KAUDZĪTES MATĪSS

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

OTRĀ DAĻA

IV

Baznīcas slēdzējam un apkalpotājam patvarīgi bij atņemtas atslēgas un sapulcētam ļaužu baram atvērtas baznīcas durvis visā plašumā. Tur nu plūda iekšā ar steigu un spiešanos, it kā kad būtu kas ķerams un tverams. Atskanēja visādi gaviļu saucieni par brīvību, par uzvaru. Cepures lidoja pa gaisu un tika liktas atpakaļ uz galvām. Rādījās, ka sanākušie pirmā galā nemaz neapjauta, kas īsti darāms. Vernulis, kā zināms, pārcelts bij uz augstāku vietu; bet pavēlniekam Augura Antonam trūka cienības, trūka rīcības sajēguma. Izcēlās vispārīga kņada. Dažs pulciņš sarunājās savrup, sirdīdamies par bagātniekiem un gudrodami, kā viņus izdeldēt un dabūt viņu mantu sev, saucot par tādiem visus saimniekus, lai tie kādi būdami, mazturīgi vai pat nabadzīgi, bet diezgan, kad tik saimnieki. Citur cits pulks sprieda un sirdījās par mācītāju, ka tas liedzis atzīt baznīcu par atļaujamu šai svarīgai sapulcei un ko tāpēc ar viņu darīt, jo viņam vajagot būt brīvības pretiniekam - nodevējam. Atskanēja jau dažs izteikums pat par viņa apcietināšanu. Vēl kāds cits pūlis sprieda par to, kādām vajadzībām baznīcu atdot un ierīkot. Kādā stūrī daži jaunieši sapulcināja sievietes uz dziedāšanu dievvārdu meldijās, sacīdami priekšā laicīgas dziesmas, sacerētas šādas sapulces garā un prātā, pilnas svētumu un baznīcas zaimiem. Jete ar Augura Antonu sēdēja atmuguriski altāra priekšā pīpodami un meta izpīpoto papirosu galus atšūbeņš altārī, ko citi, viņos ieskatījušies, darīja tiem pakaļ.
Pa labu brīdi kāds svešnieks stājās par runātāju un skaidroja, kādi ļaunumi pasaulei nesami no tā, ka par valdītājiem esot tik mantīgās šķiras, bet kādi labumi celšoties, kad nākšot vispasaules valdīšana bezmantiešu rokās. Mantieši, ar mantas kārību saauguši, cenšoties pēc savlabuma visiem un visādiem līdzekļiem, nevērodami amata pienākumu tik daudz kā savas pašu lietas, kamēr bezmantieši ar sirds skaidrību kalpošot tik saviem uzdevumiem valsts labā. Mantieši, pie bagātības ieraduši, kārojot tik lielu algu, cik vien iespējams, kamēr bezmantieši būšot mierā tik ar to, cik izejot visvienkāršām dzīves vajadzībām. Mantieši esot gudri uz viltu un piekukuļojami, kamēr bezmantieši palikšot vienumēr nenopērkami un taisnības mīlētāji, jo, dzīvojot viskopīgā mantā, visiem jau bez tam visa labuma būšot diezgan un vēl vairāk, nekā bezmantiešiem ierasts. Mantieši turoties tik pie vecām bizēm, kamēr bezmantieši spēšot atrast jaunus, derīgus ceļus progresam. Privātmantas iekārtu tik tad varot cerēt par iznīcināmu, kad privātīpašumu turētāji būšot attāļināti no valdības amatiem. Mantieši esot kūtri dzīties pēc jauniem atradumiem un izgudrojumiem, kamēr bezmantieši arī šaī ziņā būšot paši spirgtākie darītāji.
Šo samērā diezgan garo runu sapulce uzņēma ar lielākām gavilēm, un pat Stērģenieks, ar pīpīti zobos uz loga sēdēdams, izsaucās.
- Tis teisa! Tis vuss teisa!
