KAUDZĪTES MATĪSS

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

OTRĀ DAĻA

I

Vasaras svētku dievvārdi baznīcā patlaban pabeidzās, un baznīcēni, laukā iedami, atrada durvju priekšā lielu baru cilvēku ar karogu priekšgalā. No turienes bij dzirdamas izsmiekla piezīmes par baznīcu un baznīcēniem, ka nu nākot laukā svētā gara pilni. Karogu savās rokās turēja Plīņu Jete, atspiedusi kātu uz zemes. Vienā pusē viņai stāvēja Augura Antons, otrā kāds svešs augstākas skolas māceklis, pazīstams par tādu pie viņa cepures. Augura Antonam nebij vis vairs galvā viņa pazīstamā sadurstītā studentiskā cepurīte, bet platmale aplutušām malām. Abi šie jaunekļi bij uzskatāmi, kā rādījās, karoga nesējai par palīgiem un goda pavadoņiem. Izejošiem baznīcēniem no bara puses skanēja arī uzaicinājumi, lai pakavējoties, jo būšot liels gājiens ar mācītāju pie karoga nešanas, kur vajagot visiem piedalīties. Daudzi arī palika nomaļus stāvot, it kā gribēdami nolūkot, kas īsti notiks.
Viens no pēdējiem ārā nācējiem baznīcēniem bij vecais Laķis. Tas paņēma ārpusē savu ieejot nolikto spieķīti un gāja projām, daudz neskatīdamies nedz barā, nedz viņa karogā. Iešana viņam iznāca tuvu gar Jeti, kur tad viņa zobgalīgi viņam vaicāja:
- Nu, ko nu Dievs dara debesīs?
- Viņš taisa visbriesmīgāko elli priekš zaimotājiem un pārgudriem vaicātājiem, - Laķis atbildēja, nepaskatīdamies uz viņu.
- Bet nedabūs neviena iekšā, - Jete atzobojās.
- Kad tik netiek drīz pārāk pilna, - Laķis vēl atteica neapstādamies.
Jete mēģināja nolikt gan Laķi izsmiekla stāvoklī par viņa izteicieniem, bet krietni tas viņai vis neizdevās un daudz piekrišanas smieklu vis arī neatskanēja.
Kad baznīcēni bij iznākuši, tad no bara kāds ievērojamāks dalībnieks sacīja tam svešam augstākas skolas māceklim, ka esot laiks iet iekšā, un uzaicinātais jauneklis iegāja baznīcā, bet bars palika gaidot un savstarpēji runājot.
Iegājis pie mācītāja, svešais jauneklis gan padeva viņam labdienu, bet rādījās šauboties, vai cepuri ņemt nost vai nē; beidzot taču gan to noņēma un sāka runāt:
- Tautas vārdā es jūs uzaicinu nākt par karoga nesēju pie brīvības varoņu kapiem un būt par viņu godinātāju ar runu.
- Tautas vārdā? - mācītājs domīgi atkārtoja, sakravādams savas grāmatas pēc tam, kad amata apģērbu bij jau nolicis somā. - Hm! Kas tautas vārdā var uzaicināt, tam vajaga brīnumlielas pilnvaras, kāda līdz šim nav dzirdēta. Kur jums viņa izdota?
- Šepat pie baznīcas, - jauneklis atbildēja.
- Vai tad še pie baznīcas var kopā būt visa tauta? - mācītājs taujāja lēnprātīgi, bet ar nopietnu pašapziņu.
- Visa gan nē, bet kāda daļa, - jauneklis atbildēja, acis drusku nolaidis un savu cepuri rokās ritinādams.
- Nu tad jums būtu bijis jārunā kādas daļas vārdā, - tā mācītājs tāļāk. - Bet tauta sevis šķirstīt neļauj: vai visa kopā, vai nemaz.
- Taču pie tautas tiesība piederēt visiem, - jauneklis mēģināja aizstāvēties.
