KAUDZĪTES MATĪSS

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

PIRMĀ DAĻA

III

Svētdien Laķis, no baznīcas atnācis, ieturēja savu visvienkāršāko auksto pusdienu, ko Maja bij viņam uzlikusi, kad ieskrēja istabā žirgtā, mazā Katrīna jeb, kā Laķis viņu sauc, Katrēns un sāka viņam stāstīt nevaldāmā straujumā:
- Kad tu redzētu, vecais krusttēv, kādi Jetei vēl vieni kleiti, skaistāki par visiem citiem! Viņa tos glabā tai līdzatvestā savādā savāžamā lādē un uzģērba, tik tā kā mums ar Maju parādīdama.
- Nezin vai tik man gribētos vien tādos kleitos skatīties? - Laķis, tāpat mierīgi ēzdams un uz stāstītāju nemaz nepagriezdamies, sacīja.
Meitene abām delnām apņēma, kā bērnišķīgi ieradusi, Laķa kreiso roku kalnpus elkoņa un steidzās stāstīt tāļāk, pa reizei pagrandīdama saņemto roku, kad manīja, ka vecais krusttēvs negrib vis diezin cik vērīgi viņas brīnumu stāstos klausīties: - Gribētos gan, gribētos gan! Kad tu redzētu, kad tu redzētu! Visi tie kleiti vienos zeltainos mirdzumos no vietas. Klausies jel, vecais krusttēv! -Pie šiem vārdiem meitene krietni sagrandīja Laķi, ko viņš arī ļāva ar mieru un labprātību notikt, kā laikam arī citos līdzīgos gadījumos būs bijis ierasts.
- Jā, jā, meiten, palaidnēn, es dzirdu arī bez klausīšanās, - vecais atteica - tāpat ar vienaldzību un nekā nelikdamies vērojot.
- Tad nu garums tiem kleitiem tikai pāri ceļgaliem, krūtis šitik zemu plikas, pret muguru arī plika vieta, lūk, šitā šauri salaista uz leju. - To sacīdama, stāstītāja, atlaidusi Laķa roku, izrādīja visu pie sevis pirkstiem. - Un tad zeķes ar zeltainām strīpām, kurpītes sudrabotas, ar zelta sprēdzītēm virsū. Bet tu jau, vecais krusttēv, mani nemaz neklausies! -To sacīdama, viņa sakampa atkal vaļā palaisto roku kā pirmāk un sagrandīja vēl vai stiprāk.
Vecais par to nerādīja joprojām nekādas nepatikas, bet vēl pasmējās, sacīdams: - Diezgan, diezgan! Nu jau visu zinu arī neklausīdamies.
Pasmaidīja arī Maja, kura pa to starpu bij ienākusi un līdza dzirdējusi ar dedzīgu aizgrābtību stāstāmos māsas brīnumīgos stāstus.
Laķis, ēst pabeidzis, salika brītiņu roku rokā un tad sacīja Majai: - Nokop nu, meitiņ, galdu un tad ienāc atpakaļ paklausīties, ko es stāstīšu savu reiz.
Maja pasteidzās padarīt, kā vēlēts, un Laķis pa tam satiņāja sev papirosu un sāka iepīpot.
Kad Maja bij atpakaļ un apsēdusies, tad Katrēns, kā ierasts, nometās ceļos pie vecā krusttēva, atspiedās ar elkoņiem viņam uz ceļgala un sacīja: - Stāsti nu, vecais krusttēv!
- Gara jau mana stāstīšana šoreiz nebūs, bet vairāk tik tāda kā līdzība. Kad tu, meiten, stāsti, brīnodamās par Jetes vizuļainām rotām, tad man nāk prātā, ka siltās zemēs ir arī tādas briesmīgas čūskas ar spīdulīgām zvīniņām, kas zeltaini mirdz un pievilina citus vientiesīgus dzīvnieciņus, kas tad tiek nodzelti.
- Vai tā! Vī die! - Katrēns iesaucās. - Vai tu tādas redzēji, kad karā biji?
