KAUDZĪTES MATĪSS

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

PIRMĀ DAĻA

VII

Laķim joprojām pie pastalām strādājot, ienāca pie viņa mājas saimniece ar mazu bērnu klēpī un adīkli rokās, sacīdama: - Labdien, vecais krusttēv! Jānāk pat pie tevis bēdu remdēt, lai gan zinu, ka tu pats arī piederi pie manu bēdu nesējiem.
Laķis sveicienu atņēma, pacēla ienācējai krēslu un sacīja: - Kad kāds meklē savas pazudušās mantas, tad tam, kura rokā viņas atrodas, bēdu diezgan atdodot.
- Bet mums jau nav vis šī māja atrasta kā kāda manta uz ceļa vai citur, mēs to esam saņēmuši no muižas uz nomas.
- Jā gan, bet grozās laiki, grozās līdza tiesības, kas nav mūžīgas un ikkatram lielam laikmetam citādas, - Laķis skaidroja. - Un varēs nākt arī dažs tāds laiks, kur nevienam nepiederēs nekas.
- Bet kaut šitās zemes dabūšanas lietās cilvēki nemākušies jel cits citam virsū pēc sava labuma, - saimniece runāja apsēdusies, tad bērnu klēpī noguldīdama un sākdama adīt.
- Tas no cilvēku prāta nav sagaidāms, - Laķis atteica, - jo, ja arī viens otrs atturētos, tad ar to pavieglinātu tik citiem sevmīlības nolūkus, jo visi nekad neatteiksies, kad vairāki būs, un neņemts nekas nepaliks ir tad, kad atlīktos kaut jel viens vienīgs ņēmējs un kad būs vien ko ņemt. Starpība tad būtu tik tāda, ka tam vienam tiktu rokā viss un bez it nekādām grūtībām.
- Nevajadzētu jel pašiem līdzmājiniekiem būt par iekārotājiem, - saimniece žēlojās. - Jūs esat pie mums kā piedzīvotāji pieņemti un tiekat paturēti kā aiz žēlastības, bet nu sniedzaties paši pēc mūsu pajumta - pēc sava tuvāka nama.
- Līdzmājinieku sniegšanās var būt dažāda, - Laķis atbildēja, - gan tāda, kura jums vairāk par ļaunu, gan arī tāda, kura vēl dažā reizē par labu, kas jāsaka tādā ziņā īpaši par šiem manā aizgādībā esošiem bāra bērniem. Jo, ja tiem vien piešķirtu Plīņu māju, tad jūs laukā kustināti netiktu nezin vai cik ilgi, kad tik būtu viņiem paspārne un kāda nebūt palīdzība pie iztikas un apģērba vispāri. Bet pavisam otrādi gan var iznākt tad, ja īpašuma tiesībās tiek cits cilvēks no tagadējās jūsu līdzmājiniecības. Tad grozīsies piepēši viss un pilnīgi, ka nepaliks no veca vairs nekas iekšā.
- To jau es arī gan saprotu, - saimniece sacīja nopūzdamās.
