KAUDZĪTES MATĪSS

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

OTRĀ DAĻA

III

Kādu dienu ieradās pie mācītāja divi viņa draudzes cilvēki un lūdza dot atļauju tautas sapulces noturēšanai baznīcā. Viņi to sacīja gan kā lūgšanas veidā, bet izskaņa bij drīzāk tāda kā pavēles nozīmē.
- Un kā uzdevumā tad jūs nākat? - mācītājs vaicāja.
- Tās pašas sapulces vārdā, kas pirmos vasaras svētkos bij pie baznīcas, - viņi atbildēja.
- Tas tur bij tik tāds ļaužu pulks, kas salasījies priekš viena gājiena bez kādas satversmes, kā gan vajadzīgs, kad grib likt savā vārdā ko darīt, tāpēc tas nevar būt nekāds uzdevumu devējs priekš turpmākām rīcībām. Bet, lai nu tas arī būtu kā būdams, man taī lietā jāsaka sekoši,- mācītājs, nolicis spalvu, ar kuru līdz šim bija rakstījis draudzes grāmatas, ienācējus uzrunāja, kad tos bij uzaicinājis piesēsties. - Vispirms man jāaizrāda, ka baznīca nav priekš laicīgām sapulcēm, bet tik priekš dievvārdu reizēm.
- Bet mums citas tādas ēkas nav, kur varētu sapulcēties pēc mūsu vajadzībām, - ienācēji skaidroja.
- Jums ir vismaz tas pats lielais Bungžu muižas šķūnis, kur jau nesen turējāt lielu sapulci, - tā mācītājs.
- Tas piekravāts pēc tam visādām grabažām un bez derīgiem sēdekļiem, - nāca atbilde. - Bet mums vajadzīga cienīga vieta, kur jāspriež arī tiesa.
- Tiesas spriešanai taču ir līdzšinīgais pagastnams,- mācītājs aizrādīja, taisīdamies atkal rakstīt.
- Viss pulks tur saiet nevar, - ienācēji atbildēja.
- Vai tad viss tas pulks būs tiesas spriedējs? - mācītājs izbrīnodamies vaicāja.
- Jā gan, jo citādi pie taisnības nav tiekams, - nāca no lūdzējiem atbilde.
- Nu tad tādā spriešanā ne par ko citu tik maz nevarēs būt runājams kā par taisnības sasniegšanu, - mācītājs sacīja, galvu papurinādams. - Tur valdīs tikai partiju gars. Un, kura partija skaita ziņā būs pārāka, tai iznāks spriedums par labu, lai taisnība bijusi nebijusi.
Acumirkli padomājis, viņš runāja tāļāk.
- Taču mans pienākums nav runāt par taisnības jautājumu jūsu tiesas spriešanā, bet man jāsaka domas attiecībā uz baznīcas nozīmi un tik taī ziņā, vai tādām vajadzībām baznīca jāmeklē un jāatļauj, uz ko atbildams ar noteiktu nē, jo baznīca nolemta, kā jau sacīju, tik dievvārdu sludināšanai. Bez tam, kad jārunā par baznīcu pašu tikai ēkas nozīmē, tur man tad nav tiesības nedz liegt, nedz izvēlēt, jo baznīcu pārvalda baznīcas valde. kuras priekšgalā stāv baznīcas priekšnieks. Ar to tad ir pabeigts tas, kas man šaī lietā jums sakāms.
- Kad tik jums, mācītāj, šās atraidības dēļ neceļas kāds sliktums? - viens no ienācējiem brīdinoši sacīja. - Šā laika valdības ir cietīgas.
- Ja ceļas, lai ceļas kas celdamies, bet pret patiesību un sava amata pārliecību runāt nerunāšu, darīt nedarīšu, - mācītājs pabeidza ar drošu pašapziņu.
Ar izejošiem ienācējiem durvīs pārmainīdamās, ienāca pie mācītāja Steņģene, kad bij priekšistabā laikam gaidījusi jau rindas. Sasveicinājusies ar mācītāju, viņa atsēdās rādītā krēslā, atlaida uz muguras pazīstamo rūtaino sedzeni un sacīja:
- Atnācu pie jums, mācītāj, gargarēm izteikties par visu, kas spiež sirdi. Varbūt metīsies vieglāk.
- Ja tik man būs vien vaļa gargarēm klausīties, - mācītājs atbildēja, atkal grāmatā rakstīdams.
- Kādēļ nu nebūs? - Steņģene runāja. - Mācītājiem jau darbdienas ir vaļas dienas.
