KAUDZĪTES MATĪSS

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

PIRMĀ DAĻA

II

Steņģene nedabūja teikumu izrunāt līdz galam, jo pašlaik, kad viņa piecēlusies taisījās aiziet, atvērās durvis un ienāca vecais Laķis, sveicinādams: - Labdien šaī mājā! - un nolika skārda spaini aizdurvē.
Brencis Linums kā īstais mājnieks, sveicienu atņemdams, steidzās padabūt sēdeklīti un sacīja Laķim: - Piesēsties nu, tad varēsim parunāties trijatā. Mums divatā ar Steņģa māti sāk valodas gandrīz tā kā pietrūkt. Bet, Steņģa māt, pasēdaties nu vēl, varbūt dzirdēsim kaut ko no krusttēva Laķa.
- Es gan drīzāk vēlētos dzirdēt kaut ko no jums, - Laķis labsirdīgi atbildēja, vēl nesēzdamies.
- Bet nu piesēstaties jel vispirms, - Brencis atkārtoja.
- Pateicos, pateicos, - Laķis, mierīgi kabatās meklēdams, sacīja. - Es kā kara vīrs esmu ieradis gan vairāk stāvēt nekā sēdēt, vienumēr virsnieku priekšā vien savu ilgo dienesta laiku pavadīdams. Bet nu jau var gan piesēsties arī, īpaši tāpēc, ka, kājās stāvot, nevar satiņāt tik labi papirosa. Paldies par sēdeklīti! - To teicis, Laķis apsēdās un pēc kareivju ierašas sāka taisīt papirosu, ietīdams papīra gabaliņā tabaku.
- Tad šitas vīrs gan ir tāds, kas nekad vecs nepaliks, - Steņģene, no jauna apsēdusies un Laķī skatīdamās, iesaucās. - Ūsas gan baltas, bet augums cēls kā jaunekļam, lai gan gadi, kā dzird, atrodas iegājuši tāļu deviņdesmitos.
- Nu, cik vēl tādu jaunekļu parādīs, kas iznesības cēlumā būs viņam līdzīgi, - Linums piebilda.
- Jā, mēs, kareivji, nedrīkstam rādīt gurduma vai nespēka, - Laķis skaidroja. - Lai cik piekusuši, bet virsnieku priekšā vienumēr jāsaslienas un jāsaka: «Prieks cenšoties!» - To sacīdams, viņš militāriskā veidā pacēla labo roku pie cepures.
- Žēl gan, ka šitādam sava laika cēlam cilvēkam jāpavada viss mūžs tā vientulīgi tās garās kara klausības dēj un pēdējie vecuma gadi jānotūto vienam pašam kā sila baložam bez sirds draudzības, - Steņgene izsacījās par Laķi un tad griezās pret Linumu. - Bet ko tad tu, Brenc, dzīvo arī bez nekādas laulības laimes? Man tādu dzīvi grūt' redzēt. Vai esi sācis mācīties no Laķa krusttēva?
- Nevis no Laķa krusttēva, bet no Steņģa tēva un citu līdzīgu tēvu laimes, - Linums zobgalīgi atteica.
- Vai tu tādiem pielīdzini sevi? - Steņģene vaicāja. - Ar jums abiem gan neviena nenaidētos un pat es arī nē, - viņa smiedamās piebilda.
- Jaunumā būdamas, jūs visas esat sveramas vai ar zeltu, - Linums runāja, - bet vecumā topat pavisam otrādas. Cik gan būs atrodamas tādas, ar kurām tad var piemīlīgi satikt, kurām nebūtu vismaz īgna prāta, ja arī ne visas naidīgas?
- Vai nu, cilvēks, mūsu pusē vien visas vainas? Gan jau jūsu pusē arī viņu pārpārim, - Steņģene teica pretī.
- Bet kur tad nu beigās tā tava teiktā laime atradīsies, ja arī vainas dažreiz dalāmas uz abām pusēm? - Linums prātoja tāļāk. - Tad labāk to laimi turēt tik prātā nekā pēc viņas dzīties.
- Ja nu visi tā sāktu domāt, kas tad būtu no tās posta pasaules? - Steņģene jautāja.