- Un tad, kas zīmētos uz tiem zināmiem baušļa vārdiem par tuvākā namu, ko jūs pieminējāt, - Laķis runāja tāļāk, - tad jums uz tiem arī šoreiz nav spējams atsaukties. Vispirms jūs jau zinājāt, ka muižas cietsirdība pret tiem nabaga bērniem bij briesmīga. Lai gan viņu nomirušie vecāki pāri par divdesmit gadiem ar grūtībām, bet kārtīgi bij maksājuši augsto nomu, tad tomēr par pēdējo gadu piedzina to ar visvisādām pieprasībām, kā ceļu naudām, pagaidu procentēm un zīmoga nodokļiem. Pārdota bij arī pašu nomirēju gulta, un nabaga bērni atstāti vēsas, tukšas istabas kaktā uz maisiņa kā kucenu pāra. Viens gan jau tekatnīts, otrs īsts klēpja bērniņš. Lielākais klusām raud, maziņais sauc: «Memma, memma!» Ko nu darīsi? Par laimi, kā jau zināt, vēl bij vecā Krepīna krustmāte dzīva. Atdodu par maksu tai, lai kopj jel tik ilgi, kamēr bez sieviešu kopšanas jau varēs iztikt. Bet ar ko nu uzturēt, ar ko ģērbt? Par laimi, man vecās valdības laikā vēl nāca drusku pensija par ilgo kalpojumu un Jura krustu un kaut kas bij paglābies no pašu mātes drēbēm, ko pāršūdināt. Tad nu varēju kaut kā izvilkt cauri, pelnīdams un gādādams vienumēr par visu. Jūs ienācāt še dzīvot nākamā Jurģī pēc pārmaiņas. Bet, ja gribam runāt ar jūsu vārdiem uz baušļa pamata, ka nav jāiekāro otra nams, tad jums nebij vis nākams tolaik Plīņos iekšā, lai bāru tiesa ņem un izvada māju līdz bērnu pilngadībai, ka vieta paliek viņiem, lai arī būdama nomas māja. Bet jūs tomēr neatrāvāties un nācāt vien. Tiesa arī nedarīja vairāk nekā, tik iecēla mani, nabagu, par aizbildni, atstādama bērnus pilnīgi tik manā gādībā. Tagad nu patiesībā, attiecoties uz to bērnu tiesībām Plīņu mājas lietā, nav nekas cits kā vien cenšanās atdabūt viņiem netaisni noņemto viņu namu. Jūs gan varētu sacīt to pašu, ko es sacīju pirmāk, ka nācēju netrūktu arī bez jums; bet tad vismaz jums nav tiesības aizrādīt uz bausli, kad paši esat nākuši bērnu mājā.
Brītiņu pēc tam klusējis, Laķis vēl paskaidroja, sacīdams: - Nedomājat, mīļā saimniece, ka man uz jums ļauns prāts. Es ar pateicību atzīstu un pieminu arī to, ka jūs šad un tad man snieguši arī savu palīdzību pie šo bērnu audzināšanas, ko esmu licis pie sirds arī pašiem bērniem, lai neaizmirst jūsu laipnības, bet gadījums nu tik ir tāds, ko nevaru laist pār galvu, ka jāvēro bērnu tiesības.
- Tiesa jau gan jums arī, vecais krusttēv, - saimniece sacīja. - Bet kur lai mēs paliekam, kad no šejienes jāaiziet?
- Dalīs taču lielo Bungžu muižu un pusmuižas, kur zemes pietiks daudziem, - Laķis aizrādīja.
- Bet vai prasītāju nebūs vairāk kā zemes gabalu? - saimniece šaubīdamās vaicāja. - Ikkurš meklēs sev labāko. un ēkas vajadzēs celt pašiem. Cik būs, kas to iespēs? Mēs, šitādi nespējnieki, jau nu gan nē. Kas zin kā varēs dzīvot un kur?
Iekam vēl Laķis paspēja ko tāļāk runāt, ārdurvs atvērās un ienāca cēla auguma sieviete, garā, pelēkā mētelī tērpusies un ar baltu lakatiņu ap galvu, kuram pa apakšu spīdēja skaista baltuma mati un šķipsniņa izspraudās gar vaigiem pat uz āru. Vecums viņai rādījās esot liels, bet jaunības skaistums nebij vēl pasteidzies pilnīgi nozust no seja. Roku sniegdama, viņa sasveicinājās ar Laķi un saimnieci un tad apsēdās Laķa pasniegtā krēslā.
Saimniece iesāka pirmā runāt, sacīdama, zīmējot uz savu auklējamo bērnu: - Tev, Augura māt, šitās rūpes ir jau sen pabeigtas, bet man viņas pašlaik pilnākā spēkā, kur jādara divi darbi: gan jāauklē, gan jāada vai jāvērpj.
- Nekāda prieka, nekādas laimes par to, - ienācēja atsaucās. - Labāk lai spiež mazs klēpi nekā liels sirdi! Bēdas vien.
- Tev jau viens pats vien ir un vēl otrā paaudzē. Vai tas daudz var nospiest? - Laķis ievaicājās.
