BRĀĻI  KAUDZĪTES

MĒRNIEKU LAIKI

TREŠĀ DAĻA

V

Feldhauzena kundze bij darījusi un padarījusi visu, kas darāms pie viņas laulāta drauga atsvabināšanas, kā viņš pats vēstulē to nosacījis un novēlējis. Viņa bij ziņojusi tam arī to, kurā viesnīcā nometusies un kur cerē sagaidīt viņu, savu atdabūto dzīves biedri.
Šaī gaidīšanā viņai bij laiks ļoti garš un izlikās, ka pulkstenis neiet nemaz uz priekšu, kaut gan stāvēt tas arī nestāvēja. Dienā viņai nebij aiz ilgošanās miera un naktī aiz gaidīšanas miega. Viņa mēģināja kavēt laiku cik necik ar lasīšanu un tā iedzīvoja vēlu, vēlu naktī vai, labāk sakot, iemiga agri no rīta, zofajā sēdēdama.
Jauna diena bij pēdīgi garo ziemas nakti pārspējusi un vēlās saules stari tumsību izklaidējuši, bet Feldhauzena kundze tā nemanīja - viņa dusēja vēl saldi, līdz viegls pieklauvējiens pie durvīm viņu iztraucēja. Šā trokšņa viņa bij gaidījusi ar lielu ilgošanos, tādēļ arī to sadzirdēja tūliņ un pat miegā. Kādu acumirkli uzposusies, steidzās atdarīt durvis, un - viņas ilgošanai, viņas gaidīšanai bij gals: Feldhauzens stāvēja viņas priekšā spodrā apģērbā, bet drusku bālāks nekā agrāk. Asarām plūstot, Feldhauzena kundze apkampa savu laulāto draugu, kura dēļ bij tik daudz cietusi un kurš tādēļ izlikās viņai neizsakot dārgs.
Kad pirmais saredzēšanās prieks bij pārgājis, tad Feldhauzena kundze lūdza savu laulāto draugu stāstīt jel, kādā pazušanā bijis visu šo laiku un kā varējis tik drīz, turklāt tik sveiks un vesels atrasties. "Stāsti, stāsti jel, mīļais! Es esmu domājusi un lauzījusi prātu par šo lietu gandrīz vairāk, nekā spējams, un tomēr nedabūju par šo lietu nekādas atbildes."
"To patikšanu es daru tev ar prieku un turklāt šoreiz itin īsos vārdos, lai nenokavētu veltīgi laika, jo man drīz jāsteidzas dažādās darīšanās," Feldhauzens atbildēja mierīgi un gandrīz ar lielāku vienaldzību, nekā šādā saredzēšanās brīdī gaidāms. "Ruļļus es dabūju atpakaļ tīri nejauši un bez maksas, tādēļ ka tas, kam bij viņi nodoti, lai atdod pret desmit tūkstošu rubļu, krēslā pārskatījās un nodomāja mani par Grabovsku, un es, to redzēdams, teicu, ka ruļļiem ir pēdas pamanītas, tādēļ tie jādabū uz citu drošāku vietu. Tūliņ man viņus izdeva, un es nonesu tos līdz ar naudu, kas bij klāt priekš izpirkšanas, steigšus pie sava drauga, kāda tirgošanas magaziņas īpašnieka, piekodinādams tik to, lai gādā ruļļus droši nosūtīt. Pats, uzkavējies tik vien īsu brīdi viesnīcā, braucu tūliņ uz staciju, lai var tikt ar nakts braucienu no pilsētas ārā. Bet blēži bij tūliņ savu misēkli pamanījuši un sataisījušies man, braucot starp pilsētu un staciju, uzbrukt. Revolverus uz krūtīm turēdami, tie mani drīz savaldzināja, aizsēja acis, aizbāza muti un noveda - pats nezinu, kur, tik to nomanīju, ka bij labi ilgi ko braukt. Acis man atdarīja tik tad, kad biju ievests cietā istabā, kur par bēgšanu nebij ko domāt un caur augsto, aizdzelžoto logu varēja redzēt tuvumā tik kādu pelēku mūra sienu. Tās dažādās izbailes un nemieri bij aizķēruši manu veselību, tā ka iesirgu un nogulēju uz gultas dažus mēnešus. Uzturu deva man labu, arī apkopšanas netrūka, bet brīvības nedabūju agrāk un citādi, līdz biju izgādājis ar rakstiem zināmo naudas zummu - desmit tūkstošu rubļu un par ikkatru uzvilcinātu mēnesi vēl divi simti rubļu klāt. Es kavējos un atturējos no rakstīšanas tev uz māju cik varēdams, jo cerēju arvienu uz kaut kādu izpestīšanu vai izpestīšanos. Pēdīgi tomēr mani piespieda rakstīt, jo caur gadījumu izpestīties nebij ko domāt. Kas un kā jāraksta, tas nestāvēja vis manā spēkā, bet man bij jāturas pēc dotā priekšraksta. Vēstnesis ar to vēstuli bij nezin kur un kā uz ceļa paklīdis, caur to pagāja atkal labs laiks veltīgi; bet par šo laiku gan maksas neskaitīja. Rakstīju otru vēstuli, kura bij nogājusi galā, un tu arī iespējusi sadabūt drīzumā vajadzīgo naudu, par ko tev no sirds pateicos, un, kad tu biji to iemaksājusi noliktā vietā, tad šonakt uz rīta pusi, kad pilsētā ielas tukšas un klusas, man aizsēja atkal acis un aizveda braukšus. Kad biju izlaists no ratiem un atdarījis acis, tad atrados tās pašas viesnīcas tuvumā, kur mājoju, brīvs būdams, pēdējo reizi, no kuras ir pagājis tagad vairāk nekā gads.
Šis ir manas pazušanas un atrašanas īstais stāsts. Kas mājā noticis pa šo laiku un kā tur klājās, par to pārstāstīsi man vakarā vai citā izdevīgā brīdī, bet tagad man jāsteidzas darīšanās." Feldhauzens, to sacījis, uzcēlās un sāka uzvilkt cimdus.
"Vai jau tūliņ aiziesi? Mīļais, tik drīz!" Feldhauzena kundze lūdzās, turēdama viņu pie rokas.
"Jāiet - nevar kavēties, man jātiek šaī stundā pie kādas tiesas," Feldhauzens atbildēja.
"Bet nepazūdi man vairs!" viņa sirsnīgi izsaucās, atvadīdamās no sava laulātā drauga.
Vakars, kurā viņi gribēja izbraukt uz māju, jau tuvojās. Feldhauzena kundze darbojās patlaban savā mājoklī, sataisīdama un sakārtodama visu, kas un kā pie aizceļošanas vajadzīgs. Līdz šai dienai viņa sajuta tik vienas vienīgas zināmas lielās rūpes; bet tagad, kur tās bij no sirds novēlušās, sāka rasties tai atkal dienišķas, sīkas, var sacīt, patīkamas raizes un rūpes, tādēļ viņa arī bij braukusi pa pilsētu, iepirkdama šo un to mājas vajadzībām.
Feldhauzens, kā no pusdienas izgājis, nebij vēl pārnācis dzīvoklī. Viņam vajadzēja priekš aizbraukšanas vēl šurp turp staigāt un dažādas darīšanas pasteigt, kas viņu, kā protams, aizkavēja. Feldhauzena kundze pēc pārbraukšanas mājoklī darbojās jau labu brīdi, visas vajadzības uz ceļu salikdama un viņu gaidīdama, kad pēdīgi arī dzirdēja pie durvīm pieklauvējam. "Tas ir viņš, tas ir viņš!" Feldhauzena kundze iesaucās un steidzās atdarīt durvis. "Es esmu jau ilgi..." viņa satrūkās un nedabūja izrunāt pilna teikuma, jo atdarītās durvīs stāvēja Šrekhubers savā pazīstamā apģērbā un ar savu zaraino nūju rokā. "Es domāju, ka mans vīrs nāk," Feldhauzena kundze sacīja aukstā, atraidošā balsī, riebums un pat dusmas pārplūda viņas seju, un viņa gribēja atkal tūliņ durvis aizdarīt.