- Tā jau tad vēl vienīgā laime ir, ka daudz nav, kas tā domā, - Linums atteica.
Visi trīs nosmējās, un Steņģene sacīja Laķim, kā atjaunodama priekšējo sarunu:
- Stāstīt gan tu, Laķi, par saviem piedzīvojumiem varētu vai veselām dienām, kaut būtu vien vaļa klausīties. Bet izstāsti jel to, cik ilgi tu nokalpoji un kur karoji?
- To jau nu gan var izstāstīt drīz, tas tiesa, bet, ka, visus piedzīvojumus stāstot, vajadzētu daudz laika, tas arī tiesa, - pirmos dūmus vilkdams, Laķis atbildēja. - Noņemts tiku priekš turku kara un ieskaitīts ķeizara Aleksandra II gvardu pulkā, bet izstājos tikai gandrīz pēc: trīsdesmit gadu nokalpojuma. Nebij gan pavēlēts tik ilgi kalpot, bet es pats labprāt paliku uz vairākiem dienesta laikiem. Karojis esmu visbriesmīgākās kaujās. Lodes ir gan mani ievainojušas, bet dzīvību taču saudzējušas. Tāds nu vēl kustu, kāds tagad esmu devītā mūža gadu desmitē. Šāds ir mana garā mūža īsais stāsts.
- Pilns simts jau nu gan tev jānodzīvo, varbūt vairāk arī, - Steņģene prātoja, - lai jel pēc grūtiem un ilgiem kalpojumiem dabū miera dienās arī padzīvoties.
- Man tās miera dienas nav vis nekādas mierīgās, jo stāv uz apziņas rūpju pilnā gādība par abām bārenītēm māsas meitas meitenēm, kās, kā jau zināt, palikušas bez nekā; un, ja vēl man drīzumā jāaiziet, tad tām jāpaliek vai bez rada raksta. Sevis labad jau vis vairs nav prieka dzīvot, nedz pilna simta gadu gaidīt, kura skaita arī gan vis nesasniegšu, bet to nabaga bērnu dēļ jālūdz gan kā Iskijam, lai vēl kādus gadus pieliek, - Laķis runāja pīpodams.
- Par vecāko jau nu gan tev liela bēda vairs nav, tā jau pati sāk kaut ko pelnīt, - Steņģene sacīja. - Pag, kas viņai vārds? Laikam Maja? Un mazākai?
- Tai Katrīna, - Laķis atbildēja. - Jā, bet lielākai stāv lielākas vajadzības priekšā. Caur skolu nu gan esmu izvilcis pa daļai vēl ar pāršūtām mātes drēbēm, bet uz pavasari jāiet dievgalda mācībā, kur nevar laist bērna gluži kā par apsmieklu - vajaga piemērota apģērba, pienācīga apava, kad arī neko lepnu, bet jel lai nav citiem par piedauzību. Tas nu viss man gādājams, bet ar ko? Pašam jāuzturas, un par ziemu vēl abi bērni klāt. Maja pa daļai jau gan savu ziemas iztiku nopelnīja, bet mazam palaidnēnam vēl nekā. Tam jāgādā viss uz skolu līdz. Un viss, kā jau zināms, bezgala dārgs, vai grāmata, vai papīra lapiņa, vai maizes riecieniņš - un kas vien vajadzīgs. Ganos šovasar drusku gan gāja, bet nenieka vēl nenopelnīja.
- To vecāko no jūsu audžu meitām, Maju, es esmu pāra reizes redzējis, un man tas bērns ļoti labi ietika, - Brencis sacīja.
- Un man tāpat, - Steņģene piebilda. - Viņa tāda mīļa, klusa un labsirdīga. Viņas saimniece reiz bij viņu atsūtījusi sāls aizņemties. Ļoti patīkama meitene.
- Tas tiesa, - Laķis apstiprināja. - Par Maju man bēda nav, tā neceļā neies, bet par mazo nebēdniecēnu diezgan rūpju. Tas var man sagādāt daudz dažādu raižu. Tas ir pavisam citāds putnēns. Par postu, vēl ir ieradusies mājā izspilgusē Jetes jaunkundze ar savu pīpošanu, greznošanos, smaržošanos un citām peļamām ierašām, kuras atnesusi, protams, no piedauzīgām virspilsētas dzīves kārtām. Un tad, līdzko no skolas nāk, tad tik pie Jetes un nevar vien beigt stāstīt, cik Jete gudra, kā māk laist dūmu gredzeniņus no mutes, kā māk dziedāt, kā rokas vēcināt un kājas mētāt, kādi tai gredzeni, kādi spīdulīši karājas ausīs un nezin kādas spices un lentes.