- Tad pie jums arī ir iesakņojušās tās pašas aplamās domas, kas pie daudziem citiem, - mācītājs atteica. - Tur jāsaka man pretī, ka es dažā svētdienā esmu brīvāks nekā daudzās darbdienās.
- Kas jums tad darbdienās īsti darāms? - Steņģene pētīja.
- Nākat dzīvojat še vienu nedēļu, tad novērosat un nebūs vairs jāvaicā, - bij mācītāja atbilde.
- Kaut bijusi vaļa! - Steņģene atteica.
- Tā, tā, -mācītājs piebilda. - Jums vaļas nav, bet man gan viņa tiek pieskaitīta.
- Ko nu var zināt, - Steņģene atsaucās. - No iedaudzinājumiem tāpat pavirši mēdz domāt; bet būt jau var, ka domājam nepareizi.
- Dažu dienu man šādu ciemiņu un viešņu vien līdz divdesmit un pat vēl vairāk - kā priekšējie un jūs, kuri visi nākat ar savām vajadzībām, kas man pildāmas. Un kur tad visvisādi amata darbi, daždažādi ceļi un daudz kas cits, - mācītājs papildināja. - Bet tad sakāt nu savus stāstus, kamēr man vēl mazliet vaļīgāks brīdis. Drusku vēlāk būs jābrauc ņemt kādu vecu, nevarīgu māti pie dievgalda.
- Man jau, gan to stāstu ir vairāk, bet nezinu, ar kuru lai iesāku? - Steņģene prātoja. - Jāsāk pa kārtai vai ar to, kas vecāks. Kā par postu, rudenī ar Vernuli pie tiesas būdama, pačukstēju tiesnesim, ka par pusnaudu var dabūt zīmogmarkas paklusām pie Zālamana Jankeļa; bet nav vis esus mutes turētājs. Papaudis izmekles tiesnesim, un tas nu man uz kakla kā nelabs - sauc, pārpārim tincinādams un solīdams nodot augstai tiesai. Jankels izliedzas un sauc mani par «mulke bābe», un nu man vien viss tas negals uz kakla. Ko nu lai daru? Labi būtu, ja ar šās jaunās valdības iesākšanos visas vecās tiesas izjuktu. Bet līdz tam vai labāk nebūtu jābēg? Ko jūs sakāt?
- Tad jūs gribat bēgt no likuma varas, kā pravietis Jona bēga no Dieva un viņa pavēles! - mācītājs zobgalīgi atbildēja. - Bet pielūkojat, ka neieskrejat tik kādas lielas zivs vēderā.
- Ko nu še uz sausas zemes runāt par lielām zivīm? - Steņģene centās atjokot. - Uz jūru jau es neiešu.
- Uz sausas zemes tādas rijīgas zivis vēl daudz lielākas un arī briesmīgas, - mācītājs sacīja līdzības ziņā. - Jonu jūras zivs ierija vienu pašu un paturēja iekšā tik trīs dienas un naktis, bet uz sauszemes ir zivis, kas ierij simtiem, tūkstošiem un patur iekšā ne vien mēnešiem, bet pat daudz gadiem.
- Tie jau tad laikam cietumi? - Steņģene kā izbijusies ievaicājās. - Vī die, kā man no viņiem bail!
- Nevajaga tik padoties blēdībām, tad bail nebūs, lai cietumu vai cik daudz, - tā atkal mācītājs.
- Vai nu pie manis kādas blēdības? - tā atkal Steņģene. - Man jau nekas tā nav mīlams kā taisnība un nīdams kā netaisnība!
- Tā nav vis nekāda taisnība, kad valstij tiek noblēdīti ienākumi ar viltīgi gādātām zīmogmarkām, - mācītājs skaidroja. - Tas vismaz tikpat, kā kad pircējs norautu jums svaru no sviesta vai pieviltu pie izmaksas. Var arī būt, ka šādi nedarbi ir līdzīgi taisni zādzībai.
- Tētiņ Dieviņ, kas nu to būtu iedomājis! - bij Steņģenes izsauciens. - Vai nu es tīši dzītos uz blēdību?
- Bet kā tad, kad viltīgi ko atrautu jums, - vai to tad jūs atzītu un saprastu par blēdību vai nē? - mācītājs uzstāja.
- To - to nu gan, - Steņģene vilcinoši atbildēja.
- Nuja, tad iznāk tā, ka to, ko citi noblēdī mums, - to gan atzīstam par blēdību, bet to, ko noviltojam citiem, tas iznāk tik tā vien kā nejauši, kā netīši un nekrīt svarā, - bij mācītāja domu slēdziens.
- Ak Dievs tēvs, ko nu es, meitieša cilvēks, tik dziļi lai izprotu! - tie Steņģenes vārdi. - Es tik domāju, ka tur nekam nekāda kaite tādēļ nenotiek.