Šrekhubers atspieda viegļi savu roku pret durvīm, un tās palika stāvot. "Neņemiet ļaunā, kundze, - tad esam abi vīlušies: jūs cerējuši nākam jūsu laulātu draugu, un es cerēju viņu še atrast."
"Kāda vajadzība jums pie mana laulāta drauga?" Feldhauzena kundze runāja ar nevaldāmu piktumu. "Vai staigājat vēl viņu vajādami? Vai nebūsat savas atriebīgās sirds vēl diezgan atdzisinājuši visu gadu pie viņa nelaimes?"
Šrekhubers palika mierīgs, kā bijis. "Jūs, kundze, pārsteidzieties. Par Feldhauzena kunga nelaimi es neesmu nekad priecājies, nedz arī viņam ko ļauna vēlējis vai darījis, tik vien es biju pretinieks tādiem viņa darbiem, kurus var saukt droši par ļaužu krāpšanu, ko Feldhauzena kungs mēģināja apsegt vēl ar spožu un briesmīgu liekulību. Turpretī tagad, kur jau sodība ir panākusi gandrīz ikkatru lielāko ļaunumu un negantības darbi mitējušies, kaut gan tie visi nav vairs nekad izlabojami, - tagad es, dodamies uz ārzemi atpakaļ, nāku miera domās no viņa atvadīties."
Feldhauzena kundze sapīka jo vairāk un izlikās, ka viņu kaitināja īsti Šrekhubera mierīgais prāts un lēnā valoda, pie kuras bij nomanāms, ka tas nelika viņas piktuma nemaz vērā, tādēļ teica jo cietā un atraidošā balsī: "Feldhauzens nebūt neilgojas pēc jūsu atvadīšanās, tādēļ varat iet droši, kurp jums patīk. Caur to jūs nebūsat pārkāpuši pret viņu nekāda pienākuma."
"Es biju gan ilgojies ar Feldhauzena kungu satikties īsti taī ziņā, ka lai mēs nešķirtos, viens otra nesapratuši," Šrekhubers runāja, no Feldhauzena kundzes asiem vārdiem pavisam neaizskarts, kas viņas sirdi dedzināja jo vairāk. "Bet, ka man tomēr varbūt neizdodas ar viņu satikties, tad jums pieminu vēl tik to, ka viss, ko esmu pret Feldhauzena kungu strādājis, bij tik karošana pret netaisnību un, ja arī ik reizes ne ar taisniem ieročiem vien, tad tomēr ik reizes ar taisniem nolūkiem, jo netaisnībai vis nevar aizstāties ikkatru brīdi ar krūtīm ceļā. Ka Feldhauzena kunga darbi bij ne tikvien netaisni jeb viltīgi apakš taisnības apsega, bet pat briesmīgi, to apliecināja, ka mājās paši dzirdēsat, arī viņa palīga Raņķa nāve." Pēc šiem vārdiem viņš, no Feldhauzena kundzes atvadīdamies, atlaida durvis, kuras tūliņ aizvērās, no iekšas ar varu grūstas.
Feldhauzena kundze palika iekšpusē, abām rokām uz durvju spiežamā atbalstījusies, kā bez dzīvības. Viņa negribēja vis durvju tik stipri grūst, bet vien noturēties pie spiežamā, lai nekristu, jo tik ļoti Šrekhubera pēdējie vārdi viņu izbiedēja. "Feldhauzena darbi ne tik vien netaisni, bet pat briesmīgi, ko apliecināja arī Raņķa nāve!" Vai tās nebij trakas ziņas?! Viņa piepeši uzslējās, atrāva durvis, gribēdama aicināt Šrekhuberi atpakaļ un lūgt, lai izstāsta tās pieminētās lietas tuvāk, bet tas nebij vairs redzams. Feldhauzena kundze aizgrūda durvis no jauna, sāka skraidīt kā sajukusi pa istabu un šo to grābstīt, laikam gribēdama ar darbošanos savu nemieru izgaisināt, bet tas nelīdzēja nenieka; turpretī nemiera liesmas pieņēmās sirdī ikkatru acumirkli otrtik lielas un Šrekhubera vārdi viņai skanēja ausīs arvienu no jauna.
"Briesmīgi darbi - Raņķa nāve to apliecinājusi? Kā tas saprotams?... Ko tas nozīmē?... Kas par briesmīgiem darbiem?... Kā varēja Raņķis, kurš mani vēl priekš dažām dienām atvadīja šurp, tik piepeši nomirt? Kādu liecību varēja dot viņa nāve? Ka manam vīram ir ar Raņķi kādas slepenas sazināšanās, to es manīju arvienu, bet neuzdrošinājos prasīt, jo labs tur nekas nevar būt. Ka Raņķim ir ļauna apziņa, to apliecina viņa bezprātīgā bailība vien, un vai mans vīrs nevar būt viņam pie kāda ļauna darba jel līdzzinātājs? Tas nu tagad, kā protams, ir nācis nejauši gaismā." Bailes un ziņkārība sakarsēja Feldhauzena kundzi tik ļoti, ka viņa nespēja šādā nezināšanā vairs nemaz dzīvot, paķēra lakatu, lai varētu skriet Šrekhuberim pakaļ un izdabūt no viņa skaidrību vai ar lūgšanu, vai ar piespiešanu, bet ierasta pieklājības nepārkāpšana atturēja viņu no šā bezprātīgā soļa un deva citu padomu: zvanīt pēc viesnīcas sulaiņa un sūtīt to savā vietā. Sulainis bij drīz klāt, un Feldhauzena kundze nevaldāmā nepacietībā un nemierā stumdīja viņu pēc Šrekhubera: "Skrejat, steidzaties, panākat un atvedat to vīru, kurš patlaban te bij! Nenākat bez viņa atpakaļ nekādā ziņā! Drīz, drīz!"
"Cienīga kundze, es neesmu tā vīra nemaz redzējis, es viņu nepazīšu," sulainis iztrūcies atbildēja.
"Pelēki svārki, bieza platmale, lieli zābaki, zaraina nūja rokā. Steidzaties, steidzaties bez kavēšanās!" Feldhauzena kundze izbīdīja sulaini ar bīdīšanu pa durvīm laukā. Bij jādomā, ka viņa caur šo pa daļai apmierināsies un sāks cerēt, ka izdosies ziņkārību remdēt un nezināšanas bailību aizdzīt, bet velti! Turpretī pienāca vēl jauns nemiers un jaunas bailes klāt: "Kas var zināt, vai sulainim izdosies viņu panākt? Kas zin, vai Šrekhubers nāks vairs atpakaļ? Es pati esmu viņu aizdzinusi ar saviem asiem vārdiem. Vai Dieviņ, kam man vajadzēja būt tik skarbai!" Viņa skraidīja atkal pa istabu, gan rokas lauzīdama, gan šo to grābstīdama, kā bez jēgas. "Kaut nāktu jel sulainis drīz atpakaļ! Tad man nebūtu jādeg divkārtīgās nemiera bailēs - tad paliktu tās pašas vien, kas bijušas. Ka viņam neizdosies Šrekhuberi panākt un atvest, to es paredzu."
Šī Feldhauzena kundzes paredzēšana patiesi piepildījās, jo drīz vien - kaut gan viņai tas izlikās bezgala ilgi - pārnāca sulainis viens pats un teica: "Cienīgā kundze, lūdzu neņemt ļaunā - tāds vīrs nav vairs nekur atrodams, pa daļai arī caur to, ka metas jau patlaban krēsla."
