BRĀĻI  KAUDZĪTES

MĒRNIEKU LAIKI

TREŠĀ DAĻA

VI

Daži gadi bij pagājuši pēc šiem notikumiem un arī pēc visiem mērnieku laikiem, kurus slātavieši un čangalieši piemin it kā pasakainos sirotāju vai mēra laikus un pieminēs arī vēl turpmāk. Daži svinēja kādus gadus pat vēl to dienu, kurā Slātava un Čangaliena pestīta no mērniekiem it kā no ienaidniekiem.
Abas valstis gulēja vēl mērnieku laiku paģiras jeb jaunu vērtības dālderu un robežu dzemdēšanas nedēļas; abas nebij vēl no tā pārliecīgā noguruma atspirgušas, kas cēlies caur ilgu nomodā palikšanu taīs bezgalīgās dzīrēs, kuras daži sāka turēt jau par tām dzīrēm, kas apsolītas šejienes trūkumu un grūtumu cietējiem it kā bērnam par citu mazāku bērnu auklēšanu uz rītdienu tirgus, kura tomēr nedabū nekad redzēt. Dažs vecs, liels ādas naudas maks jeb rubļu kuņģis, kurš sajuta pieticīgā labpatikšanā sevi allaž šās smagās barības pilnu, mērnieku laikos iztukšots, vilkās vēl arvienu, grūti dvesdams un vaimanādams, kopā, - īsi sakot, mērnieku laiki bij gan jau pārgājuši, bet nevis jau aizmirsti un vairs nesajusti, kad uznāca jauns, liels traucēklis - māju iepirkšana. Šās bij negaidītas un, var teikt, puslīdz piepešas izbailes.
Prātnieka citreizējās domas un gaidīšana, ka māju izpārdošana nāks Feldhauzena rokās, nepiepildījās nebūt, jo Feldhauzens nebij pēc tam, kad nozuda, vairs Slātavā redzēts, tik vien esot bijis kādreiz naktī slepen pie lielkunga, kur saņēmis laikam maksu par padarītu darbu lielkungs licis viņa liekās mantas pārdot akcijonā un vajadzīgākās nosūtījis laikam līdz. Kā bij dzirdams, tad Feldhauzens baidījies nākt atpakaļ tādēļ, lai nekristu par Kaspara Gaitiņa nošaušanu izmeklēšanā. Mērīšanas darba vadīšanu paturēja līdz beigām pazīstamais jaunais palīga mērnieks, kurš saņēma šo uzdevumu pēc Raņķa. Tātad māju izpārdošanas darbs bij un palika pašam lielamkungam.
Kaut gan iemaksas nauda nebij liela un lielskungs neuzspiedās arī uz ātru roku, nedz arī tādā gada laikā, kad pašas naudas tukšības un visi augļi vēl uz laukiem, kā gan daži Slātavas lielmaņi un bagātnieki pūlējās viņu pierunāt, cerēdami, ka caur to ikkurš saimnieks nevarēs savas mājas iepirkt un viņi, proti, lielmaņi un bagātnieki, tad piepirks tādu nespējnieku māju, cik gribēs un tīri par nieku, tad tomēr dažiem slātaviešiem nācās diezgan grūti iemaksāt. Pēdīgi gan visi izkūlās malā kā kurš varēdams, un bagātnieki palika ar saviem naudas maisiem rokās, acis izplētuši, stāvot, it kā satecējuši vājnieki pēc ūdens kustināšanas pie Betezdas dīķa.
Gandrīz visgrūtāk klājās pie māju iepirkšanas tiem, kuri bij mērnieku laikos ļoti pazīstami un daži arī pat ievērojami un cienījami. Šaīs jo pēdējos gados viņi visi bij stipri noslīdējuši no saviem tā laika stāvokļiem it īsti turības ziņā. Prātniekam palika kāda daļa naudas pie Raņķa. Bez tam bij vēl viņam, kā domājams, no atriebējiem dedzinātas otrreiz ēkas un darīta visāda riebšana pie viņa labuma tikpat laukā, kā sētā. Pats viņš pa mērnieku laiku ieradumam nemitējās kupli dzīvot, un, kad bij jāiepērk māja, tad saradās tik daudz parādu prasītāju, ka tikko nebij māja pavisam jāatlaiž. Kaut gan daudz parādnieku pierunāja vēl gaidīt un pēdīgi sagādāja arī iemaksas naudu, pārdodams lopus, kādu zirgu un dažas mājas lietas, bet pārzinātāji sprieda droši, ka ilgi tomēr viņš nespēšot vairs turēties virspus ūdens, jo vajadzēšot laisties drīz dibenā parādi velkot stipri uz leju. Māte Prātniekam vēl dzīvoja, kaut gan jau ļoti nevarīga un gandrīz neredzīga, jo pēdējos gados, par dēlu bēdādamās, viņa bij izraudājusi acu gaišumu. Saimnieces gaitu viņas vietā turēja vedekla, jo Prātnieks bij apprecējies, ņemdams no Oļinietes brāļa meitām iz visas rindas, kuru pats gribējis, kā Oļiniete arvienu sacīja. Kaut gan tie, kurus Prātnieks bij mērnieku laikos apkrāpis, vai nu izvildams viņiem naudu, vai pārgrozīdams ar naudu robežas, cerēja un gaidīja, ka nāks drīz pār viņu kāds īpašs Dieva sods, tad tomēr tas nenotika vis, bet lāsti - grūti, rūgti lāsti bira uz Prātnieku bez mitēšanās.
Bisars bij padevies dzeršanas kaislībai, pārdzīvojis mantu, pa daļai arī prātu un stāvēja ap māju iepirkšanas laiku apakš uzraudzītājiem, kuri bij celti uz sievas lūgšanu no valdības puses, jo bērni nebij vēl pieauguši. Brīžam, kad nāca mājā sadzēries, celdams troksni un ķildu, tad sieva sēja viņu pie steļļu staba. Ja viena nevarēja piespēt, tad aicināja bērnus palīgā, bet Bisars staigāja pa istabu ar visām stellēm, vienīgi viņš nevarēja tikt ārā un citās istabās.
Irbēnos pie Oļiņiem izskatījās arī diezgan bēdīgi. Pats vecais no tā laika, kamēr Liena paglabāta, bij, tā sakot, atteicies pavisam no pasaules un dzīvoja, tik Dieva vārdus lasīdams, Dievu lūgdams un grēkus nožēlodams klusībā. Viņš nelika nekā vērā, vai sieva viņu rāja vai lamāja, vai lādēja, tāpat arī, lai ēst deva vai nedeva, - viņam bij viss viena alga. Tik tagad, kur vajadzēja iepirkt māju, viņš nodeva sievai labu tiesu sudraba naudas, ko bij laikam sakrājis un noglabājis, viņai nezinot, kādai īpašai un varbūt pat neparedzamai vajadzībai. Rūpes pie viņa varēja nomanīt šinī laicīgā dzīvē vienīgi drusku par savu dēlu un vienīgo bērnu Antonu, kas atlicies dzīvs, bet nebij vēl pieaudzis, tomēr stiprāks gan un vairs ne tik gļēvs kā bērnībā. Kaspars un Liena netika vairs nekad Oļiņos pieminēti, jo likās, ka tagad pat Oļinietei bij šie vārdi nepanesami un viņa gribēja tos labprāt aizmirst, kaut vien spētu.