- Viens pats, kas nesams smagi, nospiež daudz dziļāk nekā vairāki, kas nesami viegli, un man jau nupat tā ir, - viņa atbildēja. - Lai gan otrā paaudzē un dēla dēls, bet arī kā bārens pašas izauklēts vien ir.
- Tev jau viņš, Augura māt, diezgan tālu skolots, - saimniece turpināja.
- Skolots ir, bet labs nekas nav panākts, - Augura māte sacīja ar smagu sirdi.
- Viņš jau pats par sevi ir stāstot lielas lietas, ko dzirdu no tās pašas Jetes jaunkundzes, - tā saimniece vēl.
- Es jau nu viņa meliem un lielībai ne vārda neticu, - Augura māte atsaucās ar nepatiku. - Šim nu visi šā gudrības pēc par apskaudējiem - gan skolotāji, gan pat direktors un nezin kas vēl! Bet taī vietā tad piezīdies visādu palaidnības mācību - muļķi visi esot, kas strādājot kaut kādu darbu. Bet nu nezin kas šim to gatavo dos, klāt vēl papirosus un alus pudeles? Muld pat par tādām pasakainām gudrībām, ka visu uzturu varēšot dabūt tikai ar kādas tur podziņas paspiešanu kādam nieka rīcīņam, ko varēšot nēsāt pat vestes kabatā. Smiekli nāk klausoties, bet runā no patiesības.
- Āā! Tā laba ziņa, īpaši priekš jums, sievietēm, - Laķis pazobojās. - Tad ar podziņas paspiešanu, protams, būs panākams daudz kas vairāk un beidzot viss. Tad paredzams, ka visām jūsu bēdām, ciešanām un mokām par bērniem arī beigas. Meitenēm radīties tad vajadzīgs vairs nebūs. Un, kad puiku kam vajadzēs, tad piespiedīs tik podziņu - un spirgts tekatnis tūliņ izlēks laukā. Tad nekam nekad arī nebūs sirdssāpju kā par vardulēniem, lai iet, kādu ceļu iedami.
Abas sievietes pasmējās, un saimniece pa brītiņu uzsāka runāt no jauna.
- Ko nu, ko nu! - viņa izsaucās. - Tai pašai sievietei vien visas bērnu nešanas, kopšanas un audzēšanas grūtības bijušas un arī paliks neatņemamas. Lai cik ļoti esi nogurusi, nobridusies, ka tikko spēj pakrist uz cisām, bet jādzird no bērna ikkatra iekunkstēšanās. Pašai miegā esot, jau kāja vien zina kustināt šūpuli. Bet puisiets nezina no tā nekā - guļ kā bluķis, krākdams vien.
- Puisiets, ko nu puisiets, tas zina, ja tikai... tikai... - Tā Augura māte iesāka runāt, bet spruka pati smieties un neizrunāja nekā. Tad, gribēdama valodu griezt atpakaļ uz pirmajo sarunu, uzsāka: - Bet es jau gribēju dabūt zināt kaut ko par to pašu manu palaidņa puiku. No vakardienas izrīkojuma nav vēl nemaz mājā. Dzird, ka esot beigās paši sanīdušies vai pat sakāvušies, kad izrīkojums izjucis. Meitu pulka priekšlaiku aizgājusi, un palikusi no visām tik Jetes jaunkundze. Tad sākuši savstarpīgi apvainoties un neganti sanīdušies. Rādās, ka tie stāstītāji negrib man visa izsacīt, ko zina, un no tā var saprast, ka manam nebēdniekam būs kritusi nelabākā loma. No stāstījumiem var noprast tik daudz, ka Jetes jaunkundzes dēļ citas meitas aizbēgušas un mans puika ir bijis Jetes jaunkundzes aizvedējs. Par to tad vaina ir griezta uz viņu, tā var domāt. Es gribēju ar Jetes jaunkundzi tikties, varbūt no viņas kaut ko dzirdētu. Vai ir mājā? - Ar šo jautājumu Augura māte griezās pie saimnieces.
- Nav vis mājā, - saimniece atbildēja. - Uz gaismas pusi viņa atnāca gan tāda kā stipri sabozusies, bet ap brokastu laiku atkal aizgāja it kā kāda nemiera pilna.
- Tās tik pazīstamās paģiras, - Laķis piemetināja.