Pretruna nekāda necēlās, jo, kā rādījās, nebij neviena vismaz tāda citādu uzskatu cilvēka, kas varētu uzstāties ar runu, un tāda runa laikam netiktu arī pielaista.
Pēc tam runāja kāda arī sveša sieviete par sieviešu beztiesīgo stāvokli attiecībā uz vīriešiem. Vajagot dot patstāvības tiesību.
- Kas jūs pie tādiem nelabim vīriešiem dzen vai velk klāt? - Tuluks taujāja. - Neejat neviena pie viņim, tad varēsat savās tiesībās dzīvot, lei. - Noskanēja vispāri smiekli.
Runātāja uzskaitās par tādu nicinošu piezīmi un sacīja:
- Redzēsim jau, redzēsim, cik ilgi jums tāda skrambu lāču vecpuišu valsts un tauta pastāvēs bez nopulgojamām sievietēm. - Daži atkal nosmējās savu reizi par šo aso atcirtumu.
Remps pielīda pie Tuluka un pieliecies sāka viņam pusbalsī runāt pie auss:
- Edz nu, Märc, bräl! Ko jau tu pulkā mut' palaidīsi, tur purvā vie ieskriesi! Ekur nu vecpuišiem gods pasaules priekšā! Ja jau šitādā pulkā, kur cits citu uz vārdiem ķer, kāds grib ko sācīt, tad jāzina, kādi tie vārdi, ko domāsi teikt.
Uzskaitās Tuluks arī un uzkliedza Rempam:
- Kaut jel tu, Andž, neļurbātos un nemaisītos līdza tur, kur es runāju! Tādim muļķim jāzina mierīgi turēties kaut kur savā kaktā pie malas, lei.
- Äs jau neešu vis nekad šitādā ķitā iebrids; kur navar kāju dabūt laukā, - Remps smiedamies atteica.
Tuluks taisījās vēl Rempam gāzt kaut ko svarīgu virsū, lai nepaliktu viņam virsroka, bet pašlaik atskanēja Jetes balss, kālab prātiem un ausīm bij griezies uz to pusi - dzirdēt un vērot, protams, kaut ko no jauna, kas arī izrādījās par patiesību.
Jete vēlējās, lai sapulce šodien piespriestu viņai vienai pašai visu Plīņu māju par dzimtu, neievērojot neviena līdztiesībnieka, jo viņai esot pašas vecākās tiesības uz to, ko jau atzinusi savā laikā komiteja; bez tam viņa darbojoties, vadīdama grūto jaunatnes izglītības darbu, pulcēdama to reizes divas vai pat trīs nedēļā pie sevis Plīņu mājā, nedabūdama par to nekādas īstas algas. Bet ar Plīņu mājas ienākumiem viņa būtot bijusi mierā, lai arī tie neesot nekādi lielie.
Par šo prasību izcēlās dažas savstarpēji pretējas domas sapulcē. Vieni bij, kas Jetes prasību atzina par pamatotu un pildāmu, otri aizrādīja uz Lūru meitenēm, ka tās arī esot īstenas bezmantietes, trešie sprieda, ka tagad, kur tiekot domāts, kā tas ticis izteikts pirmā runā un agrāk, īpašuma tiesības pavisam gāzt, tāpēc neesot nekādas jēgas pūlēties vēl šaī pašā sapulcē viņas vairot, kur aizrādījums bijis tās tādas atzīt par iznīcināmām, uz ko virzoties viss valdības prāts. Vēl kādi aizrādīja, ka šās sapulces spriedums, ja arī tas būtu sastādījies prasītājai par labu, nevarētu iet spēkā jau tāpēc vien, ka šāda sapulce nevarot pierādīt savu tiesību uz tāda sprieduma spriešanu un ka zemes īpašumu iegūšanas lietas, vismaz līdz kādam laikam, esot liktas pie malas un bez īpašas atļaujas nevarot tikt no jauna kustinātas.
Domu izmaiņa par un pret šo prasību turpinājās labi ilgi.