Švauksts ap māju iepirkšanas laiku dzīvoja pie Prātnieka par kalpu, kaut gan ļoti negribēja sevi tā saucam, bet dēvējās visur par Prātnieka "wirtschaftes fihreri" jeb vadītāju, uz ko kādreiz kāds pieminēja, ka Prātniekam, kurš, kā redzams, gribot vadīt "wirtschafti" uz elli, derot gan Švauksts par vadītāju, jo to ceļu viņš atminot labi vēl no tiem laikiem, kad aizvadījis turp savu "wirtschafti". No pirmiem godības laikiem Švaukstam bij atlikusies vairs tik vien vecā sarkanā šalle, par kuras izturēšanu daudz kas brīnojās un varēja brīnoties. Vestes kabatā stāvēja gan arī kāda pulksteņa ķēde, kuru pats sauca par "ķetti", bet pazīstamu starpā tās nekāra pie krūtīm, jo tie zināja, ka pulksteņa galā nav; tomēr, kad gadījās braukt vai iet kur svešumā, it kā pie ceļu bruģēšanas, uzkāra tūliņ un atlaida visas drēbes vaļā. Dzirdēdams, ka Prātnieks nevarēšot pats savas mājas iepirkt, Švauksts nogāja pie lielkunga uzdoties par pircēju un atrada priekšiņā pie lielkunga kantora durvīm Drekberģi stāvam un gaidām iznākam to, kurš iegājis viņam papriekšu. Švauksts uzlūkoja Drekberģi, it kā kad tas stāvētu tāļu, tāļu pamalā un būtu tikko saredzams, tad uzsauca: "Was sukstu da, unswat!?"- tad saņēma Drekberģim pie rokas, vilka no kantora durvīm nost un rādīja uz izejamām durvīm: "Furt eraus per tihr!"
Drekberģis, kurš bij arī gājis vāciskā valodā stipri uz priekšu, viņu atgrūda: "Selber furt eraus! Las mir frihden!"
Pēc tam sāka abi stīvēties un grūstīties, gribēdami tikt viens par otru papriekšu pie durvju spiežamā. Bet patlaban tas cilvēks, kurš jau bij iegājis pie lielkunga, ārā nākdams, durvis no iekšas atdarīja, un līdz ar tām iebruka viņi abi reizē pie lielkunga, kuru Švauksts sveicināja ar smalku nolocīšanos.
Kad bij abi uzaicināti savas vajadzības izsacīt un arī izsacījuši jo Drekberģis uzdevās tāpat uz kādas ļoti krietnas slātaviešu lielmaņa mājas -, tad lielskungs, abus atlaizdams, pārrunāja, lai māju pirkšanā neiedodoties, bet lai gaidot, līdz viņš pārdošot pašas muižas - Slātavu un Čangalienu.
"So, so," Švauksts atteica, tad smalki nolocījās, franciski no lielkunga atvadījās un izgāja Drekberģam papriekšu laukā, bet šis viņu panāca un jautāja, kādu muižu viņš gribot pirkt - Slātavu vai Čangalienu.
"Ich kaufen beide muischen," Švauksts lepņi atteica, "un, ja tu gribi pirkt, tad zahlen mihr finf tausen drei hunder aptrakt unt zehn tausen kauzijon, citādi tu pie solīšanas netiec!"
Švauksts bij atjājis ar Prātnieka zirgu jāšus un Drekberģis nāca kājām, kādēļ tiem bij drīz jāšķiras, kaut gan atkal krogā drīz satikās. Ceļā uz krogu Švauksts, iespiedis roku sānos, pajāja Drekberģam garām, ka pakavi vien nožvakstēja, un likās viņa nemaz neredzot. Pie kroga goda durvīm piejājis un pieliecies, iekšā skatīdamies, sauca: "Her kroģer, kroģer, vai še neir kāds puisis, kas patur zirg?" Patlaban iznāca uz trepēm kāds svešnieks, kuru Švauksts, saukdams par "ķerli", aicināja paturēt zirgu. Tas tūliņ paklausīja un darīja, kā vēlēts. Švauksts ar rīkstīti rokā iegāja lepņi krogā, izstaigāja visas istabas it kā kāds augsts pārraudzītājs vai lielskungs, tad, atvadīdamies no krodzinieka ar lepnu un vieglu galvas palocīšanu, gāja ārā, turēdams un vēcinādams rīkstīti aiz muguras abējās rokās. Ārā izgājis un izskatījies vēl no trepēm tāļu visapkārt, gāja cienīgos soļos un taisījās kāpt zirgam mugurā, nelikdams viņa turētāja nemaz vērā, bet tas prasīja par paturējumu trīs rubļi. Švauksts gribēja gan viņu sabaidīt, uzbrēkdams: "Furt, du kerl! Las mihr fehrd luhs!" - bet nekā. Tūliņ viņš pārliecinājās, ka bez pieprasītās naudas zirga neatdabūs, ieskrēja atpakaļ krogā un prasīja krodziniekam ar steigšanu, lai aizdodot "drei rubel silber." No pirmā gala krodzinieks neatbildēja nekā, bet, kad Švauksts mācās visai virsū, tad vaicāja, kas galvošot par atdošanu. Patlaban ienāca Drekberģis, un Švauksts piedāvāja viņu par galvinieku, solīdamies izrakstīt arī vekseli. Drekberģis, nezinādams nemaz, kas par lietu, bet tik vien aiz prieka par tādu godu, ka viņu uzaicina par galvinieku, apgalvoja tūliņ uz pēdām visu, kas vajadzīgs. Krodzinieks, sacīdams, ka Drekberģis atstrādāšot gan, iedeva Švaukstam ne tikvien trīs, bet četri rubļi. Drekberģis, laikam domādams, ka viņam arī iznāks no tās naudas kāda daļa, nevarēja cita nekā kā tik izsaukties, sizdams krodziniekam uz pleciem: "Man tava daba patīk! Man tava daba patīk! Man tava daba patīk!" Švauksts, naudu kā tādu nieku saņēmis, iedeva tūliņ Drekberģam trīs rubļi, lai iznesot un iedodot tos tam "ķerlim", kas turot zirgu, un tad lai paturot zirgu viņa vietā. Pats viņš lika nest sev par ceturto rubli bairīti, cigārus un vēl ko "in deitsch zimmer", kur ieslēdzās un nelaida Drekberģa nemaz iekšā, kaut gan tas, zirgu piesējis, nāca un klaudzināja. Tad, nevarēdams citādi atriebties un Švaukstam izspītēt, gāja un palaida viņa zirgu vaļā un sauca Švaukstam pie loga, ka zirgs aizejot.