Feldhauzena kundze bij jau taisījusies šādu ziņu dzirdēt, tādēļ arī saņēma to diezgan vienaldzīgi, bet, kad sulainis bij atkal aizgājis, tad izsaucās: "Labāk es gribu mirt, nekā mocīties līdz mājai šādā nāvīgā nemierā un nezināšanas bailēs!" Viņa iekrita gultā, paslēpusi vaigu spilvenos, raudāja vai, skaidrāk sakot, gražoja bez mitēšanās un bez norimšanas kā bērns. Viņa nezināja vairs nenieka, kas viņai kait vai arī kā vajaga, bet tik šņukstēja vien joprojām.
Pēdīgi, kad raudāšana sāka gandrīz jau pamaz stāties, pienāca cits, jauns noslēpums, kurš darīja tikpat daudz raižu kā tas, ko Šrekhubers paturēja neizstāstījis: sulainis ienesa no viņas vīra zīmīti, kurā bij rakstīti bez adreses un paraksta tik šie vārdi: "Šovakar es nevaru mājā būt." Feldhauzena kundze bij no tā laika, kad Šrekhubers atnesa viņai tās nemiera ziņas, gandrīz pavisam aizmirsusi gaidīt vīra mājā; tādēļ šāda ziņa uztraucēja divkārt. "Kādēļ viņš nevarēja būt mājā? Varbūt ir iekritis kādā jaunā likstā? Vai, kas zin, Šrekhubers atriebdamies būs iegrūdis viņu atkal nelaimē? Labs tur nekas nevar būt, jo kādēļ gan viņš nav izsacījis, kas par kavēkļiem un kur īsti pats paliek? To viņš būs gan darījis, gribēdams izsargāt mani no bailēm un bēdām, bet nezin, ka caur slēpšanu viņas saceļ jo lielākas. Ak, Dievs, Dievs, vai tu mani vien esi izredzējis par visādu bēdu nesēju?" Feldhauzena kundze sāka raudāt atkal no jauna, līdz pēdīgi iesirga ar galvas sāpēm un miega trūkumu. Viņa lika aicināt ārstu, kuram tik ar opiuma palīgu izdevās to uz rīta pusi iemidzināt.
Otrā dienā pēc pusdienas Šrekhubers, savas darīšanas beidzis, taisījās aizceļot uz ārzemi, kad patlaban pienāca pie viņa Feldhauzens un sacīja pēc īsas sasveicināšanās: "Jūs varbūt atminēsat, kur es jūs biedināju kādreiz ar to, ka nāks laiks, kur ies mans ceļš jūsējam šķērsu pāri, un jūs solījāties to droši sagaidīt. Tagad ir nācis tas brīdis - un pašā taī laikā, kad jūs taisāties mūsu vidu atstāt; tagad iet mans ceļš jūsējam pāri, bet tik vien citā ziņā un citā garā, nekā solīts: nevis ar naidu un atriebšanos, bet ar mieru un saderību."
Šrekhubers, kurš uzlūkoja kā brīnodamies līdz šim Feldhauzenu platām acīm, sniedza tagad viņam roku un sacīja laipnā, sirsnīgā balsī: "Šos vārdus, ko jūs tagad runājat uz mani, es gribēju vakar runāt uz jums, bet neatradu jūsu mājā, tādēļ, necerēdams ar jums vairs satikties, sacīju jūsu laulātai draudzenei dažus vārdus, izskaidrodams viņos savu izturēšanos pret jums. Ka jūs esat mani uzmeklējuši, par to es priecājos, jo tas liecina, ka jūs manus darbus un manu izturēšanos saprotat ar veselīgu vīra prātu, jo, ja jūs domātu, ka es nīdu jūs pašus un turu uz jums ļaunu prātu, tad jūs nenāktu pie manis; bet jūs būsat laikam atzinuši, ka es strādājis tik pret jūsu darbiem un vienīgi tik pret tiem, kuru jūs nevarēsat aizbildināt nedz priekš citiem, nedz priekš jūsu pašu sirdsapziņas."
Feldhauzens, uz Šrekhuberu lūgšanu piesēdies un drusku padomājis, atbildēja: "Vai es patiesi jūsu darbus un viņu nolūkus pilnīgi sapratis un atradis viņus par cienījamiem, to nevaru vis droši teikt, bet jūs uzmeklēt mani piespieda trejādi cēloņi: pirmkārt, tas, ka jūs bijāt mani meklējuši, vēlēdamies ar mani izrunāties jeb izskaidrot savu izturēšanos pret mani. Šis jūsu solis piespieda mani domāt par jums labāk nekā līdz šim un sākt jums uzticēties. Kaut gan mana laulāta draudzene - sapratusi vai nesapratusi - tulkoja man to, ko jūs viņai sacījuši īsos vārdos, tad tomēr gribēju dzirdēt to no jums pašiem un plašāk. Otrkārt, jūs pieminējuši, ka Raņķa kungs miris un viņa nāve apliecinājusi manus darbus ne tikvien par netaisniem, bet arī par briesmīgiem. Par šo lietu es gribēju lūgt no jums tuvāku ziņu." Še Feldhauzena balss viegli trīcēja, kaut gan viņš centās runāt auksti un vienaldzīgi. "Un, treškārt, kas jo vairāk mani spieda jūs uzmeklēt, bij pateicība, ka jūs šodien mani atsvabinājuši no apcietināšanas, kura man uzbruka bez nekādas vainas, tik caur to pašu nelaimes pilno vienādību, kāda man ir izskatā ar Grabovsku, un kura nesusi jau tik daudz posta pār mani. Īsi sakot, policija turēja mani par Grabovsku un vakar, krēslai metoties, apcietināja, bet jūs esat bijuši tas, kas mani atsvabinājis. Es nezinu, kā jums tikusi šī mana liksta zināma, bet tas viena alga, jo to es zinu, ka man jums jāpateicas par to, ka kļuvu tik drīz svabads, kaut gan jūs brīnīsaties, kā es jūsu pēdas sadzinis, kuras jūs slēpjat ar lielu godprātību." Feldhauzens sniedza Šrekhuberam roku, bet tas bij patiesi drusku samulsis par to, ko Feldhauzens pēdīgi sacīja. Viņš atbildēja, ka tāda niecīga pienākuma pildīšana neesot nemaz ievērojama, ne vēl ar pateicību pieminama un ceļama gaismā.
Feldhauzens pa brīdi uzsāka no jauna: "Ja nu jums patiktos un iznāktu laiks ar mani par visām šām lietām parunāties, tad tas būtu man ļoti pa prātam."
