad bij pārliecinājusies, ka nav vis pagalam, bet laikam tik aiz briesmīga noguruma un novārguma paģībusi, tad veikļi pacēlās, uzņēma izkritušo un vēl turpat zemē degošo skalu, iesprauda to atkal spraustavā un, savu nespēku vai nevarību aizmirsdama, sāka Lienu kopt un glābt. Pati viņa pēc brīnojās, kur to brīdi nācis tas spēks - nolikt Lienu savā guļamā vietā, noģērbt slapjās drēbes, silti noguldīt un sastingušos locekļus caur berzēšanu iesildīt, jo taī pašā dienā nespējusi atnest sev gandrīz ne ūdens spaiņa no akas.
Pirtiņa gadījās, par laimi, silta, jo Annuža bij to no rīta izkurinājusi, tas arī stipri piepalīdzēja dot viņas karstiem pūliņiem labas sekmes, jo Liena pa brīdi parādīja pilnīgas dzīvības zīmes: viņa atvēra drusku acis, smagi nopūtās un tad nogrima dziļā miegā. Annuža gribēja dot vājniecei spirdzināšanās dēļ kaut ko baudīt, jo viņai gadījās pie rokas krūzīte salda piena, ko saimniece bij atsūtījusi vēl nupat vakarā ar savu dēlēnu, bet Liena neatmodās, un varēja redzēt, ka par īstu miegu tagad viņai nevarēja būt nekas labāks.
Nu Annužai laiks nebij vairs garš, nu viņa neiedomāja vairs sava vājuma un nespēka, nū aizmirsa arī pirmā galā visas bēdas, jo audzinātājas pienākums, kurš nešķiras necik no mātes pienākuma, atdzīvojās ar jaunu spēku viņas vecā, bet siltā sirdī. Uz miegu viņa pati tagad nemaz nedomāja, un nu nebija arī vairs grūt nomodā dzīvot. Viņa glaudīja Lienas kuplos, tumšbrūnos, bet tagad drusku nekoptos matus un bālos vaigus, kuros bij asaras izgrauzušas gandrīz pastāvīgus ceļus, ņēma Lienas svabado roku, sildīja un glaudīja to savās rokās, nemaz gandrīz nemanīdama, ka pašas sausās acīs arī radās asaras itin kā daudzkārt agrākās dienās. Un kā gan nebij rasties asarām Annužas acīs, kad aplūkoja Lienas līdzšinīgo mūžu un to būšanu, kādā viņa tagad atradās, kā arī to dalību, kāda bij šai, ja ne kā vienīgai audzinātājai, tad tomēr gan kā vienīgai izauklētājai pie visa Lienas likteņa? Sirds Annužai krūtīs, tā sakot, lūzin lūza, kad uzlūkoja Lienas iekritušos bālos vaigus, kuri bērnībā bij sārti un pilni kā gatavas ogas, auksto un kluso muti, kura allaž skaisti smaidīja un skaitīja viegli pirmās bērna lūgšaniņas un dziesmu pantiņus, ko Annuža mācīja, izraudātās acis, kuras citkārt spīdēja jauki, laipni un ar īstu bērna uzticību. Gan bij asaras tecējušas no viņām agrāk arī, bet pavisam aiz citādiem cēloņiem un citādās jūtās, it kā toreiz, kad Annužai vajadzēja viņu nodot pie Oļiniem par audzēkni, jo Lienai bij Annuža, kuru gan sauca tik par krustmāti, daudz mīļāka nekā dažam bērnam sava māte, un viņu abu starpā pastāvēja jau no pašām pirmām dienām īsta draudzība. Tomēr tās bij tik īsu sāpju asaras, jo pēc tam viņa varēja iet un gāja arī bieži vien un pilnā priekā pie Annužas ciemoties, kuru turēja tad vēl arvienu jo mīļāku. Turpretī šās asaras, kuras tagad grauza Lienas acis, bij tās dziļās nelaimības asaras, pēc kurām nemēdz nākt vairs laimība vismazāk bez rūgtuma un dzīves smaidi vismazāk bez asaru atmiņām. Annužas ceļi neviļu nolocījās, rokas savienojās un pacēlās līdz ar sirdi augšup šādos lūgšanu vārdos: "Ak Kungs, ak Kungs, vai nav tik manu grēku dēļ šim bērnam viss tas krusts jānes! Jo, ja Oļiņi zinātu visu, kā es viņiem nedrīkstu stāstīt, vai gan tad tie pie viņas tā noziegtos? Tad būtu varbūt viss citādi. Ja ir tā un Tu esi sūtījis visu šo nelaimi par viņu manu grēku dēļ, ak, tad, Kungs Dievs, ņem atkal žēlīgi to no viņas un tiesā mani pašu - ja ne pēc savas žēlastības, tad pēc savas taisnības. Tu pats zini un redzi, ka cilvēki laikam vairs nespēj šās lietas par labu griezt, tādēļ arī nenieka nelīdzētu, ja es vēl tagad savu noslēpumu darītu Oļiņiem zināmu, turpretī tavā spēkā stāv viss, jo tu loki cilvēku sirdis un viņu ceļus kā ūdens straumes. Tu, Kungs, ar savu vispēcību vari darīt arī, ja tas ir tavs prāts, Oļiņiem zināmu, ko es pret viņiem noziegusies, jo es, ak Kungs, gribu krist Tavā dzīva Dieva rokā, kur ir taisnībai līdzās arī žēlastība."