Kamēr Švauksts dzinās zirgam pakaļ, kura, zināms, nepanāca, tikām Drekberģis iegāja "in deitsch zimer" un nokopa visu, kas tur atradās. Pēc tam gāja ar Švaukstu, kurš vēl atnāca atpakaļ, bet nekā neatrada, vāciski bārdamies un dūres viens otram rādīdami, pa savu ceļa malu katrs projām.
Pietuka Krustiņš dzīvoja pa vecam savā uzņemtā dzīves kārtā, tik vien šie gadi bij padarījuši viņu jo svarīgu un nopietnu. Krogos un godībās viņš stāstīja un žēlojās arvienu, ka šaī pasaulē un starp šā laika cilvēkiem esot jādzīvo tīri kā vientulim, jo dzīves biedrus viņš atrodot sevīm vienīgi tik starp vecajiem grieķu un latviešu dieviem un dzīvojot garīgi tik abu šo tautu heroju jeb varoņu laikos: Pie Herkuļa, Deikalijona, Induļa, Videvuta un citiem. Šeitan ar šā laika un šās pasaules cilvēkiem viņš biedrojoties vienīgi tik aiz patriotisma, studēdams savas tautas karakterus un nesdams savas tautas likteni. Viņš izsacīja daudzkārt rūgtas žēlabas par Drekberģi, ka vācu partija piegriezusi savā pusē arī šo krietno spēku. Uz godībām Pietuka Krustiņš lika tagad arvienu sevi aizvest un arī pārvest ar pašas godību mājas zirgiem. Kamanās vai ratos viņš sēdēja ar tādu tiesības pilnu ģīmi kā varbūt vajadzībās vedama vecmāte. Turklāt viņš bij vēl pieņēmis cienīgu, it kā kāda veca baznīcas kunga nevarību un gāja tādās reizēs, uz spieķa atspiezdamies. Kad bij pievests pie durvīm, tad sniedza arvienu roku, lai nāktu kāds un palīdzētu izkāpt. Uzlicis kāju uz ratu kāpšļa vai rumbas, atpūtās un nopūtās. Pēc tam, no vienas puses pieturēts un no otras atspiezdamies uz spieķa, nokāpa pēdīgi zemē. Še atkal apstājās, apskatījās labi un tad tik sanākušos sveicināja visus kopā: "Labu dienu, mīļi draugi, iekš Tā Kunga!" Iekšā iegājis un no visiem ar godbijību pavadīts, noņēma lēnām cepuri, palocījās, cauri iedams, vairāk reižu uz visām pusēm un sacīja svēti cienīgā balsī: "Miers ar jums!" Pēc tam ļāva sevi noģērbt, bet it īpaši un arvienu tik jaunām meitām, sniegdams viņām tēvišķīgi rokas, lai novelk mēteli. Pietuka Krustiņš nedzīvoja vairs miesā, bet garā, tādēļ arī neviens nevarēja iedomāties meklēt pie viņa šinīs lietās kādu grēcīgu cēloņu vai arī laicīgu jūtu. Pietuka Krustiņš, kā viņš lika saprast, varēja sieviešus - bet, zināms, tik skaistus un jaunus - pat skūpstīt bez apgrēcības ar to skūpstīšanu tā gara, sacīdams: "Sveika, māsa iekš Kristus," - it kā bij redzējis darām dažus mācītājus, kaut gan ne reizes viņam tas neizdevās, jo tādas "māsas" tad novērsās un atstāja viņu vienu pašu. Bēru runas turēdams, Pietuka Krustiņš mēdza tagad raudāt, lai varētu sieviešus saraudināt, kas arī ik reizes notika. Pats viņš tad sacīja, ka runātājam vajagot būt populāram, tas ir, tādam, kuru varot saprast arī nemācīti ļaudis, jo tādas runas tad ejot viņiem pie sirds un no acīm ritot skaistas pērles, no kurām taisīšot jaunā Jeruzalemē tos divpadsmit vārtus. Kāds no klausītājiem kādreiz sacīja, ka tā esot medīšanas suņu dabā: kad priekšējais sākot kaukt, tad kaucot citi līdz. Māmuliņas turpretī sprieda raudādamas: "Lūk, kur Jēzus draugs! Lūk, cik mīksta sirds!" Vēl kāds cits teica kādreiz pusdikti Pietuka Krustiņam, kad tas patlaban taisījās izsacīt no galvas kādu bēru dziesmu, un visi klausītāji stāvēja klusu gaidīdami. "To vien pielūko, ka nesāc dziedāt kādas kuplejas." Pietuka Krustiņš mēdza pieminēt arvienu, ka viņš arī sācis kādreiz jau par trijādību šaubīties, bet tagad atkal varot ticēt itin labi.
Ķencis, būdams atraitnis uz otru lāgu, bij ieņēmis vecākai meitai iegātni un atdevis tam saimnieka vārdu, gribēdams nākt pie vieglām dienām, bet izdevās pavisam otrādi. Meitas vīrs jeb iegātnis un jaunais saimnieks bij ciets cilvēks, kurš noņēma Ķencim ar reizi visas tiesības, visas brīvības un arī visas ienākšanas, pazemodams pašu no patvaļīga saimnieka līdz atmestam kalpa vecītim un vēl zemāk, jo kalpam nāk jel sava norunāta alga, bet Ķencim - nekas.
Vienīgais draugs un bēdu līdzcietējs bij Ķencim Pāvuls, ar kuru, kā Slātavas cietumā salīguši, nebij vairs nīdušies, bet gan savienojušies allaž jo ciešāk.