- Piederēt pieder pie meža arī pat ikkatrs atsevišķs: koks, paveidam, vai koku pudurs, skupsna, bet nav tāpēc vis jau mežs, - mācītājs raudzīja skaidrot. - Pieder pie. koka arī ikviens zars un zariņš, bet tāpēc neviens no tiem nav pats koks. Tāpat tas, ko jūs šoreiz saucat par tautu, cik saprotu, nav nekas cits kā priekš šā brīža sapulcējies ļaužu bars. Jūs, jaunekli, cik man rādās īpaši no jūsu cepures, esat kādas augstākas skolas audzēknis, tad gan jums šādos gadījumos nāktos ļaudīm paskaidrot, lai nelieto aplam tāda augsta un cienīga nosaukuma, kas pieder kopā visiem; kuri sajūtas turoties vienkop pie kaut kuras vienas valodas.
Bet nu man jāgriežas ar taujājumiem jūsu uzaicinājuma lietā. Jūs aicināt mani iet jūsu baram par karoga nesēju. Bet vai tad nešanas ziņā jums tāds nespēks, kur taču esat, lielum lielais skaits zaļokšņu ļaužu?
- Jūs tiekat aicināti nevis pašas nešanas spēka vajadzības dēļ; jo spēka pielicēju būs diezgan, kad tik jūs pieliekat savu roku, - jauneklis atbildēja.
- Kādēļ tad īpaši vajadzīga mana rokas pielikšana? - mācītājs taujāja tāļāk.
- Cienības dēļ.
- Vai jūs domājat, ka tas bars ir manis cienītājs? - mācītājs vaicāja. - Es drīzāk domāju, ka viņš ir manis nievātājs un nicinātājs ar visu manu amata kārtu.
- Bet pie jums jau joprojām turas liels skaits cilvēku jūsu draudzē, - jauneklis aizrādīja, - un laika gars prasa, ka visiem jāsavienojas un jāturas kopā.
- Ak tad jūs vēlaties, lai es stājos kādai iekšējai politiskai strāvai par dalībnieku pievedēju un eju pats arī priekšā? - mācītājs sāka rādīt, ka saprot vajadzību. - Tur jāsaka, ka tas man nedz iespējams, nedz pieņemams. Es esmu evaņģēlija jeb svētīgas miera mācības sludinātājs, bet iekšējas politiskas strāvas perina niknu ienaidību pašu starpā. Tāpēc man šis karoga nešanas uzaicinājums nav pieņemams, jo zinu, ka citiem citādas domas un uz samierinājumu nav pat ne ko domāt. Cita lieta, ja tēvu zemei nāk briesmas no ārēju ienaidnieku uzmākšanās; tad gan man arī jāmudina uz aizsardzību.
- Bet, ja jūs atteicaties, tad tiksat spiesti uz to ar varu, - jauneklis tā kā pusnedroši izsacīja.
- Ar varu? - mācītājs kā jautādams atkārtoja. - Un tad varas lietošana arī jūsu baram par rakstura īpašību, lai gan līdz šim vispāri ir dzirdēts pēc brīvības prasām un brīvību solām; bet taču varmācība paliek pašiem mājā, kad lepojas ar viņas nogāšanu.
- Tas tik ilgi vien, kamēr vēl jaunā kārtība ievedama, - jauneklis lūkoja šo lietu aizbildināt. - Vēlāk, kad valdīs visur taisnība un vienlīdzība, tad tas nebūs vajadzīgs.
- Tāda taisnība un tāda vienlīdzība nekad nevaldīs, ar ko visi paliks mierā, - mācītājs atteica, vēl šo to piezīmēdams savā rokas grāmatā. - Neviena valsts nav bijusi un nebūs arī bez saviem pretiniekiem. To var zināt jau no tā vien, ka ikkatra jauna valdība negādā par neko citu tik steidzīgi un rūpīgi kā par politisko cietumu plašumu un stiprumu, lai arī vēl neviens nav redzams, kas būs liekams iekšā.
Jauneklis, acis nolaidis un cepuri vienmēr grozīdams, nesaprata, ko atbildēt. Pa brītiņu mācītājs runāja tāļāk:
- Un vai jūs domājat visu ar varmācību panākt, ko gribat? Jums kā skolotam jauneklim gan nākas zināt, ka varmācība pagātnē gan miljonu miljoniem cilvēkus vis briesmīgāk nogalinājusi, domu brīvību nīdēdama, bet nav spējusi viņas izdeldēt. Par savu pārliecību gan asiņu liecinieki, gan varmācības necietēji ir gājuši droši nāvē, ciezdami visbriesmīgākās mokas, un varmācība ar saviem asiņainiem moku rīkiem, ar uguns sārtiem un smagiem bendu cirvjiem palikusi kaunā stāvot. Tas pats būs arī ar šo laiku varmācībām, kad viņu laiks pabeigsies. To jau es zinu gan, ka tagad tādiem ļaužu bariem pilna vaļa darīt, ko un kā grib, jo vara ir viņu rokās un aizsardzības no likuma puses nevienam nekādas.