Īstens sapulces vadons ievēlēts nebij, bet par tādu uzstājās un tika arī ieskaitīts pirmais runātājs. Tomēr kārtības sapulcē viņš neieveda vai arī nespēja ievest. Jo, kamēr bij runājams tik par tādām lietām, kur nesacēlās domu starpība klausītājos, tikmēr bij gan pilns miers. Bet tagad, kur domu un ieskatu dažādība sacēlās krietni liela, parādījās arī liels kārtības trūkums. Bezmaz ikkurš sapulces loceklis runāja par sevi, neklausoties citos, tāpēc sadzirdams bij tikai milzīgs vārdu varkšķis, no kura tik dažas balsis varēja šad un tad izšķirt, kas lūkoja ar pārkliegšanu pacelties viskopīgai kņadai pa virsu.
Bijis nebijis, bet no vadītāja puses tika atzīts. ka balsu vairākums dodot Jetes jaunkundzei tiesību Plīņu māju dabūt un uzskatīt par savu. ko uz Jetes vēlējumos arī ierakstīja kādā lapā un viņai to pasniedza laikam ar pieņemta vai iecelta vadoņa parakstu.
- Kod jou nu Jetes jounkundzei pīšķir vusu Pleiņu moju, tod jou mun ar reiz vorēs pobeigt nūraksteit tu Steņģu pusi nū Azarmuižeiņas, kuru kumitēja viņīm otņēma, un mun tika pirmā rūka uz dobeišanu, - Stērģenieks uzsāka, joprojām uz loga sēdēdams un laikam pavisam tukšu pīpīti sūkādams.
- Vai nu vēl neesi no tās Ezermuižīnas atēdies? To vien grauž un zelē kā kaulu, lai vai zobi izbirst.
Tāds sauciens atskanēja no paša ļaužu biezuma; uz kurieni visas acis tagad griezās un sāka ieraudzīt pa starpām baltas un melnas rūtiņas kādā sedzenē. Tad no vairākām balsīm atskanēja saucieni:
- Steņģene, Steņģene! Tā pati Steņģene!
- Vāl jou navaid vus posabeigusi izaleidzinātīs par vasaras svātku lamojumu un otkan sāk nū jouna. Jasaucina vin bous, - Stērģelnieks draudēja.
- Rats jau nu sevi esi nosaucinājis par noklīdušu dzērāju, - bij Stenģenes pretvārds, lai gan pašas redzēt nevarēja.
- Nu kod tā; tod jou nāks rinda tev, - tā Stērģenieks tāļāk.
- Tāpat pašam vien rinda paliks, man nepadarīsi vis nekā, - skanēja tas pats domājamais Steņģenes sauciens no drūzmas.
Taī brīdī kāda spēcīga balss kļuva dzirdama no otras malas un iemantoja sapulces vērību. Tur parādījās ne ikkatram pazīstams spēcīgs zaļoksnis un runāja sekoši:
- Ko te klausīties viņu divu savstarpējās strīdēs un saucināšanas draudos. Mums taču vēl svarīgas lietas, ko apspriest. Bez tam Steņģene ir divkosīgas dabas cilvēks. Pirmāk viņa turējusies bezmantiešu pusē, bet tagad turoties par mantiešiem, kad dabūjusi dzirdēt, ka viņai nevarot būt cerības uz mantas dabūšanu no citiem. Tātad viņa ir tikai savlabuma meklētāja, kas pieslienas, viena alga, šai vai tai strāvai, kur katru reizi derīgākas izredzes uz savlabumu. Tāds vēja karogam līdzīgs cilvēks nevar gaidīt no bezmantiešiem nedz aizstāvības, nedz līdzjūtības.
Sapulce saņēma šos vārdus ar plaukšķieniem.
- Tis labi, tis labi! - Stērģenieks izsaucās. - Nu mun dreizāk pīzaspreidīs Azarmuižeiņas Steņģu pusi.
- Rij, nu tad rij un aizrijies ar manu nelaimi un manām asarām! - Steņģene atkliedza un, diktā balsī raudādama, izgāja ārā, smieklu pavadīta.