- Redzēju gan.
- Ko viņas darīja? Vai virsū lēca?
- Nāca mīlīgi pretī.
- Ak tad nāca pretī! Ko tad tu darīji?
- Gāju ar līkumu apkārt.
- Ak tad gāji apkārt! Tas gudri gan! Ko tad viņas?
- Griezās pa brītiņu atpakaļ.
- Ak griezās atpakaļ! Un ko tad tu atkal darīji?
- Gāju atkal ar līkumu apkārt.
- Ak tad gāji atkal apkārt! Tas gudri gan.
Maja šad tad viegli pasmīnēja par Katrīnas vientiesīgiem izsaucieniem.
- Tā visiem dzīves vilinājumiem un kārdinājumiem es centos iet ar līkumu apkārt, - Laķis vēl sacīja.
- Tas gudri gan.
- Nu tad darāt «gudri» jūs, bērni, arī tāpat. Nereti aiz pasaulīgu rotu spīduļiem slēpjas briesmīgs nāveklis jaunām dvēselēm.
To sacīdams, Laķis paglaudīja Katrēnam galvu, un varēja redzēt, ka tas bērns viņam ļoti mīļš, lai arī to saukāja gan par palaidnēnu, gan par negantēnu, bet arī tie bij tikai drusku apslēptu mīlinājumu vārdi. - Celies nu augšā, - Laķis beidzot sacīja, paceldams meitenēnu aiz paduses. - Man šoreiz vairāk nav, ko stāstīt. Tik paturat vien, to pašu labi prātā un pārdomājat arvien no jauna.
- Tas gudri gan, - mazā piecēlusies vēl apstiprināja, kā pamācību nobeigdama.
Caur baltām ūsām varēja nomanīt pasmīnam ir veco krusttēvu.
Maja, pie pēdējā Katrīnas gudrības apliecinājuma arī vēl pasmaidījusi, sēdēja nopietni domīga, un varēja redzēt, ka viņa vecā krusttēva līdzību saprot jau daudz dziļāk par pilnīgi vēl bērnišķīgo māsu.
Pašreiz ienāca no otras istabas Jete pilnā svētku rotā ar tievu, kūpošu papirosiņu starp smalkos, baltos cimdiņos tērptiem pirkstiem un tik lielu platmali galvā, ka, pa durvīm ejot, galva bij jāpiešķiebj, lai malas nesamestos stenderēs.
Ar vieglu galvas palocījumu Laķi pasveicinājusi, viņa nievātnīgi vaicāja: -Ko tad nu atnesāt no tās baznīcas?
- Atnesu gan dažas dārgas mantas - gan ne skārdu spīduļainas, ar ko bērnus kairināt, gan bez ārēja greznuma, bet ar iekšēju patiesības svaru.
- Nu tad sakāt viņas, lai es arī dzirdu, - Jete lepni uzsauca.
- Pirmā ir tā, ka grēki sodībai nespēj izbēgt, lai arī iesākumā tiem cik vieglas kājas, - Laķis atbildēja.
- Un tāļāk? - Jete vēl ar lepnumu vēlēja.
- Tāļāk otra ir, ka augstprātībai zemu jākrīt.
- Vai vēl kāda? - tā Jete turpināja vaicāt, bet vairs ne visai lepnīgi, turpretī tikai tā, it kā rādīt gribēdama, ka nejūtas pazemota.
- Jā, vēl ir gan, - Laķis mierīgi atteica, uz Jeti maz paskatīdamies.
- Nu tad sakāt jel to arī!
- Tā skan tā: uzvara pieder nevainībai!
Jete sajuta labi, ka visas šās mācības tiek zīmētas uz viņu vien, tāpēc, gribēdama mazināt jel viņu nozīmi, sacīja: - Daža no tām jau veca un aprasta.