- Bet, kad jūs pirktu linu audeklu un atrastos iedots kokvilnas gabals, vai tad atjēgtos, ka kaite notikusi, vai nē?
- Tad jau gan.
- Bet taču zināms jums jau bij tas, ka Jankeļa markas nav vis tās pašas, ko dod valdība, tāpēc nevar nezināms palikt, ka tie, kas viņas pārdod vai pirk, apzog valsti. Tas izgrozāms nav.
- Kas nu to tā varēja iedomāt? - Steņģene atsaucās.
- ledomāt varēja gan, kad vien gribētu saprast, tik cilvēku prāts saredz gan citu pārkāpumus, bet nemīl atzīt savus par tādiem, - mācītājs centās pabeigt. - Un nu nelepojaties turpmāk ar savu lielo taisnības mīlestību un netaisnības neieredzēšanu, kur izrādās, ka tā vis nav.
- Kāda man smaga sirds, kad jādzird šāds skaidrojums, - Steņģene nopūtās.
- Tas tik tāpēc tā, ka neviens nav taisnības jēdziena jums darījis saprotama, - mācītājs piebilda.
- Nu ko tad lai es daru? Kā lai izraisos no šām cilpām? - viņa vaicāja.
- Tiesu lietās kaut kam padomu dot - tas nesaietas gan ar maniem amata pienākumiem, tāpēc es varu sacīt tikai to, kas zīmējas vispāri uz ikkatra cilvēka taisnības pienākumiem, - mācītājs izteica domas. - Izsakāt tiesnesim visu taisnību un aizmaksājat desmitkārt to, kas valstij noblēdīts. Var būt, ka ar to pietiek.
- Lipinājusi es nevienas tādas markas gan neesmu, - viņa domīgi stāstīja. - Mani tik pierunāja dažas nopirkt.
- Nu tad tā lieta gan visai svarīga nevarēs būt, - mācītājs izteica. - Atdodat tās nopirktās markas tiesnesim, zaudējot savus izdevumus par tām. Lai tad spriež, kā jāspriež.
Pie šiem vārdiem mācītājs paskatījās pulkstenā un sacīja:
- Ja jums vēl kas runājams, tad darāt to drīz - man nav vairs ilgi laika.
- Man jau ar to posta dzērāju Stērģenieku vienumēr sametas, - Steņģene iesāka atkal. - Viņš kā uzkratīts uz manas dzīves vietiņas - Ezermuižiņas un grib to man noņemt. To dzirdot, ik reizes sirds saskrienas uz dusmīgiem vārdiem. Līdz šim viņš biedināja tik ar sūdzēšanu, bet nu no tās pašas vasaras svētku sapulces lielās ar manis nosaucināšanu Radvišku baznīcā, lai man galva apgriežoties otrādi. Nezinu, vai tā var nosaucināt?
- Mūsu ticībā tādas nosaucināšanas jeb nolādēšanas nav, un es arī gan neticu, ka taisni tie nosaucināšanas vārdi var jaunuma nesēji būt; bet ikkurš cilvēks, kas citam saka jaunus vārdus, nosaucina pats sevi. Kristus māca sakrāt uz ienaidnieka galvas kvēlošas ogles; tas ir...
- Kad tik es tiktu tam pagānam ar kvēlošām oglēm klāt, es viņam grūstu virsū ne vien krāsns kvēlu, bet no visām kalēju ēzēm tādu uguni, kur vai akmeņi kūst laukā, lai viņš vai turpat sagruzd uz vietas, tas nekauņa! - Steņģene dusmu pilna pārtrauca mācītāju pusvārdā.
- Tas runāts ir tikai līdzībā un nevis uz ienaida, bet uz pacietības, saderības un piedošanas pusi, - mācītājs skaidroja. - Kvēlošām oglēm še jānozīmē ienaidnieka paša sirdsapziņas pārmetumi un ļaunprātības nožēlojumi.
- Es tur ietu gan gaidīt, kad tādam negantniekam sāks mosties sirdsapziņa - varbūt nekad, un mana iekoptā dzīves vietiņa būs man atrauta un nolaupīta, - Steņģene pukojās joprojām dusmās.
- Bet tāds cilvēks, kas negrib rādīt labprātības citiem, tāds lai arī negaida labprātības pretī, un tādiem arvienu dzīvē daudz pretību, daudz ienaidības, - bij mācītāja aizrādījums.
- Labprātīgiem cilvēkiem es rādu labprātību ar prieku pretī, bet tik jaunam, bezdievīgam iekārotājam gan nē, lai notiek kas notikdams, - tā viņa palika negrozāma.