Priekšējais runātājs, kuru vairāki sāka pazīt par kāda kaimiņu pagasta bezmantiešu vadītāju Gustu Nurci, ko Vernulis aiziedams bij atstājis tā kā par savu vietnieku, sāka turpināt un pabeigt savu runu, sacīdams:
- Jau šās sapulces iesākuma brīdī ir pieminēts ticis jautājums starp citiem, kas lai tiktu ierīkots baznīcā. Tagad ir rinda izspriest šo svarīgo lietu, jo tiem tā saucamiem dievvārdiem, kuru turpmāk vairs nebūs, nevajadzēs arī nekādas ēkas.
Sapulce atkal saplaukšķināja.
Tad tas vīrs, kas bij teicis pašu pirmo runu un ticis ieskaitīs kā par sapulces vadoni, arī atzina šo priekšlikumu par svarīgu un tūliņ izspriežamu, tālab uzaicināja izteikt domas, ko ierīkot turpmāk baznīcā.
Daži ieteica viņu priekš kādas augstākas skolas, citi priekš amatnieku darbnīcas, arī priekš kāzu svinēšanas, priekš teātra, priekš vingrotājiem un izstādēm.
Beidzot runāja atkal Nurcis, ka vajadzīga būšot vienmēr šāda liela telpa priekš tautas sapulcēm tāpat kā šodien un citas tādas neesot, tāpēc lai viņu nosaucot par bezmantiešu namu, kur sanākt, kad vien kam laiks un vaļa, pie grāmatām, pie mūzikas, pie izrādēm un dziesmām, pie runu un dažādu zinātnisku mācību klausīšanās; un, kad noturamas viskopīgas sapulces, tad arī šim nolūkam.
Šis priekšlikums atrada atbalsi vai pie it visiem sapulces dalībniekiem. Tad Nurcis, kā lietas iesācējs, runāja tāļāk, sacīdams:
- Bet tāds nams nevar būt tukšs no iztikas, tur vajadzīgs būs dabūt jel kaut ko baudīt, īpaši, kad jādzīvo kopā ilgāk, kā tas arvienu būs. Pilsētās tas citādi, kur viss tuvumā un viss pie rokas, kamēr še uz laukiem jāsalasās no tālākas apkārtnes un tad arī ilgāk jāpaliek kopā. Saprotams, ka tāda kopdzīve ar teicamām ierīcībām un derīgiem laika kavēkļiem notiks visvairāk svētdienās, jo darbdienās, īpaši attāļākiem, maz būs iespējams ierasties. Tad nu vajadzīgs būs gādāt visvairāk par to, ka vispirms un vismaz svētdienās iztikas netrūktu, uz ko ierīkojama pilna bufete priekš bezmantiešiem, iesākot gan tik svētdienām. Vēlāk, ja vajadzība rādīs, tad var rīkot arī priekš dažām un, beidzot, vislielā vajadzībā priekš visām dienām.
Sacēlās sapulcē jo lielāka piekrišana ar saucieniem un plaukšķieniem.
- Taču bezmantiešiem nebūs iespējams ēdienus un dzērienus samaksāt, - Nurcis turpināja, - tālab tādai bufetei vajadzīgs būt bezmaksas bufetei, bet -·kā jau sacīts - tik priekš bezmantiešiem.
Sacēlās vislielākās piekrišanas gaviles un cits troksnis, un Nurcis sacīja pēdējos, vissvarīgākos vārdus:
- Tur nu celsies tūliņ gan jautājums, no kādām naudām uzturēt tādu bezmaksas bufeti? Uz to jāatbild īsi un noteikti, ka tas gādājams mantiešu šķirai un, ja viņa to liegtos darīt, tad jāņem no viņas spaidu ceļā, - Nurcis turpināja.