Kādreiz Ķencis, kad bij strādājis visu rudeni pa riju un piedarbu vienos putekļos, iedomājās noglabāt no pēdējās rijas kādu sieciņu miežu un nonest apkūlībām uz krogu, jo no saimnieka nebij dzeramas naudas ko gaidīt. Kaut gan Ķencis darīja visu ļoti manīgi un apdomīgi, iziedams no mājas tik vakara krēslā, tad tomēr viņa darbs un ceļš bij pamanīts un saprasts. Ķenča sirds to arī laikam paredzēja, jo, ap pusnakti pārnākdams, viņš tuvojās mājai ar bailību un nemierīgu sirdi, it kā jau patiesi noziedznieks. Pie durvīm piegājis, viņš atrada tās no iekšas cieti aiztaisītas. Sāka pieklauvēt un saukt, lai atdarot, bet no iekšas atskanēja atbilde: lai ejot un guļot vien turpat uz miežu kules. Ķencis pazina tūliņ meitas vīra un saimnieka skarbo balsi, kura šoreiz skanēja vēl īpaši bargi, tādēļ nemaz vairs nemēģināja un nedomāja tikt iekšā, bet smagi nopūtās un palika stāvot, nezinādams, ko iesākt. Bailes un bēdas izdzina Ķencim visu iereibumu no galvas. Siltā laikā viņš nebēdātu par tādu iekšā nelaišanu nenieka, nedz arī ietu pavisam pie durvīm dauzīties, jo tad pārgulētu kaut kādos salmos, bet tagad, kur jau uzkritis sniegs, laiks auksts un arī rija izdzisusi, viņš nezināja, kurp griezties un kur palikt. Uz krogu atpakaļ iet arī vairs nedrīkstēja īsti aiz bailēm, ka viņa slepenais darbs bij saimniekam zināms. Un kā gan lai rītu rādās viņam acīs? Vai viņš nelamās tūliņ par miežu zagli un nenodos tiesām, no kurām Ķencis varen baidījās? Pašā šaī bēdu brīdī viņam iesitās prātā jauks un īsts padoms - iet pie Pāvula, pie sava dārgā Pāvula, kuru bij atgriezis no grēkiem Slātavas cietumā it kā slepkavu pie krusta, kā pats mēdza teikt. Ķencis noslaucīja svārku stūrī birstošās prieka asaras un gāja pār pagalmu uz Pāvula māju.
Pāvuls saņēma Ķenci ar lielu prieku kā pazudušo dēlu, izdzina sievu no gultas, lai guļot, kur gribot, un ieguldīja Ķenci viņas vietā sevīm līdzās, salika rokas viens otram apakš galvām un, tā saskāvušies, gulēja kā salaulāti. Par meitas vīra cietsirdību dusmodamies, sāka abi runāt un spriest čukstošā balsī, ka Ķencim vajagot precēties trešo reizi, jo tādēļ vien meitas vīrs viņu tā niecinot, ka neesot pašam savas sievas, kur pieiet un paglābties, jo kas tad būtu bijis jābēdājas par durvju aiztaisīšanu? Viens pats esot palicis kā balodis, - kurš gan tādu aizstāvēšot?
"Pats Dievs saka savos vārdos: "Tas nav labi, kad cilvēks ir viens,"" pāvuls pieminēja.
"Jā, jā, Pāvul, brāl!" Ķencis atteica pusdikti. "Es darīšu palīgu, kas ap viņu būtu, un, ko Dievs savienojis, to nedrīkst neviens cilvēks šķirt, jo tie ir, kā sacīt jāsaka, viena miesa, tik uz divi gabali. Tu, Jāņa tēv, nezini, cik grūta dzīve ir atraitnim! Kā sacīt jāsaka, atrodi vien nakti kaut kurā brīdī gultai otru malu tukšu."
"Tev tik vajaga pašam cīnīties," Pāvuls paskubināja, "sameklēt brūti, nopirkt gredzenus, norunāt par kāzām un visu sagādāt; ja tad Dievs būs licis, tad saprecēsies un neaizliegs nekāds iegātnis. Bet, ja nebūs nolikts saprecēties, tad nesaprecēsies, lai iet palīgā vai visi iegātņi."
"Jā, Pāvul, brāl, cik gan es esmu redzējis pasaulē vieglu dienu, cik prieka, cik žēlastības?" Ķencis, grūti nopūzdamies, atbildēja. "Jau, kā sacīt jāsaka, no pašas bērna kājas esmu sācis nest šās pasaules krustu un bēdas. Mazu puiku - laikam nebij vēl pilnu divpadsmit gadu - mani nodeva pie otra. Tur pazuda, ganos ejot, jau tūliņ pirmā nedēļā jauns, skaists dūcītis; rudenī bij izrāvies rubenis no cilpām. Kādreiz iegāju otra saimnieka mežā pie liepiņām vīzēm lūku plēst - pats saimnieks uznāca, tikko sveiks izspruku, tur palika visi lūki, tur saimnieces nazis. Nazi bij gan pēc atdevis, bet lūku vairs nedabūju. Ziemu sāka lauzīt un dīdīt, kā sacīt jāsaka, tūliņ grāmatā. Pie tās pirmās rindiņas vien: "Tā svētā lūgšana," bij vecā Baba izknaibījusi jau kreisos sānos caurumu. Aizveda pie mācītāja atlasīt - iedeva tādu grāmatu, kurā nebiju mācījies, grūti vārdi, nevarēju izsaukt, ne salikt kopā, prasīja, lai skaitot septīto lūgšanu, - es, nevarēdams atķert, iesacīju tik tos vārdus: "Sātans sagūstīts." Tūliņ gribēja pērminderis pērt - toreiz gan izbēgu, bet pēc, kā sacīt jāsaka, dabūja rokā tāpat. Vēl tagad ir bail, gar mācītāja muižu ejot. Dievgaldā mācībā negribēja ņemt pretī. Tur aiznesa saimniece veselu groziņu olu no mana lona. Kad gāju ar pirmo sievu derēties, tad atdzina divreiz atpakaļ, - mācījos baušļus dien un nakti, mājā un uz ceļa vēl varēju izskaitīt, bet tur vien, kā sacīt jāsaka, ik reizes saspriedās kaklā bauslis kā Ādama kumoss. Ak, tāda kauna, ak, tādu bēdu: visi zin un runā, ka Ķencis, kā sacīt jāsaka, atdzīts atpakaļ. Brūte gribēja jau vai atsacīt. Cik nu neizies atkal laika un naudas, līdz sadabūsi jaunas? Taī rudenī vairs nekā - gaidi nu, kā sacīt jāsaka, otra rudens. Par saimnieku būdamam, neklājās labāk: krusa nosita divreiz kaņepes, paliku divi gadi bez pavalga; pilsētā iesita kādreiz kāds kungs pa kaklu, kad biju uzminis netīšu uz viņa spožiem zābakiem; pirmā sieva atstāja mazus bērnus - bij jāmeklē atkal otras, un tai bērna neviena! Cik tas viss neizvilka? Un kādu tad otru dabūju? Bail, Pāvul, brāl, iedomājot vien! Pats diezgan redzēji un dzirdēji ik dienas, kā klājās. Kādreiz, dienvidū no aršanas pārnācis, iegāju, maizes gabaliņu paņēmis, piena kambarī, - kalnā būdams, redzēju, ka sieva aizgāja zālēs. Nebiju vēl gandrīz pāra kumosu iekodis - dzirdēju jau ārā pret dibena sienu sievas balsi. Aiz bailēm iekrita nazis tūliņ ķērnē. Tikko paguvu nepamanīts durvis aizraut un iesprukt piedarbā un no turienes gubenī. Sieva, kā sacīt jāsaka, tūliņ bij pazinusi, ka kambarī kāds bijis, - aizlika aizkārtnes atslēgu priekšā un neturēja vaļā vairs nemaz.