"To es labprāt gribu, un laiks arī man atliek," Šrekhubers, skatīdamies savā lielā, vecā kabatas pulkstenī, atbildēja un lika sulainim atnest pudeli laba vīna. Tad, pasniedzis cigāru Feldhauzenam un paņēmis sevīm arī, sacīja: "Jūsu jautājumus es atbildēšu vislabāki tad, kad stāstīšu visu no gala jeb no tā laika, kur mēs pirmo reizi sadūrāmies un kur es sāku stāties jums ceļā, līdz šai dienai. Es runāšu brīvi un droši ne vien par saviem, bet arī par jūsu darbiem, tomēr jums nav vajadzīgs par to iztrūkties un baiļoties, jo, ko es zinu, tā citi tik gaiši nezin un, ko es jums saku, tā citam nesacīšu. Tikpat jūsu pašu, kā arī dažu jūsu palīgu un to starpā jo vairāk Raņķa krāpšanas darbi pie Slātavas un Čangalienas saimniekiem sauca mani tiem nelaimīgiem apstulbotiem ļautiņiem palīgā. Bet kā lai palīdz tādiem, kuri paši labprāt un slepen izšķiež starp viltniekiem savu labumu? Padoma pret tādu izšķērdēšanos neviens nepieņēma - un kā gan lai pieņem viens vai daži vien, kad nepieņem visi, bet citi sniedzas ar taisnības iemesliem pēc tuvākā mantas? Tiem pēdējiem, kuru labklāšana bij padarīta caur tādu viltīgu uzmākšanos par nedrošu, varēja būt tiesa, ka viņi sacīja: "Ja mēs neatsvērsim savas taisnības ar tikpat daudz naudas atpakaļ, ar cik viņa ir novilkta uz zemi, tad tā mums pazūd." Kaut gan nekārdinājāt ļaužu ar savu muti un tik bezdievīgi kā Raņķis, tad tomēr priekš jums strādāja tie paši kārdinātāji un krāpēji, kas priekš viņa, - Prātnieks, Bisars un citi, - turpretī jūsu noziegums bij jo lielāks uz to pusi, ka jūs ar visiem saviem netīriem darbiem gribējāt tomēr izspīdēt un izskanēt pasaulē par lielu goda vīru, pazudinādami to nabaga vecīti Teni Gaitiņu it kā tīri tādēļ vien, ka viņš bij devis jums mazāk naudas nekā citi."
"Nē, nē, nevis tādēļ!" Feldhauzens iesaucās.
"Zinu, zinu, ka patiesi tādēļ vis gan ne," Šrekhubers atbildēja, "bet gan laikam šo lietu dēļ: Prātnieks aiz mīlestības ienaida un zinādams jūsu sirds neskaidrību, būs ierādījis jauno Gaitiņu pie jums par pretinieku vai ienaidnieku, kaut gan viņš nav turējis ienaida nedz uz jums, nedz uz cita kāda, bet, ja šad vai tad cēlies kam pretī, tad to darījis tik lietas dēļ. Jums, zināms, vajadzēja baidīties no visa, kas varēja celt kādu nedrošību jūsu negoda darbiem. Turklāt jums būs bijusi arī tā gudrība izrādīties ļaužu priekšā par nepieietamu, lai pēc tam var atdarīt viltībai un krāpšanai durvis jo droši un plaši. Ka jums tās viltus ienākšanas tādēļ nemazināsies, to jūs zinājāt, jo pieminētie vidutāji starp ļaudīm un jums palika, kā bijuši. Prātniekam patika šāds troksnis itin labi arī tādēļ, ka caur to viņš varēja cerēt turpmāk dabūt laist visu to blēdības algu savām rokām cauri, pie kurām, kad tas piepildījās, pielipa arvienu gan laikam laba tiesa priekš paša. Caur Gaitiņu izdzīšanu no mājas viņš gribēja ne tikvien nostumt savu mīlestības pretinieku no ceļa, bet ielabināties jo vairāk pie Oļiņiem, pie kuriem bij tā no Prātnieka precētā meita par audzēkni. Še gan viņam pirmais un lielākais nodoms neizdevās, jo pieminētā meita palika tāpat pie jaunā Gaitiņa." Šrekhubers kādu acumirkli apstājās, it kā klausīdamies, vai Feldhauzens nepretosies, bet, kad tas cieta klusu, it kā apliecinādams viņa runu par patiesu, tad stāstīja atkal tāļāk: "Tāpat arī jūsu nežēlība, kuru jūs izrādījāt caur apstulbotās tiesas spēku pie tā cilvēka, kas bij iedrošinājies, sevi aizstāvēdams, pacelt pret jums roku, sauca mani šim nelaimīgam palīgā, un šī bij tā vienīgā reize, kur es varēju strādāt atklāti pret jums un viņu atpestīt. Arī pie šā nozieguma izdarīšanas, kurš nav mazāks par pirmo, jums bij savs īpašs nolūks: jūs gribējāt dabūt un arī bijāt dabūjuši pat Slātavas tiesu un valsts valdību apakš savas varas, bet caur manu iemaisīšanos šī aklā vara nedabūja iesakņoties un pieņemties drošā pastāvēšanas spēkā.
Pēc tam nāca čangaliešos viltus mērnieki, kuri saņēma tur jūsu vārdā daudz naudas un piesūtīja jums pēc tam veselu tirgu dāvanu. Šā darba īstais darītājs bij, kā būsat gan jau nešaubīgi pārliecinājušies, Grabovskis, viņa palīgi še no pilsētas un pa daļai no tās pašas zagļu sabiedrības, kuras varā jūs stāvējāt līdz šim. Tas izdarītājs un īstais čangaliešu kūdītājs, kurš gāja tiem viltniekiem līdz, bij tas pats puisis, kuru jūs likāt pie tiesas tik nikni sodīt."
"Bet kā nu šī lieta saietas ar jūsu nolūkiem?" Feldhauzens jautāja. "Slātavā jūs, kā teicāt, gribējāt izsargāt ļaudis no apkrāpšanas, bet pie čangaliešu apkrāpšanas esat bijuši vismazāk līdzzinātājs. Tas izskatās, ka jūs ļaužu apkrāpšanu esat kavējuši tik tādēļ, lai tiek pašiem ko krāpt."
"Jums ir gan pa daļai tiesība tā jautāt," Šrekhubers atbildēja, "jo, ka tā lieta gandrīz tā izskatās, kā jūs sakāt, to nevaru un negribu liegt, bet man nebij pie viņas vairāk nekādas dalības kā tik līdzzināšana, ko tikpat Grabovskis, kā arī pieminētais puisis man uzticēja. Mudinājis es viņu uz to netiku, bet liegt arī negribēju, pirmkārt, tādēļ, lai čangalieši dabū drusku kādas mācības, ka no tādiem darbiem jāsargājas, jo vārdiem vien bez pametuma neviens negrib klausīt; tad arī ir vismazāk viena alga, vai tā nauda nāk mērnieku vai citu blēžu rokās, jo, ka čangalieši paši viņas nepaturētu, tas skaidri zināms. Otrkārt, tam bez vainas sodītam puisim bij iemesls un tiesība jums atriebties - tikpat caur to, ka atrauj jums nepelnītus un netaisnus ienākumus, kā arī caur to, ka sadzen čangaliešus ar dāvanu vezumiem klaji un droši jums mājā, un, treškārt, tam pašam cilvēkam, kurš nesis no jums tik lielu pārestību, varēja gan atļaut ņemt kādu atlīdzinājumu naudā - caur Grabovsku uz jūsu vārda un tikpat kā no jūsu kabatas, jo tā nauda, ko Grabovskis tur izkrāpa un izmaksāja arī pieminētam puisim, bij no čangaliešiem nolemta it īpaši priekš jūsu kabatas."
Šrekhubers piepildīja glāzes un uzaicināja Feldhauzenu dzert, tad iededzināja cigāru no jauna un stāstīja tāļāk: "Pie visiem tiem notikumiem, kuri gadījās taī goda maltītes naktī, biju arī es līdzzinātājs un pa daļai sarīkotājs. Tur taisījās atriebties pie visiem krāpējiem, netaisnību un pārestību darītājiem, kā arī pie ikkatra, kas vien bij pieķēries pie tās makšķeres, ko jūs izmetuši. Atriebšanās bij divējāda: tikpat pie krāpēju mantām, kā arī pie viņiem pašiem. Pirmo pusi vadīja Grabovskis, otro - tas pats puisis, kuram jūs darījuši pārestību, kurš negribēja būt un arī nebija mierā, līdz atriebās pie jums pašiem un pie tiesnešiem, jo tas rājiens, kuru tiesneši dabūja no augstākas tiesas, un tas sods, kuru jums uzlika naudā, nespēja viņa sirds, kas bij caur netaisnību ļoti iekarsēta, atdzisināt. Pie visām tās nakts laupījuma ienākšanām bij man sava zināma dalība, tomēr nevis priekš sevis paša, bet priekš Gaitiņiem, kurus izdzināt Prātniekam un Oļiņiem par labu ar netaisnību no mājas un bez nekāda atlīdzinājuma. Pa šo lietu pieminēšu beidzot vēl skaidrāk. Bet šī mūsu rīkošanās, lai gan viņu vadījām cik slepen varēdami un ar vislielāko uzmanību, bij kļuvusi tomēr, kaut gan laikam tik vien pa daļai, jums un Raņķim zināma, kā tas ir izskaidrojies un nācis gaismā vēl tik pašā pēdējā laikā un kā to pēc dzirdēsat."