- Viņa steidzas meklēt sev arī balsis uz ceturtdienu, - saimniece sacīja.
- Tas arī laikam tiesa gan, - Augura māte piebalsoja, - jo viesīgā vakarā visai puišu sabiedrībai sacījusi, sviedrus slaucīdama: - Jūsu balsis visas ceturtdien man, vai jā? - Vienbalsīgi ticis atbildēts ar «jā».
- Tas jau tiesa, ka savu labumu viņa prot izzvejot no visiem dīķiem, - saimniece apliecināja.
- Tā nu tad es nedabūju nekādas skaidrības, - Augura māte nopūtās. - Nezin kur puika un kas ar viņu.
- Es jau nu gan vakar šo visu pa lielai daļai paredzēju un Jetei pat sacīju, - Laķis mierināja, - bet liela bēda arī tur nevar būt. Paģiras izgulēs, kur katrs kritis, - būs drīz atkal veseli.
Saimniecei pašlaik bērns klēpī sāka raudāt un nerādījās vairs še apmierināms. - Nu jau lēti mierā nedosies,- viņa sacīja, - jānes būs uz šūpuli. Bet kur ņemt šūpotāju? Pašai jāiet pie lopiem. Agrāk, kad Katrēns bij vaļīgāks, tad varēja paaicināt jel to, bet nu neviena! Meitēnam pašam savi skolas darbi un gaitas. Nezin kā tikšu galā ar šo untumnieku? -Iziedama viņa pagriezās vēl uz abiem palicējiem un sacīja: - Cik man no mātes stāstiem atminams, tad jūs neesat vis svešnieki savā starpā, bet veci draugi. Ap jums ir grozījušās savā laikā visas draudzes valodas, ka tik cēlas otras pāras nebūtu spējams bijis atrast, kas kā radīti viens priekš otra. Bet nav tad tomēr izdevies nekas. Parunājaties kaut jel par vecām atmiņām. Nu jau varat arī vienoties, abi esat brīvi: šis vecpuisis, šī atraitne, - saimniece pasmiedamās vēl piemetināja.
- Tas viss, viss jau tāļu projām, - Laķis smagās domās atsaucās. - Esam tagad kā pamesti un izdzisuši pieguļnieku gunkuri.
- Nu, varat jau vēl vismaz labi draugi būt, - saimniece turpināja, atkal pasmiedamās un taisīdamās iziet.
- Ak, kas nu šādu vecu cilvēku draudzība pret šķīstas jaunības mīlestības kvēlu! - Augura māte izsaucās. - Tā ir labi ja mierīgs avota ūdens pret putojošu kalnu strautu.
Pēc saimnieces iziešanas iestājās mazs klusuma brītiņš. Laķis bij apstājies no darba, ko lēti vis nemēdza darīt. Abi nogrima dziļās atmiņās, līdz Augura māte atkal uzsāka sarunu.
- Vai atmini arī vēl mani? - viņa pasmīnēdama vaicāja.
- Tam vajadzētu būt no koka vai akmiņa, kas tevis neatminētu, kad tevi zinājis un reiz pazinis, - Laķis dziļjūtīgi atbildēja.
- Un saprast tomēr manis negribēji vis, - viņa sērīgi turpināja. - Tagad jau varam bez piedauzības izrunāties, ko apzināmies, jo viss jau tāļu, tāļu projām un vairs neatgriezīsies.
- Sapratu gan, bet jāsaka drīzāk, ka nedrīkstēju saprast, - Laķis sacīja, galdā drūmi skatīdamies.
- Vai atmini vēl Jaguļu Andra kāzas vasaras vidū, kur gandrīz četras naktis netika gulēts aiz priekiem un līksmībām - gan rotaļas, gan dziesmas, gan pakaļpāru ķeršana, gan ķīļu ņemšana, gan acu aizsiešana un nezin kas vēl viss cits? - Augura māte vaicāja.
- Atminu, atminu visu, visu, - Laķis atteica un nopūtās.