Bet kā lai nu es dabūju no ķērnes savu nazi laukā? Ak, Pāvul, brāl, tādu bēdu, tādu baiļu! Kad nu, sviestu taisīdama, atradīs ķērnē manu nazi, kādu galu tad paņemšu? Divi naktis nesaliku acu aiz bailēm un to dienu, kurā taisīja sviestu, nenācu nemaz mājā, bet pārgulēju turpat pieguļā, kur līdu rudziem līdumu, domādams, ka tad dusmas pāries, tomēr nekā: vēl jo niknāka. Kas gan visus gadījumus var izstāstīt vai saskaitīt! Ar vārdu sakot, savu grēcīgu mūžu esmu gan pavadījis vienā nelaimē un vienā ciešanā. Kādreiz, kad gāju par rijnieku, bij, kā sacīt jāsaka, ielicies, sestdien uz māju braucot, ratos kāds maisiņš rudzu. Stārasts piegājis sāka vien bakstīt ar spieķi: kas tur esot? Ko tu vairs liegsies, ko mānīsies? Kas tur ir, tas ir. Noveda tūliņ kā goda ķēniņu pie pašām vecā lielkunga durvīm ar visu rudzu maisiņu. Lielskungs pameta vien garam meža Bērtulim ar roku, un tas jau tad, kā sacīt jāsaka, tūliņ zināja, kas jādara. Tā gadījuma, kas piedzīvots Slātavā, lai nemaz neskaitītu, - tur, kā sacīt jāsaka, bijām abi cietumā; bet tu zini gan, kā man izdevās vēl pēc tam - ziemas laikā Slātavas Piepju krogā. Mūsu valsts saimnieks Šķeturs - nu ir cilvēks, kā sacīt jāsaka, jau, man par laimi, sev par svētību, karoti nolicis -, braukdams pie mērnieka cienīga tēva, bij tur pieturējis. Gadījās iebraukt man arī. Sākām runāt, vārds pa vārdam: kurp brauksi? Kur biji? Turp un turp, tur un tur, kā jau pa laikam. Uztaisām pīpes, iedzeram, kā sacīt jāsaka, pa glāzītei - glīti un godīgi. Jau es nomanīju, ka daži slātaviešu blēži lodā vien pa kaktiem, kaut ko čukstēdami. Izgāju laukā, apskatījos, vai zirgi stāv, - tādi pagāni var atraisīt, kā sacīt jāsaka, un palaist, - atradu visu pareizi. Bet ko domā! Tu jau būsi gan dzirdējis: Šķeturs aizbrauc pie mērnieka cienīga tēva, lūdz, lai sūta, kā sacīt jāsaka, saimnieci kaut ko saņemt, saimniece iziet un atrod kamanās auna vietā, kā sacīt jāsaka, nošautu suni. Šķeturs, cilvēks, izbijies brīnās, skatās un pazīst, ka tas mans suns, kurš bij man aizgājis uz Piepju krogu līdz. Tūliņ paņem valdīšanu, brauc pie manis un atrod manās kamanās savu aunu, kuru vedis mērnieka cienīgam tēvam. Tie paši blēžu slātavieši, kuri krogā uz mums glūnēja, bij manu sunīti vai nu nosituši, vai nošāvuši ar baltām biszālēm, kuras neizdod nekāda trokšņa, un tad pārmainījuši ar Šķetura aunu, kuru ielikuši, kā sacīt jāsaka, manās kamanās. Laime tik, ka Šķeturs, vīrs, drīz savu gaitu beidza šaī vārgu zemē, citādi, kā sacīt jāsaka, nezin kādu galu mēs katrs ņemtu tiesādamies, zvērēdami un gulēdami Slātavas cietumā kā Dieva tauta Bābelē. Tā man, Pāvul, brāl, ir klājies vienādi. Var būt, kā sacīt jāsaka, ja viņā pasaulē būs to tiesu labāk, bet šaī pasaulē neesmu gan dabūjis, kā sacīt jāsaka, krusta nekad no pleciem nolikt; tik pēc otrās sievas bērēm, kad bij apglabāta, tad gan es noraudāju slavas un pateicības asaras. Bet cik ilgi tas bij? Pa mazu laiciņu iegātnis mājā iekšā, un tas nav, kā sacīt jāsaka, labāks par otro sievu. Viņa dēļ nu es esmu kā tekulis un bēgulis virs zemes: pats pie savas mājas durvīm klaudzini veltīgi kā nejēdzīga jumprava, jo no iekšas atbild gandrīz tikpat, kā sacīt jāsaka: "Es tevis nepazīstu.""
Ķencis visu šo runāja, acis varen izplētis un mētādams rokas pa gaisu, kas bij allaž viņa ieradums. Pāvuls turēja savas acis rokas elka līkumā cieti, lai Ķencis to neizsistu ar savām dūrēm. Kad Ķencis bij beidzis un nolicis arī rokas gar sāniem, tad Pāvuls atdarīja pamaz un baiļodamies savas acis it kā logus pēc krusas negaisa. Viņš atgādināja Ķencim, ka tas esot piemirsis stāstīt, kā bēdzis šad un tad no ķēmiem. Ķencis, to dzirdēdams, spiedās arvienu bailīgi pie Pāvula tuvāk, jo nakts laikā viņš nedrīkstēja par šādām lietām runāt un klausīties. Pašu laiku paspīdēja uz krāsns kaķa acis, un viņš nolēca zemē. Ķencis, kurš gulēja gultai gar ārpusi, izbijās un pārmetās kā sviests Pāvulam pāri gar sienu drebēdams vien. "Baidās kā bērns." Pāvuls Ķencim pārmeta un atvirzījās uz gultas ārpusi Ķenča pirmajā vietā, bet nomanīja viņa kreiso sānu kabatā kaut ko - aplūkoja un atrada Ķencim pudeli kabatā un ticēja bez šaubīšanās esam taī brandvīnu. Pāvulam tas ķērās sāpīgi pie sirds, ka Ķencis, būdams tik tuvs draugs, bij līdz šim slēpis, ka viņam brandvīns klāt, tādēļ sāka tam to pamazām atgādināt, pārmest un likt pie sirds: "Ķenci, brāl, tu zini, ka es tevi esmu mīlējis vairāk nekā ar sievas mīlestību, kā Zālamans to draudzi, jo tevis dēļ es esmu izdzinis no gultas savu laulātu sievu, tu guli tagad pie laulāta vīra laulības gultā. Saki - vai tu neesi priekš manis kaut ko apslēpis? Vai tu nezini, kā notika tam, kurš nenolika visas naudas pie apustuļu kājām, bet paturēja kādu daļu pats? Vai tev nav nemaz bail, ka Dievs var sodīt tevi ar ātru nāvi tāpat kā to? Saki - kas tevim ir še ūzu kabatā?"