- Nu tad taisni uz jums zīmējas tie Kristus vārdi: «Ja jūs mīlējat tik tos, kas jūs mīlē, vai tad pagāni nedara tāpat?» - mācītājs vēl pieminēja. - Ja jūs turētu labu prātu arī uz Stērģenieku, tad jums nebūtu vismaz tagad šo nosaucināšanas baiļu. Tikai īsteni kristīgs prāts izsargā cilvēku no šādām ļaunuma bailēm. Un kur tad paliek jūsu pašu kārošana pēc Augura mātes daļas? Jūsu taisnība tad nav nemaz citāda kā Stērģenieka netaisnība. Bet nu man vaļas vairs nav.
- Pag, pag - man vēl viena svarīga lieta, ko vaicāt, - Steņģene uzsauca mācītājam, kurš jau bij uzcēlies no galda.
- Nu tad sakāt gluži īsi un skaidri, - skanēja pavēle.
- Jā, īsi un skaidri gan, - viņa atkārtoja mācītāja vārdus un vaicāja: - Sakāt, mācītāj, - vai būs šogad pastardiena vai nē? Visās avīzēs briesmas vien ziņojot: visur zeme trīcot, iegrimstot ēkas, jūrā izceļoties jaunas salas, visur jauni darbi un grēku pilna pasaule, tīri kā Zodomas laikos.
- Pastardienas nākšana cilvēkiem nav zināma, - mācītājs atbildēja:
- Vai tad raksti nerāda? - viņa vaicāja.
- Raksti saka tā: no tās dienas un stundas nezina nedz tas dēls, nedz tie eņģeļi, kā vien tas tēvs, - nāca skaidrojums.
- Nu ko tad jūs tur mācāties gadu gadiem, kā dzird, parādus taisīdami, kad neizdabūjat zināt ne pastardienas nākšanas tāpat kā mēs, tie muļķīši? - Steņģene uzceldamās pārmetoši runāja. - Ko tad nu līdz visas tās grāmatu rindas? Visi plaukti līcin līkst kā no malkas šķilām vai visapkārt, bet labuma nekāda.
Mācītājs pasmīnēja un sacīja:
- Nevajag prasīt no grāmatām tādu ziņu, kas cilvēkiem nav vēlētas zināt. Dakteri arī nevar izdziedināt visu sirdzēju, bet vai tāpēc drīkstam domāt un sacīt, ka dakteri mācījušies veltīgi?
- Redzi nu, kāds posts! - Steņģene izsaucās un sāka siet cieti sedzenes stūrus uz muguras. - Nevari dabūt padoma tikpat no muļķiem, kā no gudriem. Ko nu, cilvēks, sapratīsi? Sivēns ierunāts, šodien vai rītu jāiet pakaļ, un ko nu zināsi darīt - vai pirku vēl pavisam vai nē! Ja nepirksi un pastardiena nenāk; tad jāpaliek ziemu bez pavalgas, bet atkal, ja nopirksi un pastardiena nāk, ko tad darīsi ar sivēnu - vai tad līdza aizvedīsi? Naudu var jel vieglāk paķert pie sevis, kad jābēg.
- Ja jums tik vien vajadzības pēc pastardienas zināšanas kā sivēna pirkšanas vai nepirkšanas dēļ, tad pirkat tikai droši jau tāpēc vien, ka nauda arī neies nevienam līdza, tāpat kā manta, - tā mācītājs lūkoja viņu pārliecināt.
- Jā, bet jūs jau sakāt to tikai tāpat no domām vien, nevis no zināšanas, līdzīgi kā mans muļķa vecis arī, kas nav nogājis pat ne vienas pilnas ziemas skolā, kamēr jūs esat gājuši gadu gadiem, un beigās tikpat vien ir no viena, kā no otra.
- Tajās lietās, kas visiem cilvēkiem vienādi nezināmas, protams, ka tur visi vienādi nezināšanā tāpat kā priekš nāves, kur arī nav starpības, - tā mācītājs pabeidza runāt un vienmēr ar pilnu pacietību pret Steņģenes vientiesīgiem nonievājumiem. - Bet nu redzat, Steņģa māt! Jūs viena pati aizņēmāt man gandrīz pāri par stundu laika, bet nomanu, ka uzgaidāmā istabā ir jau vairāk gaidītāju, kuri arī ņems ikkurš savu daļu laika. Tiem nu jāgaida manas pārbraukšanas vai jāiet veltīgi mājā un jānāk citu reizi. Nu domāju, ka jūs tagad arī vairs nesacīsat vis, ka mācītājam darbdienas - vaļas dienas.