- Likuma vietā ir likta sirdsapziņa pie visām tiesāšanām, - jauneklis aizrādīja, droši domādams, ka vismaz še mācītājam nebūs nekā, ko iebilst; bet viņš tomēr runāja tam pretī, sacīdams:
- Apziņa nevar vis izpildīt likuma vietas, jo tā nav nevienam iedzimusi, bet visiem tik ieaudzināta un tāpēc arī gandrīz ikkatram savāda jeb citāda. Tā slepkavam viņa apziņa atļauj slepkavot, laupītājam - laupīt, zaglim zagt, viltotājam - viltot, blēdim - blēdīt. Tādēļ apziņas tiesu spriedumi iznāks tikai tādi, kāda apziņa kuru reizi bijusi tiesnešiem, bet nevis pēc taisnības, jo slepkava aizbildinās slepkavību, laupītājs - laupīšanu, zaglis - zādzības, viltnieks - viltības un tikai goda vīrs - taisnību, ja tāds pavisam tiek šādās tiesās par spriedēju. Bez tam apziņa ir dažāda arī pēc ticību šķirām: sava kristītiem, bet arī ne bez dažādībām, sava muhamedāņiem, sava ebrejiem, ikkuriem pēc ticības mācību savādumiem. Turpretī tikai rakstīts likums paliek visiem vienāds un negrozāms. Vismaz dzirdēt jau gan laikam dabūsim, kāda apziņa jūsu baram būs, īpaši jau tad, kad nāks tuvumā pašlabuma, radniecību un draudzību lietas. Tur tad apziņa pagrozīsies arvienu pēc vajadzības. Viņas nokrāsa var pamainīta tikt pēc patikas.
Mācītājs drusku padomāja un tad runāja vēl kā pabeigdams:
- Pēdīgi par jūsu otro vēlējumos, lai es ietu pie kritušo brīvības varoņu kapiem viņus godināt, man jāsaka sekošais. Pie agrākiem kapiem, lai viņu dusētāji bijuši kādi būdami, es varu turēt tikai dvēseles aizlūgumu, nepiejaucot nekā no politikas. Ja jūs esat tā ar mieru, tad neliedzos iet, bet par sevi, ne apakš jūsu karoga. Tik tad nu jāvaicā atkal tas pats, kas pirmāk: vai tad jūsu pašu pulkā runātāju trūkst, kad jāmeklē manis, kam par viņu nopelniem nav gandrīz nekas zināms?
- Tas tāpat kā pie karoga, - jauneklis deva atbildi. - Kad jūs iesat, tad ies daudzi citi arī līdz no draudzes un vienprātība augs.
- Ja tas arī tā varētu būt, kā jūs sakāt, ka jūsu bars caur to varētu pieaugt, tad man uz to jāatbild, ka es nevaru iet par politisku partiju veicinātāju ar sava amata iespēju, jo tādas partijas ir savā starpā naidīgas; man turpretī jāstāv pāri par visām partijām un strāvām un jācenšas audzēt viņas visas kristīgas mīlestības garā.
Ar to mācītājs pabeidza šo sarunu un, savu somu baznīcas apkalpotājam sniegdams, sacīja:
- Citām reizēm es šo gan pats nesu līdza, bet nezinu, vai un kā mani laidīs cauri, tāpēc lai paliek pie jums. Tur iekšā ir saraksti par šās dienas un pagājušās nedēļas darbību, kā arī vēl citas vajadzīgas piezīmes. Ja es netieku vairs pie šiem darbiem laists un notiek ar mani kas zin kā, tad to visu atdodat savā laikā manam pēcnācējam.
Tad, no apkalpotāja atvadījies, mēteli uzvilcis un spieķi paņēmis, mācītājs sacīja svešam jauneklim:
- Iesim tad nu pie jūsu bara! - un ar to abi izgāja.