Ķencis sāka gan stomīties un aizbildināties, ka glabājis beigām, lai tiekot Pāvulam lielāks prieks, bet, kad Pāvuls negribēja vis tam ticēt, tad sacīja taisnību, ka glabājis sev rītam paģirām un Pāvulam nerādījis tādēļ, ka viņam tad nebūšot rītu paģiru. Tad sniedza pudeli ar šiem vārdiem: "Dzer vien, Jāņa tēv, droši, varbūt Dievs dos, ka rītu paģiru nebūs nekatram. Grēcinieki, zināms, esam visi un, kā sacīt jāsaka, bez žēlastības iztikt nevaram."
"Ko gan bez žēlastības? Bez žēlastības nav neviens ticis debesīs, nedz arī tiks," Pāvuls, pudeli saņemdams, atbildēja.
Kaut gan Ķencis Pāvulu pamudināja, lai ņem un dzer droši, tad tomēr pudeles neatlaida vis pilnam viņa ziņā, jo, kad Pāvuls taisījās dzert, tad pielika savu roku arī, sacīdams: "Es, Jāņa tēv, palīdzēšu pieturēt, lai neizkrīt." Tomēr tas nebij vis pieturēšanas dēļ, bet tik tādēļ, lai Pāvuls neizdzertu daudz, jo, līdzko Pāvulam kaklā divi malki noklunkstēja, tad ņēma tūliņ nost - redzēt tumsā nekā nevarēja. Pāvuls to labi saprata un piedāvājās tāpat Ķencim jeb otrējo tēvam par pieturētāju, vilkdams tam pudeli no mutes nost, līdzko viņam otrs malks kaklā noklunkstēja, un, kad Ķencis vilka garus malkus, tad sacīja, ka no pudeles dzerdams, varot drīz aizrīties, lai velkot īsus malkus. Pēc tam nostādīja pudeli vidū starp abiem, turēdami to ar savu roku katrs, lai neapgāžoties.
"Jā gan, Jāņa tēv, mīļo pušelniek!" Ķencis uzsāka no jauna. "Grēkojuši ir visi svētie vīri: Poncijus Pilatus, Toms un zemes soģis, bet laikam gan neviens tik daudz kā es, nabaga grēcinieks. Tu atminēsi gan to pavasari, kur uznāca skuju plēsnis vecā mēnesī un kaķi gāja auros uz divi lāgi? Barības bij maz, siens sapelējis lopi vāji vien stāvēja visu ziemu. Sieva, kā sacīt jāsaka, krāja krādama kaut kādus petukus gan par lupatām, gan par teļādām un gaidīja lielpiektdienas, lai var likt nolūgt Dievu. Gan viņa gribēja iet pati uz baznīcu, bet es, - laikam, Pāvul, brāl, ļaunais gars bij manī jau ieskrējis kā Jūdasā, - es sāku sievu pierunāt, lai pati nemaz neiet tādā izmirkušā ceļā, tik lai iedod naudu man, gan es aiznesīšu un izstāstīšu. Tā runāju vien kā gaišības eņģelis, līdz pierunāju, un pēdīgi iedeva to lupatu naudu, lupatiņā sasējusi, piekodinādama, lai neraisot nemaz vaļā, bet nododot tādu pašu, kā viņa sasējusi... Iedzersim, Jāņa tēv, kā sacīt jāsaka, man sirds tāda vien smaga ir, kad par šādiem grēku darbiem jārunā." Pāvuls ņēma pudeli, kuru Ķencis pieturēja tāpat kā pirmāk, sacīdams: "Tā, Jāņa tēv, dzer, ka rītam arī atliek." Kad bij abi iedzēruši un nolikuši pudeli vidū, tad Ķencis stāstīja tāļāk: "Bet ko domā, Jāņa tēv? Dzirdējis jau tu būsi gan - slēpt es savu grēku neslēpju, lai Dievs, kā sacīt jāsaka, dara ko darīdams, - tā nauda man bij nodzērusies. Ak, Pāvul, brāl, es nevaru izteikt, kā man tad bij ap sirdi: tik svētā dienā nodzert tik svētu naudu! Turklāt vēl, kā sacīt jāsaka, bailes no sievas. Atnākdams apstājos jau pie mārka un gribēju vai, kā sacīt jāsaka, slīcināties, bet sametās bail no velniem, un iedomāju, ka še dabūs drīz un kritīšu rokā sievas nagos tāpat. Pie mālu bedrēm nometos gan vēl ceļos un lūdzu Dievu, kā sacīt jāsaka, no visas sirds, bet nekā! Kas padarīts, tas padarīts; kas pagalam, tas pagalam. Žēlastības nedabūju nedz savā sirdī, nedz pie sievas."
"Toreiz tev drīz pēc tam viena govs nobeidzās," Pāvuls pieminēja.
"Nu jā, tā bij tā īstā sodība par maniem grēkiem," Ķencis atteica un nopūtās. "Sieva bij dabūjusi zināt, kas par vainu, kādēļ govs beigusies: nauda nodzerta, Dievs nelūgts, ak, krusts un bēdas, ko es tur izcietu! Ak prāts, ak galva! Dzert un nodzert tik svētu naudu! Iedzersim, Pāvul, brāl! Man spiež sirdi kā spiedin, kad pieminu savus grēkus. Bet tā vien dzer, ka rītam arī vēl paliek."
Kaut gan Ķencis arvienu vēl rūpējās, lai paliktu rītam arī, tad tomēr pašam netika vis vairs divreiz ko rīt, kad jau bij pudele tukša. Pāvuls, to zinādams, vairs nepiedāvājās nemaz pie turēšanas, bet atlaida pudeli pilnīgi Ķenča vaļā, kurš gan sataisījās ņemt divus pilnus malkus un tad nolikt rītam, bet pievīlās un nolika iztukšoto pudeli kājgalā, piekodinādams Pāvulam, lai nesaspārdot.
Pēc pudeles iztukšošanas Pāvuls drīz iemiga un tik brīžiem Ķencim kaut ko atrūca, kad tas runāja, kā arvienu pēdējā galā, par mūžīgiem priekiem, par mūžīgu pilnību un labklāšanu. Ķencis nerunāja vis vairs čukstēdams, bet droši pilnā mutē un rauduļainā balsī, tā ka visi gulētāji uztrūkās no miega. "Tur, kā sacīt jāsaka, nebūs vairs raudāšanas un zobu trīcēšanas! Tur varēs laba paēst un padzert, arī talkā nebraukdams, tur nedrīkstēs, kā sacīt jāsaka, neviens iegātnis taisīt durvju cieti un precēties neaizliegs nekāds meitas vīrs. Tur nebūs vis jāiet uz krogu slepen, tur, kad būsi atnācis vakarā, kā sacīt jāsaka, iereibies no kāzu priekiem, nevajadzēs vis iet tūliņ otrā rītā rijas kult vai arī aukstā piedarbā linu malt, tur nebūs jākāpj un jādreb kā še brīžam visu pusdienu aukstā linu mārkā, tur nebūs bail no zebiekstiem, trakiem suņiem un ķēmiem, tur tev, Pāvul, nebūs jātrenc zirgs nakti gar kapsētu vienos stiepienos, lai vai riteņi izjūk gabalu gabalos, tur, kā sacīt..."