- Lai nu šā vai tā, grūtumu tev jau gan daudz, audzējot šās nākamās Plīņu mājas mantnieces, bet pēdējās dienās būs varbūt, kur piemesties pašam arī, - Steņģene sacīja.
- Dievs vien jau zin, kam vēl tiks Plīņi, kam kura cita vieta! - Laķis izsaucās.
- Tā jau nu gan daudzina, ka ilgu gadu nomniekiem vai viņu bērniem muižu ciematus došot, - Steņģene drošināja. - Un šo meiteņu vecāki jau Plīņus valdīja līdz beigām.
- Jā gan, līdz pilnīgai izputēšanai - pats gadiem uz gultas, pati arī savu tiesu sirdzēja un beidzot tāpat agri nomirēja, kad visa dzīve postā un muiža paņem mantu atliekas par nomu, atstājot divus bērnus kā man par peļņu, - Laķis papildīja Steņģenes vārdus.
- Bet nu bērniem taču tiesība uz māju paliek, - tā Steņģene.
- Tā būtu gan domājams, bet tā pati puspalaidnīgā Jete rāda arī tiesības uz Plīņiem, kas esot vēl vecākas par šo nomirušā Lūra meiteņu tiesībām, - Laķis skaidroja, - jo viņas vecvecāki arī tur ilgi dzīvojuši pirms Lūra laika. Bez tam esot laikam Anglijā kāds Jetes tēva tēva pušelnieka dēla dēls, ar kuru Jetes tēva tēvs dzīvojis kopā savā laikā Plīņos. Tas braucot uz Anglijas tirdzniecības kuģiem un esot arī ar vēstuli par Plīņiem apvaicājies. Viņa uzvārds laikam Graustiņš, un laikam vēl veca rada Lūru meiteņiem tāpat kā Plīņu Jete man. Tātad nav vēl nemaz paredzams, kam Plīņi tiks un vai paliks nedalīti.
- Nu tad saprotams, ka Jete šās pašas lietas labad vien būs steigusies no virspilsētas šurp, - Linums piemetināja. - Nāk arī gaidāmās izpildu komitejas vēlēšanas, un pastāvīgi atkārtosies dažādas sapulces, kur priekš sevis varēs zvejot. Ja māja Jetei tiktu, tad viņa nevēlētos nemaz to paturēt, bet tikai izsist naudu no tās, ko izpalaidņot, tāpēc tādā gadījumā paredzama Plīņu mājas pārdošana.
- Tā tas būs gan, ja Plīņi viņai tiks, - Laķis piebalsoja. - Nākamu ceturtdien jau izdosies varbūt ko nomanīt šaī lietā arī.
- Ak posts! - Steņģene izsaucās. - Nākamu ceturtdien man jātiek miera tiesā, un tad nezin, vai vēlēšanu sapulci vēl pavisam aizķeršu. Kad tik jau nesāk bez manis spriest par Ezermuižiņu. Tā vien jau dzirdu, ka daudzi pēc viņas tīkojot.
- Kā nu nē, kā nu nē, tik jauka vietiņa, - Linums pasmīnēdams piebilda. - Šepat vien jau esam divi: Laķis un es. Bet Stērģenieks arī nav necik tāļu, tāpat Tuluks un Remps.
- Stērģenieks, tas palaidņa dzērājs! Lai tik viņš lūko muldēt! Pats savu peļņu zina tik noplītēt un tad pēc citu labuma dzīties, - Steņģene dusmojās. - Tie otri divi tādi paši.
- Bet nezin vai par mums abiem tu nekliegsi tāpat? - Linums vaicāja.
- Jūs vis man nekatrs uz kakla nenāksat, to es tik daudz saprotu gan, jūs vis neesat tādi iekārotāji, bet citu nekaunīgu rāvēju ir diezgan bez tā nelieša Stērģenieka. Tur sirdij jākāpj pa kaklu laukā.