Prieka gaviles negribēja rimties, un no šā brīža Nurcis palika uz pēdām par visiecienītāko bezmantiešu vīru, pazīstamu ikkatram ar uzslavu. Ar izsaucieniem ievēlēta tika komiteja priekš bezmaksas bufetes sarīkošanas bezmantiešiem baznīcā. Vispirmie saucieni priekš komitejas sastāva nāca Nurcim ar Jeti, kura pēc ilgas reibināšanās ar pīpošanu grauza visu laiku saldumus, pasniegdama tos pa reizei arī saviem apkārtējiem cienītājiem, cik ilgi viņai rokas somiņa iespēja šaī ziņā kalpot.
- Nazin vuj taī bupetie bous brendiņš arī par breivu? - Stērģenieks jautāja.
- Vai tad tā nu būtu kāda pilna bupete, kur brandävīna trūktu? - Remps atbildēja ar pretjautājumu. - To jau, Jän, bräl, pats vāri saprast. Tam jau vajaga būt, lai trūkst vai cita visa.
- Tas tiesa, tev tiesa, Andž! - Tuluks arī steidzās palīdzēt. - Paraug' štie, kad iet biedrības uz zaļumiem un arī sludina pilnu bufeti, tad jau tici droši, ka monopols atradīsies pašā pirmākā vietā. Kā nu bez viņa, lei?
Sarunas drusku apklusa, un kāds vecāks vīrs sāka žēloties, ka saimnieki vispāri tagad laižot pienu caur mašīniem, izsūkdami tādā kārtā tam visu labumu, ka paliekot tikai mazvērtīga daļa, un ar to tad uzturot saimi, gan sataisīdami biezpienā, kas iznākot tik sauss un ciets kā putraimi, ka birzin birstot. Šaī ziņā atsaucās līdzīgi citas balsis arī, tāpat žēlodamās, un izcēlās atkal liels sarunu juceklis, kur nebij nekas izšķirams, bet tik daudz gan varēja nojaust, ka vai visi vēlas atpakaļ senajo piensaimniecības iekārtu ar kraistīšanu, bez separatoriem.
Nu nāca priekšlikums aizliegt visiem laist pienu caur separatoriem, bet tika arī aizrādīts, ka tāda aizlieguma nepildīšot un laidīšot tāpat slepen, kad saimes cilvēku nebūšot klāt. Tad tālāk nāca padomi separatorus visiem atņemt, bet tūliņ cēlās jautājums, kur viņus salikšot un kādai vajadzībai glabāšot, tāpēc esot vislabāk viņus uz pēdām iznīcināt, sūtot apkārt ar rungām rokās separatoru sadauzītājus, ar ko šī lieta pabeidzās.
- Lai tik dūd vin pavēli, ka vojagas sadouzeit, tod rungas sodabeisim paši, - Stērģenieks piedāvājās, un atskanēja vispārīgi smiekli.
Kāds no klātesošiem saimniekiem gan tā kā puslīdz nedroši ievaicājās, kur tad celšoties ienākumi, no kā maksāt saimei lielās algas un nodokļus; kad iznīcināšot vienīgos ienākumu devējus.
Uz to tika atbildēts; ka visām algām un saimes stāvoklim pašlaik esot beigas klāt; kur visi būšot vienādi kopdarbos un kopmantā. Tad ierīkošoties, cik labāk vajadzēšot.
Kāds cits no saimniekiem cēla sūdzību, ka otra saimnieka iebūviete zogot pastāvīgi viņa malku. Bet tur nāca aizbildinājumi, ka to darot no bezmantiešu stāvokļa un šim saimniekam esot meža daudz, kas uzskatāms no šā laika jau par kopmantu.
-Jā, meža man vairāk gan par dažiem citiem saimniekiem, bet siena samērā ļoti maz. Turpretī manai malkas zaglei siena vairāk, nekā pašai vajaga, un bez tam viņa nav arī nekāda besmantiete, jo tura govi, pāra aitu un sivēnu. Tad nu no šā laika būs man tiesība ņemt bez atlīdzības pretī sienu no viņas.
Tur nāca atbilde, ka tas nesaskanot ar apziņu, ja tiktu jauts ņemt lielākam no mazākā.