Feldhauzens pie šiem pēdējiem vārdiem iztrūkās, tā ka pie viņa bij nomanāmas nepacietības bailes. Viņš gribēja kaut ko jautāt vai arī teikt kādu vārdu pretī, it kā savas izbailes slēpdams, bet nespēja nekā atrast, kas uz to derētu un izklausītos tik vien kā valodas meklēšana.
Šrekhubers uzņēma atkal stāstīšanu: "Kā viņi izdarīja pieminētā naktī visas tās notikušās zādzības, par to es daudz stāstīt nevaru, jo nebiju pie neviena darba klāt, tik vien to zinu, ka ruļļus izzaga Grabovskis pats un devās ar tiem uz Prātnieka māju, kur biedri viņu gaidīja un bij nozaguši jau Bisara zirgus, kurus piejūdza saviem zirgiem klāt priekš ratiem. Tad uzlauza Prātnieka klēti, izlaupīja labākās mantas, kā audeklus, dažas sudraba lietas, cukuru, miltus, dzērienus, vēl šo to un aizbrauca. Visu šo bij Prātnieks paturējis no tā, ko saņēmis priekš jums. Tie dalībnieki un visas jūsu puses ienaidnieki, kuri bij klāt no pašu slātaviešu puses, aizdedzināja pēc biedru aizbraukšanas izlaupīto ēku, gribēdami saldināt vēl caur to savu atriebšanās prieku un pasargāt aizbraucējus no pakaļdzīšanās, kas arī labi izdevās, jo pat tagad tic vēl visi bez šaubīšanās, ka Prātnieka klētī sadegušas arī visas mantas līdz. Šī pati lieta nomaldināja arī Bisaru no savu zirgu pēdām, jo visi ticēja tik tam, ka zagļi ir aiznesuši jāšus uz viņiem jūsu ruļļus, tādēļ braucēju pēdu nelika neviens vērā.
Kamēr šie strādāja tur, tikām otrs pulks, vadīts no zināmā puiša, glūnēja uz goda maltītes viesiem, bet it īpaši uz jums un uz tiesnešiem. Jūs un Raņķis varējāt pateikties tik savam veiklumam un apķērībai, ka pratāt izmukt pašiem uzbrucējiem cauri, aizņemti tik no dažiem sitieniem, bet tie, kuri vien tik meklēja glābties, bēgdami uz muižas pusi, staigā varbūt vēl tagad šķībiem pleciem. To starpā gadījās gan arī dažs, kas bij tik vien vainīgs, ka gāja līdz uz to dārgi aizmaksāto lēcu virumu, - bet ko tam var līdzēt? Jums sitis pirmo sitienu pa roku, no kuras tūliņ izkritis revolvers, pats uzbrucēju vadonis. Tagad es varu sacīt jums to droši, jo viņš, ieguvis labu kapitālu, ir šķīries no sava vidus pavisam. To ienākumu par Bisara zirgiem un Prātnieka mantām dalījuši visi tās nakts darītāji kopā, bet ruļļi palika Grabovskim vien un kādam viņa tuvākam biedram, no zirgiem un mantām viņš nevēlējās sev vairāk nekā kā tik to, lai palīdz tikt viņam ar ruļļiem drošumā, kas arī izdevās pilnīgi tā, kā domāts. Ruļļus Grabovskis nodeva uz puspeļņas tai blēžu sabiedrībai, no kuras jūs atdabūjāt viņus, kā liekas, caur pārskatīšanās gadījumu atpakaļ, bet palikāt paši līdz šim laikam viņu vietā."
"Jūs arī laikam sazināties ar to slepeno biedrību?" Feldhauzens jautāja.
"Nemaz nē!" Šrekhubers atbildēja droši un uzticami.
"Bet kā jūs zinājāt, ka es atdabūjis ruļļus caur pārskatīšanās gadījumu?"
"To es tik tā domāju, un to var domāt ikkurš, kas spēj vien tādas lietas un darīšanas saprast, jo cits nekas tur nebūs bijis kā kāds misēklis. Grabovskis zināja man sacīt tik to, ka jūs, ruļļus glābdami, iekrituši paši slazdā, no kura tāpat bez atlīdzības ārā netikšot."
Šrekhubers apstājās, gribēdams laikam apdomāties, kā jāsāk tāļāk. Feldhauzens turpretī domāja, ka viņš jau beidzis, tādēļ iesaucās lielā nepacietībā un jau gandrīz ar trīcošu balsi: "Nu jā, bet jūs teikuši, ka pēdējās dienās gadījušies daži savādi notikumi Raņķis nomiris, vai tas tiesa? Stāstāt, lūdzami!"
"Jā, tiesa ir gan," Šrekhubers atbildēja mierīgi un vēl arvienu domādams. "Patlaban es gribēju griezties pie šiem bēdīgiem notikumiem. Pirmāk jau es pieminēju, ka jūs ar Raņķi nezin kur un kā bijāt drusku pamanījuši, ka mēs taisāmies priekš tās pieminētās nakts uz kaut ko. Vismazāk tas jums ir bijis zināms, ka Grabovskis nāks taī vakarā pa to lielceļu gar veco kapsētu. Jums, kā viegļi domājams, būs kritušas domas jau par tiem pašiem Čangalienas darbiem uz Grabovsku, tādēļ bez iemesla diezgan bīties arī uz priekšu no viņa, tādēļ," pie šiem vārdiem Šrekhubers grieza acis mierīgi, bet stīvi uz Feldhauzenu, "apņēmāties viņu nogalināt, iekam vēl nav padarījis jums kādas jaunas nepatikšanas. Jūs saderējāt uz šo darbu par labu maksu Raņķi un devāt viņam savu flinti, lai iet goda maltītes vakarā uz veco kapsētu Grabovskim ceļā pretī."
Feldhauzens sēdēja bāls kā drāna, viņa rokas sāka drebēt, un spieķis, ko taīs turēja, nogāzās gar zemi. To uzceldams un nolikdams pie malas, Feldhauzens lūkoja izvairīties no Šrekhubera acīm, bet nesacīja ne vārda: nedz sevi aizbildinādams vai atvainodams, nedz arī runādams Šrekhuberam pretī, kurš stāstīja pēc kāda brītiņa tāļāk.
"Raņķim viņa briesmīgais darbs izdevās - ja tā drīkst sacīt laimīgi: Grabovskis bij nošauts, ievilkts vecā kapu pagrabā, ielikts kādā tukšā šķirstā, kādu tur starp dažādām vecām lietām diezgan atrodas, un jūs varējāt svinēt goda maltīti droši - bet vai arī mierīgi? Tas zināms tik jums pašiem. Bīstamais ārējais ienaidnieks bij gan pagalam, bet vai neieradās sirdī tūliņ cits iekšējs un jo niknāks? Bet, lai tas būtu kā būdams, otra sirdī nav vajadzīgs nevienam līst - īsa lieta! Jūs ticējāt un varbūt arī varējāt ticēt, ka Raņķis ir savu asiņaino uzdevumu piepildījis, saņēmāt atpakaļ flinti un izmaksājāt slepkavas algu. Cik liela vai cik maza viņa bij, to zināt vairs laikam tik jūs vieni paši, un citiem tas viena alga. Tā nu stāvēja visa šī tumšā lieta pavisam mierā, līdz kāds īpašs gadījums veda viņu priekš kādām dienām gaismā.