- Es jau iztikšu ar to pašu asi garo un pusasi plato zemes gabalu līdzās saviem vecākiem, - Laķis sacīja. - Tur man nevienam nebūs jāuzmācas pēc zemes.
- Un tad es arī vismaz citiem nebāzīšos virsū. Ja kāds brīvs zemes gabals ir, lai dod, ja nav - iztikšu tāpat kā līdz šim no saviem roku darbiņiem, - Linums mierīgi sarunu turpināja. -Bet ar Stērģenieku un tiem citiem vis tik viegli galā netiksi kā ar šiem mums diviem.
- Nu, lai tie nekauņas lūko vien! Es viņiem likšu visu virsū, ja tik tikšu laikā atpakaļ no miera tiesas.
- Nu, šaī sapulcē par māju un zemes dalīšanas lietām nekā nenospriedis, bet vēlēs tik izpildu komiteju. Gaidīdami un pa balsu skaitīšanas laiku, protams, šo to runās, bet tas viss paliks tik tāpat kā runāts vien bez izpildījuma. Īstenos spriedumus arī šaī lietā dos tad izpildu komiteja, - Linums paskaidroja.
- Jā, bet, ko vienreiz iesāk spriest un noteikt, no tā vēlāk negrib vis atkāpties, - Steņģene sacīja pretī.
- Tie tādi spriedēji komitejā gan varbūt neviens netiks, tāpēc par viņiem maza bēda, - Brencis drošināja.
- Bet viņi ar savām iekārošanas iedomām plātīsies tāļāk pa citām vispārīgām sapulcēm, un, kas reiz viņiem prātā iespiedies, to vien daudzinās, kamēr sadaudzinās, - Steņģene turpināja ar aizdomības bailēm.
- Tam nu visam laiks vēl uz priekšu, - Linums uzsāka, -bet, ja par šo vēlēšanas sapulci gribi ko domāt un darīt, tad jādara steidzīgi gan kaut kas cits - jāgādā, lai izpildu komitejā tiek ievēlēti tādi darītāji, kas ne vien ko prātīgu grib, bet arī spēj darīt. Tur jārūpējas sarakstīt tādu izpildu komitejas sastāvu, ka var izdabūt jel balsu vairākumu no krietniem un prātīgiem cilvēkiem, lai tad arī nāk pa starpām dažs šāds, dažs tāds, jo bez tādiem jau arī tas pulks nebūs, kur jāievēl, kā dzird, līdz trīsdesmit cilvēku. Nav jāaizmirst, ka citi tagad nestāv vis vairs mierā. Tur atradīsies ierakstīti daždažādi vēlamie, un pie vēlēšanām viss vientiesīgāko sieviešu bars stāvēs Jetes varā, un pati Jete būs arī vēlama. Ko viņa gribēs, to rakstīs un droši vien pati sevis neaizmirsīs. Augura Antons gan vēl nav pilngadīgs un ievēlēts nevar tikt, bet viņš būs lielākais balsu vācējs no vīriešu puses iepriekš un arī sapulces dienā gan pa āru, gan arī iekšā par rakstītāju un izstrīpotāju. Vecāki cilvēki, paši rakstīt un strīpot vai nemācēdami, vai aizmirsuši un nesaredzēdami, liek tādiem rakstīt, bet nezina pavisam, vai tie izdzēš un ieraksta zīmītēs to, kas tiek likts dzēst un rakstīt, jo tādi dzēsāji un rakstītāji dara, kā paši grib, neviens tiem pakaļ nelūko. Ja nu visa pagasta labklājības lieta nāk nejēgu, palaidņu un postītāju varā, tad zini gan, ka tie darīs, ko iegribēs, un kur tad paliks katram māja vai manta?
- Es nu gan gribētu vēlam jūs abus arī pulkā, ja tik izdotos, - Steņģene uz to sacīja, - bet prāti jau dažādi.
- Linums jau nu var iet, bet man nedz vaļas, nedz iespējas - jāstāv vienumēr darbā, - Laķis atteica. - Uz to vēlēšanas sapulci jau nu gan domāju aiziet un jel savu balsi nodot, bet vairāk gan nedomātu nekā.