Uz baznīcas trepēm mācītājs apstājās un drusku aplaida acis apkārt. Jete ar Antonu, ieraugot viņu un atceroties savas iesvētīšanas, laikam drusku kautrējās karogu savās rokās turēt un mācītājam sniegt uz nešanu, tāpēc atdeva to kādam svešam vīrietim. Tas pienesa karogu mācītājam un sacīja:
- Še, ņemat! Tad varēsim iet.
- Es jau paskaidroju jūsu iesūtītam uzaicinātājam, ka šā darba nevaru pieņemt, - mācītājs mierīgi atbildēja.
- Kāpēc nevarat? - karoga sniedzējs vaicāja, turēdams to savās rokās, atspiežot kātu uz zemes.
- To esmu stāstījis, kā jau sacīju, jūsu iesūtītam uzaicinātājam, - mācītājs joprojām lēnprātīgi atteica. - Pavaicājiet viņam, jo otrreiz un vēl še pulkā skaidrot neuzņemos.
Mācītāja atteikšanās drīz nāca baram vispāri zināma, un sakarā ar to atskanēja dažādi draudīgi saucieni:
- Spiegs, spiegs!
- Nodevējs, nodevējs!
- Atkritējs no tautas!
- Muižnieku draugs!
- Nost ar to!
- Arestēt, arestēt!
- Kad neņem pretī ar labu, tad karogs jāaizsprauž aiz apkakles.
- Ja negrib nākt labprāt, tad jāvelk vilcin, lai ceļā pančkas vai dubļi.
Pa visu šo vainošanas un draudu laiku mācītājs stāvēja uz baznīcas trepēm itin mierīgs, ne vārda nesacīdams. Un, lai gan tie draudi bij bargi, taču aiztikt viņam neviens gan neaiztika. Tad pienāca pie viņa Tuluks ar šauteni plecos un Remps tāds pats aiz viņa. Tuluks, paberzējis labās puses vaigu bārdu, uzsāka runāt:
- Cienīgs mācītāš! Jūs negribat klausīt, ko tauta no jums vēlas, bet taču jums no rakstim zināms, ka tautas balss ir Dieva balss, kurai neklausīt nedrīkst, lei.
Mācītājs, acumirkli mierīgi padomājis, runāja par atbildi:
- Šis ir sakāms vārds un nav atrodams vis arī svētos rakstos. Bet, ar sakāmiem vārdiem puškojoties, vajaga daudz prātīgas apdomības, jo tie nedz visi ikkatrā lietā pielīdzināmi, nedz viņi visi arī patiesīgi. Tā tad arī šaī gadījienā, ja jūs gribat dēvēt šo pulku lielā nozīmē par tautu un viņas balsi par Dieva balsi, tad tāda pati «tautas balss» bij arī tā, kas sauca: «Sit viņu krustā!» Turpretī no tās pašas tautas nāca vīrs līdz ar citiem, kas lielākā mīlestībā noņēma viņu no krusta, ietina spodrā audeklā un noguldīja pat savā kapā, ko bij izcirtis klintī. Še nu redzat visskaidrāko mācību, ko nozīmē tauta un kā viņa jāsaprot, un ko var nozīmēt kaut kuru reizi šāda vai tāda bara balss.
- Redzi nu, Märc, bräl, kā aizbāž tev mut' tas, kam raksti zināmi kā uz delnas! Man jau baile vie bij, ka iesāki. Ko nu atbildēsi? - Remps, Tulukam pielīdis, čukstēja.
- Ko tu, Andž, te māžojies! - Tuluks viņam uzsauca un tad, negribēdams jel Rempa priekšā palikt par rakstu nepratēju, lūkoja aizstāvēties, sacīdams:
- Tam jau visam pēc rakstim tā bij notikt, jo pestītāš citādi nedabūtu par mūsu grēkiem ciest, lei.
- Ja tā gribētum skaidrot, tad aizbildināms varētu būt pat Jūdasa nodevības noziegums arī, - mācītājs atbildēja savā lēnprātības garā. - Bet jums tad nāktos zināt arī šo vārdu: «Apgrēcībai gan pasaulē jānāk, bet vai! tam, caur ko apgrēcība nāk.»