"Ko tu, viņļaužu veci, še plosies nakts laikā kā nepilnīgs!?" Pāvula sieva, uz mūriņa gulēdama un no Ķenča runāšanas uztrūkusies, kliedza. "Vai zini, ka ņemšu slotas kātu un došu, vai acs, vai galva, līdz izvadīšu laukā."
Ķencis apklusa, kā sists, ierāvās dziļāk Pāvula līkumā, apsedzās labi cieti it kā nobēgdams un par brīdi iemiga.
Nākošā pavasarī, pēc tam kad rudenī bij iepirkuši mājas, klājās slātaviešiem un čangaliešiem diezgan grūti, jo paši mēdza teikt, ka visa esot diezgan, tik naudas vien trūkstot. Slātavieši un čangalieši nebij šādu nagu nekad baudījuši, tādēļ arī tie izlikās viņiem jo asāki nekā citiem, kuri apraduši ar lielām maksāšanām. Īsti tie, kuri bij dzīvojuši līdz šim bez bēdas vai pat uz nebēdu, dabūja nodrebēt krietni baiļu aukstumā, tādēļ taī pieminētā pavasarī bij gandrīz visi lēni vien un domīgi.
Kādā siltā svētdienā pa Dieva vārdu laiku, kad visur valdīja svēts klusums, staigāja uz Slātavas kapsētu tās pašas divas draudzīgās ceļinieces: viena veca un nevarīga, otra maza un jautra, kuras gāja pērnajā rudenī uz skolu. Tās bij Annuža ar Kaspara un Lienas meitenīti Anniņu. Mazajā nesa uz vienas rociņas četrus patlaban nodarītus vaiņadziņus un ar otru vadīja vecajo, kura cilāja grūti un nedroši savu pazīstamo spieķīti. Viņa nespēja tikt mazai līdz, un tā nevarēja viņas sagaidīt, tādēļ, iepriekš iedama, vilka vecajo ar vilkšanu uz priekšu. Turklāt bij Annuža visai nogurusi, tā ka tikko spēja kapsētā ieiet un atsēsties uz kāda kapa.
Anniņa, kura bij pagājušā ziemā skolā labi mācījusies, lasīja labprāt visus rakstus, kur vien tik kādus atrada, tā arī tagad krustu uzrakstus. Viņa noliecās vispirms pie tā krusta, kurš piederēja tam kapam, uz kura Annuža sēdēja, un sāka lasīt, pamaz salikdama: "Ir-bē-nu Il-ze Gai-tiņ. Veco krustmāt, lūk, šis pats jau ir manas vecmātes kaps."
"Jā, meitiņ, jā," Annuža grūti atbildēja.
"Vai viņai bij Ilze vārds?" Anniņa vaicāja un lika vaiņadziņu ap krustu.
"Jā, bērniņ, viņa bija Ilze," Annuža atbildēja bēdīgi un nespēcīgi. "Ak, cik labi mēs abas dzīvojām! Man nebij neviena radiniece tik mīļa kā viņa. Tur debesu godībā atkal satiksimies, tur mūsu neizšķirs vairs nekāda nāve."
Lienas un Kaspara kaps ar diviem melniem krustiem, kuriem nebij virsū nekādu uzrakstu, zaļoja vispāri un izskatījās itin mierīgs. Kurš gan varēja domāt, ka ap šo kapu un ap tiem, kas viņā dus, ir plosījušās tādas aukas? Viņš bij līdzīgs visiem citiem kapiem. Arī dusai šaī kapā vajadzēja būt tikpat saldai kā citos kapos, kaut gan daudz bij, kas tam neticēja un arī nenovēlēja. Kad Anniņa bij appušķojusi tēva un mātes krustus, tad viens vaiņadziņš palika pāri.
"Veco krustmāt, kuram kapam tu man liki vēl šo ceturto vaiņadziņu darīt?" viņa vaicāja.
"Lūk, bērniņ, tur tam jaunam," Annuža atbildēja, rādīdama uz kādu kapu, kurš varēja būt izcēlies tik priekš kādiem mēnešiem. Anniņa pietecēja pie uzrādītā kapa un lasīja: "Ir-bē-nu Jē-kabs 0-ļiņš, mi-ris de-vī-tā feb-ru-ā-rī tūk-stots a-sto-ņi sim-ti... sa-dzī-vojis seš-des-mit sep-ti-ņi ga-di, pie-ci mē-ne-ši un trīs die-nas. Veco krustmāt, vai tas arī mums kāds radinieks, kas še guļ?"
Annuža sāka stomīties un nezināja, ko atbildēt. "Ak Kungs un Dievs! Kā lai izbēgu no tik cieta jautājuma? Spirgtais bērna prāts grib visu zināt un nav vis apmierinājams kaut kādi," viņa iztrūcinājusies runāja pie sevis. "Tu, bērniņ, tagad vēl nevari izprast, kāda rada viņš tevīm bij, bet saukt tu viņu vari par savu vectēvu."
Anniņa skatījās savām platām, tumšām acīm brīnodamās Annužā. "Vectēvu? Bet tu citkārt stāstīji, ka mans vectēvs nomiris tāļu savā vecā pusē, jūrmalā, tad, kad es bijusi vēl tik puspiekta gada veca, un viņa vārds bijis Tenis."
"Tiesa gan, cālīt," Annuža atteica. "Tas bij tavs tēva tēvs; bet šis tēvs, kurš guļ tanī kapā, pieņēma un izaudzēja pie sevis tavu māti. Gan, kad būsi liela, dzirdēsi un sapratīsi vairāk, bet tagad apliec vien vaiņadziņu viņa krustam arī - viņš bij tavai mātei labs, labs tikpat kā tēvs."
Anniņa, kad bij appušķojusi arī šo krustu, aizgāja tāļāk pa kapsētu, aplūkodama kapus un lasīdama krustu uzrakstus. Annuža palika turpat, sēdot un pie sevis runājot: "Ak, Dievs, apžēlojies un dod man padomu, ko lai es runāju un kā lai izskaidroju šim bērnam tādus jautājumus? Vai viņš manis nepārsauks un man nepārmetīs kapā dusošai, ka neesmu sacījusi taisnības? Jo apslēpt es tomēr tās lietas nevaru un nedrīkstu: viņai jānāk šā vai tā priekš manas nāves gaismā. Nekāda nasta, nekāds grūtums un trūkums nav visā mūžā manis tā spiedis kā šis noslēpums. Pat ar Dieva vārdiem un vissirsnīgāku lūgšanu neesmu spējusi viņu atvieglināt. Turklāt šis noziegums aug vien un krājas ik dienas lielāks. Arvienu pienāk klāt šis un tas, kas nav vairs izlabojams un izlīdzinājams. Jau Liena pati nogāja apakš zemēm, nezinādama, kas viņa īsti ir; tāpat arī Oļiņa tēvam bij jāstājas nesen Dieva priekšā, nedabūjušam zināt, kas tā ir, par kuru viņš tik ļoti sērojās. Bet kāds labums gan viņam vairs būtu, ja dabūtu zināt, - tik bēdas, simtkārt lielākas bēdas."