Raņķis, kad bij pavadījis nupat pēdējo reizi jūsu laulātu draudzeni šurp uz pilsētu, atpakaļ braukdams, apmeties uz nakts māju kādā krogā. Turpat netālu kādā citā krogā gulējis kāds cits vīrs, ilgi meklēts noziedznieks, kuru patlaban taī pašā naktī policija gūstījusi cieti, bet kurš tomēr izmucis, kaut gan kails, basām kājām, kreklā un vēl no žandarma lodes ievainots, kura bēgot viņu panākusi. Šis bēglis, no aukstuma spiests meklēt apģērba, līdis, kā to sadzinuši pie asinīm un citām zīmēm, pa atvērtu loga rūti taī istabā, kur Raņķim jāguļ. Neiztrūcinājaties, Feldhauzena kungs, kad saku, ka šis vīrs bij - Grabovskis, kuru jūs un Raņķis domājāt guļam Slātavas vecās kapsētas kapu pagrabā kādā pamestā šķirstā."
Kaut gan Šrekhubers jau iepriekš pieminēja, lai neiztrūkstas, tad tomēr viņš iztrūkās, it kā gribēdams jautāt: "Vai tas var būt tiesa? Kā tas saprotams? Vai mironis var uzcelties un vēl pēc pusotra gada?" vai arī tā: "Tad Raņķis ir mani patiesi piekrāpis! Un cik priecīgi es saņemtu tagad šo piekrāpšanu, ja vien nekļūtu caur viņu apvainots, ka tīkojis pēc otra dzīvības."
Šrekhubers uzņēma atkal valodu: "Nav skaidri zināms, kā viss tur gadījies un kā noticis, bet Raņķi atraduši pēc tam, kad kāds briesmīgs kliedziens iztraucējis visus kroga iedzīvotājus no miega, aplaupītu un bez atmaņas guļam durvīs starp abām tā kroga viesu istabām. Tiek domāts un tām domām var būt pilna taisnība, ka viņš priekšējā istabā, pie galda kaut ko baudīdams, ir dzirdējis guļamā istabā kādu troksni - gājis raudzīt un - ieraudzījis Grabovski, no kura, kā saprotams, pārbijies un pazaudējis atmaņu. Varbūt ir Grabovskis viņam arī sitis."
"Tas nebūs tiesa, ka Raņķis, dzirdēdams naktī otrā istabā troksni, ietu viens tur raudzīt," Feldhauzens mēģināja runāt un dvašoja smagi, it kā slāpdams pēc tīra gaisa.
"Var gan būt," Šrekhubers atteica, "bet, ka viņš ieraudzījis Grabovski nejauši, tas bij izmanāms no viņa muldēšanas, kad noveda otrā dienā uz Slātavu.
Raņķis bij, kā ārsts liecināja, iekritis aiz lielām nobailēm grūtā karstuma vājībā un nāca tik vien reti pa brīžam pie skaidras apziņas. Turpretī muldēja vienādi un tik vien par kādu briesmīgu noslēpumu jeb, ar vārdu sakot, par Grabovska nošaušanu un par viņa atdzīvošanos. Pieminēja arvienu arī jūsu vārdu, gan stāstīdams, ka Grabovski nošāvis un noglabājis kapu pagrabā iekš kāda tukša šķirsta, gan dodams jums flinti atpakaļ un prasīdams algas, gan atkal briesmīgi iztrūkdamies un dzīdams Grabovski ar visām savām asinīm šķirstā iekšā. Bet, ja tad, kad nāca brīžam pie skaidra prāta, kāds par šām lietām ko pieminēja, tad viņš tūliņ atkal sajuka un muldēja jo briesmīgāk."
"Bet kādu svaru gan var dot vājnieka muldēšanai?" Feldhauzens jautāja kā drošinādamies. "Un, ka viņa muldēšana bijusi bez pamata, to apliecina jau tas vien, ka Grabovskis dzīvo."
"Ka vājnieka muldēšana neder nekur par liecību un pilnīgu apvainošanu, tas tiesa," Šrekhubers atbildēja, "bet, ka tomēr vājnieka muldēšana ir atklājusi dziļus noslēpumus un atklāja arī šoreiz, tas tāpat tiesa; turpretī, ka Raņķa muldēšana bijusi bez pamata, tas nav vis tiesa, kaut gan Grabovskis ir patiesi dzīvs un nav bijis nekad nošauts nedz no Raņķa, nedz arī no cita, tomēr nedomājat vis tādēļ, ka Raņķis ir tīši jūs piekrāpis vai arī gribējis jūs piekrāpt, saņemdams nepelnītu algu, - viņš ir darījis, Dievam žēlot, savu briesmīgo darbu ar pilnu uzticību un nomira arī taī bailīgā un ļaunā apziņā, ka Grabovski nošāvis un paglabājis kapu pagrabā kādā tukšā šķirstā. Un kā gan viņš varējis šaubīties par to darbu, ko bij patiesi padarījis? Viņš bij cilvēku nošāvis un paglabājis, kā sacīts, tik vien tumsā pārskatījies un nodomājis par Grabovski citu, kuram gadījies taī laikā vienīgi pa kādu pusstundu agrāk staigāt to pašu ceļu un kurš bij izskatījies pa tumsu un no atstatuma Grabovskim līdzīgs."
Feldhauzens atkal iztrūkās un nobālēja. "Kas - kas tie par pierādījumiem? To var būt darījis arī kāds cits."
"Var gan būt darījis, bet nav darījis," Šrekhubers atbildēja mierīgi un lēni. "Jūs, Feldhauzena kungs, aizmirstat, ka es nerunāju vis uz jums kā tiesnesis vai kā nodevējs un ka tādēļ jums manā priekšā nav vajadzīgs nemaz grozīties, jo caur to jūs manis citādi pārliecināt nevarat, nekā es jau esmu pārliecinājies, un pēc savas apziņas jau nebūt nevarat sacīt, ka tas nav vis tiesa un taisnība, ko es jums stāstu.
Kad, kā jau stāstīju, Raņķis pieminēja savos vājības murgos arvienu vecās kapsētas kapu pagrabu, tukšo šķirstu un Grabovski, kuru taī ielicis, tad valdībai tapa par to ziņots un tā gāja tur pārmeklēt un atrada kādā vecā aiztaisītā šķirstā, ko jūs domājat? Pussatrūdējušas Kaspara Gaitiņa miesas! Raņķis bij nošāvis Grabovska vietā Kasparu Gaitiņu, kurš izgājis, kā zināms, no savas dzīves vietas jūrmalā taīs pašās dienās uz Slātavu un pazudis."
Feldhauzens saķēra galvu ar abām rokām un nevarēja izsacīt nekā, bet taisījās gandrīz vai ģībt un gāzties no krēsla, bet Šrekhubers viņu atturēja. Kad bij drusku atjēdzies, tad izsaucās: "Kasparu Gaitiņu?! Vai patiesi Kasparu Gaitiņu? Ak Kungs un Dievs, kas man jādzird?"