- Bet neviena nenovecojas - tāpat kā saule pie debesīm, kas gan nezin cik veca, bet ne tādēļ nespožāka, un nevienam viņa nav apnikusi. Tāpat nenovecojas un neapnīk arī patiesība un nezaudē nekad sava svara, tāpēc nevar tikt arī nekad pārāk daudz atgādināta. - To sacījis, Laķis pagriezās uz abām meitenēm, laipni vēlēdams: - Jūs ejat padzīvoties pie viņļaužu meitenēm.
Abas meitenes tūliņ klusām izgāja. No tā varēja redzēt, ka viņām ikviens vecā krusttēva vārds pildāms ar labu prātu un bez vilcinājuma.
Jete, kas iesākumā bij gribējusi Laķi paniecināt un pazemot, sajutās ļoti vīlusies un pati ar viņa gara spēku un attapību nostumta pavisam pie malas un nu atradās ar sevi nemierā. Bet, gribēdama to sajūtību slēpt un nerādīt, ka jājūtas pazemotai, sacīja: -Es gribēju Maju vest līdza uz saviesībām kaimiņos, bet jūs aizsūtījāt projām.
- Vai tad vēl nav diezgan, ka pati esi nogājusi neceļos, ne vēl nabadzīgu un līdz šim godīgu un nevainīgu bērnu vilkt ar līdz?
- Es viņu apģērbtu, ja pašai nav, un sataisītu, kā pienākas, - tā Jete ar pacietību.
- Jā, ar taviem palaidnības un apgrēcības greznumiem bērnam par samaitāšanu un pasaulei par apsmieklu, - Laķis sacīja.
- Vai uz viesīgu vakaru ejams tā kā uz ganiem? - Jete, nopurinādama papirosa pelnus, lepni vaicāja.
- Tādai viesīga vakara iešanai, kādus tu turi cienā, ir daudz ko pretī runāt, - Laķis domīgi atteica.
- Nu tad sakāt! - Jete uzsauca.
- Kāda tur drošība par kārtību un pieklājību? - Laķis vaicāja. - Valdības ieceltās un labi iekārtotās biedrībās cita lieta. Bet šitādos pašu sarīkojumos, nu, ja vēl visi ir tur godīgi cilvēki, lai tad kā būdams; bet, ja atrodas vien pulkā kāds nekrietns, bez kādiem tādi viesīgi vakari nekad nav, kura godīga jaunava tur var droša būt pret goda aizskārumiem, un kāda tur izprieca, kur vismaz godu jūtošai dalībniecībai jāstāv vienās bailēs, ja arī neceļas vēl lielākas piedauzības?
- Tādi nekrietnie jāizraida, - Jete atbildēja.
- Jā, bet kas būs tie izraidītāji, kur nav nedz biedrības kārtībnieku, nedz policijas? Un vai tādi ar labu ies, būdami, kā arvienu, iereibušies?
- Viņus tad var boikotēt, kad neviens ar tiem neielaižas un neviena nepieņem uzaicinājuma uz deju, - Jete sacīja.
- Būs gan tādiem bail no boikota, kas tikai mīl kaut kuru aizskart un gānīt un īpaši pret jaunavām negodīgi būt! - Laķis atteica, pagriezdamies drusku iesāņus.
- Tādiem tad es krauju par ausi, - Jete sacīja ar lepnumu.
- Un vai viņi nevarēs kraut tev pretī vēl daudz citādi, nekā tu viņiem ar savu cimdaino ķepiņu? - Laķis vaicāja. - Tādi tad ies gan tev uguni rādīt, kad pirmā būsi situsi; un kāds gods meitai kauties un iet pavisam tādā pulkā, kur jākaujas? Iedomāt jau nu gan varam labāko gadījumu vēl tādu, ka arī šāda gara cilvēki kautrētos sist sievietei pretī, bet kas tad nu būs viss tāds viesīgs vakars cits kā izkaušanās bļaurīgu dzērāju barā, no kura īpaši jaunavām jābēg?
- Tur jau taču būs arvienu lielums krietnu vīriešu, kas sievietes aizstāvēs, - Jete prātoja.