- Tad biju gan iedegusies vai līdz ausīm, - Augura māte smiedamās stāstīja. - Kad gājām rotaļās, kur jāķer bij reiz puišiem meitas, otrreiz meitām puiši, tur skrēju šo ķert pāri vidum uz otru malu un paliku arvienu tukšā, ka jāstāv bij bieži vidū. Un tad atkal šo pašu vien ķert. Citas meitas bij jau to drīz vien novērojušas un sāka man aplinku likt prast - lai es stāvot Laķim vienumēr līdzās, tad nebūšot nekur jāskrien un vidū stāties nedabūšot. - - Ai, ai, neaizmirstamā jaunība ar skaidrām laimības debesīm! Bet tuvu klāt arī tumšie, asaru pilnie mākoņi! Nāk svešs, nemīlams precinieks, un tēvs spiež iet; vilcinu, cik vien varu, un gaidu nepacietīgi, vai neatsauksies kāds cits, - to sacīdama, viņa pameta roku atšūbeņš uz Laķi, - bet ne jutin, ne vēsts! Lieku vēl caur krustmāti klusām iztaujāt, vai ko domā, bet nekā. Beigās, tēvam spiežot, jāsaka «jā» un jāiet pret sirdi un prātu. Tur jāizgaist visiem jaunības sapņiem, tur beigas visām cerībām un laimes jūtām uz mūžu - pagalam! Vēl vilcinos nedēļu pēc nedēļas, vēl taisos, cik lēnām vien var, vēl klausos un pat taujāju, bet klusu, klusu viss. Palieku atstāta savam bēdu likteņam un asarām. Pat kāzu rītā vēl kavējos ģērbties, vēl domāju - ja vien vai baznīcā nāktu kāds mājiens no viņa, nomestu vai altāra priekšā visas nemīlamās rotas, lai arī dzen tad tēvs no mājas, ietu derēties par meitu; bet kā nekā, tā nekā! Neatmanu, kam līdzās atrodos pie altāra, pasaku savu «jā» kā pa reiboņām, un tad viss viena alga. Viss, viss pagalam kā lietus burbuļi! Tādas beigas visiem burvīgiem jaunības murgiem.
Iestājās klusuma brītiņš, tad Laķis uzsāka runāt.
- Kad nu gadījums ir nācis, - viņš sacīja, - kur tu izstāstīji savas ciešanas, tad man jāstāsta arī manas, lai gan biju nodomājis tās nest sev kapā līdz; bet nu viņām vajadzīgs izmainīties un tad tomēr palikt pie pašiem vien. Tavas ciešanas ir bijušas tev ārēji uzmāktas, bet mani viņas ir mocījušas iz iekšienes, iz paša apņemšanās. Sapratu no tevis visu un biju klusām augsti laimīgs par tām jūtām, kādas tu rādīji man, kalpa cilvēkam, būdama turīga saimnieka meita, kurai netrūka daudz citu, piemērojamāku, cienītāju. Bet, kad jāvaicā, kas man bij ko apsolīt dzīves stāvokļa ziņā, tad jāsaka skaidri, ka it nekā, jo no tā laika niecīgās dažu gadu aldzīņas, kas, drēbju neskaitot, sniedzās naudā reti kad līdz divpadsmit rubļiem, nebij vēl it nekas ietaupījies, palīdzot no tā paša mazumiņa arī vecai, nevarīgai mātei. Tad nu, protams, cita ceļa nekāda nebūtu kā derēt arī tevi pie saimnieka. Un, vai patiesībā tev tāda stāvokļa maiņa patiktu un ilgi patīkama pastāvētu, tas grūti ticams. Tu ar savējiem tad būtu sanaidējusies un izšķīrusies vai uz visu mūžu. Un vai to visu nevajadzētu vēlāk rūgti nožēlot? Tomēr varētu notikt, ka jaunības mīlestība pārvarētu visu apdomību, ja nestāvētu priekšā pats svarīgākais kavēklis - mans ložu jeb kara klausības laiks, kur, pēc mātes nāves palikušam bez nekādas šķiras, nebij pat ko domāt par neaiziešanu. Un kur tad es tevi lai atstātu? Protams, tik postā un nelaimē. Labi, ka man bij jel tik daudz iekšēja spēka pārvarēt šās sirds visdārgākās tieksmes, lai arī ar lielām ciešanām. Tavas kāzu dienas rītā aizjāju viens pats visus trīs saimnieka zirgus uz attālo strejgabalu pieguļā, neņemdams līdz pat ganu puikas, kurš pie manis lipa un citām svētdienām jāja arī uz pieguļu. Es gribēju taī manu vislielāko sirdssāpju dienā būt viens pats meža klusumā un atdoties savām ciešanām viņu pilnībā. Sapinis zirgus meža vidū treknā zālē, kritu uz mutes mīkstā lāča sūnā un raudāju par savu likteni, kamēr biezā sūna palika vai karsta no manām asarām. Nedz iedomāju par pusdienas un launaga ēšanu, ko saimniece bij iedevusi līdza, nedz arī pavisam gribējās ēst, tiekams, saulei noejot, iejāju mājā atpakaļ. Saimniece brīnojās, vai tie pieguļas pavarda dūmi tik sūri esot bijuši, ka izkoduši tik sarkanas acis. Un atnesis esot cibiņu nekustinātu atpakaļ līdz ar maizes riecienu. Nezin kas par gavēni tāds uzgājis.