- Tad nu man savukārt nāksies meklēt tādu, kas par mani turīgāks, un ņemt sienu no viņa, - sūdzētājs pabeidza. - Jo; kā redzams, mazākai turībai zādzība tiek atļauta kad zog vai laupa no turīgākiem jeb lielākiem.
Uz to nenāca viņam vairs nekāda atbilde un laikam nevarēja arī nākt, bet lieta palika, kā bijusi.
Vēl iekustināja gan jautājumus arī par dienestnieku stāvokļa uzlabošanu pie saimniekiem, ka vajagot dabūt par sevi precētiem divu istabu un neprecētiem pa vienai ar četrpadsmit līniju lampām un pēc astoņām darba stundām aizjūgu pie durvīm, ko izvizināties, - tāpat par algas augstumu un par brīvstundām ēšanas laikos. Bet to visu atlika beidzot pie malas aiz divējādiem cēloņiem. Pirmkārt - ka šī sapulce jau krietni ieilgusi, un otrkārt - ka pašlaik stāv durvju priekšā zināmās lielās pārgrozības kopmantas un kopdarba ziņā.
Pēc sapulces Jete tūliņ aizsteidzās uz Plīņiem pie saimnieces pasludināt viņai savas tiesības uz Plīņu māju un pieprasīt nomaksāt - ja ne uz pēdām, tad ikkatrā ziņā vienas nedēļas laikā viņai par tekošo gadu visu nomas naudu, kas vēl nemaksāta, skaitot no Jurģiem. Šī ziņa saimniecei bij, kā saprotams, lielākais pārsteigums un traucēklis, jo noma nāca valdībai, kur maksāts par iedzīvoto gadu nebij vēl nekas; naudas rokā arī nekādas, un ienākumi vismaz drīzumā neparedzami. Viņa sāka Jeti lūgt, sacīdama:
- Mīļo jaunkundzīt! Lūdzu, ciešaties kādu laiciņu ar mani, kamēr dabūju ko pārdot no lopiem uz rudeņa pusi.
Bet nāca cietīga atbilde, ka gaidīt nevarot aiz lielām vajadzībām.
Saimniece tomēr vēl mēģināja lūgt, aizrādīdama sekošo:
- Jums jau, mīļo jaunkundzīt, nāk alga par darbību pavēlniecībā, un še pie manis dzīvoklis tikpat kā par brīvu, kad vien jums iepatīkas šurp nākt no pavēlniecības. Piepalīdzu cik necik iztikas ziņā un uz priekšu darīšu šaī lietā vēl vairāk, tik lūdzu paciesties.
- No tā nieka, kas man ienāk pavēlniecībā, pietiek labi ja priekš tik dārgiem papirosiem un saldumiem, bet kur tad nu cits viss! Drīz jāsāk gādāt par rudeņa sezonas rotu, un cik tā atkal nemaksās! Bet viss jums ar vēl, saimniece, no manis nav izteikts. Ar to mazumu vien es necik tāļu nevaru tikt, man vajadzīga arī drīz nākamā gada noma, apmēram par pāra nedēļām vēlāk...
- Ak Kungs un Dievs! - saimniece izsaucās, plaukstas sasizdama un nenogaidīdama beigu vārda. - Tad man jāput laukā no dzīves. Tad mantība jāizklīdina un jāpaliek nabadzībā.
- Bet es tur nevaru darīt nekā vairāk kā tik gan atlaist ceturto daļu no visas nākamās gada nomas, jā tiek pārējais aizmaksāts nosacītā laikā, un tas ir mans pēdējais vārds, - bij negrozāms Jetes noteikums. - Ir vai nav - nācēju man netrūks arī par pilnu un vēl lielāku nomu. Varu izdot vai rītdien uz nākamu gadu citam. - To sacījusi, Jete iegāja lepni iekšā, kā daždien savā mājā, bet saimniece palika pagalmā stāvot kā apmulsusi, it kā nezinādama, vai soli kur spert vai stāvēt vien uz vietas.