- Tad jau arī tāpat vien jānotiek, kā nupat sacīju un kā daudzreiz no tādiem vakariem dzird, ka tie beidzas drīz ar izkaušanos, - Laķis teica pretī. - Sievietes pret neliešiem aizstāvot, cits nevar izcelties kā kaušanās. Un tad nu tiek gan godīgiem meitenīšiem izprieca tādā briesmu pulkā, kur nāk vēl bailes klāt par drošu tikšanu mājās!
- Godīgie puiši jau labprāt pavada, - Jete piebilda.
- Lai nu tādi vientiesīgi bērni izzina ikkura pavadītāja godīgumu un kas kuram var prātā būt! - Laķis runāja tāļāk. - Uz kārtīgu biedrību izrīkojumiem pietiek, kad meitām iet līdz māte vai kāda krustmāte īsti drošas mājās tikšanas labad, bet uz šādiem savvaļības sapulcējumiem, ja turp pavisam kāda jaunekle laižama, vajadzētu būt no mājas kāda vīrieša par aizsargu un pārvedēju mājā.
- Man Maju gan varētu uzticēt gluži droši, - Jete uzsāka vēl, gribēdama Laķi pārliecināt par savu neesošo sirds skaidrību un krietnumu.
- Ja arī tā būtu, - Laķis atbildēja, - kam gan es ticēt nevaru, un ja tas bēdīgais bāra bērns nebūtu savā apģērbā tik visai nabadzīgs, - Laķis tā pa mazu brītiņu uzsāka.
- Jā, bet jūs vedat viņu taču tādu pašu arī uz baznīcu, - Jete iekrita spēji Laķim valodā, domādama esam iespiestu viņu tādā kaktā, no kura tas viegli laukā netiks.
- Aha, - Laķis droši atsaucās, - tā lieta pavisam citāda, kādas tu nesaproti. Dieva priekšā vari iet, cik nabadzīgs būdams, ja tik tīrība, jo viņš uzlūko tik cilvēka iekšieni un neatraida neviena nabaga viņa nabadzības dēļ, bet cilvēku acis turpretī prot pazīt tikai ārpusi. Gan jau redzēsi, kā šovakar puiši lips ap tevi kā mušas ap medus trauciņu tavas greznās ārpuses dēļ, lai iekšiene kāda būdama; bet uz tādu nabaga bērnu neviens nepagrieztu ne acu. Un, ja saģērbtu viņu tādās rotās, tad tai būtu tikai āksta nozīme. Vienādi kā otrādi apkaunojumā: nabadzībā - neievērots, nievāts, greznumā - griezes bērns pāva spalvās. Un, turpretī ja tu ieietu tāda, kāda tagad esi, īpaši kādā lauku baznīcā, tad būtu tur savukārt par piedauzību, kamēr, kā jau sacīju, viesīgā vakarā nezinās puiši, kā pēc tevis sacensties.
- Bet pag, taču laikam ir tāda līdzība, ka kādu nabagu lika iemest cietumā tāpēc, ka tas, ielūgts būdams, gāja kāzu dzīrēs ar savu nabadzīgo apģērbu; un tu saki, ka Dievs nabadzīga apģērba dēļ neviena neatraida, - Jete teica pretī, - bet kā nu tas saskan ar jūsu skaidrojumu?
- Ak tā! Labi gan, ka tu šo lietu piemini; un, ja man šās līdzības izskaidrojums nebūtu zināms un prātā palicis no mana mācības laika, kur mācītājs to izskaidroja, tad man patiesi nebūtu spējams taī lietā tev nekā atbildēt bet tagad to varu. Tur manā mācības laikā arī izcēlās runa par šo līdzību - kāda tur taisnība, kad pa visām ceļmalām nabagus aicina uz ķēniņa dēla kāzām, un, kad aiziet tāds, kas nevar cienīgi apģērbies būt, tad tāds metams galējā tumsībā. Izskaidrojums tur ir šāds. Seno austruma zemju valdnieku priekšā nav varējis iet neviens savās paša drēbēs, bet vajadzējis ikkatram priekšistabā savus apģērbus pārmainīt pret valdnieka dotām drēbēm, kas tur jau gatavas izliktas stāvējušas, kālab nācējiem bijis tik vien jāpārģērbjas bez pašu gādāšanas. Un, ja kāds ir ticis vainots, ka viņš atrodas bez goda drēbēm, tad tas nevis tāpēc, ka viņam tādu trūcis, bet tik tāpēc, ka viņš kūtrs bijis tajās ietērpties. Šās līdzības satura izskaidrojums gluži īss: ar paštaisnību Dieva priekšā nevar rādīties, bet tikai pestīšanas rotā, kas visiem gatava pelnīta. Arī tev tas jāsaprot un jātur vērā.