- Sava taisnība jau tev arī, draugs! - Augura māte izsaucās, galvu nolaidusi, it kā nerādīdama savu acu. Tad izvilka ļoti spodra baltuma autiņu, aizklāja ar to abām rokām seju un pa brītiņu vēl sacīja: - Cik laimības neaprij tie dažādie dzīves kārtu stāvokļa un sadzīves likteņi! Tavu ciešanu līdzzināšana palīdz remdēt vēl manas joprojām nerimstošās sēras.
Pāra acumirkļu Laķis klusēja, vienmēr galdā stīvi skatīdamies, līdz atkal uzsāka runāt no jauna.
- Aiz žēlabām miera nekur neatrazdams. gribēju tūliņ iestāties kara klausībā, bet nepieņēma bez augstāka mācības stāvokļa. Tomēr drīz nāca mātes šķiršanās, un pēc tam pirmā iesaukumā lozei bij jākrīt un krita arī man uz aiziešanu. Visu to laiku līdz kara klausībai izsargājos tevi redzēt, lai ciešanas neceltos vēl lielākas; bet aizgājušam nebūtu spējams redzēt, ja arī gribētu. Stāvēju visās sava laika kaujās ložu krusā un granātu pērkonī, trīs reizes tiku ievainots, bet dzīvība palika saudzēta, lai arī no nāves nebijos. Viņai esmu skatījies visur droši acīs, garā redzēdams tāļu dzimtenē no senās pagājības atmiņām sērīgi kā asarās mirdzošu zvaigzni.
Augura māte aizklāja vēl ar mutes autiņu klusām sev seju, ne vārda nesacīdama. Iestājās klusuma brīdis. Pēdīgi viņa uzcēlās un sacīja:
- Jāiet taču mājā. Bet visu savu bēdu vēl neesmu izsūdzējusi. Vienas lielas bēdas tuvojas par dzīves vietu nākotnei. Nav paredzams, vai Ezermuižā dzīve vairs būs, jo uz turieni daudz kas skatās un bez tam pušelniece, Steņģa māte, tīko dabūt visu sev vien, ja arī neviena cita neielaistu. Nezin kas būs, kas nē. Aizstāvja man neviena nav. Ja nu tev gadās kādu netaisnību redzēt vai dzirdēt, tad saki jel kādu vārdu taisnībai par labu. Šī ģimene jau tur ir dzīvojusi ilgus, ilgus gadus.
To sacījusi, viņa atvadīdamās sniedza Laķim roku. Viņš to paturēja acumirkli ilgāk savā rokā, nekā ierasts. Viņam šāvās caur atmiņu kā jauks stars no senatnes, ka tā ir tā pati roka, ko viņš tāļā, tāļā pagātnē turējis daudzkārt rotaļu gājienos savā rokā it kā neizsakāmi dārgu mantu; bet tūliņ arī, atjēgdamies, ka nav vairs tie laiki, palaida to lēnām un gurdeni vaļā, sajuzdams vairs tikko nomanāmu, vieglu paspiedienu pretī.