"Jā, Feldhauzena kungs, patiesi Kasparu Gaitiņu!" Šrekhubers atbildēja jūtīgā balsī. "Tur nepalīdz nekas! Jums jādzird, ka esat aizmaksājuši Raņķim par Kaspara Gaitiņa nošaušanu. Ārsts izmeklēdams atrada lodi, kura, no muguras šauta, gājusi tuvu gar sirdi un apstājusies krūšu iekšpusē. Pazinis laikam to arī, ka doti vēl kādi sitieni pa galvu. Ka Kaspars Gaitiņš nav kritis no laupoša slepkavas, to apliecina tas, ka kabatas grāmatiņa ar sešpadsmit rubļiem naudas atradusies pie paša. Turpat bijusi arī apzieģelēta un Slātavas mācītājam nesama zīme par Gaitiņa salaulāšanos ar Oļiņu audzēkni Lienu jeb īsti ar Heleni Margareti von Staufenmuth, kuras celšanās, kā man mācītājs šķiroties teica, zināma varbūt tik viņas vecajai auklētājai Annužai, kura tagad auklē atkal viņas mazo meitiņu Anniņu, jo pati Liena aiz bēdām un aiz dažādām ļaunām valodām par pazudušu laulātu draugu izjuka no prāta un bij noslīkusi.
Kad Gaitiņu atrada, tad bij Raņķis gan vēl dzīvs, bet nenāca vairs ne reizes pie skaidras atmaņas. Tagad viņš būs gan jau paglabāts Slātavas kapos reizē ar nelaimīgo Kasparu Gaitiņu."
Feldhauzens skatījās stīvām acīm zemē un nemēģināja runāt vairs ne vārda. Šrekhubers uzņēma valodu no jauna: "Tātad sodība par visu to, kas pa mērīšanas laiku pret ļaudīm un pie ļaudīm grēkots, ir panākusi visbargāk Raņķi, tad jūs un arī citus. Bet to zummu, ko jūs esat tagad izmaksājuši, jums vienam ciest nebūtu taisnība, tādēļ arī citi, it kā to zinādami, kaut gan negribēdami, ir piedalījušies pie maksāšanas, ja vien jūs paši nepalaižat to tīši vaļā. Varbūt lielo pusi tās maksājamās naudas ir jūsu laulātā draudzene aizņēmusies no Raņķa un tas atkal kādu tūkstoti vai vēl vairāk no Prātnieka. Abi šie vīri aizdodami būs cerējuši uz lieliem procentiem, bet viņi ir pelnījuši, ka nedabū atpakaļ arī ne kapitāla, jo šo naudu ir tie iemantojuši tāpat ar netaisnību vien, tādēļ lai palīdz arī ciest savu daļu uz šāda ceļa, jo ar taisnību viņiem nevar piekļūt tāpat kā jums. Ja viņi nebūtu pavedinājuši tikpat ļaužu, kā arī jūsu pašu uz netaisnām maksāšanām un pretim ņemšanām, tad jūs arī varbūt nekristu tik dziļi. Turklāt Raņķim kā vecākam palīgam vajaga turēt arī atbildības par ruļļu izzagšanu, jo tie, kā domāja, stāvēja vairāk viņa zināšanā."
"Tur jums ir patiesi taisnība, ka bez viņiem es nebūtu nemaz šaī nelaimīgā likstā kritis," Feldhauzens sacīja, acu nebūt nepaceldams. "Arī tas ir tiesa, ka Raņķim vajadzēja būt par ruļļiem atbildīgam; bet tomēr īstu pierādāmu tiesību, kādēļ varētu viņa naudu aizturēt, man nav."
"Tur jums nav jāmeklē nekādu likumīgu tiesību: Raņķis ir miris, un mantinieku viņam, cik es zinu, laikam nekādu nav, bet, ja arī būtu, tad par tiem maza bēda."
"Bēda ir diezgan liela, jo mana sieva izrakstījusi viņam parādu zīmi," Feldhauzens domīgi atteica.
"Par to jau ir gādājis gadījums, ka tā zīme nevar būt jums vairs šaī lietā par kavēkli," Šrekhubers, Feldhauzenu mierinādams, runāja. "Grabovskis ir nolaupījis Raņķim kabatas grāmatiņu ar visu naudu, vērtspapīriem un parādu zīmēm. Turklāt jūs varat aizturēt priekš sevis arī vēl to Raņķa darba algu, kas viņam stāvēja no pagājušā gada pie lielkunga. Prātniekam par savu naudu no Raņķa nav nekādas zīmes, tādēļ tas nekā nedabūs, un tā arī vajaga. Tik vien, kā nupat iedomāju, dzirdēju runājam, ka no tās tagad pieminētās naudas ņemšot, cik vajadzēšot, priekš viņa paša apglabāšanas un krusta, tādēļ gan tur visai daudz vis neatliksies."
"Tagad es vēlētos zināt, kā jūs nācāt pie tā, ka es esmu apcietināts, un kā varējāt sākt mani atsvabināt?" Feldhauzens vaicāja, it kā griezdamies nost no šām nepatīkamām lietām.
"Bet kas jums to teica, ka es jūs atsvabinājis?" Šrekhubers jautāja gandrīz ar īgnumu par to, ka šis viņa darbs atklāts.
"To teica mans draugs, kāds tirgošanās magaziņas īpašnieks," Feldhauzens atbildēja.
"Ak tā, tā," Šrekhubers kā atminēdamies sacīja. "Es nācu pie tā caur gadījumu un atsvabināju jūs caur pierādījumiem, ka jūs neesat Grabovskis. Kā jau zināt, es nogāju uz jūsu korteli, bet atradu mājās tik jūsu laulātu draudzeni. Atpakaļ nākdams, redzu jūs ejam starp policistiem. Tūliņ man iešāvās prātā, ka pārskatīšanās atkal būs. Negribēdams jums šādā nepatīkamā gadījumā rādīties, nogāju pie policijas drusku vēlāk, bet vakarā tur nebij vairs nekas panākams. Rītā es palūdzu pieminēto jūsu draugu un manu pazīstamu tirgošanās magaziņas īpašnieku līdz, lai netrūktu stiprākas apliecības vai arī pat apgalvošanas, ka jūs neesat Grabovskis jeb barons Edelberts, kā viņu saucot īstā vārdā."
"Vai Grabovskis nav viņa īstais vārds?" Feldhauzens brīnodamies jautāja.
"Grabovskis bijis viņam tik pieņemts vārds priekš Slātavas apgabala," Šrekhubers atteicā. "Tomēr ar to vien vēl neizdotos jūsu tik viegli atsvabināt, ja es nevarētu pierādīt, ka Grabovskis jeb barons Edelberts jau saņemts un nosūtīts uz to un to apriņķa pilsētu."
"Vai saņemts jau?" Feldhauzens ziņķārīgi jautāja.
"Jā, Grabovskis jeb barons Edelberts bij gan saņemts, bet esot jau atkal vaļā. Papīru nav atraduši pie viņa nekādu. Viņš bijis ieklīdis tajā klajā apgabalā, kur ziemas laikā izbēgt nav iespējams, īsti tad, kad policija min gandrīz jau uz papēžiem, kā viņam, tādēļ apņēmies labāk padoties, bet tik vien ar viltu. Viņš lēcis no kādas ēkas zemē un palicis uz vietas kliegdams un vaimanādams, ka kāju vai izmežģījis, vai arī pat salauzis un pats nāvīgi sasities. Arī ģībis kādas reizes tīšām, bet ļoti gudri, ka lai nepazītu, un palicis pavisam bez atmaņas. Caur to viņš ir gribējis sagaidīt tik izdevīga brīža, lai varētu atsvabināties un izmukt, ko arī panācis. Tādu pašu sadauzījušos, kāds Grabovskis izlikās, viņu veda, zināms gan, labā apsargāšanā uz apriņķa pilsētu, lai nodotu turienes policijas ziņā un apriņķa ārsta kopšanā.
Uz manu un jūsu drauga lūgšanu telegrafēja turp un dabūja atbildi, ka Grabovskis jeb barons Edelberts saņemts gan un esot jau patlaban vedams uz to pieminēto apriņķa pilsētu, tādēļ tūliņ pasludināja, ka jūs atlaidīšot, tik vien jūsu draugam vajadzēja ierakstīties par galvinieku, ka jūs, ja vajadzēs, būsat kaut kurā reizē dabūjami. Šis ir viss tas niecīgais atsvabināšanas darbs, kuru jūs ceļat tik augstu."