- Kādu darbu tad tagad strādā? - Steņģene vaicāja.
- Kāds gadās, - Laķis atbildēja. - Jākulsta lini, jātaisa karotes, jāsien slotas, jātin dažreiz audējiem dzijas spolēs, jānes saimniecei ūdens par dzīvokli, jābrauc brīžam mežā vai jāved siens un šis tas cits.
- Man par sevi jāsaka tas, - Brencis Linums iesāka, - es neesmu vis liedzīgs bijis uzņemties kādus sabiedrības darbus, kad esmu ticis kur aicināts vai vēlēts kā agrāk pagasta vietnieku pulkā vai pie smilšu vezumu skaitīšanas, akmeņu un baļķu atmērīšanas, skolu taisot; bet labāk taču ir darīt savu darbu mierīgi mājā nekā jēgties pa sapulcēm un sēdēm valdību lietās.
- Steigšos jau nu gan ceturtdien, ja tik vien no tiesas tiktu laiku vaļā, - tā Stenģene, uzceldamās un ar savu rūtaino sedzeni apsegdamās, beidzot vēl nosacīja.
- Bet kāda lieta nu tev atkal tiesājama ir? - Linums vaicāja.
- Algas lieta ar pērno puisi Vernuli. Viņš nogulēja pusotras dienas, neiedams pie darba, un negrib necik atlaist no algas. Redzēs, ko izspriedīs. Nu, ar Dievu! Bet kad lai es nāku pulkstenam pakaļ?
- Ar Dievu! Jā, nākt vari rītvakar. Bet tad atnes arī ziņas, ko vēlēšanu lietās būsi darījusi, - Linums sauca pakaļ, viņai aizejot un durvīs esot.
- Daudz jau nu gan apsolīt nevaru, bet varbūt izdosies ar vienu otru parunāt. - Pēdējos vārdus Stenģene sacīja, vēl klebiķi rokā turēdama uz durvs aizvēršanu, kad bij no abiem sarunas biedriem, roku sniegdama, atvadījusies, bet vaļējās durvis bažījās vēl: - Diez, diez vai būs vien tie jaunie laiki tik jauki, par kādiem viņus daudzina?
- Jā, jā! Tās gaviles negrib vis vairs tik jauki skanēt izejot, kā skanēja ienākot, - Linums, kā viešņu pavadīdams, vēl piemetināja.
- Un kas tad tās par gavilēm viņai bij? - Laķis vaicāja, tiņādams otru papirosu.
- Gaviles bij par mantas dalīšanas padzirdējumiem, ka nu bagātība nākšot arī viņas stāvokļa cilvēkiem un, protams, viņai pašai arī. Bet, tuvāk padomājot, iznāca tā, ka viņai drīzāk būs no sevis citiem jādod nekā no citiem jādabū, un tad apcirtās pavisam otrāda, - Linums stāstīja.
- Taī ziņā jau viļas visi, kam kāda manta ir un kas tad art vēl cerē uz dalīšanas labumiem, - Laķis piebilda uzceldamies.
- Un, ja dalīšanu ieved, tad jādala ik dienas, jo vakarējais dalījums rītu vairs nederēs. Tad jau būs nevienādība no jauna un ja ne vēl lielāka dien' no dienas, un drīz nebūs vairs, ko dalīt, it nekā un apstāsies viss, - Linums ar to pabeidza sarunu.
Laķis paņēma no aizdurvs savu spaini un, to Linumam dodams, sacīja: - Še, ieliec tam dibenu vai arī tik aizlāpi caurumus dibenā. Rītu atnāks Majēns pakaļ.
Linums apskatīja spaiņa dibenu pret gaismu un sacīja: - Tie caurumi nav gan lieli, varbūt izdosies tos aizlodēt. Labi, labi, rītu pēc pusdienas var nākt.
Viens pats palicis, Linums vēl pie sevis runāja attiecībā uz Steņģenes tiesāšanos ar pērno puisi: - Nepraša! Tu tiesāties ar to izveicīgo un apķērīgo Vernuli! Viņš tevi var ietiņāt pat tādos tīklos, ka nezināsi, kā iztiņāties. Dzirdēsim ar laiku.