- Nu jau iepiņķējies, Mārc, brāl, vēl dziļāk. Labāk met nu mieru ar skaidrojumiem; kā ir, lai paliek, - Remps atkal līda no muguras puses klāt čukstēdams.
- Kaut jel tu, Andž, nepļurkšķētu pa vidu! - Tuluks jo sirdīgi Rempam uzsauca, atpakaļ pagriezdamies. - Pats jau no rakstim, lei, nezini vairāk kā neredzīgs no gaismas.
- Ko nu, Märc, bräl, par nezināšanu! - Remps lepni atsaucās. - Äs zinu vēl arī to bausli: «Tev būs to svētu dienu svētīt.» Mänis dēļ lai pataisa par svētdienām kač visas dienas - nevienā nelikšu ne pirksta pie darba. Tik pätiesīgi äs pildu rakstus. Äs lieku vie puikām meklēt pa kälenderēm visādas pārsvētas un visas viņas svētu, lai vai Bētuļa, vai Miķeļa, Toma vai Jäkaupa diena. Äs aizeju vie no paša rīta turpat, kur äsat citi druki.
- Lielies vien nu vēl ar savu slinkumu, - Tuluks īgni atcirta. - Visim sliņķim jau par kungu ceļams esi.
- Ko nu, Märc, bräl, lepojies! - Remps draudzīgi viņam uzsauca. - Tevis paša arī tur nekad nav trūcis. Un vēl nupat aizpärītu arī svētīsam ceturtos svētkus, pat vēl piektos un vairāk, kā šodien iesākuši pie pirmiem.
- Kad jau ar vilkim kopā esi, tad jākauc viņim līdza, lei, kad arī pats negribi, piederēdams pie goda vīrim, - Tuluks runāja joprojām ar savu lepnumu, vienā vai otrā pusē vaigu bārdu paburzīdams.
- Naväri jau, Märc, bräl, izgrozīties! - Remps piemīlīgi viņam atgādināja. - Tu jau tāpat neesi vis nedz meklējams, nedz aicināms. Dažreiz atrodies vie jau visiem priekšā.
- Kaut tu, Andž, labāk ar tādim melim paliktu pie malas un neplukšķētu, - Tuluks viņu ar nepatiku aprāja un taisījās atkāpties.
Bet pašreiz Linums pakāpās pāra pakāpņus uz baznīcas trepēm pēc tam, kad iepriekš bij parunājies ar Vernuli. Viņš uzsāka runāt:
- Jūs ar citiem jūsu domu biedriem gribat celt jaunu valsti ar jaunu valdību uz labākiem likumiem un teicamāku iekārtu. To jau tad varētu slavēt vien, ja tas izrādītos par patiesību. Bet man un ikkatram apdomīgam cilvēkam jāšaubās, vai šāds varmācības un patvarības gars, kāds tagad še parādās, būs jūsu valsts uzturētājs un jūsu valdības stiprinātājs? No jums un citiem jūsu domu biedriem dzirdam bieži vien daudzinām brīvību un taisnību, bet še neparādās nedz brīvība nedz taisnība, kad jūs gribat spriest sev ar varu karoga nesēju. Cik ilgi. jūs spēsat valdīt ar varas darbiem? Neviena valsts nav varējusi pastāvēt, kura ar varmācību un briesmu draudiem gribējusi valdīt. Jūs, cik noprotams, gribat rīkot šobrīd savu gājienu ar to nolūku, lai piedabūtu labi daudz labprātīgu līdzgājēju no šās dienas baznīcēniem, bet mācītāju gribat spiest ar varu pie līdziešanas un karoga nešanas. Ja nu to darīsat, vai tad varat gaidīt, ka jel viens no tiem jums piebiedrosies? Turpretī visi ar bailēm dosies projām. Ja jūs nepratīsat rīkot savu gājienu un visas citas darbības tādā garā, ka arī citādi domājoši cilvēki jums var piebiedroties, tad šaī ceļā panāksat tik atbaidību pie visiem. Man jāsaka pat par sevi, ka labprātīgas rīcības gadījumā arī es ietu jums līdza jel paklausīties, kas tiks runāts, bet, ja tiek strādāts tādiem varas līdzekļiem, tad nesajūtu vismaz nekādas labpatikas uz to
- Nu valns nūron, vui tis karaugs tik bazgola smogs iraid, kad par viņa aizanešanu jostreidas? - Stērģenieks no pulkas iesaucās. - Dūdīt viņu tik mun, as aizaneseišu vui leidz Pītarbargai. Azarmuižeiņa jou mun bous tā kā tā.