"Bet bez viņa man būtu jāpaliek vismazāk dažas dienas apcietinātam," Feldhauzens, sirdī kustināts, sacīja un sniedza Šrekhuberam roku, "tādēļ saņemat manu sirsnīgāko pateicību."
"Tomēr daudz netrūka, ka mēs nebūtu iespējuši nekā, jo pēc pāra stundām nāca ziņa, ka Grabovskis jeb barons Edelberts vakar vedējiem izmucis un neesot notverts. Ja šī lieta būtu zināma jau no rīta, tad gan laikam jūsu neizlaistu, jo pieminētais bēglis ir, kā zināt, jums ļoti līdzīgs."
"Lai būtu tad kā būdams, bet tagad jūs esat mani pestījuši," Feldhauzens atteica, "un, ka tā lieta varēja būt drīz citāda, tas man neaizliedz jums pateikties par to, kas ir iespēts un padarīts. Bet tagad sakāt - kas jums bij par iemesliem šķirties no Slātavas pavisam un tik piepēži?"
"Visi tie paši briesmīgie darbi un notikumi ķērās man tā pie sirds, ka nevarēju vairs Slātavā palikt," Šrekhubers atbildēja. "Pārlabošanas darbu pie sudmalām biju beidzis, tādēļ arī lielskungs mani atlaida, kaut gan gads nav vēl apkārt. Negaisa laiki ir pār Slātavu un Čangalienu pārgājuši un neatnāks vairs. Varmācība un netaisnība kā allaž un visās vietās, tā arī tur ir saminusi nespēcību un nevainību apakš kājām. Tie ļaunumi un noziegumi, kas tur padarīti, nav vairs atdarāmi, un viņi paliek iededzināti pašu noziedznieku dvēselēs kā neizdzēšamas Kaina zīmes uz mūžību ar visām tām zemes robežām, kuras liecinās bērnu bērniem un augumu augumiem par mērīšanas darba tiesu un taisnību. Tām lietām nevar vairs līdzēt, tādēļ es arī negribu neviena klaji apvainot vai sūdzēt: lai tiesā ikkatru viņa paša apziņa un laiks, bet es gribu tik līdzēt tam, kam var līdzēt un kam palīdzības trūkst, - vienai nabaga dzīvībiņai, kura ir palikusi kā mazs kails putniņš bez glābšanas un palīdzības klajā laukā, pēc tam kad dievbijīgie cilvēki bij izpostījuši viņa ligzdiņu un nomaitājuši vecākus. Gan atrodas kāds apbrīnojams radījums, kurš šo apžēlojamo dzīvībiņu mīlē un grib glābt vai līdz izsamisēšanai, bet tomēr nespēj gandrīz vairāk nenieka kā tik ja apsegt pret negaisu ar savu miesu vai arī sūtīt tik savus mīlestības starus kā saule tārpiņam; bet pat šī saulīte var drīz norietēt, jo vakars nav viņai tāļu, - un ko tad? Vai tad atradīsies jel viens cilvēks, kurš to nabadzīti pieņems? Jūs sapratīsat gan, ka es runāju par Kaspara Gaitiņa un Lienas meitenīti, kura grib dzīvot pasaulē it kā biedināšanas zīme tiem, kas grūda viņas vecākus nabadzībā un nāvē. Par to dzīvībiņu man jāgādā un es gādāšu, ne tikvien tagad aiziedams, bet arī tāļumā būdams. Pirmāk es jums pieminēju par pieci simti rubļiem, kuri man nāk no tās naudas, ko jūs izmaksājuši par ruļļiem, tagad ir man pieci simti rubļi še kabatā." To sacīdams, Šrekhubers piedauzīja ar roku pie kabatas. "Grabovskis bij viņus, kā solījies, iemaksājis pie kāda zināma cilvēka, no kura es tos šodien saņēmu. Pirmā galā es aizrunāju to naudu no Grabovska gan priekš paša Gaitiņa - it kā atlīdzinājumu par netaisni atņemtu māju. Bet tagad, kur Gaitiņam pašam viņas vairs nevajaga, tā derēs ļoti labi viņa bērniņam. Es piesūtīšu viņai, kamēr stāv bērna gados, caur Slātavas mācītāju divreiz gadā šās naudas procentes, bet, kad būs pieaugusi, tad arī pašu kapitālu. Nu jūs, Feldhauzena kungs, skaidri dzirdējāt, kā es esmu strādājis un kā man bij jāstrādā: ar netaisnību pret netaisnību, bet taisnībai par labu. Jūs bijāt savos bezdievīgos darbos tā apdrošinājušies, ka jums nevarēja piekļūt nedz ar likumu, nedz ar tiesu, tādēļ esmu raudzījis stāties jūsu netaisnībai pretī uz tā paša ceļa, pa kuru jūs viņu vedāt kā kontrabandas preces, un atraut jūsu laupījumu tāpat, kā jūs to ieguvuši. Un, ja jūs nebūtu šaī darbā kavēti, tad Dievs zin cik tāļu nesniegtos krāpšana un citi tumsības darbi."
Šrekhubers še savu stāstīšanu beidza un cieta klusu. Feldhauzens bij ļoti domīgs un skatījās stīvām acīm zemē. Šrekhubers, to redzēdams un gribēdams viņa tumšās domas drusku izklīdināt, sacīja: "Kā izskatās, tad mums neatliek tagad vairāk nekas pāri kā tik izšķirties." Viņš lika nākt viesnīcas saimniekam, salīdzinājās un taisījās iet projām uz staciju, bet visa viņa taisīšanās bij tik vien uzvilkt mēteli, uzlikt pazīstamo platmali un paņemt zaraino nūju. Viņš nenesa nekad un nekā vairāk līdz, lai būtu allaž brīvs no rūpēm un nastām, tādēļ raudzīja iztikt ar tik maz, kā vien iespējams, un tik, cik viņam vajadzēja, to atrada visur priekšā.
Feldhauzens izstreipuļoja Šrekhuberam neatmanīgi uz ielas līdz, kur tas gribēja no viņa atvadīties, bet viņš nesajēdza pats no sevis ne kur iet un palikt, tādēļ staigāja vien, Šrekhuberu pavadīdams, pa ielu uz staciju tāļāk. Šrekhubera vaigs bij nopietns, bet skaidrs, drošs un mierīgs, kas liecināja, ka krūtīs viņš nes goda sirdi, pilnu labas apziņas un cilvēku mīlestības. Ja arī visi viņa darbi nebij īsti skaidri, tad tomēr nožēlot nevajadzēja neviena, jo tos viņš darīja, tik vien aizstāvēdams jeb atceldams apspiestu taisnību. Feldhauzena vaigs bij turpretī tumšs, smags, arī nemierīgs un pilns dziļu nozieguma baiļu.
Zvans aicināja ceļiniekus jau uz otru lāgu kāpt ratos iekšā, kad šie vīri, nerunādami ne vārda, nonāca uz dzelzceļa bruģa jeb perona. Viņi saskatījās vēl stīvi viens otram acīs, Feldhauzens saņēma kā bez dzīvības Šrekhubera roku, kuru tas sniedza, atvadīdamies un sacīdams: "Uz neredzēšanos!" - un iekāpa tūliņ pēc tam ratos. Zvans skanēja uz trešu lāgu, lokomotīve iesvilpās un sāka kustēties, vilkdama visu braucienu, locekli pēc locekļa sevīm līdz. Visi pavadītāji vai darītāji, kas bij palikuši uz bruģa, drīz izklīda, bet Feldhauzens vien palika stāvot turpat kā sasalis.