"Veco krustmāt, nāc, raugi, kāds še viens skaists krusts ar zelta rakstiem nolūzis!" Anniņa, kādu gabalu starp krustiem aizgājusi, sauca un iztraucēja Annužu savā valodā. Tad raudzīja nolūzušo krustu pacelt, bet tas nekustēja, jo bij no čuguna.
Annuža lika roku pār acīm, aizsargādama tās no saules stariem, un lūkojās tur, kur dzirdēja Anniņu runājam. "Tas, bērniņ, nav vis nolūzis, bet laikam nolauzts," viņa bēdīgi atbildēja.
"Veco krustmāt, vai tu zini, kas tur guļ šaī kapā?" bērns ziņkārīgi jautāja.
"Tur, meitiņ, guļ kāds kungs," Annuža nopūzdamās atbildēja. "Viņa vārds uz krusta arī gan laikam būs virsū, bet tik vien vāciski. Raugi, varbūt varēsi salasīt."
Anniņa noliecās, atspiedās uz kapa ar rokām un sāka lasīt kā varēdama: "Au-gust Ran-ke."
"Jā, jā, bērniņ, Raņķis, Raņķis bij viņa vārds," Annuža atminēdamās sacīja.
"Vai tu zini, veco krustmāt, kas šos krustus nolauzis?" Anniņa jautāja tāļāk.
"Tas, meitiņ, zināms varbūt tik Dievam un pašam lauzējam," Annuža atbildēja tāpat bēdīgi.
Anniņa noliecās pie akmens, kurā krusts bija iestiprināts, un lasīja atkal: "Chri-stus, der ist mein... še ir vidū daži vārdi izkapāti, tik pašās beigās atstāts vēl viens: Tod."
Pilnīgos vārdos tur bij rakstīts tā:

Christus, der ist mein Leben,
Und Tod ist mein Gewinn, -

bet tagad, pēc izkapāšanas, izskatījās tā:

Christus, der ist mein
Tod

"Vai tu zini, veco krustmāt, kas šie par vārdiem un kas viņus izkapājis?"
"Vai es, bērniņ, vāciski māku?" Annuža atteica, it kā gribēdama sacīt, lai met jel no jautāšanas mieru. "Protams, ka tie būs Dieva vārdi; uz kapiem bez paša nomirēja vārda cita nekā neraksta kā tik kādu vietiņu no Dieva vārdiem. Šo vārdu izkapātājs nav zināms tāpat kā krusta nolauzējs, bet to var zināt, ka tas viss ir darīts tam par atriebšanu, kas dus apakš tā krusta, jo tas cilvēks bijis netaisns un ļauns. Še tu, bērns, vari mācīties ar baiļu pilnu sirdi no grēkiem sargāties! Še redzi, kā atriebjas cilvēki ar grēka darbiem pret grēka darbiem un neliek miera savam nīdētam ļaundarim pat ne kapā, bet nolauž svēto krusta zīmi un izkapā kapa uzrakstu, it kā gribēdami sacīt, ka uz šā kapa nedrīkst likt nekāda krusta un nekāda uzraksta. Bīsties, bērniņ, no grēkiem un nedari ļauna nevienam cilvēkam, bet panes ļaunumu ar pacietību! Neatriebies tam, kas pie tevis noziedzas, jo atriebšana pieder Dievam, kā viņš pats saka. Neaizmirsti nekad, kādu žēlastību viņš darījis pie tevis, glābdams tavu dzīvību, kad gulēji kā pamests, vājš tārpiņš. Gan Dievs pats zinās arī uz priekšu, kas vajadzīgs pie tavas labklāšanās. Nesteidzies tu nekad ar savu grēcīgo cilvēka prātu viņam priekšā! Tu, kad augsi liela, dabūsi arī gan dzirdēt, ko šis pats cilvēks, kas dus taī kapā, ir darījis tavam tēvam, dabūsi dzirdēt, ka varbūt tik caur viņu tu esi kļuvusi par bārenīti, bet neturi tādēļ nekad ļauna prāta uz viņu, it kā ir darījuši citi, pie kuriem viņš noziedzies. Neskaties uz šo kapu nekad ar riebumu un naidīgām acīm, bet pieej allaž, kad vien nāc uz kapsētu, arī pie viņa ar līdzcietīgu sirdi un lūdz Dievu, lai apžēlojas par tā nabaga cilvēka dvēseli un lai uzņem arī viņu savās tēvišķās rokās. Ja ne vairāk, tad noskaiti jel svēto lūgšanu vai arī kādu skaistu dziesmas pantiņu. Visiem kapiem ir savi apmeklētāji, kuri to piemin un aprauga ar mīlestību, vēlēdami aizgājušiem saldu dusu un priecīgu augšāmcelšanos lielā dienā; bet, ja arī jau atrodas dažs kaps, kurš būtu aizmirsts un pie kura nenāktu nekādi piederīgie un draugi to apraudzīt ar svētām domām sirdīs, tad tomēr nīdēts un ar nepatikšanu uzlūkots nav neviens kā šis. Tādēļ vien jau, meitiņ, klājas tev pieiet pie viņa, kā citi visi no tā atraujas, lai tad būtu jel viena sirds uz pasaules, kura nopūšas pie šā kapa, tāpat kā pie tavu vecāku kapa, kurš arī stāv kā vientulis. Visi cilvēki esam Dieva priekšā grēcinieki, un, ja viņš negrib tiesāt mūs pēc savas žēlastības, tad ikkatram jāpazūd. Nāc, bērniņ, noskaitīsim kādu pantiņu par visiem aizgājušiem kopā un tad iesim atkal mājā, jo nu esam atpūtušās."
Anniņa, kura bij uzmanīgi Annužas vārdos klausījusies, pienāca tagad, nostājās viņai līdzās un, rociņas salikusi, piebiedrojās skaitīšanai:

Ak, jūs klusās kapenes!
Še guļ mūsu brāļi,
Atšķirti no pasaules,
Vītuši un bāli... - etc.

Pēc tam kad bij dažus pantiņus noskaitījušas, Annuža pacēlās ar spieķīša palīgu, noskatījās vēl uz visiem kapiem, kuri bij viņas sirdij dārgi, tad, Anniņas vadīta, sāka iet atkal no kapsētas ārā, runādama šos vārdus: "Dusat nu, mani mīļie! Nezin vai šaī vietā vairs jūs apraudzīšu, bet varbūt satiksimies drīz atjaunotā dzīvībā un mūžīgā godībā,

Kur neviens aiz sāpēm vaidēs,
Kur nevienam nekas kaitēs."