- Man tādi pelnījumi bijuši nebijuši, es dzīvoju arī bez tiem, - Jete nievātnīgi atcirta, paskatīdamās zelta pulksteniņā virs rokas, un tad kā iztrūkusies izsaucās: - Es te stāvu, nieka tenkās klausīdamās, kad laiks manai iešanai jau pāri.
- Nu, nu, nebīsties nemaz, Antons tevis gaidīs vai līdz rītam, - Laķis zobgalīgi mierināja.
- Kā jūs varat piemest man Antonu? - Jete strauji uzsauca.
- Patiesībai nekā nevar darīt, viņa paliek patiesa, - Laķis lēni turpināja. - Bet man tik vēl beigu vārds tev jāsaka šaī sarunā. Pirmīt tu iekriti man teikuma vidū un es nepaguvu izsacīt to līdz galam. Man sakāms vēl tas, ka vismaz pirms dievgalda mācības laika nevienai meitai nav ejams viesīgos vakaros. Un, ja tu nebūtu augusi tik visai lielā savvaļībā un gājusi, kad un kurp gribējusi, jau savos meitenes gados, tad tu nebūtu vis palikusi ar tik aptumšotu dvēseli, kāda tagad esi, ko apliecina tavi pēdējie vārdi par pieminētā līdzībā rādītiem pestīšanas nopelniem.
- Ne man nekādi pestīšanas nopelni iedoti, ne iedos - un vai tie pavisam būtu vai nebūtu. - To sacījusi, Jete nosvieda izpīpotā papirosa galu Laķim pie kājām un taisījās aiziet.
- Staigā tad nu arī, meit, tāļāk savu uzsākto pazušanas ceļu, kad tu uz viņa jūties tik cēla un droša, lai gan es saredzu tur tāļumā briesmīga tumšuma šausmas. Bet, kad tu kādreiz uz viņa atrodies nelaimes izmisumā, vēl tad jel iedomā to, ka arī priekš tevis ir Golgātā kāpts.
- Gol ... Gol-gātā! - tā Jete nostostījās, un likās, ka arī par Golgātu viņa gribēja izsaukt kādu zaimu vārdu, bet taču atrāvās, un uz acumirkli pārlaidās pār viņas seju viegls kā baiļu bālums, un viņa pagriezās uz aiziešanu. Laikam Laķa dziļās nopietnības pilniem vārdiem bij jel šis acumirklīgais iespaids.
Jetei ātri durvs rokturi saķērušai, Laķis sauca vēl viņai pakaļ: - Nesteidzies tik visai ātri, ka neizgāz ar cepures malām durvs stenderu - veca māja.
- Ļe, ļe, ļe, - Jete atgriezusies atmēdījās. - Kas jums bēdas par manu cepuri vai par šo māju! Plīņi būs mana māja un piederēs man ar visām stenderēm, tik kravājaties pie laika projām. Abas tās nabaga meitenes es ņemšu līdz uz virspilsētu, lai viņas te jūsu nabadzīgā gādāšanā pavisam nenonīkst. Man arī viņas radnieces, lai gan tāļākas. Tiem, tādiem muļķīšiem, šaī stāvoklī nevajaga nekādas mājas. Papriekšu vajadzīga izglītība. Tādēļ metat pie laika Plīņu mājas dabūšanas domas pilnīgi pie malas un nepūlējaties veltīgi tāļāk ar tām.
To izsacījusi, Jete ātri un cēli aizsteidzās.