Atskanēja daži smiekli.
- Velns, velns, sātans! Vai tev tā Ezermuižiņa vien ir, ko grauzt, kā bada vilkam kauls? Nē, nē - labāk nekā, labāk nekā! - sauciens atskanēja no attāļākas vietas.
- Klausieties, ļaudis! Tī iraid lamošanās, - Stērģenieks uzmanīgi uzsauca. - Tī jau tī poti Steņģene vin bous. Aizaīšu uz Rodvišku bozneicu, oizamoksašu rubli, loi nūsoucina, ka golva opsagriežas ūtrodi.
- Ja nu tev vēl tas rublis pavisam būtu, bet kā tu iespētu aiznest viņu līdz Radviškiem? - kāds zobgals vaicāja no pulka.
- Loi valns par stender, bat tod nadzeršu, - Stērģenieks droši atteica.
- Ar tevi varētu noderēt uz nezin cik, ka tu rubļa līdz Radviškiem neaiznestu, - kāds cits piebilda. - Pat trijatā ar Tuluku un Rempi arī nē.
- Tad jo mazāk cerības, - kāds trešais piezīmēja.
- Gon as zinošu, kā jodara: aizastellēšu po teļgrāpi, - Stērģenieks pašapzinīgi nobeidza.
Vernulis pakāpās drusku uz baznīcas trepēm un uzsauca baram:
- Karogu lai nes tie paši, kas viņu nesa pirmāk, un ļaujat mācītājam mierīgi ceļu. Tagad iesim.
Lai gan Vernulis stāvēja augstā cienībā pie, šāda bara ļaudīm vispāri un lai gan še vietējībā viņš bij vienīgais, kurš spēja uzstāties tiem kā vadītājs, tomēr prāti uz varmācību bij tik tāļu jau iekustinājušies, ka viņa vārdiem sāka pietrūkt jau spēka novērst nekārtības un varas darbus, jo atskanēja nepaklausības saucieni joprojām. Viņš apgriezās turpat pie pāra pakāpņus vien augstāk stāvošā mācītāja un deva tam pusklusām padomu labāk apgriezties atpakaļ, iet baznīcai cauri un pa otrām durvīm projām.
Bet mācītājs atbildēja, ka tādā ceļā nevarot būt sasniedzama nekāda glābšana.
- Ja jūs še sava bara nevarat atturēt no varmācības, - viņš sacīja Vernulim, - kas tad atturēs un valdīs viņu tur tāļāk, kad dzīsies man pakaļ un nāks arī mājā pie manis ar briesmu draudiem un darbiem?
Vernulis drusku padomāja un tad griezās pie bara mazliet garākos vārdos, uzaicinādams uz miera prātu, bet nelīdzēja nekā, jo bars sāka pulgot jau arī viņu pašu:
- Divkosīgs nodevējs!
- Mācītāja apvārdots atkritējs no tautas!
- Mēs tev neuzticam, tu bagātnieku draugs!
- Es neesmu ne nodevējs, ne atkritējs no tautas, ne bagātnieku draugs, bet palieku uzticīgs bezmantiešu kārtai, tikai neļauju ķerties pie patvarības darbiem, - Vernulis mierināja. - Ļaujat tik mācītājam iet viņa ceļu, un iesim mēs savu.
Ienaida prāts negribēja vis vēl rimties, bet tad runāja arī kāds cits no gaišprātīgākiem bara dalībniekiem, skubinādams uz miera pusi, un arī par mācītāja neaizskaramību; tad sāka iestāties arī daža no baznīcēniem, īpaši tādi krietnākie vīri, kam draudzē cienība, kā Virgu Joniņš, Antuļu Paurs, Bolēnu Vilnis un vēl daži citi. Tad tik pēdīgi nemiers aprima, baram aizejot savu nodomāto ceļu. Antuļu Paurs uzaicināja mācītāju sēsties uz viņa garajiem ratiem, ka aizvestu viņu mājā, kas arī tā notika.